/ Language: Latvia / Genre:sf_horror,

VIJS

Nikolajs Gogolis

NIKOLAJS GOGOLIS IZLASE VIJS LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA  1948 Tulk. Aleksandrs Čaks Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

VIJS

* Vijs — ir kolosāls vienkāršas tautas iztēles radījums. Tādā vārdā mazkrieviem saucas gnomu priekšnieks, kura acu plaksti sniedzas līdi pašai zemei. Viss šis stāsts ir tautas leika. Es nekā negribēju tur grozīt un atstāstu gandrīz tādā pašā vienkāršībā, kā to dzirdēju. (Gogoļa piezīme.)

Līdzko Kijevā sāka zvanīt no rīta diezgan skanīgais se­minārā zvans, kas karājās pie Brālības klostera vārtiem, kad jau no visas pilsētas steidzās bariem skolnieki un bursakl. Gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdinieki ar burtnīcām padusē devās klasē. Gramatiķi bija vēl loti mazi: iedami grūs­tīja viens otru un bārās savā starpā vissmalkākā diskantā; gandrīz visi viņi bija saplosītos vai nosmulētos tērpos, un viņu kabatas mūžīgi bija piepildītas visādām drazām, kā piemēram: kauliņiem, svelpjamiem, ko pagatavoja no spal­viņām, neapēstiem pīrāgiem, bet dažreiz pat arī maziem zvirbulēniem, no kuriem viens, pēkšņi iečiepstēdamies nepa­rastajā klases klusumā, sagādāja savam patronam krietnus si­tienus pa abām rokām, bet dažreiz arī ķiršu žagarus. Retoriķi gāja solidāk; tērpi viņiem bija bieži vien pilnīgi veseli, bet to­ties sejā gandrīz vienmēr bija kāds rotājums retoriska tropa veidā: vai nu viena acs palīda zem pašas pieres, vai lūpu vietā bija vesels pūslis, vai arī bija kāda cita zīme; šie runāja un dievojās savā starpā tenorā. Filozofi par veselu oktāvu ņēma zemāk; viņu kabatās, atskaitot stipras tabakas saknes, cita nekā nebija. Rezervju viņi nekādu nesagādāja, un visu, kas gadījās, tūdaļ apēda; no viņiem vilka pēc pīpes un degvīna, dažreiz tik tālu, ka garāmgājējs amatnieks, apstājies, vēl ilgi ostīja gaisu kā dzinēja suns. Tirgū šai laikā parasti tikko sāka kustēties, un pārdevējas ar bublikiem, veģiem, arbuzu sēklām un magoņu galvām raušus raustīja aiz stērbelēm tos, kuru stērbeles bija no smalkas vadmalas vai kādas kokvilnas drānas. «Paniči, paniči! šurpu, šurpu!» runāja viņas no visām pusēm, varbūt bubļikus, magoņu maizītes, vītenīšus, baltmaizītes labas! nudien, labas! ar medu! pati cepu!» Otra, pacēlusi kaut ko garu no mīklas savītu, sauca: «Varbūt sūkājamo! Paniči nopērciet sūkājamo!» «Nepērciet no sitās nekā: skatiet, cik viņa drausmīga, — ir deguns nejauks, ir rokas netīras …» Bet filozofus un dievvārdniekus viņas baidījās aizskart, jo filozofi un dievvārdnieki vienmēr mīlēja tikai nogaršot un pie tam veselām saujām. Ieradies seminārā, viss bars izvie­tojās pa klasēm, kas atradās zemās, taču diezgan plašās ista­bās ar nelieliem logiem, platām durvīm un notraipītiem so­liem. Klase pēkšņi pildījās dažādu balsu dūcieniem: auditori izklaušināja savus skolniekus: skaņais gramatiķa diskants lī­dzinājās stikla skanēšanai, kas bija ielikts mazajos logos un atbildēja gandrīz ar to pašu skaņu; kaktā dūca retoriķis, kura mutei un biezajām lūpām vajadzēja piederēt vismaz filozofi­jai. Viņš dūca basā, un iztālēm bija tikai dzirdams: «bu, bu, bu…» Auditori, noklausoties stundu, skatījās ar vienu aci zem sola, kur no padotā bursaka kabatas rēgojās laukā veģis, vai biezpiena maizīte, vai ķirbju sēklas. Kad viss šis sko­lotais bars paguva ierasties mazliet agrāk vai arī kad zināja, ka profesori ieradīsies vēlāk nekā parasts, tad pēc vispārējas vienošanās sarīkoja kauju, un šai kaujā bija jāpiedalās vi­siem, pat cenzoriem, kuru pienākums bija uzmanīt visa sko­lēnu personālā kārtību un tikumību. Divi dievvārdnieki pa­rasti izlēma, kā jānorisinās kaujai: vai katrai klasei jāstāv par sevi, atsevišķi, vai visiem jāsadalās divi pusēs: bursā un seminārā; Katrā ziņā gramatiķi uzsāka paši pirmie un, kolīdz iejaucās retoriķi, viņi jau skrēja projām un nostājās uz pa­augstinājumiem, lai sekotu kaujai. Pēc tam kaujā iestājās filozofija ar melnām, garām ūsām un visbeidzot arī dievvārd- niecība šausmīgās biksēs un stipri resniem kakliem. Parasti beidzās ar to, ka dievvārdniecība sakāva visus, un filozofija, braucīdama sānus, spiedās klasē un izvietojās atpūsties uz soliem. Profesors, kas ienāca klasē un kas kādreiz pats bija piedalījies līdzīgās kaujās, pēc savu klausītāju pietvīkušajām sejām vienā mirklī redzēja, ka kauja bijusi pamatīga, un tai brīdī, kad viņš cirta ar žagariem pa pirkstiem retorikai, citā klasē cits profesors nodeva ar koka lāpstiņām pa rokām filo­zofijai. Bet ar dievvārdniekiem bija jārīkojas pavisam citādi: viņiem, pēc dievvārdniecības profesora izteiciena, tika no­bērts pa mēriņam rupjo zirņu, kas sastāvēja no īsiņiem adas kančukiem.

Svinamās dienās un svētkos semināristi un bursaki staigāja pa mājām ar leļļu teātriem. Dažreiz spēlēja komēdiju, un tādā gadījumā arvien izcēlās kāds dievvārdnieks, augumā ne­daudz zemāks par Kijevas zvanu torni, kas tēloja Herodiadu vai Pentefriju, eģiptiešu galminieka sievu. Par atlīdzību viņi saņēma audekla gabalu, vai prosas maisu, vai pusi vārītas zoss un šo to līdzīgu. Visa šī skolotā saime, — kā seminārs, tā arī bursa, kas izjuta kaut kādu mantotu ienaidu savā starpā, — bija ārkārtēji nabadzīga uztura līdzekļiem un turklāt neparasti rijīga, tā ka saskaitīt, cik katrs no viņiem notiesāja vakariņās klimpu, būtu bijusi pilnīgi neiespējama lieta, un tāpēc pārtikušo īpašnieku labprātīgie ziedojumi ne­varēja būt pietiekami. Tad seminārs, kas sastāvēja no filozo­fiem un dievvārdniekiem, sūtīja gramatiķus un retoriķus viena filozofa vadībā, — bet dažreiz pievienojās arī pats, — ar maisiem pār pleciem patukšot svešus dārzus — un bursā parādījās ķirbju biezputra. Senatori tik ļoti saēdās arbuzus un melones, ka otrā dienā auditori dzirdēja no viņiem viena uzdevuma vietā divus: viens nāca laukā pa muti, otrs kurk­stēja senatora vēderā. Bursa un seminārs nēsāja kaut kādas garas svārku līdzības, kas sniedzās līdz šim laikam: technisks termins, kas nozīmēja — tālāk par papēžiem.

Piats svinīgākais notikums semināram bija — brīvdienas: laiks no jūnija mēneša, kad parasti buršu atlaida mājās. Tad viss lielceļš piebira ar gramatiķiem, filozofiem un dievvārd­niekiem. Kam nebija savas pajumtes, tas devās pie kāda no draugiem. Filozofi un dievvārdnieki devās kondīcijas, tas ir — uzņēmās mācīt vai sagatavot pārtikušu ļaužu bērnus un sa­ņēma par to gadā jaunus zābakus, bet dažkārt arī svārkus. Visa šī varza staigāja kopā veseliem bariem, vārīja sev biez­putru un pārnakšņoja laukā. Katrs stiepa sev līdzi maisu, kurā atradās viens krekls un pāris kājautu. Dievvārdnieki bija se­višķi taupīgi un akurati: lai nenovalkātu zābakus, viņi novilka tos, uzkāra uz nūjām un nesa pār pleciem, sevišķi, kad bija dubļi: tad viņi, uzlocījuši bikses līdz ceļiem, bezbailīgi šļaksti­nāja ar savām kājām peļķes. Līdzko viņi pamanīja tālumā mājas, tūdaļ nogriezās no lielceļa un, tuvodamies mājai, kas izbūvēta kārtīgāk par citām, nostājās logu priekšā rindā un pilnu muti uzsāka dziedāt kantu. Mājas īpašnieks, kaut kāds vecs ciema kazaks, ilgi viņos klausījās, atspiedies uz abām rokām, pēc tam rūgti raudāja un sacīja, griezdamies pie savas sievas: «Sieviņ! tas, ko skolēni dzied, droši vien ir kas ļoti prātīgs; iznes viņiem speķi un kaut ko tādu, kas mums ir.» Un vesela bļoda vareņiku sabira maisā. Prāvs speķa gabals, daži klaipiņi maizes, un dažreiz pat sasieta vista novietojās kopā. Šādiem krājumiem stiprinājušies, gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdnieki atkal turpināja ceļu. Bet, jo tālāk gāja viņi, jo vairāk saruka viņu bars. Gandrīz visi izklīda pa mājām, un palika tie, kuru vecāku lizdas bija tālāk par citiem.

Kādreiz līdzīga klejojuma laikā trīs bursaki nogriezās no lielā ceļa sānis ar nodomu pirmajās mājās apgādāties ar pār­tiku, jo maiss viņiem bija jau sen tukšs. Tie bija: dievvārd- nieks Chaļava, filozofs Choma Bruts un retoriķis Tiberijs Gorobecs. Dievvārdnieks bija noaudzis, plecīgs vīrs, un vi­ņam bija ārkārtīgi savāds tikums: visu, kas pagadījās viņa tuvumā, viņš katrā ziņā nozaga. Citā reizē viņa raksturs bija ārkārtīgi drūms, un, kad viņš piedzērās, tad paslēpās nezālēs, un seminaram bija lielas pūles viņu tur sameklēt. Filozofs Choma Bruts bija jautras dabas, ļoti mīlēja gulšņāt un smē­ķēt pīpi; bet, ja viņš dzēra, tad katrā ziņā salīga muzikantus un dejoja trepaku. Viņš bieži garšoja rupjos zirņus, bet pil­nīgā filozofiskā vienaldzībā, sacīdams, ka kam jānotiek, no tā neizbēgsi. Retoriķim Tiberijam Gorobecam vēl nebija tie­sību nēsāt ūsas, dzert degvīnu un smēķēt pīpi. Viņš nēsāja tikai matu šķipsnu, un tāpēc viņa raksturs tai laikā vēl bija maz attīstījies; bet, spriežot pēc lielajiem puniem pierē, ar kādiem viņš bieži ieradās klasē, varēja domāt, ka no viņa iznāks krietns karavīrs. Dievvārdnieks Chaļava un filozofs Choma bieži plēsa viņu aiz čupra par savas aizbildniecības zīmi un izlietoja viņu par deputātu.

Bija jau vakars, kad viņi nogriezās no lielceļa; saule bija tikko nogājusi, un dienas siltums kavējās vēl gaisā. Diev­vārdnieks un filozofs gāja klusēdami, smēķēdami pīpes; re­toriķis Tiberijs Gorobecs sita ar nūju suņuburkšķu galvas, kas auga gar ceļmalu. Ceļš gāja caur ozolu un lazdu izkaisī­tām grupām, kas auga pļavā. Nolejas un nelieli uzkalni, zaļi un apaļi kā kupoli, šķērsoja dažreiz līdzenumu. Divi vietās parādījās druva ar briestošiem rudziem, kas bija zīme, ka drīz jānāk kādai sādžai. Bet bija jau vairāk nekā stunda, kopš viņi bija pagājuši garām labības laukiem, un vēl nerādījās neviena apdzīvota vieta. Krēsla jau pilnīgi aptumšoja debesis, un tikai vakaros balēja sārtā mirdzuma paliekas.

«Velns lai parauj!» sacīja filozofs Choma Bruts, «pilnīgi likās, ka nupat būs mājas.»

Dievvārdnieks klusēja, paraudzījās visapkārt, pēc tam at­kal paņēma mutē savu pīpi, un visi turpināja ceļu.

«Nudien!» sacīja atkal filozofs apstādamies, «ne velna neredz.»

«Bet varbūt tālāk gadīsies kādas mājas,» sacīja dievvārd­nieks, neizlaizdams pīpi. Bet pa to laiku jau satumsa nakts, un diezgan tumša nakts. Nelieli mākoņi pastiprināja tumsu, un, spriežot pēc visām pazīmēm, nevarēja gaidīt ne zvaigžņu, ne mēness. Bursaki ievēroja, ka viņi nomaldījušies un sen vairs neiet pa ceļu.

Filozofs, pataustījis ar kājām uz visām pusēm, sacīja bei­dzot strupi: «Un kur tad ceļš?» Dievvārdnieks klusēja brīdi un domīgi sacīja: «Jā, nakts ir tumša.» Retoriķis nogaja sā­nis un pūlējās rāpus uztaustīt ceļu, bet viņa rokas salūkoja tikai lapsu alas. Visur bija vienīgi stepe, pa ko, likās, nekad neviens nebrauca. Ceļinieki vēl centās paiet mazliet uz priek­šu, bet visur bija tā pati mežonīgā apkārtne. Filozofs mēģinā­ja sasaukties, bet viņa balss pilnīgi nosmaka pamalēs un ne­atrada nekādas atbildes. Mazliet vēlāk bija dzirdami tikai nelieli trokšņi, līdzīgi vilku gaudošanai.

«Redzi nu! ko lai dara?» teica filozofs.

«Nu ko? palikt un pārgulēt uz lauka!» sasijā dievvārdnieks un bāza roku kabatā sadabūt uguni un aizsmēķēt no jauna savu pīpi. Bet filozofs negribēja tam piekrist: viņam arvien bija paradums iekniedēt naktij puspudīgu maizes gabalu un mārciņas četras speķa, un viņš šoreiz sajuta savā vēderā kaut kādu nepanesamu vientulību. Turklāt, neraugoties uz savu jautro dabu, filozofs mazliet baidījās no vilkiem.

«Nē, Chaļava, nevar,» sacīja viņš. «Kā nu tā, bez kāda stiprinājuma izstiepsies un gulēsi kā kāds suns? Pamēģināsim vēl: varbūt uzmaldīsimies uz kādu māju, un kaut vai glāzīti degvīna izdosies iedzert uz nakti.»

Pie vārda degvīns dievvārdnieks nospļāvās sānis un pie­bilda: «Tas jau skaidrs, ka uz lauka nav ko palikt.» Bursaki devās uz priekšu, un viņiem par lielu prieku izklausījās, it kā tālumā rietu suņi. Ieklausījušies, no kuras puses, viņi devās uz priekšu možāki un, mazliet pagājuši, ieraudzīja ugun­tiņu. «Mājas! Nudien, mājas!» sacīja filozofs. Pieņēmums viņus nepievīla: pēc kāda laika viņi tiešām ieraudzīja nelie­las mājas, kas sastāvēja tikai no divi ēkām, kas atradās vienā un tai pašā sētā. Logos dega uguns; aiz žoga rēgojās kāds desmits plūmju koku. Ielūkojušies pa šķirbainajiem dēļu vārtiem, bursaki ieraudzīja pagalmu, kas bija piebraukts čumaku vezumiem. Sur tur šai brīdī iemirdzējās debesīs zvaigznes.

«Nu tad pielūkojiet, brālīši, neatlaisties! Lai maksā ko maksādams, bet naktsmājas jādabū!»

Trīs mācītie vīri draudzīgi sita pa vārtiem un sauca: «Atver!»

Durvis vienā būdā iečīkstējās, un pēc mirkļa bursaki ierau­dzīja savā priekšā veceni plikādas kažokā.

«Kas tur ir?» sauca viņa, dobji kāsēdama.

«Ielaid, vecmāmiņ, pārnakšņot: nomaldījāmies no ceļa; laukā ir tikpat nemīlīgi, cik izsalkušā vēderā.»

«Bet kas jūs esat par ļaudīm?»

«Ļaudis nav ļauni: dievvārdnieks Chaļava, filozofs Bruts un retoriķis Gorobecs.»

«Nevar,» noņurdēja vecene, «man,ļaužu pilns pagalms un visi kakti būdā aizņemti. Kur es jūs likšu. Un visi tādi no­auguši un veselīgi ļaudis! Tad jau man būda sakritīs, ja tādus ievietošu! Es pazīstu šos filozofus un dievvārdniekus: ja tā­dus dzērājus sāksi uzņemt, tad jau drīz paliksi bez sētas. Ejiet, ejiet! Te jums nav vietas.»

«Apžēlojies, vecmāmiņ! Kā nu var ļaut kristīgām dvē­selēm aiziet bojā ne par šo, ne par to? Kur gribi, novieto mūs; un ja mēs kaut ko tā, kaut kā, vai ko citu izdarīsim, — tad lai mums rokas nokalst un notiek tas, ko vien dievs zina — lūk, kā!»

Vecene, šķita, mazliet atmaiga. «Labi,» sacīja viņa it kā pardomādama, «es ielaidīšu jūs, tikai novietošu katru atse­višķā vietā: citādi man nebūs miera sirdī, ja jūs gulēsiet kopā.»

«Tā ir tava darīšana; pretī nerunāsim,» atbildēja bursaki.

Vārti iečīkstējās, un viņi iegāja pagalmā.

«Bet kā būtu, vecmāmiņ,» sacīja filozofs, iedams aiz vece­nes, «ja nu, kā saka … nudien, vēderā it kā kāds ar riteņiem braukātu: no paša rīta kaut vai skaidiņa būtu bijusi mutē.»

«Redz, ko sagribējis!» teica vecene, «nē, man nav nekā tāda, arī krāsns nav kurināta šodien.»

«Un mēs jau par to visu,» turpināja filozofs, «samaksātu rītu kā pienākas skaidrā naudā. Jā!» turpināja viņš klusu, «velnu tu te dabūsi!»

«Ejiet, ejiet! un esiet mierā ar to, ko jums dod. Kāds velns atnesis tādus izlutinātus kundziņus!»

Filozofs Choma kļuva pavisam skumjš no tādiem vārdiem; bet pēkšņi viņa deguns sajuta kaltētu zivju smaku; viņš pa­raudzījās uz dievvārdnieka biksēm, kas gāja viņam blakus, un ieraudzīja, ka no viņa kabatas līda ārā milzīga zivs aste, dievvārdnieks jau bija paguvis nostiept no vezuma veselu karūsu. Un tā kā viņš to darīja ne aiz kaut kādas mantkā­rības, bet vienīgi paraduma pēc, un, pilnīgi aizmirsis par savu karūsu, jau lūkojās apkārt, ko vēl citu nočiept; viņam ne­bija padomā laist garām pat salauztu riteni, — tad filozofs Choma ielaida roku viņa kabatā kā pats savā personīgajā un izvilka karūsu. Vecene izvietoja bursakus: retoriķi nolika būdā, dievvārdnieku ieslēdza tukšā klētī, filozofam ierādīja aitu kūti, arī tukšu.

Filozofs, palicis viens, vienā minūtē apēda karūsu, apska­tīja pītās kūts sienas, iespēra ar kāju purnā ziņkārīgajai cūkai, kas spraucās no otras kūts, un apgriezās uz labajiem sāniem, lai aizmigtu nāves miegā. Pēkšņi zemās durtiņas atvērās, un vecene, saliekusies, ienāca kūtī.

«Kas ir, vecmāmiņ, ko tev vajaga?» sacīja filozofs.

Bet vecene gāja taisni uz viņu ar izstieptām rokām.

«Ehe, he!» nodomāja filozofs. «Bet nekā, balodīt, par vecu!»

Viņš pavirzījās mazliet tālāk, bet vecene bez ceremonijām atkal piegāja pie viņa.

«Klausies, vecmāmiņ!» sacīja filozofs, «tagad gavēnis, un es esmu tāds cilvēks, ka ir par tūkstoti zelta negribēšu ap­grēkoties.»

Bet vecene plātīja rokas un tvarstīja viņu, nesacīdama ne vārda. Filozofam kļuva baigi, it sevišķi, kad viņš ievēroja, ka viņas acīs pazibēja kaut kāds neparasts mirdzums. «Vecmā­miņ, ko tu dari? Ej projām, ej projām ar dievu!» iesaucās viņš.

Bet vecene nerunāja ne vārda un tvarstīja viņu rokām.

Viņš pietrūkās kājās ar nodomu bēgt; bet vecene iestājās durvīs, ieurbās viņā zibošām acīm un sāka no jauna tam tuvoties.

Filozofs gribēja to atgrūst ar rokām, bet izbrīnījies ievē­roja, ka viņa rokas nespēj pacelties, kājas nekustējās; un viņš šausmās manīja, ka pat balss neskanēja no viņa mutes: vārdi kustējās uz lūpām bez skaņas. Viņš dzirdēja tikai, kā sita viņa sirds; viņš redzēja, kā vecene pienāca pie viņa, salika viņam rokas, nolieca viņam galvu, uzlēca ātri kā kaķis viņam uz muguras, iesita viņam ar slotu pa sāniem, un viņš, palēk­damies kā jājamais zirgs, nesa viņu savos plecos. Viss tas no­tika tik ātri, ka filozofs tikko spēja atjēgties un satvēra abām rokām sevi pie ceļiem, gribēdams noturēt kājas, bet tās, vi­ņam par lielu izbrīnu, cilājās pret viņa gribu un lēca ātrāk nekā čerkesu rikšotājs. Kad viņi jau bija garām mājām un viņu priekšā pavērās līdzena ieleja, bet gar malām stiepās melns kā ogle mežs, tikai tad viņš sacīja sevī: «Ehe, tā jau ir ragana!»

Apgāsts meness sirpis spīdēja debesīs. Rāms pusnakts mir­dzums kā caurspīdīga sega viegli klājās un kūpēja pār zemi. Meži, pļavas, debesis, ielejas — viss šķita guļam it kā atvēr­tām acīm; vējš, kaut jel reizi tas būtu kur iešalcies; nakts svaigumā bija kaut kas mitri silts, koku un krūmu ēnas krita kā komētas asiem ķīļiem pār stāvo līdzenumu: tāda bija nakts, kad filozofs Choma Bruts auļoja ar neizprotamo jāt­nieku mugurā. Viņš juta kaut kādas mokošas, nepatīkamas un reizē saldas jūtas, kas pāršalca viņa sirdi. Viņš nolieca galvu lejup un redzēja, ka zāle, kas bija viņam gandrīz zem kājām, likās, auga dziļi un tālu un ka virs tās bija kā kalna strauts dzidrs ūdens, un zāle izskatījās kā kaut kādas gaišas, līdz pašam dziļumam caurspīdīgas jūras dibens; vismaz viņš skaidri redzēja, kā viņš tur atspoguļojās kopā ar mugurā sē­došo veceni. Viņš redzēja, kā mēness vietā tur spīdēja kaut kāda saule; viņš dzirdēja, kā gaiši zilie pulkstenīši, noliekdami sa­vas galviņas, zvanīja; viņš redzēja; kā no niedrāja izpeldēja nāra, pazibēja mugura un kāja, apaļa, vingra, visa radīta no mirdzuma un šalkām. Viņa pagriezās pret to — un viņas seja ar gaišām, mirdzošām, asām acīm, ar dziedāšanu, kas spiedās dvēselē, jau tuvojās viņam, jau bija virs līmeņa un, iedrebē­damies mirdzošos smieklos attālinājās; un tad viņa atmetās uz muguras — un viņas mākoņiem līdzīgās krūtis, matētas kā porcelāns, kas nav apklāts ar glazuru, bija caurspīdīgas pret sauli gar savas baltās, elastīgi maigās aprises malām. Ūdens mazu pūslīšu veidā kā pērles apbirdināja viņus. Viņa visa dreb un smejas ūdenī…

Vai viņš redz to, vai neredz? Vai tā ir īstenība, vai viņš sapņo? Un kas tas? vējš vai muziķa? skan, skan un vijas, un nāk tuvāk un spiežas dvēselē ar kaut kādām neizturamām gavilēm …

«Kas tas ir?» domāja filozofs Choma Bruts, lūkodamies lejup, auļodams pilnā sparā. Sviedri lija no viņa aumaļām. Viņš juta velnišķi saldu sajūtu, viņš juta kaut kādu asu, kaut kādu mokoši baigu baudu. Viņam bieži likās, it kā sirds nemaz vairs nebūtu, un viņš ar bailēm ķērās pie tās ar roku. Novārdzis, apmulsis; viņš sāka lūkot atcerēties visas lūg­snas, kādas vien zināja. Viņš skaitīja visus buramos vārdus pret gariem un pēkšņi sajuta kaut kādu veldzi; juta, ka viņa solis sāka kļūt slinkāks, ragana kaut kā vājāk turējās viņa mugurā, biezā zāle pieskārās viņam un viņš vairs tajā nere­dzēja nekā neparasta. Gaišs sirpis apgaismoja debesis.

«Labi gan!» nodomāja pie sevis filozofs Choma un sāka gandrīz dzirdami skaitīt buramos vārdus. Beidzot zibens āt­rumā viņš izlēca no vecenes apakšas un uzlēca savukārt viņai mugurā. Vecene sīkiem, saraustītiem soļiem sāka skriet tik ātri, ka jātnieks tikko spēja elpu ievilkt. Zeme tikko ņirbēja zem viņa; viss bija skaidrs mēness gaismā, kaut arī tā bija ne­pilnīga; ielejas bija līdzenas, bet aiz ātruma viss neskaidri ņirbēja un saplūda kopā viņa acīs. Viņš paķēra ceļā gulošu pagali un sāka ar to no visa spēka dauzīt veceni. Viņa mežo­nīgi izdvesa vaimanas; sākumā tās bija niknas un draudīgas, vēlāk kļuva vājākas, patīkamākas, tīrākas, un pēc tam jau skanēja klusi, tikko manāmi kā smalki sudraba zvārgulīši un krita viņam dvēselē, un negribot pazibēja galvā doma: vai tiešām tā ir vecene? «O, nevaru vairāk!» izdvesa viņa nespē­kā un nokrita zemē. Viņš piecēlās kājās un palūkojās viņai acīs: gaisma svīda, un tālumā mirdzēja Kijevas baznīcu kupoli; viņa priekšā gulēja skaistule ar izirušu krāšņu ma­tu pīni, garām kā bultas skropstām. Nejūtīgi viņa bija atsvie­dusi uz abām pusēm baltās, kailās rokas un vaidēja, raudzī­damās augšup asaru pilnām acīm. Kā koka lapa sāka trīcēt Choma; žēlums un kaut kāds dīvains uztraukums, un bik­lums, kādu viņš pat nebija pazinis, pārņēma viņu. Viņš me­tās skriet no visa spēka. Ceļā viņa sirds dauzījās nemierīgi, un viņš nekā nevarēja sev izskaidrot, kas par savādām jau­nām jūtām bija viņu pārņēmušas. Viņš tagad vairs negribēja iet uz lauku mājām, un steidzās uz Kijevu, pārdomādams vi­su ceļu šo neizprotamo notikumu. No bursakiem gandrīz ne­viens nebija pilsētā: visi bija izklīduši pa laukiem, vai arī atradās kondicijās, vai dzīvoja vienkārši bez kādām kondici- jām, jo pa mazkrievu lauku mājām var ēst klimpas, sieru, krējumu un vareņikus cepures lielumā, nemaksājot ne graša naudas. Lielā, noplukuši māja, kurā mitinājās bursa, bija pilnīgi tukša, un lai cik filozofs meklējās visos kaktos un iz­taustīja pat visus caurumus un pažobeles jumtā, bet nekur neatrada ne gabala speķa vai vismaz vecu karašu, ko parasti bursaki mēdza noglabāt. Taču filozofs drīz attapās, kā izlabot savu nelaimi: viņš izgāja svilpodams reizes trīs caur tirgu, samirkšķinājās acīm pašā galā ar kādu jaunu atraitni dzeltenā micītē, kas pārdeva lentes, medību skrotis un riteņus, — un tika tai pašā dienā pabarots ar kviešu vareņikiem, vistu … un, vārdu sakot — nevar nemaz uzskaitīt, kas viss viņam bija galdā, kas bija klāts mazā māla mājiņā ķiršu dārziņa vidū. Tai pašā vakarā filozofu redzēja krodziņā: viņš gulēja uz sola, smēķēdams pēc sava paraduma pīpi, un, visiem redzot, pasvieda krodziniekam žīdam pus­rubli. Viņa priekšā bija krūze. Viņš raudzījās atnācējos un aizgājējos aukstasinīgi apmierinātām acīm un nemaz vairs nedomāja par savu neparasto piedzīvojumu.

Pa to laiku izplatījās visur baumas, ka kāda visbagātākā sotņika meita, kā mājas atradās ap piecdesmit verstīm no Ki­jevas, kādu dienu pastaigā pilnīgi sadauzīta, tik tikko spēdama pārnākt tēva mājās, ir pie miršanas un pirms nāves stundas izteikusi vēlēšanos, pirmsnāves lūgsnas un lūgsnas trīs die­nas pēc nāves lai lasa kāds no Kijevas semināristiem: Choma Bruts. Filozofs to dabūja zināt no paša rektora, kas speciāli Iesauca viņu savā istabā un paziņoja, lai viņš bez kādas vil­cināšanās steidzas ceļā, ka ievērojamais sotņiks atsūtījis tieši viņam pakaļ ļaudis un aizjūgu.

Filozofs nodrebēja aiz kaut kādas neizprotamas sajūtas, ko vtņš pats nevarēja sev izskaidrot. Tumša nojauta viņam tei­ca, ka viņu gaida kaut kas ļauns. Pats nezinādams kāpēc, viņš tieši pateica, ka nebrauks.

«Paklausies, dominē Choma!» sacīja rektors (viņš dažos gadījumos runāja ļoti pieklājīgi ar saviem padotajiem):

«tevi neviens velns nemaz nejautā par to, vai tu gribi braukt, vai negribi. Es tev sacīšu tikai to: ja tu vēl rādīsi savus zobus un gudri izrunāsies, es likšu tevi pa muguru un pārējām vie­tām tā nopērt ar jauniem bērziņiem, ka pat uz pirti nebūs jāiet.»

Filozofs, viegli kasīdams aiz auss, izgāja, nesacīja ne vārda, nodomādams pirmajā izdevīgā gadījumā paļauties uz savām kājām. Domīgs viņš kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm un uz mirkli apstājās, izdzirdis pietiekami skaidri rektora balsi, kas deva rīkojumus savam atslēgu glabātājam un vēl kādam, — laikam vienam no tiem, kurus sotņiks bija atsūtījis pēc viņa.

«Pateicies panam par putraimiem un olām,» runāja rektors, «un pasaki, ka tiklīdz būs gatavas tās grāmatas, par kurām viņš raksta, tad es tās tūdaļ nosūtīšu: es jau nodevu tās pār­rakstīt rakstītājām. Un neaizmirsti, manu balodīt, piebilst panam, ka viņiem mājās, es zinu, ir labas zivis, it sevišķi sto­res, lai viņš izdevīgā gadījumā atsūta: te uz tirgiem nav labas un ir dārgas. Un tu, Javtuch, iedod puišiem pa čarkai deg­vīna; bet filozofu vajadzētu piesiet, ja ne — noteikti aiz- muks.»

«Re, velna kalps!» nodomāja pie sevis filozofs, «saodis, gar­kājainā vēdzele!»

Viņš nogāja lejā un ieraudzīja kulbu, ko sākumā noturēja par labības šķūni uz riteņiem. Īstenībā tā bija tikpat dziļa kā krāsns, kurā apdedzina ķieģeļus. Tā bija parastā Krakovas ekipāžā, kādās žīdi pa pussimtam kopā dodas ar precēm uz visām pilsētām, kur vien viņu deguns saož gada tirgu. Viņu gaidīja kādi seši dūšīgi un spēcīgi kazaki, mazliet jau padzī­vojuši. Smalkas vadmalas bārkstaini puspaltraki rādīja, ka viņi piederēja diezgan ievērojamam un bagātam saimnie­kam; nelielās rētas liecināja, ka viņi kādreiz bijuši karā ne bez slavas.

«Ko lai dara? Kam jānotiek, no tā neizbēgsi!» nodomāja pie sevis filozofs un, pagriezdamies pret kazakiem, sacīja skaļi: «Sveiki, brāļi biedri!»

«Esi sveicināts, pan filozof!» atbildēja daži no kazakiem.

«Ak, tad man jāsēžas kopā ar jums? Bet brička varena!» turpināja viņš iekāpdams. «Te tik būtu jāsalīgst muzikanti, tad arī dancot var.»

«Jā, prāva ekipāžā!» sacīja viens no kazakiem, sēzdamies

pats uz bukas par kučieri, apsējis galvu ar lupatu cepures vietā, ko viņš bija paguvis atstāt krogā. Pārējie pieci kopā ar filozofu ielīda dziļāk un izvietojās uz maisiem, kas bija piepildīti dažādiem pilsētā izdarītiem iepirkumiem

«Interesanti zināt,» sacīja filozofs, «ja, piemēram, šo bričku pieiādētu ar kādu preci, sacīsim — ar sāli vai dzelzs gaba­liem, cik daudz zirgu tad vajadzētu?»

«Jā,» sacīja pēc klusēšanas uz bukas sēdošais kazaks, «būtu vajadzīgs krietns skaits zirgu.»

Pēc tik amnierinošas atbildes kazaks uzskatīja, ka viņam ir tiesības klusēt visu ceļu.

Filozofam ārkārtīgi gribējās izzināt pamatīgāk, kas par cil­vēku bija šis sotņiks, kāda viņam daba, ko dzird par viņa meitiņu, kas tik neparastā kārtā bija atgriezusies mājās un bija pie miršanas un kuras notikums bija sasaistījies tagad ar viņa personīgo, kā un kas notiek pie viņiem mājās. Viņš uzdeva tiem arī jautājumu; bet kazāki, šķiet, arī bija filozofi, jo atbildes vietā viņi klusēja un smēķēja pīpes, gulēdami uz maisiem. Viens no viņiem tikai pievērsās sēdētājam, kas bija uz vezuma bukas, ar īsu pavēli: «Pielūko, Overko, tu, vecais lempi, kad tuvosimies krogam, kas ir uz Čuchrailovas ceļa, tad neaizmirsti apturēt un uzmodināt mani un pārējos puišus, ja kādam gadītos iemigt.» Pēc tam viņš diezgan skaļi aizmiga. Taču šī piesacīšana bija pilnīgi veltīga, jo, tiklīdz milzīgā brička tuvojās Čuchrailo­vas ceļa krogam, visi vienā balsī iesaucās: «Apturi!» Turklāt Overka zirgi bija jau tā pieradināti, ka paši apstājās pie katra kroga. Neraugoties uz karsto jūlija dienu, visi izkāpa no bričkas, devās zemā, netīrā istabā, kur krodzinieks žīds, izrādīdams prieku, metās saņemt savus vecos paziņas. Zīds atnesa zem svārkiem dažas cūkgaļas desas un, uzlicis uz gal­da, tūdaļ novērsās no šī talmudā aizliegtā augļa. Visi sasē­dās ap galdu; māla krūzes parādījās katra viesa priekšā. Filozofam Chomam bija jāpiedalās kopīgās dzīrēs. Un tā kā mazkrievi, kad tie ir iedzēruši, katrā ziņā sāks bučoties vai raudāt, tad drīz vien visa istaba bija pilna skūpstiem. «Nu tad, Spirid, sabučosimies!» — «Panāc šurp, Doroš.es apkampšu tevi!»

Kāds kazaks, kas bija vecāks par visiem pārējiem, sirmām ūsām, palicis roku zem vaiga, sāka raudāt no sirds par to, ka viņam nav ne tēva, ne mātes un ka viņš palicis pilnīgi viens pasaulē. Otrs bija liels prātuļotājs un nepārtraukti mierināja viņu, runādams: «Neraudi; nudien, neraudi! ko tur lai dara?… Gan dievs zina, kā un kas.» Viens, vārdā Dorošs, bija kļuvis ārkārtīgi ziņkārīgs un, pagriezies pret filozofu Chomu, visu laiku jautāja viņam: «Es gribētu zināt, ko jums bursā māca: vai to pašu, ko djaks lasa baznīcā, vai ko citu?»

«Nejautā!» stiepdams runāja prātuļotājs, «lai nu tas būtu, kā būdams. Dievs jau zina, kā vajadzīgs; dievs visu zina.»

«Nē, es gribu zināt,» runāja Dorošs «kas tur rakstīts tais grāmatās; varbūt pavisam kas cits nekā djakam.»

«Ak dievs, ak dievs!» runāja šis cienījamais pamācītājs, — un kas tur ko runāt? Tā jau dieva griba to ir nolikusi. Ko jau dievs nolēmis, to nevar grozīt.»

«Es gribu zināt visu, kas vien uzrakstīts. Es iešu uz buršu, nudien, iešu. Ko tu domā, es neiemācīšos? — visu iemācīšos, visu!»

«Ak, vai dieviņ, vai dieviņ!…» runāja mierinātājs un nolaida savu galvu uz galda, jo viņam galīgi nebija spēka no­turēt to ilgāk uz pleciem. Pārējie kazaki sprieda par paniem un par to, kāpēc debesīs spīd mēness.

Filozofs Choma, redzot šādu galvu stāvokli, nolēma to iz­mantot un nozust. Sākumā viņš pievērsās sirmgalvainajam kazakam, kas skuma pēc tēva un mātes: «Ko tad tu, tēvoc, tā raudi?» sacīja viņš, «es pats arī esmu bārenis! Atlaidiet mani, zēni, brīvībā! Ko jūs ar mani darīsiet?»

«Laidīsim viņu brīvībā!» atsaucās daži, «viņš taču ir bā­renis; lai viņš iet, kurp grib.»

«Vai dieviņ, vai dieviņ!» teica mierinātājs, pacēlis savu galvu, «atlaidiet viņu! Lai viņš iet!»

Un kazaki jau gribēja paši izvest viņu klajā laukā; bet tas, kas bija izrādījis savu ziņkāri, apturēja viņus sacīdams! «Ne­aizskariet: es gribu ar viņu parunāt par buršu; es pats iešu uz buršu…»

Bet diezi, vai šī bēgšana būtu varējusi notikt, jo tad, kad filozofs bija nodomājis piecelties no galda, viņa kājas šķita kļuvušas no koka, un durvju istabā viņam sāka likties tik daudz, ka diezi, vai viņš būtu atradis īstās.

Tikai pret vakaru visa šī kompānijā atcerējās, ka jādodas tālāk ceļā. Sakāpuši bričkā, viņi sāka lēnām braukt, dzīdami zirgus un dziedādami dziesmu, kuras vārdus un jēgu diezi vai kāds saprastu. Noripojuši lielāko nakts pusi, pastāvīgi nomaldīdamies no ceļa, ko tie bija izmācījušies no galvas, viņi beidzot nobrauca no stāva kalna ielejā, un filozofs pamanīja gar malām stiepjamies dēļu vai zedeņu žogu ar zemiem koci­ņiem un jumtiem, kas rēgojās aiz tiem. Tas bija liels ciems, kas piederēja sotņikam. Bija jau stipri pāri pusnaktij; debe­sis bija tumšas, un mazas zvaigznītes mirdzēja šur tur. Ne­vienā mājā nebija redzama uguns. Viņi iebrauca, suņu reju pavadīti, pagalmā. Gar abām pusēm bija redzami salmiem segtie šķūņi un mājiņas; viena no tām, kas atradās tieši vidū pret vārtiem, bija lielāka par pārējām un kalpoja, kā likās, sotņikam par mitekli. Brička apstājās nelielas, šķūnim līdzī­gas ēkas priekšā, un mūsu ceļinieki devās gulēt. Bet filozofs gribēja mazliet apskatīt no ārpuses kungu māju; taču, lai viņš blenza kā blenzdams ar savām acīm, viņš nevarēja skaidri saskatīt: mājas vietā viņam rēgojās lācis; no dūmeņa izveidojās rektors. Filozofs atmeta ar roku un devās gulēt.

Kad filozofs pamodās, mājā jau bija kustība: naktī bija nomirusi jaunkundze. Kalpi skraidīja steigā uz priekšu un atpakaļ; dažas vecenes raudāja, ziņkārīgo bars raudzījās caur žogu pana pagalmā, it kā varētu tur ko redzēt. Filozofs tūdaļ sāka aplūkot tās vietas, ko viņš nebija varējis saskatīt naktī. Pana māja bija zema, neliela ēka, kādas parasti cēla vecos laikos Mazkrievijā; tā bija pārsegta salmiem; mazs, ass un augsts frontons ar logu, kas izskatījās pēc augšup paceltas acs, bija viscaur izkrāsots gaiši zilām un dzeltenām puķēm un sarkaniem pusmēnešiem; tas bija nostiprināts uz ozola sta­biņiem, kas līdz pusei bija apaļi, bet no apakšas sešstūraini, ar greznu apdari augšā. Zem šī frontona bija neliels lievenis ar soliem abās pusēs. Gar abām mājas pusēm bija nojumes uz tādiem pašiem stabiņiem, kas bija nosūnojušas. Augsta bumbiere ar piramidalu galotni un drebošām lapām zaļoja mājas priekšā. Vairākas klētis divi rindās stāvēja pagalma vidū, radīdamas it kā platu ielu, kas veda uz māju. Aiz klē­tīm pie pašiem vārtiem trīsstūrveidīgi izkārtojās divi pagrabi, viens otram pretī, arī pārklāti salmiem. Katra pagraba trij­stūrainajai sienai bija zemas durvis un tās bija izkrāsotas aažadiem attēlojumiem, Uz vienām no tām bija uz mucas sēdošs kazaks, kas turēja virs galvas krūzi ar uzrakstu: «Visu izdzeršu!» Uz otras pudelīte, lielas pudeles un gar malām skaistuma pēc zirgs augšpēdu, pīpe, zvārguļi un uzraksts «Vīns— kazaka prieks». No viena šķūņa bēniņiem pa milzī­gu logu lūkojās laukā bungas un vara taures. Pie vārtiem stāvēja divi lielgabali. Viss liecināja, ka mājas saimnieks mīlējis papriecāties un pagalmu bija bieži pāršalkuši dzīru saucieni. Aiz vārtiem atradās divi vējdzirnavas. Aiz majas stiepās dārzi, un cauri koku galotnēm bija redzamas tikai tumšās dūmeņu cepurītes, kas slēpās māju zaļajā biezoknī. Viss ciems izvietojās uz platas un līdzenas kalna nogāzes. No ziemeļu puses visu aizsedza stāvs kalns un ar savu pakāji iz­beidzās pie paša pagalma. Uzskatot šo kalnu no apakšas, tas šķita vēl stāvāks, un tā augstajā galotnē rēgojās šur tur lielā suņuburkšķa greizie kāti un melnoja gaišajās debesīs; tā kailais, mālainais izskats izstrāvoja kaut kādu grūtsirdību; viss tas bija lietus izskalojumu un tērču izrakņāts. Tā stāvajā nokarē divi vietās kvernēja divi būdiņas; pār vienu no tām izplēta zarus kupla ābele, ko balstīja pie saknēm nelielas kārtis ar uzbērtu zemi. Āboli, kurus inosita vējš, ripoja lejā pašā pana pagalmā. No virsotnes vijās pa visu kalnu ceļš un, noslīdējis lejā, aizgāja garām pagalmam uz ciemu. Kad filo­zofs nomērīja tā briesmīgo stāvumu, tad nosprieda, ka vai nu panam bija pārāk gudri zirgi, vai arī kazakiem pārāk stipras galvas, kad tie arī reibuma tvanā pratuši nelaisties augšpēdu kopā ar neizmērojamo bričku un bagažu. Filozofs stāvēja augstākajā pagalma vietā, un, kad viņš apgriezās un palūkojās uz pretējo pusi, viņa priekšā bija pavisam cits skats. Ciems kopā ar nogāzi nolaidās lejup līdzenumā. Nepār­skatāmas pļavas pavērās pret tālo plašumu; to spilgtais za­ļums satumsa, jo vairāk tās attālinājās, un vesela virkne cie­mu zilnīja tālumā, kaut gan attālums starp tiem bija lielāks nekā divdesmit verstu. No šo pļavu labās puses stiepās kalni, un kā tikko jaušama svītra tālumā dega un tumsa Dņepra. «Ek, brīnišķa vieta!» sacīja filozofs, «te varētu dzīvot, zvejot zivis Dņeprā un dīķos, medīt ar cilpām vai ar šauteni paipa­las un slokas! Vispār, es domāju, arī teteru ne mazums ir šais pļavās. Dažādus augļus var sakaltēt un pārdot pilsētā gubām vai vēl labāk izdedzināt no tiem degvīnu, jo augļu degvīnu ne ar vienu putu degvīnu nevar salīdzināt. Bet ne­kaitētu padomāt arī par to, kā varētu nozust no šejienes.» Viņš pamanīja aiz žoga mazu celiņu, ko pilnīgi aizsedza saauguši suņuburkšķi; uzlika mašinali uz tā kāju, nodomādams sākumā tikai pastaigāties un pēc tam klusiņām starp mājām likties laukā, kad pēkšņi sajuta uz sava pleca diezgan spēcīgu roku.

Aiz muguras viņam stāvēja tas pats vecais kazaks, kas vakar tik rūgti raudāja par tēva un mātes nāvi un par savu vientulību.

«Velti tu domā, pan filozof, aizlavīties no mājām!» runāja viņš, «te nav tā iekārtots,"lai varētu aizbēgt, un arī ceļi Kāj­niekam ir slikti, bet ej labāk pie pana: viņš sen tevi gaida dzīvojamā istabā.»

«Iesim! Ko tad … es ar prieku,» sacīja filozofs un devās pakaļ kazakam.

Sotņiks, jau stipri vecs, sirmām ūsām un drūmu skumju izteiksmi, sēdēja pie galda dzīvojamā istabā, atbalstījis abām rokām galvu. Viņam bija ap piecdesmit gadu; bet dziļās bē­das sejā un kaut kāda bāli vāja sejas krāsa rādīja, ka viņa dvēsele bija satriekta un saplosīta pēkšņi vienā mirklī un visa agrākā jautrība un trokšņainā dzīve bija nozudusi uz mūžiem. Kad ienāca Choma kopā ar veco kazaku, viņš atlai­da vienu roku un viegli pamāja ar galvu uz viņu dziļo pakla- nīšanos.

Choma un kazaks godbijīgi apstājās pie durvīm. *

«Kas tu, un no kurienes, un kādas kārtas, labais cilvēk?» sacīja sotņiks ne laipni, ne bargi.

«No bursakiem, filozofs Choma Bruts.»

«Un kas bija tavs tēvs?»

«Nezinu, godātais pan.»

«Un tava māte?»

«Arī māti nezinu. Ar prātu spriežot, māte, protams, ir bijusi; bet kas viņa un no kurienes, un kad dzīvojusi, — nu­dien, labdzimtība, nezinu.»

Sirmgalvis apklusa un, šķita, mirkli palika pārdomās.

«Kā tad tu iepazinies ar manu meitiņu?»

«Neesmu iepazinies, godātais pan, nudien, neesmu iepazi­nies! Man vēl nekādu darīšanu ar jaunkundzēm nav bijis, ka­mēr vien es pasaulē dzīvoju.»

«Kāpēc tad viņa nevienam citam, bet taisni tev noteica lasīt?»

Filozofs paraustīja plecus: «Dievs zina, kā to izskaidrot. Ir jau zināma lieta, ka kungi dažkārt iekāro ko tādu, ko pat visskolotākais cilvēks nesaprot; un sakāmvārds saka: «Stei­dzies, naidniek, ticis, kā pans licis.»»

«Vai tik tu nemelo, pan filozof?»

«Lai šai pašā vietā pērkons mani nosper, ja es meloju.»

«Ja tikai vienu mirkli ilgāk būtu tu nodzīvojusi,» skumji sacīja sotņiks, «tad, droši vien, es būtu uzzinājis visu. «Ne­vienam nedod lasīt par mani, bet aizsūti, tēti, tūlīt pat uz Kijevas semināru un atved bursaku Chomu Brutu; lai trīs naktis lūdz par manu grēcīgo dvēseli. Viņš zina …» Bet ko zina, es vairs nedzirdēju: viņa, dūjiņa, tikai to vien spēja iz­sacīt un nomira. Tu, krietnais cilvēk, droši vien, esi pazīs­tams ar savu svēto dzīvi un dievam tīkamiem darbiem, un viņa, varbūt, bija saklausījusies par tevi.»

«Kas? Es?» sacīja bursaks, atkāpdamies aiz izbrīna. «Es ar svētu dzīvi?» sacīja viņš, paskatīdamies sotņikam tieši acīs. «Dievs ar jums, pan! Ko jūs tur runājat! Es taču — kaut arī to neklājas sacīt — gāju pie maiznieces ap pašu Zaļo ceturtdienu».

«Nu… laikam jau ne velti tā nolemts. Tev jāsāk no šīs pašas dienas savs darbs.»

«Es kaut ko gribēju sacīt par to jūsu labestībai… To jau nu, protams, katrs cilvēks, kas iemācījies svētos rakstus, var samērā … tikai te tā īstenāk būtu iederējies diakons vai vis­maz djaks. Tie ir sapratīgi ļaudis un zina, kā viss tas darāms: bet es… Un man jau arī balss nav tāda, un pats es — velns zina kas. Nekāda izskata no manis nav.»

«Kā nu tu gribi, tikai es visu, ko man mirstot vēlēja mana dūjiņa, izpildīšu, nekā nežēlodams. Un kad tu no šīs dienas trīs naktis nolasīsi, kā nākas, par viņu lūgsnas, tad es ievi atalgošu, bet ja ne — arī pašam velnam neieteicu saniknot mani.»

Pēdējos vārdus sotņiks izteica tik cieti, ka filozofs pilnīgi saprata to nozīmi.

«Seko man!» sacīja sotņiks.

Viņi izgāja priekšnamā. Sotņiks atvēra durvis uz otru istabu, kas bija iepretī pirmajai. Filozofs apstājās mirkli priekšnamā izšņaukties un ar kaut kādām neizskaidrojamām bailēm pārkāpa pār slieksni. Visa grīda bija noklāta sarkanu audumu. Kaktā zem svētbildes uz augsta galda gulēja miru­šās miesas uz zila samta segas, kas bija izrotāta zelta apmali un bārkstīm. Augstas vaska sveces, apvītas irbenājiem, stā­vēja kājgalī un galvgalī, izliedamas savu nespodro, dienas spožumā zūdīgo gaismu. Mirušās seju viņam aizsedza bez­cerīgais tevs, kas sedeja pie viņas, pagriezies ar muguru pret durvīm. Filozofu pārsteidza vārdi, ko viņš izdzirda:

«Es nežēloju to, mana visumījākā meita, ka tu savā ziedu laikā, nenodzīvojusi nolikto mūžu, par skumjām un žēlabām man esi atstājusi zemi; man ir žēl tas, mana dūjiņa, ka es nezinu, kas ir bijis mans sīvais ienaidnieks, tavas nāves cē­lonis. Un ja es zinātu, kas varējis iedomāties tevi kaut tikai apvainot vai kaut arī tikai pasacīt kaut ko nepatīkamu par tevi, tad, zvēru pie dieva, tāds neredzētu vairs savus bērnus, ja viņš tikpat vecs kā es, ne savu tēvu un māti, ja viņš vēl jaunos gados, un viņa miesas tiktu izmestas stepes putniem un zvēriem apēšanai! Bet posts man, mana lauku krinģelīte, mana paipaliņa, manu gaišumiņ, ka man jādzīvo atlikušais mūžs vienam bez prieka, slaukot svārku apakšā asaru lāses, kas tek no manām vecajām acīm tad, kad naidnieks mans priecāsies un slepus smīnēs par vārgo sirmgalvi…»

Viņš apklusa, un tam par cēloni bija plosīgas skumjas, kas izlija veselā asaru plūdā.

Filozofu aizkustināja tādas neremdināmas skumjas; viņš iekāsējās un sāka dobji krekšķināt, tā vēlēdamies iztīrīt savu balsi.

Sotņiks pagriezās atpakaļ un norādīja viņam vietu nomi­rušās galvgalī, nelielas pults priekšā, uz kuras atradās grā­matas.

«Trīs naktis kaut kā nostrādāšu,» nodomāja filozofs, «par to pans piebērs man abas kabatas skaidriem červoriciem.» Viņš pienāca tuvāk un, vēl reizi nokāsējies, sāka lasīt, ne­pievērsdams nekādas uzmanības sānis un neiedrīkstoties ielū­koties mirušās sejā. Iestājās dziļš klusums. Viņš manīja, ka sotņiks izgāja. Lēnām viņš pagrieza galvu, lai paraudzītos nomirušajā, un …

Šalkas izskrēja pa viņa dzīslām: viņa priekšā gulēja skais­tule, kāda vien jebkad bijusi zemes virsū. Šķita, ka nekad līdz šim sejas vaibsti nav bijuši veidoti tik spilgtā un reizē harmoniskā skaistumā. Viņa gulēja kā dzīva; piere, skaista, maiga kā sniegs, kā sudrabs, likās domājam; uzacis — nakts saulainā dienā, smalkas, līdzenas, lepni pacēlās virs aizvērta­jām acīm, bet skropstas, kas kā bultas krita uz vaigiem, kvē­loja slepenu iegribu svelmē; lūpas — rubini, gatavi iesmie- ties svētlaimības smiekliem, prieka plūdiem … Bet, turpat tais pašos vaibstos viņš redzēja kaut ko briesmīgi skadru. Viņš juta, ka viņa dvēsele kaut kā slimīgi iesāpējās, it kā kad pēkšņi jautrības un dejojoša bara virpulī kāds būtu sācis dziedāt bēru dziesmu. Viņas lūpu rubini šķita apšalcam asi­nīm pašu sirdi. Pēkšņi kaut kas briesmīgi pazīstams parādījās viņas sejā. «Ragana!» iesaucās viņš ne savā balsī, novērsa acis sānis, kļuva viscaur bāls un sāka lasīt savas lūgsnas. Tā bija tā pati ragana, ko viņš bija nositis!

Kad saule taisījās rietēt, mirušo nesa uz baznīcu. Filozofs ar vienu savu plecu balstīja melno sēru šķirstu un juta uz sava pleca kaut ko aukstu kā ledus. Sotņiks pats gāja priekšā, ar roku nesdams mirušās šaurā mājokļa labo pusi. Koka baz­nīca, nomelnējusi, apaugusi zaļu sūnu, ar trīs konusveidīgiem kupoliem, skumīgi stāvēja gandrīz ciema malā. Bija redzams, ka tanī vairs nenotika nekādi dievkalpojumi. Sveces bija aiz­degtas gandrīz pie katras svētbildes. Šķirstu nolika vidū pret pašu altari. Vecais sotņiks vēlreiz noskūpstīja mirušo, nome­tās ar seju pie zemes un izgāja kopā ar nesējiem laukā, no­devis pavēli krietni paēdināt filozofu un pēc vakariņām pa­vadīt viņu uz baznīcu. Ienākuši virtuvē, visi, kas bija nesuši šķirstu, sāka pieskarties ar rokām pie krāsns, kā parasti dara mazkrievi, kas skatījuši mironi.

Izsalkums, kādu tai brīdī filozofs sāka sajust, piespieda viņu dažus mirkļus pilnīgi aizmirst mirušo. Drīz visa .aime mazpamazām sāka pulcēties virtuvē. Virtuve sotņika mājās bija kaut kas līdzīgs klubam, kurā satecēja visi, kas vien sētā dzīvoja, ieskaitot šai skaitā arī suņus, kas, astes luncinot, nāca līdz pašām durvīm pēc kauliem un saskalām. Lai kurp kādu sūtīja un lai ar kādu vajadzību, tas vienmēr vispirms iegāja virtuvē, lai kaut mirkli atpūstos uz sola un izsmēķētu pīpi. Visi neprecējušies puiši, kas dzīvoja mājā un greznojās kazaku puspaltrakiem, gulēja te gandrīz cauru dienu uz sola, zem sola, uz krāsns — ar vienu vārdu, kur vien varēja sa­meklēt ērtu vietu gulēšanai. Pie tam visi vienmēr aizmirsa virtuvē vai nu cepuri, vai pātagu svešu suņu atgaiņāšanai, vai ko līdzīgu. Bet visdaudzgalvainākā sanāksme bija vaka­riņu laikā, kad ieradās arī zirgu gans, kas bija paguvis sadzīt savus zirgus aplokā, un lopu dzinējs, kas atveda govis slauk­šanai, un visi tie, ko dienas laikā nevarēja redzēt. Pie vaka­riņām pļāpāšana pārņēma pašas nerunīgākās mēles. Te pa­rasti runāja par visu: gan par to, kas pašuvis sev jaunas bikses, gan par to, kas atrodas zemes iekšienē un kurš redzē­jis vi'ku. Te bija daudz asprātīgo, kādu starp mazkrieviem netrūkst.

Filozofs nosēdās kopā ar citiem plašajā aplī, brīvā gaisā, virtuves sliekšņa priekšā. Drīz sieva sarkanā aubītē izsprau­cās pa durvīm, turēdama abās rokās karstu podu ar klim­pām, un nolika to vidū starp tiem, kas gatavojās vakariņot. Katrs izņēma no savas kabatas koka karoti; citi, kam tās ne­bija, koka irbuli. Līdzko mutes sāka kustēties mazliet gau­sāk un visas šīs sabiedrības vilka izsalkums mazliet bija apklusināts, daudzi sāka sarunāties. Sarunai, dabiski, bija jāvēršas uz nomirušo.

«Vai ir tiesa,» sacīja kāds jauns avju gans, kas bija uztu­pinājis savam pīpes ādas pārsējam tik daudz pogu un vara skanuju, ka izskatījās pēc sīktirgotājas bodes, «vai ir tiesa, ka jaunkundze, lai dievs mielo viņas dvēseli, sazinājusies ar nelabo?»

«Kas? Jaunkundze?» sacīja Dorošs, kas jau agrāk bija pa­zīstams mūsu filozofam, «viņa jau bija gatavā ragana! Es zvēru, ka ragana!»

«Rimsties, rimsties, Doroš,» sacīja cits, kas ceļā bija izrā­dījis lielu gatavību mierināt, «tā nav mūsu darīšana; dievs ar viņu! Par to nav ko spriedelēt.» Bet Dorošs nemaz nebija noskaņots klusēšanai; viņš tikko pirms tam bija nogājis pa­grabā kopā ar atslēgu glabātāju kaut kādā vajadzībā un, pie­liecies, reizes divas pie divi vai trīs mucām, iznāca no turie­nes ārkārtīgi jautrs un runāja bez mitas.

«Ko tu gribi? Lai es klusēju?» sacīja viņš, «viņa jau uz manis paša ir jājusi! Nudien, ir jājusi!»

«Bet kā tas ir, tēvoci,» sacīja jaunais avju gans ar pogām, «.vai var pēc kādām pazīmēm pazīt raganu?»

«Nevar,» atbildēja Dorošs, «nekā nepazīsi; kaut vai visus psalmus noskaiti, arī tad nepazīsi.»

«Var, var, Doroš, nesaki to,» sacīja agrākais mierinātājs, «ne jau velti dievs katram devis īpašu izskatu: ļaudis, kas sa­prot zinātni, stāsta, ka raganai iir maza astīte.»

«Ja sieva veca, tad tā jau ir ragana,» sacīja vienaldzīgi sirmais kazaks.

«Ak, esat gan jūs labi!» uztvēra sieva, kas tai brīdī lēja klāt klimpas jau iztukšotajā podā, «īsti resni meža kuili!»

Vecajam kazakam, kura vārds bija Javtuchs, bet palama Kovtuns, parādījās uz lūpām apmierināts smaids, kad viņš redzēja, ka viņa vārdi nāvīgi aizskāra veceni; bet lopu dzi­nējs laida vaļā tik sulīgus smieklus, it kā divi vērši, nostā­jušies viens pret otru, būtu sākuši reizē maurot.

Uzsāktā saruna iekairināja filozofa nepārvaramo vēlēša­nos un ziņkāri uzzināt ko pamatīgāk par sotņika mirušo meitu, im tāpēc, vēlēdamies atkal to uzvest uz iepriekšējo sarunu vielu, viņš griezās pie sava kaimiņa ar šādiem vār­diem: «Es gribēju pajautāt, kāpēc visa šī sabiedrība, kas sēž pie vakariņām, uzskata jaunkundzi par raganu? Vai tad viņa kādam ir nodarījusi ļaunu vai arī kādu iznerrojusi?»

«Ir bijis visādi,» atbildēja kāds no sēdētājiem, gludu seju, kas ārkārtīgi līdzinājās lāpstai.

«Un kas gan neatceras suņu puisi Mikitu vai arī to .. .»

«Kas tad bija ar suņu puisi Mikitu?» sacīja filozofs.

«Pagaidi! es izstāstīšu par suņu puisi Mikitu,» teica Do­rošs.

«Es izstāstīšu par Mikitu,» atbildēja zirgu gans, «jo viņš bija mans kūms.»

«Es stāstīšu par Mikitu!» teica Spirids.

«Lai stāsta, lai Spirids stāsta!» sāka saukt pūlis.

Spirids iesāka: «Tu, pan filozof Choma, nepazini Mikitu. Ek, kas par retu cilvēku bija! Katru suni viņš toreiz tā pa­zina kā paša tēvu. Tagadējais suņu puisis Mikola, kas sēž trešais aiz manis, ne pazolēm viņam neder. Kaut arī viņš sa­prot savu lietu, bet pret to viņš — mēsli, samazgas.»

«Tu labi stāsti, labi!» sacīja Dorošs, piekrizdams pamājis ar galvu.

Spirids turpināja: «Zaķi viņš ieraudzīja drīzāk, nekā ta­baku izslaucīsi no deguna. Dažreiz iesvelpjas: «nu tad, Ban- dit! nu, Straujā!» un pats zirgā pilnā sparā, — un ne iz­stāstīt nevar, kurš kuru drīzāk noskrien: vai viņš suni, vai suns viņu. Kortelīti sīvā iztempj vienā rāvienā, it kā nekas nebūtu bijis. Bija lielisks suņu puisis! Tikai nesen sāka viņš pastāvīgi jaunkundzē nolūkoties. Vai viņš taisni ieķēries bija viņā, vai arī viņa to tā bija nobūrusi, bet panīka cilvēks, kļuva pavisam kā bāba, pārvērtās, velns zina kā, tfu! neklā­jas sacīt.»

«Labi,» teica Dorošs.

«Tiklīdz jaunkundze kādreiz paskatās uz viņu, tūlīt pa­vadu no rokām izlaiž, Banditu sauc par Brovku, klūp un ne­saprot, ko dara. Kādreiz jaunkundze atnāca uz stalli, kur viņš tīrīja zirgu. — «Ļauj,» saka, «Mikita, es uzlikšu tev virsū savu kājiņu.» Un viņš, muļķis, priecājas par to: saka, ka ne tikai kājiņu, bet arī pati sēdies man virsū. Jaunkundze pa­cēla savu kājiņu, un kā viņš ieraudzīja tās kailo, apaļo un balto kājiņu, tā, saka, burvība tā ir apdullināja viņu. Viņš, muļķis, pielieca muguru un, saķēris abām rokām viņas kailās kājiņas, metās skriet kā zirgs pa visu lauku, un kurp viņi ;'ājuši, viņš nekā nevarēja pasacīt; tikai atgriezās tikko dzīvs, un no tā laika izkalta kā skaida; un. kad reiz kāds atnāca uz stalli, tad viņa vietā atrada tikai pelnu čupu un tukšu spaini: bija pavisam sadedzis, sadedzis pats no sevis. Un bija tāds suņu puisis, kādu visā pasaulē nevar atrast.»

Kad Spirids nobeidza savu stāstu, visās malās sāka pār­spriest bijušā suņu puiša labās īpašības.

«Un par Septunieti tu neesi dzirdējis?» sacīja Dorošs, uz­runādams Chomu.

«Nē.»

«Ehe, he, he! Tad jau jums bursā, redzams, ne pārāk lielas gudrības māca. Nu, klausies. Ir mums sādžā kazaks Sep- tuns, — krietns kazaks! Viņš mīl dažreiz zagt un melot bez kādas vajadzības, bet… krietns kazaks. Viņa būda nav tik tālu no šejienes. Tādā pašā laikā, kā mēs tagad esam nosēdu­šies ēst vakariņas, Septuns ar sieviņu, paēduši vakariņas, no­likās gulēt, un tā kā laiks bija jauks, Septuniete apgulās pa­galmā, bet Septuns būdā uz sola; vai arī nē: Septuniete būdā uz sola, un Septuns pagalmā …»

«Un nevis uz sola, bet uz grīdas apgulās Septuniete,» uz­tvēra sieva, stāvēdama uz sliekšņa un atbalstījusi rokā vaigu.

Dorošs palūkojās viņā, pēc tam palūkojās uz zemi, pēc tam atkal viņā un, mazu brīdi klusējis, sacīja: «Kad nometīšu, visiom redzot, no tevis brunčus, tad nebūs labi.»

Sim brīdinājumam bija savi panākumi. Vecene apklusa un vairs ne reizes nepārtrauca stāstījumu.

Dorošs turpināja: «Bet šūpulī, kas karājās istabā, gulēja gadu vecs bērns, nezinu, vīriešu vai sieviešu kārtas. Septu­niete apgulās, un pēc tam dzird, ka aiz durvīm skrāpējas suns un kauc tā, ka vai no istabas jāskrien. Viņa pārbijās, jo sievas — tik muļķīgi radījumi, ka parādi viņai pievakarē mēli no aizdurvīm, un visa drosme saskrien papēžos. Bet viņa domā: «Ņemšu un sadošu pa purnu nolādētajam sunim, varbūt pārstās gaudot», un, paņēmusi kruķi, izgāja atvērt durvis. Ne­paguva viņa mazliet pavērt, kā suns metās caur viņas kāj­starpu un taisni uz bērna šūpuli. Septuniete redz, ka tas nav vis suns, bet jaunkundze; un lai tad arī būtu jaunkundze tādā izskatā, kādu viņa to pazina, — tad jau vēl nekas; bet tāda lieta un apstākļi, ka viņa visa bija zila, un acis dega kā ogles. Viņa saķēra bērnu, pārkoda tam rīkli un sāka no tā dzert asi­nis. Septuniete tikai iekliedzās: «Ak, mīļā nelaimīte!» un no būdas ārā. Tikai redz, ka priekšnamā durvis aizslēgtas; viņa uz bēniņiem; sēž un trīc muļķa sieva; pēc tam redz, ka jaun­kundze nāk arī uz bēniņiem pie viņas, metas tai virsū un sāk muļķa sievu kost. Tad nu Septuns no rīta izvilka no turienes savu sievu, visu sakostu un zilu; un otrā dienā tā ir nomira muļķa sieva. Tad nu redziet, kādas padarīšanas un apmānī­šanas notiek! Kaut arī viņa kungu gājuma, bet tomēr ragana paliek ragana.»

Pēc šāda stāsta Dorošs pašapmierināts atskatījās un iebāza pirkstus savā pīpē, sagatavodamies to piebāzt ar tabaku. Viela par raganu kļuva neizsmeļama. Katrs pēc kārtas stei­dza kaut ko pastāstīt. Pie viena ragana bija atbraukusi siena stirpas izskatā pie pašām mājas durvīm; citam bija nozagusi cepuri vai pīpi; vairākām meitām ciemā bija nogriezusi bizi; citiem izdzērusi dažus spaiņus asiņu.

Beidzot visa kompānijā atjēdzās un redzēja, ka ir jau pā­rāk aizpļāpājušies, jo laukā bija jau pilnīga nakts. Visi sāka izklīst pa guļas vietām, kas atradās vai nu virtuvē, vai šķū­ņos, vai pagalmā.

«Un nu, pan Choma! tagad arī mums ir laiks doties pie ne­laiķes,» sacīja sirmais kazaks, griezdamies pie filozofa, un visi četri, to skaitā Spirids un Dorošs, devās uz baznīcu, pēr­dami ar pātagām suņus, kuru laukā bija liels daudzums un kas no dusmām koda viņu nūjās.

Filozofs, neraugoties uz to, ka bija paguvis iestiprināties ar krietnu krūzi degvīna, slepeni juta uzmācīgas bailes, kas auga lielākas, jo vairāk viņi tuvojās apgaismotajai baznīcai. Stāsti un savādie notikumi, ko viņš bija dzirdējis, palīdzēja vēl vairāk darboties viņa iedomām. Krēsla zem žoga un ko­kiem sāka mesties retāka: apvidus kļuva kailāks. Viņi iegāja beidzot nelielā pagalmiņā aiz vecās baznīcas žoga, kur nebija neviena kociņa un pavērās vienīgi kails lauks un nakts krēs­las aizsegtas pļavas. Trīs kazaki uzkāpa kopā ar Chomu pa stāvām kāpnēm lievenī un iegāja baznīcā. Te viņi pameta filozofu, novēlēdami viņam laimīgi izpildīt savu pienākumu, un aizslēdza aiz viņa durvis, kā pans bija pavēlējis.

Filozofs palika viens. Vispirms viņš nožāvājās, pēc tam iz­staipījās, tad iepūta abās saujās un beidzot arī atskatījās. Vidū stāvēja melnais šķirsts; sveces dega tumšo svētbilžu priekšā: to gaisma apgaismoja tikai ikonostasu un mazliet baznīcas vidu; attālie baznīcas telpas kakti bija tīti krēslā. Augstais senlaicīgais ikonostass jau rādīja lielu vecumu; tā caurumainais izgriezuma darbs, apklāts zeltu, mirdzēja vairs tikai dzirkstīm: zeltījums vienā vietā bija nobiris, otrā pa­visam melns kļuvis, svēto sejas, kļuvušas pilnīgi tumšas, raudzījās kaut kā drūmi. Filozofs vēlreiz atskatījās. «Nu ko? — sacīja viņš, — kas te ko baidīties? Cilvēks atnākt šurp ne­var, bet pret miroņiem un aizgājējiem no viņas saules man ir lūgsnas, tādas, ka, tiklīdz noskaitīšu, viņi mani pat ne ar pirkstu neaizskars. Nekas! — atkārtoja viņš, pametis ar roku, — lasīsim.» Pienācis pie klirosa, viņš ieraudzīja vairā­kus saišķus sveču. «Tas ir labi, — nodomāja filozofs, — jāap­gaismo visa baznīca tā, lai būtu redzams Јā dienā. Ek, žēl, ka dievnamā nedrīkst pīpi izsmēķēt!»

Un viņš sāka pielipināt vaska sveces visām karnizēm, pul- tēm un svētbildēm, nemaz tās nežēlodams, un drīz vien visu baznīcu pildīja gaisma. Tikai augšā krēsla kļuva it kā stip­rāka, un krēslainās svētbildes lūkojās drūmāk iz senlaicī­gajiem grieztajiem ietvariem, kam šur tur mirdzēja zeltī­jums. Viņš piegāja pie šķirsta, bailīgi paraudzījās nomirušās sejā un, mazliet nodrebējis, nevarēja neaizvērt savu acu; tik briesmīgs, žilbinošs skaistums!

Viņš novērsās un gribēja aiziet; bet dīvainā ziņkārē, dīvai­nās pretrunīgās sajūtās, kas cilvēku nepamet it sevišķi baiļu laikā, viņš nenocietās, aiziedams nepalūkojies viņā, un pēc tam, juzdams tādas pašas trīsas, palūkojās vēlreiz. Patiesi, spilgtais aizgājējas skaistums šķita briesmīgs. Var jau būt, ka viņa neiedvestu tik paniskas šausmas, ja būtu mazliet ne­jēdzīgāka. Bet viņas vaibstos nebija nekā nespodra, ne­skaidra, nedzīva; viņa bija dzīva, un filozofam likās, it kā viņa lūkojas tajā aizvērtām acīm. Viņam pat likās, it kā no

viņas labās acs skropstām noritēja asara, un, kad tā apstājās uz vaiga, tad viņš skaidri redzēja, ka tā bija asins lāse.

Viņš steidzīgi devās pie klirosa, atvēra grāmatu un, lai vai­rāk sevi iedrošinātu, sāka lasīt ļoti skaļā balsī. Viņa balss pārsteidza baznīcas koka sienas, kas sen bija kļuvušas klusas un kurlas; vientulīgi, bez atbalss, krita vārdi sulīgā basā pil­nīgā nāves klusumā un likās mazliet mežonīgi pat pašam lasī­tājam. «No kā baidīties? — domāja viņš pie sevis: — viņa taču nepiecelsies no sava šķirsta, jo bīsies dieva vārda. Lai viņa gul! Un kas gan es būtu par kazaku, ja izbītos? Nu, iedzēru iieku — tāpēc tad arī šķiet baigi. Iešņaukšu varbūt tabaku. Ek, jauka tabaka! Lieliska tabaka! Laba tabaka!» Tomēr, katru lapu pāršķirot, viņš lūkojās šķībi uz šķirstu, un negribētas jūtas šķita viņam čukstam: «Nupat, nupat pie­celsies! Nupat piecelsies, nupat paskatīsies no šķirsta!»

Bet bija nāves klusums; šķirsts stāvēja nekustīgi; sveces izlēja veselus gaismas plūdus. Baiga ir apgaismota baznīca naktī ar nomirušām miesām un bez nevienas cilvēka dvē­seles!

Paaugstinājis balsi, viņš sāka dziedāt dažādās balsīs, vēlē­damies apklusināt baiļu paliekas, bet ik mirkli viņš pievērsa savas acis šķirstam, it kā negribot jautādams: «Bet ja nu viņa pamostas, ja nu viņa pieceļas?»

Bet šķirsts nepakustējās. Kaut jel kāda skaņa, kaut jel viena dzīva būte, kaut vai circenis būtu atsaucies kaktā! Tikko bija dzirdama attālas sveces viegla čirkstēšana vai arī vaska piliena vāja viegli krītoša skaņa, kas nopilēja uz grīdas.

«Nu, bet ja pieceļas? …»

Viņa pacēla galvu …

Viņš mežonīgi palūkojās un izberzēja acis. Un viņa, patiesi, vairs negul, bet sēž savā šķirstā. Viņš novērsa savas acis un atkal šausmās pievērsa tās šķirstam. Viņa piecēlās … iet pa baznīcu aizvērtām acīm, nemitīgi taustoties ar rokām, it kā vēlētos notvert kādu.

Viņa nāk taisni uz viņu. Bailēs viņš apvilka gaisā ap sevi apli; ar pūlēm sāka lasīt lūgsnas un skaitīt buramos vārdus, ko viņam bija iemācījis kāds mūks, kas visu savu mūžu redzējis raganas un nešķīstus garus.

Viņa nostājās gandrīz uz pašas apļa svītras; bet varēja re­dzēt, ka viņai nebija spēka pārkāpt to, un viņa kļuva pavisam zila, kā cilvēks, kas jau vairākas dienas ir miris. Chomam nebija drosmes uzlūkot viņu: viņa bija briesmīga. Viņa sacirta zobus un atvēra savas mirušās acis; bet, nekā neredzē­dama, trakumā — ko izteica viņas drebošā seja — metās uz otru pusi un, izstiepusi rokas, apkampa ar tām katru pilaru un stūri, cenzdamās notvert Chomu. Beidzot viņa apstājās, padraudēja ar pirkstu un apgulās savā šķirstā.

Filozofs arvien vēl nevarēja atjēgties un ar bailēm pameta acis uz šo raganas šauro mājokli. Beidzot šķirsts pēkšņi atrā­vās no savas vietas un svilpodams sāka lidot pa visu baznīcu, šķērsojot gaisu visos virzienos. Filozofs to redzēja gandrīz virs galvas, bet reizē arī ievēroja, ka tas nespēja aizskart apli, ko viņš bija apvilcis, un pastiprināja savas lūgsnas. Šķirsts ar troksni nokrita baznīcas vidū un palika nekustīgs. No viņa atkal pacēlās mironis, zili iezaļgans. Bet tai brīdī atskanēja tāls gaiļa dziedājums; mironis nolaidās šķirstā, un šķirsta vāks aizcirtās.

Sirds filozofam dauzījās un sviedri tecēja aumaļām; bet, gaiļa dziedāšanas iedrošināts, viņš steidza nobeigt lasīt lapas, kam jau bija jābūt izlasītām. Gaismai austot, viņu atnāca no­mainīt djačoks un sirmais Javtuchs, kas tai reizē pildīja baz­nīcas vecākā pienākumu.

Atnācis attālajā guļas vietā, filozofs ilgi nevarēja aizmigt; taču nogurums uzvarēja, un viņš nogulēja līdz pusdienai. Kad viņš pamodās, viss nakts piedzīvojums viņam šķita noticis sapnī. SDēku stiprināšanai viņam iedeva kortelīti degvīna. Pie pusdienām viņš drīz atdzīvojās, izmeta šur tur pa piezī­mei, un gandrīz viens pats apēda diezgan krietnu sivēnu, bet par savu piedzīvojumu baznīcā viņam nebija drosmes stāstīt kādas viņam pašam neizprotamas sajūtas pēc, un uz ziņkā­rīgo jautājumiem viņš atbildēja: «Jā, bija visādi brīnumi.» Filozofs bija no to ļaužu skaita, kuros pēc tam, kad tie ir pa­baroti, pamostas neparasta filantropija. Viņš, gulēdams ar savu pīpi zobos, raudzījās visos neparasti saldām acīm un ne­pārtraukti spļaudījās sānis.

Pēc pusdienas filozofs bija pavisam labā garastāvoklī. Viņš bija paguvis apstaigāt visu ciemu, gandrīz ar visiem sapazī- ties; no divām būdām viņu pat izdzina; kāda glīta jauna meita sadeva viņam krietni ar lāpstu pa muguru, kad viņš bija sadomājis paraudzīt aiz ziņkāres, no kādas drēbes bija viņas krekls un plachta. Bet jo vairāk laiks tuvojās vakaram»

jo domīgāks kļuva filozofs. Kādu stundu pirms vakariņām gandrīz visi gājēji sapulcējās spēlēt putru vai kragļus, — ķegļu veids, kur bumbu vietā lieto garas nūjas, un vinnētā­jam ir tiesības jāt uz otra jāšus. Sī spēle izvērtās par ļoti interesantu skatītājiem: bieži dzinējs, plats kā bliņa, rāpās jāt cūkganu, sīciņu, maziņu, kas sastāvēja no vienām krun­kām. Citu reizi dzinējs pielieca savu muguru, un Dorošs, tajā uzlēcis, vienmēr mēdza teikt: «Kas par dūšīgu vērsi!» Pie virtuves sliekšņa sēdēja tādi, kas bija solidāki. Viņi lūkojās ārkārtīgi nopietni, smēķēdami pīpes, pat arī tad, kad jaunieši no sirds smējās -par kādu dzinēju vai Spirida asprātīgu vārdu. Choma velti pūlējās iejaukties šai spēlē: kāda tumša doma kā nagla sēdēja viņa galvā. Pie vakariņām, lai viņš centās kā cenzdamies sevi uzjautrināt, taču bailes iedegās viņā reizē ar tumsu, kas izplētās debesīs.

«Un nu mums laiks, pan bursak!» teica viņam pazīstamais sirmais kazaks, pieceļoties no vietas reizē ar Dorošu, «iesim pie darba.»

Chomu atkal tāpat aizveda uz baznīcu; atkal atstāja viņu vienu un aizslēdza aiz viņa durvis. Tiklīdz viņš palika viens, bailes sāka spiesties no jauna viņa krūtīs. Viņš atkal redzēja tumšās svētbildes, spožos ietvarus un pazīstamo melno šķirstu, kas stāvēja draudīgā klusumā un nekustīgs baznīcas vidū.

«Ak, ko?» sacīja viņš, «tagad jau man vairs nav ko brīnī­ties par šādiem ērmiem. Tas tikai no reizes tā šausmīgi. Jā, tas tikai pirmo reizi mazliet šausmīgi, bet pēc tam tas vairs nav šausmīgi; tas nemaz vairs nav šausmīgi.»

Viņš steidzīgi uzkāpa klirosā, apvilka ap sevi apli, noskai­tīja dažus buramos vārdus un sāka skaļi lasīt, nolēmis nepa­celt no grāmatas savu acu un nepievērst nekam uzmanības. Viņš lasīja jau kādu stundu un sāka jau mazliet piegurt un iekāsēties; viņš izņēma no kabatas radziņu un, pirms pielikt tabaku pie deguna, bailīgi pameta acis uz šķirstu. Sirds vi­ņam pamira: mironis jau stāvēja viņa priekšā uz pašas svīt­ras un ieurba viņā mirušās iezaļganās acis. Bursaks nodre­bēja, un jūtams aukstums izskrēja pa visām viņa dzīslām. Nodūris acis grāmatā, viņš sāka skaļāk skaitīt savas lūgsnas un buramos vārdus un dzirdēja, kā mironis atkal sacirta zobus Un sāka mētāties rokām, gribēdams viņu satvert. Bet, viegli ar vienu aci pašķielējis, viņš redzēja, ka mironis netvarstīja

viņu tur, kur viņš stāvēja, un, kā redzams, nevarēja viņu sa­skatīt. Viņa sāka dobji murmināt un mirušām lūpām izrunāt baigus vārdus; tie piesmakuši šņukstēja kā verdošu sveķu burbuļošana. Ko tie nozīmēja, viņš nevarētu pasacīt, bet kaut kas briesmīgs tajos bija. Filozofs šausmās saprata, ka viņa pesteļoja.

No vārdiem baznīcā sacēlās vējš un bija dzirdams troksnis it kā no daudzu spārnu lidošanas. Viņš dzirdēja, kā spārni sitās baznīcas logu stiklos un dzelzs rāmjos, kā ņurdot skrā­pēja nagi pa dzelzi un kā neticami liels spēks trakoja pie durvīm un gribēja ielauzties. Visu laiku viņa sirds stipri dau­zījās; aizmiedzis acis, viņš tikai skaitīja buramos vārdus un lūgsnas. Beidzot pēkšņi kaut kas iesvilpojās tālumā: tā bija tāla gaiļa dziedāšana. Izmocītais filozofs aprimās un atvilka elpu.

Viņu nomainīt ienākušie atrada viņu tikko dzīvu; viņš bija atspiedies ar muguru pret sienu un ieplestām acīm nekustīgi raudzījās atnācējos kazakos. Viņu gandrīz vešus izveda un balstīja visu ceļu. Atnācis pana sētā, viņš uzpurinājās un lika sev pasniegt kortelīti degvīna. To izdzēris, viņš saglauda uz savas galvas matus un sacīja: «Daudz ir visādu mēslu pa­saulē! Un notiek tādas šausmas, nu…» Pie šiem vārdiem filozofs atmeta ar roku.

Sapulcējušies ap viņu nokāra galvas, dzirdot tādus vārdus. Pat nelielais zēns, ko visi gājēji — pēc viņu domām ar pil­nām tiesībām — pilnvaroja savā vietā, kad bija jātīra zirgu stallis vai jānes ūdens, pat arī šis nabaga zēns atvēra muti.

Šai brīdī gāja garām vēl ne visai veca sievele cieši savilktā ņieburā, kas izcēla viņas apaļo un spēcīgo stāvu, vecās ķēk­šas palīdze, briesmīga koķete, kas vienmēr kaut ko atrada, ko piespraust savai aubei: vai nu lentes galiņu, vai neļķi, vai pat papīriņu, ja nebija kaut kā cita.

«Labdien, Choma!» viņa sacīja, ieraudzījusi filozofu. «Ai, ai, ai! kas tad ar tevi ir?» viņa iesaucās, sasizdama rokas.

«Kā kas, muļķa sieva?»

«Ak, vai dieviņ! tu tak esi pavisam sirms!»

«Ehe, he! Viņa taču saka patiesību!» sacīja Spirids, cieši viņā ieskatīdamies. «Tu tiešām esi kļuvis sirms kā mūsu ve­cais Javtuchs!»

Filozofs, to izdzirdis, aizskrēja kā bulta uz virtuvi, kur viņš bija ievērojis pie sienas pielīmētu, mušu noraibinātu trīsstūrainu spoguļa gabalu, kā priekšā bija sabāztas neaiz- mirsteles, ziemcietes un pat dievkociņu vītne, kas norādīja uz greznīgas koķetes tualeti. Viņš šausmās ieraudzīja runā­tāju vārdu patiesību: puse viņa matu tiešām bija balti.

Nokāris galvu, Choma Bruts nodevās pārdomām: «Iešu pie pana,» sacīja viņš beidzot, «izstāstīšu viņam visu un paskaid­rošu, ka vairāk negribu lasīt. Lai sūta mani tūlīt pat uz Kijevu.»

Šādās domās viņš uzņēma virzienu uz pana mājas lieveni.

Sotņiks sēdēja gandrīz nekustīgs savā istabā. Tās pašas bez­cerīgās skumjas, kādas viņš bija redzējis tā sejā agrāk, bija redzamas tajā arī tagad. Tikai viņa vaigi bija iekrituši daudz vairāk nekā agrāk. Varēja redzēt, ka viņš ļoti maz bija lie­tojis barību vai, varbūt, pat nebija tai pieskāries. Neparasts bālums piešķīra viņam it kā akmeņainu stingumu.

«Sveiks, bēduli!» teica viņš, ieraudzījis Chomu, kas bija palicis stāvot ar cepuri rokās pie durvīm. «Nu ko, kā tev iet? Vai viss kārtībā?»

«Kārtībā ta' kārtībā; tādi velni ieviesušies, ka' taisni jāņem cepure un jālaižas, kurp kājas nes.»

«Kā tā?»

«Nu, jūsu meitiņa, pan … Ar prātu spriežot, viņa, protams, ir kungu kārtas, tam neviens nerunās pretī; bet, neņemiet par ļaunu, lai dievs dod viņas dvēselei mieru…»

«Ko tad meitiņa?»

«Pielaidusi pie sevis nelabo. Tādas bailes aizdod, ka nekādi raksti nelīdz.»

«Lasi, lasi! Ne velti viņa tevi atsaukusi: viņa rūpējās, mana dūjiņa, par savu dvēseli un gribēja ar lūgsnām aizdzīt visas ļaunās domas.»

«Jūsu vara, pan: nudien, nav pa spēkam!»

«Lasi, lasi!» turpināja tai pašā pierunātāja balsī sotņiks, «tev vēl viena nakts tagad palikusi; tu izdarīsi kristīgu darbu, un es apbalvošu tevi.»

«Lai kādas būtu balvas. .. Kā nu tu gribi, pan. bet es ne­lasīšu!» sacīja Choma noteikti.

«Klausies, filozof!» sacīja sotņiks, un balss viņam kļuva cieta un barga, «es nemīlu tādus izgudrojumus. Tu vari to darīt jūsu bursā, bet pie manis nav tā: kad es tevi nopēršu, tas nebūs tā kā rektors. Vai tu zini, kādi ir krietni ādas kančuki?»

«Kā nu nezinu!»" sacīja filozofs, pazeminājis balsi, «katrs zina, kas ir ādas kančuki: lielākā skaitā — nepanesama lieta.»

«Jā. Bet tu vēl nezini, kā mani puiši prot pērt!» sacīja bargi sotņiks, celdamies kājās, un viņa sejas izteiksme kļuva pavēlīga un nežēlīga, atklādama visu viņa neiegrožoto rak­sturu, ko tikai uz laiku iemidzinājušas sēras. «Pie manis pa- priekšu noper, pēc tam ielaista ar degvīnu, un pēc tam atkal. Ej, ej, dari savu darāmo! Nepadarīsi — nepiecelsies, bet izda­rīsi — tūkstoš červoncu!»

«Oho, ho! tas jau ir ķēriens!» nodomāja filozofs iziedams, «ar tādu nav ko jokot. Pagaidi, pagaidi, draudziņ: es tā uz­asināšu slēpes, ka tu saviem suņiem nepanāksi mani.»

Un Choma nolēma katrā ziņā bēgt. Viņš tikai gribēja no­gaidīt pēcpusdienas stundu, kad visiem gājējiem bija para­dums nolīst siena šķūņos un atvērtu muti laist vaļā tādu krākšanu un svilpošanu, ka pana sēta kļuva līdzīga fabrikai.

Beidzot šis laiks pienāca. Pat Javtuchs piemiedza acis, iz­stiepies saulē. Filozofs ar bailēm un drebēšanu devās klusī­tēm pana dārzā, no kurienes, kā viņam likās, bija ērtāk un nemanāmāk izbēgt laukos. Sis dārzs, pēc paraduma, bija ļoti nolaists un tātad ārkārtīgi noderēja katram slepenam pasā­kumam. Atskaitot tikai vienu celiņu, kas bija iemīts saim­niecisku vajadzību pēc, viss pārējais bija apslēpts biezi sa­augušiem ķiršiem, irbenājiem, dadžiem, kas izbāza uz pašu augšu savus garos kātus ar lipīgām rožainām galviņām. Visu šo raibo koku un krūmāju klāstu kā tīkls sedza apīņi un vei­doja pār tiem jumtu, kas uzgulās žogam un gāja pa to uz leju vijīgām čūskām kopā ar mežonīgajiem lauku pulkstenī- šiem. Aiz žoga, kas noderēja par dārza robežu, stiepās vesels nezāļu mežs, kurā nevienam nebija ziņkāres ielūkoties, un izkapts sašķīstu gabalos, ja tā gribētu pieskarties ar savu asmeni tā kokainajiem, resnajiem stiebriem.

Kad filozofs gribēja pārkāpt žogu, viņa zobi klabēja un sirds sita tik stipri, ka viņš pats izbijās. Viņa garās chlamidas apakša, šķita, lipa pie zemes, it kā to kāds būtu pienaglojis. Kad viņš kāpa pāri žogam, viņam likās, ka ausīs tam, dulli- noši svilpdama, tarkšķētu kāda balss: «Kurp, kurp?» Filo­zofs ieklupa nezālēs un metās bēgt, pastāvīgi klupdams pār vecām saknēm un saminot kājām kurmjus. Viņš redzēja, ka viņam, kad viņš izlīda no nezālēm, bija jāpārskrien lauks, aiz kura melnoja biezi meža rožu krūmi, kur viņš uzskatīja sevi •drošībā un ko pārejot viņš, pēc savām domām, cerēja uziet uz tiešo Kijevas ceļu. Lauku viņš pārskrēja vienā mirklī un atradās biezajos meža rožu krūmos. Erkšķājam viņš izlīda cauri, atstādams par mesliem uz katra asā ērkšķa gabalus no sava tērpa, un atradās nelielā ieplakā. Pūpols, sazarojušiem zariem, noliecās tepat gandrīz līdz pašai zemei. Neliels avots mirdzēja tīrs kā sudrabs. Pirmais filozofa darbs bija — apgulties un nodzerties, jo viņš juta neizciešamas slāpes. «Labs ūdens!» sacīja viņš, slaucīdams lūpas, «te varētu atpūsties.»

«Nē, labāk skriesim uz priekšu: tik un tā dzīsies pakaļ!»

Šie vārdi atskanēja viņam pie ausīm. Viņš atskatījās — viņa priekšā stāvēja Javtuchs.

«Velna Javtuchs!» nodomāja klusībā pie sevis filozofs, «es varētu tevi paķert un aiz kājām… Un tavu riebīgo purnu, un visu, kas vien tev ir, es varētu dauzīt ar ozola nūju.»

«Velti tu esi taisījis tādu līkumu,» turpināja Javtuchs, «daudz labāk būtu bijis izvēlēties to ceļu, pa kuru nācu es: taisni garām zirgu stallim. Un bez tam arī svārku žēl. Un laba vadmala. Cik maksāji par aršinu? Galu galā esam diez­gan pastaigājušies: tagad laiks mājup.»

Filozofs pakasīdamies devās pakaļ Javtucham. «Tagad no­lādētā ragana sados man piparus!» viņš nodomāja. «Bet, tie­šām, ko tad es tā? Ko es baidos? Vai tad es neesmu kazaks? Es taču divi naktis esmu nolasījis, dievs palīdzēs arī trešo. Redzams, nolādētā ragana diezgan daudz grēku grēkojusi, ka nešķīstais gars tik ļoti par viņu iestājas.»

Šādas domas viņu nodarbināja, kad tas ienāca pana pa­galmā. Stiprinājis sevi ar šādām piezīmēm, viņš izlūdzās Dorošu, kas ar atslēgu glabātāja protekciju drīkstēja dažreiz ieiet pana pagrabos, izstiept lielo pudeli sīvā, un abi draugi, apsēdušies zem šķūņa, iztempa turpat vai pusspaini, tā ka filozofs, pēkšņi piecēlies kājās, sāka saukt: «Muzikantus! katrā ziņā muzikantus!» un, muzikantus nesagaidījis, laidās pagalma vidū atbrīvotā vietā lēkt trepaku. Viņš dejoja līdz tam brīdim, kamēr pienāca launaga laiks, un gājēji, kas bija to apstājuši, kā šādos gadījumos pienākas, aplī, beidzot no­spļāvās un gāja projām, teikdami: «Re, cik ilgi cilvēks danco!» Beidzot filozofs tepat arī nolikās gulēt, un tikai krietns spainis auksta ūdens spēja viņu uzmodināt vakariņās.

Vakariņu laikā viņš runāja par to, kas ir kazaks un ka tas nedrīkst baidīties ne no kā pasaulē.

«Ir laiks,» sacīja Javtuchs, «iesim.»

«Sērkociņu tev mēlē, nolādētais kuili!» nodomāja filozofs un, piecēlies kājās, sacīja: «Iesim!»

Iedams pa ceļu, filozofs bez apstājas lūkojās gar malām un mazliet aprunājās ar saviem pavadoņiem. Bet Javtuchs klu­sēja: pats Dorošs bija nerunīgs. Nakts bija kā elle. Tālumā vesels bars vilku, un pat suņu riešana šķita it kā briesmīga.

«Liekas, it kā kāds cits kauc: tas nav vilks,» sacīja Dorošs. Javtuchs klusēja. Filozofam nebija nekā ko sacīt.

Viņi pienāca pie baznīcas un iegāja zem tās vecajām koka velvēm, kas rādīja, cik maz ciema īpašnieks rūpējas par dievu un par savu dvēseli. Javtuchs un Dorošs atkal aizgāja, un filozofs palika viens.

Viss bija tāpat, viss bija tai pašā pazīstamajā izskatā. Viņš mirkli apstājās. Vidū arvien tikpat nekustīgi stāvēja šaus­mīgās raganas šķirsts. «Nebaidīšos, nudien, nebaidīšos!» sa­cīja viņš un, apvilcis pa vecam ap sevi apli, sāka atcerēties visas savas burvības. Klusums bija drausmīgs; sveces drebēja un pārlēja ar gaismu visu baznīcu. Filozofs pāršķīra vienu lapu, pēc tam pāršķīra otru un manīja, ka viņš lasa pavisam ko citu nekā rakstīts grāmatā. Bailēs viņš pārmeta krustu un sāka dziedāt. Tas viņu mazliet iedrošināja; lasīšana veicās uz priekšu, un lapas ņirbēja viena pēc otras.

Pēkšņi… klusumā… ar troksni atsprāga šķirsta dzelzs vāks un piecēlās mironis. Vēl briesmīgāks tas bija nekā pirmo reizi. Tā zobi briesmīgi klabēja rinda pret rindu, tā lūpas raus­tījās krampjos, un, mežonīgi iekaukdamies, sāka plūst lāsti. Viesulis sacēlās baznīcā, zemē sakrita svētbildes, bira no aug­šas uz leju sasistie logu stikli. Durvis notrūka no virām, un neredzams briesmoņu spēks ielaidās dieva baznīcā. Briesmīgs spārnu un nagu skrāpēšanas troksnis piepildīja visu baznīcu. Viss lidoja un virpuļoja, meklējot pa visām malām filozofu.

Chomam izgāja no galvas pēdējās reibuma atliekas. Viņš tikai meta krustus un lasīja, kā pagadījās, lūgsnas. Un tai pašā laikā viņš dzirdēja, kā nešķīstie gari mētājās viņam ap­kārt, gandrīz to aizskarot spārnu un riebīgo astu galiem. Vi­ņam nebija drosmes tos uzlūkot; viņš redzēja tikai, kā veselas sienas lielumā stāvēja kāds milzīgs ērms, iepinies savos sa­jauktajos matos kā mežā; cauri matu plīvuram briesmīgi rau­dzījās divi acis, pacēlušas mazliet augšup uzacis. Virs viņa karājās gaisā kaut kas līdzīgs milzu pūslim, ar tūkstoš iz­stieptām knaiblēm un skorpionu dzeloņiem; melna zeme karājās uz tiem pikām. Visi raudzījās viņā, meklēja un nevarēja ieraudzīt viņu, apņemtu ar noslēpumainu apli. «Atvediet Viju! Ejiet pēc Vija!» atskanēja miroņa vārdi.

Un pēkšņi iestājās klusums baznīcā; varēja sadzirdēt tā­lumā vilku iegaudošanos, un drīz atskanēja smagi soļi, kas atbalsojās baznīcā. Pašķielējis sānis, viņš ieraudzīja, ka ved kādu plecīgu, lielu, ķetainu cilvēku. Viss tas bija ar melnu zemi. Kā stiegrainas, spēcīgas saknes atšķīrās viņa ar zemi apbērtās kājas un rokas. Viņš gāja smagi, ik brīdi taustīda­mies. Garos acu plakstus viņš bija nolaidis līdz pašai zemei. Šausmās Choma ievēroja, ka viņam bija dzelzs seja. Viņu at­veda zem rokām un nostādināja taisni pie tās vietas, kur stā­vēja Choma.

«Paceliet man plakstus: neredzu!» sacīja zemzemes balsī Vijs, — un visi ķēmi metās pacelt viņam plakstus.

«Neskaties!» pačukstēja filozofam kāda iekšēja balss. Viņš nenocietās un paskatījās.

«Te viņš ir!» sauca Vijs un rādīja uz viņu ar dzelzs pirk­stu. Un visi, cik vien to bija, metās uz filozofu. Bez elpas viņš smagi nokrita zemē, un tūlīt pat izskrēja aiz bailēm no viņa dvēsele.

Atskanēja gaiļa dziedāšana. Tas jau dziedāja otrreiz: pirmo gnomi nebija dzirdējuši. Pārbijušies gari metās kur kurais, uz logiem un durvīm, lai drīzāk izlidotu; bet nekas neiznāca: tā viņi tur palika iesprūduši durvīs un logos.

Ienākušais mācītājs apstājās, redzot tādu dieva svētuma ap­gānīšanu, un neiedrīkstējās noturēt dvēseles aizlūgumu tāda vietā. Tā arī baznīca palika uz mūžīgiem laikiem, ar durvīs un logos iestrēgušiem ērmiem, apauga ar mežu, saknēm, ne­zālēm, mežonīgiem ērkšķu krūmājiem, un neviens tagad ne­atradīs uz to ceļu.

Kad baumas par to nonāca līdz Kijevai un dievvārdnieks Chaļava dabūja beidzot dzirdēt par filozofa Chomas likteni, viņš nodevās veselu stundu pārdomām. Ar viņu šai laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Viņam bija uzsmaidījusi laime: pēc mācību kursa beigšanas viņu iecēla par visaugstākā zvanu torņa zvaniķi, un viņš gandrīz vienmēr ieradās ar sa­

dauzītu degunu, jo koka kāpnes uz zvanu torni bija pārāk nolaidīgi taisītas.

«Vai tu esi dzirdējis, kas noticis ar Chomu?» sacīja, pie viņa pienācis, Tiberijs Gorobecs, kas tai laikā bija jau filo­zofs un nēsāja tikko uzaugušas ūsas.

«To viņam dievs nolicis,» sacīja zvaniķis Chaļava. «Iesim uz krogu un pieminēsim viņa dvēseli!»

Jaunais filozofs, kas ar entuziasta dedzību bija sācis izlietot savas tiesības, tā ka pat viņa bikses un svārki, un pat cepure dvesa pēc spirta un tabakas saknītēm, izteica tai pašā mirklī gatavību.

«Lāga cilvēks bija Choma!» sacīja zvaniķis, kad klibais krodzinieks nolika viņam priekšā trešo krūzi. «Gudrs cilvēks bija! Un aizgāja bojā ne par ko.»

«Bet, es zinu, kāpēc viņš aizgāja bojā: tāpēc, ka nobijās; bet, ja nebūtu baidījies, tad ragana nekā nebūtu varējusi ar viņu izdarīt. Vajag tikai pēc krusta pārmešanas uzspļaut viņai uz pašas astes, un tad nekas nebūs. Es jau visu to zinu. Pie mums taču Kijevā visas sievas, kas sēž tirgū, visas ir — raganas.»

Uz to zvaniķis pamāja ar galvu par zīmi vienprātībai. Bet ievērojis, ka viņa mēle nevarēja izteikt neviena vārda, viņš uzmanīgi piecēlās no galda un, līgodamies uz abām pusēm, aizgāja paslēpties vistālākajā vietā nezālēs; turklāt viņš ne­bija aizmirsis, pēc sava agrākā paraduma, nočiept vecu zā­baka zoli, kas bija mētājusies uz sola.