/ Language: Latvia / Genre:prose_history,

PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

Pilsoņu Jēkabs

PILSOŅU JĒKABS PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA VĒSTURISKS ROMĀNS RĪGA, 1939 D. ZELTIŅA IZDEVNIECĪBA RĪGA «LATVIJAS GRĀMATA» 1991 FAKSIMILA IZDEVUMS TĒRBATAS IELĀ 20 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

PILSOŅU JĒKABS

PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

P i r m a d a ļ a. I

1678. gada pavasarī, kādā pēcpusdienā, Rīgas garnizona kvartirmeistars Rābe, atgriežoties no diclnesta darīšanām, devās uz savul dzīvokli. Do­mās nogrimis, viņš soļoja pa ielas malu, kad viņu iztraucēja Doma baznīcas zvana skanas un, lika pacelt acis. Pa ielu pretim nāca kāds bēru gā­jiens. Nebija šaul>u, ka baznīcas pulksteņa mēle sauca beidzamās ardievas tam, ko nesa patlaban uz pēdējo dusas vietu.

Kad sēru gājiens virzijās viņam garām, virs­nieks, nostājies pie nama sienas, salutēja, nodo­dams mirušajam pēdējo godu. Līķa nestuvēm sekoja baltās sēru drēbēs tērpusies sieviete. Cik vērojams, tai vajadzēja būt jaunai. Aiz vi­ņas gāja pulciņš pavadītāju.

Apvaicājies, ko tur nes uz kapenēm, Rābe dabū ja zināt, ka tas esot pilsētas maģistrata sekre­tārs Morics.

Ak jā! Pirms pāris dienām viņš taču bija dzirdējis par sekretārā nāvi, bet bija to piemirsis. Morica viņš mazliet pazina. Bija vairāk reiz sa­ticies ar to dažādās svinībās. Bet vairāk kā pašu Moricu viņš pazina nelaiķa sievu, ar kuru bija iepazinies sava drauga, leitnanta Stēna pirm­dzimtā dēla kristībās. Ar lielu labpatiku viņš toreiz bija nolūkojies simpātiskajā jaunajā dāmā un ar interesi klausijies viņas asprātīgajā sarunā,

Tā tad dāma, kas gāja pirmā aiz zārka, bija Morica kundze. Ja nebūtu viņas seja aizsegta ar sēru šķidrautu, droši vien viņš to būtu pazinis.

Tā kā kvartirmeistaram nebija kur steigties, daudz nedomādams, viņš pievienojās pārējiem bēriniekiem un gāja tiem līdz uz netālo Doma baznīcu, kuras pagraba velvē glabāja turīgos rīdziniekus.

Pie kapa luterāņu mācītājs turēja pielaikotu bēru runu, godam pieminēdams nelaiķa nopelnus Rīgas pilsētas iedzīvotāju laba. Kad garīdznieks teica tradicionālos vārdus: «No zemes tu esi ņemts, pair zemi tev jāpaliek», — atraitne sāka nevaidami raudāt. Dzirdot jaunās sievietes elsas, Rābem līdzjūtībā iesāpējās sirds. Viņš izsprau­cās caur ]aužu drūzmu un piegāja kapa vietai tu­vāk. Raudošo atraitni pieturēja divas citas sie­vietes — radinieces vai paziņas —• un tiecās viņu mierināt. Pamazām asaru straumīte apsīka, rau­das aprimās.

Kad apbedīšanas ceremonija bija nobeigta, un bērinieki cits pēc cita gāja projām, Rābe ne­steidzās aiziet, vēl brīdi uzkavējās. Kad mūr­nieki sāka kapa velvi aizmūrēt, palika tikai at­raitne un vēl 4—5 cilvēki. Rābe piegāja pie Mo­rica kundzes un, izteica viņai savu līdzjūtību.

— No sirds pateicos, — viņa sacija čukstus, kad virsnieks silti paspieda, viņas roku1 . Nezin kāpēc Morica kundze no jauda, ka šā cilvēka līdz­jūtības izteicieni nav tikai pieklājība vien, bet ka tie nāk no sirds. Un tā bija.

Nākamajā svētdienā, kad kvartirmeistars aiz­gāja uz baznīcu, viņš tur ieraudzīja Morica kun­dzi jau priekšā. Tas viņam sagādāja savādu ap­mierina j urnu. It kā viņš tieši tādēļ būtu turp gā­jis, lai ar sērojošo atraitni satiktos.

Neuzkrītošā kārtā, ar galvas palocīšanu viņš to sveicināja. Viņa tāpat atbildēja. Pēc dievkal­pojuma, nākot ārā no dievnama, viņš piegriezās tai blakām. Kad bija iznākuši ārā, izmaini ja ar to dažus vārduis. Bet juzdams pret skumīgo sie­vieti dziļu simpātiju, Rābe tomēr tuvojās viņai ļoti saudzīgi. Sargājās ar savui draudzību viņai uzbāzties. Tāpēc drīz atsveicinājās un aizgāja.

Tā viņi satikās baznīcā allaž arī turpmāk. Rudenim pienākot, pāris reizes izgāja kopā pa­staigāties ārpus Rīgas, brīvā dabā. Koku zaļās lapas bija tapušas sārtas un iedzeltenas. Puķes bija noziedējušas. Vēl puiszaļie augu stiebri lie­cās uz zemi. Arī rudens puķes — ģeorģiries un astras bija nokodusi salna.

Bet satikties ar atraitni Rābi vilka neatvai­ra™ a dziņa. Ik svētdienas viņš aizgāja uz baznī­cu un neiztrūkstoši satika tur Morica kundzi. Kad iznākuši no baznīcas, viņi sarunājās, viņas bēdī­gā, tomēr patīkama tembra krūšu balss tam sa­gādāja lielu baudu. Ko domāja par Rābi šī at­raitne, pastāvīgi viņu sastopot, io viņš nezināja. Bet cik no Elizabetes Morices izturēšanās varēja vērot, — nepatīkams viņš tai nebija.

Kopīgās sarunās viņi viens ar otru tuvāk ie­pazinās, pastāstīdami par savu pagātni. Virsnieks pastā,stija, ka viņa dzimtene ir Zviedrija, Germu- derodē, Toarpas draudzē. Tur viņam dzīvo mā­te, ar kuru viņš sarakstas. Viņš jau Zviedrijā kalpo jis ilgāku laiku karaspēkā. Un kad Flis- borgas pulku, kurā viņš skaitijās, sūtija uz Vidze­mi, arī viņš reizē ar pulku ieradies šeit.

Viņa savukārt atklāja drusciņ no savas pa­gātnes:

— Esmu cēlusies no Kreicburgas novada Kur­zemē. Mani vecāki saucās Hani, pēc tautības latvieši. Tie nomira manā bērnībā. Mēs bi j ām vecākiem piecas meitas un viens dēls. Manu brāli sauc Vilhelmu, bet māsas: Doroteju, Katrīni, So­fiju tm Annu. Mans vārds ir Elizabete.

Pēc vecāku nāves mani pieņēma vecākā māsa Doroteja. Tā bija apprecējusies ar Zāmueli Skav- ronski jeb Skavrodski. Kad svainis ar māsu pēc lielās sērgas pārgāja dzīvot uz Tērbatas apgabalu

Vidzemē, tie paņēma mani sev līdz. Tur vēlāk, kad biju paaugusies, iestājos dienestā pie zviedru pulkveža llozēna. Tas bi ja atvaļināts pensijā un dzīvoja savā muižā RingenaS draudzē. Viņš bija slimīgs. Man nācās viņu kopt. Jādomā, ka viņš bijis ar mani apmierināts, jo mani labi izturēja. Kad viņš nomira, pie viņa mantiniekiem nepali­ku, jo tic bija nepatīkami cilvēki. Tad devos uz Kreicburgu:, gribēdama pēc ilgiem laikiem ap­meklēt brāli un māsas. Bet turp e.s nenokļuvu. Braucot caur Rīgu, uz dažām dienām apmelos pie kādas savas draudzenes no Tērbatas apvidus. Tā bija precējusies un ar savu vīru Štolcu dzīvoja Rīgā. Tais dienās pie viņiemi viesojās pilsētas sekretārs Morics. Tam es ļoti iepatikos, un viņš mani bildināja. Man pret viņu gan nekādas mī­lestības nebija, jo viņš bija par maini divreiz ve­cāks, — varēja būt mans tēvs. Bet pretīgs arī viņš man nebija. Es viņu neatraidiju un dlrīz kļuvu viņa sieva. Varbūt tas nebija labi. Bet kalpones stāvoklis ir visai grūts, sevišķi, kad nav pastāvīgas vietas. Dodama jā-vārdu, zināms, va- dijos no materiāliem ieskatiem. Bet sadzīvojām kopā tikai pāris gadus. Tagad viņš miris, un es — atraitne. Tomēr nevarui liegt viņa piemiņai savu pateicību, jo viņš pret mani izturējās ļoti labi.

Tā nobeidza stāstīt Elizabete.

Viņi tā tika viens otram arvien tuvāki.

Un pavasarī, kad kokiem brieda rūsganzeltīti umpuri, viņi sajuta, ka arī viņu krūtīs briest ādas saldas jiitas, kas ar neatturamu varu tos velk vienu pie otra.

Svētdienā pēc Lieldienām Rābe lūdza Eliza­betei atļauju apciemot to viņas dzīvoklī. Tā kā Morica kundzei pēc vīra nāves bija atļauts pilsē­tas dzīvoklī palikt tikai puisgadu, tad viņa — lai lētāk varētu pārdzīvot — bija noīrējusi mazu istabiņu pie Štolca kundzes, savas draudzenes.

Nelaiķis vīrs bija bijis vientulis, bez tuviem radiem. Viņa atstātā iedzīve — mēbeles, grāma­tas, apģērbi — pārgāja atraitnes īpašumā. Bija viņš atstājis arī mazu summiņu naudas. Tā tad.iagaidām jaunā atraitne varēja pārlikt bez lie­lām rūpēm. Taču klāt nekas nenāca, bet man­totie līdzekļi ar katru dienu gāja mazumā.

Elizabete saprata, ka jāmeklē kādai nodarbo­šanās, lai neiestigtu trūkumā. Bez tam bezdar­bība viņu nospieda. Mājā gan viņa strādāja rok­darbus. Bet tas īstenībā bija tikai laika kavēklis. Peļņa, ko šie rokdarbi atmeta, bija niecīga. Bez tam viņa palīdzēja savai draudzenei mājas dar­bos — mazgāt veļu, apkopt viņas mazo meitiņu un _j.ni līdzīgi.

Elizabete jau klaušināja pēc dienestvietas. Bet nekas labs nebija dzirdams. Piedāvātās vie­tas tai nepatika. Vajadzība vēl nebija pārāk liela. Tāpēc viņa nesteidzās.

Bet nu gan bija laiks par to parūpēties. Ti­kai vēl iepriekš vajadzēja noskaidrot kādu ap­stākli, lai tad zinātu kā rīkoties.

Kādā dienā, kad atkal abi satikās, kvārti r- meiistars lūdza Morica kundzi pie sevis. Viņa tur vēl ne reizes nebija bijusi, tāpēc sacija:

—   Pateicos par pagodinājumu, bet…

—   Bet nākt jūs negribat? — pārtrauca viņu Rābe.

Pacēlusi savas brūnās acis un ar lielu) sirsnī­bu uzlūkodama brašo virsnieku, -viņa paskaid­roja:

—    Es gribētu gan labprāt jūsu lūgumu izpil­dīt, bet nezinu vai tas būs ērti? Jūs taču dzīvojat kā puiša cilvēks. Ja būtu dzīvs mians vīrs, kopā ar viņu es varētu aiziet. Bet tagad man vienai apmeklēt neprecēta vīrieša dzīvokli būtu ne­veikli. Tas varētu sacelt par mani nepatīkamas valodas.

—    Es jau par to esmu domājis. Tāpēc es uz lūdzu arī dažus sava pulka virsniekus ar viņu sievām. Un nu, kad jūs to zināt, — vai nāksiet?

—    Ja tā, tad labi. es aiziešu.

—    Pateicos, — silti noteica virsnieks un no- skūpstija viņai roku, no kā Elizabete pietvīka sārta. Tobrīd viņa bija tik daiļa, ka Rābe neva­rēja no viņas acis atraut.

Debesbraukšanas dienā, kad Rābe svinēja sava a-irsniekdienesta desmit gadu: atceri, viesības viņa dzīvoklī noritēja visai jautri.

Nespēdams savas jūtas savaldīt, kvartirmeis- tars atrada turpat izdevīgu brīdi jauno atraitni bildināt. Un Elizabete Šo bildinājumu pieņēma.

Saprotams, ka tagad viņai vairs dienesta ne­vajadzēja meklēt, jo turpmāk tai būs savs apgād­nieks.

Nevilcinot lietu garumā, pēc dažām, nedēļām viņi salaulājās, jo sēru gads bija pagājis. Rābe gribēja sarīkot plašākas kāzas, bet Elizabeete at­rada to par nevajadzīgu.

—   Ko tur lieki tērēties!. Es arī neesmu jau­nava, bet atraitne.

—    Tu man esi simtkārt mīļāka kā jebkura jaunava. Bet. es tev piekrītu. Lai notiek kā tu gribi. Salaulāsimies klusībā.

Tā arī izdari ja Laulībā® bija tikai nepie­ciešamie liecinieki — no līgavas puses viņas dzī­vokļa saimnieki Štolci, no līgavaiņa puses — tie paši viņa biedri — virsnieki ar savām laulātām draudzenēm, kas bija pie Rābes viesojušies De­besbraukšanas dienā. Pēc laulību akta tie bija uzlūgti uz pusdienām. Mielasts pagāja ļoti patī­kami. Pēc tam viesi, novēlējuši jaunajam pārim laimīgu kopdzīvi, izklīda. Jobans un Elizabete pirmo reizi kā vīrs un sieva palika divatā.

Visai savādi tagad jutās Elizabete. Pavisam citādāk nekā pirms trīs ar pus gadiem, kad bija roku sniegusi vecajam Moricam. Toreiz nekāds sevišķs prieks viņu nebija saviļņojis. Turpretim tagad: viņas sirds bangoja laimes jūtās. Vēl lai­mīgāks bija jaunais vīrs, atklājis savā sievā kaut ko tādu. ko viņš nekādā ziņā alrasi nebija cerējis.

II

Savu siržu vienības ziedu mēnešus jaunais Jāris pavadija visjaukākā saskaņā. Neviens mā­konītis neapēnoja viņu līksmes debesis. Aizejot ikrītus dienesta darīšanās, jaunais vīrs sievu sir­snīgi noskūpsti ja. Sieva to negribēja va]ā laist 110 saviem apkampieniem.. Bet pārnākot, viņš iau zināja, ka karsti mīļotā dzīves biedrene tam būs sagatavojusi gardas pusdienas. Izrādijās, ka Elizabete ir teicama saimniece. Pat no vienkār­šākajiem produktiem viņa mācēja pagatavot tik garšīgus ēdienus, ka bija ko brīnīties.

—    Kas tevi māci ja tik labi vārīt un cept? — vīrs kādreiz ievaicājās. — Tavi gatavotie ēdieni paši mutē izkūst.

—   Tas mans noslēpums!, — sieva smējās, pie­tvīkusi 110 vīra uzslavas.

—   Man taču to noslēpumu vari atklāt.

—    Apsolies to nevienam neizpaust, tad pa­teikšu.

—   No sirds apsolos.

—    Nu, redzi, labus ēdienus gatavot es iemā­cījos pie pulkveža Rozēna kalpojot. Tam bija pavārs francūzis, kas agrāk bija strādājis Parīzē par palīgu ptie karaļa galma pavāra. Bet es pie ēdieniem, ko tev gatavoju, lieku klāt vēl kādu brīnumsaknīti.

—    Kā tad sauc to brīnumsaknīti? — interesē­jās Jolians.

—   Pagriez ausi, tad pateikšu.

Kad vīrs nolieca ausi, viņa iečukstēja:

—    To brīnumsaknīti sauc mīlestību. Un tā aug manā sirdī.

— Ak dārgākā! — sajūsma izsaucās Rābe Viņš satvēra Elizabeti, iesēdināja sev klēpī u,a apbēra skūpstiem viņas acis, muti, seju. Tad sā ka skūpstīt katru viņas pirkstiņu atsevišķi.

Virsnieks bija tiešām sajūsmināts par savu mājsaimniecību. Cik kārtīgi tagad tika turēti viņa apģērba gabali, veļa :un visi mājas piederu mi. Citkārt, kamēr bija vedis puiša dzīvi, tin vi ņu bija apkalpojuši sulaiņi-kareivji, apteksne veļas mazgātāja, bieži bija nācies valkāt cauru­mainu veļu. Rija trūkusi arī daža poga. Tagad tas bija krasi mainijies. Kad sestdienās, nomaz gājies pirtī, viņš apvilka veļu, kas balta kā sniegs un turklāt patīkami smaržoja, jo Elizabete mēdza atvilktnē turēt piparmētru un citu smajržaugu la pas, — Rābi pārņēma silts tīksmes vilnis. Tad ikrcizes viņa sirdi saviļņoja pateicības jūtas pret to, kas šo prieku tam bija: sagādājusi. Viņš bij audzis grūtos apstākļos, jo vecāki bija trūcīgi Pieradis bija pie spartaniskas karavīra dzīves Tāpēc šo dzīves uzlabošanos uizņēma kā debesu svētību, apzinādamies io nepelnītu. Tāpēc viņš no savas puses tāpat centās savai Līzītei darī prieku, kā vien varēdams. Kad viņam pulka ka sē no kādas papildalgas bija sakrājusies neliela summiņa, ko sieva nezināja, viņš tai dzimšanas dienā uzdāvināja interesantu salktu — zelta bi­tīti dārgakmeņu actiņām. Sieva par to bija ļoti ielīksmota.

Dabā ziedonis bija jau pagājis, arī vasara tuvojās beigām.. Bet laulātā pāra sirdīs ziedonis vēl arvien turpinājās. Taču uznāca arī tur salnas un vētras —. gan ne no iekšējām, jūtu grozībām, bet varmācīgie ārējie apstākļi tur ienesa savus iespaidus.

Kādā dienā Rābe pārnāca no dienesta visai noraizējies. Elizabete uzreiz ieraudzija pārmai­ņu viņa sejā. Viņa tik labi pazina vīru, ka no sejas varēja nolasīt katru viņa jūtu niansi.

—    Kas noticis, vīriņ? —-viņa uztraukti ap­vaicājās, tiklīdz tas bija novilcis šauro mundieri iiu vilka mugurā svabados rītsvārkus.

—    Mums priekšā stāv lielas pārmaiņas, mī­ļotā. Tik tu nebēdājies.

—    Saki drīzāk, kas gaiclams? Tevi atlaida no dienesta?

—   Nē, ir kas cits. Tik nezinu, kāi tu to uz­ņemsi … — vilcinājās virs.

—   Nu, saki, balodīt, drīzāk. Nezināšana, mani moca daudz smagāk. Es iedomājos visādas bries­mas.

—    No Stokholmas saņemta ziņa', ka valdība nolēmusi grozīt dislokāciju.

—   Ko tas nozīmē?

—   Par dislokāciju sauc karaspēka daļu novie­tošanu noderīgākajās vietās. Mūsējo Elfsborgas pulku, un vēl dažas vienības nolemts pārcelt uz valsts iekšieni, uz Zviedriju. Tā tad mums arī būs jābrauc pulkam līdz uz Zviedriju. Tu taču brauksi man līdz? — ar sāpju izteiksmi sejā pra- sija vīrs.

—    Tas pats par sevi saprotams. Esmu kara­vīra sieva. Man jābūt gatavai sekot tev visur, kur vien tas atļauts.

—    No sirds pateicos, — izsaucās vīrs un, sa­tvēris sievu aiz abām rokām, spieda tās pie lū­pām.

—    Redzi, sieviņ, nepatīkama tā pārmaiņa būs, — tas n,av noliedzams. Bet ko lai dara? Iz­stāties no dienesta? Tas neiet. Pirmkārt, ko lai es te iesāku kā privatcilvēks? Kā vienkāršs strād­nieks es nopelnītu ļoti maz. Ja nu citas izejas nebūtu, tad cita lieta. Otrkārt, tas neiet, raugo­ties no morāliskā viedokļa. Nebūtu giīti, ja es tagad dienestu atstātu. Mani varētu ieskatīt gan­drīz par dezertieri. Citi sacītu: «kamēr pulks stāvēja Rīgā un bija mierīga dzīve, Rābe dienē­ja; bet kolīdz jāpārvietojas un rodas grūtības, Rābe tūdaļ met mundieru nost.»

—   Es tevi loti labi saprotu, sirdsmīļais draugs. Bet tu neraizējies! Grūtības būs, jo pārmaiņa ir liela. Bet gan Dievs palīdzēs, un vis būs labi.

—   Cik tu labsirdīga!, Man tūlīt palika vieg­lāka sirds, kad tu uzņem to ar mierīgu prātu, — vīrs noteica.

Laulātie draugi vēl ilgi pārrunāja priekšā stāvošo dzīves vietas pārmaiņu.

Viņi domāja, ka pulka pārcelšanās uz Zvied­riju notiks visā drīzumā. Bet tik veikli tā lieta negāja. Kamēr starp centrālo valdību un Vidze­mes iestādēm notika sarakstīšanās un norisinājās iepriekšējie sagatavošanās darbi, pienāca vēls ru­dens. Kokiem lapas bija jau nobirušas, lauki tikuši kaili, kad beidzot dabūja zināt par iz­braukšanas dienu.

Noliktajā dienā Rīgas ostā pienāca vairāk kuģu. Aizceļošanai gatavās karaspēka daļas tū­daļ sāka turp pārvest savas mantas, bet pēc tam pārvākties arī personāls.

Rābe arī nogādāja uz kuģi savas mazās ie­dzīves piederumus. Precētiem virsniekiem un viņu ģimenēm bija nozīmēts atsevišķs transporta kuģis.

Bija ģimeņu desmit, kas devās līdzi saviem ādniekiem. Dažām ģimenēm bija mazi bērni, 'ie raudāja. Lielākie ar izbrīnu aplūkoja nepa­rasto apkārtni. Bet priecīgs nebija neviens. Ba­žām un raizēm par to, kāda būs dzīve viņpus jū­ras, pievienojās vēl slikti klimatiskie apstākļi. Jau vairāk dienu bija nejauks laiks. Arī tagad debesis bija pieblīvētas smagiem mākoņiem. Pū­ta griezīgs vējš. Bieži vieni uznāca stipras lietus gāzes.

Elizabete devās ceļā ar sažņaugtu sirdi. Viņa gan centās izlikties mierīga un laipna, lai neap­bēdinātu vīru vēl vairāk, tomēr slēpt savas jūtas bija grūti.

Sievietes un bērnus novietoja kajītēs. Kori­doros nostādija sargkareivjus. To pienākums bija tur ielaist tikai šo ģimeņu piederīgos. Ekipāžas matrožus tur pielaida tikai stingri noteiktā die­nesta darbā. Bet arī tiem kajītēs nebija brīv ie­iet. Tas tāpēc, ka uz kuģa bija daudz jaunu vī­riešu. Vajadzēja tiem atņemt iespēju satikties ar sievietēm. Dažādi laipnības izpaudumi varēja radīt nepatīkamas sadursmes uz greizsirdības pa­matiem.

Kuģim izejot no ostas, gandrīz visi aizbrau­cēji iznāca uz klāja, lai mestu beidzamos skatus uz Rīgu. Elizabete bēdīgi noskatījās uz pilsētu. Tagad viņas gara acīm garām slīdēja visas tur pavadītās dienas. Tur taču bija uzlēkusi viņas laimes saulīte! Tur viņa baudijusi savas otrās laulības laimi. Kā vēl nesen viņa bija iecerējusi par nākotni! Cik spilgti krāšņām varavīksnas Krāsām viņa to sev bija tēlojusi! Tagad, no jau­kajiem sapņiem atmodusies, viņa jutās ļoti sku­mīga. Gan tiesa, viņas karsti mīļotais laulātais draugs brauca viņai līdzi. Tas, tāpat kā līdz šim — ja vēl ne vairāk — viņu mīlēja un bija norū­pējies, lai tikai viņai būtu labi. Tomēr jaunajai sievietei bija tik smaga sirds, ka viņa nevarēja atrast miera. Skatoties kā pazūd tālo Rīgas ielas un nami, viņai sāka ritēt pār vaigiem asaras. Ne­zin kāpēc viņai šķitās, ka aizjūrā nebūs tik jauka dzīve, kādu viņa bija izbaudijusi tur, Vidzemē.

—   Līzīt, neraudi!, — mierināja viņu vīrs, sau­dzīgi aplikdams roku ap pleciem.

—• Negribētu raudāt, bet asaras birst pašas,— atsacija sieva, slaucīdamas mutautiņā.

—   Pūš auksts vējš, iesim lejā, kajītē, — vīrs vedināja.

—   Es gribētu vēl redzēt izzūdam Rīgas tor­ņus, — skanēja atbilde.

—    Tas tik drīz vēl nebūs. Pagūsim uznākt vēlreiz augšā, — paskaidroja Rābe. Elizabete pa­manīja, ka skumjus skatus atstātai pilsētai raida arī citas sievietes, kuru- māju pavards bija iz­postīts. Daža no tām tāpat slaucija asaras. Lai­kam arī viņām tur bija labi klājies. Ļoti varēja būt, ka Zviedrijā klāsies vēl labāk. Bet kas īsti būs priekšā, to neviens nezināja. Turpretim to, kā gājis Pogā, zināja katra, šķiroties, arī visas pārdzīvotās neērtības un nepatikšanas likās ro­žainas gaismas apspīdētas. Nav jāaizmirst, ka gandrīz visas šās zviedru virsnieku sievas bija vidzemnieoes — vācietes, latvietes, igaunietes. Zviedrija viņām bija tāla, sveša zeme.

—    Cerēsim, ka jaunajā dzīves vietā mums klāsies vēl labāk, — Rābe teica sievai, kad bija nokāpuši kajītē.

—   Nē, Johan, tas nevar būt. Tik jauka dzī­ve, kāda bija Rīgā, tur laikam nebūs. Es tevi ļoti labi saprotu un esmu tev pateicīga, ka tu mani mierini. Bet Rīga taču ir tā vieta, kur uzdīga mūsu sirdīs mīlestība, kur tā izplauka un uzzie­dēja kā daiļš zieds.

—   Jā, tā ir. Tomēr cerēsim visu labu arī nā­kotnē. Uu zini ko? Ja tev tur nepatiks, pēc kā­da laiciņa, ja apstākļi būs labvēlīgi, es varu pa­lūgt priekšniecību, lai mani pārceļ uz tādu pul­ku, kas dosies uz Rīgu vai būs jau tur novietots. Man ar priekšniecību ir labas attiecības. Varu cerēt, ka manu lūgumu nenoraidīs.

—    Tas gan būtu jauki! — sieva izsaucās. Un viņas bēdīgajā sejā atplauka mīlīgs smaids.

—   Cik labi, ka tu māki zviedriski, — ierunā­jās vīrs. — Vismaz nav jāraizējas, kā sarunāsies viņpus jūras.

—   Kāda nu liela mācēšana. Bet, pie Rozēna dzīvojot, tik daudz iemācijos, ka saprotu ko runā, un visu nepieciešamo varu pateikt un paprasīt.

—   Bet tas jau galvenais. Lūk, vienam otram biedram, kas Rīgā apprecējušies, sievas-vidzem- nieces ir sliktākā stāvoklī, jo runā tikai latviski vai vāciski, kādas valodas Zviedrijā nesaprot.

—    Jā, tām sākumā būs grūti — kamēr iemā­cīsies zviedriski.

Kad Rīgas torņi I>ija vēl tikko saredzami pie apvāršņa, kvartirmeistars sievu uzveda vēl uz klāja, lai atstātajai mītnei domās sūtītu pēdējos sveicienus, kamēr kuģis nesa viņus projām — pretim nezināmai nākotnei.

Lai gan jaui ce|a sākums nesolija nekā laba, taču braucēji nebija domājuši, ka turpinājums pasliktināsies tik drīz. Svaigais vējš, kas pūta kuģiem 110 ostas izbraucot, pret vakaru pieņēmās, bet nakti pārvērtās vētrā. Vēja dzenātiem un bangu mētātiem kuģiem bija grūti turēties kil- vatera kolonnā. Dažus vētra aizdzina tālu no ku­ģu ceļa sāņus. Tiem bija jāizlieto visi spēki, lai neuzskrietu zemūdens klintīm. Naktī kuģi pa­zaudēja cits citu no redzes. Katrs kuģis bija pa­dots sava kapteiņa un ekipāžās apķērībai un iz­veicībai. Signālus no ešelona pavēlnieka kuģa nevarēja redzēt. Un ja arī būtu varējuši, tad maz ko līdzētu, jo vētra un bangas neļāva izpil­dīt nekādas pavēles.

Jaunajai Rābes kundzei, kā arī dažām citām virsnieku sievām un bērniem, kas bija uz jūras pirmo reizi, šī nakts bija īsta pārbaudijumu nakts. Nelielo transporta kuģi viļņi tā mētāja, ka sievietes un bērni aiz bailēm trīcēja, raudāja un lūdza Dievu, jo baidijās, ka jebkurā brīdī bangas aprīs kuģi ar visiem ļaudīm, un tie dabūs galu aukstajā dzelmē.

Drīz nevien visas sievietes un bērni, bet arī vairums vīriešu pasažieru saslima ar jūras slimī­bu. No kuģa nejaukās," nemitīgās šūpošanas pie jūras nepieradušajdem cilvēkiem griezās vai sirds apkārt. Galvas kļuva smagas un sāpēja kā nik­nās paģirās. Drīz uznāca vemšanas lēkmes citam pēc cita. Šaurajās kuģa apakštelpās radās nepa­nesami smacīgs gaiss. Nebija kas saslimušos ap­kopj un iztīra telpas. Matrožu, kas no jūras sli­mības necieta, bija maz. Tiem bija pilnas rokas darlia uz klāja,, kuģi vadot, raujoties ap burām un stūri.

Tā šinī naktī nelaimīgie pasažieri bija atstāti katrs savam liktenim. Daudzi, grūtas mokas ciez­dami, vēlējās mirt. Bet nāve nenāca. No jūras slimības cilvēki nemirst, izņemot gadi jumus, kad kādas citas, jau agrāk piemitušās slimības dēļ rodas komplikācijās. Briesmīgi izmocīti daži krīt gandrīz nesamaņā. Kaulos tāds gurdenums, ka nav ne par ko ne mazākās intereses. Viss kļūst vienaldzīgs — arī draudīgās nāves briesmas.

Elizabete kādu laiciņu gan stiugri turējās slimībai pretim. Bet drīz viņas spēki apsīka. Bija jāiet lejup kajītē. Vīrs viņu mierināja, de­va ost ožamspirtu, berzēja tai deniņus ar pipar­mētru pilēm. Bet drīz arī pašam kļuva nelabi.

—   Ak, Johan, vai tiešām būs lemts šinī brau­cienā mums aiziet bojā?

—   Nebīsties, gan Dievs pasargās.

—    Ja kuģis nenogrims, un vētra to nesadra­gās pret klintīm, tu varbūt izglābsies. Bet es laikam šo nakti nepārdzīvošu, — Elizabete teica vārgā balsī. Viņai ikbrīdi kļuva sliktāk. — Un tā man būs jāaiziet bojā ar visu to pumpuriņu, kas raisos no manas sirds. Jā, pavasarim iestājo- ties, zem siltās saules stariem kokiem raisas un briest daudz pumpuru. Bet visi tio neizplaukst. Uznāk nikna salna un nokož vārīgos pumpuriņus. Citus nomaitā tārpi. Vai arī mūsui zelta pumpu- riņam. būs nolemts tāds liktenis? Kā mēs par to saldi sapņojām, kādas rožainas cerības lolojām!

—   Esi pacietīga, mīļā-. Dievs dos — vētra rimsies, vai arī caur visu vētru nokļūsim ostā. Tad viss būs labi.

—    No tavas mutes — Dieva ausī! Kaut jel tā būtu!, — mazliet iedrošināta noteica sieva un iegrima pussnaudā.

Vētra nenorima arī otrā dienā, bet neatlai­dīgi plosi jās, tiekams kuģis izgāja cauri Zunda šaurumam. Tikai tuvojoties ceļa mērķa ostai, viļņu spēks drusku atslāba.

Kad kuģis iebrauca ostā, un izbeidzās nejē­dzīgā šūpošana, pasažieri cits pēc cita atžirga. Slimība izbeidzās neticami ātri. Sasirgušie gulē­tāji cēlās kājās. Nespēks, galvas sāpes tumi nelā- gums bija kā ar roku atņemti. Radās liela ēst­griba un reizē ar to omulīgs gara stāvoklis. Po­šoties no kuģa nost, pasažieru starpā sprakstēja zobgalības un joki kā dzirksteles no ugunskura.

Nomazgājusies, svaiga un ziedoša kvartir- meisiara sieva jutās kā atjaunota. Žigli un veikli viņa beidza piekopt kajīti un aizsaiņot beidzamos priekšmetus, lai nodotu tos pāirvešamai uz krastu. Vīrs bija dienesta darīšanās uz klāja un koman­dēja tur kareivjus, sagatavojot mantas promsū- tīšanai. Kad tas iuiz brīdi nonāca ka jītē, Elizabete \ iuu priecīgi apskāva»

—   Tev taisnība, vīriņ. Dievs bijis žēlīgs. Briesmas un mokas nu pāri. Ar līksmu sirdi va- jam apsveikt tavu dzimteni un manu otru tēvijui

Bet pēkšņi sieva apklusa un ļoti koncentrēta ii kā ko klausi jās. Tad viya pietvīka sārta kā rozes zieds saules lēktā un līksma izsaucās:

—   Johan, dod šurp savu roku!

Kad vīrs apmulsis to pastiepa uz priekšu, ne­izprazdams, ko sieva, grib darīt, viņa vīra roku piespieda sev zem sirds. Nu vīrs arī saprata.

—   Vai tu ko jūti?

—    jā, jūtu zem tavas sirds kustamies mūsu bērnu, — viņš atbildē ja prieka, viļņa: pārņemts.

—   Tas rāda, cik liela ir Dieva žēlastība. Pa­gājušās nakts uztraukums, jūras slimība un vētra nav mūsu bērnam neko kaitējuši.

Enerģijas un prieka pilni, abi ķērās pie savu mantu pārsūtīšanas, kad lejāi ieradās kareivji.

Dieva palīgu piesaukdami, viņi spēra pirmos soļus uz Zviedrijas zemes.

Sākās rūpes par jaunas ligzdiņas ierīkošanu. Bet šīs rūpes bija jauktas ar sajūsmu par to, kas mita zem mātes sirds. Cerība dzīves labklājībai spēcināja abus laulātos draugus, kam bija lemts drīzumā tikt par māti un tēvui Diženo un svēto pienākumu tie gatavojās uzņemties ar priecīgu prātu un jaukām iecerēm.

III

Dzīvokli iekārtoja ātri. Pats Rābe gan bija joti aizņemts dienestā. Lielā nevaļā viņš skraidiju apkārt, ierādīdams pulkam jaunu mītni — dzī­vokļus un dažādas saimniecības telpas. Pirmajās dienās tam nebija vaļas pat paēst, jau nerunājot par kārtīgu atpūtu. Viņš noliesēja kā nodzīts zirgs. Sieva, bija par viņu lielās raizēs. Veltīgi tā tiecās viņam iestāstīt, lai sevi kaut cik taupa. Vīrs tik pasmējās:

—    Mīļā Līzīt, nebēdājies 1111 par niekiem. Es esmu stiprs un vesels.

—   Kā tad! Vaigu kauli izspiedušies^ un pats pavisam izkritis no miesām,

—    Tas nekas! Nemaz tik vājš neesmu, kā tev izliekas. Neaizmirsti, ka esmu karavīrs. Bet karavīram jābūt izturīgam. Ko tad darīs, kad izcelsies karš, ja miera laikā būs izlutināts un pie grūtībām nepierādīs!

—    Tā jau ir tā lieta, ka miera laikā vajaga uzbaroties kā lācim pirms ziemas guļas, lai kara laikā pietiktu spēka panest varbūtīgās grūtības.

—    Būs jau labi!. Būs jau labi! — vīrs smē­jās un ar skūpstu aizspieda sievas muti.

—   Lūk, tev gan vajaga sevi taupīt, lai mūsu bērns būtu apaļš un dūšīgs. Tu nemaz nedrīksti ■uztraukties un visus niekus ņemt pie sirds.

—   Esi gan atradis niekus! Man tava veselība dārgāka par visu. Nedod Dievs, ja tu sabruktu! Tu bendē sevi acīm redzot. Tev taču* ir palīgi. Uzdod tiem vairāk darba. Viņi slaistas brīvībā, iavada laiku krogos pie alus krūzēm ura sitot jiljardu. bet tu skraidi apkārt bez atpūtas. Pat svētos rakstos teikts: «māceklis n,av lielāks par «avu meistaru.» Bet te iznāk otrādi: māceklim vieglākas dienas nekā viņa meistaram.

—  Bet ko es, mīļā, lai daru, ka uz kapraļiem un seržantiem nevaru paļauties. Labi izskaidroju tiem, stingri nosaku kā rīkoties, bet paskatos vē­lāk — nekā! Tur tas nav padarīts, tur cits sa­bojāts, ka vairs izlabot nevar.

—  Tas tāpēc, ka tu par daudz gļēvi viņus turi. Viņi tāpat ir kareivji, kam savs pienākums jāpilda. Kad viņi priekšnieka pavēles neizpilda, tie pelna sodu.

—  Varbūt tev zināmā mērā ir taisnība. Nu labi. Būšu stingrāks. Bet tagad izbeigsim šo sa­runu. Labāk parunāsim par mūsu bērnu. Kā tu domā, vai būs dēls vai meita?

—  Es zinu, kas būs. Bet tev neteikšu. Tīšām neteikšu. Tu mani neklausi. Kāda man vajadzī­ba tev to teikt, ko es zinu, — sieva ķircinājās.

—   Tu zini? Kas tev to teica?

—   Neviens neteica. Pati zinu. Esmu pār­liecināta, ka zinu, kas būs. Redzēsi, ka man būs taisnība.

—   Bet, mīļā Līzīt, kā tad es zināšu, ja tu man nesaki. Es taču apsolījos tevi klausīt. Šim­brīžam es vairāk nekā nespēju darīt. Bet tad nu pasaki gan, — vīrs lūdzās.

—   Labi, Johan. Tik tu nevienam neizpaud.

Apžēlojies — kā to var!.

—   Nu, dod šurp ausi.

Un kad johans pagrieza ausi sievai pie mu­tes, viņa tam iečukstēja

—   Būs dēls.

—  Tu domā?

—   Jā, tici man!

—   Ak. kāds prieks. Cik tu labiņa, manu zelta balodīt!

Prieka sajūsmā Rābe paķēra sievu uz rokām, kā bērns lelli un auklēdams pastaigājās pa istabu.

—   Vai laidīsi vaļā! Neaizmirsti, ka mēs esam divi. Un abi resni, smagi.

Un viņa mīļi raisi jās tam no rokām vaļā.

Vēlāk tomēr izrādījās, ka' sieva bijusi tālre­dzīga. Viņas drausmas piepildijās. Rābe, reiz būdams sasvīdis, vējā saaukstējās un saslima. Nu bija sievai bēdu dienas. Ar lielām rūpēm un mī­lestību viņa kopa vīru. Vakaros gulēt ejot, Eli­zabete ar karstām asarām lūdza Dievu, lai parā­da žēlastību un dod vīram atkal veselību.

Viņas lūgšanas Dievs paklausija.

Pēc divām nedēļām Johans atkal bija uz kā­jām, Un tā bija tīrā laime. Ja slimība būtu ie­vilkusies garumā, pati Rābes kundze būtu sabru- ktisi. Grūtniecības laiks tuvojās beigām, un vi­ņai bija ļoti smagi slimo vīru kopt un vēl aptecēt visus mājas soļus. To visu vajadzēja padarīt pa­šai. Kvartirmeistara alga bija par mazu, lai tu­rētu kalponi. Turklāt Elizabete bija ieradusi sa­vā dzīvē ieturēt lielu tīrību un kārtību. No tās viņa nespēja atlaisties arī tagad, tik grūtā laikā.

Pāris reizes nedēļā gan no pulka atnāca ka­reivis. Tas sanesa malku un kādreiz uzmazgāja grīdas vai iznesa ārā matračus un tepiķus izvēdi­nāt un izdauzīt putekļus. Bet kundze ne labprāt pieņēma viņa pakalpojumus. Ar viņa darbu tā bieži palika neapmierināta, jo viņai izlikās, ka kareivis strādājis visai pavirši. To viņa karei­vim gan neteica. Bet bija reizes, kad pēc viņa aiziešanas kundze grīdu pārmazgāja no jauna.

Kad vīrs sadusmojies rājās, viņa attrauca:

—   Ko lai daru — tāds mian raksturs. Vai tev tas nepatīk?

—   Patīk ļoti. Tik lūdzu tevi — taupies. Sar­gies par daudz piepūlēties. Neaizmirsti, kādā stāvoklī esi.

Kad pienāca dzemdības, vīrs staigāja lielā nemierā. Sievas sāpju kliedzieni, kas viņai pa­spruka, neskatoties uz tieksmi visiu panest pacie­tībā, vīram dūrās sirdī kā zobena asmens.

Laiks likās tik gausi virzāmies uz priekšu, it kā zemes lode kūtu gandrīz apstājusies griezties ap savu asi nm lidot ap sauli. Tās pāris stundas, kas pagāja jaunajam pasaules pilsonim traucoties izkļūt dienas gaismā, tēvam izlikās kā gari gadi. Tik nepacietīgs un noraizējies viņš kija.

Kad vecmāte iznāca no slimnieces istakas uu jautāja viņam — ko viņš gaidijis — dēlu vai mei­tu? — Rābe atbildēja:

—    Ak. vienalga!. Esmu ar mieru, ko Dievs devis.

Un tā runājot viņš nemeloja. Viņš nebūtu bijis sarūgtināts arī tad, ja vecmāte būtu patei­kusi, ka piedzimusi meitiņa,

—   Lai nu tā. Tas jums, virsnieka kungs, tik dara godu, ka atzīstiet sievas ciešanas un lielos nopelnus pie bērna iznēsāšanas. Taču jums labāk patiktu dēls?

—   Tā nu gan bija ar sievu runāts. Bet nemo­ciet nu mani. Pasakiet — kas ir? Būšu apmie­rināts ar katrut atkildi:

—     Apsveicinu jūs kā dūšīga dēla laimīgu tēvu!

—   Lai slavēts ir Dievs! — izsaucas Rābe. — Pateicos jums!

Tad laimīgais tēvs devās pie savas laulātās draudzenes. Dziļi saviļņots, viņš piegāja pie ne­dēļnieces gultas. Tur gulēja Elizabete bāla, bet smaidoša. Un blakām viņai gulēja arī mazs vīs- toklītis — bērns ar sārtu, jocīgi krunkainu se- jiņu.

—   No visas sirds pateicos tev, dārgā sieviņ,— čukstēja vīrs, nometies pie sievas gultas ceļos, skūpstot viņas bālās rokas, seju un acis.

—   Nu, ko? Esi ar mani apmierināts?

—    Vairāk nekā spēju izsacīt. Lai slavēts Dievs debesu augstībā!

—   Jā, slava un pateicība visvarenajam Radī­tājam, — piebalsoja sieva un pamudināja vīru:

—    Noskūpsti taču savu dēlu, mūsu dēlu.

—   Man bail, ka nenodaru tam pārestību.

Un noliecies, viņš viegli pieskārās ar lūpām

bērna pierītei. Laikam tēva sarainās ūsas dēlam ne visai patika. Mazais savieba sejiņu un grasī­jās raudāt. Bet kad tēvs atvilka lūpas nost, tad

—    nejuzdams vairs kairinājuma — apmierinājās.

—   Pagaidi vien kādus mēnešus. Viņš nogrābs tev aiz ūsām, kad viņu nevērīgi skūpstīsi.

Un abi laimīgie vecāki smējās par tādām iz­redzēm drīzā nākotnē.

Lai gan Elizabete tiecās protestēt, tomēr vīrs tagad pieņēma kalponi. Tā bija klusa jaunava

—   Marta Peredotere. kas pie Rābes jau pirms vi­ņa aizbraukšanas uz Rīgu bija nokalpojusi veselu gadu. Tas kvartirmeistara budžetā lielu robu ne­ierāva, jo Rābe patlaban bija dabūjis majora pa­kāpi. ar ko viņa alga drusku paaugstinājās.

Dēlu nokristīja par Svenu-Reinioldu.

Lai gan Rābes biedri-virsnieki, apsveicot tē­vu, izsacījās, ka pirmajam, dēlam vajagot sarīkot lielas kristības, taču viņš uz to neielaidās. Tau­pības nolūkos aprobežojās tik ar šaura, tuvāko draugu pulciņa uzaicināšanu. Bija tikai pulka virsnieki: Svens Stēnboks, mazā krusttēvs, un Gustavs Šilde, abi ar sievām, pie kam Šildes kun­dze bija krustmāte. Tad vēl trīs — četri tuvi­nieki.

IV

Rābiem šis bērns bija kā patīkams saules stars. Ņiprs un draiskulīgs kā mazs kaķēns auga Svens. Nebija nemaz ilgi jāgaida, kad tas jau pazina māti un tēvu. Kad tēvs nāca pa durvīm iekšā, puisēns smējās un sniediza tam rociņas pre­tim. Mājup pārnācis, Rābe mēdza tūdaļ novilkt mundieri un, garos zābakus, apvilkt rītsvārkus un mīkstas māju kurpes. Bet tagad to vajadzēja darīt žigli — žigli. Lēnu tūļāšanos mazais vīriņš necieta. Kad tēvs nesteidzās diezgan ātri pār­ģērbties un viņu paņemt, Svens brēkdams pro­testēja. Ja nu arī vēl tad tēvs nesteidzās izpildīt viņa taisnīgās prasības, dēls apvainojās un lielās sirdssāpēs raudā ja tā, ka pēc tam viņu tik drīz nevarēja apmierināt. Tikai paucināts vairāk rei­zes gaisā, panēsāts un pašūpots rokās, tas pielai­dās. Bet kad pēc tam tēvs savu vainu izpirka, uzdziedot jaiut.ru dziesmiņu, dēls piedeva galīgi, uzsmaidi ja un, kļuva atkal labs draugs.

Mazajam bija vislielākais prieks, kad tēvs ar savām gaišajām ūsām tam skurināja vaidziņus. Tad mazais smējās rīstīdamies un centās ūsas sa­ķert mazajā saujiņā. Viņa sīkie smiekliņi pie- birdināja tēva un mātes sirdis kā smaržīgām ro­žu ziedu lapiņām un sacēla tur līksmību. Tādās reizēs tie aizmirsa ikdienas rūpes un raizes. Va­rēja kā bērni smieties puisēnam līdz.

—    Būs dūšīgs karavīrs mūsu karalim, — sa- cija krusttēvs, vecāku prieku vērodams.

Kad puikiņš paaugās un kā jaiuns kumeļš lē­kādams skraidi ja apkārt, Stēnboks uzdāvināja viņa augumam pielaikotu, pēc pasūtinājuma šūtu niundicriņu un skārda zobentiņu ar greznu por- tupeju. Sākumā puika kā apmulsis stāvēja, mu­tīti iepletis. Bet atģidies uzgavilēja. Kad mun­dierī apģērbtu, ar cepuri galvā un zobenu pie sā­niem māte pacēla viņu im parādīja tam spogulī kāds viņš izskatos, — tas līksmes sajūtā sasita plaukstas.

—   Vēl. mamm, parādi Svenu!. — sauca viņš.

Kādreiz pie Rābēm atnāca Stēnboks, kad

kvartirnieistars nebija mājā. jo tas bija nosebo­jies dbrīšanās.

—    Vīram vajaga būt mājā jebkuru brīdi, — viesi saņemot teica mājas kundze. — Lūdzu, no­velciet mēteli un apsēžieties.

Gaidīdams draugu pārnākam, Stēnboks saru­nājās a,r viņa sievu. Pēc nepilnas pusstundas pārnāca arī gaidītais.

Tiklīdz saimnieks bija ienācis, puika, kurš līdz tam bija-pie loga spēlējies, strauji nolēca ze­mē, uzmauca cepurīti un, pieskrējis pie tēva, zi­ņoja:

—    Majora kungs, kvartirmeistara Rabes dzī­voklī viss ir labā kārtībā, — tikai… tikai… Rondijs sasita glāzi.

—    Sodīt Rondiju arestā ar trim stundām pie ūdens un maizes! — pavēlēja majors, saņemdams raportu.

—   Klausos, majora kungs.

Stēnboks smējās kā kutināts, noskatīdamies šai militārismā.

—    Krustdēl, tavas sekmes dienestā ir teica­mas, — uzslavēja tas Svenu. — Uzvedies arī turp­māk tikpat labi, tad vari cerēt, ka tevi stādīs priekšā paaugstināšanai par kaprali.

Kamēr viesis ar vecākiem sarunājās, Svens meklēja telpas karcerim, kur ieslodzīt Rondiju — pelēkraibu kaķi par glāzes saplēšanu. Atbrī­vojis no spēļlietām kādu kasti, tas dzenāja pa istabu Rondiju, lai to, kā pavēlēts, noliktu arestā.

Bet Rondijs par daudz liels brīvības cienī­tājs, lai mierīgi sēdētu ieslodzījumā. Pēcāk kad krusttēvs taisījās aiziet, Svens, pametis acis uz kasti, ieraudzija to apgāztu sāņus, bet «arestants» bija aizšmaucis. Tikai izrādījās, ka tas tālu nav bēdzis. It kā nekas nebūtu noticis, vainīgais, visā garumā izstiepies, gulēja pie gultas uz paklāja.

—   Papu, Rondijs izlauzies no karcera! — iz­saucās Svens.

—   Lai nu šoreiz paliek, dēls. Kar cers viņam bijis par šauru. Projām arī viņš nav bēdzis. Citā reizē viņš tā nedarīs.

Tad mazais karavīrs arī atmeta ar roku. Viņš bija noguris. Kad krusttēvs bija aizgājis, zēns sāka trīt ar dūrītēm acis. Miega rūķītis tur bija iebēris savas zelta smiltiņas.

Drīz Svenam atskrēja maza māsiņa. Puisēns par to ļoti priecājās. Viņš gribēja to dabūt rokās, spiest un skūpstīt. Kad māte to nejāva, viņš sā­ka neganti raudāt. Vēlāk, pastājies pie šūpulīša, puisēns allaž to ilgi un cieši aplūkoja» Tik-inte­resanta tam šķita mazā, sārtā sejiņa, kas no segas apakšas it kā ziņkārīgi skatījās pasaulē.

Kad atveseļojās mamma, mazulei sarīkoja kristības. Viņu nokristi ja par Martu.

Lai gan Svens māsiņu ļoti mīlēja, taču, viņai augot, tam krūtīs radās savādas jūtas. Kad ve­cāki air mazo mīlinājās, Svenam tas nebija nemaz pa gaumei. Viņš kļuva greizsirdīgs. Ar katru dienu vairāk tam nācās pārliecināties, ka. vecāki pret viņu, Svenu, top aizvien vienaldzīgāki, bet prc( mazo brēkuli maigāki. Ar kādām tiesībām māsiņa tam atņem vecāku mīlestību? • Dažreiz zēna sirdī iezagās sāpes urn rūgtums. Tikai to viņš nevienam neteica. Kad mazā sirsniņa kād­reiz sāpēja par daudz. — aizgāja kaut kuir slepe­nā kaktā un tur krietni izraudājās. Reiz māte uzgāja viņu tā raudot. Un tikai pēc lielām pū­lēm viņai izdevās izdabūt asaru cēloni:

— Kāds muļķis tu esi, Sven! Apdomā jel: māsiņa ir tik maziņa, tik nevarīga. Kā var mam­ma un papus viņu nemīlēt? Viņa vēl nemāk ru­nāt. neko nevar paprasīt, nedz pateikt savas va­jadzības. Viņa vēl nevar staigāt un tāpēc nespēj nokļūt, kur vēlas. Lai viņa izaugtu liela un visu iemācītos, jāparūpējas mammai ar papu. Kad tu biji tāds maziņš, tevi vecāki tāpat mīlēja. Un mīl vēl tagad, mīlēs arī turpmāk, — tikai ne tādā veidā kā senāk. Tu tagad jau esi prāvs puika, visur vari aiziet, kur patīk, visu paprasīt, ko ie­gribas.

Pēc tāda paskaidrojuma Svens mazliet aprā­vās un centās savu greizsirdību savaldīt.

Laiks ritēja ātri. Pagāja ziema, pagāja va­sara. Mazā jau čāpoja kājiņām. Sākumā to da­rīja turēdamās. Bet kādā dienā viņa no krēsla malas atlaida rociņas va:ļā un pavisam apmulsa no izbrīna: viņa stāv kājās! Uu bez pie­turēšanās! To apzinoties, bērnu pārņēma tāds prieks, ka tas notrīcēja tin no uztraukuma apsē­dās. Bet tas nekas! Uzcēlusies, tā atkārtoja to pašu. Nu jau nostāvēja labu brītiņu. Tad mē­ģināja bez turēšanās staigāt. Pēc diviem soļiem pakrita. Tomēr nu bija māksla rokā! Tā cēlās, gāja un krita atkal. Bet ikreiz, piecēlusies, stā­vēja uz kājiņām stingrāk un varēja paiet vairāk soļu. līdz atkal sagrīļojās un nosēdās.

Tēva nebija mājā. Arī Svens bija izgājis ārā. Tikai māte bija tobrīd istabā. Un tā vēroja meitiņas pirmos soļus ar aizturētu elpu un savā sirdī priecājās. Mātes dvēsele pieplūda kā ar pavasara saules siltiem stariem.

jā. Redzot bērnus augam, vecāku dvēseles pacēlās augšup un sūtija Radītājam pateicības lūgšanas. Tie izlūdzās, kaut bērni jo drīzāk iz­augtu un tiktu spēcīgi; kaut tiem būtu vieglākas dienas nekā viņu vecākiem; lai labklājības sau­līte viņus apspīdētu siltāk un bagātāk.

Kvartirmeistara alga nebija liela. Tā būtu pietiekoša strādnieka ģimenei, ka ar to varētu bezrūpīgi dzīvot. Bet Rābe bija Zviedrijas kara­liskās armijas virsnieks. Un virsnieka stāvoklim bija savas prasības kā pret pašu RāJbi, tā pret ģi­meni. Viņi nevarēja dzīvot tik vienkārši, kā to vēlējās. Formas tērpi un viss ekipējums mak­sāja diezgan dārgi. Turklāt ātri nenēsājās. Va­jadzēja allaž vienu otru gabalu samainīt pret jaunu. Bez tam mājās arī nevarēja pārāk sko­poties. Lai arī nekādas plašas viesības viņi ne­rīkoja, centās dzīvot klusi iun vienkārši, tomēr no savas korporācijās pavisam atrauties nevarēja. Kopības gars — lai prieki vai bēdas — valdi ja starp biedriem-virsniekiem. Šad u:n tad, ja ne citādi, tad kādās darīšanās atnāca viens-otrs, dažreiz ar ģimeni. Vajadzēja tos uzņemit. Nebūtu bijis nedz pieklājīgi, nedz patīkami citiem savus trūcīgos ģimenes apstākļus acīs spraust. IJn īstenībā viņiem nebija sevišķi ko gauztics. Citu virsnieku materialais stārvoklis nebūt nebija la­bāks. Dažam gāja vēl grūtāk, bija ieviesušies prāvi parādi. Ne visi virsnieki spēja būt tik at­turīgi kā kvartirmeistars. Atgadijās kompānijā iztukšot krogā vienu-otru pudeli vīna. Un galve­nais — ne visiem bija tik centīgas, saprātīgas un taupīgas sievas kā Elizabete.

Tāpēc, kamēr dažs virsnieks kāvās ar parā­diem, Rābes varēja saukties par laimīgiem. Viņu ieskati bija tādi, ka parādos nedrīkst ielaisties ne par ko. Lai kādu kumosu tie iekož, bet tas ne­drīkst sarūgtināt nākamās dienas un nedrīkst tiem laupīt sirds mieru, sagādājot pēcāk pastā­vīgas rūpes.

To atceroties, Elizabete sāka pati sevi bārt, ka veltīgi iedomājusies kurnēt pret savu likteni. Dzīvo taču pasaulē daudz tūkstošiem cilvēku, ku­riem. jānes daudz smagāks krusts. Ko tad tie lai saka?

Raugoties no materialā viedokļa, Rābes savu dzīvi par sliktu nevarēja saukt. Bet bija kas cits, kas lika viņu sirdīm sāpīgi sarauties, kolīdz par to iedomājās. Tas bija Johana veselības stā­voklis.

Toreiz no plaušu karsoņa gan viņš bija atve­seļojies. Bet tā nebi ja pilnīga veselība. Orga­nisms, reiz stipri saskrambāts, vairs kārtīgi ne­funkcionēja, Vīrs gandrīz pastāvīgi kāsēja. Un tiklīdz drusciņ saaukstējās, cēlās temperatūra. Gribot negribot, tad vairāk dienu bija jāliekas gultā.

Sākumā viņi centās sevi mierināt, ka pienāks vasara, un viņš, iestiprinājies, izveseļosies pil­nīgi. Bet pagāja viena vasara, pagāja otra, — cerības nepiepildi jās.

Apzinādamies, cik sieva vii.ui karsti mīl un (ik stipri ir par viņu noraizējusies, Rābe simu­lēja veselību. Izlikās žirgtāks nekā īstenībā bija. Bet no tā nekas neiznāca. Sievas vērīgās acis re­dzēja viņu cauri. Pa laulības kopdzīves gadiem

Elizabete savu Johanu bi ja iepazinusi līdz dvēse­les dziļumiem. Viņa lasi ja viņa sejā kā atvērtā grāmatā. Tādējādi Rābes tieksme maskoties iz­rādījās veltīga. Turklāt Rābe nemaz nebija spē­jīgs izlikties. Visi prieki un bēdas tūdaļ atspo­guļojās viņa sejā, vai tas gribēja vai nē.

Nelūkojot uz to, ka Rābe baudi ja tik lielu ģimenes laimi kā reti kāds, arvien biežāk parā- dijās viņa ģīmī bēdas. Neveselības tārps grauza viņa miesu lēnām, bet neatlaidīgi.

Pienāca diena, kad vīrs atkal bija spiests pa­likt gultā. Un šoreiz jau bija visai maza cerība uz atveseļošanos drīzākā laikā. Citkārt stiprais vīrietis bija par daudz novārdzis. Visi līdzekļi un cenšanās to uzlabot nesasniedza mērķi.

Ar izbailēm sieva lūkojās uz viņu. Bet savas sirdssāpes negribēja vīram rādīt. Viņa klātbūtnē tā izlikās moža un savu mīļo cietēju mierināja. Bet vientulībā nespēja valdīties. Tad bieži pārpilūda rūgtās bēdu asarās. Karsti lūdza Dievu. >et šoreiz Dievs lika saprast, ka nolēmis citādāk

Nepagāja ne mēnesis, kad bija skaidri re­dzams, ka Rābes zemes gaitas tuvojas galam.

Kādudien, kad bērni bija izgājuši ārā spēlē­ties. bet Elizabete, nosēdusies pie loga. šuva, slim­nieks vārgā balsī pasauca viņu:

—   Līzīt, nāc, piesēdies tuvāk. Jāparunā ar

tev i.

—   Ko tu teiksi, mans dārgais draugs? — laip­ni vaicāja sieva, piesēdusies pie gultas.

—    Es jūtu, ka mana stunda… tūdaļ sitīs. Gribu vēl tev… kādus vārdus… pateikt.

—    Mans sirdsmīļais, vai tu mani gribi atstāt? — sie\ a karsti izsaucās un saķēra vīra bālo, iz­dilušo roku. Asaras nevaidami tai ritēja pār vai­giem.

—    Dievs redz… cik man tais grūti… Bet tāds … Dieva prāts.

—   Tu, manas dzīves prieks un laime! Tu. mana pirmā un beidzamā mīlestība! Es to nepār­cietīšu, iešu drīz tev f>akaļ, — izmisumā šņukstēja sieva.

—   Nē … tā tu nedrīksti domāt… Neaizeju no tevis viss … Daļa no manis .. . tev paliek .., Mūsu bērni… Viņu dēļ… tev šķiršanās sā­pes … jāpārcieš, jādzīvo . .. Dievs dos … ta­vus sirds vātis … laiks izdziedēs …

—    Nekad!. Nekādi! — kliegtin kliedza ne­laimīgā sieva. — Bērni? Jā! Tev taisnība. Viņu dēļ man jādzīvo. Bet tā nebūs dzīve. Tās būs pastāvīgas mokas. Mana sirds nebeigs asiņot. Tā tieksies, lai savienotos ar tevi, mans visdārgais draugs, tur, aiz zvaigznēm.

—    Ja kādreiz . .. esmu tevi netīšām … sā­pinājis … piedod, — slimais dvēsa.

—   Tikai prieku, laimi, zemes virsū gandrīz neaizsniedzamu, esmu no tevis piedzīvojusi. Man nav nekā, ko piedot. Ir tikai, ko ļoti nožēlot. Varbūt neesmu mācējusi tevi glabāt.

—    Nerunā tā … nerunā .. . mans eņģei ..'.

Slimnieks runāja ar pūlēm. Varēja nojaust.

ka kaulainā sieviete savu izkapti jau atvēzējusi cirtienam. Slimnieks arī pats to juta. Tāpēc pa­steidzās pateikt dzīves biedrenei pēdējo vēlē­šanos.

—    Uzklausies vēl… dārgā, mani… Kad manis … vairs nebūs … brauc ar bērniem . .. uz Vidzemi… Dievs palīdzēs… tur kaut kā iekārtosieties… Te būs jums… par daudz grūti…

—   Labi, mīļais. Ja nebūs te iospejams dzīvot, aizbrauksim.

—    Tagad . .. beidzamo reizi… mani no­skūpsti … izdvēsa cietējs.

Sieva to izpildīja. Tas bija neparasts skūpsts. Ar šo skūpstu Elizabete vīru it kā ievadi ja aiz­saulē.

Kad viņa no vīra lūpām atrāvās, sākās jau agonija.. Vēl tomēr tas izdvēsa:

—    Bērnus…

Asarām birstot, sieva izskrēja ārā, saņēma bērnus aiz rociņām un ieveda istabā, noteikdama:

—    Nāciet! Papiņu Dieva eņģeļi ved uz de­besīm.

—   Johan, te ir bērni.

Viņš pavērās bērnos ar dziestošām acīm. Mē­ģināja pacelt, raku, lai tos svētītu, bet nespēja. Tad sieva paņēma vīra roku un to uzlika uz gal­vas papriekš Svenam, tad Martai. Pēc tam atkal roku nolika gultā, slimajam pie sāniem. Dziļi — dziļi tas ievilka elpu. Vieglas trīsas pārgāja vi­ņam pār ķermeni, — un viņš bija pārkāpis mū­žības slieksni.

Atraitne raustījās krampjveidīgās raudās. Bērni, satrūkušies, arī sāka raudāt. Tā neviens nedzirdēja, ka pie durvīm kāds klaudzina. Ne­dabūdams atbildi, nācējs atvēra durvis un ienāca. Tas bija Stēnboks. Viņa acīm atklājās satricinošs skats.

Atraitne bija tiktāl bēdu sagrauzta, ka bija jābaidās. lai tā nesabrūk.

Stēnboks un citi pulka virsnieki — nelaiķa draugi parūpējās par bēru sarīkošanu, Tie no sirds juta līdz atraitnei un bāreņiem. Viņu cie­šanas, cik spējams, centās mazināt, ja ne vairāk, ņemot uz sevi raizes par aizgājušā guldīšanu smilšu kopiņā

Kad tas bija noticis, atraitne iegrima tādās skumjās, ka bija drausmas par viņas prāta stā­vokli. No galīga izmisuma viņu izglāba tikai bērni. Tie lielo zaudējumu vēl nespēja novērtēt. Raudādami viņi praisija ēst, ar ko vismaz pa brī­žiem atrāva milti no smagajām domām un grūt­sirdības. Ieradās arī viena otra no pulka virsnie­ku sievām un ar sarunām centās izklaidēt atrait­nes tumšos bēdu mākoņus.

Pārrunājusi par savu stāvokli ar Stēnboku. Šildi un Nīlsenu, Martiņas krusttēvu, Rābes kun­dze atzina, ka tiešām būs labāk, ja viņa ar bēr­niem dosies uz Vidzemi. Te viņai vairs nebija ko darīt. Ar biedru rūpēm viņa no valdības sa­ņēma nelielu pabalstu. Bet ar to būtu pieticis, kaut cik taupīgi dzīvojot, visilgākais gadam.

Viņai bija maza cerība Vidzemē sameklēt sa­vus radus. Varbūt pie tiem varēs novietot bēr­nus, un pašai izdosies dabūt kādu vietu. Tādam nodomam pieslējās arī visi viņas labvēļi. Tie pa­līdzēja izpārdot lieko mantu, saposties ceļam un tad nogādāja viņu ar bērniem uz kuģi, kas devās uz Rīgu.

Bet Rīgā atraitnei neizdevās iekārtoties. Pa viņas prombūtes laiku visas tās personas, kas pret viņu bija izturējušās labvēlīgi, bija izklīdušas kur kura un mirušas. Nebija arī ko domāt, ka varētu atrast kungus, kas viņu ņemtu dienestā ar diviem bērniem.

Tāpēc bēdu sagrauztā sieviete, apsvērusi, ka Rīgā tai nav palikšana, ātri saposās un kopā ar bērniem brauca uz Kreicburgu, kur cerēja vēl atrast kādus no saviem tuvākiem radiem. Tur tiešām viņa sameklēja radus un pirmajā laikā apmetās pie māsas Marijas-Annas un svaiņa Ve- selovskiem. Tomēr iekārtoties savā dzīvē nebija lemts.

Sirdssāpes par vīra nāvi, par viņpus jūras atstāto kapu un ceļa grūtības bija saēdušas viņas veselību. Pēc pusgada Elizabete stipri sasluna. Mirstot tā sirsnīgi lūdza māsai un svainim, lai tie viņas bērnus nepamet svešiem par kāju pameslu, bet parūpējas tos izaudzināt par godīgiem cilvē­kiem. Kad viņi to apsolija, cietēja, kaut cik ap­mierināta, slēdza acis uz mūžu. Svens un Marta kļuva sērdieņi.

V

Rēveles bērnu patversmē viss administrācijās personāls skraida kā galvas pazaudējuši. Visi uz­traukti, taisas kaut ko darīt, kaut ko nokārtot, bet tikai cits citam maisas pa kājām. Durvīs allaž saskrienas krūtīs, sabaras un lamājas. '! ācLs pat uzbudināts ir patversmes pārzinis. Viņu ie­raugot, katrs it kā steidzamās darīšanas manas projām, bet īstenībā tik steidzas uz cilām telpām, ai drīzāk pazustu viņa acīm.

Augstus viesus šodien gaida ierodamies. Tā­pēc visi tā uzbudināti. Būtu taču ļoti nepatīkami, ia tie iestādē uzdurtos uz kādām nekārtībām. Bērni šorīt sacelti jau ausmā, lai tiem pēc bro­kastīm iedotu tīrus uzvalciņjus. Audzinātāji tos vai desmit reizes stāda rindās, pārbauda viņu ap­ģērbu un māca kā atbildēt, kad augstie kungi ko vaicās.

Ap pulksten divpadsmitiem gaidītie piebrauc. Tie ir Rēveles pilsētas domnieks Holsts im Alūk­snes prāvests Gliks. Holsts ir patversmes ku­rators.

Kad rindā nostādītie bērni aplūkoti, kungi ieiet guļamie!pā. Tur tie apskata uz nārām salik­tos salmu madračus un. gultu drānas. Tās izrādās tīras. Un nav brīnums — šorīt tika apmainītas. Kas zin, ko revidenti būtu sacījuši, ja redzētu šorīt novāktās, sagulētās gultu drānas. Zem viena matrača atrod iebāztu maizes riecienu. Jautā­dams, kurators uzlūko pārzini.

—    To kāds blēņdaris atnesis no ēdamistabas, — taisnojās pārzinis. — Bērni tiek ēdināti pie­tiekoši. Bet dažs no beidzamā laikā pieņemtiem vēl negrib atstāt vecos niķus un bāž maizi aiz apģērba, lai apēstu pēc gulētiešanas. Grūti tā­diem izlaistiem bērniem iemācīt kārtību.

Tālāk prāvesta redzīgās acis saskata pār gtill- segu rāpojot kādu kukaini, kuram te pavisam nedrīkstētu būt vieta.

Kad Gliks to parāda HoĪstam, pēdējais top nikns un bļauj:

—   Vai jūs redzat, Millera kungs, kāda netīrī­ba te valda? Vai jūs gribat te ierīkot menaže- riju?

—    Augsti godāts kuratora kungs, piedodiet. Tos kustoņus būs ievazājis kāds no aizvakar pie­ņemtu m. Bija divi zēni. I io ļoti nolaisti, l ika darīts viss, lai viņus aptīrītu. Bet kāds parazits tomēr paglābies, varbūt nokritis uz grīdas, — at­bildēja pārzinis, sarkdams ur» bālēdams.

—    Lai es tādus skatus nekad neredzētu! No­pietni brīdinu jūs: ©s drīzumā ieradīšos atkal. Un ja vēl ko tādu atradīšu — uz pēdām jūs atlai­dīšu no amata. Te vajadzīgs bērnu patversmes pārzinis, nevis utu audzinātājs! — draudēja Holsts.

Kurators ar savu pavadoni vēl aplūkoja maz­gātavu un produktu noliktavu. Virtuvē viņi no­garšoja ēdienu. No katla pasmelto zupu Holsts, pagaršojis, izspļāva samazgu traukā. Laikam par gardu to vis neatrada. Taču teiktin neko neteica.

Tad abi aizgāja uz patversmes kanceleju, i ur prāvests sāka noklaušināt pa vienam atsauk­tos bērnus, kamēr Holsts, nosēdies sānus, kiantsi- jās. Bērnu zināšanas bija visai vājas, lai gan tīšām bija atsaukti tādi. kas attīstītāki. Daži tikko pazina burtus un ciparus; mācēja skaitīt labi ja līdz simtam. Retais mācēja uzteikt kādu dziesmas pantiņu.

Starp noklaušināmiem bērniem prāvestam krita acīs kāda meitene. Neraugoties uz saviem septiņiem gadiem, viņa, diezgain tekoši lasi ja. Vi­ņas izturēšanās ari nebi ja tāda, kā citiem bēr­niem. Kamēr tie bija. bikli kā onio meža atvesti vilcēni, zīda sev pirkstus, kasija pakaušus un lū­kojās caur pieri, šī izi<aiistija pieklājīgu reveransu un izturējās svabadi. Runājot, skatījās vaļsirdīgi acīs Uzrunāta-, atbildēja ar apdomu un taktu.

—   Kā tevi, meitiņ, sauc? — jautāja mācītājs, kad bija to noklaušinājis.

—   Mani sauc Martu, cienīgs prāvesta kungs.

Kas tevi māci ja lasīt?

—   Svens, mans brālītis.

Gliks paskandināja zvaniņu. Kad ienāca pār­zinis, viņš tam prasija:

—   Cik ilgi šī meitene uzturas patversmē?

—   Divus mēnešus, prāvesta kungs.

—   Tik nesen? Kāpēc viņa gluži citādāka nekā citi audzēkņi? Kāpēc māk pieklājīgi iztu­rēties?

—   Cik varēja izzināt, viņa cēlusies no labā­kām aprindām. Viņu atveda reizē ar viņas brā­līti Svenu. Pēc nostāstiem, bērnu māte esot bi­jusi virsnieka atraitne. Kā saucies bērnu tēvs, to pašreiz neizdevās noskaidrot. Abus bērnus at­veda no Tērba.tas kāda viņiem sveša sieviete. Pēc mātes nāves kādu laiciņu bērnus turējuši radi­nieki, bet kad tie nomiruši, tad kaimiņi. Tie, būdami paši nabadzīgi, viņus ilgāk turēt nav va­rējuši. Lai bērni nenomirtu badā, tie saklaušinā­juši, ka pie mums R ēvelē ir bāriņu nams. Un tad kāda sieva tos atveda. Kad prasi jām — kā sali­kušies bērnu vecāki, viņa nevarēja pateikt. Ti­kai paskaidroja, ka bērnu mirušie radinieki esot bijuši Veselovski. Tad mēs bērnus arī pierakstī­jām kā Veselovskus.

Brīdi padomājis, Gliks teica meitenei:

—   Ej, pasauc savu brālīti un atved šurp.

—    Svena vairs te nav. Svenu aizveda, — atbildēja meitene un sāka raudāt.

—    Kurp aizveda? Kad?

—   Es nezinu, augsti godāts prāvesta kungs.— atteica mazā, slaukot asaras priekšautā.

Gliks pavērās jautājoši pārzinī. Tas pa­skaidroja:

—    Puika bija deviņi gadi vecs. Tā kā mūsu iestāde kaujas ar līdzekļu trūkumu, mēs tik prā­vus bērnus nevaram šeit turēt. Pie pirmās iespē­jas mēs no tādiem atsvabināmies. Mēs dabūjām zināt, ka valdība veselīgus puisēnus, ap desmit gadu vecumā, uzņem kantonistu skolā. Tur tiem dod pilnīgu uzturu un apģērbu, māca lasīt, rak­stīt un iepazīties ar militarprasībām. Pēcāk viņus kā jaunus kareivjus ieskaita karaspēka daļās. Pēc mūsu uzaicinājuma pagājušā nedēļā te iera­dās virsnieks Strūves kungs, apskati ja ?ēnu un paņēma to sev līdz uz skolu. Puikam gЈii vč3 nebija desmit gadu, bet tas bija prāva, stalta au­guma.

—   Labi, jūs variet iet, — teica prāvests pār­zinim. Kad tas bija aizgājis, Gliks saeija Hol- stam:

—   Man šis bērns patīk. Es gribētu to ņemt pie sevis sīkiem pakalpojumiem. Protams, nekas viņai netrūks.

—    Meitene šķiet labi attīstīta. Es domāju, lv to nenožēlosi, — Holsts atteica.

Tad prāvests griezās pie bērna:

—    Meitiņ, vai tev gribētos braukt rnan līdz uz Alūksni un dzīvot pie manis?

—   Labi, augsti godāts prāvesta kungs. Loti pateicos, — atbildēja Marta, taisot reveransu.

—  Tur tev slikti neklāsies. Varēsi augt kopā ar manām meitām. Zināms, vajadzēs strādāt. Un tev jābūt čaklai, godīgai, paklausīgai.

—   Centīšos tāda būt, — meitene attrauca.

—   Nu labi, bērns. Rītā es atsūtīšu pēc tevis cilvēku, — Gliks neteica un meiteni atlaida. No­klaušinājis vēl dažus bērnus, prāvests ar kura­toru reizē aizbrauca. Gliks bija apmeties pie Holsta, Tur Ilolsta kundze viņus jau gaidīja ar pusdienām.

Otrā dienā pēc Martas ieradās ķesteris. Tas ienesa prāvu saini. Izrādījās, ka tur bija Martai pilns komplekts apģērba un veļas.

—  Redzi, cik smuku uzvalku tev atsūti ja prā­vesta kungs. Tīri kā kādai princesei! — smējās ķesteris.

Ar priekā pukstošu sirdi meitene pārģērbās jaunajā uzvalkā. Cik skaisti tas stāvēja! Nesa­līdzināmi labāk nekā slikti pielaikotais patver­smes apģērbs, kuru nodeva pārzinim.

Pārģērbusies, Marta atvadi jās no biedrenēm. Šķiroties, tās viņu apkampa. Dažas pat aprau- dājās.

— Laimīgā, tu! — čukstēja tās, pavadīdamas Martu ar slepenu skaudību.

Tai pašā dienā prāvests Gliks meiteni aizve­da sev līdz uz Alūksni. Tur Mārtiņā pirmajā laikā dzīvoja pie ķestera. Tikai pa dienām aiz­gāja uz prāvesta dzīvokli. Vēlāk — kā Gliks bija sacijis — viņa pārgāja pavisam pie prāvesta.

VI

Kādu dienu Marta iegāja mācītāja kabinetā noslaucīt putekļus. Viņas vērību pievilka savā­das garas papīra strēmeles, kas bija saliktas uz rakstamgalda, kā gali nokarājās pāri malai. Bija pelēks papīrs, bet viscaur apzīmēts ar rakstu zī- mēm. Tuvāk aplūkojot, izrādijās, ka tie ir gotu burti, kurus viņa labi pazina. Ieinteresējusies par šiem rakstiem viņa sāka tos burtot. Te uzreiz plats smaids atplaiksnijās meitenes sejā. Viņu pārņēma prieka jūtas, ka viņa šos rakstus var mazliet saprast. Tās rakstu zīmes taču bija 1 a t- viešu valodā. Visu nodrukāto viņa gan ne­saprata, bet no saprotamajiem vārdiem varēja apmēram uzminēt arī nesaprasto vārdu nozīmi. Domās viņa vārdus virknēja teikumos un centās iedziļināties, lai saprastu. Bet pūliņi nelīdzēja. Visu saprast viņa nevarēja. Kad saliktu lapas kopā un sašūtu, tad iznāktu tāda kā grāmata. Bet tik šauru un garu grāmatu viņa nekad un nekur nebija redzējusi.

Par putekļu slaucīšanu viņa bija galīgi aiz­mirsusi. Noliekusies pār papīriem, viņa tanīs burtoja. Pabeigusi vienu strēmeli, pacēla to un nolika sāņus. Sāka lasīt otru.

Lasīšanā nogrimusi, tā nemaz nebija pama­nījusi, ka durvis klusām bija atvērušās, un kāds bija ienācis. Tas bija prāvesta bērnu mājskolo­tājs Vurms. Cenzdamies netrokšņot, viņš labu brīdi tur stāvēja un vēroja meiteni, kas likās tur ko lasot. Tik jocīgi nopietna bija meitenes seja un pierīte krunkās savilkta, lūpas kaut ko čukstēja, bet skaņas nenāca.

Tad viņš ierunājās:

—   Marta, ko tu tur dari?

No ienācēja balss mazā tā satrūkās, ka no­trīcēja. Straujā pakustienā lasītā lapa nokrita uz grīdas. Atģidusies, viņa ātri paķēra lapu un nolika vietā. Tad, vilcinādamās, atbildēja:

—   Es mēģināju tos rakstus lasīt, krusttēv Vurm.

—   Vai tad tu viņos arī ko saproti?

—   Mazliet saprotu. Tas ir latviski.

Nu, palasi man priekšā kādu gabaliņu.

Tad meitene paņēma sāņus nolikto loksni un drusku stomīdamās lasija:

«Kungs, tu esi mans Dievs, tevi gribu es paaugstināt, es slavēšu tavu vārdu, jo tu dari brī- nīgas lietas. Tavi padomi no senienes ir patie­sība un uzticība . . .» (Ezaj. 25. 1.)

—   Un tu saproti izlasīto? Pastāsti, kas tur bi ja teikts.

Marta pateica aptuveni latviešu teksta saturu.

—   Labi. Diezgan. Man jāatzīstas, ka tu sa­proti vairāk nekā es. Vai tu arī zini, kas tās par lapām?

—   Nē.

—   Ta ir latviešu b i b e 1 e. Tu taču būsi kaut ko dzirdējusi par to svēto grāmatu?

—   Kā nu nē! Esmu gan dzirdējusi. Esmu bībeli arī redzējusi. Bet tā bija liela četrstūrai­na grāmata, greznos, biezos vākos iesieta. Te ir tikai tādas garas lapas kā dvieļi.

—   Kāpēc tu redzi šeit tādas garas atsevišķas lapas, to es tev pastāstīšu citā reizē. Tagad tik pateikšu, kur ši bībelc cēlusies. Tev jāzina, ka Glika kungs ir nevien mācītājs, nevien prāvests,

bet turklāt arī liels zinātnieks. Viņš griezis vē­rību, ka latviešiem, kas apdzīvo daļu no Vidze­mes un Kurzemi, nav bībeles. Šī nelielā tauta, at­rodas uz zema attīstības līmeņa^ Gandrīz visi viņi ir muižnieku dzimtļaudis. Ne arvien viņi tādi bijuši. Bet kā tas noticis, ka viņi krituši ci­tu tautu kalpībā, tas ir plašs jautājums. To es tev paskaidrošu citā reizē. Un ievēro, kamēr ci­tām;, lielām tautām: vāci cm. dāņiem, zviedriem un citiem jau kopš gadsimteņiem ir viņu valodā tul­kota bībele, latvjiem, līdz šim tādias nebija. Tad nu mūsu prāvests uzņēmies tos milzīgos pūbņus, ko tu, mazā, nevari pat aptvert ar savu prātu, un pārtulkojis bībeli latvju valodā.

—   Bet bībele taču ir liela. Cik tad ilgi prā­vesta kungam vajadzēja rakstīt?

—   Visu tavu mūžu.

—   Es to nesaprotu.

—   Cik veca tu esi?

—   Septiņi gadi.

—   Nu. tik ilgi prāvests nostrādājis bībeli tul­kojot, gandrīz diendienā, kad bija mājā un ne­bija aizņemts amata darīšanās. Un tulkojis ne­vis no mūslaiku: pazīstam,ajām valodām, bet no senlaiku — grieķu un veoebirēju.

—   Kāpēc tas bija vajadzīgs?

—   Lai pareizāk varētu pārtulkot, vajadzēja iet pie pirmavotiem. Pirms uzsākt tādu darbu, viņš iepriekš tikpat ilgi mācijies Vācijā pie sla­veniem zinātniekiem tās vecās valodas. Un tad, lai bībeli pārtulkotu latviski, nācās mācīties arī latvju valodu. Bet tā ir loti grūta, jo nelīdzinās nevienai no lielo tautu valodām.

—   Vai prāvesta kungam par to maksā?

—    Tikpat kā nekā! Labi, ja dabū papīra un tintes tiesu. Tas ir viņa sirds darbs. Šos pūliņus viņš uzņēmies aiz tīras tuvākmīlestībais. Bet ar to viņš sev uzcēlis piemiņu uz gadu tūkstošiem. Latvju tautas pateicība būs viņam vienīgā atlī­dzība par milzīgo darbu.

—    Cik labsirdīgs, jauks cilvēks ir prāvesta iēv,s!. — spulgojošām, acīm izsaucās meitene. — Es jums, krusttēv Vurm, vēl daudz ko gribētu jautāt šinī lietā.

—   Esmu ar mieru tev visu paskaidrot, tikai ne tagad. Nācu pēc kādas grāmatas. Man jāsāk ar bērniem ģeogrāfijas stunda. Bet vakarā ienāc pie manis. Tad atkal varēsim parunāties.

—    Man arī jāslauka putekļi. Kad tik ne­nāktu mani meklēt Šarlotes jaunkundze!

V'tirms izgāja, un Marta naski ķērās pie darba.

Kad vakarā meitene iegāja pie mājskolotāja, tas viņai vēl paskaidroja par Giika pārtulkoto bībeli.

—    liedzi, lai šādu milzīgu darbu veiktu, va­jadzēja sakumā tulkojumu uzrakstīt un nevis vienu, bet vairākas reizes, arvien no jauna izla­bot pamanītās kļūdas un nepareizos izteicienus. Pārrakstīšanas cllarbā gan Clika kungam piepalī­dzēja students Vitens. Tad. u zrakst ī tās bībeles rokrakstu jeb manuskriptu aizsūtīja mācitāju komisijai, lai tie izlasa un pārbauda, lai izlabo, ja vēl kāda vieta būtu neskaidra. Tā lasīšana vien aizņēma gandrīz četri mēneši laika. Tev, meiten, jāzina, ka latvieši ir vēl īstena dabas tauta, un tāpēc viņu valoda maz attīstīta. Bet bībele pārpildīta ar tādiem jēdzieniem, kam nav tiešu sakaru ar šās tautas dzīvi. Grūta vēl lat­viešu valoda arī tāpēc, ka viņā nav nekādu grā­matu, kur varētu kādas ziņas smelt. Prāvestam bija jāmāccs tieši no pašas tautas, cenšoties jo biežāk ar latviešiem sarunāties, izvaicāt tos par dažādām parādībām, noklausīties pašu latviešu sa runās.

—    Bet kāpēc latviešu bībele rakstīta uz tā­dām garām papīra strēmelēm?

—    Bībeles rokrakstu aizsūti ja grāniatspi ēstu­vei uz Rīgu. Tur ir tādi alvas burti, kādus tu redzēji uz tām loksnēm. Kad tos burtus paņem un skatus, tie ir izlieti ačgāitniski. Bet kad tos iemērc melnā krāsā utt uzspiež uz papīra, tad atspiedums iznāk pareizi. Grāmatspiesluvē bur­tus saliek citu pie cita vārdos, vārdus teikumos un savirknē rindās, ka tu redzēji. Bet iekams sāk grāmatu iespiest, tādus rindu nospiedumus kā prāvesta kabinetā, aizsūta grāmatas sarakstī­tājam jeb autoram. Tam vēl jāpārbauda, vai burtlicis nav kādu vietu pārpratis, vai nav ielaidis kļūdas. Tādu pārbaudi sauc par ko- rekturu. Pēcāk, kad koriģētās loksnes aizsū­ta uz spiestuvi, tur raksta salikumā izdara visus izlabojumus un tad sadala pa tik daudz rindām, cik saiet vienā grāmatas lapas pusē. To sauc par aplaušanu. Kad tas izdarīts, saliktos burtus liek zem spiedes, aptriepj ar melnu krāsu un spiež virsū baltu papīru lielām lapām. Tad lapas saloka, saliek citu pie citas un iesien. Un nu ir grāmata gatava.

—   Bet ir gan gudrs mūsu prāvesta tēvs! — noteica Marta.

—    Jā, tas ir gud'rs vīrs. Pa desmitiem un simtiem tūkstošu tāds tik viens atrodams! — pie- 1 >a Isoj a mājskolotājs.

Vurms gan šaubījās, vai visu, ko viņš pa­skaidrojis, meitene ir sapratusi. Bet viņam gri­bējās padižoties ar savām zināšanām kauču bērna priekšā.

VII

Martas dzīvē bija sācies jauns posms. Pēc tēva nāves un pārbraukšanas uz Vidzemi viņai un Svenam bija klājies ļoti grūti. Māte, savārgusi un slima, bija situsics kā uz sausuma izmesta zivs. Kad māte nomira, radās vēl lielākas grū­tības.

Drīz pēc mātes nāves Veselo vsk i bija aiz­gājuši dzīvot uz Tērbatu. Tur arī pats Veselo v- nkis bija miris. Tad tante bija iestājusies die­nestā un bērnus nodevusi pie svešiem. Bet tā kā nabadzīgajai atraitnei, visai maz nopelnot, bija iespējams- par bērnu uzturēšanu maksāt tikai nie­cīgu atlīdzību, bērni bija turēti nolaidīgi un iz­salkumā. Taču tāda dzīve pusbadā bija bērnus savā ziņā labvēlīgi ietekmējusi, norūdot organis­mu. Marta nekad nebija izlutināta ēdienu iz­vēlē. Saprotams, kā jebkurai dzīvai būtnei, arī \ iņai viens otrs ēdiens garšoja labāk, citi sliktāk, bet ēst viņa varēja visu. Nekad neteica, ka tas vai tas ēdiens tai nepatīk. Dievam pateikdamās, viņa batudija jebkuru barību.

Tomēr, kā par brīnumu, pie nolaidīgas kop­šanas viņa nebija varējusi pierast. Tīrības un kārtības mīlestība viņai bija laikam mantojums no vecākiem, (au tanīs agrākos gados, kad citi bērni, kam trūkst kārtīgas kopšanas, staigā ap­kāri netīri un noplīsuši, Marta pazina tīrības un spodrības augsto vērtību.

Kādu laiku vēlāk viņa apvaicājās mājskolo­tājam,:

—   Krusttēv V.urm, kāpēc ciciniīgmāte tik reti redzama, un dzīvo pa savām telpām vien?

—    Kā to lai tev paskaidro, bērns, — attrauca Vurms. — Viņa ir augstas kārtas dāma, t. i. no augsta d'zimuma. Viņas tēvs agrāk bija Alūksnes komandants, saucās Bernhards Reiters, ritmeis- tars, māte — muižnieka Patiku!a meita. Prāvesta ienākumi ir tik prāvi, ka var turēt sev saimnieci. Tāpēc Glika kundze nemīl saimniecībā nodarbo­ties, bet vairāk sēž buduārā un lasa grāmatas vai nodarbojas ar smalkiem rokdarbiem. Viņa māk arī labi gleznot. Bet galvenais, kāpēc viņa tik reti par ādas ļaudīs, ir viņas vājā veselība. Pēc kāda uztraucoša gadījuma viņa stipri sakritusi.

—    Kas tas par gadijumu? Ja var, lūdzu pa­stāstiet man.

—    Ak nu, mazā, tu esi ļoti ziņkārīga. Bet lai arī iet — pastāstīšu. Prāvesta tēvs no laika gala bijis ārkārtīgi sirdīgs, drosmīgs cilvēks. Sa­vus pienākumus pret Dievu, ķēniņu un cilvēkiem tas izpilda pēc labākās sirdsapziņas, nebaidīda­mies ne no paša velna. Starp mums runājot, š jienes augstmaņi, apkārtējie muižnieki ir īsteni ragu lopi, lieli nelieši. Tāpēc Glika kungs tos netaupa. Gan privaiās sarunās, gan savos spredi­ķos tos norāj un kaunina bez žēlastības. Reiz, tas bija priekš pieciem gadiem, viņš baznīcā vācu dievvārdos teicis svelmīgu sprediķi. Tad nu, pēc dievkalpojuma, tieši no baznīcas atnāca divi muiž­nieki: Rejas muižas arendators kapteinis Dānfelds un Lāsberģes rentskungs kapteiņleitnants Kos- kuls, šu.ri>, uz pastoraitu. Rupjā veid'ā tie sāka Glikam pārmest, ka savā sprediķī viņš esot visus muižniekus nosaucis par velna bērniem. Muiž­nieki prāvestu lamāja. Prāvests tiem paskaidro­ja: viņš tikai izteicies, ka tie muižnieki, kas iz­turas cietsirdīgi pret saviem dzimtļaudīm, kuļ tos rīkstēm, liek svētdienās strādāt, neļauj ap­meklēt baznīcā dievkalpojumus un neļauj zem­niekiem bērnus laist skolā, — tie nav Dieva bēr­ni, bet velna bērni, Ja negrib tādu vārdu nopel­nīt, lai tik bezdievīgi nerīkojas un neaizmirst, ka viņu kalpi — latvieši un igauņi — tāpat ir Dieva radīti cilvēki. Bet abi muižnieki bija iedzērušies uin negribēja prāvesta iebildumus klausīties. Tie vēl arvien Gliku neģēlīgi lamāja, ka viņš pats esot pilns grēku kā suns blusu, lekarsās arī prā­vests. Nonāca tiktāl, ka Dānfelds un Koskuls tai,sijās Glikam uzbrukt un viņu piekaut.

Izceļoties milzīgai kņadai, Glika kundze iz­skrēja uz balkona, kur notika ķilda, un metās vīru aizstāvēt. Tikai pēc ilgākas vārdu pārmai­ņas abi muižnieki aizgāja,.

Bet prāvestam un viņa kundzei šī ķilda mak­sāja ļoti dārgi. Viņiem tolaik bija mazs bērns. Kad nelieši bija projām, kundze, apmierināju­sies, bija pazīdījusi mazo meitiņu, pavisam aiz­mirsdama par savu uztraukumu. Bet 'u vēl ne- •aproti, ko tas nozīmē. Jāzina, ka sievas, kam /idļami bērni, pēc uztraukuma nedrīkst dot bēr­nam zīdalu, jo tad zīdals samaitājies, un bērns Knslirnst. Tā izgāja arī mācītāja kundzei. Viņas meitiņa tūdaļ saslima un pēc dažām dienām no­mira. Un veselīgā un jautrā bērna pēkšņā nāve atstāja uz kundzi ļaunu iespaidu. No tā laika viņa sevī ievilkusies un izvairas no cOvēkiu sa­biedrības.

—    Cik žēl, — līdzcietīgi noteica Marta un, patencinājusi mājskolotāju, aizgāja savā darbā.

Pēcāk Vurms gandrīz nožēloja: Marta bija vēl maza meitene. Kamdēļ vajadzēja viņai to stāstīt. Bet tur labot neko nevarēja.

Glika mājsaimniecību vadija kāda paveca radiniece. Tā bija kārtīga sieviete. Bet kā tas dzīvē allaž mēdz būt, neraugoties uz labām īpa­šībām, tomēr bija palikusies vecmeitās. Bet viņa nekurnēja <un mesa savu goda vaiņagu sirmajā galvā ar pašcieņu.

Kad Gliks bija pārvedis Martu, viņš saimnie­cei Šarlotei bija pienācīgi paskaidrojis atvestās meitenes stāvokli. Viņš grib, lai to aīpmāca visas saimniecības un mājturības darbos. Tomēr Marta netbū.s viņa mājā vienkārša kalpone. Lai Šarlote tāpēc to labi kopj un uzrauga, kā audžu meitu, mācot visos labos kristīgu cilvēku tikumos. Mazā ir sērdienīte. Un viņās pienākums darīt tai dzīvi pēc. iespējas labu. Lai izturas tā, ka pēcāk nemo­cītu sirdsapziņa, ka bāra bērnu slikti turējusi.

—   Reiz es esmu šo bērnu pieņēmis savā pār­ziņā un audzināšanā, man būs Dievam par viņu jādod1 atbildība. Kad viņa nodarīs kādas blēņas vai nerātnības, tai jādabū sods. Bet tādās reizēs labāk pasaki man. Tad spriedīsim abi —• cik stipri viņu sodīt, — nobeidza savus aizrādi jumus Gliks.

Un tie nebija tikai skaisti vārdi. Gliks ne­bija tas vīrs, kura vārdi atšl<irtos no darbiem. Tā bija mīlestības pārpildīta sirds, kas tuvāku ( iešanas un bēdas ņēma ļoti nopietni. Tā, redzot

latvju tautas nospiesto stāvokli, grūtās klaušas nu neattīstību, viņš, neklausoties uz muižnieku pār-ļ metumiem un zobgalībām, nodibināja latviešiem septiņas skolas un skubināja tāpat rīkoties sava iecirkņa mācītājus.

Martai paskaidroja, ka viņa augs kopā ari mācītāja meitām. Bet viņa nedrīkst pret tāti būt rupja vai tās kaut kā. ķircināt.. Meitene ap. soli jās tā darīt, kā aizrādīts. Taču ne arvien visai gāja tik vepri tupeļos.

Būdama strauja temperamenta un sajuzdama,! ka ir brīva un neapspiesta, Marta kļuva stipri] draiskulīga. Uz aušību pamata tad arī iznāca sīkas sadursmes ar kunga meitenēm, sevišķi arļ Kristīni. Pa rasti tādās reizēs Šarlotes jaunkun-ļ dze viņu krietni izrāja. Bet kad ķilda bija stip-ļ rāka, saimniece ziņoja prāvestam. Spriedums! bieži vien nebija par labu prāvesta meitām. Bī-ļ damies nodarīt pārestību bārenītei, Gliks allaž] savām meitenēm uzlika pa plāksterim uz dibena, bet audžu meitu tikai sabāra.

Bet Martai bija mīksta sirds. Kad tā apzinā­jās savu vainu, viņa neļāva pretiniecei oiest ne­patiesi. Kolīdz tēvs ņēma savu meitu uz klēpja, kas nekā laba nesolija, Marta momentā bija tur klāt, skūpsti ja jau sitienam pacelto roku un lūdza piedošanu, jo vainīga visvairāk ir viņa. Tāda izturēšanās neļāva iestāties vēsumam starp prāvesta bērniem un viņa audžumeitu. Neskato­ties uz biežām, sīkām sadursmēm, viņu starpā draudzība un mīlestība nobrieda arvien stiprāka.

Tāpēc garīdzniekam nekad nenācās nožēlot, ka pieņēmis savā gādībā pamesto sērdienīti. Tā vien izlikās, ka šim bērnam līdz atnākusi Dieva svētība.

gludi. Piepildījās sakāmvārds: zvērini vai desmit reiz dienu, tikpat tas iet kar-

Nodoma — Martu pilnīgi pielīdzināt saviem bērniem — Glikam nebija bijis. Tāpēc arī viņš netaisijās to adoptēt. Bet viņš gribēja meiču iz-

midzināt par krietnu un tikumīgu jaunavu, lai iiccāk viņa būtu pilnīgi spējīga bez lielām grūtī­bām nopelnīt uzturu un pacelties augstāk par \ i< nkāršas kalpones stāvokli.

Ņemot to visu vērā, strādāt Martai nācās daudz. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa kustējās kā ūdens zāle. Tikai darbi bija piemē­roti viņas spēkiem. Tie nebija smagi, bet prasija (-tiklību, izveicību un izturību.

dīks nedomāja arī dot Martai tādu izglītību Kā paša meitām. Bet cik laiks un apstākļi atļāva, viņš lika tai nepieciešamāko mācīties.

Tikai te viņa labās tieksmes atdūrās negai­dītā kārtā pret sievas ieskatiem. Glika kundze domāja, ka kalpa cilvēkiem mācīt zinības — no­zīmē viņus bojāt. Paglītoti apkalpotāji kļūstot lepni un nepaklausīgi. Tāpēc viņa prata aizvien iekārtot tā, ka Marta bija mūžīgi aizņemta visda­žādākos pienākumos un mācībām neatlika laika.

Prāvestam bija četras meitas: Anna. Geneta ((Irita,), Kristīne un Elizabete un viens dēls, Er­nests. Aizņemtam bībele,s tulkošanā, almata darī­šanās un skolu lietās, prāvestam nebija vaļas pa­šam savus bērnus mācīt. Tāpēc tas bi ja pieņēmis par mājskolotāju Teodoru-Johanu-Gotfrīdu Vu<r- inu. kārtīgu jaunekli. Tas mācija bērniem vācu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātiku. Pats (■liks mācija tikai reliģiju, literatūras vēsturi uin latiņu valodu.

Sievas ieskatus par to. ka dienderus nevajaga grāmatu gudrībās mācīt. Gliks gan mēģināja gro­zīt, bet tas viņam neizdevās. Vienu otru reizi vii.iš centās to pārliecināt par tādu ieskatu apla­mību. Bet kolīdz viņš tādu jautājumu pacēla, sieva tūlīt saīga un nemaz neielaidās valodās. Redzot, ka tādas sarunas sievu sarūgtina, Gliks, mīļā miera dēļ, piekāpās un atmeta ar roku.

Un tā. daudziem par lielu brīnumu, lai gan Marta dzīvoja lielā izglītības censoņa, prāvesta Glika namā ilgus gadus, viņa tikpat kā nekā ne­iemāci jās, palikdama gandrīz uz tā paša izglītī­bas līmeņa, kā vienkāršas kalpones. Ja jaunava ar savu atjautīgo prātu dzīvē tomēr daudz ko pie-S savinājās, tās nebija grāmatu mācības, bet prak­tiskās dzīves gudrības.

Tu Mairtas izglītība apsika pašā sākumā. Va­jadzēja aprobežoties ar vismazāko. Tikai vienu Gliks nepameta novārtā. Viņš nopietni parūpē­jās, lai Marta, kā evaņģēliskās luterāņu baznīcas, piederīgā, pamatīgi iemācītos ticības mācību

Tā kā tejienes iedzīvotāji bija latvieši, Mar­ta, satikdamās ar liem ārpus mājas, iemāci jās lat­viski tekoši runāt. Pilsētu apsargāja zviedru garnizons. Lai nepiemirstu savu tēva valodu, viņa pie izdevības centās runāt arī zviedriski. Alūksnē dzīvoja arī igauņi. Marta, iemāci jās arī mazliet igauniski, ja uz citām zinībām iai neko nenesās prāts, tad valodas viņa, sarunājoties, piesavinājās kā pa jokam, nemaz nemanot.

Pēc dažiem gadiem sāka slimot Glika ģime­nes saimniece Šarlotes jaunkundze. Mācītājs bija (noraizējies — kā viņi pārtiks bez saimniecības vadītājas. Pagaidām, pa viņas slimības laiku, māju turēt kārtībā centās Marta. Gan četrpad­smit gadu vecai meitenei nebija vajadzīgās pras­mes un respekta pret apkalpotājiem. Pēc pašas kundzes norādi jumiem tomēr kaut kā cauri nāca. Prāvests dažkārt kalpones sarāja un noteica, ka Martas lietišķās pavēles tām vajaga izpildīt.

Šarlotes jaunkundze bija spiesta atrauties no darbiem un palikt savā istabā aizvien biežāk. Ne­pagāja gads, kad stāvoklis tapa tik Jauns, ka bija jau pati kopjama. Ja nu Martai jau agrāk bija atlicies Joti maz laika, lai kādus brītiņus ziedotu sava gara izkopšanai, — tagad brīvlaika nebija vairs nemaz. Lai turētu kārtībā visu māju, kur dažkārt bija vairāk kā piecpadsmit cilvēku pa­ēdināmi, Martai bija gan ko rauties. Kā čakla paipala viņa skraidīja no guļamistabas uz virtu vi, no virtuves uz pagrabu, no pagraba atpakaļ uz

virtuvi, tad uz kabinetu, bērnu istabu, buduāru mi c i tām telpām. Bez tam. kalpones pavadībā viii vajadzēja iet uz tirgi:,, uz magazīnām iepirk­ties un citur pilsētā visdažādākās darīšanās.

Un kaxl Šarlotes jaunkundze aizmiga mūža miegā. Martai nācās uzņemties viņas pienākumus visā- pilnībā. Tagad nācās tikt galā ar pašas prāti» vien. To viņa bija darijusi gan arī līdz šim. taču vismaz grūtos brīžos bija griezusies pēc padoma ļ)ie saimnieces. Kam lai prasa padomu tagad? Kundzei? Bet pret kundzi viņa sa juta dziju god­bijību un neuzdrošinājās to traucēt.

Kamēr Šarlote bija dzīvojusi, mācītājs nebija lielu vērību piegriezis tam, kas saimnieko. Tagad sāka domāt — ko darīt? Meklēt citu saimnieci? Bet nebija viegli dabūt cilvēku, kuram var pil­nīgi uzticēties. Pa tam viņš vēroja — kā veiksies saimnieces vietniecei — pusaudzei? Un ar prie­ku tam nācās konstatēt, ka pēc Šarlotes nāves mājā nekas nav ticis sliktāks. Trauki un istab- lietas mirdzēja un laistijās, veļa bija balta kā sniegs, visas malas izmēztas tīras un glītas. Pat zeķes visai ģimenei bija rūpīgi salāpītas. Nevie­nam apģērba nedz veļas gabalam netrūka pogu.

Nācis pie tādas iepriecinošas parādības, mā­cītājs kādu vakaru lika pasaukt Martu: savā ka­binetā.

—    Piesēdies, mans bērns. — viņš teica mei­čai. kad tā ienāca.

—    Es varu pastāvēt, papiņ (tā Marta sauca audžutēvu).

—   Nekas, piesēdies vien. Gribu ar tevi no­pietni parunāt.

Negribot, meitene apsēdās.

—   Redzi, meit, krustmātes Šarlotes vairs nav.

—   Jā. Cik žēl!

—    Dievs lai mielo viņas dvēseli — tā mēdz sacīt pair mīļu nelaiķi latvieši. Bet kā nu būs ar saimniecību? Kas to vadīs?

—    "Vai, papiņ, jūs esat ar mani nemierā un gribat sūtīt mani projām.? — Marta uztraukti iz­saucās un uzspruka kājās.

Gliks laipni saņēma to pie pleca un nospieda.' atpakaļ uz krēsla. Šķelmīgi vīpsnodams, tas lē-i nām teica:

—   Jā, gribu pieņemt jaunu saimnieci.

Meitenes acis parādi jās asaras.

—    Neraudi. Vēl taču tu nezini — kas būs jaunā saimniece.

—    Man ir vienalga Bet man sirds sāp, ka neesmu mācējusi strādāt jums pa prātam.

Marta, neaušojies, bet uzklausies. Jaunā saimniece manā mājā būsi tu.

—   Ak, papiņ! — izsaucās Marta. Vienā mirklī viņa bija no krēsla augšā: un nokrita audžutēvam pie kājām. Apkampusi tam ceļus, tā skūpstija sava labvēļa rokas, slacīdama tās prieka asarām.

—   Tā ne vajaga, mans bērns. Celies augšā, — aizkustināts, teica mācītājs. Arī viņam noritēja pāris asaru pār vaigiem. Kad Marta, bija atkal ļ apsēdusies, viņš sacīja:

—    Jā, tu būsi mūsu jaunā saimniece. Esmu klusītēm novērojis tavu darbu un ar to esmu ļoti apmierināts. Kā pilntiesīga saimniece tu ieņemsi agrāko Šarlotes jaunkundzes istabiņu uirt dabūsi arī tādui pašu algu, kādu dabūja viņa.

—    Esmu ļoti priecīga, ka varu jums izdarīt pa prātam. Bet kāpēc jums vajaga man maksāt algu? Esmu jūsu audžumeita. Gribu strādāt aiz pateicības, ka jūs pieņēmāt mani, pamesto sēr- dieniti. jūs man tik daudz laba darījusi, ka mana sirds pārplūst 110 pateicības. Man taeut nekā. ne­trūkst.

—   Nu, apmierinies, mans bērns. Mans nodoms ir labi pārdomāts un no tā es neatkāpšos, ja tev tagad nav nekādu vajadzību, tad droši vien turp­māk tādas būs.

Ar to saruna izbeidzās.

Kad audžu tēvs Martu atlaida, viņa tā izskrē­ja, ka kuplās bizes pa gaisu iioplīvoja. Lielā priekā viņa izskrēja pie Glika meitām, apskāva tās uti grieza pa iistabiu riņķi.

—   Bet, Marta, kas tev noticis? — tās izbrīna vaicāja.

—    Man liels prieks! — pateica Marta, smie­damās, — un projām tā bija. Tikpat vētraini vi­ņa virtuvē apskāva kalpones — Brigitu un Jnesi. Tās tīri satrūkās — vai meitene nav zaudējusi prātu? Tik pēc ilgākas izvaicāšanas mājinieki dabūja zināt Martas prieka cēloni un. priecājās līdz.

Pēc saviem gadiem Marta saimnieces amatam gan likās par jaunu. Bet. fiziskā spēka un izvei­cības ziņā viņa varēja mēroties ar pieaugušu sie­vieti. Viņa bija jau nobriedusi jaunava, vidēja auguma, lokanu stāvu. Kad gāja pa pilsētu, viņā ar tīksmi noraudzījās jaunekļi. Dažs pieķēra ro­ku pie kuplajām bizēm. Bet tāds pārdrošnieks dabūja to nožēlot. Marta prata sevi aizstāvēt.

VIII

Dzīvojot pie Glika, Marta par savu brāli da­būja ļoti trūcīgas ziņas. Satikušies pēc tam viņi bija tikai vienu reizi, kad Svens bija atbraucis uz Alūksni un nodzīvojis te divi dienas. Pēe tam māsa par brāli dabūja zināt tikai tādās reizēs, kad gadijās uz Rēveli aizbraukt prāvestam vai ķesterim. Tas notika reti. Svens arī bija jau stalts, plecīgs jauneklis. Agri iesācis militardi©- eestu, tais bija jau izgājis pirmās pakāpes un lo­loji! cerību dienās tikt par virsnieku. Beidzamo ziņu tas bija atsūtījis Mairi ai ar kādu Rēveles ie­dzīvotāju, ka paaugstināts par kaprāli. Tas bija karaļa Kārļa XII dzimšanas d'ienā, 1699. g. 27. jū­nijā. Pēe. ta.ni māsas un brāļa sakari pārtrūka.

Nākamā, 1700. gada sākumā Alūksnē pienāca ziņas, ka izcēlies karš. Pret Zviedriju uz­sācis kara darbus Polijas karalis Augusts II un ieņēmis Koknesi. Bet tā kā ar Poliju sabiedro­jusies Dānija, tad Zviedrijas karalis straujā gaitā ar saviem karapulkiem pārcēlies pār Zundu un aplencis Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu. Alūksnē visi uztraucās un ar bažām lūkojās nā­kotnē. Lai gan pilsēta atradās Vidzemes nomalē, tomēr nevarēja būt droši, ka kara darbi neizpla­tās līdz šejienei. Arī bez tam kara ietekme bija jau jūtama, jo visiem priekšmetiem cēlās cenas. Un! tā kā prāvesta, ienākumi nepieauga, bet sama­zinājās, viņa ģimenei nācās sarauties.

Kad. pirmais izbīlis bija pārgājis, prāti kaut cik nomierinājās. Daži lietpratēji, to starpā gar­nizona virsnieki, aizrādīja, ka Polijas pulkiem, iekams tie atnāks uz Alūksni, papriekš jāieņem Rīga. Bet tā ir stipra. Tā tad Alūksnei tiešās briesmas tik drīz draudēt nevarot.

Un kad vēl augusta beigās pienāca ziņa, ka Dānija sevi atzinusi par uzvarētu un noslēgusi ar Zviedriju mieru, visus pārņēma labpatikas sa­jūta. Ļaudis runāja: kad Kārlis XII sakaus poļu- sakšu karapulkus, — tas tikai laika jautājums.

Tādas cerības lika iedzīvotājiem nomierinā­ties, domājot, ka kara darbi norisināsies galvenā kārtā tālu — Saksi jā un Polijā, bet tuvāk par Rīgu nepienāks.

Taču dārdzība Alūksnē nebūt nemazinājās. Sāka pat pietrūkt te vienu, te citu preču. Opti­mistiskie ieskati drīz izgaisa, kad nāca zināms1 , ka ar Polijas karali noslēdzis savienību Krievijas cars Pēteris I un pieteicis Zviedrijai karu.

Kara pieteikumam cars bija uzdevis tik nie­cīgus iemeslus, ka par to bi ja jābrīnās.

Bija norādīts, ka 1697. g., kad caur Vidzemi brauca liela krievu sūtniecība, kurā ar nodaļas desmitnieka Pētera Michailova vārdu bija slepeni piedalījies pats cars, zviedru administrācijā ne­esot labvēlīgi izturējusies, rīkojusi tai šķēršļus un spaidus, neparādijusi sūtniecībai pienācīgo go­du un cieņu. Tālāk, par kara iemeslu bija uzdota kāda krievu pilnvarnieka Vozņicina aplaupīšana, kas izdarīta Vidzemē, Rīgas pastmeistara nozieg­šanās pret Maskavas pastmeistaru Viniju un dažu Zviedrijas pilsoņu parādu nemaksāšana krievu tirgoņiem Vidzemē.

Katrs prātīgs cilvēks saprata, ka kara pieteik­šanas iemesls bija, tā sakot, aiz matiem pievilkts, bet ka īstais iemesls ir tikai oara griba atņemt Zviedrijai Baltijas jūras piekrasti, lai Krievija iegūtu izeju uz vaļējai jūru un rastu satiksmes ceļus ar Eiropas valstīm uu citām pasaules daļām.

Kas attiecas uz krievu sūtniecības it kā ne­pienācīgu uzņemšanu, tad šī delegācijā bija no­darījusi Vidzemes ģenerālgubernatoram, grāfam Dālbergam ļoti daudz galvas sāpju. Ceļu stacijās Rūgatnē, Gaujienā, Smiltenē, Sta,rtas muižā Cē­sīs, Siguldā un Ādažos pēc ģenerālgubernatora pavēles gaidi ja šo delegāciju, kurā bija 400 cil­vēku. Delegācijās locekļu vešanai pie robežām ilgāku laiku, nosebošanās dēļ. bija turēti līdz tūkstoš zirgu un vedējiu — apkārtējo zemnieku. No Rīgas sūtniecībai pretim bija izbraucis pats ģenerālgubernators un pilsētas valde ar sešiem zirgiem, zeltītā karietē. Bez tam vēl bija izsūtī­tas 50 karietes. 36 Melngalvju biedrības biedri un 140 bruņotu pilsoņu kā goda sardze. Kur te nu nepienācīga uzņemšana? Zināms, kad pats Pēte­ris un viņa tuvinieki gribēja izlūkot Rīgas apcie­tinājumus un uzzīmēt skanstu plānus, viņiem to neatļāva. Krieviem nebija paticis, ka tiem nesa­rīkoja nekādas svinības ar dzīrēm, uguņošanu un citām izpriecām.

Nm Li ja alūksniešiem tie,5ām ko raizēties. Par to, ka ar Poliju-Saksi ju Zviedrija tiktu drīz galā, nebūtu jāšaubas. Bot kā, kad un vai izdosies pieveikt Krieviju, — šis jautājums lika visiem uztraukties.

Tomēr pamazām nācās uztraukumu pārvarēt. Vajadzēja pierast pie domām, ka karš tik drīz nebeigsies un — tā sakot — apbruņoties ar pacie­tību. Cilvēki sāka šādam stāvoklim piemēroties, jo vari kurnēt un gauztics, cik gribi, tikpat labāk netiks.

Kā tālredzīgs ērglis Gliks vēroja visus ap­kārtnes notikumus. Gliks bija nevien mācītājs un prāvests, bet reizē arī Zviedrijas valsts ierēd­nis, kam piešķirta prāva vara un padoti divdesmit divu draudžu locekļi. Un tagad, kad zemē plosi- jās karš, Gliks savas varas robežās rīkojās visai sparīgi. Ar viņam pakļautiem mācītājiem un draudžu locekļiem viņš centīgi veda novērošanu par ienaidnieku kustībām un viņu darbību Vidze­mē. Ievāktās ziņas viņš salīdzināja, pēc iespējas pārbaudija un sūtija gan pašam karalim, gan ģe­nerālgubernatoram vai citām zviedru augstākām amatpersonām. Bez tam viņš ņēma ļoti aktivu dalību tieši valsts apsardzības darbā. Bija ļoti palīdzīgs kara pulku intendalnturai, jo deva zem­niekiem rīkojumus savākt armijai kažokus, lopu ādas, zirgiem elpi (furažu), kā arī labību kareiv­ju pārtikai un citus kara gaitām nepieciešamus priekšmetus. Vēl ar to nepietika!, — viņš pat ap­gādāja artilērijai zirgus. Tā kā muižās un ma­zākās pilsētiņās sāka allaž iebrukt krievu siro­tāji — laupītāji nelielām bandām, — Gliks no turienes latvju zemniekiem organizēja aizsargus, mudināja latvjus un igauņus nebēgt un lūdza priekšniecību, lai sūta kareivjus apdraudēto mui­žu apsargāšanai.

Tomēr krievi uzmācās arvien neatlaidīgāk. 1700. g. uz pašiem Ziemsvētkiem stāvoklis kļuva tik ļauns un drausmīgs, ka Gliks ieskatija par bīstamu ilgāk palikt Alūksnē. Steigā lika ģime­nei sakravāties un aizsūtija to uz Tērbatu, pats izbraukdams uz Sangasti (Zagnicu), kas atrodas 70 verstu no Alīīksnes, aiz Valkas. Bet arī tur, bēgļu gaitās, prāvests neturēja rokas klēpī. Ne­atlaidīgi viņš centās būt kara gaitas kursā, ie­vākdams — tāpat kā līdz tam — ziņas un vēstī­dams par visu novēroto Kārlim. XII, grāfam Dāl - bergam un citiem, kam ieskatīja p<nr vajadzīgu.

Viņu ļoti sarūgtināja tas, ka krieva bija uzli­kuši Alūksnei ļoti smagu kontribūciju. Tikpat bēdīgi klājās Gulbenei, Zeltiņiem. Gaujienai un citiem apkārtējiem novadiem.

Trešajos Ziemsvētkos krievi Gliku sagūstīja, apvainojot, ka viņš esot zinājis, ka tuvojas zvied­ri un to no viņiem, slēpis.

Bet pēc dažām dienām Gliks un citi gūstekņi kļuva brīvībā, a(pirkdamies ar naudu, cik nu katrs varēja sadabūt. Ļoti var būt, ka izpirkša­nas maksu prāvestam sagādāja draugi.

Krievi Vidzemē tobrīd veda partizāņu karu. No turienes iedzīvotāju posta un nelaimes krievu virsnieki un kareivji centās iedzīvoties. Gandrīz katrs zem apģērba nēsāja sev kaklā pakārtu ku­līti ar naudu. Retam, kareivim bija mazāk par 20 dālderiem; daudziem pa 50 un vairāk, — kāds nu kuram bija gadijies laupījums. Nav ko domāt, ka gūstekņu izpirkšanas maksa nāca Krievijas valsts kasē. Droši vien tā nogrima virsnieku un kareivju dziļajās kulēs.

Vēstīdams par krievu laupīšanām, varas dar­biem un dedzināšanām karalim, kas jau 6. oktob­ri bija ieradies Vidzemē, prāvests to ņēmās sir­snīgi pārliecināt, lai Alūksnes apsardzībai sūta vismaz kādu simtu kājnieku un kādu daļu dra- gūņu, cik būtu iespējams. Pie tam aizrādīja vald­niekam, ka tad arī šejienes iedzīvotāji, redzot, ka valdība par tiem rūpējas un nepamet, likteņa va- i'ā, sadūšosies un varēs izrādīt pretošanos krievu sirotāju bandām,

1701. g. jamvara vidū Gliks jau atgriezās Alūksnē. Tur viņš atrada, ka. pili un pastorālu ienaidnieki gan nav nodedzinājuši — kāds likte­nis bija ķēris daudz muižu un zemniekmāju, — bet postīts bi ja daudz. Kā gūstekņi bija aizvesti vairāk kā 40 cilvēku, nevien vīrieši, bet ari sie­vietes -un bērni.

Plisgadu ap Alūksni turpinājās klusums. Pa to laiku no Tērbatas pārbrauca ari Glika ģimene.

Vidzemi aizstāvēt Kārlis XII uzdeva pulkve­dim Antonam,-Voldemāram fon Šlipenbaeham. Ķē­niņš pats ar armijas galvenajiem, spēkiem devās uz Pigu un drīz no pilsētas apkārtnes padzina sakšu-poļu un krievu karapulkus. Tad sirmais ģenerālgubernators, 76 gadus vecais grāfs Dāl- bergs kā pirmais pārcēlās pāri Daugavai, ejot uzbrukumā pret aplencējiem.

Bet vēlāk izrādījās, ka Kārlis XII bija noda- ri jis neizlabojamu kļūdu. Nāvīgā naidā pret Po­lijas karali Augustu II, neklausīdams nekādus sa­vu ģenerāļu, ministru un citu tuvinieku padomus, ķēniņš, atstājis Vidzemē Šlipenbaehu ar visai niecīgiem spēkiem, devās caur Kurzemi un Lie­tuvu uz Poliju, lai vajātu Augustu II un gāztu to no troņa.

Bet kolīdz zviedru karalis ar savu armiju bija projām, Pēteris I atrada, ka tagad pienācis izdevīgs laiks iekarot Vidzemi. Sākās atkal siro­jumi un laupīšanas, dedzināšanas un gūstekņu aizvešana, jo cars bija devis pavēli — postīt ienaidnieka zemi, cik vien iespē­jams, lai nepaliek pārtikas zviedru karapul­kiem. Ka tādēļ nācās badā mirt zemes iedzīvo­tājiem, — par to caram nebija nekāda bēda.

Gatavojās arī uz lielākām kaujām. No Ples- kavas ienāca Veravas apriņķī feldmaršala, Borisa Petroviča Šeremetjeva vadībā 40.000 krievu. Pēc tam vairākās vietās iznāca karstas kaujas. Pulk­vedis Šlipenbachs sirdīgi turējās pretim. Viņa apakšnieki varonībā sacentās ar savu pavēlnieku. Tā, pie Rapinas 300 zviedru atgaiņājjās pret 1000 krieviem. Pie Kazericas pusotra simta zviedru dragūnu ilgi aizstāvējās pret 3.000 krieviem. Sa­gaidījuši pastiprinājumus, tie krievus padzina. Bet sīvākā cīņa iznāca pie Rugatnes. Tur Šlipen- bachs kāvos kā saniknots lauva. Kaujas laikā no i «naidnieku lodēm zem viņa krita divi zirgi. Bet tad arī izpaudās nedzirdēta varonība, jo tur 250 /viedm sakāva 7.00!) krievus.

Par kauju pie Rugatnes ŠĪ i peidxu-.hu paaug­stināja: ģenerālmajora pakāpē.

Minēto kauju rezultāti bija tie. ka krievi 110 Vidzemes uz kādu laiku aizvācās.

2. septembrī jaunā muižā un Laicenē iebruka prāva banda čerkesu, aizveda ap 150 gūstekņu un daudz lopu. Sīkākas sadursmes turpinājās pa­stāvīgi. Bija ari mēģinājumi atkal ieņemt Alūk­sni. Bet līdz šim tie bija laimīgi likvidēti, jo uz­brucēju nebija daudz.

Pienāca 1702. gada vasara. Pēteris I. dabūjis zināt, ka Kārlis X,ll no Varšavas aizgājis vēl tā­lāk uz dienvidiem, nolēma atjaunot kara darbus Vidzemē. Šoremetjevaiu Plcskavā jau bija aiz- dzijušas Rugatnes kaujā dabūtās vātis — krievu pulki papildināti, labāk apmācīti un apbruņoti. Viņš ienāca atkal Vidzemē ar 30.000 vīriem, šli­penbachs tam varēja pretim stāties tikai ar i0.000. Pie Humelmuižas. netālu no Embachas upes notika kauja. Šoreiz krievu pārspēks zvied­ru pretošanos salauza. Zviedri kauju zaudēja. Bija krituši visi Šlipenbacha adjutanti. Pats Šli­penbachs ar niecīgām karapulka atliekām atkā­pās uz Pērnavu, Pēc tam pārcēlās uz Stokholmu. Tur sirdīgākos varoņus iecēla muižnieku kārtā un visādi sumināja.

No kara sākuma bija pagājuši vairāk kā divi gadi. Karalis ar armiju bija tālu dienvidos. Pēc šlipenbaelia nelielo pulku sakaušanas Vidzeme bija galīgi noplicināta. Kas aizstāvēs šo agrāko maizes klēti, kura tagad pataisīta par postažu? Visiem bija redzams, ka posta vilnis drīz vien pārpludinās arī Alūksni.

Taču, neraugoties uz to, ka tagad dzīve bija daudz grūtāka nekā miera laikā, ka tagad bija jāpārtiek ar plānāku maizes riecenu ni vājāku pavalgu, — uz prāvesta mājas iedzīvotājiem tas sevišķi jaunu iespaidu nebija atstājis. Tā vien izlikās, ka dažam vārgā veselība it kā uzlaboju­sies. biežās izbailes un raizes varbūt nedeva lai­ka par to domāt? Glika meitas bija žirgtas un ņiprais. Diezgan labi jutās arī kundze. Pats prā­vests un citi mājinieki bija veseli.

Marta pa tam bija pārvērtusies par īstu skaistuli. Smaugana, spēcīgiem, vingriem locek­ļiem, sārtiem vaigiem, kupliem melniem matiem un spulgojošām acīm šī jaunava lika ne vienai vien vīrieša sirdij straujāk pukstēt, viņu ierau­got. Viņa līdzinājās nobriedušam rozes pumpu­ram, kas gatavs jebkuru brīdi kļūt par ziedu un atvērt savu kausiņu saules zelta stariem un dar­bīgajai bitei, kas nāks tur medu sūkt.

Jaunava ar saviem 19 gadiem bija sava skais­tuma virsotnē. Tā bija kā pilna, smaga vārpa, kas gaida pļāvēju. Un tāds drīz atradās. Bija viens otrs garnizona virsnieks, kas ar ļoti laip­nām, acīm nolūkojās daiļajā Martā, bet līdz bil­dinājumam tie netika, kad nāca pavēle tos līdz ar karaspēka daļām — kuras tagad bieži mainija — atstāt pilsētu un doties projām.

Bet 1702. g. pavasarī līdz ar dragūnu es kad- ronu no kapteiņa Spita pulka ieradās virsseržants Kārlis Krūze. Tam tēvs bija zviedrs, bet māte latviete. Zviedriski un latviski viņš vienlīdz labi runāja. Krūze, ieraudzijis Martu pirmo reizi, pa­zaudēja sirdi un prātu. Dienām viņš par to do­māja, naktīm sapņoja. Centās kļūt viņas tuvu­mā, izlietodams katru izdevību, lai ar to satiktos. Un ar prieka uztraukumu viņš vēroja,, ka Marta nav pret viņu vienaldzīga. No satikšanās ar viņu tā nevairijās. Kad satiekoties jauneklis viņu sveicināja un, paņēmis viņas roku, paturēja to savējā ilgāk nekā parasts, viņa nesteidzās raisī­ties vaļā. Uz sirsnīgo un karsto rokas spiedienu viņa atbildēja ar maigu, bet jūtamu pretspiedie­nu. Par to, ka arī Marta Kārli mīl, deva gaišu

Iir< ibu viņas acis. Tās tik labprāt uzlūkoja brašo jaunekli. Bet skatiem sastopoties, viņa kaunīgi nosarka un acis nolaida.

Kārlis nolēma dzelzi kalt, kamēr tā sarkana. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi atzinās viens otram Mftvās jūtās, un viņu mīlestība izpaudās apkam­pienos un karstos skūpstos. Lai iemīļoto jaunavu pārliecinātu, ka viņa nolūki ir godīgi, kādā sa­likšanās brīdī Kārlis Martai jautāja:

—   Dārgo meitenīt, kad tu kļūsi manējā uz mūžu? Kad varēsim savienoties pie svētā altāra?

—   Tas taču neatkarājas no manis, puisīt. Es lovi karsti mīlu unj tāpēc gribētu to jo drīzāk, jo labāk.

Mainot nepārtraukti apkampienus ar skūp­stiem, viņi ņēmās spriest par savas mūža derības noslēgšanu un nākamo kopdzīvi. Neskatoties uz to, ka viņi abi kāroja jo drīzāk savienoties, visi apstākļi bija tādi,» ka to izpildīt izrādi jās visai Krūti. Viņš bija 24 gčfcdi vecs. Ja viņš būtu pri­vātpersonā, tam nebūtu jāprasa atļauja precēties ne no viena. Bet viņš taču sastāvēja aktivā karā­ti ienestā, no kura izstāties kara laikā nevarēja. Tomēr mazas izredzes bija lietu novest pie mērķa. Priekšniecība viņu labi ieredz. Ja viņš labi pa­lūgs, varbūt dabūs atļauju. Līgavai bija tikai 19 gadu. Tā tad arī vajadzēja audžu tēva, atļaujas. Arī te varēja cerēt, ka labsirdīgais prāvesta tēvs savas audžu meitas laimei šķēršļus ceļā neliks. Bet ar atļaujām vien lieta vēl nebija nokārtoja­ma. Tūdaļ uzpeldēja jautājums — no kā viņi «l/.īvos? Kārļa vecāki dzīvoja Zviedrijā. Tēvs bija sīks ierēdnis, agrāk kalpojis Vidzemē, vēlāk bi ja pārcēlies uz Lundu. Vecāki bi ja trūcīgi, jo no tēva mazās algas bija jāpārtiek visai ģimenei, kurā bez Kārļa bija četri mazāki bērni. Tā tad vecsāki nekā palīdzēt nevarēja. Turklāt bija kara laiks un satiksme tāpēc ar Zviedriju grūta. Kār­lis kā obligatoriska dienesta virsseržants pelnīja maz. No tās peļņas gandrīz nekā nevarēja atli­cināt. Ja arī piespiestos — atlikums kūtu tik nie> (īgs. ka Martai pārtikt nekādi nebūtu iespējani

Tā, visu apsvēruši, viņi secināja, ka pēe at­tiecīgo atjauju saņemšanas precēties viņi varētu tik tādā gadi jumā, ja prāvests Martu arī turpmāk — kā precētu sievu — gribētu paturēt savā dieļ nestā uz līdzšinējiem noteikumiem. Vai viņš to gribēs? Bet mīlestības jūtu pārņemtie jaunieš lika vēlreiz lielas cerības uz audžu tēva labi sirdi. Un neko nevilcinot, abi nolēma, rīkoties

Pirmo soli uzņēmās spert Kārlis kā vīrieši galva. Vispirms viņš lūdza atļauju savai priekš­niecībai. Eskadrona komandieris par savādo lūļ gumu sākumā smējās un turēja to par joku. Ka< Krūze iekārsies neatlaidās lūgt. virsnieks aizrādīja uz kara stāvokli un jautāja — no kā viņš sievu uzturēs? Tad tam nācās atklāt savas kārtis un pastāstīt par cerību uz prāvesta labsirdību. Bei komandieris purināja galvu:

—   Es šaubos, vai prāvests gribēs jūsu siovu uzturēt. Neaizmirstiet, ka jums var būt bērni Un arī tos lai Glika kungs uztur? Puisis pietvī­ka un nolaida acis, bet nepiekāpās.

—   Komandiera kungs, atļaujiet paskaidrot] ka manas attiecības ar līgavu ir pilnīgi godīgas Līdz šim un tāpat turpmāk, iekams nebūsim sa­laulāti. mēs … nekā tāda .. . Jūs mani sapratīsiet;

Virsnieks iesmējās.

—   Tas jums, virsseržant, tik dara godu.

Kārlis vēl turēja par vajadzīgu piemetināt:

—   Un tad — karš taču neturpināsies mūžīgi las var nobeigties kamēr mums bērnu vēl nebūs] Gan jau mācēsim kaut kā iegrozīties.

—    Uz kara drīzu izbeigšanos gan, virsser­žant. neceriet. Kur divi tādi stūrgalvji, kādi ir mūsu karalis Kārlis XII un Krievijas cars Pēte­ris 1, sākuši kauties, tur cīņa drīzumā nevar beig­ties. Pēc manām domām, karš nav pat vēl labi iesācies. Bet, vai zināt, man nepatīk jūs vairs pierunāt. Nav manās interesēs likt jums priekšā šķēršļus. Tik atminiet — brīdināti jus esat. Ma­nis dēļ precieties.

Un viņš atmeta ar roku.

—   Sirsnīgi pateicos, leitnanta kungs! — iz- «nueās prieka pārņemts Krūze un devSs projām, jwir laimīgo iznākumu paziņot līgavai.

Marta jau no tālienes, ieraugot Kār|a smaido­šo seju, saprata, ka viņš nes labu vēsti.

Kad tas starp mīlas laimes bangām paguva izstāstīt, kā viņam, bija izdevies izspiest no leit­nanta atļaiuju, Marta lielā priekā sasita plaukstas un palēcās uz augšu kā maza meitene.

Bet nu Krūzēm Martas roku nācās izlūgties no viņas audžu tēva. Marta pati, lai cik karsti viņa Kārli mīlēja, ne par ko neiedrošinājās ar šo lūgumu griezties pie prāvesta. Viņa domāja, ka tad aiz kauna viņa vai zemē iegrimtu. Bet līga­vainis to viņai nemaz negribēja uztiept. Viņš gri­bēja pierādīt, ka ir vīrs, kas par savām tiesībām un dzīves laimi māk uzstāties. Tāpēc tas apņēmās pats lietu nokārtot līdz galam.

Augusta mēnesī kādā dienā kalpone pieteica

C likām:

—    Ar jums vēlas runāt virsseržants Krūze.

—   Labi, lūdz, lai ienāk.

Ienācis kabinetā un laipni sveicinājis garīdz­nieku, Krūze bez liekas stomīšanās izteica savu lūgumu.

Mācītājs, dabūjis zināt, ap ko lieta grozās, cieši un ilgi uzlūkoja jauno karavīru. Tas tā pētošo skatienu izturēja mierīgi un ar pašcieņu.

—   Tā, tā… Tad jūs nodomājuši Martu pre­cēt?

—    Tā ir mana cieša apņemšanās, prāvesta kungs.

—   Bet vai viņa arī jūs grib?

—    Bez šaubām. Viņa mani karsti mīl.

—   Tā… tu… Es tomēr gribētu to dzirdēti no viņas pašas mutes. I

Oni GJiks paskandināja zvaniņu. Kad kal|>o ne pabāza galvu pa durvīm, viņš tai teica.:

—    Brigīt, pasauc šurp Martas jaunkundzi.!

Marta zināja, kādēļ viņu sauc. Un nevaid?

mi pukstošu sirdi viņa ieradās kabinetā.

Tāpat kā Krūzi, arī Martu Gliks labu brīd uzlūkoja ar ciešu skatienu, pa kuru laiku uzhi kotā te nosarka, te nobāla,

—   Marta, vai tu pazīsti šo jaunekli?

—   Pazīstu, papiņ, — no uztraukuma aizsma kušā balsī izspieda viņa.

—   \ai tu zini, ko viņš no manis lūdz?

—   Zinu …

—    Un tu esi ar mieru kļūt viņa sieva? Viņi tev patīk?

—    Ļoti patīk. — notvīkuši kā nopliķēta ui kaunīgi nolaistām acīm atbildēja jaunava.

—    Nu, ja tā, un viņš ir godīgs cilvēks, tai ņemiet viens otru Dieva vārdā.

Kā uz mēmu norunu abi jaunieši nometa garīdznieka priekšā uz ceļiem, un viņš tos svē ii ja. Abi laimīgie skūpstīja līgavas audžu tēva u rokas ar prieka asarām un izlūdzās, lai Marli patur dienestā.

Viss tālākais gāja parastā gaitā. Jau otrā dienos vakarā ar prāvesta tēva piekrišanu viņ nosvinēja savas derības.

Bet kamēr jauniešu sirdis mutuļoja no laimei jūtām, ārējie apstākļi tika aizvien drausmīgāki Nāca vēstis, ka Alūksnei neatlaidīgi un, neatvai rāmi spiežas virsū kriev i.

Lai jauniešu laimi neizjauktu kāds ļauns no tikums, vajadzēja ar laulībām ļoti pasteigties Aizrādot uz io audžu tēvam, panāca viņa piekriļ šanu. Steidzīgi nokārtojis visas formalitātes (.liks Martu Veselo vski un Kārli Krūzi salaulāja. Metinot vērā nopietno stāvokli, kāzas bija visai

I  Iūsas. Ielūgti bija tikai līgavaiņa esikadrona komandieris un trīs tā paša eskadrona virsnieki

II r viņu sievām. No līgavas puses piedali jās tikai prāvests ar savu ģimeni un mājskolotājs Vurms.

IX

Kad no kāzām bija pagājušas astoņas dienas, eskadrona komandieris, iesaucis pie sevis Krūzi, Baeija tam.:

— Virsscržant, man ļoti žēl, bet apstākļi tādi, ka negribot jāsabojā jūsu medus mēnesis. Pēc saņemtām ziņām, krievi draud mūs aplenkt. Ņe­miet no eskadrona pēc jūsu pašu izvēles, desmit vīru — divus kapraļus un astoņus clragūņus. Jums jādodas riskantā izlūku jājienā. Te jums ir in­strukcija. Mierīgā garā to izlasiet un iekaļiet atmiņā. Jāizjāj jums ar saviem ļaudīm, rītā no rīta agri, lai ausmā jūs būtu jau gabalā. Izlūko­šanas gaitā, kā paši sapratīsiet, jūs variet arī krist. Lai arī tādā gadījumā aizdevums pēc ie­spējas tiktu izpildīts, iepazīstiniet ar instrukcijas Saturu arī savus palīgus — kapraļus. ja jums kā krietnam karavīram būs lemts krist par tēviju un karali, jūsu vietu) ieņems vecākais kaprālis. Kad būsiet instrukciju izlasijuši uu izvēlējušies sev palīgus, lieciet tiem sagatavoties. Tad variet aiziet un atvadīties no sievas. Tikai — to visu hc/ mazākā trokšņa. Ne vēlāk kā pulksten vienā nakti jums jābūt eskadrona, lai saņemtu pārtikas rāciju sev un ļaudīm, kā arī elpi zirgiem. Pulk­sten divos jādodas ceļā.

Krūze bija kā apmāts. Instrukciju lasot, tam. burti dejoja acu priekšā. Ar visu spēku viņš pie­spiedās, lai atrautu domas no savas jaunās sievas. Ak, tik daiļa, tik mīļa viņa ir! Nav otras tādas pasaulē. Viņas maigās, bet stiprās rokas bija vi­ņu skāvušas un spiedušas pie viļņojošām krūtīm, zem kurām strauji pukstēja karstas mīlas pārpil­dīta sirds. Tas bija tik jauki un saldi, tik ue-ļ aprakstami jauki bijis! Bet tagad — visam bei gas…

«Vai es pratu esmu zaudējis?» — vaicāja patsļ sev Krūze, noķēris sevi pie domām par sievu svaf rīgajā brīdī, kad tam bija jālasa un jāiekaļ at­miņā priekšniecības instrukcija.

U,n viņš spēji nopurinājās, gribēdams ar varu sevi rokās ņemt. Krūze bija kareivis šā vārda labākajā nozīmē. Tagad viņš atskārta, ka nebija pareizi rīkojies, apprecēdamies tādā laikā, kad valstī plosi jās karš. Taču iagad tāda atziņa ne­kam nederēja, jo bija nosebojusies. Un savu soli viņš arī nenožēloja. Viņš taču šinīs dienās bija laimes kausu tukšojis visnotaļ. Ja Dievs pasargās, un viņš atgriezīsies, tad baudīs laimi atkal. Šķir­ties ir smagi. Bet šis smagums ir jāpārvar. Kad nolemts, viņš medus vietā izdzers vērmeles.

Un rūgto vērmeļu kausu viņš iztukšoja kā vīrs — ar dzelzs gribu.

Izmeklējis izlūku jājienam sev vajadzīgos apakšniekus, Krūze aizgāja uz Glika māju. Tur jau visi gulēja. Tik pēc laba brīža tam izdevās iekļūt pie Martas.

—   Kas noticis? — viņa uztraukti jautāja.

—   Bēdas, dārgā Mārtiņ. Mani sūta slepenā izlūku gaitā. Pēc stundas man jābūt eskadronā. pēc divām jādodas ceļā. Kad atgriezīšos, nevar zināt. Atnācu atvadīties no tevis, —• Kārlis uzbu­dinājies runāja.

Stunda aizlidoja kā putna spārniem. Pienāca šķiršanās brīdis. Ar sāpju saplosītām sirdīm jau­nais pāris beidzamo reizi apkampās — tik cieši, ka tikai piespiežot visu gribas spēku, Kārlim iz­devās izrauties no sievas rokām.

—   Dzīvo sveika, mans eņģei! — atskanēja nakts tumsā jaunā karavīra pēdējais novēlējums.

—   Lai Dievs tevi, sirdsmīļais, pasargā! — miuca Marta, asarām pārplūdusi.

Atgriezusies savā istabiņā, viņa nokrita ceļos nu elsodama, nesakarīgos vārdos lūdza Dievu par nnkts tumsā un nezināmā gaitā aizgājušo vīru.

Nākamajās dienās notikumi sāka virpuļot tik nfraiuji kā kalnu strauti pavasarī, kad nometuši ziemas ledus segu.

—    Pilsēta aplenkta! — tāds sauciens gāja 110 mutes muifē.

Tikai divi īsi vārdi. Bet šais vārdos apvie­nojās vairāku tūkstošu, cilvēku izbailes, bēdas, raizes, izmisums.

Visiem bija zināms, ka pārtikas vielu pilsētā c aužam maz. Nākamās dienās tā tad klāt būs bads.

Katru dienu notika pilsētas maģistrata sēdes. Apspriedās, kādi soļi sperami, lai pēc iespējas jo ilgāk novilcinātu galīga bada briesmas. Steigā reģistrēja visus pārtikas līdzekļus. Bet ak! lo liija tik maz, ka ievērojot pat lielāko taupību, pietiks tikai vienai—otrai nedēļai. Deva rīkojumu

—   produktus savest noteiktās vietās, lai tur ap­sargātu no izlaupīšanas un noslēpšanas, kā varētu izdalīt iedzīvotājiem, taisnīgi; lai bagātākie ne­sagrābtu sev lielākus krājumus, bet nabadzīgie nepaliktu bešā. Tomēr daļa pārtikas izkusa ceļā. Neskatoties uz apsardzību, viens-otrs miltu maiss nezin kur nozuda,. Tādās reizēs — gluži sapro­tama parādība.

Ikdienas maģistraits sūtija delegātus pie pils komandanta, — tagad pilsētas faktiskā saimnieka

—  'uzzināt par pilsētas stāvokli.

Bēdas unj šausmas sāka plosīties Alūksnē. Krievi neapmierinājās ar aplenkšanu vien, bet pilsētu un sevišķi pili apšaudīja ar degbumbām, las nesa nāvi un postu.

Visa pilsēta bija sadalīta rajonos. Iedzīvo­tāji speciālu, šim nolūkam ieceltu uzraugu rīcībā

dežurēja pie piepildītām ūdens mucām un tove riem,. Kolīdz no krievu artilērijas «brandskūge Jīem» kādā namā izcēlās ugunsgrēks, iūdaļ stei dzās to dzēst. Bet tas bija nesekmīgs darbs. A visu to dega nams pēc nama. Nogalināja ui kropļoja arī cilvēkus.

Marta ar Glika meitām arī nestāvēja dīkā Tāpat kā citas turīgāko pilsoņu sievietes, tās sl i ā dāja, gatavojot pārsienamos materiālus un snie dzot pirmo palīdzību ievainotiem.

Alūksnes apcietinātā pils bija uzcelta Poiru ezerā uz salas. Krievi pilij uzmācās no trim puJ sēm. Katrā pusē bija uzstādītas dižgabalu bate­rijas, kas centās sagraut pils mūrus.

Septembra pirmajā dienā Gliks pārnāca mājā ļoti nospiestā gara stāvoklī.

—   Bērni, lūdziet Dievu. Mūsu pastarā stunda laikam drīz sitīs.

Satrūkušies mājinieki cits caur citu apbēra viņu jautājumiem:

—    Kas noticis?

—   Vai krievi jau ielauzušies pilsētā?

—   Vai visa pilsēta neglābjami deg?

Asaras bira prāvestam pār rūpju izvagota­jiem vaigiem, kad tas stāstīja jaunākās vēstis.

—    Komandants pateicis maģistrātā delegā­tiem, ka drīz būs visam gals. Vina rīcībā ir tikai divi simti dragūņu un divi pulki kājnieku. Ar šiem niecīgajiem spēkiem nav ko domāt pretim turēties krieviem, kuru esot ne mazāk par divdes­mit tūkstošu. Bet viņš grib uzticīgi turēt savu karalim doto zvērestu un mirt kā krietnam kara-ļ vīram pienākas. Beidzamajā brīdī viņš pieliks pulvera pagrabam uguni. Būs viens varens sprā-ļ dziens. Tad no pils un viņa aizsargiem paliks tikai gruvešu un līku kaudzes. Saprotams, sprā-ļ dziens nodarīs lielu postu arī pilsētai.

—    Kādas šausmas! — kliedza meitenes, vai­manādamas.

—   Bet vai tad nevar nekā darīt, lai tādas li liesmas novērstu?

—   Ko lai dara?

—   Vīriem, sievām, bērniem vajadzētu iet pie komandanta, krist ceļos un lūgt, lai tas 110 sava Ārprātīgā nodoma atsakos, — deva padomu Glika Kundze.

—   Ja, uzspridzinot pili gaisā, tiktu uzreiz no­galināti visi iedzīvotāji, ar to vēl varētu samieri­nāties. Bet sprādziens, lai cik stiprs tas būs, visus nenonāvēs; daudzus tas tikai sakropļos; un tiem vajadzēs stundām un dienām ilgi mocīties, līdz ļ nienāks nāve, — piebilda Vurms.

—   Ja Dievs nesniedz savu palīdzību, esam pazuduši. Jābūt gataviem jebkurtu brīdi stāties Mūžīgā Soģa priekšā, — noteica prāvests.

Vaimanas un izmisuma kliedzieni atskanēja visos namos, kad pilsētu aplidoja vēsts par ko­mandanta Tīla nodomu. Alūksnē tā bija izbaiļu im nelaimes nakts. Taču pagāja arī šī nakts, kā visas citas.

Otrā dienā jau no paša rīta cilvēki bariem pulcējās ap maģistrātā namu, kur apspriedās pil­sētas tēvi. Sievas ar maziem bērniem uz rokām, bet lielākiem pie rokām, — kliedza tā, ka akme­ņiem būtu jātop mīkstiem, ja tie būtu dzīvi.

Pa tam ienaidnieiki sāka jo intensivāk bom­bardēt pilsētu. Iedzīvotājiem nācās glābiņu mek­lēt pilī. Bet visi pilsētnieki tur nevarēja patver­ties. Iekļuva tik tie, kas gadi jās tuivāk. To pul­kā bija arī prāvests ar saviem tuviniekiem.

Pils pagalmā sagājušie sarunājās. Tie izvē­lēja Gliku un vēl dažus cienītus pilsoņus un lū­dza tos, lai iet pie komandanta un, mēģina pieru­nāt, ka tas savu nodomu — pili uzspridzināt — atmestu. Un tie gāja.

Prāvests ņēmās sirdīgo virsnieku pierunāt, lai tas neņem uz savas dvēseles tik smagu grēku. Visi prot cienīt Tīla varonību un godbijīgi noliec galvas viņa priekšā. Viņam, ir tiesība spriest par savu un — zināmā mērā — par savu kareivju dzīvībām, bet nav morāliskās tiesības par pils pa galmā un aiz vārtiem degošajā pilsētā palikušo cilvēku dzīvībām.

Tīls bēdīgi nokāra galvu. Visu acis bija vēr­stas uz viņu. Pēe brītiņa viņa pleci notrīcēja; asaras izlauzās no acīm un ritēja iesirmajās kup­lajās ūsās. Bet tad viņš saslējās. Noslaucījis asaras, viņš pateica savu lēmiumlui:

— Jūs mani spiežat rīkoties tā, kā krietnam karavīram to grūti izpildīt. Bet jums zināmā mērā ir taisnība — uz inani gu| atbildība Dievam arī par pilsētas iedzīvotājiem. Nekādus solīju­mus jums nevaru dot. Bet sūtiet savus delegātus pie krievu virspavēlnieka. Lai tie tiecas mīksti­nāt viņa sirdi un izlūgties pilsētniekiem žēlastī­bu. Esmiu ar mieru kapitulēt, ja mums, t. i. Alūk­snes garnizonam atjauj iziet no pilsētas ar visu militāro godu — kārtīgās kolonnās, savu virsnie­ku vadībā, ar karogiem.

Visi atviegloti uzelpoja. Daudzi bija tā sa­jūsmināti, ka raudāja.

Savā starpā aprunājušies, pilsoņi atkal lūdza prāvestu, lai viņš uzņemas delegātā pienākumus. Viņi domāja, ka pret Glikni kā augstāku garīdz­nieku un mācītu vīru ienaidnieki sajutīs zināmu cieņu. Glikam par labu vēl runāja tas apstāklis, ka viņš mācēja runāt krieviski.

Piesaucis Dieva palīdzību, Gliks viņam uzti­cēto uzdevumu uzņēmās un devās ceļā.

Nebija viņš aizsniedzis vēl pils vārtus, kad atskanēja milzīgs troksnis. Izrādījās, ka no krie­vu dižgabalu bumbas iebrucis pils mūris piecu asu platumā.

Pa tam ienaidnieks, uzsēdinājis kājniekus uz lostiem, veda tos sturmēt pili. Sākās kauja, viedri centās uzbrukumu atsist. Deva vairākas salves no dižgabaliem. Uz plostiem krita daudz krievu. Vēl vairāk tika ievainoti. Tas līdzēja. Plosti virzi jās atpakaļ. Šoreiz vēl krievi atkāpās.

Kad šāvieni kaut cik mitējās, Gliks ar saviem piederīgiem atstāja pili, lai nokļūtu pilsētā vēl iekams krievu lielgabalu bumbas nav galīgi sa­grāvušas tiltu, kas savienoja pāri ezeram cietok­sni ar pilsētu.

Izgājuši, tie ieraudzija pils tornī izkārtu baltu karogu.

Lai izsargātos no katras varbūtības, jo varēja notikt, ka krievi Gliku sagūsta, prāvests apņēmās iet lauvu bedrē ar visu savu ģimeni. Ja viņus pa­turēs gūstā, tad tās būs kopīgas bēdas, vismaz nebūs jānoraizējas citam par cita likteni. Gāja līdz arī mājskolotājs Vurms, kurš, ilgus gadus dzīvojot prāvesta mājā, bija ticis it kā par ģime­nes locekli, tāpat arī Marta.

Kad ziņa par to, ka Gliks dosies uz ienaid­nieku nometni izlūgties žēlastību, izplatijās pa pilsētu, ļaudis drūzmējās ielās bariem un pava- dija viņus ar vislabākajiem novēlējumiem.

Pēc kapitulacijas sarunu ierosinājuma krievi atvilkās un gaidija jaunas pavēles.

Tērpies savā amata talārā, ar krustu uz krū­tīm un slavu valodā iespiestu bībeli padusē, pa­vadīts no sievas, bērniem, Martas un Vurma. Gliks tuvojās pilsētas vārtiem. Tur jau bija ziņa dota. Sardze atvēra vārtus un izlaida % iņus no pilsētas. Lai ienaidnieki neiedomātos uz viņiem šaut. Vurms nesa baltu karogu.

Tobrīd viņi palaidās uz Dieva prātu.

Pie viņiem tūdaļ pienāca krievu kapralK Gliks tam paskaidroja, ka aplenktā pilsēta viņu sūtijusi kā parlamentam, un lūdza, lai viņu ved pie armijas virspavēlnieka.

—   Bet tie citi? — vaicāja kaprālis.

—   Tie manas ģimenes locekļi, mani piede­rīgie.

Tad kapralis vairs nekādus iebildumus ne­cēla. nodomādams: «Gan priekšniecība ar viņiem i/darīsies.»

Papriekš viņus aizveda pie krieviui avanga rd >ulku pavēlnieka pulkveža Bauera. Pulk vedisl >rīnijās, ka Gliks tik labi pārvalda krievu valo du. Šādam izbrīnam bija savs cēlonis. — Bauer bija zviedrs un pats runāja krieviski slikti. Bau ers bija dzimis Holsteinā urn kalpojis Zviedrija karapulkos. 1700. g. septembrī viņš bija divkau jā nonāvējis kādu zviedru virsnieku, savu biedru Viņam, draudēja bargs, varbūt pat nāves sods. 1 .a4 no soda glābtos, Bauers, kad krievi aplenca Nar vu, bija pārbēdzis pie tiem. Tur tas bija pastāstin jis, ka Narvā zviedriem visai mazi spēki un uz rādijis apcietinājumu vārīgākās vietas. Sākumā cars Pēteris tam nebija ticējis, bet vēlāk pārlie­cinājies, ka viņš teicis patiesību. Tad cars rot- mistru Baueru bija pieņēmis savā dienestā, iede­vis simtu dukātu ceļa naudas un aizsūtījis pie: Po­lijas karaļa Augusta II ar vēstuli. Tagad kā pulk­vedis Rodions Christianovičs Bauers bija krievu armijā diezgan populārs.

Izvaicājis Gliku un dabūjis zināt par % ii.ia svarīgo uzdevumu, Rauers tūdaļ deva; pavadoni un lika vest visus uz virspavēlnieka feldmaršala Šeremetjeva telti.

Šeremetjevs uzņēma viņus ļoti laipni. Dabū­jis zināt, uz kādiem noteikumiem zviedri gatavi padoties, viņš paslavēja, komandanta saprātību un pateica, ka tos noteikumus viņš pieņem. Pa­saucis adjutantu, ģenerālis tam lika nodot rīkoju­mu, lai karapulki kara dāirbus pārtrauc.

Sarunājoties ar Gliku», Šeremetjevs piegrieza izcilu vērību Martai. Kamēr Glika meitas bija ļoti satriektas, bālas, bēdu nomāktas un nepacēla acis, Marta, lai gan arī nobēdājusies, tomēr dzī­vāk reaģēja uz to, kas notiek visapkārt. Viņas skatos varēja vērot it kāi ziņkāri, it kā izbrīnu. Ar visu skumjo sejas izteiksmi viņa bija daiļa.

— Kas ir šī jaunava? — ievaicājās ģenerālis, norādīdams uz Martu.

—  Tā ir sērdicne, izņemta no bāriņnama. Viņa ir mana audžu meita un manas saimniecības va­dītāja. Pirms dažām, dienām, viņa .apprecējās ar zviedru armijas virsseržantu, kurn tūdaļ aizsūtija komandējumā. Jauno sievieti es turu par savas ģimenes locekli. Tāpēc arī paņēmui viņu sev līdz.

—   Tas neko nenozīmē. Viņa mani patīk, un es to paturu pie sevis, — noteica feldmaršals.

—    Tagad jūs variet iet. Jums ierādīs atse­višķu telti, kur novietoties.

* *

*

Rimstoties lielgabalu pērkoniem, Alūksnes garnizons rīkojās uz kapitulāciju. Nākamajā die­nā tam vajadzēja atstāt pilsētu. Iedzīvotāji kļuva priecīgāki, cerot uz uzvarētāju žēlastību.

Otrā dienā Šeremetjevs ielūdza Gliku kā de­legātu pie sevis uz pusdienām. Feldmaršala pla­šajā teltī pie mielasta galda sēdēja pats Šeremet­jevs, viņa svītas virsnieki un Gliks. Ģenerālis pēdējo izvaicāja par viņa agrāko darbību. Gliks pasiāstija, ka ārpus sava tiešā garīdznieka amata viņš nodarbojas arī zinātnes laukā, ka pārtulkojis latvjiem bībeli no .sengrieķu valodas un ka dar­bojies arī skolu lietās. Tāpēc viņš domā, ka ar savām zināšanām var būt derīgs caram Pēterim, jo saprot astoņas valodas.

—    Jā, mūsu cars izglītotus cilvēkus meklē kā ar uguni. Lai pie kādas tautības un šķiras piede­rētu, viņš tiem labprāt dod darbu un krietni at­algo. — piekrita Šeremetjevs. — ļums Krievijā slikti neklāsies.

Tā, norisinoties īsti draudzīgām sarunām, un ārā pie telts spēlējot mūzikai, pēkšņi atskanēja briesmīgs grāviens. Neziņā un uztraukumā visi uzlēca kājās. Kā jūras krākšana negantas aukas laikā no pilsētas puses atvēlās milzīgs trokšņa vilnis. Tie bija šausmu kliedzieni, kas no tūk­stoš mutēm saplūda vienā vaimanu lavīnā.

—   Kas bija noticis?

Drīz pie feldmaršala telts atau|oja uz putās saskrieta zirga ziņnesis un vēstija:

—   Zviedri uzspridzinājuši Alūksnes pili. Pa­galam daudz zviedru un mūsējo!.

—    Tā? — izsaucās virspavēlnieks, pietvīcis sarkans no dusmām. Pagriezi»» pret Gliku. viņš noteica:

—   Kap'itulacijas noteikumus zviedri ir neģē­līgi lauzuši. Tagad es ieskatu pilsētu kā ar ie­ročiem ieņemtu. Mēs tagad rīkosimies ar iedzī­votājiem uin viņu mantu pēc saviem ieskatiem. Jūs, bātjuška, variet iet.

Gliks nokāra galvu. «Kamdēļ, kamdēļ t o viņiem vajadzēja darīt!» viņš skumīgi nodomāja, aizejot no feldmaršala telts.

Izrādījās, ka pretēji komandanta majora Tīla rīkojumam briesmu darbu pastrādājuši artilēri­jas majors Vulfs un junkurs Gotšlicbs, kas bijuši iedzēruši. Gotšlichs bija iemetis pulvera pagra- ā degošu pagali.

Pēc kapitulācijā» sarunu ievadīšanas no pils bi ja iznākuši komandants Tīls, divi kapteiņi, divi leitnanti, provialmtmeistars, inženieris un aptie- kars, izvedot sev līdz daļu garnizona. Tie bija krieviem nodevuši savus zobenus un lūguši žē­lastību.

No sprādziena bija bojā aizgājuši simtiem cilvēku, gan uz vietas saplēstu, gan ar akmeņiem nosistu un sakropļotu. No pēdējiem daļa nomira, daļa vārga vēl ilgi sāpēs un mokās.

No uiltramilitarā viedokļa daži Vulfa un Got- šlic-ha darbu ieskatija par varoņdarbu. Kā milzī­ga raķete uz pāris mirkļiem pulvera tornis bija uzliesmojis. Bet cik īsteni labuma tas nesa pa­šiem zviedriem — ir vēl jautājums. Kas zin, vai tie daži simti brašu, kaujās norūdītu kareivju, kas pie tam krita nāvē, kā arī tie, ko krievi pēc tam sagūstīja, Kārlim XII nebūtu vēlāk ļoti no­derējuši un nesuši daudz vairāk labuma, ja pēc kapitulaciias noteikumiem būtu slēetās rindās

aizgājuši no Alūksnes. Par to varoņdarbu var­būt gan jūsmoja zviedru karalis um daži viņa ģe­nerāļi. Bet no otras puses majoru Vulfu un jun­kuru Gotšlichu apbēra ar lāstiem sakropļotie zviedri, krievi, latvieši, igauņi un visi nogalināto piederīgie.

X

Kā feldmaršals bija teicis, tā arī notika. Pēc kļumīgā sprādziena krievi ar Alūksni un viņas ie­dzīvotājiem rīkojās nesaudzīgi un zvēriski. Bet tais laikos karā tā bija parasta lieta.

Drausmīgo sprādzienu krievi ieskatija no zviedru puses par līguma laušanu. Briesmīgi sa­jutuši, tagad tie metās pilsētā un ņēmās tur laupīt un apkaut iedzīvotājus, neskatoties — vīrietis vai sieviete, spēka cilvēks vai vārgulis, bērns vai sirmgalvis. Krievu karaspēkā bija daudz tatāru, kirģizu, bašķieru, kalmiku un citu pusmežoņu. Tie pilsētā plosijās kā traku vilku bars. Viņiem iepakaļ nepalika arī īstie krievi. Izlaupi ja pama­tīgi namus un veikalus. Ielauzušies krogos, sita pudelēm kaklus nost, lopiski telza no suķēs sa­dauzītiem traukiem degvīnu, sagraizīdami sev ro­kas un lūpas. Citi, uzgājuši vīna pagrabus, drā­zās tur iekšā, izsita mucām spundes un krānus. Pārvēršot pagrabus par alkohola ezeriem, tie ne­vien nāvīgi piedzērās, bet piedzēruši noslīka. Citi saka savā starpā ķildoties dēļ laupijuma un strī­dus izšķīra ar ieroču palīdzību, cits citu nogalinot un sakropļojot. Mežonīgie tatāri un kalmiki sa­rīkoja īstenas medības uz sievietēm. Nāvīgi pār­biedētas, trenkātas un vajātas, daudzas sievietes izvēlējās labāk nāvi nekā negodu. Bēgot no va­jātājiem, dažas lēca uz galvas ezerā vai akās. Ci­tas, pārsteigtas namu augšstāvos, metās pa logiem ārā un uz vietas nositās. Tomēr daudz sievu, at­raitņu, jaunavu un pat pusaudžu-meiteņu nepa­guva nekur izsprukt, nedz nonāvēties. Tās krita piedzērušo krievu vai sātanisko tatāru un kalmi- ku rokās un tika izvarotas.

Pie visām tām šausmām, pilsētā vēl plosijās ugunsposts. Daudz namu nodega, tīšām aizde­dzināti no savējiem vai ienaidniekiem. Daudz citu — neprātīgi apejoties ar Uguni un liesmām izplatoties no kaimiņu ēkām. Bija ne mazums gadījumu, kur celtnēm, pielaida uguni piesmietās sievietes, iepriekš ieslēgušas namos sava; goda lau­pītājus, kamēr līdz nesamaņai piedzēruši tie aiz­miguši gulēja. Kad tie, namam degot, pamodās, tad apdulluši nespēja izkļūt no kodīgu dūmu pārpildītām telpām un dzīvi sadega, saņemot algu pēc nopelna.

Nelaimīgajā pilsētā plosijās visi elles spēki milzīgos apmēros. Saprāts un cilvēcības j ii tas no turienes bija zuduši. Un visas tās šausmas izgā­zās pār alūksniešiem caur divu žūpu — Vulfa un Gotšlicha ārprāta darbu.

Par šo trakuma uzliesmojumu vēlāk feldmar­šals rakstija caram, ka Alūksnē un tās apkārtnē krievi laupījuši veselu nedēļu, pie kam aizvests divdesmit tūkstošu lopu un nodedzinātas — ne­skaitot pašu Alūksni — seši simti Jauku māju. Starp citu ziņojumā bija rakstīts: «Ēda: visi pul­ki. Bet ko nevarēja pacelt, to sadedzināja iui sacirta.»

Par to postu un nelaimi, kas nāca pār krievu iekaroto apgabalu — Vidzemi un Igauniju — var kaut cik spriest no tam, ka trijos gados Šeremet- jeva korpusa trīsdesmit, līdz četrdesmit tūkstoš vīru caram izmaksāja smieklīgi maz — tikai četr­desmit tūkstoš rubļu. Tas nozīmē, ka visu vaja­dzīgo krievi ar rekvizicijām un kontribucijām iz­spieda no vietējiem iedzīvotājiem, novezdami tos līdz badam, izmisumam, ārprātam un pašnāvībai.

Kad Alūksne bija pamatīgi izlaupīta un pār­vērsta par gruvešu blāķi, pie dzīvības palikušos iedzīvotājus lika pie spaidu darbiem. Ap pus­tūkstoti cilvēku krievu virsnieki paņēma sev kā vergus. Zviedra garnizona atliekas 356 militār­personās un 32 civilos, to pulkā Gliku un viņa ģimeni aizsūti ja uz Maskavu.

Kā jau minēts, Martu paturēja pie sevis virs­pavēlnieks.

Smaga bija Martai šķiršanās no audžu tēva un audžu mātes, kā arī viņu bērniem. Raudādama viņa nokrita pie audžu vecāku kājām un skūp­stīja viņu rokas. Bēdu satriekts, Gliks apskāva viņas galvu un vairākkārtīgi noskūpstīja, pie kam viņa asaras bira Martai matos. Sāpīgi bija šķir­ties no čaklās saimniecības vadītājas arī Glika kundzei. Būdama ļoti nomākta, viņa izspieda ti­kai dažus nožēlas vārdus.

— Mana meita, — sacija līdz sirds dziļumiem aizkustinātais Gliks: — esi krietna un godīga, uz­ticama un paklausīga arī savam jaunajam pa­vēlniekam, kāda biji dzīvojot pie manis. Panes pacietīgi to krustu, ko Dievs tev uzlicis. Lai Trīs- vienīgais tev stāv klāt un pasargā vienmēr un vi­sur. Lai liek tev labākas dienas pieredizēt. Pa­vēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs. Saņem sava audžu tēva svētību.

Tāpat ar asarām 110 Martas šķīrās Glika mei­tas. dēls un Vurms. Raudāja arī kalpones Brigita un Inese.

Palikusies viena, atšķirta no visiem, ko sirds mīlēja, Marta sāka pārdomāt savu stāvokli un vērot apkārtni. Lai gan viņai nebija izdevies piesavināties kaut cik jūtamu izglītību, tomēr, sa­līdzinot ar citām, kalponēm-krievietēm, viņa stā­vēja augstāk par veselu galvu. Bet galvenais, praktiskā dzīvē viņa bija visai apķērīga sieviete.

Pēc rakstura Marta bija optimiste un ar ce­rībām skati jās nākotnē, lai arī dažkārt izlikās, ka šīm cerībām nav pamata. Bet cik tas atkarā­jās no viņas spēkiem un saprašanas, viņa centās tādu pamatu radīt. Jebšu sirds sāpēja, ka atrauti 110 viņas visi tie, kas mīļi un dārgi — jau agrāk

brālis, tad vīrs, beidzot viņas gādnieks un. lab­daris ar piederīgiem, — tomēr viņa nepadevās iz-j m īsumam, bet savus sirdisēstus tiecās mazināt, lik- darnās mutuļojošā darbā. Darba lauks viņai bija atvēries liels.

Kā minēts, ģenerālim Šeremetjevam bija ie­patikusies viņas daiļā seja un brašā izturēšanās] Taču drīz viņa pierādija, ka viņai ir vēl kas, daudz vērtīgāks par ģīmja skaistumu un graciozo iznešanos. Un tā bija neatslābstoša čaklība dar­bā un liela prasme saimniecības lietās. Šo prasmi viņa jaunajā vietā tūdaļ parādija.

Lai gan ģenerālis uz Martu raudzijāis labv līgi, tomēr sākumā ierādi ja tai visai nenozīmīg pienākumu, ieskaitot veļas mazgātājās. Bet Mar­ta nenoskuma. Lai gan bija redzējusi daudz la­bākas dienas, — viņa saprata, ka tikai ar pastā­vīgu centību, krietnību un enerģiju varēs pacel­ties pie labklājības, ja Augstākā Vaira to atļaus. Viņa pierādija, ka arī šis rupjais darbs var tikt pastrādāts labāk, nekā to bija darijušas dienest- uieces-krievietes.

Drīz feldmaršals pamanīja, ka viņa veļa iz­mazgāta savādāk — daudz labāk, nekā līdz tam. Rūpīgas rokas to bija glīti izgludinājušas, centīgi salāpijušas, ja bija kādi defekti, jo, kara gaitās atrodoties, ne arvien varēja dabūt jaunu veļu. Painteresējies, caur ko tas nāk? — viņš noskaid­roja, ka to izdarijusi jaunā gūstekne Marfa — kā krievi Martas vārdu bija pielaikojuši savai mēlei. Ģenerālis Martu paslavēja. Atcerējies, ka viņa Alūksnē pie Glika vadijiusi saimniecību, feldmaršals jaunajai sievietei no veļas mazgātā­jām lika pāriet pie saimnieces par palīdzi un pa­domdevēju. Bet reizē ar to lika rūpēties, lai arī turpmāk vēja atrastos tikpat labā kārtībā kā tai laikā, kad viņa tur strādājusi.

Virtuvē tāpat viņa pierādija savas spējas. Aizņemtam kara gaitās un komandējot lielu ar­miju, Šeremetjevam atlikās maz laika atpūtai un

mieram. Taču viņam krita acīs pārmaiņas telts iekārtā, ēdienā un daudzos sīkumos. Visur radās lielāka spodrība un kārtība. Šās pārmaiņas vi­ņam darija prieku.

Pēc zviedru cietokšņa Noteburgas ieņemšanas un pārdēvēšanas par Šliselburgu, Šeremetjevs uz­turējās tur. Bija ziema, un jaunās kara gaitās nevarēja doties. Vajadzēja dot atpūtu arī kara­vīriem.

Ar labpatiku augstais virsnieks nolūkojās uz Martu. Lai gan allaž viņš ieradās saimniecības telpās nejauši, gluži negaidīts, — nekad viņš ne­redzēja jauno saimnieces palīdzi nemazgājušos, izspūrušu, netīrās drēbēs, Kā tas bija ar citām nometnes sievietēm. Arvien jautrā omā, ar dzīves­prieku tumšajās acīs Marta šivērējās darbā. No viņas pakauša nokārušās kuplās melnās bizes lēkāja uz pleciem pār patīkami tīro uzvalku. I1 eldmaršals jokodams dažreiz puraustija tās bi­zes, kas Martai lika nosarkt. Kādreiz viņš tai vaicāja:

—    Apbrīnojama sieviete tu esi, Marfa, Aiz­vien no tevis kūsā dzīves prieks. Nekad tu neesi saīgusi. Liekas, ka dzīvē tev nebūtu nekādu ne­patikšanu. Vai tu bēdas nemaz nepazīsti?

Martai nozuda smaids no sejas. To pārklāja skumju ēna. Ar asaru aizmiglotām acīm viņa atbildēja:

—   Man ir lielas bēdas, jūsu augstā ekselence. Kā kociņš, izrauts no savas sugas brāļu vidus un pārstādīts tālumā, citā zemē, es ļoti ciešu. Bet es cenšos jaunajā vietā iedzīvoties, tiecos te riest saknes un nostiprināties. Bēdas un sirdssāpes es negribu rādīt citiem, bet glabāju dziļi dvēselē. Ko tas līdzētu, ja es staigātu apkārt ar nokārtu galvu un bēdu sagrauztu ģīmi?

—    Tev taisnība, Marfa. Tas neko nelīdzētu.

Līn feldmaršals savā sirdī juzdams pateicību

pret to, kas viņa smagajā karavīra dzīvē mācēja radīt omulību un zināmu komfortu, kāda agrāk

tas nebija baudījis, centās šo sievieti pabalstīt ar kādu apģērba gabalu, ar kādu rotas lietu.

Kad reiz Šeremetjevs, būdams ar Marta ļoti: apmierināts, iedāvināja tai zelta dukātu, viņa saeija:

—    Atjaujiet, jūsu augstā ekselence, griezties pie jums ar lūgumu:

—   Saki, ko tu vēlies.

—    Pateicoties jūsu žēlastībai, man jūsu mājāj klājas labi un nekā netrūkst. Bet mana sirdis cieš mokas neziņā, kas notiek ar maniem piederīgiem. Vai nav kaut kā iespējams nosūtīt šo jūsu dāvanu manam vīram? Varbūt tas ir bezprāts, ko es lū-ļ dzu. Piedodiet man to. Bet es nevaru miera at­rast, domājot, ka viņam varbūt jācieš trūkums.

—   Tas nu ir grūts uzdevums, — domīgi no­teica Šeremetjevs.

Marta sāka raudāt.

—    Ak, neraudi jel! — puslīdz sapīcis teica feldmaršals. — Pamēģināšu kaut ko darīt. Bet šaubos, vai kas iznāks. Vai tev zināms, kur tavs vīrs atrodas?

—   Nē, jūsu augstā ekselence.

—    Nu, redzi. Kā lai viņu sameklē? Vai tu zini vismaz kādā karaspēka da]ā viņš kalpoja?

—    Kad vīrs no manis šķīrās, viņš kalpoja kapteiņa Spita dragūņu pulkā, kura eskadrons bija novietots Alūksnē. Bet kad viņu aizkoman­dēja ar desmit apakšniekiem, es dabūju zināt, ka viņam bijis jāstājas ģeneraļa Šiipenbacha rīcībā.

—    Tas jātu ir vairāk kā nemaz. Žēl, ka ne­zināju to agrāk. Pagājušo rudeni, kad mēs zvied­riem šo cietoksni atņēmām, ģenerālis Šlipenbaehs te bija komandants. Mēs izlaidām Šlipenbachu ar atlikušo garnizonu no cietokšņa ar ieročiem un karogiem, kad viņš nevarēja vairs turēties. Mēs, protams, būtu cietoksni ieņēmuši ar joni, jo zvied­ru bija palicis maz. Bet mūsu valdnieks cienī dūšīgus cilvēkus, lai tie arī būtu pretinieki. Par dūšīgo Šlipenbaclīu viņš bija sajūsmināts. Tāpēc i

atļāva kapitulēt ar godu. Ja man toreiz būtu bi­jis zināms, ka zem Šlipenbacha kalpojis tavs vīrs, es būtu ģenerālim par to apjautājies. Kā tavu vīru sauc un kāda tam dienesta pakāpe?

—    Viņu sauc Kārli Krūze, viņš bija virsser- žants.

—   Naudu pagaidām paturi pie sevis. Es likšu izklaušināt, vai gadi jumā tavs vīrs nav kritis mā­si: gūstā? Ja tas nebūs, pārsūtīt naudu viņam pretinieku armijā būs visai grūta lieta, kaut arī izdotos uzzināt, kur tas atrodas. Bet vispirms tas jādabū zināt. Tikai tad varēs spriest, kā tam pa­līdzēt.

—    1,.oti pateicos, jūsu augstā ekselence, par jūsu labsirdību, — teica Marta, noskūpstot feld­maršalam roku. — Bet man vēl viens lūgums: vai nevarētu uzzināt, kā klājas manam audžu tē­vam, mācītājam Glikam un viņa piederīgiem Maskavā?

—   To var izdarīt jau daudz vieglāk. Ar nā­košo pastu es pieprasīšu ziņas no Maskavas. Un tad tev pateikšu.

Tad Martu, kas izplūda pateicībā, feldmaršals

atlaida.

Tāda ievērība no augstā virspavēlnieka puses pret «euchnioti» — kā krievi dēvēja Martu, tai nedzirdot — nevarēja būt pa prātam citiem kalpo­tājiem, vistīm sievietēm. Tām pret svešnieci ra­dās skaudība un ienaids. Un kā tādos gadi jumos I arasts, viņas traucās tai kaitēt kur un kā vien varēja. Tās saukāja Martu par basiunnanieti un raganu, kas ar velna burvību palīdzību feldmar­šalam apmānot acis, un visu. ko tā dara, liekot redzēt labāku un skaistāku, nekā tas īstenībā esot. Viņas centās Martu visādi nomelnot un maitāt viņas darbu.

Virsnieki sākumā lieliski luncinājās ap daiļo sievieti un pūlējās tai piesviesties ar visādiem pakalpojumiem. Bet Marta tos noraidīja. Tas dažu no viņiem sakaitināja. Tāpēc tie pārgāja viņas ienaidnieku pusē.

Bet Marta, par laimi, tik daudz saprata, ka darīdama tāpat — spītējot un atriebjoties saviem ļaunvēļiem — viņa padarīs sev dzīvi par elli ur' neapšaubami aizies bojā. Atcerēdamās audžu tē­va kristīgās pamācības, viņa ķērās pie gluži pre­tējas taktikas — tiecās ļaunu atmaksāt ar labu. Par viņai nodarītām pārestībām tā nekad nesū­dzējās. Tieši otrādi — kad par kādu kļūdu vai nolaidību priekšniecība meklēja vainīgo, Mart" lai gan. labi zināja, nekad vainīgo nenodeva, betj tiecās notikušo izskaidrot ar pārpratumu. Nereti pat, lai glābtu vainīgo, uzņēma vainu uz sevi.

Ar tādu rīkošanos viņa panāca to, ka drīz vien ienaids un skaudība līdzkalpotāju sirdīs at­slāba. Dažs, kurš bija pūlējies viņai kaitēt, iz-lābts no soda, slepeni atnāca klusā brīdī un lū­za piedošanu.

—    Man nav tev ko piedot.

—    Kā nē!? Es tevi gribēju iegrūzt nelaimē bet tu mani glābi.

—   Ak, nu, lai tas paliek. Es taču zinu, ka tu savā sirdī nemaz tik ļauns neesi. Tu mani ienīdi tikai aiz nesaprašas.

—   Tiešām tā bija.

—    Nu, redzi! Bet saki pats, vai ir vērts citu ienīst tikai par to, ka tas kādu lietu zina labāk? Es taču neesmu vainīga, ka citādos ļaudīs esmu dzīvojusi un iemācījusies citādāk strādāt. Tu redzi, ka es tev ļauna nevēlu. Nemaz negribu noliegt, ka arī es no jums esmu daudz ko māci- jusics, ko agrāk nezināju, par piemēru vārīt un cept tādus ēdienus, ko pie mums nelieto, kā arī vēl ko citu. Tāpēc būsim draugi.

Tā viņa savus naidniekus atbruņoja vienu pēc otra ar kristīgas tuVākmīlestības un iecietības ieročiem.

Nebija pagājis necik ilgs laiks, kad atmosfēra bija jau pavisam citādāka. Ar laipnību viņa bija panākusi to, ko nekad nebūtu sasniegusi ar sū­dzībām un spīti.

Nodevusies ar visu jaunības enerģiju dar­bam, Marta nemaz nepamani ja, ka pagājis jau pusgads, kopš viņa projām no Alūksnes. Sākumā viņai bija. grūti gājis, tiekams ielauzi jās krievu valodā. Bet pusgada laikā, nedzirdot sev apkārt nekādu citu valodu, Marta krieviski runāja gan­drīz tekoši.

Šeremetjevs — kā armijas virspavēlnieks — nevarēja ilgi dzīvot uz vietas. Bieži vien tam bija nācies savu mitekli pārnest 110 vienas vietas uz citu, skatoties uz to, kurp viņu sūti ja ieilgušā un arvien niknākā kara gaita.

Tikai retos atpūtas brīžos Marta varēja no­doties sērām pēc saviem mīļajiem un atvieglināt savu sirdi asarām. Bet viņa saprata, ka ar asa­rām un vaimanām bijušo neatgriezīs. Tāpēc no­vēlēja tos visspēcīgā Dieva gādībai un nezināmā nākotnē raudzijās bez sevišķām raizēm.

* *

1703. g. aprilī krievu pulki Šerenietjeva va­dībā no Šliselburgas devās projām gar Ņevas upes labo krastu. Viņi gāja caur mežiem līdz tai vietai, kur Ņeva ietek Ochtā. Tur tie ieraudzija nelielu cietoksni — Nieušanci. Pretim cietok­snim, a.iz Oehtas, atradās miests ar 400 koka na­miem. Pie karaspēka bija atbraukuši bombar- dieru kapteinis Pēteris Miehailovs (tas bija pats Krievijas cars) un nesen par Šliselburgas koman­dantu ieceltais leitnants Aleksandrs Menšikovs. Cars ar 60 laivām izbrauca aplūkot Ņevas grīvu. 30. aprilī sākās Nienšances bombardēšana. Mazais cietoksnis krievu artilērijas postījumus ilgi ne­spēja panest. 1. maijā krievi to ieņēma. Un cars deva tam jaunu vārdu, nosaucot par Šlotburgu.

Otrās dienas vakarā sardze ziņoja, ka jūra larādijušios pieci zviedru kuģi. Divi no tiem >ija pienākuši pie Ņevas grīvas. Tad bombar- tlie.ru puika kapteinis Pēteris Miehailovs un leit­nants Menšikovs sasēdināja 30 laivās divus gvar­des pulkus, aplenca naktī minētos divus zviedru kuģus un pēc īsas cīņas pieveica tos. Zviedriem] bija arī dižgabali. Bet no krieviem pēkšņi pār-ļ steagli, viņi nemaz nespēja tos laist darbā. Uz i abiem zviedru kuģiem bija 80 cilvēku, bet pēc ļ kaujas no tiem dzīvi palika tikai 13. Tik sirdīgi i aizstāvējās zviedri.

Par šo uzvaru Pēteris bija ļoti ielīksmots un ziņoja pa.r to ģeneraladmiraliin Apraksinam ar lielu prieku.

Par izciliem nopelniem bombardieru kaptei­nis Pēteris Miehailovs un leitnants Aleksandrs Menšikovs dabūja augstu godalgu — Andreja or­deņa zīmes.

Ne veltīgi šai, pēc būtības niecīgajai uzvarai cars piešķīra tik milzīgu nozīmi. Ar Nienšances cietokšņa ieņemšanu kridvi bija ieguvuši savās ; rokās Ņevas grīvu. Ar to, pēc cara Pētera vār­diem; bija Krievijai izcirsts logs uz Eiropu, t. i. Krievija bija dabūjusi izeju uz jūru.

Tai pat 1703. g. 16. maijā Pēteris jaunieka- rotajā vietā dibināja sev jaunu galvaspilsētu — Pēterburgu.

Tai laikā pie Šeremetjeva ieradās dienesta darīšanās Menšikovs. Visiem bija zināms, ka šis virsnieks ir cara agrākais sulainis, bet tagad draugs un mīlulis. Cars bi ja iemīļojis to jaunī­bas dienās, kad — pēc nostāstiem — Aleksandrs reiz izglābis viņu no dzīvības briesmām. Ka cars to ļoti labi ieredz, pierādi ja arī tas, ka par sirdī- bu nupat minētajās kaujās Menšikovam bija pie­šķirts tikpat augsts apbalvojums kā caram.

Tāpēc feldmaršals deva rīkojumu, lai augsto viesi uzņem ar greznu mielastu tik labi, cik vien tas pie patreizējiem apstākļiem iespējams.

Tā Martai bija pilnas rokas darba.

Kad Menšikovs kopā ar nometnes saimnieku un štaba virsniekiem sēdēja pie bagātīgi klāta (•nīda, ēdot un pārrunājot tekošus notikumus, viņš ieraudzīja Martu, kas bija ieradusies mie­lasta telpā. Glītā sieviete uzreiz pievilka viņa uzmanību. Neklausoties, ko r,unā klātesošie, Menšikovs ar lielu interesi lūkojās Martā visu lai­ku. kamēr viņa atradās telti. Kad viņa izgāja, viņš vaicāja Šeremetjevam:

—    Boris Petrovič, kas tā tāda par nāru, kura nupat te bija?

—   Aleksandr Daņilovič, tā nav nekāda nāra. iā ir manas saimnieces Dārjas Fjodorovnus pa­līdze Marfa.

Kur tu viņu ņēmi? Glīta sieviete!.

—    Viņa mana gūstekne, zviedriete no Alūk­snes.

Tobrīd Menšikovs vairāk neizprašņāja. Bet vēlāk, pēc mielasta, viņš apstaigāja nometni, ap­meklēja saimniecības teltis un. beidzot Martu at­radis, sāka ar to sarunāties. Viņam Marta tā ie­patikās, ka, prombraucot, viņš paņēma to sev līdz. Šeremet jevs gan par to stipri saīga, bet ne­uzdrošinājās savu īgnumu pat izrādīt, nemaz ne­runājot par protestiem. Viņš labi saprata, ka uz­sākt cīņu pret šo cara favorītu, būtu tāds solis, ar kuru nekā laba. nepanāktu, Tas tikai iegrūstu viņu, Šeremetjevu, postā.

Otrā daļa.

I

Martas dzīvē tā bija lieJa pārmaiņa. Lai gan Šeremetjevs viņu bija labi ieredzējis, tomēr, vi­sumā ņemot, tur viņa bija bijusi tikai gūstekne, kurai parāda zināmu žēlastību. Citādāks stāvok­lis radās Martai, atnākot pie Menšikova, kuru cars bija iecēlis par Šliselburgas gubernatoru. Ne ar ko viņš tai neatgādināja viņas nebrīvību. Te vi­ņa bija nama pārvaldniece. Jaunais pavēlnieks izturējās pret viņu ļoti draudzīgi un ar lielu sir­snību. Kad vaļsirdības brīdī viņa tam cēla priek­šā tos pašus lūgumus, ko jau bija izsacijusi Šere­metjevam — ievākt ziņas par viņas vīru Krūzi un Glika ģimeni — Menšikovs nāca viņai pretim ar lielāko gatavību. Drīz viņš Martai varēja pa­ziņot, ka viņas vīrs Kārlis Krūze esot dzīvs, kal­pojot, kā agrāk, zviedru armijā un uzdienējis par virsnieku. Kādā ceļā šās ziņas dabūtas, to Mar­tai neteica, aizrādīdams, ka tas ir noslēpums. Caur Menšikovu Marta dabūja dažas reizes vīram aiz­sūtīt pa 30 rubļiem no saviem ietaupijumiem.

Saņēma arī ziņas par audžu tēvu un viņa ģi­meni. Gliks dzīvojot Maskavā. Petrovkā, agrākā bajāra Nariškina namā viņš atvēris skolu. Turpat strādājot arī skolotājs Vurms. Glika materialais stāvoklis esot pietiekami labs. Tikai veselība sa­bojājusies. Ļoti varēja būt, ka tas nāca no pār­ciestām bēdām un ceļa grūtībām, jo ceļojums no Alūksnes pa etapu uz Maskavu bija ildzis vairā­kus mēnešus.

Pie Menšikova Martai bija dzīve diezgan la- l>a, kā kara gūsteknei pat ļoti laba. Tomēr bija kaut kas tāds, kas viņas sirdi pildija ar lielām bažām. Kādu laiciņu pēc Martas pārvietošanas gubernatora mājā, apkartnieši novēroja, ka jau­najai sievietei seja top bāla, un aizvien retāk uz tās palādas pievilcīgais smaids. Nejauši ierodo­ties pie viņas, kalpotāji vienu-otru reizi to bija pārsteiguši asarās.

Kas tās bija par jaunām bēdām, kas nospieda Martas sirdi?

Viņas jaunais saimnieks bija neprecējies. Un viņa ar izbailēm vēroja, ka tas nav pret viņu vienaldzīgs. Bet to viņa ieskatija par lielu ne­laimi. Marta, ja gribēja būt taisnīga, nevarēja noliegt, ka Menšikovs ir patīkams, pat skaists vīrietis. Tas bija smuidrs, slaika auguma, stip­riem muskuļiem, kalsenu seju un dedzīgām acīm. Pretēji saviem tautiešiem — krieviem, Menšikovs mīlēja grezni ģērbties un bija ļoti tīrīgs — īpa­šība, kas tolaik krieviem bija reta. Bez tam viņš bija ļoti enerģisks un visai uzņēmīgs. Viņš rea­lizēja gandrīz neticamas lietas.

Bet tas viss jo vairāk skumdināja Martu, kad Menšikovs tai tiecās tuvoties arvien jo ciešāk. Marta nevarēja aizmirst, ka viņa ir precēta sieva, ko liktenis atrāvis no vīra.

Protams, kā ar kara gūstekni — pilnīgi bez­tiesisku būtni — viņš varēja rīkoties ar Martu pēc savām iegribām. Bet tik brutāls Menšikovs nebija. Acīm redzot, viņš cerēja to iekarot ar savu draudzību un sirsnību. Pateicoties tam ap­stāklim, laiks gāja uz pridkšu, un gaidītās bēdas Martai neuzbruka. Drīz viņas stāvoklis no jauna grozijās. Izrādijās, ka dzīve pie Menšikova tai bijusi tik pārejas stadija.

Reiz pie Menšikova ieradās bombardieru pulka kapteinis Pēteris Miehailovs.

Nebija nekāds noslēpums, ka tas ir pats cars, par kuru no mutes mutē gāja visdažādākie no­stāsti. Kā parasts, augstajam viesim par godu sa­rīkoja bagātīgu mielastu un dzīres:

Cars bija labā omā un izteica saviu izbrīni pair gardajiem ēdieniem,

—   Aleksandr Daņilie, kur tu esi izrāvis til labu pavāru? — ievaicājās Pēteris.

—   Šie ēdieni nav pavāra darbs, jūsu majesta- te, bet manas saimniecības pārzines.

—    Tai vajaga būt vecai, daudz piedzīvojuša sievietei.

—   Nē, min berc, viņa ir jauna un daiļa, līksmi izsaucās krietni iereibušais Menšikovs. Bet tūdaļ apķērās, ka izrunājis aplam. — Ne jau nuļ kāda jauna meiča. Sieviete kā sieviete.

Bet Pēteris jau bija ieinteresējies un noteica:!

—   Nu, veca viņa vai jauna — tais nav svarīgi. Bet tā kā viņa prot tik teicami gatavot, es gribi viņu redzēt. Liec viņu pasaukt.

—   Min herc, nav vērts. Viņa jau gulēs. Laiks tik vēls, bet viņai rītā agri jāceļas.

—    Daņīlič, neizvairies, liec savu saimnieci pasaukt. Nav nekāda princese, izcelsies no gultas un apģērbsies, kad cars pavēl.

Ar ļoti lielu nepatiku Menšikovs lika cara pavēli izpildīt. Vai viņš instinkti vi nojauta, ka ar savu pļāpāšanu pats sagādājis šķiršanos no šās- piemīlīgās sievietes? Ak, būtai labāk sev mēlē iekodis, nekā caram pateicis, ka tā- ir jauna un daiļa!

Kad pēc brīža sauktā ienāca ēdamzālē un, nosarkusi, apstājās, —cars, to ieraudzijis, kļuva ļ līksms. Ar priekā mirdzošām acīm tas sacīja:

—   Nu-ka, skaistu;], panāc šurp!

Un kad Marta bija kautrīgi tuvojusies. Pēte­ris pārlaida kā pētīdams skatu viņai no gallvos i līdz kājām. Redzētais viņu ļoti apmierināja. Cars aiz labpatikas piemiedza aci. Pacēlis viņas galvu, cars ieskatījās viņas acu dzelmē. Tur viņš icraudzija kaut ko tādu, kas lika tam pēkšņi tapt nopietnam,. Tais bija tikai viens mirklis, kamēr \iņ,u skatieni sastapās. Bet šinī mirklī Pēteris noslēpumainajās acīs ieraudzija savu likteni.

—   Vai tu zini, kas es esmu?

—   Zinu, jūsu mrjesiate. Jūs esai varenās k nevijas valdnieks.

—   Tagad tu vari iet. Bet pēcāk es tevi pa- Ka ukšu, lai tuvālk ar tevi parunātos.

—   Klausos, jūsu majestate. — pazemīgi at­trauca Marta un aizgāja.

Kad viņa bija projām, cars lika Menšikovam izstāstīt par Martu: kā viņu sauc, kur to atradis un kas viņa tāda?

Visu uzmanīgi uzklausījies un iztaujājis Menšikovu par jauno sievieti, kas nupat krustoja viņa dzīves ceļu, Pēteris teica, lai Martu atkal pnsaUc. Un viņš tai sacija:

—   Paņem aizdegtu sveci un nāc, parādi man istabā uguni. Esmu paguris un gribu iet pie miera. Bet pa tam man gribas ar tevi parunāties.

Un ilgi tur sarunājās Krievijas cairs ar zvied­ru gūstekni. Šai sarunai, kas notika Šliselburgas cietoksnī — zvaigžņotā naktī — bija liktenīgas sekas nevien sarunu vedējiem, bet visai Krievijai un viņas varā pak|auitām tautām.

No rīta Marta, uzcēlusies, uzmeklēja klusu kaktiņu un, nosēdusies, sāka raudāt. Asarām bir­stot. nevaidamas elsas lauzās tai no krūtīm un lika pleciem raustīties. Bet tad piepeši viņa ap­ķērās. ka, ja viņu te kāds pārsteigtu raudot, tas varētu to izpaust. To varētu dabūt zināt arī cars. Bet kā tad viņai klātos, to nemaz nevarēja zināt. Viņa bija dzirdējusi, ka Pēterim allaž 'uznākot briesmīgu dusmu lēkmes. Un tādos brīžos tas varot pastrādāt šausmu darbus.

Tāpēc ar ārkārtīgu gribas spēku viņa apspie­da raudas, žigli nomazgājās saltā ūdenī, sasukāja matus un ķērās pie parastajiem saimniecības darbiem.

Cars, uzmodies, bi ja labā gara stāvoklī, smē­jās un air visiem jokoja. Viņš gan bija vakarā

dzēris līdz ar citiem, bet būdams 110 dabas ļoti spēcīgs, nekādu paģiru nejuta, jo varēja dauc panest, maz reibstot.

Atkid pasaucis Martu viņš tai teica:

—    Katiņ (tā Pēteris bija viņu iesaucis), vaj zini ko? Saposies, tu brauksi man līdz. Es tevi. ie Menšikova vairs neatstāšu. Še, ņem šo du- āitu — pirmo dāvaniu no manis.

—   Ļoti pateicos, jūsu majestate. Kā pavēlat,- viņa atbildēja un gāja atkal sakravāt savu nelielo iedzīvīti, lai dotos uz jaunu mājvietu. Kur t būs? — to viņa nezināja un prasīt neuzdrošinājās.

Pie brokastgalda cars teica Menšikovam:

—    Katiņa man patīk. Es paturu viņu. Te viņa man jāatdod.

Ar pukstošu sirdi Menšikovs piecēlās un, pa klanījies, atbildēja:

—    Jūsu maijestates pavēle man jāizpilda.

Tālākā sarunā cars aizrādi ja, lai Menšikovs

parūpējas, ka Katrīnai būtu līdz dots viss vaja-, dzīgads. Un» nevis kā kalponei, bet kā augstas! kārtas sievietei — pieklājīgi apģērbi, apavi un rotas.

Redzot, ka viņa nodomus cars izjaucis, Men­šikovs padevās, lai gan ne bez iekšķīgas cīņas] Gribēdams iegūt no cara jaunu žēlastību, viņš lika sapost savu līdzšinējo saimniecības vadītāju ceļam kā princesi. Lika iesaiņot visas Martas mantiņas un vēl līdz deva dārglietas — zelta ro­tas. greznotas briljantiem un citius priekšmetus —-j divdesmit tūkstošu rubļu vērtībā. Deva tai līdz arī kalponi, kas Martu bija apkalpojusi viņa mājā.

Pārbraukusi līdz ar caru uz jauno mītni, Marta jeb Katrīna (kā viņu turpmāk sauksim) par tādu sava līdzšinējā kunga izturēšanos bija stipri pārsteigta. Iegājusi pie cara, viņa teica:

—   Esmu diezgan ilgi bijusi jūsu istabā. Ta­gad jūs varētu ienākt arī manā istabā. Tur es jums gribu ko sevišķu parādīt.

Un, saņēmusi caru aiz rokas, viņa to aizveda uz savu istabu. Rādīdama uz kādu paciņu, viņa Bacija:

—    Ko es te redzu, tas liek man saprast, ka laan te jāpaliek tik ilgi, kamēr jūsu majestatei lus patiks. Šais apstākļos izliekas, ka jūs visus tos dārgumus, ko esmu līdz, atvedusi, apbrīnosiet.

Izkravājot lietas, viņa turpināja:

—   Tā ir Menšikova verdzenes manta.

Kad viņa ieraudzija skaistu vācelīti, viņa to noturēja par zobu tīrīšanas piederumu un iz­saucās:

—   Te ir kāda lietiņa, kas man nepieder un k uru es nepazīstu.

Bet, attaisijusi vācelīti un ieraudzījusi dārgu rotu, viņa cieši uzlūkoja caru un vaicāja:

—   Vai šī dāvana ir no mana agrākā vai taga­dējā kunga? Ja tā ir no Menšikova, tad viņš šķiras no savas verdzenes devīgi.

Katrīnai saskrēja acīs asaras un brīdi viņa nemaz nevarēja parunāt no uztraukuma. Kā vēt­ra viņai caur smadzenēm joņoja doma: «Ko lik­tenis ar mani dara? Atrauta no savējiem, pa­ņemta kā kara gūstekne, atrodoties tikpat kā ver­dzenes stāvoklī, tomēr esmu apdāvināta ar tādiem dārgumiem, par kādiem nevarēju pat sapņot un kādi var greznot tik ķēniņienes un princeses. Kāpēc liktenis man to dod? Vai tāpēc, lai drīz tos atkal atņemtu un liktu jo sāpīgāk ciest bez­tiesisko verdzenes stāvokli?

Pacēlusi acis uz caru, kurš to cieši uzlūkoja, viņa, atģidusies, teica:

—   Jūs nesākāt ne vārda? Es gaidu atbildi.

Nekā neatbildot, valdnieks turpināja viņu

uzlūkot. Kā neatminamas mīklas priekšā viņš slavēja pretim, šai sievietei. Domās viņš aizlidoja pagātnē. Salīdzināja to ar citām, kas viņam biju­šas mīļas un dārgas. Tur bija viņa bijusē sieva, bajāru Lopuchinu meita Eidokija Feodorovna. To atceroties, viņu vēl tagad pārņēma riebuma sajūta, u,n dusmas. Tā bija garīgā znņā dzīvs mi- ronis. Ar savu sūrošanos, vaidēšanu un gaudām ar savām asarām tā bija. viņu novedusi reizēn gandrīz līdz trakumam. Tālāk … Maskavas Vāci slobodas vīiutirgoņa Monsa meita, Anna… Tā bija pavisam cits tips. Vaļīga un nekautrīga sa vās manierēs, kairinoši daiļai un izlaidīga, bei draiskulīga un garīgā ziņā arī stipri neattīstīta Ar ļoti šauru garīgo apvārsni, tā nespēja redzē tālāk par savas mājas, savas apkārtnes un ģime­nes interesēm. Turklāt nepastāvīga, valšķīgi kā apriļa laiks. Tur bija vēl citas daiļas un ne-ļ daiļa® sievietes, air kurām Pēteris uz īsiem brī v i cm bija dalijies savu jūtu pārpilnībā.. Bet sa­kari ar tām nebija atstāj,uši nekādu iespaidu Nebija vērts pie viņām, domās apstāties. Tad — šī sveštaiuitiete. Šī te pilnā mērā apmierināja vi­ņa daiļuma un glāstu alkstošās prasības. Un ne­vien tas. No dažu stundu sarunas ar viņu Pēteris bija jau izmanījis, Ica viņā slēpjas dižens prāts un cildena dvēsele. Nē, lai saka, ko grib, bet Katrīna ir daudz pārāka par visām citā;m sievie­tēm, kuras līdz šim viņa pazinis.. Kā ļoti krāšņs, tīksmīgi smaržīgs zieds tā viņu līdz mulsumam reibināja ar savu skaistumu un aromatu. Bet ka­mēr citas sievietes, baudot viņa glāstus, bija at­ņēmušas daļu no viņa enerģi jas un garīgā spēka, ši te, turpretim, viņu spirdzināja kā dzidri skaid­ra upe vasaras tveicē sakarsušu ceļinieku. Viņa paplašināja Pētera redzamības horizontu kā spo­žas saules plūdi, klaidējot visapkārt sabiezējušos miglas blāķus, kas līdz šim neļāva redzēt tālēs esošos priekšmetus.

Pa tam Katrīna, aplūkojusi dārglietas, teica:,

—   Ja tās ir no mana agrākā kuinga, tad nav jāšaubas viņam šo dāvanu aizsūtīt atpakaļ.

Parādot lielas vērtības gredzenu, viņa turpi- nāja:

—    Es paturu tikai šo, jo tas man pietiekoši atgādinās tos labumus, ko viņš man darījis. Bet ja šī dāvana ir no mana jaunā pavēlnieka, tad es (o dodui atpakaļ. Es nekāroju pēc viņa dārgu­miem. Es kāroju no viņa kaut ko vērtīgāku.

Tad viņa izplūda nevaidamās asarās. Lielā dvēseles saviļņojumā viņa pazaudēja samaņu.

Savas dvēseles jutas Pēteris nemēdza citiem slēpt. Tāpēc viņš nebija no istabas izraidījis ne divas dzimtikalpones, nedz Preobraženskas pulka majoru Siņīcinu, kas atradās istabā, kad cars un Katrīna tur ienāca. Tie bija viņu sarunu lieci­nieki.

Ar ožamspirta palīdzību un aukstu ūdeni kalpones noģībušo drīz atgrieza pie samaņas.

Kamēr kalpones pūlējās gar savu jauno kun­dzi, Pēteris domāja: «Cik savāda ir Ķatrīna! Citas sievietes pēc rotas lietām dzenas kā nezin pēc kādas laimes un gataivas par tām upurēt visu. !Si te ilgi prāto, no kā tās nākušas? — un taisas tās dot atpakaļ. Viņa kārojot pēc kaut kā vērtī­gāka … Jā, saprotu. Viņa kāro tik pēc manas mīlestības. Un to es viņai gribu dot pilnā mērā. Viņa kļūs mana sieva! Mani reakcionārie tuvi­nieki un apakšnieki par to gan būs lieliski sanik­noti, ka, neievērojot k,rievu dižbajāru meitas, precu svešinieci. Bet es tos piespiedīšu padoties. Un kā gan nē: Krievijas cars prec savu gūstek­ni . .. verdzeni. Vai te lai žults neaptekas tiem stulbajiem, bajāriem! Bet es tos saliekšu auna ragā! Parādīšu, ka cilvēks no cilvēka atšķiras nevis ar savu piedzimšanu pilī vai būdiņā, ne ar Kāviem senčiem un mantas stāvokli, bet ar savu prātu, darba spējām iun raksturu.»

Kad Katrīna no ģīboņa bija atmodusies, cars lai paskaidroja, ka dārglietas atsūtījis Menšikovs, kā šķiršanās dāvanu. Viņš bijis ar Katrīnu ap­mierināts, kā viņa pret to izturējusies. Bet lai viņa balvu pieņem un ir pateicīga.

Šis piedzīvojums Katrīnai bija tolaik, k! viņa atradās karaspēka nometnē, Vidzemē, 1703. „ 28. septembrī.

Aizbraucis uz Maskavu, Pēteris uzdeva lic! slepenībā gvardes kapteinim Batūrinam pārv Katrīnu no nometnes uz Maskavu. Kad tas bij^ izdarīts, tur viņu novietoja caram padevīgi muižnieces mājā. Šī māja atradās pilnīgi savru no citām dzīvojamām ēkām, liela parka vidū. No ārpuses nams bija vienkāršs un neizskatīgs, beļ iekšpusē patīkami iekārtots un diezgan komfor-i tabls. Tur Katrīnai nācās dzīvot dziļā vientulīb" Pēteris viņu sevišķi brīdināja neielaisties nekādā^ darīšanās ar sievietēm un izvairīties no pazīšan" ar tām- Viņas apkalpošanai cars atsūtīja no īn grijas kādu jaunavu. Tā bija puslīdz attīstīta u mācija Katrīnu pareizāk krieviski runāt. Lai ga Katrīna jau runāja tekoši un visu saprata, tomē viņas izruna krieviem bieži izvilināja smieklus par ko Katrīna gan neapvainojās.

Bet ar tādu gūstniecības dzīvi viņa nebij apmierināta. Viņai bija sabiedriskas tieksmes Gribējās dzīvot ļaudīs.

Kādreiz, kad Pēteris bija Maskavā un viņu apciemoja, Katrīna nenocietās un viņam praisijaj

—   Bet, mīļo Pēter, kāpēc tu mani turi itin k- ieslodzījumā? Kāpēc man te jādzīvo tādā vien tulībā kā mūķenei klosterī? Mūķenēm vēl i tās priekšrocības, ka katrā klosterī viņu ir daudz- Turpretim man te jāgarlaikojas vienai ar Iren Osipovnu un kalponi.

—   Katiņ, tā vajaga. Bet pacieties. Drīz pie, nāks laiks, kad es ievedīšu tevi citādākā dzīvē' Es tevi labi saprotu. Tu neesi augusi, ieslēgt teremā, kā mūsu bagāto bajāru meitas. Esi bau­di jusi svabadību, dzīvojusi rosīgu ļaužu vidū. Tagad, atšķirtai no visiem un noslēptai vientulī­bā, tev uznāk skumjas un garlaicība. Bet tas nevilksies ilgi. Lai tu mani saprastu, es tev atklāšu manas, šķietami savādās rīcības iemeslus. Redzi, kas par lietu. Milzīgais vairums manu pavalst­nieku ir tumši, kūtri, muļķi un nevīžīgi. Bet es htupstu pēc zinībām, pēc brīvības un labklājības nevien sev, bet arī visiem Krievijas pavalstnie- I iem. Bet viņiem labāk gribas gulēt uz krāsns nevīžībā kā lāčiem! netīrā ziemas migā. Tāpēc v ii.i i mani briesmīgi ienīst par to, ka es viņu mie~ / ti traucēju. Bet jāzina, ka lāči, no ziemas guļas i/d 'zili, ir ļoti nikni. Tā arī mani pavalstnieki, lie ir gatavi mani apēst ar visiem zābakiem. Taču :fK ceru, ka ar Dieva palīdzību es viņus pieveikšu nu kaut cik izmācīšu par cilvēkiem. Tomēr pa-

fuidiām viņu nelietības aug kā sēnes pēc ražena ietus vasaras beigās. Bet es esmu viens, kamēr viņu — miljoni. Savā stulbumā viņi nopaļā un nīst visu to labu, ko es ar pārcilvēcīgiem pūliņiem cenšos tiem sagatavot. Nonācis tik tālu, ka viņi mani dēvē par antikristu! Vai vēl kur tā­lāk var iet? Savā aklajā naidā viņi ar saviem tumsoņu ieskatiem saindējuši manu vienīgo dēlu no pirmās sievas, Alekseju un tā apstrādājuši to. l a arī dēls mani dziļi ienīst un perina ļaunus no­domus pret paša miesīgo tēvu.

—    Nabaga draugs, ar kādām milzīgām grū- tib.im tev jācīnās! — līdzcietīgi iebilda Katrīna.

—   Jā, tas taisnība. Bet paklausies vēl. Tagad, [Edā laikā, kad man jāved karš, nevien ar ārē­jiem ienaidniekiem, bet arī pastāvīgi jācīnās ar iekšējiem pretiniekiem, — es nevaru dot saviem pavalstniekiem jaunu naida iemeslu. Vinu acīs tu būsi basurmāniete. Viņi pielietos visus līdzek­ļus. lai tev un man kaitētu cik vien var. Es, aizņemts valsts darīšanās un mūžīgi braukājot no vienas valsts malas uz citu, 110 Ingrijas uz Voro- ņežu un Azovtu, no turienes uz Vidzemi un Mas­kavu, nevaru, tevi pietiekoši apsargāt. Es viņiem neuzticos un negribu atstāt tevi viņu vidū tagad, jo bīstos, ka viņi tevi nenonāvē. Bet mazliet pa­gaidi. Es ceru un ticu, ka. drīz varēšu tevi izved gaismā un ļaudīs. Pagaidām, pacieties. Aizņem laiku ar mācīšanos un rokdarbiem. Es apbrauj kāšu vēl Krieviju, kur mana klātbūtne 'nepiecie­šama. Kad atgriezīšos, tad ierīkošu tevi galma pie manas māsas Natālijas Aleksejevnas. Tur, protams, tev būs patīkamāka dzīvo nekā šeitan, 1 Ar tādu paskaidrojumu Katrīna pilnīgi ap­mierinājās un saprata, ka šobrīd citādāk nevar, Būdams Maskavā, cars nepalaida garām ne­vienu nakti, Katrīnu neapmeklējis. Vienā no t.ā4 dām reizēm viņš atnesa vēsti, ko bi ja dabūjis no Menšikova: kaujā kritis sirdīgais zviedru leit­nants Kārlis Krūze.

Atceroties savas pirmās mīlestības laikus Glika mājā un laulības dzīves īsos mirkļus, Kat­rīna pārplūda asarām. Bet reizē ar to šās asara» viņai nomazgāja no sirds pārmetumus par atdo- sānos Pēterim. Kad pārgāja vēsts pirmais ie­spaids, viņai radās savāds miers. Kā krietns kaj rcivis Krūze bija kritis, aizstāvot tēviju. U.tļ sniegdama savus glāstus caram, viņa jau bija bi'usi atraitne. Tā tad viņas grēks nebija tik liels ā viņa to bija domājusi. Acīm, redzot, liktenis viņai bija labvēlīgs un atbrīvoja no šķēršļiem ceļu uz kādu augstāku mērķi.

Savus apmeklējumus Pēteris izdarija tādā; stundās, kad pilsētas ielas bija gājēju tukšas, ti kai viena grenadiera pavadīts. Tad, atmetis visas rūpes un raizes, cars pie mīļotās sievietes izbau­dīja neaizmirstamas stundas. Ar Katrīnu viņš dālijās visos savos nodomos un cerībās. Viņai tas izkratīja savu sirdi un dabūja arvien brīvu, uz­ticamu padomu. Apbrīnojami ātri Katrīna ap­tvēra viņai atklātās valsts darīšanas. Apdomāju­sies, gandrīz arvien varēja dot lietderīgus aizrā] d i jumus.

Laikam aiztekot, cars pamalām sāka arī sa­vus ministrus jeb kolēģiju priekšniekus pieņemt!

šinī slēptuvē. Viņš bija nācis pie pārliecības, ka li It cieti slēpties vairs nav liela vajadzība.

Cara miesīgās tieksmes un sakarus gudrā, I iktiskā sieviete mācēja pārvērst prāta un dvē­seles sakaros.

Pēteris tai sacija:

—   Katiņ, Dieva priekšā tu esi mana; karsti mīļota sieva. Pienāks laiks, kad tu tāda Lūsi airī cilvēku priekšā. Bet tā kā vecie, gadu: simteņiem iesakņojušies ieskati krieviem vēl par daudz stip- i i, Krievijas cars nevar precēt citādas ticības sievu, kā tikai grieķu-katoļu jeb pareizticīgu. Tāpēc tev, mīļā, pamazām jāsagatavojas pārnāk­šanai pareizticībā. Es tevi lūdzu — nes šo upuri manis labā. Tā kā mēs ticam vienam, un tam pa­šam trīsvienīgajam Dievam, ceru, ka tas upuris tev nebūs pārāk smags.

Katrīna apņēmās šo upuri nest, jo bija Pē­teri no sirds iemīlējusi. Cara straujais raksturs un viņa mežonīgās dusmu lēkmes Katrīnu gan biedēja. Bet viņa palaidās uz Dieva žēlastību un palīdzību. Cerēja Pētera kaislības savaldīt un pēc iespējas apslāpēt, lai tās nepārvērstos posto­šās uguns liesmās. Glika audžumeitai saprata, Ka tas ir bīstams darbs, pie kā viņa ķērusies. To­mēr viņa to gribēja strādāt, jo domāja, ka likte­nis viņu uz to aicinājis. Ja viņa to nespēs veikt, tad aizies bojā. Bet vienalga. Briesmas viņu ne­atturēja. Lai notiek, kas notikdams — uzvara vai nāve, — bet atkāpšanās nebūs. Lai notiek kā Dievs nolēmis.

Citā reizē Pēteris ieskati ja par vajadzīgu vi­ņai paskaidrot par savu pirmo nelaimīgo laulību:

—   Ar maniu pirmo laulību bija tā. Māte ma­ni apprecināja ļoti jaunu. Man tolaik bija tik seš­padsmit gadu. Gan tiesa, ka arī agrākie Krievi­jas cari un lielkņazi precējušies 17—18 gadu ve­cumā. Tiem tomēr bija dota zināma brīvība pa­šiem izraudzīties sev sievu pēc patikas, lādi 110 visām Krievijas malām saaicināja uz Maskavu veselīgākās un daiļākās bajāra meitas. Sabrauci simts un vairāk jaunavu. No tām cara vecāk un audzinātāji izmeklēja 10—20 un tāls stādiji priekšā caram. No pēdējām nu cars izvēlējā! vispatīkamāko sev par līgavu,

—   Ar mani bija gluži citādāk. Māte man ieskati ja par pilnīgi muļķa zēnu un domāja. k< man tur nav nekāda noteikšana. Viņa izmeklēji pati tādu jaunavu, kas patika viņai. Vai tā patīk man? — to nemaz neprasi ja. Tā bija Eidokija Feodorovna Lopucbina. Ar to mani tad appreci] nāja. Ļoti ticu, ka Eidokija bija patīkama mātei, Bet es pret šo jaunavu nesajutu ne maizāko mī­lestību. Turklāt viņa bija trīs gadi vecāka pai mani. Un tas ndkur neder. Man citi pēcāk stās­ti ja, ka es esot bijis baznīcā ļoti bēdīgs, kad mūs laulāja. Par mūsu kāzu nakti man nav nevienas priecīgas atmiņas. Mātei es to ļaunā neņēmu. Vi­ņai, mani tik jaunu izprecinot, bija nolūks atrau mani no izpriecām ar rotaļbiedriem, no kaislības uz braucieniem pa ūdeni, no apkārtklaiņošanas To visu, kas man darija lielu prieku, māte ieskā tija par kaitīgu. Nu, lai Dievs viņai piešķir de bess valstību. Nesaprata māmiņa mani.

—   Sievai bi ja tieši tāds raksturs, kādu māt< vēlējās. Bet tas bija pavisam pretējs manējam Tāpēc sieva jau pašā sākumā mani nevaldzināja Bet pēcāk, vaidot un raudot, mūžīgi pārmeto man. ka es dauzoties apkārt, bet viņu atstājot no- vārtā, galīgi atsvešināja. Un mūsu attiecības no­nāca tik tālu, ka viņa man apriebās, un es to ie nīdu. Vēlāk māte mani sāka saprast. Un tad ari viņai zuda simpātijā prot vedeklu.

Kamēr es ar Eidokiju kopā dzīvoju, mums piedzima divi bērni. 1690. g. pirmdzimtais Alek sejs Pctrovičs, kurš vēl tagad dzīvo, bet gadu vē lāk otrs dēls Aleksandrs, kurš pēc septiņiem mēj nešiem nomira.

Es nevarēju sievas mūžīgo vaidēšanu un pār­metumus izturēt. Un tā kā viņa nevarēja vai ne­gribēja manam raksturam pielaikoties. es pazau­dēju pacietību. Liku ieslodzīt viyu klosterī un ļtii runia ju pāriet mūķeņu kārtā, ar ko mūsu lau­lība ir iznīcināta.

Tagad tu zini visu. Vari mani par manu iz­turēšanos nosodīt vai žēlot. — nobeidza Pēteris «āvas ģimenes dramas bēdīgo stāstu.

— Kā es lai varētu tevi nosodīt, kur tu esi tik daudz cietis. Pēc maniem ieskatiem, bēdīga tā l.iulības dzīve, kur nav abpusīgas mīlestības. Tā­da laulāto kopdzīve ir tikai nepārtrauktas cieša­nas. — piebilda Katrīna un apskāvusi Pētera gal­vu, skūpstija viņa pieri.

* *

*

Upuris, ko Katrīna bija uzņēmusies nest, pār­mainot konfesiju, tomēr bija smagāks nekā viņa Iii ja domājusi. Krietna luterāņu prāvesta audzēk­ne, brīvā protestantisma gara piesātināta, Marta nevarēja pareizticīgās baznīcas dažu dogmu iz­prast. Tā, viņai bija ļoti grūti pierast pie tās pa­rādības, ka krievi-pareizticīgie lūdza ne tik daudz Dievu, kā daudzus svētos. Savādi viņai izlikās, ka tas notika pēc tam, kad Pestītājam mirstot pie krusta Golgātā, Jeruzalemes tempļa lielais priekš­kars, kas slēpa vissvēto vietu no baznīcas pārē­jām telpām, bija. pārplīsis no augšas līdz apakšai, lai ikviens bez starpniekiem nāktu pie Dieva un pielūgtu Viņu. Tad, Katrīnu mulsināja krievu svētbildes. Nebūtu bijis nekādu iebildumu pret tāmi personām, kas bildēs attēlotas, ja tās stāvētu baznīcās vai mājās piekārtas ar nolūku atgādināt žo personu dievbijīgo dzīvi un labos darbus. Bet Katrīna redzēja, ka krievi pielūdz tieši pašus šos tēlus, turēdami jaunavas Marijas, apustuļa vai mocekļu — asinsliecinieku ģīmetnes nevien par «vētām, bet ticēdami, ka tām piemīt brīnumdarbu «pējas. Pēc viņas jēdzieniem iznāca tā: ja tādi brīnumdarbi nebija mūku apzinīga krāpšana mantkārīgos nolū kos, kas neapšaubami vietām

tika izdarīti, bet ja brīnišķīga izveseļošanās pie­lūdzot svēto tēla tiesām) notika, tad to nav dari jis tēls, cilvēku roku ražojums, bet pielūdzēja stiprā,' nelokāmā ticība uz izveseļošanos, tā tad — paš-4 iedvesma. Vēl savādi viņai izlikās tas, ka diev-j kalpojumu dziesmas, lūgšanas u. t. t. notika nevis dzīvajā krievu valodā, kādā runāja šolaik tauta, bet baznīcas — islavu valodā, ko tauta ne vairs runāja, nedz saprata. Šinī ziņā viņa pielīdzināja pareizticīgos krievus Romas katoļiem, kuru diev-; kalpojumi norisinājās — lai pie kādas tautības tie piederētu — sen aizmirstajā, mirušajā latīņu valodā, kuru vēl mācijās un saprata tikai zināt­nieki.

Smagu iespaidu uz Martu darija dažādas pa­reizticīgo ceremoni jas. Pie tām. pierast viņai nā tās ļoti grūti, jo līdzšinējā konfesijā tādu bija visai maz.

Bet — viņa centās pastāvīgi sev atgādināt, ka viņa nav vairs Marta, bet Katrīnai. Mokas viņai da­rija tas, ka jauno ticības veidu viņa nevarēja pieņemt tikai ārīgi. Ja viņa bija cieši apņēmu­sies kļūt par Pētera — krievu, pareizticīgās tautas cara. —- sievu, — viņa pūlējās sevi pārveidot arī iekšķīgi. Tāpēc, atmetusi sāpīgo jautājumu iz tirzāšanu, viņa centās piemēroties apstākļiem. U lai netiktu par liekuli, ņēmāls pāraudzināt sevi, pakāpeniski pieradināties pie ieskatiem, kādi bija Pēterim. Ar laiku, visu dziļāk pārdomājusi, vi­ņa nāca pie slēdziena, k,a jiaiumā konfesija atšķiras no agrākās īstenībā tikai sīkumos. Galvenais ko dols — ticība trīsvienīgajam Dievam, dvēseļu' ne mirstībai, mūžīgajai dzīvībai, paradīzei un elle1 — abām konfesijām bija viens un tas pats. Pa baušļi, svētā lūgšana un ticības apliecība, kā ar visa bībele — tie paši. Un pātarot acīs vienīg" šo galveno idejiu, viņa sīkumos piekāpās.

Kā Pēteris bija apsolījis, tā tiešām notika. Katrīnu aizveda uz pili uni novietoja oara māsas, lielkņaaes Natālijas Alok.se/evTias galmā, kur sa dlāvēja pidciņš caram padevīgu bajāru sievu un meitu, kā galma dāmas. Sākumā dzīvoja Preobra- /.enskā, vēlāk pārgāja, uz Maskavu.

Pēc attiecīgas sagatavošanas notika Martas pārkristīšanas ceremoniāls pareizticībā, piešķirot viņai vārdu Katrīna Aleksejevna. Tas tāpēc, ka par krusttēvu viņai bija Pētera dēls no pirmās nievas, lielkņazs Aleksejs Petrovičs. Krustmāte bija cara. pusmāsa, lielkņaze Katrīna Alekse­jevna.

Savu soli Glika audžumeita nenožēloja. To \ iņai mācija dzīve. Vēlāk, kad carevics Aleksejs apprecējās ar Volfenbīteles princesi Sofiju-Šar- īo-ti, pēdējai bija atļauts palikt luterāņu ticībā. Tad Katrīna redzēja, ka tā ir liels šķērslis lau­lātu draugu abpusīgai labai saskaņai un rada ve­damu, īgnumu, naidu un atsvešināšanos vienam 110 ot ra.

Tomēr, gluži neapzinīgi, savas dvēseles dzi­ļumos līdz pat mūža galam Katrīna nēsāja pro­testantisma idejas kā kvēlošas dzirksteles zem pelniem. Tāpēc pret saviem agrākajiem ticības brāļiem, viņa,, tikusi varas augstumos, izturējās

labvēlīgi un visādi tos atbalsti ja.

* *

Saulrieta stari mirdzēja Maskavas baznīcu kupolos.

Lai ieelpotu svaigu gaisu, Pēteris izveda Kat­rīnu no Kremļa pils iekšējām telpām uz pils gaisa dārzu. Atbrīvojies no valsts darbu raizēm, cars gribēja pavadīt patīkamu vakaru pie savas sirds draudzenes sāniem.

No burvīgā skata jaunā sieviete bija lieliski sajūsmināta.

Pils gaisa dārzā ziedošie koki un puķes iz­platīja brīnumjauku aromatu. T'ur auga augļu koki: ābeles, bumbieres, ķezberes, plūmes, val­rieksti, ogulāji un daudz dažādi .smaržaugi un puķes, kā: piparmētras, salfejas, rezedas, oleandri, rozes u. c. Daži koki bija patlaban ziedoj Ar vēja nopūstām, ziedlapiņām bija piekaisīt visas malas. Gar dārza skadriņiem bi ja savāk zīda sprosiiņi ar siltzemju dziedātāju piļ niem — kanarijais putniņiem, papagaiļiem u Bija arī pašu zemes putni — lakstīgalas, strazug paipalas.

Redzēdams Katrīnas sejā atplaiksnamies pri ka smaidu, Pēteris apvaicājās:

—   Vai tev, Katiņ, te patīk?

—   Ļoti patīk! — līksmi atsaucās vaicātā.—Pil prāvesta Glika gan tiku lasijusi, ka senlaiku lieļ pilsētā Bābele, Kal dejas ķēniņš Nebukadnēca par patiku savai līgavai Semiramīdai Hcis uzb vēt skaistus gaisa dārzus uz augstiem stabie: Šos dārzus pieskaita pie senlaiku pasaules sep ņiern brīnumiem. Bet ka arī Maskavā tādi gai^ dārzi atrodas, to es nezināju.

—    Par Nebukadnēcara gaisa dārziem arī ej esmu lasijis veclaiku vēsturē. Manas pils gai dārzs gan nav tik licis un augsts, nav arī tij grezns kā Bābeles. Neesmu arī to, diemžēl, p cēlis tev par patiku. Šo mazo gaisa dārzu lic uzcelt mans nelaiķis tēvs Aleksejs Michailovi 1685. g. par prieku manai mātei Natālijai Kir; lovnai un man, savam pastarītim. Tas ir tik desmit asu garš un četras asis plats. Pirms zemei uzbēršanas, velves apklātas ar svina plāksnē kas cieti salodētas kopā, lai nelaiž cauri ūdei kad dārzu laista,. Plāksnēm esot izlietots 640 pu<ļ svina. Nekā daiudz te nevar iestādīt. Dīķītf kur zelta zivtiņas, arī prasa vietu. Cik tad vai zemes atliek dārzam!,

Kad abi bija apsēdušies uz soliņa pie dār: žoga, Pēteris atkal apjautājās:

—   Nu, kā tev vispār patīk jaunajā dzīve vietā?

—    Kā tev teikt… — vilcinājās Katrīna aij atbildi.

—   Saki vien droši. Laikam ne visai labi?

—   To cs nevaru teikt. Bet te viss ir savāds, tik īpats. Pavisam cita pasaule. Esmu gluži ap­mulsusi no visa tā, ko redzu un dzirdu.

—   Jā, es varu to iedomāties. Neskatoties uz /inamu greznību un bagātību, te tomēr valda «maga atmosfēra. To sajūtu visai stipri pat es, kas esmu še piedzimis un izaudzis. Kur nu vēl Iii — svaigs cilvēks.

Lai neapbēdinātu Pēteri, Katrīna pasteidzās wiva mulsuma iespaidu izklaidēt.

—   Nedomā1 , dārgais, ka es te slikti jūtos. Te ir daudz brīnumjauka un skaista.. Kad es palieku viena savās istabās un noraugos sev apkārt uz milzīgo greznību, mani pārņem gandrīz vai bai­les. Istabu sienas tapsētas zeltītām ādām, pie sienām, skaistas gleznas; augstā gulta ar dārgu Lftldaehinu; mēbeles ar perlamutra, zelta un sid­raba inkrustacijām; zelta un sidraba trauki; daudz apkalpotāju un mani dārgie tērpi! No rīta, pamodusies, es neticu, ka tā ir dzīves īstenība, l ā vien izliekas, ka visiu to es redzu tikai sapnī, liet atmodusies ieraudzīšu ikdienas apkārtni. Un tad es pati sev jautāju: vai pasaka par pelnruš­ķīti ar mani pārvērtusies īstenībā? Ko esi atradis tu, apbrīnojamais princi, manī, vienkāršā nabaga sievietē? Tu nepiegriez vērību bagātajām un skaistajām, mātes meitām, bet ņem mani, nabaga Bērdienīti…

—   Tevī ir kāds dārgums, ko neesmu atradis nevienā citā sievietē. Es tevi nemainīšu ne pret tūkstots skaistulēm. Tu man esi skaistāka un dārgāka par visu pasaulē.

To teicis, Pēteris noskfipstija viņai roku. Katrīna no prieka pietvīka kā sārtas rozes zieds saules vizmā. Šobrīd tā Pēterim izskatijās tik bezgala daiļa, kia viņš nenocietās. Viegli kā put­niņu paķēra uz rokām un iesēdināja sev klēpī. Tad kā apskurbis skūpsti ja viņas kvēlošo seju, mirdzošās acis un smaržīgos matus. Arī viņa ie­degās mīlas kvēlē un, apskāvusi mīļoto vīrieti, ļ savukārt to karsti skūpsti ja.

Kad mīlestības vilnis bija pārplūdīs, Pēteri^ atkal ierunājās:

— Es nebrīnos, ka tu jūties savādi šeit, Mas kavas caru pilī. Tāda sajūta ir gluži dabiskalJ Dzīve šeit patlaban atrodas, tā šalkot, ceļa jūlīsJ Es ārdu veco iekārtu un ceļu jaunu. Bet vecā vēl nepadodas, tāpēc jauno nevar ievest. Vēl pilļ nīgi valda vecā kārtība šinī pilī, Maskavā un vis Krievijā, jaunā kārtība atrodas vēl dīglī, cenšos jaunajai sēklai sagatavot zemi. Kur tc esmu paguvis, tur to sēklu sēju. Kad tā uzdīgs^ kad iesakņosies — tas nebūs tik drīz.

Tu nemaz nevari iedomāties, kā dzīvojuši ag­rākie cari, pat mans nelaiķis tēvs. Man no ma zāin dienām bijusi liela tieksme pēc brīvas dzīves, kādu dzīvo cilvēki citās zemēs. Ieraudzijis tepafl Maskavā nedaudzos ārzemniekus un novērojis, kā tie dzīvo, es pieķēros tiem ar visu sirdi. Ar da­žiem no viņiem es cieši iedraudzējos. Timmer- muns, Leforts, Gordons, Brants — zelta cilvēki!! Vēl labāk es novērtēju sveštautiešus, kad bijuļ Holandē un dabūju ar tiem pamatīgi iepazīties! To es saprotu, tā ir cilvēku cienīga dzīve — dar-ļ bīga, rosīga, bet reizē ar to brīva un jlautra. Tā-j pēc mani bajāri vai ģībst aiz briesmām, redzot,! kā es cenšos dzīvot. Tev jāzina, ka agrākie cari] savā lielajā varā un bagātībā tomēr bijuši īstij vergi. Katrs brīvs vārds, katra kustība bija grēks! pret carisko cieņu, pret tradīcijām. Kur lai nul valstī varēja kārtība rasties, kad pat mans tēvsļ vēl gandrīz cita nekā nezināja, kā gulēt, ēst, dzert'ļ un dievkalpojumos stāvēt. Gavēņus ļoti cieti ie-j vēroja — to nav brīv un citu nav brīv ēst. Ga-ļ vēņu laikā tētiņš sešas stundas dienā nostāvējisļ baznīcā un izdarījis tūkstoti un vairāk klanīša-ļ nos. Dievu lūgt ir katra cilvēka svēts pieinākums.ļ Bet man negribas ticēt, ka Dievam tie tūkstoši «poklonu» būtu vajadzīgi. Citās konfesijās cil­vēki arī lūdz Dievu, bet pietiek ar to, ka divi- (rīs reizes dievkalpojumā nometas cejos. Nedo­māju, ka Dievs to atzītu par nepietiekošu.

Cars krieviem bija nevis cilvēks ar cilvēcis­kām tieksmēm, bet svaidīta persona. Tauta ne­drīkstēja viņu redzēt. Tikai retos gadij umos, lielos svētkos cars izgāja ārā, lai parādītos ļau­dīm. Tad, apģērbies pudiem smagās [1] ) zelta, sid­raba un dārgakmeņu apšūtās drēbēs, tas gaindrīz nespēja svabadi kustēties. Ca.ru tad veda bajāri aiz rokām un pieturēja, lai tas no paguruma ne­pakristu.. Un kad cars pairādijās ļaudīm, tiem visiem bija jākrīt uz ceļiem, lai ari kur tas bū­tu, kauču vai netīrumos un dubļos. Es ciest ne­varu tādu ākstīšanos! Tāpēc esmu to aizliedzis. Man. tāda godināšana ir pretīga. Neesmu nekāds ķīniešu elks, ka, mani ieraugot, cilvēkiem jākrīt pīšļos. Pat tuvinieki, cara bajāri, no rītiem ie­rodoties, taisīja pa trīsdesmit «poklonu». Gandrīz visa diena caram pagāja vienās ceremonijās. Es tādas ceremoni jas ieskatu kā smagus dzelžu pi­nekļus" uz kājām. Tāpēc — nost ar tādām! Nav nekā dīvaina, ka krievu tauta palikusi tik tālu atpakaļ. Cars nemaz nedabūja tautas dzīvi re­dzēt. Vai di ja, tautu nemaz nepazīdams. īstenie \ aldnieki bija muižnieki — bajāri. Tie savās muižās un sādžās darija ar zemniekiem, ko gri­bēja. Nē! Tāda dzīve nav manā gaumē. Un cik stāvēs manos spēkos, es centīšos pārtaisīt visu pēc Vakareiropas veidai.

Bet paliek vēss. Katiņ, iesim iekšā, — no­beidza Pēteris sarunu.

III

Cara tuvinieki — galma ļaudis maz pamazām sāka pierast pie domām, ka sakari starp caru Pē­teri un Katrīnu solās būt ilgstoši; ka tā nav Pē tera vienkārša aizraušanās, kas tam drīz apniks Rija skaidri redzams, ka Katrīna Pētera sirdī ie­augusi stiprām saknēm..

Vecbajāru cilšu piederīgie gan raudzi jās uzļ jauno svešnieci ļoti īgni. Tie ar lielu prieku bū" tu viņu nozūmējuši. Tie domāja: «Nav citād ka šī skaistā basurmāniete stāv sakaros ar paš nelabo. Droši vien ar velna. burvības palīdzīb viņa Pēteri pie sevis saisti jusi un tur savos valgo cieti.» Bet labi pazīdami Pētera straujo dabu u viņa neganto dusmu lēkmes, tie baidi jās piret Kat-i rīmi kaut ko ļaunu uzsākt. Neuzdrošinājās pa. izrādīt savas patiesās jūtas. No pieidzīvojumier viņi labi zināja, ka cilvēkam galvu nocirst, uz spraust dzīvu.1 cilvēku uz smaila mieta vai sakrop ļot viņu uz moku rata — Pēterim bija tikpat viegli kā degunu nošņaukt. Bet kuram gan sava galva bija apnikusi?!

Tāpēc viņi pagaidām tikai ņēmās apstrādāt careviču Alekseju Petroviču, cerēdami uz labā-j kicm laikiem, kad. tas tēva vietā nāks tronī.

Tomēr tādu Katrīnas nelabvēļu nebija daudz. Tie stāvēja no galma mazliet atstatu, jo Pēteris,, instinktivi n.ojauzdiams viņos savus pretiniekus, kas tīko tam kaitēt, turēja tos no sevis pienācīgā attālumā. Turpretim, Pētera tuvinieki — galma ļaudis jau bija iemāeijušies cienīt cara: tālu ejo­šos plānus un tiecās tiem pielaikotics. Uz Katrī­nu tie naidīgu prātu neturēja.

Kopā ar Katrīnu, lielkņaizes Natālijas galmā dzīvoja divas Menšikova māsas Marija un Anna Daņilovnas, bez tam Darja un Barbara Michai- lovnas Arscnjevas, no kurām vēlāk Darju appre­cēja Menšikovs; Aņisja Kirilovna Tolstoja u. c. Ar visām viņām Katrīna sadzīvoja labā dra.u-1 dzībā.

Pētera un Katrīnas intimie sakari nepalika bez sekām. Drīz viņiem, bija divi dēli — Pēteris un Pāvils. Vecākiem bija pair tiem liels prieks.i liet šie prieki nebija ilgstoši. Abi puisēni nomi­ra, būdami vēl zīdaiņi.

Karš pa tam turpinājās nepārtrauktā gaitā. 170?. g. krievu pulkus pret sakšiem-poļiom. Poli­jas teritorijā vadija Menšikovs. Pēdējam palai­mējās pie Kališas smagi sakaut pretinieika pulkus, kurus vadija ģenerālis Mardefelds. Par tādu sir­dī bu cars savam palīgam Menšikovam piešķīra Ižoras kņaza tituli. No Menšikova draugiem par to visvairāk priecājās Katrīna. Starp agrāko saimniecības pārzini un bijušo kungu nodibinā­jās silta draudzība, jebšu tagad viņi atradās mai­nītās lomās. Aiz pateicības, ka caur Aleksandru Daņiloviču tikusi Pēterim tik tuva, Katrīna pa­stāvīgi centās Menšikovu. atbalstīt. Nereti viņa izglāba to no cara dusmām, kad Pēteris uz sava mīluļa bi ja saskaities. Ņemot vērā, ka. Menšiko­vam piemita stiprā mērā mantkārība, un viņu vai­rākkārt pieķēra kukuļņemšanā, cara dusmas vi­ņam nācās izbaudīt diezgan bieži. Šinī ziņā Men­šikovs bija gandrīz pilnīgs pretstats Peterim.

Kamēr cars savās personīgās vajadzībās bija tiešām skops, valkāja gadiem vienu uzvalku, smagas, biezām zolēm un naglām pazolētas kur­pes, Menšikovs ārkārtīgi mīlēja greznoties un tē­rēja savām vajadzībām milzīgas summas. Par viņa zaglīgajām rokām cars būtu to pilnīgi atme- metis vai izsūtijis trimdā. Bet Menšikovs bija ār­kārtīgi darbīgs. Viņš strādāja ļoti centīgi, karā kāvās visai sirdīgi un a'r to lieliski veicināja oara nodomu izpildīšanu. Tāpēc Pēteris viņu cieta un viņa noziegumus allaž piedeva. Reizēm, kad uz­nāca dusmas, gaišajam kņazam pats personīgi ar visiem pazīstamo resno spieķit nomizoja zilu mu­guru. Citreiz uzlika tam prāvu naudas sodu. Bet to Menšikovs, uz valsts un iedzīvotāju rēķina kļuvis bagāts, viegli samaksāja. Pēc sodīšanas Pē­teris pret kņazu parasti bija atkal laipns un mī­līgs, it kā nekas nebūtu noticis.

Ievērojot Menšikova milzīgās spējas un lielo

\aru Katrīnai kņaza draudzība bija vērtīgākā par zeltu un dārgakmeņiem.

Pret Pētera dēlu no viņa pirmās sievas, care- viču Alekseju Petroviču Katrīna izturējās laipni un korekti. Lai gan Alekseja raksturs viņai bija tikpat nepatīkams kā pašam Pēterim, tomēr viņa centās to neizrādīt. Viņai bija šā cilvēka no, sirds žēl. Ko gan viņš varēja darīt, ja tam trūka spēka pārvarēt no mātes iedzimto nevīžību, miegainību] pieķeršanos veclaiku dzīves veidam!

Viņai pašai nāca smiekli, cik savādā stāvoklī viņa bija nostādīta, attiecībā pret carcviču Alekse ju. Tas bija viņas krusttēvs. Bet tam bija jātop viņas padēlam. Turklāt par šo krusttēvu un nā­kamo padēl 11 iS. ii trīna bija tikai astoņus gadus jaunāka!

Lai 1111 kā, bet naida Katrīnas sirdī pretAlck- seju nebija. Kur vien viņa varēja, tā centās Alek­seju aizstāvēt. Aleksejs savukārt saprata, k «čuchniete — basurmāniete» viņu labi ieredz un viņam mazliet simpatizē. Tāpēc , bargā tēva tramdīts un vajāts carevičs bieži vien meklēja aizsardzību pie Katrīnas.

Pieķerdamās ar visu sirdi un dvēseli Pēterim, Katrīna, protams, nevarēja neinteresēties par cara attiecībām pret citām sievietēm. Katrīna taču bija tāda pati Ievas meita kā visas citas, vismaz šinī ziņā. Ka cars bijis jau reiz precējies un pirmo sievu Eidokiju ieslodzījis klosterī, to viņš tai bija pats pastāstījis. Bet nepalika Katrīnai noslēpums arī tas, ka, pametot novārtā nemīlamo sievu, Pē-| teris bija laimīgus brīžus pavadijis pie Maskavas tirgoņa Monsa de-la Krua meitas Annas. Katrīnu-, stipri interesēja tas, kā izturas Pēteris pret Annu tagad? Vai tiešām \ iņai nāksies dalīties Pētera mīlā ar kroģera meitu un sacensties ar to?

Neuzkrītoši un aplinkus viņa sāka ievākt sle­peni ziņas. Un tas, ko viņa dabū ja zināt, lika vi­ņas sejā atplaiksnīties prieka smaidam. Katrīna uzzināja, ka Anna Monss pār cara sirdi vairs ne­valda. Ziņu pienesēji stāsiija, ka Pēteris stipri saniknojies uz Annu un visu: viņas dzimtu, izņe­mot Annas brāli Vilimu Monsu, kurš ir cara die­nestā un tur izrāda diženas spējas. Pārē jie Monsi, lielā mērā — izlietodami Pētera vājību pret An­nu — izmantojuši cara labvēlību mantkārīgos no­lūkos. Par kukuļiem tie dažādām personām iz- lūguši no cara dažādas koncesijas un nosodītiem apžēlošanas. Cars, to uzzinājis, licis lietu izmek­lēt un, kad apvainojumi apstiprinājušies, Annu apcietinājis. Pēcāk Monsiem atņemts arī viņiem agrāk uzdāvinātais nams Maskavā. Tas bijis 1704. gadā.

Bet tāda bija tikai lietas oficiālā puse. Vēlāk nāca zināms, ka cietsirdībai, ar kādu Pēteris iztu­rējies pret. savu agrāko simpāti ju, pavisam citi cē­loņi. Tā bijusi Annas neuzticība Pēterim, viņas slepenie sakari ar citu vīrieti.

Savas svītas pavadībā un piedaloties ārvalstu sūtņiem, reiz Pēteris aplūkojis jauna cietokšņa celšanas darbus. Tur bijis nelaimes gadījums. Po­lijas - Saksi jas pilnvarotais ministrs Kenigseks no paceļamā tilta iekritis ūdenī. Klātesošie gan stei­dzās to glābt, tomēr sūtnis, laikam nemācēdams peldēt, noslīka. Kad līķi izvilka, cars pavēlēja izņemt no viņa kabatām visus priekšmetus, kas tam klāt, lai aizzīmogotu. Starp citām lietiņām pie slīkoņa atrada medaljonu ar kādas sievietes ģīmetni miniatūrā. Neko nedomādams, Pēteris to aplūko ja. Bet, uzmetis acis ģīmetnei, cars vai ap­stulba: tas taču bija viņa mīļākās Annas Monss de-la Krua portrets! Kā tas varēja kļūt pie Ke- nigseka? Greizsirdības dzīts, cars norāva zī­mogu no dokumentiem, kas bija jau kopā sasieti, un sāka tos lasīt. Tur tas atrada Kenigsekam ad­resētas Annas Monss vēstules ar viskaislīgākās mī­las jūtu apliecinājumiem.

Pēteris tūdaļ, atstājis savu svītu, devās uz palma dāmas Helēnas Fādemreclītes māju, kur viņš arvien bija slepeni saticies ar Annu un ar

kuru Anna bija lielā draudzībā. Galma dāmas vīrs Fādemrechts bija pasta pārvaldnieks. Lika tūdaļ turp ataicināt Annu. Kad Pēteris tai jau­tāja — kāpēc viņa vēstules raksti jausi Kenigsekam, — Anna tiecās to noliegt. Tad cars parādi ja tai ģīmetni un viņas pašrocīgās vēstules, leraudzijusi vēstules un dabūjusi zināt, ka Kenigseks miris traģiskā nāvē, Anna sāka gauži raudāt. Pa to starpu cars, visai saniknots, izsaoija tai rūgtākos pārmetumus par neuzticību. Annai kļuva bailes, ka Pēteris dusmās to uz vietas nenogalina. To­mēr tas savaldijās.

Pēc dusmu lēkmes Pēteris pats apraudājāsJ Viņš tai teica: lai gan šī viņu neganti piekrāpusi,' tomēr ļaunu tai nevēlot.

—   Es pats esmu vainīgs, ka tev uzticējos. Bet, es pats sevi nicinātu, ja pēc visa notikušā turpi­nātu ar jums sakarus. Atdodamies kaislībai, es māku uzglabāt cilvēcīgas jūtas. Negribu jūs vairs redzēt. Bet nekad nepielaidīšu, ka jūs ciestu trū­kumu.

Cars atprasi ja arī viņai savu briljantiem greznotu ģīmetni, sacīdams:

—   Ģīmetne vairs nav vajadzīga, ja nicināts vergs top vairāk cienīts par oriģinālu.

Tomēr cars Annu un viņas māsu Maltrenu no­turēja apcietinājumā trīs gadus. Pa tam Anna iemīlējusies Prūsijas sūtnī Keizerlingā. Tas al­laž caru aizlūdza par māsām Monss. Pēc tam, kad abas māsas oars lika atsvabināt, Keizerlings ar Annu salaulājās, bet drīz nomira. Par Annu pēc tam. galma aprindām vairs nebija nekādu zi­ņu. Viņa savu mūžu pavadi ja klusībā kaut kur provincē. Ne Pēterim, ne Katrīnai air Annu neiz­nāca nekad satikties.

Tā tad, šo sāncensi Katrīna domājās pie- veikusi. īstenībā gan to bija izdarijuši viņai lab­vēlīgi apstākļi.

Taču, labi pārzinādama Pētera nepastāvīga raksturu un viņa kaislību uz sievietēm, Katrīna

nekad viņam pilnīgi neuzticējās, bet aizvien vē­rīgi uzmanīja, lai tas neiemīlētos kādā citā sie­vietē, un pēdējā neapdraudētu viņas stāvokli. Katrīna ne uz brīdi neaizmirsa, ka viņa vēl arvien nav cara likumīgā sieva. Un kamēr viņa nebija Pēterim pielaulāta, viņa apņēmās ļoti uzmanīties, las bija grūts uzdevums. Jo grūtāks vēl tādēļ, ka Pēteris to nedrīkstēja manīt. Atlikās tikai viens ceļš— dubultot un trīskāršot saivu uzmanību1 pret Pēteri. Bija jāpierāda nevien vārdos, bet darbos, ka viņa, Katrīna saprot Pēteri tā, kā neviena cita sieviete to nespēj, ka viņa var tam sniegt tādu mīlestību, uz kādu citas nav spējīgas. Ar to vēl nepietiek. Viņai jātop Pētera uzticamai draudzenei un centīgai palīdzei valsts lietās. Jā­būt nevien cara dzīves saldinātajai, bet arī viņa nodomu veicinātājai.

Tad nu, saņemdama kopā visu savu mīlas ba­gātību un apvienodama to ar iedziļināšanos Pē­tera diženajos plānos, kas tik plaši kā okeāns, Katrīna kāroto sasniedza. Vismaz Pētera izturē­šanās lika domāt, ka tā tas ir.

IV.

1708. g. Katrīnai piedzima meitiņa, kurai deva vārdu Anna.

—   Piedod, ka nav puisēns, — teica viņa Pē­terim.

Kā minēts, pirmie viņu bērni, Pēteris un Pā­vils, bija miruši maziņi.

—   Bet vai tad tas no tevis atkarājas!, — iz­saucās cars smiedamies. — Savādi būtu, ja vecāki varētu bērnus radīt pēe savām iegribām. Mīļā Katiņ, apmierinies. Ļausim, lai Dievs dara. pēc sava gudrā prāta. Neuzspiedīsim Dievam mūsu gribu. Mēs varam Dievu lūgt, lai izpilda mūsu velēšanos. Viņš var mūs paklausīt, bet var arī nepaklausīt.

Saņēmusi cara roku, Katrīna maigi glāstija j to. Viņa bija pateicīga Pēterim, ka tas tur uzt viņu labu prātu.

Neraugoties uz vairākām dzemdībām, Katrīna ļ iomēr aizvien no jauna atplauka. Viņa bija skai-j sta un kļuva Pēterim arvien jo pievilcīgāka. Carus pievilka ne tikai viņas sievišķīgais daiļums, betl arī dvēseles cēlums un viņa centienu liela iz-ļ pratne.

Nevien pats Pēteris, bet arī viņa pavalstnieki aizvien vairāk Katrīnu sāka cienīt un mīlēt. KanA vien bija iespēja pie viņas piekļūt, tie griezā^B pie viņas pēc palīdzības. Jau minēts, ka bieži viņas palīdzību meklēja kņazs Menšikovs. Viņai rakstija žēlabu pilnas vēstules agrākais viņas kungs Šeremetjevs, kuru cars par nopelniem kauj jas laukos bija iecēlis grāfu kārtā. To darija ari citi krievu augstmaņi, bet jo biežāk carevičs Alek-j sejs. Pret nepaklausīgo dēlu cara dusmas sāka izgāzties arvien biežāk. Un Aleksejs nezināja ci­tur meklēt glābiņu, kā pie Katrīnas.

1708. g. beigās, saņēmis no Pētera bargu vē-ļ stiuli. Aleksejs, satrūcies, griezās pie divānt cara tuvām sievietēm:

«Katrīna Aleksejevna un Anisja KirilovnaJ esiet sveicinātas. Lūdzu jūs, uzziniet un atrakJ stiet, kāpēc tētiņš — valdnieks uz mani sadusmo-8 jies, jo viņš raksta, ka es esot atmetis darbu unļ staigājot bezdarbībā; par to man liels apmulsumsl un skumjas..

Mazliet vēlāk, divās citās vēstulēs Aleksejs» raksta Katrīnai:

«Par jūsu mīlestību, ko man parādijat. 110 sirds pateicos un lūdzu arī turpmāk mani neat-1 stāt kādās likstās, pie kam ceru uz jūsu žēla-i stību .. Citā:

«Ļoti pateicos par jūsu žēlastību pret mani,i ka caur jūsu aizlūgumu esmu saņēmis no tētiņu—• ļ valdnieka laipnu, saudzīgu vēstuli.»

Reiz Aleksejs bija slepeni aizbraucis no Mas­kavas uz Suzdaļu pie savas mātes. Par to dabūja zināt Pētera māsa Natalija Aleksejevna un pazi­ņoja caram. Pēteris uz dēlu briesmīgi saniknojās. Izbailēs Aleksejs lūdza Katrīnu, lai paglābj viņu. Tad Katrīna apmierināja cairu tiktāl, ka tas dēla patvaļību piedeva.

Rudenī Pēteris, atstājis valsts lietas siavu uzti­camu palīgu rokās, devās uz dienvidiem pie ka­raspēka Ukrainā. Tur cars attīsti ja drudžainu darbību, gatavodamies dot izšķirošu triecienu zviedru karalim, kurš ar saviem pulkiem bija tur ielauzies no Polijas.

Un cara klātbūtne tur tiešām izdarīja brīnu­mus.

1709. g. 27. jūnijā pie Poltavas starp krieviem un zviedriem notika ārkārtīgi sīva kauja. Zviedru pulkus vadija feldmaršals Rēnšilds, krievu—feld­maršals Šeremetjevs. Kaujā ņēma dalību arī abi valdnieki — Kārlis XII un Pēteris I. Jau kādas dienas agrāk, pretiniekiem apšaudoties, zviedru valdnieks bija ievainots kājā. Tagad viņš lika sevi nest pa kau jas lauku šūpuļkrēslā. Kad iede­gās kauja, arī Pētera dzīvība nonāca briesmās. Viena lode tam izurbās caur cepuri, neskārdama galvu, otra trāpija sedlos, bet trešā slīdēja tam gar krūtīm tik cieši, ka salieca vara krustiņu, ku­ru Pēters, līdzīgi visiem pareizticīgajiem, nē­sāja uz krūtīm kaklā pakārtu.

Kaujas iznākums nesa kareivjiem spīdošu uz­varu. Uz kaujas lauka palika guļot 9000 zviedru. Pats feldmaršals Rēnšilds,trīs ģenerāļi, daudz virs­nieku un tūkstotis kareivju Krita krievu gūstā. Karalis aizbēga uz dienvidiem. Ģenerālis Lēven- liaupts viņam pakaļ veda zviedru armijas atliekas.

Tai pašā dienā Pēteris sarīkoja Poltavā dzī­res, kur pieaicināja arī sagūstītos zviedru ģene­rāļus. Cars pret tiem izturējās ļoti laipni — tū­daļ atdeva pie sagūstīšanas atņemtos zobenus, uz­slavēja viņu drošsirdību kaujā un uzticību sa­vam valdniekam.

Pacēlis pilnu vīna kausu, cars izsaucās:

—   Dzeru iujz jūsu, savu kara mākslas skolo­tāju veselību!

Uz to drošsirdīgais Rēnšilds atbildēja:

—   Labu gan pateicību parādījuši skolnieki sa­viem skolotājiem.

Zviednui ģenerāļi, sagrauzti un bēdu nospiesti, vīna kausiem pieskārās tikai aiz pieklājības.

Pēc dzīrēm. Pēteris izdeva rīkojumu apbedīt visus kara laukā kritušos, pie kam pats strādāja ar lāpstu kā vienkāršs kareivis. Bet Menšikovam, kurš kaujā bija vadijis labo spārnu, cars pavēlēja dzīties pakaļ zviedru karalim un viņa armijas atliekām. To Menšikovs spīdoši izpildi ja. Krievija nāca zviedrus pie Dņepras. Zviedriem vairs ne- >ija ne artilērijas, ne municijas. Tāpēc, redzot, ka pretoties ir veltīgi, Lēvenhaupts ar savu pa­līgu Kreicu un 16.000 kareivjiem padevās gūstā. Pateicoties Ukrainas hetmaņa Mazepas nodevībai, kurš pārgāja pie zviedriem, Kārlim XII izdevās aizbēgt ar dažiem ģenerāļiem uz Turcijas cietok­šņa Očakovas pusi.

Visu savu naudu, kas bija galvenajā zviedru nometnē. Kārlis bija pazaudējis pie Poltavas, kur tā bija kritusi krievu rokās. Kārlis saprata, ka turki, pie kuriem viņš tagad gribēja meklēt glā­biņu, viņu uzņems ar nepatiku.. Ret stāvokli va­rēja glābt viņa sabiedrotais, Ukrainas hetmanis Mazepa. Ta( s kā nodevējs tagad bēga! līdz Kārlim. Mazepam bija palaimējies caur visā,*! kara burz- rnām paglābt savu valsts kasi i« bēgot to paņemt līdzi.

Citkārt varenais zviedru karalis, tagad tren­kāts un dzenāts, stipri cieta no ievainojuma kājā. Ar saviem pavadoņiem viņš devās pāri saules iz­dedzinātai stepei, kur nebija dabūjams ne ūdens, nedz kādi pārtikas līdzekļi. Steigā bēgot, nebija arī laika par to iegādāšanu domāt.

Menšikovs izsūtija jātnieku pulciņus meklēt izsprukušo karali visos virzienos. Krievi panāca bēgļus — karali un. hetmani, kad; tie laivā cēlās pāri Bugas upei. Smagi pārpildītā laiva grasijās nogrimt. Lai glābtos no nāves vai krievu gūsta, iemeta upē divas mucas zelta dukātu, kas ar tā­dām pūlēm bi ja izglābtas. Atbrīvota no smagā zelta, laiva pacēlās augstāk uz upes līmeņa. Un tas palīdzēja bēgļiem izglābt kailo dzīvība.

Izglābies, Zviedrijas karalis dabūja patvēru­mu pie turkiem un ilgāku laiku uzturējās Ben- deru cietoksnī. Jebšu viņa armija bija gandrīz galīgi iznīcināta, tomēr karu pret Krieviju viņš stūrgalvīgi liedzās izbeigt.

Par varonību kaujā pie Poltavas un Lēven- naupta armijas sagūstīšanas cars Menšikovu pa- augstinā ja par feldmaršalu.

Kad vēstis par krievu «viktorijiu» saņēma krievu galms, visi kļuva, ļoti līksmi, jo cerēja, ka tagad nu, laikam briesmīgais karš izbeigsies.

Ar lielu nepacietību Katrīna gaidijai atgriežo­ties mājup Pēteri. Lai jo drīzāk ar viņu satiktos, viņa no Pēterburgas aizbrauca uz Maskavu, tu­vāk Ukrainai.

Bet cars tik drīzi neatgriezās. Pēc Poltavas kaujas viņš devās uz Poliju, ktir atkal veda saru­nas ar savu ne visai uzticamo sabiedroto Augu­stu 11. Kārlis XII, iekarojis Poliju, bija nogāzis Augustu no troņa un iecēlis par Poli jas karali sev padevīgo Staņislavu Leščinski. Bet pēc zviedru sakaušanas un Kārļa XII aizbēgšanas u,z Turciju Augusts atkal pacēla galvu. Ar savu sakšu pul­kiem (jo Augusts bija arī Saksijas kūrfirsts) un krievu palīdzību viņš Poli jas troni drīz atguva. Staņislavs bija spiests bēgt un dabūja patvērumu Francijā, kuras karalis Ludviķis XV pēcāk appre­cēja Staņislava meitu Mariju.

No Poli jas Pēteris vēlā rudenī vēl dfevās uz Rīgu, kurti pa tam bi ja aplencis feldmaršals grāfs Šeremetjevs ar 40.000 vīriem. Aplūkojis aplenk- sanas nometni, pats cars izšāva no dižgabala trīs bumbas uz apsēsto Rīgu.

Tā kā nāca virsū ziema, cars pavēlējai kņa­zam Repņinam ar 7000 kareivjiem uzturēt ap Rī­gu tikai blokādi, bet pārējos pulkus izvietot p ziemas mītnēm Vidzemē un Kurzemē.

No Kurzemes Pēteris devās uz Pēterburga, bet no turienes uz Maskavu.

Pa tam 1709. g. 18. decembrī Kolomnā, ne­tālu no Maskavas, Katrīnai piedzima meitiņa Eli­zabete Peirovna.

Pēterim bi ja sarīkota svinīga ieiešana Maska­vā. jo bija nodomāts svinēt Poltavas uizvaru. Ret, dabūjis vēsti par meitas piedzimšanu, cars svinī­bas atcēla. Viņš teica:

— Atliksim uzvaras svinības un pasteigsimies apsveikt ar ierašanos pasaulē manu meitu.

Uspenskas katedralē noturēja pateicības dievkalpojumu. Noklausījies to, Pēteris devās uz Kolomnu pie ģimenes. Katrīnu un jaiunpiedzi- mušo meitiņu Elizabeti viņš atrada spirgtas un veselas. Aiz prieka tad sarīkoja dzīres.

Kolomnas pils, Maskavas lielkņazu un caru vasaras rezidence, gan bija celta no koka, bet visai plaša. Pilī bija 270 istabu ar 5000 logiem. Tā tad bija pietiekami telpu, kur novietot viesus.

Pēterim bija prieks zviedru sagūstītos ģene­rāļus un virsniekus uzaicināt tieši uz Kolomnas pili vēl citā nolūkā. Viņam gribējās, lai zviedri] redz, ka, neraugoties uiz Krievi jaS atpakaļ palikša­nu, salīdzinot ar citām valstīm, tomēr arī te ir ka-ut kas redzēšanas vērts. U,n tā bija Kolomnas pils, ja ne ar savu ārējo architekturu. lai gan arī tā bija īpatu, bet vairāk ar savu iekšējo iekārtu.

Kolomnas pili kāds jūsmīgs dzejnieks bija no­saucis par pasaules astoto brīnumu. Tas nu gau bija pārspīlējums. Taču skausta: tā bija Dzejnieks savos pantos attēlojis, ka pils līdzinoties senlaiku Zālamana templim], lai gan nav būvēta no ciedru kokiem. Visur apzeltītas dzegas un nišas. Gar

hiēnām apbrīnojamas gleznas. Pie kāpnēm un gai­lošos izstādīti dažādu svešzemju zvēru un pnitiu teli. Lauvas groza galvas un rūc, kad tiem iet ga­ram. Vilki blisina spulgojošās zaļganās acis un izpleš rīkles, it kā taisīdamies virsū brukt. Tie tik mākslīgi izveidoti, ka līdzinās dzīviem. Nezi­nātājam, tos redzot pirmoreiz, top bail. Ziemas laikā tur zied puķes. Lielos sprostos dzied putni, klaigā papagaiļi.

Krievu augstmaņus, kā arī zviedru ģenerāļus un virsniekus pacienāja pils daudzajās, izgrezno­tajās istabās. Kareivjus mieloja ārā, kopā ar vienkāršo tautu. Tur izvēla vairāk mucu vīna. Uz uzstādītiem galdiem salika ēdienus. Sapro­tams, diezin cik ērti nebija ziemas laikā mieloties zem. vaļējas debess. Bet, no vīna sasiluši, ļaudis par aukstumu neko nebēdāja.

Toties istabās valdija vislielākā omulība un jautrība.

—     Katiņ, nāc, parunājies ar saviem tautie­šiem, kas atnākuši pie mums viesos, — smieda­mies, aicināja cars Katrīnu pie galda, kur starp citiem sēdēja arī zviedru ģenerāļi: Rēnšilds. Lē- venhaupts, Šlipenbachs, Ross, Kreics u. c. — Var­būt tev atrasies vēl kāds pazīstams.

Pa ilgajiem gadiem, kas nodzīvoti Krievijā, Katrīna zviedru valodu bija mazliet piemirsusi. Bet sarunāties viņa vēl varēja puslīdz tekoši, gan jaucot pa starpām holandiešu un vācu vārdus.

Piegājusi un apsveicinājusies ar zviedru mi­litārpersonām, Katrīna griezās pie galda biedra, ģeneraļa Šlipenbacha:

—   Sveiki, jūsu. ekselence! Es jūs esmu redzē- j usi.

—    Neatceros, kur un kad mēs būtu satiku­šies, jūsu majestate, — drusku apjucis, atbildēja Šlipenbachs.

—    Pirms gadiem deviņiem — desmit es jūs redzēju dažas reizes Alūksnē pie prāvesta Glika.

—   Ak tā? Pie Glika tiku gan bijis. Bet at vainojiet, neatceros jūs tur redzējis.

—   Nav tur nekā dīvaina. Es toreiz biju vē jauna, draiskulīga meitene, vadiju Glika'saimnie­cību. Vai tad nu jūs, jau tolaik ģenerālis bū dams, varējāt mani ievērot.

—   Redziet, kā laiki grozījušies. Tagad jūs ja tā drīkstu izteikties — vadat Krievijas vaid nieka saimniecību.

—   Tā nu gandrīz iznāk, — Katrīna smējās, t

—    Vai jums mav zināms, kur tagad atrodas^ prāvests Gliks? — ģenerālis vaicāja.

—   Aiz zvaigznēm, Dieva pagahnos, — skumj noteica Katrīna.

—   Ak miris! Nu, lai Dievs viņa dvēseli guld Ābrama klēpī. Tas bija dievbijīgs, enerģisks uc gudrs vīrs.

—   Es dabūju ziņas, ka Glika tēvs miris prieka trim gadiem Maskavā. Tur viņš bija ierīkoji, augstāku skolu.

Vēlāk sarunas pieņēma jautrāku veidui. Pa vērusies sāņus uz Pēteri, Katrīna redzēja, ka ta dzīvi sarunājās ar citiem viesiem. Tad viņa pus līdz šķelmīgi ievaicājās Šlipenbacbam:

—    Kā jūs, ekselence, bijāt apmierināti a manu nelaiķi vīru?

—    Jūsu nelaiķi vīru? — brīnijās ģenerālis. — Bet kas viņš tāds bija?

—  Nu, agrākais virsseržants, vēlākais leitnants Kārlis Krūze. Vai tas nebija krietns kareivis?

Šlipenbachs tūdaļ neatbildēja. Lai izvairītos no tiešas atbildes, viņš savukārt vaicāja:

—   Vai es arī nebiju krietns kareivis?

Uz to Katrīna atbildēja: — Jā!, Bet es atkār­toju agrāko jautājumu.

Tad Šlipenbachs teica:

—    Katrā ziņā, jūsu majestate. Un es esmu lepns, ka viņš kalpojis man padotajos pulkos.

To dzirdot, Katrinai saskrēja acīs asaras, ku­ras viņa pasteidzās noslēpt.

1710. g. Kurzemes hercogs Fridrichs Vilhelms izlūdzās 110 cara viņa pusbrāļa meitas Annas Iva- novnas roku, uzstādot dažas politiska rakstura prasības. Cars tam uzstādija savas pretprasības. Sākās kaulēšanās. Viena un otra puse drusku piekāpās un sarunas beidzās ar labiem panāku­miem.

Augustā ieradās Pēterburgā pats līgavainis krievu feldmaršala grāfa Šeremetjeva pavadībā.

Pēc deviņju mēnešu aplenkšanas Rīga bija ktitusi krievu rokās. Bads un mēris to bija pie­spieduši padoties, jo tie bija prasījuši 22.000 cil­vēku dzīvības. Protams, ka lielu dalu no tiem bija nogalinājušas krievu artilērijas bumbas.

Galīgi nonīkušais un skaitliski saplakušais zviedru garnizons, kas savu varonību bija tik gaiši pierādijis, ka Pēteris dusmās nosaucis Rīgu I par nolādētu pilsētu, bija kapitulējis ar goau, izejot ar ieročiem un karogiem.

15. jūlijā1 bija iegājis Rīgā Šeremetjevs ar saviem pulkiem.

Pēc slavenās uzvaras tad nu grāfs tievās uz galvaspilsētu, stādīties priekšā caram. Rīgā vi­ņam piebiedrojās Kurzemes hercogs.

31. oktobrī Menšikova plašajās palutās, Va- ļ siļsalā, notika Annas Ivanovnas un Fridricha-Vil­helma kāzas. Laulību ceremoniālu izdarija ar- ohimandrits Teodosijs Janovskis, turot svētrunu latīņu valodā.

Pēc tam divās zālēs sākās kāzu dzīres. Par [ godu jaunajam pārim Pēteris bija licis sagatavot [ savādu pārsteigumu. Sulaiņi ienesa un novietoja uz galdiem divus milzīgus pīrāgus. Pats cars, paņēmis nazi, tos pārgrieza. Tad no katra pīrāga izlēca pa pundurītim — vīrietis un sieviete. Tie turpat uz kāzu galda nodejoja menuetu.

Visi par šo joku gavilēja. Dzerts tika uz nebēdu.

Pēc kāzām jaunais pāris, pavadīts no laim vēlējumiem, devās uz Kurzemi. Šķiroties, vies mīlīgie saimnieki hercogu un viņa svītais loc.ek ļus, centās sirdīgi pacienāt, protams, neaizmirzd mi arī sevi. Laimīgo jauno vīru tā apdzirdi ja ka nabags ne izcieta. Kad jaunsalaulātie bija aiz braukuši tikko 40 verstu, no Pēterburgas, hercog jutās tik slims, ka kāzu braucienam vajadzēj apstāties Dūderhofas muižā. Tur Fridrichs-Vil-j helms pēc dažām stundām nomira, nedabūjis pat; lāgā izbaudīt medus mēnesi.

Par tādu laimīgu kāzu nelaimīgu iznākumu protams, visi bija stipri apbēdināti.

Šis kļūmīgais notikums devis krieviem sakam vārdu: Kas krievam veselīgs, tas vācietim nāve. (Čto rnsskomu zdorovo, to ņiomcu smertj.)

Jaunā atraitne bija lielās bēdās un apmulsu­mā — ko nu darīt? Atgriezties uz Pēterburgu, vai turpināt ceļu uz Jelgavu? Bet drīz at joņoja kurjers un atveda cara rīkojumu atraitnei braukt uz Kurzemi.

* *

*

Varēja cerēt, ka pēc zviedru armijas sakau­šanas pie Poltavas, pēc Rīgas un citu Vidzemes un Igaunijas pilsētu pazaudēšanas Kārlis XII reiz atzīs, ka tālāk karu vest pret Krieviju nav iespē jains un meklēs līdzekļus miera līgšaniai.

Bet izrādijās, ka tie, kas tā domājuši, ir ļoti vīlušies.

Kārlis nelikās mierā. Redzot, ka viņam pa­šam vairs nav karaspēka, ko sūtīt pret krieviem, viņš izlietoja visus līdzekļus, lai piespiestu Tur­ciju ar krieviem noslēgto līgumu lauzt. Cerē­dams piedabūt sultānu Achmietu 111 sev par sa­biedroto, Kārlis gribēja sagumdīt turkus uz karu pret Krieviju, cenzdamies pa to starpu savākt jaunus pulkus Zviedrijā, lai karu turpinātu līdz uzvarai.

Likās, ka liktenis palīdz Kārlim XII. Ar Fran­cijas sūtņa de Soljara palīdzību viņš prata tiktāl (ielabināties sultanaim, ka Achmets III piesūtija Cārlim kā dāvanu vairākus tīrasiņu sugas zirgus un simts tūkstošus zelta dālderu. Ar to vēl sultānā labvēlība nebija izsmelta, jo viņš lika izmaksāt Kārlim pa pieci simti dālderu dienā uzturas nau­du un nodeva, viņa rīcībā tūkstoti janicāru kā goda sargus.

Tagad Konstantinopolē sākās slepena, oet sī­va cīņa starp Krievijas sūtni Tolstoju no vienas un Kārļa XII draugiem no otras puses. Portas liclvezirs, no Tolstoja piekukuļots, negribēja uz karu ar Krieviju ielaisties. Tad Kārlis nežēloja naudas', nedz pūliņu un panāca to. ka liclvezirs Kuršumli-Ali tika no amata nogāzts un viņa vietā iecelts Kiperli-paša — zviedru karaļa labvēlis. Lai gan šis labvēlis ilgi nepastāvēja pie varas, jo krita sultānā nežēlastībā un tika izsūtīts trimdā uz Negropontas salu, tomēr ar Francijas sūtņa palīdzību beidzot panāca to. ka Turci ja pieteica Krievijai 1710. g. 9. septembrī karu. To uzzinājis, Kārlis XII uzgavilēja.

Pēc divi dienām tika izdota pavēle mobilizēt 120.000 turku un 100.000 tatāru.

Karš izcēlās tik negaidot, ka Pēteris bija pār­steigts, saņemdams par to vēsti. Pirms kara pie­teikšanas cars bija sūtījis sultānam vairākas drau­dzīgas vēstules. Bet tās nebija adresatam rokās nonākušais. Krimas clians bija nostājies Kārļa XIf pusē un pavēlējis saķert visus kurjerus, kas ie­rodas no Krievijas puses.

Kā turkiem parasts, Krievijas sūtni Tolstoju tie bija ieslodzijuši Septiņtorņu cietoksnī.

Saņēmis kara pieteikumu. Pēteris izsūtija karaspēku uz Turcijas robežām. Tad, nokārtojis mājās steidzamākās darīšanas, viņš 1711. g. 6. martā izbrauca arī pats turp, ņemdams līdz arī Katrīnu.

Viņu ceļš gāja caur Poliju. Tur cars gribējaj atkal satikties ar Augustu II. Bet ceļā uz turieni pie Polijas robežām, Luckā, Pēteris stipri saslim ar cingu. Slimība ņēma tik ļaunu gaitu, ka tuvi nieki jau sāka baiļoties, ka cars nenomirst.

Bet kā caur likteņa žēlastību, pie viņa bija Katrīna. Un tagad šī sieviete pierādija visai pa­saulei, ka viņa ir Pēterim līdz sirds dziļumieH padevīga draudzene, kas kļaujas pie viņa nevie jautros brīžos, lai baudītu laimi, bet spēj dalīti ar viņu arī vislielākā nelaimē un — kad vaja dzīgs — tukšot ar viņu kopā bēdu kausu.

Ar apbrīnojamu uzupurēšanos Katrīna Pē teri kopa -un slimības laikā, sargāja no katra kai tīga iespaida. Viņa tā pūlējās dienām un naktu pie slimnieka gultas, ka lāgiem aiz noguruma un pārpūlēšanās gandrīz krita no kājām.

Un kad jau izlikās, ka visi šie pūliņi veltīgij tad paspīdēja cerības stariņš. Krize bija laimīgi pārciesta, slimnieks sāka atveseļoties. Ņemot vē­rā Katrīnas ārkārtīgās pūles, rūpes un raizes. Pē tera stiprais organisms ņēma pār slimību virs roku. Pēc divi nedēļām cars atveseļojās.

—    Katiņ, tu mani esi izrāvusi no nāves ro­kām, — sāci ja Pēteris, glāstot un skūpstot viņas rokas un mīlestības pilniem skatiem lūkodamies tai acīs.

—    Es dariju tikai savu pienākumu, — lēn: noteica Katrīna, kuru ļoti ielīksmoja tas, ka cars viņas pūliņus atzīst.

—    Cik labi būtu, ja visi tik cītīgi pildītu sa­vus pienākumus, — Pēteris domīgi runāja. — Ari man to nākas ievērot, — viņš nobeidza, zīmīgi noskatīdamies uz savu sirdsdraudzeni.

«Vai tiešām, atminēdams manu mīlestību viņš atklāti atzīs maini par savu sievu un salaulā­sies?» Katrīna slepeni .sevī nodomāja. Izteikt šās domas caram viņa neuzdrošinājās.

Izveseļojies, Pēteris bija labā omā. Javorovā poļi Pēteri un Katrīnu sagaidija ar lielu triumfu

Viņiem par godu sarīkoja balles. Pie Radzivi- liem, pie Siņavskiem un citiem magnātiem bija apžilbinoši greznas viesības. Tur Pēteris un Kat­rīna lieliski līksmojās. Šādu aizņemšanu Pēteris bija jau paredzējis un tāpēc parūpējies, lai viņam mi Katrīnai paņem no mājām līdz milzumgreznus apģērbus un daudzumu rotas lietu. Tā viņi pie poļuii paniem varēja pienācīgi uzstāties.

Sevišķi greznas bija viesības pie kņaziem Radziviliem. Aristokrātu dāmas bija lepnās, dārgakmeņiem rotātās tualetēs. Tikpat krāšņi l ija ģērbušies vīrieši tautiskos uzvalkos. Apģērbi Iii ja. izšūti ar zeltu un sidrabu. Zobenu rokturi pušķoti briljantiem.

Ieročus pani nenolika arī istabās, mielasta laikā. Šlachtiči no ieročiem šķīrās tikai naktī, guļot. Bet. arī tad. lika tos sev pie rokas. Varēja domāt, ka tie paši savās mājās nodrošinās pret laupītāju uzbrukumiem. Bet lieta bija vienkār­šāka. Pani, piedzērušies, bieži mēdza uzsākt ķil­das un kautiņus. Tad nu ieroči tika turēti pie rokas katram gadījumam.

Izņēmuši durvis, vairākas zāles savienoja vienā. Galdu rinda stiepās cauri visām istabām. Galdi bija tā apkrauti retiem, dārgiem ēdieniem dārgos sidraba un pat zelta traukos, ka vai lūza. Tur bija mežeūku un lāču cepeši, visādi putni un dažādi pagatavotas, gan ceptas, gan vārītas zivis, visādi augļi u. t. t.

Bet šampanietis, visādi vīni, medius, miestiņš, alus plūda straumēm. Viesmīlīgais saimnieks centās katru piedzirdīt līdz nesamaņai. Staigājot starp viesiem, cēls un lepns kā. pāvs, vii^š skubi­nāja dzert tos, kas vēl bija kaut cik pie sajēgas. Dāmām uzspieda dzert tāpat kā vīriešiem. Viesus apkalpoja, vesels pulks sulaiņu dzeltenos atlasa župānos, bet virs tiem. zilos zīda kontušos. Visiem sulaiņiem bija zobeni pie sāniem, jo tie visi bija šļacbtiči. Kņaza viesus apkalpot tomēr viņi ne­turēja par kaunu, jo bija nabadzīgi un kā para- ziti dzīvoja no kņaza bagātības. Vakarā dzīr telpas apgaismoja līdz pusotra tūkstoš vaska sve ču sidraba svečturos.

Pēc mielasta vienu no telpām atbrīvoja na| galdiem. Tad tur sākās dejas, spēlējot veselai orķestrim. Po|i bija apbrīnojami dejotāji. Kat rīna nevarēja diezgan nopriecāties, kā tie dejoja nacionalo mazurku, figurali, ar visdažādākajier paņēmieniem. Tie bija īsti mākslas priekšnesumi

Galicijas Jaroslavļā Pēteris 30. maijā satikā ar Augustu un noslēdza jaunu līgumu. Pēteri karos pret turkiem. Augusts ar poļu-sakšu pul­kiem un krievu palīgspēkiem ap 8—10.000 vīru cīnīsies Pomeranijā pret zviedriem.

Lai ar turkiem vieglāk tiktu galā, bija nodo­māts sacelt dumpi pašu turku provincēs, sakūdot uz nemieriem Turcijai pakļautās kristīgās slav tautas. Jau kopš pagājušās ziemas serbu pulk vedis Miloradovičs cara vārdā bija sācis gumdīt uz sacelšanos melnkalniešus. Kad cars ieradās Polijā, viņam pieteica savu padevību un piedā­vāja palīdzību Moldavijas un Valaķijas gospodari.

Cars vispirms izsūti ja Šeremetjevu ar pusi karaspēka un lika tam iet uz Donavu, bet pats ar otru puisi gāja uz. Dņepru. Pēteris domāja, ka, tiklīdz krievu pulki ieradīsies Turcijā visi kris­tīgie — valaķi. serbi, bulgāri u. c. sacelsies pret musulmaņiem. Bet izrādijās, ka tik gludi tā lieta neiet vis. Šeremetjevs, pārgājis pār Dņepru, ap­svēra. ka doties tieši uz Donavu ir bīstami. CeļŠ līdz Donavai prasija vairāk dienu laika. Bet ze­me bija izpostīta. Domādams, ka Moldāvijā da­būs pārtikas līdzekļus vieglāk, Šeremetjevs devās uz Jasiem. Ar to pašu nolūku gāja turp arī Pē­teris ar saviem pulkiem.

Moldavijas gospodars Dimitrijs Kantemirs, kas sarunas ar krieviem līdz šim bija vadājis sle­peni, tagad bija spiests uzstāties prot Turciju at­klāti. Sasaucis bajāru konferenci, viņš paziņoja, ka ir nolēmis pievienoties Krievijai. Daži bajāri

Mņēina šo vēsti ar gavilēm. Bet bija arī tādi, kas tiim nepiekrita, jo necerēja uz sekmēm.

5. jūnijā Kantemirs ieradās pie Šeremetjeva, lai lietu ciešāk norunātu. Bet 24. jūnijā iebrauca Jasos pats Pēteris un Katrīna.

Otrā dienā Kantemirs sarīkoja krievu vald­niekam goda mielastu, bei gospodara sieva mielo­ja Katrīnu.

Vairāk dienu laikā Pēteris aplūkoja Jāsus. Moldavāņi tad skraidi ja Pēterim pakaļ un aplū­koja to ar ziņkāri, nevarēdami nopriecāties, ka viņu pilsētā reiz ieradies varenas valsts pareiz­ticīgs valdnieks. Visi apbrīnoja Pētera vienkār­šību un rosību. Pret Kautemiru Pēteris izturējās ļoti laipni, visiem redzot viņu apskāva un skūp- Btija.

Bet kamēr veda sarunas ar moldavāņiem un vnlaķiem, cars saņēma svarīgu vēsti, ka pret krie­viem izsūtīts liels turku karaspēks. Reizē ar tur­kiem nāk Krimas tatāru chans ar savu ordu.

Pēteris bija domājis, ka turku armija, pēc savas vecas parašas, no Āfrikas un Āzijas apgaba­liem sapulcēsies ļoti gausi pie Adrianopoles un pirms tālākās gaitas uz Donavas pusi krietni at­pūtīsies. Pāreja pār Donavu arī prasīs savu lai­ku. Tāpēc cars bija pasteidzies savu armiju ie­vest Besarabijā, lejup gar Prutas upi. Bet turki, pretēji savai parastai tūļībai, šoreiz bija sapulcē­jušies apbrīnojami ātri. Parasto piecu — sešu nedēļu vietā, tie pie Adrianopoles bija uzkavēju­šies tikai divi dienas. Atri bija arī pārcēlušies pār Donavu un tūdaļ nāca gar Prutui uz augšu. I ā satikšanās ar krieviem iznāca drīz vien.

Manifestu par uzsākto karu Pēteris bija iz­laidis 1711. g. 8. martā. Atsevišķa armija kņaza (ioļieina vadībā tad bija devusies uz Krimu 1111 sakāvusi tur paša ehana Devlet-Gircja dēla ta- tārui pulkus. Besarabijā vēl turku nebija, kad Pēteris tur ieradās ar savu armiju. Kārļa, XII rī- Cibā Benderos bija tikai S'.OOO vīru. 1os Kārlis raidīja krieviem, virsū, lai viņus apturētu pie Dņestras. Poļa Kiovska vadībā tie uzbruka krie vu avangardei, ko vadija Šeremetjevs. Bet Šere metjevs uzbrukumu spēcīgi atsita, pie kurn Ki-i cvskim krita 500 vīru. Daudz netrūka, ka kriev tur zviedru karali būtu sagūsti juši.

Paļaujoties uz Moldavijas gospodara Kante-J mira tm Valaķijas kņaza Brankovana solijumier dot cilvēkus un proviantu, Pēteris bija aizmirsi, savu parasto uzmanību. Nenogaidijis savu gal­veno spēku 150.000 lielās armijas pienākšanu no Krievijas, cars bija pasteidzies iebrukt Turcijas teritorijā ar 55.000 vīriem. Kantemirs un Bran-t kovans bija snieguši Pēterim aplamas ziņas, ka turku armija neesot karam sagatavota.

Bet gaidītā provianta Moldāvi jā nebija. Kan-i temirs taisnojās: visus pārtikas līdzekļus rekvizē-* juši turki urn aizveduši uz Galacu, kur sakopoti] milzīgi krājumi. Pēteris nolēma steigšus iet uz' Galacu. Izsūtijis Šeremeijevu ar avangardu uz priekšu, cars ar pārējo armiju sekoja tam vienas jūdzes atstatumā nopakaļ.

Bet pie Faļčas Šeremetjevam uzbruka lieli turku spēki. Tikai ar lielām grūtībām, pazaud" jot daudz kritušu un ievainotu, krievu avangar­dam izdevās atkāpties pie galvenajiem spēkiem, j

Šī sadursme daudzmaz noskaidroja pašreizē jo stāvokli. Izrādi jās, ka Prutas labajā krastā, pie Faļčas koncentrēta 120.000 turku armija un 70.000 tatāru.

Dabūjis tādu vēsti, Pēteris nolēma no Faļčt atkāpties. Bet ienaidnieki sekoja krieviem uz pē dām. Redzot, ka tālāk atkāpties nav nozīmes, cars apņēmās pretiniekiem dot triecienu.

Dažās verstis augšpus Faļčas uz Prutas krasta atradās meža gabals Novoje Staņeļišče. Tur, pie meža un ūdens/, Pēteris novietoja savu armiju. Aizmuguri sedza Prutas upe, flangus — mežs, kas abās pusēs sniedzās līdz upei. Brīvajās vietā uzcēla aizžogojumus. Stāvoklis bija visai grūta*

Vienīgais atbalsts bija karapulku drosme tin sir- dlba.

Tiklīdz krievi tur bija apmetušies, kad1 9. jū­lijā viņus ielenca milzīgā ienaidnieku armija Turki ieņēma tipes labo krastu.

Tas bi ja posta brīdis. Visapkārt naidnieki. Pašiem jau četras dienas nebija no kā vārīt ēdie­nu. Zirgi apgrauza kokiem mizu un ēda krūmu lapas. -Nelietās kaujas, dezertēšana un slimības li ja samazinājušas krievu armiju līdz 38.000 vī­riem. Ko šie niecīgie spēki varēja darīt pret ie­naidnieku 190.000 vīru pārspēku? Turklāt arī mu­lsie ijas krieviem trūka.

Ko darīt? Kā izkļūt no slazda?

Sākumā bija domāts, ka Pēteris atstās kara­spēku un kopā ar Katrīnu kaut kā izsprauksies no turku dzelžu riņķa. Runāja, ka rnoldavānu karapulka pavēlnieks Nikuļčs tos izvedīs uz Un- cāri ju, no kurienes tad viņi aizkļūtu uz Krieviju. Bet Nikuļčs to neuzņēmās, aizrādot, ka caur turku pulkiem izspraukties nav ko domāt.

Divi reizes turki jau uzbruka, bet abas reizes krievi tos atsita ar lieliem zaudējumiem.

Krieviem tas mazliet i od vēsa drosmi. Tur­kiem turpretim, dūša saplaka. Ielenkdami krie­vus, viņi bija cerējuši tos viegli pieveikt, bet bija iznācis citādi.

Šis karš turkiem nebija populārs. Augstākā priekšniecība labi zināja, ka to viņiem nespiedis zviedru karalis. Ar lielu nepatiku šo karu bija uzņēmies arī pats liclvezirs Baltudži-Meliemeds- pašā. Kad sultāns viņu bija cēlis augstajā ama­tā. Baltudži bija sacijis: «Tu zini, ka es bērnībā mācijos rīkoties ar cirvi, nevis ar zobenu un ko­mandēt armiju. Es centīšos tev kalpot godīgi. Bet ja nepratīšu, tad atmini, ka esmu tevi brīdi­nājis, un nevaino mani.»

Viņš bija teicis patiesību. Jaunībā Baltudži bija malkas cirtējs bijis, un viņam nebija nekādu karavadoņa dāvanu.

Bez tam muhamedaņi bija fatalisti. Pazau dējuši pirmās kaujas, tie bija pārliecināti, kj pravieša Muhameda gars no viņiem novērsies ui negrib tiem palīdzēt.

Ar visu to krievu stāvoklis tomēr bija izin' sama pilns. Izturēt turku aplenkumu Ilgāk pai dažām dienām nebija nekādas iespējas. Neatvai rami uzmācās bads. Tāpēc gaidīt nevarēja n maz, jo tad cilvēki un zirgi, bada nomocīti, buti pazaudējuši visus spēkus, un turki bez pūlēi tos varētu iznīcināt. Atlikās tikai ar izmisui triecienu mēģināt pārraut biezās turku rindas kaut daļai izlauzties brīvībā vai visiem krist v roņu nāvē.

Pārrunājot drausmīgo stāvokli, Katrīna teica! Pēterim:

—   Mans dārgais draugs, dod man svētu soli " urnu, ka pēdējā brīclī izpildīsi manu lūgum urķu varmākiem par upuri tu mani nedrīkst atstāt. Ar tevi esmn tik daudz gadu dzīvojus tev bērnus dzemdējusi, ar tevi gribm mirt. Aps lies, ka tai brīdī, kad citas izejas vairs nebūs mani nonāvēsi.

Pēterim, to dzirdot, sirds vai lūza. Lielas as ras tam ritēja pār vaigiem, kad tas ar aizžņaug balsi atbildēja:

—   Apsolos.

Tad viņš Katrīnu cieši apskāva, daudzkāri noskilpstija un atlaida.

Nu cars gatavojās uz izmisuma pilno sol Licis uzaicināt pie sevis Šeremet jevu, Pēteris lab brīdi uz viņu skati jās ar lielām skumjām.

—   Ko darīsim. Boris Petrovič?

—   Majestate, atliek tikai godam. mirt. BeJ es un mani dūšīgie kareivji gribam mēģināt glāhļ jūs, jūsu majestate, un jūsu dzīves biedreni, 1 arī tas maksātu mums dzīvību.

—   Pateicos tev, Petrovič, par līdzšinējo dio nestu. Pateicos par tavu uzticību. Piedod, ka dažreiz dusmās esmu tev pārestības nodarījis.

—   Kungs — valdniek, man nav ko jums pie­dot! Ja kādreiz jūs uz mani dusmojāties, tad laikam l>iju to pelni jis, gan netīšām.

—   Nu, labi. Nāc, Boris Petrovič, saskūpstī­simies.

Un cars ar feldmaršalu, pēc krievu tradicijas, apkampušies trīs reizes saskūpstijās.

Atlaižot Šeremetjevu, cars vēl teica:

—   Tā tad rītrītā-mums no šī nolādētā burvju riņķa jāizlaužas vai jākrīt. Tāpēc izdod armijai pavēli: tiklīdz rīta agrumā no manas telts uzlidos gaisā trīs raķetes — cita pēc citas, vajaga sade­dzināt visus liekos transporta līdzekļus un visu hagažu. lai novērstu kavēkļus, atbrīvotu visus |<• udis kaujai un lai nekā neatstātu turkiem par laupi jumtu.

—   Klausos, jūsu majestate! — To teicis, Še­remetjevs aizgāja.

No ārkārtīga domu saspīlējuma Pēterim sāka sāpēt galva. Pirms lielās kaujas, varbūt viņa un daudzu citu pastarās kaujas viņam gribējās at­pūsties. Pasaucis adjutantu, viņš pavēlēja, lai nevienu pie viņa palātā vairs nelaiž.

Krievu nometnē bija vairākas sievietes, kas Iii ja atbraukušas kopā ar cara svītas virsniekiem. Dabūjušas no vīriem zināt cara pavēli par ratu, kariešu un visas bagažas sadedzināšanu, kas izdu­rama rītā no rīta, sievas sāka raudāt un vaima­nāt, ka pienākusi šausmu nāves stunda.

Savās bēdās dažas metās pie Katrīnas un lū­dza to pēc palīdzības. Bet ko Katrīna te varēja līdzēt?

Tomēr, brīdi padoinajusi, enerģiska latviete «pņēmās kaut ko darīt.

Tai laikā, kamēr Pēteris sēdēja savā teltī un kāvās ar smagām domām, Katrīna lika ataicināt pie sevis Šeremetjevu un visus armijas augstākos komandierus. Palūdza ierasties arī vicekancleru ftafīrovu.

—   Kungi, kā būtu, ja mēs mēģinātu ar tur­kiem uzsākt miera sarunas? — griezās viņa pie klātesošajiem.

To dzirdot, visi apmulsumā saskatijās.

Pirmais atsaucās Šafīrovs. Tas> izteicās, ka pēc viņa domām to varētu gan mēģināt, jo mazaj cerība uz miera noslēgšanu ir.

Bet feldmaršalu tāda doma stipri aizkaitināja. Viņš sadusmots izsaucās:

—   Miera sarunu mēģinājums ir taisni muļ­ķīgs. Bet ja vezirs uz to ielaidīsies, tad viņš būs vēl muļķīgāks nekā tas, kas tādu mēģinājum ieteic.

Tas bija sāpīgs dzēliens Šaflrova: patmīlībai.' Bet nebija tagad tāds laiks un vieta, lai apvaino­tos. Tāpēc tas tikai, nosarcis, klusēja.

Neraugoties uz tādu virspavēlnieka — tik lie las autoritates — iznīcinošu atsauksmi, diplomat padoms tomēr ņēma pārsvaru, jo citi apspriede, dalībnieki piekrita Katrīnai un Šafīrovam.

Šafīrova iedrošināta un ģenerāļiem piekrītot, Katrīna, pretēji cara pavēlei, tūdaļ devās uz viņa, telti. Bet tur viņai sargi aizkrustoja ceļu. Car. pavēlējis teltī nevienu nelaist.

Uz brītiņu Katrīna apmulsa. Bet tad saslēja un sacija:

—   Vai tad cars tieši teica, lai mani arī nelaiž?

—   Nē, to gan nē. Pavēle bija neviena nelaist.

—   Nu, tad uz mani tā pavēle nevar attiekties.) Es uzņemos atbildību. Jums par to nekas nedraud.

Un laipni pabīdījusi sargus pie malas, viņa iegāja teltī. Sargi neuzdrošinājās ar varu viņu aizturēt, jo tie Katrīnu labi pazina un zināja vi­ņas stāvokli Pētera dzīvē.

Caru viņa atrada sēžam uz bungām, nogrimu­šu smagās domās.

—   Pēter, nedusmojies, ka es tevi iztraucēju. Bet gribēju ar tevi parunāt steidzamā lietā. Vaij nevarētu atrast kādu izeju no kļūmīgā stāvokļa?

Lēnām pacēlis galvu. Pēteris ierunājās.

—    Kādu izeju? Nav tādas. Atliek tikai iz­misumā doties pret milzīgo pārspēku kaujā un vai nu izlauzties, vai mirt.

—   Nē, mīļais. Es domāju, ka vēl ir cita iz­eja. Kā būtu, ja uzsāiktu ar turkiem miera sarunas?

—   Bet tas taču ir bezprāts! Katiņ, vai tiešām tu domā, ka liclvezirs uz to ielaidīsies?

—   jā, es tā domāju. Un ne es viena. Aprunā­jos ar Šeremetjevu un citiem vadoņiem. Feld­maršals gan šaubas, tāpat kā tu, bet vicekanclers un ģenerāļi domā, ka miera sarunas varētu ieva­dīt. Man šķiet, ka mēģināt taču var. Ko mēs ar to varam zaudēt? Varbūt, ka tomēr izdodas.

Pēteris mazliet tā kā atplauka. Tomēr iebilda:

—   Es tam neticu, ka liclvezirs u,z miera saru­nām ielaidīsies. Apzinoties mūsu stāvokli, viņš nickšlikumu noraidīs. Kaunu vien mantosim, 'ēcāk viņš varēs lielīties, ka; Krievijas cars viņu lūdzies, bet viņš to nav ievērojis.

—   Bet kāpēc tev pašam savā vārdā tas jāda­ra? Lai rīkojas Boriss Petrovičs, it kā tevis te nemaz nebūtu.

—    ja nu tā? .. — domīgi noteica Pēteris. Ma­nis pēc, mēģiniet arī. Dodu feldmaršalam piln­varu rīkoties.

Nekavējoties cara lēmumu paziņoja Šeremei- jevam. Un tas tūdaļ ķērās pie lietas.

Feldmaršals norakstija lielveziram vēstuli. Naktī uz 11. jūliju kapteini Osmanu-Oglijii. pēc tautības tatāru, kas tekoši runāja arī turciski, aizsūtija uz pretinieku nometni kā parlamentam, signalista-taurētāja pavadībā.

Vēstulē bi ja sacīts: «Šis karš izcēlies pret cara un sultānā gribu. Tāpēc es nodomāju piedāvāt jūsu spožībai šo karu izbeigt, atjaunojot agrāko miera stāvokli, kas abām pusēm var būt derīgs.» Tālāk bija teikts: ja šis priekšlikums tiktu noraidīts, tad krievi ir gatavi uz kauju. Par to asiņu iz­liešanu Dievs piemeklēs tos, kas būs devuši tai iemeslu.

Bet — kā vēlāk izrādi jās — vēstnesi bija aiz­turējuši tatāri, kas negribēja, ka tiktu noslēgt miers. Vēstuli tie lielveziram nemaz nenodeva.

Nogaidijis divi stundas un nesaņemdams at­bildi, Šeremetjevs aizsūti ja lielveziram otru vēa tulī ar apmēram tādu pašu saturu. Atbildi vajc" dzēja no turkiem saņemt katrā ziņā, lai ari kādi tā būtu. Vajadzēja dabūt skaidrību, lai atraidī­juma gadi jumā vēl pirms ausmas varētu dot ar­mijai pavēli — iet kaujā. Šo vēstuli aiznesa pulkn vedis A brachmānovs. tāpat — taurētāja pavadi-; bā. ĪJn šoreiz vēstule sasniedza mērķi.

Saņēmis vēstuli, liclvezirs nogrima pārdomā.. Viņš saprata, ka krievu stāvoklis ir kritisks. Labi prāt viņam gribējās pār tiem iegūt uzvaru. Be turku kareivjiem nebija nekādas patikas iet nāv dēļ liegtas, kas viņus nemaz neinteresēja. Viņj skaidri saprata, ka krievi viegli vis nepadosies bet kausies uz dzīvību un nāvi. Bija sākuši u~ traukties ianieāri — turku gvarde: «Mums ja tik daudz biedru apkauts, un daudzums dabūjuši ievainojumus. Sultāns vēlas mieru, bet lietvežir» ir tam pretim un sūta mūs kaujā.» tā sprieda ja1 ničāri.

Dabūjis zināt par savu labāko kareivju n apmierinātību, liclvezirs saprata, ka vajadzēs pie kāpties, jo pretējā gadijumā kauja var beigtiej visai bēdīgi.

Tāpēc viņš a.izsūtija pie Šeremetjeva sava pilnvaroto, čerkesu Mehernedu- pašā. Lielvezin raksti ja, ka viņam neesot nekas pretim miera n slēgšanai ar Krieviju — uz Turcijai goda pilnie . noteikumiem. Lai miera līguma ievadīšanai krie vi atsūta augsta stāvokļa pilnvarotos. Tai naktī, kad cara, armijas un varbūt visas Krievijas lik­tenis bija likts svaru kausā, par miegu nevien; nedomāja. Visus nodarbināja doma: būt vai neļ būt? Dzīvība vai nāve?

Kad ieradās vēstnesis ar labvēlīgu ziņu, cars un viņa tuvinieki atvieglināti uzelpoja. Vai tie- ftum nāves briesmas ies secen?!

Cars saprata, ka turki ilgi tiepsies. Būdami stāvokļa kungi, viņi cels priekšā neiespējami «magus noteikumus. Pa to starpu cara armijai (ūzvien drausmīgāk uzmācās bads.

Lai turki kļūtu mīkstāki, nolēma lielveziru piekukuļot. Bet ko varēja krievi viņam piedā­vāt, atrazdamies patlaban tik bēdīgā stāvoklī? Izrādi jās, ka caram ļoti maz naudas.

Te Katrīna atkal centās palīdzēt. Apstaigājot ģenerāļus un virsniekus, viņa pierunāja tos, lai aizdod naudu viņai personīgi — cik vicu katrs var, un deva goda vārdu šos parādus nolīdzināt, tiklīdz nokļūs Krievijā. Un viņai bija puslīdz la­bas sekmes. Upura trauks — Pētera cepure diez­gan ātri pildi jās a.r dukātiem un rubļiem, ka blakām nākošais adjutants tikko spēja pierak­stīt katra aizdoto summu.

Tādā veidā izdevās salasīt dāvanai lielvezi­ram 150.000 rubļu un mazākas summas viņa pa­līgiem. Bet tādam lielam darījumam tas bija ļovi maz.

Redzot, ka Pēteris nokāris galvu, Katrīna, ap­vaicājusies par viņa sirdēstu cēloni un dabūjusi to zināt, sacija:

—• Nebēdājies, mīļais. Es zinu padomu. Pa­gaidi mazu brītiņu, — un aizgāja uz savu telti.

Izbrīnijie», Pēteris tai noraudzijās pakaļ. Pa­gāja dažas minūtes. Tad Katrīna atgriezās, ar prāvu kasti rokās. Sniegdama to Pēterim., viņa teica:

— Aizsūti šīs lietas turku lielv.ezir.am'. Te ir vērtību a.p divi simti tūkstoši rubļu.

Atvēris kasti, Pēteris pārsteigts ieraudzīja, ka tur saliktas visas Katrīnas rotas lietas, kas pa­ņemtas līdz no mājām. Tur bi ja zelta lietas, ro­tātas briljantiem, smaragdiem, rubīniem uti citiem dārgakmeņiem; bija augstas vērtības pērļu virknes.

—   Bet kur tad tev būs ar ko greznoties, Ka tLņ ? — jantāja Pēteris.

—    Kad tevi sagūstīs, kaun man rotas lietas? Bet kad tu būsi brīvs, tu man uzdāvināsi jauni — Katrīna mierīgi paskaidroja.

Pēteris apkampa gudro un pašaizliedzīgo dzīves biedreni un to sirsnīgi noskūpstija.

Paņēmuši naudu un dārglietas, krievu piln­varotie Šafirovs un barons Ostermans devā9 uz turku nometni pie lielvezira.

Kad tam parādi ja milzīgi vērtīgo dāvanu viņam kārībā iedegās acis kā vanagam. Lielve- zirs kļuva mīksts kā vasks no uguns siltuma. Tā kā arī viņa palīgiem bija ticis savs mazumiņš, ta'1 tie iebildumus necēla. Uw mieru noslēdza uz se kojošiem noteikumiem:

Krievi atdod Turcijai Azovas cietoksni ar jū-, ras piekrasti un norok visas skanstis, kas uzceltas Azovas apkārtnē. Bez tam Pēteris apņemas ne iejaukties Polijas darīšanās, bet Zviedrijas vald­niekam atļauj brīvu ceļu nz viņa zemi.

Lai gan šāds miers bija Pēterim neizdevīgs, taču viņš bija ļoti priecīgs, ka tik laimīgi izspru­cis no draiusmTgā stāvokļa. Kas tas būtu bijis par milzīgu skandālu visā pasaulē un par kauntu Krie vijai un caram, ja armija ar visu valdnieku būt kritusi turku gūstā!

*

Kā uzņēma šos notikumus Zviedrijas karalis.

Kad sākās turku - krievu karš, Kārlis XII līksmībā berzēja rokas. Pats viņš vēlāk atzīmē­jis savos memuāros:

«Tādos apstākļos es katru minūti gaidiju vēsti, ka mans ienaidnieks padevies, un stādijos jau sev priekšā, ar kādu neaprakstāmu prieku es ieraudzīšu viņu guļot pie manām kājām. Bet, mans Dievs! Pie manis atauļoja no Kiovska vēst nesis, ka vezirs laisas noslēgt mieru ar caru! Mani prieki maini jās ar skumjām un dusmām. Es nesamanīju, ko iesākt, un, uzlēcis zirgā, es joņoju uz turku nometni.»

Zviedrijas karalis bija apņēmies miera saru­nas izjaukt, lai tur vai kas!

Aizjājis līdz Prutas upei, kuir nebija nekādu pārcelšanās līdzekļu, Kārlis metās upē ar visu zirgu un peldēja pāri. Daudz netrūka, ka viņš būtu noslīcis. Tomēr laimīgi nokļuva otrā krastā un drāzās uz turku nometni.

Tas bija 12. jūlijā.

Sameklējis Poņaitovski, Kārlis no tā dabūja zināt, ka miera līgums jau parakstīts. Caur at­vērtajām turku rindām krievi patlaban nākot no slazda ārā ar vaļējiem karogiem) un muziķu.

Par tādu ziņu ārkārtīgi saniknots, Kārlis de­vās pie lielvezira un: ironiski apsveica to ar lai­mīga miera noslēgšanu.

Baltudži - Mehemeds - pašā viņa apsveikumu nr tādu pašu ironiju saņēma un lūdza Kārli pie­sēsties.

«Es viņu būtu ar zobiem saplosijis, ja būtu varējis», Kārlis vēlāk raksti ja.

Tomēr ar lielu gribas spēku viņš savaldi jās. Viņš nevarēja ar notikušo samierināties un centās vēl pēdējā brīdī lielveziru pierunāt, lai taču ne­ļauj krieviem brīvi aiziet. Tagad veziram esot Iespējams — nezaudējot neviena vīra— piespiest caru un viņa armiju nolikt ieročus.

— Dodiet man tikai divpadsmit vai piecpad­smit lielgabalu un atļaujiet atklāt uguni!, — viņš lūdza.

Bet liclvezirs pret viņa vārdiem palika kurls. Tad Kārlis tiecās viņu iebiedēt. Viņš aizrādija tam uz smago atbildību, kāda gulsies uz viņu par to, ka ar pilnīgu iespēju saņemt gūstā caru un visu krievu armiju, lielvezirs tomēr tos izlaidis svabadībā.

Vezirs attrauca:

—    Man ir vara turpināt karu vai noslēgt mieru.

—   Bet tev taču ir iespēja sagūstīt visu kriev armiju!

—   Mūsu likums mums pavēl izlīgt ar ienaid nieku1 , kas lūdz mieru.

Tad Kārļa pacietība izsika, un viņš dusmīgi iebļāvās:

—    Bet vai tev likums pavēl noslēgt sliktu■ mieru, kad tu varēji prasīt, ko vien gribi? Vai no tevis neatkarājās — aizsūtīt caru kā. gūstekni uz Konstantinopoli ?

Uz to Baltudži ironiski Kārlim iedzēla:

—   Ak, kas tad pārvaldīs viņa zeirti viņa prom­būtnē? Nav taču iespējams, ka visi valdnieki būtu prom no savārr* mājām.

Saprazdams, ka lietu vairs nevar grozīt, Kār­lis, rūgti pasmīnējis, piecēlās un aizgāja.

VI

Laimīgi izglābušies no lielajām briesmām, cars Pēteris ar Katrīnu 1711. g. 18. novembra rī­tā pīkst. 10 ieradās Rīgā.

Lai gan šī ievērojamā pilsēta, no kara un mē-j ra bija daudz cietusi, tomēr cars ar lielu interesi aplūkoja šejienes celtnes, iestādes un darbu vei­dus. Salīdzinot ar citām Krievijas pilsētām, dzīve šeit ritēja pavisam savdabīgi. Visur Pēteris at­rada ko mācīties, visur daudz ko iegaumēt. Daudz no tā, ko ieskati ja par derīgu, viņš centās j pārnesi uz Krieviju un tur to iepotēt.

Pēc pirmās pastaigas, ieradies atpakaļ pie Katrīnas, cars līksmi tai stāsti ja:

—   Katiņ, uzmini kur es biju?

—   Kā lai es to zinu, mīļais. Droši vien ap­lūkoji pilsētu.

—    Jā. Bet biju tādā vietā, kur tu nevari ne iedomāties. Tāpēc pateikšu. Biju uzkāpis Pētera — sava patrona — baznīcas tornī. Es saku — kas par varenu skalu atveras no torņa augšas! Dau­gavas upe redzama kā sidraba lenta uz brūna samta uzvalka. Gluži kā uz delnas šī līnija, (Un Pēteris, atplētis delnu, rādija to Katrīnai.) Bet šeit — Daugavgrīvais cietoksnis, kur upe ietek jū­rā. Tur, torņa augšgalā, es jutos kā gaisā pacē­lies ērglis.

—    Tu arī esi īstens ērglis, īsts valdnieks, — iesprauda Katrīna.

—    Bet apakšā nami — kā tabakas vācelītes; cilvēki, zirgi — kā mazas vabolītes. Lai gan pie šīs pilsētas ieņemšanas daudz manu kareivju no­likuši savas dzīvības, daudz lējuši asinis, tomēr viņa ir daudz ko vērta. Ar laiku Rīga k]ūs par vienu no skaistākajiem vārtiem uz Rietumeiropu.

—    Nu jau tu esi daudzus vārtus izcirtis uz Eiropu, — Katrīna piemetināja.

—   Ja gan. Bet karš vēl nav beidzies. Vēl šie vārti uzmanīgi jāsargā un jānostiprina. Kad no­kāpu no torņa, apakšā mani saga'idija un apsvei­cināja luterāņu mācītāji Lautenbaclīs un Depkins savos amata tērpos. Par šiem tērpiem es ieinte­resējos. Tie tādi vienkārši, ja tā v.a;r sacīt — klusi, nekliedzoši, pretēji mūsējo pareizticīgo mācītāju spožajiem zeltīta brokātā tērpiem. Es lūdzu Lautenbacham, lai piesūta man tāda amat- uzvalka komplektu — talāru, bareli un citus pie­derumus. Bet mācītājs par apģērbu gabaliem ne par ko negribēja ņemt naudu, bet lūdza, mani, lai pieņemu tos kā dāvanu. Nu, manis pēc, lai notiek tā. Padomā, Kaiiņ, ar kādu dāvanu es varētu re­vanšēties.

Pēteris mājā nebija noturams dienā nevienu stundu. 21. novembrī cars apmeklēja, kopā ar savu svītu, ievērojamo Melngalvju namui un tur apmetās. Tur bi ja sapulcējusies visa Rīgas priekš­niecība — birģermeistars, rātskunlgi, garīdznieku, tirgoņu un amatnieku ģilžu delegācijās. Karogi vējā plivinājās. Spēlēja muziķa.

Redzot Melngalvju nama zālē Kārļa XII ģī­metni, Pēteris teica:

— Lūk, mans brālis, kas man iemācija kara mākslu!

Par piemiņu šim apmeklējumam Melngalvji nolēma parūpēties, lai arī cara Pētera portrets tur būtu novietots. To vēlāk izgatavoja mākslinieks Tanhauers. Pēteris tur redzams jāšus uz zirga.

Cars bija visai jautrā garastāvoklī. Orķestra vadītājs Holsts dabūja kā godalgu 30 dālderus.

Bet ilgi viesoties nebija laika. Lai gan katru dienu Pēteris Rīgā atrada kaut ko jaunu, kas vi­ņu ļoti interesēja, tomēr nevarēja taču aizmirst, ka mājās ar lielu ilgošanos viņus gaida bērni un citi tuvinieki. Arī valsts darbi necieta valdnieka ilgāku prombūtni. Tāpēc Pēteris un Katrīna sāka posties uz mājām.

Atmiņai, Rīgas apkārtnē cars bi ja licis ierīkol parku, kuru vēlāk nosauca par K^izardārzu (ta­gadējais Viestura dārzs). Tur viņš personīgi tika dēstijis kokus. Kādu vīksnu, kas vēl tagad zaļo, esot dēstijis Pēteris.

Kāds iedzīvotājs bija pienesis slepeni caram ziņu, ka Rīgā dzīvojot kāds Gotšlichs. Tas dzē-ļ rumā esot liclijies, ka agrāk esot kalpojis zviedru armijā. Viņš reiz esot sakurinājis krieviem tādu pirti, ka tie mūžam to atminēšot. Priekš deviņiem gadiem viņš esot uzspridzinājis gaisā Alūksnes pili.

Cars lika lietu izmeklēt. Un kad pierādi jās, ka tā tiešām ir tā pati persona, kas pretēji sava pavēlnieka gribai nobendējis un sakropļojis sim­tiem cilvēku, viņš pavēlēja senāko zviedru jun­kuru Gotšlichu pakārt…

6. decembrī, augstajam pārim projām brau­cot, vara kalēja zellis, kurš pirms trim gadiem

uzstādījis Pētera baznīcas torņa smailes galā gai­li, tagad uz īpašām stalažām ierīkoja krāšņu ugu­ņošanu. Tumšajā naktī tā atstāja lielisku ie­spaidu.

*

Tā kā karš ar Zviedriju vēl arvien turpinājās, Pēteris kā ērglis lidoja no vienas valsts malas uz citu. Ar savu aso skatienu viņš visur redzēja nekārtības, visur deva rīkojumus, lai tās novēr­stu. Protams, ka ne visur tas izdevās. Bet viņa reformām, visumā ņemot, tomēr bija svētīgas sekmes.

Mūžīgā steigā un neatslābstošā darbībā tomēr Pēteris atcerējās, ka vēl arvien nav izpildījis kādu savu svētu pienākumu.

Taisīdamies ar galmu pārcelties no Maskavas uz Pēterburgu, cars uzaicināja pie sevis savas tuvākās radinieces, pusbrāļa cara Ivana atraitni, carieni Praskovju. Feodorovnu un viņas divas meitas, carevnas Katrīnu un Praskovju Ivanov- nas, kā arī sav u māsu, lielkņazi Nataliju Alekse- jevnu un sacīja tām:

— jums droši vien zināms, kādas man ir at­tiecības ar Katrīnu Aleksejevnu. Jau kopš asto­ņiem gadiem viņa ir man tuvākais cilvēks pasaulē. Dieva priekšā viņa ir mana sieva. Ļauni apstākļi līdz šim nav atļāvuši man to izsludināt atklāti visiem par zināšanu. Bet tagad es gribu ar viņu salaulāties, kā to prasa mūsu tautas un baznīcas likumi. Jums tādēļ pienākas Katrīnai Aleksejev- nai parādīt attiecīgu godbijību un cieņu. Ja ar mani, nedod Dievs, notiktu' pēkšņi kas ļauns, tad — lieku jums pie sirds — jūsu svēts pienākums parūpēties, lai viņai tiktu piešķirts carienes ti­tuls, gods un uzturs; kādu parasti saņem Krievi: jas caru atraitnes. Kā, jau teicu — viņa ir mana īstena sieva, un no viņas dzimušie bērni — mani miesīgi bērni.

— Jūsu majestates griba mums ir likums, —i pazemīgi klanīdamās, atbildēja radinieces. — Ko jūs, tētiņ — valdnielk, Pēter Aleksejevič, vēlaties, visu labprāt un ar lielāko centību gribam iz­pildīt.

Nokārtojis visas neatliekamās darīšanas, Pē teris ķērās pie sava nodoma izpildīšanas, kolīdz viui bi ja pārbraukuši uz Pēterburgu.

1712. g., drīz pēc Jaungada dienas, Pēteris no devās rokdarbiem. Vairāk nedēju no vietas viņ* zāģēja, kala, grieza un virpoja kaut ko. par šo savu darbu nevienam nekā nepaskaidrodams. Kāf vēlāk izrādijās, tas bija kāds pārsteigums Katrī­nai un piederīgiem.

15. februārī cars pasauca pie sevis admirali- tates padomnieku Kikinu un ģeneralad juitantu Jagužinski un pateica tiem, ka viņš nodomājis de­viņpadsmitajā februārī salaulāties ar savu bērnu māti Katrīnu Aleksejevnm Nododams sarakstus, cars lika viņiem doties pie sarakstos atzīmētiem ārvalstu sūtņiem un rezidentiem, krievu, bajāriem, valsts vīriem un citām ievērības cienīgām perso­nām uu uzaicināt tās uz viņa, cara Pētera veca­jām kāzām. Vārdu vecajām viņš lika tīšām uzsvērt, gribēdams pa jokam pasvītrot, ka šās kā­zas ir nosebojušās, ka viņas nosvinēt vajadzēja jau pirms astoņiem gadiem, kad starp viņu un Katrī­nu bija sācies mīlas romāns. Taču labāk vēlu, nekā nekad.

Laulību ceremoniāls notika klusi un vienkārši, lurpretim kāzu svinības — ar lielu greznību.

19. februārī, «agrā rītā. pulksten septiņos Pē­teris un Katrīna brauca laulāties uz Dalmātijas īzāka baznīcu, kas piederēja kņazam Menšiko- vam. Tur bija klāt tikai nepieciešamie liecinieki. Cars laulājās kā Krievijas flotes kontradmirālis. Tāpēc tuvākie dalībnieki bija flotes virsnieki.

Kad diezgan vienkāršais laulības ceremoniāls bi ja nobeigts, jaunsalaulāitie devās uz kņaza Men­šikova mājokli un palika tur līdz pulksten des- in i tiem. Pēc tam jaunais pāris ar bungu rīboņu

im tauru skaņām brauca kopā ar svītu iuiz cara pili. Visi bija tērpušies greznos uzvalkos. Kama­nās bija aizjūgti pa seši zirgi. Vienās kamanās it Pēteri, pie viņa labās rokas sēdēja galvenais vedējtēvs, viceadmirālis Kreics.

Kad vēl nebija paguvuši tuvoties piebrauk- tuvei, cars izlēca no kamanām un visiem pa priekšu žigli ieskrēja pilī, kur tam bija kas steig- hus padarams. Zālē pie griestiem viņš pakāra Mākslīgi darinātu lustru ar sešiom svečturiem, ko pats savām rokām bija virpojis no ziloņkaula un palisandra koka. Tad viņš pateica, ka šo priekšmetu izgatavojis pats divās nedēļās un ka neviens cits tam nav pieskāries.

Pa tam pilī sāka ierasties kāzu viesi. Kņazs Menšikovs bija galvenais maršals. Turot, rokā maršala zizli, viņš saņēma viesus. Zizlis bija ār­kārtīgi grezns un dārgs. Virsdaļa bija no zelta. No dažāda lieluma briljantiem bija izveidots valsts ģerbonis — divgalvu ērglis ar kroni galvā un krustu virs kroņa, kas apžilbinoši mirdzēja iin laistījās. Ap zižļa rokturi bija apsieta zaļa zīda. ar zeltu caurausta lenta.

Visu to gandrīz neaprakstāmo bagātību un greznību redzot, Katrīnai atmiņā pazibēja viņas pirmās kāzas priekš desmit gadiem Alūksnē, audžutēva namā. Kāda milzīga starpība starp toreiz un tagad! Tomēr lai cik vienkāršas bija bijušas tās pirmās kāzas, arī tās bija neizdzēša­mi iespiedušās viņas atmiņā. «Ak Dievs, ar ko es šo esmu pelnījusi?» — klusībā nodomāja prā­vesta Glika audžumeita.

Kāzu kortežam piebraucot pie pils, no Pēter­burgas fortiem atskanēja lielgabalu salutšāvieni.

Viesu, protams, bija daudz. Septiņās zālēs bija tiem klāti galdi.

Pie apaļa lokveidīga milzīga galda zem pirmā baldacbina sēdēja pats cars; pa labi — tēva vietā ■— viceadmirālis Kreics; aiz viņa, brāļa vietā —

brigadieris Golovins. Kreisajā pusē — tēva vietai sēdēja šautbevackts Bocis (no Rīgas ostas atvest® latvietis); aiz viņa, brāļa vietā — Skļājevs. Tā* lāik vienā un otrā pusē sēdēja: Anglijas sūtnis Vitvorts, Polijas ministrs Fictums, lielkanclcrsfl prāfs Golovkins. pirmais senators kņazs Jēkabs! Dolgorukijs, kņazs Grigorijs Volkonskis, flolanJ des rezidents de-Bije, Dānijas rezidents Jostis Jūls,ļ caram tuvu stāvoši krievu aristokrati, starp iiomi kņazs Matvejs Petrovičs Gagarins un citas augstas! personas.

Zem otrā baldachina sēdēja pati cariene Kat-J rīna Aleksejevna; pa labi, mātes vietā — cariene-l atraitne Praskovja Feodorovna, māsas vietā —I kņaziene Menšikova, aiz viņas — tās māsa Vara vara Arseņjeva un kņaze Vjazemska. Pa kreisiJ mātes vietā — viceadmirāļa Kreica. kundze Kat-j rīna, dzim. Fogt, māsas vietā — oarevna Natālijai Aleksejevna, tad Kurzemes hercogiene Anna Iva-i no\Da un citas augstas kārtas dāmas.

Lielā apaļā; galda vidū bija klāts mazāk® galds, kur sēdēja cara audzinātā js Zotovs («kņaz pāvests»), arehijerejs Pēteris Buturļins un citi augstāki garīdznieki.

Caru pāra kāzās, protams, piedali jās arī viņu mazās meitiņas, princeses Anna un Elizabete Petrovnas. Bet bērni drīz pagura, kāpēc viņai aizveda uz guļamistabu. Annai tolaik bija pieci, Elizabetei trīs gadiņi.

Savu kāzu dienu Pēteris galmam bija pazaļ ņojis tikai neilgi pirms tās. Tomēr slepenībā bija parīkojis, lai uz svinībām ieraistos viesi arī no! jauniekarotās Baltijas jūras piekrastes pilsētām! — Rīgas un Rēveles. Tie dzīroja ceturtajā zālē.] Tāpat laikus bija nosūtīts ielūgums Kurzemes] hercogienei Annai Ivanovnai.

Kāzu dzīres noritēja milzīgā jautrībā Pretēji sa-l vam nelāgajam paradumam, Pēteris te necentās ne­vienu tīšām apdzirdīt. Katrs varēja ēst un dzert, \ kas vien patīk, jo ēdienu uin dzērienu bija liela

bagātība un izvēle. Varēja dzert, cik katrs ce- ivja panest. Ja kāds tomēr savus spēkus bija pārvērtējis un gāzās no kājām, tad tā bija viņa paša vaina.

Mielasts turpinājās līksmi un trokšņaini. Vie­nam otram no galda pieceļoties, lai izvēdinātos un izstaipītu locekļus, stingri ierādītā kārtība vietām izjuka. Dažs viesis, atgriezies no āra, at­rada savu vietu aizņemtu vai aiz skurbuma ne­mācēja savu vietu sameklēt. Tad apsēdās, kur pngadijās, kad tik tukšs krēsls. Sibirijas ģene­rālgubernatoram, kņazam Gagārinam. apsēdās blakām kāds krietni iesilis senators. Kad bija vēl glāzi ungāru vīnu baudījis, sajūsmā tas ķērās kņazam ap kaklu un tiecās to skūpstīt.

—   Man tevis no sirds žēl, Matvej Petrovič, — Šļupstēja tas ar stīvu mēli.

—   Kas tev mani ko žēlot? — vaicāja kņazs, blisinādams mulsās, aizmiglotās acis.

—   Par tevi ienākušas senātā sūdzības, — čuk- Hlēja sarunu biedrs, kā viņam šķita, paklusām.

—   Kas tad tais sūdzībās rakstīts?

—    Ak, dārgo balodīt, nevaru tev visu te iz­stāstīt — briesmu lietas. Bet es tām neticu. Ne par ko neticu. Tu ņemot kukuļus un izlemjot nepatiesi lietas. Tu izspiežot no sveštautiešiem beidzamās sulas, un citādas nejēdzības.

—   Nu, paldies par labsirdību. Vai tu nevari tur ko darīt, lai man neiznāk nepatikšanas, lai gan tie ir kaili meli?

—    Balodīt, es varu tikai tās kļauzas noglabāt dziļāk, lai tās tik drīz nenāk sonata apspriedēs. Bet tad tu dod kādu labāku vietiņu manas māsī­cas dēlam Karpam.

—   Par to esi drošs…

Pie cara kāzu galda tādas runas runāt īste­nībā bija ļoti bīstami. Bet visi smējāsi, sarunājās, trokšņoja. Un tā viņus, par laimi, neviens ne­dzirdēja, nepiegrieza viņu sarunai vērību.

—    Es tev saku, tos zviedrus mēs salieks' auna ragā! — pie cita galda Lieli jās kāds ģenera lis. — Ja viņu karalis Kārlis XII nebūtu galīg sajēgu zaudējis, viņš jau sen būtu lūdzis mieru.

—    Es nešaubos, ka mēs viņuis pieveiksim, žegodamies atsaucās ģeneraļa galda kaimiņš, bet stūrgalvīgi kā āži viņi tomēr ir…

Pēc pulksten sešiem galdus novāca, un sāk?l dejas. Ap pusnakti sarīkoja uguņošanai'. No ben- gaļu ugunīm bija mākslīgi izveidots uzraks «Vivat!,»

Nākamajā dienā, pēc nepieciešamās atdus kāzu viesi atkal ieradās pilī un pie saldumu u augļu apkrautiem galdiem atkal mielojās no pulk sten trim līdz septiņiem, pēc kam sākās dejas.

Tā Pēteris nosvinēja savas «vecās kāzas», u nolīdzināja Katrīnai savu parādu ar augļu aug-j ļiem, reizē ar to izsludinādams Annu un) Elizabet par saviem miesīgiem bērniem.

VII

Kādā dienā, būdams labā gara stāvoklī, Pēt ris sāci ja sievai:

—   Man ienāca prātā — tu senāk dažas reize pieminēji, vai nevarēti» ievākt kādas ziņas p-~ taviem radiem. Līdz šim esmu bijis ļoti aizņem valsts darbos un. nepaguvu to izdarīt. Bet taga gribu ķerties pie šās lietas.

—   Cik tu labsirdīgs! — līksmi iesaucās Kat rīna.

—   Tik nu lieta tāda, ka šobrīd varēs izdarīt izziņas tikai par tavas mātes radiem Kurzemē, Vidzemē un, ja būs vajadzīgs, Polijā. Turpre­tim, kas attiecas uz tava tēva radiem, ar to būs jānogaida līdz kara beigām. Tui sapratīsi pati, ka tik ilgi, kamēr es vedu karu ar Zviedriju, tuo ienaidnieku zemes ziņas nav dabūjamas.

— Dari, mīļais, pēc saviem ieskatiem. Dari, kas iespējams. Es tev pilnīgi piekrītu. Labi būs, ja uzzinās pagaidām kaut ko par māmiņas — lai viņai debesu valstība! — piederīgiem..

Pēc šīs sarunas cars nosūti ja uz Jelgavu ģe- lieralkomisairam pie Kurzemes hercogistes gal­ma Aleksejam Petrovičam Bestuiževaim-Rjūminam slepenu pavēli. Lai tas izved izziņu par Katrīnas mātes brāli Vilhelmu Hāniu, māsām un viņu pēe- nāciem, kas citkārt dzīvojuši Krustpilī (Kreic­burgā) un apkārtnē.

Bet laiks tādam darbam bija ļoti nelabvēlīgs. ('aUr kara posti jumiem un no laikā nenovāktiem cilvēku un zirgui līķiem Baltijā bija izcelies mē- r i s. Daudz cilvēku, bija apmiruši, daudz, no sērgas bēgot, aizklīduši uz citiem apgabali cm.

Tāpēc Bestāževam uzdevums bi ja visai grūti i/.pildams. Tomēr kaut ko viņš saiklaušināja, uz­dodams to slepeniem, aģentiem un beidzot aiz­braucis uz Krustpili personīgi pats. Ziņu ievāk­šana vilkās ilgi. Tikai 1715. g„ kad no pavēles naļiemšainias bija aiztecējis vesels gads, ģeneral- komisars piesūtija caram savu ziņojumu.

Par Vilhelmu Hanu un viņa pēcnāčiem ne­bija nekas uzzināts. Tie bija vr ai nui izceļojuši, vai miruši. Viena Katrīnas mātes māsa —• Katrī- na-Līze apprecējusies ar Jāni Veselovski. Pēc Veselovska nāves Katrīna-Līze otrreiz apprecē­jusies ar Lavrinu Duiklāsu. Dēls Sīmanis vēl dzīvojot Kreicburgā. Otra māsa Dorota bijusi precējusies ar Skavronski. Dēli Kārlis un Fricis jeb Fridrichs, kā arī meitas Anna un Doroteja vēl dzīvojot Vidzemē. Trešā māsa Sofija-Kristīne Precējusies ar Henderbergu. To dēli dzīvojot Kurzemē, Sabilē. Ceturtā māsa Marija-Anna precējusies ar otru Veselovski. Tiem palicis dēls, kurš dzīvojot Kreicburgā.

Izpētījusi šās ziņas, Katrīna tomēr nekādus «oļus nespēra, lai šo savu sameklēto radu stāvokli uzlabotui, vai pārvestu tos pde sevis. Uin to viņaj darija, pirmkārt, lai nesaceltu liekas baumas pai savu pagātni; otrlcārt, kas daudz svarīgāks, viņa uzskati ja šo radniecību par ļoti neskaidru un pa ļ daļai pat apšaubamu. Kuriozs viņai šķita Bestū-iJ ževa ziņojumā aizrādijmiins, ka Skavronsku — Do- rotas un Zāmuēļa — trešā meita Katrīnai dzīvo-s juisi Kreicburgā pie savas mātes māsas Marijas* Annas Veselovskas un šo meitu Kojtirīnu 12 gadu vecumā esot pieņēmis audzināt Vidzemē Alūk­snes mācītājs. Tā tad viņa, agrākā Marta Rabe it kā pārvērtusies par savas mātes māsas Doto tas un viņas vīra Zāmuēļa Skavronska trešo meituj Katrīnu. Ja tas būtu tā bijis, tad kā 12 gadi vecai meitenei viņai gan vajadzētu atminēt no] savas bērnības dzīvi pie mātes māisas un citus] piedzīvojumus diezgan labi. Turpretim par ca-J rienes māti Elizabeti nebija minēts ne vār<" Acīm redzot, Bestūževai nopratinātie liecinieki bijaļ stāstijuši nevien drošus, zinamrus faktus, bet] arī no citiem dzirdētās baumas. Uol šais baumi bija ieviesies daudz kas aplams.

Cara attiecības ar dēlu, careviču Alekseju] aizvien pasliktinājās. Pēteris uzstājās, lai dēl cenšas iedziļināties valsts lietās un mācīties. Bet' dēlam uz to nebija nekādas patikas. Visnepatī-ļ kamākais. Aleksejam bija tas, ka tēvs nevienj uzdeva mācīties, bet allaž pārbaudi ja arī viņa sekmes. Reiz cars bija nodomājis palūkoties kā Aleksejs zīroē zemes kartes. Labi apzinādamies,] ka viņa zināšanas un spējas šinī priekšmetā ir gaužam vājas, lielkņazs ļoti satrūkās. Nezinā­dams kā citādāk izvairīties no pārbaudijumnJ viņš tīšām izšāva ar pistoli sev caur labās rokas! delnu. Stāstija, ka tas noticis nejauši, pistoli pārbaudot. Tobrīd gan cars dēlam noticēja, bet] vēlāk blēdība nāca gaismā.

Pēteris uzstājās, lai dēls izvēlas vienu: vai nu lai paklausa viņa gribai, pārvar savu kūtrību, enerģiski mācas un strādā valsts dlarbu, vai — lai top par muku.

Aleksejs |oti kāroja valdīt. Gaidīt gaidija viņš tēva nāvi. Bet tas kā par spīti nebūt vēl neposās uz -viņpasauli. Padodamies veco bajāru iočuksiējumiem, ka viņš esot pietiekami mācīts nu gudrs, — mācīties un censties Aleksejs nevī­žoja. Lai apmierinātu tēvu, viņš apsolijās iet Mosterī. Taču īstenībā viņam ļoti negribējās to darīt. Viņš izlikās, ka gribot kļūt par miūku vie­nīgi tādēļ, lai novilcinātu laiku. Viņš sprieda tā: eja jau citādāk nevarēs, iestāšos klosterī. Bet vai tad ar to teikts, ka pēc tam es nevarēšu val­dīt? Labi cilvēki taču man aizrādija, ka mūka cepure nebūs pie galvas pienaglota. Gan jau ar augstākās garīdzniecības piekrišanu arī no mūku kārtas varēs atgriezties pasaulīgā dzīvē un sa­vemt valdības grožus, kad tēvs vairs nebūs starp dzīvajiem.»

i āpēc viņš pateica tēvam, ka gribot kļūt par mūku. Bet Pēteris sava dēla valšķīgo dabu jau labi pazina un viņa solijumam neticēja. Viņš deva dēlam padomu vēl apdomāties.

Pēteris jutās vēl brašs un spēcīgs, cerēja dzī­vot vēl ilgi. Tomēr viņš bija aizņemts no kādām lielām raizēm: kas valdīs pēc viņa? Kas turpi­nās viņa plašas nodomus izvest dzīvē? Vai visi viņa mūža pūliņi nesabrtuks, nākot tronī vājam Valdniekam?

Viņa abi dēli no Katrīnas — Pēteris un Pā­vils — bija nomiruši mazi. Viņam gan auga di­vas dūšīgas meitas — Anna un Elizabete. Bet vai sievietes vājās rokas spēs vadīt valdības kuģi uz nodomāto mērķi?

Tā, negribot, vajadzēja pamēģināt, vai no Alekseja nevarēs iztaisīt — ja arī ne teicamu, tad' vismaz ciešamu pēcnācēju?

Pa to starpu Aleksejs pēc cara gribas bija ap- precējies ar /olfenbīteles princesi Sofijiu-Šarloti. Lai gan Aleksejs savu sievu nemaz nemīlēja, to­mēr viņiem Lija bērni. 1713. g. bija piedzimusi lielkņaze Natālija. 1714 g. 12. oktobrī kroņprin­cese — kā dēvēja Alekseja sievu — atkal dzem­dēja. Un šoreiz tas bija dēls, kuiru nosauca pa Pēteri. Šīs dzemdības mātei maksāja dzīvībr- 2S. oktobrī Šarlote nomira. Gāja baumas, k d'zemdības bij"ušas priekšlaicīgas. Kroņprinces nāves cēlonis esot. nevis dabīgas komplikācijās dzemdību procesā, bet Alekseja neģēlīgā izturē-ļ šanās pret viņiui. Tas ar sievu sastrīdējies un ne­vaidamās dusmās viņai iespēris ar kāju.

Drīz pēc tam kļuva atkal grūta arī Katrīnai un 1715. g. 24. oktobrī dzemdēja dēlu — arī Pē­teri. Vai šis būs dzīvotspējīgs un vai tam būs izredzes kādreiz nākt trotmī? — klusībā pie sevis domāja. Katrīna. Bet atbildes nebija. Nākotne; bifa miglā tīta.

Reizē ar šā bērna piedzimšanu Katrīnas dvē-i selē pamodās tā kā greizsirdība pret careviču Alekseju. Viņa taoui zināja, ka Pēteris Alekseju sāk arvien vairāk neieredzēt. Turpretim viņu, savu sievu, ļoti mīl. Cerams, ka tāpat mīlēs vi­ņas un savu dēlu. Tas arī nes tēva vārdu. Vi­ņam jāturpina sava tēva kolosālais darbs. Māta ilomāra, ka šim viņu dēlam jābūt tēvam, līdzīgam.»

Viņa pati satrūkās no savām domām, ka vi-l ņas dēls var dictmāis kļūt par milzīgās Krievijas' valdnieku. Un. tomēr šai iecerei viņa. cieti pieķē-| rās uti ne par ko negribēja atlaisties no tās, tiek4 dāmās sevi pārliecināt, ka tas ir iespējams. Viņa pati taču, kādreiz nabaga grūtdienīte, kas! tēva neatceras nemaz, bet māti tikai mazliet; kas*, dzīvojusi lielā trūkumā un pusbadā, tomēr iikiisij šās valsts valdniekam vistuvākais cilvēks um top godināta kā Krievijas cariene …

Tad atkal viņa sev pārmeta, ka nododas mil-| zīgi tāliem nākotnes sapņiem. Dēls Pēteris tikko piedzimis, bet māte gara acīm to jau redz kaļ pieaugušu vīrui, spēcīgu atietu un cienīgu, tēva vietnieku.

Tā viņa bieži svārsti jās domās starp visjau­kākajām iecerēm un reālo patiesību — tagadnes upstākļiem.

Arī cars par jaunpiedzimušo dēlu bija vairen priecīgs. Jocīgi bija redzēt, kad Pēteris no valsts darbiem brīvajos brīžos, kas gan bija diezgan reti, mazo bērniņu auklēja, paņēmis to no mātes vai aukles, savās lielajās, muskuļainajās, spal­vām apaugušajās rokās, ar kurām viņš zirgu pa­kavus stiepa taisnus un sidraba šķīvjus un rubļus lieca apaļās caurulēs.

Tad, mīļi noskatīdamās uz vīru un dēlu, ca­riene ņēma dēlu Pēterim nost:

—   Dod šurp mazo! Tu tik neveikli viņu turi. Man bail, ka bērns tev neizkrīt.

—   Tad še jau, še! Tādu Golijātu es varbūt tiešām nespēšu noturēt, kad tas sāks kārpītiete un rauties vaļā, — attrauca cars. Un tēvs un māte tik sirsnīgi smējās, ka asaras spiedās no acīm.

—   Jā vai tāds bērns nav tīrais brīnums! Cik sen, kad viņa nebija- Tad kā sēklas granuliņš dīga un auga tavā klēpī. Nu ir kā asniņš izsprau­cies no zemes un tīksminās par svaigo gaisu un saules gaišanu. Un cerēsim, ka drīz briedīs au­gumā un spēkā, izaugs par lielu un spēcīgu vīru, — pēcāk domīgi noteica Pēteris.

Kādā dienā Katrīnai dežurējošais pāžs pie­teica:

—    Jūsu majestate, kāds privāts kungs lūdz atļauju jūs redzēt. Viņš saka, ka esot jūsu vecs paziņa no Vidzemes laikiem..

—   Lai ienāk, — satraukta atbildēja Katrīna. «Kas tas varētu būt?» viņa domāja.

Tūdaļ ienāca kāds pusmūža cilvēks un no­krita Katrīnai pie kājām. Lai gan viņa bija pa daļai pie šādas godināšanas pieradusi, tomēr tā darija ikreiz viņai nepatīkamu iespaidu.

—    Pieceļieties. Kas jūs esat un kāda jūsu vajadzība?

Kad lūdzējs piecēlās, Katrīna vērīgi tam ie­skati jās sejā un izsaucās:

—   Vurin, vai tu vēl dzīvo?

—   Kā redzat, jūsu majestate.

Viņa labvēlīgi tam atļāva sev noskūpstīt roku.

—   Nu, apsēdies. Parunāsimies. Kā tev klā­jas un ko tu dari še, Pēterburgā?

—    Man, jūsu majestate, klājas bēdīgi. Vese­lība nav nekāda labā, un grūti nākas nopelnīt sev uzturu. Maskavā man nebija nekādu cerību tikt uz priekšu. Tāpēc atbraucu šurp.

Un viņš izstāsti ja, ka, aizsūtīts kopā ar Glika ģimeni uz Maskavu, viņš strādājis pie nelaika prāvesta viņa atvērtajā skolā un rakstu birojā. Bet pēc Glika nāves viņa dibinātā iestāde nīku­ļojusi un vēlāk izputējusi. Dažus gadus viņš sities cauri ar vācu valodas un citu priekšmetu mācīšanu. Tad pārvietojies šurp. Arī tagad no­darbojoties ar to pašu. Labi, ka viņam gadijies viens bagāts skolēns, ITanoveras rezidents Vēbers, kuram viņš māca krievu valodu. Tas arī viņam devis padomu izlūgt audienci pie carienes.

Kad pieminēja nelaiķi Gliku, Katrīna ar asa­rām acīs noteica:

—   Lai Dievs viņu uzņem debesu valstībā. Cēls un sirsnīgs cilvēks tas bija.

Un viņa sev pārmeta krusta zīmi, kā mēdz darīt krievi, pieminot mirušos. Izklausijusies mājskolotāja stāstus, viņa teiea:

—   Nabaga Vurm! Man tevis žēl. Gribu tev palīdzēt. Kad nāks gadijums, es parunāšu par tevi ar caru. Varbūt viņš varēs tevi ielikt kādā labā vietā. Izglītotus cilvēkus viņš labprāt ie­redz. Tikai var notikt, ka tāds gadijums nenāk tik drīz, kā es un tu vēlētos. Bet zini ko? Krie­viem ir sakāmvārds: lakstīgalu ar pasakām ne­baro. Tā arī tev ar maniem laipniem vārdiem nekāds labums netiks. Tāpēc gribu sniegt tev ko jūtamāku. Es gribu tevi atbalstīt. No saviem personīgajiem līdzekļiem es ikmēnešus tev mak­sāšu sešpadsmit rubļu. Zinu, ka tas nav daudz, bet vairāk nevaru.

—    Man trūkst Vārdu, ar ko pateikties par jūsu lielo žēlastību, majestate, — aizkustināts i/saucās Vurms, atkal nokrita uz ceļiem un skūp- stija savai labdarei rokas.

—   Lai nu paliek pateicība, Vurm. Tu esi vairāk pelnījis. Bet šobrīd vairāk nevaru. Man ir daudz citu, vajadzību. Nekad neaizmirsīšu, cik laipni tu mani, mazu meiteni, māciji. Vai at­ceries to rītu, kad tu mani pārsteidzi pie latviešu bībeles loksnēm, tās lasot? Tagad gan pa daļai esmu aizmirsusi latviski runāt. Bet kad vajaga, vēl sarunāties varu.

—   Kā lai es to aizmirstu, jūsu majestate! Tie bija jauki brīži. Kādas pārmaiņas no tiem lai­kiem notikušas! Jūs nākuši neiedomājamā godā un varā…

—   Jā, mīļo Vurm. Neizdibināma ir Dieva žēlastība, kas nākusi pār mani. Bet, draugs, ne­domā, ka vienīgi prieki, līksmība un laime bijuši manā dzīves gaitā. Negribu noliegt, ka man pie­šķirta liela laime, bet, starp mums runājot (un viņa nolaida balsi līdz čukstam), bijis arī daudz bēdu un asaru, ko redzējis tikai manas gultas spilvens un augstais Dievs. Bet lai nu tas paliek. Nevienam tas nav jāzina.

Pēdējos vārdus cariene uzsvēra un zīmīgi pa­lūkojās uz mājskolotāju.

Tas šo skatienu saprata: par dzirdēto viņam jācieš klusu. Viņš mēmi palocija galvu.

Aplaimots, Vurms izplūda pateicības aplieci­nājumos carienei, kad viņa tam apsolīto pabalstu izsniedza par vairākiem mēnešiem uz priekšu.

—   Arī par Glika ģimeni es gribu parūpēties. Lai, nododamās citām darīšanām, par to neaiz­mirstu, es šodien pat likšu ievākt ziņas, — piemi­nēja Katrīna, atlaižot Vurmu.

Un tiešām, nekavējoties uzaicinājusi savu ļ I gailma kambarkungu Vilimu Morusuv kurš pār- I valdija viņas īpašumus un veda par tiem visas I darīšanas, cariene pavēlēja ievadīt sarunas ar I Glika atraitni un bērniem Maskavā, vai tie ne- I gribētu pārnākt uz dzīvi Pēterburgā?

Sarunām bija labi panākumi. Drīz uz Pēter- I burgu pārkravājās visa Glika ģimene. Kādu lai-! ciņu visi uzturējās kopā. Bet tad atraitne, atstā­jusi Pēterburgā visus bērnus, kas bija pilngadī-ļ i, pati nevēlējās tur vairs ilgāk palikt. Viņa iz- rauca uz ārzemēm un nodzīvoja tur līdz mūža] beigām. Glika dēlu Ernestu vēlāk iecēla par; kambar junkuru ar asesora pakāpi. Jaunāko mei- I tu uzņēma galmā kā freileni pie abiāim princesēm, ļ Bet vecākās meitas apprecināja ar krievu virs-J niekiem.

Tā Katrīna centās simtkārtīgi atmaksāt to la-lļ bumu, ko melaiķis audžutēvs sarvlā laikā bija vi- I ņai sagādājis, izņemot viņu no bāriņnama. Glika I kundzei arī piesprieda pensiju.

VIII

1715. g. uz Ziemsvētkiem reiz cars, iegājis pie sievas, izsaucās priecīgi uzbudināts:

—    Jauna priecīga vēsts! Mani sabiedrotie ieņēmuši Štrālzundu.

—   Vai tas tik svarīgs punkts?

—   Nevar teikt, ka stratēģiskā ziņā tam būtu sevišķi ievērojama nozīme. Tomēr šai karā tas ir solis tuvāk uzvarai. Vai zini, mīļā, kā man apnicis šis ieilgušais karš!

—   Tomēr līdz laimīgam galam tas jānoved, — pārtrauca viņu sieva.

—    Jā, tev taisiniība. Jo citādāk veltīgi būtu tie lielie upuri, kas līdz šim nesti.

1716. g. jaungadu nosvinēja kā parasts — trokšņaini, ar izbraukumiem kamanās, mākslīgu uguņošanu uz Ņevas un trakotām dzīrēm.

Pēc Jaungada Pēteris teica sievai:

—   Katiņ, esmiu nodomājis uz ilgāku laiku iz­braukt uz ārzemēm. Tagad mājās man tā iekār­tots, ka mana prombūtne, cerams, slikti neietek­mēs valsts lietas. Saprotams, pastāvīgi ar speciā­liem kurjeriem saņemšu ziņas par visu, kas te notiks ,un došu saviem palīgiem rīkojumus. Bet skumji man būs bez tevis.

—   Arī man ne mazāk būs skumji bez tevis, te, mājās, — tā sieva attrauca.

—   Nu, ko tad darīsim? Brauc man līdz! — noteica Pēteris.

—   Tu to nopietni saki? — Katrīna satraucās.

—    Jā, nopietni.

—    Mīļotais! Cik tu labsirdīgs! Kāds man prieks! Dabūšu arī es izvēdināt ies. Bet kurp mēs dosimies?

—    Vispirms brauksim uz Dancigu, tad uz Holandi. Bet tālāk — raugoties pēc apstākļiem.

Drīz valdnieku pāris saposās.

Mazais Pēterītis — Bumbulī tis, kā ve­cāki viņu sauca — jau bija krietni apvēlies. To varēja atstāt uzticamu galma dāmu un kalpoņu uzraudzībā un pārziņā. Princeses Anna iun Eliza­bete bija veselas un tiktāl paaugušās, ka par tām bija vēl mazāk ko raizēties. Bija pieņemti vai­rāki mājskolotāji-ārzemnieki, un izstrādāts mā­cību plāns, kuru vecāku prombūtē vajadzēja iz­ņemt cauri. Arī citas darīšanas pēc iespējas no­kārtoja.

6. februārī Pēteris uin Katrīna devās ceļā ar kamanām.

Dancigā viņi nodzīvoja līdz apriļa. beigām. Tur Pēteris atkal dabūja priecīgu ziņu, ka Somi­jā krievi ieņēmuši Kaznoburgu — beidzamo pil­sētu, kas tur bija vēl atradusies zviedru rokās.

Laiks Dancigā pagāja jautri. 19. aprilī Pē­teris sarīkoja sava pusbrāļa Ivana meitas Katrī­nas Ivanovnas kāzas ar Mēklenbīurgas hercogu. Kāzas bija visai spožas. Bija atbraucis pats Po­lijas karalis Augusts II, kais pēc Alštranštātes mie­ra līguma bija kļuvis pret Pēteri ļoti vēss. Tagad vecos sakarus varēja atjaunot. Augustam bija līdz viņa sirdsdraugs sakšu ģenerālis Flemmings un vairāki poļiu magnati. Pēterim no krievu augstmaņiem bija līdz grāfs Golovkins, vicekanc- lers Šafīrovs un Tolstojs. Bija atbraucis arī Krie­vijas sūtnis pie Polijas galma kņazs Grigorijs Dolgorūk ijs.

Tad abi valdnieki ar saviem palīgiem, izlieto­jot gadi jumu, sarīkoja konferences, kur tiecās, saskaņot savu valstu intereses un novērst pārpra-! tumus un domstarpības.

Pēc svarīgāko darbu nobeigšanas Pēteris, uz­ticējis dažu dari jumu nokārtošanu kņazam Dol- orūkijam. apbraukāja citas pilsētas. Katrīnu, ura atkal bija grūtniecības stāvoklī, viņš atstāja Dancigā. Cara nolūks bija satikties ar draudzī­gajiem valdniekiem un pamudināt tos atbalstīt Krieviju pret Zviedriju. Tā, Štetinā viņš satikās ar Prūsijas karali, Altonā — ar Dānijas. Pēteris norunāja izdarīt kopīgu uzbrukumu zviedru pro­vincei Šonijai. Par abu nāciju sauszemes un jūras spēku savienošanās vietu noteica Kopen­hāgenu.

No Altonas Pēteris aizbrauca uz Pirmontu ārstēties Spa veselības avotos, jo viņa. veselība bija stipri cietusi. Ārsti tam deva stingrus priekšrakstus. Bet Pēteris i nedomāja tos izpil­dīt. Viņš bija par daudz patvaļīgas dabas cilvēks, lai ļautos ierobežoties. Tā viņam bija aizliegts, kamēr dziedinājās ar minerālūdeņiem, ēst svai­gus augļus. Bet Pēteris kādā dienā apēda vairāk mārciņu ķiršu un daudz vīģu uzreiz. Tāpat gā ja ar minerālūdeņiem. Pēteris tos dzēra, nevis viņu dabiskā veidā, bet pusi tiz pusi ar degvīnu… Rei­zēm atkal ūdeņu dzeršanu pārspīlēja, izdzerdams no Pugona avota divdesmit vienu glāzi ūdens vienā paņēmienā.

Spa avotos Pēterim bija līdz arī svīta, kurā otrādās ārsts Areskins, Tolstojs, Kurākins, Šafī- lovs, kapteinis Rumjancevs, kņazs Dolgorukijs un sekretārs Čerkasovs.

Jūlijā cars ieradās Rostokas pilsētā, Meklen- burgā. Tur bija atbraukušas 45 galēras ar krievu kareivjiem. Uz Meklenburgu bija atnācis no Po­lijas ar kara pulkiem arī feldmaršals grāfs Šere- nietjevs. Tam tagad gan bija tikai 8000 vīru. Bet tur bija vēl citi pulki ģeneraļa Repņina un Bau- era vadībā.

Uzņēmies vadību pār galēru floti, Pēteris 17. jūlijā ieradās pie Kopenhāgenas. Reidā viņu sa­gaidi ja dāņu karalis. Abi kopā iegāja galvas pil­sētā.

Pēc dažām dienām tur atbrauca arī Katrīna. Viņa negribēja Pēteri uz ilgāku laiku atstāt vie­nu. Lai gan viņš no Spa bi ja rakstijis viņai, ka nopietni nododoties ārstēšanās kursam iui pat savu «metresi» aizsūtijis prom, tomēr viņa vīram n>e visai uzticējās un gribēja labāk būt viņa tuvumā, lai tas neiedomātos flirtēt ar dāņu skaistulēm.

Gaidot kopīgo uzbrukumu Šonijai. Pēteris no­dzīvoja Kopenhāgenā trīs mēnešus. Bet šo laiku viņš nepavadi ja bezdarbībā, jo tas nebija viņa dabā. ikdienas tas izbrauca jūrā. Apbraukaja Dānijas un Zviedrijas piekrastes, mēroja jūras dibenu, zīmēja karies. Ieradās Kopenhāgenā arī Anglijas flote, lai uzstātos kopīgi ar krieviem un dāņiem.

Mēklenburgas hercogs, tagad cara radinieks, centās gan Pēteri atbalstīt. Bet, Pēterim par lie­lām: nepatikšanām, hercogam bi ja izcēlusies sīva ķilda ar viņa muižniekiem. Tie, ieradušies Kopen­hāgenā, sagrozija galvu dāņu karalim, iestāstī­dami, ka. cars esot viltīgs un gudrs. Tas viņu gri­bot tik izmantot un pēcāk piekrāpt. Tā apstrā­dāts xm ietekmēts, Dānijas karalis ne sadarbības I ar caru izvairījās. Tā no uzbrukuma zviedru Šo-1 nijiai nekas neiznāca.

To redzot, Pēteris ziemai devās uz Holandi. Abifl ar Katrīnu viņi apmetās Amsterdamā. Tur carsl ar lielu interesi aplūkoja visu, kas attiecās uzl kuģniecību un tirdzniecību. Apskati ja kuģu bū-a vētavu, admiralitati, Rītindijas kompānijās ina® gazinas. Ar prieku viņš apmeklēja namiņu, kurā] bija uzturējies sava pirmā ārzemju brauciena® laikā.

1717. g. martā cars un cariene aizbrauca uz I Hāigu1 , kur apmetās pie krievu sūtņa Kurākinaļ I Aprilī, Pēteris, atstājis Katrīnu Amsterdamā, pats I aizbrauca caur Briseli un Ģenti uz Franciju.

Francijas galvas pilsētā, ieraudzījis mazgadī-j I go karali Ludviķi XV, cairs tā sajūsminājās, ka I pretēji visai galma etiķetei paķēra mazo zēnu I sev uz rokām un to noskūpstija. Mazais Francijas I vaklinieks viņam tā iepatikās, ka cars tūdaļ sle- I penībā nodomāja viņam izprecināt savu meitu I Elizabeti.

Viesodamies Francijā, Pēteris tomēr neaiz­mirsa savu laulāto draudzeni. No Parīzes viņš tai rakstija:

«Bet ka tu man raksti, lai es drīzāk atbraucu,] ka j uims ļoti garlaicīgi, es tam ticu. Tikai atsaucosļ uz vēstules nonesēju, ka arī man bez jums tāpat.»

Aplūkojis Parīzē visu ievērības vērto un man- ' tojis daudz un dažādu jaunu iespaidu, cars 2. au­gustā atgriezās Amsterdamā, kur Katrīna viņu gaidi ja ar nepacietību.

19. septembrī Pēteris iebrauca Berlīnē. Pēc trim dienām tur ieradās arī Katrīna. Uzkavēju­šies tur dažas dienas, viņi caur Dancigu devās mājup. Ar ārzemēs gūtiem iespaidiem Katrīna bija ļoti apmierināta- Bet tur pavadītais laiks bija nesis airī jaunas bēdas. Tur piedzimušais bērns bija bijis tik vārgs, ka nomiris ja.u pēc da-

Mm dienām. Pēteris par to skuma līdz ar sievu, liet tā kā pret likteņa lēmumu nekas nebija da­tums, nācās apmierināties.

Pēterburgā viņi iciratlāsi oktobra pirmajā pusē.

Tad cars ziņoja Prūsijas karalim, ka viņš uz­devis saviem ministriem ievadīt miera sarunas ar Zviedriju, pie kam apsoli jās atbalstīt sava sabied­rotā Prūsijas karaļa intereses un pieprasīt, lai Metinu pievieno Prūsijai.

Bet izrādījās, ka līdz mieram vēl tālu. 1718. poda 30. novembrī pie Frederiksenas krita Zvied­rijas karalis Kārlis XII, kuru Turcijas sultāns randrīz dzīšus bija aizdzinis no savas valsts pēc luiera noslēgšanas ar Krieviju. Taču, neievērojot (tava valdnieka nāvi, Zviedrija karu turpināja.

Kad Pēteris un Katrīna iebrauca Maskavā, viņus sagaidi ja viņu meitas Anna un Elizabete, ģērbušās spāniešu kostimos. Francijas sūtnis tad nevarēja diezgan nopriecāties par viņām, sevišķi par jaunākās princeses Elizabetes daiļumu. To- lvrīd meitenei bija tikai astoņi gadi.

Atceļā Pēteris ar Katrīnu bija pārrunājuši par to, ka krievu sievietes būtu izraujamas no veckrievu teremiem, kam zinama līdzība ar au­si rumtautu haremiem. Tādu nebūšanu cars gri- liēja novērst un krievu labāko aprindu sievietes i/,vest sabiedrībā. Drīz Pēteris ķērās pie šā no­doma izpildīšanas.

*

1718. g. 26. novembra agrā rītā Pēterburgas Ielās atskanēja, bungu dārdi. Uztrauktie iedzīvo­tāji, pusapģērbušies, izskrēja uz ielām lūkoties, ko tins nozīmē. Tur tie ieraud'zija nelielu pulciņu ka­reivju iar pašu generalpolicijmeistarui Divjēru priekšgalā. Pie katras ielu laternas pulciņš ap­stājās. Un ģeneralpolicijmeistars pats uz katra laternas staba uzlīmēja cara Pētera I pavēli.

Saprotams, tik neparastā kārtā izlaistā pil vēle tūlīt vērsa uz sevi vispārīgo uzmanību. At­radās grāmatnieki. Tie lasija. Laužu bars apkārt klausi jās.

Tikai nevarēja labi saprast, kas pavēlē sacīts. Bija saprotams tikai tik daudz, ka tur sacīts pfl kādām tuir brīvām sapulcēm, kas rīkojamas ne­vien izpriecas, bet arī lietderības dēļ, kur var h dalīties nevien vīrieši, bet arī sievietes.

Tas bija kaut kas apmulsinošs. Kur tas dzir­dēts, ka sievietes arī var piedalīties vīru sapul­cēs! Kā sievietes, kas līdz šim glabātas no svešu vīriešu acīm, no ārpasaules noslēgtos tercmos, pjl rādīsies pēkšņi uz ielām un atklāti uzturēsies koļ pā ar vīriešiem?!

Krievu bajāriem un muižniekiem tas izlikājf; neiespējami revolucionārs rīkojums, kas grib vesi augstmaņu sievietes kaunā.

Tā bija pavēle par tā saucamām ai s a m b 1 e-" ā m. Protams, tās nebija domātas vienkārši'mij uudīm kā strādniekiem un zem niekiem, bet i i kal augstākām un vidus šķirām. Asamblejās katrs |H mestos galva varēja vest sev līdz savu sievu qfl meitas vai māsas. 9

Brīvās sapulces jeb asamblejas varēja sākueJ ne agrāk kā pulksten četros pēc pusdienas un beigties ne vēlāk kā desmitos vakarā

Pie pavēles bija pielikti sevišķi noteikumi! kurus izpildīt vajadzēja katram asamblejas dalībJ niekam. Kas tos pārkāpa, tiem nācās ciest mkM — izdzert «lielo ērgli», tik liolu kausu vīna, kurni iztukšojis tikai reti kāds spēja kājās turēties.

Pirmo asambleju pēc pavēles izdošanas notu-l rēja 2. decembrī pats cars, lai parādītu priekšzī­mi kā tanī izturēties. Otru 6. decembrī rīkoja gailma maršals Olsufjevs; trešo 7. decembrī ģe- neraladmiralis grāfs Apraksins. Pēc tam nāka­majās dienās asamblejas rīkoja slepenpadomnielfl Tolstojs, grāfs Golovkins un vicckanelers Šafī- iovs. Vēlāk arī citas mazāk ievērojamas perso­nas.

Sākumā krievu dāmas pavisam neprata iztu­ri'I ies. Tās nezināja ko darīt ar savām rokām un kūjām. Sēdēja savrup no vīriešiem kā koka lelles ii it. kautrējās runāt. Tās izskatījās kā pinekļos lupītas. Bet cars un augstmaņi viņas pamazītēm pieradināja nekautrēties. No zviedru gūstekņiem vēlāk radās deju skolotāji. Tie bajāru namos mā- ( ija dejas un labas manieres. Daži no viņiem nopelni ja labu naudu.

Asamblejas nesa daudz laba, pieradinot krie­vu bagātnieku sievietes pie sabiedriskās dzīves, liet notika arī, sevišķi sākumā, daudz nejēdzību, loti demoralizējošu iespaidu dari ja cara noteiktie lodi par asambleju noteikumu pārkāpšanu. Sodi nozīmēja piespiestu piedzeršanos līdz nesamaņai. Vēl šā vai tā, ja sods ķēra vīriešus. Bet kā lai nesauc tādu rīcību, kad sods ķēra sievietes? Tā, galma maršala Olsufjeva kundzi, kas nebija ie­radusies maskarades procesijā, sodīja pats cars. l īdz ar trīsdesmit citām bēdu māsām tai pavēlēja ierasties senātā, kuir tām uzspieda dzert nesamē­rīgi daudz, lejot vēl pie vīna degvīnu. Olsuf jeva lūdza carieni, lai tā pierunā Pēteri viņai sodu at­laist vai vismaz mīkstināt, ņemot vērā viņas grūt­niecības stāvokli. Bet Pēteris nepiekāpās. Ol- mifjeva kundze bija spiesta piedzerties. Un re­zultātā viņa dzemdēja nedzīvu bērnu…

Galma personu asamblejās abas princeses ie- rndās dažādi: krāsu uzvalkos, kas izšūti ar zeltu un Mdrabu, un galvsegās, kas mirdzēja un laisti jās no dārgakmeņiem. Elizabete bi ja liela dejotāja. To­reizējās modes dejas: angļu kadriļu, menuetu un poļu dejas viņa prata apbrīnojami. Gan arī prin­cešu biedrenes: Golovina, kņazes Čerkasovas, Kantemira un kņaze Kātiņa Dolgorūkija (vēlākā Pētera 11 līgava) dejoja teicami, tomēr Elizabete pārspēja viņas visas. Dejās viņa pārsteidza pub­liku, izdomadama arvien jaunus paņēmienus un savdabīgas tūres.

Princesēm turēja skolotājus. Sevišķi cen^H Elizabete mācijās franču valodu. J

Redzot, ka Elizabete tekoši lasa franču griJ matas, Pēteris iedomājās pārbaudīt, vai meitefl arī saprot, ko viņa lasa? Tēvs lika tai pārtuIkJ veselu lapas pusi. Kad viņa to sekmīgi izdari» cars noteica: ■

— Jūs, bērni, esat laimīgi, ka no bērnībļ gadiem jums māca derīgas grāmatas. Ak, k*H mani bērnībā tā būtu māci juši! Es labprāt at« dotu savas rokas pirkstu, lai būtu mācīts kā pioj nākas. Ret manā bērnībā nebija ne grāmatu, n« skolotāju. I

Kā minēts, Pēteris bija nodomājis izpreeinal Elizabeti Francijas karalim Ludviķim XV. Tilpēļ arī viņam bija liels prieks par to, ka meitene] tik labas sekmes franču valodā. Tikai no šā pr<l jekta nekas neiznāca, jo mazgadīgā Ludviķa au­dzinātājs - reģents uz to neielaidās. Viņa politiski® nodomi tad svērās uz Anglijas pusi. Pēcāk, kļ Pēteris, tā pēc viņa nāves Katrīna cerēja Elizaj beti izprecināt kādam citam franču princim, kļ Šartras hercogam, princim Kondē vai citam. Bet arī tas neizdevās, lai gan bija dots aizrādijumļļ ka tādā gadi jumā līgavainim izgādātu Polija karaļa kroni. — — — — — —

Pēteris gribēja par varu bīīt ļoi i vispusīgs cii vēks un pierādīt spējas visdažādākos arodos, zi-[ nātnēs un mākslās. Ar to viņš nodari ja dau<M muļķību! un pat Jaunuma. Tā, pirmo reizi ! lo> landē uzturēdamies, viņš bija kaut ko noskati jics no chirurģijas. Sevišķi mīļa viņam bija zobu raušana. Vienu laiku viņš pastāvīgi nēsāja sev? līdz zobu raušanas instrumentu komplektu un laida to darbā katrā izdevīgā gadījumā.

Apprecējās kambarsulainis Polubojarinovs,

Nolūkotā līgava nebija gribējusi pie viņa iet, jo sulainis tai nepatika. Bet bija jāiet tikai tāpēc, k ii cars to bija gribējis. Pēc kāzām cars redzēja, k n Polubojarinovs staigā apkārt drūms nn saīdzis, K&di nemēdz izskatīties jaunsalaulātie medus mē­nesī. Cars apvaicājās:

—   Kas tev par bēdām, ka tu tāds nospiests?

Uz to sulainis atklāja savu bēdu cēloni: Viņa

Jaunā sieva izvairoties no laulības pienākuma iz­pildīšanas, atrunādamās ar zobu sāpēm, kas nē­ršot patiesība.

—   Labi, — teica cars, — es viņu pārmācīšu.

Otrā dienā, kad Polubojarinovs atradās pilī

īlienestā, cars iegāja viņa dzīvoklī, pasauca su- ļluiņa sievu un vaicāja:

—   Es dzirdēju — tev sāpot zobi?

—   Nē, jūsu majestat, — atbildēja, trīcēdama jaunā sieva. — Esmu vesela.

—    Es redzu, tu bīsties, — teica Pēteris. — Nekas, apsēdies še, uz krēsla, tuvāk gaismai.

Sieviete, bīdamās no cara dusmām, neuzdroši­nājās celt iebildumus un paklausija.

Pēteris izņēma knaibles, izrāva viņai gluži veselu zobu un laipni pateica:

—   Turpmāk klausi vīru uin atmini, ka sievai no sava vīra jābīstas, citādi paliksi bez zobiem.

Atgriezies uz pili, cars pasauca Polubojarino- vu un, smiedamies saeija tam:

—   Ej pie sievas. Es viņu izārstēju. Tagad viņa vairs nebūs tev nepaklausīga,.

Tirgotā ja Borstes sievai, kas slimoja ar ūdens- dlimību, Pēteris iztaisija operāciju un izlaida div­desmit mārciņui ūdens. Bet Borstes kundze pēc desmit dienām nomira. Lai gan operācijā bija ickmīga, bet tā bija izdarīta par vēlu.

Dažas operācijās Pēterim izdevās. Tā, fabri­kantam Tomsonam viņš izgrieza augoni, pēc kam slimnieks izveseļojās.

Cara attiecības ar delui no pirmās sievas, ca- reviču Alekseju stipri sarežģijlās. Būdams vēl ār­zemēs, Pēteris bija atrakstijis dēlam, lai, neka vējoties ilgāk par nedēļu, izbrauc pie viņa. ļa nē, tad lai iestājas klosterī un pāriet mūku kārtā, paziņojot tēvam — kurā klosterī tas apmeties un kad iesvētīts par mūku. Šī vēstule careviču tā uztrauca, ka tas nosprieda — aizbēgt, jo ne-ļ gribēja ne vienu, ne otru no šiem priekšlikumiem pildīt. Viņš bija nodomājis, pretēji tēva gribai vēlāk iegūt Krievijas troni. Mūka kārta, pēc viņa domām, tam būtu par kavēkli. fl

— Es redzu, ka pats Dievs man ceļu rāda. Ei sapņoju, ka ceļu baznīcas, — izsacijās Aleksejs saviem piekritējiem.

Aizņēmies no Menšikova tin citiem galm augstmaņiem vairāk tūkstošu dukātu ceļa nauda viņš teica, ka braukšot pie tēva. Pēc tam stei_ Sus devās ceļā uz ārzemēm. Tikai īstenībā brauc; nevis pie tēva, bet bēga no tēva dusmām. Viņš bija nodomājis paslēpties pie kāda ārzemju vald­nieka un tur nodzīvot līdz tēva nāvei, pēc kam atgriezties Krievijā un ieņemt troni. ļ

Jau sievai dzīvai esot, Aleksejs bija saisti j ies ar kādu zemas kārtas jaunavu, muižnieka Vja­zemska dzimtkalponi somieti Eifrosiniju (jeb Afļ rosiņju). Lai nebūtu ārzemēs vienam garlaicīgi šo savu mīļāko viņš ņēma sev līdz.

Liepājā Aleksejs satikās ar savu draugu, ba­jāru Kīkinu, kurš patlaban atgriezās tio ārzemēm tēvijā. Kad carevičs tam pateica, ka bēg no tēva dusmām, tas viņam ieteica, braukt uz Vīni un iz­lūgties Romas - Vācijas ķeizara aizsardzību. Šim padomam Aleksejs paklausija. Zem poļju šļacbti- ča Kochanovska vārda viņš devās uz Vīni.

Iebraucis Vīnē 1716. g. 21. novembrī, viņš ap­metās pilsētas nomalē Leopoldštiātē. Atstājis vies nīcā savus kalpus un bagažu, pats devās uz iekš-

jiil iētu. Tur apmetās traktieri «Bei Klapperer». lud aizsūti ja sulaini pie vicekanelera Šēnborna iii lūgumu pieņemt viņu steidzamā, lietā. Šēnbor- iiitm Aleksejs zem četrām acīm teica.:

—  Es ierados meklēt ķeizara, sava svaiņa pro- lokciju [2] ), lai viņš glābj manu dzīvību. Mani grib nonāvēt un maniem nabaga bērniem atņemt man­tojumu.

—   Apmierinieties. Jūs te esat pilnīgā dro- libā. Izstāstiet mierīgi, kas jums par nelaimi un ko jūs vēlaties? — atbildēja Šēnborns.

Carevičs turpināja:

—   Tēvs grib mani iegrūst postā, bet es ne ar ko neesmu vainīgs. Neesmu viņu kaitinājis, jo Itnnui vājš cilvēks. Menšikovs tīšām mani tā au­dzināja. Mani apdzirdija. Ar nolūku samaitāja manu veselību. Tagad tēvs saka, ka es nederot Be karam, ne valdīšanai. Grib mani pataisīt par mūku un ieslodzīt klosterī, lai atņemtu mantoju­mu. Es negribu klosterī. Lai ķeizars aizsargā Dianu dzīvību.

Runājot, lielkņazs bija ļoti uzbudināts un ne­mierīgs, staigāja pa istabu. Viņš lūdza, lai tūlīt Viņu ved pie ķeizara.

Bet Šēnborns tam paskaidroja, ka tagad pie ķeizara iet ir par vēlu. Papriekš vajagot ķeizaru par to lietu pamatīgi informēt.

Tad Aleksejs vēl stāsija, ka tēvs pret viņu izturējies labi, kamēr viņa sieva Šarlote dzīvojusi. Pēc viņas nāves viss gājis uz slikto pusi. Tas no­ticis sevišķi pēc tam, kad tēva sieva, jaunā carie­ne dzemdējusi bērnus. Katrīna un Menšikovs esot tīšam sakūdijuši caru pret viņu.

Izklausijies Alekseja sūdzēšanos, Šēnborns Bacija:

—    Pārpratumi starp tēvu un dēlu ir vārīga lieta. Man šķiet, ka jūs darīsiet prātīgāk, ja viņu

majestatēm neprasīsiet satikšanos, bet atļausie sniegt jums atklātu vai slepenu palīdzību un at­rast līdzekļus kā samierināt jūs ar tēvu. 1

— Samierināt mani ar tēvu m;av nekādu. cJ rību, — pretojās carevičs. — Ja arī pret mani Lūffl labs tēvs, tad pamāte un Menšikovs nobendēs ma ni ar apvainojumiem, vai noindēs. Lai ķeizars at­ļauj man dzīvot pie viņa atklāti vai slepeni.

Vicekanclers pierunāja careviču pagaidīt ai bildi līdz rītam. %

Pamatīgi parunājies aT ķeizaru, Šēnborns ota dienā Aleksejam paziņojai, ka ķeizars centīsiet viņu un tēvu samierināt, bet līdz tam laikam i skata par labāku turēt viņu slepenībā,.

Kad Aleksejs tam piekrita, viņu slepeni aiz sūti ja uz Erenbergas cietoksni, Tirolē, kur to pie; nācīgi uzturēja.

Tikām Pēteris Amsterdamā nevarēdams d lu sagaidīt, nedz arī saņemdams no tā kādas ziņa uzreiz saprata, ka tas ir aizbēdzis un nojauta; arī; — kurp tas bēdzis. Cars izsauca no Vīnes savu rezidentu. Veselovski un uzdeva tam saklaušina kur atrodas Aleksejs.

Ķeizaram Kārlim VI .Pēteris aizraksti ja: ja krievu cara nepaklausīgais dēls atklāti vai slepeni] uzturas viņa valstī — izsūtīt to konvoja apsardzļ-j bā, lai tēvs to labotu. 1

Ķeizars un viņa ministri gan careviča no­slēpumu neatklāja, bet Veselovskis pats sadzina!

bēglim pēdas un ziņoja caram, ka carevičs atro-ļ das Tirolē.

Dabūjis to zināt, Kārlis VI deva padomu^ Aleksejam aizbraukt tālāk — uz Neapoli.

1717. g. 17. maijā Aleksejs un Eifrosinija iera dās Neapolē.

Cars uzdeva kapteinim Rumjaneevam, un sle-ļ penpadomniekatn Pēterim Tolstojam, lai tie dēlu pārved uz Krieviju, Ķeizars tomēr Alekseju neiz deva, bet deva padomus, lai careviču pknunāļ

l d"prātīgi atgriezties pie tēva. Un to šie abi cara pilnvarotie mēģināja izdarīt, apsolot tam cara \ «i rdā piedošanu.

Apsverot, ka careviču var ļoti ietekmēt Ei­frosinija, Tolstojs griezās pie Alekseja sirds drau- «leenes. Tā kā Eifrosinija bija gluži vienkāršā, ļie/nācīta kalpone, Tolstojam, veiklam diplomatam, bijušajam Krievijas sūtnim Tvrcijā, nebija grūti izvilkt viņas domas un ieskatus attiecībā uz care­viču. No sarunām ar viņu Tolstojs izlobija, ka I ifrosinija pati nopietni netie, ka Aleksejs kād­reiz varētu viņu apņemt par likumīgu sievu. Tā­pēc viņš izlika šādus slazdus: Ja Eifrosinija pieru­nās careviču, un tas labprātīgi atgriezīsies Krie­vijā, tad viņš, Tolstojs, liks savam jaunākajam dēlam apprecēt. Eifrosiniju un dos viņiem muižu nr tūkstoti zemnieku.

Veiklais diplomāts jaunavu apstrādāja tik pārliecinoši, ka padumjā somiete viņa soli jumiem noticēja un apņēmās rīkoties pēc Tolstoja aizrā­di jumiem.. Saprotams, ka Tolstojs izlietoja tikai viltību, ļoti labi zinādams, ka Eifrosinija viņa ve­dekla nekad nebūs.

Aleksejs sākumā šaubi jās. Bet Eifrosinija tam. iestāstīja, ka labāk' ar tēvu samierināties un izlūgties piedošanu. Tad carevičs piekāpās.

Priekšlikumu pieņēmis, Aleksejs brauca caur Brinni uz Krievijas robežu. Brinnē viņu apturēja Morāvijas ģenerālgubernators grāfs Koloredo un noprasija kāpēc viņš, aizbraukdams, nav Vīnē priekšā stādījies ķeizaram? Carevičs atbildēja: ia:? noticis tāpēc, ka viņam nav bijis pienācīgu reprezentacijas līdzekļ u.

Aleksejam uz pēdām sekoja abi cara piln­varotie — gvardes kapteinis Rum jancevs un sle- penpadomuieks Tolstojs. Pēdējais tur pateica Alek sejām, ka saņēmis jaunu vesti no cara. Pē­teris apsolījies, ka atļaušot dēlam apprecēt Eifro­siniju un abiem dzīvot lauku sādžā.

«-<05 161

Pa to laiku brauca uz Krieviju — tikai pa citu ceļu, caur Nirnborgu iun Berlīni — arī Eifro- sinija, kura bija grūtniecības stāvoklī.

1718. g. 31. janvarī careviču pārveda uz Mas­kavu. 3. februārī cars bija sapulcinājis Kremļa pilī garīdzniekus, militāros un civilos augstm4« ņus. Bija arī vidusšķiru pārstāvji. Trūka tikai vienkāršās tautas. fl

Kad bija ieradies pats cars, tad ienāca Alek-. sejs ar Tolstoju. Carevičs tūdaļ nokrita caram pie kājām un, raudot, lūdzās piedošanu.

—   Uzcelies! — teica Pēteris. — Pasludinu tev savu tēvišķu žēlastību.

Cars aizrādija dēlam, ka viņš to audzinājis ar mīlestību un gribējis sagatavot augstajam vald­nieka amatam, bet dēls nav gribējis mācīties un izdarijis noziegumu, no tēva aizbēgdams.

Aleksejs nevarēja nekā pateikt savas taisno­šanās labad, tikai lūdza, lai viņam piedod un žēlo viņa dzīvību, bet no mantošanas tiesībām viņš atsākās.

Tēvs sacija:

—   Es tev parādīšu žēlastību, bet tikai ar no­teikumu, ka tu atklāti izteiksi visai patiesību un atklāsi savus piekritējus, kas tev deva padomu bēgt pie ķeizara.

Aleksejs gribēja kaut ko icibilst, bet cars viņu pārtrauca un lika blakus stāvošam Domaševai nolasīt skaļā balsī iepriekš sagatavotu manifest

Kad manifests bi ja izlasīts, Pēteris vēl pieme tin ā ja:

—   Piedodu, bet mantojumu atņemu.

Pēc tam cars izgāja un visi viņam sekoja uz Uspenskas katedrāli. Tur Aleksejs nodeva zvēre­stu pie evaņģelija, ka nekad, nekādā laikā ne­meklēs, nekāros un ne ar kādu ieganstu nepie­ņems troni, bet atzīst par savu īstu mantinieku savu brāli Pēteri Petrovi&u. Zvērestu carevičs nļi fiprināja ar savu parakstu uz zvēresta lapas. I iirl nozvērēja par to pašu visi klātesošie.

Pēc tam visi devās uz Preobraženskas ciemu, kur bija sarīkotas lielas dzīres.

Tai pašā dienā cars publicēja krievu tautai minēto manifestu. Tur bija uzskaitīti, visi Alek- >11'ja pārkāpumi un sacīts, ka cars tos dēlam žēlīgi piedod, bet atņem viņam troņa mantošanas tiesī­bas, kaut arī nepaliktu neviens 1 o- ( ek 1 i s no cara ģimenes. Visus tos, kas pēc tam turpinās atzīt Alekseju par troņa manti­nieku, ieskatīs par noziedzniekiem.

Var izlikties pārsteidzoša tā stingrība, ar kādu l'eteris nobīdija Alekseju no Krievijas troņa un nizsprostoja tam ceļu uz troni arī nākbtnē, lai arī kā grozītos stāvoklis. Bet lieta tāda, ka cars labi noprata, ka aiz Alekseja muguras slēpjas liela un visai iespaidīga reakcionaro krievu bajāru par­tija. kas taisās pielikt visus spēkus, lai iznīcinātu Tetera reformas.

Bez tam bija atklājies, ka ar Alekseja klusu piekrišanu un līdzjūtību bija sadumpojušies streļ- ci — spēks, uz kura bija balstijušies agrākie cari.

Šo dumpi, kas draudēja izvērsties par mil­zīgu ugunsgrēku un pārņemt visu Krieviju, Pēte­ris, atgriezies no ārzemēm apspieda ar lielu ne- saudzību. Dumpinieku vadoņus apcietināja, meta eietranos, stiepa uz moku sola, tiesāja un nodeva nāves sodam desmitiem un simtiem. Dusmu ie­kaisumā Pēteris pats, atrotijis piedurknes, cirta sireļcu vadoņiem galvas nost un lika to darīt arī saviem ministriem un palīgiem — Menšikovam, Tolstojam un citiem.

Pēteris ar visu sirdi un dvēseli bija apņēmies krievus pārvērst par kulturas tautui. Tāpēc vi­ņam nebija žēlastības pret tiem, kas ļaunprātīgi lika ceļā šķēršļus.

Visiem šiem notikumiem ar saspīlētu uzmanī­bu sekoja Katrīna. Kad viņas dēlu, mazo careviču

Pēteris izsludināja par troņa mantinieku, mātes sirdis pārplūda līksmības jūtām. Aiz pateicībai viņa vīru apveltija ar visu savu mīlas bagātīb® Bet viņa dari ja to tā, lai ārīgi neizrādītu savu Irieku citiem, jo tie varēja sākt izplatīt baumas] ļ a viņa Alekseja nepaklausību veicinājusi tīšam, ar nolūku, lai cars tam atņem troņa mantošanai I tiesības un piešķir viņas dēlam.

Tagad, kad viņas slepenā iecere, par kuru viņa bija baidijusies atzīties pati sev, bija picpil- dijusies, Katrīnai būtu bijis patīkami, lai Alekse­ja dēka tiktu pavisam aizmirsta. Bet notika pre-j tējais. Tagad tā tikai vēl sākās. Gļēvais un valkl šķīgais Aleksejs savā atzīšanās rakstā gan nodeva ( d a ž u s savus padomdevējus un piekritējus, taču neatklāja visu patiesību. Sākās apcietināšanas,] izmeklēšanas, spīdzināšanas. Beidzamajā laikā [ apcietināja Pēterburgā Aleksandru Kīkinu un] Boļšoju - Afanasjevu. Pēdējais nodeva citus līdz­zinātājus. Tos tāpat tvēra ciet un spīdzināja. Arļ moku kambariem dabūja iepazīties liels daudzums vīriešu un sieviešu, gan no augstas kārtas |audīm,j gan no kalpiem.

Starp citu atklājās, ka Suzdaļas klosterī tu­rētā agrākā cariene Eidioķija — mūķeņu kārtā mā^ļ sa Hel lena — bija ielaidusi es noziedzīgos intimos i sakaros ar kādu no Maskavas dienesta; darīšanās aizkomandētu pulkvedi Gļēbovu. Ar cara pavēli f Helēnas ieslodzijuma režimu padari ja daitclz buir-! gāku un pēcāk to pārveda uz Šliselburgas cie-1 tolcsni. Mūķenes un citus, kas bija zinājuši parl Helēnas un Gļebova sakariem un tos veicinājuši,! sodija ar rīkstēm. Bet galveno vainīgo, pašu Gļe-l bovu nodeva visšausmīgākajam nāves sodarajl Maskavā uz Sarkanā laukuma viņu uzsprauda, uz j mieta, kur tas samocījās ilgāk kā diennakti.

Ar to Pēteris parādi ja, ka viņā mīt it kā divas dvēseles. Viņš varēja būt apgaismots monarehs,; bet reizē ar to cietsirdīgāks, negantāks par jeb­kuru senlaiku mežoņtautas virsaiti.

1718. g. martā cars ar galmu aizbrauca uz Pēterburgu. 12. aprilī bija Lieldienas. Carevičs Aleksejs, apsveicinādams Katrīnu ar svētkiem, nokrita carienei pie kājām, un lūdza, lai viņa aiz­lūdz pie cara, lai tas atļautu viņam precēt Eifro- einiju.

Katrīna to labprāt būtu vēlējusies. Bet iz­meklēšanas materiali bija Pēteri tā saniknojuši pret Alekseju, ka viņa neiedrošinājās par padēlu kaut ko iebilst. Jebšu viņa nebija vainīga pie tām šausmām, kas notika careviča lietā, Katrīnas dvē­seles dzijumos tomēr nogūlās liels rūgtums. Viņa saprata, ka ar aizlūgumiem par Alekseju var Pē­teri tikai vēl vairāk sakaitināt.

20. aprilī iebrauca Pēterburgā arī Eifrosinija. Bet Aleksejs, lai gan to zināja un bija brīvs, at- kal parādija savu gļēvulību. Viņš pat neaizgāja ar savu sirdsdraudzeni satikties, to apkampt un pasacīt kādus mīļus vārdus.

Eifrosiniju tūlīt apcietināja, ieslodzija Pēte- ra-Pāvila cietoksnī un sīki nopratināja. Viņa iz­stāsti ja visu patiesību, ko zināja. Un viņas atzī­šanās nebija Aleksejam labvēlīga. Izmeklēšana gāja paātrinātā gaitā un ievilka savā tīklā arvien jaunus un jaunus upurus.

14 jūnijā apcietināja pašu careviču Alekseju un aizveda uz Pētera-Pāvila cietoksni. Viņa tie­sāšanai cars iecēla speciālu ārkārtīgu tiesu ar simts divdesmit locekļiem. Par tiesas priekšsēdē­tāju bija kņazs Menšikovs.

Tiesa piesprieda Aleksejam nāves sodu.

26. jūnijā carevičs Aleksejs apcietinājumā nomira, pirms nāves soda oficiālās izpildīšanas. Par viņa coāvi cars publicēja ziņojumā!, ka dēls, noklausījies nāves sprieduma pasludinājumu, esot ārkārtīgi uztraucies un tam esot uznākusi krītam- kaites lēkme. Tad pēc atspirgšanas tas pieņēmis svēto vakariņu, palūdzis, lai atsauc tēvu, izlūdzies no tā piedošanu un nomiris kristīga cilvēka nāvē.

Tauta tomēr šim ziņojumam neticēja. Un tam bija savi iemesli.

Ka carcvičai Alekseja nāve nav bijusi da­biska, to zināja tikai četri cilvēki: pats cars Pē­teris, galma aptiekars Bērs, ģenerālis Ādams Vei- de, kas kopā ar caru bija beidzamo reizi pie ne­laimīgā careviča bijis un tādējādi izdari jis Pēte­rim lielu pakalpojumu, un galma kambarjumpra- va Anna Krāmere, kuru kā sevišķi uzticamu per­sonu pasauca pie lielkņaza līķa un lika tai slepe­nībā izdarīt kādu. briesmīgu operāciju, kas šai sievietei laupija dvēseles mieru uz visu mūžu ..

Tikai tad varēja līķi atklāti parādīt publikai un apbedīt.

Alekseja dēļ cieta daudz cilvēku vēl pēc viņa nāves. Kīkinu un dažus citus sodi ja ar nāvi. Vēl daiudz vairākus kapāja ar karbačām un aizsūtija uz katorgu Sibirijā. Starp tiem bija ne mazums tādu, kas nebija noziegušies neko citu, kā tikai izplatijuši baumas.

XI

Arā plosijās sniega vētra. Vēja trenkātas un dzenātas sniega pārslas virpuļoja pa gaisu un ne­varēja sev atrast vietu, kur nokrist zemē. Tikai jaunas sniega masas, kas nepārskatāmā daudzumā gāzās no gaisa kā no vaļā atraisīta, jūdzēm plata maisa agrākām virsū, nospieda tās pie zemes. Bet arī tur sīki samaltam sniegam nebija miera. Vēl reižu reizēm niknais vējš tās atplēsa no zemes un trenkāja tālāk. Tikai kad sniegs atrada kādu šķirbu, kādu aizvēja vietu — labi neaiztaisītu durvju spraugu vai aizvārti, tad tur noslēpās. Tur tad arī sniegs drīz sakrājās lielām kaudzēm.

Vienā no cara mītnes istabām staigāja cariene Katrīna. Viņas piere bija savilktai dzijās grum­bās, bet sirds bija uztraukuma, pilna. Raizes, bē­das un sirdēsti, sajiaukti vienā ņudzeklī un draus­mu dzenāti, tāpat kā ā)rā sniegs, virpuļoja un ne- utrada vietas, kur nolaisties un saplakt.

Aiz logiem gaudoja auka, griezdama debesi un zemi vienā jūklī. Tāpat viņas dvēselē kauca un gaudoja greizsirdības niknā vētra. Viņai šķita, ka tur sacēlusies auka sajaukusi viņas pagātni, tagadni un nākotni cbaotiskā mutulī.

Viņai izlikās, ka šās neredzamās vētras kau­cieni viņu padarīs ārprātīgu. Abām rokām viņa aizspieda ausis, lai neko nedzirdētu. Bet tas ne­līdzēja. Šausmīgās skaņas nenāca no ārienes. Tās bija viņas sairaukto smadzeņu darbs.

—    Nē, šī vientulība mani nonāvēs. — viņa čukstēja.

Piegājusi pie galda, viņa paskandināja zva­niņu. Ienāca dežurējošais pāžs.

—   Pasauc Suzannu!. — pavēlēja cariene.

Drīz sauktā ienācq, zemu paklani jās un vai­cāja:

—   Ko pavēlat, jūsu majestate?

—   Suzanna, man skumja sirds. Pastāsti kādu pasaku.

Cariene apsēdās krēslā pie kamīna*, kur degot sprakstēja resnas pagales. Kalpone tai pabīdija zem kājām zemu samta soliņu, bet pati notupās blakus uz paklāja pie carienes kājām. Brītiņu padomājusi, viņa sāka stāstīt:

—    Aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņām zemēm reiz valdija cars Berende js …

Katrīna klausijās kalpones vārdos, bet neva­rēja uztvert šo vārdu nozīmi. Viņa dzirdēja tikai vārdu skaņas, kamēr domas galvā joprojām jo­ņoja bakchanaliskā dejā. Labi vēl tā! Lai veca kalpone stāsta vien. Cariene sajuta, ka zem kal­pones monotonā rečitativa viņas domas it kā top mazliet rāmākas, vismaz nedursta viņu ar tādām asām sāpēm kā pirmīt.

Un maz pamazām, Suzannai turpinot stāstīt, valdnieces domas savā trakošanā sāka aprimt.

«Ko palīdz par to domāt, ko palīdz savu sirdij plosīt un likt tai asiņot! Tikpat izejas nav,» —• viņa nodomāja, tiekdamās apmierināties ar noti-: kušo. «Likteņa lēmums!»

Bet kas tad bija tāds noticis? Kas Katrīnu bija tik ārkārtīgi uztraucis?

Tas bija notikums, kas norisinājies pagājuša-, jās dienās.

Jau vairāk gadu pilī bija dzīvojusi jaunava Marija Daņilovna Hamiltone. Tā bija cēlusies no skotu senčiem. Pirmais Hamiltons bija atnācis' uz Krieviju cara Jāņa Bargā laikos. Vienu no. Hamiltona meitām bija apprecējis cara Alekseja Michailoviča ievērojamais bajārs Artamons Mat- vejevs. Marija Katrīnai bija ļoti iepatikusies. Tāpēc cariene to bija paaugstinājusi par savu pir­mo galma freileni. Šī jaunava bija ārkārtīga skaistule. Un kā tādai viņaii galmā radās daudz pielūdzēju. Katrīna bija dažreiz pamainijusi, ka ar Mariju lakstojas arī pats cairs. Taču — ņemot vērā, ka Pēteris pret sievietēm vispārīgi mēdza ļ izturēties nekautrīgi, rupji, lāgiem ļoti vaļīgi, i — Katrīna to nebi ja ņēmusi pie1 sirds. Bet vē- | lākie notikumi atklāja kaut ko tādu, par ko ca-ļ rienei nācās rūgti ciest.

Starp Marijas pielūdzējiem bija arī Pētera sulainis Ivams Orlovs. To redzot, Katrīna bija domājusi piepalīdzēt, lai jaunie ļaudis drīzāk ap­precētos. Bet nepaguva šinī virzienā nekā izda- \ rīt, kad uzbruka briesmīga katastrofa. Par Ma­rijas Hamiltones un Ivana Orlova intimiem saka­riem nejauši uzzināja cars.

Reiz Pēteris nevarēja atrast kādu savu pie­zīmi. kas bi jusi kabatā. Cars lika pasaukt sulai­ni. Kā par nelaimi tobrīd Orlovam bija uznākusi dzeršanas liksta, kas ar viņu notika periodiski,

Inilcui pa laikam, un tas bija aizgājis žūpot. Pe­lnīs sadusmojās vēl vairāk un pavēlēja sulaini Mraeklēt tūlīt. Pēc ilgas meklēšanas Orlovu bei­dzot uzgāja kādā krogā un atveda to pie sadus­motā cara.

Nevarēdams saprast, kādēļ cars licis viņu meklēt, Orlovs iedomājās, ka atklājušies viņa ntepenie sakari ar freileni Mariju, kuru — kā viņš zināja — labprāt ieredzēja pats cars. Tāpēc Orlovs, būdams vēl turklāt dzēruma skurbulī, loskatija par labāku vaļsirdīgi atzīties, cerēdams tādējādi vieglāk izlūgties piedošanu.

Tiklīdz ieradies pie cara, tas nokrita ceļos un lūdzās:

—   Esmu vainīgs, jūsu majestate. Mīlu Mar- juškul (Tā galmā sauca Mariju.)

DzircLot tādu atzīšanos, Pēterim bija tā, kā kad viņš būtu dabūjis sitienu pa galvu.

Atģidies, viņš tūdaļ nopratināja sulaini:

—   Vai sen tu viņu mīli?

—   Trešo gadu.

—   Vai viņa bijusi grūta?

—   Ir bijusi.

—   Tā tad arī dzemdējusi?

—   Dzemdējusi, bet nedzīvus.

Savāda doma pazibēja caram galvā.

—   Tu redzēji viņus nedzīvus?

—   Nē, neredzēju, bet no viņas to zināju, — atbildēja, trīcēdams, Orlovs.

Hamiltonei par nelaimi, nesen, tīrot atejas, lija atrasts bērna līķītis, ietīts pils servjetē. Kas bērna māte un kas bērnu tur iemetis — neizdevās atklāt. No Orlova atbildes cars saprata, ka bēr­nu nogalinājusi Marija Hamiltone.

Ham.iltorni pasauca pie cara. Sākumā viņa cen­tās visu noliegt. Viņai tomēr pierādija sakarus n r Orlovu, par ko pēdējais jau bija liecinājis. Tad viņai nācās atzīties, ka nogalinājusi vēl di­vus bērnus, tāpat kā šo beidzamo.

Mariju Hamiltoni nodeva krimināltiesai.

1718. g. 12. martā, Preobraženskas ciemā, carļ un carienes klātbūtnē aplūkoja Marijas mantija Siarp citāiu lietām tur atrada carienei uozuduš dārgakmeņu rotas un citus priekšmetus, kas Maia jai nepiederēja. Kad Marijai prasi ja — kut viņa tos ņēmusi, viņa atzinās, ka nozagusi. Pēcā nopratināta slepenajā kancelejā, viņa atzinās, kaļ vēl zagusi carienei zelta dukātus un devusi toa Orlovam.

Tiesa Marijai Hamiltonei piesprieda nāve9 sodu, bet Ivanu Orlovu attaisnoja un atsvabināja^

Katrīnai savas freilenes bija žēl. Tāpēc viņ' bija lūgusi Pēteri, lai to apžēlo. Bija aizrādījusi^ ka noziegumā par slepeni dzemdētiem un nogal nātiem bērniem īstenībā vairāk vainīgs pavedējs) Orlovs. Bet cars sievas lūgumu bija strupi raidijis. Tikpat veltīgi bija bijusi Pētera mii Jotās radinieces cara Ivana atraitnes Praskovj Feodorovnas lūgumi.

Soda izpildīšana bija notikusi Trīsvienīb laukumā, pašam caram klāt esot.

Pirms soda izpildīšanas Marija lūdzās Pēteri, lai viņu apžēlo.

Pēteris gan viņu apkampis, bet teicis tai.-

— Nepārkāpjot Dieva un valsts likumus, ne! vairu tievi glābt 110 nāves. Tā tad pieņem nāv sodu un tici, ka Dievs piedos tavus grēkus, tika pielūdz Viņu ar nožēlošanu un ticību.

Skumji bija Katrīnai par Marijas nāvi. Gal­ma dzīvē bija radies it kā robs. Pils izstab" bija ieviesies klusums. Nozuduši bija Marija jautrie smiekli un draiskulīgie joki. Viņa vēl turklāt bija galmā bijusi labākā dejotāja, atskai­tot pašu carieni. Asamblejās tā bija spēlējusi izcilu lomu.

Ņemot vērā Pētera cietsirdīgo raksturu, pe Marijas nāvi Katrīna vēl nobūru sevišķi uztnai kusies. Likt nocirst cilvēkam galvu, vai pat iz­darīt to pašam personīgi. Pēterim bija nieka lieta.

Bet uztraukties carienei lika kas cits. Par to viņai bija ziņojuši aculiecinieki.

Kad nelaimīgajai jaunavai nocirta galvu, Pē- I |eris galvu pacēlis, brīdi skati iies tai sejā un ne- <fcī vajās acīs. Tad tasnosKūpstijis gaļ- v n s m ē m ā s lūpas un pavēlējis galvu uz­glabāt muzejā, ieliktu spirtā, stikla traukā.

Šī ziņa Katrīnu bija satriekusi līdz dvēseles dziļumiem. Un kad carienei nāca ausīs baumas, I a nomaitātā bērna tēvs esot bijis nevis Orlovs, l'ct cars Pēteris, tad Katrīna notrīcēja pie! visas miesas. Savirknējot kopā visus novērojumus, ium baumām nācās ticēt.

Un Katrīna domāja par vīru. Cik stipri gan Pēteris ir mīlējis šo sievieti, ja tas skūpstijis tās nsiņaino, nocirsto galvu! Kur radies tāds neizdi­bināms cilvēks, kam itin kā divas dal»as? Reizēm tas var būt gudrs, humāns, pat cēlsirdīgs. Bet daž­kārt pastrādā īsti sātaniskus darbus. Vai kādā īlionā tas nevar arī viņai, savai sievai nocirst gai­su? Vai nevajadzētu no šā dēmoniskā vīrieša fizbēgt? Bet nē! Tas būtu veltīgs mēģinājums. Gaišs piemērs — viņa dēls Aleksejs. Nekur no l'ētera nav iespējams aizbēgt, nekur slēpties. Un tad — viņai tačui no šā cilvēka ir bērni. Vai tos viņa būtu spējīga pamest? Nē! Nebija pat vērts par to domāt.

—    jādzīvo un jācieš, — čukstēja klusītēm (ārienes lūpas. — Jāšaubas, vai man nāksies no­mirt dabiskā nāvē. Bet lai notiek, kā Dievs būs nolēmis.

Suzanna pamanija, ka valdniecei pakustas lū­pas. Viņa pārtrauca pasakas stāstīšanu un ie­jautājās:

—   Vai jūs ko sacijāt, majestate?

—    Vai es ko runāju? Tui dzirdēji mani kaut ko sakot?

—   Nē, jūsu majestate. Man tikai izlikās, ka jums lūpas kustētos.

— Tas tāpat. Bet stāstīt šoreiz pietiks. Tu vari iet.

Kad kalpone bija projām, Katrīna devās fl meiteņu istabām, kur tās posās jau iet pie mierļ jo bija diezgan vēla stunda. Lai liovērstu domas no šausmīgā notikuma, viņa Sāka prinjM sēm sīki izvaicāt par viņu sekmēm dažādās iļH čībās, par nākamo asambleju — kādus viņas 4Hjrib vilkt apģērbus, un citām ikdienišķī^H ietām.

Tā viņai izdevās mazliet izklaidēties. Veļ gan domas gribēja atgriezties pie agrākā tfl mata, bet tagad tās nedarbojās ar tādu uznjfl čību un sparu, kā pirmīt. Nu viņa varēja māt mierīgāk. Bez šaubām, tā sieviete viņai jusi bīstama. Bet pats liktenis to aizbīdijis no viņas dzīves ce|a. Tagad tā vairs nav starp dzī­vajiem. Pie viņas nāves Katrīna nebija vainīga ne mazākā mērā. Pat otrādi — viņa bija pūlējļU sies to gLābt. Bet ja nu šīs pūles bija palikušas bez sekmēm, ar to vajadzēja mierināties.

Cita pēc citas pilī dzisa .sveces. Un labdarī­gais miegs, visu cietēju brālis un draugs, klu4 siem soļiem staigādams pa visām telpām, viņa« iedzīvotājus citu pēc cita aiznesa savā valstībā! To pulkā kā vienu no beidzamiem arī carieni Katrīnu. Miegs noremdināja visas kaislības, apl klusināja visus sirdēstus.

XII

Sārta, pietvīkusi no jūras iznira saule. Svai-ļ ga un spirgta, dienas kairaliene iesēdās savos mir­dzošiem dārgakmeņiem izrotātos ziloņkaula ratos,ļ saķēra grožus un uzsauca zirgiem «Aiziet!» Snieg-ļ baltie rumaki sāka skriet. Braucēja devās ceļā,ļ lai līdz dienvidam aizsniegtu gaismas kalna vir­sotni.

Reizē ar saules lēktu Pēterburgā, cara pilī Vim bija kājās. Citiem rītiem ap šo laiku pils Iedzīvotāji parasti vēl gulēja cietā miegā. Dažs Vil tik apgriezās uz otriem sāniem, lai izgulētu lnioga atlikumu.

Ka šorīt valdnieka ģimene izcēlusies tik agri lin sulaiņi kā skudras rosīgi skraida pa pils ista- l'im, tam ir sevišķs iemesls. Vakar cars bija pa- Icicis, ka šorīt grib sievu un bērnus izvest pavi- /unat pa jūru. Pēteris bija nodomājis aplūkot darbus jaunceļamā Kronštates cietoksnī, viņpus juras šauruma, Kotļinas salā. Tā kā visas pēdē- j.Lsi dienas laiks bija uzturējies jauks un silts, tad viņš domāja iepriecināt savējos un paņemt šinī Izbraucienā tos sev līdz. Viņam šķita, ka tāda Izklaidēšanās sievai un bērniem patiks. Un, tā domādams, viņš nebija alojies.

Katrīna un abas vecākās meitas, kā arī Bum- buiitis (carevičs Pēteris) nesajuta tādu mīlestību pret jūru kā pats cars. Tēvs mīlēja braukt pa jūru nevien kad tā rāma, bet arī tad, kad to plo- Hija vētra un bangas kūla baltas putas, kad vi ņi cēlās kā kalni un grima dziļās gravās, draudot aprīt niecīgās čaulas, ko mēs saucam par laivām un kuģiem, ar visiem braucējiem.

Bet tagad laiks bija tik patīkams, ka solija tikai baudu.

Abas princeses naski cēlās un steidzās ģērb- licis, tiklīdz bija pamodinātas. Bet troņmantinieks Fēterītis, nevarēja atģisties. Uzmodināts, tas kaut ko nesaprotamu atmurmināja, un turpināja gulēt. Bet kad pie viņa gultas pienāca māsa An­na un. ne pa jokam sapurināja to, atgādinādama par nodomāto izbraucienu, zēns laida va]ā raudas, ka skanēja visa pils. Atskrēja kalpone Johanna, jeb kā to dēvēja krievi Jagana, un ņēmās earevi- ču visādi mierināt. Viņai bija bail, ka neuznāk «ars un, atradis dēlu raudot, neatliek braucienu. Ko reiz nodomātā cars bez sevišķi svarīgiem ie­mesliem parasti gan nemēdza atsacīties. Bet ma­zais Pēterītis bija troņmantinieks. Tēvs un māti viņu ļoti mīlēja. Un lai izdarītu tam pa prātam, varēja gan varbūt piekāpties. Visādus jokus tai­sīdama. Johanna tiešām panāca to, ka puisē drīz vien raudāt aizmirsa. Vēl ar asarāin ac' tas smējās kā kutināts, jo miegs tam bija nogājis

Aiz logiem dārzā pāvu tēviņš bija jautrā omā. Izpletis savu asti kā milzīgu vēdekli, viņ grozijās uz dārza grantētā celiņa. Taču šorīt ne-i viens no cilvēkiem nepiegrieza vērību viņa grez­najām spalvām, jo tiem nebija vaļas. Tikai pils zvirbuļi, spurdzēdami koku zaros, uzmeta tar īsus skatienus. Bet vai tie muļķi ko saprata no greznības-un skaistām manierēm! Viņiem cits nekas, kā tikai ēdiens prātā.

Kad ieradās pie ģimenes pats cars, uz ātru roku visi ieturēja brokastis. Logi bija, atvērtij Pa tiem plūda iekšā svaigais rīta gaiss un cilvē kus vilināt vilināja ārā.

•— Kas no dienestniekiem brauks līdz? — pra­si ja cars.

—   Es domāju, lai brauc Suzanna un Ja gana. Vai pietiks?

—   Diezgan būs. Bez tam brauks kūcbmistrs Jānis ar trim saviem palīgiem. Mums vajadzē taču ēst. Nav patīkami cauru dienu, sevišķi bēr­niem, iztikt ar sausu barību vien. Kronštatē pa-ffl liksim līdz vakaram.

Pēc brokastīm princeses vēl aizskrēja uz sa-j vām istabām, lai paņemtu līdz dažas spēļ lietiņas] Pēc brītiņa atskrēja Elizabete un teica mātei, ka raudot kalpone Aņuta.

—   Par ko tad?

—    Raud, ka viņu neņemot līdz izbraucienā. Mamm, ņem viņu airī līdz. Man viņas žēl. Viņa: ar saviem jokiem ceļā varēs mūs pasmīdināt.

—   Ej, palūdz tēvam. Ja viņš atļauj, man nav nekas pretim.

Jā, cars atļāva ņemt līdz arī jauno skuķi, lat- % ieti Annu Bieti, kuru, atšķirībā no princeses l

Annas, sauca pilī par Aņutu. Tā bija īpatā veicLā Iekļuvusi šurp. Meitene bija uz, Pēterburgu at­braukusi no Rīgas kopā ar māti un tēvu. Pats Iticte bija namdaris. Pirms gadiem pieciem viņš bija Rīgā iebraucis no Bauskas pilsētas, Kurzemē. Kad Pēteris Rīgā bija meklējis labus amatniekus, viņam bija, pieteikts starp citiem arī Biete. Aņuta bija pils dienestā pieņemta pagājušā vasarā.

Reiz Katrīna, pabraukādamās pa Vasiļsalu, bija izdzirdusi kādā sakņu dārzā dziedot jaunu dievieti svešā valodā. Labi iekļausi jusies, cariene prata, ka tur dzied latviski. Viņai tūdaļ uz­peldēja bērnības atmiņas, kad pati Alūksnē, piā- vesta mājas dārzā bija tā dziedājusi. Klāt pie­braukusi, viņa redzēja, ka stādu dobes kopjot, cl ^ i cd jauna meiča.

Likusi zirgus apturēt, viņa pasauca:

—  Panāc šurp!.

Meitene, izdzirdusi saucienu latviešu valodā, izbrīnījusies paskatijās uz svešo kundzi. Tad, vilcinādamās, pienāca gan.

—   Kā tevi sauc?

—   Annu, pēc uzvārda Biete.

—   Vai tev vecāki ir dzīvi? Un kā tu atkļuvi šurp?

—   Jā, man ir tēvs un mate. Tēvs ir namda­ris iui uz cara pavēli atbrauca uz Pēterburgu no Rīgas. Tagad viņš strādā pie kroņa darbiem. Māte aizgāja uz bodi nopirkt ko ēst.

Jaunava bija glīta un, kā likās diezgan atjau­tīga. Carienei viņa labi patika.

—   Vai tu krieviski arī saproti? — prasi ra Katrīna, pāriedama uz krievu valodu, jo latviski bija pa daļai aizmirsusi. Meklējot vārdus, tai vajadzēja padomāt.

—   Saprotu gan, — atbildēja meiča — arī krieviski.

—   Vai tu negribi nākt pie manis par kalponi ? Es tev maksāšu labu algu un došu labu uzturu. Darbs nebūs grūts.

-— Es nezinu … Bet lūdzu, kas jūs esat?

— Esmu muižniece Michailova. Par mani tuļ nešaubies. Esmu bagāta, un maniem dien deridT klājas labi. Pēc kādām dienām es piebraukšu at­kal. Parunā ar vecākiem. Ja viņi un tu nūsiet i ar mieru, es paņemšu tevi līdz.

Aizbraucot muižniece iedeva Annai dukātu.

Annas vecāki, kā arī viņa pati, protams, bijaj ar mieru. Bet liels bija viņu izbrīns un pat baiT Ies, kad izrādijās, ka muižniece Michailova ir patļ Krievijas cariene un ka meitai kalpot nāksi» caru pilī. Tomēr atteikties vairs nedrīkstēja.

Pirmajās dienās Anna bija kā apreibusi. Bell pēcāk pamazām pierada un bija ļoti apmierināt» Kā cariene, tā pats cars, bet sevišķi princese Eli­zabete, izturējās pret jauno kalponi visai laipnai īsi sakot, viņai klājās Joti labi. Tikai viena lietai tad bija nopietni likta pie sirds: satiekoties aJ vecākiem vai paziņām, ārpus pils dzīvojošiem] jaunava nedrīkst neko stāstīt, kas pilī notiek. k(l viņa tur redz un dzird. Bet tā kā Anna, līdzīgi] viņas vecākiem, nebija tenku mīlētāja, tad1 šisj noteikums uedarija viņai nekādas raizes.

Šorīt, kad Aņuta bija dabūjusi zināt, ka vi-ļ ņai jāpaliek mājā, kamēr divas citas kalpones) brauc līdz cara ģimenei, viņa bija ļoti sarūgtināta. I Bet nu atkal viss bi ļa labi, jo princese Elizabetei bija izlūgusi no vecākiem atļauju arī viņai braukt[ līdiz. Steigšus viņa saposās braucienam.

Pie pils durvīm jau gaidi ja vairāk pajūgu,! kur sasēdās zaļumos izbraucēji.

Pats cars sēdēja pirmajā pajūgā kopā ar Mi- niehu, fortifikācijas speciālistu. Laiks bija jauks, tikai tveicīgs. Saule jau bija pacēlusies labi aug­stu debesu velvē un lēja savus zelta plūdus pāri eugiem un dzīvniekiem, pār gludo jūras Iīmeni.1 Gaisā, brēkdamas, šaudījās kaijas, nira ūdenī pēc] zivīm un bariem peldēja up kuģi.

Veikl i daiibojās pa kuģa klaju un gar mas­tiem matroži, izceļot enkuru un uzvelkot buras.

Bet vējš bija niecīgs. Buras, slābajai piepūstas, tikai lēnām dzina jachtu uz priekšu.

Jautri klaigādami, pa jaclītas klāju skraidāja cara bērni.

—   Vajadzēja paņemt līdz arī Naiāšu), — no­teica Katrīna.

—   Ko niekus! Mazule būtu drīz pagurusi, un jūs, ar viņu noņemoties, nedabūtu nekādas bau­das, — atspēkoja Pēteris.

Viņi runāja par savu pastarīti, princesi Nata- liju, kurni tobrīd bija tikai viens gads.

Ar laipnām acīm uz bērni cim noskati jās mat­roži, kad bērni, kalpones un pāžs Antons Detor- dēns draisku] ojās.

Matrozis Sidorovs atnesa no apakštelpām ma­zus gludus akmentiņus dažādās krāsās, ko bija krastmalā salasījis, domādams aizvest savam krustdēlam. Viņš pasniedza tos ca re vicām. Pēte- rītis un māsas ar tiem spēlējās. Beidzot puisēns sāka tos mest jūrā. Akmentiņi, krītot sīki ņirbo­šajā ūdenī ar maigu pilunkšķienu, sacēla vairāk­kārtīgus riņķus. Puika pēc katra sviediena smē­jās tik sirsnīgi, ka arī pieaugušajiem bija negri­bot jāsmejas līdz. Bet māsai Elizabetei nepatika, ka viņš izmētā akmentiņus, ar kuriem Aņuta mā­cēja loti interesanti spēlēt, pasviežot air sauju tos drusciņ uz augšu un tad ar delnas virspusi visai veikli uzķerot.

Līzīte protestēja un tiecās atlikušos akmen­tiņus no brāļa rokām paglābt. Tad Pēterītis, lai māsai atspītētu, paķēra vienu no viņas lellēm un iesvieda jūrā. Līzīte sāka raudāt:

—   Mana lellīte! Mana lellīte noslīks!

Bet no viegla materiala taisītā lelle peldēja kā krietna jūrniece.

—    Kas tev, Līza? — prasi ja tēvs, izdzirdīs kņadu.

Dabūjis zināt par notikušo, cars tūlīt deva pavēli sacelt trauksmi, mainīt kuģa kursu un no­laist glābšanas laivu, lai izvilktu savādo slīkoni.

Matroži to izpildīja ātri un veikli. Tad jach- ta turpināja savu gaitu.

—    Nu, Liza, tava slīkone izglābta, — ca smējās, atdodams slapjo lelli meitai. — Pielūk tikai, ka viņa nedabū iesnas. Steidzies viņu pār­ģērbt sausās drēbēs un sadzirdiui ar karstu groku, Par slīkones izglābšanu no dzīvības briesm" tev matrožiem jādod godalga.

—   Bet kādu godalgu lai es tiem dodu? M? nekā nav.

—    Izsalki viņiem savu atzinību un apbalvo katru ar pusrubli. Naudu pēcāk piesūtīsi tiem no pils.

—   Labi, tētiņ. Pavēli sapulcināt visus gl šanas laivas matrožus.

Kad tie bija sasaukti uz jachtas klāja un sa­rindojušies frontē, princese tiem teica:

—   Matroži, jūs dūšīgi strādājāt, glābjot manu Taņu no jūras. Dāvinu junis katram pusrubli, bet laivas vecākajam rubli. Paldies par dienestu!

Apbalvotie prieka vēsti saņēma ar gavilēm un izsacija lielkņazei savu pateicību.

Kronštatē jau bija iepriekš dota ziņa par augsto viesu ierašanos. Jachtai piebraucot pie piestātnes, sapulcējušies ļaudis atbraucējus saņē­ma ar prieka klaigām.

Tolaik Kronštatē tikai vēl būvējās. Iedzīvo­tāju, sevišķi privāto, tur vēl nebija daudz. Bija tikai matroži, kareivji un valsits darbu strādnieiki, daļa ar ģimenēm.

Pajūgi, kas tur gaidi ja, aizveda caru, carieni un bērnus ar apkalpotājiem uz zaļu klajumu sa­las vidienā. Tur ierīkoja nometni. Pavārs jeb kā viņu sauca kuchmistrs Jānis Petckers, īstenība Betcbers, ar saviem palīgiem tūdaļ uzcēla lauku virtuvi un sāka rīkoties pusdienu gatavošanai.

Katrīna ar bērniem, kalpoņu pavadībā, uz­meklēja patīkamu iekalnīti. Cariene tur apsēdās uz paklāta tepiķa un tamborēja galda drānu. Bēr­ni un pāžs skraidāja apkārt rotaļādamies. Viņi lasi ja dažādus augus, aplūkoja vardes, kukaiņus u u citus sīkus radi jumus.

Tikām cars, Minicha pavadībā, bija aizgājis aplūkot ceļamās skanstis un apstaigāt piekrasti, lai uzmeklētu piemērotas vietas dažādām projek­tējamām celtnēm..

Tuvojoties dienas vidum, saule sāka stipri spiest. Tveices piesātinātā gaisā bija neērti elpot.

Ieradās cars ar Minichu. Turpat uzceltā teltī visi noturēja pusdienu maltīti. Pēc pusdienām Teteris pa savai parašai mazliet diendusā nosnau­dās. Tad atkal kopā ar Minichu aizgāja darīšanās, solīdamies atnākt pievakarē, lai tad dētos uz ku­ģa piestātni un brauktu mājup.

Bērni, drusku atpūtušies, atkal devās klaju­mā. Tur tie ālējās, cits citu ķircinādami.

Pēkšņi no tālēm atvēlās troksnis. Ieklausoties, varēja noprast, ka tie ir pērkona dārdi. Pie apvār­šņa bija redzams neliels melns mākonītis. Vai tik tur netaisijās negaiss? Laikam gan.

Uztraukusies, cariene uzsauca pavāram, lai žigli iet meklēt bērnus un ved tos uz nometni, kur telts.

Arī pati ar Johannu viņa skrēja tos meklēt. Bērni bija aizgājuši tālu. Nekur tuvumā tos ne­redzēja. Uz saucieniem neviens neatsaucās.

Vētra tikām tuvojās ar katru minūti. Melnais sīkais mākonītis jau bija tā izaudzis, ka aizklāja pusdebesi. Nepaguva atģisties, kad tas jau bija saulei priekšā. Pērkons spēra no vienas vietas. Pēkšņi uznāca liela lietus gāze.

Izbaiļu pārņemta, cariene ar kalponi skrēja uz to vietu, kur rīta pusē bija ar bērniem bijusi. Pēc brītiņa ieraudzija pretim, «krejot kalponi Aņutu ar Elizabeti pie rokas. Gabaliņu viņiem nopakaļ skrēja pāžs Detordēns ar princesi Annu. Meitenes raudāja.

—   Kur carevičs? — brēca viņiem pretim Kat­rīna. Bet vētra nesa viņas balsi atpakaļ, jo vējš pūta pretim un pārspēja to. Kad nācēji bija tu­vāk, viņa jautājumu atkārtoja.

—    Carevičs pie Suzannas. Viņi nāk šurp. Palikās aiz mums, — starp vētras brāzieniem zi­ņoja Aņuta. — Kad negaiss uznāca, es gribēju doties pie careviča, bet princese Elizabete pieskrē­ja man klāt un raudot lūdza., lai vedu viņu pie jums. Es nedrīkstēju viņu atstumt.

—   Johanna, skrien viņiem pakaļ! — pavēlēja cariene. — Es nevaru, man ņem elpu ciet.

Tiešām Katrīna bija iztērējusi beidzamos spē­kus. Mazliet atelsusies viņa uzsauca:

—   Vediet mieitenes uz telti.

Johanna aizskrēja uz priekšu. Pēc dažām sekundēm turp devās arī caricinie.

Pēc brīža viņa meklētos ieraudzija nākam pretim. Bet vētra un lietus grasijās no kājām nogāzt paveco kalponi, kas puisēnu nesa uz rokām.

Piepeši gaisu pāršķēla briesmīgs zibens. Tai pašā mirklī sekoja apdullinošs spēriens. Aukle ar bērnu, atrazdamies uz iekalnītes pie liela akmens, Katrīnas acu priekšā nogāzās zemē kā nopļauta. Māte šausmās iekliedzās un noģība.

Lielais spēriens bija nogāzis no kājām arī kalponi Johannu, kas bija carienei soļus divdes­mit priekšā.

Drīz saskrēja ļaudis. Bija atsteidzies arī cars. Noģībušo carieni atmodināja. Atžirga arī kalpone Johanna. Bet aukle Suzanna un mazais carevičs bija bez samaņas.

Vētra, kā uznākusi, tikpat pēkšņi pārgāja. Pēc pusstundas jau atkal spīdēja saule. Bet uz- kalnītē pie lielā akmens gulēja divi līķi.

Bija dzirdēts, ka, no pērkona nospertos varot glābt, kad ierokot zemē. Bet nelīdzēja arī tas. Abu sejas bija zilas. Acīm redzot, viņi bija beigti uz vielas.

Katrīna vaimanāja, ārkārtīgā izmisumā. Līdz dvēseles dzijumiem bija satriekts arī Pēteris. Tam bira lielas asaras pār vaigiem, kad viņš ap­skāvis sievu, to glāsti ja un mierināja, lai gan pa­šam par Bumbulīša nāvi ļoti sāpēja sirds.

Ar līksmi no rīta bija sācies šis brauciens, bet ar kādām bēdām tas beidzās!

Ar pusmastā nolaistu karogu jaelita atgriezās pa aukas saviļņoto jūras šaurumu uz Pēterburgu.

Kad izplatijāš vēsts par briesmīgo nelaimi, dziļas sēras pārņēma visu plašo Krieviju. Bet tālu ne visi sēroja no sirds. Bija ari ne mazums tādu, kas tikai izlikās bēdājoties, bīdamies no Pētera dusmām. Bet kad tos neviens nenovēroja, savos sirds dziļumos viņi par notikuišo lieliski priecājās.

— Tas ir Dieva sods mūsu caram par varmā- cībām, ko viņš nodarījis un dara krievu tautai. Taisns sods viņam un viņa sievai — basurmānie- tei. Pret Dieva-gribu nekā nespēsiet! Divi dēli Pāvili un divi Pēteri tiem nomiruši. Tā Dievs nospriedis. Nevaldīt Krievijā basur māniet es pēc­nācējiem! Redzēsim kādreiz vēl labākas dienas. Valdīs gan reiz Pēteris, bet tais būs careviča Alek­seja — lai viņam debesu valstība! — dēls.

Tā priecīgā uztraukumā čukstēja cits citam ausī veco bajāru cilšu pārstāvji, kas labi pazina savus domu biedrus un bija pārliecināti, ka tie viņus nenodos.

Zināms, ne visi tie čuksti, lai cik klusi tie bija, palika slepenībā, kur teikti. Daži tomēr sa­sniedza cara palīgu ausis. Un tad šņāca kar- bačas pa čukstētāju un klausītāju mugurām. Te­cēja asinis moku kambaros. Skanēja šausmu vai­manas.

Trešā daļa.

I

Pēc mazgadīgā troņmantinieika careviča Pē­tera nāves troņa mantošanas tiesību jautājums palikās atklāts līdz 1722. gadam, kad cars izdeva likumu, ka Krievijā katrs valdnieks pats ieceļ sev mantinieku.

Tumšos bēdu mākoņus, kasi bija nesuši Krie­vijai un cara ģimenei tik lielas vētras, 1721. g. iz­klaidēja prieka saules spožie stari.

Krievijas un Zviedrijas karš, tā sauktais Zie­meļu karš, kas bija ildzis divdesmit vienu gadu, izbeidzās ar Nīštates miera līgumu.

Vēsti par Krievijai ļoti izdevīga miera no­slēgšanu Pēteris saņēma no miera sarunu pilnva­rotiem Brisa un Ostermaņa 1721. g. 4. septembrī, kad atradās jūras braucienā uiz Vīborgu. Pie Lisij-Nosa caru panāca kurjers Obrezkovs un no­deva tam priecīgo vēsti. Cars to ieskatija par tik svarīgu, ka tūdaļ uz pēdām devās atpakaļ uz Pēterburgu. Tuvojoties galvaspilsētai, cars lika ik minūtes šaut no. visiem trim savas jaehtas diž- obaliem un taurētājam bez mitēšanās pūst taiuri. Jz šiem neparastajiem signāliem krastā sapulcē­jās ļaudis bariem. Piebraucot pio piestātnes. Pē­teris vicināja gaisā baltu lakatiņui un visā spēkā sauca:

— Miers! Miers!.

Ļaudis uz to atbildēja ar pērkondimdošiem urrā un gaviļu saucieniem.

Cars tūlīt izdeva pavēli izziņot prieka vēsti galvaspilsētā uu visā plašajā valstī. Drīz vien sākās pērkonam līdzīgi grāvieni — salūts no Pēiera-Pāvila cietokšņa un admiralitātes lielgaba­liem. Lielā steigā par svarīgo notikumu iespieda un izlīmēja sludinājumus visās Pēterburgas licla-

t

'ās ielās. Uz valdības rīkojumu aulekšoja pa aklu pa galvu kurjeri un feldjēgeri ar to pašu vēsti uz valsts tālākajām malām.

Izkāpis krastā, Pēteris visu klātesošo pavadī­bā devās uz Trīsvienības katedrāli un lika notu­rēt pateicības dievkalpojumu.

Pa to starpu uz Trīsvienības laukuma steig­šus uzcēla estrādi un saveda daudz mucu ar vīnu un alu. Drīz viss laukums bija stāvgrūdām pilns ļaužu.

Pēc dievkalpojuma, cars iznāca, no baznīcas, uzkāpa tribinē ;un saeija:

—    Esiet sveicināti un pateicieties Dievam, pareizticīgie, ka tik garu karu. kas ildzis divdes­mit vienu gadu, visvarenais Dievs izbeidzis un dāvinājis mums ar Zviedriju laimīgu, m ū ž ī g u m i e r u!

To teicis, Pēteris piesmēla no blakus stāvošās mucas pilnu kausu vīna un izsaucās:

—    Sveiki, pareizticīgie! — un kausu iztuk­šoja.

Tauta līksmi kliedza:

—   Urrā! Lai dzīvo valdnieks!

Sajūsmā daudzi apraudājās. Aizkustināts bija arī pats cars, jo tam acīs pamirdzēja asaras.

Miera svētku oficiālās svinības atlika uz 22. oktobri, lai varētu krietni sagatavoties. Uz to laiku vajadzēja atgriezties Pēterburgā arī kara­pulkiem no Somi jas un citām vietām.

Dienu iepriekš Pēteris ieradās senātā un pa­ziņoja, ka, atzīmēdams priecīgo notikumu, viņš amnestē visus noziedzniekus, izņemot slepkavas un svētu,m,a zaimotājus, un dzēš visus parādus, kas pavalstniekiem uzkrājušies pret valsti no kar sākuma līdz 1718. gadam.

Kad valdnieks aizbrauca, senāts, apspriedies savā starpā, nolēma sniegt caram, atsevišķu, izcilu pagodinājumu. Vienbalsīgi nolēma pasniegt Pē­terim ķeizara, Tēvijas dēla un Lielā titulus. Par savu lēmumu senāts tūlīt paziņoja Sv. Sinodei, kura, protams, senāta lēmumam ar prieku pievienojās.

Tad senāts pilnā sastāvā, devās pie valdnieka un nodeva tam savu lēmumu, ko bija parakstī­juši: grāfs Golovkins, grāfs Apraksins, kņazs D. Goļieins, bairons Šafīrovs, kņazs Menšikovs, kņazs G. Dolgorūkijs, P. Tolstojs, kņazs Kantemirs un A. Matvejevs.

Pēteris visas tās dienas bija gaužam līksms. Viņa vaigs smaidi ja kā pavasara saulīte.

Reiz, sarunādamies par laimīgi noslēgto mie­ru, Pēteris, izlikdamies visiai nopietns, sacija sievai:

—    Katiņ, kā tad nu būs? Pēc miera līguma pienākas atbrīvot un sūtīt atpakaļ uz Zviedriju visus kara gūstekņus. Un tāl kā tu arī esi zvied­riete un kara gūstekne, tad tevi arī vajadzēs aiz­sūtīt uz Zviedriju.

Katrīna ļoti labi saprata, ka Pēteris joko, un tā nevar būt viņa nopietna doma — šķirties no viņas. Nebija taču šaubu, ka Pēteris viņu mīl. Eez iam — kā tad ar bērniem? Tomēr viņa izli­kās, ka vīra vārdus būtu uzņēmusi par nopietnī­bu. Nometusies Pētera prielkšā uz ceļiem, viņa atbildēja:

—   Es jūsu majestātes padevīga un pazemīga kalpone atrodos pilnīgi jūsu varā. Dariet ar mani kā gribat.

Tāda atbilde Pēterim patika. Pacēlis sievu, viņš to mīļi apskāva un skūpstīdams teica:

—    Piedod, Katiņ! Tev taču jāsaprot, ka es jokoju. Nekāda pasaules vara mūs nešķirs. Esmu

Ii)v daudz pateicības parādā. Ka šis smagais karš i/.heidzies un tik laimīgi Krievijai, tas lielā mērā tuvs nopelns.

—   Kā tā? — izbrīnota vaicāja Katrīna.

—   Nu, tu! taču biji tā, kas kritiskos brīžos mani drošināja, kas man iedvesa sparu un cerību uz galīgu uzvaru.

—   Ak tikai to? Bet tas taču miatns pienākums pret tevi, kā pret savu valdnieku tin vīnu.

22. oktobrī Pēteris ar visu savu ģimeni un tuvākajiem «augstmaņiem ieradās Trīsvidnības ka- tcdralē uz dievkalpojumu. Tur garīdznieks no- lasija ratificētā micrlīgaima tekstu. Tad Novgo- rodas arehibīskaps Teofans Prokopovičs teica «vētrunu. Attēlojis visus cara pūliņus un" labo ricību pavalstniekiem par svētību visā valdīšanas laikā, sevišķi kara laikā, uzaicināja visus izraidīt nionarchani pelnīto atzinību.

Tad no dievlūdzēju bara izvirzījās senatori mr valsts kancleru grāfu Golovtkinu priekšgalā. I'ēdējais turēja atbildes runu.

Pēc tam runāja ķeizars:

—    Ļoti vēlos, lai mūsu tauta dabūtu tiešām zināt, ko Dievs ar pagājušo karu un. ar šo mier- Iīgumu mums darijis. Ar visu spēku nākas Die­vam pateikties. Tomēr, palaižoties uz mieru, ne- vajaga atslābt militarlietās, lai ar mums nenotik­tu tāpat, kā ar grieķu monairchiju. Vajaga strā­dāt labuma un vispārējās labklājības, dēļ, ko Dievs rāda mūsu acīm kā iekšienē, tā ārienē, caur ko taoutai kļūs vieglāk.

Senatori pateicās ķeizaram. Dziedātāji no­dziedāja: «Dievs Kungs, tev slavējam». Tad Rjazaņas mitropolits Stefans Javorslkis noturēja pateicības lūgšanu klausītājiem nometoties uz ceļiem.

Pēc tam ārā sāka skanēt muziķa un dunēt sa- Iutšāvieni.

Pēteris izgāja no baznīcas un devās uz se­tu, kur bija sarīkots mielasts tūkstošiem cilvēku Laukumā sapulcējušies ļaudis, kad1 Pēteris bij no baznīcas iznācis, ķēra viņu aiz mundiera stēr belēm, aiz piedurknēm un skūpsti ja rokas. Visiei bija neaprakstams prieks.

Senāta telpas bi ja skaisti dekorētas. Te ķei zaru apsveica augstmaņu dāmas, tērpušās vislep nākos uzvalkos. Kņazs Menšikovs nolasi ja t personu Vārdus, kas apbalvoti armijā, admirat Apraksins — flotē, bet senata virssekretars miera kongresa dalībnieku vārdus.

Senata zālē bija klāti 48 galdi, aiz kuriem ne palika nevienas brīvas vietas.

Ķeizars ēda lielajā audlienczālē. Ķeizarie — blakus zālē. Katrīnai bi ja sidraba tresēm a šūta sarkana kleita un galvā pasakaini dārga dia dema. Princesēm — baltas kleitas, apšūtas a zeltu un sidrabu. Mati tām bija greznoti dārg akmeņiem. Ķeizarieni apkalpoja divi kambar junkuri, trešais sagrieza ēdienu. Aiz princešu krēsliem stāvēja viņu guvernantes. Ķeizaram. Ja-1 bajā pusē sēdēja Holšteinas hercogs, kreisajā kņazs Menšikovs, aiz tiem augstmaņi un ārzemju sūtņi. ijļ

Pirmo tostu par noslēgto mieru izsauica pats Pēteris pie trompešu un litauru skaņām..

Mielasts vēl turpinājāls, kad ķeizars pēc sav paraduma devās uz savu jaclītu nosnausties. Ai ejot viņš pateica, lai viesi neizklīst, tiekams viņ* atkal ieradīsies.

Pēc mielasta galdus iznesa. Zālēs sākās dejas, kas turpinājās līdz tumsai.

Kad pec vairak stundu atpūtas ieradās atpa­kaļ ķeizars, viņš dejas zālēs parādi jās reti. Svēt­ku galvenā nagla stāvēja vēl tikai priekšā. Tā bija grandioza mākslīga uguņošana,. Bet tā kā pirotechnikas virsmeistars bija krietni sadzēries, Pēteris baidijās, ka tās nesajēgs visu kārtīgi sa­

rīkot. Lai nenotiktu kļūdas, cars par visu pats interesējās un kustējās bez apstājās. Pateicoties tam, uguņošana izdevās slaveni un bijal ievērības vērta.

Vispirms skatītāji ieraudzīja no mākslīgām bengāļu ugunīm lielu ēku — sen romiešu dievekļa Janusa templi. Tas stāvēja vaļā. Iekšā bija re­dzams zilā ugunī vecais Januss. Labajā rokā tas turēja lauru vaiņagu, kreisajai — eļļas koka zaru. l'ēc brīža parādijās divi kronēti bruņinieki. Vie­nam uz vairoga bija divgalvu ērglis, otram — trīs kroņi. Kad tie, tuvojušies tempļa durvīm, pieskārās tām, durvis lēnām aizvērās ciet. Bruņi­nieki sagāja kopā un viens otram sniedza roku.

Pa to starpu ļaužiu baram nodeva ceptu vērsi, kas gulēja uz sešu pakāpju estrādes. Pirmo ku­mosu nogrieza un nogaršoja pats imperators. Pēc tam klātesošie saplēsa vērsi sīkos gabalos. Kas bija mācējis noķert un no citiem atkarot vērša zeltītos ragus, tais dabūja naiudas balvu. Tad pa­grieza krānus vaļā abās pusēs ierīkotiem sarkanā un baltā vīna fontāniem, kas līdz tam bija apsar­gāti. Var iedomāties, kāda nu sākās dzeršana!

Tiklīdz par zīmi noslēgtam mieram tempļa durvis bija aizvērušās, atskanēja neaprakstama bungu rīboņa un litauru skanas. Reizē ar to gaisrn skaldi ja simtiem lielgabalu šāvienu un zva­nu dimdoņa no visām baznīcām. Bija. neiedomā­jams troksnis.

Uguņošana no cietokšņa, admiralitātes un Ņevā stāvošiem' kuģiem rādija tik grandiozu, ār­kārtīgu skatu, ka nevarēja atrast nekā, ar ko to salīdzināt.

Tad pa labi no Janiusa tempļa parādijās tais­nības dieviete. Tai zem kājām locijās divas fūri­jas — Krievijas skauģes. Virs emblemas bija krievisks uzraksts: «Aizvien uzvarēs!» Pēc tam otrā pusē aidedza otru vairogu. Uz tā bija re­dzams pa jūru peldošs kuģis, kas tuvojas ostai un latīnisks uzraksts: «Finis coronat opus» (gals

vainago darbi:). Bez tam. kairā pusē pacēlās pir mida no tik spilgti spožas un baltas uguns, kā nol briljantiem. Vēl aizdedza divas švermeru pira«| midas, laida gaisā daudz uguns balonu, raķeš uguns fontānu un citu pirotcchnikas brīnumi Beidzot uz ūdens laida daudz zilu un baltu ugu mutuļu visdažādākos veidos.

Uguņošana vilkās bez pārtraukuma vesela divi stundas un izbeidzās tikai ap pusnakti.

Kad imperators, kurš visu laiku bija: rīkoji ap uguņošanu, ienāca zālē, sākās atkal apsveicļ nājumi. Plūda vislabākie ārzemju un pašu zemei vīni. Dzīres turpinājās līdz pulksten trim rītā] Tad apskurbušie viesi sāka izklīst. Pats par sevi saprotams, daudzi nespēja vairs paši paiet un ne^ kā nesajēdza. Tos vajadzēja kalpiem nēšus aaz«; nest uz viņu ekipāžām vai novietot sānu telp« dzēruma izgulēšanai.

Tā nosvinēja labāko dienu P ē t e r m ū ž ā. Visus šos ārkārtīgos godinājumus līcL saņēma prāvesta Glika audžumeita. Saprotami ka arī Katrīnas sirds pārplūda no līksmes. Brī žiem viņai izlikās, ka tai reibst galva, — tik mf zīgā augstumā viņu bija pacēlis liktenis. Viņ tādā augstumā nebūtu spējusi noturēties, ja pg celšanās būtu notikusi pēkšņi, ātri. Bet kāpša: burvju kalnā bija vilkujsies ilgus gadus. Tāļ viņas galva pie lielā augstuma bija pieradusi paj lēnām. 9

Šai dienai par piemiņu Pēteris lika izkalļ zelta medaļu un ar to apbalvot svinību dalī niekus.

Krievijas valdniekam ķeizara jeb imperato tituli citas valstis atzina tikai pakāpeniski ii laika periodā. Pirmās to atzina Holande un Prū-ļ sija. Kā likteņa kuriozs uzskatams tas, ka Pē«ļ tera sabiedrotā Polija to atzina tikai 1764. gadā,] kad nevien Pēteris 1, bet vesela rinda viņa pēc-ļ nācu bija jau aizgājuši mūžībā.

Ar grandiozajiem svētkiem miera noslēgu­mam par godu Pēterburgā viem Pēteris vēl neap­mierinājās. Šo izcilo notikumu pienācīgi atzīmēt viņš gribēja arī valsts pirmajā galvaspilsētā. Pēc iepriekšējas ilgākas sagatavošanās ķeizars sarīko­ja Maskavā milzīgu maskarādi — tik diženu un savdabīgus ka tā ieņēmusi cienīgu vietu sava lai­ka chronikās.

1722. g. 30. janvarī visas personas, kas pieda- lijās maskarādē, sapulcējās Maskavas tuvumā Vsesvjatskas (Visu svēto) ciemā.

Pārgulējusi tur nakti, svinību dalībnieki nā­kamajā rītā agri pārģērbās masku uzvalkos un i pēc brokastīm devās ceļā uiz Maskavas nomali. Tur tic galīgi sagatavojās svinīgai procesijai, kas devās uz pilsētu.

Pašā priekšā brauca joku maršals visdažā­dāko masku aplenkts. Aiz viņiem nāca] «vis- /,Tipiskās draudzes» galva Buturļins. Viņš sēdēja lielās kamanās uz improvizēta troņa, pāvesta ap­ģērbā — garā sarkanā ar zebiekstu ādām oderētā ! samta mantijā. Viņam pie kājām jāteniski uz mucas sēdēja teicami grimēts līakchs, kas turēja vienā rokā lielu kausu, otrā krūku ar vīnu. Pēc tam jāja uz vēršiem «kņaza pāvesta» svīta — kar- dinalui uzvalkos. Aiz tiem brauca mazās ragavi­ņās, kam aizjūgtas četras raibas cūkas, ķeizaris­kais āksts vis jocīgākā maskas kostīmā. Tam seko­ja Neptuns ar garu sirmu bārdu, ar kroni galvā un trizuli rokā. Viņa ragavām bija gliemežvāka veids. Priekšā viņam bija divas sirēnas — jūras vāravais. Aiz viņa brauca gondolā «kņaziene- igumene» Strešņeva abatistes uzvalkā, ielenkta 110 mūķenēm. Pēc tam brauca maskarades īstais maršals kņazs Menšikovs milzīgā laivā uz slie­cēm. Laivu greznoja pakaļgalā Fortūnas tēls. Priekšgalā stāvēja trīs taurētāji. Kņazs un viņa svīta bija abatu uzvalkos. Pats kņazs sēdēja sav­rup, pakaļgalā, bet pārējie uz soliem, pa trīs uz

katra. Aiz viņa slēgtā gondolā brauca kņaziene Menšikovai ar savu miāsu un dažām dāmām spāi melšu uzvalkos. Pēc tam brauca, «kņazs cēzars» Ramodānovskis zebiekstādām oderētā mantijā. Pie viņa bija vairāk palīgu — jokdaru, viens kūr­firsta apģērbā. «Kņaza-cēzara» baltajai laivai p~ kaļā stāvēja divi lāči — kā dzīvi. Tad brauca slēgtā gondolā cariene-atraitne Praskovja Feodo- rovna ar savu meitu. Cariene bija senlaiku krie­vu tautiskā uzvalkā, bet meita — ganes apģērbā. Tālāk teicami izgatavotā skaistā gcderā ar uzvilk­tām zēģelēm brauca lielais admiraiis Apraksins ar savu svītu. Viņš bija ģērbies kā Hamburga_ burgmeistars. Aiz viņa brauca īstā vecā laivā, kas uzlikta uz sliecēm, carienes-atraitnes galma, dāmas. Tad nāca laiva ar ločiem, kas centīgi meta loti. Tie visi bija jūras virsnieki.

Aiz viņiem brauca paša ķeizara milzīgais ku­ģis — 30 pēdu garš. Uz tā bija daudz koka un desmit īstu lielgabalu, no kuriem laiku pa laikam šāva. Bez tam kuģī bija liela kajīte «ir logiem un trīs masti ar visiem piederumiem — pilnīga takeluža, ar burām un visu jūrā nepieciešamo. Pat maza glābšanas laiva bija tur piekārta.

Pats imperators komandēja kuģi. Viņa rīcī­bā bija 8—9 zēni, visi vienāda auguma un> vienā­dos botsmaņu apģērbos, daži ģenerāļi bundzi­nieku uzvalkos un vairāk sulaiņu un favoritu. Ar saviem mazajiem matrožiem cars izdarija vi­sus uz jūras parastos manevrus. Kad procesija virzi jās pa vējam, uzvilka visas buras, un vējš brangi palīdzēja 15 zirgiem, kas vilka kuģi. Visi skatītāji apbrīnoja to veiklību un ātrumu, ar kā­du mazie matroži rāpās mastos un rīkojās ar zē­ģelēm.

Aiz kuģa brauca ķeizariene Katrīna ar sa­vām galma dāmām greznā zeltītā gondolā, kas tapsēta ar sarkanu samtu un pušķota ar zelta bro­kāta lentām. Gondolā. bija neliela krāsniņa, lai cariene un dāmas nesaaukstētos. Priekš jājēji un kučieri» Lija zaļos matrožu kostīmos ar zelta tre­šu vīlēm. Priekšā sēdēja galma kavalieri, ģērbu­šies kā mori, bet pakaļgalā stāvēja un uz mežra­giem spēlēja divi muzikanti mednieku tērpos. Bez tam turpat stāvēja mundšenks skaistā samta kostimā ar zelta tresēm.

Ķeizariene, sēžot pilnīgi slēgtā gou.dolā, tik­pat mierīgi un ērti kā istabā, vairāk reižu pārmai­ni ja apģērbu, parādīdamās te kā holandiete, te kā jātniece, tad sarkanā, ar sidrabu izšūtā uzval­kā, pēc tam zilā kleitā ar rozā kamzoli. Pie sā­niem viņai karājās briljantiem rotāts mazs zo­bens, bet pār plecu Katrīnas ordeņa lenta ar bril­jantu zvaigzni. Rokā viņai bija pīķis, bet galvā gaiša parūka un cepure ar baltu spalvu.

Aiz ķeizarienes brauca viņas maršals ar ci­tiem kavalieriem. Tad nāca «visžūpiskās drau­dzes» locekļi, maskojušies par arlekiniem, dzēr­vēm u. t. t., milzīgās kamanās, kur bija ierīkoti soli kā teātrī — cits par citu augstāki. Lielajām kamanām bija pūķa veids. Tām mugurpusē bija piesiets 20 mazu ragutiņu, kiu/r katrā sēdēja pa maskai.

Tālāk brauca kamanas, kurās iejūgti seši brū­nie lāči. Tos vadija lāčādā iešūts kučieris. Pēc tam ļoti šaurās un garās sibīriešu ragavās, kam aizjūgti 10 suņu, brauca vecs kamčaclālis savā nā­ci onalā uzvalkā.

Tad nāca Holšteinas hercoga lielas, laivas vei­ci īgas kamanas. Tām priekšā piestiprināts zeltīts lauvas tēls ar šķēpu labajā ķetnā. Pakaļgalā bija āpsidrabota Palladas figūra. Rez hercoga un viņa svītas kamanās vēl bija muzikanti.

Aiz hercoga brauca ārzemju sūtņi un konsuļi gaišzilos domino tērpušies. Kamanas bija laivas veidā ar zilu vimpeli pie masta. Vimpelī bija iz­šūti vīnogu ķekari.

Tālāk tādās pašās laivveidīgās kamanās brau­ca Halšteinas hercoga galma dāmas. Tās sēdēja sarkana lūka teltī, ģērbušās kā skatratruušaļs.

Tām sekoja Valāķijas kņazs ar savu svītu turku kuģī, kam bi ja 5 nelieli dižgabali. No tiem šāva ikreiz atbildi, kad atskanēja šāvienu dārdi no ķeizara kuģa. ValāJķijas gospodara kuģim ga­lā bija paaugstinājums, kur sakrauta liela kaudze spilvenu. Uz spilveniem sēdēja pats gospodars Kantemirs zem balta taftas baldackina. Viņš bija ģērbies greznā turku uzvalkā, tāpat arī svīta. Viens no svītais locekļiem jāja kamanām blakus uz neliela ēzeļa.

Braucienu noslēdza maskarādes vicemaršals ģenerālis Matjuškins Hamburgas burgmeistara kostīmā, braukdams mazās ragaviņās.

Visā' maskarādes procesijā bija sešdesmit k.a- manui. Pat mazākās no tām vilka seši zirgu. Brau­ciens iznāca visai garš. 1

Uz ķeizara pavēli desmit gvardu kapraļi, brangos zirgos jājot, gādāja par kārtību, lai ska­tītāji ncdrūzmētos uz ielām un netraucētu procen siju. Maskas bi ja ļoti dažādas. Gvardes virsnie­ki bija ģērbušies kā senlaiku bruņinieki, angļu tirgoņi, žokeji, vācu tirgoņi, Rītindijas kompanip jas jūrnieki u. c. Dāmas bija spāniešu zemnieču* ganiu meitu, skaramušu u. c. uzvalkos.

Tādā kārtībā procesija aizbrauca līdz Triunu fa arkai, ko uz Tveras ielas bija uzcēlis bagāt­nieks Stroganovs, kurš speciāli uzceltā mājā pa-i mieloja procesijas dalībniekus. No turienes pro cesija virzi jās uz Sarkano laiukumu un KremjL kur aplaida divus lokus un apstājās pie ķeizara pils.

Pulkstenis bi ja jau pieci. Metās tumšs. Tāp ķeizars pavēlēja visiem doties mājās atpūsties, bet lika, ierasties mākamā dienā. Tad maskarādi atkārtoja un dari ja iespējamu noskatīties tiem Maskavas iedzīvotājiem, kam pirmajā dienā to redzot nebija izdevies.

Par diženajiem svētkiem runāja visā plašajā Krievijā gadu desmitiem. Tautas fautazija tos izpušķoja tiktāl, ka nevarēja vairs atrast robežu.

Bet — svētki bija pagājuši. Pilsētās un uz laukiem, pilīs un. būdiņās sākās pelēkā ikdienas dzīve ar savām rūpēm un raizēm.

II.

Pēc ilgā un asiņainā Ziemeļu kara nobeigša­nas un Krievijai labvēlīga miera noslēgšanas, 1722. g. pavasarī Pēteris pateica Katrīnai, ka esot nodomājis aizbraukt uz Vidzemi un aplūkot Rīgu. Vai viņa nevēloties līdzi braukt?

Tādu jautājumu Pēteris uzstādīja, gan, labi zinādams, ka Katrīna sen jau ilgojās atkal reiz nokļūt savu vecāku laimes dienu vietā.

Tāpēc Katrīna uzaicinājumam ar lielu prioku piekrita. Drīz abi saposās un aprilī jau bija ceļā uz Rīgu.

Kad rīdzinieki no ģenerālgubernatora kņaza Repņina dabūja zināt, ka pilsētā drīz ieradīsies valdnieku pāris, tie bi ja kā spārnos. Pilsētas rāte tūlīt sasauca ārkārtīgu sēdi un apsprieda ķeizaru pāra sagaidīšanas un godināšanas plānu.

Uz Rīgas-Pēterburgas lielceļa, pāris jūdžu «iz pilsētas, uzcēla lepnus goda vārtus un izpuš­ķoja tos. ar zaļumiem, puķu vītnēm un karogiem. Turp izbrauca sagaidīt caru un carieni Rīgas ie­dzīvotāju delegācijā. Tanī bija pārstāvji no muiž­niecības, administrācijas, garīdzniecības, amat­nieku ģildēm un citiem pilsoņiem.

Bija zinām», ka Pēteris un Katrīna dosies uz iilsētu jāšus. Tāpēc izsūtīja pretim karietes ti- ;ai galma svītai. Lai pavadītu valdnieku pāri uz pilsētu, līdz goda vārtiem izjāja tiem pretim vai­rāk desmitu Melngalvju biedrības locekļu kā go­da sargi.

7-405 ]93

Liii gan pagājušais karš ar mēri bija nesan «l/īgi pļāvuši rīdziniekus, tomēr starp vecākajie «melngalvjiem» atradās trīs vīri, kas pirms 2 gadiem (1697. g.) bija piedalijušies cara goda sa dzē, kad tas bi ja braucis caur llīgu uz ā.rzemē krievu lielās sūtniecības sastāvā. Tas bija samēri neliels laika sprīdis, bet ai! cik daudiz milzīgi pārgrozību tas bija nesis Vidzemei un Rīgai. Pati šiem notikumiem trīs vecie tirgoņu bruņinieki jājot sarunājās un maini ja domas ar jaunākiem biedriem.

Valdnieku pāri bija izgājuši sagaidīt milzīgi ļaužu bari nevien tieši no Rīgas, bet arī no visa apkārtnes, pat no Jelgavas un citām pilsētām. Gar abām ce[a malām iie stāvēja kā mūris. Ceļu uz-i turēja brīvu tikai ar lielām pūlēm dragūui sav virsnieku vadībā. Tālumā ļaužu bija tikai daža rindas. Bet jo tuvāk pilsētai, jo cilvēku dzīvais mūris kļuva arvien biezāks. Pie pašas Rīgas, no mālē un pašā pilsētā visi māju jumti, žogi un koki bija pilni cilvēku kā zvirbuļu. Ar dzīvības bries-i māni tie rāpās augšā kur varēdami, lai dabūtu redzēt spīdošo gājienu, kādu kas zina vai otrreiz savā mūžā vairs nāksies redzēt.

Ķeizars jāja uz zili ābolaina ērzeļa. Viņš bij ģērbies Preobraženskas gvardu pulka mundiera ar Andreja ordeņa lentu pār plecu.

Ķeizariene jāja uz dūkana zirga. Tai bij» gaiši zils ar zeltu un pērlēm izšūts uzvalks un Katrīnas ordeņa lentu pār plecu ar briljantu zvaigzni. Uz mazās, ar zeltu izšūtās cepurītes šūpojās dārgakmeņu sultāns.

Abi tīrasiņu sugas zirgi it kā apzinājās savu augsto uzdevumu. Lai savu dižciltību pierādītu, tic pēc cilts tradīcijas lepni nesa vienu ausi stīvi uz priekšu, otru saglauztu atpakaļ. Zirgiem bija ar zīda, zelta un sidraba, izšuvumiem greznotas pasēdies. Sedlu kāpšļi — sidraba; iemaukti no safjana un ziemišķa ādām, greznoti ar zeltītām

npradzēm un sidraba karulīšiem. Pavadas — no larkana z.īda.

Valdnieku pārim, goda sardzes un lepnas svī­tas pavadībā, virzoties uz pilsētas pusi, ļaužu bari li>s apsveicināja skaļiem gaviļu saucieniem un (auru skaņām. U,z ceļa bija izkaisīti ziedi. Visas mājas bija greznotas karogiem.

Pēc pievienošanas Krievijai Rīga bija stipri uzplaukusi, jo tagad eauir pilsētu plūda preces no \ isas plašās Krievijas valsts uz Vakareiropu un otrādi. Tas radija lielu rosību, deva cilvēkiem darbu un peļņu. Ne mazums gan nožēloja zviedru valdības laikus, bet ar notikušo bija jāsamierinās.

Kāds patriotisks Rīgas pilsonis, tirgotājs .— krievs uzdāvināja valdniekam nelielu namiņu ar visu iekārtu. Tanī apmetās ķeizars un ķeizariene tin uzturējās turpmāk visu laiku, kamēr viesojās Rīgā.

Kā parasts. Pēteris gandrīz nekad mājā nesē­dēja. Tam bija pastāvīgi dažādas darīšanas ār­pus mājas. Cars apmeklēja ostu un kuģus, izbrau­ca pat uz Daugavas grīvu un reidu, apstaigāja pil­sētā veikalus, preču noliktavas, darbnīcas, lzda- rija karapulku apskati.

Lai Katrīnai mājā nebūtu jāgarlaikojas, viņš lāgiem ņēma sievu līdz. Dažādās parādēs un ce­remonijās. svinīgos dievkalpojumos baznīcā Kat­rīna parādijās tautai ar milzīgu spožumu un grez­nību. Blakām ķeizaram, kas bieži vien izgāja ļoti vienkārši ģērbies, tas skatītājus pārsteidza. Pēc svinīgās iejāšanas Rīgā Pēteris staigāja pa­rasti ģērbies privātās, holandiešu parauga, drēbēs — īsā kamzolī, īsās biksēs, garās zeķēs un smagās, biezu zoļu kurpēs.

Kādu rītu kņazs Repņins konfidenciāli ziņoja caram, ka no Rīgas apkaimes, no Ķeguma iera­dusies kāda sieviete. Tā saucoties Kristīne Hcn- derberga un sakot, ka šī esot viņas majestates ca- rienes-valdnieces māsīca un lūdzot atļauju viņas visžēlīgo majestati redzēt un runāt.

Viņš, Repņins, domājis, ka tā ir kāda prātā: jukusi, bet pēc personīgas nopratināšanas esot pārliecinājies, ka traka tā nav. Nezinādams, ko darīt, viņš uz katru gadi jumu, esot tai zem nāves soda draudiem piekodinājis turēt muti un ielici to cietumā.

—    Pagaidi, Ņikīta īvamovič, — Pēteris teica.,

Iegājis otrā istabā un aprunājies ar Katrīnu,

Pēteris pateica, lai sievieti pagaidām patur ap­cietinājumā, bet lai dod pieklājīgu ēdienu,

Otrā dienā Katrīna lika sievieti atvest pie; sevis.

Nobiedēta no ģenerālgubernatora piedraudē-i juma, Henderberga klusībā lādēja pati savu pār­drošību. Ķeizarienes namā tā ierodas trīcē­dama,. Auksti sviedri tai spiedās no pieres, pār kāpjot carienes dzīvokļa slieksni. Ko viņai nesīs šī satikšanās ar augsto valdnieci? Vai tā nesīs iecerēto žēlastību un dzīves labklājību? Bet var-? būt mokas un nāvi zem bendes cirvja? Kā viņa pierādīs savu asinsradniecību ķeizarienei? Viņas vecāki jau sen miruši. Viņas vārdiem vien var neticēt. Lieciniekus sadabūt — neiespējami. Ja arī atrastos kādi vecāki cilvēki, kas varētu ko ap­liecināt, vai tie gribēs to darīt?. Droši vien, bai­dīdamies no varbūtīga soda, tie atrunāsies ar aiz­miršanu, vai pateiks, ka nekā nezina.

Kad viņa bija ievesta istabā, sulainis to pie­teica carienei. Durvis atvērās, uini pie viņas iznā­ca ķeizariene. Katrīna bija mājas uzvalkā. Bet vienkāršajai zemniecei tas izlikās ļoti grezns. Kristīne nokrita valdniecei pie kājām. Katrīna izsūti ja sulaini ārā.

—   Piecelies! — pavēlēja, tai ķeizariene.

To viņa izdarija. Bet tiklīdz Katrīna sāka ar viņu runāt krieviski, izrādijās, ka Kristīne gan­dri/. fiekā nesaprot. Vaicāta, kādā valodā viņa runā, tā atbildēja, ka saprotot latviski un poliski. Tad brītiņu abas sarunājās latviski. Bet Katrīna latvju valodu bija pa daļai piemirsusi. \iņa sa-

10 (i prata gan. arī poliski, tomēr vāji. Tāpēc cariene lika atsaukt no svītas vecu virsnieku — poli. Ar šā tulka palīdzīl>n viņa vēl par šo un to izvaicāja svešnieci.

Šī saruna Katrīnu pārliecināja, ka šī sieviete ir tiešām viņas māsīca. Bet 110 savas bērnības viņa to nevarēja atcerē ii es.

Lai nesaceltu ap sevi nepatīkamais baumas, Katrīna savas domas un jūtas Kristīnei neatklāja. Nepateica pat, vai atzīst to par savu radinieci, vai nē. Tikai laipni apdāvināja ar divdesmit zelta dukātiem — Krievijas ķeizarienes bagātības nie­cīgu summu —• un pateica; ka turpmāk par viņu padomāšot. Tad pavēlēja Repņinam viņu atsva­bināt.

Atlaižot, kņazs Kristīnei atgādināja savu ie­priekšējo piedraudējumu — par visu ciest klusu, lai gan ne tik bargā tonī, kā pirmo reizi.

Tad Henderberga aizbrauca atpakaļ uz Ķe­gumu pie sava vīra Jāņa, kas bija muižnieka Volfenšilda dzimtkalps.

Katrīna pret saviem mātes radiem negribēja būt ne augstprātīga, ne cietsirdīga. Viņa apņē­mās par radu labklājību parūpēties. Bet krievu vecbajāru ciltīs viņai bija vēl daudz ienaidnieku. Lai tie nevarētu izlaist visādas tenkas, Katrīna gribēja pie savu radu labklājības pacelšanas ķer­ties vēlāk klusītēm un ar gudru apdomu.

Cars pa tam neaizmirsa apmeklēt Ķeizardār- zu, ko bija dibinājis piiekš desmit gadiem. Prie­cājās par skaisto liepu gatvi, kur uz viņa pavēli bija iedēstītas no Holandes atvestās liepas.

Pēteris pavadi ja laiku arī viesodamies pie Rīgas pilsoņiem. Diezgan bieži ieradās pie Švar- ca, vēlākā birģermeistara, Ganībdambī, vasarnī­cā, kur dažreiz strādāja pat fizisku darbu.

Tāpat kā agrākos apmeklējumos 1714. un 1716. g. g., cars apmeklēja arī savu iemīļoto Pē­tera baznīcu. Tais dienās superintendents Bri- nigs icsvētija tur mācītāju Bernhofu amatā. Svi-

lubās piedalijās arī ķeizars, bet vienkārši, bez svītas. Pēc dievkalpojuma garīdznieki un ma- ] ģistrata locekļi izvadi ja valdnieku līdz viņa div- ļ ričiem, kuros cars apbraukāja pilsētu. Braucot, i viņš ar ziņkāri vēroja ielās kustību. Kad redzēja I kur kādas nekārtības, tad apturēja zirgu, izkāpa ■ 110 divričiem un vainīgos krietni pamieloja ar sa-ļ vu resno spieķi.

Dažas dienas vēlāk Pētera baznīcā iespēra )ērkons. Izcēlās ugunsgrēks. Tieši tanī laikā ] ceizars baznīcā, pie altāra pakāpēm, lūdza Dievu, 1 Viņš izgāja, tikai tad. kad tuvinieki brīdināja J viņu no draudošām briesmām. Cars sūtija pēc | karaspēka, lai palīdzētu uguni dzēst. Ugunsgrēku j gan likvidēja, bet nodega tornis, kur pērkons bija ] iespēris. Cietusi bija arī baznīcas iekārta.

Ķeizars pieprasi ja maģist ratam baznīcas tor- J ņa zīmējumu, lai parīkotu torni atjaunot. Bet pilsētas valdē torņa metu (nevarēja atrast. Te iz- i īdzēja ģenerālis Minichs. Tas bija apmeties kā- -I dā namā baznīcas tuvumā. Kādu vakaru viņš bija ļ par Pētera baznīcas torni tīksminājies un to uz- 1 zīmējis. Pēc šī meta tad torni arī pēcāk atjau- 1 noja tādā pašā izskatā, kāds bijis nodegušais, 1 Cars par to bija visai priecīgs um izsaeija Mini- ļ cham savu atzinību.

Ķeizars interesējās, kur palikusi torņa apa]ā ļ bumba, kurā bijuši ielodēti daži dokumenti. Šo ļ bumbu atrada un Pēterim pasniedza.

Nodzīvojuši kād'u laiciņu Rīgā, augstie viesi ļ devās mājup, mantojuši jaunus iespaidus. Pēteris ļ bez tam aizveda līdz daudz un dažādu projektu, ' ko bija nodomājis vēlāk realizēt.

Ar kņazu Menšikovu Katrīna visu laiku uz­turēja draudzību, lai gan viņa jau sen bija da~ l)ii jusi iepazīties ar kņaza rakstura sliktajām īpa-ģībām. 1723. g. cariene 110 jauna dabūja pārlie­cināties, ka Menšikovs var būt ļoti ļauns un at­riebīgs. Caur kņaiza intrigām notiesāja uz nāvi viņa ienaidnieku baronu Šafīrovu. Bet uz Hol- šteinas hercoga Kārļa-Fridricha aizlūgumu Kat­rīna izlūdzās no Pētera Šafīrova apžēlošanu. To kabinetsekretars Makārovs paziņoja notiesāta jam, kad tas jau bija galvu nolicis uz bluķa. Atlikās tikai bendes cirvim nokrist un atšķelt galvu no rumpja. Šafīrovu tikai izsūtija trimdā. Katrīna ieskatīja viņu par nevainīgu. Tāpēc vēlāk, pēc Pētera nāves, to atsauca no trimdas atpakaļ, uz­dāvināja viņam Pētera ī zelta zobenu u;n piedā­vāja lai tas saņem atpakaļ savu agrāko namu. No nama Šafīrovs atteicās, aizrādot, ka viņam neesot līdzekļu, lai tik lielu namu uzturētu kārtībā. Arī barona tituli viņam returnēja.

Tādu interesi par Šafīrovu Menšikovs Katrī­nai ņēma ļaunā, protams, ārīgi to ne ar ko neiz­rādot. Tomēr cariene sajuta, ka kņazs neizturas pret viņu ar tādu sirsnību un atklātību kā senāk.

Pa tam uzbruka liela liksta arī pašam Menšikovam. Kņazu pieķēra lielās blēdībās. Viņš izglābās tikai ar to, ka caram vaļsirdīgi atzinās un lūdza, lai viņu apžēlo. Pēteris jau sen zināja ļoti labi, ka Aleksandrs Daņilovičs apzaga valsti, bet skatijās uz to caur pirkstiem, tāpēc ka kņazs bija ārkārtīgi enerģisks viņa pavēļu izpildīšanā. Pēteris par Menšikovu izsacijās:

— Netikumībā viņš ieņemts, grēkos piedzi­mis un blēdībā nobeigs savu dzīvību.

Bet ķeizars piedeva savam mīlulim arī šoreiz. Visu aizmirzdams, viņš brauca allaž pie Menši- kova uz pusdienām.

* *

Pēc nelaimīgā Ziemeļu kara bija iestājies miers. Nu varēja nodoties iekšējās labierīcības darbam.

Bet par daudz jau Pēteris bija pieradis pie kara. Viņš nevarēja atrast miera savai kūsājo­šajai darbībai, bez bungu trokšņa;, šauteņu sal- vēm, dižgabalu dārdiem.

Ķeizaram, bija tieksme padarīt Krieviju ar­vien jo lielāku, arvien stiprāku. Tā kā ziemeļos tagad viņam bija rokas atraisītas, viņš vērsa sa­vus skatus uz dienvidiem.

Persijā bija izcēlušies iekšēji nemieri. Pēteris nekavējās tos izmantot uz irstošās valsts rēķina. Pērsijas sairšanas process īstenībā bija sācies jau 1710. g., kad Mirivess bija atšķēlis Afganistanu un valdi jis līdz 1717. g., kad nomira.

1722. g. sākumā ķeizars lika sagatavot kuģus karapulku pārvešanai pār Kaspijas jūru.

Pēc atgriešanās no Vidzemes, nokārtojuši steidzamākās darīšanas, Pēteris un Katrīna atkal devās ceļā pa Maskavas un Okas upēm. Ņižņij- Novgorodā valdnieku pāri loti grezni uzņēma un viņiem lielas dzīres sarīkoja lielrūpnieks Stroga- novs.

Dabūjis zināt par cara nodomu, Turcijas sul­tāns piesūtīja Pēterim vēstuli un lūdza šo nodo­mu atmest. Bet Pēteris atbildēja, ka dodoties uz Persiju nevis kā iekarotājs, bet kā šacha sabied­rotais, lai palīdzētu tam tiki galā ar Mir-Maeh- mudu, kurš pret šachu sadumpojies.

18. jūlijā Pēteris ar kairaispēku, kas sniedzās pie 100.000 vīru, devās uz Persiju. Daļa karaspē­ka izbrauca kuģos pāri Kaspijas jūrai. Daļa gāja apkārt pa zemes ceļu gar krastmali.

Ieņēmis Derbentu un atstājis tur garnizonu, Pēteris ar Katrīnu rudenī brauca atpakaļ. De­cembrī tie iebrauca Maskavā.

Šis brauciens uz Persiju bija visai laimīgs. 1723. g. beigās Pētera pilnvarotie noslēdza ar ša­cha sūtni Pēterburgā līgumu. Ķeizars apņēmās sniegt šacham bruņotus spēkus dumpja apspieša­nai, bet Persija atdeva Krievijai Derbentas un

Baku pilsētas ar milzīgu apgabalu Kaspijas jūras piekrastē.

Maskavā cars nodzīvoja līdz 1723. g. pavasa­rim. Pirms izbraukšanas uz Pēterburgu Pēteris pats nodedzināja savu pili Preobraženskā, teik­dams Holšteinas bercogain:

— Te, es pirmo reizi sadomāju vest karu ar Zviedriju. Lai reizē ar šo ēku izzūd katra doma par naidu ar viņu. Lai viņa top manas impērijas u zti camākā sabi cdrotā.

Šie Pētera vārdi tomēr nepiepildī jās.

Uz Katrīnas lūgumu Pēteris pavēlēja slepeni uzmeklēt viņas radiniekus. Poļu Jnflantē, Višķu miestā, sameklēja Kristīnes Henderbergas brāli Kārli Ska.vron.ski. To slepeni aģenti saķēra un nogādāja uz Maskavu. Pēcāk pievāca arī viņa sievu un sešus bērnus.

Pāris gadu vēlāk Skavronska ģimene dzīvoja jau Pēterburgā, agrākajā Monsui namā. Bez tam ģimenei vēl bija uzdāvināta muiža Sara, galvas­pilsētas tuvumā.

Ņemot vērā, ka Skavronski bija neizglītoti zemnieki un visā savā domu veidā carienei sveši, Katrīna nekādas izcilas simpātijās tiem neizrādī­ja. Satikās ar viņiem reti. Tomēr turēja par sa­vu kristīga cilvēka pienākumu apgādāt tos jo ba­gātīgi, lai. tie aizmirstu agrāko dzīvi, kad vaja­dzēja sisties ai- nabadzību un visādām likstām. Tikai vecāko meitu Sofiju ķeizariene iemīļoja. Viņa to. iecēla par savu galma freileni. Būdama pret Sofiju ļoti labsirdīga, Katrīna parūpējās arī par viņas nākamību. Nežēlojot līdzekļus, pieņē­ma mācītus skolotājus, kuri pielika visas pūles, lai dotu Sofi jai zināšanas un galmā nepieciešamās smalkās manieres.

IV

Pēteris sāka novērot, ka viņa spēki iet mazu­mā, jebšu bija tikai mazliet pāri 50 gadiem. Bet viņa dzīves veids taču bija ļoti vētrains. Pēteris gandrīz nekad nedeva sev kārtīgu atpūtu. Mū­žīgi viņš bija darbībā. Pastāvīgie kari, joņošana no vienas valsts malas uz otru, pat uz ārzemēm, bēdas un raizes ģimenes dzīvē (pirmā nelaimīgā laulība, nepaklausīgais dēls Aleksejs, no Katrīna dzimušo bērnu priekšlaicīgā nāve), nekārtīga ēš~4 na, neregulārā izgulēšanās, bet galvenām kārtā alkoholisku dzērienu pārmērīga lietošaņa, kau arī ne sistemātiski, bet atsevišķos gadi jumos —i tas viss stiprā mērā bija sabojājis viņa veselīlr Viņš sāka domāt par valsts troņa mantošanas jau-' tājumu. Ja viņš piepeši nomirtu — vai neizceltos jukas?

Pēc mazā ca.reviča Pētera nāves šis jautāju: kļuva sevišķi akūts. Aleksejai dēlu Pēteri ķeizai nemīlēja. Varēja gaidīt, ka tas — nācis tronī — steigsies noārdīt visu to, ko viņš, Pēteris I ar tā­diem pūliņiem bija uzcēlis.

Ievērojot savas sievas Katrīnas lielos upurus nn cenšanos vīra nodomus veicināt, Pēterim jau senāk bija radušās domas atstāt troni viņai. Tikai* šo domu viņš atklāti neizsacija un nekā nebija uz-i sācis, lai šo nodomu izpildītu. j

Lai pieradinātu pavalstniekus lūkoties uz Kat­rīnu kā uz savu valdnieci, Pēteris apņēmās izvest tādu aktu, kāds bija noticis tikai vienu reizi Mas-: kavas valsts pastāvēšanas laikā.

Pēc tam, kad. senāts Pēterim, bija piešķīris ķeizara (imperatora) tituli, arī Katrīnu visos ofi­ciālajos dokumentos un privātā dzīvē sauca par ķeizarieni. Bet. tas dibinājās tikai uz to, ka viņa — ķeizara sieva. Lai ķeizarienes tituls tiktu at­tiecināts uz Katrīnu arī personīgi, Pēteris apņē­mās sievu kronēt par ķeizarieni, neatkarīgi no laulības stāvokļa.

Pēteris izdeva sevišķu manifestu, pasludinā­dams visai pasaulei, ka Katrīna bijusi viņa kriet­nākā un centīgākā palīdze visās valsts lietās un aizrādīja uz viņas svarīgajiernjiopelniem Turci­jā, nelaimīgajā Prutas kara gaitā.

Lai kronēšanas ceremonijai piešķirtu jo lie­lāku! svaru, svinībām bija jānotiek nevis Pēter­im rgā, bet Maskavā, kuru tauta vēl arvien ieska­tīja par pirmo galvaspilsētu un nacionalās varas centru.

Tāpēc Katrīnas kronēšanas ceremoniāls noti­ka 1724. g. 7. maijā Maskavā, Uspenskas katedrā­le ar milzīgu greznību un ļoti svinīgi.

Pie pils, Jāņa laukumā bi ja nostādīts kara­spēks — Sem jonovas un Preobraženskas gvardu pulki un grenadieri.

Uspenskas kated.rale.Si iekšpuse bija īpatnēji izgreznota. Virs galvenā ceremoniālā vietas bija aveņkrāsas samta baldachins, bet zem tā paaug­si inājums. Tas nebija tapsēts ar sarkanu tūku, ka senākos kronēšanas gadi jumos, bet pušķots gleznojumiem. 1111 zelti jumiem. Turpat bija ierī­kotas vietas caru ģimenes locekļiom, starp kuriem atradās arī Holšteinas hercogs, tad — galma dā­mām un kungiem, bet galerija citām augstām per­sonām. un ārvalstu sūtņiem.

Uz baznīcu Katrīna gāja speciālā, Parīzē pa­sūtītā tērpā. Viņu veda pie rokas Holšteinas her­cogs. Aiz viņiem gāja ķeizars Pēteris, ģērbies gaišzilā kaftanā, ko Katrīna pati bija izšuvusi ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad gāja kņazi Menši­kovs un Repņins. Augstās personas pa vadi ja. ro­ta kavaliergvardu, kas īpaši šim nolūkam bija nodibināta.

Svinīgajam gājienam virzoties uz katedrali, spēlēja muziķa, kas senākās kronēšanās nebija noticis.

Baznīcā Pēteris vēlreiz no troņa paziņoja, ka nolēmis Katrīnu kronēt par ķeizarieni. Pavēlējis virsmaršalum pieaicināt arehijerejus, viņš lika uzsākt kronēšanas ceremoniju pēc baznīcas no­teikumiem. Tad galvenais garīdznieks, Novgoro- das arehibīskaps Teodosijs Janovskis lika Katrī­nai noskaitīt ticības apliecību skaļā balsī, ko ķei­zariene izpildi ja. Pēc tam Teodosi js uzlika krus- 1c.nis.ki rokas Katrīiniai uz galvas un noskaitija attiecīgu lūgšanu. Tad archijereji pasniedza ķei­zaram kronēšanas mantiju no zelta brokātā, ze- biekstādām oderētu. Pēteris, tuirēdams labajā rokā scepteri, uzsedza Katrīnai mantiju uz kamie­šiem. Pēc tam ķeizariene nolaidās uz ceļiem, un Teodosijs noskaitija citu kronēšanas lūgšanu. Divi arehijereji pasniedza ķeizaram kroni. Šis kronis bija ķeizarienei pagatavots uz īpašu pasū­tījumu pēc Bizantijas ķeizaru kroņu parauga. Tas bija zelta, izgreznots ar divi tūkstoši pieci simti sešdesmit četriem dārgakmeņiem. Sevišķi augstvērtīgs bija rubins, kurā nostiprināts kroņa krusts.

Ķeizars, turēdams scepteri labajā rokā', uzlika kroni Katrīnai galvā. Tad viņš padeva tai val­dības ābolu, bet scepteri viņai nenodeva, ar to likdams saprast, ka šis valdīšanas zizls viņai vēl nepieder.

Arā gaisu skaldija lielgabalu un šauteņu sa- lutšāvieni, kas pie agrākām kronēšanām netika darīts.

Kad noturēja liturģiju, ķeizariene noteiktā brīdī atkal nolaidās uz ceļiem, un Teodosijs svai- dija viņu ar svētīto eļļu pie pieres, pie krūtīm un abām rokām. Tad kronētā pieņēma svēto va­kariņu.

Kronēšanas ceremoniāls nobeidzās ar Pleska- vas archibīskapa Teofāna Prokopoviča apsveici­nājuma runu, kas Pēterim gaužam patika.

Ejot kortežam no Uspcnskas katedrāles uz Erceņģeļa Michaila baznīcu, spēlēja muziķa, dār­dēja bungas, dimdēja dižgaibalu! šāvieni. Ģenerā­lis Lassi, kas gāja tūlīt aiz ķeizarienes, bārstija tautai īpaši izkaltus zelta un sidraba žetonus. Bez tam augstākās personas tika apbalvotas ar šim gadijumam izkaltām medaļām.

Kronēšana nobeidzās ar svinīgu mielastu Gra­nātu palatā. Tautu ārpusē pamieloja ar ceptiem vēršiem, kas pildīti ar putnu gaļu u'n padzirdināja ar balto un sarkano vīnu no ierīkotiem fontā­niem. Galmam, un augstmaņiem bija sarīkotas visādas izpriecas.

Nav aprakstamas tās jūtas, kas tais stundās bangoja Katrīnas sirdī. Viņai pašai bija brīnums, kur viņai bija radies spēks šos neaizmirsta,mos brīžus pārdzīvot — tik ļoti daudz prieka, goda, varas un bagātības apziņas sakopojumu. Gara acīm paslīdēja secen visa pagātne, senā bērnība. Pēc mātes nāves pamesta, nievāta, stumdīta un grūstīta sērdiene, kam jācieš aukstums, bads un visādi trūkumi. — toreiz. Milzīgas liel­valsts valdniece, lielvalsts, kur saule nekad ne­noriet — tagad. Cik neizdibināmi Dieva ceļi! V iņa apzinājās skaidri un gaiši, ka šis ārkārtīgais gods viņai nācis nepelnīts. To viņa sev izskaid­roja vienīgi ar visvarenā Dieva žēlastību. Tāpēc ar pateicības pārpildītu, dvēseli viņa vērsa acis augšup, no kurienes nāk viss labs.

Ar savu dzīvi un darbiem Pēteris bi ja pierā­dījis, ka viņā slēpās daudz labsirdības un gara diženības, bet arī daudz mežonības, asinskāros un cietsirdības. Lielās rūpēs par tautas nākotni viņš nesa neskaitamus asiņu upurus. Dusmu1 lēkmēs ne vienreiz vien Pēteris bija līdzinājies sanikno­tam zvēram. Tādos brīžos neviens neuzdrošinā­jās caram tuvoties. Vienīgi Katrīnai bija drosme iet viņam klāt. Tad viņa glaudi ja tam matus, pa­ņēma viņa galvu rokās un spieda sev pie krūtīm. Un kā par brīnumu, plēsīgais zvērs ievilka asos nagus, palika domīgs, mierīgi atļāva sevi glaudīt un klusēdams klausījās sievas mierinājuma vār­dos. Izlikās, itin kā Katrīnai būtu kāds noslēpu­mains pārdabisks spēks apslāpēt šā cilvēka ugu­nīgo dusmu uzliesmojumus un padarīt to rāmu un cilvēcīgu. Vispār ņemot, viņai, Katrīnai, Pē­teris bija parādijis daudz mīlestības, neievērojot varas vīru, tuvinieku un citu ļaunos ietekmēju­mus. Un beidzot viņš bija tas, kas bez mazākā pamudinājuma, bez jebkāda mājiena, pats uz sa- vn iniciatīvu bija sagādājis tagad viņai šo nedzir­dēto pagodinājumu. Un tāpēc Katrīna bija Pē­terim bez gala pateicīga. Jo, kas daudz ir mīlē­jis, tam daudz top piedots. Aizmirstas bija. tās mežonīgās scēnas, kad Pēteris dusmās bija plosī­jies kā tīģeris, kad bija dragājis mēbeles un visu. kas pie rokas, kad bija jābīstas, ka nositīs viņu pašu. Bija taču reiz cars Jānis Bargais no­sitis savu miesīgo dēlu. Jāņa Bargā asinis kūsāja arī Pēterī.

Bet tagad vienīgi pateicība uu varena brāz­maina mīlestība pret šo lāgiem briesmīgo cilvēku pildi ja Katrīnas sirdi.

—    Katiņ, vai tu esi apmierināta? — vaicāja Pēteris sievai, kad palikās ar viņu divatā.

—    Mans valdniek un pavēlniek, — izsaucās Katrīna, noslīgdama pie vīra kājām, — es nesa­protu, ar ko esmu izpelnijusies tādu godu. Kāpēc man, nabaga sērdienei Dievs piešķīris tik varenu vīru, kāda otra nav starp miljoniem. Mana sirds draud pārplīst no pateicības jūtām pret tevi.

Esi pateicīga. Dievam, kurš mūs savedis kopā un mūsu sirdis kā divus vīna kausus1 pielē­jis ar mīlestību. Mana sirds ir sarkanā vīna, ta­va — baltā vīna, saldā mīlas vīna pilnas. Ja esmu izraudzījies tevi un nevienu citu par savu sirds draudzeni, tad tas nozīmē, ka. arī tu esi brīnum- reta sieviete. Kas attiecas uz to, ka es esmu pie­dzimis valdnieku pilī, tu — nabadzīgā dzīvoklī, tas nav svarīgs. Pēc maniem ieskatiem, Dievs vi­sus cilvēkus radijis vienādus, tas ir — a.r vicnā<- dām tiesībām dzīvot. Un dzīves augstumos cil­vēks paceļas nevis ar savu dzimumu, nedz mantu, bet ar savu rakstura stingrību, ar savu enerģiju un gara spējām. Ja kur notiek citādāk, — tanī tā nebūs būt un tas uz labu neved. Tāpēc, kā re­dzi, es tuvinu sev un ceļu augstā kārtā un godā visādu šķiru cilvēkus, arī viszemākā stāvokļa ļaudis, ja viņi mīl darbu un-ir saprātīgi. Menši­kovs bija senāk pīrāgu pārdevējs, tagad viņš ir feldmaršals. Divjērs bija kuģa puika, kura veik- liba uz kuģa, man, braucot no Holandes, ļoti ie­patikās. tagad tais ir ģencralpolicijmeistars. Ja- gnžins'kis bija kancelejas žurka — sīks rakstve­dis, tagad viņš ir ģenerālprokurors. Un tādu ir simti un tūkstoši. Es pats strādāju un mīlu cilvē­kus, kas grib un spēj strādāt.

—   Jā, es arī biju kādreiz mācītāja Glika au­džumeita, viņa saimniecības pārzine, bet tagad esmu Krievijas kronēta ķeizariene — pateicoties iev, mans sirdsmīļais. Tā tad man ir jādomā, ka es arī gribu un varu strādāt, — smējās Katrīna.

—   Tas ir taisnība. Tu gribi un spēj strādāt. Savā darbā, savos pienākumos tu ieliec visu sirdi — un par to es tevi mīlu un estnu paaugstinājis,— jautri atbildēja Pēteris un cieši spiezdams sievu pie krūtīm, karsti skūpstija. viņu.

Pēc garīgā, ceremoniālā, vairāk dienu no vie­tas turpinājās svinības, mielasti un dzīres, dejas un dažādas izpriecas. Un nevien pilī, galma, ļau­dīm, bet arī vienkāršiem ļautiņiem bija sarīkotas maskarādes, mākslīga uguņošana, joku spēles un visādi citādi prieki.

Šāds notikums, kur top kronēta sieviete, bi ja Krievijā jauns. Vienīgi tā sauktā Dmitrija Vilt- vārža sieva (Krievijas juku laikos), Sandomiras vojevoda Mnišeka meita Marina bija līdzīgā kār­tā kronēta. Izņemot viņu, tādu godu nebija pie­dzīvojusi neviena Maskavas valsts valdnieku — lielkņazu un caru — sieva.

It kā gribēdams pasvītrot, ka Katrīnai tagad tāda paša vara kā ķeizaram, Pēteris lika, lai viņa piešķir grāfa tituli slepenpadomniekam Pēterim Andrejevičam Tolstojam.

Par Katrīnas kronēšanu krievi vēl ilgi un plaši spriedelēja un ruināja visdažādākā veidā un no dažādiem viedokļiem, pieminot to visu gan ar labu, gan ļaunu.

l ikās, ka ķeizaru pāra laimes saule spīd mākoņu neaizēnota. Tā tas tiešām bija. Bet tā tas neturpinājās ilgi.

Tā paša gada rudenī māca gadijums, kur cars I'ēteris kļuva augstākā mērā ar savu sievu Katrī­nu neapmierināts.

V

Tuvinieki pēdējā laikā novēroja, ka ķeizara raksturā notikusi kāda pārmaiņa. Viņš bieži kļu­va kluss, skumīgs un atrāvās vientulībā. Redzot caru drūmu, ministri baidijās uzsākt sarunas par valsts lietām. Ķeizars sauca pie sevis te garīdz­nieku, te ārstu. Tad atkal lāgiem nodevās mežo­nīgai uzdzīvei, nejaukām orģijām, pulcinādams ap sevi jokdarus un «visžūpiskās draudzes» lo­cekļus.

Beiz, kad cars atkal žūpoja savu pudeļu bied­ru kompānijā, viņš piegāja pie grāfa Tolstoja, papliķeja viegli ar plaukstu pa viņa pliko galvu iin teica:

Galva, galva, tu sen būtu nocirsta, ja tu nebūtu tik gudra!

Ķeizars labi zināja, ka viņa valdības sākumā Tolstojs bi ja atradies viņa ienaidnieku pusē, bet drīz vien kā tālredzīgs cilvēks apsvēris, ka cīņā starp vecajiem uu jaunajiem ieskatiem ņems virs­roku jaunie ar caru priekšgalā. Tāpēc bija steig­šus savus ieskatus grozījis par labu caram. Bū­dams jau vīrs brieduma gados, bija devies uz ār­zemēm mācīties zinātnes un no tā laika ar lielāko dedzību, ari careviča Alekseja lietā, centies izda­rīt caram pakalpoj umus.

Pēc kronēšanas svinībām Pēteris un Katrīna atgriezās uz Pēterburgu. Tur vajadzēja gatavo­ties uz citām svinībām. Viņu vecākā meita, liel- k ņaze Anna jau bija līgava un tagad taisi jās sa­derināties ar Holšteinas hercogu Kārli-Friarichu, nelaiķa Zviedrijas karaļa Kārļa. XII radinieku.

Pēteris veda savu parasto dzīvi. Ar visu spa­ru tas nodevas valsts darbiem, bet lāgiem sarīko­ja iedzeršanu.

Augusta beigās ķeizars piedalījās Ca.rskoje- Selas baznīcas iesvētē. Pēc tam notika dzīres, kas turpinājās vairāk dienu iu> vietas. Neskaitot ci­tus dzērienus, vīnu vien viesi izdzēra trīs tūkstoši pudeļu. Kur nu vēl degvīns un alus! Cars un viņa. žūpu biedri tur verdziski karlpoja Ba.kckum. Un tās bija b a z n i c a s i e s v ē t e s svinības!

Nav brīnums, ka pēc tādām svinībām Pēteris saslima. Veselu nedēļu cars nogulēja gultā. Atla­bojies, devās uz Šliselbu.rgu. Tur atkal tika me­žonīgi dzerts, jo svinēja cietokšņa ieņemšanas gada dienu.

No turienes Pēteris aizbrauca uz Oloņecas dzelzs lietuvēm. Juzdamies spirgts un enerģisks, neskatoties uz alkohola plūdiem, kur beidzamajās nedēļās bija peldējis, cars pašrocīgi tur izkala trīs pudi smagu dzelzs stieni. Tad devās uz Nov- gorodu, bet pēc tain uz Stāruju-Rusu aplūkot sāls rūpniecību. Tālāk brauca uz L'adogas kanāļa rakšanas vietu, kur zem ģenerāļa Minicha vadības strādāja milzums cilvēku. Ar darba sekmēm cars palika ļoti apmierināts. Darbi virzījās uz priek­šu daudz ātrāk un izmaksāja daudz lētāk, patei­coties tam, ka tur nodarbināja kareivjus. Agrā­kais darbu vadītājs to nebi ja iedomājies. Tāpēc — ar algotiem strādniekiem — darbi bija gājuši visai gausi.

šis ceļojums vilkās vairāk mēnešu. Cars bija jau nodomājis atgriezties uz. Pēterburgu, bet pē­cāk, pārdomājis, devās uz Sesiroriackui aplūkot turienes metairiipniecības ietaises.

Ņevns grīvā, pie Lachtas sādžas, Pēteris ie­raudzīja, ka vētra tizdzinusi sēklī kuģi. kas brau­ca no Kroņšiates. Cars lika savam kuģim braukt turp, lai apdraudētiem sniegta palīdzību. Rādot priekšzīmi apakšniekiem. Pēteris pats metās ūdenī līdz jostas vietai un kopā ar matrožiem pūlējās

«varējušo kuģi novilkt no sēkļa. Viņa acu priek­ša viļņi aiznesa vairākus cilvēkus, kas strādāja kopā ar caru.

Kā vienkāršs matrozis, ķeizars nostrādāja ūdenī cauru nakti. Viņš bija apmierināts, ka iz­glābta dzīvība divdesmit cilvēkiem.

Bet bija oktobra beigas. Saltajā ūdenī tik ilgi izraircis, Pēteris no rīta sajuta, ka viņu krata drudzis. Tad, atmetis nodomu braukt uz Sestro- riecku, lika atgriezties mājup, uz Pēterburgu.

Katrīna sēdēja buduārā un gatavoja vīram dāvanu uz dzimšanas dienu. Ar zelta un sidraba stīgām viņa izšuva rītkurpju virsas. Izšuvums attēloja kuģi ar uzvilktām burām.

Pāžs-dežurants pieteica kambarkungu Monsu.

—  Lai ienāk, — ai ļāva ķeizariene.

Vilims Monss, ienācis buduārā, valdnieeeaļ

priekšā zemu paloci jās.

—  Sēsties, Vili, — sacija Katrīna un sniedza j tam roku skūpstam.

Monss bija Katrīnas apanažu muižu pārvald­nieks. Tas bija Pētera senākās sirdsdraudzenes Annas Monss brālis. Caram māsu atmetot, Vilims tomēr nebija nobīdīts pie malas.

Monss bija stalts un skaists vīrietis, pašos spēka gados. Katrīnai patika skatīties viņa dai­ļajā, no dzīves prieka starojošā, pastāvīgi jaut­rajā, atklātajā sejā. Viņa dažkārt sevi pieķēra pie domām, ka nav pret Monsu gluži vienaldzīga. Bet tādas domas kā vasarā uzbāzīgas mušas, viņa dzenāja projām. Taču neturēja par vajadzīgu šo zaļoksni no sevis attālināt, neiedomādamās, ka tas var kļūt viņai bīstams.

Kā valsts darbinieks Monss bija nenozīmīga personība. Šķilās, ka viņš pats samīlējies savā .skaistajā ģīmī. Tā dzīvē parasta lieta, ka skaisti vīrieši top iedomīgi. Tā airī Monss par sevi do­māja lielas lielas.

Kā Katrīnai, tā Pēterim, bija zināms, ka viņš lielas ar savu tuvumu caru pārim. Bet viņam bija tā īpatnība, ka ar savu jautrību un jokiem tas mācēja izklaidēt citiem nelāgu omu un drūmu gara stāvokli.

Monss bija atnācis ar ziņojumu par ķeizarie­nes muižu stāvokli. Katrīnai nebija noslēpums, ka muižu pārvaldīšanā Monsam nav gluži skaid­ras rokas. Izlietojot ķeizarienes labvēlību, viņš iedzīvojās ne visai godīgā ceļā. Bet droši vien starp valsts darbiniekiem, sevišķi augstu amatu personām tolaik kas zina vai atradās cilvēki, kas no «bezgrēcīgiem» ienākumiem izvairijās. Pēteris gan pret valsts apzadzējiein veda niknu cīņu. Ilgi visiem stāvēja atmiņā cara rīkojums attiecībā pret Sibirijas ģenerālgubernatoru' kņazu Gagāri- nu, kurš bija pat piedalijies cara un Katrīnas kā­zās. Kad izmeklēšanā bija noskaidroti Gagārina noziegumi un pats tas bija atzinies, tiesa piesprie­da viņam nāves sodu pakarot. Citiem pair biedi­nāšanu, Pēteris, pie sprieduma konfirmacijas bija uzlicis rczoLuciju, lai līķis pie karāta­vām karātos trīs mēnešus. Pēc da­žām dienām caram ziņoja, ka valgs pārtrūcis un līķis nokritis. Nelaiķa tuvinieki lūdza atļauju lī­ki apbedīt. Bet Pēteris, labi saprazdams, ka val­ga pāri rūkšana notikusi ar nelaiķa kņaza piede­rīgo līdzdaību, ļoti sašutis, pavēlēja nokalt stipru dezlzs ķēdi, pakārt ķēdē līķi un noturēt tanī līdz agrāk noteiktam termiņam.

Bet, kā redzams, nelīdzēja visi drakoniskie sodi. Valsts darbinieki zaga kā agrāk — ikviens pēc savām tieksmēm un spējām. Pats ķeizara draugs, kņazs Menšikovs ne vienu vien reizi tika pieķerts mantkārīgās blēdībās …

Ko darīsi — kur cērt, tur skaida lēc.

Tāpēc valdniece šo .Monsu vājību izlikās ne­redzot.

Novērojot tādu Katrīnas izturēšanos pret

Monsu, galma ļauclis viņu dēvēja par ķeizarienes mīluli.

Mans» Lij visai rosīgs uin kustīgs. Arī re­ferējot viņam. Lija grūti uz vietas nosēdēt. Tāpēc Katrīna Lija atvēlējusi viņam referēt stāvot vai staigājot pa istaLu.

Katrīnai Lija nelabs paradiums. Kad pie vi-! ņas ieradās ministri vai citi pazīstami augstmaņi, viņa mēdza tiem aptaustīt kabatas un kā maza meitene apvaicāties, vai viņai atnestas konfektes? Ne visai glīti tāda paraša piestāv mazai meitenei.' Turpretim solidai dāmai, vēl jo vairāk kronētai valdniecei tā visādā ziņā nosodāmā. Bet Katrīna, būdama liela saldumus kārumniece, ieskati ja to par nevainīgu joku starp tuvu pazīstamiem cil­vēkiem. Savā naivajā labsirdībā viņa nemaz ne­iedomājās, ka tāds paradums ir nevien nepatī­kams, bet var kļūt arī ļoti bīstams.

Tā arī torīt. Kad Monss bija galveno patei­cis, viņa piegāja tam klāt un taustīdama kabatu, vaicāja:

— - Nu, Vili, vai tu konfektes man atnesi?

Kamēr viņas rokas kavējās pie kambarkunga apģērba, aiz viņiem pavērās durvju aizkars un uz sliekšņa parādi jās kāda vīrieša stāvs. Tas bija pats ķeizars, kurš bija, pārbraucis no ceļojuma, ļ

Baumas par Katrīnas un Monsai it kā tuvajām attiecībām jau senāk bija nejausi nākušas caram ausīs. Tāpēc tagad viņš bija nācis uz ķeizarienes istabām ar zināmu nolūku, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms aizbraukšanas bija saņēmis anonimu vēstuli, kurā bija brīdināts, lai uz brašā kambar­kunga godīgumu un ķeizarienes uzticību daudz nepalaižas.

Ieraudzīdams tagad Monsu un; Katrīnu gluži cieši kopā, Pēteris iedomājās, ka viņi mīlas kaislē tur stāv apkampušies un laikam skūpstās. Mirklī viņam, uznāca lielas dusmas. Kā arvien dusmu li kmēs, viņam sāka sejas muskuļi konvulsīvi raus­tīties. Bet ar pārcilvēcīgu spēku viņš savaldi jās.

Dažas sekundes viņš stāvēja kā sastindzis, lai gan žults iekšā vāri jās. Tad, žigli apgriezies, cars tik­pat klusām kā atnācis aizsteidzās. Grīdsegas klu­sināja viņa soļus.

Tie abi buduārā, jokodamies, nemaz nebija cara atnākšanu pamanijuši, Monss stāvēja ar muguru pret durvīm, bet Katrīna, būdama mazā­ka par viņu augumā, nevarēja ieraudzīt vīru, jo kambarkungs tai stāvēja priekšā.

Aizgājis uz savām istabām, Pēteris ar lielu piespiešanos nomierinājās. Dežūristabā esošie galminieki gan bija redzējuši caru ejot uz ķeiza­rienes buduāru, bet neredzēja, kas notika aiz portjerām. Tāpēc tie nesaprata, arī cara ērmoto izturēšanos, kad tas. tikko apstājies durvīs, tūdaļ bija steigšus aizgājis projām. Un ja arī kāds no viņiem to bija sapratis, tad ne pair ko neuzdroši­nājās iejaukties un ķeizarienei par to pateikt. Viņiem tādās lietās bija piedzīvojumi. Tie ļoti la­bi zināja, kādēļ cilvēkam dotas divas acis un di­vas ausis, bet tikai viena mute, viena mele.

Lai gan Pēterim dusmas iekšā mutuļoja, viņš centās tās neizrādīt.

Kad pēc krietnas stundas viņš atkal atnāca uz buduāru, tad, pavēsi apsveicinājies, viņš apvaicā­jās par meitenēm un par mājas dzīvi. Tad saraus­tītos teikumos šo to pastāsti ja par ceļojuma pie­dzīvojumiem..

Neteikdams par pirmītējo apmeklējumu sie­vai ne pušplēsta vārda, cars vakaru pavadija tu­vāko galma cilvēku sabiedrībā, kur bija arī Monss, kam nemaz nebija jausmas, ka pār viņa galvu savelkas tumši negaisa mākoņi. Pēteris jau viņa likteni bija izlēmis.

Pulksten deviņos ķeizars atlaida tuviniekus, teikdams, ka iešot gulēt.

Pārbraucis mājā, Monss izģērba mundieru un novilka zābakus. Uzvilcis rīlsVārkus un uzmau­cis mīkstas tupeles, viņš atlaidās uz dīvana un aizsmēķēja pīpi.

Bet bija pagājis tikai īss brīdis, kad ienāca ģenerālmajors Andrejs Ivanovies Ušakovs, ķei­zara slepenās kancelejas priekšnieks. Tas Monsu ļoti pārsteidza.

Ušakovs atprasīja Monsam: zobenu un atslē­gas, kas nozīmēja arestu. Aizzīmogojis rakstam-alclu, viņš pavēlēja Monsam, lai brauc tam līdz.

IŠakovs viņu aizveda uz savu dzīvokli. Tur Monss ieraudzī ja, caru, kurš tā tad nebija vis licies gulēt.

— Tu arī te? — gluži nevainīgā balsī apvai­cājās viņš Monsam, uzmetis tam; nicināšanas pil­nu skatienu.

Monsu apcietināja un otrā dienā ķeizariskās kancelejas kabinetā nopratināja, uzdodot dažādus jautājumus ķeizarienes muižu pārvaldīšanas lie­tās. Pret viņu izvirzija apvainojumus blēdībās un zādzībās.

Ieraugot tur atkal ķeizaru, Monss ar izbailēm nojauta, ka viņam draud lielas briesmas. Tas vi­ņam bija tik smags belziens, ka viņš noģība. At­žirga tikai pēc tam, kad atsauktais feldšers tam uizcirta āderi un nolaida asinis.

Nākamajā dienā viņu atkal kveršināja, pie­draudot ar moku) solu. Spīdzināšana tolaik bija neizpaliekami saistīta ar katru noziedzīgas darbī­bas iepriekšēju izmeklēšanu. Un arvien deva vē­lamos rezultātus. Gandrīz katrs, spīdzināts, at­zinās viņam inkriminētos noziegumos, jebšu arī nebūtu ne sapņos to9 pastrādājis. Monss bija no labas dzīves izlutināts cilvēks. Viņš nepielaida pat mēģinājuma. Lai netiktu mocīts, viņš atzi­nās, ka no dažām ķeizarienes muižām piesavinā­jies nomas maksu un pieņēmis kukuli no kāda zemnieka, ielikdams to ķeizarienes zirgu staļļa puiša vietā.

Bīdamies, ka nopratināšanā nejauši var uz­peldēt kaut kas par Monsa u'ni Katrīnas intīmiem sakariem, — Pēteris Monsu nopratināja personīgi pats.

26. oktobrī Monsu ieslodzīja Pētera-Pāvila cietoksnī.

1724. g. novembra pirmajās dienās pa Pēter­burgas ielām un laukumiem staigāja nodaļa zal­dātu ar ierēdni un bundzinieku priekšgalā. Kad uz bungu troksni saskrēja ļaudis, ierēdnis tiem pasludināja:

Katrs, kas devis kambarkungam Vilimam Monsam vai viņa māsai, ģcneralietei Matronai Balk kādus kukuļus, vai zina kādu citu, kas tiem kukuļus devis, lai paziņo priekšniecībai, citādi tiem draud bargs sods.

Monsam tomēr bija arī savi nopelni. Par sir- (ļību kaujās pie ķesnojes un Poltavas cairs bija viņu 1711. g. iecēlis par savu personīgo adjutan­tu, bet vēlāk 1716. g. — par kambarkungu.

Bet ieceltā tiesa, labi zinādama ķeizara vēlē­šanos Monsu pazudināt, 14. novembrī piesprieda tam nāves sodu.

Pēteris aizbrauca uz cietoksni pio Monsa, lai pirms viņa nāves no tā atvadītos. Šķiroties, cars nelaimīgajam teica vāciski:

—   Ich bedauere sehr dieb zu verlieren, aber es kann nun einmal nicht anders sein. (Es ļoti nožēloju, ka man tevi nākas pazaudēt, bet tas ne­var citādi būt.)

Kad Pēteris atgriezās pilī, Katrīna mēģināja izlūgt, lai Monsu apžēlo.

—   Bet, Pēterīt, par ko tu tik ļoti dusmojies? "Vai tad Monsa noziegumi patiešām tik smagi, ka nevar viņam piedot, vai vismaz viņa dzīvību ap­žēlot?

Bet cars par to briesmīgi sadusmojās. Tāda sievas aizlūgšana viņu tikai nostiprināja aizdo­mās, ka starp viņa sievu un Monsu pastāvējis kāds intims sakars.

—Ciet klusu! — trakās dusmās viņš uzkliedza sievai. — Nemaz nemēģini šo netīro blēdi mazgāt baltu! Te ir rēķins taisīts bez saimnieka. Es vēl netaisos miri. Vēl esmu Krievijas patvaldnieks un mācēšu auna rauga saliekt ikvienu, kain prāts nesas uz, noziegumiem mm netiklībām. Paskaties uz šo spoguli: cik mākslīgi tas izstrā­dāts, cik sniialki slīpēts. Tas ir manas pils lielā­kais greznums. Bet palūko — es gribu un es to iznīcinu!

To teicis, cars pa,ķēra no kamīna smagu vāz' un ar tādu sparu trieca lielajā vemeciešu.1 spogulī, ka ir vāze, ir spogulis sašķīda sīkās lauskās.

Izdzirdusi milzīgo troksni, no blaļkus telpā saskrēja pāži, dežurējošais ģenerālis, galma dā mas un sulaiņi, lai paraudzītos, kas noticis. Bet ieraudzījuši ķeizaru tik briesmīgi saniknotu, tie visi klusītēm mānijās projām, lai nenāktu vald­niekam acīs.

Iztrakojies, Pēteris mazliet aprima.

Katrīna nu skaidri redzēja, ka Monsam vairs glābiņa nav. Uzmācās drausmas un bailes par pa­šas dzīvību. Viņai bija sirdis tik pilina, ka nāca raudas. Bet no piedzīvojumiem viņa zināja, ka Pēteris tādās reizēs asaras nevar ciest. Tik ļoti saniknojies, vīrs varēja arī viņu iznīcināt. Vai, sadragādams spoguli, viņš nebija licis to viņai skaidri saprast?

Ar lielu gribas spēka saspīlējumu Katrīna ap­spieda uzmācīgās asaras. Nogaidijusi katlu brīdi, kad Pēteris vairs nelamājās, bet savilcis pieri dzi­ļās grumbās, lieliem soļiem staigāja pa istabu, vi­ņa, saņēmusi dūšu, ierunājās:

—   Vai tagad tava pils izskatās skaistāka?

—    Šobrīd, nē. Bet spogulis nav tāds greznuma priekšmets, ko nevarētu atjaunot. Ir tādas grez­numlietas, ko atjaunot nevar. Labi, ka manas dusmas tās neiznīcina.

Un viņš ļoti zīmīgi paskati jās uz sievu.

Katrīna redzēja, ka vētra ir pārgājusi. Pa­zemīga, padevīga, viņa izstiepa rokas pretim vīram.

—    Piedoti, mīļais, ka negribot esmu tevi sa­kaitinājusi.

Pēteris šo pretimnākšanu nenoraidīja. Sirsnī­ga draudzība viņu starpā gain neatplauka. Bet iestājās, vismaz pamiers.

Taču, neraugoties uz samierināšanos, Pēteris palika pie savas apņēmības un sievas lūgumu neievēroja..

16. novembrī izpildi ja nāves sodu un sodi ja arī Monsa noziegumu līdzvainīgos.

Pulksten desmitos no rīta V i ļimu Monsu mā­cītāja pavadībā izveda uz laukuma, kur bira sa­pulcināts milzīgs ļaužu pūlis. Reizē izveda tur­pat arī citus notiesātos.

Briesmām, draudot, Monss izrādi ja lielāku vī­rišķību, nekā to no viņa varēja sagaidīt. Viņā at­modās varoņgars, kāds to bija apdvēsmojis kaujās pie Ļesnojes un Poltavas. Droši un stalti viņš uz­kāpa uz ešafota. Nometis kažoku, viņš mierīgi noklausijās sava nāves* sprieduma nolasīšanā. Tad paklani jās tautai un nolika galvu uz bendes blu­ķa. Nākamajā mirklī gaisā pazibēja spožais cir­vis, un viņa galva aizripoja projām no rumpja.

Tad nāca kārta izpildīt sodu Monsa māsai Matronai Balka kundzei. Viņa lūdza caru, lai tas piedod. Bet Pēteris uz to neielaidās, atbildēdams:

—   Piedošana nestāv manā vairā

Taču sodu lika mīkstināt. Piespriesto vien­padsmit pātagas cirtienu vietā, viņš lika dot tikai piecus. Pēc tam ģeneralieti Balku izsūtī ja trimdā uz visu mūžu, uz Toboļsku, Sibirijā. Ģenenalietei bija divi dēli — viens kambarjunkurs, otrs —■ ķeizarienes pāžs. Arī tos degradēja par kareiiv- j iem.

Mājas sekretaram Stoļetovam deva četrpad­smit pātageirtienus un. uz desmit gadiem aizsūti ja uz Rogerviku katorgā. Cara pils jokdarim tva­nam Balakīrevam, kurš bieži bi ja smīdinājis Pē­teri un viņa tuviniekus, deva sešdesmit cirtienu un aizsūtīja uz trim gadiem katorgā uz Rogervi- ku. Spriedumā bija teikts, ka Balakīrevs, lūk, izvairīdamies no godīga darba, esot nodevies joku taisīšanai …

Otrā dienā pēc soda izpildīšanas Pēteris ar Katrīnu vizinājās pa pilsētu. Gribēdams Katrīnu kaitināt, cars lika kučierim, braukt gar soda vietu, kur uz staba bija uzsprausta Mon.su. nocirstā gal­va. Cars tīšām vēroja — kādu iespaidu darī sievai šis šausmu skats. Bet Katrīna izrādija ap brīnojamu pašsavaldīšanos. Nemaz nejaudama] sevi apmulsināt, viņa paskatijās vīram tieši acīs un noteica: ļ

— Cik bēdīgi, ka arī galmnieki var būt tik samaitāti!

Bet sievas nevainībai Pēteris neticēja un vi-; ņns aizraušanos ar skaisto kambarkungu viņai ga­līgi nepiedeva. Vai Katrīna mīlējusi Monsu līda neuzticībai viņam, Pēterim, — par to viņam pie» rādijumu nebija. Bet ka Monss mīlējis Katrīnu, tam cars domāja atradis apstiprinājumu. Uin pro­ti. nelaiķa papīros starp citu atrada kādu dzejoli vācu valodā, jo Monss bijis arī dzejnieks. Un šis dzejolis skanēja tā:

Und also Lieb ist mein Verderben Und heg' ein Feuer in meiner Brust. Daran zuletzt i cli docli muss sterben. Mein Untergang ist mir bewusst. Das mocht ich lieben wollen, "VVas ich gelt verehren sollcn. (Tā tad. mīlestība ir mans posts. Man krūtīs deg uguns. Tāpēc man beidzot jāmirst. Mana bojā eja ir man zinaina. Es gribēju to mīlēt, ko man tikai godāt vajadzēja.)

Tas iedvēsa Pēterim pret sievu dziļu rūgtu­mu. Viņš, kas pats neskaitamas reizes gan tālumā no mājas, gan savā pilī, dažkārt pat galma ļaudīm klāt esot, gandrīz sievas acu priekšā bija laulību pārkāpis, nevarēja pielaist pat domiu, ka arī sieva varētu kļūt kaut reizi neuzticīga viņam.

Lai sievai par to, varbūt tikai iedomātu ne­uzticība spītētu, Pēteris izdomāja savādu morā­lisku spīdzināšanas veidu. Viņš pavēlēja Monsa galvu ielikt ar spirtu pildītā stikla burkā un to turēt turpat pilī. Un kad sieva viņam aizdeva dusmas, viņš lika galvu atnest un parādi ja to Kat­rīnai. No baismīgā skata Katrīna dažreiz noģība. Vēlāk trauku ar Monsa galvui lika nogādāt uz mākslas akadēmiju, kur jau glabājās otra tāda paša greizsirdības upura — Marijas Hamiltones nocirstā galva.

Pēteris nejutās īsti vesels. Gandrīz pastā­vīgi tas bija nelāgā gara stāvoklī. Tagad viņa dusmas vērsās pret kabinetsekretaru Makarovu un kņazu Menšikovu. Makarovu apvainoja, ka viņš nav caram ziņojis par neapšaubami svarīgām lietām un esot ņēmis no lūdzējiem kukuļus, bet Menšikovu — dažādās blēdībās. Ķeizars Menši­kovu atcēla no militarkoleģijas prezidenta amata.

Visas šās nepatikšanas Pētera veselības stā­vokli, ka9 tā jau bija dragāts, pasliktināja vēl vairāk.

24. novembrī, ķeizarienes vārdia dienā, notika cezarevnas Annas Petrovnas un Holšteinas herco­ga Kārļa-Fridricha saderināšanās. Tad Anna no­zvērēja par sevi un saviem pēcnāeicm, ka atsakas no visām tiesībām uz Krievijas troni. Te nu bija redzams, ka troņa mantošanas lietā Pēterim bijis savs nodoms. Izdodot likumu, ka katrs Krievijas valdnieks pats ieceļ sev mantinieku, cars bija do­mājis izpildīt savu slepenu gribu, kuru pagaidām nevienam neatklāja.

VI

Ar bailēm Katrīna vēroja, ka Pētera veselības stāvoklis top ar katru dienu ļaunāks. Ārsti bija konstatējuši, ka Pēteris slimo ar pūšļa akmeni. Varbūt vēl viss būtu par labu izgājis, ja cars būtu pieturējies pie atturības. Bet viņš uz ārstu] aizrādi jumiem negrieza vērību un tiecās slimību] pārspēt ar varu. Viņš nevien nodarbojās ar paļ rastajiem, valsts darbiem, nedodams sev atpūtu, bet starpbrīžos piedali jās uzdzīvē ar saviem žūpu biedriem, nododamies pārmērībām..

Decembrī nomira «visžūpiskās draudzes*! priekšnieks. Vajadzēja sarīkot jauna priekšnieka vēlēšanas. Tas notika 20. decembrī, nelaiķa «kņa-i za-pāvesta» Zotova namā.

Vēlēšanu zālē bi ja uzstādīts tronis ar sešāi pakāpēm, tapsēts ar raibu drānu. Uz troņa bija] uzstādīta muca ar diviem krāniem, bet uz muca sēdē ja. Backchus. Blakām, bija vietas «visžūpiskāsļ draudzes» locekļiem. Otrā istabā bija sapulcēts! vēlēšanu «konklavs». Tur bija ierīkotas četrpad-ļ sm.it ložas. Istabas vidū stāvēja galds ar lāča un ļ mērkaķa tēliem, bet uz grīdas — muca ar vīnu tin trauki ar ēdieniem. Pēc svinīga cercmon.ial- gājiena. uz namu, cars ieslēdza «kardinalus»! Konklava istabā un durvis aizzīmogoja ar savu zīmogu. «Kārdināji» nedrīkstēja no turienes iz-| iet, kamēr ievēlēja jauno «pāvestu». Pēc katra stundas ceturkšņa tiem vajadzēja izstrēbt pa lienļj lai koka karotei degvīna. Otrā rītā. pulksten sešosļ Pēteris gāja «kardinaļus» izlaist. Izrādījās, kaļ tic ilgi nav varējuši vienoties par kandidātu un ilgi strīdējušies. Beidzot, nosprieduši lietu izšķirt ar lozēšanu. Loze kritusi provianta komisaram Strogostam. Tas bi ja uzsēdināts uz troņa un nu< visiem citiem vajadzēja tam skūpstīt, tupeli. Tad bi ja noticis jaunā «pāvesta» amatā ievešanas cere­moniāls. Nākamajā dienā sarīkoja svinīgu mie­lastu., kur visiem pasniedza vilkus lapsu, kaķu, lāču un peļu gaļu.

No visa tā skaidri redzams, ka, sarīkojot, tādu riebīgu ākstīšanos, cars ar saviem žūpu brāļiem! ņirgājās par romiešu-katoļu konfesijas tradīcijām.

172">. g. sākumā ķeizars saslima pavisam. Viņš vel tiecās strādāt valsts darbus, bet janvārī .slimība bija progresējusi i.ik tālu, ka Pēteris bi­ja spiests palikt gultā. Ķeizarui ārstēja Blūmen- trosts. Bet pret ielaisto slimību ārsta zināšanas kija bezspēcīgas.

Pieaicināja vēl ārstus — itālieti Lazareti un angli Ilornu. Lazareti izsacijās, ka caram kuņģī esot jēlums, kas jālikvidē operācijās ceļā. llorns un Bīūmentrosts tam nepievienojās. Beidzot tomēr viņi piekāpās, un llorns caru operēja. Slimnie­kam tūdaļ kļuva vieglāk. Bet drīz izrādījās, ka izcēlusies gangrena,

JN.u bija skaidri redzams, ka uz izveseļošanos vairs nav cerību. Tāpēc Pēteris sāka gatavoties nz nāvi: 22. janvarī lika pasaukt garīdznieku. J stabā, turpat gultas tuvumā, lika uzcelt saliekamu baznīciņu un noturēja dievkalpojumu. Tad slim­nieks pieņēma sv. vakarēdienu. Bet spēki zuda arvien vairāk. Viņš vairs nespēja aiz sāpēm kliegt, kā agrāk, bet tikai vaidēja,

26.  janvarī viņam kļuva vēl sliktāk. Cars atdeva rīkojumu atsvabināt no katorgas visus no­ziedzniekus, kas nav vainīgi pirmo divu punktu pārkāpšanā — slepkavībā un vairākkārtīgā laupī­šanā.

27.  janvarī ķeizars amnestēja visus tos, kam piespriests nāves sods un katorga par m.ilitarno- ziegumiem. Piedeva arī tiem muižniekiem, kas nebija ieradušies uz kontroli. Starp katorgā no­sūtītiem bija ne mazums nevainīgu cilvēku — da­žādu varasvīru atriebības upuru, kā arī tādi, ku­ru noziegumi bi ja īstenībā niecīgi.

Tad Katrīna izlūdza piedošanu arī Menšiko- va.ni. Kņazs mirstošajam monareham: viņa bei­dzamajās stundās atradās tuvumā kā draugs.

27. janvarī Pēteris izteica vēlēšanos nokārtot troņa mantošanas lietu. Viņš vēlējās savu pēdējo gribu uzrakstīt. Bet slimība jau viņu tā bija pār­ņēmusi, ka tam nebija vairs spēka. Klātesošie turēja viņam. roku. Ar lieliem pūliņiem, viss trī­cēdams, viņš uzrakstīja tikai divus vārdus: «At­dodiet visu …», bet tālāk netika,. Viņš lika pa­saukt meitu Annu Petrovnu. Bet kad princes atnāca,, tēvs nespēja vairs izrunāt ne vārda. Tas nevarēja vairs pateikt, ko bija domājis — kam lai atdod visu?

Taču agonija turpinājās vēl ilgi.

Pēteris nomira 1725. g. 28. janvārī pulksten sešos 110 rīta.

Tveras arehibīskaps Teofilakts Lopātinskis visu laiku skaiti ja miršanas lūgšanais, kamēr cars galīgi nostāja elpot.

Visas beidzamās dienas, līdz pat vīra nāves brīdim pie Pētera nepārtraukti atradās Katrīna. Kad viņš bija izdzisis, sieva aizspieda, tam acis. •

Tā neviens i nedabūja zināt, ko Pēteris bija gribējis iecelt par savu mantinieku. Pēc likteņa neizprotama lēmuma, to likumu, ka kairs Krievi­jas valdnieks pats personīgi ieceļ sev mantinieku, nedabūja izpildīt tas, kurš šo savādo likumu bija izdevis.

VII

Bet milzīgā valsts nevarēja, bez valdnieka pa­likt nevienu: dienu.

Vēl Pētera līķis gulēja turpat nāves cisās, kad augstmaņi, sapulcējušies, sprieda — kam jānāk tronī? Kam jātop par Krievijas valdnieku?

Augstmaņu domas dālijās.

Vieni gribēja tronī celt nelaiķa ca,reviča Alekļ \ seja dēlu Pēteri Aleksejeviču. Citi turpretim ' gribēja tronī redzēt Katrīnu.

Redzot, ka Katrīnas piekritēju ir vairāk, pre­tinieki ieteica kompromisu: lielkņazam Pēterim piešķirt ķeizara tituli, bet — tā kā viņš vēl maz­gadīgs — Katrīnu ievēlēt par reģenti.

Bet kņazs Menšikovs, grāfs Tolstojs un ģene- raladmiralis Apraksins tam pretojās. Grāfs Tol­stojs uzstājās ar pārliecinošu runu:

— Tāda rīcība izcels savstarpēju karu — ko jūs gribat novērst, — tāpēc ka Krievijā nav li­kuma, kas noteiktu mazgadīgu valdnieku pilnga­dību. Tiklīdz lielkņazu izsludinās par ķeizaru,— daļa muižniecības un liels daudzums vienkāršās tautas nostāsies viņa pusē, negriežot nekādu vē­rību uz reģenti. Pie tagadējiem apstākļiem Krie­vijai vajadzīgs vīrišķīgs valdnieks, stingrs valsts lietās, kurš mācētu uzturēt to nozīmi un slavu, kas iegūta ar ķeizara ilggadīgiem pūliņiem, un kurš reizē ar to atšķirtos ar žēlsirdību, savu tautu darīdams laimīgu un valdībai padevīgu. Visas tās vajadzīgās īpašības ir apvienotas ķeizarienē: viņa piesavinājusies spējas valdīt no sava laulātā drauga, kurš uzticēja viņai visus visdziļākos no­slēpumus. Viņa neapstrīdami ir pierādījusi savu varonīgo vīrišķību, savu augstsirdību un savu mīlestību uz tautu, kurai sagādājusi bezgalīgus labumus vispārīgi un atsevišķi nevienam nav no­dari jusi nekāda ļaunuma. Turklāt viņas tiesības apstiprina svinīgā kronēšana, zvērests, ko devuši viņai tanī nolūkā visi pavalstnieki, un ķeizara manifests, ar kuru kronēšana izsludināta.

Grāfa izteiktajām, domām, pieslējās arī feld­maršals kņazs Repņins un kanclers grāfs Go- lovkins.

Lielu trumpi deva Katrīnas piekritējiem rokās mitropolits Teofāns. Tas zvērēstveidīgi aplieci­nāja, ka Pēteris uz nāves gultas pie sv. vakar­ēdiena viņam izteicies, ka par savu pēcnācēju grib Katrīnu.

Tad ieskatīdams lietu par izšķirtu, ģeneral- admiralis Ap raks i ns — kā vecākais senators — pasludināja K a t r ī n u par valdošo ķeizarieni.

Saprotams, ka grāfs Tolstojs tā rīkojās savās personīgās interesēs. Viņš bija visai svarīgu lo­mu spēlējis careviča Alekseja lietā, to pierunā­dams atgriezties no ārzemēm, uz Krieviju, un pē­cāk arī parakstijis Alekseja nāves spriedumu kā devītais pēc kārtas. Tā i aci viņam I>i.ja pilnīgi dibināts iemesls aizkrustot Alekseja dēlam Pēte­rim ceļu uz troni, baidoties no lielkņaza atriebī­bas.

Menšikovam savukārt bija iemesls atbalstīt Katrīnu. Pirmkārt, Katrīna taču nupat pirms Pētera nāves bija izlūgusi no cara viņa apžēloša­nu un tā izglābusi Menšikovui no posta, kauna un varbūt pat no nāves briesmām. Otrkārt, Menši­kovs kā tiesas priekšsēdētājs bija pirmais parak­sti jis Alekseja nāves spriedumu.

Gluži dabīgi, aiz pateicības jūtām Menšikovs pieķērās Katrīnai. Ņemot vērā to izcilo stāvokli, kādu kņazs bija ieņēmis Pētera valdības laikā, tagad, pie Katrīnas, viņš jutās vēl lielmanīgāks, JVo Pētera tomēr viņam bija bailes bijušas, jo tas savā bardzībā, kad viņam — kā mēdz teikt — dūša par daudz bija aizkarta, varēja novest viņa, Menšikova, galvu zem bendes cirvja. Ja cars bi­ja spējīgs nobendēt dēlu Alekseju, savu miesa un asinis, tad nevarēja pielaist pat domu, ka viņš to pašu nevarētu izdarīt ar savu draugu. Tagad bargais cars bi ja miris. Valdija Katrīna. Bet tā bi ja. tikai glezna sieviete, turklāt parādā daudz pateicības viņam, Menšikovam,. Un tā tad — no ķeizarienes viņam nebija ko bīties.

Menšikovs, neskatoties uz to, ka bija no dabas apdāvināts ar diženu prātu, padevās savai varas, bagātības un slavas kārei tik lielā mēra, ka sa­sirga ar lieluma manīju. Citiem galma varas vī­riem no kņaza sāka mesties bail.

Gudrs bi ja Menšikovs, — to nevarēja noliegt pat viņa pretinieki. Tā arī apspriežot troņa man­tošanas jautājumu, kņazs, savu piekritēju atbal­stīts. nebi ja vis palaidies uz savu un savu domu biedru daiļrunību vien, bet, lai nodrošinātu sava nodoma izdošanos, spēris vēl citus enerģiskus soļus.

Ar ķeizarienes piekrišanu, pilī bija šai laikā sapulcēti visi padevīgie gvardes virsnvvki, bet

āru, pils pagalmā, stāvēja Lieli spēki gvardes ka­reivju. Tie ar bungu rībināšanu bija iedvēsuiši Katrīnas pretiniekiem drausmas u:n piespieduši tos jo drīzāk piekāpties. Citādi kas zina vai strīdi hiitu tik ātri izbeigušies.

Tā Katrīna bija aizsniegusi varas, bagātības un slavas visaugstāko kalngalu.

Bet kad pēc Pētera bērēm viņa savu stāvokli pārdomāja, viņa jutās it kā vīlusies, it kā neap­mierināta. Un nav par to jābrīnās. Tāda parā­dība novērota cilvēka dabā. Dzīve mums rāda, ka tā mēdz notikt gandrīz aizvien un visur. Katrs cilvēka spraustais mērķis izliekas mirdzošs un krāšņs tik ilgi, kamēr nav sasniegts, liet kad cil­vēks to sasniedzis, mērķa spožums, skaistums un pievilcība nobāl un izgaist. Mērķis, kad sasniegts, pazaudē savu burvību.

Tā tas bija tagad ar Katrīnu. Vai viņa, kļu­vusi par patvaldnieei-ķeizaricni, bija laimīga? Uz šo jautājumu nemaz nevarēja, uzreiz atbildēēt, jo tas bija ļoti komplicēts.

Nebija noliedzams, ka tagad viņai bija rokas atraisītas, ko līdz šim bija turējis saitēs Pēteris. Bija miris viņas vīrs, šis noslēpumainais, divda­bīgais cilvēks, kurai gudrību, bija aptumšojuši ne mazums muļķīgu, darbu un kura eēlsirdība bija maini j tīsies ar šausmīgām zvēri šķībām. Šis cil­vēks bija bijis viņas lietuvēns, bet reizē ar to viņas atbalstītājs, sargs un aizstāvis, viņas stipri­nātājs un vilcējs augstumos.

Analizējot savu temperamentu un savu rak­sturu. Katrīna atrada, ka viņai tomēr nav to spē­ju, kādas prasa milzīgas valsts valdnieces stā­voklis.

Viņa bija pratusi pielaikotie» Pēterim, mācē­jusi reizēm savaldīt to saniknoto lauvu. Jebšu tas bija bieži arī viņu apdraudējis, tomēr nebija tai uzbrucis un viņu saplosijis.

Tagad viņai kļuva skaidrs, ka ar visu savu atjautību un drosmi, viņa bijusi tikai efeja, kas tinusies ap vareno ozolu. Likteņa asais cirvis bija ozolu nogāzis. Palikušai bez balsta, nu efe­jai bija jāpielūko, ka neaizietu bojā. Slepenu ienaidnieku, kas dzenas viņu iznīcināt, ir daud Kur dabūs viņa jaunu balstu?

Viņa bija dzemdējusi Pēterim nevien meitas bet arī dēlus. Abi ar Pēteri viņi bija likuši uz dēliem lielas cerības. Bet Augstākā Vara tos bija aizsaukusi vēl kā mazus bērnus uz mūžības mā­jokļiem. Efejai vajadzēja jauna balsta. Sapro tanīs, nav ko domāt dabūt citu tik stipru un stal­tu, kāds bija nocirstais ozols. Taču jauna jam bal­stam jābūt pietiekami stipram, lai varētu, tam apkļaujoties, stiepties augšup pretim lielajam gaismas un siltuma avotam un atlikušo mūža daļu varētu turpināt zaļot un ziedēt.

Uini viņa saprata, ka tāds stumbrs, ap ko vīties, tagad viņai var būt tikai Menšikovs — Pētera, cen­tienu biedrs un veicinātājs. Lai šis vīrs top arī par to centienu turpinātāju.

Pati Katrīna saprata, ka viņai trūkst valdnie­cei nepieciešamās izglītības. Jaunībā tai vairāk iemācīties nebija ļāvuši sākumā trūkums un ne­labvēlīgi apstākļi, vēlāk — nevaļa un dzīves burz­ma galmā, visdažādākās rūpes un raizes ģimenē un valstī. Ar atjautību vien turpmāk vairs cauri nenāks. Kā pirmais, visvarenākais ministrs lai valda Aleksandrs Daņilovičs. Viņš tiz to ir spē­jīgs. Bet viņa pati, Katrīna — kā ķeizariene — tikai regulēs kņaza darbību, neļaus tam aizrau­ties galējībās.

Senata, sinodes un ģeneralitātes vārdā valdība tūdaļ izdeva manifestu, kur bija sacīts, ka saska­ņā ar 1722. g. likumu, ko apstiprinājuši visi Krie­vijas pavalstnieki ar zvērestu, visiem cilvēkiem, lai tie piederētu pie garīdznieku, militārās vai ci­vilās kārtas, uzticīgi jākalpo valdniecei — ķeiza­rienei Katrīnai Aleksejevnai, jo pats nelaiķis ķei­zars ir viņu kronējis ar ķeizarisko kroni.

Pēterburgā jaunajai valdniecei nozvērēja uzticību visi bez iebildumiem. Maskavā un vienā otrā provincē atgadijās nepaklausīgie. Bet ar tiem ātri tika galā , lietojot bargus sodus.

VIII

Pāžs dežurants pieteica ķeizarienei kņazu Menšikovu. Tas bija ieradies ar kārtējo ziņoju­mu valsts lietās.

Visai silti apsveicinājusies ar savu pirmo pa­līgu, Katrīna vispirms deva rīkojumu, ka Men- šikovam ir tiesība ierasties pie ķeizarienes, kad to ieskatīs par vajadzīgu, bez sevišķas pieteik­šanas.

Kad Menšikovs noliecās ķeizarienei noskūp­stīt roku, Katrīna paturēja viņa roku savējā un sirsnīgi sacija:

—    Daņilič, mēs esam pamesti bāreņi. Nav vairs mūsu tēva — valdnieka.

—    Jā, māmiņ, — valdniec, tāds bijis Dieva prāts.

—   Kā mēs tagad tiksim galā ar lielo pienā­kumu? Uz tevi es paļaujos, Daņilič. Esmu tikai vāja sieviete. Palīdzi tu man grūtajā darbā. Pa­līdzi vadīt valsts kuģi pa okeana bangām. Tu esi spēcīgs un zināmā mērā pie šī darba jau pieradis.

—  No visas sirds pateicos, jūsu majestate, par uzticību, ko man parādat. Cik spēšu un sapratīšu, labprāt visu gribu darīt. Ļoti pateicos arī par lie­lo labsirdību, ka mani izpestījāt no bēdām, aiz­lūdzot nelaiķi valdnieku, kad ienaidnieki bija mani apmelojuši, un cars uz mani sadusmojās.

Tā runājot, Menšikovs nometās ķeizarienes priekšā uz ceļiem un skūpstīja viņas roku.

Katrīna, aizkustināta no tādas padevības, lika iam piecelties. Pāris stundu viņi pavadīja drau­dzīgās sarunās. Atcerējās senās dienas, kad pirmo reizi bija satikušies pie Šeremetjeva.

—    Jā, tā bija liktenīga satikšanās, — domīgi noteica Katrīna. — Daudz baiļu, daudz briesmu licis pa šiem gadiem piedzīvot Dievs, bet piešķīris arī daudz goda un laimes.

—    Par to lai Dievam slava un pateicība, — piebalsoja Menšikovs.

Tad arī abi vienojās galvenajos politiskos plānos. Pēteris ar savu titānisko enerģiju savā valdības) laikā Krieviju bija paplašinājis lielā mērā, nodibinājis stipru armiju un floti, ievedis savu valsti Vakareiropas valstu saimē. Turpmāk valsti paplašināt viņi netieksies, vismaz ar asiņai­nu karu palīdzību nē. Ārējo politiku vedīs mier­mīlīgu. Tomēr aizstāvēs Krievijas tagadējās ro­bežas, ja tās tiks apdraudētas no jebkuras puses. Bet visu galveno vērību piegriezīs valsts iekšējai politikai un centīsies Pētera panākumus stiprināt. Ar visiem spēkiem tieksies — tāpat kā Pēteris to darijis — izskaust Krievijā tautas tumsību, nevī­žību. māņticību.

Dažas reizes mēnesī ķeizariene pie sevis pul­cināja savus tuvākos draugus. Tic vakari, uz ku­riem sanāca, ap pāris desmit dāmu un kungu, bija it kā mazas asamblejas.

Starp ielūgtajiem viesiem allaž bija arī poļu magnats grāfs Sapieha, kurš bija iestājies Krievi­jas dienestā, un viņa dēls Pēteris. Vecajam grā­fam bija lieli piedzīvojumi kara gaitās, vismaz pēc viņa paša plašajiem nostāstiem, viņu ieskati ja par izcilu lietpratēju. Tāpēc Katrīna bija viņam piešķīrusi feldmaršala pakāpi. Īstenībā gan viņš to nebija pelniijis, jo bija tikai tukša muca, kas tālu skan. Sapieha piederēja pie vecas poļu airi- stokratu cilts. Krievu galma aprindās viņus ieska­ti ja par tīk ievērojamām personām, ka pats kņazs Menšikovs nebija pretojies jauno grāfu dabūt par savu znotu. Jaunais Sapieha jau bija saderināts ar Menšikova vecāko meitu, 14 g. veco Mariju. Bet šīs precības nebija dibinātas uz jauno cilvēku savstarpējas mīlestības. Grāfu Pēteri savienot ar kņazi Mariju l>ija nolēmuši viņu vecāki, nemaz viņiem neprasot, vai tie jel maz viens otru mīl.

Kņaze Marija īstenībā bi ja vēl pusaudze. Jau­nības mīlestību viņa nepazina. Taču jaunais, stal­tais grāfs, kas tik galanti mācēja izturēties, viņai patika. Turpretim Pēteris Sapieha Mariju ieska­tīja par neinteresantu. Lai gan Marija bija daiļa un labi izglītota — runāja vāciski un franciski, saprata muziķu un dažas mākslas, — tomēr viņš to nemīlēja. Marija nebija viņa gaumē. Viņam bija cits sievietes ideāls, par kuru viņš. jūsmoja un sapņoja. Tā bija ķeizarienes radiniece, galma fieilene, komtese Sofija Skavronska.

Kādu vakaru, kad pie! ķeizarienes atkal bija sabraukuši draugi pavadīt dažas stundas omulīgās sarunās, paspēlēt kārti®, padejot, — Katrīnai ga- dijās notālēm novērot grāfa Pētera un komteses Sofijas savstarpējās attiecības. Ķeizarieni aiz­kustināja tas, ar kādām mīlas pilnām acīm jau­neklis uzlūkoja jaunavu. Pēdējā, kā redzams, ar grāfu ķircinājās.

—  Par ko jūs strīdaties? — pa jokam jautāja Katrīna, piegājusi tiem klāt.

—   Jūsu majestate, es atgādinu komitesei So­fijai mūsu pirmo satikšanos. Bet viņa mani kai­tina, saka, ka to neatceraties.

—   Kad un kur tā satikšanās notika? Vai te pilī?

—  Nē, jūsu majestate. Tas bi ja pirms gadiem četriem Višķu miestā, Inflamitē, kur viņa ar ve­cākiem dzīvoja, bet es ar tēvu ceļā uz Varšavu apmetāmies cauri braucot.

—   Tad. jau jūs esait veci paziņas. Un es to nemaz nezināju, Sofij, vai tas tiesa?

Vaicātā nosarka un piekrītoši paloci ja galvu, jo bija uztraukta.

—     Redziet, komtese, carienes-valdniecēs priekšā jūs atceraties mūsu pirmo satikšanos, kas man tik cieši iespiedusies atmiņā, ka mūžam to neaizmirsīšu, bet pirmīt bijāt to aizmirsuši!. — priecīgi izsaucās grāfs.

—    Jūs esat neciešami, grāf! — šķelmīgi no­teica Sofija. — Vai tad: jūs to lietu ņemait tik no­pietni, ka nevar nemaz pajokot?

—   Nu, turpiniet, bērni, tērzēt, tikai neķildo­jieties. Man jāparunā ar citiem viesiem.

To teikusi, cariene atstāja jauniešus divatā.. Nomanijusi, kādi vēji pūš ap viņiem, Katrīna ap­ņēmās viņu laimi veicināt un atbalstīt.

Vēlāk, pasaukuši pie sevis grāfu Pēteri, ķei­zariene zem četrām acīm apvaicājās tam, ko viņš jūt pret Sofiju.

Jauneklis nolaidās valdnieces priekšā uz ce­ļiem uui izsaucās:

—    Piedodiet, jūsu majestate! No pat mūsu pirmās redzēšanās es Sofiju karsti mīlu, lai gan. tolaik viņa bija vienkārša lauku meitene.

—   Bet kāpēc tu saderinājies ar kņazi Mariju Menšikovu?

—    Tēvs mani uz to piespieda, nemaz nepra­sot, vai es kņazi mīlu. Tēvam pretoties es neuz­drošinājos.

—    lā tad, ja es to saderināšanos izjauktu, tu gribētu Sofiju precēt?

—   Tā ir mana viskarstākā vēlēšanās! Būšu jums, jūsu majestate, mūžam pateicīgs!

—    Nu, labi. Es par to parūpēšos. Vari iet.

Un ķeizariene turēja vārdu. Pārrunājusi ie­priekš ar veco Sapiebu un. dabūjusi viņa piekri­šanu, Katrīna pavēlēja Menšikovam saderināša­nos atsaukt, jo viņas cieta griba ir, lai jaunais grāfs prec Sofiju Skavronsku. Kņazs nedrīkstēja pretoties. Gaņ tiesa Sapiebu viņš neuzskatija par nezin cik spīdošu partiju savai meitai, jo viņam nāca piedāvājumi no ārzemju valdošu namu prinčiem. Bet ļoti nepatīkami bija jau nodomātu plānu grozīt. Izcelsies dažādais baumais. Tomēr te nu nevarēja neko darīt. Ar rūgtumu sirdī Men­šikovs ķeizarienes pavēli izpild'ija.

Drīz pēc tam grāfu Pēteri Sapiehu ar kom- tesi Sofiju Skavronsku salaulāja.

1726. g. ķeizarienes radinieki abi brāļi Skav- ronski — Kārlis Samoilovičs ar visu ģimeni, un vientulis Fridrichs jeb Fjodors Samoilovičs bija iecelti grāfu kārtā. Viņiem bija iedāvinātas mui­žas ar daudz zemniokiem-dzimtkalpiom galvas­pilsētas apkārtnē. Carienes mīlestība pret savu i'reileni Sofiju Karlovnu pieauga arvien lielāka. Viņa to mīlēja tikpat kā savas meitas. Sofija īsā laikā bija izglītībā spērusi lielus soļus uz priek­šu. Viņa tekoši runāja trīs valodas: poliski, krie­viski un vāciski; prata muzicēt un smalkus rok­darbus; tagad māci jās franču valodu. Ar savu skaistumu viņa apbūra daudz jaunu augstmaņu. Vecākie valstsvīri, kas bija redzējuši carieni vi­ņas jaunībā, izsacījās, ka Sofija esot ļoti līdzīga Katrīnai, kāda viņa tolaik bijusi.

Kad Katrīna nāca tronī, viņa lika atgādāt no poļu Inflantes arī citus savus mātes radus, ko bija izdevies sameklēt. Tad atveda Zāmuēļa Skavronska divas meitas ar znotiem un bērniem. Tās bija Ja- kimoviču un Henderbergu ģimenes. Pēterburgā viņiem pārmainīja uzvārdus. Jakimovičus no­sauca par Jefimovskiem, bet Ilenderbergus par Gendrikoviem.

Sākumā viņus novietoja Streļnā, pie Pēter­burga" Vēlāk pārveda uz agrāko admiraļa Krei- ca namu Pēterburgā, kur ievietoja kopā ar Skav- ronskiem, kas tur jau bija priekšā. Grāfs Kārlis Samoilovičs Skavronskis skaitījās no visiem ve­cākais. Tas bija arī visattīstītākais un vajadzī­bas gadījumos uzstājās visu triju ģimeņu Vārdā, allaž satiekoties aT pašu ķeizarieni.

Sākumā atvestie carienes radi ne tikai nebija apmierināti ar savas dzīves pārmaiņu, bet tiešām otrādi, jutās visai nelaimīgi. Tie bija ar varu pa­ņemti no agrākajām dzīves vietām un vesti kā arestanti etapu kārtībā. Visu laiku gūstekņiem nebija atklāts — kādēļ viņus ved projām. Tie

Irijai mocījušies neziņā — ko ar viņiem darīs im kurp viņus sūta? Bija baiļojušies, ka, kas zina, vai nenocirtīs galvas!,

Beidzot, kad visi bija novietoti Kroica namā,- kur tiem bija ierīkoti grezni dzīvokļi ar dārgām mēbelēm, ar zirgiem un _eķipāžām izbraukšanai, — tad gan bija pārliecināti, ka viņiem nekas ļauns netiks darīts. Taču satrauktie prāti nomierinājās tikai pamazām.

Sevišķi nelaimīgs jutās Fridriehs jeb Fjodors Skavronskis. Tas krita nepārvaramā melaneholi- jā un žūpībā. Viņu bija atšķīruši 110 mīļotas sie­vietes, latvietes Trīnes un viņas divām meitām. Tā kā Trīne bija bez vēsts pazuduša vīra sieva, un Fridriehs ar to nebi ja varējis salaulāties, — tad carienes aģenti, neklausoties uz viņu abu asa­rām un lūgšanām, nebija Trīni un viņas meitas līdzi ņēmuši.

Nevarēdams atrast miera, Fridriehs kādā die­nā no Pēterburgas aizbēga. Meklēdams savi» ne­aizmirstamo Trīni, viņš apbraukāja malu malas. i ii iii par aizbēgušo tika ziņots ķeizarienei. Pēdē­ja izsūtīja vairākus aģentus bēgļa uzmeklēšanai un atpakaļ vešanai, izsolot pat simtu rubļu god­algas. Bet Fridriehs prata: aģentus ilgi maldināt un pēdas jaukt, Rīgā viņš saklaušināja,, ka 'Brī­nēs vīrs, pazīstams zaglis, cietumā miris, un ka Trīne dzīvojot uz Polijas robežām. Kā spārnos devās Fridriehs pie mīļotās sievietes. Nejauši tas sastapa viņas jaunāko meitu un dabūja zināt, kur viņas māte. Bet kad, viņš to pēc tik dlaudz dēkām bija atradis, izrādījās, ka Trīne paguvusi appre­cēties ar citu spēcīgu puisi, īstu milzeni. Kad Trī­ne pie sastapšanās to stādīja priekšā kā savu vīru, Fridriehs bija neizsakami satriekts.

Drīz pēc tam Fridrichu Skavronski notvēra valdības aģenti un nogādāja atpakaļ Pēterburgā. Tuir bēgli nodeva Kārļa Skavron.skai uzraudzībā.

Redzot, ka šis cilvēks no skumjām aizies bo­jā vai pārdzersies, radi centās viņu pierunāt, lai tas apprecas ar pašas ķeizarienes izvēlētu līgavu. Ilgi pretojās tāclam nodomam no Trīnes pieviltais grāfs l'ridrichs, draudēdams gan līgavu nogalināt, gan pats noslīcināties. Beidzot taču piekāpās un apprecēja Katrīnu Sainirovu, pa,vecīgu jaunavu no vecas muižnieku cilts. Šādos apstākļos, zināms, viņu laulības dzīve nebija nekāda laimīgā.

IX

Sākās Katrīnas valdīšana. Īstenībā visa da­rītājs un rīkotājs bija Menšikovs ura pa dlaļai tie augstmaņi, kas viņam piekļāvās un centās darīt pa prātam. Tie, kas Menšikovu, neieredzēja ,un centās iznīcināt, pagaidām ievilka nagus, slēpa savas jūtas un izlikās, it kā būtu ar notikušo sa­mierinājušies. Tomēr slepenībā tie trina ieročus un gaidi ja izdevīgu brīdi, kad varēs ienīsto varas vīru nomaitāt.

Viens no Menšikova galvenajiem pretiniekiem bija ģenerālprokurors, grāfs Jagužinskis.

Katrīna u.n Menišikovs gan zināja šos preti­niekus un viņui nodomus. Lai paralizētu pretinie­ku intrigas, 1726. g. februārī nodibināja Katrīnas t roņa balstīšanai slepeno augsto pado­mi, kurā iecēla tikai ķeizarienei padevīgas per­sonas. Padomē iegāja : ģeneralfeldinaršals kņazs Menšikovs, ģeneraladmiralis grāfs Apraksins, valsts kanclers grāfs Golovkins, vicekanclers barons Ostermans, grāfs Tolstojs un kņazs D. Go- ļicins. Vēlāk, uz ķeizarienes vēlēšanos, augstajā padomē iecēla arī Holšteinas hercogu Kārli Frid- riehu.

Tādā veidā samaltam un sinodei bija atņemta lemšanas vara. Viņu lēmumus tagad varēja pār­sūdzēt augstajā padomē. Padomei bija padotas trīs galvenās kolēģijas (ministrijas) — ārlietu, jūras un kara kolēģijas, — tā tad visi valsts bru­ņoti spēki un ārējā politika.

Kņazs Menšikovs nu atradās varenās Krievi­jas valsts priekšgalā un bija gandrīz viņas faktis­kais pārvaldnieks. Bet izrādi jās, ka viņa godkāre ar to vēl nav apmierināta. Jau senāk, Pētera. I valdības laikā, viņš bija iecerējis kļūt par Kur­zemes hercogu. Kurzeme tolaik bija Polijas lēņu valsts. Ja tiktui par hercogu Menšikovs, šo zemi uz tādām pašām tiesībām būtu pievienojuši Krie­vijai, Poliju nobīdot sāņus. Tagad Kurzemes tronis, pēc hercoga Fridricha-Vilhelma nāves, skaitījās it kā vakants, jo Ferdinandu, kurš pa­stāvīgi dzīvo ja Dancigā, Kurzemes muižnieki par savu valdnieku neatzina. Jelgavā, hercogu pilī dzīvoja un nomināli, vārda pēc skaitijās par her­cogieni nelaiķa Fridricha-Vilhelma atraitne, bi- jusē lielkņaze Anna Ivanovna.

Polijas karalim Augustam II bija no viņa konkubines grāfienes Auroras Kenigsmarkas ār­laulības dēls Morics, kuru viņš 1711. g. oficiāli bija atzinis un piešķīris tam Saksijas prinča tituli. Šim savam dēlam Sakšu Moricam Augusts bi ja nodomājis izgādāt Kurzemes hercoga kroni, ja ne citādāk, tad Moricam apprecot, atraitni herco­gieni Annu, Hercogam gan vajadzēja tikt ievē­lētam no Kurzemes muižnieku landtāga. Bet šos šķēršļus nobīdija no ceļa viegli. Sadabūjis nau­du, daļu no tēva, daļu aizņēmies no augļotājiem, bet daļu no savas simpātijās, slavenās franču ak­trises Adriennas Lekuvrēres, kura Moricā bija ļoti iemīlējusies, Sakšu princis ieradās Jelgavā. Tur viņš mācēja vietējos vācu muižniekus tā ap­strādāt, ka lielo vairumu piedabūja savā pusē. Bez tam viņš liekuļoja Annai mīlestību, lai gan šī atraitne bija par viņu pāris gadus vecāka un Morica acīs tai nebija nekādas pievilcības, jo viņš, tāpat kā tēvs Augusts, no daiļām sievietēm bija ļoti izlutināts. Bet Annu par skaistu neva­rēja saukt. Veiklais kavalieris tomēr dabūja no hercogienes jā vārdu. Morics bija stalts, visai iznesīgs vīrietis, īsts sieviešu siržu laupītājs.

Anna lieliski viņā samīlējās. Tā tad Moricam bija visas izredzes panākt savu mērķi.

Kurzemes landtāgs jau bija viņu ievēlējis par hercogu. Bet pašā beidzamajā brīdī, kad atlikās t i ka i vēl nokārtot dažas formalitātes, citi preten­denti tik labi ievirzīto lietu viņam sabojāja.

Pēc Kurzemes hercoga kroņa sniedzis dau­dzas rokas. Bez Morica un Menšikova par Kur­zemes hercogu kļūt kāroja: krievu ķeizarienes znots Holšteinas hercogs Kārlis-Fridrichs, pēdējā brālēns Holšteinas-Gliksburgas hercogs Adolfs- Fridrichs un Hesenes-Kaseles landgrāfs Georgs. Stiprākais no kandidatiem skaitijās kņazs Men­šikovs.

I Atkal kā tālredzīgs politiķis Menšikovs jau

I laikā bija spēris sava nodoma izvešanai rea- E lus soļus. Krievijas sūtnim1 Polijā, kņazam Vasi- lijam Lukičam Dolgorūkijam 1726. g. aprilī bija aizsūtījis vēstuli, lai tas uzpērk Polijas seima lo­cekļus, lai tic neliktu šķēršļus ceļā viņa, Menši­kova ievēlēšanai par Kurzemes hercogu. Turklāt viņš bija aizrādijis: kad viņš atradies kara gaitā uz Pomerāniju, — daudz Kurzemes muižnieku esot izsacījuši vēlēšanos dabūt viņu, Menšikovu, kādreiz par savu valdnieku.

Enerģiski uzstājās pret Moricu Prūsijas kara­lis un Polijas magnāti. Pēdējie negribēja pielaist sava karaļa Augusta II varas nostiprināšanos, kas varētu notikt, nākot Augusta dēlam Kurzemes tro- • nī. Bez tam, kā jau minēts, daži dižciltīgie poļu pani bija Menšikova piekukuļoti.

Lai veicinātu savu lietu, Menšikovs devās uz Kurzemi pats personīgi. Reizē ar to turp bija iz­saukts no Polijas sūtnis kņazs Doigorūki js, lai tas kā izveicīgs un piedzīvojumiem bagāts diplomāts aizstāvētu Menšikova intereses.

Ieradies Rīgā, Menšikovs izsauca no Jelgavas hercogieni Annu pie sevis. Viņa atbrauca 8. jū­lijā. Menšikovs ņēmās to apvārdot, lai viņa no ' sava nodoma — precēties ar Moricu — atsakas.

Vēlāk Menšikovs stāstiņa, ka Anna viņam piekritusi. Bet citi par to šaubi jās, vai atraitne no sava iecerētā tik viegli būtu atteikusies. Viņi sprieda tā:

Ja tas tiešām tā bijis, tad domājams, ka Men­šikovs to panācis, atklājot viņai Morica vairāk kā dēkaino pagātni.

Vēl nebūdams drošs par saviem panākumiem, Menšikovs karaspēka pavadībā devās uz Jelgavu. Tur viņš, zem Krievijas valsts interešu aizstāvē­šanas iegansta, Joti augstprātīgi uzstājās pret Mo­ricu un vietējiem muižniekiem. Savas valdnieces vārdā, draudēdams ar militārām represijām, viņš traucās piespiest Kurzemes vāciešus, lai Morica ievēlēšanu atzīst par nelikumīgu un sarīko jaunas vēlēšanas. Bet šoreiz muižnieki izrādīja nepa­rastu drosmi. Tie, sadusmojušies par Menšikova rupjo, varmācīgo uzstāšanos, atbildēja, ka Morics ievēlēts likumīgi, landtāgs izklīdis, un jaunas vē­lēšanas viņi nepielaidīs ne par ko!

Par tāidiu pretestību kņazs bija ļoti saniknots. Bet akt.ivi uzstāties un pielietot varas līdzekļus viņš tomēr neuzdrošinājās, lai gan viņa rīcībā, at­radās divdesmit tūkstošu karavīru, kas visu Kur­zemi varēja, tā sakot, aprīt vienā kumosā, jo muižniekiem nebija nekādu reālu spēku, ko pre­tim stādīt.

Pārteicoties Menšikova un Dorlgorūiki ja. rū­pēm Polijas seims Morica Kurzemes hercoga tie­sības neapstiprināja.

Bet arī Menšikovs nepanāca savu gpibu.

Ņemot to vērā, Menšikovam šķita, ka par sa­vu neveiksmi tam jāpārmet galvenam kārtām ķei­zarienei. Pēc viņa ieskatiem, Katrīna nav viņa intereses pietiekami enerģiski aizstāvējusi. Tā kā viens no Kurzemes troņa pretendentiem bija ķei­zarienes znots, otrs pēdējā brālēns, bet pret hol- šteiniešiem Katrīna bija joti labvēlīga, tadl Men­šikovs domājās atradis ķeizarienes rīcībā divko­sības pazīmes. Ārīgi viņa likās pieslienoties un atbalstot Menšikovu, bet slepenībā laikam bija likusi tam šķēršļus ceļā. Kā uz galveno šķērsli, kas bija pret Menšikovu izbīdīts, aizrādīja uz to, ka Kurzemes hercogam jābūt pie luterāņu konfe­sijas un vāctu tautības piederīgam, kamēr Menši­kovs bija pareizticīgs un krievs. Taču Menšikovs šo argumentu neturēja par tik svarīgu, klā to ie- skatija citi. Ja vien cariene būtu nopietni gribē­jusi, Kurzemes hercoga kroni Menšikovs būtu dabūjis.

Menšikovs vēroja, ka viņa intereses cariene negrib enerģiski aizstāvēt. Varbūt tur zināmā mērā varēja vainot Annu Ivanovnu? Nesen tā bija Pēterburgā bijusi, un Katrīna to bija visai laipni uzņēmusi, Hercogienei prombraucot, ķei­zariene bija pat devusi trīs simti gvardu kavale- ristu, lai tie Annu kā goda sargi pavadītu līdz pa­šai Jelgavai. Hercogienei tas bija liels gods.

To visu kņazs ņēma ļoti pie sirds. Viņš ne­varēja apmierināties, ka ķeizariene tik ātri — pēc viņa domām — aizmirsusi viņa, Menšikova, no­pelnus.

Uzbudināts, lieliem, soļiem staigāja kņazs Aleksandrs Daņilovičs pa savas pils kabinetu Pē­terburgā, Vasi (salā. Viņa seja bija drūma, un piere saraukta krunkās. Cieti sažņaugtā dūre allaž pacēlās gaisā, it kā draudot kādam neredza­mam. pretiniekam. Lāgiem tikko saprotami dusmu vārdi vēlās tam pār lūpām.

«Vai tik jūs neizrādāt savu vanu par agru? Apstākļi vēl var visādi grozīties. Jums, jūsu, ma­jestate, ienaidnieku ir daudz. Kā asinskārīgi lūši iie apslēpušies un gaida, kad varēs jums uzklupt un dzesēt savu alkatību ar jūsu asinām. Līdz šim Aleksandrs Daņilovičs jūs sargāja. Bet jūs liekai v iņu novārtā, pat vairāk, sākat viņam bāzt spie­ķus riteņos. Bet kņazs Menšikovs nav tas cilvēks, kurš atļaus ar sevi tā rīkoties. Pielūkojiet, ka jums neiznāk to rūgti nožēlot…»

Tu murmina ja pie sevis Menšikovs, dvēseles uzbudinājumā runājot pats ar sevi.

Viņš par to domāja ilgi uni dziļi. Atcerējās Katrīnas paradumu meklēt pa tuvu pazīstamu augstmaņu kabatām saldumus. Vai tad nevarētu gadīties, ka tie sa'dumi vai nu nesāitīgi lietoti, vai varbūt kaut kā samaitājušies un tikuši kaitīgi veselībai?

Tad viņam ienāca prātā, ka reiz nejauši dzir­dējis runājot kādu itāliešu muzikantu par bēdīgi slavenās siciliates Tofānals «ūdentiņu», kam neesot ne garšas, ne smaržas… Šis muzikants laikam tepat Pēterburgā uzturas vēl tagad. Vajadzības gadijumā varētu likt to sameklēt…

Pats sevi noķēris pie šādām ļaunām domām, kņazs aprāvās un centās no tām atkratīties. Bet tas viņam negribēja veikties. Šīs domas urba vi­ņam smadzenes, aizvien izbīdīdamas tādu argu­mentu: «Ja Katrīna aizmirsusi tavus nopehms viņas labad, kāpēc tad tev jāatmin viņas agrākā labvēlība?»

Ar hercoga kroni viņam bija iznācis pēc krie­vu sakamvārda: pa ūsām tecēja, bet mutē netika. Kurzemes hercogiste bija viņam aizslīdējusi gar degungalu, iekams to bija paspējis saķert.

Bet skumjas par zaudējumu notikušo negro­zīs. Tāpēc viņš saslējās un apņēmās tepat, Krie­vijā meklēt augstāku varu un godu. Apstākļi li­kās tam labvēlīgi. Un ja tas tā nebūtu, — viņa varā bija tādus apstākļus radīt pašam.

X

Itāliešu harfists un dziedātājs Luidži Frede- riko jeb kā krievi, pārtaisi juši viņa vārdu pa sa­vai mēlei — Luka Fjodorovičs dzīvoja tālā Pēter­burgas nomalē pie Melnās upītes, ierēdņa atrait­nes Akulovas pussagruvušajā namiņā.

Rīta saules stari, spiezdamies caur loga maza­jām rūtīm nabadzīgajā istabiņā, uzmodināja viņu no miega. Saīdzis, viņš apsviedās uz otriem sā­niem un mēģināja aizmigt par jaunu. Bet muzi­kantu mocija paģiras. Vakar vēlu viņš bija spē­lējis kādā priekšpilsētas krodziņā, kuru apmek­lēja ierēdņi, virsnieki, tirgoņi. Tur bija gājis jaut­ri. Tagad, pēc atmošanās viņam bija smaga galva un nelāga dūša. Viņš redzēja, ka no miega vairs nekas nebūs. Tāpēc sāka prātot, vai nevajadzētu aizsūtīt saimnieci pēc zālēm, pēc aqua vitae, kā Luidži dēvēja krievu šņabi.

No gultas piecēlies, viņš meklēja bikses, lai izņemtu maku. Bet nepaspēja to izdarīt, kad priekšistabā izdzirda kādu svešu balsi, saimnie­cei prasot:

—   Vai te dzīvo muzikants Luka Fjodorovies?

—   Jā gan. Bet, liekas, viņš vēl guļ. Pagai­diet. es uzzināšu.

Un, pieklauvējusi pie durvīm, Akulova sauca:

—  Luka Fjodorovič, vai jūs esat nomodā? Te kāds cilvēks jūs meklē.

Luidžim tas nebija nekas jalunis. Bez mūzikas viņam bija vēl citādākas zināšanas. Tā, viņš mā­cēja teicami likt kārtie jeb pasjansu, prata mei­tām un atraitnēm pieburt līgavaiņus, prata sievie­tes atsvabināt no slepenas mīlas sekām. Daudz ko citu vēl zināja Luidži. Tāpēc šādā vai tādā lietā svešas personas viņu meklēja allaž.

Ātri uzrāvis bikses un ķiteli, Luidži atvēra durvis. Viņa priekšā stāvēja svešs vīrietis.

Saimniece ar lielu ziņkāri klalusijās, ko tam vajaga no viņas īrnieka? Bet svešajam tas laikam nebija, pa prātam. Iegājis istabiņā, viņš aizgrūda durvis ciet saimniecei zem paša deguna.

Sievietes ziņkārība caur to iedegās jo stiprā­kās liesmās. Cieti pieplakusi ar ausi pie plānās dēļu sienas, viņa tomēr dabūja kaut ko dzirdēt no abu sarunas.

Svešais teica:

—    Esmu viņa. labdzimtības mičmaņa Gavrī- lova cilvēks. Mans kungs tevi aicina pie sevis. Viņa draugam leitnantam Antonovami drīz būs svētā eņģeļa diena [3] ). Tad oru kungs grib ar tevi aprunāties par jautra piknika sarīkošanu — ar muziķu, dziesmām: un dejām. Tev jābrauc tūlīt līdz. Pajūgs ārā gaida.

—   Labi, es apģērbšos.

—   "I i ka. i netūļājies ilgi!

Īstenībā Luidži Frederiko braucienam bija cits iemesls. Gavrīlova dzīvoklī viņu sagaidija kāds svešs bagāts kungs, pavecs gados. Tas pa­teica, ka viņam ar Luidži esot darīšanas slepenas mīlas lietā. Norunāja satikties pēe divi dienām Astori jā.

Kad Liuiclži tur ieradās noteiktās dienas va­karā, svešais, holandiešu tirgotāja uzvalkā ģēr­bies kungs viņu aizveda, tālā dibena, istabiņā, aiz­slēdza durvis un uzsāka ar viņu noslēpumainas sarunas. Sarunu vidus punkts bija brīnišķīgais 1 ofanas «ūdentiņš», kam nav ne garšas, ne smar­žas. Par krietnu atlīdzību Luidži apsolījās apgā­dāt pāri pilienu šā brīnišķīgā šķidruma.

* . *

Ārīgi Menšikovs turpināja izturēties pret ķei­zarieni tikpat laipni un padevīgi kā līdz šinī. Bet savā sirdī viņš jau bija no tās novērsies. Slepe­nībā, viņš bija sev izraudzijis jaunu mērķi, izstrā­dājis sev darbības plānu un pamazām posās tam sagatavot ceļu. Par vienu lietu gan viņš vēl svār­stījās, bet beidzot arī te izšķīrās un ķērās pie sa­vu nodomu izpildīšanas.

Kādā saulainā dienā Menšikovs ieradās pie ķeizarienes ar kārtēju ziņojumu valsts lietās.

Katrīna piegrieza vērību, ka Menšikovs ir sa­trauktā gara stāvoklī. Jo savādāk viņai ias izli­kās tāpēc, ka ziņojums nesaturēja nekā svarīga. Galvenokārt gāja runa par svinībām pie zinātņu akadēmijas atklāšanas.

«Daņiličam ir vai nu bijušas kādas nepatik­šanas ar sievu, vai viņš atkal kaut ko noziedzies, varbūt prāvāku summu valsts naudas ievilcis un no manis cenšas to slēpt,» nodomāja Katrīna.

Kad oficialais ziņojums bija beidzies, ķeiza­riene mēģināja viņa slikto omu izklaidēt. Apvai­cājās par viņa ģimeni, mēģināja jokot. Bet Men­šikovs atbildēja īsi, aprauti. Bija redzams… ka viņš aizņemts 110 kādas neatlaidīgas domas.

Redzēdama, ka kņazam ir kaut kas m dūšas un uz vaļsirdību šodien tas nav piedabūjams, Katrīna taisijās viņu atlaist. Pēc sava paraduma, viņa, sniedzot tam roku iesmējās un apprasījās:

—   Bet vai tu, Daņilie, saldumus man atnesi?

Kņazs pēkšņi piesarka', tad tikpat strauji 110-

bāla, šķita, ka gribētu no kā izvairīties.

Bet Katrīna to neievēroja, jau taustīdama vi­ņam kabatās. Uzķērusi ko cietu1 , viņa jautri iz­saucās:

—  Nu, redzi, kāds ērmots tui esi!

To teikusi, viņa izvilka tam no kabatas mazu vācelīti. Tūdaļ to atvērusi, viņa līksmi iesaucās:

—  Gnlcurā glazētas vīģes! Cik lieliski!, Jeb varbūt kādai citai, personai tās bi ja nodomātas?

—   Jūsu majestate, kā nu jūis tā variet domāt! Saprotams, ka tās nestas jums. Vai tad citādi es, šurp nākot, būtu tās bāzis sev kabatā, — saslējies noteica kņazs.

—   Nu, ko var zināt. Jūs, vīrieši, variet būt lieli šķelmji. Varbūt tev pilī kāda simpātijā… Bet ja nu tu saki, ka tās nestas man, tad — pal­dies!

—  Lūdzu! — paklani jās Menšikovs un pastei­dzās aiziet. Viņš redzēja, ka ķeizariene iebāž sev mutē pirmo vīģi, un iekšķīgi nodrebēja. Acis no­dūris, tas žigli aizsteidzās projām.

— Cik gardas! — nosauca viņam pakaļ Kat­rīna.

Menšikovam bija labi zināms, ka veco aris­tokrātu ģintas abās galvaspilsētās nebija ar Kat­rīnu apmierinātas. Bija daudz nelabvēļu arī pro­vincē. Tie nepacietīgi gaidīja kamēr izaugs Alek­seja mazgadīgais dels Pēteris. Tā tad Katrīnas stāvoklis nebija nezin cik stabils. Viņas tronis kādā dienā varēja sākt ļodzīties. Bez tam Katrī­na vairs nebija tik jauna. Mirst taču cilvēki arī pusmūžā…

Tāpēc, ieskatīdams Katrīnu par rietošu zvaig­zni, Menšikovs domājās gudri darot, ka vērsa sa­vus skatienus uz citas, patlaban; uzlecošās zvaig­znes pusi. Un šī uzlēcošā zvaigzne bija lielkņazs Pēteris Aleksejevičs. Galmā Pēterim bija stipra piekritēju partija. Ja tā pagaidām izturējās pa­si vi, ja tā savas ieceres maskoja un centās slēpt. — tas tomēr nenozīmēja, ka viņa' nekā nedara. Lēnītēm un klusībā šie ļaudis aluda intrigu) tīklus. Gatavoja ieročus, ar ko uzstāties, kad būs pienā­cis laiks. Jebšu Menšikovs vēl nebija pilnīgi šo intrigu kursā, tomēr viņš par tām zināja.

Kņazs gan apzinājās, ka lielā mērā ir vainīgs pie careviča Alekseja posta gala, jo bija kļūmai- nās tiesas priekšsēdētājs bijis un pirmais parak­sti jis nāves spriedumu. Bet vai tad šis viņa no­ziegums, izdarīts turklāt uz niknā Pētera I spie­dienu, bija tik liels, ka to nevar par labu griezt? Ja tēvam bija nodarīts ļaunums, tad — uzvedot dēlu tronī — to, kā cerams, varēs izlabot. Var taču: iegūt dēla labvēlību, uzveļot vainu citiem.

Šāda doma gan nebija radusies paša Menšiko­va galvā. To viņam bi ja iedvesis Austrijas sūtnis Rabutins. Tas viņam bija devis padomu — ap­precināt viņa, Menšikova meitu Mariju ar liel­kņazu Pēteri. Kad vēlāk Pēteris nāks tronī, tad neuzsāks taču neko ļaunu pret savu sievas tēvu. Viņam tiks atklāts, ka tronī viņš ticis vienīgi pa­teicoties Menšikova pūliņiem. Nobīdot pie malas Pētera Lielā miesīgās meitas, kņazs ceniies, lai ķeizara kroni dabūtai bargā cara dēla dēls.

Tā kā Katrīna Menšikova bija |oti sarūgtinā­jusi, kņazam Rabutina padoms gaužam patika un lika viņa sirdij līksmi pukstot pie domām par šā plāna izpildīšanu.

Viņa meita kņaze Marija gan bija saderināta bijiusi ar grāfu Sapiebu, un kāzas bija izjaukusi ķeizariene. Rez tam kņaze bija pāris gadu ve­cāka (nekā lielkņazs.

Bet tie bija sīkumi, uz kuriem nenācās griezt lielu vērību. Daudz lielākus šķēršļus prata un spēja Menšikovs novākt no sava ceļa.

Ar jauno projektu — savu meitu apprecināt ar lielkņazu Pēteri — Menšikovs griezās pie ķei­zarienes.

Pirms oficiālās atļaujas izlūgšanas par to zi­nāja jau viss galms, jo kņazs bija šo nodomu tī­šām izpaudis, lai tas nenāktu kā pārsteigums.

Šim nodomam ļoti pretojās abas princeses — Anna un Elizabete. Varbūt viņas iecerēja, ka pēc mātes nāves viena no viņām varētu nākt tro­nī. Anna gan bija, vēl tēvam dzīvam esot, ar zvērestu atteikusies no troņa mantošanas tiesī­bām. Bet ja apstākļi iegrozītos labvēlīgi, varbūt to zv ērestu augstākā garīdzniecība pasludina par nepildāmu. Princeses saprata, ka tad, kad Men­šikovs būs lielkņaza sievas tēvs, šis varenais valstsvīrs parūpēsies, lai tronī nāktu viņa znots. Tiad viņām, sievietēm, ar Menšikovu vest cīņu ne­būs pa spēkam.

Tāpēc abas meitas tiecās māti pierunāt, lai šām precībām nepiekrīt. Negaidot, princesēm ra­dās palīgs grāfa Tolstoja personā. Tolstojs bija ar Menšikovu sanīdies un gribēja pielikt visus spēkus, lai Menšikova nodomu izjauktu.

Bet par lielām nepatikšanām princesēm un grāfam, izrādijās, ka Menšikovs tomēr mācējis no ķeizarienes izplēst vajadzīgo atļauju. To viņš bija panācis a,r lišķību uu draudiem. Ķeizariene beidzamā laikā jutās sagurusi, nevesela. Uu tāpēc viņai trūka spēka šo uzbrukumu atgaiņāt, un viņa bija padevusies.

Kad meitas to dabūja zināt, viņas asarām pār­plūdušas nokrila niālci pie kājām.

XI

Menšikovs nu sāka izturēties tik augstprātīgi, ka aizdeva dusmas pat dažicļm saviem līdzšinējiem draugiem.

Visvairāk no Pētera nākšanas tronī bija jā­bīstas grāfam Tolstojam. Tāpēc arī šis augs (pa­domes loceklis rīkojās enerģiski. Viņš nodibinā­ja pret Menšikovu sazvērestību un ievilka tanī kņaza pretiniekus: viņa svaini grāfu Divjēru, Bu- iurļimi', Skorņakovu-Pisarevu, Nariškinu, kņazu Ivanu Dolgorūkiju un ģenerāli Ušakovu.

Grāfs Divjērs gan bija Menšikova māsas An­nas vīrs. Bet Annu viņš bija apprecējis pret kņa­za gribu. Tāpēc viņi atradās ļoti naidīgās attie­cībās.

Par sazvērestības nodibināšanos zināja un bija apsolijis saVu atbalstu arī Holšteinas hercogs Kārlis Fridriichs, ja viņu ieceltu pair kara kolēģi­jas priekšnieku un karapulku virspavēlnieku. Hercogs to dari ja ar slepenu nolūku, Ka izdevīgā gadi jumā, ja viņam būs paklausīga visa Krievijas armija, kas zina vai nepalaimēsies pašam ieņemt troni.

Sazvērestības nolūks bija — nepielaist Men­šikova meitas saderināšanos ar lielkņazu Pēteri. Viņi cerēja lielkņazu zem izglītības piesavināša­nās iegansta aizsūtīt uz ārzemēm, bet kamēr Pē­teris būs projām, pierunāt ķeizarieni, lai izsludi­na par troņa mantinieci princesi Elizabeti Pet- rovnu.

Varbūt sazvērnieki būtu savu darbību izple­tuši un savai nolūku tiešām sasnieguši. Bet nāca nelaime, kas viņus pārsteidza.

1727. g. 10. aprilī ķeizariene saslima. Jau ag­rāk viņa bija jutusies nelāgi. Viņai bija pieme­tusies kāda iekšķīga kaite, par kuru ārsti neva­rēja tikt skaidrībā. Ārsti bija noteikuši dietu, bet slimniece to bija pārkāpusi. Kā zināms, Kat­rīnai ļoti patika saldi ēdieni un dzērieni. Tā, viņa bija ļoti iemīļojusi baudīt ungāru vīnā mēr­cētus kliņģerus.

Domādami, ka tie kaitīgi, ārsti bija viņai tos nolieguši ēst. Bet dažas reizes viņa tomēr bija tos ēdusi, pretēji ārstu brīdinājumam.

Tagad ārsti pieķērās šim dietas pārkāpumam un uzrādi ja to par savas neizdevīgās ārstēšanas cēloni. •

Nu ķeizariene gulēja karsonī, kuru ārsti at­zina par bīstamu.

Uztraucās viss galms, — vieni no izbailēm un drausmām, citi — no slepena prieka un cerībām, ka varbūt tuvojas sen gaidītais brīdis.

Baidoties no ķeizarienes nāves, 16. aprilī sa­pulcējās augstā slepenā padome, senāts, sinode, ģenerāļi un visas valsts augstākās personas, lai pārrunātu svarīgo troņa mantošanas jautājumu.

Daži izteicās pair labu cezarevnām, bet vai­rums bija lielkņaza Pētera pusē, kurš līdz piln­gadības sasniegšanai lai valdītu zem slepenās pa­domes uzraudzības, bet troni ieņemot lai no­dotu svinīgu zvērastu — pēcāk, savā valdīšanas laikā neatriebties nevienam no tiem. valstsvīriem, kas uz nelaiķa cara Pētera I pavēli, piedali juši es lielkņaza Alekseja kļūmainajā lietā.

Nekāda galīga lēmuma šī sapulce gan ne­pieņēma.

Bet Menšikovs pa tam nāca uz pēdām sazvē­restībai. Viens no sazvērniekiem — grāfs Divjērs dzērumā bija izmetis vārdus par sazvērnieku no­lūkiem. Tio bija nākuši ausīs Menšikovam. Tas bija kā uguns pakulās. Menšikovs tūdaļ norīko­ja stingru izmeklēšanu un virzija to -uz priekšu paātrinātā gaitā. Pagaidām visa vara taču bija Menšikova rokās. Un viņš to steigšus laida spa­rīgā darbā. Neievērojot to, ka Divjērs kņaza svainis, grāfu .stiepa uz moku sola. Un kad tam bija doti divdesmit pātagas cirtieni, grāfs atzinās un izdeva citus vainīgos.

XII

Galīgi slima gulēja Katrīna. Kā saniknots, asiņu kārīgs zvērs slimība viņai bruka virsū un plosija viņas iekšas. Tā bija nikna cīņa, kas notika starp dabisko dzīvotgribu un ārdošo sli­mību. Sīvā cīņa izpaudās lielā karsonī. Katrī­nas iniesa dega allaž kā ugunī. Lāgiem, drudža, lēkmēm pastiprinoties, viņa taisijās kāpt no gultas ārā. No tam carieni atturēt kopējām izde­vās tikai ar lieliem pūliņiem un modrību.

Starpbrīžos starp slimības uzliesmojumiem Katrīna pārdomāja savu stāvokli.

Vai tiešām viņai būs jāmirst? Un kas tā par noslēpumainu slimību viņai uzbrukusi? Ārsti ne- saprasmē rausta plecus. Vai viņi tiešām neizprot, kas tā par slimību, jeb vai zina, bet tikai nespē­dami to dziedināt, negrib to nosaukt?

Viņai prātā nāk laiks, kad Pēteris turēja viņu slepenībā Maskavas vientulīgajā mājā. Toreiz Aiiņš bija izteicies, ka viņš to dara, nobažīdamies, ka viņa ienaidnieki Katrīnu nenobendē. Vai tikai tagad naidnieki nav ķērušies pie savas ļaunā nolūka izpildīšanas? Ja visā carienes laulības laikā tas nebija darīts, un viņa gandrīz nekad ne­bija slimojusi, izņemot dzemdību nedēļas, varbūt tas tāpēc, ka, Pēterim dzīvam esot, ļaunvēļi to ne uzdrošinājās, ļoti baidīdamies no valdnieka barga soda. Bet tagad, kad pār viņiem agrāk pa­celtā Pētera spēcīgā dūre trūd kapā, vai tiem ne­varēja ienākt prātā velnišķo darbu pastrādāt? Bet kādā ceļā? Viņas kalpotāji viņu loti cienī un mīl. Nevarēja pielaist domu, ka kāds 110 viņiem ļautu sevi uzpirkt šādam noziegumam.

Un šīs domas, kā nepiemērotas, cariene centās aizdzīt.

Te nu viņa guļ un svaidās savās cisās kā pus- samīts tārps. Tārpu samin cilvēks vai lops, kad tārps rāpjas pāri viņa ceļam. Kas saminis viņu, cariefai? Kā ceļam gājusi viņa nevērīgi pāri? Tā kā viņas slimību ārsti neizprot, tad vai to var pieskaitīt pio dabiskām, parastām slimībām? Bet ja mācīti slimību pētnieki to nepazīst, vai par to nav gluži veltīgi lauzīt galvu!.

Kā neredzams ķirmis, kas iemeties kokā, grauž to nemitīgi dienu un nakti, tiekams koks sa­brūk, tā viņu neatlaidīgi kremt kaite. Un laikam arī viņai būs jāsabrūk. Bet kad? Vai būs vēl jā­vārgst mēnešiem, gadiem? Jeb vai viņas dienas . jau skaitītas? Nedod: Dievs, ja viņai būtu; jāmo­ca® ilgi! Bet varbūt kaulainā sieviete ar aso. iz­kapti jau slepeni ložņā ap pili? Varbūt tā slap­stos jau pa pils telpām? Ja tā, — lai notiek Die­va prāts, bez kura taču mums nekrīt ne mats no galvas.

Ar viņu liktenis spēlējies kā gandrīz ne ar vienu cilvēku.

Piedzimusi zviedru armi jas virsnieka ģimenē. Pēc tēva nāves nonākusi trūkumā un nabadzībā. Uz ielas nomestu garoziņu pacēlusi, notīrijusi no smiltīm un saldi apēdusi. Bet tad liktenis tai kļuvis labvēlīgs, dodams viņai mīļu aiudžu tēvu, pie kura viņa baudi jusi daudz prieka un, appre­cējusies, pat lielu laimi. Tad bija uznākušas bries­mīgas bēdas. Bet tieši caur šām bēdām kā caur asaru purviem viņas sargeņģelis bija pievedis vi­ņu pie augstām kāpnēm, kurām no apakšas nemaz nevarēja saredzēt augšgalu un licis kāpt augšup.

Un viņa bija kāpusi. Reizēm galva bija reibuši, reizēm kāja misējusies. Bet stipri turoties ar spēcīgām rokām, bija no kritiena noturējusies ikvienā kritiskā brīni. Un tā bija uzkāpusi pašā kāpņu augšgalā uz laukuma, no kurienes noskai­toties lejup citi cilvēki izskatijās tik maziņi kā sīkas skudriņas tur apakšā tekājot un čakli strā­dājot. Bet Katrīna zināja, ka tic tur apakšā ir tikpat lieli kā viņa, jo pati bija tur apakšā bijusi un nekad to nebija aizmirsusi.

Kāpjot augšup, viņa nav izmatijuisi vienīgi bailes un drausmas. Nē! Paceļoties aizvien lielākos augstumos, viņa izbaudījusi arī līksmes sajutu. Šie laimes brīži gan bijuši īsi, tie ātri pārgājuši, tomēr, diezgan hieži atkārtojoties, tie snieguši viņai neatsveramu bauidu. Pat tagad! sli­mības gultā, kad acumirkli sāpes iekšas neplosa, atceroties jaukos brīžus, viņas bālajās 1 ii pāls pa­vīd smaids.

Bet tūdaļ sāpes šo smaidu aizdzen. Viņa, mil­zīgās Krievijas valsts varenā valdniece taigadi cieš nepanesamais mokas. Nespēj viņai palīdzēt ne milzīgā bagātība, ne ārkārtīgais komforts, ne greznība. Sāpēs un mokās viņai jābeidz savas dienas tāpat kā viņas tēvam un mātei, kā, vīram, kā arī miljoniem citu cilvēku. Starpība starp mātes nāvi. tur tālajā Kreicburgā, Kurzemē un meitu: šeit Pēterburgā ir tikai ārīga. Mātei bija visapkārt posts un nabadzībai, meitai — greznība un bagātība. Taču sāpes un ciešanas kā vienai, tā otrai tās pašas.

Tāds mūžīgā Dieva visgudrais likums. Un pret to kurnēt cilvēks nedrīkst.

Kādā dienā, kad Katrīna jutās mazliet labāk, viņai iegribējās redzēt draugus no sen pagājušām jaunības dienām. Tūdaļ ienāca Glika jaunākā meita, tagadējā galma freilene Geneita. Vēlāk ieradās arī viņas brālis Ernests un māsa Eliza­bete. Bija padota ziņa, un atnāca arī skolotājs

Vurms. Tāpat kā Glika bērni. Vurms bija ļoti sagrauzts, ieraugot savu labvēli tik sakritušu.

Ķeizariene pusguļus sēdēja dziļā atzveltnes krēslā. Vurms nometās pie krēsla ceļos. Skūpstot valdnieces karstās rokas, viņam bira uz tāin lielas asaras. Slaueija acis arī visi citi.

Savai kalponei, latvietei Aņutai Bietei slimā ķeizariene uzdāvināja par piemiņu dārgu gredze­nu un auskarus. Otrai lajtvieitei Johannai Šmitei, sauktai Jaganai Petrovai — dārgakmeņu saktu. Abas jaunavas, kas uzticīgi slimo kopa un centās katru vēlēšanos nolasīt viņai no acīm, saņemot piemiņas balvas, sāka nevaidami raudāt. Lai slimnieci nesatrauktu, freilene Geneta viņas izsū- tija ārā.

Katrīna apdāvināja arī citus savus apkalpo­tājus.

Bet labsajūtas brīži bija īsi un drīz vairs neatkārto jāis. Slimniece vairs nevarēja atstāt gultu.

Acīm redzot tuvojās nāve. Bet vēl arvien ķeizariene neatteicās no valsts darbiem. Menši­kovs bieži ieradās ar ziņojumiem un izlūdzās vi­ņas piekrišanu saviem rīkojumiem. Ķeizarienei jau bija grūti runāt. Savas domas viņa izteica ar galvas palocīšanu vai pagrozīšanu. Pastāvīgi pie vjņas atradās viena vai otra meita.

Pa tam kņazs Menšikovs bija panācis, ka iz­meklēšana sazvērestības lietā bija steigā nobeigta un apvainotie nodoti tiesai. Sods bija bargs, sa­protams — uiz Mcnšikova spiedienu. Daudzi da­būja smagi ciest. Grāfus Divjēru un Tolstoju, atņemot titulus, dienesta pakāpes, muižnieku kārtu, tiesības un īpašumus, sodi ja ar pātagu cir­tieniem urn izsūtīšanu, pirmo uz Sibiriju, otru uz Solovkiem. Skorņakovu-Pīsarevu pēc pātagošanas izsūtija trimdā, Nariškinu un Buturļinu, atņemot dienesta pakāpes izsūti ja uz sādžām, bez tiesībām mainīt dzīves vietu. Dolgorūkiju uni Uišakovu degradēja un pārcēla uz armijas pulkiem.

Fret tik bargu spriedumu sacēlās visa Katri- , nas iekšējā būtne. Viņa gribēja liegt spriedu-, mam savu piekrišanu. Bet Menšikovs mācēja lietu nostādīt tā, it kā sazvērestība bijusi vērsta pret pašu ķeizarieni. Būdama galīgi slima, viņa nevarēja spriedumu mīkstināt, lai nesakaitināta kņazu, kurš ar viņas piekrišanu un gribu bija ticis par Krievijas likteņu lēmēju. Viņa pie tam domāja tā: «Ja man jāmirst, tad Menšikovs pēc manas nāves tik un tā a;r saviem pretiniekiem izrēķināsies. Bet ja es dzīvošu, tad centīšos šo nelaimīgo cilvēku likteni vēlāk atvieglina, tik­līdz radīsies tam izdevīgi apstākļi.»

Holšteinas hercogs, redzēdams, ka viņa iece­res sahrūk, pasteidzās Menšikovam pielabināties. 1 o — kā ķeizarienes znotu — kņazs neuzdrošinā­jās aiztikt. Menšikovs bija ar mieru viņa pieda­līšanos sazvērestībā ignorēt, bet ar noteikumu, ka hercogs iun abas cezarevnas neliks šķērš|us Pētera nākšanai tronī. Tad abām princesēm pie­šķirs pa miljonam rubļu pūra naudas, bet lai her­cogs no katra miljona atskaita astoņdesmit tūk­stošu rubju par labu viņam, Menšikovam.

Ķeizarienei atkal kļuva it kā vieglāk. Prin­cešu un tuvinieku vaigi mazliet noskaidrojās. Bet ai! Izrādi jās, ka tas bijis tikai izdegušās dzīvī­bas sveces pēdīgais uzliesmojums. Tūdaļ pēc tam slimība pastiprinājās. Ārsti sacija, — tas esot plaušu karsonis. Tad gāja neapturami un strauji lejup. I

Kad pienāca ziedonis un pušķoja lauku āres, dārzus un mežus krāšņiem zaļumiem un puķēm; kad no siltām zemēm ieradušies gāju putni līksmi dziedot un gavilējot slavēja Radītāju, — tad, ses­tajā maijā 1727. g. ķeizariene Katrīna I slēdza neis uz mūžu.

Alūksnes prāvesta audžumeitas miesa dusēja zārkā. Pie zārka stāvēja goda sardzē Krievijas gvardes virsnieki. Bet viņas nemirstīgā dvēsele bija aizlidojusi uz turieni, par kurieni senlaiku dzejnieks kādreiz izsaucies: «Cik mīlīgus ir ta­vas mājvietas, ak, Kungs Cēbaot!»

* *

Attiecībā uz troņa mantošanu notika tā, kā Menšikovs to bija gribējis. Ar draudiem um glai­miem viņam izdevās pārvilkt savā pusē lielāko daļu augstās slepenās padomes locekļu un citus augstmaņus, kam bija tiesības šinī svarīgajā jau­tājumā līdzi spriest.

Pašā ķeizarienes nāves dienā iznāca pavēle par Divjēra un viņa līdzdalībnieku sodīšanu.

Otrā dienā augstās slepenās padomes, senata, sinodes un ģeneralitates klātbūtnē nolasija Kat­rīnas testamentu.

Tronis bija novēlēts lielkņazam Pēterim Aleksejevičam. Princesēm — tā summa, par ko jau minējām. Bez tam princesēm bija atstātas tiesības mantot troni gadijumā, ja Pēteris neat­stātu pēcnācējus.

Jaunā ķeizara mazgadības laikā valsti pār­valdīt vajadzēja augstajai padomei, kur nāca iek­šā vairāk personu no kņazu Dolgorūkiju cilts un arī abas princeses.

Lielu daļu nio savas kustamās un nekustamās mantas Katrīna testamentā bija novēlējusi saviem radiniekiem Skavronskiem, Gendrikoviem un īefimovskiem. Ņemot vērā ķeizarienes milzīgo bagātību, šās trīs ģimenes kļuva ļoti bagātas.

XIII

Pēc ķeizarienes Katrīnas I nāves kņazs Men­šikovs bija kļuvis par Krievijas faktisko saim­nieku. Viņš nevarēja iegūt vairs lielāku va,ru par to, kāda tagad viņam bija. Atlikās tikai šo varu nostiprināt,

Vienpadsmit gadus veco zēnu-ķeizaru viņš pārvēlēja pārvest no caitui pils uz savu pili Vasiļ- salā, kuru pārdēvēja par Preobražensku. Tā viņš cerēja gūt lielāku iespaidu Pētera II audzināšana' un izveidot to pēc sava prāta. Bet izrādijās, ka kņazs pie tam bija nelabojami pārrēķinājies.

Sakumā gan likās viss ejam ļoti labi. 13. maijā Menšikovs dabūja ģeneralisima pakāpi. Ar to viņš bija ticis par visaugstāko personu, augstāks par visiem Krievijas feldmaršaliem un ģenerāļiem, kā visu Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks.

23. maijā notika svinīgā kārtā Menšikova meitas Marijas saderināšanās ar ķeizaru Pēteri II. Tūdaļ izdeva pavēli pieminēt Mariju visos baznī cu dievkalpojumos un aizlūgumos kā lielkņazi un imperatora līgavu. Atsevišķa galma uzturē­šanai viņai asignēja 54.000 rubļu gadā.

Menšikovs a,r visiem spēkiem tagad pūlējās tuvināt sev vecās aristokrātu dzimtas, kuras tam bija naidīgas par to, ka Pētera I valdības laikā kņazs bija palīdzējis tās nobīdīt sāņus un pat vajāt.

Lai izpatiktu jaunajam caram, viņa vecmāti, mūķeni Helēnu, senāko carieni Eidokiju Fcodo- rovnu pārveda no Šliselburgas cietokšņa uz Mas­kavu un novietoja Jaunavu klosterī, kur deva la­bu uzturu un iekārtu. 5. jūnijā bijušo carieni at­svabināja pavisam.

26. jūlijā pavēlēja no visām baznīcām, valsts iestādēm un privātpersonām atņemt visus Pētera I — 1718. gada izdotā manifesta eksemplārus. Šai manifestā bija minēts par Eidokijas, Gļebova un Dosifeja noziegumiem. Gribēja iznīcināt katru piemiņu par to tumšo traipu. Tāpat pavēlēja iz­ņemt no apgrozības 1722. g. manifestu, kur bija sacīts, ka katrs Krievijas valdnieks pats ieceļ sev mantinieku. Tas tika darīts, lai liktu saprast, ka Pēteris II troni mantojis likumīgi.

Menšikovam par nelaimi, viņa meita Marija l'cl ci i tu IT pavisam nepatika. Pluisēns-ķeizars at­rada to pārāk nopietnu uu garlaicīgu. Zēns bija iedzimis tēvā. Tāpat kā savā laikā Aleksejam Petrovičam, arī dēlam Pēterim Aleksejevičam prāts nesās tikai uz palaidnībām un izpriecām, bet mācīties pavisam negribējās.

Viņš bija sadraudzējies ar vienu no kņaziem Dolgorūkijicm — Ivanu Aleksej eviču. Tas bija jau divdesmit gadu jauneklis, padevies žūpībai un seksualai izlaidībai. Šos netikumus viņš drīz vien iepotēja arī savam jaunajam draugam — ķeizaram, pavedinādams nepieaugušo zēnu uz vi­sādām nelietībām.

Menšikovs gan to redzēja un saprata, cik tas bīstami. Bet viņš neuzdrošinājās nekādus soļius spert, lai to novērstu, bīdamies ar to sakaitināt vareno un lielo Dolgorūkiju dzimtu.

Sākumā Pēteris II, lai gan vēl pilnīgi puber­tātes gados būdams, ļoti pieķērās princesei Eli­zabetei, savai krustmātei, jo tā bija visai daiļa jaunava. Bet Elizabete, būdama daudz vecāka par ķeizaru-zēnu, stipri vairijās no viņa.

Pēcāk kņazi Dolgorūkiji uzbāzīgā kārtā sa­veda ķeizaru ar vienu 110 savām meitām, kņazi Katrīnu Alekscjevnu, Ivana Dolgorūkija māsu.

Sava drauga Ivana pierunātam, caram, gribē­jās sarīkot medības, izbraucienus, izpriecas. Bet ikreiz nācās prasīt atļauju Menšikovam. Pēterim bija pielikts par audzinātāju barons Ostermans. To Pēteris labi ieredzēja, jo baronis izturējās pret viņu gļēvi un visu tam atļāva.

Kādreiz Menšikovs saslima ar krūtīm. Viņš gulēja drudzī un spļāva asinis. Nu cars varēja bez kavēkļiem nodoties kārotām, izpriecām. Tad ķeizaram nobrieda doma, ka. gadi jumā, ja Menši­kovs nomirtu, viņš pēdējā meitu Mariju varētu neprecēt. Visi dižciltīgie augstmaņi, Dolgorūkiji, Coļicini un citi Menšikovu slepeni ienīda un vē­lējās viņa nāvi.

Menšikovs tomēr atveseļojās — sev par ne­laimi …

Pēteris jau bija nogaršojis brīvību. Viņam Joti nepatika, ka kņazs to cenšas atkal ņemt stin­gri rokās. Arī cara māsa, lielkņaze Natālijā Aleksejevna Menšikovu neieredzēja ne acu galā.

Menšikovu neieredzēja cezarevnas Anna un Elizabete, neieredzēja viss galms un augstā sle­penā padome. Bet nevienam nebija drosmes spert reālus soļus, lai kņazu no viņa ieņemtā posteņa nogāztu.

Gluži negaidot, to izdarīt radās drosme pa­šam Pēterim II, jebšu tas bija tikai 12 gadus vecs zēns.

Šis zēns izlietoja pirmo izdevīgo gadi jumu, lai nokratītu no saviem kamiešiem nepatīkamo aiz­bildniecību un satriektu ienīsto aizbildni, kuru nebija iecēlusi ne ķeizariene Katrīna I, ne slepe­nā padome, bet kurš varu bija sagrābis pats.

Sakūdīts no Dolgorūkiji em un citiem Men­šikova naidniekiem, Pēteris pavēlēja gvardei — noklausīt Menšikova pavēles, bet izpildīt tikai paša ķeizara rīkojumus.

Cars sarīkoja medības, izpriecas braucienus un dari ja visu, ko iedomājās, vairs neprasīdams Menšikova atļaujas.

Un 7. septembrī pienāca kņazam Menšiko­vam liktenīga diena. Gluži negaidot, pie viņa ie­radās gvardes ģenerālleitnants Saltikovs a r ķeizara pavēli, ka kņazs arestēts…

Drīz pēc. tam barons Andrejs Ivanovičs Os- termans cēla augstajai padomei priekšā ziņojumu par Menšikova lietu.

Nolēma:

Atņemt Menšikovam visas dienesta pakāpes un ordeņus un izsūtīt ui viņa tālo pilsētu Ranen- burgu (Oranicnburgu).

Pēc tam ķeizars deva rīkojumu augstākajai garīdzniecībai, lai Menšikova meitu Mariju vairs nepiemin kā cara līgavu nevienā baznīcā, nedz dievkalp ojumā.

Bīdamies, ka cars vēl neapdomājas iuin.kņazu neapžēlo, galina varas vīri spiedās caram virsū, lai izsūtīšanu izpilda ar lielu skubu.

Jau 10. septembrī Menšikovs ar ģimeni un citiem piederīgiem, ar dzimtkalpiem un smagiem mantu vezumiem — vairāk kā simts pajūgos — izbrauca uz nozīmēto trimdas vietu. Braucienu pavadī ja gvardes kapteinis a,r 120 kareivjiem.

Pilsētā klīda visfantastiskākās baumas par Menšikova pastrādātām blēdībām. Dažas baumas savā kulminācijas punktā zināja vēstīt, ka Men­šikovs esot kārojis sagrābt Krievijas caru troni. Esot atrasta kāda vēstule, rakstīta Prūsijas kara­lim. Menšikovs esot lūdzis, lai karalis tam aiz­dod desmit miljoniu, solīdams tos atdot, kad bū­šot ieņēmis Krievijas troni…

Izņemot kņaza piederīgos, bija ļoti maz tādu cilvēku, kas viņu nožēloja. Par viņa nelaimi gan­drīz visi priecājās. Ja viņa naidnieki būtu ap­mierinājušies ar to vien, ka neieredzēto varas vīru nogāzuši 110 augstumiem. Bet atradās mil­zīgi daudz ēzeļu, kas centās spēku pazaudējušam lauvam jo sāpīgāk iespert. Tie traucās savu naid­nieku samīt dubļos. Un to arī panāca.

Menšikovs bija ārkārtīgi bagāts. Viņam pie­derēja daudz muižu ar 90.000 zemniekiem. Viņam piederēja pilsētas: Orānienbauma, Kaporje, Jam- burga, Ranenburga. Baturina. Ienākumi 110 visām šīm muižām un pilsētām bija straumēm tecējuši kņaza kabatās. Bez tam viņam piederēja trīs­padsmit miljonu liels kapitals un simtiem pudu sidraba un zelta lietu un dārgakmeņu. Saprotams, ka pasakainā bagātība nebija iegūta likumīgā ceļā. Ne velti Pēteris I bija ierosinājis vairāk­kārt pret viņu izmeklēšanu, kad kņaza blēdības bija tikušas par daudz kliedzošas. Ne veltīgi Katrīna I bija centusies ierobežot viņa laupī­šanas kārību.

Naidnieki panāca to, ka visas šī milzīgās ba­gātības cars Pēteris 11 lika konfiscēt un, sodu pa­stiprinot, izsūtīt Menšikovu ar ģimeni uz tāla­jiem SiLirijas ziemeļiem — Berezovas pilsētiņu.

Menšikova sieva Dārja Midiailovna no sird­ēstiem tik briesmīgi raudāja, ka pazaudēja acu gaismu un ceļā nomira. Apglabājusi nelaimīgo cietēju, ģimene turpināja ceļu uz Berezovu.

Viņu ceļojums ilga vairāk kā pusgadu. Bere­zovu viņi ieradās 1728. g. augustā, kapteiņa Mik- laševska un 12 karavīru apsardzībā. Tur citkār- tējais Pētera Lielā draugs ar 13 g. v. dēlu Alek­sandru, 16 g. v. meitu Mariju (bijušo cara līgavu) un 14 g. meitu Aleksandru apmetās Kaudinas klosterī, kas pārtaisīts par cietoksni.

Lielās fiziskās un morāliskās ciešanas Men­šikova dvēselē izdari ja pilnīgu lūzumu. Atcerē­jās tad viņš, cik zemiski, neģēlīgi un smagi bija noziedzies pret savu daudzkārtējo glābēju ķeiza­rieni Kairinu. Apzinādamies savus daudzos un da­žādos noziegumus pret savu labdari, pret dienesta biedriem m:n tautu, bijušais varas vīrs uzņēma so­du kā pilnīgi pelnītu. Pats ar savām, rokām viņš uzcēla mazu koka baznīciņu un tur pastāvīgi lū­dza Dievu. Pats zvani ja zvanu tornī, pats dzie­dāja uz klirosa. Sirsnīgās lūgšanās viņš izsaeija savu dziļu pateicību Dievam, ka tas ar šo smago sodu: salauzis viņa mantkārību, godkārību un lep­nību. Viņš to uzskatija par Dieva žēlastību, kas viņam dod iespēju nožēlot smagos grēkus un iz­lūgties dvēseles izpestīšanu no mūžīgām, mokām aizsaulē.

Miesīgi un garīgi salauzts, Menšikovs 1729. g. 12. novembrī nomira. Viņu apraka turpat pie viņa aizceltās baznīcas, uz Sosnas upes krasta. Pēc pusotra mēneša, 26. decembrī nomira arī viņa meita Marija.

Pēterim JI bija lemts īss mūžs. 1730. g. viņš saslima ar melnajām bakām. Tad viņš atcerējās savu bijušo līgavu Mariju un deva pavēli atsva­bina! Menšikova bērnus no trimdas. Bet Marija šo žēlastību nedabūja baudīt, jo bija jau mirusi. Atgriezās no Sibirijas tikai dzīvi palikušie Men­šikova dēls Aleksandrs un meita Aleksandra.

Atliek vēl īsos vārdos pieminēt citus prāvesta Glika audžumeitas tuviniekus.

XIV

Aprakstot Pētera I dēla Alekseja traģisko posta galu, tikām minējuši par galma, freileni An­nu Ivānovnu Krāmeri. Tā bija Narvas tirgoņa meita. Kad 1704. g. krievi ieņēma Narvui, jauna­vu Annu kā kara gūstekni aizveda uz Pēterbur­gu. Tur viņa sākumā kalpoja pie ģeneraļa Balka, kurš bija precējies ar Annas Monss māsu Matro­nu. Vēlāk viņa iestājās dienestā eara pilī par kambarjumpravu pie galma freilenes Marijas llamiltones.

Gāja baumas, ka pēc tam, kad Marijai lia- miltonei bija nocirsta galva, cars Pēteris 1 turējis Annu Krāmeri par savu slepenu favoriti. Cik tas atbilst patiesībai, — nav zināms. Tomēr neap- šaubami pierādīts, ka cars Pēteris I parādijis vi­ņai savu ārkārtīgu uzticību.

Neaizmirstama tā nakts palika. Annai, kad cars bija uzticējis viņai kādu noslēpumainu uz­devumu, kuru tā bija spīdoši izpildijusi.

Par tādu uzticamību Annu pienācīgi atalgoja. Viņu iecēla par galma freileni un pēc tam par galma meistariem pie princeses Natalijas Petrov- nas, kas savu tēvu, Pēteri I, pārdzīvoja; tikai par sešām nedēļām.

Pēc princeses nāves ķeizariene Katrīna ieska­ti ja par neērtu paturēt vēl Annu galma dienestā. Varbūt viņa pati to vairs nevēlējās. Atstājot die­nestu, Anna Krāmere dabūja no ķeizarienes ka godalgu muižu Vidzemē. Viņai piesprieda arī pensiju.

Neraugoties uz labiem materiāliem apstākļiem un savu daiļumu, Anna tomēr palika visu mūžu vecmeitās. Tam par iemeslu laikam bijis tais, ka bija nākusi gaismā tā šausmīgā loma, kādu viņa spēlējusi pie careviča Aleksejia ināves apstākļiem.

Savā muižā Anna nemīlēja dzīvot, jo nevar rēja pamest vientulību. Tur to mocija nelāgi sap­ņi un ļauni rēgi. Pastāvīgi viņai rādi jās baigi tēli no viņas liktenīgās nakts. Tais bija noticis šādi:

Nakts vidū viņu izcēla no gultas ģenerālis Ādams V'eide.

—    Uz cara pavēli, freilen, celieties un tūlīt posieties rnam līdz braukt. Apģērbjieties siltāk. Ceļš puslīdz tāls..

—   Kur jūs gribat mani vest? Un kāpēc? — trīcēdama viņa jautāja ģenerālim.

—  To jūs dabūsiet zināt, kad būsim pie mēr­ķa, — atbildēja ģenerālis.

Nakts tumsā un slepenībā viņa bija aizvesta uz Pētera-Pāvila cietoksni. Tur jau bija priekšā cars. Un tas bija ievedis viņu kazematā, parādi- jis līķi ar nocirstu galvu un teicis:

—   Te tev būs adata, diegs uim šķēres. Tūlīt stājies pie darba. Tev jāpiešuj šim līķim, galva, kā kad tā nenuaz nebūtu bijusi no rumpja at­šķirta.

Trīcēdama kā apses lapa, jaunava bija tomēr to bez iebildumiem izpildījusi.

Ar lielu gribas spēku apspiedusi bailes un riebumu, viņa tad piešuva careviča Alek­seja nocirsto galvu pie kamiešiem.

Kad tas bija padarīts, cars viņai saci ja:

—   Paldies par dienestu. Par šo uzticību tu tiksi pienācīgi atalgota. Bet zini — par to, ko tu esi redzējusi un darījusi, — tev jābūt līdz tavam kapam mēmai kā zivij. Citādi bendes cirvis būs tava alga.

Sirdsapziņas vajāta un Alekseja, asinainās

galvas mocīta ir sapņos, ir nomodā, Anna Krāmere dzīvoja lāgiem savā muižā, gan tikai vasaras mē­nešos, bet visvairāk Narvā pie saviem brāļiem. Neskatoties uz nemiera pilno, drausmīgo dzīvi, viņa tomēr piedzīvoja sirmu vecumu un nomira tikai 1770. g., kad atradās pie brāļiem Narvā.

Ne tik jūtīgs bijis otrs šā šausmīgā noslēpu­ma a.cu. liecinieks un aktivs dalībnieks — ģene­rālis Ādams Veide.

Kļūmīgajā naktī cars Pēteris I deva. Veidem recepti uin sūtija pie galma aptiekara vācieša Bēra pēc zālēm. Aptiekārs, izlasijis recepti, sa­trūkās. Receptē bija atzīmēta stipra inde. Bet dabūjis zināt, ka šo recepti ģenerālim devis pats caurs un sūtījis viņai uz. aptieku, Bērs neuz­drošinājās pretoties. Viņš pateica, ka receptē atzīmēto sagatavos, bet pēc tam nodos rokās pa­šam valdniekam. Veide tam piekrita.

Kad nāves dzēriens bija pagatavots, Veide aizveda Bēru pie cara, kuram tadi aptieikars no­deva indi.

Tad 26. jūnijā cars Veicies pavadībā devās uz Fētera-Pāvila cietoksni pie careviča un lika. tam indi izdzert. Bet Aleksejs kā gļēvas dabas cilvēks ne par ko nebija, aiz to pierunājams.

Tad Pēteris, pazaudējis pacietību, lika atnest cirvi, izplēsa ka,zeniata, grīdā vienu dēli un uz tā nocirta savam nepaklausīgajam dēlam galvu . . . Kad asinis bija notecējušas pagrīdē, dēli atkal ielika agrākajā vietā. Bet nu vajadzēja, parūpē­ties, lai šausmīgā notikuma: pēdas noslēptu no tau­tas acīm un līķi varētu kā pienākas apbedīt.

Tad atsauca Annu Krāmeri, lai tā slepenībā līķi sagatavo, ka to varētu aizgādāt uz baznīcu un parādīt tautai. Anna to teicami izpildi ja.

Ģenerālis Veide pēc tam laikam drīz miris, jo pēc 1718. gada vairs par viņu nav nekas zi­nāms.

* *

Kā jau minēts, Menšikovs, izlietodams Katrī­nas vājībiui, kad tā gulēja nāves gultā, — un savu tobrīd neaprobežoto vairu, iegāza postā savu tik nāvīgi ienīsto svaini grāfu1 Divjēru. Šo svaini viņš uzskatija par savu sāncensi pie ķeizarienes. Divjērs bija ieguvis no Katrīnas jau tādu uzticī­bu, k,a viņa, uz laiciņiem aizbraucot no galvas­pilsētas, ikreiz atstāja viņa uizraudzībā savas meitas.

Pēc staipīšanas uz moku rata, kur izgrieza! locekļus no mītnēm, un negantas pēršanas ar pā­tagām, Divjēru aizsūtīja trimdā uz tālo' Jākulstās apgabalu, Sibirijas ziemeļos, kur ziemās valdi ja' ārkārtīgs sals, lai pie dzīves komforta un ērtībām' pieradušais Antons Manuilovičs tur aizietu bojā.'

Tur ilgus gadus vārga šis skaudības upuris. Divjēru no trimdas atsvabināja tikai 174-t. g., kad tronī māca Pētera Lielā meitai, princese Elizabete. Viņam atdeva arī dienesta pakāpi, ordeņus un tituli. Grāfs Divjērs ieņēma pat kādu laiku) savuj agrāko amatu kā Pēterburgas ģeneralpolicijmeis- tars. Bet ciešanas bija viņa veselību salauzušas un viņš drīz pēc tam nomira.

Reizē ar Divjēru no trimdas atbrīvoja arī Skorņakovu-Pīsarevui.

Grāfs Pāvils Ivanovičs Jagužinskis, tiklīdz Menšikova vara bija lauzta, atgriezās no Ukrainas uz galvaspilsētu un ieņēma: atkal savu agrāko se­nata ģenerālprokurorā amatu. Viņš drīz sanīdās ar augstās slepenās padomes locekļiem. Redizot, ka vecās aristokratu ciltis — Dolgorūkiji, Goļi- cini, Golovkini cenšas varu sagrābt savās rokās, Jagužinskis sāka. pret viņiem dzīt intrigas.

Zēns-ķeizars Pēteris II sabija tronī tikai divi un pus gadu. Saslimis ar melnajām bakām, tas nomira. Nu augstā padome, ignorējot Pētera l

meitu Elizabeti Petrovnu, aicināja uz troni Pē­tera Lielā brāļa Ivana meitu Annu Ivanovniu, Kur­zemes hercogieni.

Savtīgos nolūkos augstā padome domājās at­radusi brīdi, lai savu vairu paplašinātu. Viņi pie­dāvāja Annai valdnieces kroni, bet iepriekš cēla riekšā parakstīšanai noteikumus par augstā- ās varas aprobežošanu un svarīgu jau/tā jumu nodošanu augstās padomes izlemšanai. Lai diž­ciltīgajiem, šo nodomu izjauktu, ļagužinskis sle­peni pasteidzās hercogieni brīdlināt, lai viņa pie­kāpjas, noteikumus paraksta, bet pēc tam, kad būs ieņēmusi troini, varēs tos iznīcināt.

Par šo grāfa slepeno soli uzzināja augstā pa­dome, un īagužinski apcietināja.

Taču, kad Anna bija atbraukusi Maskavā un atbalstīdamās uz gvardu pulkiem, visā pilnībā pārņēma pat valdnieces varu, ķeizariene lika tū­daļ Jagužiinski atsvabināt. Ieguvis tādā ceļā ķei­zarienes labvēlību, grāfs Jagužinskis Annas Tva- novnas valdības laikā spēlēja ievērojamu lomu. Augstās slepenās padomes locekļus, kas bija cen­tušies aprobežot Ķeizarienes varu, ņēmās bargi vajāt, turēja cietumos un dažiem nocirta galvas.

***

Kad Krievijas tronī pēc Annas Ivanovnas nā­ves nāca Pētera I un Katrīnas I meita Elizabete Petrovna, — visiem pie dzīvības palikušiem Katrīnas I radiniekiem Skavronskiom, Gendriko- viem un Jefimovskieim sākās zelta dienas. Tad arī Gendrikovus un Jefimovskus iecēla grāfu kārtā. Mārtiņu Skavronski iecēla par ģenerālleitnantu. Visas šo grāfu sievas un meitas kļuva galma dāmas.

Ķeizarienes Katrīnas mīlule Sofija Karlovna Skavronska pēc apprecēšanās ar grāfu Pēteri Ivā- novieu Sapiehu, aizbrauca vīram līdz uz Poliju.

Katrīnas I stiprais palīgs grāfs Pēteris Andre- jevičs Tolstojs, pēc sazvērestības pret Menšikovu

pātagots un aizsūtīts uz Solovkietm, turpat 1729. g. nomira. Viņa pēcnāčus atkal iecēla grāfu kārtā

1760. g. ķeizariene Elizabete Petrovna.

* *

*

Pagājuši divi simti ga<llui, kopš mirusi kādrei­zējā Alūksnes prāvesta Glika audžumeita Marta, vēlākā Krievijas pirmā patstāvīgā^ valdošā ķeiza­riene Katrīna I.. Sen apmiruši visi viņas laika biedri. Tomēr šās īpatnējās sievietes piemiņu uzglabājusi vēsture.

Bet caurlūkojot vēsturiskus pieminekļus par Katrīnu I, redzama zīmīga parādība:.

Cik vērojams, par Katrīnas izcelšanos un par viņas vecākiem savā laikā bijuši sameklēti da­žādi dokumenti, kam vajadzēja viņas bērnības laikmetu pietiekami apgaismot un noskaidrot. Bet n o s 1 ē p ul m a i m ā kārtā šie d o k u- menti vēlāk nozuduši.

Acīm redzot, tur rīkojusies kāda ļaunprātīga roka.

Laikam nebūsim kļūdījušies, ja pieņemsim, ka minētie dokumenti izņemti no valsts iestāžu un baznīcu archiviem un iznīcināti uz ķeizarienes Annas Ivanovnas slepenu rīkojumu, jo pētnieki- vēsturnieki izsakas, ka tie nozuduši viņas valdī­bas laikā, — cik to bijis iespējams vēlāk kon­statēt.

Nozudis pat Katrīnas I testamenta oriģināls, kam piekritusi liela juridiska nozīme vēl ilgi pēc Annas nāves. Uzglabājies tikai testamenta no­raksts.

Te nu rodas jautājums — ar kādui nolūku Anna to darijusi?

Viņas nolūks bijis aptumšot Katrīnas I izcel­šanās apstākļus, lai varētu viņas piemiņu nomel­not, nopulgot. Krievu dižciltīgo bajāru kliķe un viņas pēenāči nevarēja piedot Pēterim Lielajam, ka tas, nicinādams viņu meitas, pacēlis neredzē-

tos augstumos šo — pēc viņu sprieduma — «čuch- nieti, basurmanieti», šo savdabisko sievieti. Bet šās kliķes uz Katrīnu mestie apmainojumi krīt atpakaļ uz pašiem metējiem.

Navvērts pieminēt visus tos melus un nejē­dzības, ko melš šai dižciltīgo kliķei simpatizējošie krievu vēsturnieki. Tomēr nav noliedzams, ka arī viņu pulkā atrodas neitrāli pētnieki, kas cen­šas atklāt patiesību. Ja grib daudz maz skaidrī­bu dabūt, jāgriežas pie ārzemju vēsturnieku un chronistu rakstiem, lai gan arī tur daudz nevar- būtību un safantazējumu.

Droši un neapšaubāmi pieirādīts, ka Katrīna I nav bijusi nekāds nevainības eņģelis. Kā visiem mirstīgajiem, arī viņai bijušas savas kļūdas un vājības.

Bet reizē ar to, Katrīnai bijuši arī diženi ti­kumi, cēlas dvēseles īpašības un tādas spējas, kā­du nav bijis simtiem tūkstošu dižciltīgo muižnie­ku meitām.

Katrīna I bijusi nenoliedzami viena no diže­nākajām, ievērojamāka jāin XVII—XVIII gadsimta sievietēm.

* ^ * *

Kā minēts, varenais gara milzis, Alūksnes prā­vests Gliks miris un apglabāts Maskavā toreizējā luterāņu kapsētā. Savā laikā konstatēts, ka uz viņa kapa atradusies akmens plāksne ar sekošu uzrakstu:

Hier ruht

Der \Veiland hochwūrdige Theologus Ernestus Glūck, Praepositius und Pastor Zu Marienburg in Lievland mii Verstand und Muth begabt, Im Glūck Und Unglūck, und glūcklich von Gott lange vorher dem Ruszlande Zugedacht. Welches sich erāuszert In Erlernung der Sprachen und in Ubersetzung der Bibel und Hoffnung besserer Zeiten.

Endlich Anno 1702 in Seinl Und der Seinigen Gefangenschaft, In welcher Er aiuff hohe Verord- nung ein Gymnasi.uim unter deni Russen angelegt und bei solcher Arbeit in Ruhe gekommen. Er war geboren Anno 1655 zu Wettin in Saichsen umd stairb in Moskau Anno 1705 de 5-ten May.

Sein Andenkeau ist in Segen.

Latviski tas skanētu apmēram tā: Še dus nelaiķis ļoti cienīgs teologs Ernests Gliks, prā­vests un mācītājs Alūksnē, Vidzemē, ar drosmi un rātu apbalvots, laimē un nelaimē, um laimīgi Dievs viņu jau sen piešķīris Krievijai: Tas iz­paudās valodu studijās, bībeles pārtulkošanā un cerībā uz, labākiem laikiem.

Beidzot 1702. g. viņš air savējiem kritis gūstā, uz augstu pavēli ierīkoja ģimnāziju pie krieviem un šo darbu strādājot nonācis mūžīgā mierā.

Viņš bija dzimis 1655. g. Vetinā, Saksijā un mira Maskavā 1705. g. 5. maijā

Lai svētīta viņa piemiņa.

Tagad no prāvesta Gliika kapai un šā piemi­nekļa nav atrodamais ne mazākās pēdas. Lielinie­ku nošautā ārsta Brītņeva! atraitne, pēc dzimuma angliete, savā grāmatā «Austrumos norietēja sau­le» apraksta, ka viņa redzējusi dažādus marmora kapu pieminekļus ar visiem uzrakstidm pie Krem­ļa, Maskavas upes krastos, kur komunisti uzcēluši pār šo upi greznu tiltu… Acīm redzot, tilta bū­vei savākti pieminekļi no dažādām Maskavais kap­sētām.

To pašu apliecina arī citi aculiecinieki, kuru liecības nevar apšaubīt.

Beigas.

Licence Ns 000073. Pas. N° 405. Metiens 50 000 eks. «Latvijas grā­mata». Kooperatīvais uzņēmums «Kolor». Līgumcena. Iespiesta ti­pogrāfijā «Rota», 226011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

* o. *

*

[1] volchovskis raksta, ko cara Aleksēja Michailoviča kronēšanas tērps svēris pieci pudi. (Domašņij bit rus- kich carei).

[2] careviča mirusi sieva Šarlote bija ķeizara sievas masa.

[3] vārda diena.