/ Language: Latvia / Genre:child_adv,

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Marks Tvens

MARKS TVENS TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI HAKLBERI JA FINA PIEDZĪVOJUMI THE ADVENTURES OF TOM SAWYER by Mark Twain Foreign Languages Publishing House Moscow 1948 THE ADVENTURES OF HUCKLEBERRY FINN by Mark Tvvain Foreign Languages Publishing House Moscow 1948 Grafiskas apdares autors ANDRIS LAMSTERS © Jolanta Mackova, pēcvārds, komentāri, 1993 Arvīds Bumanis, ilustrācijās, 1993 Andris Lamsters, grafiskā apdare, 1993 TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

MARKS TVENS

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

HAKLBERI JA FINA PIEDZĪVOJUMI

Grafiskas apdares autors ANDRIS LAMSTERS

© Jolanta Mackova, pēcvārds, komentāri, 1993

Arvīds Bumanis, ilustrācijās, 1993 Andris Lamsters, grafiskā apdare, 1993

MARKS TVENS

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Pirmā nodaļa

—  Tom!

Neviens neatsaucās.

—  Tom!

Neviens neatsaucās.

—  Brīnums, kur tas puika pagaisis? Aū, Tom!

Vecā lēdija parāva brilles zemāk uz degungalu un pāri tām nopētīja visapkārt istabu, tad pabīdīja tās augstāk pāri degunam un raudzījās no briļļu apakšas. Viņa reti vai nekad neskatījās tieši caur brillēm, lai meklētu tik niecīgu objektu kā zēnu, jo šīs brilles bija

viņas svētdienas glītums, viņas sirds lepnums, darinātas vairāk smalka izskata pēc, nevis valkāšanai —tikpat labi viņa būtu varējusi skatīties caur diviem plīts riņķiem. Kādu brīdi viņa stāvēja samulsusi, tad noteica, ne jau dusmīgi, bet pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu mēbeles:

—  Labi. Ja es šoreiz tevi nogrābšu, tad…

Viņa nepabeidza teikumu, jo noliecās un sāka ar slotu bikstīt pagultē, un pie katra grūdiena viņai bija dziļi jāievelk elpa. No pagultes viņa iztrieca tikai kaķi.

—  Savu mūžu neesmu redzējusi tādu palaidņa puiku!

'Viņa piegāja pie atvērtajām durvīm, nostājās uz sliekšņa un pārlaida skatienu pāri tomātu stādiem un velnābolājiem, kas auga v'iņas dārzā. Bet Toma nebija. Tad ar paceltu balsi, lai to varētu( tālu dzirdēt, krustmāte Pollija iesaucās:

—  Ū-ū, Tom!

Aiz viņas kaut kas nošvīkstēja, viņa pagriezās īsti laikā, lai notvertu aiz svārku stērbeles mazu zēnu un neļautu tam aizbēgt.

—  Te tu esi! Kā es neiedomājos par pieliekamo! Ko tu tur darīji?

—  Neko.

—  Neko! Paskaties uz savām rokām un savu muti. Ar ko tu esi notriepies?

—  Nezinu, krustmāt!

—  Bet es zinu. Ar ievārījumu, jā gan! Simtreiz esmu tev teikusi — ja tu Vēl aiztiksi ievārījumu, noģērēšu tev ādu. Padod rīksti!

Rīkste izslējās gaisā — briesmas bija neizbēgamas.

—  Ai! Paskaties atpakaļ, krustmāt!

Vecā lēdija kā viesulis apsviedās un spēji parāva uz augšu brunčus, it kā tos sargādama; tai pašā mirklī zēns laidās mukt, pārrāpās pār augsto dēļu sētu un pazuda aiz tās.

Kādu brīdi krustmāte Pollija stāvēja pārsteigta, tad klusi iesmē­jās:

—  Lai tas puika iet rata! Bet vai es tiešam nekad nekļušu gudrākā? Vai viņš šādi nav diezgan mani muļķojis, lai es vismaz šoreiz būtu pratusi piesargāties? Bet veci nelgas ir vislielākie nelgas. Veou suni neizdresēsi — kā mēdz teikt. Ak tu mīļā debess, viņš katru dienu iz­gudro ko citu, un kā lai es paredzu, kas būs nākamo reizi. Acīmredzot viņš zina, cik ilgi var mani ķircināt, iekams man uznāk dusmas, un viņš zina — ja spēj manas domas kaut mirkli atkal novirzīt vai mani iesmīdināt, tad dusmas tūlīt pāriet un es nespēju viņam pat vienreiz iesist. Es tiešām neizpildu savu pienākumu pret šo zēnu — tas Kungs to zina! Kas savu bērnu mīl, tas to jfārmāca — tā rakstīts Svētajos rakstos. Es zinu, ka krāju mums abiem tikai grēkus un ciešanas. Puikā iesēdies pats nelabais, bet ko lai dara! Viņš taču ir manas nabaga mirušās māsas dēls, un sirds neatļauj viņu pērt. Katrreiz, kad ļauju viņam iziet sveikā, mani moka sirdsapziņa, un katrreiz, kad viņam iesitu, mana vecā sirds gandrīz vai lūst. So pēcpusdie.nu viņš atkal slaistīsies un neies skolā, un es vienkārši būšu spiesta rīt viņam uzdot darbu, lai viņu sodītu. Man ir tik grūti likt viņam strādāt sestdienās, kad visi zēni ir brīvi, bet viņš par visu vairāk ienīst darbu, un man taču jāizpilda savs pienākums pret viņu, citādi es šo bērnu pazudināšu.

Toms tiešām noslaistījās un negāja uz skolu, bet pavadīja dienu visai tīkami. Viņš atnāca mājās vēl tieši lkikā, lai palīdzētu mazajam nēģerēnam Džimam pirms vakariņām sazāģēt malku nākamajai dienai un saplēst skalus iekuram,— vismaz viņš atnāca tieši laikā, lai pastāstītu Džimam savus piedzīvojumus, kamēr Džims veica trīs ceturtdaļas darba. Toma jaunākais brālis (vai patiesībā — pusbrālis) Sids jau bija pabeidzis savu daļu darba (salasījis skaidas), jo viņš bija kluss zēns un viņa raksturam nepiemita nekas dēkains un nemierīgs. Kamēr Toms ēda vakariņas un katrā izdevīgā brīdī čiepa cukurgraudi- ņus, krustmāte Pollija uzdeva viņam ļoti dziļus un viltīgus jautāju­mus, lai viņu pavedinātu uz izpļāpāšanos, kas atklātu viņa pārkāpu­mus. Kā daudzas vientiesīgas dvēseles, viņa iedomājās, ka viņai piemīt sarežģītas un noslēpumainas diplomātijas talants, un viņai patika savas viegli saredzamās viltībiņas iztēloties kā negantākās, viltības brīnumus.

—  Tom, vai skolā bija diezgan silti?— viņa jautāja.

—  Jā, ma'am*'. „

—  Varen silti, vai ne?

—  Jā, ma'am.

—  Vai tev negribējās nopeldēties, Tom?

Toms viegli izbijās — viņā pamodās nepatīkamas aizdomas. Viņš vērīgi paskatījās krustmātes Pollijas sejā, bet tā neko neizpauda.

—  Nē, ma'am, ne visai!— viņš sacīja.

Vecā lēdija pastiepa roku un aptaustīja Toma kreklu, pēc tam piebilda:

—  Bet tagad tu neesi pārāk sakarsis.

Viņas lepnumam glaimoja apziņa, ka pārliecinājusies par to, vai krekls ir sauss, nevienam nenojaušot, kas viņai prātā. Tomēr, par spīti viņas gudrībai, Toms tagad saprata, no kurienes vējš pūš, tāpēc aizsteidzās priekšā viņas nākamajam gājienam.

— Mēs pabāzām galvas zem ūdenssūkņa — mani mati vel ir mitri. Paraugi!

Krustmāti Polliju kaitināja, ka viņa nebija ievērojusi tik svarīgu pierādījumu un nebija paredzējusi šādu triku. Tad viņai radās jauna iedvesma.

1 Ar zvaigznīti apzīmēto vietu skaidrojumus skat. komentāros.

—  Tom, bet tu taču neatārdīji manis piešūto krekla apkakli, kad | lēji ūdeni sev uz "galvas? Atpogā svārkus!

Bailes Toma sejā izgaisa, Viņš atpogāja svārkus. Krekla apkakle bija kārtīgi piešūta. r

—  Nu labi, niekkalbi, ej vien. Es biju pārliecināta, ka neesi bijis šodien skolā, bet gājis peldēties. Tomēr es tev piedodu, Tom. Manu­prāt, ^u esi piesardzīgs kā apsvilinājies kaķis, bet, kā mēdz teikt,— labāks, nekā izskaties. Šoreiz.

Viņa bija pa pusei noskumusi, ka viņas viltība nav izdevusies, un pa pusei priecīga, ka vismaz vienreiz Toms uztenterējis uz paklausī­bas ceļa.

Bet Sidnejs piebilda:

—  Zini, man liekas, ka tu piešuvi viņa apkakli ar baltiem diegiem, bet te ir( melni diegi.

—  Kā tā! Es taču to piešuvu ar baltiem diegiem, Tom!

Bet Toms nenogaidīja, kas notiks tālāk. Skriedams laukā pa durvīm, viņš iesaucās:

—  Sidij, par to tu gan dabūsi!

Nokļuvis drošā vietā, Toms apskatīja divas lielās šujamadatas, , kas bija iespraustas viņa svārku atlokā, ap tām bija aptīti diegi — ap vienu adatu balti, ap otru melni. Viņš iesaucās:

—  Viņa to nekad nebūtu pamanījusi, ja Sids neizpļāpātos. Saso­dīts! Dažreiz viņa piešuj apkakli ar baltu, dažreiz ar melnu diegu. Kaut jel, pie joda, viņa šūtu tikai ar vienas krāsas diegiem, jo es nevaru šīs maiņas atcerēties. Bet Sidam es par to aplauzīšu sprandu. Es viņu pārmācīšu!

Toms nebija pilsētiņas paraugzēns. Viņš zināja, kādam jābūt paraugzēnam,— un šī suga viņam derdzās! Pēc divām minūtēm un pat vēl ātrāk viņš bija aizmirsis visas savas raizes. Ne jau tāpēc, ka tās būtu bijušas mazāk smagas un rūgtas kā pieaugušo raizes, bet viņā pēkšņi iedegās kāda jauna un spēcīga aizraušanās, kas izdzina no prāta visu nepatīkamo, tāpat kā pieaugušie aizmirst savas neveiksmes, kad viņus satrauc kāds jauns pasākums. ,

Sī jaunā aizraušanās bija vērtīgs, neparasts svilpošanas paņē­miens, ko viņš nupat bija iemācījies no kāda nēģera un nepacietībā dega to izmēģināt. Tas bija it kā savdabīgs putna svilpiens, mīksti plūstoši treļļi, kas radās, kad svelpjot arvien piešāva mēli pie aukslējām. Lasītājs šo paņēmienu droši vien atcerēsies, ja pats kādreiz bijis zēns. Čaklums un vērība Tomam palīdzēja drīz apgūt šo iemaņu, un, kad viņš aizklaiņoja tālāk ļ>a ielu, viņa mute bija pilna jauku skaņu un dvēsele pateicības. Viņš jutās gluži kā astronoms, kas atklājis jaunu planētu,— neapšaubāmi zēna prieks bija daudz spēcī­gāks, dziļāks un skaidrāks nekā tas, ko spēj izjust astronoms.

Vasaras vakari bija gari. Vēl nebija tuņišs. Pēkšņi Toms svilpienu aprāva. Viņa priekšā iznira svešinieks — kāds zēns, mazliet garāks par viņu augumā. Nepazīstamā persona — vienalga, kāda dzimuma un kāda vecuma,—bija ievērības cienīga parādība tik nožēlojamā pilsētiņā ka Sentpītersberga*. Sis zēns turklāt bija labi ģērbies — labi ģērbies darbdienā! Vienkārši neticami! Viņa cepure bija ļoti izskatīga, cieši sapogātie zilas vadmalas svārki — jauni un glīti, tāpat arī bikses. Viņam kājās spīdēja kurpes, kaut gan bija tikai piektdiena. Viņam bija pat kaklasaite no spilgtas lentes. Viņš izskatījās tik pilsētniecisks, ka Toms jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots. Jo ilgāk Toms skatījās uz šo krāšņo brīnumu un jo augstāk cēla degunu, parādīdams nicību par viņa grezno tērpu, jo nodilušāks viņam šķita paša apģērbs. Abi zēni klusēja. Ja viens pakustējās, tūlīt pakustējās ari otrs, bet tikai sāniski, pa apli. Ilgi viņi tā stāVēja vaigs pret vaigu, acs pret aci. Beidzot Toms teica:

—  Es varu tevi piekaut.

—  To tikai es gribētu redzēt!

—  Es to varu izdarīt!

—  Tu nevari vis.

—  Varu gan!

—  Nevari!

—  Varu!

—  Nevari!

—  Varu!

—  Nevari!

Nepatīkams klusums. Tad Toms jautāja:

—  Kā tevi sauc?

—  Kāda tev daļa?

—  Gan es tev parādīšu, kāda man daļa!

—  Nu, kāpēc tad neparādi?

—  Ja tu vēl daudz runāsi, es to darīšu!

—  Runāšu vēl daudz, daudz, daudz! Dzirdēji?

—  Tu laikam iedomājies, ka esi briesmīgi smalks, vai ne? Ja es gribētu, varētu tevi nogāzt ar vienu roku.

—  Kāpēc tad negāz, ja vari?

—  Es to darīšu, ja tu vēl ilgi te ākstīsies.

—  Kā tad! Ir jau daudzi tādi redzēti kā tu.

—  Smalkais! Tu nu gan iedomājies, ka esi nezin kas! Kāda tev cepure!

—  Vari samīcīt šo cepuri, ja tev tā nepatīk, vai noraut — bet tad iepriekš saskaiti savus kaulus.

—  Tu esi melis!

—  Pats esi melis!

—  Tu esi plātībnieks un gļēvulis!

—  Laidies lapās!

—  Tu . . . ja man te vēl ilgi būs jāklausās tavās bezkaunībās, es tev gāzīšu ar akmeni pa pauri.

—  Kā tad, tu jau gāzīsi!

—  Jā gan!

—  Kāpēc tad negāz? Ko tu visu laiku draudi? Kāpēc nedari? Tāpēc, ka tev bail. ,

—  Man nav bail.

—  Ir gan.

—  Nav!

—  Ir gan!

Atkal klusums, atkal abi viens otrā ieurbās skatieniem, sāniski viens otru apriņķodami. Pēkšņi viņi nostājās plecs pie pleca.

—  Pazūdi no šejienes!—Toms iesaucās.

—  Pazūdi pats!

—  Es neiešu!

—  Es arī ne!

Tā viņi abi stāvēja, katrs balstīdamies uz sāniski izspertas kājas, no visa spēka grūstīdamies un viens otrā raudzīdamies naidā kvēlojo­šām acīm. Bet neviens nespēja gūt virsroku. Abi cīnījās, līdz sakarsa un pietvīka, tad atvilka elpu, viens otru piesardzīgi vērodami, un Toms iesaucās:

—  Tu esi gļēvulis un kucēns! Es pateikšu savam lielajam brālim, un viņš»tevi nogāzīs zemē ar savu mazo pirkstiņu, un es ieteikšu viņam to izdarīt'.

—  Tu domā, ka es baidos no tava lielā brāļa? Man pašam ir vēl lielāks brālis — un viņš tavējo kā nieku pārmetīs pār žogu. (Abi brāļi bija izdomāti.)

—  Tie ir meli!

—  Tukši vārdi, kas neko nepierāda!

Toms ar kājas lielo pirkstu novilka svītru smiltīs un teica:

—  Pamēģini tikai pārkāpt tai pāri, un es tev vilkšu tā, ka tu vairs nepiecelsies. Katrs, kas to iedrošināsies, būs beigts kā muša.

Svešais zēns tūlīt pārkāpa pāri svītrai un teica:

—  Tu man draudēji, tagad rādi darbus!

—  Neuzbāzies man, bet labāk piesargies!

—  Tu teici, ka mani piekausi, kālab tad to nedari?

—  Pie joda! Par diviem centiem es tiešām tev sadošu!

Svešais zēns izņēma no kabatas divus lielus vara naudas gabalus

un zobodamies sniedza tos Tomam.

Toms izsita naudu viņam no rokas..

Nākamajā mirklī abi zēni saķērušies jau valstījās smiltīs, plēsda­mies kā divi kaķi,— kādu minūti plūca un raustīja viens otru aiz matiem un drēbēm, spieda un skrāpēja viebis otram degunu, apklā­dami sevi ar putekļiem un slavu. Beidzot jūklis guva noteiktu apveidu, kaujas dūmakā iznira Toms, sēdēdams jāšus uz svešā zēna un dauzī­dams viņu ar dūrēm.

—  Bļauj: diezgan!— viņš sauca.

Zēns tikai centās atbrīvoties. Viņš raudāja — galvenokārt no dusmām.

—  Bļauj: diezgan!— Un Toma dūres turpināja dauzīt zēnu.

Beidzot svešais izdvesa neskaidru:

—'iezgan!

Toms viņu palaida vaļā un noteica:

—  Tagad tu esi dabūjis mācību. Un nākamo reizi labi apskaties, ko tu gribi izmuļķot.

Svešais zēns aizskrēja, purinādams putekļus no drēbēm, elsdams un sprauslādams, šad tad atskatīdamies, kratīja galvu un draudēja nākamo reizi ar Tomu izrēķināties, kad viņu nogrābšot.

Toms atbildēja ar skaļām nievām un gāja prom uzpūties kā gailis. Tiklīdz; viņš bija pagriezis muguru, svešais zēns, paķēris akmeni, svieda to un trāpīja Tomam starp lāpstiņām, tad metās bēgt kā antilope. Toms dzinās nodevējam pakaļ līdz viņa mājām un tā noskaidroja, kur zēns dzīvoja.

Viņš kādu laiku nostāvēja sardzē pie vārtiem, aicinādams ienaid­nieku nākt ārā, bet tas tikai pie loga vaibstījās un izaicinājumu noraidīja. Beidzot iznāca ienaidnieka māte un nosauca Tomu par ļaunu, samaitātu, rupju zēnu, un pavēlēja viņam aiziet. Toms aizgāja, bet izteicās, ka šo puiku viņš paturēšot acīs.

Toms pārradās mājās vēlu — un, kad uzmanīgi iekāpa\ pa logu, uzgrūdās krustmātei, kas tur stāvēja paslēpusies. Kad viņa ieraudzīja, kādas izskatās Toma drēbes, viņas nodoms pārvērst viņa sestdienas brīvlaiku nebrīvē un smagā darbā kļuva tēraudciets.

Otra nodaļa

Uzausa sestdienas rīts, un daba šai vasaras dienā bija gaiša un spirgta, un dzīvības pārpilna. Ik sirdī skanēja dziesma, un, ja sirds bija jauna, tad tās melodija plūsmoja pāri lūpām. Visas sejas bija līksmas un soļi spārnoti. Ziedēja baltās akācijas, un ziedu smarža vēsmoja gaisā.

Kārdifa pakalns, kas slējās viņpus pilsētiņas, krāšņi zaļoja un, būdams krietni tālu, izskatījās kā Apsolītā zeme: pasakains, mierīgs un aicinošs.

Toms iznāca uz ielas, nesdams spaini ar balto krāsu un garu otu. ļViņš aplūkoja sētu, un prieks viņā apdzisa. Dziļa grūtsirdība uzmācās viņa dvēselei. Trīsdesmit jardu gara un deviņas pēdas augsta sēta. Dzīve šķita tukša un viņa esamība smaga nasta. Nopūzdamies viņš iemērca otu krāsā un pārvilka ar to pār augšējo dēli; atkārtoja šo kustību divas reizes, salīdzināja nenozīmīgo nobalsināto svītru ar sētas nepārskatāmo nekrāsoto plašumu un bezcerīgi atsēdās uz koka kastes.

Pa vārtiem lēkādams izskrēja Džims ar skārda spaini rokā, dziedā­dams «Bufalo meitenes». Nest ūdeni no pilsētas ūdenssūkņa Tomam vienmēr bija šķitis pretīgs darbs, bet šodien tās vairs nelikās tik nepatīkams. Viņš atcerējās, ka pie sūkņa vienmēr sapulcējas daudz ļaužu. Baltie, mulatu* un nēģeru zēni un meitenes tur vienmēr gaida savu*kārtu, atpūšas, maina rotaļlietas, strīdas, kaujas un plosās. Viņš atcerējās arī, ka Džims ar ūdens spaini mēdz atgriezties tikai pēc stundas, lai gan sūknis atrodas nepilnus simtpiecdesmit jardus no mājām,— un parasti kāds vienmēr aiziet viņam pakaļ.

Toms teica:

—  Paklau, Džim,—es atnesīšu ūdeni, ja tu mazliet pabalsināsi sētu.

Džims pakratīja galvu un atbildēja:

—  Nevaru, māster* Tom. Vecā misis teica, lai es ejot pēc ūdens un neapstājaties, un nedauzoties ne ar vienu. Viņa teica, ka māsters Toms mani gan aicināšot balsināt sētu, bet tad lai es tikai ejot tālāk un darot savu darbu, balsināšanu viņa pati pārbaudīšot.

—  Nebēdā par to, ko viņa saka, Džim. Tā viņa vienmēr runā. Dod šurp spaini, es būšu prom tikai vienu minūti. Viņa to nemaz neuzzinās.

—  Ai, es nedrīkstu, māster Tom. Vecā misis man noraus galvu. Nudien noraus.

—  Viņa\ Viņa pat nespēj nevienu nopērt — dažreiz iesit kādam pa galvu ar uzpirksteni, un vai kāds no tā baidās — pasaki man? Viņa runā, briesmīgi draudēdama, bet vārdi taču nenodara sāpes, ja vien viņa neraud. Džim, es tev došu marmora bumbiņu. Es tev došu baltu stikla bumbiņu.

Džims sāka šaubīties.

—  Baltu bumbiņu, Džim, Tā labi ripo.

. — Vai, tā ir gan varen jauka bumbiņa! Bet, māster Tom, man traki bail no vecās misis.

—  Saki — ja vēlies, varu tev parādīt savu slimo pirkstu.

Mazais Džims bija tikai cilvēks — šāSds kārdinājums bija viņam

pārāk liels. Viņš nolika spaini, paņēma balto bumbiņu, noliecās pār Toma kājas pirkstu un ar lielu vērību td aplūkoja, kamēr Toms at­raisīja apsēju. Nākamajā acumirklī viņš ar savu spaini un smeldzošu dibenu skrēja prom pa ielu. Toms sparīgi balsināja sētu, un krustmāte Pollija aizgāja no kaujaslauka ar tupeli rokā un uzvaras prieku acīs.

Bet Toma rosīgums nebija ilgs. Viņš sāka domāt par to, cik jauki bija iecerējis pavadīt šo dienu, un viņa skumjas pieauga. Drīz visi brīvie zēni trauksies lēkādami šeit garām visvisādos brīnišķos pārgā­jienos un briesmīgi viņu izsmies, tāpēc ka viņām jāstrādā,— šīs domas dedzināja kā uguns. Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot — salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki — varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības. Viņš iebāza atkal kabatā šāvu trūcīgo mantību un atmeta domu uzpirkt zēnus. Sai tumšajā un bezcerīgajā mirklī viņu' pēkšņi apstaroja iedvesma. Patiesi — liela, brīnišķīga iedvesma! Viņš satvēra otu un sāka mierīgi strādāt. Sai mirklī parādījās Bens Rodžers — tieši tas zēns, no kura izsmiekla viņš visvairāk baidījās. Bens tuvojās lēkādams un šūpoda­mies—skaidri redzams, ka viņa sirds ir viegla un nodomi augstu lidojoši. Viņš ēda ābolu un laiku pa laikam stiepti, melodiski iegaudo­jās, pēc tam dobjā balsī skandēja bim-bam-bam, bim-bam-bam, jo patlaban tēloja tvaikoni.

Pienācis tuvāk, viņš palēnināja gaitu, devās uz ielas vidu, noliecās zemu uz labo bortu uņ lēni, smagi un svinīgi griezās apkārt, jo viņš atdarināja tvaikoni «Lielais Misuri» un apzinājās, ka tas brauc deviņas pēdas dziļā ūdenī. Bens bija reizē tvaikonis, kapteinis un kuģa zvans, tāpēc viņam bija jāiedomājas, ka viņš stāv uz sava klāja, dod pavēles un pats tās izpilda.

—  Stāt, ser! Kling-ling-ling!

Kustība uz priekšu gandrīz izbeidzās, un viņš lēnām tuvojās ietvei.

—  Atpakaļ! Kling-ling-ling! ^

Viņa rokas stingri izstiepās gar sāniem.

—  Kuģa pakaļgalu pagriezt pa labi! Kling-ling-ling! Cuk-čuk- čuk-čuk! '

Viņa labā roka šai laikā vēzējās plašos lokos, jo tēloja četrdesmit pēdu lielo tvaikoņa ratu.

—  Stūri pa kreisi! Kling-lifig-ling! Cuk-čuk'-čuk!

Tagad lokus veidoja kreisā roka.

—  Stop pa labi! Kling-ling-ling! Stop pa kreisi! Labo bortu lēnām uz priekšu! Stop! Arējam ratam lēnu gaitu! Kling-ling-ling! Cuk-čuk-čuk! Izsviest tauvu! Veicīgāk! Pasviediet tauvas cilpu — ko jūs tur kavējaties! Apmetiet cilpu stabam! Pievirzieties piestātnei — stāt! Apturēt mašīnas, ser! Kling-ling-ling! Sššt-šššt-šššt,— viņš atda­rināja tvaika krānu šņākoņu.

Toms turpināja balsināt sētu, neveltīdams tvaikonim nekādu uzmanību.

Bens viņā kādu laiku skatījās, tad iesaucās:

—  Hi hi! Tu esi gan dimbā, ko?

Toms neatbildēja. Viņš ar meistara aci nopētīja savu pēdējo otas triepienu, tad viegli pārvilka ar otu vēlreiz jau nobalsinātajai vietai un atkal vēroja rezultātu. Bens piestājās blakus Tomam. Ieraugot ābolu, Tomam saskrēja siekalas mutē, bet viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu. Bens iesaucās:

—  Hello, vecais z^n! Tev jāstrādā, ko?

—  A, tas esi tu, Ben! Es nemaz nepamanīju.

—  Klausies, es eju peldēties. Tu jau laikam arī gribētu peldēties? Bet tev taču uzdots darbs! Vai ne?

Toms zēnu mirkli uzlūkoja, tad jautāja:

—  Ko tu sauc par darbu?

—  Vai tad tas nav darbs?

Toms atkal sāka balsināt sētu un nevērīgi atbildēja:

—  Varbūt tas ir darbs, varbūt nav. Es zinu tikai vienu: Tomam Sojēram tas patīk.

—  Ko nu pūt — tu taču negribēsi man iestāstīt, ka tev tas patīk?

Ota turpināja savu kustību.

—  Vai man tas patīk? Kāpēc lai man nepatiktu? Katru dienu jau zēniem nav tādas izdevības balsināt sētu!

Tas stāvokli parādīja citā gaismā. Bens vairs negrauza ābolu. Toms skaisti vilka otu uz priekšu un atpakaļ, atkāpās, lai pārbaudītu paveikto, šur tur vēl uzlika pa triepienam — atkal kritiski aplūkoja krāsojumu. Bens vēroja katru viņa kustību, aizvien vairāk ieintere­sēts un aizrauts. Beidzot viņš sacīja:

—  Klausies, Tom, ļauj man arī mazliet pabalsināt!

Toms pārdomāja, gandrīz jau piekrita, bet tad izlēma citādi:

—  Nē, nē. Manuprāt, tas neies, Ben! Redzi, krustmāte Pollija briesmīgi norūpējusies par šo sētu — tā ir tieši ielas pusē, saproti, ja tā būtu pagalma pusē, es neko neteiktu un arī viņa neiebilstu! Bet pret šo sētu viņa ir traki vērīga, tā jākrāso ļoti uzmanīgi. Manuprāt, tikai viens no tūkstoš zēniem, varbūt pat no divtūkstoš zēniem, varētu to nobalsināt, kā nākas!

—  Nē, vai tiešām? Ļauj man mazliet pamēģināt. Tikai mazdrusciņ! Es tev gan atļautu, ja būtu tavā vietā, Tom!

—  Ben, es to labprāt darītu— patiesi. Bet krustmāte Pollija . . . zini, Džims jau arī gribēja krāsot, bet viņa neatļāva. Sids arī gribēja, bet viņa arī Sidam neatļāva. Nu, vai tu saproti, kādā es esmu ķezā? Ja nu tu sāc balsināt un tev kaut kas pēkšņi misējas . . .

—  Nieki, es būšu tikpat uzmanīgs kā tu. Ļauj man pamēģināt! Paklau, es tev došu sava ābola serdi.

—  Labi — lai iet. Bet, Ben,— tomēr labāk ne, es baidos . . .

—  Es tev došu visu ābolu.

Toms iedeva viņam otu, nepatikā savilcis seju, bet sirds dziļumos priecādamies. Un, kamēr bijušais tvaikonis «Lielais Misuri» saules karstumā strādāja un svīda, atvaļinātais mākslinieks atsēdās turpat blakus paēnā uz mucas, šūpoja kājas, šmakstinādams ēda ābolu un gudroja, kā vēl pievārēt citus vientiešus. Izdevības netrūka — ik pēc brīža garām klenderēja zēni, viņi nāca, lai Tomu izsmietu, bet palika, lai balsinātu sētu. Kad Bens jau bija galīgi nokausēts, Toms par labi saglabājušos papīra pūķi kā nākamajam piešķīra tiesības balsināt sētu Bilijam Fišeram, un, kad Bilijs nogura, šīs tiesības nopirka Džonijs Millers par beigtu žurku, kas bija piesieta auklā, lai to varētu vicināt, un tā tālāk, un tā tālāk, stundu pēc stundas.

Un ap pēcpusdienas vidu Toms vairs nebija trūcīgs zēns kā rīta pusē, bet neskaitāmu bagātību īpašnieks. Bez jau pieminētajām lietām viņam tagad piederēja divpadsmit marmora bumbiņas, salūzis blumizeris, zila pudeles stikla lauska, caur kuru varēja skatīties, no spolītes izgatavots revolveris, sabojāta atslēga, krīta gabaliņš, kara­fes stikla.aizbāznis, alvas zaldātiņš, divi varžu kurkuļi, sešas petardes, vienacains kaķēns, misiņa durvju rokturis, suņa kaklasiksna — tikai

nebija paša suņa —, naža spals, četras apelsīnu mizas un kāds vecs, izļodzījies loga ietvars.

Visu laiku viņš bija jauki, patīkami slinkojis daudzu zēnu sabied­rībā, un sētu klāja trīskārtējs krāsojums! Ja nebūtu pietrūcis balsi­nāmā, viņš visus pilsētiņas zēnus iedzītu bankrotā.

Toms atzina, ka pasaule nemaz nav tik tukša. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu — proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepieciešams, lai tā būtu grūti sasniedzama.

Ja Toms būtu bijis tik liels un gudrs filozofs kā šīs grāmatas sacerētājs, viņš saprastu, ka darbs ir tas, ko liek darīt pienākums, bet rotaļa tas, ko darīt neliek pienākums. Sī atziņa palīdzētu viņam izprast, kāpēc pagatavot mākslīgās puķes, mīt kājminamās dzirnas ir darbs, bet sist ķegļus vai uzkāpt Monblānā*— tikai izprieca. Anglijā dzīvo bagāti džentlmeņi, kas vasarā ik dienas vada četrjūga karietes, likdami zirgiem noskriet divdesmit vai trīsdesmit jūdžu, tāpēc ka šī privilēģija diezgan dārgi izmaksā, bet, ja viņiem piedāvātu algu par šo izpriecu, tā tūlīt pārvērstos darbā — un viņi no braukšanas at­teiktos.

Treša nodaļa

Toms nostājās krustmātes Pollijas priekšā, kas sēdēja pie atvērta loga mājīgajā dibentelpā, kura reizē bija guļamistaba, ēdamistaba un bibliotēka. Glāsmainais vasaras gaiss, veldzējošais klusums, puķu smaržas un iemidzinošā bišu sanoņa bija panākusi savu — krustmāte snauda, klanīdama galvu pār savu adīkli, jo viņas vienīgais laika kavētājs — kaķis — bija iemidzis viņas klēpī. Drošības pēc brilles bija uzbīdītas uz viņas sirmajiem matiem. Viņa bija pārliecināta, ka Toms no darba jau sen aizbēdzis, un izbrīnījās, ka viņš tik bezbailīgi atkal sevi nodod viņas varā.

Toms jautāja:

—  Vai tagad varu iet rotaļāties, krustmāt?

—  Ko—jau? Cik tad tu esi paveicis?

—  Visu, krustmāt.

—  Tom, nemelo man! Es to nevaru paciest.

—  Es nemeloju, krustmāt. Viss padarīts!

Krustmāte Pollija diez kā neticēja šim apgalvojumam. Viņa izgāja pati apskatīties un būtu bijusi apmierināta, ja Toma vārdi vismaz par divdesmit procentiem izrādītos patiesi. Ieraudzījusi, ka visa sēta nobalsināta un nevis vienkārši nobalsināta, bet vairākkārt ar lielu māku krāsota un pārkrāsota un pat uz zemes bija novilkta balta svītra, viņa aiz izbrīna zaudēja valodu.

Tad viņa iesaucās:

—  Patiesi neticami! Bet jāatzīst: tu proti strādāt, ja vien gribi, Tom!

Tad viņa pavājināja uzslavu, piebilzdama:

—  Taču gribēt tu gribi varen reti, tas gan jāsaka. Labi, ej un rotaļājies, tikai pielūko, ka atgriezies vismaz nedēļas laikā, citādi es tev noģērēšu ādu.

Krustmāte bija tik sajūsmināta par Toma spožo sasniegumu darbā, ka ieveda viņu pieliekamajā, izvēlējās tur lielisku ābolu un pasniedza to viņam, norunādama garu pamācību par to, ka ikviena dāvana kļūst vērtīgāka un dod lielāku baudu, ja tā iegūta bez apgrēcības, ar tikumisku centību. Un, kamēr viņa nobeidza savu runu ar skaistiem Bībeles citātiem, Toms nočiepa pildītu pankūku.

Tad viņš izlavījās laukā un ieraudzīja Sidu, kas gāja augšā pa kāpnēm, kuras atradās mājas ārpusē un veda uz otrā stāva dibentel- pām.

Turpat pa rokai bija zemes pikas, un acumirklī tās virpuļoja pa gaisu. Pikas bira pār Sidu kā krusa, un, iekams krustmāte Pollija paguva atjēgties no pārsteiguma un steigties Sidam palīgā, sešas vai septiņas pikas jau trāpīja mērķī, bet "Toms pārmetās pār sētu un aizbēga.

Sētai bija gan vārti, bet Toms parasti tā steidzās, ka nekad tos nelietoja.

Tagad viņa sirds bija mierīga, jo viņš bija atmaksājis Sidam par to, ka tas pievērsa krustmātes uzmanību melnajiem diegiem un iegrūda viņu nepatikšanās.

Toms apskrēja apkārt mājai un iznāca uz dubļainas gatves aiz krustmātes govju kūts. Viņš tagad bija drošībā. Viņu nevarēja ne notvert, ne sodīt, un viņš steidzās uz pilsētas laukumu, kur, kā iepriekš norunāts, bija sapulcējušies divi zēnu «karapulki», lai dotos kaujā. Toms bija vienas armijas ģenerālis, Džo Hārpers (viņa sirds­draugs) otras armijas ģenerālis. Sie lielie virspavēlnieki uzskatīja par sevis necienīgu cīnīties kopā ar visiem — tas vairāk piederējās sīka jiem gariņiem —, viņi abi apsēdās blakus uz pakalniņa un no turienes vadīja kaujas operācijas ar pavēlēm, kuras nodeva saviem adjutan­tiem. Pēc ilgas un smagas kaujas Toma armija izcīnīja lielu uzvaru. Tad saskaitīja kritušos, apmainīja gūstekņus, vienojās par jaunu domstarpību sākumu un norunāja dienu izšķirīgajai kaujai. Pēc tam abas armijas sakārtojās ierindā un aizsoļoja, bet Toms devās mājup viens.

Iedams garām mājai, kurā dzīvoja Džefs Tečers, viņš ieraudzīja dārzā svešu meiteni — skaistu, mazu būtni zilām acīm un dzelteniem matiem, kas bija sapīti divās garās bizēs, tērpušos baltā vasaras kleitiņā un izšūtās garās biksēs. Slavas vainagotais varonis bija pieveikts bez viena vienīga šāviena. Zināmā Emija Lorensa izgaisa no viņa sirds, pat neatstādama atmiņas par sevi! Viņš bija domājis, ka mīl viņu neprātīgi, uzskatījis savas dedzīgās jūtas par pielūgsmi — un, paskat, tā ir bijusi tikai niecīga, sīka patika. Vairākus mēnešus viņš bija nopūlējies iekarot viņas sirdi, un pirms nepilnas nedēļas viņa bija atzinusies viņam mīlestībā. Tikai septiņas īsas dienas viņš jutās laimīgākais un lepnākais zēns pasaulē, un tagad vienā īsā acumirklī Emija bija, izgaisusi no viņa sirds kā nejauša viešņa, kuras apciemo­jums beidzies.

Paslepšus viņš dievinādams vēroja šo jauko eņģeli, līdz redzēja, ka tā viņu pamanījusi. Tad viņš izlikās, it kā nemaz nejustu viņas klātieni, un sāka «sevi izrādīt» ar visādiem aušīgiem, puiciskiem paņēmieniem, lai iegūtu viņas apbrīnu. Kādu laiku viņš tā ērmojās, bet pamazām, izdarot kādu ļoti bīstamu vingrojumu, viņš pašķielēja sāņus un redzēja, ka meitenē aiziet mājas virzienā. Toms piegāja pie sētas un atbalstījās uz tās noskumis un tomēr cerībā, ka viņa kādu brīdi vēl pakavēsies. Viņa brītiņu apstājās uz kāpnēm un tad tuvojās durvīm. Toms smagi nopūtās, kad viņa spēra kāju pāri slieksnim. Bet viņa seja tūlīt atplauka, jo mirkli pirms aiziešanas viņa pārsvieda pāri sētai atraitnītes ziedu.

Zēns pieskrēja pie puķes un apstājās no tās pāris pēdu atstatumā, tad pielika roku virs acīm un sāka vērot ielu, it kā būtu tur saskatījis kaut ko interesantu. Pēc tam viņš pacēla kādu salmiņu un, atliecis galvu tāhi atpakaļ, mēģināja to noturēt līdzsvarā uz sava deguna. Tā, šurpu turpu kustēdamies, Toms virzījās aizvien tuvāk atraitnītei, līdz aizsniedza to ar kailo pēdu, lokanie kājas pirksti satvēra puķi, un viņš aizlēca ar savu dārgumu un pazuda aiz stūra. Bet tikai vienu mirkli, lai paspētu noglabāt ziedu zem svārkiem uz sirds vai varbūt uz vēdera, jo viņš labi nepārzināja anatomiju un nebija pārlieku kritisks šādos jautājumos.

Tad viņš atgriezās un kavējās pie sētas, līdz satumsa, visādi ērmodamies, bet meitene vairs nerādījās, taču Toms sevi mierināja ar cerību, ka viņa visu laiku stāv pie viena no logiem un redz, kādu uzmanību viņš tai velta. Beidzot viņš negribīgi devās mājup, un viņa nabaga galva bija pilna visvisādiem sapņu tēliem.

Ēdot vakariņas, Toms bija tik labā garastāvoklī, ka krustmāte brīnījās, «kas tam bērnam noticis». Viņš saņēma krietnu bārienu, ka apmētājis Sidu ar zemes pikām, bet, liekas, viņam par to bija maza bēda. Viņš mēģināja nočiept cukuru krustmātei tieši acu priekšā un dabūja pa pirkstiem.

— Krustmāt, Sidam tu nesit, kad viņš ņem cukuru! — Toms ie­saucās.

—  Sids tā nemoka cilvēku kā tu. Tu katru, brīdi grābtu cukuru, ja es tevi neuzmanītu.

Drīz pēc tam krustmāte izgāja virtuvē, un Sids, laimīgs savā neaizskaramības apziņā, it kā uzvaras priekā izstiepa roku pēc cukura trauka, un tas nu Tomam šķita neizturami. Bet cukurtrauks izslīdēja Sidam no pirkstiem, nokrita uz grīdas un saplīsa. Toms iekšēji gavilēja tik ļoti, ka pat savaldīja savu mēli un klusēja. Viņš apņēmās nesacīt ne vārda ari tad, kad ienāks krustmāte, bet sēdēt pavisam klusu, līdz viņa vaicās, kas to izdarījis, tad pateikt visu un redzēt brīnumjauko notikumu, kad paraugzēns dabūs pērienu. Toms bija tik pārplūstoši līksms, ka gandrīz nespēja savaldīties, kad vecā lēdija ienāca atpakaļ un apstājās pie durvīm, acīm dusmās zibsnījot pāri brillēm.

Viņš teica pats sev: «Tūlīt sāksies!»

Nākamajā mirklī viņš jau gulēja visā garumā uz grīdas! Spēcīga roka bija atvēzēta nākošajam sitienam, kad Toms iebrēcās:

—  Pagaidi, kāpēc tu sit mani? To saplēsa Sids.

Krustmāte Pollija pārsteigta apstājās, un Toms gaidīja viņas veldzējošo līdzjūtību. Taču, atguvusi valodu, viņa teica:

—  Hm! Manuprāt, šis sitiens tev nav bijis velti. Gan jau atkal esi izstrādājis kādu citu nekaunīgu nedarbu, kamēr manis te nebija.

Tad viņas sirdsapziņa ierunājās, un viņai gribējās Tomam pasacīt kādu laipnu un mīļu vārdu, bet zēnam tad liktos, ka viņa atzīst savu vainu, un to nepieļāva disciplīna. Tāpēc viņa klusēja un smagu sirdi izgāja veikt savus mājas darbus.

Toms sapūties sēdēja kaktā un uzkurināja savas ciešanas. Viņš zināja, ka krustmāte savā sirdī ir jau nometusies viņa priekšā uz ceļiem, un šī apziņa deva viņam drūmu gandarījumu. Viņš nekādi neizrādīs, ka ir samierinājies, un nevienu neievēros. Viņš juta ik pa brīdim sev pievērstu ilgu pilno krustmātes asaru aizplīvuroto skatienu, bet izlikās to nemanām. Toms iztēlojās, ka guļ slims, tuvu nāvei, un ka krustmāte, noliekusies pār viņu, lūdz vienu vienīgu piedošanas vārdu, bet viņš pagriežas ar seju pret sienu un mirst, šo vārdu neizteicis. Kā gan tad viņa justos? Zēns iztēlojās, kā viņu atnes no upes mājās noslīkušu, viņa cirtas ir slapjas, viņa nabaga rokas sastingušas uz mūžu un ievainotā sirds atradusi mieru. Kā tad krustmāte mestos viņam klāt, asaras aumaļām liedama, un viņas lūpas piesauktu Dievu, lai tas atdod atpakaļ mīļo zēnu, kuru viņa nekad, nekad vairs netaisni nesodīs! Bet viņš gulēs auksts un bāls, bez jebkādām dzīvības zīmēm — nabaga mazais cietējs, kura mokas beigu­šās.

Ar šīm traģiskajām iztēlēm Toms tā sakāpināja savas jūtas, ka likās — viņš tūlīt nosmaks, kaklā kāpa kamols, acis aizklāja asaru migla, un, pamirkšķinot plakstienus, asaras plūda pāri un pilēja no degungala. Viņš tā tīksminājās ar savām bēdām, ka nevarēja pieļaut, lai tajās ielauztos kāda pasaulīga jautrība vai aizskarošs prieks,— bē­das bija pārāk svētas šādām saskarsmēm; un, kad pēkšņi istabā dancodama ienāca viņa māsīca Mērija, līksma par to, ka atkal atgriezusies mājās pēc bezgala gara nedēļas izbraukuma laukos, viņš piecēlās un, tumšos sēru mākoņos ietinies, izgāja pa otrām durvīm, tiklīdz viņa ienesa dziesmu un sauli pa pirmajām durvīm. Viņš klaiņoja tālu no vietām, kur mēdza sapulcēties zēni, meklēdams vientulīgus nostūrus, kas atbilstu viņa garastāvoklim.

Kāds garš baļķu plosts upē šķita viņu aicinām, viņš atsēdās uz plosta malas un vēroja straumes drūmo plašumu, vēlēdamies, kaut tūlīt varētu noslīkt, tikai pats neko nesajūtot un nepakļaujoties dabas nosacītajai nepatīkamajai slīkšanas norisei.

Tad Toms atcerējās savu puķi. Viņš to izvilka — sagumzītu un novītušu, un šis zieds vareni pastiprināja viņa drūmo svētlaimi. Toms vaicāja sev, vai viņa pažēlotu viņu, ja visu zinātu? Vai raudātu un vēlētos aplikt rokas viņam ap kaklu, lai mierinātu? Vai varbūt viņa salti novērstos — kā visa šī tukšā pasaule?

Sīs domas piepildīja viņu ar tik neizturami saldām ciešanām, ka viņš atkal un atkal pie tām atgriezās un iztēlojās šo ainu vienmēr jaukāk un citādā gaismā, līdz tā zaudēja savu pievilcību. Beidzot viņš nopūzdamies piecēlās un ienira tumsā. Ap pusdesmitiem vai desmi­tiem Toms gāja pa tukšo ceļu, kur dzīvoja dievinātā nepazīstamā. Viņš mirkli apstājās, bet nedzirdēja ne skaņas, svece blāzmoja aiz kāda loga aizkara otrajā stāvā. Vai dievinātā bija šajā telpā? Viņš pārrāpās pār sētu, izspraucās cauri dārza krūmiem un nostājās tieši zem apgaismotā loga.

Ilgi viņš aizkustināts raudzījās augšup, tad nogūlās uz muguras zemē, salikdams rokas uz krūtīm un turēdams tajās nabaga novītušo puķīti. Tā viņš gribētu mirt — izdzīts aukstajā pasaulē, kur viņam nav ne māju, ne jumta pār galvu, nevienas drauga rokas, kas noslaucītu no pieres nāves sviedrus, nevienas mīlas pilnas sejas, kas noliektos pār viņu, kad sāksies lielās beigu mokas. Un tā viņa ieraudzīs Tomu, kad paskatīsies pa logu priekā mirdzošajā rītā,— un, ak, vai kāda asara noritēs uz viņa nabaga nedzīvā ķermeņa un vai viņai izlauzīsies arī maza nopūta, redzot šo ziedošo, jauno dzīvību tik rupji izdzēstu, tik pāragri nopļautu?

Logs atvērās, kādas kalpones skarbā balss nozaimoja svētsvinīgo klusumu, un ūdens plūdi nogāzās pār gulošā mocekļa atliekām!

Gandrīz aizrijies, varonis sprauslādams pielēca kājās. Gaisā nošvīkstēja kāds mests priekšmets, klusa lāsta pavadīts, nošķinda plīstoši stikli, mazs, neskaidri saredzams stāvs pārlēca pāri sētai un kā bulta pazuda tumsā.

Mazliet vēlāk, kad Toms, jau noģērbies, lai dotos gultā, sveces gaismā aplūkoja savas izmirkušās drēbes, pamodās Sids; ja ari viņā radās neliela vēlme pieminēt visu notikušo, viņš tomēr pārdomāja un miermīlīgi klusēja, jo Toma acīs uzliesmoja draudi. Toms apgūlās, neapgrūtināja sevi ar vakarlūgšanu, un Sids paturēja prātā šo nolaidību.

\

Ceturta nodaļa

Saule pacēlās pāri rāmajai pasaulei un staroja, it kā svētīdama miermīlīgo pilsētiņu. Pēc brokastīm krustmāte Pollija sāka ģimenes dievkalpojumu: vispirms viņa noskaitīja lūgšanu, kas balstījās uz bieziem Svēto rakstu citātu slāņiem, sacementētiem ar viņas pašas vārdu plāno kaļķu javu. No šiem augstumiem kā no Sinaja kalna* viņa nolasīja bargu nodaļu no Mozus grāmatas.

Tad Toms, kā Svētos rakstos teikts, «apjoza savus gurnus»* un devās mācīties Bībeles pantus. Sids savējos jau bija iemācījies pirms vairākām dienām. Toms sakopoja visus spēkus, lai iegaumētu piecus pantus, kurus bija izvēlējies no Kalna Sprediķa, jo īsākus viņš nekur neatrada.

Pēc pusstundas Tomam bija radies neskaidrs, Vispārējs priekšstats par šo lasāmo vielu, bet ne vairāk, jo viņa gars lidinājās pa visām cilvēku domu jomām un viņa rokas bija aizņemtas ar dažādām saistošām blakus nodarbēm. Mērija paņēma grāmatu, lai atprasītu iemācīto, un viņš raudzīja miglā atrast ceļu:

—  Svētīgi tie-e-ā . . .

—  Garā nabagie . . .

—  Jā, nabagie, svētīgi tie garā nabagie, jo viņi, viņi . . .

—  Viņiem . . .

—  Jo viņiem. Svētīgi tie garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo viņi . . . viņi . . .

—  T-a-p . . .

—  Jo viņi . . . t-a-p. Es nesaprotu, ko tas nozīmē.

—  Taps!

—  A, taps, jo viņi taps, jo viņi taps, ē-ē, taps bēdīgi, ē-ē, svētīgi, viņi taps — viņi taps, ē, viņi taps bēdīgi, jo viņi taps — nu, kas viņi taps! Kāpēc tu man nesaki, Mērij? Kāpēc tu esi tik nejauka?

—  Ak, Tom, tu nabaga stulbā galva! Es nezobojos par tevi, es to nedarīšu. Tev jāmācās viss no jauna. Nezaudē drosmi, Tom. Tu to paveiksi. Un, ja tu iemācīsies, iedošu tev kaut ko jauku. Mācies, tad tu būsi labs zēns.

—  Labi. Bet ko tu man iedosi, Mērij? Pasaki — kas tas būs?

—  Nejautā, Tom. Tu zini, ja es tev solu kaut ko jauku, tad tas būs kas jauks.

—  Skaidrs, Mērij. Labi, es iekalšu visu vēlreiz.

Un Toms «iekala visu vēlreiz»— ziņkāres un gaidāmās dāvanas mudināts, viņš mācījās ar tādu iedvesmu, ka panākumi bija spoži.

Mērija uzdāvināja viņam jaunu Barlova nazi divpadsmitarpuš centa vērtībā. Visa Toma būtne notrīsēja sajūsmā. Protams, ar šo nazi neko nevarēja griezt, bet tas bija «īsts» Barlova nazis, kaut kas neiedomājami lielisks! Tomam izdevās iegriezt dažus robus skapī, un viņš gatavojās jau apstrādāt kumodi, kad viņu aicināja ģērbties, lai ietu uz svētdienas skolu.

Mērija atnesa Tomam skārda bļodu ar ūdeni un ziepju gabaliņu. Viņš izgāja ārā un nolika bļodu uz maza soliņa, iemērca ziepes ūdenī un nolika atpakaļ uz sola, atrotīja piedurknes, uzmanīgi izlēja ūdeni zemē, tad iegāja virtuvē un sāka cītīgi berzt seju ar dvieli, kas karājās aiz durvīm. Bet Mērija atņēma viņam dvieli un sacīja:

—  Kā tev nav kauna, Tom! Neesi tik nolaidīgs! Ūdens taču tev neko ļaunu nenodarīs.

Toms mazliet samulsa. Bļodā vēlreiz ielēja ūdeni, un šoreiz viņš kādu brīdi stāvēja pie tās, sakopodams drosmi, tad dziļi ievilka elpu un sāka mazgāties.

Kad viņš atkal iegāja virtuvē, aizmiedzis abas acis, ar rokām taustīdamies pēc dvieļa, ziepju putas un ūdens pilēja no viņa sejas, apliecinot viņa godīgumu.

Bet, kad viņš apslaucījies nolika dvieli, viņa izskats tomēr ne­bija apmierinošs, jo sejas nomazgātā josla izbeidzās pie zoda un žokļiem it kā maska. Zem un aiz šīs joslas pletās tumša, neapūdeņota teritorija, kas priekšā un mugurpusē aizsliecās lejup visapkārt viņa kaklam. Mērija tagad viņu ņēma savās rokās, un, kad viņa savu darbu bija beigusi, viņš izskatījās kā cilvēks un brālis, ar vienādu ādas krāsu, viņa mitrie mati bija glīti sasukāti un īsās cirtas skaisti un simetriski sakārtotas. (Viņš pats mēdza slepus savas cirtas ar lielām pūlēm no­gludināt, pieglauzdams matus cieši galvai, jo uzskatīja cirtas par sievišķīgām, un šie sacirtojumi uz paša galvas sarūgtināja viņa dzīvi.) Tad Mērija izņēma no skapja Toma uzvalku, ko viņš valkāja tikai svētdienās jau divus gadus, to mēdza vienkārši dēvēt par viņa «otro uzvalku»— no tā varam secināt, cik liela bija Toma garderobe. Kad viņš bija saģērbies, meitene viņu vēlreiz «sakārtoja»— aizpogāja viņa tīros svārkus līdz pašam zodam, atfbcija plato krekla apkakli līdz pleciem, notīrīja ar drēbju suku un uzlika viņam galvā raibo salmu cepuri. Viņš tagad izskatījās daudz glītāks, bet ļoti neveikls un tiešām arī jutās neveikli, jo svētdienas drēbes un tīrība viņam šķita žņaugs, kas viņu saniknoja.

Viņš cerēja, ka Mērija būs aizmirsusi jaunos zābakus, bet šī cerība bija velta — meitene tos pamatīgi iezieda ar taukiem, kā to visi mēdza darīt, un tad atnesa viņam. Toms saskaitās un teica, ka viņam vienmēr liekot darīt to, ko viņš nevēloties. Bet Mērija, viņu nomierinā­dama, sacīja:

—  Lūdzu, Tom, esi labs zēns un neniķojies!

Toms rūkdams apāva kājas. Arī Mērija ātri saģērbās, un visi trīs bērni devās uz svētdienas skolu — vietu, ko Toms ienīda no visas sirds, bet Sids un Mērija mīlēja.

Svētdienas skolā mācības ilga no deviņiem līdz pusvienpadsmi- tiem, tad sekoja dievkalpojums. Divi no šiem bērniem vienmēr labprātīgi palika noklausīties sprediķi, arī trešais vienmēr palika, bet svarīgāka iegansta pēc.

Baznīcas cietajos solos ar augstajām atzveltnēm bija vietas ap trīssimt cilvēkiem. Pati celtne bija maza un vienkārša, torņa vietā uz tās slējās it kā priežu koka kaste.

Pie baznīcas durvīm Toms dažus soļus atpalika un uzrunāja kādu savu svētdienīgi ģērbtu biedru:

—  Klau, Bil, vai tev ir dzeltenā biļete?

-Jā.

—  Ko tu par to gribi?

— Ko tu dosi?

—  Gabaliņu lakricas un makšķeres āķi.

—  Parādi!

Toms parādīja apsolītos priekšmetus. Bils bija ar tiem apmierināts, un tie tika iemainīti. Tad Toms iemainīja divas baltas stikla lodītes pret trīs sarkanām biļetēm un vēl dažus niekus pret divām zilām biļetēm.

Viņš apturēja vēl citus zēnus, tiklīdz tie ieradās, un desmit vai piecpadsmit minūtēs iepirkās dažādas krāsas biļetes. Tad, iejucis tīri nomazgātu, skaļi čalojošu zēnu un meiteņu barā, viņš iegāja baznīcā, apsēdās savā vietā un tūlīt, uzsāka strīdu ar pirmo zēnu, kas gadījās tuvumā.

Iejaucās skolotājs — nopietns, pavecs vīrs —, tad vienu mirkli pagrieza viņam muguru — un Toms parāva aiz matiem zēnu, kas sēdēja priekšējā solā, bet, kad tas apgriezās, izlikās, it kā būtu iedziļinājies grāmatā; pēc tam iedūra ar adatu kādam citam zēnam, lai dzirdētu, kā tas iebrēksies,— un saņēma par to no skolotāja rājienu.

Visa Toma klase bija tāda pati — nemierīga, skaļa, nevaldāma. Kad vajadzēja no galvas noskaitīt mācību tekstu, neviens no zēniem labi nezināja savus Bībeles pantus, un tos vajadzēja visu laiku sacīt priekšā. Tomēr viņi kaut kā tos izmocīja līdz galam, un katrs saņēma apbalvojumu — mazu, zilu biļeti ar Bībeles pantu. Katra zilā biļete bija alga par diviem noskaitītiem pantiem. Desmit zilas biļetes līdzinājās vienai sarkanai un varēja tikt pret to iemainītas; desmit sarkanas biļetes līdzinājās dzeltenai biļetei. Par desmit dzeltenām biļetēm svētdienas skolas pārzinis izsniedza skolniekam ļoti vienkārši iesietu Bībeli (tā maksāja četrdesmit centu viņos labajos laikos). Vai daudziem no maniem lasītājiem pietiktu čakluma un izturības iemācī ties no galvas divi tūkstoši Bībeles pantu pat par Dorē* ilustrēto Bībeli? Un tomēr Mērija šādā veidā bija jau ieguvusi divas Bībeles — pēc divu gadu pacietīga darba—, un kāds vācu zēns bija ieguvis četras vai piecas Bībeles. Vienreiz viņš no galvas noskaitīja trīstūk­stoš pantus neapstādamies, bet tāda garīga piepūle bija viņa prāta spējām pārāk liela, un kopš tās dienas viņš kļuva gandrīz vai idiots — smaga nelaime skolai, jo svarīgos gadījumos, kad ieradās viesi, pārzinis vienmēr mēdza izsaukt šo zēnu, lai (kā Toms teica) tas «sevi plaši izrādītu».

Tikai vecākie skolēni saglabāja savas biļetes un pūlējās veikt šo ilgo, garlaicīgo darbu, lai varētu iegūt Bībeli, tāpēc šīs godalgas piešķiršana bija rets un ievērojams notikums. Sekmīgs skolēns šādā dienā bija tik liela un izcila personība, ka katra svētdienas skolēna krūtīs iedegās jauna godkāre, kas bieži noturējās vairākas nedēļas. Iespējams, ka Toma garīgais vēders nekad nebija alcis šādas balvas, bet neapšaubāmi visa viņa būtne jau vairākas dienas ilgojās pēc slavas un spožuma, kas nāca tai līdzi.

Noteiktajā laikā pārzinis nostājās pie katedras ar aizvērtu dziesmu grāmatu rokā. Savu rādītājpirkstu viņš bija ielicis starp lapām un lūdza uzmanību. Kad svētdienas skolas pārzinis saka savu parasto īso uzrunu, tad dziesmu grāmata viņa rokā ir tikpat nepiecie­šama kā notis dziedātāja rokā, kad tas stāv uz koncertestrādes un dzied solo. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs — paliek noslēpums, jo ne dziesmu grāmatā, ne notīs šie mocekļi nekad neieskatās. Pārzinis bija slaids cilvēks, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, ar smilšu krāsas kazasbārdiņu un īsiem smilšu krāsas matiem. Viņa iestīvinātās, aug­stās apkakles augšējā mala sniedzās viņam turpat vai līdz ausīm, un tās asie stūri liecās gandrīz pāri mutes kaktiņiem. Apkakle bija kā iežogojums, kas lika viņam vienmēr raudzīties taisni uz priekšu un pagriezties ar visu augumu, kad vajadzēja paskatīties sānis. Viņa zods balstījās uz plaši izplātās kaklasaites, kas bija tik gara un plata kā banknote un ar bārkstainiem galiem. Viņa kurpju purni pēc to laiku modes smaili slējās augšup kā kamanu slieces — šādu efektu jaunie vīrieši panāca ar lielām pūlēm un pacietību, stundām ilgi sēdēdami, piespieduši savus kurpju purnus pie sienas. Misters Volters izskatījās ļoti nopietns, viņa sirds bija patiesa un godīga. Pret svētām lietām un vietām viņš izturējās ar tādu godbijību un tik ļoti tās nošķīra no visām laicīgām nodarbēm, ka, pašam neapzinoties, viņa svētdienas skolas'balss bija ieguvusi īpatnu pieskaņu, kas tai pilnīgi trūka nedējas pārējās dienās.

Pārzinis iesāka savu runu šādi:

— Tagad, bērni, sēdiet visi tik taisni un skaisti, cik vien spējat, un veltiet man dažas minūtes savu uzmanību. Lūk, tā ir labi. Tā vajag sēdēt labiem maziem zēniem un meitenēm. Es redzu, ka viena maza meitene skatās pa logu, varbūt viņa domā, ka esmu tur ārā, varbūt sēžu kādā kokā un runāju putniņiem. (Atzinīgi, klusi smiekli.) Es vēlos jums pateikt, ka jūtos neizsakāmi jauki, redzot tik daudz gaišu, tīru seju, kas sapulcējušās šai vietā, lai mācītos darīt visu pareizi un labi.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Nav nepieciešams aprakstīt uzrunas atlikušo daļu. Tā veidota pēc nemainīga parauga un tāpēc mums visiem zināma.

Uzrunas pēdējo trešdaļu sabojāja dažu ļaunu zēnu atsāktā plēša­nās un citas izklaidējošas mīņāšanās un čuksti, kas izplatījās pa visu telpu, aizšalcot pat līdz tādām vientuļām un nesatricināmām klintīm kā Sids un Mērija. Bet, kad mistera Voltera balss pieklusa, pēkšņi visas skaņas norima, un viņa runas noslēgumu apsveica mēma patei­cība.

Lielāko daļu čukstu izraisīja samērā rets notikums — apmeklētāju ierašanās. Ienāca advokāts Tečers, kuru pavadīja ļoti vārgs vecs vīrs, viņiem sekoja smalks, stalts džentlmenis vidējos gados iesirmiem matiem un cēla lēdija, acīmredzot viņa sieva. Lēdija veda pie rokas bērnu.

Toms visu laiku bija nemierīgs, pilns niknuma un nožēlu, turklāt izjuta ari sirdsapziņas pārmetumus — viņš nespēja ieskatīties acīs Emijai Lorensai, kuras mīlas pilnais skatiens viņam bija neizturams. Bet, kad viņš ieraudzīja mazo ienācēju, vienā mirklī viņa dvēsele iekvēlojās svētlaimē. Nākamajā mirklī viņš centās cik spēdams sevi «izrādīt»— grūstīja zēnus, plūca tiem matus, šķobīja seju — īsi sakot, pielietoja visu savu māku, lai varētu apburt meiteni un iegūt viņas atzinību. Viņa pacilātību aptumšoja tikai viens mākonis — atmiņas par pazemojumu, ko bija piedzīvojis šā eņģeļa dārzā, bet šīs atmiņas bija smiltīs rakstītas un strauji aizskalojās, kad pāri brāzās laimes viļņi.

Apmekletajus nosedinaja izcilakaja goda vieta, un, tiklīdz misters Volters pabeidza savu runu, viņš ar tiem iepazīstināja skolēnus. Vīrietis vidējos gados, izrādījās, bija neredzēti ievērojama persona — šā apgabala tiesnesis — visdiženākā būtne, ko bērni jebkad bija redzējuši, un viņi brīnīdamies vaicāja sev, vai tikai viņš ir tāds pats kā visi. Viņi daļēji vēlējās, lai viņš tiem uzbrēktu, bet tomēr baidījās, vai tikai viņš to nedarīs. Viņš bija no Konstantinopoles, kas atradās divpadsmit jūdžu attālumā no šejiertes, tātad bija ceļojis un redzējis pasauli — viņa acis bija skatījušas apgabala tiesas ēku, kurai, kā stāsta, esot skārda jumts. Bijību, ko radīja šādas pārdomas, aplieci nāja neparasts klusums un ienācējiem pievērstās plati ieplestās acis. Tas bija ievērojamais tiesnesis Tečers — viņu pašu pilsētiņas advo­kāta brālis. Džefs Tečers tūlīt iznāca priekšā, lai parādītu savu radniecību ar lielo vīru un izraisītu skaudību visā skolā. Viņa dvēselē kā visskaistākā mūzika atbalsojās šādi čuksti:

— Paskaties, Džim, viņš iet turp! Lūk, patiesi, viņš sniegs tam roku, viņš jau sniedz. Sasper jods, tu gan tagad labprāt būtu Džefa vietā?

Misters Volters traucās «sevi izrādīt» ar oficiālu rosību un darbīgumu, dodams rīkojumus,, izteikdams spriedumus, saukdams norādījumus šur tur un visur, kur tikai varēja atrast kādu ieganstu. Bibliotekārs arī «izrādīja sevi», tekādams šurp un turp ar grāmatu klēpjiem, vienā laidā buldurēdams un saceldams kņadu, kas tik ļoti patīk sīkām amatpersonām.

Jaunās skolotājas «sevi izrādīja», maigi noliekdamās pār skolē­niem, kurus vēl nesen bija iedunkājušas, liegi apsaucot, pacēla glītus pirkstiņus pret mazajiem nerātņiem un mīļi noglaudīja galvas rātna­jiem bērniem. Jaunie skolotāji «sevi izrādīja», mazliet bārdamies vai arī citādi izpauzdami savu autoritāti un rūpes par disciplīnu, un vairums skolotāju, abu dzimumu, iedomājās, ka viņiem ir kaut kas steidzami darāms pie grāmatu skapja aiz katedras, un aizstaigāja turp pat pa divi vai trīs lāgi (un ar šķietamu sašutumu). Mazās meitenes «sevi izrādīja» daždažādos veidos, un mazie zēni «sevi iz­rādīja» tik cītīgi, ka gaiss bija pilns papīra bumbiņām un visvisādu strīdu murdoņas.

Un pāri tam visam staltojās ievērojamais vīrs, izstarodams valdo­nīgu tiesneša smaidu pār šo namu un sildīdamies pats sava diženuma saulē, jo arī viņš gribēja «sevi izrādīt». Tikai viens apstāklis liedza mistera Voltera svētlaimei būt pilnīgai — šoreiz nebija neviena, kam pasniegt Bībeli par godalgu, lai parādītu šādu brīnumbērnu. Vairā­kiem skolēniem bija dažas dzeltenās biļetes, taču nepilns skaits — viņš jau bija apjautājies pie paraugskolēniem. Viņš būtu atdevis visu pasauli tagad, lai tas vācu zēns atrastos šeit ar veselu saprātu.

Un tieši šai mirklī, kad cerības bija zudušas* Toms Sojers iznāca priekšā ar deviņām dzeltenām biļetēm, deviņām sarkanām biļetēm un desmit zaļām biļetēm un pieprasīja izsniegt viņam Bībeli. Tas bija pērkona spēriens no skaidrām debesīm! Volters nebija cerējis sagaidīt no Toma šādu pieprasījumu — vismaz ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Bet nevarēja noliegt — zēnam bija apzīmogoti čeki — neapšaubāmi īsti. Tomu tāpēc aizveda uz paaugstinājumu, kur sēdēja tiesnesis un citi izredzētie, un pati vadība paziņoja lielo notikumu.

Tas bija žilbinošākais pārsteigums pēdējo desmit gadu laikā — sen­sācija bija tik satricinoša, ka pacēla jauno varoni vienā augstumā ar tiesnesi, un tagad svētdienas skolai viena brīnuma vietā bija divi. Zēni gandrīz vai mira nost aiz skaudības, vislielāko rūgtumu sajuta tie, kas pārāk vēlu aptvēra, ka paši bija palīdzējuši Tomam nokļūt tādā neciešamā augstumā, iztirgodami viņam savas biļetes par bagātī bām, ko viņš bija sarausis, pārdodams tiesības balsināt sētu. Sie zēni nicināja sevi, ka ļāvuši sevi piemuļķot viltīgam krāpniekam, kārdinā­tājai čūskai, kas bija noslēpusies zālienā.

Godalgu Tomam pārzinis pasniedza ar tik lieliem runas plūdiem, cik vien spēja šai gadījumā no sevis izspiest, bet tiem trūka īstā spēka, jo nabaga vīram nojauta teica, ka še ir kāds noslēpums, ko labāk necelt dienas gaismā. Bija vienkārši smieklīgi iedomāties, ka šis zēns būtu sakrājis savās atmiņu noliktavās divtūkstoš Svēto rakstu gudrī­bas kūlīšu, ja viņš pat divpadsmit spēja aptvert ar grūtībām.

Emija Lorensa bija lepna un priecīga un pūlējās, lai Toms to varētu saredzēt viņas sejā, bet viņš izvairījās uz meiteni paskatīties. Viņa izbrīnījās, tad kļuva mazliet nemierīga, neskaidras aizdomas pamodās un atkal izgaisa, vēlreiz atgriezās, viņa sāka novērot, un slepens skatiens pateica visu — meitenes sirds vai lūza no greizsirdī­bas un dusmām, tad sāka birt asaras, un viņa ienīda visus cilvēkus — visvairāk Tomu, kā viņai šķita.

Tomu stādīja priekšā tiesnesim, bet zēna mēle bija kā sapīta, viņš tikko elpoja, viņa sirds saduga — daļēji šā vīra diženuma dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tiesnesis bija viņas tēvs. Toms būtu varējis nokrist tiesneša priekšā uz ceļiem un pielūgt viņu — ja tikai apkārt būtu tumsa.

Tiesnesis uzlika roku Tomam uz galvas un nodēvēja viņu par lielisku, mazu zēnu, un jautāja, kā viņu sauc. Zēns sāka stostīties, ar mokām ievilka elpu un beidzot izgrūda:

—  Toms.

—  Nē taču — nevis Toms, bet . . .

—  Tomass.

—  Nu kā tad. Man jau likās, ka šim vārdam vēl kaut kā pietrūkst. Ļoti labi! Bet, manuprāt, tev vēl ir otrs vārds, un varbūt tu ari to man nosauksi.

—  Saki džentlmenim savu otro vārdu, Tomas,— mudināja Vol­ters,— un uzrunā viņu ar «ser». Neaizmirsti, kā vajag uzvesties.

—  Tomass Sojers, ser.

—  Pareizi. Tu esi labs zēns. Jauks zēns. Jauks, vīrišķīgs puisēns. Divi tūkstoši Bībeles pantu ir ļoti daudz — ļoti, ļoti daudz. Un tu nekad nenožēlosi, ka esi tā pūlējies tos iemācīties, jo zināšanas ir visvērtīgākā manta pasaulē — tās padara cilvēkus lielus un labus, un arī tu kādreiz būsi liels un labs cilvēks, Tomas, un tad tu atskatīsies

atpakaļ un teiksi: «Par visu to man jāpateicas brīnišķīgajai iespējai bērnībā apmeklēt svētdienas skolu, par visu to man jāpateicas maniem dārgajiem skolotājiem, kas mudināja mani mācīties, par visu to man jāpateicas labajam pārzinim, kurš mani uzmundrināja, bija nomodā par mani un iedeva man skaistu Bībeli, lielisku, smalku Bībeli, ko es varēju paturēt uz visiem laikiem, par visu to man jāpateicas pareizai audzināšanai!» Tā tu teiksi, Tomas, un tu ne par kādu naudu neatdotu šos divtūkstoš Bībeles pantus — ne par kādu naudu! Un vai tu tagad nenoskaitīsi man un šai lēdijai kaut ko no tā, ko esi iemācījies,— tu to darīsi labprāt,— jo mēs lepojamies ar maziem bērniem, kas čakli mācās. Tagad tu, bez šaubām, zini visu divpadsmit apustuļu vārdus. Vai tu nepateiktu mums to divu apustuļu vārdus, kurus Jēzus aicināja pirmos?

Toms knibinājās ap svārku pogu, un viņa izskats bija muļķīgs. Tad viņš nosarka un nodūra acis. Mistera Voltera sirds sašļuka. Viņš sacīja pats sev: šis zēns nav spējīgs atbildēt uz visvienkāršāko jautājumu, kādēļ tiesnesis viņam vaicā? Tomēr viņš uzskatīja par savu pienākumu ierunāties un sacīja:

— Atbildi šim džentlmenim, Tomas, nebaidies!

Toms joprojām vilcinājās.

—  Es zinu, man tu to pateiksi,— sa.īja lēdija.— Abi pirmie mācekļi saucās . . .

—  Dāvids un Goliāts*.

Nolaidīsim žēlsirdības priekškaru pār šīs ainas pēdējo daļu.

Piektā nodaļa

Ap pusvienpadsmitiem mazās baznīcas ieplīsušais zvans sāka zvanīt, un ļaudis tūlīt pulcējās uz rīta dievkalpojumu. Svētdienas skolas audzēkņi izklīda pa visu baznīcu un nosēdās solos pie saviem vecākiem, lai būtu uzraudzībā. Atnāca krustmāte Pollija, un Toms, Sids un Mērija apsēdās viņai blakus — Tomu nosēdināja pie sānejas, lai viņš būtu pēc iespējas tālāk no atvērtā loga un vilinošajām vasaras ainavām. Ļaužu bari piepildīja sānu nodalījumus: vecais, trūcīgais pasta priekšnieks, kas bija redzējis labākas dienas; pilsētas galva un viņa sieva — jo bez citām vajadzīgām lietam pilsētiņai bija arī galva; miertiesnesis; atraitne Duglasa — skaista, eleganta, četrdesmit gadus veca, dāsna, labsirdīga un turklāt bagāta, viņas māja kalnā bija īsta pils — vienīgā pilsētiņā, ļoti viesmīlīga, un Sentpītersberga varēja lepoties ar to, ka šajā mājā izšķērdīgi tiek rīkotas krāšņas viesības. Ieradās arī salīkušais cienījamais majors Vords un viņa sieva; advo­kāts Riversons — ievērojama persona, nesen atbraucis no tālienes; aiz viņa pilsētiņas skaistule, kurai sekoja vesels bars daiļavu batista kleitās, izgreznojušās lentēm; tad vienkopus barā visi pilsētas jaunie rakstveži, jo tie bija uzkavējušies priekštelpā, grauzdami savu spieķu rokturus,— pomādētu un vientiesīgi smaidošu pielūdzēju loks, kas stāvēja kā mūris, kamēr pēdējā meitene bija pagājusi garām. Vis­beidzot ieradās paraugzēns Vilijs Mafersens, tik saudzīgi drūzmā sargādams savu māti, it kā viņa būtu no slīpēta stikla. Viņš vienmēr pavadīja savu māti uz baznīcu, un tāpēc visas vecās dāmas ar šo zēnu lepojās. Pārējie zēni viņu ienīda, tāpēc ka viņš bija tik labs, un turklāt visi viņu grūda tiem kā paraugu acīs. No viņa kabatas, kas atradās mugurpusē, kā vienmēr svētdienās, it kā nejauši bija izlīdis balts kabatlakats. Tomam kabatlakata nebija, un viņš uzskatīja zēnus ar kabatlakatiem par ākstiem.

Draudze tagad bija visa sapulcējusies, zvans nodunēja vēlreiz, lai brīdinātu tūļas un novēlojušos, tad baznīcā iestājās svinīgs klusums, kuru pārtrauca tikai koristu paklusie smiekli un sačukstēšanās augšā galerijā. Koristi vienmēr dievkalpojuma laikā apspiesti smējās un sačukstējās. Kādā baznīcā reiz bijis koris, kas priekšzīmīgi uzvedies, bet es vairs neatceros, kur tā atradās. Es to redzēju pirms daudziem gadiem un gandrīz neko vairs neatceros, bet, manuprāt, tas bija kādā svešā zemē.

Garīdznieks nosauca korāli un ar baudu to nolasīja priekšā tajā savdabīgajā stilā, ko šai novadā visai apbrīnoja. Viņš sāka lasīt balss vidējos reģistros, tad tā pieauga skaļumā, līdz bija sasniegts zināms punkts, kur viņš visaugstākā tonī izrunāto vārdu stipri uzsvēra un tad metās it kā no lecamdēļa ūdenī.

Vai debesis tnannoM ^ ^

. , u gūst, Caur bnenotl > ja citi cīņas alff

Viņu uzskatīja par brīnišķīgu priekšā lasītāju. Baznīcas sarīkoju­mos viņu vienmēr lūdza lasīt dzejas, un, kad viņš bija priekšnesumu beidzis, dāmas vienmēr pacēla rokas gaisā, ļāva tām nevarīgi atkrist klēpī, pārbolīja acis un kratīja galvas, it kā gribēdamas sacīt: «Vārdi to nevar izteikt, tas ir pārāk, pārāk skaisti šai laicīgajai pasaulei.»

Kad draudze bija nodziedājuši korāli, garīdznieks misters Spregs pārvērtās par ziņojumu dēli un nolasīja ziņojumus par sanāksmēm un biedrībām un citiem pasākumiem, un šī saraksta nolase draudēja ieilgt līdz pastarajai dienai — dīvains paradums, kas vēl joprojām saglabājies Amerikā, pat tādās pilsētās, kurām mūsu laikmetā ir plaša prese. Bieži gadās, ka tieši vismazāk attaisnojamās vecās paražas visgrūtāk izskaužamas.

Pēc tam garīdznieks sāka lūgšanu. Tā bija laba un plaša lūgšana, un viņš tajā pakavējās pie visiem sīkumiem. Viņš aizlūdza par baznīcu un baznīcas mazajiem bērniem, par pilsētiņas citām baznīcām, par pašu pilsētiņu, par visu novadu, par štatu, par štata ierēdņiem, par Savienotajām Valstīm, par Savienoto Valstu baznīcām, par Kongresu*, par Prezidentu, par valdības locekļiem, par nabaga jūrniekiem, kurus mētā vētrainās jūrās; par miljoniem apspiesto, kas vaid zem Eiropas monarhu un Austrumu despotu jūga; par tiem, kam gaisma atspīdējusi un priecas vēsts pasludināta, bet kam nav acu, kas redz, ne ausu, kas dzird; par pagāniem tālo jūru salās un beidzot izteica lūgumu, kaut viņa vārdi rastu žēlsirdību un labvēlību un būtu kā sēkla auglīgā zemē, un savā laikā dotu bagātīgu Labo darbu ražu. Amen.

Nočaukstēja sieviešu tērpi, un draudze apsēdās. Bet zēns, par kuru stāsta šī grāmata, nemaz nepriecājās par lūgšanu — viņš tc tikai pacieta. Toms visu laiku bija nemierīgs, neapzināti gan uztverdams lūgšanas atsevišķos posmus, jo viņš neklausījās; jau sen viņš pazina šo jomu un mācītāja parasto lūgšanas gaitu, bet, ja tika pieminēts kaut kas jauns — kaut vai kāds sīkums —, viņa auss to tūlīt sadzirdēja un visa viņa būtne saniknojās. Viņš uzskatīja tādus papildinājumus par negodīgiem un zemiskiem. Pašā lūgšanas vidū kāda muša nolaidās uz priekšējā sola atzveltnes un mocīja Toma prātus — viņa mierīgi trina savas priekškājas vienu pret otru, aptvēra ar tām galvu un to tik spēcīgi pulēja, ka gandrīz vai atrāva no ķermeņa,— kļuva redzams kakls, tievs kā diedziņš; tad viņa ar pakaļkājām berza spārniņus un tos piegludināja sev klāt, it kā tie būtu frakas ļipas,— tā viņa mierīgi sakārtoja savu tualeti, it kā zinādama, ka te viņu nekas neapdraud. Un patiesi — tā arī bija: lai gan Tomam ļoti niezēja rokas mušu noķert, viņš to neuzdrošinājās darīt, jo ticēja, ka ar šādu rīcību lūgšanas laikā viņa dvēsele būtu pazudināta. Bet līdz ar beigu teikumu viņa roka saliecās un slepeni virzījās uz priekšu — un, kad noskanēja «Amen», muša jau bija gūstekne. Krustmāte to pamanīja un pavēlēja viņam mušu palaist vaļā. Garīdznieks nolasīja Bībeles tekstu un sāka vienmuļi malt savu sprediķi, kas bija tik garlaicīgs, ka daža laba galva pamazām sāka klanīties,— kaut arī tika pieminētas mūžīgās pekles ugunis un sērs, taču izredzēto pulks saruka tik niecīgs, ka. tos gandrīz nebija jēgas glābt. Toms skaitīja sprediķa lappuses; pēc dievkalpojuma viņš vienmēr varēja nosaukt lappušu skaitu — par saturu neko nezinādams. Šoreiz viņš kādu brīdi bija gan ieinteresēts: garīdznieks attēloja lielisku un satricinošu ainu, kā visas pasaules tautas sapulcējas, Kristus tūkstošgadu miera valstībai iestājoties, lauva un jērs noguļas blakus un mazs puisēns viņus gana. Tomēr šīs lielās ainas diženums, pamācība un morāle zēnam pagāja secen. Viņš tikai domāja, cik ļoti nozīmīga loma būs galvenajai personai, kad visas tautas uz to skatīsies. No šīs domas viņa acis iemirdzējās, un viņš klusībā vēlējās pats būt šis puisēns, ja vien lauva būtu rāms. Tad atkal turpinājās garīdznieka sausie spriedelējumi un atkal atsākās Toma mocības.

Pēkšņi Toms atcerējās, ka viņam līdzi ir kāds dārgums, un viņš to izvilka no kabatas. Tā bija liela, melna vabole ar drausmīgiem žokļiem — vabole-kodēja, tā viņš to sauca. Toms to bija iebāzis petaržu kārbiņā. Vaboli laukā ņemot, tā tūlīt ieknieba viņam pirkstā. Zēns spēji to aizsvieda, vabole ķepurodamās nokrita uz muguras baznīcas celiņā. Zēns sakosto pirkstu iebāza mutē. Vabole gulēja, bezpalīdzīgi kustinādama kājas, nespēdama apgriezties. Toms to vēroja un ilgojās pēc vaboles, bet tā bija nokritusi pārāk tālu. Vabole sagādāja patīkamu izklaidi citiem cilvēkiem, kurus sprediķis neintere­sēja. Arī tie tagad vēroja kukaini.

Pēkšņi kāds noklīdis pūdelis klaiņodams iemaldījās baznīcā, apslin- cis no vasaras tveices un klusuma, nebrīves nogurdināts, ilgodamies pārmaiņu. Pūdelis ieraudzīja vaboli un izslēja luncinādams asti. Viņš staigāja vabolei apkārt, apošņāja to no droša atstatuma, vēlreiz apstaigāja apkārt, kļuva drošāks, piegāja jau tuvāk, atņirdza zobus un piesardzīgi mēģināja vaboli satvert, bet neveiksmīgi. Atkārtoja to vēl un vēlreiz — sunim šī rotaļa iepatikās. Viņš nogūlās uz vēdera, satvēra vaboli starp ķepām, turpināja spēli, nogura un pēdīgi kļuva vienaldzīgs un izklaidīgs. Viņa galva pamazām liecās lejup snaudā, apakšžoklis pieskārās ienaidniekam, un vabole tajā iekodās. Atska­nēja spalgs kauciens, pūdelis sāka purināt galvu, un vabole nokrita atkal uz muguras, dažus jardus tālāk. Tuvumā sēdošie baznīcēni raustījās aizturētos smieklos. Daudzi aizklāja sejas ar vēdekļiem un mutautiņiem, un Toms bija bezgala laimīgs. Pūdelis izskatījās ļoti muļķīgs un laikam pats to sajuta, bet viņa sirdi piepildīja arī dusmas un atriebes alkas, tāpēc viņš pieskrēja pie vaboles un piesardzīgi atsāka uzbrukumu — lēkāja tai apkārt no visām pusēm, sprīža atsta­tumā tvarstīja to ar priekšķepām, mēģināja pat sagrābt ar zobiem un kratīja galvu tā, ka ausis mētājās.

Bet pēc kāda laika pūdelis atkal nogura, mēģināja izklaidēties ar kādu mušu, bet no tās nebija nekāda prieka, pasekoja skudrai, purnu piebāzis pie pašas grīdas, un arī tas viņam ātri apnika. Suns nožāvājās, nopūtās un, pilnīgi aizmirsis vaboli, uzsēdās tai virsū. Atskanēja mežonīgs sāpju kauciens, un pūdelis aizdrāzās pa sāneju. Kaukdams viņš joņoja šķērsām gar altāri un atpakaļ pa otru sāneju, pie durvīm vēlreiz šķērsoja baznīcas telpu un atkārtoja savu pirmo skrējienu; jo ašāk viņš skrēja, jo sāpes aizvien pieauga, un beidzot viņš kaukdams joņoja kā spalvaina komēta gaismas ātrumā un zibsnījumā. Beigās satrakotais cietējs novirzījās no sava ceļa urt ielēca klēpī savam saimniekam: tas viņu izsvieda pa logu, un suņa žēlie kaucieni kļuva aizvien klusāki, līdz izdzisa tālumā.

Visi baznīcēni tagad sēdēja piesarkušām sejām, slāpdami no aizturētiem smiekliem, un sprediķis bija pārtraukts. Garīdznieks to gan tūlīt turpināja, bet teikumi kliboja un pinās, runa vairs neradīja nekādu iespaidu, jo pat visnopietnākajām apcerēm klausītāji kādā attālākā baznīcas solā atsaucās ar apspiestām pasaulīgas jautrības lēkmēm, it kā nabaga mācītājs būtu izteicis kaut ko sevišķi asprātīgu. Visa draudze atviegloti uzelpoja, kad šīs mokas bija galā un izskanēja svētīšanas beigu vārdi.

Toms Sojērs devās mājup visai jautrs un domāja sevī, ka dievkal­pojums var būt diezgan patīkams, ja tajā ienes kādu dažādību. Tikai viena doma aptumšoja prieku — viņš bija labprāt ļāvis sunim paspēlē­ties ar vaboli-kodēju, bet viņam šķita, ka bija negodīgi to aiznest projām pavisam.

Sestā nodaļa

Pirmdienas rītā Toms Sojers pamodās nelaimīgs. Pirmdienas rītā viņš vienmēr bija nelaimīgs, jo ar to sākās garlaicīga moku nedēļa skolā. Parasti viņš šās dienas rītā vēlējās, lai labāk nebūtu bijusi starpā brīvdiena, jo pēc tās atgriešanās nebrīvē un jūgā bija vēl pretīgāka.

Toms gulēja un domāja. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka labi būtu saslimt, tad varētu palikt mājās un neiet uz skolu. Varbūt bija kāda iespēja? Viņš pārbaudīja savu organismu. Nekas viņam nesāpēja, un viņš sāka sevi vēlreiz pētīt. Šoreiz viņam šķita, ka sākas vēdergraizes, un, cerību spārnots, viņš centās tās pastiprināt. Bet graizes drīz kļuva vājākas un pēc tam pavisam norima. Toms savu domu turpināja. Pēkšņi viņš kaut ko atklāja. Viens no viņa augšējiem zobiem kustējās. Tā bija laime, viņš jau gribēja^sākt vaidēt, tā sakot, «ievadam», kad viņam ienāca prātā, ka pēc šādas žēlošanās krustmāte zobu izraus un tas sāpēs. Tāpēc viņš nolēma, ka pagaidām paturēs zobu rezervē un meklēs kādu citu ieganstu. īsu brīdi viņš neko nevarēja atrast, bet tad atcerējās ārsta stāstu par kādu slimību, kas pacientu noguldījusi gultā uz divām vai trim nedēļām, un tas gandrīz vai zaudējis pirkstu. Zēns steidzīgi izvilka kāju no segas apakšas un, pacēlis gaisā, sāka pētīt noberzto pirkstu. Bet viņš nezināja šīs slimības simptomus. Tomēr viņam šķita, ka ir vērts pamēģināt, un viņš sāka skaļi vaidēt.

Bet Sids gulēja un neko nedzirdēja.

Toms vaidēja skaļāk, un viņam šķita, ka pirksts sāk sāpēt.

Sids nepakustējās.

Toms elsa no piepūles. Viņš mazliet atpūtās, tad dziļi ievilka elpu un izgrūda veselu virkni vaidu, kas varēja radīt izbrīnu.

Sids turpināja krākt. Toms saīga.

—  Sid, Sid!— viņš iesaucās un kratīja guļošo.

Sis paņēmiens iedarbojās, un Toms atkal sāka vaidēt. Sids nožāvā­jās, izstaipījās, šņākdams atspiedās uz elkoņa un sāka vērot Tomu. Toms turpināja vaidēšanu. Sids iesaucās:

—  Tom, klau, Tom!

Atbildes nebija.

—  Klausies, Tom! Kas tev kait, Tom?

Sids pakratīja Tomu un izbijies raudzījās viņam sejā.

Toms vaidēja:

—  Nevajag, Sid! Nepurini mani!

—  Kas noticis, Tom? Man jāpasauc krustmāte.

—  Nē, nevajag. Var būt, ka pamazām pāries. Nesauc nevienu!

—  Bet tas taču jādara. Nevaidi, Tom, tik briesmīgi! Cik ilgi tu tā mokies?

—  Jau vairākas stundas. Ai! Nerausti mani, Sid! Tu mani nogali­nāsi!

—  Tom, kāpēc tu mani ātrāk nepamodināji? Ak, Tom, nevaidi taču! Man drebuļi skrej pa kauliem, kad dzirdu tavus vaidus. Tom, kas tev sāp?

—  Es tev visu piedodu, Sid. (Vaids.) Visu, ko tu man kādreiz esi nodarījis. Kad manis nebūs vairs . . .

—  Ai, Tom, tu taču nemirsi? Nevajag, Tom, nedari to. Varbūt. . .

—  Es piedodu visiem, Sid. (Vaids.) Pasaki to viņiem, Sid! Manu loga rāmi, Sid, un vienacaino kaķi atdod tai meitenei, kas nesen atbrauca mūsu pilsētā, un pasaki viņai . . .

Bet Sids jau bija paķēris savas drēbes un izskrējis ārā. Toms tagad patiesi cieta, tik lieliski darbojās viņa iztēle, un tāpēc viņa vaidi skanēja gluži dabiski.

Sids skrēja lejup pa kāpnēm un sauca:

—  Ai, krustmāt Pollij, nāc ātrāk! Toms mirst!

—  Mirst?

—  Jā. Nekavējies — nāc ātri!

—  Blēņas! Es tam neticu!

Tomēr viņa uzskrēja pa kāpnēm, Sids un Mērija sekoja viņai pa pēdām. Ari krustmātes seja kļuva bāla, viņas lūpas drebēja.

Pieskrējusi pie gultas, viņa aizelsusies iesaucās:

—  Tom! Tom, kas tev kait?

—  Ai, krustmāmiņ, es . . .

—  Kas tev kait, kas tev kait, bērns?

—  Ai, krustmāmiņ, mans ievainotais kājas pirksts atmiris!

Vecā lēdija atkrita krēslā un mazliet iesmējās, tad mazliet parau-

dāja, pēc tam smējās un raudāja reizē. Tas viņu nomierināja, un viņa sacīja:

—  Tom, kā tu mani nobiedēji! Tagad beidz muļķoties un kāp laukā no gultas!

Vaidi apklusa, un sāpes pirkstā izzuda. Zēnam kļuva mazliet neērti, un viņš teica:

—  Krustmāt Pollij, man tiešām likās, ka pirksts atmiris, un tas tik ļoti sāpēja, ka pat neievēroju savu zobu.

—  Tavu zobu? Kas tad noticis zobam?

—  Viņš ir pavisam vaļīgs un briesmīgi sāp.

—  Nu, nu, nesāc tikai atkal vaidēt. Atver muti! Jā, tavs zobs ir vaļīgs, bet tāpēc'tu nemirsi. Mērij, atnes man zīda diegu un degošu pagali no virtuves!

Toms iesaucās:

—  Lūdzu, krustmāmiņ, neizrauj to — zobs nemaz vairs nesāp! Lai mani zibens sasper, ja tas vēl sāp. Nerauj, krustmāmiņ! Es negribu palikt mājās no skolas. >

— Ak tu negribi? Tātad viss šis tracis bija tāpēc, ka tu cerēji izpalikt no skolas un iet makšķerēt. Tom, Tom, es tevi tā mīlu, bet tu visvisādi centies ar savām palaidnībām lauzt manu veco sirdi.

Sai laikā zobu raujamie instrumenti bija sakārtoti. Vecā lēdija piesēja zīda diega vienu galu pie Toma zoba, bet otru pie gultas gala. Tad viņa sagrāba degošo pagali un spēji to piegrūda zēnam pie sejas. Zobs palika šūpojoties diegā pie gultas gala.

Bet visiem pārbaudījumiem ir arī sava alga. Kad Toms pēc brokastīm ieradās skolā, viņu apskauda visi zēni, jo robs augšējo zobu rindā ļāva viņam spļaut pavisam jaunā un neredzētā veidā. Ap viņu pulcējās liels zēnu bars, apbrīnodams viņa māku. Viens no zēniem, kas bija sagriezis pirkstu un līdz šim bija apbrīnas un cieņas viduspun­ktā, uzreiz pazaudēja visus savus cienītājus, un viņa slavas spožums apdzisa. Sī zēna sirds kļuva smaga, un viņš teica ar mākslotu nicību, ka tas neesot nekas sevišķs — spļaut tā kā Toms Sojers, bet kāds cits zēns iesaucās:— Vīnogas ir skābas!— un viņš atkāpās kā slavu zaudē­jis varonis.

Drīz pēc tam Toms sastapās ar pilsētiņas jauno pāriju - Haklbe- riju Finu, vietējā dzērāja dēlu. Haklberiju no sirds dziļumiem ienīda visas pilsētiņas mātes un arī baidījās no viņa, tāpēc ka zēns bija slinks, patvarīgs, izlaidies un ļauns — un tāpēc ka visi bērni apbrīnoja viņu un labprāt meklēja šo aizliegto sabiedrību, un vēlējās, kaut varētu iedrošināties būt tādi kā viņš. Arī Toms, tāpat kā citi cienījamo ģimeņu bērni, apskauda Haklberiju par šo spožo stāvokli — būt no sabiedrības izstumtam, un ari viņam bija stingri noliegts ar Finu rotaļāties. Tāpēc viņš rotaļājās ar viņu katrā izdevīgā reizē. Haklbe- rijs bija vienmēr ģērbies pieaugušu vīriešu novalkātajās drēbes un visos gadalaikos staigāja notriepies, skrandām plīvojot. Viņa cepure bija milzīga ļērpata, un tās apmalei bija izgriezts liels robs, svārki, ja tādi viņam bija mugurā, nokarājās gandrīz līdz papēžiem, un pogas mugurpusē bija daudz zemāk par muguru, bikses saturēja tikai viens bikšturis, bikšu dibens bija zemu nošļucis, un tajā nekā nebija, spurainie bikšu gali vilkās pa dubļiem, ja nebija atrotīti.

Haklberijs nāca un gāja, kā viņam iegribējās. Labā laikā viņš gulēja uz durvju kāpnēm, ja lija lietus — tukšās mucās, viņam ne­bija jāiet ne skolā, ne baznīcā, nevienu viņš negodāja par kungu, nevienam _ neklausīja— makšķerēja un peldējās, kur un kad vien patika, un palika ūdenī tik ilgi, cik pats vēlējās. Neviens Hakam neaizliedza kauties, un vakaros viņš varēja būt tik ilgi nomodā, cik vien labpatikās. Viņš bija pirmais zēns, kas pavasaros sāka staigāt basām kājām, un pēdējais, kas rudeni sāka valkāt apavus. Viņam nekad nevajadzēja mazgāties, ne uzvilkt tīras drēbes, viņš prata brīnišķīgi lamāties. īsi sakot, šim zēnam bija viss, kas dzīvi dara skaistu.

Tā domāja ikviens notramdīts, ierobežots, labi audzināts zēns Sentpītersbergā.

Toms uzrunāja šo romantisko, mazo klaidoni:

—  Hello, Haklberij!

—  Hello tev tāpat,— paskaties, kā tas tev patīk!

—  Kas tev tur ir?

—  Beigts kaķis!

—  Ļauj paskatīties, Hak! Tas jau ir pavisam stīvs. Kur tu to dabūji?

—  Nopirku no kāda puikas.

—  Cik daudz tu par viņu devi?

—  Vienu zilu biļeti un pūsli, ko dabūju lopkautuvē.

—  Bet kur tu dabūji zilo biļeti?

—  Nopirku pirms divām nedēļām no Bena Rodžersa par stīpas dzenamo nūjiņu.

—  Klausies, Hak,— bet kam der nosprādzis kaķis?

—  Kam der? Ar to var nodzīt kārpas.

—  Nu? Patiesi? Es zinu labāku līdzekli.

—  Varu saderēt, ka ne. Kas tas ir?

—  Nu, ūdens no satrunējuša koka.

—  Odens no satrunējuša koka? Es nedotu ne pigu par tādu ūdeni!

—  Vai tiešām? Vai tu esi to kādreiz izmēģinājis?

—  Nē, neesmu vis. Bet Bobs Taners mēģināja.

—  Kas tev to teica?

—  Viņš to pastāstīja Džefam Tečeram, Džefs — Džonijam Beke ram un Džonijs — Džimam Holisam, bet Džims — Benam Rodžersam un Bens — kādam nēģerim, un šis nēģeris pastāstīja man. Tā tas bija!

—  Nu un tad? Viņi visi melo. Visi, ieskaitot nēģeri. Es viņu nepazīstu. Taču neesmu nekad saticis nēģeri, kas nemelotu. Blēņas! Bet tagad pastāsti man, Hak, kā Bobs Taners to darīja!

—  Nu tā, viņš iemērca savu roku kāda satrunējuša celma dobumā, kur bija sakrājies lietus ūdens.

—  Dienas laikā?

—  Bez šaubām.

—  Pievērsis seju celmam?

—  Jā. Vismaz man tā šķiet.

—  Vai viņš kaut ko teica?

—  Manuprāt, nē. Es nezinu.

—  Ahā! Tik muļķīgā veidā mēģināt nodzīt kārpas ar satrunējuša koka ūdeni! Tā gan ūdens nepalīdz! Jāiet vienam pašam liela meža vidū, kur ir satrunējis celms ar ūdeni, tieši pusnaktī jāpagriež celmam mugura, bet roka jāiegrūž ūdenī un jāsaka:

<«Mieža grauds, mieža grauds, indiāņi miltus gūst, Nodzen kārpu, nodzen kārpu, ūdens, tāds, kas kokā pūst.»

Tad žigli jāiet vienpadsmit soļi ar aizvērtām acīm, trīsreiz jāapgriežas apkārt un jāsoļo mājās, nesakot nevienam ne vārda. Ja izrunā kaut vārdu, burvība pagalam.

—  Jā, tas liekas varen labi. Bet Bobs Taners tā nedarīja.

—  Nē, ser, varu derēt, ka viņš tā nedarīja, jo viņš ir viskārpainā­kais puika visā pilsētā, bet viņam nebūtu nevienas kārpas, ja viņš zinātu, kā jārīkojas ar satrunējušu ūdeni. Tādā veidā esmu sev no rokām nodzinis tūkstošiem kārpu, Hak. Es tik daudz spēlējos ar vardēm, ka man vienmēr ir daudz kārpu. Dažreiz es tās nodzenu ar pupām.

—  Jā, pupas ir labas. Es tās esmu pielietojis.

—  Tu arī? Bet kā tu darīji?

—  Jāpaņem pupa un jāpāršķeļ vidū pušu, tad jāpārgriež kārpa, lai mazliet iztek asinis, tad asinis jāuzpilina uz pupas vienas puses, jāizrok bedre un jāapglabā tur pupa — pusnaktī uz krustceļa, kad mēness nespīd, bet pupas otrā puse jāsadedzina. Redzi, tā puse, kurā ir asinis, vilks un vilks pie sevis otru pusi, un tas palīdzēs asinīm izvilkt kārpu, un itin drīz tā pazudīs.

—  Jā, tā ir pareizi, Hak, bet, kad pupu aprok, jāsaka: «Pupa zemē, kārpa projām — man vairs roku nesabojā!» Tā ir labāk. Tā dara Džo Hārpers, un viņš ir bijis gandrīz līdz Kunvilai un arī daudzās citās vietās. Bet saki — kā tu nodzen kārpas ar nosprāgušiem kaķiem?

—  Jāpaņem beigtais kaķis un īsi pirms pusnakts jāiet uz kapsētu, kur apglabāts kāds ļaundaris. Pusnaktī atnāks velns, varbūt pat divi vai trīs velni, bet tu tos neredzēsi, tikai dzirdēsi tā kā vēja pūsmu vai arī viņu sarunu, bet, kad viņi mironi raus projām, tu svied viņiem pakaļ kaķi un sauc: «Velns pakaļ mironim, kaķis pakaļ velnam, kārpa pakaļ kaķim, esmu no jums brīvs!» Tā var nodzīt katru kārpu.

—  Skan varen labi. Vai tu tā esi pamēģinājis, Hak?

—  Nē, bet vecā Hopkinsa māte man to ieteica.

—  Tad jau būs pareizi, jo ļaudis runā, ka viņa esot ragana.

—  Runā! Es, Tom, zinu, ka viņa tiešām ir ragana. Viņa nobūra tēti. Tētis pats teica. Viņš vienu dienu gājis pa ielu un redzējis, kā viņa to nobur, pagrābis akmeni, un, ja viņa nebūtu pabēgusi sānis, viņš tai būtu trāpījis. Tai pašā naktī viņš nokrita no šķūņaugšas, kur gulēja piedzēries, un pārlauza roku.

—  Tas taču ir šausmīgi! Kā viņš zināja, ka viņa to nobur?

—  Ak kungs, tētis to var viegli pateikt. Tētis saka, ja viņas tevi cieši uzlūko, tad viņas buras, sevišķi, ja kaut ko bubina, jo bubināda­mas viņas skaita tēvreizi no otra gala.

—  Klau, Hak, kad tu izmēģināsi kaķi?

—  Šonakt. Manuprāt, viņi šonakt nāks pakaļ vecajam Zirgu Viljamsam.

—  Bet viņu jau apglabāja sestdien, Hak. Vai tad viņi to nebūs parāvuši sestdienas naktī?

—  Ko tu runā! Vai tad viņu burvība var iedarboties pirms pusnakts? Un pēc tam bija svētdiena. Velni vis daudz neblandās apkārt pa svētdienām, kā man šķiet.

—  Par to es nemaz neiedomājos. Tā gan. Vai tu ņemsi mani līdzi?

—  Protams — ja tev nav bail.

—  Man bail! Nekas tamlīdzīgs. Vai ņaudēsi?

—  Jā, un tu atņaudi pretim, ja iznāk. Pēdējo reizi tu man ļāvi tik ilgi ņaudēt, līdz vecais Hejs sāka man sviest ar akmeņiem un kliegt: «Lai velns parauj šo kaķi!» Tad es arī ielaidu viņam logā ķieģeli — tikai neizpļāpā to nevienam.

—  Nē. Tai naktī es nevarēju ņaudēt, jo krustmāte mani uzmanīja, bet šoreiz es ņaudēšu. Paklau, Hak, kas tev tur ir?

—  Nekas sevišķs — ērce.

—  Kur tu viņu dabūji?

—  Mežā.

—  Ko tu gribi par viņu?

—  Nezinu. Es negribu viņu pārdot.

—  Kad ne — ne! Sī ērce tomēr ir briesmīgi maza.

—  Ir jau viegli paļāt ērci, kas tev nepieder. Esmu apmierināts ar viņu. Man viņa ir laba diezgan.

—  Phā! Ērces var dabūt vairumā. Es tās varētu dabūt tūkstošiem, ja vien gribētu.

—  Kāpēc tad negribi? Jo tu labi zini, ka nevari tās dabūt. Sī ērce, es tā domāju, parādījusies ļoti agri. Pirmā, ko šogad esmu redzējis.

—  Klau, Hak, es tev par viņu došu savu zobu.

—  Parādi!

Toms izvilka no kabatas savīstītu papīru un rūpīgi to attina. Haklberijs vērīgi apskatīja zobu. Kārdinājums bija ļoti liels. Beidzot viņš jautāja:

—  Vai tas ir īsts?

Toms pacēla virslūpu un parādīja tukšo vietu.

—  Labi,— teica Haklberijs,— lai iet.

Toms ielika ērci petaržu kārbā, kas vēl nesen bija cietums vabolei-kodējai, un zēni izšķīrās, katrs juzdamies bagātāks nekā iepriekš.

Kad Toms sasniedza skolu — mazu savrup celtu baļķu ēku —, viņš ienāca strauji kā cilvēks, kas ieradies godīgā steigā, pakāra cepuri uz vadža un iemetās savā solā ar šķietami darbīgu centību. Skolotājs, sēdēdams kā augstā tronī lielajā atzveltnes krēslā ar pītu sēdekli, bija iesnaudies, klases dūkoņas ieaijāts. Ienācējs viņu uzmodināja.

—  Tomas Sojer!

Toms zināja: ja skolotājs izrunā pilnu viņa vārdu, tad tas nozīmē nepatikšanas.

—  Jā, ser.

—  Panāciet šurp! Kāpēc jūs, ser, šodien atkal, kā parasts, nokavē­jāties?

Toms jau gribēja kaut kā izmeloties, bet ieraudzīja divas garas, dzeltenas matu pīnes pāri kādai mugurai, kuru viņš tūlīt pazina ar mīlas spriego nojausmu. Blakus šim stāvam bija vienīgā tukšā vieta tanī klases pusē, kur sēdēja meitenes.

Viņš tūlīt atbildēja:

—  Es apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.

Skolotājs uz brīdi sastinga un bezpalīdzīgi skatījās Tomā. Klases dūkoņa apklusa, skolēni brīnījās, vai šis trakais puika nav sajucis prātā. Skolotājs teica:

—  Ko — ko tu darīji?

—  Apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.

Sī atbilde bija nepārprotama.

—  Tomas Sojer, tā ir vispārsteidzošākā atzīšanās, ko esmu savā mūžā dzirdējis. Par tādu nekaunību ir par maz tevi sodīt tikai ar lineālu. Novelc svārkus!

Skolotāja roka pūlējās, līdz nogura, un tad žagaru saišķis bija jūtami sarucis. Sekoja pavēle:

—  Tagad, ser, ejiet un apsēdieties pie meitenēm\ Un lai tas jums ir par brīdinājumu.

Smiekli, kas. nošalca telpā, likās, samulsināja zēnu, bet īstenībā šo mulsumu izraisīja pielūgsme un cieņa, ko viņš juta pret savu nepazīs­tamo elku, un baiļu pilnais prieks par šo lielo laimi. Viņš apsēdās uz priežukoka sola — pašā galā, bet meitene, atsviedusi galvu atpakaļ, atrāvās no viņa tālāk.

Visapkārt sābukņījās, samirkšķinājās un sačukstējās, bet Toms sēdēja klusu, atbalstījies pret garo, zemo skolas pulti, un šķietami lasīja grāmatu.

Pamazām vispārējā uzmanība no viņa novērsās un atkal atsākās parastā skolas čala. Tad zēns vairākkārt paslepšus paskatījās uz meiteni. Viņa to manīja, saviebās un kādu minūti pievērsa viņam savu pakausi. Kad viņa piesardzīgi atkal pagriezās, viņas priekšā bija nolikts persiks. Viņa to atgrūda, Toms to maigi nolika atpakaļ, viņa atkal augli atgrūda, bet jau ar mazāku naidu. Toms pacietīgi atkal to nolika atpakaļ, tad viņa ļāva tam palikt, kur tas bija nolikts. Toms uzšņāpa uz savas tāfeles: «Lūdzu, ņem to, man ir vēl.»

Meitene paskatījās uz šiem vārdiem, bet neko neatbildēja. Tagad zēns sāka uz tāfeles kaut ko zīmēt, aizsegdams to ar kreiso roku. Kādu brīdi meitene centās to neievērot, bet tad tikko nojaušamas pazīmes liecināja, ka viņā pamodusies cilvēciska ziņkāre. Zēns turpināja zīmēt, it kā neko citu ap sevi neievērodams. Meitene mēģināja neuzkrītoši paskatīties, bet zēns izlikās, ka to nepamana. Beidzot viņa padevās un atturīgi čukstēja:

—  Ļauj man paskatīties!

Toms daļēji atsedza kādas divstāvu mājas bēdīgu karikatūru. No mājas dūmeņa pacēlās korķu viļķim līdzīga dūmu grīste. Tagad Toma zīmējums piesaistīja meitenes interesi, un viņa aizmirsa visu pārējo Kad zīmējums bija pabeigts, viņa mirkli skatījās, tad čukstēja:

—  Cik jauki — uzzīmē kādu cilvēku!

«Mākslinieks» uzslēja mājas priekšējā pagalmā vīru, kas atgādi­nāja ceļamo krānu. Vīrs būtu viegli varējis pārkāpt mājai pāri, bet meitene nebija pārlieku kritiska — viņu šis briesmonis apmierināja, un viņa čukstēja:

—  Tas ir skaists vīrs — tagad uzzīmē, kā es nāku!

Toms uzzīmēja smilšu pulksteni, uzvilka tam augšā pilnu menesi, pievienoja salmiņiem līdzīgas rokas un kājas un apbruņoja izplestos pirkstus ar milzīgu vēdekli. Meitene teica:

—  Tas gan ir jauki — kaut es arī mācētu zīmēt!

—  Tas ir viegli,— čukstēja Toms.— Es tevi iemācīšu.

—  Tiešām? Kad?

—  Pusdienas starpbrīdī. Vai tu ej mājās ēst pusdienas?

—  Es palikšu, ja tu vēlies.

—  Labi — lai notiek. Kā tevi sauc?

—  Bekija Tečera. Bet tevi? A, es zinu — Tomass Sojers.

—  Tādā vārdā viņi mani sauc, kad per. Bet, kad esmu rātns, mani sauc par Tomu. Tu sauksi mani par Tomu, vai ne?

-Jā.

Tagad Toms saka atkal kaut ko rakstīt uz tāfeles, neradīdams uzrakstītos vārdus meitenei. Bet šoreiz viņa vairs neatvirzījās. Viņa iūdzās, lai viņš atļauj paskatīties. Toms teica:

—  Te nekā nav.

—  Ir gan.

—  Nē, nav, tu nemaz nevēlies to redzēt.

—  Vēlos gan, patiesi. Lūdzu, parādi!

—  Tu pastāstīsi citiem.

—  Nē, nestāstīšu — patiesi, patiesi — divkāršs godavārds.

—  Tu nestāstīsi nevienam? Kamēr vien dzīvosi?

—  Nē, nestāstīšu nevienam. Parādi!

—  Bet tu nemaz negribi redzēt!

—  Ja tu pret mani tā izturies, tad es pati paskatīšos, Tom.— Un viņa uzlika savu mazo roku uz viņa rokas. Sekoja neliela cīņa. Toms izlikās, ka nopietni pretojas, bet palēnām ļāva savai rokai noslīdēt, līdz atklājās vārdi: «Es mīlu tevi.»

— Ak tu, nejaukais!— Viņa sāpīgi iesita Tomam pa roku, bet nosarka un tomēr izskatījās iepriecināta.

Tieši šajā izšķirīgajā mirklī zēns juta, ka viņa ausi lēni un liktenīgi sagrābj kāda roka un stingri pieceļ viņu no sola. Sādi, it kā spīlēs sagrābtu, viņu izveda cauri visai telpai skolēnu smieklu krustugunīs un nosēdināja paša solā. Tad skolotājs dažus baismīgus mirkļus stāvēja viņam blakus, bet beidzot aizgāja uz savu troni, nesacījis ne vārda.

Kaut gan Tomam auss sāpēja, viņa sirds gavilēja.

Kad klase norima, Toms.godīgi centās iedziļināties mācībās, bet viņa satraukums bija pārāk liels. Sākumā viņš piedalījās skaļajā koplasīšanā, bet netika citiem līdzi, ģeogrāfijas stundā ezerus pār­vērta par kalniem, kalnus par upēm un upes par kontinentiem, līdz atkal radās pilnīgs sajukums, tad Tomam bija jānosauc vārdi pa zilbēm, un viņam aizķērās mēle pie visvieglākajiem vārdiem; tā viņš sekmēs palika vispēdējais un zaudēja skārda žetonu, ko ar lepnumu bija nēsājis vairākus mēnešus.

Septītā nodaļa

Jo vairāk Toms centās piesaistīt savu uzmanību grāmatai, jo vairāk viņa domas klaiņoja apkart. Beidzot viņš nopūtās, nožāvājās un pārtrauca lasīšanu. Viņam šķita, ka pusdienas starpbrīdis nekad nepienāks. Gaisā bija nāves tveice. Nebija jūtama ne mazākā vēsma. Sī bija vismiegainākā diena. Divdesmit piecu skolnieku iemidzinošā murdoņa gurdināja dvēseli kā bišu dūkšana tālumā kvēlajā saules spulgā. Kārdifa kalns slēja savas maigi zaļās nogāzes cauri tveices mirgojošam plīvurim, kas iztālēm iezaigojās vieglā purpura nokrāsā; daži putni laiski laidelējās augstu gaisā. Nebija redzama neviena cita dzīva būtne — tikai dažas govis, bet tās gulēja.

Toma sirds alka brīvības vai arī kaut kā interesanta, kas palīdzētu izturēt garlaicīgo laika ritumu. Viņa roka iemaldījās kabatā, un viņa sejā atplauka pateicība, kas īstenībā bija lūgsna, lai gan viņš to neapjauta. Paslepeni Toms izvilka petaržu kārbu. Viņš izņēma no tās ērci un nolika to uz garā, lēzenā sola. Ērce šai brīdī, šķiet, arī iekvēlojās pateicībā, kas līdzinājās lūgsnai, bet tā bija pāragra, jo, kad tā priecīgi mēģināja aizrāpot projām, Toms pavirzīja to ar kniepadatu sāņus un lika doties citā virzienā.

Tomam blakus sēdēja viņa sirdsdraugs, kas garlaikojās tāpat kā Toms līdz šim brīdim, bet tagad arī viņš dziļi un pateicīgi ieinteresējās par šo laika kavēkli. Sirdsdraugs bija Džo Hārpers. Visu nedēļu zēni bija nešķirami draugi, tikai sestdienās viņi cīnījās divās naidīgās armijās. Arī Džo izvilka no savu svārku atloka kniepadatu un palīdzēja dīdīt gūstekni. Sis sports kļuva ar katru mirkli aizraujošāks. Drīz Toms ieteicās, ka viņi viens otru tikai traucējot un nevienam no viņiem neesot īsta labuma no ērces. Tāpēc viņš nolika uz pults Džo tāfeli un novilka tajā pa vidu no augšas līdz apakšai svītru.

—  Tagad,— viņš teica,— kamēr ērce ir tavā pusē, tu vari viņu bikstīt, un es to neaiztikšu. Bet, kad tu ļausi tai aizbēgt un pārnākt mana pusē, tad tev ērce jāliek mierā, kamēr vien es varu viņu aiz­kavēt pāriet tavā pusē.

—  Labi, sāc! Pabiksti viņu!

Ercē drīz aizbēga no Toma un pārgāja pāri ekvatoram. Džo viņu kādu laiku tirdīja, tad viņa aizbēga un atnāca atpakaļ pie Toma. Ērce bieži mainīja darbības lauku. Kamēr viens zēns ar saspriegtu interesi trenkāja ērci, otrs viņu vēroja ar tikpat lielu interesi; abas galvas noliecās pie tāfeles, un abas dvēseles aizmirsa visu apkārtni. Beidzot šķita, ka laime izvēlējusies Džo un paliek pie viņa. Ērce metās gan šurp, gan turp, tikpat satraukta un norūpējusies kā abi zēni, bet tieši tad, kad Toma uzvara jau bija tuvu un viņam jau niezēja pirksti atsākt ērces vajāšanu, Džo adata veikli aizvirzīja ērci projām un paturēja savā rīcībā. Beidzot Toms to vairs nespēja izturēt. Kārdinā­jums bija pārāk liels. Viņš izstiepa roku un mazliet piepalīdzēja ar savu kniepadatu. Džo vienā mirklī kļuva nikns. Viņš iesaucās:

—  Tom, liec viņu mierā!

—  Es tikai gribu viņu mazliet uzmundrināt, Džo.

—  Nē, ser, tas nav godīgi. Liec viņu mierā!

—  Pie joda, es taču viņu nedzenāšu ilgi.

—  Liec viņu mierā, es tev saku!

—  Nelikšu!

—  Rimsties, viņa ir manā pusē!

—  Paklau, Džo Hārper, kam pieder šī ērce?

—  Man vienalga, kam viņa pieder, bet viņa ir manā pusē, un tu viņai nepieskarsies.

—  Bet saderēsim, ka es tomēr to darīšu. Tā ir mana ērce, un es varu darīt ar viņu, ko gribu,— kaut arī es nobeigtos.

Drausmīgs sitiens trāpīja Toma plecu, un tādu pašu sitienu saņēma Džo Hārpers, tad divas minūtes putekļi kūpēja no abu svārkiem, un visi skolēni par to līksmoja. Zēni bija pārāk aizrāvušies, lai ievērotu, ka klasē bija iestājies klusums, kad skolotājs uz pirkstga­liem piezagās viņiem klāt un nostājās aiz muguras. Viņš bija diezgan ilgi vērojis viņu spēli, iekams ienesa tajā arī no savas puses zināmu dažādību.

Kad pusdienas laikā mācības pārtrauca, Toms piesteidzās pie Bekijas Tečeras un iečukstēja viņai ausī:

—  Uzliec galvā cepuri un izliecies, ka ej mājās. Kad nonāksi līdz stūrim, aizbēdz no pārējiem, apgriezies un nāc pa šķērsielu atpakaļ. Es iešu pa citu ielu un darīšu tāpat.

Tā viņa aizgāja ar vienu skolēnu baru un viņš ar otru. Pēc īsa brīža abi sastapās ielas galā, un, kad viņi atgriezās skolā, tur neviena cita vairs nebija. Abi nosēdās līdzās ar tāfeli priekšā, Toms iedeva Bekijai grifeli un turēja viņas roku savējā, vadīja to un tā uzzīmēja otru apbrīnojamu māju.

Kad interese par mākslu sāka zust, abi sāka tērzēt. Toms peldēja svētlaimē. Viņš jautāja: . — Vai tev patīk žurkas?

—  Nē, es tās neieredzu.

—  Es arī — dzīvās. Bet es runāju par beigtām, kuras aukliņā var griezt ap galvu.

—  Nē, man nav nekādas patikas pret žurkām. Man patīk košļā­jamā gumija.

—  Protams! Es vēlētos, kaut tā man tagad būtu!

—  Tu vēlies? Man ir mazliet līdzi. Es tev ļaušu pakošļāt kādu brīdi, bet tad tev tā man jāatdod atpakaļ.

Tas bija pieņemami, un viņi košļāja gumiju pēc kārtas, šūpodami labpatikā kājas pret solu.

—  Vai tu kādreiz esi bijusi cirkā?— jautāja Toms.

—  Jā, un tētis mani vēl kādreiz aizvedīs turp, ja būšu rātna.

—  Esmu bijis cirkā trīs vai četras reizes. Daudzreiz! Baznīca, salīdzinot ar cirku, ir nieks! Tur visu laiku kaut kas notiek. Kad izaugšu liels, būšu klauns cirkā.

—  Patiesi? Tas būs jauki! Klauni ir tik brīnišķīgi raibi.

—  Jā, tā ir. Un pelna naudu kaudzēm — parasti vienu dolāru dienā, tā teica Bens Rodžerss. Saki, Bekij,— vai tu kādreiz esi bijusi saderināta?

—  Kas tas ir?

—  Nu, saderināta, lai precētos.

—  Nē.

—  Vai tev tas patiktos?

—  Laikam gan. Nezinu. Kā tas ir?

—  Kā tas ir? Nekā. Tu tikai pasaki kādam zēnam, ka neņemsi nevienu citu — tikai viņu — nekad, nekad, nekad, tad jūs saskūpstā­ties, un tas ir viss. To var izdarīt katrs.

—  Saskūpstīties? Kāpēc tad jāskūpstās?

—  Zini, tāpēc — nu, visi tā dara.

—  Visi?

—  Jā, visi, kas iemīlējušies viens otrā. Vai tu atceries, ko uzrak­stīju uz tāfeles?

-Jā.

—  Nu, ko tad?

—  Es neteikšu.

—  Vai lai tev pasaku?

—  Jā . . . bet citreiz.

—  Nē, tagad.

—  Nē, ne tagad — ritu.

—  Ai nē, tagad. Lūdzu, Bekij, es to pačukstēšu, pavisam klusu.

Bekija vilcinājās, bet Toms uzskatīja viņas klusēšanu par atjauju,

aplika roku viņai ap vidukli un klusi iečukstēja ausī zināmos vārdus. Un tad piebilda:

—  Tagad pačuksti man — tos pašus vārdus.

Viņa brīdi pretojās, tad teica:

—  Aizgriez seju un neskaties, tad es pateikšu. Bet nestāsti to nevienam—lūdzu, Tom? Vai ne, tu nestāstīsi?

—  Nē, patiesi, patiesi—nestāstīšu. Nu, Bekij!

Viņš novērsa seju. Viņa bikli pieliecās, līdz viņas elpa skāra viņa cirtas, un čukstēja:

—  Es — tevi — mīlu!

Tad viņa pielēca kājās un bēga apkārt soliem un pultīm, bet Toms dzinās viņai pakaļ. Beidzot viņa iebēga kādā kaktā un aizklāja seju ar savu balto, mazo priekšautiņu. Toms aplika viņai roku ap kaklu un lūdzās:

—  Tagad viss kārtībā, Bekij, vēl tikai jāsaskūpstās. Nebaidies — tas ir tīrais nieks. Lūdzu, Bekij!

Viņš raustīja viņas priekšautiņu un rokas.

Pamazām viņa padevās un nolaida rokas, viņas seja, cīņā pietvī­kusi, pakjāvīgi atsedzās. Toms noskūpstīja viņas sārtās lūpas un sacīja:

—  Tagad ir viss padarīts, Bekij. Un tagad tu nedrīksti mīlēt nevienu citu kā tikai mani, un arī apprecēt tu nedrīksti nevienu citu, tikai mani — nekad, nekad, nemūžam! Vai tā būs?

—  Nekad nemīlēšu nevienu citu, tikai tevi, Tom, un nekad neprecēšu nevienu citu — tikai tevi, un arī tu neprecēsi nevienu citu, tikai mani.

—  Protams. Bez šaubām. Tāda ir noruna. Un vienmēr tu nāksi uz skolu un iesi uz mājām kopā ar mani, ja neviens neskatīsies, un sarīkojumu rotaļās tu izvēlēsies mani un es tevi, jo tā mēdz darīt saderinātie.

—  Cik jauki! Es nekad nebiju par to dzirdējusi!

—  Tas ir varen jocīgi! Kad es gāju ar Emiju Lorensu . . .

Viņas ieplestās acis pateica Tomam, cik aplam viņš izrunājies, un

samulsis viņš apklusa.

—  Ai, Tom! Tad es neesmu pirmā, ar ko tu esi bijis saderināts?

Meitene sāka raudāt. Toms iesaucās:

—  Neraudi, Bekij! Es viņu vairs nemīlu.

—  Nē, tu mīli, Tom,—tu pats zini, ka mīli.

Toms mēģināja aplikt viņai roku ap kaklu, bet Bekija viņu atgrūda, pagrieza seju pret sienu un turpināja raudāt. Toms mēģināja vēlreiz, runādams mierinošus vārdus, bet tika atkal atgrūsts. Tad viņā pamodās lepnums, viņš atkāpās un izgāja ārā. Kādu brīdi viņš stāvēja nemierīgs un samulsis, atkal un atkal pamezdams acis uz durvīm cerībā, ka viņa nožēlos savu rīcību un iznāks viņu meklēt. Bet viņa nenāca. Tad Toms kļuva bēdīgs un sāka baidīties, ka viņš ir vainīgs. Viņam bija jāizcīna smaga cīņa ar sevi, lai vēlreiz ietu lūgties, bet viņš saņēmās un iegāja iekšā. Bekija vēl arvien stāvēja kaktā šņukstēdama, pievērsusi seju sienai. Toma sirds bija satriekta. Viņš piegāja meitenei klāt, pastāvēja kādu brīdi, īsti nezinādams, ko darīt. Tad vilcinādamies sacīja:

—  Bekij, es . . . mīlu tikai tevi, nevienu citu.

Atbildes nebija — tikai elsas.

—  Bekij!—lūdzoši.—Bekij, saki taču kaut ko!

Tikai elsas.

Toms izņēma savu lielāko dārgumu — misiņa bumbuli — no ka­mīna režģiem, aplika ap Bekiju roku, lai viņa varētu bumbuli redzēt, un sacīja:

—  Lūdzu, Bekij, vai tu to gribētu?

Viņa izsita bumbuli viņam no rokas, un tas nokrita uz grīdas.

Tad Toms izgāja no nama un devās pāri pakalniem tālu projām, lai šodien vairs skolā neatgrieztos. Pēkšņi Bekija nojauta ko nelabu. Viņa pieskrēja pie durvīm — Toms nebija redzams, viņa steidzās uz rotaļu laukumu — tur viņa nebija. Tad viņa sauca:

—  Tom! Nāc atpakaļ, Tom!

Bekija saspringti klausījās, bet neviens neatsaucās. Viņai biedros tagad bija klusums un vientulība. Viņa apsēdās, lai atkal raudātu, un nosodīja sevi.

Bet pa to laiku skolēni atkal sāka pulcēties, un meitenei bija jāapslēpj savas bēdas, jānomierina salauztā sirds un jānes kā krusts visa šī garā, vienmuļā, sāpīgā pēcpusdiena, jo apkārt bija svešinieki, ar kuriem viņa nevarēja dalīties savās ciešanās.

Astotā nodaļa

Toms līkloču izlavījās pa ieliņām, līdz nokļuva tālu prom no ceļa, pa kuru bērni atgriezās skolā, tad saīdzis sāka skriet. Divas trīs reizes viņš pārlēca pāri maziem strautiņiem, jo pusaudži ticēja, ka, šķērsojot ūdeni, var nomaldināt vajātājus. Pēc pusstundas Toms pazuda aiz

Duglasa atraitnes mājas Kārdifa kalna virsotnē, un skolas nams bija tikko saskatāms tālu ielejā viņam aizmugurē. Viņš iegāja biezā mežā, bez taciņām, devās pašā biezokni un apsēdās sūnās zem platzarota ozola.

Ne vēsmiņa neiešalcās, dienasvidus nekustīgā tveice bija apklusi­nājusi pat putnu dziesmas. Neviena skaņa netraucēja dabas snaudu, tikai šad tad tālumā kala dzenis, un šīs skaņas vēl vairāk padziļināja apkārtējo klusumu un vientulību.

Zēna dvēsele bija iegrimusi grūtsirdībā, viņa jūtas pilnīgi saska­nēja ar apkārtni. Ilgi viņš sēdēja, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, zodu rokās iespiedis, dziļās pārdomās. Viņam šķita, ka dzīve labākajā gadījumā ir tikai raizes, un viņš gandrīz apskauda nesen mirušo Džimiju Hodžesu. Viņš domāja, ka ir liels miers tā gulēt un sapņot ! mūžīgi mūžam, vējam čukstot koka zaros un glāstot kapu puķes un zāli, tad vairs nebūtu ne rūpju, ne ciešanu. Ja viņam tikai būtu labas I atzīmes svētdienas skolā, tad viņš labprāt aizietu, lai visam ir beigas! Un šī meitene! Ko tad viņš bija nodarījis? Neko. Viņam bija vislabākie nodomi, kādi var būt šajā pasaulē, bet Bekija izturējās pret viņu kā pret suni — kā pret īstu suni. Kādreiz viņa to nožēlos — var­būt kad jau. būs par vēlu. Ai, kaut viņš varētu nomirt tikai uz kādu laiku!

Bet jaunībā spriego sirdi nevar ilgi iespiest vienā nemainīgā stāvoklī. Toms drīz vien nemanot atslīdēja atpakaļ ikdienišķajās dzīves rūpēs. Ja nu viņš visiem pagrieztu muguru un noslēpumaini pazustu? Ja dotos tālu, tālu projām pāri jūrām uz nezināmām zemēm un nekad vairs neatgrieztos? Kā tad viņa justos? Viņš atcerējās, ka bija gribējis kļūt par klaunu, bet tagad šī doma viņam šķita pretīga. Jo vieglprātīgi joki un raibs triko bija uzbāzīgs aizvainojums dvēselei, kas lidoja neaptveramās, cildenās, romantiskās jomās. Nē, viņš kļūs karavīrs un atgriezīsies pēc daudziem gadiem, no kariem noguris un slavens. Nē — vēl labāk: viņš aizies pie indiāņiem, medīs bizonus un staigās pa kara takām kalnu kraujās un Tālo Rietumu plašajos līdzenumos, kur nav nekādu ceļu; kādreiz viņš atgriezīsies kā liels virsaitis, izgreznojies spalvām un šaušalīgi izkrāsots, un kādā rāmā svētdienas rītā ar kara saucieniem, no kuriem visiem asinis sastings dzīslās, viņš iesoļos svētdienas skolā, un visiem viņa biedriem tad acīs degs neremdināma skaudība! Bet nē — bija vēl kaut kas diženāks par to! Viņš kļūs par jūras laupītāju! Tas bija viņa īstais aicinājums. Tagad viņa nākamība bija skaidri saskatāma: neiedomājama spožuma apmirdzēta! Kā viņa vārds aizskanēs pasaulē, un cilvēki, to dzirdot, šausmās nodrebēs! Cik vareni viņa garais, zemais, melnais kuģis «Vētras Gars» šķērsos virmojošās jūras, un priekšējā mastā plīvos viņa drausmais karogs! Un, sasniedzis savas slavas augstumus, viņš pēkšņi ieradīsies vecajā pilsētiņā, platiem soļiem • ieies baznīcā — saulē iededzis tin vēju appūsts, savā melnajā samta vamzī un platajās biksēs, kājās viņam būs gari jātnieka zābaki, pār plecu purpursarkana lente, aiz jostas aizspraudītas jātnieku pistoles, pie sāniem noziedzī­gās asinsizliešanās sarūsējis zobens, bet pie mīkstās cepures plīvos spalvas un rokā būs atrotīts melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem ģindeņa kauliem. Kāpinātā ekstāzē viņš dzirdēs čukstus:

« Tas ir Toms Sojers — jūras laupītājs! Spāniešu jūru Melnais Atriebējs!»

Jā, tas nu bija izlemts; viņa dzīves ceļš izraudzīts. Viņš aizbēgs no mājām un sāks jaunu gaitu. Jau rītu! Tāpēc tūlīt jāveic sagatavoša­nās darbi, jāsavāc visi savi līdzekļi. Viņš piegāja pie satrunējuša celma turpat blakus un sāka vienā pusē rakt ar savu Barlova nazi. Drīz viņš atdūrās pret koka priekšmetu, kam bija dobja skaņa. Viņš uzlika uz tā roku un svinīgi norunāja buramos vārdus:

—  Tas, kā šeit nav, lai nāk! Tas, kas ir šeit, lai paliek!

Tad viņš atrušināja zemes kārtu un atsedza priedes koka dēlīti. Viņš to pacēla — un atklājās glīts, mazs koka šķirstiņš. Tajā atradās marmora bumbiņa. Toms bija neizsakāmi pārsteigts. Viņš pakasīja samulsis pakausi un iesaucās:

—  Kaut kas nedzirdēts!

Tad viņš īgni aizsvieda bumbiņu un stāvēja, iegrimis domās. Jāsaka, viņu bija pievīlusi māņticība, kas viņam un viņa biedriem bija likusies neapšaubāma: ja ierok bumbiņu, izrunājot attiecīgus buramos vārdus, atstāj to apraktu divas nedēļas un pēc tam atrok glabātavu, izrunājot buramos vārdus, ko Toms nupat bija skaitījis, tad visas bumbiņas, kas kādreiz pazudušas, būs saritējušas bedrē, vienalga, cik tālu tās cita no citas bijušas izkaisītas. Bet patlaban mēģinājums noteikti nebija izdevies. Visi Toma ticības balsti bija līdz pamatam satricināti. Viņš bija vairākkārt dzirdējis, ka šādi mēģinājumi izdevu­šies, bet nekad neviens nebija stāstījis, ka tie neizdotos. Viņš neatcerējās, ka pats bija jau vairākkārt šo burvību izmēģinājis, tikai nebija varējis pēc tam atrast slēptuves. Kādu laiku viņš lauzīja galvu par šo notikumu un beidzot izlēma, ka iejaukusies kāda ragana un atbūrusi viņa burvestību. Viņš gribēja par to pārliecināties, tāpēc pārmeklēja apkārtni, līdz atrada nelielu, smilšainu vietiņu, kurā bija mazs, piltuvei līdzīgs iedobums. Zēns nogūlās zemē, pielika muti tuvu pie iedobuma un sauca:

— Vabolīt, vabolīt, teic, ko zināt vēlos!

Vabolīt, vabolīt, teic, ko zināt vēlos!

Smiltis pakustējās, un pēkšņi uz mirkli no tām izlīda maza, melna vabole, tad atkal izbijusies ienira atpakaļ.

—  Viņa nesaka! Tātad tā bijusi ragana, kas to izdarījusi. Es jau zināju.

Labi saprazdams, cik veltīgi cīnīties ar raganām, viņš bezcerīgi no cīņas atteicās. Bet tad viņam ienāca prātā, ka labi būtu sameklēt nupat aizsviesto bumbiņu. Tāpēc viņš sāka to pacietīgi meklēt, bet nevarēja atrast. Tad zēns aizgāja atpakaļ pie sava šķirstiņa un nostājās tieši tāpat kā tad, kad bija aizsviedis bumbiņu, izņēma no kabatas citu bumbiņu un aizsvieda to tajā pašā virzienā, sacīdams:

— Brāli, ej un atrod savu brāli!

Viņš ievēroja, kur bumbiņa nokrita, aizgāja turp un sāka meklēt. Bet laikam tā bija nokritusi pārāk tuvu vai pārāk tālu — tāpēc viņš metienu divreiz atkārtoja. Pēdējo reizi viņam veicās. Abas bumbiņas gulēja pēdas atstatumā viena no otras.

Sai mirklī meža zaļajās takās klusināti atskanēja skārda rotaļu taures pūtiens. Toms nosvieda svārkus un bikses, sajozās ar bikšturi, atbīdīja žagaru kaudzi aiz satrunējušā celma, izvilka neveikli dari nātu loku un bultas, koka zobenu un skārda tauri, vienā mirklī sagrāba šīs lietas un aizdrāzās basām kājām, kreklam plīvojot. Viņš pēkšņi apstājās zem lielas gobas, taurēja atbildi un tad sāka zagties

uz pirkstgaliem, piesardzīgi raudzīdamies visapkart. Viņš bridinaja savu iedomāto pavadoņu pulku:

—  Stāt, mani brašie vīri! Palieciet slēptuvē, iekams taurēšu!

Parādījās Džo Hārpers, tikpat viegli ģērbies un smagi bruņojies

kā Toms. Toms iesaucās:

—  Stāt! Kas nāk šeit, Servudas mežā, bez manas atļaujas?

—  Gajam Gisbornam nav jāprasa nevienam atļauja! Kas tu tāds esi, ka — ka . . .

—  Iedrošinies tā ar mani runāt?— Toms pateica priekšā, jo viņi runāja «no grāmatas» pēc atmiņas.

—  Kas tu tāds esi, ka iedrošinies tā ar mani runāt?

—  Kas es esmu? Es esmu Robins Huds, un par to drīz pārliecinā­sies tavs nožēlojamais līķis.

—  Tad tu patiesi esi šis slavenais laupītājs? Es labprāt cīnīšos ar tevi par tiesībām staigāt pa šī krāšņā meža takām. Piesargies!

Viņi satvēra savus koka zobenus, nometa pārējos ieročus zemē, nostājās cīņas gatavībā, kāja pret kāju, un sāka pēc visiem likumiem nopietnu, piesardzīgu divkauju: «Divreiz krustot zobenus augšā, divreiz lejā.»

Pēc kāda laika Toms iesaucās:

—  Ja tev tagad māka rokā, tad cīnies straujāk!

Tad viņi cīnījās straujāk, elsdami un svīzdami piepūlē.

Sad tad Toms iekliedzās:

—  Krīti! Krīti! Kāpēc tu nekrīti?

—  Es nekritīšu. Kāpēc tu pats nekrīti? Tev kaujā klājas sliktāk.

—  Tas nav nekas, es nevaru krist. Grāmatā tā nav rakstīts. Tur teikts: «Tad ar vienu cirtienu mugurā viņš nogalināja nabaga Gāju Gisbornu.» Tev jāpagriežas un jāļauj man tev iedurt mugurā.

Pret autoritāti nevarēja iebilst, tāpēc Džo pagriezās, saņēma cirtienu un nokrita.

—  Tagad,— teica Džo pieceldamies,— tev jāļauj man nogalināt tevi. Tas būs taisnīgi.

—  Es to nevaru. Tā nav rakstīts grāmatā.

—  Bet tas ir sasodīti zemiski, jā gan!

—  Zini, Džo, tu varētu būt mūks Taks vai meldera dēls Mačs un nosist mani ar rungu, vai arī es būšu Notingemas šerifs un tu vienu brīdi būsi Robins Huds un mani nokausi.

Tas bija labs atrisinājums, un rotaļa turpinājās. Tad Toms atkal kļuva Robins Huds, un nodevīgā mūķene ļāva viņam nespēkā noasi­ņot, nepārsiedama viņa brūci. Beidzot Džo, tēlodams veselu raudošu laupītāju baru, skumji aizvilka viņu projām, ielika savu loku viņa vārgajās rokās, un Toms sacīja:

— Kur nokritīs šī bulta, tur aprociet nabaga Robiņu Hudu zem zaļojoša koka.

Tad viņš izšāva bultu, atslīga atpakaļ un būtu miris, bet uz­krita kādai nātrei un pielēca kājās tik strauji, kā mironim neklājas darīt.

Zēni apģērbās, noglabāja savus ieročus un aizgāja, noskumuši par to, ka tagad vairs nav laupītāju, vaicādami — ar ko gan modernā civilizācija varētu aizstāt šo zaudējumu. Viņi sacīja, ka labāk gribētu būt laupītāji vienu gadu Servudas mežā nekā Savienoto Valstu prezidenti uz mūžu.

Devītā nodaļa

Kā parasts, pusdesmitos vakarā Tomu un Sidu aizsūtīja gulēt. Viņi noskaitīja lūgsnu, un Sids drīz iemiga.

Toms gulēja nomodā un gaidīja, nepacietīgi satraukts. Kad viņam šķita, ka jau aust diena, viņš sadzirdēja pulksteni sitam desmit! Viņu sagrāba izmisums. Viņš būtu labprāt valstījies un spārdījies, kā to prasīja viņa nervi, bet baidījās uzmodināt Sidu. Tāpēc viņš gulēja nekustēdamies un blenza tumsā. Visur valdīja baigs klusums. Pama­zām no šī klusuma iznira nelieli, tikko jaušami troksnīši. Varēja dzirdēt pulksteni tikšķam. Vecie baļķi noslēpumaini krakšķēja. Kāp­nes viegli iečīkstējās. Acīmredzot apkārt klīda gari. No krustmātes Pollijas istabas skanēja vienmērīgi, paklusi krācieni. Tad sākās apnicīgie circeņu čirksti, bet pat visatjautīgākais cilvēks nespētu pateikt, kurā vietā tie skan. Tad vaboles-kaprača baismie grauzieni lika Tomam nodrebēt — tie nozīmēja, ka dienas kādam skaitītas. Nakts tumsā atskanēja tāli suņa kaucieni, tiem atbildēja klusāki kaucieni vēl lielākā tālumā. Toms cieta nāves mokas. Beidzot viņš bija pārliecināts, ka laiks apstājies un sākusies mūžība,— un pats pret savu gribu viņš iesnaudās.

Pulkstenis nosita vienpadsmit, bet viņš to nedzirdēja. Tad viņa tikko iznirstošos sapņos iejaucās kāda runča žēlabainie ņaudieni. Kaimiņi atvēra logu, un Toms pamodās.

Kāds iesaucās:

— Skic, tu velns!

Pret krustmātes šķūnīša pakaļējo sienu ar troksni sašķīda tukša pudele — Toms izslējās, pilnīgi atmodies, un pēc mirkļa jau bija apģērbies, izkāpis pa logu un četrrāpus līda pa piebūves jumtu. Viņš dažas reizes paklusi ieņaudējās, tad uzlēca uz malkas šķūnīša jumta

un no turienes zemē. Tur stāvēja Haklberijs Fins ar savu beigto kaķi. Zēni devās projām un pazuda tumsā. Pēc pusstundas viņi jau brida pa I kapsētas garo zāli.

Kapsēta bija senlaicīga, rietumu stilā. Tā atradās pakalnā, apmē­ram pusotras jūdzes attālumā no pilsētiņas. Kapsētu iežogoja izļodzī- jusies sēta, vietām sagāzusies uz iekšu, vietām uz āru, bet nekur tā nestāvēja taisni. Zāle un nezāles kupli zēla visā kapsētā. Visi vecie kapi bija iegrimuši, nebija neviena pieminekļa, pār kapiem gāzelējās satrunējuši koka dēlīši ar ieapaļu augšmalu, meklēdami sev atbalstu, bet to neatrazdami. «Mūžīga piemiņa tādam un tādam»— bija kād­reiz uzkrāsots uz dēlīšiem, bet gandrīz uz visiem vārdus vairs nevarēja salasīt pat gaišā dienas laikā.

Kokos klusi ievaidējās vējš, un Toms izbijās, var būt, ka tie ir mirušo gari, kas tur žēlojas, ka traucē viņu dusu. Zēni runāja maz un tikai čukstus, jo laiks un vieta, šeit valdošais svinīgais klusums viņus nomāca. Viņi atrada stāvo, jauno kapa kopiņu, kuru meklēja, un paslēpās aiz trim lielām gobām, kas vienā pudurā auga dažas pēdas atstatu no kapa.

Klusēdami viņi gaidīja, kā likās, diezgan ilgi. Nāves klusumu traucēja tikai pūces brēciens tālumā. Toma domas kļuva pārāk smagas. Viņam vajadzēja uzsākt sarunu. Viņš čukstus teica:

—  Hakij, kā tev šķiet, vai mirušiem patīk, ka mēs esam šeit?

Haklberijs atčukstēja:

—  To es pats gribētu zināt. Te ir traki svinīgi, vai ne?

—  Un kā vēl!

Iestājās ilgs klusums, jo abi zēni pārdomāja sacīto. Tad Toms atkal iečukstējās:

—  Klau, Hak, kā tu domā, vai Zirgu Viljamss dzird mūsu sarunas?

—  Protams, dzird. Vismaz viņa gars.

Pēc īsa klusuma Toms sacīja:

—  Kaut es būtu teicis: misters Viljamss. Es jau nedomāju neko ļaunu, bet visi viņu sauca par Zirgu Viljamsu.

—  Man liekas, ka līķim nav tik svarīgi, kā te runā par mirušiem, Tom.

Sie vārdi nebija ierosinoši, un saruna izbeidzās. Pēkšņi Toms sagrāba sava biedra roku un iesaucās:

—  Sš!

—  Kas ir, Tom?

Abi piespiedās viens pie otra, viņu sirdis stipri sita.

—  Sš! Atkal! Vai tu nedzirdēji?

—  Es . . .

—  Klau! Tagad tu dzirdi.

—  Ak Dievs, Tom, viņi nāk! Tiešām, viņi nāk. Ko mēs darīsim?

—  Nezinu. Vai tu domā, ka viņi mūs ieraudzīs?

—  Ai, Tom, viņi redz tumsā tāpat kā kaķi. Kaut es labāk nebūtu šurp nācis!

—  Nebaidies! Es domāju, ka viņi mūs neaiztiks. Mēs taču nedarām neko ]aunu. Ja būsim pavisam klusi, varbūt viņi mūs nemaz nepa­manīs.

—  Es mēģināšu, Tom, bet, ak Dievs, kā es trīcu!

—  Klausies!

Abi zēni sabāza galvas kopā un tik tikko elpoja. Kapsētas otrā galā atskanēja klusinātas balsis.

—  Skaties, skaties turp!— čukstēja Toms.— Kas tas ir?

—  Tā ir velnu uguns. Tom, tas ir šausmīgi!

Tumsā tuvojās daži neskaidri saskatāmi stāvi, šūpodami vecmo­dīgu skārda lukturi, kas izraibināja zemi ar neskaitāmiem sīkiem gaismas plankumiņiem.

Pēkšņi Haklberijs šausmās čukstēja:

—  Patiesi, tie ir velni! Trīs gabali! Ak Dievs, Tom, mēs esam pagalam! Vai tu māki skaitīt pātarus?

—  Es pamēģināšu, bet nebaidies! Vini mums neko nedarīs. -Sš!

—  Kas ir, Hak?

—  Tie ir cilvēki! Vismaz viens no viņiem. Tam ir vecā Mafa Potera balss.

—  Nē, nevar būt!

—  Es viņu pazīstu. Nekusties no vietas! Viņš nav tik acīgs, lai mūs pamanītu. Kā parasts, piedzēries — sasodītais vecais sakārnis!

—  Labi. Es klusēšu. Viņi apstājās. Nevar atrast. Nāk atkal. Bet tagad viņi steidzas. Iet lēnāk, atkal ātrāk! Pavisam ātri. Šoreiz viņi iet pareizā virzienā. Hak, es pazīstu vēl vienu balsi! Tas ir indiānis Džo.

—  Kā tad, tas ir slepkavīgais jauktenis! Labāk lai būtu nākuši velni nekā viņi. Kas viņiem padomā?

Zēnu čuksti noklusa, jo trīs vīri bija sasnieguši kapu un stāvēja dažu pēdu atstatumā no zēnu paslēptuves.

—  Tas ir šeit,— sacīja trešā balss, un runātājs pacēla lukturi, kas apgaismoja jaunā ārsta Robinsona seju.

Poters un indiānis Džo nesa nestuves, uz kurām atradās virve un divas lāpstas. Viņi nolika savu nastu un sāka atrakt kapu. Ārsts nolika lukturi kapa galvgalī, pienāca zēniem tuvāk un atsēdās zemē, atspiezdams muguru pret vienu no gobām. Viņš bija tik tuvu, ka zeni būtu varējuši viņam pieskarties.

—  Ātrāk, vīri!— viņš teica klusā balsī.— Kuru katru brīdi var uzlēkt mēness.

Viņi atbildot kaut ko noņurdēja un turpināja rakt. Kādu laiku varēja dzirdēt tikai čirkstošo troksni, kad lāpstas meta sānis zemi un granti. Tas bija ļoti vienmuļš. Beidzot viena lāpsta dobji atsitās pret koka šķirstu, un pēc brīža vīri to izcēla no zemes. Viņi ar lāpstām atspieda vaļā šķirsta vāku, izņēma mironi un to rupji nosvieda zemē.* Mēness iznira no mākoņiem un apspīdēja bālo seju. Viņi sakārtoja nestuves, uzlika uz tām mironi, apklāja ar segu un piesēja ar virvi pie nestuvēm. Poters izvilka garu saliecamo nazi, nogrieza virves galu, kas nokarājās, un tad sacīja:

—  Tagad mēs ar šo nolādēto būšanu esam galā, kaulu zāģeri, un dod mums vēl vienu piecnieku, vai arī viņš paliks šepat guļam.

—  Pareiza runa!— piebalsoja indiānis Džo.

—  Klausieties, ko tas nozīmē?— sacīja ārsts.— Jūs prasījāt naudu iepriekš, un es samaksāju.

—  Jā, un jūs darījāt vēl ko vairāk,— teica indiānis Džo, tuvoda­mies ārstam, kas tagad bija piecēlies.— Pirms pieciem gadiem jūs mani kādā vakarā izdzināt no sava tēva virtuves, kad es tur biju iegājis lūgt kaut ko ēdamu, un jūs teicāt, ka ar labu nodomu es neesot nācis, un, kad es zvērēju, ka atriebšos jums kaut vai pēc simt gadiem, jūsu tēvs mani ietupināja cietumā par klaidonību. Vai jūs domā­jat, ka es to esmu aizmirsis? Ne velti manās dzīslās rit indiāņu asinis. Tagad jūs esat manās rokās, un jums par to jāsamaksā, sapratāt!

Viņš draudīgi piegrūda dūri ārstam pie sejas. Ārsts pēkšņi atvēzē­jās un ar vienu sitienu notrieca rupjo indiāni zemē. Poters nosvieda nazi un iesaucās:

—  Es neļaušu sist biedru!— un nākošajā mirklī saķērās ar ārstu, abi cīnījās no visa spēka, nomīdīdami zāli un ar papēžiem izspārdī­dami zemi. Indiānis Džo pielēca kājās, viņa acis zvēroja naidā; viņš sagrāba Potera nazi un, līzdams kā kaķis, pieliecies lodāja apkārt cīnītājiem, gaidīdams izdevīgu mirkli. Pēkšņi ārsts atraisījās, sagrāba smago uzraksta dēli Viljamsa kapa galvgalī un ar to notrieca Poteru zemē — šis mirklis metisam šķita gaidītais, un viņš iegrūda nazi līdz spalam jaunā vīrieša krūtīs. Tas sagrīļojās un uzgāzās daļēji Poteram, applūdinādams viņu ar asinīm, šai pašā mirklī mākoņi aizsedza drausmo ainu, un abi pārbiedētie zēni tumsā . lika kājas pār pleciem.

Kad mēness atkal iznira, indiānis Džo stāvēja pie abiem ķerme­ņiem, tos vērodams. Ārsts kaut ko neskaidri nomurmināja, divas reizes dziļi ievilka elpu un tad apklusa. Metiss nomurdēja:

—  Sis rēķins ir nokārtots —velns lai parauj!

Tad viņš aplaupīja nogalināto.' Pēc tam ielika liktenīgo nazi Potera atvērtajā plaukstā un apsēdās uz atlauztā šķirsta.

Trīs — četras — piecas minūtes pagāja, Poters sakustējās un ievai­dējās. Viņa rokas pirksti sažņaudza nazi, viņš pacēla to un aplūkoja, tad šausmās ļāva tam atkal nokrist zemē. Viņš piecēlās, nogrūzdams nogalināto no sevis, paskatījās uz to, samulsis aplaida skatienu visapkārt, un viņa acis sastapās ar Džo skatienu.

—  Ak dievs, kā tas notika, Džo?— viņš jautāja.

—  Nejauka būšana,— atbildēja Džo nepakustēdamies.— Kāpēc tu to darīji?

—  Es? Es taču to neizdarīju!

—  Paklau! Tādas runas nekur neder!

Poters sāka drebēt un nobālēja.

—  Liekas, mans reibums pārgājis. Man nevajadzēja šonakt dzert! Bet vēl mana galva apmiglota — vairāk nekā tad, kad atnācām šurp. Man viss sajucis, gandrīz neko nevaru atcerēties. Saki man, Džo, godīgi, vecais zēn,— vai es to izdarīju? Džo … es to negribēju . . . pie manas dvēseles, goda vārds . . . nekad negribēju, Džo. Pastāsti man, kā tas notika, Džo. Ak, tas ir briesmīgi — viņš bija tik jauns un spējīgs cilvēks.

—  Nu, jūs abi plēsāties, un viņš tev iezvēla ar dēli, un tu nokriti, tad tu atkal piecēlies grīļodamies un zvārodamies, pagrābi nazi un iegrūdi viņam ribās tieši tad, kad viņš deva tev otru šausmīgu trie­cienu,— un tā jūs abi gulējāt beigti kā bluķi līdz šim brīdim.

—  Ak, es neaptvēru, ko darīju. Ja esmu to darījis, tad lai mirstu te uz vietas. Tas viss nāca no viskija un uztraukuma, man šķiet. Nekad savā mūžā vēl neesmu lietojis ieroci. Es esmu cīnījies, bet bez ieročiem. To visi var apliecināt. Džo, nesaki to nevienam! Apsoli, ka neteiksi, Džo, vecais puika! Tu man allaž esi paticis, Džo, un es tevi esmu visur aizstāvējis. Tu atceries! Tu taču mani nenodosi, Džo?— Un nabaga vīrs nokrita uz ceļiem rūdītā slepkavas priekšā un salika lūgdamies rokas.

—  Tu vienmēr esi bijis pret mani godīgs un kārtīgs, Maf Poter, un eS tevi nenodošu. Tas ir godīgs vīra vārds.

—  Ak, Džo, tu esi eņģelis! Par to es tevi svētīšu līdz sava mūža galam.— Un Poters sāka raudāt.

—  Klausies — diezgan, pietiek! Te nav laika pinkšķēt. Ej tu pa vienu ceļu, un es pa citu. Taisies, ka pazūdi, un neatstāj aiz sevis pēdas.

Poters sāka rikšot, bet drīz vien jau skrēja, cik jaudas. Metiss noskatījās viņam pakaļ un nomurmināja:

— Ja viņš patiesi ir tā apdullis no sitiena un tā apreibis no ruma, kā viņš izskatījās, tad viņš par nazi neiedomāsies, bet, kad atcerēsies, tad būs jau aizgājis tik tālu, ka baidīsies viens atgriezties tādā vietā,— cāļa dvēsele!

Pēc divām vai trijām minūtēm nogalināto cilvēku, segā ietīto mironi, šķirstu bez vāka un atvērto kapu vēroja tikai mēness. Klu­sums bija atkal dziļš un netraucēts.

Desmita nodaļa

Abi zēni skrēja uz priekšu, uz priekšu vien pilsētas virzienā, no šausmām zaudējuši valodu. Sad tad viņi bikli atskatījās pār plecu, it kā baidīdamies, ka viņus kāds vajā. Katrs celms, kas gadījās ceļā, tiem šķita dzīvs cilvēks un ienaidnieks, un viņiem elpa aizrāvās; un, kad viņi auļoja garām piepilsētas zemnieku mājām, iztraucēto sētas suņu rējieni spārnoja viņu kājas.

—  Kaut tikai varētu aizskriet līdz vecajai ādu ģērētavai, iekams zaudējam spēku,— saraustīti čukstēja Toms.— Man vairs nav jaudas.

Haklberijs tikai smagi elsa, un abi zēni pievērsa skatienu savu cerību mērķim un sasprindzināja visus spēkus, lai to sasniegtu. Viņi tam nemitīgi tuvojās un beidzot, plecs pie pleca, iedrāzās pa atvērta­jiem vārtiem un pateicīgi un pārguruši nokrita pie zemes, kur viņus apņēma glābēja tumsa. Pamazām viņu pulss kļuva lēnāks, un Toms čukstēja:

—  Haklberij, kā tev šķiet, kā tas viss beigsies?

—  Ja doktors Robinsons nomirs, tad, manuprāt, kādu pakārs.

—  Tu tā domā?

—  Es to zinu, Tom.

Toms kādu brīdi domāja, tad sacīja:

—  Bet kas to pateiks? Mēs?

—  Ko tu runā?! Bet, ja kaut kas misējas un indiāni Džo nepakar, tad viņš mūs agri vai vēlu nomušīs. Tad mums no nāves neizbēgt, tas ir tikpat skaidrs, kā mēs šeit guļam.

—  Es tieši tāpat domāju, Hak!

—  Ja kāds pastāstīs, tad tas būs Mafs Poters. Viņš ir pamatīgs muļķis. Turklāt viņš jau vienmēr ir piedzēries.

Toms neko neatbildēja — viņš joprojām domāja. Beidzot viņš čukstēja:

—  Hak, Mafs Poters to nezina. Kā tad viņš var pastāstīt?

—  Kāpēc tad viņš nezina?

—  Viņu bija apdullinājis sitiens, kad indiānis Džo to darīja. Vai tu domā, ka Mafs varēja kaut ko redzēt? Vai tu domā, ka viņš varēja kaut ko saprast?

—  Rauj tevi kociņš — tev taisnība, Tom!

—  Un tad, padomā,— varbūt viņš no tā trieciena ir nobeidzies.

—  Nedomāju vis, Tom. Viņš bija piedzēries: es to redzēju —tāds viņš ir vienmēr. Ja mans tēvs ir piedzēries, tad tu viņam vari gāzt pa galvu ar baznīcu un tomēr viņu nenositīsi. Viņš pats tā saka. Tāpat ir ar Mafu Poteru. Bet, ja cilvēks ir gluži skaidrā, tad, manuprāt, viņš no tāda trieciena būtu pagalam. Bet es labi nezinu.

Pēc pārdomu pilna klusuma Toms sacīja:

—  Hakij, vai esi pārliecināts, ka spēsi turēt muti?

—  Tom, mums abiem mute jātur ciet. To tu labi zini. Sis velna indiānis mūs noslīcinās kā divus kaķēnus, ja tikai iepīkstēsimies par visu to būšanu un ja tie viņu nepakārs. Paklau, Tom, dosim viens otram zvērestu — tas mums patiesi jādara —.zvērēsim, ka turēsim muti.

—  Esmu ar mieru, Hak. Tā būs vislabāk. Vai gribi, lai vienkārši sniedzam viens otram roku un zvēram . . .

—  Ai nē, ar to šoreiz nepietiks. Ar to pietiktu sīkiem, parastiem gadījumiem — sevišķi skuķiem, jo viņas tik un tā ir nodevējas un pļāpas,— bet par tik svarīgu notikumu zvērests jādod rakstiski — un ar asinīm.

Toms ar savu būtni piekrita šādai domai. Tā bija dziļi tumša un baisma, atbilstoša šai stundai, apstākļiem un apkārtnei. Viņš pacēla tīru priežu šķindeli, ko ieraudzīja mēness gaismā, izņēma no kabatas gabaliņu sarkana krīta un mēnesnīcā ar pūlēm uzšņāpa uz dēlīša šādus vārdus:

rļJlsā/C, rrwdo ļTA>A>

Žr coi • .

Aju^JUL UL/I

Velkot burtu svītru uz leju, Toms pastiprināja rokas spiedienu, iekodis mēli zobos, un, velkot svītras augšup, atkal roku un mēli atslābināja. Haklberijs no sirds apbrīnoja Toma veiklo rakstīšanas mākslu un viņa augsto stilu. Viņš tūlīt no svārku atloka izvilka kniepadatu un gribēja to iedurt savā miesā, bet Toms iesaucās:

—  Pagaidi! Ne tā. Kniepadata ir no misiņa. Uz tās var būt apzaļojums.

—  Kas tas ir — apzaļojums?

—  Inde! Jā gan! Pamēģini to tikai mazliet uzlikt uz mēles, tad redzēsi.

Toms attina diegu no vienas savas šujamadatas, un zēni katrs iedūra to īkšķa mīkstumā un izspieda pilienu asins. Vairākkārt spiežot, Tomam izdevās ar mazā pirkstiņa galu uzvilkt savus iniciāļus. Tad viņš ierādīja Haklberijam, kā jāuzvelk H un F, un zvērests bija gatavs. Viņi apraka šķindeli pie pašas sienas ar dažādām baismām ceremonijām un burvestībām, un viņiem šķita, ka tagad viņu mēles ir aizslēgtas un atslēga aizsviesta projām.

Kāds stāvs tagad slepus iezagās pa spraugu pussagruvušās mājas otrajā galā, bet viņi to nepamanīja.

—  Tom,— čukstēja Haklberijs,— vai tagad mēs nemūžam nespē­sim izpļāpāt?

— Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jābūt mēmiem. Citādi pakritīsim beigti — vai tad tu to nezini?

—  Jā, es tā domāju.

Kādu laiku viņi vēl turpināja sačukstēties. Pēkšņi ārpusē — kādu desmit pēdu atstatumā — atskanēja garš, žēlabains suņa kauciens. Abi zēni nāves bailēs pieplaka viens otram.

—  Kam viņš kauc — tev vai man?— izelsa Haklberijs.

—  Es nezinu, paskaties pa šķirbu. Atri!

—  Nē, skaties tu, Tom!

—  Es nevaru, es nevaru, Hak!

—  Lūdzu, Tom! Dzirdi — kauc atkal!

—  Ak, paldies Dievam!— iečukstējās Toms.— Es šo balsi pazīstu. Tas ir Buls Harbisons*.

—  Tas ir labi. Zini, Tom, es pārbijos gandrīz līdz nāvei. Domāju — kāds noklīdis suns.

Suns atkal iekaucās. Abiem zēniem sirdis saplaka.

—  Tas nav Buls Harbisons!— čukstēja Haklberijs.— Paskaties, Tom!

Toms, bailēs drebēdams, paklausīja un piespieda aci pie spraugas. Viņa čuksts bija tikko sadzirdams, kad viņš pavēstīja:

—  Hak, tas ir noklīdis suns.

—  Ašāk, Tom, ašāk! Kam viņš kauc?

—  Hak, viņš laikam kauc mums abiem — mēs taču stāvam cieši kopā.

—  Tom, tad mēs esam pagalam. Es jau zinu, kur es nokļūšu. Es biju tik ļauns.

—  Ak žēlīgais tēvs! Redzi nu, kas notiek, ja kavē skolu un dara visu to, ko aizliegts darīt. Es arī varēju būt labs kā Sids, ja būtu centies, bet nē, es negribēju. Bet, ja šoreiz iziešu sveikā, tad mani vienmēr redzēs svētdienas skolā.

Un Toms klusi iešņukstējās.

—  Tu esot ļauns?— Arī Haklberijs sāka šņukstēt.— Pie joda, Tom Sojer, salīdzinot ar mani, tu esi tīrā dievmaizīte. Ak kungs, ak kungs, es vēlētos, ja man būtu uz pusi tik labas izredzes kā tev.

Toma šņuksti aprāvās, un viņš čukstēja:

—  Paskat, Hak, paskat! Viņš mums pagriezis muguru.

Haks paskatījās, un viņa sirds kļuva priecīga.

—  Patiesi, Dieva vārds. Vai viņš tā stāvēja arī pirmīt?

—  Jā, bet es, muļķis, to nemaz neievēroju. Zini, tas tik ir vareni! Bet kam viņš kauc tagad?

Kaucieni noklusa. Toms vērīgi klausījās.

—  Sš! Kas tad tas?— viņš čukstēja.

—  Izklausās, it kā rukšķētu cūka. Nē — kāds krāc, Tom.

—  Jā, tiešām krāc.- Bet kur, Hak?

—  Man liekas, viņā galā. Skaņas nāk no turienes. Tētis arī tur mēdza dažreiz gulēt, kopā ar cūkām, bet, Dievs sargi, kad viņš sāk krākt, tad jumts var sagāzties. Bez tam es neticu, ka viņš vēl kādreiz atgriezīsies šajā pilsētā.

Abu zēnu dvēselēs atkal pamodās dēku dziņa.

—  Hak, vai tu nāksi, ja es iešu pirmais?

—  Diez kā negribas, Tom. Ja nu tas ir indiānis Džo?

Tomam dūša saplaka. Bet kārdinājums drīz atkal spēcīgi pamodās,

un zēni nolēma pamēģināt — ar norunu, ka, krācieniem mitējoties, dos kājām ziņu. Uz pirkstgaliem, viens aiz otra, viņi piezagās gulošajam. Kad viņi atradās kādus piecus soļus no krācēja, Toms uz­kāpa uz kāda žagara, un tas, skaļi krakšķēdams, salūza. Vīrs nostenē­jās, mazliet pagrozījās, un mēness gaismā kļuva redzama viņa seja.

Tas bija Mafs Poters. Zēniem sirds pamira, un viņi sastinga^ kad vīrs pakustējās, bet tagad bailes izgaisa.

Viņi uz pirkstgaliem izzagās ārā pa spraugu sienā, kur bija salauzts mājas apšuvuma dēlis, un, mazu gabalu pagājuši, apstājās, lai šķiroties vēl parunātos. Nakts klusumā atkal atskanēja garš, drūms kauciens. Viņi pagriezās un ieraudzīja svešo suni stāvam dažu soļu atstatumā no vietas, kur gulēja Poters. Suns bija pagriezies pret Poteru un izslējis purnu pret debesīm.

—  Ak jēziņ, suns kauc viņam!— abi zēni iesaucās gandrīz reizē.

—  Klau, Tom, stāsta, ka pirms divām nedēļām ap pusnakti kāds noklīdis suns kaukdams staigājis ap Džona Millera māju un tajā pašā vakarā lēlis nolaidies uz šo kāpņu margām un dziedājis, bet vēl tur neviens nav nomiris.

—  To es zinu. Kas par to — ja neviens nav nomiris. Vai tad Gresija Millere nākamajā sestdienā neiekrita pavarda ugunī un šausmīgi neapdedzinājās?

—  Jā, bet viņa nenomira. Turklāt tagad viņa ir atlabusi.

—  Nekas, pagaidi tikai, un tu redzēsi. Viņa būs pagalam — tikpat droši, kā Mafs Poters būs pagalam. Tā saka nēģeri. Un viņi par šādām lietām visu zina, Hak.

Tad zēni pavisam domīgi izšķīrās.

Kad Toms ierāpās pa savas guļamistabas logu, nakts bija gandrīz jau beigusies. Viņš ļoti piesardzīgi izģērbās un iemiga, priecādamies, ka neviens nav pamanījis viņa prombūtni. Viņš nenojauta, ka Sids, kas klusi krāca, jau vairāk nekā stundu bija nomodā.

Kad Toms pamodās, Sids jau bija apģērbies un aizgājis. Spriežot pēc gaismas un istabas izskata, bija jau vēls. Tas viņu izbiedēja. Kāpēc neviens viņu nepamodināja, kā parasts, nemurcīja tikmēr, kamēr viņš uzceļas? Sī doma viesa viņā ļaunas nojautas. Piecās minūtēs viņš bija jau apģērbies un gāja lejup pa kāpnēm — miegains, smagiem kauliem.

Ģimene sēdēja pie galda, bet bija jau pabrokastojusi. Neviena balss neizteica viņam pārmetumus, bet visu acis bija novērstas no viņa. No šā svinīgā klusuma noziedznieka sirds sažņaudzās. Viņš apsēdās un centās izlikties jautrs, bet tās bija veltas pūles — neviens nepasmaidīja, neviens neatbildēja, un Toms apklusa, viņa sirds saduga. Pēc brokastīm krustmāte viņu paaicināja sānis, un Toms gandrīz kļuva priecīgāks — cerībā, ka viņu nopērs, bet tas nenotika. Krustmāte sāka raudāt un vaicāja, kā gan viņš varējis tā aiziet un gandrīz vai salauzt viņas veco sirdi. Beigās viņa piebilda, lai viņš tikai tā turpinot, lai iedzenot sevi postā un viņas sirmo galvu aiz bēdām novedot kapā, jo neesot nozīmes vēl mēģināt viņu labot. Tas bija ļaunāk nekā tūkstoš pērienu, un Toma sirds tagad sāpēja vairāk nekā viņa miesa. Viņš raudāja, lūdza piedošanu, atkal un atkal apsolījās laboties, un tad viņu atlaida, bet viņš juta, ka krustmāte nav viņam pilnīgi piedevusi un visai maz paļaujas uz viņa vārdiem.

Viņš izgāja ārā pārāk nelaimīgs, lai justu atriebes alkas pret Sidu, un pēdējais pavisam nevajadzīgi steidzās pazust pa sētas durvīm. Drūms un bēdīgs Toms aizvilkās uz skolu, saņēma pērienu kopā ar Džo Hārperu par to, ka viņi vakar nebija ieradušies skolā, ar tāda cilvēka izskatu, kura sirdi nospiež smagākas bēdas un tāpēc sīkumi viņu pilnīgi nespēj aizskart. Tad viņš nosēdāsvsavā vietā, atbalstīja elkoņus pret pulti, iespieda zodu plaukstās un blenza sienā kā cietējs, kura sāpes sasniegušas galējo robežu un vairs nevar būt lielākas. Viņa elkonis atspiedās pret ko cietu. Pēc ilgāka laika viņš lēni un skumji

pārmainīja savu stāvokli un nopūzdamies paņēma šo priekšmetu. Tas bija ielikts papīrā. Viņš to attina. Sekoja ilga, bezgala smaga un dziļa nopūta, un viņa sirds salūza. Tā bija viņa kamīna režģu misiņa bumbiņa! Sis pēdējais piliens lika bēdu kausam pārplūst.

Vienpadsmitā nodaļa

Ap pusdienas laiku pilsētiņu kā elektriskās strāvas spēriens satrauca drausmīgā vēsts. Nebija vajadzīgs telegrāfs, par kuru toreiz vēl neviens pat nesapņoja; ziņa traucās no cilvēka pie cilvēka, no viena ļaužu bara uz otru, no mājas uz māju gandrīz vai telegrāfa ātrumā. Protams, skolotājs šajā pēcpusdienā bērnus atlaida mājās, pilsētas iedzīvotājiem liktos dīvaini, ja viņš to nedarītu.

Netālu no nogalinātā bija atrasts asiņains nazis, un kāds to bija sazīmējis par Mafa Potera īpašumu — tā runāja ļaudis. Stāstīja arī, ka divos naktī kāds pilsonis, kas vēlu atgriezies mājās, redzējis Poteru mazgājamies upē un Poters tūlīt aizlavījies — visai aizdomīgi ap­stākļi, sevišķi mazgāšanās, kas nebija Potera paradums. Runāja arī, ka «šis slepkava» meklēts visā pilsētā (ļaudis nekavējās dot liecības un izsacīt spriedumus), bet neesot atrasts. Visos virzienos pa visiem ceļiem auļojot jātnieki, un šerifs* «esot pārliecināts», ka noziedz­nieku līdz vakaram notvers.

Visi pilsētiņas ļaudis bariem plūda uz kapsētu. Toma sirdssāpes izgaisa, un arī viņš pievienojās gājējiem, lai gan tūkstoškārt vairāk būtu vēlējies iet citur, tomēr briesmīgs, neizskaidrojams spēks viņu vilka turp. Nokļuvis drausmīgajā vietā, viņš ar savu sīko augumu izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja šaušalīgo ainu. Šķita, ka mūžība pagājusi, kopš viņš šeit bijis. Kāds ieknieba viņam rokā. Viņš pagriezās, un viņa acis sastapās ar Haklberija skatienu. Tad abi tūlīt sāka skatīties uz citu pusi un vaicāja sev, vai kāds nav ievērojis viņu saskatīšanos. Bet visi sarunājās un nenovērsa acis no baigās ainas.

«Nabaga cilvēks!», «Nabaga jaunais cilvēks!», «Lūk, kāda mācība līķu zagļiem!», «Mafu Poteru pakārs, ja vien viņu notvers!». Tā visi runāja, bet garīdznieks teica:

—  Tas ir Dieva sods! Tā ir viņa roka!

Pēkšņi Toms nodrebēja no galvas līdz papēžiem: viņš ieraudzīja indiāņa Džo nekustīgo seju. Sai mirklī pūlis satraukti sakustējās un dažas balsis kliedza:

—  Tas ir viņš! Tas ir viņš! Viņš nāk šurp!

—  Kas? Kas?— vaicāja kādas divdesmit balsis.

—  Mafs Poters!

—  Rau, viņš apstājas! . . . Skatieties, viņš pagriezās! Nejaujiet viņam aiziet!

Ļaudis, kas sēdēja koku zaros pāri Toma galvai, sauca, ka nācējs nemaz negrasoties iet projām — viņš izskatoties samulsis un bikls.

—  Velnišķīga nekaunība!— teica viens, kas stāvēja Tomam bla­kus.— Viņš atnācis, lai mierīgi apskatītu savu darbu, nedomāja, ka te būs cilvēki!

Pūlis pašķīrās, un tam cauri sVinīgi izsoļoja šerifs, vezdams pie rokas Poteru. Nelaimīgā vīra seja bija sakritusi un acis pauda bailes, kas viņu bija sagrābušas. Pievests pie nogalinātā, viņš sāka raustīties kā krampjos, paslēpa seju rokās un sāka raudāt.

—  Es to neesmu darījis, draugi,— viņš šņukstēja,— goda vārds, es to neesmu darījis!

—  Kas tad tevi apvaino?— iesaucās kāda balss.

Šāviens trāpīja mērķī. Poters pacēla galvu un uzlūkoja apkārtstā- vošos ar bezcerīgu skatienu. Viņš ieraudzīja indiāni Džo un iesaucās:

—  Ak, indiāni Džo, tu taču apsolīji, ka nekad . . .

—  Vai tas ir jūsu nazis?— Šerifs strauji to viņam piegrūda pie acīm.

Poters būtu pakritis, ja viņu nesatvertu un nenosēdinātu zemē. Tad viņš sacīja:

—  Kāds man it kā sacīja, ja es neatgriezīšos un nepaņemšu . . .— Viņš nodrebēja, tad pamāja ar nevarīgu roku, it kā būtu uzvarēts, un iesaucās:— Pasaki viņiem, Džo, pasaki — nav jau vairs vērts klusēt!

Haklberijs un Toms stāvēja mēmi, acis iepletuši, un skatījās uz meli, kas ar akmens cietu sirdi mierīgi liecināja par notikušo, katru brīdi gaidīdami, ka no skaidrajām debesīm Dieva zibeņi satrieks viņa galvu, un brīnīdamies, kāpēc sods tik ilgi kavējas. Kad indiānis bija beidzis runāt un joprojām stāvēja dzīvs un vesels, zēnu nenoteiktā vēlme lauzt zvērestu un glābt nabaga nodotā, apcietinātā Potera dzīvību saplaka un izgaisa, jo bija acīm redzams, ka šis ļaun­daris Džo pārdevies sātanam un ir bīstami aizskart tik varenas būtnes īpašumu.

—  Kāpēc tu neaizbēgi? Kāpēc tev iegribējās nākt šurp?— kāds jautāja.

—  Es citādi nevarēju … es nevarēju,— vaimanāja Poters,— es vēlējos aizbēgt — un tomēr nespēju doties citur kā tikai šurp.

Un viņš atkal sāka elsot.

Pēc piecām minūtēm indiānis Džo atkārtoja savu liecību tikpat mierīgi tiesnesim ar zvērestu, un zēni, redzēdami, ka zibeņi joprojām viņu nenosper, galīgi pārliecinājās, ka Džo sevi pārdevis velnam. Viņš tagad šķita baismīgākais un interesantākais cilvēks, kādu vien viņi jebkad bija redzējuši, un abi kā apburti skatījās uz viņa seju.

Zēni sevī apņēmās viņu novērot naktīs, kad radīsies izdevība, cerībā, ka varbūt varēs uzmest skatienu viņa briesmīgajam kungam.

Indiānis Džo palīdzēja pacelt nogalināto un novietot ratos, lai aizvestu.

Pūlis nodrebot sačukstējās, ka nogalinātā brūce sākusi mazliet asiņot.* Zēni domāja, ka šis laimīgais gadījums dos aizdomām pareizu virzienu, un jutās vīlušies, kad vairāki pilsētiņas iedzīvotāji piezīmēja:

—  Kad tas notika, Mafs Poters stāvēja trīs soļu atstatumā.

Briesmīgais noslēpums un sirdsapziņas mokas veselu nedēļu

neļāva Tomam gulēt, un kādu rītu Sids brokastojot sacīja:

—  Tom, tu tā svaidies un miegā tik daudz runā, ka es pusi nakts esmu nomodā.

Toms nobālēja un nodūra acis.

—  Tā ir ļauna zīme,— nopietni teica krustmāte Pollija.— Kas tev ir prātā, Tom?

—  Nekas. Es neko nezinu.— Bet zēna roka tā drebēja, ka viņš izlaistīja kafiju.

—  Un tu runā tādas nejēdzības,— sacīja Sids.— Pagājušajā naktī tu kliedzi: «Asinis, asinis, tās ir asinis!» Tu to atkārtoji bez gala. Un tad piebildi: «Nemokiet mani tā, es visu izstāstīšu.» Ko tu izstāstīsi? Ko?

Tomam acu priekšā viss sagriezās. Grūti pateikt, kas tagad būtu varējis notikt, bet bažas krustmātes sejā izgaisa, un, pati to nezinā­dama, viņa nāca Tomam palīgā. Viņa teica:

—  Ak tā! Tur vainīga šausmīgā slepkavība. Es pati par to sapņoju gandrīz katru nakti. Dažreiz es pat sapņoju, ka esmu slepkava.

Mērija izteicās, ka arī viņu šis notikums līdzīgi ietekmējis. Sids šķita apmierināts. Toms pasteidzās, cik vien ātri varēdams, aiziet no istabas, pēc tam viņš veselu nedēļu žēlojās par zobu sāpēm un katru nakti apsēja ap žokļiem lakatu. Viņš nezināja, ka Sids naktīs palika nomodā, viņu novērodams, bieži atraisīja pārsēju vaļīgāk un, atspie­dies uz elkoņa, labu laiku klausījās, tad atkal pārsēju sakārtoja.

Toma dvēseles satraukums pamazām norima, zobu sāpes kļuva apnicīgas, un viņš tās atmeta. Vai Sids patiesi kaut ko saprata no Toma nesakarīgās murdoņas naktī, to viņš neizpauda.

Tomam šķita, ka viņa skolas biedriem nekad neapniks rotaļāties ar nosprāgušiem kaķiem, tēlojot līķu izmeklētājus,— un tā viņi tam pastāvīgi atgādināja drausmo notikumu. Sids ievēroja, ka Toms nekad šais rotaļās nepiedalījās izmeklētāja lomā, lai gan agrāk viņa paradums bija katrā jaunā pasākumā uzņemties vadību. Viņš ari ievēroja, ka Toms nevēlas būt liecinieks,— un tas bija dīvaini; Sids pamanīja ari to apstākli, ka Toms pat izrādīja lielu pretīgumu pret šādām līķu apskatēm un izvairījās no tām cik spēdams. Sids brīnījās, bet neko neteica. Bet ari šīs rotaļas beidzot izgāja no modes un vairs nemocīja Toma sirdsapziņu.

Sai bēdu laikā Toms katru dienu vai pārdienām, katrā izdevīgā brīdī piegāja pie cietuma mazā, aizrežģotā lodziņa un slepeni iedeva «slepkavam» dažādus mazus gardumus, kurus viņam izdevās sagādāt. Cietums bija neliela mūra mājele,,kas stāvēja pilsētiņas malā dum- brājā, neviens to neapsargāja, jo cietumnieki tur gadījās visai reti. Sie pienesumi ļoti atvieglināja Toma sirdsapziņu.

Pilsētiņas iedzīvotājiem ļoti gribējās indiāni Džo par līķu zagšanu noziest ar darvu, izvārtīt spalvās un izjādināt uz kārts, bet viņa- raksturs bija tik briesmīgs, ka neatradās neviens, kas uzņemtos vadīt šā soda izpildi, tāpēc nodomu atmeta. Džo bija ļoti piesardzīgi abās nopratināšanās stāstījis tikai par kautiņu, nepieminēdams kapa aplau­pīšanu, kas notika pirms sadursmes, tādēļ visiem šķita prātīgāk par šo jautājumu tiesā nerunāt.

Divpadsmita nodaļa

Viens no iemesliem, kāpēc Toma domas novirzījās no viņa slepena­jām raizēm, bija tas, ka viņam radās jaunas, nozīmīgas intereses. Bekija Tečera vairs nenāca uz skolu. Dažas dienas Toms cīnījās ar savu lepnumu un pūlējās Bekiju «aizlaist visos vējos», bet tas viņam neizdevās. Viņš pasāka naktīs klaiņot ap viņas tēva māju un jutās ļoti nelaimīgs.

Viņa bija saslimusi. Un ja nu viņa nomirst? Sī doma Tomu mocīja. Viņu vairs neinteresēja ne ķarš, ne jūras laupītāja gaitas. Dzīvei bija zudusi pievilcība, palikušas tikai skumjas. Toms pat aizsvieda savu stīpu un nūjiņu, tās viņu vairs neiepriecināja.

Toma krustmāte uztraucās un sāka izmēģināt pie viņa visādas zāles. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas aizraujas ar patentētiem ārstniecības līdzekļiem un dažādām jaunām veselības uzlabošanas metodēm.' Sajā jomā viņa nerimstoši eksperimentēja. Tiklīdz šai virzienā parādījās kaut kas jauns, viņa dega aiz nepacietības to tūdaļ izmēģināt — ne jau pie sevis, jo viņa nekad neslimoja, bet pie jebkura, kas pagadījās tuvumā. Viņa abonēja visādus veselības žurnālus un krāpnieku sacerējumus par frenoloģiju*, un šo rakstu uzpūstais, nebūt īsti zinātniskais stils viņai bija kā dzīvības elpa. Visas muļķības par to, kā jāvēdina istaba, kā jāapguļas, kā jāpieceļas, kas jāēd, kas jādzer, ciķ daudz jāpastaigājas, kādā garastāvoklī jābūt, kādas drēbes jāvalkā,— viss šķita viņai kā evaņģēlijs, un viņa nekad neievēroja, ka jaunākie veselības žurnāli parasti apgāž visu to, ko bija ieteikuši iepriekšējā mēnesi. Viņa bija vientiesīga un godīga, un viegli piemānāma. Savākusi savus kaktu ārstniecības žurnālus un brīnumzāles, apbruņojusies ar nāvi, līdzībā runājot, viņa jāja uz spokaini palsā zirga, kam «elle nāca pa pēdām». Bet viņai nekad neiešāvās prātā, ka saviem cietējiem kaimiņiem viņa nav nekāds maskējies dziedinātājs eņģelis, ne Gileāda balzams*.

Patlaban jaunākais līdzeklis bija ūdens dziedniecība, un tā viņai šķita īsti piemērota Toma sliktajam veselības stāvoklim. ;

Katru rītu, gaismai austot, krustmāte viņu modināja, ieveda malkas šķūnī un gandrīz vai noslīcināja auksta ūdens plūdos, tad noberzēja ar dvieli, tik asu kā vīli, un tā viņu atžirbināja, pēc tam ietina viņu mitros palagos un noguldīja zem segām, līdz izsviedrināja viņa dvēseli tīru un, kā Toms teica, «dvēseles dzeltenie traipi iznāca pa porām».

Par spīti visam, zēns kļuva aizvien skumjāks, bālāks un nopiet­nāks. Krustmāte papildināja dziedniecību ar karstām vannām, sēdu peldēm, dušām un niršanu. Zēns izskatījās tik drūms kā līķu rati. Krustmāte pievienoja ūdens dziedniecībai plānas auzu tumes diētu un sinepju plāksterus. Viņa aprēķināja, cik Toms var sevī uzņemt šķidrumu, it kā viņš būtu krūze, un katru dienu piepildīja viņu ar kaktu dziedniecības visspēcīgām dzirām.

Toms pret visām šīm mocībām bija kļuvis vienaldzīgs. Sāds stāvoklis vecās lēdijas sirdī viesa apjukumu. Sī vienaldzība bija katrā ziņā jāsalauž. Sai laikā viņa pirmo reizi uzzināja, ka esot jaunas zāles —«sāpju remdētājs». Viņa tūlīt pasūtīja tās lielā daudzumā, nogaršoja un palika apmierināta — tā bija uguns šķidrā veidā. Viņa pārtrauca ūdens dziedniecību un pārējās procedūras un visas cerības lika uz «sāpju remdētāju». Viņa iedeva Tomam iedzert vienu tējka­roti un ar dziļām bažām gaidīja rezultātu. Visas raizes tūlīt norima, un viņa atguva dvēseles mieru, jo «vienaldzība» bija lauzta. Zēns izrādīja tik nevaldāmu, dzīvu interesi, it kā viņš būtu iesēdies degošās oglēs. Toms juta, ka nu ir laiks atmosties! Sāds dzīves veids bija gan pietiekami romantisks viņa sasodītajā stāvoklī, bet tajā bija pārāk maz īstu jūtu un pārāk daudz nepatīkamu dažādību. Viņš pārdomāja visvisādus paņēmienus, kā tikt vaļā no visa tā, un beidzot nolēma izlikties, ka «sāpju remdētājs» viņam ļoti patīk. Viņš to prasīja tik bieži, ka krustmātei beigās apnika, un viņa teica, lai ņemot pats, kad iegribas, un neapgrūtinot viņu. Ja tas būtu bijis Sids, viņas prieku neaizēnotu nekādas aizdomas, bet, tā kā tas bija Toms, tad viņa paslepus novēroja pudeli. Izrādījās, ka zāles patiešām plok, bet viņai neienāca prātā, ka zēns ar tām «dakterēja» viesistabas grīdas spraugu.

Kādu dienu Toms atkal sataisījās liet zāles spraugā, kad ienāca krustmātes dzeltenais kaķis, murrādams un kāri skatīdamies uz tējkaroti, it kā lūgdams, lai dod viņam nogaršot.

Toms teica:

—  Neprasi, Pēter, ja tev īsti negribas.

Bet Pēteris lika saprast, ka viņš zāles grib.

—  Vai tu to droši zini?

Pētera izskats liecināja, ka viņš to zina droši.

—  Nu, ja tu prasi, es tev došu, neesmu jau sīkstulis. Ja tev tās nepatiks, tad vaino tikai pats sevi.

Pēteris piekrita. Tad Toms pavēra kaķa muti un ielēja tanī «sāpju remdētāju». Pēteris palēcās dažus jardus gaisā, izgrūda niknu bļā­vienu un sāka joņot apkārt pa istabu, atsizdamies pret mēbelēm, apgāzdams puķu podus un pārvērzdams visu postažā. Pēc tam viņš saslējās uz pakaļkājām un lēkāja prieka neprātā, pagriezis galvu pret plecu, un viņa balss pauda neremdināmu līksmību. Tad viņš atkal joņoja pa istabu, atstādams aiz sevis haosu un sagrāvi. Krustmāte Pollija ienāca vēl tieši laikā, lai redzētu, kā kaķis apmeta divus kūleņus, izgrūda pēdējo vareno «urrā» un izstūrēja pa atvērto logu, aizraudams sev līdzi atlikušos puķu podus. Vecā lēdija stāvēja, izbrīnā sastingusi, skatīdamās pāri savām brillēm. Toms gulēja uz grīdas, gandrīz vai nobeigdamies aiz smiekliem.

—  Tom, Dieva dēļ, kas noticis runcim?

—  Es nezinu, krustmāt,— izdvesa zēns.

—  Es nekad viņu tādu neesmu redzējusi. Kāpēc viņš tā trako?

—  Es nezinu, krustmāt Pollij, kaķi vienmēr tā izturas, kad ir priecīgi.

—  Vai patiesi?— Krustmātes balsij bija pieskaņa, kas lika To­mam būt piesardzīgam.

—  Jā, rna'am. Tas ir, man tā šķiet.

—  Tev šķiet?

—  Jā, rna'am!

Vecā lēdija noliecās, Toms viņu vēroja ar interesi un bailēm. Pārāk vēlu viņš uzminēja, ko viņa tur skatās. Tējkarotes nodevīgais kāts rēgojās no gultas pārsega apakšas. Krustmāte Pollija karoti paņēma un pacēla. Toms sarāvās un nodūra acis. Krustmāte Pollija piecēla viņu no grīdas, satvērusi parasto rokturi — viņa ausi, un spēcīgi iesita viņam pa galvu ar savu uzpirksteni.

—  Nu, ser, kāpēc tā mocīji nabaga mēmo dzīvnieciņu?

—  Es to darīju aiz lidzcietības, jo viņam nav krustmātes.

—  Nav krustmātes? Ak tu — āksts! Kāds tam sakars ar visu?

—  Ļoti liels. Ja viņam būtu krustmāte, tā pati būtu viņu izdedzinā­jusi. Viņa tam izsvilinātu visas iekšas, it kā viņš nebūtu kaķis, bet cilvēks.

Krustmāte Pollija pēkšņi sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Tagad viņa savu dziedniecību skatīja jaunā gaismā - kas bija nežēlība pret runci, varēja būt nežēlība arī pret zēnu. Viņas sirds atmaiga un juta nožēlu. Acīs sariesās asaras, un, uzlikusi roku uz Toma galvas, viņa liegi sacīja:

—  Es gribēju to labāko, Tom. Un zāles tev darīja labu.

Toms viņu uzlūkoja, un viņa acu nopietnībā iezibsnījās tikko jaušams smaids.

—  Es zinu, ka tu gribēji to labāko, krustmāt, un arī es gribēju Pēterim darīt labu. Viņam tas nāca par labu. Es nekad neesmu viņu redzējis tik jauki lēkājam . . .

—  Ai, ej nu projām, Tom, iekams tu mani atkal sadusmo. Pamē­ģini būt labs zēns, un tev nevajadzēs dzert nekādas zāles.

Toms atnāca skolā pirms mācību sākuma. Visi ievēroja, ka tik neparasta parādība pēdējā laikā atkārtojās katru dienu. Un arī tagad, kā visu pēdējo laiku, Toms nerotaļājās ar biedriem, bet slaistījās pagalmā pie vārtiem. Viņš teica, ka esot slims, un tāds arī izskatījās. Viņš izlikās, ka skatās uz visām pusēm, bet patiesībā skatījās uz ceļu.

Drīz tālumā parādījās Džefs Tečers, un Toma acis iemirdzējās, viņš kādu mirkli skatījās, tad bēdīgs novērsās. Kad Džefs Tečers atnāca, Toms viņu uzrunāja un aplinkus mēģināja uzvedināt uz sarunām par Bekiju, bet gaisīgais puika neuzķērās uz šīs ēsmas. Toms skatījās un skatījās, iekvēlodamies cerībās, tiklīdz tālumā parādījās plīvojoši svārciņi, un iedegdamies naidā pret valkātāju, kad ieraudzīja, ka tā nav gaidītā. Beidzot svārciņi vairs neparādījās, un Toms iegrima bezcerīgā grūtsirdībā.

Viņš iegāja tukšajā skolā un apsēdās, lai ciestu. Tad vēl vieni svārciņi ienāca pa vārtiem, un Toma sirds spēcīgi salēcās. Nākamajā mirklī viņš jau bija ārā un sāka plosīties kā indiānis: kliedza, smējās, dzinās pakaļ zēniem, lēca pār žogiem, likdams uz spēles dzīvību un locekļus, meta kūleņus, stāvēja uz galvas — darīja visus iespējamos varoņdarbus un paslepšus skatījās, vai Bekija Tečera to visu ievēro. Bet šķita, ka viņa neko nepamana, viņa pat nepaskatījās. Vai tiešām viņa nemaz nenojauš, ka viņš ir šeit? Toms turpināja savus dižos darbus viņai gluži tuvu: skrēja viņai apkārt, kareivīgi aurodams, norāva kādam zēnam cepuri, uzsvieda to uz skolas jumta, iedrāzās zēnu barā, izsvaidīdams viņus uz visām pusēm, nokrita četrrāpus tieši Bekijas priekšā, gandrīz apgāzdams viņu, bet viņa pagriezās, izslējusi degunu gaisā, un viņš dzirdēja, ka meitene teica:

—  Fu, daži cilvēki iedomājas, ka viņi ir varen iznesīgi — pastāvīgi kaut ko tēlo!

Toma vaigi svila. Viņš ar pūlēm piecēlās un aizvilkās projām — satriekts un pazemots.

Trtspadsmita nodaļa

Toms tagad bija pieņēmis izšķirīgu lēmumu. Viņš bija drūms un izmisis. Viņš ir atstāts zēns, bez draugiem, tā viņš sev sacīja, neviens viņu nemīl. Kad šie atjēgsies, kur viņu noveduši, varbūt viņi to nožēlos, viņš gan centās būt godīgs un darīt savu darbu, bet viņi neļāva. Ja tik ļoti grib tikt no viņa vaļā, tad lai viņi atbild par sekām — kāpēc gan ne? Kādas tiesības ir žēloties tam, kam nav draugu? Jā, tiktāl viņi to nodzinuši — viņš ies pa noziegumu ceļu. Izvēles nav. Tā domādams, Toms jau bija tālu aizgājis pa Pļavu gatvi, un skolas zvans, kas aicināja stundā, aizskanēja līdz viņa ausīm ļoti vāji. Viņš iešņukstējās, domādams par to, ka nekad, nekad vairs nedzirdēs šo tik sen pazīstamo skaņu,— tas ir ļoti grūti, bet viņu piespiež tā rīkoties — viņš ir izdzīts saltajā pasaulē, viņam jāpadodas, bet viņš tiem visu piedod. Tagad jau viņš šņukstēja skaļi un neapval dīti.

Tieši šajā mirklī viņš sastapa savu zvērināto sirdsdraugu Džo Hārperu — tas nāca ar drūmi stingu skatienu un acīmredzot ar lielu, drausmīgu nodomu krūtīs. Neapšaubāmi šeit bija divas dvēseles ar vienu domu.

Toms, noslaucījis acis ar piedurkni, sāka elsodams kaut ko šļupstēt par savu lēmumu aiziet no mājām, kur pret viņu izturas cietsirdīgi un viņu neizprot, aizklīst plašajā pasaulē un nekad vairs neatgriezties. Beigās viņš izteica cerību, ka Džo nekad viņu neaiz­mirsīs.

Bet atklājās, ka Džo bija gribējis tieši tādu pašu priekšlikumu izteikt Tomam un nācis šādā nolūkā viņu meklēt. Džo bija dabūjis sukas no mātes tāpēc, ka izdzēris krējumu, ko nekad nebija ņēmis mutē, nedz arī vispār zinājis, kur tas stāv. Skaidrs, ka viņš mātei ir apnicis un viņa grib, lai viņš ietu projām. Ja tāda ir viņas griba, tad viņam jāpadodas — viņš cerot, ka viņa dzīvos laimīgi un nekad nenožēlos, ka iztriekuši savu nabaga zēnu nejūtīgajā pasaulē, lai viņš tur ciestu un nomirtu.

Kad abi zēni tā, bēdu nomākti, soļoja blakus, viņi vienojās, ka palīdzēs viens otram kā brāļi un nekad nešķirsies, līdz nāve viņus atpestīs no mokām.

Tad viņi sāka apspriest savus plānus. Džo gribēja kļūt vientuļ nieks, dzīvot no maizes garozām kādā nomaļā alā un kādu dienu mirt no aukstuma, trūkuma un bēdām, bet, noklausījies Toma priekšli­kumu, viņš atzina, ka noziedzīgajai dzīvei ir dažas acīm redzamas priekšrocības, un bija ar mieru kļūt par jūras laupītāju.

Trīs jūdzes no Sentpītersbergas, kur Misisipi upe ir vairāk nekā jūdzi plata, atrodas gara, šaura, mežiem apaugusi sala ar smilšainu sēkli augšgalā — tur varēja lieliski noslēpties. Tā bija neapdzīvota, jo atradās tuvu pretējam krastam, iepretim biezam mežam, kurā nebija neviena cilvēka. Tā viņi izvēlējās Džeksona salu. Kam viņi uzbruks kā jūras laupītāji, par to viņi nemaz neiedomājās. Tad viņi sameklēja Haklberiju Finu, un viņš tiem tūlīt piebiedrojās, jo viņam visas karjeras šķita vienādas — viņš bija pret tām vienaldzīgs. Pagaidām viņi šķīrās un norunāja satikties vientuļā vietā upes krastā divu jūdžu attālumā no pilsētas iemīļotajā stundā — ap pusnakti. Tur stāvēja neliels baļķu plosts, ko viņi nolēma pievākt. Katrs atnesīs līdzi makšķeri un āķus un tik daudz pārtikas, cik tumšā un noslēpumainā veidā spēs iegūt — kā tas piederējās laupītājiem. Un, iekams pēcpus­diena beidzās, visiem trim izdevās izbaudīt saldo gandarījumu, izpla­tot vēsti, ka drīz vien pilsētiņa kaut ko dzirdēšot. Katram, kas saņēma šo nenoteikto mājienu, tika piekodināts «klusēt kā mēmam un gaidīt».

Ap pusnakti Toms ieradās ar sutinātu šķiņķi un vēl dažiem sīkiem produktiem un nolīda biezos brikšņos, kas auga uz nelielas kraujas virs sastapšanās vietas. Spulgoja zvaigznes, bija ļoti kluss. Varenā upe dusēja kā mierīgs okeāns. Toms brīdi klausījās, bet neviena skaņa nepārtrauca klusumu. Tad viņš klusi, bet dzirdami iesvilpās. Lejpus kraujas atskanēja atbildes svilpiens. Toms nosvilpās vēl divas reizes, šim signālam tāpat atbildēja.

Tad piesardzīga balss jautāja:

—  Kas nāk?

—  Toms Sojers — Spānijas jūru Melnais Atriebējs. Nosauciet savus vārdus!

—  Haks Fins — Asiņainā Roka un Džo Hārpers — Jūru Apdraudē­tājs.

Toms bija šos nosaukumus izraudzījies no savām iemīļotajām grāmatām.

—  Labi. Sakiet paroli!

Nakts melnumā divas piesmakušas balsis reizē nočukstēja bries­mīgo vārdu:

—  Asinis]

Tad Toms nometa šķiņķi pār kraujas malu lejā un pats nolaidās tam pakaļ, diezgan stipri nobrāzdams ādu un drēbes. Zem kraujas gan bija ērts, labs ceļš gar krastu, bet gājiens pa to nesagādāja ne grūtību, ne briesmu, kuras tik ļoti iecienījuši jūras laupītāji.

Jūru Apdraudētājs bija atnesis cūkas sāngabalu un galīgi nokusis, to stiepdams šurp; Fins — Asiņainā Roka bija nozadzis pannu un lielu žūksni tabakas lapu, un arī vairākus kukurūzas vālīšu kacenus, lai no tiem izgatavotu «pīpes». Taču no visiem jūras laupītājiem viņš bija vienīgais, kas smēķēja un zelēja tabaku. Spānijas jūru Melnais

Atriebējs sacīja, ka viņi nekādi nevar doties ceļā bez uguns. Tā bija gudra doma; sērkociņi tajā laikā bija maz pazīstami. Simt jardu attālumā lejup pa straumi viņi ieraudzīja uz liela plosta kvēlojam uguni, piezagās tai klāt un nolaupīja vienu pagali. So gājienu viņi pārvērta par izcilu piedzīvojumu, ik pa brīdim apsaukdami cits citu un pielikdami pirkstu pie lūpām, tverdami ar rokām pēc iedomāto dunču spaliem, un čukstot deva drausmas pavēles: ja «ienaidnieks» kaut kur pakustētos, tad «iedurt tam dunci līdz pašam spalam», jo «mirušie vairs nerunā».

Viņi labi zināja, ka plostnieki visi aizgājuši uz pilsētu, lai iegādātos pārtiku vai iedzertu kādu glāzīti, bet tas nebija nekāds iegansts atmest jūras laupītāju paņēmienus.

Tad viņi atīrās no krasta. Toms komandēja, Haks airēja plosta pakaļgalā un Džo priekšgalā. Toms stāvēja kuģa vidū drūmu seju un sakrustotām rokām un deva pavēles, klusi, stingri čukstot:

—  Pielūvē pret vēju!

—  Tieši tā, ser!

—  Stūrēt taisni-i!

—  Taisni, ser!

—  Mazliet pagriezt no kursa!

—  Pagriezt, ser!

Tā kā zēni ar vienmērīgiem un noteiktiem airu vēzieniem virzīja plostu uz upes vidu, tad bija saprotams, ka šīs pavēles tika sauktas tikai «stila» dēļ un neko sevišķu nenozīmēja.

—  Ar kādām burām kuģis brauc?

—  Apakšējām rājām, marsburām un ārējo klīveri, ser!

—  Uzvilkt augšējo bramburu! Lai pusducis zēnu uzvelk priekšējo marspalīgburu! Ātrāk!

—  Tieši tā, ser!

—  Tagad atlaidiet grotbramrāju! Sotes un brases! Vai darīts, brašie vīri?

—  Tieši tā, ser!

—  Stūri pie vēja — cieši pa kreisi! Esiet gatavi noturēt! Pa kreisi, pa kreisi! Uzmanību, vīri! Piespiediet! Taisni!

—  Tieši tā, kapteini

Plosts aizpeldēja pāri upes vidum; zēni iegrieza tā priekšgalu tieši pa straumei un tad ievilka airus. Upe šeit nebija dziļa, un straumes ātrums nepārsniedza divas vai trīs jūdzes stundā. Minūtes četrdesmit viņi brauca klusēdami. Tagad plosts slīdēja garām pilsētiņai, kas šķita tāla. Divas trīs mirgojošas uguntiņas rādīja, kur tā atrodas,— miermīlīgi aizmigusi viņpus milzīgā, zvaigžņu apmirdzētā plašuma neskaidri saskatāmajām robežām, nenojauzdama pašreizējo ārkārtīgo notikumu.

Melnais Atriebējs stāvēja kluss, sakrustojis rokas pār krūtīm, «uzmezdams pēdējo skatienu» vietai, kur kādreiz izjutis priekus, bet vēlāk ciešanas, un vēlējās, kaut «viņa» tagad redzētu viņu kuģī bangojošā jūrā, kur viņš bezbailīgu sirdi raugās briesmām un nāvei acīs, traukdamies pretim bojāejai ar drūmu smaidu uz lūpām. Viņa iztēlei nevajadzēja daudz pūļu, lai aizvirzītu Džeksona salu tālu prom no pilsētiņas, kurai viņš veltīja savu pēdējo skatienu ar salauzto un apmierināto sirdi. Arī pārējie jūras laupītāji veltīja tai savu pēdējo skatienu un skatījās tik ilgi, ka straume viņus gandrīz vai aiznesa garām salai. Tomēr viņi laikā pamanīja briesmas un steidzās tās novērst. Apmēram divos rītā plosts uzskrēja uz sēkļa gandrīz divsimt jardu attālumā no salas, un zēniem bija vairākas reizes jābrien turp un atpakaļ, līdz tie aiznesa krastā kravu. Uz mazā plosta bija arī veca bura, un to viņi izstiepa pāri kādam krūmu pudurim kā telti, lai pasargātu savu pārtiku. Paši viņi nolēma gulēt labā laikā zem klajam debesīm,, kā tas laupītājiem pienākas.

Viņi iededzināja ugunskuru pie kāda liela, krituša koka divdesmit vai trīsdesmit soļu iekšā tumšā, dziļā mežā un tad uz pannas uzcepa gabalu speķa vakariņām, noēda arī pusi no līdzpaņemtajiem kukurū­zas plāceņiem.

Cik brīnišķīgi bija dzīrot tik brīvi un nesaistīti mūžamežā uz neatklātas un neapdzīvotas salas tālu no cilvēku mītnēm! Viņi solījās nekad vairs neatgriezties civilizētajā pasaulē. Augšup kāpjošās lies­mas apspīdēja viņu sejas un meta sarkanu blāzmu uz koku stumbriem, kas šķita kā pīlāri meža templī, uz lapotni, kas mirdzēja kā nolakota, un uz meža vīnogulāju vītnēm. Kad pēdējā kraukšķīgā cūkgaļas šķēle bija noēsta un pēdējais kukurūzas plācenis aprīts, zēni apmierināti izstiepās zālē. Viņi būtu varējuši atrast vēsāku vietu, bet nevēlējās atteikties no romantiskā nometnes ugunskura, pie kura arī paši varēja cepināties.

-—Vai nav vareni?—jautāja Džo.

—  Lieliski!— atbildēja Toms.

—  Ko teiktu puikas, ja tie mūs redzētu?

—  Teiktu? Viņi vai nobeigtos aiz skaudības, ka nevar būt šeit, vai ne, Hak?

—  Domāju gan,— atbildēja Haklberijs.— Lai nu kā, es esmu apmierināts. Neko labāku vairs nevar vēlēties. Parasti nekad neesmu paēdis pilnu vēderu — un šeit neviens nevar atnākt, lai cilvēku grūstītu un izlamātu.

—  Tāda dzīve man ir pa prātam,— sacīja Toms.— Nav jāceļas rītos, nav jāiet uz skolu, nav jāmazgājas un nav jādara vēl citas sasodītas blēņas. Redzi, Džo, jūras laupītājam nav nekas jādara, kad viņš ir krastā, bet vientuļniekam pastāvīgi jāskaita lūgšanas — un viņam nav nekāda prieka, viņš vienmēr ir viens.

—  Jā, tā ir gan,—piekrita Džo,— bet, ziniet, es par to netiku padomājis. Man labāk patīk būt par jūras laupītāju tagad, kad es viņu dzīvi esmu iepazinis.

—  Redzi,— sacīja Toms,— mūsu dienās cilvēki vairs tā negodā vientuļniekus kā vecos laikos, bet jūras laupītājus ciena visi. Vientuļ­niekam jāguļ viscietākajā vietā, kādu vien viņš var atrast, jāģērbjas maisa drēbēs un jākaisa sev pelni uz galvas, jāstāv laukā, lietum līstot, un . . .

—  Kāpēc viņi ģērbjas maisa drēbēs un kaisa sev pelnus uz galvas?— vaicāja Haks.

—  Es nezinu. Bet viņiem tas jādara. Visi vientuļnieki tā dara. Tu arī to darītu, ja būtu vientuļnieks.

—  Ne velna es nedarītu,— teica Haks.

—  Bet ko tad tu darītu?

—  Es nezinu. Bet to nu gan ne.

—  Bet, Hak, tev tas būtu jādara. Kā tu no tā izvairītos?

—  Es vienkārši to neizturētu. Es aizbēgtu.

—  Aizbēgtu! Tad nu gan tu būtu vecs lempis un miegamice, nevis vientuļnieks. Apkaunotu sevi uz visu mūžu.

Asiņainā Roka neatbildēja, jo viņam patlaban bija labāka nodarbe. Viņš izdoba kukurūzas kacenu, kurā iestiprināja kāda auga stiebru, piepildīja pīpi ar tabaku, iespieda kvēlojošu ogli pildījumā un izpūta smaržīgu dūmu mutuli; viņš bija sasniedzis augstāko svētlaimi. Pārējie jūras laupītāji apskauda viņu par šo cēlo netikumu un slepus apņēmās šo paradumu drīz apgūt. Pēkšņi Haks jautāja:

—  Kas jūras laupītājiem īstenībā jādara?

Toms atbildēja:

—  O, viņi dzīvo lieliski — sagūsta kuģus un tos sadedzina, paņem naudu un aprok to savā salā drausmīgās vietās, kur gari un visādi spoki to apsargā, un uz kuģiem viņi visus nogalina un pārmet pār bortu.

—  Un sievietes viņi aizved uz salu,— piebilda Džo,— sievietes viņi nenogalina.

—  Nē,— Toms atbildēja,— sievietes viņi nenogalina, jo viņi ir pārāk cēli. Un sievietes vienmēr ir skaistas.

—  Un tad vēl lieliskais apģērbs! Oho! Viss no zelta, sudraba un dimantiem,— iesaucās Džo ar sajūsmu.

—  Kam?-n- jautāja Haks.

—  Nu — jūras laupītājiem.

Haks samulsis apskatīja savas drēbes.

—  Manuprāt, es jau neesmu ģērbies kā jūras laupītājs,— viņš teica ar aizkustinošu nožēlu balsī,— bet man nav citu drēbju kā vien šīs!

Tomēr zēni iegalvoja viņam, ka skaistās drēbes viņš drīz iegūs, kad viņi būs sākuši savas dēkas. Sākumam esot labas ari viņa nabadzīgās skrandas, lai gan bagāti jūras laupītāji parasti sākot savas gaitas ar piemērotu garderobi.

Pamazām viņu runas apklusa, un snauda iezagās mazo bēgļu plakstos. Asiņainajai Rokai no pirkstiem izslīdēja pīpe, un viņš iegrima sirdsapziņas moku neapgrūtinātā un noguruša cilvēka miegā. Jūru Apdraudētājam un Spānijas jūru Melnajam Atriebējam iemigt bija grūtāk. Viņi klusībā noskaitīja savu vakara lūgšanu, jau izstiepu- šies guļus, jo šeit nebija nevienas autoritatīvas personas, kas viņiem pavēlētu nomesties uz ceļiem un skaitīt lūgšanu skaļā balsī. Patiesībā viņi nemaz negribēja lūgšanu skaitīt, bet baidījās atļauties par daudz, jo tad no debesīm viņus varēja pēkšņi satriekt un nospert zibens.

Viņi jau bija sasnieguši robežu starp nomodu un miegu, bet vēl kavējās uz tās, jo ieradās nelūgts viesis, kuru viņi nespēja pieveikt. Tā bija sirdsapziņa. Viņi sāka just nenoteiktas bailes, ka tomēr viņu aizbēgšana bijusi nepareizs solis,— iedomājās par nozagto gaļu, un tad tikai sākās īstās mokas. Viņi mēģināja tās atvairīt, atgādinādami savai sirdsapziņai, ka viņi jau neskaitāmas reizes ir piesavinājušies saldumus un ābolus, bet ar tādiem vārgiem ieganstiem nespēja sirdsapziņu nomierināt. Beidzot viņiem šķita nenoliedzams fakts, ka paņemt saldumus nozīmē tos tikai «nočiept», bet paņemt speķi un šķiņķi, un citas vērtīgas lietas nozīmē vienkārši nozagt — un Bībelē par to ir sevišķs bauslis. Tad viņi nolēma, ka, darbodamies kā jūras laupītāji, savu pasākumu nekad neaptraipīs ar tādu noziegumu kā zādzība. Tad sirdsapziņa noslēdza ar viņiem pamieru, un šie dīvainie, pretrunīgie jūras laupītāji mierīgi iemiga.

Četrpadsmita nodaļa

Kad Toms nākamajā rītā pamodās, viņš nevarēja saprast, kur atrodas. Viņš piecēlās sēdus, izberzēja acis un skatījās visapkārt, tad saprata. Bija vēss, pelēks, agrs rīts. Meža dziļais un rāmais klusums viesa brīnišķīgu rimtību un mieru. Neviena lapa nekustējās, neviena skaņa netraucēja diženās dabas domīgumu. Uz lapām un zālē kā vizuļi mirdzēja rasas lāses. Ugunskuru sedza baltu pelnu kārta, un viegla, taisna dūmu strūkla stīdza gaisā. Džo un Haks vēl gulēja. Tad tālu mežā iebrēcās putns, kāds cits putns tam atsaucās, kaut kur sāka kalt dzenis.

Pamazām rīta vēsais, blāvais pelēkums kļuva baltāks, tāpat pamazām skaņas dažādojās — visur izpaudās dzīvība. Domās nogri mušajam zēnam pavērās brīnumainā daba, kas nomet miegu un sāk dienas darbu. Mazs, zaļš tārpiņš rāpās pa rasas apslacītu lapu, ik pa brīdim izsliedams divas trešdaļas sava ķermeņa, it kā lai apostītu apkārtni, tad rāpās tālāk —«kā sprīžus mērodams», sacīja Toms, un, kad tārpiņš labprātīgi viņam tuvojās, zēns sēdēja nekustīgs kā akmens, cerība viņa dvēselē pārmaiņus gan auga, gan saplaka, kad sīkais radījums tuvojās vai brīžam šķita izlēmis doties citur. Kad vienu mokošu brīdi tas, izslējies gaisā, pārdomāja un tad izšķīries noteikti uzrāpās uz Toma kājas un sāka ceļot pa to, zēna sirds ielīksmojās, jo tas nozīmēja, ka viņš dabūs jaunu uzvalku — neapšau­bāmi krāšņu jūras laupītāja tērpu.

Tad parādījās skudru gājiens, nezin no kurienes uzradies, un sāka savus darbus. Viena skudra ar priekškājām dūšīgi vilka beigtu zirnekli, piecreiz lielāku par sevi pašu, un stiepa to augšup pa koka stumbru. Brūni lāsumota mārīte uzlīda pa zāles stiebru galvu reibino­šos augstumos, Toms pieliecās tai pavisam tuvu un skaitīja: — Mārīt, mārīt, mājup trauc! Deg tavs namiņš, tevi bērniņi sauc.

Un mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja, lai paskatītos,— tas zēnu nepārsteidza, jo viņš jau sen zināja, ka šis kukainis tūlīt notic, ja piemin ugunsgrēku, un viņš šo vientiesību bija vairākkārt pārbaudījis. Tad parādījās mēslu vabole, cītīgi veldama apaļu piciņu, un Toms viņai pieskārās, lai redzētu, kā viņa pievilks kājiņas sev klāt un izliksies beigta. Putni jau stipri trokšņoja. Kerolainas ķauķis, ziemeļu jokdaris, nolaidās kokā virs Toma galvas un aizrautīgi trallināja, atdarinot savu kaimiņu balsis; ar spalgu kliedzienu nolaidās sīlis, nozibēdams kā zila liesma, un apsēdās uz zara, kuru zēns gandrīz varēja aizsniegt. Putns pašķieba galvu un ar neatlaidīgu ziņkāri vēroja svešiniekus.

Pelēkā vāvere un kāds lielāks lapsai līdzīgs zvēriņš, garām steigdamies, pa brīžam apstājās, atsēzdamies uz pakaļkājām, un kņadzināja zobus pret zēnu, jo šie dzīvnieki laikam nekad nebija redzējuši cilvēku un nezināja, vai no tā jābīstas vai ne. Daba tagad bija pilnīgi atmodusies, visās malās sākās rosība, tuvu un tālu saules staru garie pīķi lauzās cauri biezajai lapotnei, un gaisā laidelējās daži taureņi.

Toms uzbuknīja pārējos jūras laupītājus, klaigādami viņi aizjo­ņoja, dažos mirkļos nometa drēbes, dzenāja cits citu un lēca viens otram pāri baltā smilšu sēkļa seklajā, dzidrajā ūdenī. Viņi nemaz neilgojās pēc mazās pilsētiņas, kas dusēja tur tālumā aiz lielā ūdens klaida.

Kāda klaiņojoša straume vai neliels ūdens pacēlums upē bija aiznesis viņu plostu, bet zēni par to pat priecājās, jo tas it kā sadedzināja tiltus starp viņiem un civilizāciju.

Viņi atgriezās nometnē brīnišķīgi atsvaidzināti, ar priecīgām sirdīm un izsalkuši kā vilki; drīz viņu ugunskurs atkal liesmoja. Haks pavisam netālu atrada avotu ar skaidru, aukstu ūdeni, un zēni pagatavoja sev kausus no platajām ozola un riekstkoka lapām un sajuta, ka ūdens, ko saldina mūžameža burvība, gluži labi aizstāj kafiju. Kad Džo sāka griezt speķi brokastīm, Toms un Haks lūdza viņu vienu mirkli pagaidīt — viņi aizgāja uz kādu labu vietiņu krastā un iegremdēja tur savas makšķeres. Gandrīz tanī pašā mirkli viņu pūles atalgojās. Džo pat nepaguva kļūt nepacietīgs, kad viņi jau atgriezās, nesdami lielisku karpu, divus asarus un mazu samu—ar tādu lomu varēja pabarot veselu ģimeni. Viņi sacepa zivis ar speķi un bija pārsteigti — nekad vēl zivis viņiem nebija tā garšojušas. Viņi nezināja, ka, jo ātrāk no saldūdens izvilktu zivi izcep, jo tā garšīgāka. Viņi ari neapjauta, cik lieliskas piedevas ēdienam ir gulēšana zem klajām debesīm, kustības svaigā gaisā, peldēšanās un krietns izsal­kums.

Pēc brokastīm viņi vāļājās ēnā, kamēr Haks smēķēja, tad visi devās izlūkgājienā pa mežu. Viņi jautri soļoja pāri satrunējušiem kokiem, cauri biezi saaugušiem krūmājiem, garām diženiem kokiem — meža valdniekiem, kurus no augstajiem vainagiem līdz pakājei apvija vīnogulāju karaliskais mētelis. Laiku pa laikam viņi iznāca piemīlīgās pļaviņās, ko sedza zāles paklājs, kuru kā dārgakmeņi rotāja puķes.

Daudz kas, ko viņi redzēja, viņus iepriecināja, bet nekas nepār­steidza. Viņi atklāja, ka sala ir apmēram trīs jūdžu gara un ceturtdaļ- judzes plata un ka no tuvākā krasta to šķir šaurs, nepilnus divsimt jardus plats kanāls. Zēni peldējās ik pēc stundas, un bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi atgriezās nometnē.

Viņi bija pārāk izsalkuši, lai makšķerētu, bet lieliski pamielojās ar aukstu šķiņķi un tad atkrita paēnā papļāpāt. Bet sarunas drīz kļuva gausākas un tad pavisam apsīka. Meža klusums un svinīgums, vientu libas sajūta sāka nomākt zēnu dvēseles. Viņi iegrima pārdomās. Viņos dzima neapjaustas ilgas. Drīz tās kļuva jau noteiktākas — mo dās ilgas pēc mājām. Pat Fins — Asiņainā Roka sapņoja par savām durvju kāpnēm un tukšajām mucām. Tomēr viņi visi kaunējās par savu vājumu, un nevienam nebija drosmes skaļi izteikt savas domas.

Jau labu laiku zēni daļēji neapzināti tālumā bija sadzirdējuši dīvainu skaņu, gluži kā dažkārt dzirdam pulksteņa tikšķēšanu, apzi nāti to neievērojot. Bet tagad noslēpumainā skaņa pastiprinājās un piesaistīja viņu uzmanību. Zēni satrūkās, saskatījās un sāka klausīties. Iestājās dziļš klusums, ko nepārtrauca neviena skaņa, tad tālumā nodimdēja dobjš, drūms grāviens.

—  Kas tad tas?^ klusi iesaucās Džo.

—  Es nezinu,— atčukstēja Toms.

—  Tās nav pērkons,— bijīgā balsī sacīja Haklberijs,— tāpēc ka pērkons …

—  Klau!— iesaucās Toms.-— Nerunā, bet klausies!

"Viņi gaidīja kādu bridi, kas šķita garš kā mūžība, tad dobjais grāviens atkal pārtrauca svinīgo klusumu.

—  Ejam skatīties!

Viņi pielēca kājās un skrēja uz krastu, kas atradās iepretim pilsētiņai, pašķīra piekrastes krūmus un skatījās pāri ūdens klajumam. Mazs tvaikonītis, kas pārcēla cilvēkus no viena krasta uz otru, brauca lejup pa straumi, kādu jūdzi no pilsētiņas. Uz platā klāja drūzmējās daudz cilvēku. Kuģīša tuvumā bija daudz laivu, kas virzījās uz priekšu ar airiem vai arī peldēja pa straumei, bet zēni nevarēja saskatīt, ko tajās sēdošie vīri darīja. Pēkšņi no tvaikonīša sāniem izlauzās liels baltu dūmu stabs, un, kad tas izpletās un gausi pacēlās gaisā, zēni atkal sadzirdēja dobjo grāvienu.

—  Es tagad zinu!—iesaucās Toms.— Kāds ir noslīcis!

—  Pareizi,— piebalsoja Haks,— viņi tāpat darīja pagājušajā va­sarā, kad noslīka Bils Terners. Viņi izšauj pāri ūdeņiem no lielgabala, tad slīkoņi uzpeld. Jā, un tad vēl ņem maizes klaipus, ieliek tajos dzīvsudrabu un met ūdenī, kur kāds guļ noslīcis, tie aizpeld tieši tajā vietā un apstājas.

—  Jā, esmu par to dzirdējis,—sacīja Džo.— Brīnos, kāpēc maize tā iedarbojas.

—  Te nav tik liela nozīme maizei,— sacīja Toms,— manuprāt, galvenais ir — ar kādiem vārdiem to iesviež ūdenī.

—   Bet viņi neteica neko,— paskaidroja Haks.— Es pats skatījos, bet viņi neko nerunāja.

—  Tas ir savādi!— iesaucās Toms.— Bet varbūt viņi vārdus saka klusu sevī? Protams, to viņi dara. To jau var katrs saprast.

Abi zēni piekrita, ka Tomam taisnība, jo tāds nesaprātīgs maizes gabals bez burvestības vārdiem nevarētu tik saprātīgi rīkoties, saņē­mis šo nopietno uzdevumu.

—  Sasper jods, es arī vēlētos būt tur!— iesaucās Džo.

, — Es arī,— teica Haks,— es dotu nezin ko, lai tikai uzzinātu, kas noslīcis.

Zēni joprojām klausījās un vēroja. Pēkšņi Toma prātu kā zibens apskaidroja atklāsme, un viņš iesaucās:

—  Zēni, es zinu, kas noslīcis! Tie esam mēs!

Sai mirklī viņi jutās kā varoņi. Kāda varena veiksme! Viņi tiek meklēti, pēc viņiem sēro, viņu dēļ lūst sirdis un līst asaras, cilvēki atceras, cik nelaipni bijuši pret šiem nabaga zēniem, visi ļaujas veltīgām nožēlām un sirdsapziņas pārmetumiem. Bet vislabākais ir tas, ka par pazudušajiem runā visa pilsēta, ka visi zēni viņus apskauž par šo žilbinošo slavu. Tas bija lieliski. Tāpēc vien bija vērts kļūt par jūras laupītājiem.

Kad iestājās krēsla, kuģītis atsāka savus parastos braucienus un laivas pazuda. Jūras laupītāji atgriezās nometnē. Viņi līksmoja aiz iedomības par savu necerēto nozīmīgumu un par cilvēku rūpju pilno ievērību, kas darīja viņus slavenus.

Viņi samakšķerēja zivis, izvārīja un paēda vakariņas un tad sāka minēt, ko gan pilsētiņā tagad par viņiem domā un runā, un iztēlojās vispārēja izmisuma ainas, kas no viņu viedokļa šķita tik iepriecinošas. Bet, kad pāri savilkās nakts ēnas, zēni pamazām apklusa un sēdēja, raudzīdamies ugunī. Viņu domas acīmredzot klejoja citur. Satrau­kums tagad bija norimis, un Toms un Džo nevarēja nedomāt par dažiem cilvēkiem mājās, kurus šis lieliskais joks tā neuzjautrināja kā viņus pašus. Zēnos pamodās bažas, viņi jutās nomākti un nelaimīgi un tīri neviļus vienu otru reizi nopūtās. Un tad Džo bikli iedrošinājās pavaicāt biedriem, ko viņi domā par' atgriešanos civilizētajā pasaulē — ne jau tūdaļ, bet. . v

Toms viņu skaudri izsmēja, un viņš saduga. Haks, kas nebija «apgrēkojies», pievienojās Tomam, «svārstīgais» pasteidzās attaisno­ties un bija priecīgs, ka izgājis sveikā un ka viņu nav pārāk aptraipījušas zaķpastalīgas ilgas pēc mājām. Dumpis bija uz bridi apspiests.

Kad nakts tumsa sabiezēja, Haks iesnaudās un sāka krākt, viņam pievienojās Džo. Toms labu brīdi gulēja nekustīgi, atspiedies uz elkoņa, abus vērodams. Pēdīgi viņš uzmanīgi piecēlās uz ceļiem un ugunskura ņirbošajā gaismā sāka kaut ko meklēt zālē. Viņš pacēla un apskatīja vairākus izlocījušos platānas plānās, baltās mizas gabalus un beidzot izvēlējās divus, kas šķita piemēroti. Tad viņš notupās pie ugunskura un ar pūlēm kaut ko uzrakstīja uz katra ar savu sarkano krīta gabaliņu. Vienu mizas gabalu viņš satina un ielika savu svārku kabatā, otru Džo cepurē un pavirzīja cepuri tālāk no īpašnieka. Sai cepurē viņš ielika ari dažus skolas zēnu dārgumus, kuru vērtība ir gandrīz neaprēķināma,— starp tiem krīta gabalu, gumijas bumbu, trīs makšķeru āķus un vienu no tām marmora bumbiņām, kuras mēdz uzskatīt par «tīru kristālu». Tad viņš uz pirkstgaliem aizzagās gar kokiem, līdz gulētāji viņu vairs nespētu sadzirdēt, un pilnā sparā laidās skriet tieši smilšu sēkļa virzienā.

Piecpadsmita nodaļa

Pēc dažām minūtēm Toms brida pa sēres seklo ūdeni Ilinoisas krasta virzienā. Kad viņš bija nogājis pusceļu, ūdens viņam sāka sniegties līdz viduklim, straume vairs neļāva brist, tāpēc zēns droši metās ūdenī, lai nopeldētu atlikušos simt jardus. Viņš peldēja šķēr­sām straumei, bet tā viņu aizrāva lejup ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Tomēr viņš beidzot sasniedza krastu, ļāva straumei sevi nest kādu gabalu, līdz ieraudzīja zemu vietu un izrāpās krastā. Viņš aptaustīja svārku kabatu, atrada tur mizas gabalu neskartu un tad devās caur piekrastes mežu. No viņa drēbēm straumēm tecēja ūdens. Tsi pirms desmitiem viņš iznāca klajumā iepretim pilsētai un ieraudzīja tvaiko- nīti koku ēnā pie augstā krasta. Zem mirgojošām zvaigznēm viss bija klusu.

Uzmanīgi apkārt lūkodamies, Toms nokāpa pa krauju lejup, ieslīdēja ūdenī, trim četriem atvēzieniem gabalu nopeldēja un ierāpās laivā, kas bija piesieta kuģīša pakaļgalā kā dežūrlaiva. Viņš nogūlās zem airētāju soliņiem un, smagi elpodams, gaidīja. Drīz atskanēja ieplīsušais zvans, un kāda balss deva pavēli atstāt krastu. Pēc divām minūtēm laivas priekšgalu augstu uzslēja vilnis, ko radīja kuģīša kustība,— brauciens bija sācies. Toms priecājās par savu veiksmi, jo zināja, ka šonakt tas bija kuģīša pēdējais brauciens. Pēc bezgala garām divpadsmit vai piecpadsmit minūtēm kuģa ritenis apstājās, Toms pārslīdēja pār laivas malu, tumsā peldēja uz krastu un izrāpās malā kādus piecdesmit jardus tālāk, kur viņam nedraudēja briesmas sastapt kādu gājēju. Viņš auļoja pa vientuļām ieliņām un drīz nokļuva pie sētas aiz krustmātes mājas.

Toms pārrāpās sētai pāri, tuvojās piebūvei un ieskatījās dzīvoja­mās istabas logā, jo tur spīdēja gaisma. Tur pulciņā sēdēja krustmāte Pollija, Sids, Mērija un Džo Hārpera māte un sarunājās. Viņi sēdēja netālu no gultas, kas atradās starp viņiem un durvīm. Toms piegāja pie durvīm un klusi bīdīja augšup aizgrūžamo bultu, tad viegli pagrūda durvis, un tās iečīkstēdamās mazliet pavērās. Viņš turpināja piesardzīgi stumt durvis un katru reizi nodrebēja, kad tās iečīkstējās, līdz beidzot viņam šķita, ka sprauga ir pietiekami liela, lai viņš pa to izsprauktos uz ceļiem cauri. Viņš pabāza galvu un sāka uzmanīgi līst.

—  Kāpēc sveces liesma tā raustās?— vaicāja krustmāte Pollija. Toms sāka līst ātrāk.— Man šķiet, ka durvis ir vaļā. Nu kā tad! Nav gala visvisādiem brīnumiem. Ej piever tās, Sid!

Toms paguva pazust zem gultas. Kādu brīdi viņš tur gulēja, atvilkdams elpu, tad aizlīda vēl tālāk, līdz gandrīz varēja ar roku aizsniegt krustmātes kāju.

—  Bet kā jau es teicu,— sacīja krustmāte Pollija,— viņš nebija ļauns, tikai — kā to lai saka — palaidnīgs. Tikai vieglprātis un pārgalvis. Tik neapvaldīts kā kumeļš. Nekad viņš negribēja darīt kaut ko ļaunu, viņš bija vislabsirdīgākais zēns pasaulē.— Un krust­māte sāka raudāt.

—   Gluži kā mans Džo — vienmēr viņu urdīja velniņš uz visvisā­dām nebēdnībām, bet viņš bija tik nesavtīgs un laipns, Dievs lai man piedod, es viņu nopēru par to, ka viņš izēdis krējumu, un nemaz neatcerējos, ka es pati to izlēju, jo tas bija pārskābis. Bet tagad es viņu nekad vairs neredzēšu šajā pasaulē — nekad, nekad, nekad — savu nabaga zēnu, kam nodarīju tādu pārestību.— Un misis Hārpera šņukstēja tā, it kā viņai vai sirds lūztu.

—  Es ceru, ka Tomam klājas labāk tur, kur viņš ir patlaban,— sacīja Sids,— bet ja viņš būtu bijis mazliet godīgāks šeit . . .

—  Sid\— Toms juta, kā vecajai lēdijai iegailējās acis, lai gan viņš redzēt to nevarēja.— Nevienu ļaunu vārdu par Tomu tagad, kad viņa vairs nav! Dievs par viņu gādās — par to tu nerūpējies, ser! Ai, misis Hārpera, es nezinu, kā lai dzīvoju bez viņa, kā lai dzīvoju bez viņa! Viņš man bija tāds mierinājums, lai gan tik bieži sāpināja manu veco sirdi.

—  Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts! Bet tas ir tik grūti, tik grūti! Vēl pagājušajā sestdienā mans Džo izšāva petardi tieši man zem deguna — un es viņam tā iesitu, ka viņš nokrita četrrāpus. Bij man to zināt, cik drīz . . . ak, ja viņš to tagad darītu, es viņu par to glāstītu un svētītu!

—  Jā, jā, jā. Es saprotu, ko jūs izjūtat, misis Hārpera, es to ļoti labi saprotu. Vēl vakar ap pusdienas laiku mans Toms ielēja kaķim mutē «sāpju remdētāju», un man likās, ka dzīvnieks sagāzīs vai visu māju. Un, lai Dievs man piedod, es iesitu Tomam pa galvu ar savu uzpirksteni — nabaga zēnam, nabagā zēnam, kas tagad ir jau miris. Bet viņš nu ir atbrīvots no visām mokām. Un pēdējie vārdi, ko no viņa dzirdēju, bija pārmetums . . .

Taču šī atmiņa vecajai lēdijai bija pārāk smaga, un viņa pavisam sabruka. Tagad arī Toms sāka šņukstēt vairāk gan aiz līdzjūtības pret sevi pašu nekā pret citiem. Viņš dzirdēja Mēriju raudam un laiku pa laikam piebilstam kādu mīļu vārdu par viņu. Viņš sāka par sevi domāt labāk nekā agrāk. Lai gan krustmātes bēdas viņu tā aizkusti­nāja, ka viņš vēlējās izlēkt no pagultes un bezgala viņu aplaimot — arī šādas rīcības teatrālais efekts viņu ļoti valdzināja —, tomēr viņš apvaldījās un gulēja klusu. Viņš klausījās tālāk un no atsevišķiem izteicieniem noprata: sākumā ļaudis domājuši, ka zēni peldoties noslīkuši, bet tad ievēroja, ka nozudis mazais plosts, un daži zēni atcerējās: nozudušie bija izteikušies, ka pilsēta drīz par viņiem kaut ko dzirdēšot. Gudrākie ļaudis, visu to kopā apsverot, sprieda, ka zēni aizbraukuši ar plostu un izkāpuši malā nākošajā pilsētiņā lejastecē, bet, kad ap pusdienas laiku atrada plostu piedzītu pie Misisipi krasta piecu vai sešu jūdžu atstatumā no pilsētiņas, cerības zuda. Skaidrs, ka zēni bija noslīkuši, jo citādi izsalkums viņus būtu atdzinis mājās naktī, ja ne vēl agrāk. Tas, ka viņu ķermeņus neatrada, lika domāt, ka zēni noslīkuši straumes vidū, citādi viņi, būdami labi peldētāji, būtu izpeldējuši malā. Bija trešdienas nakts. Ja slīkoņus neatradīs līdz svētdienai, tad jāatmet visas cerības un svētdienas rītā par viņiem jāaizlūdz baznīcā kā par mirušiem. Toms nodrebēja.

Misis Hārpera šņukstēdama atvadījās un pagriezās, lai ietu pro­jām. Pēkšņi jūtu uzplūdumā abas sērojošās sievietes apskāvās, labi izraudājās un tad šķīrās. Krustmāte Pollija arī Sidam un Mērijai novēlēja labu nakti daudz maigāk nekā parasti. Sids mazliet šņuk­stēja, bet Mērija aizgāja, skaļi raudādama. Krustmāte Pollija nome­tās uz ceļiem un tik aizkustinoši, tik sirsnīgi aizlūdza par Tomu, un viņas vārdi, viņas vecā, drebošā balss izteica tik bezgalīgu mīlestību, ka Toms atkal pārplūda asarās, iekams viņa vēl bija beigusi runāt.

Kad krustmāte nogūlās gultā, Tomam vēl ilgi bija jāizturas klusi, jo viņa laiku pa laikam sāpīgi ievaidējās, nemierīgi mētājās un grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņa norima, tikai klusi miegā ievaidējās. Tagad zēns izlīda no pagultes, palēnām piecēlās un, aizsedzis ar roku sveci, skatījās uz krustmāti. Viņa sirds bija pilna žēluma. Viņš izņēma no kabatas platānas mizas vīstokli un nolika to pie sveces. Bet tad viņam ienāca prātā cita doma, un viņš vilcinājās pārdomās. Viņa sejā atmirdzēja prieks par laimīgo iedomu, viņš steidzīgi iebāza vīstokli atpakaļ kabatā, noliecās un noskūpstīja savītušās lūpas, tad strauji izlavījās ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Viņš devās atpakaļ uz kuģa piestātni un, nevienu tuvumā neredzē­dams, droši uzkāpa uz kuģīša klāja, jo zināja, ka uz kuģa nebija neviena cilvēka, atskaitot sargu, kas parasti mēdza ieiet kajītē un tur gulēja tik cieti kā akmens. Toms atraisīja laiviņu no kuģa pakaļgala, ieslīdēja tajā un drīz piesardzīgi īrās augšup pa straumi. Nobraucis kādu jūdzi no pilsētiņas, viņš sāka dūšīgi airēties šķērsām straumei un piestāja otrajā pusē tieši tur, kur zēni bija izkāpuši, jo šādi braucieni bija viņam pierasti. Viņam uzmācās kārdinājums nolaupīt laiviņu, jo to varēja uzskatīt par kuģi un par jūras laupītāja likumīgu laupījumu, bet viņš zināja, ka laivu cītīgi meklēs un, iespējams, atklās bēgļus. Tāpēc Toms izkāpa krastā un iegāja mežā.

Viņš nosēdās un labu brīdi atpūtās, ar mokām palikdams nomodā, un tad noguris devās uz nometni. Nakts bija jau gandrīz beigusies. Bija jau gaiša diena, kad Toms sasniedza salas smilšu sēri. Viņš atkal atpūtās, līdz saule pacēlās jau labi augstu un apzeltīja lielo upi ar savu krāšņo mirdzumu, tad viņš ielēca straumē. Pēc īsa brīža viņš gluži slapjš ienāca nometnē un dzirdēja Džo sakām:

—  Nē, Hak, Toms ir caurcauri patiess kā zelts, viņš atgriezīsies. Viņš negribēs būt dezertieris. Viņš zina ļoti labi, ka tas būtu negods jūras laupītājam. Un Toms ir pārāk lepns, lai to darītu. Viņam droši vien ir prātā kāds nodoms. Es gribētu zināt — kāds.

—  Bet mantas tagad pieder mums, vai ne?

—  Gandrīz, bet vēl ne, Hak. Te rakstīts, ka tās būs mūsu, ja viņš neatgriezīsies līdz brokastīm.

—  Un te viņš ir!—iesaucās Toms un ar lielu, dramatisku efektu cēli iesoļoja nometnē.

Drīz viņi sev pagatavoja bagātīgas brokastis no speķa un zivīm, un, kamēr zēni cītīgi ēda, Toms pastāstīja (plaši izpušķodams) savus piedzīvojumus. Kad stāsts bija galā, nometnē sēdēja iedomīgu un lielīgu varoņu saime. Tad Toms nolīda ēnainā vietiņā, lai izgulētos līdz pusdienai, bet pārējie jūras laupītāji devās makšķerēt un izpētīt salu.

Sešpadsmita nodaļa

Pēc pusdienām laupītāju banda devās meklēt bruņurupuču olas smilšu sērē. Viņi bakstīja smiltis ar nūjām un, atraduši mīkstāku ■vietu, nometās uz ceļiem un rakņāja smiltis ar rokām. Dažreiz viņi atrada piecdesmit vai sešdesmit olu vienā bedrītē. Tās bija gluži apaļas un baltas, nedaudz mazākas par angļu valriekstu. Sai vakarā viņi pagatavoja sev lielisku ēdienu no ceptām olām, tāpat arī piektdienas rītā. Pēc brokastīm viņi aurodami un lēkādami aiz­skrēja uz sēkli un dzenāja viens otru pa apli, nomēzdami skrējienā drēbes, līdz bija pavisam kaili, tad turpināja trakot seklajā ūdenī, cīnīdamies pret stipro straumi, kas laiku pa laikam nogāza viņus no kājām, tā pavairojot prieku. Reizēm viņi sastājās bariņā un ar plaukstām šļakstīja ūdeni viens otram sejā, pamazām zagdamies cits citam klāt ar novērstām sejām, lai izvairītos no lidojošām šļakatām, un beidzot saķērās un cīkstījās, līdz stiprākais iegremdēja ūdenī savu pretinieku, un tad visi iegāzās ūdenī kā baltu kāju un roku mudžeklis un atkal uznira pūzdami, sprauslādami, smiedamies un aizelsušies elpodami.

Pavisam noguruši, viņi izskrēja krastā un izstiepās sausajās, karstajās smiltīs, gulēja tanīs un apbārstījās ar tām, pēc tam atkal metās ūdenī un atkārtoja savu īpatnējo rotaļu. Beidzot viņiem ienāca prātā, ka viņu kailā āda ļoti līdzinās miesas krāsas triko, tāpēc viņi smiltīs iezīmēja apli — tā bija cirka arēna ar trim klauniem, jo neviens negribēja šo lielisko lomu atstāt otram.

Tad viņi izvilka savas marmora bumbiņas un spēlēja ar tām visdažādākās spēles, līdz viņiem šī izprieca apnika. Džo un Haks vēlreiz nopeldējās, bet Toms neiedrošinājās to darīt, jo atklāja, ka, nometot bikses, bija atraisījusies no potītes aukliņa ar klaburčūskas klaburiem, un brīnījās, kā gan viņam nebija piemetušies krampji, tik ilgi peldoties bez šā noslēpumainā talismana. Viņš neiedrošinājās peldēties, līdz to atrada, un tad abi pārējie zēni bija jau noguruši un gribēja atpūsties. Tagad viņi izklīda katrs uz savu pusi, iegrima grūtsirdība un ilgodamies raudzījās pāri plašajai upei, kur saulē snauda dzimtā pilsēta.

Toms attapās, ka viņš ar kājas lielo pirkstu raksta smiltīs vārdu «Bekija», viņš to tūlīt izsvītroja un dusmojās par savu vājumu. Tomēr viņš šo vārdu uzrakstīja vēlreiz, jo nespēja sevi pārvarēt. Tad viņš to atkal izdzēsa un tad izbēga no kārdinājuma, sadzīdams kopā abus pārējos zēnus un tiem piebiedrodamies.

Džo bija pavisam sašļucis. Viņš tā ilgojās pēc mājām, ka gandrīz nespēja izturēt šīs mokas. Viņš ar pūlēm valdīja asaras. Arī Haks bija sadrūmis. Toms bija nomākts, bet ar visiem spēkiem centās to neizrādīt. Viņam bija kāds noslēpums, ko viņš vēl negribēja atklāt, bet, ja šis dumpīgais pagurums drīz nepāries, vajadzēs to izstāstīt tūlīt.

Viņš teica ar mākslotu jautrību:

— Esmu gatavs zvērēt, zēni, ka uz šīs salas arī agrāk bijuši jūras laupītāji. Mums tā vēl jāizpēta. Kaut kur viņi te aprakuši savus dārgumus. Ko jūs teiktu, ja atrastu kādu satrunējušu kasti pilnu ar zeltu un sudrabu, ko?

Bet viņa vārdi izraisīja vārgu sajūsmu, kas izgaisa bez atbildes. Toms pamēģināja izteikt vēl pāris vilinošu priekšlikumu, bet bez panākumiem. Tās bija veltas pūles.

Džo sēdēja, bakstīdams ar nūju smiltis, un izskatījās loti drūms. Beidzot viņš sacīja:

—  Zēni, izbeigsim šīs blēņas! Es gribu mājās. Seit ir tik vientulīgi.

—  Ai, nē, Džo, tu pamazām pieradīsi,— atbildēja Toms.— Pa­domā tikai, kā mēs šeit varam makšķerēt!

—  Es negribu makšķerēt. Gribu mājās.

—  Bet, Džo, kur tu atradīsi tik labu vietu, lai peldētos!

—  Peldēšanās nav nekas. Peldēt man nepatīk, ja nav vairs neviena, kas aizliedz iet ūdenī. Esmu nolēmis iet mājās.

—  Ak, muļķības! Tāds memmesdēliņš! Tu laikam gribi iet pie savas mammas.

—  Jā, es gribu redzēt savu māti, un arī tu gribētu, ja tev tāda būtu. Es vis neesmu nekāds memmesdēliņš, tāpat kā tu tas neesi,— Džo mazliet iešņukstējās.

—  Labi, ļausim šim brēkulim iet mājās pie mammas, vai ne, Hak? Nabadziņš — grib redzēt savu mammu! Lai notiek! Bet tev te patīk, Hak? Un mēs te paliksim, vai ne?

—  Jā-ā,— Haks atbildēja bez sevišķas sajūsmas.

—  Es nekad vairs nerunāšu ar jums, kamēr vien dzīvošu,— teica Džo pieceldamies.— To ziniet!— Un viņš saīdzis atgāja nostāk un sāka ģērbties.

—  Mums nav nekādas vajadzības ar tevi runāt!—atbildēja Toms.— Neviens to nevēlas. Ej vien mājās, un lai par tevi tur smejas! Varens jūras laupītājs! Mēs ar Haku neesam tādi brēkuļi. Mēs paliksim, vai ne, Hak? Lai viņš iet, ja grib. Manuprāt, mēs bez viņa iztiksim.

Tomēr Toms jutās nelāgi un bija satraukts, redzot, ka Džo sadrūmis turpina ģērbties. Bija arī ļoti nepatīkami redzēt, ka Haks vēro Džo ģērbjamies ar tik skumīgu skatienu un sēd tik kluss. Tad bez neviena ardievu vārda Džo sāka brist uz Ilinoisas krastu. Toma sirds saduga. Viņš paskatījās uz Haku. Haks nevarēja izturēt šo skatienu un nolaida acis. Tad viņš sacīja:

—  Es arī gribētu iet, Tom. Te kļuvis tik vientulīgi, un tagad būs vēl ļaunāk. Iesim arī mēs, Tom!

—  Es neiešu. Jūs varat visi aiziet, ja gribat. Bet es esmu nolēmis palikt.

—  Tom, es labāk iešu.

—  Staigā vesels, kas tad tevi tur!

Haks sāka pievākt savas izmētātās drēbes. Viņš teica:

—  Tom, es gribētu, ka arī tu nāc. Pārdomā labi! Mēs gaidīsim tevi krastā.

—  Jūs gaidīsiet sasodīti ilgi, tas ir viss!

Haks nobēdājies aizgāja, un Toms stāvēja, raudzīdamies viņam nopakaļ, un viņa sirdī dega vēlme pārvarēt savu lepnumu un arī aiz­iet. Viņš cerēja, ka zēni apstāsies, bet tie lēnām brida tālāk. Toms pēkšņi sajuta, ka apkārt ir vientulība un klusums. Viņš vēl izcīnīja pēdējo cīņu ar savu lepnumu, tad kā bulta drāzās pakaļ biedriem, saukdams:

—  Pagaidiet! Pagaidiet! Es jums kaut ko pateikšu!

Viņi apstājās un pagriezās. Kad Toms pienāca klāt un sāka izklāstīt savu noslēpumu, viņi saīguši klausījās, līdz beidzot saprata, ko viņš grib sacīt, tad piekrizdami ieaurojās un teica, ka nodoms esot lielisks un, ja viņš to būtu sākumā atklājis, viņi neietu projām. Toms izgudroja ticamu ieganstu savai klusēšanai, taču īstais iemesls bija bailes, ka pat šis noslēpums nebūtu zēnus ilgi saistījis pie viņa, un tāpēc viņš bija nolēmis to paturēt pie sevis kā pēdējo vilinājumu.

Zēni priecīgi atgriezās un atkal labprāt atsāka savas rotaļas, visu laiku pļāpādami par Toma lielisko plānu un apbrīnodami viņa izdomu. Pēc garšīgām pusdienām, pagatavotām no olām un zivīm, Toms teica, ka tagad gribot iemācīties smēķēt. Džo šī doma iepatikās, un arī viņš pieteicās pamēģināt. Haks pagatavoja pīpes un piepildīja tās. Iesācēji bija līdz šim smēķējuši tikai no vīnogu lapām satītus cigārus, un tādu smēķu dūmi koda mēlē, tāpēc tos neuzskatīja par īstiem vīriešiem piemērotiem.

Tagad viņi atbalstījās uz elkoņiem un sāka uzmanīgi, bez īstas paļāvības smēķēt. Dūmiem bija nepatīkama garša, un zēniem aizsitās elpa, bet Toms sacīja:

—  Vai, tas ir pavisam viegli! Ja es būtu zinājis, ka tas ir viss, sen jau to mācētu.

—  Arī es,— piebilda Džo,— tas nav nekas!

—  Cik bieži esmu skatījies uz cilvēkiem, kas smēķēja, un domājis: kaut es tā varētu, bet nekad neticēju, ka to spēšu,— sacīja Toms.

—  Arī man tā ir bijis, Hak! Tu taču esi dzirdējis, kad es tev to stāstīju, vai ne, Hak? Lai nu Haks pastāsta, ko es viņam teicu . . .

—  Jā, neskaitāmas reizes,— sacīja Haks.

—  Jā, simtiem reižu,— piebilda Toms.— Vienreiz pie lopkautuves. Vai atceries, Hak? Tur bija vēl Bobs Taners, Džonijs Millers un Džefs Tečers, kad es to teicu. Vai atceries, Hak, manus vārdus?

—  Jā, tā ir,— atbildēja Haks,— todien es pazaudēju balto bum­biņu — nē, tas bija dienu iepriekš.

—  Nu redz, es jau teicu,— sacīja Toms.— Haks atceras.

—  Man šķiet, šo pīpi es varētu smēķēt visu dienu,— Džo sacīja.— Man nemaz nekļūst nelabi.

—  Arī man ne,— piebilda Toms.— Es arī varētu smēķēt visu dienu, bet — deru, ka Džefs Tečers gan nevarētu.

—  Džefs Tečers! Pū, tas jau, ievilcis divus dūmus, apgāztos! Lai tik viņš vienreiz pamēģina, tad redzēs, kā tas ir!

—  Saderu, ka viņš to nevarētu, bet Džonijs. Millers — es gan gribētu vienreiz redzēt, kā viņš smēķē.

—  Un vai tad es negribētu?— Džo piebalsoja.— Bet deru, ka tas iet pāri Džonija Millera spēkiem. Jau vienu dūmu ierāvis, viņš būtu pagalam.

—  Pareizi, Džo. Es gribētu, kaut zēni mūs tagad redzētu!

—  Es ari!

—  Zēni, nesakiet nevienam ne vārda, bet kādreiz, kad viņi visi būs kopā, es pienākšu tev klāt un pajautāšu: «Džo, vai tev ir pīpe? Tā gribas uzsmēķēt!» Un tu teiksi laipni un nevērīgi, it kā tas nekas nebūtu: «Jā, man ir mana vecā pīpe un vēl viena, bet tabaka nav visai laba.» Un es teikšu: «Tas nekas, ja tikai tā ir pietiekami stipra.» Un tad tu izņemsi visas pīpes, mēs tās mierīgi aizkūpināsim un tad redzēsim, kā viņi uz mums blenzīs.

—  Sasper jods! Tas gan būs joks! Es vēlētos, kaut tas notiktu tūlīt!

—  Es arī! Un tad mēs viņiem stāstītu, ka to iemācījāmies jūras laupītāju gaitās, un vai viņi tad nevēlētos, kaut būtu bijuši ar mums kopā.

—  Es par to nemaz nešaubos. Varu zvērēt, ka viņi to vēlētos.

Tā viņu sarunas turpinājās, bet drīz sāka apsīkt un kļuva nesakarī­gas. Klusuma brīži ievilkās, spļaudīšanās atkārtojās neskaitāmas reizes. Visas poras zēnu mutē kļuva par strūklakām, viņi tikko spēja izsūknēt pagrabu zem savas mēles, lai aizkavētu plūdus. Tomēr, par spīti visam, ko viņi darīja, mazas plūsmas ritēja lejup pa viņu rīkli, un tām katru reizi sekoja pēkšņa rīstīšanās. Abi zēni tagad izskatījās ļoti bāli un nožēlojami. Džo pīpe izslīdēja no viņa nevarīgajiem pirkstiem. Arī Toma pīpe izkrita. Abas strūklakas šļāca, cik jaudas, un abi sūkņi strādāja pilnā spēkā. Džo vārgi sacīja:

—  Esmu pazaudējis savu nazi. Iešu to sameklēt.

Toms ar drebošām lūpām stostījās:

—  Es tev palīdzēšu. Ej tu uz to pusi, bet es meklēšu pie avotiņa. Nē, Hak, nenāc mums līdzi — gan jau mēs atradīsim paši.

Haks atkal apsēdās un nogaidīja veselu stundu. Tad viņam kļuva garlaicīgi, un viņš gāja meklēt savus biedrus. Viņš tos atrada tālu vienu no otra mežā, abus ļoti bālus, iegrimušus dziļā miegā. Bet viņš nojauta, ka viņi no sava grūtuma bija atbrīvojušies.

Vakariņās viņi tovakar nebija sevišķi runīgi un izskatījās paze­mīgi. Kad Haks pēc vakariņām piebāza savu pīpi un gribēja sagata­vot pīpes arī viņiem, abi atsacījās, jo nejūtoties visai lāgā — esot pusdienās kaut ko nelabu ieēduši.

Septiņpadsmitā nodaļa

Ap pusnakti Džo pamodās un uzmodināja ari biedrus. Gaiss bija nekustīgi spiedīgs, un tajā šķita kaut kas draudošs. Zēni sakļāvās un pievirzījās tuvāk uguns draudzīgajam siltumam, lai gan nekustīgais gaiss bija smagi tveicīgs un gurdinošs.

Viņi sēdēja saspriegti un kaut ko gaidīja. Ārpus ugunskura gaismas visu bija aprijusi melna tumsa. Pēkšņi kaut kas noplaiksnījās, vienu mirkli vāji apgaismoja lapotni un tad pazuda. Pēc brīža uzliesmoja spēcīgāks spīdums. Tam sekoja vēl viens. Meža koku zaros nošalca kā kluss vaids, zēni sajuta uz saviem vaigiem it kā aizslīdošu vēsmu un nodrebēja, iedomādamies, ka garām pagājis Nakts Gars. Tad iestājās klusums. Baigs zibens pārvērta nakti dienā un skaudri parādīja vissīkāko zāles stiebriņu, kas auga pie viņu kājām. Tas parādīja ari trīs bālas, izbijušās sejas. Dobjš pērkona grāviens aizvēlās dārdēdams lejup pa debesīm un izgaisa tālē, drūmi ducinā dams. Auksta vēja pūsma aizauļoja, sašalkodama lapas un izvirpuļo- dama kā sniega pārslas ugunskura pelnus. Atkal negants zibens apspīdēja mežu, tam sekoja tūlītējs grāviens, kas likās sašķeļam koku galotnes tieši pār zēnu galvām. Dziļajā tumsā, kas sekoja zibenim, viņi bailēs turējās viens pie otra. Dažas rupjas lietus lāses nokrita plakšķēdamas uz lapām.

— Ātrāk, zēni, teltī!— iesaucās Toms.

Viņi aizskrēja, klupdami pār saknēm un tumsā sapīdamies meža vīnogulājos,— neviens no viņiem neskrēja vienā un tanī pašā virzienā. Negants vēja brāziens iekaucās kokos, un visi zari sāka dziedāt. Sekoja zibens pēc zibens, un pērkona grāvieni nerimās. Un tad gāzās lejup spēcīgs lietus, un sacēlies viesulis to platām straumēm dzina pār zemi. Zēni sauca cits citu, bet vēja auri un pērkona grāvieni pilnīgi noslāpēja viņu balsis. Tomēr viņi beidzot cits pēc cita iestreipuļoja teltī un tur meklēja patvērumu nosaluši, izbijušies un tā izmirkuši, ka ūdens no viņiem tecēja straumēm. Bet viņi bija priecīgi un pateicīgi par to, ka var būt tādā nelaimē kopā. Viņi nespēja sarunāties, pat ja citi trokšņi to atļautu,— vecā bura pārāk neganti plīkšķēja. Negaiss aizvien pieauga spēkā. Pēkšņi bura atrāvās no saitēm un aizlidoja, plivinādamās vējā. Zēni saķērās rokās un bēga, bieži pakrizdami un nobrāzdamies, un patvērās zem liela ozola, kas auga upes krastā. Tagad negaiss bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Zibeņiem nemi­tīgi liesmojot debešos, viss uz zemes bija redzams neparasti skaidrā asumā, bez ēnām — koki, kuri locījās, bangainā, balti putojošā upe, lidojošās viļņu šļakatas, stāvo krastu ēnainie apveidi pretējā pusē, kas mirkļiem kļuva redzami caur auļojošiem mākoņiem un lietus slīpajām gāzmām. Ik pēc brīža kāds milzu' koks padevās un nokrita brakšķēdams jaunaudzē, nebeidzamie pērkona spērieni sekoja cits citam apdullinoši straujās eksplozijās, kas bija liesmainas, spēcīgas un nepasakāmi drausmas. Negaisa spēks pieauga tik nesalīdzināmā varenībā, ka šķita saskaldām gabalos visu salu, sadedzinām to, applūdinām to līdz koku galotnēm, aizraujot projām un apdullinot katru dzīvo radību uz tās. Tā bija briesmu nakts zēniem, kuri bija bez pajumtes.

Tomēr beidzot kauja bija galā un naidīgie spēki atkāpās, draudi un grāvieni pamazām norima — un iestājās agrākais miers.

Zēni atgriezās nometnē, diezgan stipri iebiedēti, bet redzēja, ka viņiem ir tomēr iemesls būt pateicīgiem, jo lielā kļava, kuras pavēnī atradās viņu dusas vieta, bija zibens sadragāta, un zēni nebija zem tās gulējuši, kad notika šī katastrofa.

Viss nometnē bija slapjš, pat ugunskurs, jo viņi bija bezrūpīgi zēni, tāpat kā citi tajā vecumā, un nebija nometni nodrošinājuši pret lietu. Tas bija ļoti nepatīkami, jo visi trīs bija caurcaurēm izmirkuši un pārsaluši. Viņi daiļrunīgi nopukojās par savu nelaimi, bet drīz ievēroja, ka zem lielā, nogāztā stumbra, pie kura tie uguni bija sakūruši, tā vēl kvēloja (tur, kur pacēlās augstāk izliekums), tur kāda vietiņa plaukstas lielumā bija palikusi sausa. Zēni pacietīgi strādāja, noplēsa mizas sloksnes no apgāzto koku apakšpuses un atkal iekvēli­nāja uguni. Tad viņi sameta uz tās lielus, sakaltušus zarus, līdz uguns liesmoja, rūkdama kā milzu ceplī, un viņi bija atkal laimīgi. Viņi izžāvēja savu sutināto šķiņķi un pavakariņoja, pēc tam sēdēja pie uguns un lielījās, un pārrunāja līdz rītam savu pusnakts piedzīvojumu, jo visapkārt nebija nevienas sausas vietiņas, kur gulēt.

Kad uzspīdēja pirmie saules stari, zēniem uzmācās snauda un viņi aizgāja uz smilšaino liedagu, nogūlās tur, lai aizmigtu. Bet pamazām viņus sāka svilināt tveice, un viņi saīguši sāka gatavot brokastis. Paēduši viņi sajuta locekļos gurdenumu un stīvumu, un viņu ilgas pēc mājām atkal pieauga. Toms šīs pazīmes ievēroja un mēģināja cik spēdams uzjautrināt savus jūras laupītājus. Taču viņi bija vienaldzīgi pret bumbiņām, cirku, peldēšanos un visu pārējo. Toms atgādināja viņiem svarīgo noslēpumu un izvilināja viņu sejās prieka staru. Kamēr tas mirdzēja, viņš tos ieinteresēja ar jaunu izdomu, proti, atmest uz kādu laiku jūras laupītāju dzīvi un pārmaiņas pēc kļūt par indiāņiem. Sī ideja tiem šķita pievilcīga, un drīz viņi bija nometuši savas drēbes un no galvas līdz papēžiem nokrāsojušies ar melnām dūņu svītrām, un izskatījās kā zebras; visi, protams, bija virsaiši un devās mežā, lai uzbruktu angļu kolonistu apmetnei. Pamazām viņi sadalījās trīs naidīgās ciltīs un no dažādām paslēptuvēm uzbruka cits citam ar drausmīgiem kara brēcieniem, nogalināja un noskalpēja cits citu tūkstošiem reižu. Tā bija asiņaina diena. Tāpēc viņi bija ar to apmierināti.

Vakariņu laikā viņi sapulcējās nometnē izsalkuši un laimīgi. Bet tagad radās dažas grūtības — naidīgie indiāņi nevarēja kopīgi dalī­ties viesmīlības maizē, iekams nenoslēdza mieru, un to nevarēja noslēgt, neizsmēķējot miera pīpi. Nebija dzirdēts, ka miers jebkad būtu citādi noslēgts. Divi no indiāņiem gandrīz sāka nožēlot, ka nebija palikuši jūras laupītāji. Tomēr cita ceļa nebija, un, izlikdamies, cik spēja, priecīgi, viņi pieprasīja pīpi un ievilka dūmu katrs savu reizi tā, kā pienācās.

Nu viņi priecājās, ka kļuvuši par mežoņiem, jo bija kaut ko ieguvuši,— izrādījās, ka tagad var mazliet smēķēt un nav jāmeklē pazudušais nazis, viņi vairs nejutās tik nelāgi, lai tam būtu nopietnas sekas. Viņi nebija tādi muļķi, lai šo cēlo nodarbi atmestu centības trūkuma dēļ. Nē, viņi to piesardzīgi atkārtoja pēc vakariņām ar labiem panākumiem un tā pavadīja līksmu vakaru. Par savu jauno iemaņu viņi bija lepnāki un laimīgāki, nekā ja būtu noskalpējuši un novilkuši ādu Sešām Nācijām. Atstāsim viņus smēķējot, pļāpājot un lieloties, jo patlaban mums viņi vairs nav vajadzīgi.

Astoņpadsmitā nodaļa

Bet mazajā pilsētiņā šai mirgojošajā sestdienas pēcpusdienā nebija nekādas jautrības. Hārperu un krustmātes Pollijas ģimenes bija tērpušās sēru drānās, sirdī dzēla dziļa sāpe, un acis aizēnoja karstas asaras. Neparasts klusums valdīja pilsētiņā, lai gan tā jau parasti bija pietiekami klusa.

Iedzīvotāji izklaidīgi darīja savu darbu un maz sarunājās, bet bieži nopūtās. Sestdienas pēcpusdiena bērniem šķita kā nasta. Rota­ļas viņus vairs neiepriecināja, un viņi pamazām atmeta tās.

Pēcpusdienā Bekija Tečera noskumusi klaiņoja pa vientuļo skolas pagalmu un jutās dziļi grūtsirdīga. Nekas nespēja viņu mierināt. Viņa sarunājās pati ar sevi: ,

—  Ak, kaut man vēl būtu viņa misiņa uzgalis! Bet man nav nekā no viņa piemiņai,— un viņas balss aizrāvās elsās.

Tad viņa apstājās un teica:

—  Tas bija tieši šeit. Ak, ja tas notiktu vēlreiz, es to nevienam neteiktu — neparko pasaulē! Bet tagad viņš ir aizgājis, un es nekad, nekad viņu vairs neredzēšu.

Sī doma viņu pavisam salauza, un viņa aizgāja projām, asarām plūstot pa vaigiem. Tad nāca vesels bars meiteņu un zēnu — Toma un Džo rotaļu biedri —, apstājās un skatījās pār pagalma žogu, un runāja cieņas pilnās balsīs, ka Toms darījis to un to, kad tie pēdējo reizi viņu redzējuši, un ka Džo sacījis to un to (viņa vārdos tikai tagad nojauta drausmo pareģojumu!), un katrs runātājs norādīja tieši to vietu, kur pazudušie zēni bija stāvējuši, un piemetināja kaut ko tamlīdzīgu —«un es stāvēju tieši te, kur tagad stāvu, un it kā tur būtu viņš, tik tuvu es stāvēju … un viņš pasmaidīja, lūk, tā … un mani pārņēma savāda nojauta … it kā šausmas, bet es nesapratu, ko tas nozīmē, tikai tagad es saprotu».

Tad izraisījās strīds par to, kurš pēdējais bija mirušos zēnus dzīvus redzējis, un daudzi piedēvēja sev šo drūmo godu un nosauca pierādīju­mus, kurus liecinieki vairāk vai mazāk viltoja, un, kad beidzot bija galīgi izšķirts, kurš pēdējais redzējis aizgājušos un ar tiem pēdējo reizi runājis, tad laimīgie jutās ārkārtīgi svarīgas personas, un visi pārējie uz viņiem skatījās un viņus apskauda. Kāds zēniņš, kam nebija nekā cita labāka, sacīja, redzami lepodamies ar savu atmiņu:

— Toms Sojers mani reiz piekāva.

Taču šis mēģinājums gūt slavu cieta neveiksmi. Gandrīz vairums zēnu varēja teikt to pašu, un tāda slava bija pārāk lēta. Zēnu bars aizklaiņoja tālāk, joprojām stāstot atmiņas par pazudušajiem varo­ņiem bijīgā balsī.

Kad nākamajā rītā beidzās svētdienas skola, baznīcas zvans neskanēja, kā parasts, tas dunēja, vēstīdams sēras. Svētdiena bija ļoti klusa, un skumjās skaņas ļoti atbilda dabas domīgajam klusumam.

Pilsētiņas iedzīvotāji sāka pulcēties baznīcā, kādu mirkli pakavē­damies priekštelpā, lai čukstot sarunātos par bēdīgo notikumu. Bet nekādi čuksti neatskanēja pašā dievnamā — tikai sēru drānu čauk­stoņa, sievietēm nosēstoties savās vietās, pārtrauca klusumu. Nekad vēl mazā baznīciņa nebija bijusi tik pilna. Iestājās gaidu pilns klusums, saspriegts mēmums, un tad nāca krustmāte Pollija, kurai sekoja Sids un Mērija, un Hārperu ģimene — visi melnos tērpos, un visa draudze, tāpat vecais mācītājs, godbijīgi piecēlās un stāvēja, līdz sērotāji apsēdās priekšējā solā. Atkal iestājās visus vienojošs klusums, kuru pārtrauca aizturētas elsas, un tad mācītājs, plaši atplezdams rokas, skaitīja lūgšanu. Tika dziedāts aizkustinošs korālis, un sekoja Bībeles teksts: «Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.»

Dievkalpojuma turpinājumā mācītājs attēloja pazudušo zēnu piemīlību, patīkamos raksturus un izcilo apdāvinātību, un ikviena dvēsele, viņus atceroties, sāpīgi nožēloja, ka bijusi akla pret šīm īpašībām agrāk un pastāvīgi redzējusi tikai nabaga zēnu vainas un kļūdas. Mācītājs atstāstīja daudz aizkustinošu notikumu no aizgājēju dzīves, kas apliecināja viņu laipno, augstsirdīgo dabu, un ļaudis varēja viegli aptvert, cik cēli un skaisti bijuši šie notikumi, un atcerējās ar skumjām, ka tie viņiem savā laikā bija šķituši tikai negantas palaidnības, kas pelnījušas sodu un siksnu. Draudzes mācītāja runa aizvien vairāk aizkustināja, līdz visa draudze zaudēja

pašsavaldīšanos un ar skaļiem šņukstiem pievienojās raudošajiem tuviniekiem, arī pats mācītājs ļāva vaļu savām jūtām un raudāja kancelē.

Neviens nepamanīja kņadu augšā, luktās, pēc kāda brīža baznīcas durvis nočīkstēja, garīdznieks pacēla savas valgās acis no mutautiņa un palika kā sastindzis! Drīz viens, drīz otrs acu pāris pievienojās garīdznieka skatienam, un pēkšņi visi dievlūdzēji kā viens piecēlās kājās un skatījās, kā trīs mirušie zēni iesoļoja pa sāneju. Toms priekšgalā, aiz viņa Džo, un vispēdējais nopakaļ vilkās Haks kā skrandainu lēveru saišķis. Viņi bija paslēpušies tukšajās luktās un noklausījušies savu bēru sprediķi!

Krustmāte Pollija, Mērija un Hārperi metās pie saviem mīļajiem, kas bija augšāmcēlušies, slāpēja tos ar skūpstiem un nebeidza slavināt Dievu, kamēr nabaga Haks stāvēja samulsis un nokaunējies, nezinā­dams, ko īsti darīt un kur paslēpties no tik daudziem skatieniem, kuros neatplauka atkalredzēšanās prieks. Viņš šaubīdamies aplaida acis apkārt un gribēja jau aizlavīties projām, bet Toms satvēra viņu un iesaucās:

—  Krustmāt Pollij, tas nav labi. Kādam taču jāpriecājas ari par to, ka atgriezies Haks.

—  Un kāds priecāsies ari! Esmu laimīga, redzot viņu, nabaga bāreni, kam nav mātes!

Bet krustmātes mīlas pilnā uzmanība, ko viņa bagātīgi izdāļāja Hakam, zēnu samulsināja vēl vairāk nekā pirmītējā nevērība.

Pēkšņi mācītājs iesaucās pilnā balsī:

—  Lai slavējam Dievu, no kura plūst visa svētība,— dziediet! Un no visas sirds!

Un visi dziedāja. Svinīgais senais korālis atskanēja gaviļu priekā, un, kamēr balsis sadrebināja baznīcas sienas, Toms Sojers — jūras laupītājs — lūkojās uz skaudības pilnajiem pusaudžiem ap sevi un klusībā atzina, ka tas ir visdiženākais brīdis viņa dzīvē.

Kad «piekrāptie» dievlūdzēji devās mājup, viņi sacīja, ka labprāt vēlētos no jauna kļūt smieklīgi, lai tikai dzirdētu vēlreiz tā dziedam veco pateicības korāli.

Sai dienā Toms saņēma vairāk dunku un skūpstu — atkarībā no krustmātes Pollijas mainīgajām noskaņām — nekā agrāk veselā gadā, un viņš nesaprata, kuros no tiem vairāk izpaudās pateicība Dievam un mīla pret viņu.

Deviņpadsmitā nodaļa

Tas bija Toma lielais noslēpums — atgriezties mājās ar saviem jūras laupītājiem un piedalīties pašiem savās bērēs. Sestdienas nokrēslī viņi uz koka stumbra pārīrās uz Misūri krastu un izkāpa malā piecu vai sešu jūdžu atstatumā no pilsētas; pārnakšņojuši mežos pilsētiņas tuvumā, līdz ausa diena, viņi pa nomaļām ieliņām un alejām bija ielavījušies baznīcas luktās un kārtīgi izgulējušies starp salauz­tiem baznīcas soliem.

Pirmdienas rītā brokastojot, krustmāte Pollija un Mērija bija ļoti mīļas pret Tomu un viņa vēlmēm. Visi neparasti daudz runāja. Starp citu, krustmāte Pollija sacīja:

—  Es neteikšu, Tom, ka tas nebija lielisks joks — ļaut visiem ciest veselu nedēļu, kamēr jūs, zēni, izpriecājāties, bet ir ļoti žēl, ka tu varēji būt tik cietsirdīgs un ļaut man tā mocīties. Ja tu varēji uz koka stumbra atpeldēt pats uz savām bērēm, tu varēji arī pārpeldēt un dot man kādu zīmi, ka neesi miris, bet tikai aizbēdzis.

—  Jā, to tu varēji darīt, Tom,— sacīja Mērija,— un, manuprāt, tu to būtu darījis, ja vien tas tev ienāktu prātā.

—  Vai ne, Tom?— jautāja krustmāte Pollija, kuras seju apskaid­roja skumīga gaisma.— Saki — tu taču būtu to darījis, ja vien tev ienāktu prātā?

—  Es . . . nezinu. Tas būtu visu izjaucis.

—  Tom, es cerēju, ka tu mani ļoti mīli,— sacīja krustmāte Pollija tik skumjā balsī, ka zēnam kļuva neērti.— Man jau pietiktu, ja tu būtu, mani mīlēdams, par to padomājis, kaut arī neizdarītu.

—  Nē, krustmāt, tur nav nekā ļauna,— Mērija aizstāvēja Tomu.— Tomam ir tāda vieglprātīga galva — viņš vienmēr tā steidzas, ka ne par ko nespēj domāt.

—  Jo ļaunāk. Sids gan būtu padomājis. Un Sids būtu atnācis un visu pateicis. Tom, kādreiz, kad būs par vēlu, tu atcerēsies un nožēlosi, ka neesi mani mazliet vairāk mīlējis, jo tas taču nebūtu tev prasījis daudz pūļu.

—  Krustmāt, tu zini, ka es tevi mīlu,— atbildēja Toms.

—  Es to vairāk sajustu, ja tu to apliecinātu darbos.

—  Es tagad vēlos, kaut būtu to darījis,— sacīja Toms ar nožēlu,— bet es vienmēr par tevi sapņoju. Tas taču arī kaut ko nozīmē!

—  Ne visai daudz! Arī kaķis redz mani sapnī — bet tomēr tas ir labāk nekā nekas. Ko tu sapņoji?

—  Nu, trešdienas naktī es sapņoju, ka tu sēdēji šeit pie gultas, Sids sēdēja uz koka kastes un Mērija viņam blakus.

—  Jā, tā mēs sēdējām. Tā mēs vienmēr sēžam. Priecājos, ka vismaz sapņos esi mūs atcerējies.

—  Es sapņoju, ka arī Džo Hārpera māte bija šeit.

—  Patiesi, viņa bija šeit! Vai tu vēl ko sapņoji?

—  Ļoti daudz. Bet es to atceros ļoti neskaidri.

—  Pamēģini atcerēties — vai nevari?

—  Man kaut kā likās, ka vējš pūta — un kaut ko nopūta.

—  Pamēģini atcerēties, Tom! Vējš trešdien kaut ko nopūta.

Toms piespieda pirkstus pie pieres kādu spriegu mirkli un tad

teica: /

—  Tagad es atceros! Atceros! Vējš nopūta sveci.

—  Žēlīgais Dievs! Turpini, Tom, turpini!

—  Un man šķita, ka tu teici: man liekas, ka šīs durvis . . .

. — Turpini, Tom!

—  Ļauj man padomāt vēl vienu mirkli. Jā, tu teici, ka tev liekoties — vējš atvēris durvis.

—  Tik tiešām, kā šeit sēžu, es to teicu! Vai ne, Mērij? Turpini!

—  Un tad — un tad — es vairs tik labi.neatceros, bet man liekas, it kā tu būtu pavēlējusi Sidam, lai viņš iet un . . .

—  Jā, jā! Ko es viņam liku darīt, Tom? Ko?

—  Tu . . . liki viņam … Jā, tu liki aizvērt durvis!

—  Lai nu viens paklausās! Nekad tā ko neesmu dzirdējusi savā mūžā. Lai man nestāsta, ka sapņi neko nenozīmējot! Tas man jāpastāsta Serenijai Hārperai šai pašā stundā. Es gribētu dzirdēt, kā viņa to atspēkos ar savām pļāpām par māņticību. Turpini, Tom!

—  Tagad es atkal atceros visu gluži skaidri. Tad tu teici, ka es neesot ļauns, tikai vieglprātīgs un palaidnīgs, un varot tikpat maz par sevi atbildēt — manuprāt, tu teici — kā kumeļš vai kāds līdzīgs dzīvnieks.

—  Un tā tas bija! Žēlīgais Dievs! Turpini, Tom!

—  Un tad tu sāki raudāt.

—  Jā, tā bija, tā bija. Gan ne pirmo reizi, un tad . . .

—  Tad misis Hārpera sāka raudāt un teica, ka Džo bijis gluži tāds pats un ka viņa vēloties, kaut nebūtu viņu nopērusi par krējumu, kuru pati izlējusi . . .

—  Tom! Svētais gars bija tevi apskaidrojis. Tu esi gaišreģis — pra­vietis, patiesi! Saki visu — turpini, Tom!

—  Tad Sids sacīja, viņš sacīja . . .

—  Manuprāt, es neteicu neko,— Sids teica.

—  Nē, tu runāji,— sacīja Mērija.

—  Kļūsiet un ļaujiet Tomam runāt tālāk! Ko viņš sacīja, Tom?

—  Viņš sacīja — man šķiet, viņš sacīja, ka es jūtoties tur labāk, kur esmu aizgājis, bet ja kādreiz būtu bijis krietnāks . . .

—  Vai jūs dzirdat?! Tie bija tieši viņa vārdi!

—  Bet tu viņu skarbi apsauci.

—  Patiešām, apsaucu! Seit ir bijis kāds eņģelis. Kāds eņģelis kaut kur bijis paslēpies.

—  Tad misis Hārpera jums pastāstīja, ka Džo viņu izbiedējis ar petardi, un tu viņai pastāstīji par Pēteri un «sāpju remdētāju» . . .

—  Tik tiešām, kā es dzīvoju!

—  Un tad jūs daudz runājāt par to, ka esat pārmeklējuši upi mūsu dēļ un ka svētdien būs bēres, un tad jūs ar veco misis Hārperu apskāvāties un raudājāt — un viņa aizgāja.

—  Tas notika tā! Tas notika tieši tā, kā es šeit sēžu! Tom, tu to nevarētu labāk pastāstīt, ja pats savām acīm visu būtu redzējis. Un kas notika pēc tam? Turpini, Tom!

—  Tad, man šķiet, tu aizlūdzi par mani — un es varēju tevi redzēt un dzirdēt katru vārdu, ko teici. Un tu aizgāji gulēt, un es biju tik bēdīgs, ka paņēmu platānas mizas gabalu un uzrakstīju uz tās: «Mēs neesam miruši, esam tikai kļuvuši jūras laupītāji.» Un noliku to uz galda pie sveces, un tu izskatījies tik laba, kad gulēji aizmigusi, ka es noliecos un noskūpstīju tevi uz lūpām.

—  Vai patiesi tu to darīji, Tom? Par to es tev piedodu visu!—-Viņa satvēra zēnu spēcīgā apskāvienā un lika viņam sajusties kā vislielākajam nelietim.

—  Tas bija Joti laipni no tevis, kaut ari sapnī,— Sids noteica tikko dzirdami.

—  Ciet klusu, Sid! Ikviens dara sapnī to pašu, ko darītu nomodā. Te ir liels Milama ābols, ko esmu tev saglabājusi, Tom, ja tu atkal atrastos,— bet tagad ej uz skolu. Es pateicos labajam Dievam, mūsu tēvam, ka viņš atdevis tevi, jo viņš ir pacietīgs un žēlīgs pret tiem, kas viņam tic un klausa viņa vārdiem, lai gan es neesmu tā cienīga, bet, ja viņa svētību saņemtu tikai tie, kas ir tās vērti, un tikai tos viņš aizvadītu pāri grumbuļainajiem ceļiem, tad šeit būtu ļoti maz ļaužu, kas varētu smaidīt vai aiziet viņa mierā, kad pienāktu garā nakts. Ejiet, Sid, Mērij, Tom, ejiet visi prom — jūs mani esat ilgi aizkavējuši no darba.

Bērni aizgāja uz skolu, un vecā lēdija devās apciemot misis Hārperu un pieveikt viņas reālismu ar Toma brīnišķīgo sapni.

Sids bija pietiekami prātīgs, lai neizteiktu domas, kas viņā radās, izejot no mājām. Tās bija šādas: «Diezgan, aizdomīgs sapnis — tik garš un bez nevienas kļūdas!»

Kāds varonis tagad bija kļuvis Toms! Viņš negāja lēkādams un uzpūtīgi dižodamies, bet soļoja cienīgā nosvērtībā, kāda piederas jūras laupītājam, kad tas jūt, ka visu acis raugās uz viņu. Un patiesi — tā tas bija. Kad viņš tā soļoja, viņš centās neievērot skatienus, nedzirdēt piezīmes, tomēr tie priecēja aci un saldināja dzirdi. Mazākie zēni sekoja bariem viņam pa pēdām — tik lepni, ka tos redz viņa sabiedrībā un ka viņš tos pacieš, it kā viņš būtu bundzinieks kāda gājiena priekšgalā vai zilonis, kas vadā cirka menažēriju pa pilsētu. Zēni, kas bija tikpat veci kā Toms, izlikās neko nezinām par- viņa prombūtni, bet tomēr gandrīz vai beidzās nost aiz skaudības. Viņi būtu atdevuši visu, lai iegūtu tik tumši iedegušū ādu kā viņam un viņa spožo slavu, un Toms to visu neatdotu, pat ja viņam piedāvātu cirku.

Skolā bērni pievērsa tik lielu uzmanību Tomam un Džo, un viņu acis izstaroja tik acīm redzamu apbrīnu, ka abi varoņi drīz vien neciešami «uzpūtās».

Viņi sāka stāstīt savus piedzīvojumus klausītājiem, kas alka tos dzirdēt, bet tikai sāka, jo — šiem piedzīvojumiem pebija gala, viņu iztēle deva tiem aizvien jaunu vielu. Un beidzot, kad viņi izvilka savas pīpes un staigāja, dziļdomīgi kūpinādami tās, slavas kalngals bija sasniegts.

Toms nolēma, ka var dzīvot bez Bekijas Tečeras. Viņam pietika ar slavu. Viņš dzīvos tikai slavai. Varbūt tagad, kad viņš bija kļuvis tik ievērojams, viņa gribēs atkal izlīgt. Labi, lai grib vien — tad redzēs, ka arī viņš spēj būt tikpat vienaldzīgs kā daži citi. Beidzot viņa ieradās. Toms izlikās, ka neredz viņu. Viņš aizgāja un pievienojās kādam zēnu un meiteņu bariņam, un sāka ar tiem sarunāties. Drīz viņš ievēroja, ka viņa priecīgi skraidīja šurp un turp ar pietvīkušu seju un dzirkstošām acīm, izlikdamās, ka tvarsta savas skolas biedre­nes, un skaļi smējās, ja kādu satvēra, bet viņš ievēroja, ka Bekija tvarsta draudzenes viņa tuvumā un reizē met uz viņu apzināti kādu skatienu. Tas ļoti glaimoja Toma ļaunajai patmīlībai, un meitene nevis atguva zēna draudzību, bet padarīja viņu vēl ietiepīgāku, un viņš cītīgi slēpa, ka ir viņu pamanījis. Tad viņa beidza aušoties un bez mērķa klaiņoja apkārt, šad tad nopūzdamās un slepeni ar skumjām uzlūkodama Tomu. Tad viņa ievēroja, ka Toms sarunājas ar Emiju Lorensu vairāk nekā ar jebkuru citu. Bekijas sirds asi iesāpējās, viņa jutās satraukta un reizē samulsusi. Viņa mēģināja aiziet projām, bet kājas neklausīja, un viņa gāja tieši pie bara, kur stāvēja Emija un Toms.

Viņa uzrunāja kādu meiteni, kas stāvēja gandrīz pie paša Toma elkoņa, ar šķietamu jautrību:

—  Mērija Ostina, tu ļaunā meitene, kāpēc tu nebiji svētdienas skolā?

—  Es biju, vai tu mani neredzēji?

—  Nē! Tu patiesi tur biji? Kur tu sēdēji?

—  Es biju mis Pīteras klasē, kā jau vienmēr. Es tevi redzēju.

—  Tiešām? Savādi, kāpēc es neredzēju tevi. Es gribēju tev pastāstīt par pikniku.

—  Ai, tas ir jauki! Kas to sarīkos?

—  Mana māmiņa sarīkos to man.

—  Cik lieliski! Es ceru, viņa atļaus atnākt ari man.

—  Noteikti. Tas būs mans pikniks. Viņa atļauj nākt katram, kuru es vēlos ielūgt. Un tevi es patiesi vēlos ielūgt.

—  Tas gan ir jauki. Kad tas notiks?

—  Drīz. Varbūt brīvdienās.

—  Tad tikai būs jautri! Vai tu ielūgsi visus zēnus un meitenes?

—  Jā, visus savus draugus — vai tos, kas vēlas tādi būt.— Un viņa slepus paskatījās uz Tomu, bet viņš stāstīja Emijai Lorensai par briesmīgo negaisu uz salas un kā zibens sašķēlis lielo platānu sīkās drumslās, kad viņš stāvējis trīs soļu atstatumā no tās.

—  Vai arī es drīkstu nākt?— jautāja Grēsija Millere.

-Jā.

—  Un es?— jautaja Sallija Rodžersa.

-Jā.

—  Un es ari?— iejaucas Sjuzija Harpera.— Un Džo?

—  Jā.

Un ta visi uzdeva šo jautajumu, priecīgi plaukšķinot, līdz viss bars bija izlūdzies ielūgumu, atskaitot Tomu un Emiju. Tad Toms vēsi novērsās un aizgāja, joprojām sarunādamies ar Emiju. Bekijas lūpas notrīsēja un acīs saskrēja asaras, viņa apslēpa šīs uztraukuma pazīmes ar mākslotu jautrību un,turpināja pļāpāt, bet tagad pikniks šķita bez nozīmes, tāpat viss cits; viņa cik iespējams ātri aizgāja un, kaut kur paslēpusies, kā to viņas dzimuma biedrenes mēdz teikt, «krietni izraudājās». Viņa sēdēja drūma, ievainota savā lepnumā, līdz atska­nēja skolas zvans. Tad viņa piecēlās ar atriebes spīdumu acīs, atmeta atpakaļ savas bizes un sacīja sev, ka tagad zinot, ko darīt.

Starpbrīdī Toms turpināja flirtēšanu ar Emiju un papilnam izbau­dīja uzvaru. Viņš klaiņoja apkārt, lai atrastu Bekiju un ievainotu viņu ar savu izlikšanos. Beidzot Toms ieraudzīja meiteni, bet viņa noskaņas termometra dzīvsudrabs pēkšņi noslīdēja lejup. Viņa sēdēja ērti uz maza soliņa aiz skolas un kopā ar Alfrēdu Tempļu skatījās bilžu grāmatā. Abi bija tā aizrāvušies, viņu galvas bija tik tuvu viena otrai, ka viņi visu pārējo neredzēja.

Greizsirdība kā liesma izskrēja caur Toma dzīslām. Viņš sāka sevi nīst par to, ka bija noraidījis iespēju samierināties ar Bekiju. Viņš nosauca sevi par muļķi un vēl citos lamu vārdos, kādi vien ienāca prātā. Aiz sašutuma viņam gribējās raudāt.

Emija bezrūpīgi čaloja tālāk, viņas sirds gavilēja, tā staigājot, bet Toma mēle bija kļuvusi mēma. Viņš nedzirdēja, ko Emija sacīja, un, kad viņa gaidpilna apklusa, varēja tikai neveikli stostīties, it kā piekrizdams viņas vārdiem, un viņa atbildes bieži bija nevietā. Viņš atkal un atkal izmanījās klaiņot aiz skolas, lai spīdzinātu savas acis ar neciešamo ainu. Viņš citādi nespēja. Turklāt viņu saniknoja Bekijas Tečeras nevērība: viņa pat nelikās zinis, vai tāds Toms dzīvo pasaulē vai ne. Un tomēr viņa zēnu redzēja un zināja, ka šai cīņā gūst uzvaru, priecādamās, ka viņš cieš tāpat, kā pati bija cietusi.

Emijas laimīgā čivināšana kļuva neizturama. Toms nozīmīgi izteicās, ka viņam esot jānokārto dažādi neatliekami pienākumi un ka laiks aiztekot nemanāmi. Veltīgi — meitene turpināja čivināt. «Lai viņa iet pie joda,» Toms nodomāja, «vai es nekad netikšu no viņas vaļā?» Pēdīgi viņš teica, ka tagad viņam jāejot izpildīt savus pienākumus; Emija nevainīgi piebilda, ka būšot «tuvumā», kad skolā beigsies mācības. Un Toms aizsteidzās, ienīzdams viņu par šiem vārdiem.

«Ja tas būtu kāds cits zēns!» Toms domāja, griezdams zobus. «Jebkurš zēns šajā pilsētā, tikai ne šis Sanluī švauksts, kuram šķiet, ka viņš smalki ģērbjas un pats ir dižciltīgs. Labi! Es jūs, mister, piekāvu pirmajā dienā, tikko jūs ieradāties šajā pilsētā, un es jūs piekaušu atkal. Tikai pagaidi, kad tevi sagrābšu. Es tevi tā saņemšu — tā un vēlreiz tā!»

Un viņš sāka cīnīties ar iztēlē iedomāto zēnu — vicināja dūres pa gaisu, spēra un spieda.

«Nu tu dabūji, jā? Tu brēc «pietiek»? Nu, lai tā tev ir laba mācība!»

Iedomātais kautiņš beidzās ar Toma uzvaru.

Pusdienas laikā Toms atskrēja mājās. Viņa sirdsapziņa vairs nespēja izturēt Emijas pateicīgo laimi, un viņa greizsirdība nevarēja pārciest skaudrās mokas.

Bekija ar Alfrēdu atkal skatījās bildes, bet, kad mirkli aizritēja un Toms neparādījās, lai ciestu, viņas uzvaras prieks aptumšojās un viņa zaudēja interesi, kļuva nopietna, izklaidīga, tad grūtsirdīga. Divas trīs reizes viņai šķita, ka dzird soļus, bet tās bija veltas cerības — Toms nenāca. Beidzot viņa kļuva gluži nelaimīga un nožēloja, ka bija aizgājusi pārāk tālu. Kad nabaga Alfrēds, redzēdams, ka viņš nezin kāpēc zaudē meitenes uzmanību, iesaucās:— Vai, cik jauka bildīte — paskaties!— Bekija beidzot neizturēja un iesaucās:

—  Liec mani mierā — man tās nepatīk!— un sāka raudāt, piecēlās un aizgāja.

Alfrēds skrēja līdzās un mēģināja viņu mierināt, bet viņa atcirta:

—  Ej projām un atstāj mani vienu! Es tevi ienīstu!

Zēns apstājās, brīnīdamies, ko gan viņš tādu būtu izdarījis,— jo viņa taču pati teica, ka visu pusdienas laiku skatīšoties bildes,— un tagad aiziet raudādama. Tad Alfrēds domīgs iegāja tukšajā skolā. Viņš jutās pazemots un dusmīgs. Viņš viegli uzminēja patiesību — meitene bija viņu vienkārši izlietojusi kā līdzekli, lai kaitinātu Tomu Sojeru. Sī doma nepamazināja viņa naidu pret Tomu. Viņš vēlējās sagādāt šim zēnam nepatikšanas, pats daudz neriskējot.

Viņš ieraudzīja Toma lasāmgrāmatu. Tagad bija izdevīga reize! Alfrēds priecīgs uzšķīra lappusi, kurā bija šīs dienas lasāmais gabals, un aplēja to ar tinti.

Bekija šai mirklī ieskatījās pa logu viņam aiz muguras un redzēja, ko viņš dara, bet devās projām nepamanīta. Tagad viņa gāja mājās ar nodomu uzmeklēt Tomu un viņam visu pastāstīt. Toms būs pateicīgs, un viņu nesaskaņas izbeigsies. Taču pusceļā meitenes domas mainījās. Viņa skaidri atcerējās, kā Toms bija izturējies, kad viņa stāstīja par pikniku, un jutās apkaunota. Viņa nolēma pieļaut, lai Toms saņem pērienu par sabojāto grāmatu, un ienīst viņu mūžīgi.

Divdesmita nodaļa

Toms ieradās mājās pavisam sadrūmis, un pirmie vārdi, ko krustmāte sacīja, liecināja, ka viņa bēdas šeit neatradīs atsaucību.

—  Tom, es gribu tev noģērēt ādu!

—  Krustmāmiņ, ko tad es esmu izdarījis?

—  Pietiekami daudz! Es aizeju pie Serenijas Hārperas kā veca pamuļķe, domādama, ka viņa noticēs visām muļķībām par tavu sapni, un dzirdu, ka viņa uzzinājusi no Džo — tu esot bijis šeit un visu mūsu sarunu tai naktī noklausījies. Es nezinu, kas iznāks no tāda zēna, kas tā rīkojas! Es jūtos tik nelāgi, domājot, kā tu varēji man ļaut aiziet pie Serenijas Hārperas, lai kļūtu par apsmieklu, un nesacīt man ne vārda patiesības!

Tagad viss notikums izvērtās gluži citāds. Viņa atjautība šorīt Tomam bija šķitusi labs un asprātīgs joks. Bet tagad tas izskatījās zemisks un nožēlojams. Viņš nolieca galvu un kādu mirkli nezināja, ko teikt, bet tad sacīja: s

—  Krustmāt, es vēlos, kaut tā nebūtu darījis, bet es nemaz iepriekš nepadomāju . . .

—  Ai, bērns, tu nekad nedomā! Tu domā vienīgi par savām patmīlīgajām izpriecām. To tu varēji iedomāties — atbraukt tālo ceļu no Džeksona salas naktī, lai smietos par mūsu bēdām, un tev ienāca prātā arī doma mani apmuļķot ar savu sameloto sapni, bet tu nekad nevarēji iedomāties pažēlot mūs un paglābt no bēdām.

—  Krustmāt, tagad es zinu, ka tas bija nekrietni, bet es to patiesi negribēju. Un tanī naktī es nenācu, lai pasmietos par tevi.

—  Bet kāpēc tad tu atnāci?

—  Es gribēju tev pateikt, lai neraizējies par mums, jo neesam noslīkuši.

—  Tom, Tom, es būtu vispateicīgākā dvēsele šai pasaulē, ja varētu ticēt, ka tev jebkad bijusi tik laba doma, bet tu taču zini, ka tev tādas nebija, un arī es to zinu, Tom.

—  Patiesi, patiesi, man bija tāda doma, krustmāt,— lai mani ķer trieka, ja es meloju!

—  Ai, Tom, nemelo! Nedari to! Tad viss kļūst simtkārt ļaunāks.

—  Tie nav meli, krustmāt. Tā ir patiesība. Es gribēju tev aiztaupīt bēdas — tikai tāpēc es atnācu.

-1 — Es atdotu visu pasaulē, lai varētu tam ticēt, tas izpirktu daudzus tavus grēkus, Tom. Es tad pat priecātos, ka biji aizbēdzis un tik ļauni rīkojies. Bet tas nebūtu saprātīgi, kāpēc tad tu nerunāji ar mani, bērns?

—   Redzi, krustmāt, kad tu sāki runāt par bērēm, man radās lieliska doma, ka atnāksim un noslēpsimies baznīcā, un man bija žēl no tās atteikties. Tāpēc es mizu atkal iebāzu atpakaļ kabatā un klusēju.

—  Kādu mizu?

—  To mizu, uz kuras uzrakstīju, ka esam kļuvuši par jūras laupītājiem. Es vēlos tagad, kaut tu būtu atmodusies, kad es tevi noskūpstīju,— patiesi!

Krustmātes stingrā sejas izteiksme atmaiga, un ari viņas acīs iemirdzējās pēkšņs maigums.

—   Tu mani noskūpstīji, Tom?

—  Jā, es to darīju.

—   Vai tu esi pilnīgi par to pārliecināts, Tom?

—  Jā, krustmāt, esmu.

—   Kāpēc tad tu mani noskūpstīji, Tom?

—  Tu man tai brīdī biji tik mīja un gulēji, miegā vaidēdama, un man tevis bija žēl.

Sie vārdi skanēja patiesi. Vecās lēdijas balss neviļus iedrebējās, kad viņa sacīja:

—   Noskūpsti mani vēlreiz, Tom! Un tagad ej uz skolu un vairāk mani neapgrūtini!

Tikko viņš bija izgājis, krustmāte pieskrēja pie skapja un izņēma no tā Toma svārku atliekas no viņa jūras laupītāja dienām. Tad viņa apstājās, turēdama svārkus rokās, un teica pati sev:

—   Nē, es neiedrošinos. Nabaga zēns, manuprāt, viņš meloja, bet tie ir svēti, svēti meli, tāds mierinājums. Es ceru, ka Tas Kungs, es to zinu — Tas Kungs viņam piedos, jo zēna labsirdība lika viņam tā runāt. Bet es nevēlos pārbaudīt, vai tie bijuši meli. Es nemeklēšu.

Viņa nolika svārkus atpakaļ un kādu bridi domīga pastāvēja turpat. Divreiz viņa izstiepa roku, lai atkal satvertu šo apģērba gabalu, un divreiz atturējās. Viņa mēģināja vēlreiz un šoreiz stipri­nāja sevi ar domu: «Tie ir labi meli — labi meli — es neļaušu tiem sevi apbēdināt.» Tad viņa pārmeklēja svārku kabatu. Mirkli vēlāk viņa lasīja vārdus, ko Toms bija rakstījis uz mizas, un, asarām plūstot, teica:

— Es tagad varētu šim zēnam piedot, pat ja viņš būtu izdarījis miljonu grēku!

Divdesmit pirmā nodaļa

Krustmātes Pollijas skūpstā bija kaut kas tāds, kas izkliedēja Toma nomāktību un padarīja viņa sirdi atkal vieglu un laimīgu. Viņš devās uz skolu, un viņam laimējās Pļavu gatves sākumā sastapt Bekiju Tečeru. Viņa garastāvoklis allaž noteica viņa rīcību. Ne mirkli nekavēdamies, viņš pieskrēja meitenei klāt un teica:

—  Es šodien izturējos ļoti nejauki, Bekij, un to ļoti nožēloju. Es nekad, nekad vairs savā mūžā tā nedarīšu — lūdzu, izlīgsim, jā?

Meitene apstājās un nicīgi ieskatījās viņam sejā.

—  Es būšu pateicīga, mister Tomas Sojer, ja jūs mani vairs neapgrūtināsiet. Es nekad vairs ar jums nesarunāšos.

Viņa izslēja galvu un gāja tālāk. Toms bija tik pārsteigts, ka pat neatģidās laikā pateikt: «Liela vajadzība, uzpūtīgā mamzele!» Un tad jau bija par vēlu. Tāpēc viņš neteica neko. Bet viņš bija traki saniknots. Sašļucis viņš iegāja skolas pagalmā, vēlēdamies, kaut Bekija būtu zēns, un iedomādamies, kā viņš tad viņu piekautu. Drīz viņš sastapās ar Bekiju pagalmā un garāmejot izteica dzēlīgu piezīmi. Viņa atcirta pretim ne mazāk dzēlīgus zaimus, un abu attiecībās iestājās pilnīgs lūzums. Karstajās dusmās Bekijai šķita, ka viņa nevar sagaidīt, kad atkal sāksies stundas, lai redzētu, kā Tomu nopērs par sabojāto grāmatu. Ja arī viņā vēl nesen bija nodoms nodot Alfrēdu Tempļu, tad Toma dzēlības to pilnīgi izdzēsa.

Nabaga meitene, cik tuvu viņa pati bija nepatikšanām! Skolotājs misters Dobinss bija aizsniedzis pusmūžu, nepiepildījis savas godkā­res ieceres. Viņa lielākais sapnis bija kļūt par ārstu, bet nabadzība neļāva viņam pacelties augstāk par mazpilsētas skolotāja amatu. Katru dienu viņš no savas pults izņēma noslēpumainu grāmatu un, kamēr skolēniem nebija jāatbild, iedziļinājās tajā. Viņš šo grāmatu vienmēr ieslēdza. Skolā nebija neviena zēna, kas nedegtu ziņkārē iemest skatienu šajā grāmatā, bet šāda izdevība nekad neradās.

Katram zēnam un meitenei bija sava teorija par šīs grāmatas saturu, bet neviena teorija nelīdzinājās otrai, un nebija iespējas vai gadījuma piekļūt faktiem.

Tagad, kad Bekija gāja garām pultij, kas stāvēja tuvu durvīm, viņa ievēroja, ka atslēgas caurumā palikusi atslēga! Tas bija vērtīgs brīdis! Viņa apskatījās visapkārt, viņa klasē bija viena, un nākamajā mirklī grāmata bija viņas rokās. Titullapa — tāda un tāda profesora «Anatomija»— nedeva viņai nekādu skaidrību, tāpēc viņa sāka grā­matu pārlapot. Tūlīt pašā sākumā viņa ieraudzīja glīti nodrukātu un krāsainu bildi — cilvēka ķermeņa attēlu. Sai brīdī uz lappusi uzkrita ēna, Toms Sojers bija ienācis pa durvīm un uzmeta skatienu bildei. Bekija sagrāba grāmatu, lai to aizvērtu, un, par nelaimi, pārplēsa bildi līdz pusei. Viņa iesvieda sējumu pults atvilktnē, pagrieza atslēgu un iesaucās, raudādama aiz kauna un dusmām:

—  Tom Sojer, tu esi zemisks kā vienmēr un pielavies cilvēkam, lai skatītos, uz ko viņš skatās!

—  Kā es varēju zināt, ka tu skaties uz kaut ko?

—  Tev vajadzētu kaunēties, Tom Sojer, tu zini, ka nosūdzēsi mani, un ko tad es darīšu, ko es darīšu! Mani nopērs, un es nekad vēl neesmu skolā pērta.

Tad viņa piespēra ar mazo kāju un sacīja:

—  Esi tik zemisks, cik vien vēlies! Es zinu, kas notiks. Bet tu tikai gaidi, gan jau redzēsi. Pretīgais, pretīgais, pretīgais!— Un viņa izskrēja no mājas, atkal skaļi raudādama.

Toms stāvēja kluss, šā uzbrukuma diezgan satraukts. Tad viņš sacīja pats sev:

«Ir gan savāda muļķe tāda meitene. Nekad neesot skolā pērta! Nieki, kas tad ir pēriens! Meitenēm tikai ir vārīga āda un cāļu sirdis. Es, protams, vecajam Dobinsam nenosūdzēšu šo mazo muļķīti, jo varu ar viņu norēķināties citādā veidā, kas nav tik zemisks, bet kāda tam nozīme. Vecais Dobinss jautās, kas saplēsis grāmatu. Neviens neatbil­dēs. Tad viņš darīs kā vienmēr —vaicās pirmajam, otrajam, un, kad nonāks pie vainīgās meitenes, viņš to zinās bez vārdiem. Meiteņu sejas viņas nodod. Viņām nav nekāda mugurkaula. Viņu nopērs. Tātad Bekija Tečera nonākusi sprukās, jo izejas nav.»

Toms vēl kādu brīdi padomāja un tad piebilda:— Lai arī. Viņa būtu priecājusies, redzot mani tādā ķezā,— lai nu pati svīst.

Toms pievienojās ārā trokšņojošajiem skolēniem. Pēc dažām minūtēm ieradās skoldtājs un sākās stundas. Toms nebija sevišķi ieinteresēts mācībās. Ik brīdi viņš pameta skatienu uz meiteņu rindas pusi. Bekijas seja viņu satrauca. Apsverot visus apstākļus, viņš nevēlējās viņu žēlot, un tomēr viņš citādi nespēja. Viņš īsti nejuta ļaunu prieku. Tad skolotājs ieraudzīja Toma sagandēto lasāmgrā­matu, un kādu laiku Toma domas bija nodarbinātas ar viņa paša stāvokli. Bekija pamodās no sava izmisušā sastinguma un ar interesi vēroja notiekošo. Viņa necerēja, ka Toms varēs izvairīties no nepatik­šanām, noliegdams, ka pats aplējis grāmatu ar tinti, un tā arī bija. Liegšanās nāca Tomam tikai par ļaunu. Bekija cerēja, ka viņai par to būs prieks, bet viņa šo prieku īsti nejuta. Kad notika visļaunākais, viņa pirmajā brīdī gribēja piecelties un pateikt, ka vainīgs Alfrēds Tempis, tomēr ar pūlēm apvaldījās un noklusēja, nodomādama sevī: «Viņš noteikti mani apsūdzēs, ka esmu saplēsusi bildi. Es neteikšu ne vārda, pat ja būtu jāglābj viņa dzīvība.»

Toms saņēma pērienu un atgriezās savā solā nesadragātu sirdi, jo domāja, ka varbūt tiešām nejauši pats aplaistījis ar tinti lasāmo grāmatu, kaudamies ar zēniem,— viņš bija liedzies tikai formas pēc, tāpēc ka tāds bija paradums, un neatlaidīgi liedzies tikai principa dēļ.

Pagāja vesela stunda, skolotājs sēdēja, snauzdams savā tronī; skolēniem pusbalsī mācoties, telpu piepildīja iemidzinoša murdoņa. Pamazām misters Dobinss izslējās, nožāvājās, atslēdza pulti, sniedzās pēc savas grāmatas, bet it kā nespēja izlemt — vai to izņemt vai atstāt atvilktnē. Vairums skolēnu vēroja to vienaldzīgi, bet divi no viņiem skatījās uz skolotāja kustībām ar spriegu skatienu. Misters Dobinss kādu laiku izklaidīgi šķirstīja savu grāmatu, tad to izņēma un iesēdās ērtāk krēslā, lai lasītu.

Toms pameta skatienu uz Bekiju. Viņa izskatījās nevarīga kā vajāts trusītis, pret kura galvu tēmē ar bisi. Tūlīt viņš aizmirsa savu ķildu ar viņu. Atri kaut kas jādara! Acumirklī, tūlīt! Bet briesmu tuvums sastindzināja viņa atjautību. Te pēkšņi viņam radās iedvesma! Viņš pieskries un izraus grāmatu, izskries pa durvīm un aizbēgs! Bet vienu mirkli viņš par savu lēmumu šaubījās, un īstais brīdis bija nokavēts — skolotājs atvēra grāmatu. Kaut Toms būtu spējis atgūt zaudēto iespēju! Par vēlu — tagad Bekijai vairs nevarēja palīdzēt, tā Toms sacīja pats sev. Nākamajā mirklī skolotājs uzlūkoja klasi. Visi nodūra acis no viņa skatiena, tajā bija tāda izteiksme, kas pat nevainīgiem iedvesa bailes. Iestājās klusums, kurā varēja izskaitīt līdz desmit; skolotājs kāpināja savas dusmas. Tad viņš jautāja:

—  Kas saplēsa šo grāmatu?

Neviena skaņa neatbildēja viņam. Sai klusumā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Klusums ieilga; skolotājs nopētīja visas sejas, meķlē- dams vainas pazīmes.

—  Bendžamin Rodžers, vai tu saplēsi šo grāmatu?

Sekoja noliegums. Atkal klusums.

—  Džozef Hārper, vai tu to darīji?

Atkal noliegums. Toma nemiers pieauga, turpinoties šai lēnajai spīdzināšanai. Skolotājs pārbaudīja zēnu rindas, kādu brīdi padomāja, tad pievērsās meitenēm.

—  Emija Lorensa?

Viņa pakratīja galvu.

—  Grēsija Millere?

Viņa arī pakratīja galvu.

—  Sjuzanna Hārpera, vai tu to darīji?

Vēlreiz noliegums. Nākamā meitene bija Bekija Tečera.

Toms satraukumā drebēja no galvas līdz papēžiem, jo juta stā­vokļa bezcerību.

Rebeka Tečera (Toms paskatījās uz viņas seju, tā bija bāla aiz šausmām), vai tu saplēsi, paskaties man sejā (viņas rokas lūdzot pacēlās), vai tu saplēsi šo grāmatu?

Kā zibens kāda doma izšāvās caur Toma smadzenēm. Viņš pielēca kājās un iesaucās:

—  Es to izdarīju!

Skolēni pārsteigti skatījās šādā neredzētā nelgā. Toms stāvēja kādu brīdi, sakopodams savas saraustītās domas, un, kad viņš iznāca priekšā, lai saņemtu sodu, tad pārsteigums, pateicība un pielūgsme, kas staroja nabaga Bekijas acīs, viņam šķita atalgojums pat par simt pērieniem. Savas lieliskās rīcības iedvesmots, Toms bez neviena brēciena pārcieta visnežēlīgāko pērienu, kādu jebkad pat misters Dobinss bija devis, un vienaldzīgi uzklausīja nežēlīgu pavēli palikt divas stundas skolā, kad mācības būs beigušās, jo zināja, kas viņu gaidīs ārpusē, kad gūsts būs beidzies, un neuzskatīja šo garlaicīgo laiku par zaudētu.

Toms šonakt devās gulēt, domādams, kā atriebties Alfrēdam Templam, jo Bekija kaunā un nožēlā viņam visu izstāstīja, neaiz- mirsdama pieminēt arī pašas nodevīgo rīcību. Bet pat atriebes slāpes drīz izgaisa no patīkamajām domām, un viņš aizmiga, Bekijas pēdē­jiem vārdiem sapņaini skanot viņa ausīs:

«Tom, kā tu spēji būt tik cēls?»

Divdesmit otra nodaļa

Tuvojās brīvdienas. Skolotājs, allaž stingrs, kļuva vēl stingrāks un prasīgāks, jo gribēja, lai skolēniem būtu labi panākumi eksāmenu dienā. Viņa rīkste un lineāls tagad reti stāvēja bez darba, sevišķi pie mazajiem skolēniem. Tikai lielākie zēni un jaunās lēdijas, astoņpa­dsmit vai divdesmit gadu vecumā, bija pasargāti no pēriena. Mistera Dobinsa pērieni bija visai sāpīgi, jo, lai gan viņam zem parūkas bija kails un spīdošs pauris, viņš bija tikai pusmūža vīrs, kam muskuļos vēl ir spars. Kad lielā diena tuvojās, visa nežēlība, kas viņā iemājoja, kļuva redzama, šķita, ka viņš ar atriebīgu prieku sodīja pat par visniecīgāko pārkāpumu. Tāpēc mazākie zēni pavadīja savas dienas bailēs un ciešanās un naktīs gudroja atriebes veidus. Viņi nepalaida garām nevienu izdevību, lai sariebtu skolotājam. Bet viņš vienmēr viņus pieveica. Katrai veiksmīgai atriebei sekoja tik satriecoša un varena atmaksa, ka zēni vienmēr atstāja kaujaslauku ar smagiem zaudējumiem. Beidzot viņi kļuva sazvērnieki un izdomāja plānu, kas solīja žilbinošu uzvaru. Viņi pieaicināja izkārtņu krāsotāja dēlu, izstāstīja viņam savu nodomu un lūdza palīdzību. Arī viņam bija iemesls priecāties par sazvērestību, jo skolotājs dzīvoja krāsotāja ģimenē kā īrnieks un bija daudzkārt zēnā izraisījis naidu. Skolotāja sieva bija nodomājusi uz dažām dienām aizbraukt uz laukiem, tātad neviens netraucēs viņu nodoma izpildi. Gatavodamies svarīgiem notikumiem, skolotājs allaž mēdza diezgan stipri iemest, un krāsotāja dēls apsolīja, kad skolotājs būs krietni ieskurbis un savā krēslā iesnaudies, viņš — eksāmenu vakarā — paveikšot savu uzdevumu un tad pamodināšot skolotāju īstā laikā, lai tas steigtos uz skolu.

Pienāca laiks un izdevība interesantajai iecerei. Astoņos vakarā skolas nams bija spoži apgaismots un izgreznots ar karodziņu, ziedu un lapu vītnēm. Skolotājs sēdēja kā tronī savā lielajā krēslā uz paaugstinājuma, aiz muguras viņam bija tāfele. Viņš izskatījās diezgan ieskurbis. Trijās solu rindās gar abām telpas sienām un sešās rindās viņa priekšā sēdēja pilsētas cienījamākie varasvīri un skolēnu vecāki. Pa kreisi no skolotāja aiz pieaugušajiem bija uzslieta plata pagaidu tribīne, kurā sēdēja skolēni, kam bija jāpiedalās šā vakara priekšnesumos: rindas mazu zēnu, tik tīri nomazgātu un saģērbtu, ka viņi jutās nepanesami neveikli; rindas lempīgu, lielu pusaudžu; snieg­balti bija soli, kuros sēdēja meitenes un batistā un muslīnā tērptas jaunās lēdijas, kuras ne mirkli neaizmirsa savas atkailinātās rokas, vecmāmiņu dāvātās rotaslietas, savas rozā un zilās lentes un ziedus matos. Visu pārējo telpu piepildīja skolēni, kas nepiedalījās priekšne­sumos.

Pārbaudījumi sākās. Ļoti sīks puisītis piecēlās un neveikli noskai­tīja:

—  Liels pārsteigums jums liksies tas, Ka runā puisēniņš tik mazs,— utt.,

pavadīdams deklamāciju ar mokoši vienmuļām un raustīgām kustī­bām, kādas varētu būt mašīnai, ja tā mazliet sabojātos. Bet viņš laimīgi nokļuva līdz galam, gan pārciezdams nežēlīgas izbailes, un saņēma vispārējus aplausus, kad pēc šablona paklanījās un aizgāja. Maza, nokaunējusies meitenīte nočiepstēja:

—  Mērijai bij jēriņš mazs,— utt.

Viņas kniksis izraisīja līdzjūtību, viņa saņēma savu tiesu aplausu un apsēdās nosarkusi un laimīga.

Toms Sojers uznāca ar iedomīgu pašapziņu un sāka deklamēt neizsmeļamo un nemirstīgo «Dodiet man brīvību vai nāvi»* ar lieliskām dusmām un mežonīgiem žestiem, bet runas vidiī pēkšņi aprāvās. Viņu sagrāba baismīgs lampu drudzis, kājas saļodzījās, un viņš gandrīz vai nosmaka. Viņš gan izraisīja publikas līdzjūtību, bet klausītāji klusēja — un tas bija vēl ļaunāk nekā līdzjūtība. Skolotājs sarauca pieri, un tas bija briesmu kalngals. Toms kādu brīdi vēl cīnījās, tad aizgāja galīgi satriekts. Atskanēja vārgi aplausi, bet tie drīz noklusa.

Sekoja «Zēns stāv uz degoša klāja» un «Steidz lejup asīriešu pulks»* un vēl citas deklamācijas — poēzijas dārgakmeņi. Tad sākās pārbaudījumi lasīšanā un pareizrakstībā. Nelielā latīņu valodas klase nodeklahiēja savus pantus godam.

Tagad vajadzēja sākties vakara svarīgākajai daļai — pašu jauno lēdiju sacerējumiem. Visas pēc kārtas iznāca līdz tribīnes malai, viegli noklepojās, pacēla manuskriptu (apsietu ar glītu lenti) un sāka lasījumu, sevišķi lielu vērību veltīdamas izteiksmei un pieturas zīmēm.

Temati bija tie paši, ko līdzīgos gadījumos bija apcerējušas viņu mātes, vecmāmiņas un visas sieviešu kārtas priekšteces līdz pat krusta kariem: «Draudzība», «Atmiņas par senām dienām», «Par reliģijas vēsturi», «Sapņu zeme», «Kultūras priekšrocības», «Politis­kās valsts pārvaldes formas, to līdzība un pretstati», «Skumjas», «Bērnu mīlestība pret vecākiem», «Sirds ilgas» utt., utt.

So sacerējumu galvenā iezīme bija rūpīgi kopta un lolota grūtsir­dība; otra iezīme — plaši un izšķērdīgi lietots «smalkais stils»; trešā — tieksme aiz matiem valodā ievilkt sevišķi iecienītus vārdus un teicienus, kas jau bija galīgi nodrāzti. Bet visievērojamākā un kaitīgākā īpatnība bija uzmācīgā un neizturamā pamācība, kas katra sacerējuma beigās vicināja savu strupo asti. Lai arī kāds būtu temats, katram skolēnam vajadzēja piepūlēt smadzenes, lai tam piešķirtu tādu aspektu, ka ikviens tikumīgs un dievbijīgs cilvēks justos pacilāts. Visas šīs morāles kliedzošā liekulība bija nepietiekama, lai šo manieri izskaustu no skolām, arī šodien to vēl neizskauž un varbūt neizskaudīs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs pasaule. Nav nevienas skolas mūsu zemē, kurā jaunās lēdijas nejustu pienākumu noslēgt savus domrakstus ar morāles sprediķi, un jūs novērosiet, ka visvieglprātīgākās un visneticī­gākās meitenes skolā raksta visgarākos un vissvētulīgākos sacerēju­mus. Bet pietiks. Vienkārša patiesība allaž ir nebaudāma.

Atgriezīsimies pie eksāmena. Pirmais sacerējums, ko nolasīja, saucās «Vai tā ir dzīve?». Varbūt lasītājam būs pacietība izlasīt citātu no tā:

«Ar kādu brīnišķīgu sajūsmu, dzīves parastos ceļus staigājot, jauneklīgā dvēsele ilgojas pēc sengaidītiem svētkiem! Iztēle rosīgi glezno rožainas prieka ainavas. Izlutinātā modes dievinātāja sapņos redz sevi svētku viesu barā, «visu ievērības centrā». Viņas graciozais stāvs greznā, sniegbaltā tērpā virpuļojot aizvijas līksmā dejā, viņas acis ir visspožākās, viņas soļi visvieglākie jautrajā sabiedrībā. Šādās patīkamās sapņu noskaņās laiks aizrit ātri, un pienāk sengaidītā stunda, kad viņa ieiet Elisijā, par kuru tik daudz un kvēli sapņojusi. Cik pasakaini skaists viss šķiet viņas apburtajām acīm! Katra jauna aina ir valdzinošāka nekā iepriekšējā. Bet pēc kāda laika viņa atklāj, ka patīkamā āriene slēpj sevī tukšumu. Glaimi, kas kādreiz apbūra viņas dvēseli, tagad asi griež viņas dzirdi, balles zāle zaudējusi savu pievilcību, un sabrukušu veselību un sarūgtinātu sirdi viņa novēršas no tās, pārliecināta, ka šīs zemes prieki nespēj remdēt dvēseles ilgas!»*

Un tā tālāk un vēl joprojām. Viņai lasot, šad tad bija dzirdamas pateicības šalkas, čuksti, izsaucieni: «Cik burvīgi!», «Cik daiļska­nīgi!», «Cik patiesi!» u.tml., un, kad lasījums nobeidzās ar sevišķi skumdinošu morāles sprediķi, atskanēja jūsmīgi aplausi.

Tad piecēlās slaida, skumīga meitene, kuras sejai piemita tas «interesantais» bālums, ko rada zāles un gremošanas traucējumi, un nolasīja dzejoli. Pietiks, ja citēsim divus pantus:

Misūri meitenes ardievas Alabamai

Alabama, ardievu, čirdsmīļotā!

Ir tagad uz laiku jāšķiras mums,

Un skumjas domas mani vairs neatstāj,

Un atmiņu smeldzē sirds mana tumst.

Pa ziedošiem mežiem te klaiņojot,

Pie Talapuzas straumēm reiz lasīju es

Un dzirdēju Talasī daiņojot;

Bij Kūzas krastā man ausmas stars mests,

Bet nekaunos es, ka, sirds, tu tā ciet, •

Un nesarkstu tāpēc, ka asaras līst, .

Ne no svešas zemes man jāaiziet,

Ne man svešiniekus atstāt, ko prāts nepazīst.

Sai štatā kā mājās ir viss man svēts,

Es šīs ielejas atstāju, torņus, kas gaist.

Tik auksta vēl nav mana sirds, mana tete,

Alabama, pēc tevis tā ilgojot kaist.

Tikai ļoti nedaudzi zināja, ko nozīmē «tēte»*, tomēr dzejolis visiem ļoti patika.

Tad iznāca melnīgsnēja jauna lēdija melnām acīm un melniem matiem. Viņa izteiksmīgi kādu mirkli klusēja; tās sejā parādījās traģiska izteiksme, un viņa sāka lasīt rrtmiskā, svinīgā balsī:

«Paradiba.

Nakts bija vētraina un tumša. Pie debess augstā torņa nemirdzēja neviena zvaigznīte, bet smagi, dobji pērkona grāvieni nemitīgi dunēja ausīs, kamēr baismi zibeņi nikni šaudījās pa debess mākoņainajām telpām, it kā nicinādami to varu, ar kuru viņu baismas savaldīja slavenais Franklins*! Pat nevaldāmie vēji vienprātīgi izrāvās no savām mistiskajām mītnēm un trakoja, lai vēl palīdzētu kāpināt šīs ainas mežonīgumu. Sādā laikā, tik tumšā, tik baigā, mans gars alka pēc cilvēku līdzjūtības, bet tās vietā:

— Mans dārgais draugs, kam mierināt un vadīt vara, Prieks manās bēdās, mana lielā līksme, nāk no debess stara.

Viņa nāca kā starojoša būtne, kuru jaunas un romantiskas dvēseles šķiet ieraugām uz iztēlotās paradīzes saulainajiem ceļiem, skaistuma karaliene, kuru greznoja tikai viņas pārdabiskais daiļums. Viņas soļi bija tik liegi, ka nebija dzirdama ne skaņa, un viņa būtu aizslīdējusi man garām nepamanīta un nemeklēta kā citas necilas daiļavas, ja viņa man nepieskartos, izraisot maģiskas trīsas. Viņas vaibstos bija dīvainas skumjas, it kā decembra ledus asaras, kad viņa rādīja uz apkārtējo elementu cīņu un lika man vērot divas būtnes.»

Sis murgojums bija uzrakstīts uz desmit lappusēm un no­beidzās ar sprediķi, kas iznīcināja jebkuru cerību tam, kurš nepieder pie prezbiteriāņu baznīcas, un tāpēc ieguva pirmo godalgu. So sacerējumu atzina par labāko sasniegumu visā vakarā. Pilsētas galva pasniedza autorei balvu, teica siltu runu, kurā apgalvoja, ka nekad neesot dzirdējis tādu daiļrunību un ka pats Daniels Vebsters* varētu ar to lepoties.

Starp citu, jāpiemin, ka sacerējumu skaits, kuros bezgala atkārto­jās vārds «apburošs» un cilvēku dzīves pieredze — dēvēta par «dzīves lappusēm», bija parastajā vidusmēra līmenī.

Skolotājs, kam no izdzertā vīna bija radusies iedvesma, pa­grūda savu krēslu sānis, pagrieza klausītājiem muguru un sāka uz tāfeles zīmēt Amerikas karti, lai pēc tās eksaminētu ģeogrāfijā. Bet roka viņam neklausīja, un zīmējums iznāca visai nožēlojams,— ap­slāpēti smiekliņi atskanēja telpā. Viņš saprata iemeslu un mēģi­nāja neveiklo zīmējumu uzlabot. Viņš nodzēsa ar sūkli dažas līnijas un uzzīmēja tās no jauna, bet tās iznāca vēl kroplīgākas, un smiekliņi atskanēja vēl skaļāk. Tagad viņš visu savu uzmanību pievērsa darbam, it kā apņēmies no šīs jautrības neapmulst. Viņš juta visu acis pievērstas sev, viņam šķita, ka zīmējums tagad izdevies, un tomēr smiekli neaprima, tie pat jūtami pastiprinājās. Un bija arī iemesls.

Tieši virs telpas bija bēniņi, un pāri skolotāja galvai atradās bēniņu lūka. Pa šo lūku lēnām nolaidās kaķis, kura pakaļkājas bija piesietas virvē, bet galva un žokļi aptīti ar lupatu, lai tas nevarētu ņaudēt. Lejup laizdamies, tas locījās uz augšu un mēģināja ar ķepām ieķerties virvē, bet tikai grima dziļāk un tvarstīja nesatveramo gaisu. Smiekli kļuva skaļāki un skaļāki, kaķis atradās tikai vairs sešas collas virs darbā iegrimušā skolotāja galvas, nolaidās zemāk, vēl zemāk un ar izmisīgiem nagiem ieķērās skolotāja parūkā, tad kopā ar šo trofeju tika ievilkts atpakaļ bēniņu lūkā. Bet kā staroja gaisma no skolotāja kailā paura, jo daiļkrāsotāja dēls to bija apzeltījis!

Ar to sanāksme strauji beidzās. Zēni bija atriebti. Sākās skolas brīvdienas. „

Divdesmit treša nodaļa

Toms iestājās jaunajā biedrībā «Atturības kadeti», jo viņu vili­nāja krāšņās zīmotnes un tērps, ko izsniedza biedriem. Viņš apsolījās atturēties no smēķēšanas, tabakas zelēšanas un lamu vārdiem, kamēr būs šajā biedrībā. Tagad viņš atklāja jaunu pātiesību — proti, ka dot solījumu kaut ko nedarīt ir drošākais veids, kā pamodināt vēlmi tieši aizliegto darīt. Toms drīz sajuta, ka viņu moka kārdinājums dzert un lamāties, šī vēlme bija tik spēcīga, ka viņu apvaldīja tikai cerība drīz padižoties ar savu sarkano jostu, citādi viņš būtu no biedrības izstājies. Tuvojās Ceturtais jūlijs*, un Toms, kas savas važas bija nesis četrdesmit astoņas stundas, no tām atteicās un visas savas cerības lika uz veco miertiesnesi Frēzeru — tas gulēja uz nāves gultas, un tam sarīkotu lielas publiskas bēres, jo viņš bija augsts valsts ierēdnis. Trīs dienas Toms bija ļoti noraizējies par miertiesneša veselības stāvokli un kāri par to apjautājās. Dažreiz viņa cerības sakāpa tik augstu, ka viņš pat izņēma no biedrības zīmotnes ūn tās sev spoguļa priekšā pielaikoja. Bet miertiesneša veselības stāvoklis bija nepatīkami svārstīgs. Beidzot sāka runāt, ka viņam kļūstot labāk un ka viņš atveseļojoties. Toms bija sašutis un pat jutās aizvainots, viņš tūlīt iesniedza biedrībai atlūgumu, bet nākamajā naktī mierties­neša stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira. Toms apņēmās nekad vairs nevienam neticēt. Bēres bija lieliskas. Atturības biedrības kadeti soļoja gājienā tik krāšņi, ka bijušais biedrs aiz skaudības vai nobeidzās.

Toms atkal bija brīvs zēns, un tas arī kaut ko nozīmēja. Tagad viņš varēja dzert un lamāties, bet pārsteigts atklāja, ka nemaz to nevēlas. Vienkāršais fakts, ka viņš to varēja darīt, izdzēsa viņa vēlmi un atņēma šīm izdarībām visu pievilcību.

Toms drīz vien pārsteigts atklāja, ka senilgotās brīvdienas viņu gandrīz vai nomāca.

Viņš mēģināja rakstīt dienasgrāmatu, bet trīs dienu laikā nekas nenotika, un viņš vairs nerakstīja.

Pilsētiņā ieradās visizcilākā nēģeru komediantu trupa un radīja lielu sensāciju. Toms un Džo Hārpers arī sev salasīja komediantu trupu un divas dienas bija laimīgi.

Pat slavenais Ceturtais jūlijs pagāja pavisam nemanāmi, jo stipri lija, tāpēc nebija gājiena, un pats dižākais vīrs pasaulē (kā Tomam šķita)— misters Bentons, īstens Savienoto Valstu senators,— sagā­dāja viņam lielu vilšanos, jo nebija divdesmit piecas pēdas garš, pat ne aptuveni.

Atbrauca cirks. Pēc tam zēni trīs dienas tēloja cirku teltīs, ko sameistaroja no saplīsušiem paklājiem. Ieejas maksa: zēniem — trīs spraužamadatas, meitenēm — divas,— un tad viņi arī cirka spēli atmeta.

Atbrauca arī frenologs un hipnotizētājs — un atkal aizbrauca, un dzīve pilsētiņā kļuva vēl garlaicīgāka un vienmuļāka.

Daži zēni un meitenes sarīkoja viesības, bet tās notika tik reti un bija tik jaukas, ka starpbrīži starp tām radīja sāpīgu tukšumu.

Bekija Tečera bija aizbraukusi uz Konstantinopoli pie saviem vļecākiem, lai pavadītu tur brīvlaiku,— un tā dzīvē nebija vairs nekādas gaismas.

Arī briesmīgais slepkavības noslēpums radīja nepārtrauktas mo­kas. Tas bija kā vēzis — tik neatlaidīgs un sāpīgs.

Tad Toms saslima ar masalām.

Divas garas nedēļas viņš nogulēja kā cietumnieks, miris pasaulei un tās notikumiem. Toms bija ļoti slims, viņu nekas neinteresēja. Kad viņš beidzot piecēlās un vārgi aizvilkās pa pilsētiņas ielām, viņš redzēja bēdīgas pārmaiņas visur un ikvienā būtnē. Bija radusies jauna «garīgās atmodas» kustība, visi bija kļuvuši ticīgi, ne tikai pieaugušie, bet arī zēni un meitenes. Toms staigāja apkārt, veltīgi cerēdams ieraudzīt vismaz kādu grēcinieka seju, bet visur viņu gaidīja vilšanās. yiņš atrada Džo Hārperu lasām evaņģēliju un skumji novērsās no bēdīgās ainas. Viņš uzmeklēja Benu Rodžersu, bet sastapa viņu iznēsājam nabadzīgajiem iedzīvotājiem grozu ar svētām brošūrām. Viņš aizgāja pie Džima Holisa, kas ieteica viņam pārdomāt, cik liela svētība bijusi pārciestajām masalām — kā brīdinājumam. Katrs zēns, ko Toms sastapa, pielika vēl kādu tonnu viņa grūtsirdībai, un, kad beidzot izmisumā viņš meklēja glābiņu pie Haklberija Fina krūtīm un tas viņu saņēma ar Bībeles citātu, tad Toma sirds lūza, viņš aizvilkās mājās un nolikās gultā, sapratis, ka viņš vienīgais visā pilsētiņā bij uz mūžu mūžiem pazudusi dvēsele.

Sajā naktī sacēlās drausmīga vētra ar lietusgāzēm, briesmīgie! pērkona spērieniem un žilbinošām zibeņu blāzmām. Toms pārvilka segu pāri galvai un gaidīja ar šausmām savu galu, jo nebija nekādu šaubu, ka viss šis troksnis ir viņa dēļ. Viņam šķita, ka viņš izsmēlis augstāko spēku pacietību līdz pēdējam un tās tagad bija sekas. Kaut arī viņam būtu licies, ka velti ir izšķiest grandiozu spēku un munīciju, lai nogalinātu blakti ar artilērijas bateriju, taču nemaz nelikās nepiemēroti izraisīt tik ārkārtīgu pērkona negaisu, lai izsistu zemi zem kājām tādam kukainim, kāds viņš bija. Pamazām negaiss norima un izbeidzās, nesasniedzis savu mērķi. Zēna pirmais impulss bija pateicība un doma laboties. Otrā doma bija nogaidīt — varbūt nebūs citu negaisu.

Nākamajā dienā bija atkal jāataicina ārsts, jo Toma slimība atjaunojās. Trīs nedēļas, ko viņš tagad nogulēja uz muguras, šķita vesela mūžība. Kad viņš atkal varēja iziet ārā, viņš nemaz nepriecājās, ka nāve viņu saud-ērsi, atcerēdamies, ka bija vientuļš, atstāts un be/ draugiem. Viņš skumīgs klīda pa ielām un sastapa Džimu Holisu. Tas tēloja tiesnesi zēnu barā, kas tiesāja kaķi par slepkavību, klāt bija upuris — putniņš. Džo Hārperu un Haku Finu viņš ieraudzīja kādā gatvē ēdam nozagtu meloni. Nabaga zēni, viņiem, tāpat kā Tomam, bija atgriezusies vecā slimība. <

Divdesmit ceturta nodaļa

Beidzot pilsētiņas miegainā atmosfēra tika spēcīgi satricināta: tiesā sākās slepkavības prāva. Visi par to vien runāja. Toms nespēja no šīm sarunām izvairīties. Katrreiz, kad pieminējā slepkavību, viņa sirds nodrebēja, jo netīrā sirdsapziņa un bailes gandrīz pārliecināja viņu, ka visas piezīmes tiek izteiķtas, viņam dzirdot, lai viņu pārbau dītu. Toms gan neizprata, kā varētu turēt viņu aizdomās, ka viņš kau ko zina par slepkavību, bet tomēr nespēja palikt mierīgs, dzirdot šī sarunas. Visu laiku viņu kratīja auksti drebuļi.

Viņš aizveda Haku uz kādu vientuļu vietu, lai ar viņu aprunātos. Būtu liels atvieglojums uz īsu brīdi ļaut mēlei vaļu, dalīt savu bēdu nastu ar kādu citu cietēju. Turklāt viņš gribēja pārliecināties, vai Haks tiešām visu laiku klusējis.

—  Hak, vai tu kādam esi stāstījis par — to?

—  Par ko?

—  Tu zini.

—  A — nē, protams, nē.

—  Nekad ne vārda?

—  Nevienu vienīgu vārdu, kā es te stāvu! Kāpēc tu tā jautā?

—  Man ir bailes.

—  Tom Sojer, mēs taču nenodzīvotu ne divas dienas, ja kāds to uzzinātu. Tu taču to saproti?

Toms sajuta mazu atvieglojumu. Pēc īsa klusuma mirkļa viņš jautāja:

—  Hak, viņi taču nevarētu atrast nevienu, kas tevi piespiestu izstāstīt?

—  Mani piespiest izstāstīt? Ja es gribētu, lai šis velna jauktenis mani noslīcina, tad viņi piespiestu mani runāt. Citādi gan ne.

—  Tad viss ir kārtībā. Manuprāt, mēs esam drošībā tik ilgi, kamēr turam mēli aiz zobiem. Bet zvērēsim vēlreiz! Tā būs drošāk!

—  Lai iet!

Un atkal viņi zvērēja ar drausmām ceremonijām.

— Ko visi runā, Hak? Esmu jau daudz ko dzirdējis.

—  Ko runā? Tikai par Mafu Poteru, Kam Poteru, Mafu Poteru visu laiku. Un es svīstu vienā svīšanā, un tā vien gribas kaut kur nolīst.

—  Tāpat ir arī man. Manuprāt, viņam ir beigas. Vai tev dažreiz •īav viņa žēl?

—  Gandrīz vienmēr, gandrīz vienmēr. Viņš nav diez cik vērtīgs cilvēks, bet nevienam arī ļaunu nedarīja. Tikai makšķerēja pa druskai, lai sadabūtu naudu un tad piedzertos,— un daudz klaiņoja apkārt, bet, ak kungs, to mēs visi darām, vismaz vairums — sludinātāji un tam­līdzīgi ļautiņi. Bet viņš ir labsirdīgs un iedeva man pusi zivs, kad tur abiem nemaz nepietika, un daudzas reizes viņš mani paglāba, kad man nelaimējās.

—  Viņš salāpīja man pūķus, Hak, un piesēja manai makšķeres auklai āķus. Es vēlētos, kaut mēs varētu viņu izglābt no turienes.

—  Ak manu tētīt! Mēs nekā nespējam viņu izdabūt no turienes, Tom. Un nebūtu jau nekāda labuma, tie tikpat viņu notvertu.

— Jā gan. Bet man pretīgi klausīties, ka tie lamā viņu kā velnu par to, ko viņš nekad nav darījis.

—  Un man arī, Tom. Debess, es dzirdēju tos sakām, ka Viņš esot asinskārīgākais nelietis šajā novadā, tie brīnoties, ka viņš vēl neesot pakārts.

Jā, tā tie runā visu laiku. Esmu dzirdējis tos sakām, ka nolinčošot viņu, ja palaidīšot brīvībā. To tie arī izdarīs!

Zēni sarunājās ilgi, bet labāk no tā viņiem nekļuva. Kad iestājās krēsla, viņi klaiņoja ap mazo, vientuļo cietumu, varbūt ar nenoteiktu cerību, ka kaut kas notiks, kas atbrīvos viņus no grūtībām. Bet nekas delīrija stāvoklī, jo viņš bija piedzēries. Es esmu mainījis savus uzskatus un vairs neminēšu šos vainu mīkstinošos apstākļus. (Tad viņš pievērsās rakstvedim.) Iesauciet Tomasu Sojeru!

Klātesošo sejās parādījās mulss pārsteigums, arī paša Rotera sejā. Visu acis izbrīnā un ziņkārē pievērsās Tomam, kad viņš piecēlās un nostājās liecinieku solā. Zēns izskatījās visai satraukts, jo bija ļoti nobijies. Viņš norunāja zvērestu.

—  Tomas Sojer, kur jūs bijāt septiņpadsmitajā jūnijā pusnakts stundā?

Toms paskatījās uz indiāņa Džo stingo seju, un viņa mēle atteicās paklausīt. Visi klausījās elpu aizturējuši, bet neviens vārds nenāca pār viņa lūpām. Pēc dažiem mirkļiem zēns mazliet atguva spēku, un viņa balss bija pietiekami stipra, lai daļa klausītāju to sadzirdētu:

—  Kapsētā!

—  Mazliet skaļāk, lūdzu! Nebaidieties! Jūs bijāt . . .

—  Kapsētā.

Nicīgs smīns pārslīdēja indiāņa Džo sejai.

—  Vai jūs bijāt Zirgu Viljamsa kapa tuvumā?

—  Jā, ser.

—  Runājiet vēl mazliet skaļāk! Cik tuvu jūs bijāt kapam?

—  Tik tuvu, kā tagad esmu jums.

—  Vai jūs bijāt paslēpies?

—  Es biju paslēpies.

—  Kur?

—  Aiz gobām, kas aug blakus kapam.

Indiānis Džo tikko manāmi sarāvās.

—  Vai vēl kāds bija jums līdzi?

—  Jā, ser. Es tur aizgāju ar . . .

—  Pagaidiet vienu mirkli! Nesteidzieties nosaukt sava biedra vārdu! Mēs to uzzināsim vajadzīgajā brīdī. Vai jūs atnesāt sev kaut ko līdzi?

Toms sastomījās un izskatījās apmulsis.

—  Runājiet, zēn,— nekautrējieties! Patiesība ir vienmēr godā­jama. Ko jūs tur bijāt aiznesis?

—  Tikai — beigtu kaķi.

Publikā nošalca smiekli, kurus tiesnesis apsauca.

—  Mēs parādīsim kaķa skeletu. Tagad, zēn, pastāstiet visu, kas notika, pats saviem vārdiem — neizlaižot neko un nebaidoties.

Toms sāka stāstīt, sākumā vilcinādamies, bet iesila, viņa vārdi raisījās aizvien raitāk, pēc īsa brīža zālē apklusa visas skaņas, bija dzirdama tikai viņa balss; visu acis pievērsās viņam, pavērtām lūpām un aizturētu elpu publika tvēra ik vārdu, aizmirstot laiku. Dzirdot šo drausmo, patieso stāstu, jūtu spriegums sasniedza augstāko pakāpi, kad zēns sacīja:

— Un, kad ārsts satvēra dēli un Mafs Poters pakrita, indiānis Džo pielēca ar nazi un . . .

Strauji kā zibens metiss pieskrēja pie loga, atgrūda visus, kas stāvēja viņam ceļā, un pazuda!

Divdesmit piektā nodaļa

Toms atkal bija slavas apmirdzēts varonis — pieaugušie viņu lutināja, bērni apskauda. Viņa vārds kļuva nemirstīgs — jo pilsētiņas avīze viņu cildināja. Bija ļaudis, kuriem šķita, ka Toms kādreiz būs prezidents, ja vien viņu līdz tam nepakārs.

Kā parasts, nepastāvīgā, vieglprātīgā pasaule piekļāva Mafu Poteru pie savas sirds un tikpat izšķērdīgi apbēra viņu ar laipnībām kā agrāk ar lāstiem. Bet tāda uzvedība dara pasaulei godu, tāpēc nav labi šajā rīcībā saskatīt kaut ko nosodāmu.

Toma dienas bija spožuma un līksmes dienas, bet viņa naktis — šausmu naktis. Indiānis Džo sagandēja viņa sapņus ar savu liktenīgo un draudu pilno skatienu. Neviens kārdinājums nespēja izvilināt zēnu no mājas pēc saulrieta. Nabaga Haks arī dzīvoja vienās bailēs un šausmās, jo Toms bija visu izstāstījis advokātam naktī pirms lielās tiesas dienas, un Haks ļoti baidījās, ka viņa līdzdalība šajā notikumā kļūs zināma, par spīti indiāņa Džo aizbēgšanai, kas paglāba zēnu no mokpilnas liecības tiesā. Nabaga Haks bija lūdzis advokātu apsolīt, ka par viņu neko neizpaudīs, bet ko gan tas līdzēja? Kopš sirds­apziņas mokas bija naktī aizdzinušas Tomu uz advokāta māju un izspiedušas drausmo stāstu pār viņa lūpām, kuras bija devušas lielāko un baismāko klusēšanas zvērestu, Haka ticība cilvēkiem bija tikpat kā izdzēsta.

Katru dienu Mafa Potera pateicība lika Tomam priecāties par to, ka bija visu izstāstījis, bet naktīs viņš vēlējās, kaut viņa mēle būtu klusējusi. Toms gan baidījās, ka indiāni Džo nekad nenotvers, gan atkal baidījās, ka notvers. Viņš juta, ka nekad nevarēs droši elpot, iekams šis cilvēks nebūs miris un viņš redzējis tā līķi.

Izsludināja atlīdzību par slepkavas notveršanu, visu apkārtni pārmeklēja, bet indiāni Džo atrast neizdevās. Kāda viszinoša brīnum- būtne, kas iedvesa bijīgu cieņu,— detektīvs, atbrauca no Sanluisas, visur okšķerēja, kratīja galvu, sataisīja gudru ģīmi un sasniedza tos apbrīnojamos panākumus, kādus viņa amata brāļi parasti mēdz sasniegt. īsi sakot: «viņš bija atradis pēdas». Bet slepkavības «pēdas» nevar pakārt, un pēc tam, kad detektīvs visu bija paveicis un aizbraucis uz mājām, Toms jutās tikpat nedrošs kā agrāk.

Dienas vilkās lēnām, un katra atstāja aiz sevis baiļu nastu, kas kļuva mazliet vieglāka.

Divdesmit sestā nodaļa

Katra normāla zēna dzīvē pienāk laiks, kad viņā pamostas tr^ka vēlme doties kaut kur un izrakt apslēptu mantu. Vienu dienu šāda vēlme pēkšņi pamodās Tomā. Viņš devās sameklēt Džo Hārperu, bet bez sekmēm. Tad viņš meklēja Benu Rodžersu, tas bija aizgājis makšķerēt. Beidzot viņš saskrējās ar Finu — Asiņaino Roku. Arī Haks šoreiz derēja. Toms aizveda viņu kādā klusā vietā un uzticēja savu noslēpumu. Haks bija ar mieru. Haks vienmēr piekrita piedalī­ties jebkurā pasākumā, kas solīja piedzīvojumus un neprasīja izdevu­mus, jo viņam bija pārmērīgi daudz brīva laika, kas nav nauda.

—  Kur mēs raksim?—jautāja Haks.

—  Nu, visur.

—  Vai tad manta aprakta šeit visapkārt?

—  Nē. Tā noslēpta sevišķās vietās, Hak,— galvenokārt uz salām, dažreiz satrunējušās lādēs zem kāda nokaltuša koka zara — tam pašā galā, kur tieši pusnaktī krīt ēna, bet visbiežāk zem grīdas tādās mājās, kur spokojas.

—  Kas to noslēpis?

—  Protams, laupītāji — ko tu vēl jautā? Vai tu domā, ka svētdie­nas skolas pārzinis?

—  Es nezinu. Ja manta piederētu man, es to nenoslēptu, bet visu izdotu un labi papriecātos.

—  Arī es tā darītu, bet laupītāji tā nedara, viņi vienmēr mantu noslēpj un atstāj slēptuvē.

—  Vai tad vēlāk viņi nenāk to izrakt?

—  Nē, viņi taisās nākt, bet parasti aizmirst iezīmētās vietas vai arī nomirst. Tad manta guļ tur ilgi un beidzot sarūsē, bet pēc laiciņa kāds atrod vecu, sadzeltējušu papīru, kurā rakstīts, pēc kādām zīmēm manta jāmeklē,— un paiet vesela nedēja, iekams to papīru izburto, jo uz tā rakstītas galvenokārt noslēpumainas zīmes un hieroglifi.

—  Hiro —kā tu teici?

—  Hieroglifi — bildes un dažādi kribuļi, kas šķietami nenozīmē neko.

—  Vai tev ir tāds papīrs, Tom?

—  Nē.

—  Bet kā tad tu atradīsi zīmes?

—  Man nevajag zīmju. Mantu viņi vienmēr aprok zem spoku apsēstām mājām vai uz salas, vai zem nokaltuša koka, kuram viens zars garāks par pārējiem. Mēs mazliet pamēģinājām Džeksona salā, bet varam mēģināt kādreiz rakt citur, un pie Brūža strauta ir kāda spoku māja un daudz nokaltušu koku ar sausiem zariem — var teikt — vezumiem!

—  Vai manta ir zem tiem visiem?

—  Kā tu runā! Nē!

—  Kā tad zināsi, zem kura rakt?

—  Rakšu zem visiem.

—  Tom, bet tad mums būs jāraujas visu vasaru.

—  Nu, un tad? Iedomājies, ka tu atradīsi misiņa podu ar simt dolāriem, jauki aprūsējušiem, vai satrunējušu lādi pilnu ar dimantiem. Ko tad tu sacīsi?

Haka acis iekvēlojās.

—  Tas būtu vareni, pavisam vareni — pamatīgs ieguvums! Dod man tikai simt dolāru, un es neprasīšu nekādus dimantus.

—  Labi. Bet es gan nesviedīšu projām dimantus. Dažiem ir divdesmit dolāru vērtība. Un nav neviena, kas nemaksātu septiņdes­mit piecus centus vai dolāru gabalā.

—  Ej nu! Vai patiesi?

—  Protams. Katrs tev to pateiks. Vai tu neesi redzējis nevienu dimantu, Hak?

—  Nē, neatceros vis. '

—  Karaļiem pieder dimantu kalni.

—  Es jau nepazīstu nevienu karali, Tom.

—  To varu iedomāties. Bet, ja tu aizbrauktu uz Eiropu, tu redzētu viņus tur bariem apkārt lēkājam.

—  Vai tad viņi lēkā?

—  Lēkā! Tu vientiesi! Nē!

—  Bet kāpēc tad tu teici, ka viņi lēkājot?

—  Nieki! Es tikai gribēju sacīt, ka tu viņus redzētu— protams, nevis lēkājam — jo kāpēc gan lai viņi lēkātu? Es gribēju teikt, tu viņus redzētu visās malu malās. Kā to kuprīti Ričardu*.

•— Ričardu? Kāds ir viņa uzvārds?

—  Viņam nav uzvārda. Karaļiem ir tikai vārdi.

—  Patiesi?

—  Nu kā tad!

—  Nu, ja viņiem tā labpatikas, Tom, lai viņi dzīvo bez uzvārda! Bet es gan negribētu būt karalis un saukties tikai priekšvārdā kā nēģeris. Bet saki — kur tu vispirms raksi?

—  Nezinu. Varbūt sāksim ar nokaltušo koku pakalnā viņpus Brūža strauta?

—  Esmu ar mieru.

Viņi sadabūja saliektu kapli un lāpstu un nostaigāja trīs jūdzes. Nosvīduši un aizelsušies viņi sasniedza savu ceļa mērķi un atsēdās zem gobas, kas auga tuvumā, lai atpūstos un uzsmēķētu.

—  Man te patīk,— sacīja Toms.

—  Man arī.

—  Teic, Hak,— ja mēs te atradīsim apraktu mantu, ko tu darīsi ar savu daļu?

—  Es? Edīšu katru dienu pīrāgu un dzeršu glāzi limonādes, uo iešu noskatīties visus cirkus, kas atbrauks. Es jautri padzīvošu!

—  Bet vai tu neko neiekrāsi?

—  Iekrāt? Kāpēc?

—  Lai tev būtu vēlāk no kā dzīvot.

—  Tam nav nozīmes. Kādā jaukā dienā te pilsētā uzradīsies tēvs un sagrābs naudu savos nagos, ja nepasteigšos to iztērēt. Un viņš to nodzīvos pavisam ātri. Bet ko tu darīsi ar savējo, Tom?

—  Es nopirkšu jaunas bungas un pamatīgu zobenu, un sarkanu kaklautu, buldoga kucēnu un apprecēšos.

—  Apprecēsies?

—  Jā gan!

—  Tom, vai tu esi pie pilna prāta?

—  Pagaidi, gan tu redzēsi.

—  Tā būtu vislielākā muļķība, ko tu izdarītu, Tom. Paskaties uz manu tēvu un māti. Kā tie plēšas! Es atceros labi.

—  Tas nav nekas. Meitene, kuru es precēšu, neplēsīsies.

—  Tom, manuprāt, viņas visas ir vienādas. Visas grib iztukšot vīram kabatas. Labāk pārdomā vēl visu to! Padomā, kad es tev saku! Kā to skuķi sauc?

—  Viņa nav skuķis, bet meitene.

—  Tas ir vienalga, manuprāt. Daži saka: skuķis, daži: meitene abi vārdi pareizi. Bet kā tad viņu īsti sauc, Tom?

—  Es tev kādreiz pateikšu, ne tagad.

—  Labi. Bet, kad tu apprecēsies, es kļūšu pavisam vientuļš.

—  Nē, tu dzīvosi pie manis. Bet pietiks par to runāt, sāksim rakt.

Viņi svīzdami raka kādu pusstundu. Bez sekmēm. Viņi pūlējās vēl vienu pusstundu. Joprojām bez panākumiem. Haks jautāja:

—  Vai viņi vienmēr mantu ierok tik dziļi?

—  Dažreiz — ne vienmēr. Bet parasti gan. Manuprāt, neesam uzgājuši īsto vietu.

Viņi uzmeklēja jaunu vietu un sāka atkal rakt. Šoreiz viņi strādāja mazliet lēnāk, tomēr darbs veicās. Viņi raka, kādu brīdi klusēdami. Beidzot Haks atspiedās uz savas lāpstas, ar piedurkni aizslaucīja lāses no pieres un jautāja:

—  Kur tu raksi nākamo reizi, pēc šīs vietas?

—  Varbūt pamēģināsim rakt pie vecā koka Kārdifa kalnā, aiz atraitnes mājas?

—  Domāju, tā ir laba vieta. Bet vai atraitne mums mantu neatņems, Tom? Tā atrodas viņas zemē.

—  Mums atņems?! Varbūt viņa mēģinās gan. Bet ikvienam, kas atrod apraktu mantu, tā pieder. Nav svarīgi, kam pieder zeme.

Tas Haku nomierināja. Darbi turpinājās. Pēc kāda laika Haks atkal ierunājās:

—  Sasodīts, te laikam atkal ir nepareizā vieta. Kā tu domā?

—  Tas ir ļoti savādi, Hak! Es netieku gudrs. Dažreiz iejaucas raganas, varbūt tās tagad traucē mūsu darbu.

—  Muļķības! Raganām dienas laikā nav nekādas varas.

—  Tā gan. Es par to nemaz neiedomājos. Bet zini, kur ir tā vaina? Cik gan lieli muļķi mēs esam! Jānoskaidro, kur zara ēna krīt pusnaktī, un jārok tur.

—  Tad, sasper jods, mēs esam strādājuši veltīgi! Nu, pie velna, atnāksim naktī. Bet ceļš ir briesmīgi garš! Vai tu varēsi izkļūt no mājām?

—  Varēšu gan*. Mums tas jādara šonakt, jo — tiklīdz kāds ie­raudzīs šīs bedres, viņš tūlīt sapratīs, kas šeit atrodas, un raks pats.

—  Labi, es atnākšu šonakt un ņaudēšu.

—  Norunāts. Paslēpsim darbarīkus krūmos.

Zēni ieradās šai vietā naktī, norunātajā laikā. Viņi apsēdās ēnā un gaidīja. Vieta bija vientuļa, stunda, saskaņā ar veciem nostāstiem, svinīga. Šalcošajās lapās čukstēja gari, ēnainajos kaktos glūnēja spoki, no tālienes atskanēja dobjas suņu rejas, tām atbildēja drūms pūces brēciens. Zēnus nomāca šis svinīgums, un viņi gandrīz nemaz nesarunājās.

Beidzot viņiem šķita, ka pusnakts ir klāt, viņi iegaumēja, kur krita ēna, un sāka rakt. Cerības atdzīvojās. Viņu interese pieauga un čaklums līdzi tai. Bedre kļuva aizvien dziļāka un dziļāka, bet, kad viņu sirdis iepukstējās straujāk, dzirdot kapli atsitamies pret kaut ko,— viņi piedzīvoja jaunu vilšanos. Tas bija akmens vai koka gabals. Beidzot Toms sacīja:

—  Nav vērts, Hak. Atkal nepareiza vieta.

—  Bet tā nevar būt nepareiza. Mēs taču notrāpījām vietu, kur krita ēna.

—  Es zinu, bet ir vēl citi apstākļi.

—  Kādi?

—  Mēs laiku noteicām tikai apmēram. Varbūt bija par agru vai par vēlu.

Haks nosvieda savu lāpstu.

—  Tā gan,— viņš teica.— Tā būs īstā vaina. Visa tā rakšana jāatmet, mēs nekad nevarēsim noteikt īsto laiku, un turklāt tas viss ir pārāk šausmīgi, nakts laikā, kad apkārt lidinās spoki un raganas. Man visu laiku liekas, ka viens stāv aiz muguras, un es baidos pagriezties, jo'varbūt cits, kas stāv man priekšā, to vien gaida. Man visu laiku skrien drebuļi pa kauliem.

—  Man klājas tāpat, Hak. Viņi parasti pie mantas aprok ari mironi zem koka, lai viņš mantu sargātu.

—  Dievs tēvs!

—  Jā, tā viņi mēdz darīt. Esmu to allaž dzirdējis.

—  Tom, man nepatīk maisīties tur, kur ir miroņi. Līķiš kā likts atnes nelaimi.

—  Man arī nepatīk viņus traucēt, Hak. Ja nu te viens izbāž ārā savu galvaskausu un kaut ko mums pasaka?

—  Nerunā, Tom! Tas ir pārāk drausmīgi!

—  Tā tas ir, Hak! Man ir pavisam savādi ap dūšu.

—  Tom, atstāsim šo vietu un pamēģināsim citur!

—  Lai notiek, tā būs labāk!

—  Bet kur tas būs?

Toms brīdi padomāja, tad sacīja:

—  Spoku mājā. Tur būs īstā vieta.

—  Sasodīts! Man nepatīk mājas, kur spokojas, Tom. Spoki ir daudz negantāki par miroņiem. Miroņi varbūt dažreiz ierunājas, bet tie nepieslīd tev, ietinušies līķautā, kad neko nemani, pēkšņi neskatās tev pāri plecam un negriež zobus — kā to dara spoki. Es to nepārdzī­votu, Tom,— un neviens to neizturētu.

—  Jā, bet, Hak, spoki parādās tikai naktī — tie mūs netraucētu, ja raksim dienas laikā.

—  Tā jau nu ir. Bet tu labi zini, ka cilvēki izvairās kā dienā, tā naktī no spoku apsēstām mājām.

—  Tas tāpēc, ka viņi negrib iet tur, kur noslepkavots kāds cilvēks. Bet šajā mājā naktī nekas nav redzēts — tikai zila uguntiņa, kas pamirgo logā,— nekāds īsts spoks.

—  Bet, kur redzi tādu zilu uguntiņu šaudāmies, Tom, vari būt drošs, ka spoks ir turpat blakus. Tas taču pats par sevi saprotams. Tu taču zini, ka tās aizdedzina tikai spoki.

—  Tā ir. Bet dienā tās neparādās, ko tad baidīties?

—  Labi. Pamēģināsim rakt pie spoku mājas, ja tu tā saki, bet man liekas, tas ir bīstami.

Viņi jau bija sākuši kāpt lejā no kalna. Mēness apspīdētās ielejas vidū pie viņu kājām atradās spoku māja, pilnīgi vientuļa, tās sēta sen bija sagāzusies, slieksnis aizaudzis ar nezālēm, dūmenis sadrupis, logi bez stikliem, viens jumta stūris iebrucis. Kādu brīdi zēni skatījās, pa pusei gaidīdami, ka logā pamirgos zilā uguntiņa, tad, sarunādamies čukstus, kā to prasīja laiks un apstākļi, viņi nogriezās pa labi, apmezdami lielu līkumu ap spoku māju, un devās mājup pa mežiem, kas kuploja Kārdifa pakalna aizmugurē.

Divdesmit septītā nodaļa

Nākamajā dienā ap pusdienas laiku zēni atkal ieradās pie nokal­tušā koka — viņi bija atnākuši paņemt savus darbarīkus. Toms nepacietīgi vēlējās nokļūt spoku mājā. Haks arī to vēlējās — tikai mērenāk, bet pēkšņi viņš jautāja:

—  Paklau, Tom, vai tu zini, kas šodien ir par dienu?

Toms domās pārskaitīja visas nedēļas dienas, tad strauji pacēla acis, kuru skatienā bija izbailes.

—  Vai dieniņ! Es par to nemaz nepadomāju, Hak!

—  Arī es nepadomāju, bet pēkšņi man ienāca prātā, ka šodien ir piektdiena.

—  Sasodīts! Redzi, cik uzmanīgam jābūt, Hak! Mēs varējām nokļūt briesmīgā ķezā, ja sāktu rakt piektdienā!

—  Varējām! Labāk saki: mēs nokļūtu! Varbūt dažas dienas ir laimīgas, bet ne piektdiena.

—  Katrs muļķis to zina. Manuprāt, tu neesi to atklājis pirmais, Hak.

—  Es arī nekad neesmu teicis, ka tas ir mans atklājums. Un piektdiena — tas vēl nav viss. Pagājušo nakti redzēju nelāga sapni — žurkas.

—  Ko tu! Skaidra pazīme, ka būs nepatikšanas. Vai tās kāvās?

—  Nē!

—  Tad ir labi, Hak. Ja tās nekāvās, tad tas nozīmē, ka nepa­tikšanas ir ceļā. Mums tikai jātur acis vaļā un jābūt modriem. Šo­dien neraksim, bet rotaļāsimies. Vai tu zini, kas ir Robins Huds, Hak?

—  Nē. Kas ir Robins Huds?

—  Tas ir diženākais vīrs, kāds jebkad dzīvojis Anglijā, un arī vislabākais. Viņš bija laupītājs.

—  Lieliski, arī es gribētu tāds būt! Ko viņš aplaupīja?

—  Tikai šerifus un bīskapus, bagātniekus un karaļus un tamlīdzī gus ļaudis. Bet viņš nekad neapdraudēja nabagos. Viņš tos mīlēja. Ar tiem viņš vienmēr godīgi dalījās.

—  Tas nu gan ir bijis varens brālis!

—  Varu saderēt, ka viņš tāds bija, Hak! O, viņš bija pats cēlākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis! Tādu cilvēku tagad vairs nav, to tu vari man ticēt. Viņš varēja ar vienu roku piekaut ikvienu vīru Anglijā, kamēr otra roka viņam bija piesieta uz muguras. Un, kad viņš paņēma savu īves koka šaujamo loku, tad katru reizi trāpīja desmit centu naudas gabalā pusotras jūdzes tālumā.

—  Kas tas tāds — īves koka šaujamloks?

—  Es nezinu. Kāds sevišķs loks, protams. Un, ja viņš monētai netrāpīja vidū, bet malā, tad viņš nosēdās un raudāja — un lādējās. Spēlēsim Robiņu Hudu — tā ir varena rotaļa. Es tev iemācīšu.

—  Piekrītu.

Tā viņi visu pēcpusdienu spēlēja Robiņu Hudu, šad tad pa­mezdami ilgu pilnu sķatienu uz spoku māju un izteikdami piezīmes par rītdienas izredzēm un iespējām, kad viņi tur ieradīsies. Kad saule slīdēja lejup rietumos, viņi sāka atceļu uz mājām zem koku garajām ēnām un drīz pazuda no redzes loka Kārdifa pakalna mežos.

Sestdienā, agrā pēcpusdienā, zēni atkal atnāca pie nokaltušā koka. Viņi smēķēja un pļāpāja koka paēnā, mazliet paraka savā pēdējā bedrē, ne ar sevišķi lielām cerībām, bet tikai tāpēc, ka Toms sacīja: daudzreiz gadījies, ka ļaudis nav uzgājuši mantu tāpēc, ka apstājušies rakt tikai sešu collu atstatumā no tās, un tad nācis kāds cits un izracis mantu ar vienu lāpstas dūrienu. Tomēr arī šoreiz viņi pūlējās velti. Tad zēni ņēma plecos savus darbarīkus un aizgāja ar tādu izjūtu, ka nebija spēlējušies ar savu laimi, bet izpildījuši visas prasības, kas jāizpilda apslēpto mantu racējam.

Kad viņi nonāca pie spoku mājas, kapa klusumā, kas valdīja tur saules tveicē, bija kaut kas baisms un šausminošs, un vieta bija tik drūmi vientuļa un atstāta, ka viņi vienu mirkli izbijās no sava pasākuma.

Tad viņi piezagās pie durvīm un drebēdami ieskatījās mājas iekšienē. Viņi ieraudzīja nezālēm aizaugušu telpu bez grīdas, nekrāso­tām sienām, veclaicīgu pavardu, izsistus logus, sadrupušas kāpnes; šur tur un visur karājās saraustīti un tukši zirnekļu tīkli. Tad viņi klusi iegāja, strauji pukstošām sirdīm, sarunādamies čukstus, modri ausīdamies, vai nesadzirdēs kaut mazāko troksnīti, ar saspriegtiem muskuļiem, lai katru brīdi varētu atkāpties.

Pēc neilga laika viņi pie šīs vietas pierada, viņu bailes norima, un viņi kritiski un ziņkāri appētīja māju, gandrīz vai apbrīnodami paši savu drosmi, kas viņus pārsteidza. Tagad viņi gribēja apskatīt augšējo stāvu. Tas nozīmēja, ka viņi nespētu vairs aizbēgt, bet viņi izaicināja viens otra drosmi, un, protams, iznākums varēja būt tikai viens — zēni nosvieda darbarīkus kādā kaktā un sāka kāpt augšā. Arī tur viņi redzēja pamestības un sabrukuma pēdas. Vienā kaktā viņi atrada sienas skapi, kas šķietami glabāja kādu noslēpumu, taču šis paredzējums viņus pievīla — skapis bija tukšs. Viņu drosme bija pieaugusi, un viņi to valdīja. Vini jau gribēja iet lejā un sākt darbu, kad . . .

—  Sš!—čukstēja Toms.

—  Kas ir?— atčukstēja Haks, bailēs nobālēdams.

—  Sš! Tur! Vai dzirdi?

—  Jā! Ak kungs! Bēgsim!

—  Stāvi klusu! Nekusties! Viņi nāk tieši uz durvīm.

Zēni izstiepās uz grīdas un piespieda acis pie dēļu spraugām. Tā viņi gulēja nāves bailēs.

—  Viņi apstājās. Nē . . . nāk iekšā . . . Viņi ir klāt. Nečuksti vairs ne vārda, Hak! Ak dievs, kaut es varētu tikt prom!

Ienāca divi vīri. Katrs zēns domās sev sacīja:

«Tas ir vecais, kurlmēmais Spānietis, kas pēdējā laikā divas vai trīs reizes uzklīda pilsētā, — otro vīru nekad neesmu redzē­jis.»

«Otrais vīrs» bija skrandains un izspūris radījums ar nepatīkamu seju. Spānietis bija ietinies apmetnī, viņam bija kupla, sirma vaigu- bārda, zem viņa sombrero nokarājās gari, balti mati, un uz acīm bija zaļas brilles. Ienākot «otrais» runāja klusā balsī, viņi nosēdās uz grīdas ar seju pret durvīm, ar muguru pret sienu, un runātājs nepārtrauca savu runu. Viņš vairs neievēroja lielu piesardzību un turpināja, skaidri izrunādams vārdus.

—  Nē,— viņš teica,— es visu esmu pārdomājis, un man tas nepa­tīk. Tas ir bīstami.

—  Bīstami!— iesaucās «kurlmēmais» Spānietis, zēniem par lielu pārsteigumu.— Mīkstčaulis!— No šīs balss zēniem aizrāvās elpa, un viņi nodrebēja. Tā bija indiāņa Džo balss. Kādu brīdi iestājās klusums. Tad Džo teica:

—  Tad jau mūsu darbiņš tur viņā pusē bija daudz bīstamāks — bet nekas nenotika.

—  Tur bija citādi. Tas notika tālu upes lejastecē, un tuvumā nebija citu māju. Un neviens arī neuzzinās, ka mēs to mēģinājām, jo nekas mums neizdevās.

—  Bet kas tad ir vēl bīstamāk kā atnākt surp dienas laikā? Katram, kas mūs ieraudzītu, mēs liktos aizdomīgi.

—  Es to zinu. Taču nebija citas piemērotākas vietas pēc tās muļķīgās neveiksmes. Es gribu atstāt šo būdu. Es gribēju to darīt jau vakar, bet nebija iespējams no šejienes izkustēties, kad šie abi velna puikas rotaļājās tur uz pakalna tieši mūsu acu priekšā.

«Velna puikas» atkal nodrebēja pēc šīs piezīmes un nodomāja, cik laimīgi sagadījies, ka viņi bija atcerējušies piektdienu un nolēmuši gaidīt vēl vienu dienu. Savās sirdīs viņi vēlējās, kaut būtu nogaidījuši vēl veselu gadu. Abi vīri izņēma ēdamo un pabrokastoja. Pēc ilga, domīga klusuma indiānis Džo sacīja:

—  Paklau, puis, ej atpakaļ augšup gar upi uz savu vietu. Gaidi, līdz saņemsi no manis ziņu. Es riskēšu vēlreiz ieiet pilsētā, lai apskatītos. Mēs šo «bīstamo» darbu veiksim pēc tam, kad būšu mazliet paspiegojis un kad apstākļi man liksies labvēlīgi. Tad prom uz Teksasu! Aizdiegsim abi turp!

Sis priekšlikums otro apmierināja. Abi vīri sāka žāvāties, un indiānis Džo teica:

—  Nāvīgi nāk miegs. Tu sēdi sardzē!

Viņš saritinājās nezālēs un drīz sāka krākt. Viņa biedrs tam pāris reižu piebikstīja, un viņš apklusa. Tad arī sargs sāka snauduļot, viņa galva liecās zemāk un zemāk, un drīz abi vīri krāca.

Zēni ievilka dziļu, atvieglotu elpu. Toms čukstēja:

—  Tagad ir īstais brīdis — nāc!

Haks atbildēja:

—  Es nevaru. Es būšu beigts, ja viņi atmodīsies.

Toms mudināja, Haks vilcinājās. Beidzot Toms lēni un klusi piecēlās un devās prom viens. Bet jau no pirmā soļa satrunējusī grīda tik nejauki iečīkstējās, ka viņš atslīga atpakaļ, no bailēm gandrīz beigts. Otrreiz viņš vairs nemēģināja. Zēni gulēja, skaitīdami mirkļus, kas vilkās tik lēni, ka beidzot tiem šķita — laiks apstājies un mūžība kļuvusi sirma. Tie bija priecīgi, kad pamanīja, ka saule jau rietēja.

Viens krācējs apklusa. Indiānis Džo piecēlās pussēdus, apskatījās visapkārt, īgni pasmīnēja par savu biedru, kas bija nolicis galvu viņam uz ceļiem, ar kāju viņu pamodināja un sacīja:

—  Celies! Tu nu gan esi sargs! Bet labi, ka nekas nav noticis.

—  Brīnums! Vai tad es biju iemidzis?

—  Tikai mazliet, mazliet! Ir laiks mums pazust, brāl. Ko darīsim ar mazo laupījumu, kas mums palicis?

—  Es nezinu, varbūt atstāj to tepat, kā vienmēr mēdzam darīt. Nav nozīmes to nest līdzi, kamēr vēl nedodamies uz diēnvidiem. Seši simti piecdesmit sudrabā ir diezgan smags nesamais.

—  Labi — var jau vēlreiz atnākt šurp.

—  Bet, manuprāt, jānāk naktī kā citām reizēm — tā būs labāk.

—  Jā, bet zini, var paiet labs laiciņš, līdz iekrīt izdevīgs brīdis nākamajam ķērienam, viss kas var atgadīties, šeit nav īsti laba vieta, ņemsim un apraksim — dziļi zemē.

—  Laba doma,— atbildēja biedrs, kas pārgāja pāri istabai, notu­pās, pacēla pavarda dziļumā vienu no akmeņiem un izvilka maku, kas patīkami žvadzēja. Viņš no tā izņēma divdesmit vai trīsdesmit dolāru pats sev un tikpat daudz indiānim Džo un tad atdeva maku pēdējam, k^s tagad nometās uz ceļiem kādā kaktā un sāka rakt tur ar savu garo dunci.

Zēni vienā mirklī aizmirsa visas savas bailes un nelaimes. Ar kārām acīm viņi vēroja katru vīra kustību. Skat, kāds neie­domājams krāšņums! Seši simti dolāru ir pietiekami liela nauda, lai padarītu bagātus kādu pusduci zēnu! Sāda mantas rakšana solīja vislaimīgākās izredzes — vairs nebūs jālauza galva, kur rakt. Viņi bukņīja viens otru katru brīdi, un šie grūdieni bija viegli saprotami, jo tie vienkārši nozīmēja: «Nu, vai neesi priecīgs, ka esam šeit?»

Džo nazis pret kaut ko atsitās.

—  Hello!— viņš iesaucās.

—  Kas ir?— jautāja viņa biedrs.

—  Pussatrunējis dēlis — nē, šķiet, tā ir kaste. Palīdzi man mazliet, un tad redzēsim, kāpēc tā šeit paslēpta. Nē, nevajag — es izlauzu caurumu.

Džo iebāza caurumā roku un atkal izvilka to ārā.

—  Cilvēk, te ir pauda!

Abi vīri apskatīja naudas sauju. Tās bija zelta monētas. Zēni augšā bija tikpat satraukti un priecīgi kā blēži apakšā.

Džo biedrs teica:

—  Tagad ātri pie darba! Tur nezālēs kaktā, aiz pavarda, ir vecs, sarūsējis kaplis —: es to pirmīt redzēju.

Viņš aizskrēja un atnesa zēnu kapli un lāpstu. Indiānis Džo satvēra kapli, rūpīgi to apskatīja, pakratīja galvu, kaut ko norūca pie sevis un sāka rakt.

Drīz viņi izraka lādi. Tā nebija liela, apkalta ar dzelzi, un kādreiz bija bijusi ļoti stipra, iekams garie gadi to sagrauzuši. Vīri, laimes aizgrābtībā klusēdami, apbrīnoja atrakto mantu.

—  Brāl, te būs kāds tūkstotis dolāru,— sacīja indiānis Džo.

—  Tā jau runāja, ka Marela banda šeit vazājusies vienu vasaru,— svešais piebilda.

—  Es to zinu,— sacīja indiānis Džo,— un pēc tā arī izskatās — to es varu teikt.

—  Tagad tev tas nodomātais darbiņš jāmet pie malas.

Metiss sarauca pieri. Tad viņš sacīja:

—  Tu mani nepazīsti. Vēl mazāk tu izproti visu šo lietu. Tā nebūs laupīšana — bet atriebe!— Un ļauna uguns iekvēlojās viņa acīs. — Tur man vajadzīga tava palīdzība. Kad tas būs paveikts — tad prom uz Teksasu. Ej mājās pie savas Nensijas un bērniem un paliec tur, līdz došu tev ziņu!

—  Labi, ja tu tā saki. Bet ko darīsim ar šo — atkal apraksim?

—  Jā! (Neizsakāms prieks augšējā stāvā.) Nē, pie lielā Sahema*, nē! (Dziļas bēdas augšā.) Es gandrīz aizmirsu. Uz kapļa bija svaiga zeme. (Vienā mirklī zēniem kļuva nelabi aiz bailēm.) Kāpēc te at­rodas kaplis un lāpsta? Kāpēc uz tiem ir svaiga zeme? Kas tos atnesa šurp, un kur atnesēji aizgājuši? Vai tu kādu dzirdēji vai redzēji? Ko? Aprakt atkal naudu un atstāt, lai viņi atnāk un redz, ka te zeme izrakņāta! Tā nebūs, tā nebūs! Mēs aiznesīsim to uz manu alu!

—  Protams! Varēju jau to ātrāk iedomāties! Tu domā uz numuru viens?

—  Nē, numurs divi — zem krusta. Otrā vieta ir slikta — pārāk atklāta.

—  Labi. Ir pietiekami tumšs, lai mēs dotos ceļā.

Indiānis Džo piecēlās un staigāja no loga pie loga, vērīgi lūkoda­mies ārā. Tad viņš teica:

—  Kas gan atnesis šeit šos rīkus? Vai tu domā, ka viņi varētu būt augšā?

Abiem zēniem aizrāvās elpa. Indiānis Džo uzlika roku uz sava dunča, brīdi stāvēja šaubīdamies, tad pagriezās pret kāpnēm. Zēni iedomājās par skapi, bet abiem nebija vairs spēka pakustēties. Kāpnēm čīkstot, tuvojās soļi — šaušalīgā briesmu apziņa atmodināja zēnos salauzto drosmi — viņi jau gribēja mesties skapī, kad sa­trunējušie dēļi nobrīkšķēja un indiānis Džo nogāzās zemē līdz ar sabrukušo kāpņu drupām. Viņš piecēlās lādēdamies, un viņa biedrs sacīja:

—  Nu, vai bija vērts? Ja kāds tur ir augšā, ja viņi ir augšā — lai viņi tur paliek. Kāda mums daļa? Ja viņi tagad grib nolēkt un iekļūt nepatikšanās, kas viņiem to liedz? Pēc piecpadsmit minūtēm būs tumšs, tad lai viņi mums seko, ja vēlas, es nesaku neko. Manuprāt, tie, kas nolika šos rīkus, mūs ieraudzījuši uzskatīja par spokiem vai velniem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Varu derēt, ka vēl tagad viņi diedz, ko nagi nes.

Džo kādu brīdi rūca, tad piekrita savam draugam, ka pēdējā dienas gaisma jāizlieto taupīgi, lai sagatavotos aiziešanai. Drīz pēc tam viņi izslīdēja no mājas mijkrēslī, kas kļuva aizvien tumšāks, un ar visu vērtīgo lādi devās uz upi. Toms un Haks piecēlās vēl pavisam vārgi, bet atviegloti un noskatījās abiem pakaļ pa mājas baļķu spraugām. Nē, viņi būtu priecīgi atkal tikt zemē, nenolaužot sev kaklu, un doties atpakaļ uz pilsētu pāri pakalnam. Viņi daudz nerunāja, jo bija pārāk noskaitušies uz sevi — noskaitušies uz nelai­mīgo iedomu atstāt lāpstu un kapli lejā.

Ja nebūtu to, indiānim Džo nerastos nekādas aizdomas. Viņš apraktu sudrabu un zeltu, līdz viņa atriebes slāpes būtu remdētas, un tad viņš nelaimīgs atklātu, ka nauda pazudusi. Sasodītā nelaime, ka rīki bija atnesti šurp!

Viņi nolēma paturēt acīs Spānieti, kad viņš ieradīsies pilsētiņā, meklēdams izdevību atriebties, un sekot viņam līdz «numurs divi», lai tas būtu kur būdams. Tad Tomam iešāvās prātā drausma doma:

—  Atriebe? Bet ja nu viņš domā mūs, Hak?

—  Nerunā!— atbildēja Haks, gandrīz zaudēdams samaņu.

Viņi visu pārrunāja un, ienākot pilsētiņā, bija nolēmuši, ka indiāņa vārdi varēja attiekties arī uz kādu citu — vismaz uz Tomu vienu pašu, jo tikai Toms bija tiesā liecinājis pret viņu.

Tomam tas bija ļoti, ļoti mazs mierinājums, ka tikai viņam vienam draudēja briesmas. Viņš domāja, ka šādās briesmās otrs biedrs būtu pašsajūtu stipri atvieglinājis.

Divdesmit astota nodaļa

Dienas piedzīvojumi ļoti nomocīja Tomu tonakt sapņos. Četrreiz viņam rokās jau bija lielā bagātība, un četrreiz tā izgaisa pirkstos, kad miegs viņu atstāja un nomods atsauca prātā kļūmīgo, smago īstenību.

Kad viņš tā gulēja agrā rītā, atcerēdamies savas lielās bēdas atsevišķos notikumus, viņš sajuta, ka tie ir dīvaini neskaidri un tāli, it kā būtu atgadījušies kādā citā pasaulē vai sen pagājušos laikos. Tad viņam šķita, ka viss lielais piedzīvojums varbūt ir bijis tikai sapnis! Bija kāds apstāklis, kas spēcīgi apstiprināja šo domu,— proti, naudas daudzums, ko viņš bija redzējis, šķita pārāk liels, lai būtu īstens. Viņš agrāk nekad nebija vienkopus redzējis vairāk par piecdesmit dolāru. Un, kā visi zēni viņa vecumā un dzīves apstākļos, viņš iedomājās, ka runas par «simtiem» un «tūkstošiem» ir tikai fantastiskas izdomas un ka tādu summu pasaulē nemaz nav. Viņš ne mirkli nekad nebija iedomājies, ka patiesi kādam varētu piederēt tik liela summa kā simt dolāru. Ja viņa priekšstatus par apraktu mantu analizētu, tā sastāvētu no saujas īstenas vara naudas un kādas kaudzītes nenosakāma daudzuma lielisku un neaizskaramu dolāru.

Bet, jo vairāk viņš domāja, jo piedzīvojuma notikumi kļuva asāki un skaidrāki, un beidzot viņam atkal sāka likties, ka tas tomēr nav bijis sapnis. Sai nenoteiktībai jādara gals! Viņš ātri paēdīs brokastis un tad uzmeklēs Haku.

Haks sēdēja uz seklas laivas malas, vienaldzīgi šūpodams kājas ūdenī, un izskatījās ļoti grūtsirdīgs. Toms nolēma ļaut Hakam pašam ierunāties par notikušo. Ja viņš neko neteiks, tad pierādīsies, ka piedzīvojums bijis tikai sapnis.

 — Hello, Hak!

 Hello!

Kādu mirkli valdīja klusums.

—  Tom, ja mēs rīkus būtu atstājuši pie nokaltušā koka, nauda būtu mums rokā. Vai tas nav šausmīgi?!

—  Tātad tas nav bijis sapnis, nav bijis sapnis! Es gan vēlētos, kaut to labāk būtu sapņojis. Sasper jods, to es vēlētos!

—  Kas nav bijis sapnis?

—  Nu, vakardienas notikums. Man jau puslīdz šķita, ka es to redzēju sapnī.

—  Sapnis! Ja kāpnes nebūtu salūzušas, tad tu gan redzētu, kāds sapnis tas bija! Es visu nakti sapņoju, ka tas spāniešu velns ar plāksteri uz acs mani vajāja, kaut viņš izčibētu!

—  Ne, lai viņš neizčib! Mums viņš jaatrod. Jasadzen pēdas, kur noglabāta nauda.

—  Tom, mēs nekad viņu neatradīsim. Tāda laime gadās tikai vienu reizi — sagrābt tādu kaudzi naudas, un šī izdevība ir garām. Man kājas dreb, iedomājoties, ka viņu atkal ieraudzīšu.

—  Man arī, bet tomēr es gribētu viņu redzēt un izsekot viņam līdz tam numuram divi.

—  Numuram divi. Tā gan. Arī es esmu par to domājis. Bet es neko nesaprotu. Ko tu domā, kurš tas ir?

—  Es nezinu. Tas viss ir pārāk dziļdomīgi. Varbūt, Hak, tas ir kādas mājas numurs?

—  Ko tu! Nē, Tom, tas nav tas. Ja tā, tad tas nav šajā pilsētelē. Te mājām nemaz nav numuru.

—  Tā gan. Ļauj man padomāt vienu mirkli. Tas būs kāds istabas numurs viesnīcā, zini!

—  Tas triks nu ir skaidrs! Seit ir tikai divas viesnīcas. Mēs to varam ātri noskaidrot.

—  Paliec šeit, Hak, kamēr es atnākšu!

Toms vienā mirkli aizgāja. Viņš nevēlējās būt Haka sabiedrībā publiskās vietās. Viņš izpalika pusstundu. Noskaidrojās, ka labākajā viesnīcā otrajā numurā bija jau sen apmeties jauns advokāts un tas vēl joprojām tur dzīvoja. Otrajā — vienkāršajā viesnīcā otrais nu­murs bija noslēpumains. Viesnīcas īpašnieka jaunais dēls stāstīja, ka tas visu laiku stāvot aizslēgts un ka nevienu viņš neesot redzējis tajā ieejam vai no tā iznākam, izņemot naktīs. Viņš nezināja, kāds tam iemesls, bet, tā kā nebija visai ziņkārīgs, ieskaidroja sev, ka šai istabā spokojoties; arī iepriekšējā naktī bija redzējis tajā degam uguni.

—  To esmu noskaidrojis, Hak. Manuprāt, šī istaba ir numurs divi, ko mēs meklējam.

—  Arī es tā domāju, Tom. Ko tu tagad darīsi?

—  Ļauj man padomāt!

Toms domāja ilgāku laiku. Tad viņš sacīja:

—  Es tev pateikšu. Sā otrā numura dibendurvis iziet uz mazo, šauro ieliņu starp viesnīcu un veco ķieģeļu noliktavu. Sameklē visas atslēgas, kādas vari atrast, un arī es nočiepšu krustmātei visas atslēgas, tad nākamajā tumšajā naktī mēs atnāksim un tās izmēģinā­sim. Un tu vēro, vai neieraudzīsi indiāni Džo, jo viņš sacīja, ka ieradīšoties pilsētā un mēģināšot atrast izdevību atriebties. Ja ieraugi, tad seko viņam, un, ja viņš neies uz šo otro numuru, tad tā nav īstā vieta.

—  Ak Dievs, es negribu viņam sekot!

—  Kāpēc? Būs taču nakts. Viņš tevi pat neieraudzīs — un, ja ieraudzīs, viņam neradīsies nekādas aizdomas.

—  Ja būs ļoti tumšs, es varētu viņam iet pa pēdām — man negribas, nemaz negribas. Bet es pamēģināšu.

—  Bet es gan viņam sekošu tumsā, Hak. Varbūt viņš noskaidros, ka nevar atriebties, un ies tieši pakaļ naudai.

—  Tā gan, Tom. Es sekošu viņam, pie joda!

—  Tagad tu runā prātīgi! Nekad neesi gļēvs, Hak, un arī es tāds nebūšu!

Divdesmit devītā nodaļa

Sai naktī Toms un Haks bija gatavi doties dēkā. Viņi klaiņoja ap viesnīcu līdz pulksten deviņiem, viens iztālēm vēroja ieliņu, otrs viesnīcas durvis. Neviens neienāca ieliņā un arī neizgāja no tās, neviens Spānietim līdzīgs neiegāja un neiznāca pa viesnīcas durvīm. Nakts solījās būt jauka, tāpēc Toms aizgāja mājās. Norunāja, ka, dziļākai tumsai iestājoties, Haks atnāks pie viņa mājas un ņaudēs; tad viņš izlavīsies ārā un izmēģinās atslēgas. Bet nakts bija gaiša, Haks atstāja savu novērotāja vietu un nolikās gulēt tukšā, caurā cukura mucā ap pulksten divpadsmitiem.

Arī otrdien zēniem neveicās. Tāpat trešdien. Bet ceturtdienas nakts šķita daudzsološa. Toms attiecīgā laikā izlavījās laukā ar savas krustmātes veco skārda lukturi un lielu dvieli, ar ko aizsegt gaismu. Viņš paslēpa lukturi Haka cukura mucā, un abi sāka novērot. Stundu pēc pusnakts viesnīcas durvis noslēdza, un ugunis (vienīgās, kas vēl apkārtnē spīdēja) nodzisa. Spānietis nerādījās. Neviens nebija ienācis ieliņā, ne izgājis no tās. Viss šķita zēniem labvēlīgs. Valdīja melna tumsa, dziļo klusumu šad tad pārtrauca tikai tāli pērkona dūcieni. Toms izņēma lukturi, aizdedzināja to mucā, cieši aptina dvieli, un abi dēkaiņi tumsā tuvojās viesnīcai. Haks stāvēja sardzē, un Toms gāja pa ieliņu. Tad Haks kādu laiku baiļu pilns gaidīja, un šīs gaidas nomāca viņu kā kalns. Viņš ilgojās ieraudzīt sīku luktura gaismiņu — tas viņu izbiedētu, bet vismaz pavēstītu, ka Toms ir dzīvs.

Likās, ka bija jau pagājušas daudzas stundas, kopš Toms izgaisis. Viņš droši vien bija paģībis, varbūt pat miris, varbūt viņa sirds bija apstājusies no bailēm un satraukuma. Savās bailēs Haks neviļus aizvien vairāk tuvojās ieliņai, baidīdamies no drausmiem notikumiem un ik brīdi gaidīdams katastrofu, kas viņam liks izlaist pēdējo elpu. Jau tagad viņam tās pietrūka, viņam elpa aizrāvās un sirds tā

pukstēja, ka šķita — nupat tā apstāsies. Pēkšņi uzzibsnīja gāisma, un Toms aizauļoja viņam garām.

—  Skrej!—viņš sauca.— Skrej, ja tev dzīvība mīļa!

Viņam tas nebija jāatkārto — ar vienu izsaucienu pietika. Haks jau skrēja ar trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, iekams Toms izsaucienu atkārtoja. Neapstādamies zēni aizskrēja līdz kādas pamestas lopkautuves šķūnim pilsētas otrā galā.

Tiklīdz viņi ienāca šķūnī, sāka trakot negaiss un straumēm gāzās lejup lietus. Kad Toms bija atguvis elpu, viņš teica:

—  Hak, tas bija šausmīgi! Es izmēģināju divas atslēgas, cik klusi vien spēdams, bet tās tik briesmīgi čirkstēja, ka es gandrīz vai paliku bez elpas. Tā biju satraukts. Abas atslēgas nepagriezās. Tīri neapzi­nāti satvēru durvju rokturi—* un durvis atvērās! Tās nebija aizslēgtas! Es ielēcu iekšā, pacēlu dvieli — un, Dievs, stāvi man klāt!

—  Ko — ko tu ieraudzīji, Tom?

—  Hak, es gandrīz uzkāpu indiānim Džo uz rokas!

—  Nevar būt!

—  Jā. Viņš tur gulēja dziļā miegā uz grīdas ar plāksteri uz acs, plaši atmetis rokas.

—  Ak kungs, un ko tu darīji? Vai viņš atmodās?

—  Nē, pat nepakustējās. Es nospriedu, ka viņš ir piedzēries. Sagrābu dvieli un metos prom!

—  Es nemaz nebūtu dvieli atcerējies, varu saderēt!

—  Bet es gan. Mana krustmāte mani krietni samīcītu, ja es to būtu pazaudējis.

—> Tom, saki — vai tu redzēji to lādi?

—  Hak, man nebija laika apskatīties. Es neredzēju lādi, es neredzēju krustu. Es redzēju tikai pudeli un skārda krūzi uz grīdas blakus indiānim Džo. Jā, un vēl es redzēju divas mucas un daudz citu pudeļu tai istabā. Vai tu tagad saproti, kas notiek šajā spoku istabā?

—  Kas?

—  Tur spokojas viskijs. Varbūt visos krogos, kur aizliegts pārdot degvīnu, ir tāda spoku istaba — vai ne, Hak?

—  Man šķiet, tā ir. Kas to varēja iedomāties? Bet, Tom, tagad ir īstais laiks dabūt lādi, kamēr indiānis Džo guļ piedzēries.

—  Vai tā? Pamēģini!

Haks nodrebēja.

—  Nē, es negribu.

—  Arī es negribu, Hak. Bet ar vienu pudeli pie indiāņa Džo sāniem nepietiek. Ja tur gulētu trīs pudeles, tad viņš būtu pietiekami piedzēries un tad es to darītu.

Iestājās ilgs klusums, kamēr viņi pārdomāja, un tad Toms sacīja:

—  Zini, Hak, nemēģināsim to, iekams neuzzināsim, ka indiāņa Džo tur nav. Citādi tas ir pārāk bīstami. Ja novērosim katru nakti, varēsim pilnīgi pārliecināties, ka viņš kādreiz izies, tad sagrābsim lādi zibens ātrumā.

—  Labi, piekrītu. Es vērošu visu nakti un darīšu to visās naktīs, ja pārējo izdarīsi tu.

—  Labi, es to izdarīšu. Tev tikai jāaizskrien līdz Hupera ielai un jāieņaudas pie manas mājas — un, ja esmu aizmidzis, tad iesvied man granti logā, un tad es atmodīšos.

—  Norunāts, viss tiks izdarīts.

—  Tagad, Hak, negaiss ir pāri, un es iešu mājās. Pēc dažām stundām ausīs rīts. Ej atpakaļ un kādu laiku vēl pavēro, vai jā?

—  Es teicu, ka to darīšu, Tom. Es veselu gadu katru nakti vērošu šo krogu. Visu dienu gulēšu un katru nakti būšu sardzē.

—  Tā ir labi. Bet kur tad tu gulēsi?

—  Bena Rodžersa siena šķūnī. Viņš to man atļauj — un arī viņa tēva nēģeris tēvocis Džeks. Es nesu ūdeni tēvocim Džekam, kad viņš to prasa, un katrreiz, kad es palūdzu, viņš man iedod ko ieēst, ja var atlicināt. Tas ir varen labs nēģeris, Tom. Es viņam patīku tāpēc, ka nekad neizliekos, ka esmu pārāks par viņu. Dažreiz apsēžos un ēdu kopā ar viņu. Bet tev tas nevienam nav jāstāsta. Briesmīgā badā cilvēks var izdarīt to, ko paēdis nedarītu.

—  Ja tu man nebūsi vajadzīgs dienā, Hak, es tev ļaušu gulēt. Es tevi neapgrūtināšu. Tiklīdz tu naktī kaut ko ieraugi, tūlīt skrej pie manis un ņaudi!

Trīsdesmitā nodaļa

Pirmais, ko piektdienas rītā Toms uzzināja, bija priecīga vēsts — tiesneša Tečera ģimene atgriezusies pilsētā pagājušajā naktī. Indiānis Džo un apraktā manta mirklī atvirzījās otrajā plānā, un Bekija ieņēma galveno vietu zēna apziņā. Viņš atkal satikās ar meiteni, un viņi aizraujoši labi pavadīja laiku, spēlēdami ar saviem skolas biedriem «spiegus» un «karaļa sargus». Diena beidzās un vainagojās sevišķi iepriecinošā veidā: Bekija tirdīja māti, lai viņa nākamajā dienā sarīko sen apsolīto un ilgi novilcināto pikniku, un māte piekrita. Meitenes prieks bija bezgalīgs, un arī Toma sajūsma nebija mazāka. Līdz saulrietam ielūgumi bija jau izsūtīti, un pilsētiņas jaunieši tūlīt ar prieku un gaidām sāka gatavoties svētkiem. Toms bija tā satraukts, ka nespēja ilgi iemigt, un tik vēlā stundā viņš cerēja sadzirdēt Haka ņaudienus un pārsteigt ar iegūtajiem dārgumiem Bekiju nākamās dienas piknikā, bet viņš gaidīja velti. Sai naktī neatskanēja neviens signāls.

Beidzot uzausa rīts, starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem pie tiesneša Tečera sapulcējās jautra un skaļa sabiedrība, un visi bija gatavi doties ceļā.

Nebija parasts, ka pieaugušie ļaudis ar savu klātieni traucētu piknikus. Zem dažu astoņpadsmit gadus vecu lēdiju un dažu divdes- mittrīs gadus vecu džentlmeņu spārniem bērni šķita pietiekamā drošībā. Sim gadījumam bija noīrēts vecais pārcēlājs tvaikonītis; priecīgā barā visi devās pa galveno ielu, rokās nesot pārtikas grozus. Sids bija saslimis un nespēja piedalīties izpriecās. Mērija palika mājās, lai pakavētu viņam laiku. Pēdējie vārdi, ko misis Tečera teica Bekijai, bija šādi:

—  Tu atgriezīsies mājās vēlu. Varbūt labāk, bērns, pārnakšņo pie kādas meitenes, kas dzīvo tvaikoņa piestātnes tuvumā.

—  Tad es palikšu pie Sjūzijas Hārperas, māmiņ.

—  Ļoti labi. Un uzvedies labi, lai nav nekādu nepatikšanu!

Kad viņi jau devās projām, Toms sacīja Bekijai:

—  Paklau — es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Kāpēc mums jā­iet pie Džo Hārpera, labāk uzkāpsim pakalnā un paliksim pie Duglasa atraitnes. Viņai būs saldējums! Viņa to ēd katru dienu — veselām kaudzēm! Un viņa būs ļoti priecīga, kad mēs viņu ap­ciemosim.

—  Jā, tas būs lieliski!

Tad Bekija kādu brīdi padomāja un piebilda:

—  Bet ko teiks* māmiņa?

—  Kā tad viņa to uzzinās?

Meitene viņa priekšlikumu pārdomāja un atturīgi teica:

—  Man šķiet, tas būtu nepareizi, bet. . .

—  Nieki! Tava māte to neuzzinās, un kas tad tur ļauns? Viss, ko māte vēlas, ir, lai tu būtu drošībā, un varu saderēt, ka viņa būtu pati tevi turp sūtījusi, ja vien tas viņai ienāktu prātā. Es zinu, ka viņa būtu to darījusi.

Atraitnes Duglasas lieliskā viesmīlība bija liels kārdinājums.

Sis kārdinājums un Toma pārliecinošā valoda beidzot uzvarēja. Bērni nolēma nevienam neko nestāstīt par nakts programmu.

Pēkšņi Tomam ienāca prātā, ka varbūt tieši šonakt atnāks Haks un dos viņam signālu. Sī doma mazliet apslāpēja viņa izpriecu gaidas. Tomēr viņš nespēja atteikties no priekiem, ķo solīja apciemojums pie atraitnes Duglasas. Un kāpēc lai viņš atteiktos — zēns domāja: ja jau signāls neatskanēja pagājušajā naktī, kālab tam būtu jāatskan tieši šonakt? Sā vakara nodrošinātais prieks atsvēra nedrošo cerību iegūt naudu, un, kā jau zēns, Toms apņēmās padoties stiprākajai tieksmei un šodien nedomāt vairs par naudas lādi.

Trīs jūdzes lejup pa straumi tvaikonītis apstājās mežainā līcī un tur pietauvojās. Bērnu bars iznāca krastā, un drīz tālie meži un klinšainās augstienes tuvu un tālu atbalsoja saucienus un smieklus. Tika izmēģinātas visas iespējas, lai sakarstu un nogurdinā­tos, un pamazām klejotāji devās atpakaļ uz nometni, ar pienācīgu ēstgribu stiprināti, un tad sākās visādu gardumu notiesāšana. Pēc svētku mielasta sekoja atspirdzinoša atpūta un sarunas kupla ozola paēnā.

Pēc kāda laika viens iesaucās:

— Kas ir gatavs iet uz alu?

Gatavi bija visi. Sameklēja sveču sainīšus, un visi devās tiešā ceļā augšup pakalnā. Alas ieeja atradās augstu kalna nogāzē, tās apveids līdzinājās burtam A. Smagās ozola durvis nebija aizbultētas. Iekšpusē bija maza telpa, auksta kā ledus noliktava,— daba to bija izveidojusi no stingra kaļķakmens, kas no mitruma bija aprasojis kā saltiem sviedriem. Bija romantiski un noslēpumaini stāvēt šeit dziļā tumsā un lūkoties uz zaļo, saules apspīdēto ieleju. Bet pirmo mirkļu iespaids drīz izgaisa, un bērni sāka atkal draiskoties. Tiklīdz kāds aizdedzināja sveci, visi metās uz sveces īpašnieku, sekoja cīņa un aizstāvēšanās, bet sveci drīz apgāza vai nodzēsa, tad atkal atskanēja priecīgi smiekli un rotaļa atsākās. Bet visam reiz pienāk gals. Palēnām bērnu gājiens aizvijās lejup pa galvenās ejas stāvo nogāzi, plīvojošo uguntiņu virkne neskaidri apgaismoja augstās klints sienas gandrīz līdz tai vietai, kur tās sešdesmit pēdu augstumā savienojās. Sī galvenā eja bija tikai astoņu vai desmit pēdu plata. Ik pēc pāris soļiem citas augstas un vēl šaurākas spraugas atzarojās no tās uz visām pusēm, jo Mekdugala ala bija tikai līkloču eju milzīgs labirints, un šīs ejas savienojās cita ar citu, bet no tām nebija izejas. Stāstīja, ka varot staigāt dienām un naktīm pa šīm sarežģītajām spraugām un aizām, dziļāk, aizvien dziļāk zemē, un arī tur atveroties labirints pēc labirinta, un tiem neesot gala. Vairums jauniešu jau kādu daļu šā labirinta pazina, un nebija parasts doties tālāk par šo pazīstamo daļu. Toms Sojers pazina alu tikpat daudz kā citi.

Gājēji nosoļoja kādas trīsceturtdaļas pa galveno eju, tad atseviš­ķas grupas un pāri sāka ieslīdēt sānu ejās, skriet pa drūmajiem gaiteņiem, kas bija cits ar citu savienoti, un tad saskrējās un pārsteidza viens otru tur, kur gaiteņi savienojās. Seit varēja atseviš­ķas grupas izvairīties cita no citas uz pusstundu, nenovirzoties no alas pazīstamās daļas.

Pamazām viens bariņš pēc otra atnāca atpakaļ pie alas ieejas — aizelsušies, priecīgi, no galvas līdz kājām nopilējuši ar sveču taukiem, aptašķījušies ar māliem un ļoti sajūsmināti par tik sekmīgi pavadīto dienu. Tad viņi izbrīnījās, ka laiks bija aizsteidzies gluži nemanot un ka tuvojas nakts. Tvaikonīša zvans tos aicināja jau kādu pusstundu. Sāds dienas noslēgums bija romantisks un visiem patika.

Kad tvaikonītis ar saviem draiskulīgajiem pasažieriem aizbrauca pa straumi, neviens, izņemot kapteini, nenožēloja zaudēto laiku.

Haks jau stāvēja sardzē, kad tvaikonīša ugunis aizslīdēja gar piestātni. Viņš nedzirdēja nekādus trokšņus uz klāja, jaunie ļaudis bija norimuši un klusi, kādi mēdz būt cilvēki, kas noguruši gandrīz līdz nāvei. Haks brīnījās, kas tas ir par tvaikoni un kāpēc nepiestājas pie piestātnes,— tad aizmirsa to un sāka domāt par savu uzdevumu. Nakts bija mākoņaina un tumša. Pulkstenis rādīja jau desmit, ap­klusa ratu troksnis, šur tur apdzisa izkliedētās ugunis, visi vēlīnie gājēji pazuda, pilsētiņa iegrima miegā, atstādama mazo sargu vie­natnē ar klusumu un rēgiem. Pulkstenis bija jau vienpadsmit, viesnīcā nodzisa ugunis, tagad visur valdīja tumsa. Haks gaidīja šķietami ilgu laiku, bet nekas nenotika. Viņa paļāvība atslāba. Kāda nozīme bija te stāvēt? Patiesi, kāda nozīme? Vai nebūtu labāk visu atmest un iet gulēt?

Viņa ausis sadzirdēja kādu troksni. Viņš tūlīt tam pievērsa visu savu uzmanību. Durvis uz šauro ieliņu klusi atvērās. Viņš metās aiz ķieģeļnoliktavas stūra. Nākamajā mirklī divi vīri pagāja viņam tuvu garām, un likās, ka viens no tiem kaut ko nesa padusē. Tā laikam bija lāde! Tātad viņi pārvieto noslēpto mantu. Kāpēc tagad saukt Tomu? Tas būtu nesaprātīgi — vīri aizies ar lādi, un viņus nekad vairs nevarēs atrast. Nē, viņš sekos abiem pa pēdām cerībā, ka tumsa viņu sargās, lai neviens viņu nepamanītu. Tā sarunādamies pats ar sevi, Haks iznāca no slēptuves un lavījās aiz viņiem kā kaķis ar basām kājām, ļaudams tiem ieturēt tikai tādu atstatumu, lai viņi nekļūtu neredzami.

Viņi nogāja pa ielu gar upi trīs kvartālus, tad iegriezās pa kreisi šķērsielā. Pēc tam gāja taisni līdz takai, kas veda uz Kārdifa pa­kalnu,— pa šo taku viņi sāka iet. Viņi aizgāja garām vecā velsieša mājai, kas stāvēja pusceļā uz pakalnu, un neapstādamies devās augšup. «Labi,» domāja Haks, «viņi apraks mantu vecajās akmeņlauz­tuvēs.» Taču vīri neapstādamies gāja tālāk līdz virsotnei. Tad viņi sāka soļot pa šauro taciņu starp augstajiem sumaka krūmiem un uzreiz pazuda tumsā. Haks pasteidzās ašāk un samazināja atstatumu, jo tagad viņi nespētu viņu ieraudzīt. Zēns kādu brīdi soļoja, tad pagausināja soli, baidīdamies viņus panākt pārāk ātri, gāja vēl kādu gabalu, tad apstājās, klausījās — nevienas skaņas, nevienas — tikai šķita, ka viņš dzird pats savas sirds pukstus. No pakalna atskanēja pūces brēciens — nelaimi vēstoša skaņa! Bet soļus nedzirdēja. Debess; vai viss bija zaudēts? Viņš jau gribēja dot kājām ziņu, kad pēkšņi kāds vīrs ieklepojās trīs vai četru soļu attālumā no viņa. Hakam sirds gandrīz izlēca pa muti, bet viņš to norija atpakaļ; tad stāvēja drebēdams, it kā viņu kratītu kāds ducis drudžu, un kļuva tik vārgs, ka šķita — nupat pakritīs. Viņš saprata, kur atrodas. Viņš atradās piecu solu atstatumā no kāpnēm, kas veda uz atraitnes Duglasas pagalmu. «Ļoti labi,» Haks nodomāja, «lai viņi mantu aprok šeit. Te to nebūs grūti atrast.»

Pēkšņi atskanēja klusa, ļoti klusa balss — runāja indiānis Džo:

—  Pie velna, šķiet, viņai ir viesi — māja apgaismota, lai gan Ir vēls.

—  Es neko neredzu.

Tā bija svešinieka balss — tā svešinieka, ko viņi redzēja spoku mājā. Nāves aukstums sagrāba Haka sirdi — tātad tē bija jānotiek atriebei! Viņa pirmā doma bija — bēgt. Tad viņš atcerējās, ka Duglasa atraitne bija daudzreiz bijusi pret viņu laipna, un var būt, ka šie vīri grib viņu noslepkavot. Haks vēlējās, kaut spētu atraitni brīdināt, bet neiedrošinājās — ļaundari varēja viņu notvert. To un vēl vairāk viņš pārdomāja īsajā brīdī starp svešinieka piebildi un indiāņa Džo nākamajiem vārdiem—proti:

—  Tāpēc ka krūmi tev aizsedz gaismu. Tagad paskaties te, vai redzi?

—  Jā. Patiesi, šķiet, ka tur ir viesi. Labāk atteiksimies no šā nodoma.

—  Atteikties tagad, kad atstāju šo novadu uz visiem laikiem! Atteikties, kad man nekad vairs nebūs šādas izdevības! Es tev saku vēlreiz, kā jau sacīju agrāk,— man viņas naudu nevajag — to tu vari paņemt. Bet viņas vīrs bija pret mani bargs — daudzreiz viņš bija pret mani bargs — un, kad bija miertiesnesis, iesēdināja mani par klaidonību. Un tas vēl nav viss! Pat ne miljonā daļa no visa. Viņš lika mani nopērt! Nopērt cietuma priekšā kā nēģeri, kamēr visa pilsēta skatījās! Nopērt — vai tu saproti? Tā ir viņa laime, ka viņš nomira. Bet es to atmaksāšu viņai.

— Nenogalini viņu! Nedari to!

—  Nogalināt? Kas teica, ka es viņu nogalināšu? Es nogalinātu viņas vīru, ja tas būtu šeit, bet ne viņu. Ja gribi atriebties sievietei, tad nenogalini viņu — pēdējā muļķība!— bet sagandē viņai izskatu. Izgriez viņai nāsis, apcērt ausis kā cūkai.

—  Ak dievs, tas . . .

—  Labāk klusē! Tā tev pašam būs labāk. Es viņu piesiešu pie gultas. Ja viņa noasiņos un nomirs — vai tā būs mana vaina? Es neraudāšu, ja tā notiks. Mans draugs, tu man palīdzēsi, manā labā, tāpēc jau tu esi šeit — varbūt es to viens nevarēšu paveikt. Ja tu izvairīsies, es tevi nogalināšu. Vai saprati? Un, ja man būs jānogalina tevi, tad es nogalināšu arī viņu — un tad, es domāju, neviens neuz zinās, kas to izdarījis.

—  Labi, ja tas jādara, darīsim. Jo ātrāk, jo labāk — es trīcu pie visām miesām.

—  Tagad? Viesu klātienē? Zini, tu man sāc likties aizdomīgs. Nē, mēs pagaidīsim, kamēr nodzisīs ugunis, mums nav ko steigties.

Haks juta, ka tagad iestāsies klusums — daudz briesmīgāks nekā šīs slepkavīgās runas. Viņš aizturēja elpu un uzmanīgi atkāpās: lika soli piesardzīgi un stingri, nobalansējis uz vienas kājas, ļoti bīstamā veidā, gandrīz apgāzdamies un ļodzīdamies no vienas puses, uz otru. Viņš spēra vēl vienu soli tikpat uzmanīgu un bīstamu — tad vēl un vēl vienu — kāds zariņš salūza zem viņa kājas! Viņam aizrāvās elpa, un viņš klausījās. Nevienas skaņas — pilnīgs klusums. Haks juta bezga­līgu atvieglojumu. Tad viņš pagriezās uz takas, ko iekļāva sumaka krūmi, tik piesardzīgi, it kā būtu kuģis — un tad ātri un uzmanīgi soļoja tālāk. Nokļuvis līdz akmenslauztuvēm, viņš jutās drošībā un sāka skriet, cik ātri vien spēja viņa veiklās kājas. Lejup, arvien lejup viņš auļoja, līdz sasniedza velsieša māju. Viņš sāka bungot pa durvīm, un tūlīt pie logiem parādījās vecā vīra un abu viņa spēcīgo dēlu galvas.

—  Kas tur dauzās? Kas klauvē? Ko tev vajag?

—  Ielaidiet mani — ātri! Es visu pastāstīšu.

—  Kas tu tāds esi?

—  Haklberijs Fins — ātri, ielaidiet mani!

—  Patiesi, Haklberijs Fins! Manuprāt, šim vārdam daudz durvju neaivērtos! Bet ielaidiet viņu, zēni, un tad dzirdēsim, kas noticis.

—  Lūdzu, tikai nepastāstiet, ka es jums to teicu,— bija Haka pirmie vārdi, kad viņš ienāca istabā.— Lūdzu, nestāstiet — tad mani nogalinās, bet atraitne bija pret mani daudzreiz tik draudzīga, un es jums visu pateikšu, ja apsolīsiet neizpaust, ka es to esmu darījis.

—  Goda vārds, viņam ir kaut kas, ko teikt, citādi viņš tā nerunātu!— iesaucās vecais vīrs.— Runā, zēn, un neviens tevi neno­dos!

Pēc trim minūtēm vecais vīrs un viņa dēli, labi apbruņoti, devās augšup pakalnā un uz pirkstgaliem gāja pa taku starp sumaka krūmiem, turēdami rokās ieročus. Haks viņus tālāk nepavadīja. Viņš paslēpās aiz liela laukakmens un klausījās. Iestājās ilgs, satraukuma pilns klusums, tad pēkšņi atskanēja šāvieni un kliedziens. Haks vairs ilgāk negaidīja. Viņš uzlēca kājās un skrēja pa pakalnu lejup, cik ātri vien kājas spēja viņu nest.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Svētdienas rītā, mazā gaismiņā, Haks taustīdamies uzlāpās kalnā un klusi pieklauvēja pie vecā velsieša durvīm. Mājā visi gulēja, bet viņu miegs nebija dziļš pēc pagājušās nakts satraucošajiem notiku­miem. No loga sauca:

—  Kas tur ir?

Haka izbiedētā un klusā balss atbildēja:

—  Lūdzu, ielaidiet mani! Tas esmu tikai es — Haks Fins.

—  Sis vārds tev atver mūsu durvis naktī un dienā, zēn! Esi sveicināts!

Sie vārdi dīvaini ieskanējās klaidoņa zēna ausīs, visjaukākie, ko viņš bija dzirdējis. Viņš nespēja atcerēties, ka jebkad viņam kāds būtu teicis tādus vārdus kā abus pēdējos.

Durvis ātri atbultēja, un zēns iegāja mājā. Hakam piedāvāja ipsēsties, bet vecais vīrs un abi viņa staltie dēli steidzīgi apģērbās.

—  Tagad, manu zēn, tu droši vien esi krietni izsalcis, tiklīdz saule uzlēks, brokastis būs gatavas — un tās būs varen karstas, par to vari būt pārliecināts. Es un mani zēni cerējām, ka tu atnāksi un paliksi pie mums pagājušajā naktī.

—  Es biju traki izbijies,— atbildēja Haks,— un aizbēgu. Es sāku skriet, kad izdzirdēju pistoļu šāvienus, un noskrēju trīs jūdzes neapstā­jies. Tagad atnācu tālab, ka gribētu kaut ko par visu to uzzināt,— un

iznācu jau pirms ausmas, lai nepatrāpītos ceļā šiem velniem, to es negribētu, pat ja viņi būtu beigti.

—  Jā, nabaga zēn, tavs izskats liecina, ka tu esi pavadījis grūtu nakti,— bet gulta ir tavā rīcībā, pēc brokastīm liecies un guli nost! Nē, zēn, viņi nav beigti, un mēs to ļoti nožēlojam. Mēs gan labi sapratām pēc tava stāstījuma, kur viņus var notvert, tāpēc uz pirkstgaliem piezagāmies viņiem klāt — kādu piecpadsmit soļu atsta­tumā, bet uz sumaku takas bija tik tumšs kā pagrabā, un tieši tobrīd es sajutu, ka man jānošķaudās. Sito nelaimi! Es gan centos šķavas apvaldīt , bet veltīgi — tās izrāvās, un es nošķaudījos. Es gāju pirmais ar paceltu pistoli, un pēc mana šķaudiena nelieši aizbēga no takas krūmos, ka nočabēja vien, un tad es skaļi iesaucos: «Uguni, zēni!»— un izšāvu turp, kur krūmi nočabēja. To pašu darīja zēni. Bet šie ļaundari pazuda vienā mirklī, mēs dzināmies viņiem pakaļ pa mežiem, bet, manuprāt, mūsu lodes viņus netrāpīja. Arī viņi abi aizbēgot vienreiz izšāva, bet lodes nosvilpa mums garām, mūs neska­rot. Kad vairs nebija dzirdams viņu soļu troksnis, metām vajāšanai mieru, nogājām lejā un sacēlām kājās policiju. Tie savāca ļaudis un aizgāja ielenkt upes krastu, un, tikko uzausīs diena, šerifs ar saviem ļaudīm pārmeklēs mežus. Mani zēni arī tūlīt dosies pie viņiem. Būtu labi, ja mums varētu aprakstīt šo neliešu izskatu — tas mums ļoti palīdzētu. Bet, manuprāt, tu, zēn, tumsā viņus nevarēji saskatīt?

—  Varēju gan. Es redzēju viņus pilsētā un sekoju viņiem.

—  Lieliski! Stāsti, stāsti, kādi viņi izskatās, manu zēn!

—  Viens ir vecais, kurlmēmais Spānietis, kas mūsu pilsētā pāris reižu uzklīda, otrs ir zvērīga izskata skrandainis . . .

—  Ar to pietiek, zēn, mēs pazīstam šos vīrus. Sastapām viņus kādu dienu mežā aiz atraitnes mājas, un viņi aizlavījās. Tagad steidzieties, zēni, un pastāstiet visu šerifam — brokastis ēdīsiet rītdien'

Velsieša dēli tūlīt devās prom. Kad viņi gāja uz durvīm, Haks pielēca kājās un iesaucās:

—  Lūdzu, nesakiet nevienam, ka es esmu viņus nodevis. Lūdzu, lūdzu!

—  Labi, ja tu tā vēlies, Hak, bet tevi par šo darbu tikai slavētu.

—  Nē, nē! L.ūdzu, nesakiet!

Kad jaunekļi bija aizgājuši, vecais velsietis sacīja:

—  Viņi neteiks, un arī es neteikšu. Bet kāpēc tu vēlies, lai to neviens nezinātu?

Haks nevēlējās plaši stāstīt, bet teica tikai, ka zinot pārāk daudz par vienu no šiem vīriem un nevēlētos, lai tas to uzzinātu, jo ļaundaris tad viņu katrā ziņā nogalinātu.

Vecais vīrs vēlreiz apsolījās klusēt un piebilda:

—  Bet kāpēc tu sekoji šiem vīriem, zēn? Vai viņi tev šķita aizdomīgi?

Haks klusēja, gudrodams, kā varētu pienācīgi atbildēt. Tad viņš sacīja:

—  Redziet, es esmu īsts palaidnis — vismaz tā visi saka, un es tur nevaru neko iebilst, bet, bieži par to domājot, man nenāk miegs, un es vēlētos atrast ceļu uz citādu dzīvi. Tā tas bija pagājušajā naktī: nevarēju iemigt un ap pusnakti izgāju ielās, visu pārdomādams, un nonācu līdz vecajai ķieģeļu noliktavai pie Atturības kroga. Atslējos pret sienu un sāku atkal domāt. Un tieši tad man tuvu garām aizsoļoja šie divi vīri, kaut ko nesdami padusē, ko tie, manuprāt, bija nozaguši. Viens no viņiem smēķēja, un otrs arī gribēja aizsmēķēt, viņi apstājās pavisam netālu no manis, kvēlojošie smēķi apspīdēja viņu sejas, un es redzēju, ka viens ir kurlmēmais Spānietis ar baltajām

.ūsām un plāksteri uz acs, bet otrs — tas skrandainis, nejaukais velns.

—  Vai tu varēji saskatīt skrandas cigāru gaismā?

Haks uz mirkli samulsa, tad atbildēja:

—  Nezinu, bet man šķiet, ka varēju.

—  Tad viņi gāja tālāk, bet tu . . .

—  Viņiem sekoju. Tā tas bija. Es gribēju redzēt, kas viņiem padomā,— viņi gāja slapstīdamies. Sekoju viņiem līdz atraitnes vārtu pakāpieniem, stāvēju tumsā un dzirdēju, ka skrandainis lūdza nenoga­lināt atraitni, bet Spānietis zvērēja, ka sakropļos viņai seju tieši tā, kā jums un jūsu dēliem stāstīju . . .

—  Kā — kurlmēmais to stāstīja?

Haks atkal bija izdarījis briesmīgu kļūdu! Viņš visādi centās, lai vecajam vīram nerastos pat vāja nojausma par to, kas patiesībā varētu būt Spānietis, un tomēr viņa mēle bija apņēmusies, par spīti visām pūlēm, iegāzt viņu nepatikšanās. Viņš visvisādi mēģināja izlabot savu pārsteidzību, bet vecais vīrs cieši skatījās virsū, un Haka vārdos kļūme sekoja kļūmei. Beidzot velsietis teica:

—  Zēn, nebaidies no manis, es negribu aizskart tev pat ne matiņu. Nē, es gribu tevi aizstāvēt — un to es darīšu. Sis Spānietis nav kurlmēms — to tu neviļus man atklāji un tagad vairs nevari noliegt. Tu kaut ko zini par Spānieti, bet nevēlies to atklāt. Uzticies man, pasaki, kas tas ir, uzticies man — es tevi nenodošu.

Haks mirkli raudzījās vecā vīra godīgajās acīs, tad pieliecās un iečukstēja viņam ausī:

—  Viņš nav Spānietis, bet indiānis Džo!

Velsietis gandrīz vai salēcās savā krēslā. Pēc brīža viņš sacīja:

—  Tagad viss ir skaidrs. Kad tu minēji par apcirptām ausīm un izgrieztām nāsīm, es domāju, ka tu tā runā, lai izpušķotu savu stāstu, jo baltie cilvēki tā nemēdz atriebties. Bet indiānis! Tas ir pavisam kas cits.

Brokastojot viņi turpināja sarunāties, un velsietis teica, ka viņš ar dēliem aizgājis pirms gulētiešanas ar lukturi pie atraitnes vārtu kāpnēm un viņi apskatījuši tos un apkārtni, meklēdami, vai tur nav kaut kur palikušas asins pēdas. Asinis viņi netika redzējuši, bet atraduši lielu saini ar . . .

—  Ar ko?

Ja šie vārdi būtu zibens, arī tad tie neizlauztos tik spēji pār Haka nobālušajām lūpām. Viņa acis bija plati ieplestas, un, aizturējis elpu, viņš gaidīja atbildi. Velsietis cieši skatījās — trīs sekundes, piecas sekundes, desmit —, tad atbildēja:

—  Ar zagļu rīkiem. Kas tev notika?

Haks atslīga atpakaļ — lēni, bet dziļi elpodams, bezgala pateicīgs. Velsietis uzlūkoja viņu nopietni, izbrīnījies un teica:

—  Jā, ar zagļu rīkiem. Tu esi ļoti apmierināts. Bet kāpēc tu tā satraucies? Kādu atradumu tu gaidīji?

Haks bija piespiests pie sienas: jautājošās acis skatījās viņā, viņš būtu atdevis visu, lai atrastu piemērotu atbildi. Nekas viņam neienāca prātā: pētošās acis urbās arvien dziļāk un dziļāk — viņam bija uz mēles aplama atbilde, bet nebija laika to pārdomāt, un tāpēc uz labu laimi viņš klusi izteica:

—  Varbūt svētdienas skolas grāmatas.

Nabaga Haks bija pārāk nobēdājies, lai pasmaidītu, bet velsietis iesmējās skaļi un priecīgi, viss viņa augums no galvas līdz kājām kratījās, un beidzot viņš noteica, ka tādi smiekli esot cilvēkam kā nauda kabatā, jo samazinot ārsta honorāru. Tad viņš piebilda:

—  Nabaga veco zēn, tu esi pavisam bāls un nonīcis; tu jūties kā slims. Nav brīnums, ka esi mazliet tā kā sajucis un līdzsvaru zaudējis. Bet gan tu to pārvarēsi. Atpūta un miegs tevi izārstēs, es ceru.

Haks bija sašutis, ka bijis tāds muļķis un izrādījis tik aizdomīgu satraukumu, jo, izdzirdējis sarunu pie atraitnes mājas kāpnēm, viņš vairs nedomāja, ka sainī, ko vīri nesa no kroga, ir ievīstīta manta. Viņš bija gan domājis, ka sainī nav mantas, bet droši to nezināja, un tāpēc ziņa par atrasto sainīti lika viņam zaudēt pašsavaldību. Bet tagad viņš par visu šo mazo starpgadījumu pat priecājās, jo nu zināja, ka atrastais sainis nebija tas, kuru viņš domāja, tāpēc prāts norima un viņš jutās ļoti apmierināts. Šķiet, ka viss attīstījās vēlamā virzienā: manta vēl atradās otrajā numurā, šodien viņus notvers un apcietinās un naktī viņš ar- Tomu sagrābs zeltu, nebaidoties, ka viņus kāds varētu traucēt.

Kad brokastis bija beigušās, pie durvīm kāds klauvēja. Haks aizmetās uz kādu slēptuvi, jo viņš nevēlējās pat attāli būt iesaistīts pēdējos notikumos. Velsietis ielaida vairākas lēdijas un džentlmeņus, starp kuriem bija arī atraitne Duglasa, un ievēroja, ka pilsētas iedzīvotāji bariem kāpa pakalnā, lai apskatītu atraitnes pagalmu. Pēdējie notikumi bija kļuvuši visiem zināmi.

Velsietim bija jāpastāsta apmeklētājiem, kas bija noticis naktī. Atraitne sirsnīgi pateicās par viņas izglābšanu.

—  Nesakiet ne vārda, kundze! Ir kāds cits cilvēks, kam jums jāpateicas vairāk nekā man un maniem zēniem, bet viņš neatļauj nosaukt savu vārdu. Ja nebūtu viņa, mums nenāktu ne prātā iet turp.

Protams, sacītais izraisīja tādu ziņkāri, ka aizmirsās pat galvenie notikumi, taču velsietis ļāva tai dedzināt apmeklētāju prātus, lai tie visu izpaustu pilsētai, jo atteicās atklāt noslēpumu. Kad viss pārējais bija izstāstīts, atraitne sacīja:

—  Es gultā vēl lasīju un iemigu — troksni nemaz nedzirdēju. Kāpēc jūs neienācāt un mani neuzmodinājāt?

—  Mēs domājām, ka tas nebūtu lietderīgi. Nelieši otrreiz nebūtu atgriezušies, viņi bija pazaudējuši savus darbarīkus, un kāds labums būtu bijis jūs nobiedēt līdz nāvei? Mani trīs nēģeri stāvēja sardzē pie jūsu mājas visu nakti. Viņi nupat tikai pārnāca.

Ieradās jauni apmeklētāji, un vairākas stundas stāsts bija atkal un atkal jāatkārto. Skolas brīvdienu dēļ mācības svētdienas skolā neno­tika, bet visi jau agri ieradās baznīcā. Uztraucošo notikumu plaši pārrunāja. Atnāca ziņa, ka ļaundaru pēdas vēl neesot sadzītas. Pēc sprediķa tiesneša Tečera sieva pienāca klāt misis Hārperai un jautāja:

—  Vai mana Bekija gulēs visu dienu? Es jau domāju, ka viņa būs līdz nāvei nogurusi.

—  Jūsu Bekija?

—  Jā,— atbildēja tiesneša sieva ar satrauktu skatienu.— Vai viņa pie jums nepārnakšņoja?

—  Nē.

Misis Tečera nobālēja un atkrita baznīcas solā tieši tad, kad garām pagāja krustmāte Pollija, dzīvi sarunādamās ar kādu draudzeni. Krustmāte Pollija sacīja:

—  Labrīt, misis Tečera. Labrīt, misis Hārpera. Mans zēns ir pazudis. Es ceru, ka mans Toms palika pagājušajā naktī pie vienas no jums. Tagad viņam ir bailes nākt uz baznīcu. Man viņš jāpārmāca.

Misis Tečera lēni pakratīja galvu un kļuva vēl bālāka.

—  Viņš naktī pie mums nepatika,— sacīja misis Hārpera ar ma­nāmu satraukumu.

Krustmātes Pollijas sejā parādījās izbailes.

—  Džo Hārper, vai tu šorīt esi redzējis manu Tomu?

—  Nē, ma'am.

Kad tu redzēji viņu pēdējo reizi?

Džo pūlējās atcerēties, bet neko noteiktu nevarēja pasacīt. Ļaudis, kas gāja ārā no baznīcas, apstājās. Visapkārt sačukstējās, un visu sejās atspoguļojās nemiers. Bērni un jaunie skolotāji tika uztraukti izprašņāti. Visi atbildēja, ka neesot ievērojuši, vai Toms un Bekija atceļā bijuši uz tvaikonīša,— bijis tumšs, un nevienam neienācis

prātā apjautāties, vai kāda netrūkst. Kāds jauneklis beidzot izteica bažas, ka bērni varbūt vēl esot alā! Misis Tečera zaudēja samaņu, krustmāte Pollija sāka raudāt un lauzīt rokas.

Satraucošā vēsts gāja no mutes mutē, no viena ļaužu bara uz citu, no ielas uz ielu — pēc piecām minūtēm zvani zvanīja pilnā spēkā un visa pilsēta bija kājās. Notikums Kārdifa pakalnā šķita šai brīdī nenozīmīgs, laupītājus aizmirsa, apsegloja zirgus, ļaudis sasēdās laivās, arī tvaikonītis saņēma pavēli izbraukt. Un pēc izbailēm jau pusstundas laikā divi simti cilvēku devās gan pa lielceļu, gan pa upi uz alu.

Visu garo pēcpusdienu pilsētiņa šķita tukša un izmirusi. Daudzas sievietes apciemoja krustmāti Polliju un misis Tečeru un mēģināja tās mierināt. Viņas kopā ar tām izraudājās, un tas palīdzēja vairāk nekā vārdi.

Visu garo nakti pilsētiņa gaidīja ziņas, bet, kad beidzot atausa rīts, vienīgā ziņa, kas atnāca, bija: «Atnesiet vēl sveces un pārtiku!» Misis Tečera bija tuvu ārprātam, tāpat krustmāte Pollija. Tiesnesis Tečers sūtīja uzmundrinošas un cerību pilnas vēstis no alas, tomēr tās neizraisīja nekādu prieku.

Rītausmā atgriezās mājās vecais velsietis, notraipījies ar sveču taukiem, apvārtījies ar māliem un gandrīz bez spēka. Viņš atrada Haku gultā, kurā bija zēnu atstājis guļam, drudža murgos. Ārsti visi bija alā, tāpēc atnāca Duglasa atraitne, lai koptu slimo. Viņa teica, ka darīšot visu puisēna labā,— vai viņš pats esot labs vai ļauns, vai ne šis, ne tas, viņai esot vienalga, jo viņš esot Dieva radījums un pret to, kas pieder Dievam, cilvēks nedrīkstot būt vienaldzīgs. Velsietis atbildēja, ka Hakam esot ari labas īpašības, un atraitne piebilda:

— Jūs varat uz to paļauties. Tas ir Dieva zīmogs. To viņš nekad neaizmirst un uzspiež katram radījumam, kas nāk no viņa rokas.

Agrā priekšpusdienā pilsētiņā sāka ierasties nogurušu vīru pulciņi, bet spēcīgākie pilsoņi turpināja meklēšanu. Pēdējais, ko uzzināja pilsētā, bija tas, ka pārmeklētas visattālākās alas, kuras nekad līdz šim nebija izpētītas, ka vēl pamatīgāk pārmeklēšot katru kaktu un spraugu un vis i labirintā varot redzēt ugunis plīvojam šurp un turp tālumā, saucieni un pistoļu šāvieni dobji atbalsojās ausīs no tumša­jām ailēm. Kādā vietā, kas esot attālāk no tās daļas, ko parasti apmeklē tūristi, atrasti vārdi «Bekija» un «Toms», uzzīmēti uz klintssie- nas ar sveces kvēpiem, tuvumā atradies ar sveces taukiem apziests lentes gabaliņš. Misis Tečera pazina lenti un sāka raudāt. Viņa teica, tā būšot pēdējā piemiņa no viņas bērna un nekāda cita piemiņas zīme viņai nespēšot būt tik dārga, jo šī lente pēdējā atraisījusies no viņas bērna dzīvā ķermeņa, iekams nākusi drausmīgā nāve. Daži stāstīja, ka šad tad alā paplaiksnījusies attāla uguns blāzmiņa, tad visi priekā iesaukušies un vīru bars skrējis lejup pa atbalšu pilno aili — un vienmēr sekojusi rūgta vilšanās: bērnu tur nebija, tikai citu meklētāju uguns.

Trīs briesmīgas dienas un naktis aizvilkās ar savām smagajām stundām — un pilsētiņa iegrima bezcerīgā sastingumā. Neviens vairs nezināja, ko darīt. Pat nejaušais atklājums, ka Atturības kroga īpašnieks bija glabājis savā mājā degvīnu, ļoti maz satrauca publiku, lai gan tas bija drausmīgs fakts. Kad Hakam uz brīdi atgriezās samaņa, viņš neveikli mēģināja runāt par viesnīcām un beidzot pajautāja, neskaidri baidīdamies dzirdēt visļaunāko, vai kaut kas neesot atklāts Atturības viesnīcā viņa slimības laikā?

—  Jā,— atbildēja atraitne.

Haks uztrūkās gultā pussēdus, ieplestām acīm.

—  Kas? Kas tas bija?

—  Degvīns — un viesnīca slēgta. Guli, bērns,— kā tu mani sabie­dēji!

—  Bet pasakiet man vel tikai vienu — ludzu! Vai to atrada Toms Sojers?

Atraitne sāka raudāt.

—  Klusu, klusu, bērns! Es jau tev teicu, ka tu nedrīksti runāt. Tu esi ļoti, ļoti slims!

Tātad bija atrasts tikai degvīns; ja atrastu zeltu, tad pilsētā izceltos liels satraukums. Tātad manta bija pazudusi — pazudusi uz visiem laikiem! Bet kāpēc viņa raud? Savādi, kāpēc viņa raud?

Šādas domas miglaini klīda Haka galvā, un tās zēnu tik ļoti nogurdināja, ka viņš aizmiga.

Atraitne sevī nodomāja:

«Te viņš guļ aizmidzis — nabadziņš! Vai Toms Sojers to atradis? Labi, ja kāds atrastu pašu Tomu Sojeru! Bet maz palicis tādu, kam vēl ir cerība un pietiekami daudz spēka viņu meklēt.»

Trīsdesmit otra nodaļa

Tagad atgriezīsimies pie Toma un Bekijas piedzīvojumiem piknikā. Viņi klejoja pa tumšajām ailēm līdz ar pārējiem, apmeklēja labi pazīstamās brīnumainās alas, kam bija piešķirti pārspīlēti nosaukumi, kā, piemēram: «Viesistaba», «Katedrāle», «Aladīna pils» un tam­līdzīgi. Tad sāka spēlēt slēpšanos, Toms un Bekija dedzīgi piedalījās rotaļā, kamēr tā kļuva mazliet garlaicīga; tad viņi devās tālāk pa līkumotu eju, turēdami augstu savas svecītes un lasīdami raibā mudžeklī sarakstītus vārdus, datumus, pasta adreses un citātus, kas ar sveču kvēpiem bija uzzīmēti uz klintssienām. Tā klaiņodami un sarunādamies, viņi nepamanīja, ka bija iegājuši tajā alas daļā, kur sienas nebija aprakstītas. Viņi ierakstīja ar kvēpiem arī savus vārdus zem kāda izciļņa un gāja tālāk. Drīz viņi nonāca kādā vietā, kur mazs avotiņš, plūsmodams pāri klintij un nesdams sev līdzi kaļķu nogulsnes, ilgos gadu simteņos bija izveidojis mežģīnēm līdzīgu Niagaras ūdens­kritumu no neiznīcīga akmens. Toms ar savu sīko augumu aizspraucās tam garām, lai apgaismotu šo Niagaru Bekijai par prieku. Viņš atrada, ka šī klints aizsedza stāvas, dabiskas kāpnes, ko šaurā spraugā ietvēra klinšu sienas, un viņu sagrāba godkāre kļūt par atklājēju.

Bekija atsaucās viņa aicinājumam, viņi atstāja iekvēpinātu zīmi, ko vēlāk atrast, un sāka savus meklējumus. Viņi gāja pa līkumotu ceļu dziļi alas slepenajā pazeinē, atkal atstāja zīmi un turpināja meklēt jaunas vietas, lai varētu par tām pastāstīt augšā cilvēkiem. Vienā vietā viņi atrada plašu alu, no kuras griestiem nokarājās daudz mirdzošu stalaktītu*, tik gari un resni kā cilvēka kāja. Viņi apstai­gāja šo alu, priecādamies un apbrīnodami to, tad aizgāja pa vienu no daudzajām ejām, kas no tās atzarojās. Drīz viņi nokļuva pie valdzi­noša strauta, kura baseins bija noklāts ar mirgojoša kristāla leduspu­ķēm; tas atradās kādas alas vidū, kuras sienas balstīja fantastiski pīlāri, veidoti no lieliem kopā saplūdušiem stalaktītiem un stalagmī- tiem, gadsimtos nerimtīgi ūdenim lāsojot. Zem alas griestiem mitinā­jās lieli sikspārņu bari, tūkstoši vienā mudžeklī. Gaisma izbiedēja šos dzīvniekus, tie lidoja lejup simtiem, pīkstēdami un nikni šaudīdamies ap svecēm. Toms zināja viņu paražas un briesmas, kas no viņiem draudēja. Viņš satvēra Bekijas roku un steidzīgi ieveda viņu pirmajā tuvākajā ejā, un to viņš darīja īsti laikā, jo, izejot no alas, kāds sikspārnis ar spārnu nodzēsa Bekijas sveci. Sikspārņi vēl labu gabalu vajāja bērnus, bet bēgļi iegriezās katrā nākamajā sānejā un tā beidzot atbrīvojās no bīstamajiem dzīvniekiem. Drīz pēc tam Toms atrada pazemes ezeru, kura neskaidrie krastu apveidi izgaisa ēnainajā tā­lumā. Viņš gribēja izpētīt ezera krastus, bet nolēma, ka labāk būtu vispirms apsēsties un kādu brīdi atpūsties. Sīs vietas dziļais klusums pirmo reizi kā vēsa, mitra roka pieskārās bērnu dvēselēm. Bekija sacīja:

—  Es to līdz šim nepamanīju, bet man šķiet, ka jau sen nedzirdam citu balsis.

—  Padomā, Bekij, mēs esam dziļi zem viņiem, un es pat nezinu, cik tālu uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai kādā citā virzienā. Mēs viņus šeit nevarētu sadzirdēt.

Bekija kļuva nemierīga.

—  Mēs tik ilgi jau esam šeit apakšā, Tom. Labāk iesim atpakaļ.

—  Jā, arī es domāju, ka tā būs labāk. Patiesi labāk.

—  Vai tu atradīsi ceļu, Tom? Man tie visi sajukuši vienā mudžeklī.

—  Manuprāt, es varētu to atrast — bet tur ir sikspārņi. Ja tie nodzēsīs mūsu abu svecītes, tad būsim tintē. Mēģināsim iet pa citu ceļ<u, lai nebūtu jāiet caur sikspārņu alu.

—  Labi, bet es ceru, ka nenomaldīsimies. Tas būtu tik briesmīgi!— Un meitene nodrebēja, iedomājoties šo drausmo varbūtību.

Tie devās pa garu eju, gāja, ilgi klusēdami, ielūkodamies katrā jaunā sānejā, vai neieraudzīs tur kaut ko pazīstamu, bet visas šīs ejas bija tiem svešas. Katru reizi, kad Toms skatījās, Bekija vēroja viņa seju, vai tā neizpaudīs kaut ko uzmundrinošu, un viņš jautri sacīja:

—  Viss būs labi! Sī vēl nav īstā eja, bet gan jau mēs pie tās nonāksim!

Tomēr ar katru jaunu neveiksmi viņa cerība saplaka, un beidzot viņš sāka uz labu laimi iegriezties sānejās — izmisīgā cerībā, ka atradīs meklēto eju. Viņš joprojām sacīja:— Viss būs labi!— bet viņa sirdi kā svins nomāca bailes, tāpēc vārdi zaudēja priecīgo skaņu un šķita, ka viņš teiktu: «Viss ir pagalam!» Bekija piekļāvās viņa sāniem izmisīgās bailēs, ar pūlēm valdīja asaras, bet tās tomēr ritēja. Beidzot viņa iesaucās:

—  Ak, Tom, nebaidīsimies no sikspārņiem, iesim atpakaļ pa to ceļu! Mēs aizvien ejam aplamā virzienā.

Toms apstājās.

—  Klausies!— viņš teica.

Dziļš klusums, tik dziļš, ka pat viņu elpas bija skaļi dzirdamas. Toms iesaucās. Sauciens atbalsojās tukšajās ailēs un izdzisa tālumā ar vāju skaņu, kas līdzinājās ņirdzīgiem smiekliem.

—  Nesauc vairs, Tom, tas ir tik baigi,— sacīja Bekija.

—  Tas ir baigi, Bekij, tomēr labāk es saukšu, varbūt viņi mūs sadzirdēs.— Un viņš atkal iesaucās. Sajā «varbūt» bija vairāk stindzi­nošu šausmu nekā ņirdzīgajos smieklos, jo tas izteica zaudētu cerību. Bērni stāvēja klusēdami un klausījās, bet bez sekmēm. Toms tūlīt apgriezās un sāka strauji iet atpakaļ. Taču jau pēc īsa brīža zināma nenoteiktība viņa kustībās atklāja Bekijai jaunu, drausmīgu ap­stākli — viņš nevarēja atrast ceļu atpakaļ!

—  Ak, Tom, kāpēc tu neuzvilki zīmes?

—  Bekij, es biju tāds muļķis! Tāds muļķis! Es nemaz par to neiedomājos, ka mums būs jānāk atpakaļ. Nē, es nevaru atrast ceļu. Viss ir sajucis.

—  Tom, Tom, mēs esam pazuduši! Mēs esam pazuduši! Mēs nekad, nekad neizkļūsim no šīs briesmīgās vietas! Ai, kāpēc mēs atstājām pārējos!

Viņa noslīga pie zemes un sāka tik neprātīgi raudāt, ka Tomam izbailēs šķita — viņa tūlīt nomirs vai zaudēs prātu. Viņš nosēdās meitenei blakus un apskāva viņu. Bekija piekļāva galvu viņa krūtīm, aptvēra viņu, izkliegdama visas savas bailes un veltās nožēlas, un tālās atbalsis visu pārvērta ņirdzīgos smieklos. Toms lūdza viņu nezaudēt cerību, bet viņa atbildēja, ka nespējot cerēt. Viņš sāka apsūdzēt un nosodīt sevi par to, ka novedis viņu šajā postā,— un tas līdzēja. Bekija sacīja, ka mēģināšot vēl cerēt, piecelšoties un sekošot, kurp vien viņš vedīšot, lai tikai vairs tā nerunājot. Jo viņš neesot vairāk vainīgs kā viņa pati.

Tā viņi turpināja iet, bezcerīgi, uz labu laimi, viņi spēja tikai iet un iet. Pēc kāda maza brīža cerība it kā atdzīvojās, lai gan nebija iemesla, bet tai piemīt šī spēja atdzimt, kamēr vēl vecums un biežās vilšanās nav sadragājušas to.

Pēc maza brīža Toms paņēma Bekijas sveci un to nopūta. Sī taupība izsacīja ļoti daudz. Vārdi nebija vajadzīgi. Bekija saprata, un viņas cerība atkal nomira. Viņa zināja, ka Tomam bija vesela svece un vēl trīs vai četras sveces kabatā — un tomēr viņam bija jātaupa.

Pamazām viņus pārņēma nogurums; bērni to gan mēģināja neievē­rot, jo bija briesmīgi domāt, ka viņi apsēdīsies, kad laiks kļuvis tik dārgs; ejot kaut kādā virzienā viņi vismaz kustējās uz priekšu un viņu gaitai varēja būt sekmes, bet apsēsties — nozīmēja aicināt nāvi un paātrināt tās tuvošanos.

Beidzot Bekijas trauslie locekļi atsacījās viņai paklausīt. Viņa apsēdās. Toms atpūtās līdz ar viņu. Viņi runāja par mājām, par draugiem, kas tagad bija tur, par ērtajām gultām un — galvenais — par gaismu! Bekija raudāja, Toms mēģināja viņu kaut kā mierināt, bet visi viņa mierinājumi bija velti un skanēja kā izsmiekls. Bekija bija tā nogurusi, ka iesnaudās un tad dziļi iemiga. Toms bija par to priecīgs. Viņš sēdēja, skatīdamies viņas izmocītajā sejā, un redzēja, ka tā atkal kļuva gluda un dabiska — jauku sapņu ietekmē; šad tad uz meitenes lūpām parādījās smaids un ilgi neizgaisa. Viņas rāmā seja izstaroja mieru un dziedinošu spēku viņa paša dvēselē, arī viņa domas aizklīda pie pagājušiem laimes brīžiem un sapņainām atmiņām. Ka mēr viņš bija tā domās iegrimis, Bekija atmodās, īsi iesmiedamās, bet smiekli apklusa uz viņas lūpām, un tiem sekoja vaids.

—  Ai, kā gan es varēju gulēti Kaut es nekad, nekad nebūtu atmodusies! Nē, es tā nerunāšu vairs, Tom! Neuzlūko mani ar tādām acīm! Es nekad tā vairs neteikšu!

—  Esmu priecīgs, ka tu gulēji, Bekij! Tu tagad jūties atpūtusies, un mēs atradīsim ceļu uz ārpasauli.

—  Mēs varam pamēģināt, Tom! Es redzēju sapnī tik skaistu zemi — manuprāt, mēs ejam turp.

—  Varbūt ne, varbūt ne! Galvu augšā, Bekij, un pamēģināsim vēl!

Viņi piecēlās un gāja tālāk roku rokā, bezcerīgi. Viņi mēģināja

aprēķināt, cik ilgi jau ir bijuši alā, bet šķita, ka pagājušas daudzas dienas un nedēļas, un tas nevarēja būt, jo viņu sveces vēl nebija izdegušas. Pēc ilgāka laika — viņi nevarēja pateikt, pēc cik ilga,—

Toms sacīja, ka soļi jāsper klusi un jāklausās, kur pil ūdens,— jā­atrod avots. Drīz viņi kādu avotu atrada, un Toms teica, ka laiks atkal atpūsties, tomēr Bekija atbildēja — liekoties, ka viņa varētu iet vēl tālāk. Viņa bija pārsteigta, kad Toms nepiekrita. Viņa to nevarēja saprast. Viņi apsēdās, un Toms iestiprināja sveci klints- sienā ar māliem. Kādu laiku viņi nodevās domām, neviens nerunāja. Tad Bekija pārtrauca klusumu:

—  Tom, esmu tik izsalkusi.

Toms kaut ko izņēma no kabatas.

—  Vai tu atceries šo?—viņš jautāja.

Bekija vāji pasmaidīja.

—  Tā ir mūsu kāzu kūka, Tom.

—  Jā. Es vēlētos, kaut tā būtu tik liela kā muca, jo tā ir visa mūsu pārtika.

—  Es to paturēju no piknika, lai mēs varētu par to pasapņot, Tom, kā to dara pieaugušie ar savām kāzu kūkām, bet šī būs mūsu . . .

Viņa nenobeidza teikumu. Toms pārlauza kūku, un Bekija ēda ar lielu baudu, kamēr Toms savai pusei tik tikko pieskārās. Savu mielastu viņi nobeidza ar aukstu ūdeni, kas te bija pārpilnām.

Tad Bekija ierunājās, ka jāiet tālāk. Toms brīdi klusēja. Tad viņš jautāja:

—  Bekij, vai tu izturēsi, ja es tev kaut ko sacīšu? ,

Bekija nobālēja, bet atbildēja, ka laikam gan izturēšot.

—  Labi, Bekij, mums jāpaliek šeit, kur ir dzeramais ūdens. Sis mazais galiņš ir mūsu pēdējā svecīte.

Bekija atkal ļāva vaļu asarām un vaimanām. Toms atkal mēģināja viņu mierināt, bet ar niecīgām sekmēm. Beidzot Bekija sacīja:

—  Tom!

—  Jā, Bekij?

—  Viņi pamanīs mūsu nozušanu un meklēs mūs!

—  Jā, to viņi darīs. Noteikti.

—  Varbūt viņi jau mūs meklē, Tom?

—  Manuprāt, viņi to dara. Es ceru.

—  Kad viņi varēja pamanīt, ka mūsu nav, Tom?

—  Kad viņi atgriezās atpakaļ uz tvaikonīša, man šķiet.

—  Tom, bet tur bija tumšs — varbūt viņi nepamanīja, ka mēs tur nebijām.

—  Es nezinu. Bet tava māte pamanītu tavu prombūtni, kad viņi visi būs pārgājuši mājās.

Izbailes Bekijas sejā liecināja Tomam, ka viņš izrunājies aplam. Bekijai nebija jābūt mājās šajā naktī! Bērni atkal apklusa un iegrima domās. Pēc mirkļa Bekijas jauna izmisuma lēkme liecināja Tomam, ka arī viņa iedomājusies to pašu: paies puse svētdienas rīta, iekams misis Tečera atklās, ka Bekija nav pārgulējusi pie misis Hārper.as. Abi bērni pievērsa skatienu savam sveces galiņam un raudzījās, kā tas lēni, bez žēlastības izkusa, beidzot palika tikai īsā dakts, vārgā liesma izslējās un krita, izslējās un krita, uzvirpuļoja tieva dūmu strūkliņa, kādu mirkli kavējās liesmas galā, un tad iestājās drausma, dziļa tumsa.

Cik ilgs laiks pagāja, iekams Bekija pamazām atjēdzās, ka raud Toma rokās, to neviens nespētu pateikt. Abi sajuta, ka pēc šķietami ļoti ilga laika viņi atmodušies it kā no nāves miega, un atkal izjuta savu nelaimi. Toms teica, ka tagad varētu būt svēt­diena — vai pirmdiena. Viņš centās pamudināt Bekiju uz sarunām, bet viņas bēdas bija pārāk smagas, katra cerība bija zudusi. Toms sacīja, ka tagad viņu pazušana jau sen pamanīta un, bez šaubām, viņus turpina meklēt. Viņš iesauksies, un varbūt kāds atnāks. Viņš pamēģināja saukt, bet tumsā tālās atbalsis skanēja tik baigi, ka viņš apklusa.

Stundas aizvilkās, un atkal izsalkums sāka mocīt alas gūstekņus. Vēl viena daļiņa no Toma kūkas bija palikusi: viņi to sadalīja un apēda. Bet izsalkums kļuva vēl lielāks. Niecīgais barības kumoss tikai iekairināja ēstgribu. Pēkšņi Toms iesaucās:

—  Sš! Vai tu dzirdi?

Abi aizturēja elpu un klausījās. Likās, ka tālumā vāji atskanēja sauciens. Tūlīt Toms tam atbildēja un, vezdams Bekiju pie rokas, taustīdamies devās pa eju sauciena virzienā. Viņš atkal klausījās — skaņa atkārtojās — šķietami tuvāk.

—  Tie ir viņi!—iesaucās Toms.— Viņi nāk! Iesim, Bekij, tagad esam glābti.

Abu gūstekņu prieks bija pārmērīgs. Bet viņi varēja kustēties lēni, jo uz katra soļa bija iebrukumi un spraugas, no kurām nācās sargāties. Drīz viņi nokļuva pie tādas spraugas un viņiem vajadzēja apstāties. Tās dziļums varēja būt trīs pēdas, bet varbūt arī simt pēdu — tālāk iet nevarēja. Toms nogūlās uz krūtīm un izstiepa roku lejup, cik tā,lu vien spēdams. Dibena nebija. Viņiem bija jāpaliek šeit un jāgaida, līdz atnāks meklētāji. Viņi klausījās: tālie saucieni aizvien vairāk attālinājās. Vēl pēc dažiem mirkļiem tie pilnīgi noklusa. Kāda satriecoša nelaime! Toms auroja, līdz aizsmaka, bet veltīgi. Viņš sacīja Bekijai cerību pilnus vārdus, bet pagāja vesela mūžība baiļ- pilnu gaidu, un nekas vairs neatskanēja tālumā.

Bērni aiztaustījās atpakaļ līdz avotam. Gurdenais laiks vilkās tālāk. Viņi atkal iemiga un atmodās izsalkuši un bēdu nomākti. Tomam šķita, ka tagad ir ceturtdiena.

Pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Tuvumā bija vairākas sānu ejas. Labāk bija izpētīt tās nekā, dīkā sēdot, panest laika smago ritējumu. Viņš izņēma no kabatas pūķa auklu, piesēja to pie kāda klints izciļņa, un abi sāka iet; Toms gāja pirmais, atritinādams auklu un taustīdamies. Pēc divdesmit soļiem eja beidzās ar kādu augsti izdobtu laukumu, no kura vajadzēja nolēkt. Toms nometās ceļos, izstiepa rokas dziļi lejup, cik tālu tās spēja sniegties, tad pamēģināja tās izstiept pa labi, un tai pašā brīdī divdesmit jardji attālāk aiz klints stūra parādījās cilvēka roka, kas turēja sveci.

Toms izgrūda prieka kliedzienu — un tūlīt rokai sekoja cilvēka stāvs, tas bija indiānis Džo. Toms sastinga, viņš nespēja kustēties. Viņš atviegloti uzelpoja, redzēdams, ka Spānietis metās bēgt un pazuda no viņa acīm. Toms brīnījās, ka Džo nebija pazinis viņa balsi un neatnāca viņu nokaut par liecību tiesā. Bet atbalsis viņa balsi laikam bija pārvērtušas. Droši vien tā tas arī bija — zēns domāja. Bailes bija atslābinājušas katru muskuli Toma ķermenī. Viņš pats sev teica, ja pietiktu Spēka atgriezties pie avota, viņš tur paliktu un nekas vairs nespētu viņu pamudināt uz risku atkal sastapt indiāni Džo. Zēns piesardzīgi nepastāstīja Bekijai, ko bija redzējis. Viņš teica, ka kliedzis uz labu laimi.

Bet bads un izmisums beigās tomēr pieveica bailes. Vēl viņi ilgi sēdēja pie avota un atkal gulēja — tas ienesa pārmaiņu viņu noskaņā. Bērni atmodās, nikna izsalkuma mocīti. Tomam šķita, ka tagad ir trešdiena vai ceturtdiena, vai pat piektdiena, vai sestdiena un ka viņu meklēšana beigusies. Viņš ierosināja izpētīt vēl vienu eju. Tagad viņš spēja stāties pretim indiānim Džo un citām šausmām. Taču Bekija bija ļoti vārga, viņa bija iegrimusi drūmā apātijā un negribēja no tās izrauties. Viņa sacīja, ka pagaidīšot tepat un miršot, jo nāve vairs neesot tālu. Viņa sacīja, lai Toms iet ar pūķa auklu un izpēta eju, ja vēlas, bet lūdza, lai viņš pēc īsiem mirkļiem atkal atgriežas un sarunājas ar viņu, un lūdza apsolīties, ka briesmī­gajā brīdī viņš paliks pie viņas un turēs viņas roku, līdz viss būs beidzies.

Toms noskūpstīja viņu ar sažņaugtu elpu, tad izlikās, it kā būtu pārliecināts, ka atradīs meklētājus vai izeju no alas. Viņš paņēma pūķa auklu vienā rokā un taustīdamies devās četrrāpus pa vienu no ejām, bada un ļaunu priekšnojautu mocīts.

Trīsdesmit treša nodaļa

Pienāca otrdienas pēcpusdiena, un metās jau krēsla. Sentpītersber- gas pilsēta vēl sēroja. Pazudušie bērni nebija atrasti. Bija notikuši publiski aizlūgumi par viņiem un uz debesīm raidītas arī atsevišķu cilvēku lūgsnas, kurās lūdzējs bija ielicis visu savu sirdi, bet joprojām nekādas labas vēstis nebija dzirdamas no alas. Vairums meklētāju

bija atteikušies tālāk meklēt un atgriezušies pie saviem dienas darbiem, teikdami, ka bērnus nekad nevarēs atrast. Misis Tečera bija ļoti slima un stipri murgoja. Ļaudis stāstīja, ka sirds lūstot, klausoties, kā viņa saucot savu bērnu un paceļot galvu, veselu minūti klausoties un tad ievaidēdamās to gurdeni noliekot atpakaļ uz spilvena. Krust māte Pollija bija iegrimusi dziļā grūtsirdībā, un viņas iesirmie mati bija kļuvuši pavisam sirmi. Pilsētiņas iedzīvotāji otrdienas naktī devās pie miera drūmi un bezcerīgi.

Pusnaktī pēkšņi sāka zvanīt pilsētiņas zvani, vienā mirklī ielas piepildījās ar pusapģērbtiem priecīgiem cilvēkiem, kas sauca:— Nāciet ārā! Nāciet ārā! Viņi ir atrasti! Viņi ir atrasti!— Zvanu skaņām pievienojās sitieni pa skārda pannām un ragu pūtieni, iedzīvotāji bariem devās pie upes, sastapa bērnus, kas sēdēja vaļējā pajūgā, ko ar prieka saucieniem vilka citi pilsoņi. Visi drūzmējās ap viņiem, pava­dīja līdz mājām un svinīgi soļoja pa galveno ielu, saukdami nepār­traukti «urrā».

Pilsētiņa sarīkoja ilumināciju, neviens vairs nelikās gultā — tā bija vislieliskākā nakts, kādu mazā pilsētiņa jebkad bija pie­dzīvojusi. Pirmajā pusstundā Tečeru māju apmeklēja iedzīvotāju procesija, apskāva un skūpstīja izglābtos, spieda misis Tečeras roku, mēģināja runāt, bet nespēja un atkal aizgāja, slīcinādami māju asaru plūdos.

Krustmāte Pollija bija bezgala laimīga un arī misis Tečera gandrīz tikpat laimīga, bet viņas laime būtu bijusi tikai tad pilnīga, ja sūtnis ar labajām ziņām jau būtu nokļuvis alā un pastāstījis tās viņas vīram.

Toms gulēja uz dīvāna, ap viņu bija sapulcējušies uzmanīgi klausītāji, un tiem viņš stāstīja neparastos piedzīvojumus, tos iz­pušķodams ar apbrīnojamiem papildinājumiem. Savu stāstu viņš noslēdza ar tēlojumu, kā bija atstājis Bekiju un devies izpētīt eju,— kā bija izstaigājis divas ejas tik tālu, cik sniedzās pūķa aukla, kā viņš turpināja iet vēl pa trešo eju, izstiepis auklu lidz pēdējai iespējai, un gribējis jau griezties atpakaļ, kad ieraudzīja tālumā it kā nelielu dienas gaismas spīdumu; viņš nosviedis auklu un steidzies gaismas virzienā, izbāzis galvu un plecus pa nelielu spraugu un ieraudzījis, ka garām plūst plašā Misisipi! Ja tas būtu noticis naktī, viņš nekad nebūtu ieraudzījis dienas gaismu, ne arī gājis pa šo eju! Viņš stāstīja, ka atnācis atpakaļ pie Bekijas ar labo vēsti, bet ka viņa atbildējusi, lai viņš nekaitinot viņu ar tādām izdomām, jo viņa esot nogurusi un zinot, ka drīz jāmirst, un to viņa arī vēloties. Viņš attēloja, ar kādām pūlēm meiteni pārliecinājis un kā viņa aiz prieka gandrīz vai nomirusi, kad bija aiztaustījusies līdz tai vietai, kur tiešām ieraudzīja dienas gaismas spīdumu, kā viņš izrāpies pa spraugu un palīdzējis arī viņai izkļūt, ķā viņi apsēdušies un aiz laimes

raudājuši, kā pēc tam laivā garām braukuši daži vīri, Toms pasaucis viņus un pastāstījis par viņu stāvokli un lielo izsalkumu. Sākumā vīri negribējuši ticēt viņa neparastajam stāstam un teikuši, ka bērni atrodoties upes lejastecē piecas jūdzes attālumā no tās ielejas, kur atrodoties ala; tad uzņēma viņus laivā, aizīrās līdz mājām, pacienāja bērnus ar vakariņām, ļāva tiem vēl pāris stundu atpūsties un tad atveda mājās.

Pirms ausmas tiesnesi Tečeru un meklētājus atrada alā, sekojot virvei, kuras viens gals bija piesiets pie alas ieejas, un viņiem paziņoja priecīgo vēsti. Trīs smagās bada un piepūles dienas, ko Bekija un Toms bija pavadījuši alā, bija atstājušas sekas, kas uzreiz neizgaisa, kā viņi abi to drīz sajuta. Trešdienu un ceturt­dienu viņi gulēja gultā, un šķita, ka viņi kļūst aizvien gurdenāki. Ceturtdien Toms mazliet pastaigājās, piektdien izgāja pilsētas ielās un sestdien bija jau gandrīz vesels, bet Bekija iznāca no savas istabas tikai svētdien un izskatījās tā, it kā būtu pārcietusi ilgu slimību.

Toms uzzināja, ka Haks esot slims, un piektdien aizgāja viņu apciemot, bet zēnu neielaida istabā, kur gulēja slimnieks. Neielaida arī vēl sestdien un svētdien. Viņu ielaida nākamajā dienā, bet brīdināja, lai nestāstot par savu piedzīvojumu un vispār neko satrau­cošu. Duglasa atraitne palika pie Haka, lai pārliecinātos, vai Toms paklausa šiem aizrādījumiem. Mājās Tomam pastāstīja par notikumu Kārdifa pakalnā, arī to, ka skrandainis atrasts upē netālu no tvaikoņa piestātnes, kur viņš laikam bija noslīcis bēgot.

Apmēram divas nedēļas pēc izglābšanās no alas Toms devās apciemot Haku, kas tagad jau bija pietiekami stiprs, lai noklausītos satraucošos stāstus, un Toma stāsti varēja viņu interesēt — tā viņš domāja. Pa ceļam Toms iegāja tiesneša Tečera mājā, lai apciemotu Bekiju. Tiesnesis un daži viņa draugi sāka ar Tomu sarunāties, un kāds viņam ironiski vaicāja, vai viņš nevēloties vēlreiz ieiet alā. Toms atbildēja: protams, jā, Viņam neesot iebildumu.

Tiesnesis sacīja:

—  Arī citi vēl domā tāpat kā tu, Tom, par to es nešaubos. Bet mēs esam jau nodrošinājušies. Neviens vairs neapmaldīsies šajā alā.

—  Kāpēc?

—  Pirms divām nedēļām es liku apkalt lielās durvis ar dzelzi un trīskārt noslēgt. Atslēgas ir pie manis.

Toms nobālēja. Viņš bija balts kā palags.

—  Kas tev notika, zēn? Padodiet viņam glāzi ūdens!

Ūdeni atnesa un apšļakstīja Toma seju.

—  Tā, tagad tu atžirgi. Kas tev notika, Tom?

—  Ai, tiesnesi, alā palika indiānis Džo!

Trīsdesmit ceturta nodaļa

Pēc piecām minūtēm šī ziņa jau aplidoja pilsētu, un divpadsmit laivas, kurās sēdēja vīri, traucās uz Mekdugala alu, tām drīz sekoja tvaikonis, pilns ar pasažieriem. Toms Sojers sēdēja laivā, kurā brauca tiesnesis Tečers.

Kad alas durvis atvēra, mijkrēslī atklājās drūma aina. Indiānis Džo gulēja zemē — miris, piespiedis seju tuvu durvju spraugai, it kā viņa acis ilgodamās vēl pēdējo reizi būtu skatījušās uz gaismu un brīvo, priecīgo ārpasauli. Toms bija aizkustināts, jo zināja no paša pieredzes, kā šis nelaimīgais bija mocījies. Lai gan viņā modās žēlums, tomēr viņš juta arī dziļu atvieglojumu un drošību, kas viņam atklāja, cik smaga baiļu nasta bija viņu neapzināti nomākusi kopš tās dienas, kad viņš bija pacēlis savu balsi pret asinskāro noziedznieku.

Blakus indiānim Džo gulēja viņa līkais duncis — asmenis bija pārlauzts. Durvju lielais šķērskoks, nolikts kā slieksnis, bija krustām šķērsām izrobots un sacirsts — nogurdinošs, veltīgs darbs, jo ārpus tā klints veidoja it kā otru slieksni, un pret šo stūrgalvīgo materiālu nazis bija bezspēcīgs: tas bija salūzis. Un, pat ja nebūtu bijis šā akmens šķēršļa, darbs tomēr būtu bijis veltīgs; kaut arī viss koka slieksnis būtu nodrāzts, indiāņa Džo augums nespētu izspraukties pa durvju apakšu, un viņš to zināja. Viņš bija sacirtis koku tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, lai kaut kā pavadītu neizturami ilgo laiku un nodarbinātu savu nomocīto prātu un locekļus.

Parasti šajā priekštelpā varēja atrast dučiem sveču galu, ko tūristi iesprauduši klinšu spraugās, bet tagad tur neviena nebija. Gūsteknis visus tos bija sameklējis un apēdis. Viņam bija izdevies notvert arī dažus sikspārņus, un arī tos viņš bija apēdis, atstādams tikai viņu nagus. Nelaimīgais bija nomiris bada nāvē. Tuvu viņa rokai slējās gadu simtos lēnām izaudzis stalagmīts, ko veidoja ūdens pilieni, krizdami no augšējā stalaktīta. Ieslodzītais bija nolauzis stalagmītu un tur uzlicis paša dobtu akmeni, lai sakrātu dārgos ūdens pilienus, kas krita ik pa divdesmit minūtēm, baigi tikšķot kā pulkstenis,— div­desmit četrās stundās pilna deserta karote. Sie pilieni lāsoja tad, kad piramīdas bija tikko uzceltas, kad krita Troja, kad dibināja Romu, kad Kristu sita krustā, kad Viljams Iekarotājs radīja Britu Impēriju, kad Kolumbs izbrauca jūrā, kad Leksingtonas slaktiņš vēl bija jaunums*. Tie lāsoja tagad un lāsos arī tad, kad visi šie notikumi iegrims vēstures rietā un tradīciju mijkrēslī un kad tos aprīs dziļā aizmirstības nakts. Vai visam ir savs mērķis un nozīme? Vai šie pilieni krita pacietīgi piectūkstoš gadu tikai tāpēc, lai veldzētu šā dziestošā cilvēciskā knišļa slāpes? Un vai tiem ir vēl kāds cits svarīgs uzdevums nākošajos desmittūkstoš gados? Tas nav svarīgi. Jau daudz gadu pagājis, kopš nelaimīgais metiss izdoba akmeni, lai sakrātu dārgos pilienus, bet vēl līdz šai dienai katrs tūrists visilgāk skatās uz šo drūmo akmeni un lēni lāsojošo ūdeni, kad ienāk vērot Mekdugala alas brīnumus. Indiāņa Džo akmens biķeris ieņem pirmo vietu alas brīnumu sarakstā, pat «Aladīna pils» nevar ar to sa­censties.

Indiāni Džo apraka netālu no alas ieejas, ļaudis atbrauca laivās un ratos no pilsētas, no lauku fermām un ciematiem septiņu jūdžu apkaimē, atveda līdzi savus bērnus un dažādus ēdamos, un viņi stāstīja, ka indiāņa Džo bēres sagādājušas viņiem tādu gandarījumu, it kā viņi būtu redzējuši to pakaram.

Bēres izbeidza kādu pasākumu — petīciju štata gubernatoram par indiāņa Džo apžēlošanu. Petīciju bija daudzi parakstījuši, bija notiku šas daudzas daiļrunīgas sapulces, kurās lēja arī asaras, bija izvēlēta uzņēmīga sieviešu komiteja, kurai vajadzēja ietērpties sēru drānās un vaimanājot iet pie gubernatora lūgt, lai viņš kļūtu žēlsirdīgs ēzelis un mīdītu kājām savu pienākumu. Runāja, ka indiānis Džo bija nogalinā jis piecus pilsētas iedzīvotājus, bet kas par to? Ja viņš arī būtu pats Sātans, atrastos daudz mīkstčauļu, kas labprāt parakstītos zem apžēlošanas lūguma un nobirdinātu kādu asaru no savām pastāvīgi sabojātajām un caurajām ūdens tvertnēm.

Otrā rītā pēc bērēm Toms aizveda Haku uz kādu slepenu vietu, lai nopietni ar viņu parunātos. Haks bija visu uzzinājis par Toma piedzīvojumiem no velsieša un Duglasa atraitnes, bet Toms sacīja, ka visu viņi neesot pastāstījuši un par to viņš tagad gribot runāt. Haka seja sadrūma. Viņš sacīja:

—  Es zinu, kas tas ir. Tu iegāji «otrajā numurā» un atradi tur tikai viskiju. Neviens man neteica, ka tu tur esot bijis, bet es jau zināju, ka tas biji tu, tiklīdz izdzirdēju par degvīnu, un es zināju, ka neesi ieguvis naudu, jo citādi tu šādā vai tādā veidā būtu no­kļuvis pie manis un to pastāstījis, ja arī būtu bijis mēms pret citiem. Tom, man vienmēr bija tāda nojauta, ka mēs nekad šo mantu ne dabūsim.

—  Ko tu runā, Hak! Es nekad nebūtu uzrādījis viesnīcas īpašnieku. Tu zini, ka sestdien, kad gāju uz pikniku, viesnīcā viss bija kārtībā. Vai tu neatceries, ka stāvēji tonakt sardzē?

—  Jā! Man liekas, it kā tas viss būtu noticis pirms gada. Tai pašā naktī es sekoju indiānim Džo līdz atraitnes mājai.

—  Tu sekoji viņam?

—  Jā, bet nesaki to nevienam. Manuprāt, indiānim Džo te pa­likuši draugi. Es negribu, lai viņi uz mani saniknotos un izspēlētu ar mani kādu nelietību. Ja es nebūtu tur bijis, viņš jau tagad atrastos Teksasā.

Tad Haks uzticēja Tomam visus savus piedzīvojumus, jo Toms tos tikai daļēji bija dzirdējis no velsieša.

—  Zini,— sacīja Haks, beidzot atgriezdamies pie galvenā jautā­juma,— tas, kurš nogrāba viskiju, nogrāba arī naudu, un, manuprāt, mums tā ir zudusi, Tom.

—  Hak, šī nauda nekad nav bijusi otrajā numurā.

—  Ko?— Haks vērīgi ieskatījās biedra sejā.— Tom, vai tu atkal esi naudai uz pēdām?

—  Hak, tā atrodas alā!

Haka acis uzliesmoja.

—  Saki to vēlreiz, Tom!

—  Nauda ir alā!

—  Tom, saki godīgi — vai tu joko vai runā nopietni?

—  Nopietni, Hak, tik nopietni kā nekad savā mūžā. Vai gribi nākt man līdzi un palīdzēt to iznest?

—  Un kā vēl! Es to darīšu, ja vien varam iezīmēt savu ceļu un nenomaldīties.

—  Hak, mēs to varam izdarīt bez kādām grūtībām.

—  Tas ir lieliski. Kāpēc tu domā, ka nauda . . .

—  Hak, pagaidi, līdz tur nokļūsim. Ja to tur neatradīsim, esmu ar mieru atdot tev savas bungas un visu, kas man pieder šajā pasaulē. Es to darīšu, sasper kociņš!

—  Labi, norunāts. Kad to darīsim?

—  Tūlīt, ja gribi. Vai esi pietiekami stiprs?

—  Vai tā atrodas dziļi alā? Esmu jau trīs vai četras dienas uz pekām, bet nevaru nostaigāt vairāk kā vienu jūdzi, Tom. Vismaz es domāju, ka nevaru.

—  Līdz turienei jebkuram citam būtu jāiet piecas jūdzes, Hak, bet es tevi vedīšu pa daudz īsāku ceļu, ko tikai es viens zinu. Hak, es tevi turp aizvedīšu laivā. Pats airēšu laivu turp un atpakaļ — viens pats. Tev nebūs pat roka jāpakustina.

—  Tad iesim tūlīt, Tom!

—  Labi. Paņemsim līdzi maizi un gaļu, un savas pīpes, arī pāris' maisu, divas pūķu auklas un dažas no šīm jaunmodīgajām lietiņām, ko mēdz saukt par sērkociņiem. Es vairākkārt vēlējos, kaut tie man būtu, kad biju pēdējo reizi alā.

Drīz pēc pusdienām draugi aizņēmās mazu laivu no kāda pilsoņa, kas patlaban nebija mājās, un tūlīt devās ceļā. Kad zēni bija jau vairākas jūdzes aiz alas, Toms sacīja:

—  Redzi, stāvais krasts šeit izskatās gluds un līdzens — te nav ne māju, ne malkas sētu, tikai krūmāji. Bet vai tu redzi to balto vietu, kur bijis zemes nobrukums? Tā ir viena no manām zīmēm. Tagad izkāpsim krastā.

Viņi piestāja krastā.

—  Skaties, Hak, no šejienes, kur stāvam, tu varētu viegli aiz­sniegt ar makšķeres kātu to spraugu, pa kuru es izlīdu. Palūko, vai tu to varēsi atrast!

Haks pārmeklēja visu apkārtni, bet neko neatrada. Toms lepni iesoļoja biezos sumaka krūmājos un teica:

—  Te tā ir! Paskaties, Hak, tā ir noslēptākā sprauga visā zemē. Tikai neizpaud to nevienam. Vienmēr esmu vēlējies kļūt laupītājs, bet zināju, ka man vajadzīga tāda vieta kā šī, es tikai nezināju, kur tādu atrast. Tagad mums tāda ir, un mēs to neizpaudīsim, tikai Džo Hārperu un Benu Rodžersu te ielaidīsim, jo, protams, jābūt taču laupītāju bandāi, citādi nebūs nekāda izskata. Toma Sojera banda — vai tas neskan lieliski, Hak? \

—  Jā, patiesi, Tom. Un ko tad mēs aplaupīsim?

—  Gandrīz visus. Ceļa gājējus — tā jau mēdz darīt.

—  Un viņus nogalināsim?

—  Nē — ne vienmēr. Ieslēgsim viņus alā, līdz viņi samaksās izpirkumu.

—  Kas tas ir — izpirkums?

—  Nauda. To liksim viņiem savākt no saviem draugiem, un, kad gūstekņi būs turēti jau veselu gadu un nesavāks izpirkuma naudu, viņi jānogalina. Tā parasti mēdz darīt. Nenogalina tikai sievietes. Tās ieslēdz, bet nenogalina. Viņas vienmēr ir skaistas, bagātas un izbijušās. Viņām atņem pulksteņus un vērtslietas, bet runā ar viņām pieklājīgi, paceļot cepuri. Neviens nav tik pieklājīgs kā laupītāji — to tu vari izlasīt katrā grāmatā. Sievietes ātri tevī iemīlas un, pavadījušas alā vienu vai divas nedēļas, rimst raudāt, un pēc tam viņas nevar pierunāt iet projām. Pat ja tu viņas izdzītu, viņas atkal pagrieztos un nāktu atpakaļ. Tā rakstīts visās grāmatās.

—  Tas nu gan ir vareni, Tom. Manuprāt, pat labāk nekā būt jūras laupītājam.

—  Jā, dažā ziņā, jo ir tuvāk mājām un cirkam, un visam pārējam.

Tagad jau viss bija sakārtots, un zēni ielīda spraugā, Toms — pir­mais. Viņi aizgāja līdz tuneļa otram galam, piestiprināja pūķa auklas pie klints izciļņa un gāja tālāk. Pēc dažiem soļiem viņi jau bija pie avota, un Toms juta, ka viņam pārskrien auksti drebuļi. Viņš parādīja Hakam sveces dakts atliekas, pielipinātas ar māla piku pie klints sienas, un attēloja, kā viņš un Bekija vērojuši dziestošo liesmu.

Zēni tagad sarunājās čukstot, jo apkārtnes klusums un tumsa viņus nomāca. Viņi devās tālāk, iegāja Toma otrajā ejā, līdz sasniedza augsto laukumu. Sveču gaismā varēja redzēt, ka zem tā nebija bezdibenis, bet divdesmit vai trīsdesmit pēdu augsta māla krauja. Toms čukstēja:

—  Tagad es tev kaut ko parādīšu, Hak!

Viņš pacēla sveci un sacīja:

—  Skaties aiz stūra, cik tālu vari saredzēti Vai tu redzi? Tur uz lielās klints pāri pretim — zīmēts ar sveces kvēpiem?

—  Tom, tas ir krusts!

—  Kur tagad ir tavs otrais numurs? Zem krusta. Tieši tur es ieraudzīju indiāni Džo pacejam savu sveci, Hak.

Haks kādu brīdi skatījās uz mistisko zīmi, tad atbildēja drebošā balsī:

—  Tom, iesim no šejienes projām!

—  Kā? Un atstāsim naudu?

—  Jā, atstāsim. Droši vien šeit klīst indiāņa Džo gars.

—  Nē, Hak. Tas klīstu tai vietā, kur viņš nomira,— tālu prom pie alas ieejas, piecas jūdzes no šejienes.

—  Nē, Tom. Viņa gars ir pie naudas. Es taču pazīstu spoku ieražas, un tu ari.

Toms sāka bažīties, ka Hakam taisnība. Viņa sirdī modās ļaunas nojausmas. Bet pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma:

—  Hak, kādi muļķi mēs esam! Indiāņa Džo gars nevar parādīties tur, kur ir krusts!

Tas bija labs iebildums un iedarbojās.

—  Tom, par to es nepadomāju. Bet tiešām tā ir. Tā ir mūsu laime — šis krusts. Manuprāt, norāpsimies lejā un meklēsim lādi.

Toms nokāpa pirmais, iegriezdams māla nogāzē primitīvas kāpnes. Haks sekoja. Četras ejas atzarojās no mazās alas, kur slējās l\elā klints. Trīs no tām zēni pārmeklēja nesekmīgi. Ejā, kas bija vis­tuvāk klints pamatam, viņi atrada mazu iedobumu — tajā bija guļai saklātas segas, vecs bikšturis, šķiņķa āda un pamatīgi apgrauzti divu vai trīs vistu kauli. Bet naudas lādes tur nebija. Zēni vairākkārt pārmeklēja šo vietu, tomēr veltīgi. Toms sacīja:

—  Viņš teica: zem krusta. Sī vieta ir krustam vistuvāk. Lāde taču nevar būt zem pašas klints, jo tā stāv uz cieta pamata.

Viņi vēlreiz pārmeklēja, tad vīlušies apsēdās. Hakam nekas neienāca prātā. Pēc brīža Toms sacīja:

—  Paskaties, Hak,— te, vienā pusē klintij, ir pēdas un nopilējuši sveču tauki, bet otrā pusē nav. Kāpēc tie šeit radušies? Varū saderēt, ka nauda ir zem klints. Es rakšu mālā.

—  Tā nav slikta doma, Tom!— strauji iesaucās Haks.

Toms tūlīt izvilka savu īsto Barlova nazi un nepaspēja izrakt pat ne četras collas, kad nazis uzdūrās kokam.

—  Hak, vai dzirdi?

Haks arī sāka cītīgi rakt un ar nagiem kasīt mālus. Drīz viņi atsedza dažus dēļus — tie aizklāja dabisku plaisu, kas iesniedzās zem klints. Toms iekāpa plaisā un izstiepa roku ar sveci, cik tālu vien spēja, bet nevarēja saskatīt plaisas galu. Viņš ieteica plaisu izpētīt. Toms saliecās un nozuda zem klints — šaurā eja lēzeni veda lejup.

Viņš gāja līkloču, vispirms pa labi, tad pa kreisi, Haks sekoja viņam pa pēdām. Toms strauji pagriezās un iesaucās:

—  Žēlīgais Dievs! Hak, paskaties!

Tur stāvēja mantas lāde, labi novietota ērtā, mazā alā, līdzās atradās tukša pulvera muciņa un divas šautenes ādas makstīs, divi trīs pāri vecu mokasīnu*, ādas josta un citi krāmi, kurus bija samērcējis lāsojošais ūdens.

—  Beidzot rokā!— iesaucās Haks, bārstīdams apsūbējušās monē­tas.— Tagad mēs esam bagāti, Tom!

—  Hak, es vienmēr biju pārliecināts, ka to dabūsim. Laime ir pārāk liela, lai tai ticētu, bet mēs to esam ieguvuši! Zini, nešķiedīsim velti laiku, stiepsim to laukā. Paga, vai varu lādi pacelt?

Tā svēra apmēram piecdesmit mārciņu. Toms lādi gan neveikli pacēla, bet nest bija smagi un neērti.

—  Es jau tā domāju,— viņš sacīja,— arī viņi to nesa kā lielu smagumu — todien spoku mājā—, es to ievēroju. Manuprāt, bija pareizi, ka iedomājos paņemt līdzi maišeļus.

Nauda drīz bija sabērta maisos, un zēni tos iznesa pie krusta klints.

—  Tagad paņemsim šautenes un pārējās lietas,— sacīja Haks.

—  Nē, Hak, atstāsim tās šeit. Tās mums labi noderēs, kad sāksim laupīt. Mēs tās vienmēr glabāsim te, un tepat arī notiks mūsu orģijas. Tā ir Joti ērta vietiņa orģijām.

—  Ko nozīmē orģijas?

—  Es nezinu. Bet laupītāji vienmēr sarīko orģijas, un, protams, arī mums tas jādara. Nāc, Hak, mēs te esam jau ilgi. Manuprāt, ir jau vēls. Esmu arī izsalcis. Ieēdīsim un uzsmēķēsim laivā.

Drīz pēc tam viņi iegāja sumaka krūmājā, piesardzīgi apskatījās visapkārt, redzēja, ka krasts tukšs, un drīz jau brokastoja un smēķēja laivā. Kad saule sāka slīdēt pret apvārsni, viņi atstūmās no krasta un brauca atpakaļ. Toms turējās tuvu piekrastei, ilgajā mijkrēslī jautri pļāpādams ar Haku, un piestāja malā, kad bija jau tumšs.

—  Tagad, Hak,— sacīja Toms,— mēs noslēpsim naudu atraitnes malkas šķūņa bēniņos. Rīt agri atnākšu, tad saskaitīsim un sadalīsim naudu un atradīsim mežā kādu vietu, kur to droši noglabāt. Tu pagaidām paliec te, sargā lādi, kamēr es aizskriešu un nočiepšu Bennija Teilora mazo ķerru. Pēc minūtes būšu atpakaļ.

Viņš pazuda un drīz atgriezās ar ķerru, ielika tajā abus maišeļus, uzsvieda uz tiem dažas vecas skrandas un devās ceļā, vilkdams aiz sevis kravu. Kad zēni nonāca līdz velsieša mājai, viņi apstājās atpūsties. Viņi jau gribēja doties tālāk, te pēkšņi iznāca velsietis un iesaucās:

—  Hello, kas tur ir?

—  Haks un Toms Sojers.

— Labi! Nāciet, zēni, visi jūs jau gaida. Steidzieties uz priekšu! Es vilkšu ķerru jūsu vietā. Tā nemaz nav tik viegla, kā izskatās. Vai tur sakrauti ķieģeļi vai veci dzelži?

—  Veci dzelži,— atbildēja Toms.

— Tā jau es domāju. Sīs pilsētiņas zēni izšķiež veltīgi laiku un pūles, meklēdami vecus dzelžus, par kuriem viņiem lietuvē samaksā sešus centus, un negrib, kārtīgi strādājot, nopelnīt divreiz vairāk. Tāda ir cilvēka daba. Ātrāk, steidzieties!

Zēni gribēja zināt, kāpēc tā jāsteidzas.

—  Nevaicājiet! Gan jau redzēsiet, kad nonāksim pie Duglasa atraitnes.

Haks sacīja, mazliet nobijies (jo sen bija pieradis, ka viņu nepārtraukti apsūdz):

—  Mister Džouns, mēs neko neesam darījuši.

Velsietis iesmējās:

—  Es nezinu, Hak, manu zēn! Es neko nezinu. Vai tad tu un atraitne neesat labi draugi?

—  Jā, viņa vienmēr bijusi pret mani draudzīga.

—  Tad ir labi. Kas tev ko baidīties?

Haks, lēni domādams, nespēja rast atbildi, iekams viņu un Tomu neiestūma misis Duglasas viesistabā. Misters Džounss atstāja ķerru pie durvīm un sekoja viņiem.

Istaba bija spoži apgaismota, un tanī bija salasījušies visi ievēroja­mākie pilsētiņas iedzīvotāji: Tečeri, Rodžersi, Hārperi, krustmāte Pollija, Sids, Mērija, garīdznieks, redaktors un vēl daudzi citi — ģēr­bušies savās labākajās drēbēs. Atraitne saņēma .zēnus tik sirsnīgi, cik vien bija iespējams saņemt būtnes tādā izskatā,— viņi bija notraipījušies ar māliem un sveču taukiem. Krustmāte Pollija aiz kauna tumši pietvīka, sarauca pieri un pakratīja galvu, skatīdamās uz Tomu. Taču neviens necieta ne pusi tik daudz, cik abi zēni. Misters Džounss teica:

—  Toma nebija mājās, un es jau domāju, ka viņu neatradīšu, bet saskrējos ar viņu un Haku tieši pie savām durvīm un tāpēc steidzīgi abus atvedu šurp.

—  Jūs rīkojāties pareizi,— atbildēja atraitne.— Nāciet man līdzi, zēni!

Viņa ieveda abus guļamistabā un sacīja:

—  Tagad nomazgājieties un pārģērbieties! Seit ir divi jauni uzvalki, krekli, zeķes — viss, kas vajadzīgs. Tie pieder Hakam — nē, nepateicies, Hak,— misters Džounss nopirka vienu uzvalku, es otru. Bet tie noderēs jums abiem. Pārģērbieties! Mēs pagaidīsim — nonā- ciet lejā, kad būsiet pienācīgi uzposušies.

Tad viņa aizgāja.

Trīsdesmit piektā nodaļa

Haks sacīja:

—  Tom, mēs varētu aizbēgt, ja izdotos atrast virvi. Logs nav augstu no zemes.

—  Nieki! Kāpēc tu gribi bēgt?

—  Neesmu pieradis pie tādas sabiedrības. Es to nevaru panest. Neiešu tur lejā, Tom.

—  Nebēdā! Tas nav nekas! Es nemaz neuztraucos. Es par tevi parūpēšos.

Ienāca Sids.

—  Tom,— viņš sacīja,— krustmāmiņa tevi gaidīja visu pēcpus­dienu. Mērija sakārtoja tavu svētdienas uzvalku, un visi raizējās par tevi. Vai uz tavām drēbēm nav māli un sveču tauki?

—  Mister Sidij, rūpējies vien par savām darīšanām! Bet kāpēc te šis lielais troksnis?

—  Atraitne, kā parasti, sarīko viesības. Šoreiz par godu velsietim un viņa dēliem, tāpēc ka viņi to naktī izglāba no nelaimes. Un — vai drīkstu tev kaut ko uzticēt, kas tevi varētu interesēt?

—  Nu, ko?

—  Vecais Džounss gribot šonakt visus šos ļaudis ar kaut ko pārsteigt, bet es noklausījos, kad viņš to šodien stāstīja krustmātei, un, manuprāt, tas jau tagad vairs nav liels noslēpums. Katrs to tagad zina — arī atraitne, lai gan viņa izliekas nezinām. Misteram Džoun- sam vajadzēja šurp atvest Haku. Bez Haka viņš savu lielo noslēpumu nevarēja atklāt.

—  Kādu noslēpumu, Sid?

—  To, ka Haks sekoja laupītājiem līdz atraitnes mājai. Manuprāt, misters Džounss domā, ka visus ļoti pārsteigs, bet varu saderēt, ka tur nekas sevišķs neiznāks.

Sids iesmējās ļoti priecīgs un apmierināts.

—  Sid, vai tu to visu izstāstīji?

—  Nav svarīgi, kas to izstāstīja. Pietiek, ja kāds to ir izstāstījis.

—  Sid, šai pilsētā ir tikai viens cilvēks, kas spēj būt tik zemisks, lai to izdarītu, un tas esi tu. Ja tu būtu bijis Haka vietā, tu aizlavītos lejup pa nokalni, nevienam neko neteicis par laupītājiem. Tu vari rīkoties tikai zemiski un nevari izturēt, ja kādu slavē par krietnu rīcību. Se tev — un pateicība nav vajadzīga, kā saka atraitne.

Toms iepļaukāja Sidu un ar kājas spērienu izgrūda pa durvīm.

—  Tagad ej un, ja iedrošinies, pastāsti krustmātei! Rīt tu atkal par to dabūsi!

Pēc dažām minūtēm viesi sēdēja pie atraitnes vakariņu galda, bet pusducis bērnu bija nosēdināti pie sešiem sāngaldiņiem šai pašā telpā, kā tajos laikos un tajā novadā bija parasts. Attiecīgajā brīdī misters Džounss teica īsu runu, kurā pateicās atraitnei par viņam un viņa dēliem parādīto godu, bet piebilda, ka šeit esot trešā persona, kuras kautrība… Un tā tālāk un tā joprojām. Viņš atklāja savu noslē­pumu par Haka līdzdalību notikumā ļoti dramatiskā veidā, jo bija meistars šādā žanrā, bet izraisītais pārsteigums bija vairāk tēlots, ne tik skaļš un aizrautīgs, * kā tas būtu bijis labvēlīgākos apstākļos. Tomēr atraitne diezgan labi notēloja izbrīnu un izteica Hakam tik daudz uzslavas un pateicības vārdu, ka viņš gandrīz aizmirsa, cik neizturami neērti jutās jaunajā uzvalkā, būdams visu viesu skatienu un uzslavu objekts.

Atraitne sacīja, ka piedāvāšot Hakam mājas zem sava jumta un došot viņam iespēju izglītoties, un, ja varēšot atlicināt naudu, viņa iekārtošot tam nelielu uzņēmumu. Tagad pienāca īstais brīdis runāt Tomam. Viņš teica:

—  Hakam tas nav vajadzīgs! Haks ir bagāts!

Tikai pieklājības likumu nosacītā savaldība liedza sabiedrībai apsveikt šo patīkamo joku ar atbilstošiem un atzinīgiem smiekliem. Iestājās mazliet neveikls klusums. Toms to pārtrauca:

—  Hakam ir nauda. Varbūt jūs neticat, bet viņam ir daudz naudas. Nesmaidiet, es jums to varu parādīt. Pagaidiet vienu mirkli!

Toms izskrēja pa durvīm. Viesi pārsteigti saskatījās un jautājoši raudzījās uz Haku, kuram mēle bija kā sasieta.

—  Sid, kas noticis Tomam? — jautāja krustmāte Pollija. — Viņš … nu, šo puiku neviens nevar izprast. Es nekad . . .

Ienāca Toms, salīcis zem maisu smaguma, un krustmāte Pollija nepabeidza savu teikumu. Toms izbēra kaudzi dzelteno naudas gabalu uz galda, un izsaucās:

—  Redziet — ko es jums teicu? Puse pieder Hakam un puse man.

Visiem aizrāvās elpa no šīs ainas. Visi skatījās, neviens kādu

mirkli nerunāja. Tad visi vienā balsī pieprasīja paskaidrojumu. Toms teica, ka viņš to došot, un viņš to darīja. Viņa stāsts bija garš, bet ļoti saistošs. Gandrīz neviens izsauciens nepārtrauca šā stāsta plūdumu, lai neizzustu valdzinājums. Kad Toms bija beidzis, misters Džounss sacīja:

—  Es domāju, ka esmu šai gadījumā sagādājis mazu pārsteigumu, bet, salīdzinot ar šo pārsteigumu, manējais šķiet visai niecīgs — to es atzīstu.

Naudu saskaitīja. Summa bija vairāk nekā divpadsmittūkstoš dolāru. Neviens no klātesošajiem nekad agrāk tādu daudzumu naudas nebija redzējis, lai gan starp viņiem bija vairāki, kam nekustamā īpašuma vērtība pārsniedza šo summu.

Trīsdesmit sestā noda}a

Lasītājs var būt pārliecināts, ka Toma un Haka necerētā laime radīja mazajā, nabadzīgajā pilsētiņā Sentpītersbergā lielu saviļņo­jumu. Tik liela summa skaidrā naudā šķita neiedomājama. Par to runāja, par to priecājās, to slavināja, līdz daudzu iedzīvotāju prāts no neveselīgā satraukuma mazliet sašķobījās. Katra spoku apsēsta māja Sentpītersbergā un apkārtējos ciemos tika noplēsta — baļķi pēc baļķa, tās pamati izrakti un izmeklēti, lai atrastu apslēptu mantu, un to nedarīja zēni, bet vīri — nopietni vīri, kas bija tālu no romantikas. Kur vien Toms un Haks parādījās, visur viņus sagaidīja ar glaimiem, apbrīnu un visi uz viņiem skatījās, acis nenovērsdami. Zēni nevarēja atcerēties, ka viņu vārdiem kāds jebkad būtu veltījis uzmanību, bet tagad viņu izteicienus augsti vērtēja un atkārtoja. Visu, ko viņi darīja, uzskatīja par neparastu, acīmredzot viņi bija zaudējuši spēju darīt un runāt kaut ko parastu. Vēl vairāk — viņu pagātnē atrada notikumus, kas liecināja par viņu neparasto savdabību. Pilsētiņas avīzē iespieda zēnu biogrāfijas.

Duglasa atraitne noguldīja Haka naudu bankā uz sešiem procen­tiem, un tiesnesis Tečers pēc krustmātes Pollijas lūguma rīkojās tāpat ar Toma naudu. Katram zēnam tagad bija ienākumi, kas šķita brīnišķīgi,— dolārs par katru nedēļas dienu un par katru otro svēt­dienu visā gadā. Tikpat daudz saņēma garīdznieks — nē, tik daudz viņam bijā solīts — viņš parasti nevarēja šādu summu savākt. Sājos vienkāršajos laikos par vienu un ceturtdaļu dolāra zēns varēja iegūt ēdienu, dzīvokli un izglītību, arī apģērbu un apmazgāšanos pirtī.

Tiesnesis Tečers augsti novērtēja Tomu. Viņš sacīja, ka parasts zēns nekad nebūtu izvedis viņa meitu no alas. Kad Bekija tēvam kā noslēpumu izstāstīja, ka Toms viņas vietā skolā saņēmis pērienu, tiesnesis bija redzami aizkustināts; un, kad viņa lūdza piedot melus, kurus Toms bija stāstījis skolotājam, lai atvairītu sitienus no viņas muguras un saņemtu tos uz savējās, tiesnesis sajūsmā izsaucās, ka tie bijuši labi, augstsirdīgi un nesavtīgi meli — šie meli esot cienīgi ar paceltu galvu ieiet vēsturē plecu pie pleca ar Džordža Vašingtona slaveno patiesību, ko viņš teicis par cirvi*. Bekijai šķita, ka viņas tēvs nekad nebija izskatījies tik liels un dižens, kad viņš, soļodams pa istabu, piesita kāju un sacīja šos vārdus. Viņa tūlīt devās tieši pie Toma un atstāstīja šo sarunu.

Tiesnesis cerēja, ka Toms kādreiz būs ievērojams jurists vai ievērojams karavīrs. Viņš teica, ka parūpēšoties, lai zēnu uzņemtu Nacionālajā kara akadēmijā un lai viņš pēc tam mācītos šīs zemes labākajā juristu skolā, lai būtu sagatavots vienai vai abām šīm karjerām.

Haka Fina bagātība un tas apstāklis, ka viņš bija atraitnes Duglasas aizbildniecībā, ieveda viņu labākajā sabiedrībā — nē, viņš tajā tika ievilkts, ar varu iesviests — un viņa ciešanas bija tik lielas, ka zēns gandrīz tās nespēja izturēt. Atraitnes kalpotāji rūpējās, lai viņš būtu tīrs un glīts, tie apstrādāja viņu ar drēbju un matu sukām un katru nakti guldināja uz nepatīkamiem palagiem, kuriem nebija neviena puteklīša, ne traipa, ko viņš varētu piespiest pie savas sirds un atzīt par savu draugu. Viņam bija jāēd ar nazi un dakšiņu, jālieto servjete, tase un šķīvji, jāmācās lasīt grāmatu, jāiet baznīcā, viņam bija jārunā tik pieklājīgi, ka valoda viņa mēlei šķita pliekana; kur vien viņš pagriezās, civilizācijas barjeras un žņaugi viņu ieslēdza, savažoja viņam rokas un kājas.

Trīs nedēļas viņš varonīgi panesa šīs mokas, tad kādā dienā pazuda. Četrdesmit astoņas stundas atraitne lielās bailēs meklēja viņu. Sabiedrība bija dziļi satraukta — visi Haku meklēja kalnos un ielejās, pat upi pārmeklēja ar tīkliem. Trešās dienas rītā Toms Sojers ļoti saprātīgi pārmeklēja mucas pie pamestās lopkautuves un vienā no tām atrada bēgli. Haks tajā bija gulējis, nupat pabrokastojis no sazagtām ēdienu paliekām, un bija ērti izstiepies, kūpinādams savu pīpi. Viņš bija izspūris, nesukājies un ģērbies savās vecajās skrandās, kas viņam piešķīra tik gleznainu izskatu tajās dienās, kad viņš vēl bija brīvs un laimīgs. Toms izvilka viņu laukā no mucas, pastāstīja, cik lielu satraukumu viņš izraisījis, un mudināja iet mājās. Haka seja zaudēja mierīgo laimes izteiksmi un kļuva skumja. Viņš sacīja:

—  Nerunā par to, Tomi Esmu mēģinājis, bet nekas neiznāk. Neiznāk, Tom. Neesmu pie tādas dzīves pieradis. Atraitne ir pret mani laba un laipna, bet es nevaru panest viņas kārtību. Viņa man liek rītos celties vienā un tai pašā laikā, liek mazgāties, tad mani mati tiek zvērīgi apstrādāti ar suku; viņa man neļauj gulēt malkas šķūnī, man jāvalkā sasodītais uzvalks, kurā es smoku nost, Tom, liekas, cauri tam netiek gaiss, un tas ir tik riebīgi glīts, ka nevaru ne nosēsties, ne nogulties, ne vāļāties kaut kur uz zemes, es nedrīkstu slidināties uz pagraba durvīm — liekas, it kā nebūtu to darījis jau vairākus gadus, man jāiet baznīcā un jāsvīst, jāsvīst — es ienīstu visus sprediķus! Es nedrīkstu noķert nevienu mušu, es nedrīkstu zelēt tabaku, visu svētdienu man jāstaigā kurpēs. Atraitne ēd, kad noskan zvans, viņa iet gulēt, kad noskan zvans, un viņa ceļas, kad noskan zvans,— viss norit tik nejēdzīgā kārtībā, ka nevaru to izturēt.

—  Bet tā jau dzīvo visi, Hak.

—  Tom, tas ir vienalga! Es neesmu visi un nespēju to izturēt. Ir briesmīgi būt tik saistītam. Un ēdiens man nāk rokās pārāk viegli — nav interesanti, ja mani ēdina tādā veidā. Man jālūdz atļauja iet makšķerēt, man jālūdz atļauja peldēties — pie velna — man visam jālūdz atļauja. Un man bija jārunā tik smalki, ka runāt nemaz nepatika, bet es uzkāpu bēniņos un tur katru dienu krietni izlamājos, lai atkal justu garšu mutē, jo citādi es būtu nomiris, Tom. Atraitne neļauj man smēķēt, neļauj ne kliegt, ne žāvāties, ne staipīties, ne kasīties ļaužu klātienē . . .

Tad Haks iesaucās ar sevišķu sašutumu un sāpēm:

—  Un, velns parāvis, viņa pastāvīgi lūdz Dievu. Es nekad neesmu redzējis tādu sievieti! Man bija jālaižas lapās, Tom,— es citādi nevarēju! Bez tam drīz sāksies skola, un man vajadzētu tur mācīties, bet to es nespētu panest, Tom. Redzi, Tom, būt bagātam nav tik patīkami, kā to mēdz domāt. Tas nozīmē rūpes un raizes, tas nozīmē svīst un svīst, un vēlēties, kaut tu labāk būtu miris. Sīs drēbes man ir piemērotas, šī muca ari, un es tās nekad neatstāšu, Tom. Es nebūtu nokļuvis tādā ķezā, ja nebūtu tās naudas! Ņem tu manu daļu un dažreiz iedod man kādus desmit centus, bet ne visai bieži, jo manās acīs viss ir krāms, ja nav iegūts ar pūlēm, un tagad ej un lūdz atraitni, lai ļauj man dzīvot savā vaļā.

—  Hak, tu zini, ka es to nevaru darīt. Tas nav godīgi. Un, ja tu būtu tur padzīvojis ilgāk, tev šī dzīve iepatiktos.

—  Iepatiktos! Tikpat labi man iepatiktos ilgāk sēdēt uz karstas plīts. Nē, Tom, es negribu būt bagāts un negribu dzīvot šajās sasodīti smacīgajās mājās. Man patīk meži, upe un mucas, un pie visa tā es palikšu. Velns lai parauj! Tieši tagad, kad mums ir šautenes un ala, un pārējais, lai mēs varētu laupīt, vajadzēja nākt šai nejēdzībai un visu sabojāt!

Toms pasteidzās izmantot šo izdevību:

—  Hak, bet bagātība man nav šķērslis kļūt par laupītāju.

—  Nē? Vai tu patiešām runā nopietni?

—  Pavisam nopietni, kā es te sēžu. Nē, Hak, nevaram tevi pieņemt bandā, ja tu nebūsi cienījams cilvēks.

Haka prieks nodzisa.

—  Nevarat mani pieņemt, Tom? Bet vai tad tu nepieņēmi mani par jūras laupītāju?

—  Jā, bet tas ir citādi. Laupītāji uz zemes ir augstākas kārtas nekā jūras laupītāji — tā tas mēdz būt. Dažās zemēs tie ir ļoti dižciltīgi — hercogi un tamlīdzīgi.

—  Tom, tu taču esi man vienmēr bijis labs draugs? Tu taču neatstāsi mani ārpus bandas, Tom? Tu to nedarīsi, vai ne, Tom?

—  Hak, es negribētu to darīt, bet ko sacīs ļaudis? Tie teiks: «Fui! Toma Sojera banda — tajā ir tikai tādi pagrimteņi!» Un viņi domās tevi, Hak. Tev tas nepatiktu, un man arī ne!

Haks kādu brīdi klusēja, iekšēji cīnīdamies. Beidzot viņš sacīja:

—  Labi, iešu atpakaļ pie atraitnes uz vienu mēnesi, uzņemšos šo slogu un pārbaudīšu, vai spēšu to panest, ja tikai tu pieņem mani bandā, Tom.

—  Labi, Hak, tā ir vīra valoda! Nāc, veco zēn, un es palūgšu atraitni, lai viņa grožus palaiž vaļīgāk, Hak.

—  Vai tu to darīsi, Tom? Tas ir labi. Ja viņa man atļaus pašu galveno, tad es smēķēšu slepeni un lamāšos slepeni, un kaut kā izlocīšos vai arī pārsprāgšu. Kad tu sasauksi bandu un kļūsi laupītājs?

—  Drīz vien. Mēs sasauksim zēnus un varbūt jau šovakar sarīko­sim iesvētības.

—  Ko sarīkosiet?

—  Iesvētības.

—  Ko tas nozīmē?

—  Mēs zvērēsim, ka cits citam palīdzēsim un nekad neatklāsim bandas noslēpumus, pat ja mūs sakapās gabalos, un ka nogalināsim katru līdz ar viņa ģimeni, ja tas aizskars mūsu bandu.

—  Tas ir jautri, varen jautri, Tom. To gan es varu teikt!

—  Jā, patiesi. Un zvērests jādod pusnaktī vientulīgākajā, baigā­kajā vietā, ko var atrast,— vislabāk spoku mājā, bet tagad jau tās visas nojauktas.

—  Labi, ap pusnakti, tas ir īstais laiks, Tom.

—  Jā gan! Un tev būs jāzvēr pie zārka un jāparakstās ar asinīm.

—  Tas ir kaut kas nedzirdēts! Miljonreiz varenāks nekā jūras laupītāju dzīve. Es palikšu pie atraitnes, Tom, līdz sapūšu, un, ja kļūšu par īstu pirmās šķiras laupītāju un visi par to runās, tad, man šķiet, viņa pat leposies, ka mani izvilkusi no peļķes.