Vilhelms Bušs

MAKSS UN MORICS

PRIEKŠVĀRDS

Ak, par ļauniem bērniem nākas

Dzirdēt daudz, kad runas sākas!

Tā, lūk, Makss ar Morici

Abi lielie nedarbji.

Mācības lai diez cik labas,

Neatgriež šīs ļaunās dabas.

Tie par tam vel pasmejas,

Paslepeni zobojas.

Bet uz ļaundarībām, jā,

Tur tiem prāts ir diezin kā! —

Lopus mocīt, ļaudis mēdīt,

Ābolus no dārziem blēdīt —

Tas ir tiešām jautrāki

Un turklāt daudz vieglāki

Nekā baznīcā un skolā

Rātni sēdēt savā solā. —

Bet vai! vai! es iesaucos,

Kad uz galu noskatos! —

Ak, tā lieta bija vāja,

Kā tiem abiem galā gāja,

Tādēļ šo te nedarbi

Bildēs, rakstos salikti.

PIRMAIS NEDARBS

Ir jau diezgan jānomokās,

Kamēr vistkopībā sokas;

Bet šīs pūles tomēr nieks.

Vai tad nav par olām prieks?

Arī vistu cepetis

Nav vis peļams brokastīs.

Tāpat mums šo putnu spalvas

Noder spilvenos zem galvas,

Katrs ar tām pēļus pilda,

Kam gan netīk, ka to silda? -

Te, lūk, Boltes madāma,

Kurai ar tas patika.

Viņai vistas trīs bij skaita

Un viens gailis lepnā gaitā. —

Makss un Morics prātoja: —

Te kas būtu jādara. —

Viens un divi viņi lem,

Aši maizes donu ņem,

Nogriež četrus gabalus,

Ne par pirkstu resnākus.

Galā piesien šņorīti,

Kuru pārliek krustiski,

Tad šo ēsmu klusumā

Noliek Boltes pagalmā.

Te jau arī gailis klāt,

Sāk šis vistas aicināt:

Kikeriku! un tek, tek, tek!

Tūdaļ visas viņam sek.

Katra nu ar ēstgribu

Norij savu porciju;

Bet te, kad tas apdomajas,

Nevar projām aizskriet kājas.

Gan tas raustas šurp, gan turp,

Bet vairs netiek it ne kurp.

Tad tās gaisa palecas,

Bet, rau, te — ak, dievs tu pas'!

Tās ar visu savu svaru

Pakaras uz sausu zaru —

Kakli gari izstiepjas,

Žēli viņas nočiepstas.

Katra olu dēt vēl steidzas

Un tad ātrā nāvē beidzas.

Bolte, dusot miegā maiga,

Ieklausās. Kas tur klaigā?

Jau tai sirdi pārņem jausmas,

Viņa iznāk, ak, tās šausmas!

Asaras tai straumēm līst!

«Ak, mans dzīves sapnis šķīst

Visas manas cerības,

Lūk, šai zarā karājas!»

Savā lielā žēlumā

Tā nu nazi pagādā:

Atgriež nost no pazares

Savas dārgās nelaiķes

Un tad noskumusi klusi

Iet ar tām uz māju pusi.

Pirmais nedarbs nu ir beigts,

Bet te otrs tiek jau steigts.

OTRAIS NEDARBS

Pēc šī bēdu notikuma

Bolte tā vairs nenoskuma;

Šurp un turp tā pārlika

Un par labu atrada

Savas no šis pasaules

Aizgājušās nelaiķes

Visā klusumā un godā

Brūni ceptas salikt bļodā.

Skumjas, protams, lielas 

Kad tā viņas ieraudzīja

Noplūktas tur pavardē,

Kas reiz jaukā pagātnē

Dārza sētmalā pie mājas

Jautri smiltīs rušinājās. —

Atkal Bolte apraudas,

Taksis līdzi sērojas.

Puikām darbs to saostīt,

Nu tik jumtā kāpt tūlīt!

Skurstenī tie ieskatās,

Ierauga, ka vistiņas,

Kurām galvas trūkst un kājas,

Jautri pannā čurkstinājas. —

Bolte, paņēmusi bļodas,

Pagrabā nupat kā dodas,

Lai tur sevim paņemtu

Labu daļu kāpostu,

Kurus, kad tie sildīti,

Viņa mīl it sevišķi.

Pa tam mūsu puišeļi

Jumtā nav vis snauduši:

Maksim, kas tā neiet bešā,

Sava makšķere ir ķešā.

Šnupdivpud! No apakšas

Viena vista paceļas.

Viņai otra seko drīz;

Šnupdivpud! Nāk numurs trīs;

Šnupdivpud! Nu ceturtais —

Gailis uzbrauc pēdējais. —

Taksis redz gan, kurp tas skrej,

Vau! ravau! viņš žēli rej.

Bet jau zēni nokāpuši

Un — viens, divi! — aizbēguši.

Tagad nu tik sāksies tracis,

Bolte nāk un iepleš acis —

Paliek it kā apstulbusi,

Skatoties uz pannas pusi.

Projām viņas vistiņas!

«Taks' !» tā tūdaļ iesaucas.

«Taksi, ak tu nelieti!

Pag! tu to man matīsi!»

Un tā lielo pavārnīcu

Tūdaļ izlieto kā vicu;

Dikti Taksis nokaucas,

Jo viņš vainīgs nejūtas.

Makss un Morics pa tām lāgām

Krūmos guļ ar pilnām māgām.

Cepets apēsts viss ar kāri,

Lūk, kur kāja vien tik pāri.

Otrais nedarbs nu ir beigts,

Bet ar trešais tiek jau steigts.

TREŠAIS NEDARBS

Katrs pazīst Āzīti,

Ciema lielo skroderi,

Valka drēbes, svētku jakas,

Garas bikses, spicas frakas,

Vestes ērtām kabatām,

Svārkus līdz ar gamašām -

Un, kas vien tik vēl var būt,

Visu Āzītis prot šūt, —

Un, ja kur kas izlāpāms,

Nogriežams vai piešujams,

Bikšu pogas norautas

Vai kas klāt vēl karājas —

Lai tas būtu kur un kā,

Priekšā vai ar pakaļā, —

Visu padarīs viņš jums,

Tas tam dzīves uzdevums.

Tādēļ viņš pie visiem līdz

Sādžā ļoti iecienīts,

Tikai puikas, nelieši,

Kaitināt grib meistari.

Te netāl' no viņa nama

Upe aiztek čurkstēdama.

Tur pa šauro laipu pāri

Veda tālāk ceļš uz āri.

Mūsu abi puišeļi

Nāk ar zāģi slepeni.

Rikuraku! tie ar viltu

Ņem un pušu zāģē tiltu,

Tad pēc beigta nedarba

Skaļi sauc un ķircina:

«Āzīt, Āzīt! buku bē!

Skroder, skroder, vai tu še?»

Daudz gan Āzīts panest spēja

Un ne vārda netērēja,

Bet, kad to viņš izdzirda,

Žults tam tūdaļ pārskrēja.

Ātri ķer viņš olekts kātu,

Skrej, lai puikas sadzenātu,

Jo jau atkal mēdoši

Atskan: «Mek, mek, Āzīti!»

Steigšus viņš pa tiltu drāžas,

 Brākš! un brīkš! tilts kopā gāžas.

«Mek, mek, mek!» dzird atkal jau

Plunks! un skrodera vairs nav. —

Te, kad skroders beigts jau šķietas,

Tuvu pie šīs briesmu vietas

Peld kāds zosu pārītis.

Bailēs tver tās skroderis —

Katru turēdams aiz kājas,

Viņš uz krastu lidinājās.

Bet, lai labs ar iznākums,

Tīkams nav šāds gadījums!

Tā ar Azītim nu raizes,

Jo tam stipras vēdergraizes.

Bet te pati Āzītiene

Nāk kā liela dakteriene:

Karsta dzelzs uz aukstu māgu

Padara to atkal lāgu.

Drīz vien dzird pa visām mājām:

Āzīts atkal ir uz kājām!

Trešais nedarbs nu ir beigts,

Bet jau ceturtais tiek steigts.

CETURTAIS NEDARBS

Tāds nu reiz ir nolēmums:

Visiem jāmācās ir mums. —

Ne vien ābecei ir vara,

Ka tā ļaudis gudrus dara,

Ne vien to mēdz tagad prasīt,

Lai ikviens prot rakstīt, lasīt,

Ne vien katram jārēķina,

Lai tas ciparos ko zina, —

Arī gudro mācībās

Katram labprāt jāklausās.

Un, ka tas tā darīts tiek,

To jau Lempels skolā liek. —

■

Makss un Morics tādēļ abi

Viņam nebij visai labi;

Jo, kam galvā muļķības,

Mācībās vis neklausās.

Nu, šis krietnais skolotājs

Tabakai bij cienītājs,

Ko pēc dienas grūtības

Bez jebkādas ierunas

Mēs šim skolas meistaram

Arī no sirds novēlam. —

Tikai puikām niķi omā,

Un tie šurpu turpu domā,

Ka ar vecā skolmeistara

Pīpi kaut kas jāizdara. —

Reiz, kad kādu svētku dienu

Krietnais Lempels, kā arvienu

Pacilāts no jūtu kvēles,

Atkal sēd pie ērģeļspēles,

Puikas ļaunā nolūkā

Ielīduši istabā,

Kur tiem pīpis nolikts šķiet,

Jau to Maksis tura ciet;

Morics atkal steidzīgi

Izvelk šaujampulveri

Un to visu, cik vien makā,

Pīpja galvā iekšā pakā, —

Tad tie klusi projām steidzas,

Jo jau dieva vārdi beidzas. —

Pilns ar saldu mierĪbu

Lempels noslēdz baznīcu;

Un pēc gaitām nobeigtām

Viņš ar nošu burtnīcām

Jautrā prātā, žiglām kājām

Steidzas iet uz savām mājām.

Pateicīgā dvēselē

Viņš tad pīpi iesmēķē.

«Ak, cik labi ir,» viņš jūt,

«Kad var cilvēks mierā būt!»

Plīkš! te pīpis vaļā šķīst,

Un ar lielu troksni plīst

Kafejpods ar ūdenstrauku,

Tinte, tabaks — viss pa lauku,

Krāsni, galdu, sēdekli

Sasper pulverzibeņi.

Kad nu tvaiks bij atvilcies,

Lempelis — lai slavēts Dievs!

Dzīvs vēl guļ tur augšupēdu;

Bet tam, lūk — ak tavu bēdu!

Deguns, rokas, ausis, sejs

Melns kā morim nomelnējs,

Un pats pēdējs pinkucis

Tam uz galvas nosvilis.

Kas nu mācīs ābeci?

Kas nu vairos zinātni?

Kas priekš Lempeļa lai ietu

Izpildīt tā ķestervietu?

Kā lai smēķē skolmeistris,

Kad tam pīpis saplīsis?

Gan ar laiku viss būs dzijis,

Pīpis paliks vien, kāds bijis.

Nedarbs ceturtais nu'beigts,

Bet te piektais tiek jau steigts.

PIEKTAIS NEDARBS

Ja tev ir kāds radinieks,

Laucinieks vai pilsētnieks,

Tad tam laipni iztapt proti,

 Cieņā tad tu būsi ļoti. —

 Rītos laburītu dod,

Prasi: «Ar ko pakalpot?»

Tūdaļ viņam šurpu nes

Pīpi, špickas, avīzes. —

Vai, ja mugurā kaut kur

Viņam spiež vai kož, vai dur,

Tūdaliņ ar laipnu prātu

Esi tam kā palīgs klātu.

Vai, kad tabaku viņš bauda

Un pēc prīzes stipri šķauda,

Saki tūdaļ: «Palīdz Dievs!»

Tad viņš laipni pateiksies.

Kad tas vēlu nāk uz mājām,

Velc tam zābakus no kājām,

Atnes kurpes, naktssvārku,

Lai tas sēdot nesaltu,

 īsi sakot, visu dari,

Kā vien izpatikt tam vari. —

Maksim, Moricam, kā likās,

Tiem tik vien tas nepatikās. —

Iedomājiet, onkuls Fricis

Kā no viņiem nerrots ticis!

Katrs zin, kāds kukainīts

Ir tāds maija vabolīts.

Rāpodamies koku zaros,

Viņi lēkā jautros baros.

Makss un Morics tos nu ķer

Un no koka zemē ber.

Tutiņas no papīra

Kukaiņus tie iesloga.

Skrej pie onkuļa ar tiem,

Bāž tam tos zem spilveniem!

Naktsmici sev galva licis,

Drīz iet dusēt onkuls Fricis;

Segās silti ietinies,

Viņš grib saldi aizmigties.

Bet te žirgtie kukaiņi

Rāpties sāk pa matraci!

Viens no tiem, kas priekšgalā

Onkulim ķer degunā.

«Kas tas tāds?» kliedz onkulis,

Vienu rokā satvēris.

Izbailēs viņš augšā raujas

Un no gultas ārā šaujas.

«Au!» Jau atkal tek un tausta

Cits uz kājām, cits uz skausta;

Visur, kur tik griežas vien,

Rūc un dūc, un tek, un skrien.

Onkulis zem tāda spaida

Sit visapkārt, sper un svaida.

«Grauziet vēl, jūs nebēdņi,

Nu jūs guļat nobeigti!»

Atkal visur miers un klusu —

Onkuls nu var iet uz dusu.

Piektais nedarbs nu ir beigts,

Bet te sestais tiek jau steigts.

SESTAIS NEDARBS

Jaukās Lieldienas kad nāk,

Krietnie maiznieki tad sāk

Saldu mīklu abrās maisīt,

Plāceņus un raušus taisīt,

Mūsu puikām cukurkar'šas

Arī izlikās pēc garšas.

Maiznieks tik ar apdomu

Noslēdz savu maiznīcu.

Ja kam tīk nu kreņģeļi,

 Lai tas lien caur skursteni.

Brīkš! tur iekrīt puisēni

Melni it kā krauklēni.

Pūks! tie kastē ielaižas,

Kurā milti atrodas.

Visa kaste izbārstīta,

Puikas balti ka no krīta.

Bet nekas, tie jautri smaida:

Plauktā kreņģeļi jau gaida.

Krāks! te krēsls lūst un zveļas;

Abra iekša puikas veļas.

Viscaur mīklas apņemti,

Tie nu stāv kā biedēkli. —

Pašulaik nāk beķeris

 Un nu redz, kas noticis.

Viens un divi! abi knauši

Guļ nu savelti kā rauši.

Krāsnī iekša, kurā vēl

Ogles neapdzēstas kvēl!

Tad tie izvilkti top abi.

Nu tie izcepti un labi. —

Katrs domās: beigts kas beigts!

Bet tas vēl nebūt nav teikts.

Skrib, skrib! tie ka peles graužas

Un caur apcepumu spraužas;

Maiznieks tikai iekliedzas,

Tur jau puikas aizlaižas.

Sestais nedarbs nu ir beigts,

Bet jau pēdējais tiek steigts.

PĒDĒJAIS NEDARBS

Vai, vai, Makss ar Morici!

Beigti drīz būs nedarbi!

Kādēļ tad gan jums iekš maisa

Caurums bija jāiztaisa?

Zemnieks Meķis, paskatat,

Plecos maisu nes nupat.

Tikko viņš no vietas kust,

Maisā arī svars sāk zust.

Zemnieks stāv un brīnās vien:

«Maiss man vieglāks kļūst, nudien!

E!» viņš sauc. «Ak, tavus priekus!»

Graudos redz viņš nebēdniekus.

Šups! viņš savu lāpstu ķer,

Abus draņķus maisā ber.

Puikas jut ar šaušalam,

Ka nu iet uz sudmalām.

«Melder, nac un mal, ko vari!

Man to patikšanu dari!»

«Dod tik šurp! Un ātrumā

Abus dzirnu caurumā.»

Rikuraku! Rikuraku!

Dzirnas rūc un brakšķ par traku.

Te vēl redz tos nedarbjus

Miltos smalki samaltus.

Melderzosis nak tūlīt

Viņu druskas uzlasīt.

BEIGAS

Kad tas sādžā izpaudās,

Maz par to kāds bēdājās. —

Bolte teic ar lēnību:

«To jau tūliņ sacīju!»

 Āzīts izsaucas: «Jā, jā,

Ļaunprāts neved labumā!»

Lempels saka: «Redziet nu

Atkal vienu piemēru!»

Maiznieks piemet: «Tā vispāri

Iet tiem, kas uz saldu kāri!»

Jā, pat labais onkuls Fricis

Teic: «Tas tiem par blēņām ticis!»

Krietnais Meķis noprāto:

«Lai sev ir, kas man par to!»

 īsi sakot, visās mājās

Ļaudis tikai nopriecājās:

«Mīļais Dieviņš lai ir teikts,

Nu viss ļaunums reiz ir beigts!»

SATURS

Priekšvārds 3

Pirmais nedarbs 5

Otrais nedarbs 13

Trešais nedarbs 20

Ceturtais nedarbs 28

Piektais nedarbs 35

Sestais nedarbs 43

Pēdējais nedarbs 50

Beigas 55

Vilhelms Bušs

MAKSS UN MORICS

Redaktors U. Auseklis Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore S. Balode Korektore V. Duka Nodota salikšanai 22.08.85. Parakstīta iespiešanai 21.11.85. For­māts 60X84/16. Ofseta papīrs Ne I .Literatūras garnitūra. Ofsetspie- dums. 3,25 uzsk. iespiedi.; 6,96 uzsk. krāsu nov.; 1,82 izdevn. 1. Metiens 150 000 eks. Pasut. JMb 102540. Cena 15 kap. Izdev­niecība «Liesma», 226047" Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVfs 55/32297/B-883. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraug­tipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.