/ Language: Latvia / Genre:prose_history

Bez piecām minūtēm pieauguši

Zenta Ērgle

ZENTA ĒRGLE Bez piecām minūtēm pieauguši Stāsts. Stāsta „Bez piecām minūtēm pieauguši” (1983) darbība risinās kādā profesionāli tehniskajā šuvēju vidusskolā. Galvenajiem varoņiem Baibai un Daumantam piepulcējas citi — bārene Svetlana, skaistā, iecirtīgā Dēzija, paslinkais Leons.  Un atkal lasītāji nemitīgi pieprasīja turpinājumu: „Ļoti gribētos zināt, kā izveidosies jauniešu turpmākā dzīve, vai Daumants un Baiba būs laimīgi, vai Daces un Pētera draudzība turpināsies,” Siguldas internātskolas audzēkņu vārdā raksta bibliotēkas pulciņa sekretāre Laila Čevere. „Es ļoti vēlētos, lai rakstniece uzrakstītu grāmatu vai pat mazu stāstiņu par jau pieaugušajiem jauniešiem, kuri mācās augstskolās vai strādā,” raksta V. Žarska no Rīgas 47. vidusskolas. „Tas varētu būt arī turpinājums grāmatai „Bez piecām minūtēm pieauguši”. Stāsta pamatā būtu jauniešu dzīve, kad jau šīs piecas minūtes ir pagājušas un liekas, ka dzīvē viss ir sasniegts. Bet vēl jau ir daudzas neiekarotas virsotnes.” Stāstā attēlotās personas, darbības vietas un laiks — izdomāti. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ZENTA ĒRGLE

Bez piecām minūtēm pieauguši

1 . nodaļa izvĒle

Smagās skolas durvis aizvērās. Izlaiduma balle bija beigusies.

Astotajai «b» vēl negribējās šķirties. Kopējie pārdzīvojumi, audzinātāja slimiba, atgadījums ar Baibu, gatavošanās eksāmeniem viņus bija saliedējuši par draudzīgu saimi.

—    Šeit, skolas priekšā, zvēram, ka pirmajā septembrī visi atkal satiksimies un tad jau būsim devītā «b», — Pēteris skaļi sauca.

—   Zvēram, zvēram, zvēram!

Neviens nepamanīja, ka Klāvs, Dace un Jānis, saukts par Profesoru, klusēja.

—   Uzmanību, uzmanību! Tūlīt jūs būsiet liecinieki tam, kā izšķiras cilvēka likte­nis. Ja ģerbonis, tad es ar jums, ja cipars…

—   Ko tad?

—   Tas ir mans noslēpums.

Uz mākslas skolu, domā, mēs nezinām.

Uz asfalta gulēja cipars.

—   Neesi muļķis, vecīt! — Imants iebukņīja draugam sānos. — Nav jau viduslaiki, kad ar visādām burvestībām centās izzināt nākotni.

—   Ejam uz slimnīcu pie skolotāja Kadiķa!

—   Ejam!

* * *

Skolotājs Reinis Kadiķis atvēra acis. Trula sāpe krūtīs atbalsoja katru elpas vil­cienu. Kur viņš atradās? Balti griesti. Vējš šūpoja vaļējā loga plānos aizkarus. Ārā skaļi čiepstēja zvirbuļi. Cieši līdzās gultai, galvu uz naktsgaldiņa uzlikusi, snauda kāda sieviete. Skolas medmāsa Milda? Kādēļ viņa šeit? Pamazām apziņa noskaidro­jās — otrais infarkts, slimnīca, operācija. Cik ilgi viņš nogulējis nemaņā — dienu, divas, varbūt vairāk?

Kā melns mākonis uzbrāzās drūmas domas. Ārsts teica: par skolotāja darbu lai pat nesapņojot. Viņš to pats ar prātu saprot. Skolotājam ar jauniešiem jāiet kopsolī. Un, ja to vairs nespēj, tad…

Skola bija viņa mājas, viņa ģimene. Kā lai iztiek bez bērniem, bez viņu zinātkārajām acīm, bez tās īpašās atmosfēras, kas valda tikai skolā un neļauj novecot arī skolotājam? Vienam pašam savas istabas četrās sienās — dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Visu mūžu viņš ir bijis devējs, juties esam nepieciešams, vajadzīgs saviem audzēkņiem.

Pa ielu dārdēdamas brauca smagās mašīnas, aizšvīkstēja trolejbusi. Pilsēta modās jaunai darba dienai. Vienīgi viņam nebija, kur steigties.

Pēkšņi, pārskanēdama ielas trokšņus un zvirbuļu čiepstēšanu, augšup cēlās dziesma. Tie taču ir manējie! Lūk, Baibas skanīgais soprāns, Pētera tenors. Dau­mants, kā vienmēr, vilka nepareizi, bet toties ļoti skaļi.

Logā parādījās Klāva šķelmīgā seja. Uz grīdas izkaisījās rozes, neļķes, kallas, ceri­ņi, peonijas.

—   Negudrais! Uzrāpies pa notekcauruli. Tūliņ kāp zemē, dzirdi! Nositīsies!

Slimniekam šķita, ka viņš sauc skaļā balsī, bet Klāvs dzirdēja vienīgi vārgus čuk­stus. Reinis Kadiķis pūlējās piecelties.

—   Guli mierīgi un nekusties! — medmāsa Milda pavēlēja. — Pats zini, ka ne­drīksti uztraukties.

Viņa piegāja pie loga.

—   Drī-zu iz-ve-se-ļo-ša-nos! — astotā «b» korī skandēja.

—   Tieši no izlaiduma balles pie tevis, Reini. Un tu vēl burkšķi, ka neesot nevie­nam vajadzīgs. — Milda paslepšus noslaucīja aizkustinājuma asaras. — Meitenes baltās kleitās, zēni tumšos uzvalkos, saposušies kā uz kāzām.

—   Ko kliedz, ko bļaustās! — nez no kurienes uzradies, ūsains večuks rājās. — Vai neredz, ka slimnieki vēl guļ. Iūliņās marš prom!

❖ ❖

—   Nāc, es tevi pavadīšu! — Daumants paņēma Baibu zem rokas. Abi klusēdami nogriezās pa celiņu, pa kuru tik bieži skolas laikā bija gājuši.

—   Brūte un brūtgāns, — Imants nicinoši nosauca pakaļ.

—   Un tev slcauž? — Tas bija Pēteris. — Nāc, Dace, mums pa ceļam.

Pa kanālu peldēja gulbju saime, strūklaka saules staros šķieda mirgojošas lāses.

—   Dzirdi — lakstīgala! — Baiba apstājās.

Patiešām — pašā pilsētas centrā no ziedoša ceriņu krūma skanēja treļļi un svilpošana, pogāšana un vīterošana.

«Rīt es viņu vairs neredzēšu un parīt ne, un aizparīt…» Daumants sadrūmis prā­toja.

«Daumanta pietrūks,» Baiba, pati par sevi izbrīnījusies, klusībā atzinās. «Kopā ar viņu nav jāizliekas, varu teikt, ko patiešām domāju.»

—   Nemēģini palaisties slinkumā, — viņa piekodināja. — Lietišķajos būs milzīgs konkurss. Zīmē katru dienu. Un atkārto gramatiku. Gribi, es pati tev atprasīšu.

—   Darīšu visu, ko mana karaliene pavēl.

Daumants ceremoniāli nometās uz viena ceļa un nolieca galvu. Viņam gribējās skaļi uzgavilēt no prieka. Tas nozīmē, ka viņi satiksies arī brīvdienās.

—   Neāksties, es runāju nopietni.

—   Es ari.

Pie mājas, kur Baiba bija piedzimusi un uzaugusi, abi apstājās. Vecāku un Ro- landiņa istabu logi bija atvērti. Visi vēl gulēja. Brīdi pastāvējusi, meitene nopūtās un gāja tālāk.

Irbes dzīvoja namā, kas gadsimta sākumā bija viens no greznākajiem pilsētā. Pie durvīm ienācējus sagaidīja divi akmens lauvas nedzīvām acīm un apdauzītiem purniem. Pieliektām galvām un mugurām kariatīdes turēja stiklotu verandu. Balkons virs tās bija pārvērsts par mazu, ziedošu dārzu. Irbes māte pašreiz laistīja puķes.

—   Nāc, bērniņ, augšā, mēs jau tevi sen gaidām, — viņa sauca.

«Pati pirmā virsotne manā dzīvē sasniegta,» Baiba prātoja, saudzīgi izklādama balto izlaiduma kleitu uz krēsla blakus guļvietai. «Kas būs tālāk?»

—   Meitenei uz rudeni vajadzētu jaunas kurpes, bet man knapi iznāk uzturam. Ko iesāksim?

—  Jāapprasās pa klubiem, varbūt kādam vajag koncertmeistara. Tagad ansamblīši aug kā sēnes lietū.

—   1 nedomā! Ar tavu sirdi… Tad jau labāk es noadīšu pāris jaku. Esot tāds uzņē­mums «Daiļrade», kur pieņemot darbus no rokdarbniekiem.

—  Vai tev prāts, māt, ar tavām acīm? Labāk pārdosim kādu gleznu. Par šo Rozen- tālu dabūsim krietnu summu. Tikpat kapā līdzi nepaņemsim.

—   Meistars pats to uzdāvināja manai mātei.

Nopūta.

—   Dzīvs cilvēks vairāk vērts nekā atmiņas.

Iegrimusi mīkstajā klubkrēslā, Baiba sēdēja kā sastingusi. No abiem sirmgalvjiem viņu šķīra tikai palmas kuplā lapotne.

—   Varbūt Purvīša «Ziedošās ābeles»?

—   To mēs nopirkām desmitajā kāzu dienā, atceries?

—   Vai tu esi pārliecināts, ka no Baibas iznāks laba dziedātāja?

—   Patiešām laba dziedātāja ar spēcīgu balsi un plašu diapazonu ir reta parādība. Tāda bija Milda Brehmane-Štengele. Atceries Vāgneru. Viņa dziedāja Elizabeti, es — Tanheizeru. Nu jau viņa mirusi. Nē, Baiba nekad nebūs operdziedātāja. Varbūt estrādes soliste. Tur mikrofoni, visādi pastiprinātāji. Baibai ir piemīlīgs lirisks soprā- niņš. Ja viņa krietni pastrādātu… un ja tiktu vaļā no pārliecīgās kautrības, kas meiteni sasaista, — Irbe nopūtās. — Tādu kā viņa ir daudz.

—   Es Baibu esmu iemīlējusi kā pašas bērnu, — Irbes māte atzinās.

—   Es arī. Tu te, bērniņ? — večuks satrūkās. — Mēs domājām, ka tevis nav mājās.

—   Biju aizsnaudusies. — Baiba izlikās nule pamodusies.

—   Iesim, mat, uz virtuvi. Laiks vārīt kafiju.

Baiba palika istabā viena. Pēcpusdienas saule apspīdēja palmu lapas, ziedošās violetās begonijas, rožainās petūnijas un sarkanās vecmodīgās fuksijas. Lāga vecenīte ar puķēm sarunājās kā ar dzīvām un aizkustinoši par tām rūpējās. — Visa dzīvā radība mīl mūziku. Arī puķītes. Tādēļ viņas tik krāšņi zied, ka pie mums katru dienu skan dziesmas. Es pati lasīju grāmatā. Augi pat jūtot to, vai cilvēkiem, kas tiem līdzās, ir labs vai slikts noskaņojums.

Ārēji nekas nebija mainījies. No sienām uz meiteni raudzījās vecmeistaru glez­nas. Istabas kaktā vecmodīgs pulkstenis skaitīja sekundes. Bet bija sabrukusi viņas nākotnes sapņu pils.

Paķērusi priekšnamā fukšo veļas grozu, Baiba skrēja pa trepēm augšā uz bē­niņiem.

Vecā, nez no kuriem laikiem bēniņos pamestā dīvāna atsperes žēli nodžinkstēja. Baiba ļāva vaļu asarām. «Nekad es nebūšu Edīte Piafa vai Mireija Matjē. Tas sapnis ir izsapņots. Kā dzīvot bez sapņa?»

Logu ailēs klusi dūdoja baloži. Caurvējā kā dzīvi kustējās Irbes mātes garie, vec­modīgie naktskrekli, baltie smalklina palagi, spilvendrānas.

«Bet ja nu Irbīte kļūdās?» uz brīdi paspīdēja niecīgs cerību stariņš. «Tagils ap­galvoja, ka es… Nav ko pašai sevi apmānīt. Tagilam labākas nebija, tādēļ viņš bārstījās ar komplimentiem, skaidrs. Pamest mūziku tagad, kad esmu spērusi pirmos soļus tās pasakainajā valstībā? Sirdij tuvo Dārziņu? Šūbertu? Grīgu? Pamest dziesmas, kas man devušas tik daudz prieka?

Kaut kas jāizdomā. Lāga vecīši manis dēļ grib pārdot iemīļotās gleznas. To ne­drīkst pieļaut. Jāatgriežas atpakaļ pie mātes un patēva. Bet negribas, ai, kā negribas.»

—   Kādēļ? Vai mēs tev ko nodarījām pāri? — Uzzinājusi par meitenes lēmumu, Irbes māte apraudājās.

—   Man pie jums bija tik labi kā nekur, bet māte viena netiek galā ar saimniecību un Rolandiņu.

Tā bija patiesība. Kad sieva strādāja otrajā maiņā, Naikovskim pašam nācās iet uz bērnudārzu pēc dēla. Istabas stāvēja neslaucītas, virtuvē krājās netīru trauku grēdas.

—   Māja kā cūku kūts, — Naikovskis rūca.

—   Man nav simt roku. Ņem pats un piekop! — Baibas māte saskaitās.

Naikovskis izbrīnījies paskatījās sievā, kaut ko tādu viņa uzdrošinājās pateikt

pirmo reizi.

—   Citi vīri atnes no veikaliem gan maizi, gan pārējos produktus, — sieva vēl nevarēja norimties.

—   Uz to tu neceri. Sieviešu darbus es nedarīšu.

Naikovsku ģimenei ļoti trūka Baibas čaklo roku.

—   Baiba mājās! Baiba pārnāca, — Rolandiņš kādu pēcpusdienu priecīgi paziņoja tēvam. — Viņa vairs neies projām.

Naikovskis pārsteigts apstājās. Bālā, iebiedētā radījuma vietā, kas kādreiz drebēja no bargā skatiena vien, viņa priekšā stāvēja skaista jauniete un mierīgi vērās ar savām lielajām acīm patēvam tieši virsū.

—   Nu, nu, nedusmo vairs, — Naikovskis samulsis taisnojās. — Es toreiz nedaudz pārsteidzos.

kokvilnas kleitiņā, ar iepirkumu tīkliņu rokās stāvēja un aizsapņojusies vēroja izstādī­tos modeļus.

—   Lēti, ērti, eleganti, vai ne? — Tā bija viņas kādreizējā klasesbiedrene Dace Ēr- gle. — Cik jauki, ka tevi satiku, — viņa čaloja. — Es pašreiz briesmīgi raujos. Priekš­pusdienās strādāju tepat iModes namā mammas nodaļā, bet pēcpusdienās palīdzu vecmammai, tu jau zini, cik mūsējo daudz. Kamēr visu sapērk, pagatavo ēdienu, šausmas, kāda noņemšanās. Vai tu kādu no klases esi satikusi?

—   Vienīgi Daumantu, — Baiba atbildēja un piesarka. — Es viņam piepalīdzu sagatavot latviešu valodu. Pati zini, kāds viņš slaists. Uz rozentāliešiem nav ko cerēt, tur devītajā klasē tikai divas brīvas vietas un tās pašas jau aizrunātas. Arī lietišķajos katru gadu baigais konkurss. Paklau, vai šādu sarafānu uzšūt grūti? — viņa spēji pār­mainīja sarunu tematu.

—   Pēc pasūtījumiem nāvīga rinda. Tu gribi sev, ja? Tad atstiep drēbi un par abām uzrausim, — Dace piedāvājās.

—   Bet es protu tikai pa taisno.

—   Tas nekas, es pamācīšu.

Baiba vēl nenojauta, cik ļoti šī nejaušā satikšanās ar klasesbiedreni pārvērtīs viņas turpmāko dzīvi.

* * *

Daces māte vēroja abu meiteņu rosīšanos, bet neiejaucās — lai pašas tiek galā. Vispirms Dace no papīra izgatavoja piegrieztni, sadalīja audumu, sadiedza, piemērīja.

—   Kā tev šķiet, vai viss kārtībā? — viņa palūdza māti pārbaudīt.

—   Ikviens cilvēks ir savdabīga pasaule, — māte, šo to pielabodama, sacīja. — Arī apģērbam, īpaši sievietēm, vajadzētu būt savam, atšķirīgam no citiem kaut vai ar kā­du sīkumu, lakatiņu, rotājumu. Šādu kleitiņu ir tūkstošiem, bet tu, Baiba, uzšuj uz krūšu kabatiņas savu monogrammu un būsi citāda.

—   Sānu vīles sašuj pati, — Dace atvēlēja.

—   Bet ja nu man nepadodas?

—   Tad izārdīsi un sāksi no jauna.

Drebošu sirdt un trīcošām rokām Baiba piesēdās pie šujmašīnas. Tā bija ar mo­toru, pavisam citāda nekā mātes vecā, ar roku darbināmā.

—   Pirmajai reizei kolosāli, — Dace paslavēja. — Tev ir ķēriens.

Baiba no prieka nosarka.

—   Man, tāpat kā mammai, patīk šūt, — Dace atzinās, — tādēļ es mācīšos profe­sionāli tehniskajā skolā par šuvēju, bet pēc tam iešu strādāt uz Modes namu — turpat, kur mana mamma.

—    Vai tev prāts? Uz šīm, nu, profesionāli tehniskajām taču iet tikai tādi, kas vidusskolā nevar noturēties, slikti mācās, nu, visādi paklīdeni.

—    Kas tev sastāstījis tādas muļķības? Šuvēju skolā lielāks konkurss nekā uz mediķiem.

Brīdi abas meitenes klusēdamas cītīgi strādāja.

—   Bet ja nu tu pēkšņi atjēdzies, ka šūšana nav tavs īstais aicinājums?

—   Muļķīt, profesionāli tehniskās vidusskolas beigušie var iestāties jebkurā augst­skolā.

Veselu mēnesi Baiba prātoja un pārlika, mocījās neziņā, ko iesākt — turpināt mācības vecajā skolā vai iet uz profesionāli tehnisko. Visbriesmīgākās bija šaubas, tās nedeva miera ne dienu, ne nakti. Negribējās ne ēst, ne gulēt. Mājas darbi slīdēja no rokām ārā.

—   Kas ar tevi? — māte bažījās. — Vai tik neesi slima?

—   Tā vien raugies, siev, ka nenokļūstam pirms laika vectēva un vecmāmiņas godā, — patēvs, nopētījis Baibas augumu, noņirdzās.

Baiba ātri izskrēja no istabas.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Kā iedomājos par dziedāšanu, tā gribas ielīst tumšā kaktā un gaudot kā sli­mam sunim. Koncerti. Aplausi. Ziedi. Muļķe gatavā, Allas Pugačovas slavas sa- kārojies. Laba šuvēja tūkstoškārt vērtīgāka nekā viduvēja dziedātāja. Bet ja nu Irbe kļūdās?Muslimam Magomajevam pat slaveni profesori apgalvojuši, ka viņam neesot balss. Un kas notika patiesībā? Muslima samtaino baritonu tagad pazīst visā zemē.

Kam lai jautā padomu?»

* * *

Reinis Kadiķis nespēja pierast pie jaunās dzīves ar neskaitāmiem ārsta aizliegu­miem — nesmēķēt, nelietot alkoholu, nesteigties, neuztraukties, nepārstrādāties…

Pensionārs. Norakstīts kā veca, nederīga mēbele. Turpat blakus dīvānam uz grā­matplaukta trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava, no pirmās līdz astotajai klasei. Pēdējais izlaidums, vairāk nebūs. Nekad vairs neskanēs skolas zvans, aicinot uz stundu. Atlicis vēl pēdējais zvans — uz dusas vietu.

Kadiķis kāvās ar drūmām domām un vientulības sajūtu. Viņa audzēkņi, laimīgi, ka tikuši vaļā no mācībām, bija izklīduši kur kurais.

Šad tad uz īsu brīdi ieskrēja angļu valodas skolotāja Mādžorija Šīpa, pačivināja un, pametusi aiz sevis dārgu franču smaržu mākoni, aizdipināja ar savām smailpa- pēžu kurpītēm.

—   Angliete bijusi, — medmāsa Milda, paostījusi gaisu, ik reizes nemaldīgi kon­statēja. — Runā, ka braukšot uz Angliju papildināties, rakstot disertāciju.

Drīz pēc pāfiTākšanas no slimnīcas atnāca Daumants ar tēvu.

—   Atnesām tev darbu. — Mārtiņš Pētersons uzlika uz galda pabiezo, skolotājam tik pazīstamo saini. — Nu tev būs gana laika pastrādāt. Tikai nepārraujies.

—   Nemaz nezinu, vai vērts.

—   Kas tā par valodu! Mūsu kritušo biedru dēļ un arī vēl dzīvo.

—   Daudz kas izgaisis no atmiņas, — Kadiķis atrunājās.

—   Sanāksim kopā, pa visiem atcerēsimies.

* * *

Iegrimis darbā, Reinis Kadiķis sākumā nedzirdēja kluso klauvējienu pie durvīm.

—   Tu, Baibiņ? Cik jauki! — vecais vīrs no tiesas priecājās. — Varbūt vēlies tēju?

—   Paldies, skolotāj, nevajag.

Roka, kas sniedza konfekšu trauku, viegli drebēja, bet acis raudzījās gluži jaunek­līgi, daudz priecīgāk nekā pirms operācijas.

—   Es gribēju, man… — Baiba stostījās. — Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?

Skolotājs uzmanīgāk paskatījās uz Baibu. Lielajās acīs viņš izlasīja gan neziņu,

gan lūgumu pēc palīdzības.

—   Paldies, bērns. Krustmāte Milda katru dienu mani apciemo. Nemaz nezinu, kā bez viņas iztiktu.

—   Tad jau gan. — Baiba piecēlās. — Es nu iešu.

—   Nekur tevi nelaidīšu. Stāsti, kas uz sirds. Vai patēvs dara pāri?

—   Nē, — Baiba papurināja galvu. — Skolotāj, es nezinu, kur mācīties tālāk. — Un viņa izstāstīja par savām šaubām. Kļuva vieglāk. — Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.

Reinis Kadiķis krietnu brīdi klusēja. Ko lai viņš saka? Un vai viņam vispār ir tie­sības iejaukties šī piecpadsmitgadīgā bērna liktenī? Šuvēju skola pēc trim gadiem dotu ne vien vidējo izglītību, bet arī patstāvību, neatkarību no patēva un mātes. Bet ja nu izrādās, ka šuvējas amats meitenei nepatīk? Ir briesmīgi visu mūžu strādāt darbu, kurš nav sirdij tuvs. No otras puses, vidusskolā viņa varētu atlicināt vairāk laika iemīļo­tajai mūzikai, dziedāšanai, klavierspēlei.

—   Profesionāli tehniskā skola, kuru tu pieminēji, ir viena no vislabākajām, — Ka­diķis turpināja iesākto domu skaļā balsī. — Zaudēt tu neko nezaudēsi. Un īsts talants vienmēr izlauzīs sev ceļu, ja vien būs stipra, neatlaidīga griba. Es zinu, tu ceri, ka es pateikšu, ko tev darīt. Bet man nav tādu tiesību. Mēs abi kopā varam pamatīgi apsvērt visus «par» un «pret», bet jāizšķiras būs tev pašai. Man kādreiz citas izejas nebija, kā pa dienu strādāt, bet vakaros un naktīs mācīties. Bet tagad jau nav vairs tie laiki.

—   Paldies, skolotāj.

—   Apdomā labi, nepārsteidzies. Un, ja vajadzīga mana palīdzība, nāc droši, ne­kautrējies.

Mājās, uzvilkusi veco rītakleitu, Baiba ķērās pie telpu uzpošanas. Viņa bija izšķī­rusies. Viegla un līksma, kā smagu nastu nometusi, meitene slaucīja putekļus no ie­nīstajām patēva antīkajām mēbelēm, dziedādama mazgāja grīdu.

Pie durvīm zvanīja.

—   Irbes tēvs? — Baiba satrūkās. — Vai kaut kas noticis? Nāciet istabā!

Vecais operdziedātājs klusēdams apsēdās, izvilka sniegbaltu mutautu un noslau­cīja sasvīdušo seju.

—   Ir gan noticis. Kāda apdāvināta meitene pametusi dziedāšanu un aizmirsusi par diviem veciem cilvēkiem, kuri viņu iemīlējuši. Māte katru dienu tevi piemin — kādēļ Baibiņa nenāk, vai tik viņa nav saslimusi. Šodien gadījās iet garām tavai mājai. Pēkšņi dzirdu — pazīstama balss, skan visa iela. Tad nu nolēmu tevi apraudzīt.

Baiba no kauna nevarēja parunāt ne vārda. Kā lai vecajam vīram pasaka, ka dziedāšanai krusts pāri, ka, ar savām rūpēm noņemdamās, viņa abus vecos cilvēkus pilnīgi piemirsusi?

—   Es iestāšos skolā, kur māca šūt kleitas un mēteļus. Dziedāšanai vairs neatliks laika, — Baiba dziļi ievilka elpu un izgrūda.

—   Tā gan nedari, — Irbe satrūkās. — Tiesa, tik plaša un spēcīga balss kā Žermē- nai Heinei-Vāgnerei, es domāju, tev nezin vai kādreiz būs, bet dzīvē notiek visādi brīnumi. Mūzika dara cilvēku garīgi bagātāku, paver viņam pavisam citu pasauli. Vai tu esi ieskatījusies mūziķa vai dziedātāja sejā, kad viņš, aizmirsis par ikdienu, ieiet vienīgi skaņdarbā? Kāda pārdzīvojumu gamma! Man reiz jaunībā bija izdevība vērot, kā slavenais krievu pianists Rubinšteins spēlē Bēthovena «Apasionātu». Viņa pirksti, seja, viss ķermenis priecājās, skuma, dzīvoja līdzi komponista mūzikai. Bet lielajā zālē un balkonos ļaudis sēdēja kā sastinguši vēl ilgi pēc tam, kad bija izskanējuši pē­dējie akordi.

Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras sariesās acīs. Neraudāt, tikai to vien ne.

—   Es zinu, es visu saprotu, — viņa izmocīja un saspieda plaukstas tik cieši, ka pirksti kļuva balti.

—   Nekā tu nezini. Šajā brīnumzemē tu esi ieskatījusies tikai pa durvju spraugu, nemaz necenšoties ieiet iekšā.

—   Irbes tēv, vai es drīkstēšu atnākt pie jums pa svētdienām?

—    Protams, bērns. Mums ar māti tu vienmēr būsi gaidīts ciemiņš. Un mīļākā skolniece.

* * *

Dace ilgi slēpa no kādreizējā klasesbiedra un labākā drauga Pētera savu nodomu iestāties šuvēju skolā. Uz ielas sastaptā Baiba nejauši atklāja draudzenes noslēpumu. Pēteris skriešus-metās pie Daces.

Kuplā Ērgļu ģimene pašreiz vakariņoja. Uz galda lielā bļodā kūpēja jaunie kar­tupeļi, bagātīgi ar krējumu aizdarītas, spīguļoja gurķu un tomātu ripiņas. Katram šķīvim blakus stāvēja glāze ar pienu.

—   Pēter, — Dace nopriecājās, — tu atnāci īstajā laikā. Sēdies bariņā!

Iebildumi nelīdzēja. Pārējie saspiedās ciešāk, Dacei blakus novietoja virtuves

ķeblīti. Uz šķīvja uzlika kartupeļus ar salātiem.

—   Vai kas noticis? — Dace bažīgi apjautājās, redzēdama, ka draugs negribīgi val­sta kumosu pa muti.

—   Iziesim pastaigāties. Jāaprunājas.

—   Kam šodien dežūra? — Dace pārlaida jaunākajiem brāļiem jautājošu skatu.

—   Mums, — dvīņubrāļi Juris un Māris atsaucās.

—  Tā lai viss būtu kārtībā — trauki nomazgāti, virtuve piekopta. Pārnākšu — pati pārbaudīšu.

Brīdi klusēdami abi soļoja pa ielu uz parka pusi. Ļaudis, cerēdami uz vakara vel­dzi, bija plaši atvēruši dzīvokļu logus. Bet ielas, uzkrājušas dienas svelmi, dvakoja asfalta un benzīna smārdu.

Pēteris gāja lieliem soļiem, lūpas sakniebis, acis aiz briļļu stikliem nikni zibsnī­dams.

—   Tas tiesa, ka iesi prom no mūsu skolas?

—   Tiesa.

—   Vai tu maz apjēdz, ko dari? Ar tavām spējām un uzņēmību — uz arodeni! Neesi taču nekāda debilā.

—   Tas jau izlemts. Vecāki ari piekrīt.

—    Bet kā tad es… kā mēs bez tevis? Saki — kādiem vārdiem lai tevi pārliecinu, ka dari nepareizi? — Pēteris bija gatavs vai apraudāties, iedomājoties, ka Dace nebūs viņam līdzās, ka nevarēs ar viņu ik dienas parunāties.

—   Astoņus gadus mēs sēdējām vienā solā. Nekas nespēja izjaukt mūsu draudzī­bu, ne klasesbiedru zobgalības, ne… Un es tā cerēju, ka mēs abi reizē beigsim skolu, abi iestāsimies augstskolā un pēc tam… — Pēteris apklusa, tā arī nepateicis, kas būs pēc tam. — Kā tu drīkstēji izlemt bez manis?

Kirova parkā tuvāko kvartālu iedzīvotāji, izbēguši no svelmes piekarsētajām telpām, baudīja vakara atelpu. Liepu ziedu medainā smarža lika atcerēties lauku plašumu, rasainu pļavu, upes līci ar baltām ūdensrozēm. Krēsloja. Ļeņina iela dega reklāmu ugunīs.

Zem Bastejkalna kokiem Pēteris saņēma Daces roku. Brīdi abi vēroja kanāla strūklaku, kas šķieda krāsainas ūdens šaltis.

—   Nedusmojies vairs?

—   Ir grūti mīlēt to, ko neredz acis, — Pēteris citēja Raiņa vārdus.

—    No tavas mājas līdz manai desmit minūtes. Satiksimies, cik bieži vien paši gribēsim. Tu lasīsi man savus jaunākos dzejoļus. Svētdienās dosimies pārgājienos.

* * *

—      Vai tev visas skrūves atgriezušās vaļā? — Daumants, uzzinājis par Baibas nodomu, sirdījās vēl vairāk nekā Pēteris. — Aptaurētā! Pamest mūziku, dziedāšanu un…

Paskatījies draudzenes asaru pilnajās acīs, viņš pēkšņi apklusa, jo saprata, kādēļ Baiba tā izlēmusi. Zēnu pārņēma dusmas par savu nespēju viņai palīdzēt. Būtu viņš vecāks, nopelnītu lielo rubli, visu atdotu Baibai, lai viņai nekā netrūktu, lai viņa varētu bez raizēm mācīties savu mūziku.

—    Vēl jau neko nevar zināt, — Baiba pasmaidīja. — Rīt desmitos mēs ar Daci ejam iesniegt dokumentus. Var būt, ka mūs izšūpo.

—   Ar tādu liecību un raksturojumu. Jāsmejas.

Nākošajā rītā Daumants, otrā ielas pusē stāvēdams, vēroja skolas ieeju. Slaida meitene zeltainām bizēm pār muguru viegli kā dejodama piegāja pie stiklotajām durvīm un, ne mirkli neprātodama, tās atvēra. Divi džinsoti skuķi brīdi pētīja metālā kalto skolas nosaukumu, tad, viena otru bīdīdama un bakstīdama, devās uz ieeju. Drukna meitene raibā kleitā ar tādas pašas krāsas lakatiņu ap galvu ilgi mīņājās pie durvīm, divas reizes aizgāja garām, nāca atpakaļ, līdz beidzot saņēma drosmi un at­vēra durvis.

—   Skuķi vien, — Daumants pie sevis šķendējās. — Līdzko parādīsies kāds puisie- tis, es iešu tūlīt aiz viņa.

—    Dēlī, pieskati mazuli! — salīkusi večiņa palūdza. — Es ieskriešu tepat bodē pēc tupeņiem.

Sīkais brīdi ar apaļām kā pogas acīm blenza nepazīstamajā sejā, tad laida vaļā lielo bļāvienu.

Tā tik vēl trūka! Pamanīs kāds paziņa, sāks ņirgt — boksa čempiņš piepelnās par bērnu aukli.

Ne lūgts, ne aicināts apkārt sastājās līdzjūtīgu sieviešu bariņš.

—   Priekš papiņa tā kā būtu par jaunu.

Daumants nosarka.

—   Iebāz mutē pupiņu! Pašūpo ratiņus, ko stāvi kā stabs! Bērns droši vien apsla­pinājies. — Kāda pašāva roku zem segas. — Nu, kā tad.

Ko nu iesākt? Sievas liks viņam pārtīt sīko uz ielas visu acu priekšā. Par laimi, parādījās tantiņa. Mazais apklusa, itin kā viņam būtu iebāzts korķis mutē.

—   Paldiesiņ, dēlī! — Tantiņa novietoja iepirkumu somu tīkliņā zem ratiņiem. — Bodē tomēr lētāk, tirgū tie spekulanti plēš dzīvu ādu pār acīm.

Daumants metās pāri ielai skolā iekšā.

—   Kur iesniegt dokumentus?

Sekretāre pārskatīja Daumanta papīrus.

—   Būs jāieiet pie direktores aprunāties. Pagaidiet brītiņu koridorā, es pasaukšu.

Meitenes nāca un gāja. Kādēļ viņas nesauc pie direktores?

Parādījās puisis ar drānu uz rokas un centimetru mēru ap kaklu.

—   Klau, vecīt, esi cilvēks, pasaki — kāda jūsu direktore? Tante uz goda vai…

Puisis samiedza acis kā uz smiešanos.

—   Jauniņais, ja? Aicina uz kafiju, ja? Laikam liecība tā ne visai, ja?

Daumants klusēdams pamāja.

—   Slikti, dēls, slikti. Dieva dēļ, nesāc tikai kaut ko liet. Direktorei acis kā lāzeri.

—   Daumant Pēterson! — sekretāre, durvis pavērusi, sauca.

—   Visu gaišu! — puisis pamāja ar galvu.

—   Sēdieties! Latviešu valodā trijnieks, krievu arī, fizikā četri, zīmēšanā pieci, tas labi, darbmācībā — arī teicami, atzīmes nekādas spožās jums nav. Paskatīsimies rak­sturojumu.

Daumantu pārņēma trula vienaldzība. Viņš sāka pētīt pie sienām izliktos dip­lomus.

—   Kādēļ jūs izvēlējāties tieši šo skolu? — Daumantā ieurbās zilo acu skatiens.

Daumantu varētu nosist, viņš neatzītos, ka dara to galvenokārt Baibas dēļ.

—   Čaļi teica, pēc skolas beigšanas varot iesist lielo rubli.

—   Tātad naudas dēļ?

—   Un kas par to? Es jau netaisos zagt, bet godīgi nopelnīt pats savām rokām.

Direktore brīdi klusēja.

Neuzņems, izšūpos, — Daumants saduga.

—   Ir profesijas, kur maksā vēl vairāk un jāmācās tikai viens gads. Kādēļ jums ne­pieciešams ātrāk pelnīt?

—  Tādēļ, ka tēvs dzer, tādēļ, ka māte slimo un vairs nespēj strādāt, tādēļ, ka māsa ir vientuļā māte, tādēļ, ka dzīvoklim jumts brūk uz galvas! — Daumants to izkliedza vienā elpas vilcienā.

—   Nomierinieties! — Direktores acis nu raudzījās laipni un saprotoši. — Tādu, kuriem ūdens smeļas mutē, ir krietni daudz. No katriem četriem gribētājiem varam uzņemt tikai vienu. Pēc nedēļas būs atbilde.

Daumants jutās kā no pirts iznācis.

Vestibilā pie uzņemto sarakstiem bija drūzma. Baiba Baltiņa, Dace Ērgle.

—   Cik labi. Sēdēsim vienā solā, ja? Un vispār turēsimies kopā. — Abas meitenes cieši sadevās rokās.

Caurkritušie izlikās, ka viņiem tas tīrais sīkums.

—   Nospļauties, iešu atpakaļ uz veco učeni. Mamma par varītēm gribēja iztaisīt no manis šuvēju, bet man tā šūšana pie viena gala vai pie otra.

Sīka meitene slepus norausa delnā asaras.

—   Nebimbā, tev vēl visa dzīve priekšā.

Tā neapšaubāmi bija Daumanta balss. Baiba atskatījās.

—   Ko tu te meklē?

—  Vari mani apsveikt kā šīs skolas pirmā kursa audzēkni! — Daumants paspīdi- nāja baltos zobus.

—   Neāksties!

—   Goda vārds!

—   Nu zini! — Tik noskaitušos Baibu Daumants nekad vēl nebija redzējis. — Kā tev nav kauna?Tads talants! Zīmēšanas skolotāja teica…

—   Ne jau visi, kuri prot kaut cik jēdzīgi zīmēt, kļūst par māksliniekiem.

Brīdi abi klusēdami soļoja pa ielu. Baibai gribējās raudāt. Drauga nākotni viņa bija iztēlojusies skaidrāk nekā pašas — viņam jākļūst par slavenu mākslinieku. Par viņu rakstīs avīzēs: «Jauns, daudzsološs gleznotājs.» Ļaudis stāvēs rindā, lai iekļūtu viņa darbu izstādē. Droši vien Daumants viņu jau būs aizmirsis. Nē, viņi vienmēr būs draugi, dalīsies priekos un bēdās.

—   Mani lietišķajos izšūpoja jau pirmajā piegājienā — kompozīcijā. Bija sanācis melnais tūkstotis. Izrādās, visu pērno ziemu skolā notikuši sagatavošanās kursi. Kur nu man ar tādiem specsagatavotiem sacensties.

Pār pilsētu klājās vasaras tveice.

—   Nebozies, man jau tā garastāvoklis tūkstoš grādu zem nulles. Ar mammu nav labi, sūdzas par sāpēm mugurā, bet pie ārsta neiet. Tēvs atkal palaidis lielo plostu.

Baiba viegli paspieda viņa roku.

Piedevusi. Eh, dzīve, dzīvīte, cik tu tomēr esi skaista!

—   Braucam uz Vecākiem izpeldēties!

—   Braucam!

Šķita, ka visa Rīga sasvīdusi un iztvīkusi meklē glābiņu ūdenī. Jūra kā gādīga māte atsvaidzināja, noņēma nogurumu. Viņi peldējās, nira, šļakstināja viens otram virsū ūdeni, smējās.

—   Ļauj, es atpīšu tavu bizi.

Baiba nolieca galvu uz ceļiem un nekā neatbildēja. Mati kā ruds lakats apņēma meitenes muguru un plecus. Daumanta elpa dedzināja viņas kaklu.

«Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!» Daumantam gribējās izkliegt visai pasaulei.

—   Tavi mati smaržo pēc ūdensrozēm, — viņš čukstēja.

Baiba klusēja. Viņai bija labi — tik labi kā vēl nekad mūžā. Apkārt skanēja smiekli, tranzistoru mūzika, spalgie kaiju kliedzieni. Jaunieši spēlēja volejbolu, bērni ūdens malā no slapjām smiltīm cēla pilis. Daumants un Baiba to nemanīja, itin kā kaut kāda siena tos norobežotu no citiem.

«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik viegli?» Baiba domāja. «Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Nav ne satraukuma, ne pretīgo trīsu, kas pārņem visu ķermeni.»

«Vai viņa nojauš par manām jūtām?» Daumants vēroja, kā viegls vējiņš kustina meitenes matus. «Ko viņa pašreiz domā? Vai par Tagilu?»

—   Ejam peldēties! — Daumants uzlēca kājās, paķēra Baibu aiz rokas un skriešus devās ūdenī.

Viņi atkal peldējās un sauļojās, turpat pludmales kioskā nopirka pīrādziņus un saldējumu. Baiba meta maizes drupačas. Kaijas brēkdamas tās satvēra vēl gaisā.

—   Ejam pretī saulei! Es vēl nekad neesmu bijusi pie Daugavas grīvas.

—   Ejam!

Roku rokā abi aizsoļoja uz Mangaļsalas pusi.

Pie nelielas, viegli pārbrienamas upītes Daumants apstājās.

—   Kādreiz šeit bija Daugavas grīva. Sešpadsmitā gadsimta beigās upe palu laikā izlauza sev jaunu — pašreizējo gultni. Vecupi vēl tagad sauc par Vecdaugavu.

—   Kā tu to zini?

—   Airu ielā tieši Vecdaugavas krastā dzīvo mans krusttēvs. Viņam ir motorlaiva. Gribi, es tevi kādreiz izvizināšu? Vienā līcītī tur zied kolosālas ūdensrozes.

Pie Daugavas grīvas abi apstājās. No apaļiem laukakmeņiem uzbūvētā mola galā mirkšķināja neliela bāciņa. Pretējā krastā Daugavgrīvas pusē otra — lielāka — atbildēja. Pa jūras vārtiem iegriezās daudzstāvīgs pasažieru tvaikonis. Skanēja mūzika.

Abi kā apburti vēroja, kā saule pamazām iegrimst jūrā, izklādama līdz pat kras­tam vizuļojošu celiņu.

—   Nu gan es dabūšu, — Baiba atjēdzās.

—   Tepat tuvumā jābūt autobusu pieturai.

Abi skrēja pa dambi, kas iežogoja Daugavas labo krastu.

Mājās Baibu saņēma ar naidīgu klusēšanu. Rolandiņš jau gulēja, māte un patēvs pa televizoru skatījās filmu.

—   Varat mani apsveikt, esmu uzņemta profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc trim gadiem būšu diplomēta šuvēja, — Baiba paziņoja.

—   Ko tu teici? — māte sākumā neaptvēra.

—   Šuvēja? Tas ir labi. Es teikšu, to tu lieliski izdomāji, — patēvs slavēja. — Labām šuvējām mūsdienās zelta dzīve, netrūkst ne naudas, ne deficītu mantu.

—   Tu vienmēr ar savu mantu, — māte īgni pārtrauca vīru. — Nedari muļķības, Baiba! Ej atpakaļ uz vidusskolu un turpini mācīties mūziku! — Viņa jau bija paguvusi visām darbabiedrenēm palepoties, ka meita gatavojas kļūt par slavenu dziedātāju.

—   Nē, mamm, es esmu visu labi pārdomājusi. — Baiba skumji pasmaidīja. — Ša­jā skolā mūs apģērbj un paēdina, bet, sākot ar otro kursu, maksā par padarīto darbu. Pēc trim gadiem spēšu pati sevi pilnībā uzturēt.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Esmu šuvēju profesionāli tehniskās skolas audzēkne. Meitenes teic, ka šajā skolā lielu vērību pievērš mūzikai. Kas būs, būs…

Ja Naikovska vietā būtu mīlošs, gādīgs tēvs, kam rūpētu mans turpmākais lik­tenis, es neparko neietu uz arodeni.»

2 . nodaļa sĀkums

31. augustā divdesmit astoņas otrās grupas meitenes, nākamās kleitu šuvējas, pirmo reizi visas kopā satikās darbnīcā. Svaigi nolakoti darba galdi, ar vaskadrānu pārsegtas šujmašīnas, gludināmie dēļi, manekeni tērpu uzlaikošanai — tā varētu izskatīties kādā modes ateljē.

Gadījuma pēc kopā sasēdušās, meitenes raudzījās viena uz otru, sasmaidījās, ap­jautājās, kā sauc solabiedreni un kurā skolā mācījusies.

Līdz ar zvanu darbnīcā ienāca padzīvojusi sieviete gludiem, iesirmiem matiem, kas uz pakauša bija sasprausti vecmodīgā mezglā. Labsirdīgais smaids vērta viņu tuvu un pazīstamu kā māti.

—   Esmu jūsu meistare. Mani sauc Kristīne Liepa. Mums nāksies strādāt kopā no jūsu pirmajiem adatas dūrieniem līdz pat greznajai vakara kleitai. Divas reizes nedēļā…

Durvis ar troksni atsprāga vaļā. Tajās parādījās meitene blondiem, sacirtotiem matiem, spilgti krāsotām lūpām un zaļgani ietonētiem acu plakstiņiem.

—   Ai! — pamanījusi meistari, viņa iesaucās un aizsita plaukstu mutei priekšā.

Liepas pierē ievilkās vertikāla grumbiņa.

—   Kā tevi sauc?

—   Dēzija. Dēzija Darbiņa.

Dēzija jau pagājās, lai ieņemtu vienīgo brīvo vietu blakus druknai meitenei ar piņņainu seju.

—   Panāc atpakaļ! — meistare viņu pasauca.

Dēzija izbrīnā sarauca uzacu lokus.

—    Ar tevi tad arī sāksim. Lai turpmāk novērstu nepatīkamus pārpratumus, iepazīstināšu jūs ar skolas kārtības noteikumiem. Apskatiet uzmanīgi savu biedreni. Meitene kā meitene, labs augums, glīta seja. Bet kādēļ tu esi tā izkrāšļojusies?

Dēzija piesarka.

—   Nu, lai patiktu! — Viņa paraustija plecus. — Lai būtu skaistāka. Visas tā dara.

—   Tas nav tiesa, visas nekrāsojas. Bet dažām no jums, es skatos, šis grēks piemīt. Tad nu palūgšu iegaumēt — tos trīs gadus, kamēr jūs mācīsieties mūsu skolā, lai nebūtu nekādas mālēšanās. Sēdieties, Dēzija, un starpbrīdī, lūdzu, nomazgājieties! Neaizmirstiet, ka jūs esat skaistas tāpat ar savu jaunības svaigumu, jebkura smiņķa kārta to var tikai sabojāt.

—  Tā nu gan ir baigi aptaurētā, — Dēzija, atsēdusies blakus piņņainajai meitenei, nočukstēja. — Kā tevi sauc?

—   Sveta, tas ir, Svetlana.

—   Tu no laukiem?

Sveta klusēdama pamāja.

—   Es arī. Vai tu dzīvo kopmītnē?

—   Mm.

—   Es gan pie māsas. Viņa ir šuvēja, beigusi šo pašu skolu.

Meistare turpināja stāstīt par skolas kārtības noteikumiem.

—   Ikvienam audzēknim obligāti jādarbojas kādā no mākslas vai tehniskās jaun­rades pulciņiem. Skolā ir divi deju kolektīvi — tautiskais un modernais, koris, vokāli instrumentālais ansamblis, dramatiskais kolektīvs…

Atskanēja zvans.

—   Neizklīstiet! Iesim saņemt formas tērpus, — meistare piekodināja

—   .[1] [1] *

—   Tajā skolā vēl trakāk nekā viduslaiku klosterī, — Dēzija, mājās gludinādama jauno formas kleitu, skaļi šķendējās. — Kāda velna pēc vajadzīgi šie idiotiskie, baltie priekšauti? Kā ķēkšām. Nu, paskaties pati, pēc kā es izskatos. Pēc ķēma, vai ne? For- mene ari kā maiss.

Dēzijas vecākā māsa Edīte smaidot noraudzījās uz jaunāko.

—   Balts vienmēr bijis svinību krāsa. Līgavas tērps arī ir balts. Tu redzēsi, cik jūs visas kopā būsit glītas ar saviem baltajiem priekšautiem.

—   Un pēc kā izskatās strīpainais darba tērps? Pēc vīriešu pidžamas. Ja jau viņi tik briesmīgi grlStās formas, nu lai, bet to es tev saku — kolīdz stundas cauri, tā for­mu nost.

—   Plika iesi uz māju, vai?

—   Kādēļ tad plika? Atstāšu mājas tērpu garderobē un pārģērbšos.

—   Manā laikā garderobes tantiņa neļāva, neesot vietas.

—   Nu, tad noslēpšu darbnīcā skapī vai citur kur. Vecāko kursu skuķi visi tā dara, tikai pēdējās naivules staigā pa ielu formenē.

—   Modes dāma atradusies!

—   Ar tevi jau nevar parunāt kā ar cilvēku. — Dēzija apskaitusies izskrēja no vir­tuves.

^

Pilsēta pirmā septembra rītā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, kļuvusi itin kā jaunāka un priecīgāka. Pirmklasnieki ar somām uz muguras un tikpat garām gla­diolām kā paši rokās soļoja mātēm līdzās nopietni un svinīgi. Vecāko klašu skolnieki, satikuši klasesbiedrus, sasaucās: — Čau, vecīt! Kā sviežas? Pa pirmo! Un tev?

Baiba uz jauno skolu gāja dalītām jūtām. Vecajā viss pierasts, visi pazīstami — Profesors, Klāvs, Marga, Rita, Anna… Un viņu uz brīdi pārņēma skaudrs žēlums, ka pametusi savus klasesbiedrus.

—   Apsveicu jauno strādnieku maiņu! — Daumants pie skolas ieejas pasniedza Baibai baltu asteres ziedu.

Pirmo kursu sagaidīja īpaši svinīgi. Tāda bija viena no skolas tradīcijām. No ieejas durvīm līdz pat zālei uz kāpnēm stāvēja bundzinieces baltos, īsos svārciņos, baltās zeķēs, sarkanās vestēs, sarkanām cepurītēm galvā. Bungu dārdoņas pavadīti, jauniņie iesoļoja aktu zālē un izvietojās gar malām, vidū atstājot brīvu laukumu. Koris skan­dēja skolas himnu.

—   Ar šodienu adatiņa būs arī jūsu rokās, — direktore uzrunāja jaunos audzēk­ņus. — Svarīgi, cik čaklās rokās tā nonāks. Jūs esat izvēlējušies skaistu profesiju — padarīt cilvēkus glītākus. Labs apģērbs — tā ir liela lieta, tas dod valkātājam pašapzi­ņu, piešķir staltāku gaitu, apslēpj auguma trūkumus. Trīs gadus šī skola būs jūsu otrās mājas. Mēs nesolām vieglas dienas. Nāksies daudz strādāt un pūlēties, lai apgū­tu gan arodu, gan vidusskolas kursu un vēl pagūtu piedalīties daudzajos sabiedriska­jos pasākumos.

Jūtīgai Svētai, dzirdot vārdu «mājas», acīs sariesās asaras. Viņa tik ļoti ilgojās pēc savām mājām. Izņēmusi kabatlakatiņu, viņa sparīgi izšņauca degunu.

—  Jocīgā! — Dēzija izbrīnījās. Pagrūdusi kursabiedrenes, viņa izspraucās pirmajā rindā.

Septītās uzvalku grupas zēni smīnīgi vēroja notiekošo. Daumantam blakus stāvēja Toms Sūna, slaiks, sievišķīgi skaists puisis, ģērbies nevainojami pašūtā uz­valkā. Dēzija ar savām apaļajām acim un gaišajām matu cirtām tūlīt pievērsa zēnu uzmanību.

—   Baigais eņģelītis, vai ne? — Toms piebikstīja Daumantam.

—   Kura?

—   Tā ar uzrauto snīpīti.

—   Nav mans tips.

—   Viņējā ir tā ar bizi, — sika auguma sarkanmatis pazobojās. — Es pats redzē­ju — abi kā mīlnieki gāja, rociņās saķērušies.

—   Pa zobiem negribi? — Daumants piesolīja.

Sarkanmatis apklusa.

Mainījās apsveicēji no ražošanas apvienībām «Dzimtene», «Rīgas tērpi», kād­reizējie audzēkņi.

—   Mūsu apvienības sešus tūkstošus lielā strādnieku saime apģērbj visus, sākot ar zīdaini un beidzot ar sirmgalvi. Mēs ļoti gaidām jūsu jaunās rokas. Vēlam panāku­mus mācībās, labu veselību.

—   Beidz liet, tantiņ. Veči, aizlaižam uz Ķīsīti nopeldēties, — Toms čukstēja. — Man tur motorene.

Pāri krāšņajam rudens ziedu kalnam, ar kuru apsveicēji un audzēkņi bija ap­krāvuši prezidija galdu, direktore Vija Čoldere skatījās jaunajos un smaidīja savu

laipno smaidu. Bet sirds viņai bija nemierīga. Kādi būs šie divsimt četrdesmit jaunie? Vai grupās izveidosies ciešs, vienots kolektīvs? Viens vienīgs darvas piliens var sabo­jāt veselu mucu medus. To pašu var padarit delverīgs, slinks, izlaists audzēknis.

Daumants ar acīm sameklēja Baibu un pamāja viņai ar roku.

Baiba atsmaidīja pretī.

Pēc svinīgā akta visi devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Pa priekšu soļoja bundzinieces, tad karognesēji, audzinātāji, beidzot septiņsimt skolēnu lielā kolonna, plecu pie pleca, vienotā solī. Ļaudis uz ielām apstājās, draudzīgi smaidīja un māja ar rokām.

Pensionētais skolotājs Reinis Kadiķis slimīgi pārdzīvoja šo pirmo septembri. Četrdesmit gadus tā viņam bija bijusi pati priecīgākā diena, un nu — viens, aizmirsts, pamests.

—   Kā tu domā, Milda, vai viņi atnāks?

—   Atnāks, kur šie paliks. Ne jau visi, protams.

—   Vai cepumu pietiks? Un kur viņi visi sasēdīsies? — Reinis Kadiķis bažījās.

—   Liecies gultā, atpūties. Ātrāk par pievakari tikpat jau nebūs, — Milda rājās.

Pirmās atnāca Baiba un Dace.

—   Mēs tā agrāk. Skolotāj, vai jums nevajag ko palīdzēt?

—   Man jau krustmāte Milda te ievedusi tādu kārtību, ka es bez viņas neko ne­spēju atrast.

Pēc tam sabruka visi vienā reizē, itin kā iepriekš norunājuši.

—   Čau, Imant!

—  Daumant, vecais čali, kur tu biji noziedējis? Vienā skolā ar Baibu, tu saki? Klārs. Man nevajag vārdu, es varu tikai klusēt.

—   Slavenā astotā «b», piedodiet, devītā «b» klase! Mūsu vidū ir atkritēji. Par klāt­esošajiem, — Arnis zīmīgi paskatījās uz Baibu, Daci un Daumantu, — es, protams, nerunāju. Lai viņi paši taisnojas. Profesors aiztinies uz matemātiķu skolu, klusītiņām, nevienam nebilstot ne vārda. Mūsējā skola šim esot par vieglu, vai jūs to varat sa­prast? Bet vistrakāko numuru nostrādājis Klāvs. Pēteri, nolasi!

Pēteris sakārtoja brilles, izvilka no kabatas vēstuli.

«Lēdijas un džentlmeņi!

Kad iedomājos, ka jūs visi pirmajā septembrī atkal būsiet kopā, es varētu kaukt kā sentimentāla jaunkundze lubu romānā, tā gribas būt ar jums. Šo vēstuli rakstu no kopmītnes 20. stāva. Te tagad uz trim gadiem būs manas mājas. Mans istabas biedrs uzbeks Rahims no Taškentas vēl nav ieradies.

Senčiem nekā neteicu, aizņēmos naudu no laba paziņas un aizbraucu likt eksā­menus Maskavas cirka un estrādes skolā. Konkurss bija baigais — viens pret trīs­desmit. Citi gadiem ilgi trenējušies, ar saviem numuriem jau uzstājušies. Kad ieraudzīju visu to baru, man, goda vārds, sāka celi trīcēt.

Komisijā kādas desmit slavenības, visi bargiem ģīmjiem, gāž cauri bez žēlastības. Man piedevām tā krievu mēle lāgā nelokās. Kas būs — būs, es nodomāju, uzģērbu klauna tērpu, to, kas man bija mugurā toreiz karnevālā, nostājos uz rokām un tā iesoļoju zālē. Izvelku vienam no deguna olu, citam no ausīm cigarešu paciņu. Sākumā šie neko, bet vēlāk sāka smieties. Vārdu sakot, man velnišķīgi paveicās.

Senči gan nepavisam nebija apmierināti. Ilgi nācās viņus pielauzt. Palīdzēja tēva draugs, kādreizējais klauns Roberts.

Un tā nu es esmu šeit — un visa Maskava man pie kājām. Vakaros, kad iedegas ugunis, tāds paskats, itin kā lejā būtu noklāts zvaigžņu paklājs.»

—   Cik dzejiski! Es mirstu aiz sajūsmas.

—   Lūdzu, skolotāj, ātrāk ožamo spirtu, Imantam ģībonis. No skaudības.

—   Kad jūs vienreiz kļūsiet prātīgāki? — Kadiķis jutās laimīgs, atkal atrazdamies savējo vidū.

«Klāvs būs cirka mākslinieks, Pēteris — literāts, Profesors — ķīmiķis, tāpat kā viņa tēvs, Marga — mediķe… Bet es vienkāršs drēbnieks, tā sakot, strādnieku šķira,» prātoja Daumants. «Talantīgais jaunais gleznotājs Daumants Pētersons — tas skanē­tu pavisam citādi nekā, teiksim, tas čalis šancē kādā ateljē par drēbnieku.»

Daumants klusēdams skatījās uz bijušajiem klasesbiedriem, un viņā itin kā cīnījās divas būtnes. Galvenais taču nav nosaukumā, bet darbā. Labs drēbnieks ir vairāk vērts nekā slikts mākslinieks, tas pat kretīnam skaidrs. Bet ja nu iznāk otrādi? Kādas muļ­ķības! Māksla nekur neaizbēgs. Pašreiz pats galvenais — pēc iespējas ātrāk apgūt amatu un sākt pelnīt, lai palīdzētu mātei un Baibai. Pasaulē ir tūkstošiem dažādu amatu, šaubu velns nelika mieru, kur zvanīts, ka tieši drēbnieka amats būs īstais? Viņš taču to izvēlējās Baibas dēļ. Un ja pēc pāris gadiem šūšana būs līdz kaklam? Cik labi pārējiem, viņiem vēl trīs gadi nav jālauza galva.

Baiba un Dace, uz viena krēsla sasēdušās un apkampušās, lai nenokristu, smaidī­damas raudzījās uz pārējiem, kā vecākās māsas raugās uz jaunākajiem. Tiem turpinā­sies bezrūpīgie*»kolas gadi, bet viņām drīz sāksies darba dzīve. Izvēle bija notikusi.

***

—   Labdien, skolotāj! Vai mani vēl atceraties?

—   Jurāte! Kā gan es spētu aizmirst vienu no savām vislabākajām skolniecēm. Piesēdi tepat uz krēsla. Es tūliņ.

Nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Tas pats izgulētais dīvāns, tie paši apdilušie krēsli un grāmatas — grāmatas plauktos gar sienām, uz galda un palodzes. Visur puķes. Nu jā, vakar taču bija pirmais septembris.

Kā viņi te kādreiz sēdēja tieši uz grīdas, kājas kā indiāņi sakrustojuši, dzēra tēju un strīdējās par literatūru! Ne jau par obligāto, kas skolas programmā, par jaunāko — par Belu, Ezeru, Skujiņu, Ziedoni, Vācieti, par to, vai mūsdienu dzejai ir jābūt sapro­tamai visiem vai tikai dažiem intelektuāļiem. Tieši šeit Jurāte nolēma kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Un rīkot tādus pašus literatūras vakarus. Ne skolā, bet mājās.

—   Piedod, ka cienasts tāds trūcīgs. Sievas nav mājās. Jā, tā nu iznāca, ka vecuma dienās apsievojos. Tu viņu pazīsti, mūsu skolas medmāsa Milda.

Jurāte, brīdi klusēdama, malkoja piparmētru tēju, piekozdama saimnieces gardos cepumus. Kādreizējais skolotājs jau krietni gados, bet cik daudz dzīvesprieka viņa acīs. Rakstāmgalds nokrauts ar aprakstītu papīru kaudzītēm.

—   Vai es jūs neatrauju no darba?

—   Ko tu, Jurāt! Tik sen neesam tikušies. Rakstu mūsu partizānu brigādes vēsturi. Un jāsaka — esmu iededzies pa īstam. Šis tas piemirsies. Tad izprašņāju kādreizējos cīnītājus. Daudz jau viņu nav palicis. Bet ko es par sevi vien. Stāsti — kā tev klājas?

—   Skolotāj, dodiet savu svētību. Man rit pirmā patstāvīgā mācību stunda.

—   Kā tu esi izdomājusi to novadīt?

—   Nezinu. Man ir magnetofona ieraksti. Varbūt atskaņot kādu dziesmu? Vai parādīt diapozitīvus?

—   Televizori, magnetofoni un cita tehnika ir tikai palīglīdzekļi. Galvenais — tu pati. Ja tu ar savu patiesību, iedvesmu pratīsi aizraut, viss būs kārtībā. Bet zini — būs arī grūti brīži, kad nolaidīsies rokas, kad gribēsies visu pamest un iet strādāt vienalga kur, tikai ne skolā. Vai tev pietiks spēka tos pārvarēt?

—   Es nezinu, — Jurāte klusi atbildēja. — Mēģināšu.

—   Pats galvenais — nenobīties no pirmajām neveiksmēm.

—   Vai jūs vēl atceraties savu pirmo stundu?

—   Kā šodien tā man acu priekšā. Bija 1944. gada decembris. Karš vēl turpinājās, bet es ar šķembu krūtīs vairs nebiju nekāds cīnītājs. Aizgāju uz vakarskolu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pirmā stunda notika devītajā klasē. Jau iepriekš biju izdomājis, kādus skaistus vārdus viņiem teikšu par dzimtenes mīlestību, par literatūru. Iegāju klasē, nostājos līdzās skolotāju galdiņam, un visi cēlie vārdi man iestrēga rīklē. Telpa auksta, dvašu var redzēt. Audzēkņi sēž mēteļos, rokas piedurknēs vai kabatās sabāzuši. Viens otrs mana vecuma, dažam citam vēl pat ūsas nedīgst. Pastāstīju par sevi un saviem biedriem: kā ienaidnieka aizmugurē spridzinājām kara ešelonus un munīcijas noliktavas, kā glābām ļaudis no aizdzīšanas uz Vāciju. Iepazinos ar katru. Visi bija darba cilvēki. Toreiz vēl nezināju, ka platplecainais milzis Viktors Kārkls pēc gadiem kļūs par slavenu rakstnieku, bet slaidais puisis ar viļņotiem matiem un sapņotāja dabu kādreiz dziedās operā. Tā pagāja mana pirmā stunda, pavisam citādi, nekā biju iepriekš izdomājis.

—             

***

Jaunā skolotāja dziļi ievilka elpu kā nirstot ūdenī, tad atvēra latviešu valodas un literatūras kabineta durvis. Čalošana aprima. Meitenes piecēlās.

—   Sēdieties.

Skolotājā vērās divdesmit astoņi acu pāri — vienaldzīgi, jautājoši, smīnīgi, iein­teresēti.

«Zaļa vēl. Tas labi, būs vieglāk sadzīvot. Tās vecās to vien zina kā iegriezt div­niekus,» Dēzija prātoja.

—   Žēl, ka nav mūsu mīļā, labā Reiņa Kadiķa, — Baiba pačukstēja Dacei.

—   Trikotāžas kleita viņai labi izskatās, vai ne? Droši vien uz pasūtījuma, — Dace atzinīgi novērtēja.

Skolotāja pasmaidīja. Vaigos iegūla glītas bedrītes.

—   Mani sauc Jurāte Jurjāne. Būšu arī jūsu grupas audzinātāja. Par sevi man nav daudz, l<o stāstīt. Šopavasar beidzu filologus un pati prasijos uz šo skolu.

—   Kādēļ? — Dace pajautāja.

—   Pērngad biju šeit praksē, un man jūsu skolā ļoti iepatikās. Zinu, ka viegli nebūs ne man, ne jums. Bet kas gan ir skaistāks par literatūru? Tā ļauj mums līdzdzīvot daudzas dzīves, padara redzīgākus, jūtīgākus, zinošākus.

—   Bet gramatika? Brrr!

—   Ko lai dara? Bez gramatikas neiemācīsimies pareizi rakstīt un runāt. Mūsu pirmajai literatūras stundai es paņēmu līdzi vienu no savām vismīļākajām grāmatām. To uzrakstījis cilvēks, kurš augstāk par visu pasaulē vērtējis cilvēku attiecību skaistumu, īstu, neviltotu draudzību. Tā ir Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka «Mazais princis».

«Mēs pazistam tikai to, ko pieradinām, — sacīja lapsa. — Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk |Me tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani. — Lūk, mans noslēpums. Tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav ar acīm saredzams.

Būtiskais nav acīm saredzams, — atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.»

—   Kaut kāds murgojums, — Dēzija pačukstēja Svētai. — Sirdij taču nav acu. — Pamanījusi solabiedrenes acīs asaras, viņa nesaprašanā paraustīja plecus un sāka tīrīt nagus.

«Cilvēkiem ir zvaigznes, bet katram tās ir savādākas. Vieniem, kas ceļo, tās ir ce­ļa vadones. Citiem tās ir tikai mazas gaismiņas. Vēl citiem, zinātniekiem, tās ir prob­lēmas. Manam biznesmenim tās bija no zelta. Tev turpretim būs zvaigznes, kādas nav nevienam… Kad tu naktī raudzīsies debesīs, tad es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām, un tad tev būs tā, it kā smietos visas zvaigznes. Tev tad būs zvaigznes, kas prot smieties.»

Skolotāja aizvēra grāmatu. Kabinetā brīdi valdīja klusums. Svēta sparīgi nošņauca degunu.

Zvans tarkšķošā balsī pavēstīja stundas beigas.

Skolotāja Jurjāne palika kabinetā viena.

«Es viņas pieradināšu, kā mazais princis pieradināja lapsu. Pamazām, ar pacie­tību. Starp meitenēm un mani tikai septiņu gadu starpība. Bet kā? Parunāt ar katru atsevišķi? Par ko? Par dzīvi, par mājas apstākļiem, par vaļaspriekiem? Neielaidīsies, vismaz sākumā ne. Pusaudži šajā vecumā kautrējas vai arī baidās kļūt smieklīgi. Daudzi slēpj sirdī savu sāpi. Dažu pametis tēvs vai, kas vēl sliktāk, māte. Citā ģimenē tēva dzērāja dēļ ķildas, kautiņi. Nozagta bērnība, sabojāti raksturi. Nav noslēpums, ka profesionāli tehniskajās skolās šādu grūti audzināmo ir vairāk nekā parastajās.

Daudzi pašreiz jūtas vientuļi. Draugi vēl nav iepazīti. Kā panākt, lai skola viņiem būtu ģimenes vietā?»

—   Tikai nekādu biedrošanos un brāļošanos, — vecākie kolēģi viņu bija pamācī­juši, — tad disciplīnai beigas. Nesagatavos stundas, sliņķi diedelēs bezizmēra trij­niekus pelnīto divnieku vietā.

To gan nē. Nekādus kompromisus. Nekādus gājienus pret sirdsapziņu. )urāte Jur­jāne domīgi paskatījās uz rakstnieku ģīmetnēm pie sienas. Andrejs Upīts, nopietns kā viņa romāni, arī kādreiz bijis skolotājs. Anna Sakse smaida, itin kā drošinādama. Mī­lestības dzejniece Mirdza Ķempe. Ziedonis, acis samiedzis, kā spožā saulē skatoties. Vai viņa pratīs, spēs šos rakstniekus audzēkņiem padarīt tuvus un saprotamus?

Septembra pirmajās nedēļās skolā viss gāja juku jukām. Skolotāji un meistari vēl nepazina savus audzēkņus, jauniņie nebija pieraduši pie skolas kārtības, maldījās pa koridoriem, neprata atrast īsto telpu.

Profesionāli tehniskās skolas mācību process jūtami atšķīrās no parastās skolas. Vidusskolas programmu vajadzēja apgūt īsākā laikā. Nāca klāt jauni mācību priekš­meti: apģērbu izgatavošanas tehnoloģija, šūšanas rūpnieciskā iekārta, materiālu mācība. Divas, bet trešajā gadā pat trīs dienas nedēļā bija jāstrādā darbnīcā. Visi au­dzēkņi bija sadalīti grupās. Ikvienam audzēknim bija jāuzņemas kāds sabiedriskais pienākums, ikvienam nācās darboties kādā no pašdarbības pulciņiem.

Kormeistare Alda Kļava rāvās slapju muguru. Nav nekāds joks pārbaudīt vairāk par divsimt meiteņu.

—    Do-mi-sol-do. A-ā-ā-ā, — līdz apnikumam augstākā vai zemākā toņkārtā skanēja katru dienu.

Dace tīšām nodziedāja nepareizi. Komsorga pienākumi, deju kolektīvs, orien­tēšanās sports — dziedāšanai pie labākās gribas neatlika laika.

Baibas balsī kormeistares ievingrinātā auss tūlīt saklausīja labu materiālu. Div­arpus oktāvas meitene nodziedāja bez jebkādas piepūles.

—   Nodziedi kādu dziesmiņu!

Baiba ātrumā pārskatīja savu repertuāru.

—   Vai tad tu tiešām neproti? Ar tādu balsi?

—   Es meitiņa kā rozīte, — Baiba rāva vaļā pirmo tautasdziesmu, kas viņai ienāca prātā.

—   Vai tu esi kaut kur mācījusies?

—   Jā… nē… mazliet, — Baiba sastostījās.

—   Dziedāsi mūsu dubultkvartetā.

Baiba aiz prieka nosarka. Viņa jau zināja, ka meiteņu ansamblis izcīnījis sīvā kon­kurencē pirmo vietu Rīgā un otro republikā. Un tas kaut ko nozīmēja.

—   Tu šodien staro kā pati saulīte, — direktore kādā pēcpusdienā, satikusi kor­meistari, sacīja.

—   Ir jau arī par ko. Mums ar diriģenti šķita, ka ansambļiem beigas un krusts pāri. No vecajām palikusi tikai puse, divas no tām pēdējā kursā. Un nu pēkšņi vesels bars teicamu dziedātāju. Organizēsim vēl otru ansambli, īpaši vienai meitenei skanīga balss, beidzot mums būs soliste.

—   Paklau, tev jānāk uz deju kolektīvu. Pats zini, zēni skolā deficīts, — Dace pus­dienas laikā, ēdamzālē notvērusi Daumantu, teica.

—   Es — dejot? Vai tu galvu esi durvīs ievērusi?

—  Kādēļ? Neesi taču nekāds paralītiķis. Puisis kā bilde. Mūsu kursā viena meitene tevis dēļ sirdsmieru pazaudējusi, ne vairs lāgā ēd, ne guļ.

—   Ej nu ej, kura tā ir?

—   Neteikšu. Viņa arī dejos.

—   Lai iet ratā. Man nenāk ne prātā lēkāt kā sienāzim pa skatuvi.

—   Tad jau nekā. Baibas žēl. Tieši viņa paliek bez partnera, — Dace izspēlēja savu spēcīgāko trumpi.

—   Vai Baiba arī dejos? Viņa man nekā neteica, — Daumants šaubījās.

«Gan es Baibu pielauzīšu,» Dace klusībā prātoja. «Galvenais — Daumants.»

—   Bet ja nu mēģinājumi ir tajā pašā laikā, kad man boksa treniņi?

—   Iekārtosimies.

—   Labi, uzskati, ka esi mani saaģitējusi.

Baibas dēļ Daumants būtu ar mieru ne vien dejot, bet pat uz rokām staigāt un kūleņus mest.

—   Bet to es tev saku: ar citiem skuķiem nedejošu, vienīgi ar Baibu.

Baibas vietā deju kolektīva mēģinājumā Daumantam līdzās nostājās Dēzija.

—   Tu, dārgumiņ, esi sajaukusi adreses.

Dēzija sataisīja lielas acis.

—   Kur Baiba? — Daumants noprasīja Dacei.

—  Viņa dzied ansamblī. Mēģinājumi sakrīt, un arī uzstāties bieži vien nākas vien­laicīgi.

—   Čau! Iztiksiet bez manis! — Daumants noliecās pie zāles stūrī noliktās plecu somas un gāja uz izeju.

—   Nemuļķojies! — Dace viņu saķēra aiz rokas un vilka atpakaļ. — Tikpat kaut kur būs jāpiedalās.

Daumants apstājās un brīdi pārlika. Dacei taisnība. Ja Baiba var dziedāt, kādēļ viņš nevar dejot?

—   Uzmanību! Sākam mēģinājumu! — Neviens no pirmkursniekiem nebija ievēro­jis aiz klavierēm sēdošo puisi. — Skolā jau ir deju kolektīvs no vecākajiem kursiem. Pagājušajos dziesmu un deju svētkos tas bija viens no laureātiem. Mūsu uzdevums — dejot tā, lai vismaz neatpaliktu no senioriem. Sāksim ar ritmikas vingrinājumiem. Iedomāsimies, ka esam putni un lidojam gaisā. Viens, divi — spārnus izplest, trīs, čet­ri — spārnus sakļaut.

Pianiste, nošu vietā uzlikusi atvērtu romānu, sāka spēlēt maršu.

«Gandrīz kā bērnudārzā,» Daumants pats par sevi zobojās.

***

Sākumā ierinda pirms praktiskajām nodarbībām šūšanas darbnīcā meitenēm šķita neierasta.

—   Kā armijā, — Dēzija zobojās.

—   Ieradušās divdesmit septiņas audzēknes. Trūkst Elitas Elksnītes, — dežurante ziņoja.

—   Viņai no rīta ļoti sāpēja galva un bija temperatūra, — Svetlana, Elitas istabas biedrene, paskaidroja.

—   Jāpiezvana kopmītnes dežurantam, lai paskatās. Ja kaut kas nopietns, jāizsauc ārsts, — meistare Kristīne Liepa, nepaļaudamās uz savu atmiņu, atzīmēja bloknotā.

—   Tu nekā neesi redzējusi, saproti, — Dēzija, paslēpusi rokas aiz muguras, čuk­stēja sanitārei Inai, bet tā nebija pielūdzama.

—   Darbiņai nolakoti nagi, tumši sarkani, — viņa ziņoja.

—   Ieraksti žurnālā! — meistare pavēlēja. — Un lai tas neatkārtotos.

Meistare katrai audzēknei iedeva savu uzdevumu un izgāja no darbnīcas.

—   Meitenes, totāls dēlis! Trīsdesmit zēnu un septiņi simti skuķu. Ārprāts! Dejās būs jāņem līdzi adīklis.

—   Kādēļ tad adīklis?

—   Ko citu dančos sadaris? Ar skuķiem dejot nedomāju, tas ir zem mana goda. Es…

—   Nomierinies, Dēzij, — Dace viņu pārtrauca. — Sarīkojumos viesos nāk zēni no citām skolām, piemēram, mēbeļnieki vai poligrāfiķi.

Brīdi meitenes cītīgi šuva pa līčloču līniju, kas bija uzzimēta uz papīra lapām. Vienīgi Dacei priekšā bija nokrauta raibu drānu kaudze. Viņa jau izpildīja šūšanas fabrikas uzdevumus.

—   Es pievācu sev to sprogaino no septītās, dzirdat? — Dēzija atkal nenocietās.

—   Velti pūlies, viņš jau ir aizņemts.

—   No kurienes tu to izrāvi?

—   Mēs mācījāmies vienā klasē, — Dace paskaidroja.

—   Man par to nospļauties, — Dēzija savilka lūpas murskulī. — Ko gribēšu, to dabūšu.

Baiba cītīgi šuva un izlikās sarunu nedzirdam.

—  Ja tevi tā interesē zēni, kādēļ nāci uz šo skolu? — Svetlana apjautājās. — Būtu iestājusies mēbeļniekos vai celtniekos.

Ienāca meistare, un saruna par zēniem aprāvās.

***

Septītās uzvalku grupas vienpadsmit zēni un deviņpadsmit meitenes stāvēja nelīdzenā ierindā darbnīcā pie sienas un gaidīja meistaru Antonu Kraukli. Dežurante Vija Venta turēja rokā dežūras žurnālu un ievilka ķeksīšus.

Iepazīšanās padsmitu gadqs. notiek viegli un ātri. Nekādas jūsošanas, tūlīt nāk draudzīgais «tu».

—   Meistars Krauklis esot baigais nazis. Grādus saožot pa kilometru kā medību suns zaķi.

—   Tik traki nav.

—   Kā tu zini, Tom?

—   Es viņu pazīstu.

—   Klāj vaļā!

—   Bijušais pagrīdnieks. Nedzer, nepīpē. Kas vēl jūs interesē?

—   Tātad baigi svētais. Tādu tik par ceturto uz postamenta pie Strēlnieku muze­ja, — sarkanmatis, pasīka auguma puišelis, ņirdza.

—   Par tādu runu vari norauties pa zobiem, šakāli.

Leons Lācis neizpratnē paskatījās uz Tomu Sūnu.

—   Krauklim ir tīras rokas un sirdsapziņa. Kopā ar manu senci sēdējis cietumā par politiku. Brīvprātīgi aizgājis karā, pēc atgriešanās visu mūžu nostrādājis šajā skolā, kaut arī ar savu prasmi citur varētu iesist lielo rubli. Bet viņš ne, no ideālistiem, saprotiet.

Pirmajā skolas dienā nejauši sasēdušies vienā solā, Daumants un Toms arī turp­māk turējās kopā. Daumants šķita kā izcirsts no granīta bluķa — plati pleci, padrukns augums, toties Toms bija veidots no daudz smalkāka materiāla — slaids, trausls, tumšiem, viļņainiem matiem, mazu, sievišķīgu muti, brūnās acis slēpās aiz garām un biezām skropstām kā meitenei.

—    Kādēļ tev nav formas? — skolas komjaunatnes sekretāre Ludmila, satikusi Tomu trepju telpā, noprasīja.

—   Iedevu ķīmiskajā tīrītavā.

—   Nemuļķojies.

—   Es organiski neciešu formas tērpus. Tie padara cilvēkus vienādus kā no kon­veijera.

—   Gan armija tevi izmācīs.

—   Nekas nesanāks. Man no dzimšanas ir plakanā pēda.

Ludmila klusēdama pagrieza muguru un kāpa lejā. No pieredzes viņa zināja, ka ar tādiem nav vērts muti dzesēt.

No septītās grupas Toms un Daumants bija vienīgie, kas prata apieties ar šuj­mašīnu. Kamēr pārējie mācījās ievērt adatā diegu un šūt taisno vīli, Tomam meistars jau uzticēja bikšu šūšanu, bet ar Daumantu nodarbojās individuāli.

—    Iemācīsies šūt, pa vakaru velvetenes uzrausi, ka nemetas. Un cēneris kaba­tā, — Toms Daumantam skaidroja. — Ja trūkst piedāvājumu, es varu piespēlēt.

3 . nodaļa TIKŠANĀS AR ZELTA RUDENI

Ikgadējā septembra ekskursija piederēja pie skolas tradīcijām. Skolas vadība bija pārliecinājusies, ka pārgājienā audzēkņi labāk cits citu iepazīst, ciešāk sadraudzējas savā starpā un ar darba apmācības meistariem nekā skolā mēneša laikā. Skolotāji jau laikus gādāja, lai nebūtu tikai izskriešanās un uzjautrināšanās. Fizkultūras pasniedzēja Līvija Ziediņa krietni nopūlējās, kamēr katrai grupai izstrādāja savu maršrutu. Jaun­uzņemtajiem nācās apgūt pirmās iemaņas, kā orientēties pēc kartes un kompasa.

—   Taisni nezinu, ko iesākt, — vēsturnieks Daujāts skolotāju istabā žēlojās. — Pats galvenais varonis — izlūks un snaiperis Jānis Goba — aizceļojis un būs atpakaļ tikai pēc mēneša.

—   Ja pareizi atceros, mans kādreizējais skolotājs Reinis Kadiķis arī ir cīnījies pie Vējavas, — Jurāte Jurjāne nedroši ieminējās.

—   Varbūt uzaicināt viņu? Tas gan būtu lieliski!

—   Bet viņam klibo veselība.

—   Es pats ar savu mašīnu atvedīšu un aizvedīšu.

Pārgājiena rīts atausa miglains. Automašīnas brauca ar ieslēgtiem uguņiem. Lī­vija Ziediņa btffrīgi pētīja debesis. Ja migla kritīs zemē, tad labi, ja celsies augšup, var savilkt lietu, bērni samirks, saaukstēsies, būs nelaime nelaimes galā.

Vidzemes augstiene pārgājiena dalībniekus sagaidīja ar zilām debesīm un spožu sauli.

Otrajai grupai paveicās. Dace Ērgle, republikas jaunatnes izlases orientēšanās sportā dalībniece, zināja, kas jādara. Saņēmusi maršruta lapiņu, viņa nekavējās ne mirkli.

—   Jāsoļo būs veikli, citādi zaudēsim.

—   Meistarīti Liepu nevar pamest vienu, — Baiba ieminējās.

Meitenes samulsušas saskatijās.

—   Es iešu kopā ar viņu, — Svetlana pieteicās.

Kamēr pārējās grupas vēl strīdējās, ko ņemt līdzi, ko atstāt autobusos, otrā jau pazuda tuvējā mežiņā.

Svetlana un meistare soļoja klusēdamas.

«Vēl pērnruden es tiku meitenēm līdzi,» meistare domās sarunājās pati ar sevi. «Šī ziema man pamatīgi iegrieza. Gripa, abpusējais plaušu karsonis… Vai tiešām būs jāmeklē cits darbs? Bet viegli teikt: cits darbs… Šajā skolā nostrādāts viss mūžs. Simtiem meiteņu viņa iemācījusi šūt, citu labāk, citu sliktāk, kā nu katra pati pacen­tušies. Zane kļuvusi par kostīmu mākslinieci teātrī. Avīzes viņu slavē kā talantīgu, ar labu izdomu un gaumi. Ingūna Modeļu namā demonstrē jaunākās modes, braukā pa ārzemēm.

Bet Tatjanu, lūk, neizdevās izvilkt. Cik viņa netika gājusi uz mājām, runājusi ar vecākiem, nekā. Paklīda meitene, pameta skolu, sāka dzert, pīties ar narkomāniem.» Daudzus gadus meistarei kremta šis nelaimīgais gadījums, vienīgais viņas praksē.

«Arī Zinai uznāca bizošanas trakums. Labi, ka par visiem nosargājām. Grupas meitenes nāca talkā. Tagad Zina jau precējusies, audzina divus bērnus, labi strādā. Paldies dievam, ka tā.»

Aizaugušais, sen nebrauktais ceļš ievijās mežā. Tīkams vēsums nosusināja svied­rus no sejas. Kļuva vieglāk elpot. Pie kādām mājām meža vidū abas gājējas apstājās.

—   Paklau, palūgsim padzerties, — meistare ieteicās.

Ābeļu zari līka no sulīgu augļu pārpilnības. Nebija dzirdamas ne suņu rejas, ne vistu kladzināšana, ne bērnu balsis. Mājas šķita kā apburtas. Gājējas pamanīja, ka dažas logu rūtis izsistas un taciņas uz aku un kūti, laukos vienmēr gludi nostaigātas, aizaugušas un tikko samanāmas. Pamestas mājas, nevienam nevajadzīgas kā veci cilvēki, kuriem nav tuvinieku.

Kristīne Liepa atsēdās uz nezālēs aizaugušā soliņa, norāva sīku dievkociņa zariņu un paberzēja pirkstos. Tīkamais aromāts atsauca atmiņā bērnību. Dievkociņa krūmi bija vecmāmuļas lolojums.

Kara ugunīs sadega māja un vecmāmiņa. Tēvu un māti nopļāva fašistu lodes. Viņa pati tajā brīdī nesa pārtiku meža bunkurā paslēptajiem ebrejiem.

Svetlana, salasījusi pilnas rokas ar dzintarainām plūmēm, atsēdās blakus meis­tarei. Saldie auglīši paši kusa mutē.

—   Arī es, tāpat kā tu, esmu bārabērns, — meistare Liepa, mīļu skatu apglāstījusi meiteni, teica. — Tūlīt pēc kara mani no bērnunama atsūtīja uz mūsu skolu, lai mācī­tos šūt. Dzīvojām tajā pašā kopmītnē, kur tagad tu. Latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi, bija pat pāris čigānu un viena vāciete. Visiem mums karš bija nolaupījis bērnību. Dažs pirms kara bija paspējis pabeigt pāris klases, citiem nācās sākt gandrīz vai ar ābeci. No rītiem vienādos šineļos kā zaldāti soļojām uz skolu, vakarā atpakaļ uz kop­mītni. Skola bija mūsu mājas, mūsu ģimene. Un tā es eju jau ceturto gadu desmitu, jo pēc skolas beigšanas paliku te strādāt.

—   Jums vīra un bērnu nav?

—   Ir, kā tad ne. Meita jau no mazotnes mīl visu dzīvo radību, nesa mājās ievaino­tus baložus, pamestus suņus un kaķus. Tagad mācās Lauksaimniecības akadēmijā par veterinārārsti. Šogad beigs. Dēlam patīk koka darbi. Beidza mēbeļnieku arod­skolu, tagad strādā kombinātā «Māksla», griež koka figūriņas. Bet nu dosimies ceļā! Mūsu meitenes droši vien būs jau aizrikšojušas lidz pašai Vējavai.

Svetlana nenožēloja, ka palika kopā ar meistari. Bija labi klusējot soļot un vērot apkārtni. Lauku ceļš līkumoja apkārt stāvākiem pakalniem, aplieca loku ap nelielu ezeriņu, kur padzīvojusi sieviete, uz laipas stāvēdama, skaloja veļu.

Ļaudis tīrumā lasīja kartupeļus. Kombains, vilkdams aiz sevis putekļu asti, kā milzu vabole rāpoja pa lauku. Skolēni — talcinieki — tīruma malā cepa kartupeļus. No lakstu kaudzēm cēlās balti pēc rudens smaržojoši dūmi. Bezdelīgas, uz telefona vadiem sasēdušās, čivināja atvadu dziesmu vasarai.

—  Vai tik nebūsim aizgājušas aplam? Svetiņ, bērns, ieteci tajās mājās, apjautājies. Labāk divreiz ceļu prasīt, nekā vienreiz apmaldities.

—   Vēl divi kilometri, — Svetlana atgriezusies pavēstīja. — Tāds sīkums vien.

Meistare nopūtās.

Pa dažādiem ceļiem un taciņām uz Vējavu steidzās pārgājiena grupas. Ceļa mērķis — karā sašautā baznīca kalna galā — bija redzama pa lielu gabalu.

—   Mēs atnācām pirmās, — otrās grupas meitenes priecīgi sagaidīja abas novēlo­jušās. — Un fotouzņēmumu mums būs milzums. Iznāks pamatīgs albums.

Līvija Ziediņa lika sastāties pa grupām. Trūka septītās. Apmaldījušies? Diezin vai, apvidus biezi apdzīvots, katrs parādītu ceļu.

—    Ka tik nav notikusi kāda nelaime — kāds salauzis roku vai kāju vai kaut kas vēl ļaunāks, — skolotāji bažījās.

Septītie tajā brīdī stāvēja uz ļodzīga tiltiņa un vēroja, kā traktorists pūlas pārvilkt pāri braslam piekabi ar kartupeļiem. Riteņi griezās uz vietas un grima aizvien dziļāk dūņās.

—   Baigais muļķis! Kādēļ viņš nebrauca pa tiltu? — Toms spriedelēja.

—   Vai neredzi, ka tas turas uz puņķiem? — Daumants palēcās, un satrunējušais dēļu klājums iebrakšķējās.

—   Ko ņirgājas, būtu nākuši palīgā, — traktorists, no kabīnes izliecies, sauca. — Pa visiem kopā izstumtu sausumā.

—   Atradis muļķus! Liels prieks mīcīties pa aukstiem dubļiem līdz viduklim! — Toms, paskatījies uz savām firmas džinsenēm, pārgāja pāri tiltiņam un demonstratī­vi atsēdās uz akmens. Pārējie viņam sekoja. Uz tilta palika vienīgi Daumants, Leons un Vita.

—   Vajadzētu puisi izručīt, — Leons pakasīja pakausi, — bet baigi negribas.

—   Ejam ātrāk, — Vita mudināja. — Mēs jau tā esam nokavējuši. Paliksim vēl pēdējā vietā, būs kauns.

Traktorists pa tam, atvienojis piekabi, mēģināja izrauties no dūņu gūsta. Dau­mants uzlocīja bikses un noāva kedas.

—   Jāpabāž zem riteņiem kāds baļķēns, — viņš sauca.

Daumants mēģināja nolauzt rokas stilba resnuma alksni, bet tas bija sīksts kā no gumijas.

—   Tom, ei, Tom, dzirdi! Aizdod savu tūrista cirvīti!

Toms negribīgi parakņājās mugursomā un izvilka cirvīti.

—   Ass pēc velna, — viņš teica. — Tikai nesalauz. Dod, labāk es pats. Tu pieturi, es cirtīšu.

Nu sarosījās arī pārējie, tāpat ar rokām sāka lauzt alkšņu zarus un bāzt zem trak­tora riteņiem.

—   Piedod gāzi, mēs pastumsim! — Daumants izrīkoja. — Viens, divi, reizē!

—   Paldies, veči un dāmas! Bez jums es būtu nomuļļājies līdz vakaram, — trak­torists pateicās. — Ņemiet kartupeļus. Varēsiet izcept ugunskurā.

—   Dod šurp, gan noderēs! — Leons pastiepa mugursomu.

Septītie atnāca notašķījušies, bet ļoti apmierināti paši ar sevi.

—   Labi, ka tā, — skolotāja Ziediņa atviegloti nopūtās, noklausījusies viņu stā­stījumu.

Visi sasēdās kaķpēdiņām, mārsilu un laimiņiem apaugušajā sausajā norā pie baz­nīcas. Daumants, sānis pagājis, skicēja. Balta baznīca ar sašautu torni un neskaitāmām ložu dobītēm mūri. Melni, nokaltuši zari pret zilajām rudens debesīm. Rūsganā nora.

—    Ko pūlies par velti, — Toms, klāt pienācis, teica. — Gribi, es nofotografēšu, čik un gatavs.

—   Tinies vienu māju tālāk, netraucē strādāt!

—   Mākslinieks atradies!

—    Šeit 1944. gada rudenī notika liela kauja, — vēstures skolotājs Daujāts tei­ca. — Par to jums pastāstīs šīs kaujas dalībnieks Reinis Kadiķis.

Tikai tagad Daumants pamanīja savu kādreizējo klases audzinātāju. Slaids, maz­liet salīkušiem pleciem, viņš brīdi stāvēja klusēdams. Kā lai šiem jauniešiem, kuri nepazina kara šausmas, pastāsta par to, ko viņi toreiz pārdzīvoja? Vai tā nebūs tikai tukša parunāšana? Viņi nespēj pat iedomāties, ko nozīmē redzēt, kā krīt tavi labākie draugi. Dzīvības glābšanas instinkts liek pieplakt zemei, paslēpties kādā bumbas izrautā bedrē, aizspiest ausis, bet kaut kas augstāks — uzvaras griba, niknums par bojāgājušiem biedriem un izpostīto zemi, dzimtenes mīlestība — liek skriet tālāk, turpināt uzbrukumu.

—   Jums šie viļņotie pakalni, birztalas, lauki un pļavas ir skaista ainava, bet mums, kas te cīnījāmies par katru zemes pēdu, svēta vieta. Un daudziem — mūža mājas, — iesāka Reinis Kadiķis.

—   Nedzesē rīkli, vecīt! — Leons noņurdēja. — Zēni grib uzsist bumbu. Tas, ko tu tur lej, jau tūkstoškārt…

Saņēmis no Daumanta spēcīgu dunku, Leons apklusa.

—    24. augustā nostiprinājāmies tepat lejā — mežā. Šī nora atradās vidū starp mums un ienaidnieku. Izlūks Jānis Goba pa tumsu noslēpās baznīcas tornī. No rīta artilēristi saņēma precīzas ziņas par pretinieka ugunspunktu izvietojumu. Bet fašisti ātri vien saprata, ka baznīcā ir mūsu novērotājs, un sāka to apšaudīt. Trīs dienas Jānis noturējās tornī un visu laiku sniedza ziņas par pretinieka pārvietošanos, līdz mēs, latviešu zēni, varējām sākt uzbrukumu. Jānis Goba par šīm dienām uzrakstījis savas atmiņas.

—   Bija tādi pati skaista un silta diena kā šodien, — Reinis Kadiķis nobeidza stās­tījumu. — Mēs steidzāmies tālāk pakaļ bēgošajam ienaidniekam. Bet 500 vīru un jaunekļu palika te, Vējavas pusē, uz visiem laikiem.

Pārgājiena dalībnieki apstaigāja brāļu kapus.

—   Daudzi vēl pavisam jauni, — Baiba klusi teica Dacei. — Un cik daudz nezi­nāmu karavīru! Sievas gadiem ilgi gaidīja mājās vīrus, nezinādamas, kas ar viņiem noticis. Drausmīgi, vai ne?

Vējavas astoņgadīgās skolas skolēni baznīcā bija ierīkojuši novadpētniecības muzeju. N'prs skuķēns, divām strupām bizītēm kā radziņiem, uzmetās par gidu.

—   Es te visu zinu, varu pastāstīt.

—   Vai daudz apmeklētāju? — Reinis Kadiķis painteresējās.

—   Pulka gan. īpaši augusta pēdējā svētdienā, kad sabrauc bijušie frontinieki.

Novada vēstures liecību un padzeltējušo fotogrāfiju vidū bija arī izlūka Jāņa

Gobas palielināteattēls.

Vecajā baznīcā bija drēgni.

—   Ejam ārā! — Dace parāva Baibu aiz rokas.

—    Dzērves, meitenes, re, kur dzērves! Veseli trīs kāši. Četrdesmit piecas. Tik daudz es nekad neesmu redzējusi. Laimīgu lidojumu!

—   Meitenes, braucam!

—   Un zēni var palikt?

—   Mūs jau šajā skolā arī uzskata par skuķiem.

—   Paliksim vēl pusstundiņu, tik jauks laiks.

—   Kamēr tiksim Rīgā, būs jau tumšs, — Ziediņa bija nepielūdzama.

—   Lūdzu, skolotāj, šādas ekskursijas vajag rīkot biežāk, vismaz reizi mēnesī.

4 . nodaļa GREIZSIRDĪBA

—   Klau, veči, aizlaidīsim līdz veikaliņam, ierausim pa aliņam! Būs drošāk fizikā rakstīt kontroleni, — Leo garajā starpbrīdī ieminējās.

—   Es par! — Daumants tūlīt bija ar mieru.

—   Vai tiksim laikā atpakaļ? — Toms šaubījās.

—   Ko tu, līdz turienei viens pūtiens.

Toms, kā garākais un labāk ģērbtais, bija pircējs. Pārējie gaidīja turpat blakus na­ma kāpņu telpā.

—    Vai jums neliekas, ka alus ieskābis? — Daumants, krietnu malku ievilcis, ieprasījās.

—   Ko tu, pats labums, — Leons slavēja.

—   Es vairāk negribu, — Toms atteicās.

—   Dzer, nauda samaksāta. Neies jau mantu zemē liet.

—   Tas nu gan.

Apmierināti ar sevi, visi trīs gāja atpakaļ uz skolu.

—   Paskatiet, kā tā zoss iet — kā govs uz ledus, — visi trīs skaļi smējās. Neviens nedzirdēja zvanu uz mācībām.

—   Kādēļ jūs neesat stundā? — ar direktora vietnieci Maiju Skuju joki bija mazi.

—   Mēs tūlīt, mēs mazliet… tā drusciņ atvēsinājāmies… — Leons stostījās un nožagojās.

—   Uzpūt dvašu! — Skuja pavēlēja. — Tūlīt nāciet augšā manā kabinetā!

—   Mēs neko, mēs tikai aliņu, — Leons luncinājās. — Pavisam maziņu trauciņu, šitādu… goda vārds…

—   Kas te ir — skola vai klosteris? — Toms augstprātīgi noprasīja. — Nevainīgu aliņu vairs nedrīkstēs iedzert, ko?

Daumants juta, ka nesen ēstās pusdienas tā dīvaini kāpj uz augšu. Viņš pielēca kājās un gribēja steigties uz tualeti, bet nepaguva. Tas bija signāls pārējiem. Toms, roku mutei priekšā aizšāvis, paspēja izskriet ārā, bet Leons'vēma turpat uz vietas.

Komjaunatnes sekretāre Ludmila Ivanova, kas atradās kabinetā, izbiedētām acīm raudzījās notiekošajā.

—    Ļuda, lūdzu, ieej pie sekretāres un piezvani šo varoņu vecākiem, lai brauc dēliņiem pakaļ. Un pasaki dežurantam, lai atnes lupatu un spaini. Ludmila izsteidzās ārā.

—    Bet man mātes nav, — Leons ņirdza. — Un tēvs strādā vakara maiņā. Nekas jums neiznāks.

Daumants nosarcis neteica ne vārda. Tādas lietas jau nenoslēpsi. Drīz par to zinās visa skola, komjauniešu sapulcē kārs pie lielā zvana. Kauns no Baibas.

—    Es eju uz stundu, — Maija Skuja stingri noteica. — Kad atgriezīšos, lai viss būtu kārtībā. Sēdiet un gaidiet. Un izvēdiniet kabinetu.

Leons un Daumants rīstīdamies sakopa telpas. Toms nerādījās.

* * *

—   Vai no aliņa vien tā varētu noreibt, — Toma tēvs drēbniekmeistars Jānis Sūna apšaubīja. — Vai tik puiši nebūs piešāvuši klāt ko stiprāku?

Vainīgie noliedza.

—   Nemaz nezinu, ko lai iesāku, — Skuja prātoja. — Tādus iereibušus vienus pašus nevar palaist uz mājām.

—   Daumants draudzējas ar Baibu un Daci no otrās grupas. Varbūt palūgt, lai vi­ņas aizved puisi uz mājām, — Ludmila ieminējās.

—   Nē! — Daumants pielēca kājās.

—  Skolotāj, dodiet tos skuķus man, mani vēl nekad nav pavadījušas tik glītas meite­nes, — Leons bezkaunīgām acīm blenza Skujā. Reibums viņu padarīja drosmīgu.

—   Man lejā mašīna, es pats viņus aizgādāšu mājās, — Sūna izlēma.

—   Ko dzer, ja nevar turēt, — pārējie septītās grupas zēni otrā dienā paklusām, lai meitenes nedzirdētu, pārmeta.

—   Pārdevēja mums iesmērēja bojātu alu, — Daumants taisnojās.

—   Točno! — Leons apliecināja.

Divnieki fisikā par izvairīšanos no kontroldarba — tas vēl būtu sīkums, par to trijotne neuztraucās, gan izlabos. Daudz grūtāk bija atkauties no meitenēm.

—   Baigie varoņi atradušies. Taisni riebj skatīties!

—   Baigie gan, bet ne varoņi.

Sarunā iesaistījās arī meistars Krauklis: — Daudz lielāka vīrišķība būtu atteikties nekā skriet citiem līdzi. Kurš tad pirmais to dzeršanu izdomāja? Leons, vai?

Vainīgie klusēja.

—  Jūsu dēļ visai grupai jāzaudē droša pirmā vieta un ekskursija uz Ļeņingradu, — Vita Venta bezmaz vai raudāja.

—    Atradušas, par ko uztraukties. Neaizbrauks šogad, aizbrauks nākamgad. Ļeņingrada jau nav nekāda Parīze. — Toms raustīja plecus. — Man tāda bijusi, nebi­jusi.

—   Tu droši vien sava papiņa žigulī esi tur bijis ne reizi vien, bet mēs…

—   Iemeta par kapeikām, noreiba par rubli, bet tracis sacēlās par visiem desmit!

Dzērāju lieta ar to nebeidzās.

—   Nevar pielaist, lai skolā ieviestos «zaļais pūķis». Cik mums to zēnu ir, un ja tie paši sāks palaisties? — skolas vadība šajā ziņā bija stingra.

Visus trīs «pudeles brāļus» izsauca uz skolēnu arodkomitejas un komjaunatnes komitejas apvienoto sēdi. Tajā piedalījās arī pedagogi un milicijas pārstāvis vecākais leitnants Sams.

—   Pēc noteikumiem par dzeršanu skolā vecāki jāsoda ar trīsdesmit rubļiem, — vecākais leitnants paziņoja.

Vainīgie, galvas nodūruši, klusēja.

—   Varbūt šoreiz atliksim sodu, paskatisimies, kā mūsu «varoņi» uzvedīsies, — direktore ierosināja.

Toms, neatradis par vajadzīgu atbildēt, pagriezās un aizgāja.

Daumants daudz neuztraucās, ko par viņu domāja citi. Viņam bija kauns no Baibas.

Katra diena skolā nāca ar jauniem notikumiem. Alus cienītāju dēka pamazām aizmirsās.

* * *

Augstu virs pilsētas rudenīgajās oktobra debesīs norisa cīņa starp sauli un mākoņiem. Brīžiem lielas, saltas lietus lāses kapāja gājēju sejas. Vējš klēpjiem rāva no kokiem pēdējās rudens lapas. Tad pēkšņi tas uz brīdi izgaiņāja mākoņus, debesis kļuva spilgti zilas kā nomazgātas. Katrā peļķē un lietus pilienā mirdzēja mazs saules atspulgs.

«Kaut varētu to visu uzlikt uz audekla.» Daumants, iedams uz skolu, vēroja saules un mākoņu divkauju.

Veļu mēnesis novembris atnesa kailsalu. Audzēkņi krēslā ieradās skolā un vakara tumsā devās mājās. Mācību stundas, šūšanas darbnīca, dziedāšanas nodarbības, deju pulciņš, saimniecības darbi mājās, stundu sagatavošana — un atkal viss no gala.

—   Kaut vienreiz varētu pa īstam izgulēties, — Svetlana žēlojās. — Brīvdienās es nekā cita nedarīšu kā vien ēdīšu un gulēšu, goda vārds.

Pa otro grupu ceļoja nosmulēta, no biežās lasīšanas saplīsusi Kurts-Māleres grā­mata «Likteņa viļņos».

—   Kāda mīlestība! Tik tīra un nevainīga. Viņš viņu pirmo reizi noskūpsta tikai pēc laulībām, vai jūs, meitenes, varat to aptvert? — Svetlana jūsmoja. — Ar mūsdienu vīriešiem nevar pat salīdzināt.

—   Tev arī gribētos satikt tādu sapņu princi — skaistu, ļoti bagātu un, protams, lai tas tevi nēsātu uz rokām, — Dace pazobojās.

Dēzija iesmējās, iedomājoties, cik milzīgi lielam jābūt cilvēkam, kurš spētu masī- vo Svētu nēsāt uz rokām.

—   Gribētos gan, — sentimentālā Svetlana, neievērodama meiteņu zobgalības, atzinās. — Gluži tāpat kā šajā romānā, kur bagātnieka dēliņš Rūdolfs iemīl un apprec nabaga bārenīti Loru. Es apraudājos, to lasot.

—   Un viņu lūpas sastapās svinīgā svētlaimē, — Dace zobojās. — Šitādas lubenes Kurts-Mālere štancējusi simtiem un visas vienādas, kā no konveijera.

Dēzija kāroto lasāmvielu saņēma no Baibas vēstures stundā. Kā pa laikam to paradusi darīt, viņa vispirms uzšķīra pēdējo lappusi, lai zinātu, vai beigas laimīgas.

Vēstures skolotājs Daujāts pašreiz stāstīja par sacelšanos uz bruņukuģa «Potjomkins» 1905. gadā.

«Kas tad te? Vēstule?» Dēzija izņēma no grāmatas salocītu papīra lapiņu.

«Mīļā Baiba!

Lai kā Tu vairītos un bēguļotu no manis, Tu tikpat vaļā netiksi. Līdz pat šim jbrīdim nezinu, kas īsti ir par iemeslu Tavai aiziešanai no mūsu ansambļa. Droši vien tā «neilona princese» Sanita no Tavas bijušās klases ir kaut ko sliktu samel­susi par mani. Netici viņai ne vārda. Viņa pati atzinās, ka esot ieķērusies manī līdz ausīm. Tādi aptaurēti skuķēni ir gatavi uz visādām nelietībām. Mūs abus, Tevi un mani, vieno un saista kopīga mīlestība uz mūziku. Gaidu no Tevis atbildi, jo ātrāk, jo labāk. Manu telefonu, cerams, neesi aizmirsusi.

Tagils

P.S. Puiši ari pēc Tevis noilgojušies.»

«Kolosāli!»"Domas Dēzijai strādāja ātri kā skaitļojamā mašīna. Viņa šo vēstuli parādīs Daumantam, lai redz, kāda patiesībā ir princese «Neaizskar mani». Slepeni uztur sakarus ar kaut kādu Tagilu un vēl citiem puišiem. Un Daumants, dumiķītis, velkas tādai pakaļ kā ēna.

Dēzija padeva Tagila vēstuli blakussēdētājai Svetlanai. Svēta izburtoja uzrunu, paskatījās parakstu un atdeva atpakaļ.

—   Es nelasu svešas vēstules.

—   Svētule atradusies, — Dēzija apskaitās.

Pusdienas starpbrīdi Dēzija aizturēja Daumantu pie ieejas ēdnīcā.

—   Ko vajag? — Daumants nelaipni norūca.

—   Tev vēstule. Ņem taču!

—   No kā?

—   No Baibas, — Dēzija smiedamās uzsauca un steidzās ātrāk pazust.

Pēc sestās stundas Daumants saķēra Dēziju aiz rokas un tenteriski izrāva trep­ju telpā.

—   Nežņaudz, dullais! — Meitene mēģināja atbrīvoties. — Man sāp.

—   Kur tu to ņēmi? Vai nozagi? — Daumants vicināja Tagila vēstuli Dēzijai gar degunu.

—   Aptaurētais! Baiba to bija ielikusi vienā grāmatā, droši vien lai izlielītos, kādi viņai paziņas.

—   Tu, Dēzij, esi īsta maita. — Daumants nospļāvās un neatskatījies aizgāja.

Dēzijai gribējās raudāt. Viņa bija cerējusi, ka Daumants pēc šīs vēstules novēr­sīsies no Baibas un viņai būs visi ceļi vaļā.

Daumantam iekšā viss vārījās, greizsirdības bulta bija trāpījusi tieši sirdī. No tā, ko matemātikas skolotājs aiznākamajā stundā rādīja un skaidroja, viņš nedzirdēja un neredzēja nekā, itin kā atrastos citā pasaulē.

Puišiem taisnība — Baibas priekšā es patiešām izplūstu kā ķīselis. Kolīdz viņa uz mani paskatās ar savām spožajām blisenēm, tā man mute ciet. Bet nu ir beigas. Basta un āmen. Vienreiz jau viņa tā donžuāna un jauno meiteņu pavedēja Tagila dēļ gandrīz bojā aizgāja. Un nu sāks atkal? Lai viņa ieskrienas ar to savu klimpermani. Pa-saulē meiteņu netrūkst. Pašas kristu ap kaklu, ja vien gribētu. Tā pati Dēzija…

—   Klau, Tom! Kādi skuķi tev vairāk pa prātam — neaizskaramās vai tādas kā Dēzija no otrās grupas?

Toms izbrīnījies paskatījās uz Daumantu un paraustīja plecus.

—   Skatoties, kādam nolūkam. Večerinkai un visam pārējam, kas tai seko, es ņem­tu labāk Dēziju. Bet par sievu? Nu, par to vēl par agru domāt. Vispirms jābeidz skola un jānostājas uz savām kājām.

—   Vai tu kādreiz esi iegrābies kādā skuķī tā līdz ausīm?

—  Atradis īsto laiku sarunām par seksu. Matemātiķis blenž tieši uz mums. Izcels, iegriezīs cāli.

—             

***

Otrās grupas apmācības šūšanas darbnīcā ievilkās. Meitenes gribēja nobeigt vienādos priekšautus, koši dzeltenus ar monogrammu uz kabatas. Tādas pašas krāsas

lakatiņi jau bija gatavi. Dace palidzēja Dēzijai, kurai ar šūšanu vēl neveicās — te pār­trūka diegs, te atkal šuve streipuļoja kā piedzērusies uz visām pusēm, un meistare Liepa lika ārdīt ārā. Dēzija aiz dusmām pat apraudājās.

Līņāja apnicīgs lietus. Daumants, kapuci uz galvas uzlicis, krietnu pusstundu mīņājās otrā ielas pusē, līdz beidzot skolas durvīs parādījās Baiba un Dace.

—   Jāparunā, — viņš, piegājis pie meitenēm, satvēra Baibu aiz elkoņa.

—   Vai intīmi? — Daces acīs pazibēja smieklu velniņi.

—   Intīmi.

—   Nu, tad es eju. Čau!

—   Pagaidi, es tūlīt, — Baiba sauca nopakaļ. — Man tev…

—   Negaidi vis, — Daumants viņu pārtrauca.

Dace pazuda aiz ielas stūra.

—   Man tev kas jānodod. — Daumants pasniedza Baibai Tagila vēstuli.

—   Kur tu to dabūji? — Meitene spēji piesarka.

—   Izrāvu Dēzijai no rokām.

—   Tu izlasīji?

—   Vari būt droša, ka puse tavas grupas to ir lasījusi un nu ņirgājas par tevi.

Baiba klusēja.

—   Vai tu Tagilu vēl…

—   Nevajag, Daumant. Tas viss ir sen pagājis un aizmirsts. Tagila ansamblim trūkst solistes, un tādēļ viņš neliek mani mierā. Bet es negribu. Un nav jau arī laika — mācī­bas, katru dienu mēģinājumi.

—   Tu nemelo?

—   Dieva vārds, goda vārds!

Nē, tādas acis kā Baibai nespēja mānīties. Daumantam kā akmens novēlās no sirds.

—   Ja tas sprukstiņš tev neliek miera, pasaki man, es viņu kotletēs samalšu. Bet Dēzija rīt norausies, otrreiz viņai tādi numuri neies cauri.

—   Ne jau Dēzija viena. Pats teici, puse grupas lasījusi vēstuli. Kādi viņi vēl bērni!

—  Bet tā to atstāt nedrīkst. Iedomāsies par tevi diezin ko, — Daumants neatlaidās.

—   Lai domā, ja grib, man vienalga. Labāk izlikties, itin kā nekas nebūtu noticis.

«Es mīlu tevil» Daumantam gribējās skaļi izkliegt, lai visi uz ielas dzirdētu.

—   Tu esi laba, — viņš klusi noteica.

—  

***

Ar spalgu švīkstoņu Tagils nobremzēja pie skolas ieejas. Baiba pat nepaskatījās uz tumšsarkano žiguli.

—    Lūdzu, kāp iekšā, es tevi aizvedīšu mājās, — Tagils, kā vienmēr, elegants no galvas līdz papēžiem, atvēra durvis.

—   Paldies, es labāk iešu kājām.

Meitenes, bariņā pie durvīm sastājušās, vēroja notiekošo.

—   Es tevi lūdzu, jāparunājas.

Baiba paraustīja plecus un apsēdās Tagilam blakus.

—   Kādēļ nepiezvanīji? Es gaidīju.

—   Nav laika. Mācības, praktiskie darbi.

—   Dziedāšanu droši vien esi pametusi?

—   Nē, kādēļ? Dziedu skolas korī un meiteņu ansamblī, starp citu, labākajā Rīgā. Mācos pie Irbes.

—   Un klavierspēli?

Baiba klusēja.

—   Žēl. Varbūt tomēr atsāksim mūsu nodarbības?

—   Paldies, Tagil. Patiešām nekādi nesanāk.

—   Puiši noilgojušies pēc tevis. Es apsolīju, ka svētdien tevi atvedīšu.

Tagils zināja par Baibas mīlestību. Viņas kādreizējā klasesbiedrene Sanita bija par to izpļāpājusi. Izlutinātais un pašpārliecinātais konservatorijas students negribēja un arī nespēja saprast, ka šī mīlestība varētu izgaist un ka viņš pats pie tā ir vainīgs.

Baiba domīgi skatījās uz savu kādreizējo elku. Slaidās mūziķa rokas droši turēja stūri, lūpu kaktiņos iesēdies ironisks smīniņš. Vienīgi brūnās acis Baibā raudzījās iz­brīnījušās, pat samulsušas. Meitenei šķita, ka viņus šķīra nevis daži mēneši, bet vesela mūžība. Ne tik sen viņa sarka un bālēja no Tagila ciešāka skatiena vien. Visu savu nā­kotni, laimi, panākumus viņa domās saistīja ar šo puisi, iztēlojās, kā viņi abi strādās Tagila ansamblī, kļūs slaveni, ceļos pa pasauli un vienmēr mīlēs viens otru. Kur tas viss pazudis? Grāmatās rakstits par pirmo mīlestību, kas saglabājoties visu mūžu pat tad, ja iemīļotais nomirst. Bet Tagils taču ir dzīvs un vesels.

—   Ko lai es saku puišiem?

—   Svētdien es nevaru.

—   Kādēļ?

Baiba vērīgi paskatījās viņā. Tagils samulsa, neizturēja šo skatienu.

—   Tu vēl vienmēr dusmojies uz mani?

—   Nē.

—   Saproti, man ir divdesmit viens gads. Es jau esmu pieaudzis vīrietis. Bet tu…

—   Nevajag, Tagil. Tam nav nekādas nozīmes.

—  Nē, vajag. Tu vēl esi pa pusei bērns. Un man nebija nekādu tiesību atbildēt uz…

—   Es neesmu bērns, — Baiba viņu pārtrauca.— Pēc tā, kas ar mani notika, vairs ne. Pieturi, man šeit jāizkāpj.

Aizcirtusi durvis, Baiba neatskatīdamās iegāja tuvākajā veikalā.

«Skaista. īsts pumpuriņš. Varbūt es biju baigais glupiķis, toreiz neizmantodams situāciju,» prātoja Tagils. «Vai tiešām viņa mani vairs nemīl? Nevar būt. Pacīnīsimies, meitenīt, redzēsim, kurš kuru.»

—   I love you, — tranzistorā dzidra sievietes balss pavēstīja. Viens no pasaules slavenākajiem ansambļiem — ABBA.

Baiba nerādījās. Iedarbinājis motoru, Tagils brauca uz klubu «Blāzma». Drošs paliek drošs, jāpaskatās pēc jaunas solistes, viņš izlēma.

Daumants, pamanīdams, ka Baiba iekāpj Tagila mašīnā, apstulba. Kā tad tā? «Tas viss sen pagājis un aizmirsts,» viņa pirms pāris dienām apgalvoja. Bet vajag tikai šim klimpermanītim pamāt ar pirkstu, kad pati lien mašīnā un karas kaklā.

Daumants sakoda zobus, iegāja dzērienu veikalā un nopirka «lielo bumbu». Ietrieks rīklē visu līdz pēdējam pilienam. Tēvs apgalvo, ka tas bēdās palīdzot.

Mājās neviena nebija. Daumants paņēma no virtuves glāzi, rupjmaizi un ieslēdzās istabā. Nolicis priekšā paša zīmēto Baibas portretu, viņš pielēja glāzi līdz malām.

—   Prozit, vecenīti Uz tavu laimi! Pretīgs gan, maita. Lai tev dzīvē paveicas! Čau!

Trešo glāzi lejot, puisim rokas manāmi drebēja.

—   Ko tu lūri manī ar savām teļa blisenēm? — viņš uzrunāja portretu. — Es, stul­bais, svēti ticēju, ka tādas skaidras acis nekad nespēj mānīties. Jāsmejas. Meli, viss meli. Mīlestība, draudzība, uzticība — kur tās ir? — Izstiepis dūri, Daumants ietrieca to bildē. Stikls sašķīda gabalos, portrets pārplīsa uz pusēm.

Vecākais brālis Kristaps, veltīgi izdauzījies gar durvīm, iekāpa pa vaļējo logu. Dau­mants, gluži bāls, aizmidzis gulēja gultā. Kristaps veikli novāca pudeli un piekopa ista­bu, lai māte nekā nepamanītu. No sagraizītās rokas uz grīdas pilēja asinis. Kristaps pārsēja ievainojumu.

—   Kas Daumantam? — māte satraucās.

—   Nekas. Laikam ko nelabu ieēdis.

Māte gādīgi gultai blakus nolika spaini.

Daumantam bija grūta nakts. «Nekad, nekad vairs ne malka, ne piliena,» viņš, pār spaini pārliecies, pats sev zvērēja.

—   Kas tad tev — skolā ziepes vai personiskajā dzīvē? — Kristaps otrā rītā, bro­kastis ēzdams, apjautājās. — Tu vakar uzvedies kā pēdējais idiots.

—   Visi jau nevar būt supergudrie paistudenti.

—    Nu, nu, nesāc atkal psihot. Gan būs labi. Senči jau neko nenojauta. Proties vien pats turēt mēli aiz zobiem.

—   Baigi riebīga jušana, — Daumants atzinās. — Galva smaga, un mute kalst un smird.

—   Uzdzer minerālūdeni, tas palīdzot.

Kristaps posās uz lekcijām.

—   Tev uz skolu nav jāiet?

—   Es tur savu kāju vairs nesperšu.

—   Oho! Ko tad tas nozīmē?

—   Nav tava daļa. Savācies un tinies ātrāk prom.

—   Nekas tā nenomierina sirdi kā grādi, — tēvs vakarā virtuvē stīvu mēli mur- mulēja, ar zobiem atvērdams «Taizeļa» pudeli. — Uzspļauj viņiem visiem un nāc pie mums uz galdnieku cehu, pēc pusgada rausīsi naudu kaudzēm, es garantēju.

Daumants, galvu rokās atspiedis, smaidīja idiotisku dzērāja smaidu.

Māte otrā istabā guldināja mazdēliņu, un pār vaigiem viņai stiepās divas asaru vadziņas.

* * *

—   Daumants trešo dienu nav skolā, — Toms Baibai paziņoja. — Tu nezini, kādēļ?

Arī deju pulciņa vadītāja satraucās, viena pāra iztrūkums draudēja izjaukt vai­rākus numurus. Tuvojās ikgadējie skolas deju svētki, kas vainagoja viņas darbu. Tādi uzvedumi bija pa spēkam tikai nedaudzām republikas skolām.

—   Jāiet apraudzīt, — Baiba izlēma. — Varbūt slims. Bet vienai kaut kā neērti.

—   Brauksim abas, — Dace piekrita bez liekas tielēšanās.

Brūns takšelis, brīdi aprējis nācējas, paluncinājis asti un apostījis viņu kājas, aizgāja savās darīšanās.

Veltīgi izklauvējušās pie ieejas durvīm, meitenes ieskatījās pa vienīgo apgaismoto logu istabā. Galds piemētāts ar ēdiena atliekām, gultā kāds gulēja.

—   Tā ir Daumanta istaba, — Baiba nezin kādēļ čukstēja un parāvās sānis. Dace pieklauvēja pie stikla.

Ar pūlēm izrausies no gultas, Daumants piegāja pie loga.

—   Ko vajag?

—   Vai iekšā neaicināsi? — Dace apjautājās.

—   Durvis vaļā.

Ieraudzījis Baibu, puisis satraucās.

—   Man te nekārtība, es nezināju… — Daumants steidza saklāt savandīto gultu un nemanot ar kāju iebīdīja pagultē iesākto «Taizeļa» pudeli.

Uz galda starp maizes donu un iekostu desas gabalu atradās saplēstā un saburzītā Baibas ģīmetne. Dace to salika kopā un mēģināja izgludināt. Istabā valdīja tik blīvs klusums, ka šķita — to varētu griezt ar nazi kā sieru. Baiba skatījās Daumantā, un viņas acis pierietēja asarām.

—   Saki kaut ko, lamā, kliedz, tikai neblenz tā! — Daumants eksplodēja. — Nespē­ju panest, ka tas draņķa Tagils tevi… Tāpēc arī dzēru.

—   Apkaunies, Daumant! — Dace viņu apsauca.

—   Ak, man jākaunas, man, jā? Viņa pati apsolīja, ka nekad vairs… ar to… Un es, stulbenis, noticēju. Bet kas pēc tam? Man aiz muguras satiekas ar Tagilu, iekāpj ma­šīnā, un abi kopā mierīgi aizbrauc. Un vēl pasmejas par tādu idiņu kā es.

—   Aptaurētais Otello! Un to tu nemanīji, ka pie nākamā stūra Baiba izkāpa?

-Ko?

—   Gluži vienkārši — atvēra mašinas durvis un aizmuka.

—   Kā tu to zini?

—   Redzēju. Un, ja netici, pajautā pats.

—   Tiesa?

Baiba klusējot pamāja ar galvu.

Daumants izskatījās tik apjucis, ka abas meitenes ar pūlēm valdīja smieklus.

—    Bet tad jatr..: nu, tad jau viss ir kārtībā! Tas ir kolosāli, ka jūs atnācāt. Citādi es vēl būtu turpinājis… un visu salaidis dēlī. Meitenes, tagad klausieties uzmanīgi: es, Daumants Pētersons, svinīgi zvēru un apsolu nekad vairs, nē, tas par traku, teik­sim, nākamo divu gadu laikā neņemt mutē ne pilītes grādīgā. Vari ieprotokolēt, Dace, ja vēlies. Bet tagad mazu uzmanību…

Daumants izvilka no grāmatplaukta zīmēšanas bloknotu un kārbu ar krāsaina­jiem krītiņiem.

—   Baiba, lūdzu, apsēdies uz Kristapa gultas un paliec britiņu nekustīga.

—   Vai man jāiet? — Dace zobgalīgi apvaicājās.

—   Nečauksti un sēdi klusi! Netraucē strādāt!

«Cik mainīgs spēj būt cilvēks. Tas, kas pirms brīža izrausās no gultas — miegains, ļauns —, un šis, kas, darbā iegrimis, visu apkārtni aizmirsis, pēta manu seju,» Baiba domāja.

—   Modelis ir pārāk nopietns. Gribētos izlūgties mazu smaidiņu, citādi man nak- tis rādīsies ļauni sapņi.

—   Jocīgais, vai tad tu to bildi ņemsi blakus gultā? — Dace smējās.

—   Nē, piekāršu, lūk, tur pie sienas.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:^

«Daumants ir greizsirdīgs uz Tagilu. Viņš mīl mani. Bet es? Nezinu. Tas ir pa­visam citādi nekā ar Tagilu. Ar Tagilu mani saistīja mūzika, dziesmas. Bet ar Dau­mantu? Esmu pieradusi, ka viņš vienmēr ir manā tuvumā. Man ir labi ar viņu. Runā, ka katrai mīlestībai tāpat kā katrai puķei esot sava smarža. Bet ir taču puķes bez smaržas.»

***

Sestdienas pievakarē tumšsarkanais žigulis stāvēja pie skolas ieejas. Sākumā au­dzēkņi skrēja ārā bariem, cits citu grūstīdami, smiedamies un čalodami, vēlāk nāca aizkavējušies pa pāriem, pa vienam.

Dace un Baiba beidza uzkopt ķīmijas kabinetu.

—   Re, kur tavs bruņinieks. — Dace paskatījās pa logu.

—   Iesim mājās pa pagalma izeju. Es negribu viņu satikt.

—   Pareizi dari.

—   Leons nav rādījies jau veselu nedēļu, — Vita ziņoja.

—   Viņam fizikā un algebrā cāļi, būs sadomājis bastot.

—   Es varu vakarā aiziet, — Daumants piesolījās. — Viņš dzīvo netālu no manis.

Čīkstoši vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, aizaudzis dārzs, veca, noplukuši koka

māja. Velti izdauzījies pie durvīm, Daumants nospieda rokturi. Durvis atvērās. Māja grima tumsā.

No koridora bija samanāmas divējas durvis. Oda pēc skābiem kāpostiem.

—   Ei, vai te kāds ir?

—   Vai tu, tēvs? — Daumants izdzirda vārgu balsi.

Iedegās gaisma. Leons gulēja gultā, sasedzies ar segu un vēl mēteli. Telpā bija ledaini auksts.

—   Āāā, tas esi tu? — viņš gari novilka. — Piesēsties, ja esi atkāpis. Es, redz, no­likos slīpi. Krūtis dur pie katras elpas. Un drebuli krata. Vecais arī otro dienu nerādās. Atnes man stopu ar ūdeni, ja? Virtuvē uz sola vajag būt spainim. Nav spēka… Slāpst…

Leons aizgūtnēm dzēra, pa starpām klepodams un čērkstoši vilkdams elpu, tad nespēkā atslīga gultā.

Daumants klusēdams vēroja nemājīgo, nesakopto istabu.

—   Tev droši vien ir temperatūra?

—   Nezinu. Mājās nav termometra.

—   Gribi, es iekurināšu krāsni un uzvārīšu tēju, — Daumants sarosījās.

—   Malka virtuvē pie plīts.

Drīz vien krāsnī jautri sprēgāja pagales. Leons ar baudu strēba karsto dzērienu un grauza cietu baltmaizes doniņu, apmērcēdams to tējā.

—   Nekāda saldā dzīve tev, brāl, nav, — Daumants noteica.

—   Nekas, var iztikt. Mēs te abi ar fāteru. Māte aizgāja pie cita. Reizi gadā aicina mani ciemos. Pie durvīm liek novilkt kurpes un tūlīt uz vannas istabu mazgāt rokas. Muteres otrais vīrs ir ārsts. Pie viņiem viss tik sterils kā slimnīcā, taisni riebjas. Kad māte gāja prom, ēs raudāju. «Pacieties mazliet, dabūsim lielāku dzīvokli, tad varēsi dzīvot pie mums,» viņa solīja. Es, muļķītis, toreiz noticēju.

«Tēt, vai drīz mamma mani ņems pie sevis? Vai rit?» es bieži apjautājos. Vecais neizturēja, sakliedza uz mani un aizgāja pēc pudeles. Vēlāk es vairāk pa ielām, kopā ar čaļiem jautrāk.

Mamma dabūja jaunu trīsistabu dzīvokli, bet manā vietā iegādājās suni, lielu kā teļu, melnu, ar sprogainu vilnu. Esot baigi dārgais, Nūfaundlendas sugas. Tādi zie­meļos glābjot slīcējus. Jocīgs lops, sēž kaktā uz mīkstas, siltas segas, kāda man nekad nav bijusi, blenž lielām, skumjām acīm, šķiet, sāks raudāt.

Ko tu skumsti, es viņam saku, tev ir labi, sava silta vietiņa, vēders pilns… Ne tā kā man, reizēm ir, ko grauzt, reizēm, kad vecajam lielais plosts, nekā…

—   Kādēļ tu visu neizstāsti mātei? Viņa droši vien pieņemtu tevi.

—    Ko es tur sadarītu? Sēdētu blakus sunim? Pie viņiem jau no garlaicības pat mušas sprāgst. Vecā arī žēl… Viņš vēl joprojām pārdzīvo… Glabā mammas bildi gal­da atvilktnē un reizēm, kad es neredzu, slepus skatās…

—   Mans vecais arī reizēm plosto, — Daumantam negribot izspruka.

—  Jā? — Leons brīnījās. — Es domāju, ka ar tevi gan viss okei. Boksa čempiņš, sku­ķu siržu lauzējs. Ja man būtu tāds ģīmis, es arī… Eh, ko tur, Šakālis paliek Šakālis.

—   Ko tu, Toms jau tikai pa jokam.

—   Paklau — kā tu sadomāji nākt uz mūsu učeni? — Leons mainīja sarunas tematu.

—   Gribas ātrāk nostāties uz savām pekām, — Daumants pateica tikai pusi pa­tiesības.

—    No manis atkal učuki atkratījās. Mans smadzeņu pods neesot piemērots zinību uzņemšanai, lai ejot uz arodeni. Iedeva pat labu raksturojumu. Mutere bija uzodusi par mūsējo skolu. Piedziedāja man pilnas ausis ar slavas dziesmām — labākā proftehskola, mākslinieciskā pašdarbība, estētiskā audzināšana un tamlīdzīgus pekstiņus. Man viens pīpis, kur mācīties — par skroderi vai par kurpnieku. Pēc gadiņa, tad jau manīs, ja nepatiks, čau, manējais čāpo vienu māju tālāk. Paskaties, vecīt, vai grāpī vēl nav palikuši kāposti. Baigi sagribējās rīt.

Daumants iegāja virtuvē. Katla dibenā ar karoti viņš sasmalstīja plānu kāpostu plēnīti. Uz galda mētājās iepelējusi rupjmaizes doniņa.

—   Paklau, Leo, es tūliņ būšu atpakaļ. Tu tikai necelies, guli mierīgs.

—  Mamm, — Daumants, gluži aizelsies, iemetās virtuvē. — Kas mums vakariņās?

—   Plītskrāsnī kotletes ar ceptiem kartupeļiem. Paņem pats.

Kotletes kārdinoši smaržoja. Sagāzis visu bļodiņā, Daumants paķēra rupjmaizes donu un, pa ceļam to grauzdams, skrēja atpakaļ pie slimā biedra. Leons gulēja cieši aizmidzis. Daumants aizvēra krāsni, nolika gultai blakus ēdienu un domīgs atgriezās mājās.

Cik maz mēs zinām viens par otru. Šis pats Leons, jokdaris un ņirga, pielīdējs un glaimotājs. Vai grūtā bērnība viņu par tādu pārvērtusi? Var būt, ka tā ir tikai mas­ka, aiz kuras aizslēpies pavisam cits cilvēks, jūtīgu sirdi, viegli aizvainojams. Bet mēs — Šakālis un Šakālis. Un vai aiz Toma lepnās ārienes neslēpjas sīks aprēķinātājs?

Visi jau cenšas izlikties labāki, nekā patiesībā ir. Vienīgi Baiba ir patiesa.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Daumants ir visveiklākais dejotājs. Cik viegli viņš paceļ Dēziju, itin kā viņai nebūtu nekāda svara! Dēzija skatās viņam acis un glupi smaida. Muļķe gatavā — smaids pieder pie dejas. Dace ari uzsmaida Tomam, kaut gan nebūt nav par viņu sajūsmā. Dēzija patīk visiem zēniem. Kāds brīnums, ka arī Daumants viņas dēļ var pazaudēt galvu. Viņš taču nav mans īpašums. Varbūt esmu greizsirdīga? Un tomēr ir patīkami apzināties, ka tevi kāds bezprātīgi mīl un tevis dēļ ir gatavs uz visu.»

5 . nodaļa KĀPNES VED AUGŠUP, BET ARĪ LEJUP

—   Meitenes! — Dace lidot ielidoja darbnīcā. — Komjaunatnes sekretāre Ludmila man nupat teica, ka mums piešķirta «uguntiņa». Par uzvaru rudens pārgājienā un labām sekmēm. .

Tiesības uz sarīkojumu jeb «uguntiņu», kā skolā to dēvēja, nācās izcīnīt sīvā sa­censībā. Tās piešķīra labākajām grupām, sociālistisko sacensību uzvarētājiem, pirmo vietu ieguvējiem konkursos un izstādēs.

—   Katrai meitenei jāizdomā kāds asprātīgs uzdevums vai rotaļa.

—   Daumanta brālim esot pārākās lentes.

—   Šis jau nu mums dos, — Dēzija šaubījās.

—   Es parunāšu, — Baiba apņēmās.

—   Kuras skolas zēnus aicināsim?

—   Mēbeļni^iais, ko citu.

—   Vefiešus.

—   Dzelzceļniekus. Viņiem skaistas formas, gluži kā virsniekiem.

—   Tikai ne pirmo kursu. Tie pārāk zaļi. Kad jāuzlūdz meitene, sarkst un bālē, — Dēzija piebilda.

—   Galdiņus apklāsim ar pašu šūtajiem galdautiem un salvetēm.

—   Un izrotāsim ar puķu kompozīcijām.

—   Es pie sviestmaizīšu taisīšanas un galdu klāšanas, — Ina brīvprātīgi pieteicās.

Gatavošanās «uguntiņai» ritēja pilnā sparā. Otrā grupa stundu starpbrīžos un

darbnīcā par to vien runāja.

—   Tev, Baiba, būs kaut kas jānodzied.

—   Pēdējā laikā es dziedu tikai ansamblī, — Baiba mēģināja atrunāties.

—   Ņem un iemācies! Kaut vai Paula «Māriņu».

—   Labāk dziesmu par rozīti.

—   Var abas.

—   Kas sastādīs scenāriju?

—   Kādu scenāriju?

—   Nu, «uguntiņai». Viss smalki jāapraksta — kādi priekšnesumi, kādas rotaļas, un tā tālāk. Citādi Skuja neatļaus.

—   Lai Baiba kaut ko sadomā, pēc tam jau redzēs.

—   Kādēļ tad es?

—   Tu esi kultordze.

—   Uzaicināsim uz mūsu «uguntiņu» gruzīnu meitenes, jā?

—   Un iemācīsimies kādu gruzīnu dziesmu.

Visa skola rosījās uz gadskārtējo Tautu draudzības festivālu. Ikvienai grupai bija savi draugi kādā no mūsu plašās zemes pilsētām. Skolas labākie zīmētāji bija iz­gatavojuši milzīgu karti un izkāruši to vestibilā. No Rīgas uz Maskavu, Ļeņingradu, Tallinu, Viļņu, Tbilisi, Alma-Atu un citām pilsētām kursēja vēstules.

Komjaunatnes sekretāres Ludmilas Ivanovas mazajā istabiņā atradās sarīkojuma štābs. Komjaunieši atbildēja par svētku norisi.

—   Vai ielūgumi jau nodrukāti?

—   Vēl nav. Solīja rit.

—   Ko tie poligrāfiķi iedomājas?

—   Ludmila, iedod akvareļa krāsas un otiņas.

—   Paņem pati, tur plauktā.

—   Ludmila, kā tu domā, vai viņām patiks? — Otrā grupa izklāja uz galda Kutaisi meitenēm domātos suvenīrus — tautiskā rakstā rūpīgi izšūtas sedziņas.

' — Vai meistarei Liepai parādījāt?

—   Jā. Nekā slikta neteica.

—   Nu, tad jau būs labi.

—   Piecpadsmit delegācijas, ap simt viesu, kur tos visus lai izmitina?

—   Mēs, kopmītnes meitenes, varētu saspiesties un daļu viesu izguldināt, — Svet­lana, kas ar sevišķu sabiedriskumu neizcēlās, ierosināja.

—   Svetiņ, aprunājies, lūdzu, ar komandanti, cik vietu viņa varētu atbrīvot, un rīt pasaki man?

—   Par mācībām neviens vairs neliekas ne zinis, — matemātikas skolotājs Kārlis Kalējs skolotāju istabā šķendējās. — Visi tik dzied, dejo, organizē.

—   Nekas, gan vēlāk sarausim, — vēsturnieks Daujāts viņu mierināja.

—   Saraut var vēsturi vai literatūru, bet nekādā gadījumā matemātiku. Lielum lielai daļai tā vispār nelien galvā. Es uzskatu, ka mūsu skolā sabiedrisko pienākumu ir par daudz. Tie traucē pašu galveno — mācības.

—    Mūsu sistēmas skolās pats pirmais uzdevums ir labi iemācīt arodu un izau­dzināt sabiedrībai derīgus cilvēkus, — direktora vietniece Skuja paasi noteica. Mate­mātiķis smagi nopūtās.

* * *

—   Kas tā par jaunu modi — katru dienu nākt tik vēlu mājās? — Baibas patēvs Naikovskis rājās. — Trauki nemazgāti, vakariņas netaisītas, mātei pēcpusdienas maiņa.

—  Pēc nedēļas skolā Tautu draudzības festivāls, jāgatavojas, jāmēģina jaunas dzies­mas, — Baiba taisnojās.

—   Lai dzied citi, tu pasaki, ka jābūt mājās.

Baiba neatbildēja.

Daumants staigāja sapīcis. Deju mēģinājumu dēļ viņš kavēja boksa treniņus.

—   Tā tu zaudēsi formu, — treneris Roberts Strauts brīdināja. — Cik tālu lidz pil­sētas jauniešu meistarsacīkstēm. Ja gribi uzvarēt, tad…

—   Ko es varu darīt, ja skolā baigais zēnu deficīts, — Daumants taisnojās. — Nav kas dejo. Kāda velna pēc es rudenī ielaidos?

—   Ko tu mani grāb kā spīlēs? — Dēzija kādā mēģinājumā skaitās. — Būs zilumi. Dace, es ar to dullo vairs pārī nedejošu.

—   Bet es vispār vairs nedejošu! Basta un āmen!

—   Pamēģini tik mūs iegāzt, tad tu velnu redzēsi! — Dace apskaitās.

Gluži tik aptaurēts Daumants tomēr nebija.

***

Pie Arodbiedrību kultūras nama ieejas plīvoja visu republiku karogi. Bun­dzinieces rībināja apsveikuma maršu un sveica viesus — nākamās audējas no Narvas, šuvējas no Maskavas, Kutaisi un Viļņas, Ļvovas celtniekus, turkmēņu meitenes raibos zīda sarafānos, tumši iedegušos azerbaidžāņu puišus, nākamos naftiniekus.

—   Pasaulē ir daudz vārdu, kuri apvieno dažādu tautību un rasu cilvēkus, — māte, dzimtene, miers. Visu šo nedēļu mūs vienos vārds «draudzība». Būs draudzība — būs miers, būs miers — būs laime, — direktore Vija Čoldere atklāja festivālu.

Dāvināt var ziedus, grāmatas, lietas, bet dāvāt var arī dziesmu vai deju. Katra viesu delegācija saņēma savu velti, un pati arī nepalika parādā.

—   Mēs pie jums pirmo reizi, — puiši no Tbilisi samulsuši atzinās. — Suvenīrus aizmirsām viesnīcā. Jūsu svētki mums loti patīk. Mēs arī rīkosim tādus un lūgsim jus ciemos.

Moldāvu ansamblis izpildīja Paula «Dziesmu par pēdējo lapu». Tiesa, dziesma i/.skanēja mazliet neparasti, ar dienvidniecisku temperamentu.

Visskaļākos aplausus tomēr izpelnījās lietuviešu latviski nodziedātā dziesma «Pūt, vējiņi!».

***

Draudzības festivāla pēdējā vakarā notika sengaidītā un ilgi lolotā otrās grupas «uguntiņa». Tik parastā vecā zālear skatuvi un solu rindām gar sienām bija pārvērsta jautrā pasaku valstībā. Plīvoja krāsainas lentes un baloni. Uz skaisti klātajiem galdiņiem dega sveces.

—   Vai mūzika kārtībā? — Dace lieku reizi pārjautāja Baibai.

—   Firmas gabali. Daumants pats parūpēsies. Citiem brālis neuzticoties, esot baigais knīpstanga.

—   Cik skaisti! — gruzīnu meitenes, zālē ienākušas, pārsteigumā sasita plaukstas.

Mēbeļnieku otrā kursa puiši ieradās sava darbmācības meistara pavadībā tumšos

uzvalkos un ar kaklasaitēm. Pat stingrajai Skujai šoreiz nebija, ko iebilst.

Katram tika piesprausts kāds mākslinieciski veidots zieds, un pašiem nācās sameklēt savu partneri un vietu pie galda. Puiši uzjautrinājās par viņiem piešķirta­jiem puķu vārdiem: — Tādus pekstiņus var izdomāt vienīgi meiteņu skolā.

—   Rudzupuķe, kur paslēpusies Rudzupuķe? — gaišmatains, slaids puisis tēloja izmisušo un nopētīja visas meitenes pēc kārtas.

Ar pīrāgu šķīvi rokā ienāca sasarkusi Baiba. Puisis piesteidzās viņai klāt un i/ņēma nesamo no rokas.

—   Iepazīsimies — Arnis Rudzupuķe.

—   Baiba Rudzupuķe.

—   Pārākā izdoma. Kad atnāksiet pie mums uz dejām, mēs puķu vietā par pazī­šanās zīmēm piespraudīsim jums ķeblīšu, galdu, krēslu un citu mēbeļnieku darinā­jumu attēlus.

—   Vizbulīt, lūdzu, pasniedziet man pīrādziņu!

—   Margrietiņ, drīkstu lūgt uz deju?

Svetlana, sarkanu magoni pie blūzes piespraudusi, drūmi skatījās uz savu partne­ri — sīku, vāju zēniņu. Šo ļauno joku ar viņu bija izspēlējusi Dēzija.

—   Ēd! — Svetlana piedāvāja pīrāgu.

Vīrišķīgā Magone negribīgi košļāja kumosu un klusēja.

—   Varbūt tu, dēliņ, gribētu dejot?

—   Es, māmiņ, vēl neesmu iemācījies.

—   Nu tad nekā.

Pēc brīža Svetlanas partneris pazuda, un drīz vien viņa to redzēja lēkājam ar vie­nu no gruzinietēm.

—   Kādēļ tu nedejo? — Meistare Liepa piesēda blakus.

—   Nav jau ar ko. Visi zēni man līdz zodam.

—   Dejo ar grupas biedrenēm.

—   Negribas.

—   Nav ko nīkt pa kaktiem. Ej palīdzi Inai novākt galdus un nomazgāt traukus.

Svetlana priecīga, ka viņai atradusies nodarbošanās, ķērās pie darba.

Vakars gāja uz beigām.

—   Līdz vienpadsmitiem un vēlāk ne minūti. — Skuja bija nepielūdzama.

—   Pie jums jau ir kā klosteri. Pie mums nav tik stingri. Atnāksiet, pašas pār­liecināsities, — uz atvadīšanos noteica kāds no mēbeļniekiem.

—   Es iepazinos ar pārāko čali, — Elita kopmītnē dalījās iespaidos. — Teicās, mā­cīšoties tālāk Mākslas akadēmijā. Meitenes, es, goda vārds, esmu beigta. Iemīlēju­sies līdz ausīm. Vai ievērojāt, kādi viņam lokaini mati un brūnas acis? Un kā viņš prot dejot!

—   Mans Uldis gan stampāja kā tāds lācis, nomīdīja visus pirkstgalus, — atcerējās Ina. — Bet tas nekas, gan es viņu izmācīšu. Lielījās, ka startēšot uz mežsaimniekiem.

—   Un jūs, dumjās aitiņas, ticat visam, ko tādi lej, — Svetlana bija noskaņota skep­tiski.

—   Didzis un Uldis nepavisam nav slikti. Mēs visu vakaru pavadījām kopā. Viņi pat nepīpēja.

—   Izliekas, tēlo svētos.

—   Žēl, ka «uguntiņas» notiek tik reti. Puiši solījās aicināt mūs pie sevis. Svēta, tu dzirdi?

—   Nemodini, lai krāc. Ir jau vēls.

Elita vēl ilgi»gulēja vaļējām acīm un pārdzīvoja katru balles mirkli.

***

Nedēļu vēlāk notika neparasts gadījums. Kopmītnes ārdurvis jau bija noslēgtas. 312. istabas iemītnieces posās uz guļu. Ina tina Elitai matos rullīšus. Svetlana gultā klusi pie sevis bubināja rītdienai uzdoto.

—   Ārprāts! — viņa pēkšņi iesaucās. — Roka! -Kur?

—   Pie loga. Es skaidri redzēju.

—   Trešajā stāvā? Tev būs spokojies.

—   Elita! — pēc brīža atskanēja no loga puses.

—   Netaisi vaļā logu, dzirdi! — Svetlana sauca. — Ja nu tie ir zagļi?

—  Tie jau nav nekādi zagļi. Didzis un Uldis. Trakie, uzrāpušies pa ugunsdzēsības kāpnēm.

Pēc brīža abi puiši atradās meiteņu istabā.

—   Čau! Sailgojāmies pēc jums.

Svetlana, segu līdz zodam uzvilkusi, neteica ne vārda. Elita samulsusi taustijās pēc rītakleitas. Valdīja neveikls klusums.

—   Sēdieties, ja esat atnākuši.

Uldis izvilka no kabatas vīņa pudeli un konfekšu turzu.

—   Uz iepazīšanos! Un lai valodas labāk raisītos, — viņš piebilda.

—   Labāk ejiet prom, — Svetlana ierunājās.

—   Mēs tikai uz brītiņu.

—   Lai paliek, ja atnākuši. Neviens neuzzinās. — Elita lūdzoši paskatījās Svetlanā. Tā demonstratīvi pagriezās pret sienu un uzvilka segu uz galvas. Viņai gribējās rau­dāt. Viņas dēļ vēl neviens puisis nebija rāpies pa ugunsdzēsības kāpnēm uz trešo stā­vu, ko nu par to, pat viņas roku vēl neviens nebija saņēmis un mīļi acīs paskatījies. I lita tik laimīgi smejas.

—   Sveta, vai tu konfekti negribi? -Guļ.

—   Un, ja tā guļ, lai tā guļ, manis dēļ lai neceļas,— Uldis klusi iedziedājās. — Par savu drosmi mēs esam pelnījuši atlīdzību.

—   Varoņi atradušies!

—   Laid vaļā, man trūkst elpas, dzirdi!

—    Klusu! — Svetlana bija saklausījusi rosīšanos aiz durvīm. — Vācieties ātrāk prom! — viņa uzsauca. — Citādi būs ziepes.

***

Pēc ilgiem gadiem kopmītnes komandante Apolinārija Ivanovna sapnī vēlreiz pārdzīvoja kara laika šausmas. Fašisti klaudzināja pie durvīm, bet viņa, partizānu sakarniece, pa virvi no otrā stāva loga laidās lejā. Toreiz palaimējās izbēgt. Apolinārija pamodās stīva no bailēm. Pie durvīm patiešām klauvēja.

—   Poļas tante, Poļas tante, 312. istabā ielauzušies zagļi!

Uzrāvusi kleitu, Apolinārija metās augšā uz trešo stāvu. Pie 312. istabas durvīm stāvēja vairākas meitenes.

—   Mēs skaidri dzirdējām vīriešu balsis.

No kurienes varēja parādīties vīrieši, ja kopmītnes durvis aizslēgtas? Skaidrs, ka zagļi, pa dienu ielavījušies un kaut kur noslēpušies. Apolinārija Ivanovna paraustīja kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. Iekšpusē dzirdēja rosīšanos. Pilnā skaļumā sāka skanēt tranzistors.

—   Tūlīt atveriet! — komandante pavēlēja.

—   Vienu mirkli, Poļas tante, — Elita atsaucās. — Sveta, tu nezini, kur atslēga?

Beidzot atslēga atradās. Pēdējā brīdī Svetlana izlēca no gultas un paķēra pusiz­dzerto vīna pudeli. Neatradusi korķi, viņa to aizbāza ar pirkstu un paslēpa sev bla­kus gultā.

Komandante pārmeklēja telpu, ieskatījās drēbju skapī un zem gultām.

—   Ko jūs, Poļas tante, meklējat? — Elita zobgaligi apvaicājās. — Vai zagļus?

—   Kam pieder šie vīriešu svārki?

—   Tos viens pieklājīgs zēns man pastaigājoties aplika ap pleciem, lai nesaauk- stējos. Rīt atdošu.

Apolinārija paskatījās ārā pa pievērto logu. Pa ugunsdzēsības kāpnēm lejā rāpās divi puiši.

—   Kas tie tādi? — Apolinārija Ivanovna stingri noprasīja.

—   Mēs nezinām, — Elita un Ina vienā balsī apgalvoja.

—   Nemelojiet! Meitenes no blakusistabas dzirdējušas vīriešus runājot.

—   Tas bija radio.

—   Es jums neesmu nekāds Šerloks Holmss vai dienesta suns, kas, purnu zemei piedūris, skries pa pēdām katram jūsu kavalierim. — Apolinārija bija patiesi dusmī­ga. — Rīt ziņošu skolas vadībai.

—   Poļas krustmāt, nevajag, — Elita metās lūgties, bet komandante jau aizcirta istabas durvis no ārpuses.

Svetlana krietnu brīdi juta, ka kaut kas slapjš sūcas gar sāniem. Viņa pacēla segu. Šausmas! Naktskrekls un palagi bija sarkani, kā asinīm notraipīti.

—   Jūsu dēļ man tagad visa gulta pilna, — viņa gandrīz vai raudāja. — Nu jāiet mazgāt.

—   Cita guļ ar puisi, tu ar vīna pudeli, — Elita pasmējās. — Nu, nu, nedusmo, paldies, ka paslēpi.

Svetlanas pareģojums piepildījās, patiešām bija ziepes, pie tam pamatīgas.

—   Kaut arī jūsu grupa ir uzvarējusi sociālistiskajā sacensībā, par sliktu uzvedību punkti nost, — direktora vietniece Maija Skuja bija nepielūdzama.

—   Nekas briesmīgs jau nenotika, — Elita negribēja samierināties.

—   Žēl, ka jums tik maz meitenes lepnuma un goda. Laist pusnaktī piedzērušos puišus, ķiķināties ar viņiem, skūpstīties. Vai jūs apjēdzat, ko viņi varēja ar jums iz­darīt?

—   Tie nav nekādi nelieši, bet labi un pieklājīgi zēni, — Elita aizstāvējās.

. — Pieklājīgi zēni naktī ciemos neiet. Un vēl pa ugunsdzēsības kāpnēm.

—   Tas ir netaisni, — meitenes sūdzējās meistarei Liepai. — Lai soda Elitu un Inu, mēs pārējās taču neesam vainīgas.

—    Es jums nekā nevaru palīdzēt, — meistare noplātīja rokas. — Tādi ir mūsu skolas sociālistiskās sacensības noteikumi — ja kāds nogrēkojas, atbild visa grupa.

—    Jūs arī kā aptaurētas, varējāt taču randiņu norunāt citā vietā, — grupas bie­drenes vēlāk pārmeta.

—   Mēs viņus neaicinājām, viņi paši…

—   Bet to es jums saku: man Didzis patīk, un es ar viņu satikšos, kad vien gribē­šu, — Elita paziņoja. — Un mūsy intīmajās lietās lai neviens nebāž savu degunu.

Ina piesardzīgi klusēja.

* * *

Pašā ziemas vidū garās novakares aicināt aicina paņemt rokā grāmatu. Šajā laikā lielajā arodskolnieku saimē notiek ikgadējie daiļlasītāju konkursi.

—   Lieciet man mieru ar saviem pantiņiem! — dažs labs nākamais mehanizators vai zootehniķis spurojās pretī. — Tā ir skuķu padarīšana. — Bet, redzot biedrus šķirstam dzejoļu grāmatas, dzirdot skolotāju uzslavas par labi norunātu dzeju, kļūst domīgs — ar ko es sliktāks par citiem, jāpamēģina.

—    Meitenes, ko darīsim ar dzejas konkursu? — Baiba, nogaidījusi brīdi, kad meistare bija izgājusi no darbnīcas, iejautājās. — Citas grupas jau izvēlējušās tēmas, septītie, piemēram, par darbu. Ko mēs?

—   Domā pati, tu esi kultordze! — Tā, protams, bija Dēzija.

—     Kā tev nav kauna! — Baiba apskaitās. — Visi gatavojas — mūsu skola, mēbeļnieki, tekstilnieces, poligrāfiķi. Vai jums grūti katrai iemācīties vienu vienīgu dzejolīti, to, kurš vismīļākais?

—   Man neturas galvā. Es nepiedalos.

—   Bet man tādiem niekiem nav laika. Tad jau labāk aiziet uz kino. — Dēzija izai­cinoši paskatījās Baibā.

—   Dzeja — nieki? Tā padara cilvēku garīgi bagātāku…

—   Tu jau runā tāpat kā mūsu latviešu valodas skolotāja.

—    Kur lai rauj tos dzejoļus? Pašus populārākos — Ziedoni, Vācieti, Čaklo, Pe- teru — veikalos nenopirkt. Bibliotēkās pēc viņu grāmatām rinda.

—   Jāpajautā skolotājai Jurjānei, — Baiba izlēma un tā ari izdarīja.

—   Es jau varētu tos dzejoļus sameklēt, bet labāk jūs pašas. Ziniet ko — atnāciet šovakar pie manis ciemos.

—   Visa grupa?

—   Visa. Tad arī izlemsim, ko darīt.

Un tā meitenes sēdēja zemē uz paklāja, kura vidū kūpēja patvāris. Blakus atradās ābolu grozs un šķīvis ar cepumiem.

—   Skolotāj, lūdzu, pastāstiet par sevi.

—   Dzīvoju bez rūpēm kā lutināta mātes meita. Man ir divi labie gariņi — māmuļa un vecmāmuļa. Māte tepat blakusistabā, bet vecmāmiņa uz laukiem. Šie āboli no viņas dārza. Pa vasaru «pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju», ravēju dār­zu, slaucu govi, pļauju sienu.

—   Bet vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies?

—  Jā, vismaz man tā šķita. Laikam jau tas puisis nebija īstais. Un tā nu man, tāpat kā jums, viss priekšā, — Jurāte jautri iesmējās.

—   Grāmatās tik skaisti raksta par mīlestību un dziesmās dzied, — Svetlana nopū­tās, — bet es vēl ne reizes neesmu…

—   Es gan draudzību vērtēju augstāk par mīlestību, — ierunājās Dace. — Man ir labs draugs. Astoņus gadus sēdējām vienā solā. Arī tagad bieži satiekamies, un mums nekad neaptrūkst, par ko runāt. Mīlestība ir neobjektīva, tā baidās otru aizvainot, sāpi­nāt, bet īsts draugs ir objektīvs, pasaka godīgi, kā ir. Vismaz mans Pēteris ir tāds.

«Vai tik tu nemaldies, Dacīt?» Baiba pie sevis nodomāja. «Man gan šķiet, ka Pē­teris ir tevī ieķēries līdz ausīm.» Bet skaļi viņa to neteica. «Un mēs ar Daumantu?»

—   Es ilgus gadus draudzējos ar vienu meiteni no mūsu bijušās klases, uzticēju viņai savu lielāko noslēpumu, bet viņa to izpļāpāja citiem, un visa klase par mani smējās. Nekad man vairs nebūs draugu.

—   Gandrīz visi zēni dzer un pīpē un paši iedomājas esam pārākie firmas čaļi. Ar tādiem riebjas draudzēties.

Jurāte atcerējās pirms pāris mēnešiem izdarīto aptauju.

—   Ja visu nedēļu esi trinuši skolas solu, gribas taču izlādēties. Bet nav jau kur un ar ko.

—   Aizej uz kādu klubiņu padancot, bet čaļi sametušies, palaiž rokas, grābstās un, ja meitene neielaižas, tad nolamā un izsmej.

Kāds čalis žurnālā «Liesma» rakstīja: «Tā jau būtu katorga — katram skuķim izda­bāt. Man, piemēram, skuķu netrūkst. Vai esmu skaidrā vai dzēris, viņas mani nekad neatstums. Mūsu meitenes tagad ir modernas, zina, ka vīrietim nedrīkst pārmest, un zina arī to, ka vīrietis viņām apkārt nedancos kā agrākos laikos. Uz ballēm skuķi nāk, lai izlādētos, lai kādu «nogrābtu» un pēc tam apprecētos.»

—   Tam nu gan ir sakāpis bēniņos!

—   Tu domā, ka tādas meitenes ir retums? Maldies. Pilni deju vakari. Vēl trauku paņem līdzi, lai pievilinātu kavalieri.

—   Ir jau arī kārtīgi klubi, kur iedzērušus nelaiž iekšā, — Jurāte atcerējās savus skolas gadus. — Studentu klubs, Mazā ģilde, kultūras nams «Draudzība».

—   Vai tad normāls cilvēks tur var tikt iekšā? Tikai ar blatiņiem, ar ielūgumiem.

—   Daudzi jaunieši uzskata, ka mums par maz vietu, kur iztrakoties tā, ka mugura kļūst slapja un kauli mīksti.

—   Nu, bet mūsu pašu skolā? — ievaicājās Jurāte.

—   Ko nu, labāk nerunāsim. Katrai grupai viena divas «uguntiņas» gadā, tās pašas ar baigām pūlēm jānopelna.

—   Jo sūrāks darbs, jo saldāka alga.

—   Nu gan jūs, skolotāj, runājat kā mūsu Tautasdziesma.

—   Kas tā tāda?

—    Meistare Liepa. Viņa mums katru reizi skaita visādas tautasdziesmas un parunas.

—  Vai tad slikti? — Jurāte iesmējās.

—   Mēs nu gan esam labās, pavisam aizmirsām par dzeju, — Baiba attapās. Jurāte piegāja pie grāmatplaukta, kas aizņēma veselu istabas sienu. — Nāciet izvēlieties pašas!

Svetlana šķirstīja Friča Bārdas dzejoļu izlasi. Kopš bērnības viņa atcerējās dzejoli

«Lūgšana»:

Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min. Lai puķei jācieš nav, kad bērns viņu vainagā pin. Lai avotam raudošos viļņus auklēt nav grūt; kad nakts ir tumša un gara, un lai nav neviena — jas tas var būt — dvēsle bez saules stara!

Dace pārlapoja Aleksandru Čaku. Pēteris to lappusēm zināja no galvas. Baibai rokās gadījās Dzidras Rinkules-Zemzares grāmatiņa «Mazais dievs». Rakstnieces attēlotais lmītis atgādināja viņu pašu Rolandiņu. Nekur nav teikts, ka jārunā tikai dzeja, var jau arī prozu.

—   Pēc konkursa sarīkosim mazus svētkus, — Ina ierosināja. — Ar tēju un sviest­maizēm.

—   Un sveču gaismā…

—   Skolotāj, pie jums tik jauki. Vai drīkstam atnākt vēl kādu reizi?

—   Protams. Ja vien redzat logā spīdam gaismu, nāciet droši. Tad, kad bēdas, vai arī tad, kad prieks.

—   Līdz rītam, skolotāj! Paldies.

—   Visu labu, meitenes!

Jurāte iznesa virtuvē tukšās krūzītes.

—   Māt, man šķiet, ka es viņas sāku pamazām pieradināt. Nav tiesa, ka mūsu meitenes ir izlaidīgas un samaitātas. Vismaz manējās ir labas.

***

Profesionāli tehnisko skolu jauno daiļlasītāju sniegumu vērtēja vispirms grupās, tad skolās un rajonos. Deviņdesmit paši labākie sacentās Rīgā. Uzvarētājus pie sevis uzaicināja Rakstnieku savienība.

Noslēguma koncertu ievadīja šuvēju skolas meitenes ar dziesmu un deju kom­pozīciju «Mēs ticam darbam».

Ansamblī blakus citām meitenēm Baiba jutās droša. Bet, izejot priekšā viena un redzot pavisam tuvu tik daudzas slavenības — Imantu Ziedoni, Jūliju Vanagu, Valdi Luksu, Hariju Liepiņu, visus viņa nemaz nepazina — Baiba nobijās. Kaklu itin kā sažņaudza ledaina roka, un viņa pēkšņi juta, ka nespēs izteikt ne vārda. Bet tad viņa ieskatījās pretī sēdošās sievietes laipnajās acīs un nolēma runāt tieši viņai.

Baibas nemākslotais priekšnesums patika visiem.

Tajā vakarā jaunie daiļlasītāji dzirdēja daudz labu, bet ari kritisku vārdu.

—   Dzeja ir intīma māksla, īpaši mīlestības dzeja. Tādēļ es neticu puišiem, kuri sa­vas jūtas izkliedza pilnā rīklē. — Imants Ziedonis, kā vienmēr, bija patiess līdz galam.

—    Skatos uz jūsu sejām un priecājos — cik tās patiesas, bez uzspēles, — teica aktieris Harijs Liepiņš. — Lasot dzeju, jūs paši kļūstat labāki.

—    Mums bija ļoti grūti izšķirties, kuriem piešķirt balvas, jo visi runāja labi un vienu vietu no otras šķīra tikai punktu desmitdaļas, — žūrijas komisijas priekšsēdētāja Mudīte Šneidere atzinās. — Arodskolnieku daiļlasītāju māksla ar kat­ru gadu kļūst lalaāka.

Kad nosauca Baibas vārdu, meitene satrūkās, pirmo vietu viņa nekad nebija ce­rējusi iegūt. Ziedi, diploms, grāmata, rakstnieka Jūlija Vanaga personiskā balva.

—   Apsveicam! Apsveicam! — ansambļa meitenes no sirds priecājās par Baibas panākumiem.

«Es esmu tik laimiga!» pietvīkušiem vaigiem, mirdzošām acīm viņa steidzās mājās.

—   Kur tad nu atkal tik vēlu? — patēvs sagaidīja ar parasto pārmetumu.

—   Redzi nu, ari citi saprot, ka tu spēj vairāk. Par parastu šuvēju var kļūt katra, bet par dziedātāju vai aktrisi tikai izredzētie. — Māte vēl vienmēr nespēja piedot meitai to, ka viņa aizgājusi uz profesionāli tehnisko skolu.

—   Atradusi izredzēto! — Naikovskis viņu apsauca. — Labāk paliec klusu un ne- l.iuc skuķim galvu. Visādas dziedāšanas un deklamēšanas velti aizņem laiku. Būtu labāk tā vietā uzšuvusi kādu kleitu, piepelnījusies.

Baiba klusēdama iegāja virtuvē, kur viņu gaidīja netīru trauku kaudze.

6 . nodaļa SVETLANAS LIELAIS NOSLĒPUMS

Druknā Svetlana ar plato, pūtaino seju un trauslā, skaistā Dēzija — nesaderīgāku pāri bija grūti iedomāties. Dēzijai mācības paveicās viegli, kā rotaļājoties, turpretī Svetlana visu dzina galvā ar dzīšanu, kala ar kalšanu. Savukārt darbnīcā Svetlanai veiktin veicās. Pēc Daces savā grupā viņa bija otrā labākā šuvēja.

—   Tev, bērniņ, ir zelta rokas, — meistare Liepa viņu slavēja vienā slavēšanā.

Slinkā, uz skolu pret savu gribu atvestā Dēzija to tūlīt pamanīja un nolēma iz­mantot. Pret šūšanu viņa juta pretīgumu. Tādēļ arī darbs viņai neveicās — šuves iz­nāca nevienādas, diegi trūka.

—   Man iešķiebta slikta mašīna, — Dēzija dusmojās. Meistare pacietīgi sēdēja meitenei blakus, lika padarīto izārdīt un sākt atkal no gala.

—   Dod, es tev pašūšu, — labsirdīgā Svetlana piedāvājās.

Gandrīz ikvienā klasē ir kāds nelaimīgais, par kuru citi mēdz pazoboties. Otrajā grupā tā neapšaubāmi bija Svetlana. Dažreiz meitenes nedomāja nekā ļauna, tāpat vien pasmējās, bet jūtīgajai Svetlanai jau šķīda asaras.

—   Mēs ar Elitu vēlu pārnākam no kino, — stāstīja Ina. — Skatāmies — Svēta guļ nekustīgi gultā, rokas sakrustotas uz krūtīm, ģīmis balts kā sniegs un tāds kā nedzīvs. Heigta, nudien beigta! «Palīgā!» es iebļaujos cik spēka. Bet šī slejas augšā. Acis ciet, mute vaļā. Mēs pa durvīm ārā, šī pakaļ. Izrādījās, kāds viņai iestāstījis pārāko pinņu nodzīšanas līdzekli. Seja jāieziežot ar mīklu un jāpaturot, līdz tā sakalst. Svēta tā arī izdarījusi, bet, par nelaimi, cieši jo cieši aizmigusi. Mīkla pa to laiku sakaltusi kā ģipša maska.

Meitenes, bariņā sagājušas, skaļi ķiķināja un nemaz nemanīja, ka aprunātā stāv turpat blakus un klausās. Sparīgi ar delnu noslaucījusi padeguni un acis, Svetlana i/.metās no klases un skrēja tieši uz meiteņu tualeti. Kādēļ viņas tā ņirgājas? Meitene juta, ka tūlit būs klāt lielais raudiens.

—   Kas tad nu? — Direktore viņu koridorā saķēra aiz rokas.

—   Nekas, — Svetlana, velkot elpu uz iekšu, nošņaukājās. Viņa bija aizmirsusi ka­batas drāniņu. Direktore pasniedza savējo. Degunā iesitās tīkams, pazīstams aro­māts. Tieši tā smaržoja veļa bērnunamā. Svetlana zināja — to dod lavanda, sīklapu krūmiņš, kas aug dienvidos, bet, rūpīgi kopts un pa ziemu piesegts, arī bērnunama dārzā. Sērmūkšu māte lika sakaltušos lavandas zariņus skapī.

Direktore vēl nebija paguvusi iepazīt visus jaunuzņemtos, bet Svetlanu viņa at­cerējās tās auguma un biogrāfijas dēļ. Nācās papūlēties, lai sagādātu meitenei piemē­rota lieluma apavus, formas tērpu un veļu.

—   Kāpēc šņaukājies? Teic, kas par bēdām!

No nesakarīgā stāstījuma direktore saprata, ka asaru cēlonis ir pinnes uz sejas.

—   Tik vien tās nelaimes, — viņa centās nomierināt meiteni. — Tu pēdējā gadā esi strauji izaugusi, tavā organismā notikušas pārmaiņas. Daudziem jauniešiem tavos gados uz sejas ir izsitumi. Aizej pie kosmetoloģes, viņa pamācīs, kā rīkoties.

Direktores padoms bija labs. Bet viņa nezināja, ka Svetlanai no vasarā nopelnītā bija palicis tikai viens metāla rublis un kapeikas. Ar vieglu roku viņa bija pirkusi dār­gas šokolādes konfektes un cienājusi kopmītnes biedrenes, iegādājusies nekam neva­jadzīgas stikla krelles un zīda blūzīti, kura vēlāk izrādījusies par šauru, izsalkuma brīdī nopirkusi pa desas gabalam un baltmaizes kukulītim. Lai arī valsts apģērba un pabaroja, piecpadsmitgadīgam cilvēkbērnam pilnīgi bez naudas iztikt nācās grūti.

Audzēkņi bija aizņemti skolā no rīta līdz vakaram. Baiba dziedāja ansamblī, Dace un Dēzija dejoja. Tā kā Svetlanai nebija ne labas balss, ne piemērota auguma, viņa . bija izvēlējusies izšūšanas pulciņu. Pārējās grupas biedrenes brīvdienās gāja uz kino vai viena pie otras viesos, bet Svetlana sēdēja kopmītnes istabā un cītīgi šuva. Uz rupja maisa auduma ar sīkiem krustdūrieniem pamazām veidojās vesels puķu dārzs. To Svetlana gribēja dāvināt savam vistuvākajam cilvēkam — bērnunama audzinātājai Sērmūkšu mātei.

Istabas biedrenes bija jau pieradušas, ka Svetlana viņas pavada ar laipnu smaidu un priecīgi sagaida pārnākam. Bet tad kādu vakaru viņas nebija ne istabā, ne atpūtas telpā pie televizora, ne virtuvē. Biedrenes satraucās. Svetlana pārradās pēc vienpad­smitiem īgna, nerunīga, nomazgājās un tūlīt likās gulēt. Nākamajā vakarā atkārtojās tas pats.

—   Kur tu pa vakariem izgaisti? — Ina beidzot nenoturējās. — Vai uz randiņu?

Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.

—   Ej nu ej, — Ina iekvēlojās ziņkārē. — Vai viņš ir skaists? Un tikpat garš kā tu?

Svetlana tāpat klusēdama paraustīja plecus un pagriezās gultā pret sienu. Pēc

brīža mierīgā elpa liecināja, ka viņa cieši aizmigusi.

Svētdienu Svetlana pavadīja kopmītnē, šķirstīja mācību grāmatas, ilgi un pa- niatīgi ēda un daudz gulēja. Bet ar pirmdienu viss atkārtojās no jauna — pārradusies no skolas, Svetlana noslēpumaini izgaisa un atgriezās pēc vienpadsmitiem.

Kādu vakaru pārējās istabas biedrenes skaitīja kapeikas kinobiļetēm.

—   Esot kolosāla filma. Artmane baigi šikā.

Pietrūka nieka 30 kapeiku. Svetlana klusēdama paņēma maku un uzlika uzgaida rubli.

—   Nāc tu arī, — Ina aicināja.

—   Nevaru, — Svetlana atrunājās un aizgāja.

—   No kurienes viņai nauda? — Elita brīnījās. — Es pati redzēju pazibam makā vairākus sarkanus desmitniekus.

Nē, tā to nevarēja atstāt. Kad nākamajā vakarā Svetlana, kā parasts, apģērbās un i/.gāja no istabas, meitenes viņai sekoja. Neskatoties ne pa labi, ne kreisi, Svetlana raitā solī izsoļoja cauri viaduktam. Gastronomijas veikalā viņa nopirka gabalu siera. Ina un Elita rikšoja nopakaļ.

Sekotājām par lielu izbrīnu, Svetlana iegāja kosmētiskajā kabinetā. Krietni piesa­la. Gājēji, dvašas mutuļus pūzdami, teciņiem vien steidzās mājās. Meitenes mīņājās no vienas kājas uz otru. Uz vietas stāvot, sals knieba kāju pirkstos un vaigos.

—   Ko darīsim? — Elita pirmā nenocietās.

—    Pagaidīsim vēl brītiņu, — Ina negribēja padoties. Svētas noslēpums bija jā­atklāj.

Kāda roka uz kosmētiskā kabineta durvīm uzrakstu «Atvērts» nomainīja pret «Slēgts». Vēl pēc dažām minūtēm kopā ar spēcīgu smaržu vilni iznāca četras kažokos tērptas sievietes. Svetlanas starp tām nebija. Ina paraustīja kosmētiskā kabineta durvis. Tās bija aizslēgtas. Kur palikusi Svēta?

—   Tu dari, kā gribi, bet es eju mājās, — Elita neizturēja. — Esmu sasalusi ragā.

Nekā nepanākušas, meitenes metās atpakaļ uz kopmītni.

Svetlana, kā vienmēr, pārradās ap vienpadsmitiem. Biedrenes viņu sagaidīja ar karstu tēju.

—   Būsi nosalusi, izdzer krūzīti, — Ina piedāvāja.

Svetlana izņēma no somas turziņu ar šokolādes konfektēm «Lācītis ķepainītis».

—   Oho!

Ina skaļi ievilka nāsīs gaisu. Šaubu nebija, Svetlana smaržoja tāpat kā tās sievietes kažokos.

—   Ko tu meklēji kosmētiskajā kabinetā? — viņa devās uzbrukumā.

—   Ārstēju pinnes, — Svēta piesarkusi atzinās.

—   Katru vakaru no astoņiem līdz vienpadsmitiem?

—   Nē, kādēļ? Tas prasa apmēram pusstundu.

—   Nemelo, mēs tevi gaidījām pie ieejas.

—    Ak jūs, detektīvi! Kabinetam ir vēl sētas izeja, — Svetlana pazobojās. — Pa­sakiet — vai ārstēšanai ir panākumi?

—   Tagad ir daudz labāk. Tikpat kā vairs nemana. Pavisam cits ģīmis.

***

Pasu izsniegšana pirmā kursa audzēkņiem notika svinīgi — ar bungu rīboņu, sirsnīgu direktores uzrunu un nelielu koncertu. Dace skandēja Majakovska dzejoli par padomju pasi.

Sarkana grāmatiņa ar zeltītu ģerboni. Svetlana Ivara meita Sērmūkse. Tik vien viņa zina par saviem vecākiem kā tēva un mātes vārdus. Pat uzvārds nav īstais. Bā­rene. Viena pati pasaulē. Lai kāda māte, lai tikai būtu kur pieglausties un izraudāties. Varbūt vecāki dzīvo tepat tuvumā? Tagad, kad viņa ir jau gandrīz pieaugusi un pati drīkst lemt savu likteni, tas beidzot jānoskaidro. Jau nākamajā svētdienā Svēta devās uz bērnunamu.

Sniegā iemīta šaura taciņa līkumoja pāri tīrumam. Vasarā te viļņoja rudzu druva. Tagad vējš meta sejā sniega pārslas. Jaunajā formas mētelī un zābaciņos bija silti. Bērzu birztalā vējš pierima. Šeit, maza būdama, viņa ar draudzenēm nāca lasīt pir­mās zemenes, bet rudeņos apšu beciņas. Aiz birzs baltoja bērnunama korpusi.

—    Svēta atnākusi! Svēta! Svetiņ! — mazuļi, satuntuļoti un neveikli kā rotaļu lācēni, metās atnācējai pretī. Bāreņi alktin alka mīļu vārdu.

—      Mierā, palaidņi! — Sērmūkšu māte centās nomierināt mazos. — Nāc, meitiņ, _ iekšā.

Svetlanai kļuva silti ap sirdi. Šeit viņa bija uzaugusi, uz šejieni katru vasaru at­griezās pēc internātskolas. Citu māju viņai nebija.

—   Tāda kā lielāka pa šo laiku izaugusi un skaistāka kļuvusi, — Sērmūkšu māte runāja, pakārdama viešņas mēteli. — Vai skolas dots?

—   Skolas gan. Un zābaciņi arī. Un cimdi, un šalle, un cepure — viss, kas man mu­gurā, pat siltā veļa.

—   Iesim uz virtuvi, paēdīsi, sasildīsies.

—    Sērmūkšu māt, kādēļ man jūsu uzvārds? — Svetlana, tēju dzerdama, ie­jautājās.

—   Ne jau tev vienai, agrāk audzinātājas daudziem deva savus uzvārdus.

—   Es gribu kaut ko uzzināt par saviem vecākiem.

Sirmā audzinātāja brīdi vilcinājās, jo zināja, ka meitenei tas būs sāpīgs brīdis.

—   Labi, ejam uz direktores kabinetu.

Skapjos aiz stikla durvīm rindojās zaļgani aktu vāki. Ikviens no tiem slēpa lielāku vai mazāku traģēdiju.

—   Tas ir viss, — audzinātāja pasniedza Svetlanai nodzeltējušu, no rūtiņu burtnī­cas izplēstu lapiņu. Svetlana ar pūlēm burtoja krievu valodā nekārtigi uzskribelētās rindiņas:

«Atbraucu uz Rīgu no tāla ziemeļu novada. Gribēju dzīvē izsisties uz augšu. Tas nelietis Ivars mani apmānīja un pameta. Ar bērnu nedrīkstu atgriezties mājās, tēvs nositīs. Nosauciet meiteni par Svetlanu, tāpat kā mani. Ja dzīvē paveiksies, es viņu paņemšu atpakaļ, ja ne, lai dzīvo laimīga.» Paraksta nebija.

—   Vairākkārt varējām tevi atdot audžuvecākiem, bet nedrīkstējām — ja nu pēk­šņi atbrauc īstā māte.

Svetlana skatījās uz papīra lapiņu, kurai pirms sešpadsmit gadiem bija pieskārušās viņas mātes rokas. Kur viņa tagad? Droši vien dzīvo laimīgi, audzina dēlus un meitas un par mani pat neiedomājas. Kā viņa drīkstēja laist mani pasaulē un pēc tam pamest kā novalkātas kurpes? Māte mani ir aplaupījusi, es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu! Viss, kas bija sakrājies meitenes dvēselē, — biedru zobgalības, grūtības ar mācībām, ne­miers ar savu izskatu — izlauzās ārā skaļās raudās.

—   Nekā man nav, ne skaistas sejas kā Dēzijai, ne laba auguma un balss kā Bai­bai, — Svetlana elsoja. — Sarīkojumos es visu vakaru nosēdu kaktā un neviens mani neaicina dejot. Visi par mani smejas.

Dzīvē daudz pieredzējusī audzinātāja ļāva meitenei izraudāties.

—   Dumiķīt manu, — viņa teica, kad asaru straume bija izsīkusi. — Ar glītu ģīmi vien dzīvē nekur tālu netiksi. Tev ir dāsna sirds un čaklas rokas. Un par savu augumu nebēdā nenieka, tas vēl veidojas. Gan ar laiku būsi smuidra meita.

Svetlana nošņaukājās un caur asarām uzsmaidīja Sērmūkšu mātei.

—   Ejam pie mazajiem, viņi tevi gaidīt gaida. Katru dienu taujā: «Kad atbrauks mūsu mīļā Svetiņa?»

* * *

Divas dienas nedēļā otrā grupa strādāja darbnīcā. Meitenes te jutās labāk un bn vāk nekā mācību kabinetos — nebija jābaidās no izsaukšanas, kontroldarbiem, div­niekiem.

—    Šūšanas fabrikas pasūtījums. Darbu pārbaudīs un pieņems fabrikas kon­troliere. Neapkaunojiet mani. Ja ko nesaprotat, paskaidrošu. Labāk divas reizes prasīt nekā vienreiz slikti darīt! — Meistare Liepa kādu dienu meiteņu priekšā nolika pa audumu kaudzītei.

Pirmais atbildīgais uzdevums. Galdautiņi, priekšautiņi — līdz šim tā bija tikai tāda niekošanās. Meitenes pārcilāja piegrieztos gabalus — piedurknes, krādziņa, svārku daļa. To visu vajadzēja kārtīgi sadiegt, sašūt, apmetināt vīles, lai neizirst, izgludināt.

Meitenes ķērās pie darba. Tā vairs nebija rotaļa. Par to viņām maksās atlīdzību un prasīs atbildību.

Divdesmit astoņas gaišmatainas un tumšmatainas galvas noliecās pār darbu. Div­desmit astoņi dažādi likteņi. Trīs gadus meistari un skolotāji darīs visu, lai meitenes kļūtu pilnvērtīgi cilvēki, sava amata pratējas. Viena daļa atnāca uz šo skolu tādēļ, ka patiešām vēlējās kļūt par šuvējām, citas bija padzirdējušas, ka te ir ļoti laba māksli­nieciskā pašdarbība — koris, deju kolektīvs, vokāliinstrumentālais ansamblis, bet krietna daļa bija dzīves pabērni no izjukušām un nelabvēlīgām ģimenēm, kuriem vien­alga, ko darīt. Ar tādiem bija visgrūtāk.

Klusi dūca Daces mašīna. Viņa jau kopš rudens sekmīgi izpildīja fabrikas pasūtī­jumus. Pirms divdesmit gadiem šajā pašā telpā bija sēdējusi viņas māte, liela dziedā­tāja un dejotāja. Dace, atsitusies mātē, tikpat izdarīga. Par viņu meistare bija droša, dzīvē tā nevienam kaunu nedarīs.

Meitenes strādāja ar aizrautību. Apziņa, ka viņām pirmo reizi uzticēts īsts darbs, spārnoja. Baiba jau bija paspējusi sadiegt svārku daļu un nesa atrādīt. Ari par viņu meistare neraizējās. Bet ar Dēziju nāksies pacīnīties. Galvu rokās atspiedusi, viņa lūkojās ārā pa logu. Dēzijas māsa Edīte, kura pērngad beidza šo pašu skolu, bija pavisam citāda — čakla, nopietna, kā diena pret nakti, salīdzinot ar jaunāko.

Nu arī citas meitenes, kas sēdēja logu pusē, sāka raudzīties ārā un ķiķināt. Sep­tītās grupas zēni, logu vaļā atrāvuši, kūpināja cigaretes un visādi vaikstījās. Kā mazi­ņie… Aicina arī viņas meitenes uz pīpošanu. Būs jāaprunājas ar meistaru Kraukli.

—    Uzdziedāsim, meitenes, — Liepa aicināja, lai pārtrauktu amizieri pie lo­giem. — Mūsu senči arī, darbu darot, dziedāja. Baiba, sāc!

Ilggadīgā pieredze bija meistari Liepu pārliecinājusi, ka sevišķi nozīmīga ir tieši pirmā kleita. Tai jābūt uzšūtai nevainojami. Tādēļ viņa rūpīgi pārbaudīja katru darbu.

—   Kādas tev vīles — šķības un greizas. Ārdi ārā un šuj par jaunu!

—   Jā, bet… — vainīgā mēģināja taisnoties.

—   Nekādu «bet», dari, kā liek!

Katrai bija kāds aizrādījums.

—   Krādziņai viens stūris garāks par otru. Vai tu pati tādu vilktu mugurā?

—   Kādēļ iekšējās vīles nav apmetinātas?

—   NeviensJ^ču tās neredzēs.

—   Valkātāja redzēs un tūlīt pateiks, ka šuvēja bijusi nevīža.

Slepus nobira pa asarai. Meistare tās labi redzēja, bet nežēloja — kas pelnīts, tas pelnīts.

Pamazām skapis pildījās ar gatavajām kleitām. Pārējās meitenes jau šuva otro, kad beidzot savējo nodeva ari Dēzija.

—   Nu būs jāsvin «pirmās kleitas» svētki, — meistare paziņoja.

—   Kā mēs tos svinēsim? — meitenes sarosījās.

—   Kā pašas izlemsiet, tā būs.

—   Sanesīsim tepat maizītes, uzvārīsim tēju…

—   Nē, tas ir pārāk parasti. Labāk aiziesim visas kopā uz kādu kafejnīcu.

—   Tur jau pilns vai nu ar vecām klačtantiņām, vai zildeguņiem.

—   Iesim uz jauniešu kafejnīcu «Presto». Tur pa vakariem spēlē pašdarbības an­sambļi, paklausīsimies mūziku, padejosim.

—   Man šķiet, ka pašu skolā būtu labāk — kopā padziedātu, parunātu, pasapņotu par nākotni, — meistare mēģināja iebilst, bet meitenes šoreiz visas kā viens pretojās.

Meistare, protams, neuzstāja, lai meitenes kafejnīcā ierastos formas tērpos ar baltajiem priekšautiem, tik naiva viņa nebija. Tomēr meiteņu izkrāsotās sejas, ieto­nētie plakstiņi, safrizētie mati viņai bija pārsteigums. Pat Baibas lūpas bālajā sejā de­ga kā sarkanas rozes. Vienīgi Svetlana, kāda bija, tāda ari palika.

«Kādēļ viņas tā pūlas izskatīties vecākas nekā patiesībā? Par šo jautājumu būs kādreiz pie izdevības jāparunā,» Liepa pie sevis nosprieda.

—   Ejam zālē, galdiņi ir rezervēti.

—   Mans dievs! Vesels bars nevainīgu, sirdsšķīstu aitiņu. Ko tādas te meklē?

—   Aizveries, Marina! Kas meitenēm vainas? — Viņas kavaliera skatiens ātri pār­skrēja visas pēc kārtas un kā liptin pielipa pie Dēzijas.

—   Tādām vieta bērnudārzā.

—   Un tev, kur tev ir īstā vieta? — Puiša balsī ieskanējās draudi. Marina paraustīja plecus un, skatīdamās griestos, sāka pūst apaļus dūmu ripulīšus.

Uz orķestra paaugstinājuma muzikanti ieņēma vietas. Baiba ieskatijās uzmanigāk un izbijās.

—   Svēta, lūdzu, apmainīsimies vietām.

—   Kādēļ?

—   Tā vajag.

Aiz Svetlanas masīvās muguras aizslēpusies, Baiba jutās drošībā. Sūkdama ar salmiņu kokteili, viņa vēroja kādreizējo draugu gatavošanos. Bundzinieks Ģirts kār­toja savus sitamos, garais Egils būrās ap elektriskajām ērģelītēm, bet trompetists Ivars domīgi vērās piedūmotajā zālē. Tieši septiņos uz paaugstinājuma uznāca Tagils, vezdams pie rokas slaidu meiteni sīki sacirtotiem, izbalinātiem matiem un vizuļo­jošiem acu plakstiņiem.

Lai pievērstu kafejnīcas apmeklētāju uzmanību, Ģirts krietnu brīdi dauzīja savus šķīvjus un bungas.

—   Iepazīsimies! — Egils teica mikrofonā. — Mūsu ansambli sauc «Prelīde». Spē­lējam jau divus gadus. Vadītājs — topošais komponists Tagils.

Tagils paspēra soli uz priekšu un paklanījās. Viņš bija tērpies melnās samta biksēs un sudrabotā, spīdīgā žaketē. Baibai šķita, ka viņš skatās tai tieši virsū. «Kaut tikai nu nepamanītu.» Viņa vēl vairāk paslēpās aiz Svetlanas muguras.

—   Soliste Liāna, — Egils turpināja iepazīstināt.

Zālē pamazām atsākās murdoņa. Topošajiem dzejniekiem, mūziķiem un glezno­tājiem šāds mazpazīstams ansamblītis neko daudz nenozīmēja. Kaut tik nedragātu pārāk skaļi, pašiem savas problēmas pārspriežamas.

Iebāzusi mikrofonu gandrīz mutē, Liāna neparasti zemā balsī sāka dziedāt ne­dzirdētu dziesmu. Droši vien kādu no Tagila sacerētajām kompozīcijām. Nez kur Tagils viņu sameklējis? Nemaz neizskatās nobijusies, izturas brīvi, kustas mūzikas ritmā, smaida publikai. Tuvāk sēdošie pēc dziesmas aplaudēja. «Bravo!» pāris puišu norēcās.

Svetlana platām, izbrīnās pilnām acīm raudzījās apkārt. Šādā kafejnīcā viņa bija pirmo reizi. «Jānīti», kur viņa šad tad ieskrēja apēst pa bulciņai, nav ko skaitīt. Pub­lika te pavisam citāda. Meitenes ar gariem, lakotiem nadziņiem brūnā vai melnā krāsā. Tādām droši vien nav jātīra kartupeļi vai jāuzkopj telpas. Cik cēli viņas pūš dūmu mākoflTSus un caur puspavērtiem plakstiņiem raugās galda biedriem acīs! Puišiem gandrīz visiem bārdiņas vai vismaz ūsas.

Baiba itin kā no jauna pārdzīvoja savu pirmo tikšanos pirms gada šajā pašā zālē, atcerējās katru vārdu, ko viņai teica Tagils. Kāda viņa toreiz bija zostiņa! Tik muļķigi iemīlēties!

Dēzija dejoja ar platā un garā džemperī tērptu ūsaini. Lai nu ko, bet dejot viņa prata.

«Lokās un kratās kā uz drāts uzvilkta,» Svetlana skaudīgi nodomāja.

—   Vai manas acis pareizi rāda? Mūsu pazudušais grasis! Nāc pie puikām!

—   Es… — Baiba sastostījās, — Kaut kā negribas.

Bet Ģirts viņu ar varu uzrāva uz paaugstinājuma.

—   Nu, sveika. — Tagils savilka ūsiņas tādā kā smaidā. — Priecājos, ka atnāci uz mūsu koncertu. Kā tev patīk jaunā soliste?

—   Nekādas vainas. — Baiba mierīgi palūkojās Tagilam acīs.

—   Vēl jau, protams, jāpastrādā, jāpaslīpē, bet ar laiku…

—   Tev paveicies. Šī vis nebūs tāds «nohipnotizēts trusītis» kā es.

—    Tas jau gan. Bet ja tu pārdomātu… mēs katrā laikā, tikai piezvani. Pats aizbraukšu pakaļ.

—   Nē, Tagil, man pietiek ar skolas ansambli.

—   Dzirdēju jau. Apsveicu ar panākumiem. Tu varētu kopā ar mums kaut ko nodziedāt.

—   Negribas. Jums pavisam jauns repertuārs.

—   Ja ne, tad ne.

—   Kolosāli! — Dēzija jūsmoja. Vaigi viņai dega, acis mirdzēja. — Ja man būtu nau-da, nāktu katru vakaru.

—   Žēl, ka neuzaicināju Pēteri. Būtu vismaz pa abām viens kavalieris, kas izdan­cina, — Dace teica Baibai, kad tā bija atgriezusies pie galdiņa.

—  Meitenes, redzat, kur sēž uzlecošā zvaigzne Mežlapsa, slavenā Pavasara mūžī­gais pavadonis un ēna.

—   Kur?

—   Tas ar Ūsiņu kā zobu birstīti. Jauno autoru seminārā viņš lasījis savus dzejoļus. Pavasaris slavējis, bet mans bijušais klasesbiedrs apgalvo, ka ne velna neesot varējis saprast.

—   Varbūt viņam ir kājminamā domāšana?

—   Kam? Pavasarim?

—   Nē taču, tavam klasesbiedram.

—   Neesmu gan manījusi.

—   Aktieris Pelēcis! Meitenes, es ģībstu!

—   Kur?

—   Re, nāk šurp. Es viņu vienkārši dievinu. Pārākais no visiem jaunajiem. Dzied, dejo, pats spēlē uz ģitāras. Tik vienkāršs pēc izskata, bet, tiklīdz uznāk uz skatuves, tā pavisam pārvēršas.

—   Drīkst? — Aktieris uzlūdza uz deju Dēziju.

Dēzija lielīgi paskatījās uz pārējām. Nevienai nebija tādas piekrišanas kā viņai.

—   Laimīgā, dejot ar pašu Pelēci! Nu, ko viņš tev teica?

—   Nekā sevišķa. Apvaicājās, kas mēs tādas esam un vai uz teātri arī ejot. Es at­bildēju, ka ejam gan. Un vēl teicu, ka viņš man ļoti patika izrādē «Pērs Gints».

—   Nu gan tu salaidi galīgi dēlī, tur jau Pelēcis nemaz nespēlē, — Dace iebilda.

—   Patiesi? — Dēzija iepleta acis vēl platākas. — Tāpēc viņš tik traki smējās.

—   Kolosāli, ka mēs atkāpām, vai ne?

Meitenes malkoja kafiju, skrubināja kūkas, bet acis šaudījās uz visām pusēm, vai neredzēs vēl kādu slavenību.

—   Tie īstie nāk vēlāk ap desmitiem. Tad viņi pasūta konjaku un tepat pie galdi­ņiem sacer dzejoļus.

—   Tādā troksnī un dūmos?

—  Viņiem apkārt ir aura, nu, tāda kā neredzama siena, kas tos norobežo no vien­kāršiem mirstīgiem.

—   Nu gan tu lej. Kādēļ tad man nekas nav apkārt? — naivā Svetlana brīnījās.

—   Tādēļ, ka tu esi parasts mirstīgs radījums, bet viņi — ģēniji. Jo lielāks ģēnijs, jo spēcīgāka aura. To esot pat nofotografējuši — zilā krāsā.

—   Šovakar pietiks. — Meistare paskatījās pulkstenī.

—   Vēl pusstundiņu!

—   Nevar. Rīt darba diena.

—   Jūs varat iet, ja gribat, bet es palikšu, — Dēzija demonstratīvi paziņoja. — Ne­esmu vairs nekāda maziņā.

—   Visas reizē atnācām, kopā arī aiziesim.

—   Vecie jau nekad nesaprot jaunos. Viņiem — ka tik ātrāk mājā un gultā, — Dēzi­ja noskaitusies skaļi teica.

—   Apkaunies!

—   Par ko? Kad tad lai līksmojas, ja ne tagad?

Meistarei iznāca iet uz vienu pusi ar kopmītnē dzīvojošām meitenēm.

—   Vai esat apmierinātas ar mūsu svētkiem? — viņa apjautājās.

—   Vienreizēji! — Elita jūsmoja. — Kad sākšu pati pelnīt, bieži iešu uz kafejnīcām. Kādas tur sievietes, tik elegantas, ar mums ne salīdzināt. Viens čalis uzlūdza mani dejot, teica, ka es atgādinot svaigu persiku.

—   Man gan nepatika, — Svetlana atzinās. — Vēl tagad ausis džinkst no tā trakā trokšņa. Kā tādā"ļriepīpētā un skaļā ūķī var nonīkt visu vakaru?

Meistare atvadījās un aizgāja.

—   Naivā! Tu neko nesaproti no īstas dzīves! Tas čalis teica, ka te katru vakaru sanākot īstenā jaunatnes izlase, gara aristokrātija. Gribat, es jums pateikšu pārāko noslēpumu, tikai nevienam ne vārda.

—   Kā kapā!

—   Viņš uzaicināja mani rīt atnākt atkal.

—   Un tu apsolīji?

—   Protams.

—   Bet kā tad Didzis?

—   Ko nu tas pienapuika. Viņš jau pat kārtīgi dejot neprot.

—   Laimīgā, — Ina skaudīgi noteica. — Mani neviens neuzlūdza dejot.

—   Nāc man rītvakar līdzi, — Elita augstsirdīgi piedāvāja. — Varbūt tam čalim atrodas kāds draugs.

—  Tu pat nezini, kas viņš tāds un kā sauc, bet jau skrien uz satikšanos, — Svetlana pārmeta.

—   Un tev žēl?

Svetlana apvainojās.

—   Gribi, nāc tu arī līdzi. Iesim visas trīs. Man vienai patiesībā mazliet bail, — I lita atzinās. — Viņam bija tādas acis kā īleni, šķita — izurbsies man cauri.

***

—   Tu, Svetiņ, esi kļuvusi pavisam vāja un bāla no sejas, — meistare Liepa skaļi bažījās. — Arī atzīmes nav nekādas spožās.

—   Viņai jau nav laika ne mācīties, ne izgulēties, katru vakaru jāiet uz…

—   Ina! — Elita brīdinoši iesaucās.

Svetlana, lūpas sakniebusi, klusēja.

Meitenēm tā arī neizdevās uzzināt, kur viņa vakaros pazūd. Svetlanai parādījās jauni svārki, džemperis un smalka neilona veļa. Viņa devīgi cienāja meitenes ar kon­fektēm. Tā tas turpinājās vēl kādu mēnesi. Nepieredzēti auksto un sniega bagāto ziemu marta sākumā nomainīja spējš atkusnis. Ielas pludoja. Siltuma atvilinātie strazdi līksmi svilpoja. Kaķi pa naktīm rīkoja skaļus koncertus. Gaisā jau jaudās pavasaris.

Pēkšņi negaidīts sals vienā naktī pārvērta ielas slidotavās. Pārpildītajās slimnīcās pat koridoros gulēja cietēji ar lauztiem locekļiem.

Arī Svetlana nokrita uz slidenās ietves turpat līdzās kopmītnei, turklāt tik nelaimīgi, ka tikko spēja aizkļūt līdz savai istabai. Ina un Elita satraucās, slimā kāja pēdas locītavā kļuva sarkana un piepampa.

—   Lauzts nav, — ātrās palīdzības ārsts konstatēja. — Pamatīgs sastiepums. Jāliek kompreses un nedēļu mierīgi jāpaguļ gultā.

—   Laimīgā, — meitenes viņu apskauda. — Veselu nedēļu tikpat kā brīvdienas.

—   Man jāstrādā. — Svetlanai pašķīda asaras.

Tā pavisam nejauši meitenes uzzināja Svetlanas lielo noslēpumu — lai piepelnī­tos, viņa pa vakariem uzkopa kosmētisko kabinetu.

—   Nebimbā, — Ina apžēlojās. — Mēs pastrādāsim tavā vietā, vai ne, Elita?

7 . nodaļa NE TIKAI ARODAM, MAIZEI, BET ARĪ GARAM

Dēzija kā lidot uzlidoja piektajā stāvā un atrāva durvis.

—    Edīt, es būšu manekene! No mūsu grupas es vienīgā, vai tu vari aptvert. Pārējās meitenes zaļas aiz skaudības. Meistare teica, ka man esot vislabākais augums. Baiba pārāk tieva, tas katram redzams. Dacei paresnas kājas, par Svētu jau nav nemaz ko runāt, gara kā skurstenis un resna kā muca.

Edīte nolaida adīkli klēpī un smaidīdama paskatījās jaunākajā māsā.

—   Televīzija, Maskava, modes skates ārzemēs, kolosāli, vai ne? — Dēzija turpinā­ja līksmot.

—   Nu, nu, nepriecājies par agru, lai vēlāk nebūtu jāraud.

—   Kas gan ir parasta šuvēja fabrikā vai nelielā ateljē salīdzinājumā ar manekeni. Iedomājies — man mugurā pasakaina vakarkleita, pārākā frizūra, modeļa apavi ar augstiem papēžiem. Es uzeju uz skatuves. Skan klusa mūzika. Es lēnām griežos dejā. Visi skatās vienīgi uz mani. Aplausi! Puķes! Edīt, es esmu tik laimīga!

—   Bet es — nogurusi. Nomizo vakariņām kartupeļus!

Dēzija smagi nopūtās, iegāja virtuvē, uzvilka gumijas cimdus un ķērās pie viņai tik netīkamā darba.

«Visi mani apskauž, kursā meitenes, pat pašas māsa. Bet lai, man par to ne silts, ņe auksts.»

Izrādījās, ka manekenei nemaz nebija tik vienkāršs un viegls darbs.

—   Kā tu soļo, palēkdamās kā kaza, — vecākā meistare aizrādīja. — Uzliec uz gal­vas grāmatu un nes to kā dārgu vāzi, ko nedrīkst nomest un sasist.

Lauku meitenei, kas pa vasaru staigāja basām kājām, smailpurnu augstpapēžu modes zābaciņi šķita nepierasti un neērti. Grāmata spītīgi vēlās zemē. Dēzija no dus­mām paķēra to un ielidināja kaktā, bet pēc brīža stutēja atkal uz galvas, un mēģinā­jums sākās no jauna.

—   Tu zini, kādēļ afrikānietēm ir tik taisnas muguras un līgana gaita? Tādēļ, ka viņas no bēmiTdienām visus smagumus pārnēsā uz galvas, — vecākā meistare skaidroja.

* * *

Aprīlī, kā katru gadu, pats galvenais notikums bija skolas audzēkņu darbu izstāde un jaunāko modeļu demonstrējumi.

—   Beidzot ari mēs tiksim pie vārda, — lietišķās mākslas pulciņa meitenes priecā­jas. — Citādi visu laiku slavina un daudzina vienīgi dejotājus, dziedātājas, bundzinie­ces un sportistes. Viņiem diplomi, balvas, bet mums nekā.

Svetlana staroja no prieka. Viņas spilvens, kuru meitene ar tādu rūpību visu /īemu bija šuvusi, visiem patika.

Katram pulciņam bija sava īpaša aizraušanās, kas to atšķīra no citiem, — ādas i/strādājumi, batikas, izšuvumi, adījumi, mezglojumi, asprātīgas pašdarinātas rotas­lietas. Tas padarīja izstādi daudzveidīgu un interesantu.

—   Mēs arī piedalāmies, — septītās grupas zēni pašā pēdējā brīdī paziņoja. — I ūdzu, atvēliet mums stendu viens, komats, divdesmit reiz viens, komats, divdesmit metri.

—   Ko tad jūs izstādīsiet? — meitenes brīnījās. — Ar puķītēm izšūtus džinsus, vai?

—   Tad jau manīs, — Leons noslēpumaini atbildēja.

Zēni sagādāja pamatīgu pārsteigumu ne tikai meitenēm, bet visai skolai. Uz ne­liela lina auduma četrstūra uzšūtajās kabatiņās atradās viss, kas ģimenē nepiecie­šams, — šķēres, knaiblītes, diegi, adatas, zobu tīrāmie piederumi, kosmētika, pat sīciņā skropstu birstīte nebija aizmirsta.

—   Viss vienuviet, ērti un parocīgi, — izstādes apmeklētāji vēlāk priecājās. — Parasti šie sīkumi mētājas pa dažādām atvilktnēm un plauktiem un tos nevar atrast tieši tad, kad tie visvairāk vajadzīgi.

Darbnīcās valdīja rosība. Meitenes šuva un pielaikoja, ārdīja un gludināja. Iz­gatavot sešdesmit kleitu, kostīmu un mēteļu modeļu pēc visjaunākajām modes prasībām — tā nebija joka lieta.

—   Runā, ka būšot milzums viesu?

—   Sekretārīte teica: pat no Maskavas un Volgogradas.

—   Kaut tik nu izietu gludi, — Svetlana bažījās.

—   Kas tad jums, viss jau salikts pie vietas, — Dēzija viņu pārtrauca. — Man gan ceļi ļogās, iedomājoties, ka publika katru dienu blenzis tieši virsū. Un nepārtraukti jasmaida. Šausmas!

Viesi jau pulcējās direktores kabinetā, lai dotos uz izstāžu telpu, kad Dace atjēdzās:

—   Puķes, meitenes, kur puķes?

—   Darbnīcā, spainī.

Svetlana pa galvu pa kaklu metās pa trepēm lejā.

—   Izstāde skolai ir liels notikums, — direktore uzrunāja viesus. — Ikviens mūsu audzēknis darbojas kādā pulciņā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tie ir skolēnu, nevis tautas claiļamata meistaru darbi, un nevērtējiet pārāk stingri.

— Cik ātri gan mode mums mainās — To ģimenes albumā redz, Bet šodien šķiet gluži bez vainas Man modelis aizmirsts un vecs.

Reiz slavena meistare būšu — Tas sapnis kopš bērnības man. Un tērpus es meitenēm šūšu, Lai jaunība zaigo un skan, —

meiteņu dubultkvartets skandēja dziesmu ar Arnolda Auziņa vārdiem.

—   Šādas izstādes pašreiz notiek ikvienā mūsu sistēmas skolā, — teica profe­sionāli tehniskās izglītības komitejas priekšnieks. — Maijā labākos darbus varēs ap­skatīt sporta namā.

Viesi izklīda pa zāli.

—   Burvīgi! Žēl, ka nekur tādus darbus nevar nopirkt. Paskatiet šo mezglojumu: cik vienkārši, bet asprātīgi. Es arī tādu sev pagatavošu.

Atsauksmju grāmatā krājās jūsmīgi ieraksti: «Lai slava šai jaukajai skolai, kur māca ne tikai arodu maizei, bet arī garam. Operas mākslinieki», «Taisni jābrīnās, ka mūsdienu meitenēm atliek laika nodarboties ar tik skaistām lietām. Latvijas Radio redaktori.»

Līdz pat Maija svētkiem skola katru dienu uzņēma viesus. Priekšpusdienā un pēcpusdienā demonstrēja modeļus. Katra gadalaika tērpu kolekciju ievadīja piemēroti dzejoļi un dziesmas. Skatītāji neskopojās ar aplausiem.

—   Kur viņi izrāvuši tik skaistas meitenes?

Kinooperatori no televīzijas un kinostudijas rāvās, filmēdami modes skati.

—   īsti džentlmeņi! — Tas zīmējās uz zēniem, kuri demonstrēja jaunākos vīriešu uzvalkus un mēteļus. Lepni galvas pacēluši viņi soļoja gar skatītājiem, neliekoties ne zinis par atzinīgajiem vārdiem.

—   Ar šādiem uzvalkiem nebūtu kauns iet pat uz pieņemšanu pie Anglijas kara­lienes.

—   Ir jau ari pats pēdējais laiks padomāt par ko jaunu. Citādi — tie paši džinsi skolā, darbā, sarīkojumā un teātrī.

—    Ātrāk, ātrāk! — meistares mudināja demonstrētājas, palīdzēdamas apvilkt jaunus tērpus.

—   Jums ir ļoti fotogēniska seja, — jauns kinooperators, saticis Dēziju pie auto­busa pieturas, teica. — Lūdzu, iedodiet savu adresi, ja gadīsies piemērota rollīte, pa­ziņošu.

—   Patiešām? — Dēzija no prieka nosarka.

—   Kā bankā.

—   Tas būtu šausmīgi burvīgi. Es visu savu mūžu esmu sapņojusi par kino.

—   Vēl jau nekas konkrēts nav, — operators nedaudz saplacināja Dēzijas sajūs­mu. — Čau! Neaizmirstiet paskatīties nākamo kinožurnālu «Padomju Latvija».

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Taisni šausmas, kā tas laiks skrien, jau saplaukuši ceriņi. Daumants šodien atnesa milzīgu pušķi. Smaržo visa istaba. Viņa mājas apkārtne esot viena vienīga ceriņu jūra. Gribētos aizbraukt uz laukiem tālu, tālu, kur nav ne auto, ne televi­zoru, nogulties puķu pilnā pļavā, klausīties, kā vītero cīrulis, kā pie auss dūc ka­mene. Un nekā nedomāt, tik vērot, kā pa debesim slīd balti mākoņu kamoli.»

Uz Bulgāriju, Čehoslovākiju un Vācijas Demokrātisko Republiku vasaras praksē brauc labākie, čaklākie un sabiedriskākie. Tādi bija skolas noteikumi, un visi tos zināja.

Kandidātu izvirzīšana un apspriešana katrā grupā noritēja trokšņaini, dažkārt ar strīdiem un garu izrunāšanos.

Pret Daci otrajā grupā neviens neiebilda. Labākā šuvēja, grupas komsordze, de­jotāja, daiļlasītāja, jaunatnes čempione orientēšanās sportā. Mācās bez trijniekiem. Arī Baiba bija godam nopelnījusi šo braucienu.

Kāda meitene nosauca Svetlanas vārdu.

—   Ja Svēta brauc, tad es arī, — Dēzija iejaucās.

—   Svēta iemācījusies labi šūt, bet tu?

—   Es dejoju un strādāju par manekeni.

—   Mēs visas kaut ko darām — dziedam, dejojam vai bungojam.

—   Tev mācībās trijnieki vien.

—   Svētai arī ir trijnieki, — Dēzija nepiekāpās.

—   Svētai ir grūta galva, bet viņa vismaz cenšas. Tu vienkārši esi slinka.

Pedagogu padome kopā ar komjaunatnes sekretāri Ludmilu, meistariem un arod­biedrības pārstāvjiem vēlreiz caurskatīja kandidātus. No otrās grupas laimīgās bija Dace un Baiba.

—   Toms ar senčiem brauc uz Bulgāriju, jūs ar Daci praksē uz Čehoslovākiju, citi uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Laimīgie, — Daumants pēdējā skolas dienā maz­liet skumīgi teica Baibai, — bet es katru dienu kātošu uz šanci ražošanas apvienības «Tēvija» otrajā filiālē. Skan vareni, vai ne?

—   Pats vainīgs, varēji mazlietiņ piespiesties. Latviešu valodā knaps trijnieks, vēs­turē un ķīmijā tāpat.

—   Goda vārds, neiznāca laika. Pa vakariem jāsporto.

—   Un jāpiehalturē. Domā, es nezinu?

—   Arī tas. Kā citādi tikt pie skanošā?

Abi lēnām soļoja uz Kirova dārza pusi.

—    Mēs nu ilgi neredzēsimies. Turpat divus mēnešus. Augustā man sporta nometne.

—    Bet man — šūšanas darbi. Mammas draudzenes sanesušas veselus drēbju kalnus.

—   Nabadzīte, kad tad tu atpūtīsies?

—   Gan jau.

—   Zini, reizēm, kad esmu viens, es domās sarunājos ar tevi.

—   Žēl, ka mums nav mājās telefonu. Nu, tad sveiks, — Baiba skumji pasmaidīja un sniedza Daumantam roku.

—   Pagaidi, paiesim vēl gabaliņu kopā. Man neviens nekad vēl nav atsūtījis vēstuli. Apsoli, ka atrakstīsi no Čehoslovākijas. Lai man būtu, ko gaidit.

—   Pamēģināšu.

—   Es aizkāpšu jūs pavadīt.

—   Nevajag. Ko teiks meitenes?

—   Tikpat visas zina, ka es… Čau!

Daumants pagriezās un neatskatījies aizgāja.

*

***

No Baibas vēstulēm Daumantam:

«Esam laimīgi sasniegušas Bratislavu. Nepaguvām ne lāgā apskatīties, kad mūs ar autobusu aizrāva uz Pūhovu, kur uzcelta moderna šūšanas fabrika un šu­vēju arodskola, apmēram tādi pati kā mūsējā. Starp mūsu meitenēm un slovākie- tēm notika draudzības sacensības — kura ātrāk un labāk uzšūs svārkus. Vislabāk paveicās Dacei, viņa saņēma godalgu — slavenā čehu kristāla vāzīti.

Man tev būtu vēl daudz ko stāstīt, bet acis krīt ciet no noguruma.»

***

«Žēl, ka man nav dzejnieka talanta kā Pēterim, tad es droši vien uzrakstītu garu poēmu par to, ko šodien redzējām.

Iedomājies šauru, pustumšu tuneli, kas strauji iet lejup. Akmens sienas un griesti norasojuši no mitruma. Un pēkšņi — milzīga zāle kā gotiska baznīca, visa daudzkrāsainās ugunīs. No tumsā slēptajām griestu velvēm uz leju kā lielas lāstekās stīdz dzelteni, rožaini un zilgani stalaktīti. Klusums. Kaut kur tālumā ialc ūdenskritums. Mēs sēžamies laivās un braucam pa pazemes upi kā senajā grieķu teiksmā par Stiksu. Vietām upe tik šaura un alas velves tik zemas, ka mēs 1'ieplokam laivas dibenam. Tad eja pēkšņi paplašinās, un atkal jauna zāle ar  tādiem akmens veidojumiem. Sārtā tronī sēd pazemes valdnieks baltā tērpā ar ļļaru baltu bārdu, roka izstiepta uz priekšu, kronis vienos dārgakmeņos. Viņam l>ic kājām ceļos nometušies pavalstnieki. Un atkal cita telpa. Ūdens un minerāli izveidojuši neiedomājami skaistas figūras — sastingušus ūdenskritumus, vidus­laiku pilis ar visiem torņiem, fantastiskus akmens ziedus. Katram tēlam savs trāpīgs nosaukums. Gadsimtiem ilgi divas sārtas akmens lāstekas «Mūžīgie mīlētāji» tiekušās viena pretim otrai. Pēkšņi mitruma avots izbeidzies un starp abiem palikusi neliela sprauga. Mīlētāji tā arī nekad nesatiksies.

Kādā zālē gids palūdza mūs padziedāt. Mēs ar Daci klusi uzsākām «Pūt, vējiņi!». Meitenes piebalsoja. Šķita, ka alas sienas, stalaktīti un stalagmīti dziedātu mums līdzi, tik brīnumaina bija skaņa.

Redzi nu, ne poēmu, pat ne kārtīgu vēstuli es neprotu uzrakstīt. Šis skaistums liiredz katram pašam ar savām acīm.»

«Alpu pļavas — tas ir vesels pārdzīvojums. Iedomājies milzu pļavu ar mēļām l'rimulām, oranžām ugunslilijām, ziliem zvaniņiem, sarkanām magonēm. Vēl augstāk sākas akmens valstība — stāvas, sūnām apaugušas klintis. Dziļajās aizās redzams sniegs.

Mēs ar Daci pagājāmies pa strauta malu gabaliņu uz augšu. Ūdens tik auksts, ka dzerot salst zobi. Strauts ievijās biezā mežā. Eglēm sirmās sūnu bārdas un zari sniedzās līdz pat zemei. Pienāk stirnu buciņš, padzeras, skatās uz mums savām brūnajām acīm un nemaz nebaidās.

Pēc brīža dzirdam — mūs sauc. Izrādās, ka čehu Tatru augstākā virsotne Lem- nica uzlikusi draudīgu mākoņu cepuri.

«Ātrāk, ātrāk!» gide mūs mudina. «Drīz sāksies negaiss.»

Skriešus metamies pa taciņu lejup. Saklūpam vagoniņā. Vēja brāzmas šūpo kabīni kā laiviņu vētrainā jūrā. Zibeņi. Dārdoņa. Baigā lietusgāze. Man likās, nupat, nupat tievā trosīte pārtrūks, un mēs iegāzīsimies aizā.

Nepagāja ne pusstunda, kad atkal spīdēja saule. Mitrā zeme kūpēja, katrā ziedā un lapiņā zaigoja rasa. Tu nemaz nevari iedomāties, kā kalnos pēc lietus smaržo gaiss.

Šo vēstuli Tu droši vien saņemsi tad, kad es jau būšu atgriezusies. Divas nedē­ļas aizskrēja ātri kā sapnis. Rīt dodamies mājup. Uz redzēšanos Rīgā. Esmu jau maz­liet noilgojusies pēc tās. Un pēc Tevis arī.»

Ai, vasara, vasara! Tik ilgi tu tiec gaidīta, tik ātri beidzies. Ne lakstīgalas dziesmu paklausīties, ne dzeguzes kūkošanu, ne aizkavēto miegu kārtīgi izgulēt!

Baiba tikko paguva apšūt un aplāpit savējos un patēva atvaļinājuma laikā izlaist līkumu pa Latgali, kad klāt jau bija pirmais septembris.

Daumants, mēnesi pavadījis sportistu nometnē, iedega brūns kā nēģeris.

—   No tevis iznāks lietaskoks! — treneris bija apmierināts ar viņa panākumiem.

8 . nodaļa ĀRKĀRTĒJS NOTIKUMS

Un atkal pa Rīgas ielām ar ziediem rokās gāja skolēni. Mazie savus puķu pušķus turēja kā sveces izstieptajās roķelēs, lielie zēni — kautrēdamies nevērīgi pasituši pa­dusēs kā pirtsslotas, meitenes — saudzīgi uzmanīdamās, lai nesavainotu ziedus.

Skola, garajos mācību mēnešos apnikusi, reizēm nīsta un lādēta, sagaidīja savus nemierīgos un trokšņainos pavalstniekus ar to īpašo satraukto atmosfēru, kāda ir tikai pirmajā skolas dienā, — priecīgas atkalredzēšanās pēc vasaras brīvlaika, nepa­cietīga vēlēšanās uzzināt, kā biedriem klājies, un izstāstīt paša piedzīvojumus pa šo laiku.

—   Sveiciens darba jaunatnei!

—   Čau, Daumant! Kā sviežas?

—   Čau, Tom! Un tev?

—   Pa pirmo. Tikai vakar atgriezāmies no autobrauciena pa Bulgāriju.

—   Un kā?

—   Nerunā. Norullējām vairākus tūkstošus. Ceļi tur vienreizēji. Un serviss arī. Sencis neparko negribēja braukt, viņam vairāk nekā par mūsu lauku būdu nevajag, bet mutere pielauza. Pieteicos autovadītāju kursos. Uz pavasara pusi pats iegūšu tiesības, un tad mēs varēsim aizlaist kaut kur kopā, norunāts?

Ass un pavēlošs zvans pārtrauca čalu un sadzina visus klasēs.

—   Beigas ir flļūsu zelta dieniņām, — Leons noteica.

—   Leiši skolu saucot par «mocītavu». Trāpīgi, vai ne?

Pa kāpnēm uz aktu zāli, bungu rīboņas pavadīti un mazliet satraukti, devās pirm­kursnieki.

Un atkal, tāpat kā katru gadu, pirmajās dienās skolā valdīja juceklis. Jauniņie mal­dījās pa daudzajiem koridoriem un trepēm, no vingrošanas zāles, kur kormeistare pārbaudīja balsis, skanēja apnicīgais: — Āāāā. Do mi sol do.

Bija saulaina septembra priekšpusdiena. Direktore Vija Čoldere savā kabinetā pārskatīja dokumentus. Skanēja klusināta mūzika. Uz «kafijas galda» (tā to dēvēja skolēni, ieliekot šajā vārdā pavisam citu jēgu) dzintarainā māla vāzē acis priecēja tumši violetas asteres. Līdzās atradās pīts groziņš ar dzelteniem un sarkaniem āboliem. Skaisti. Kaut arī izvēlējusies ērkšķaino skolotājas ceļu, tomēr sirdī direktore bija māk­sliniece. Viņa savā apkārtnē necieta nekā bezgaumīga, sākot ar skolnieku darba tēr­piem un beidzot ar telpu noformējumu.

Spalgs, uzstājīgs telefona zvans pārtrauca mājīgo noskaņu. Lūpu kaktiņos iegula rupju rievas.

—   Varbūt šoreiz uz citu skolu, pie mums jau nesen bija… Nu labi, — direktore nopūtās. — Dumpīgie, jūs sakāt? Mēs attiecīgi reaģēsim.

—   Jūs saucāt? — Durvīs parādījās sekretāre Marta.

—  Četrpadsmitos nulle nulle pie mums būs amerikāņu jauniešu delegācija. Jāsazi­ņo kādas trīsdesmit bundziniece^ ansamblis, demonstrētājas. Ja satiekat mācību daļas vadītāju, palūdziet pie manis.

Ekskursantu autobuss piebrauca ar nelielu nokavēšanos. Bundzinieces bungoja apsveikuma maršu. Meitenes ar pūlēm valdīja smieklus. Tādi skolā vēl ne reizes ne­bija redzēti. Salāpītas velveta bikses sabāztas īsstulmu zābakos. Puišiem mutēs kūpēja varenas pīpes. Meitenēm mutes kustējās tā, itin kā viņas būtu priekšlaicīgi aizdzītas 110 pusdienu galda. Kāds tievs radījums, pagriezies pret Dēziju, pavēra lūpas un i/.pūta pūsli, lielu kā balons. Atskanēja pīkstiens. Bundzinieces iespurcās.

—   Ļoti žēl, bet pie mums nesmēķē, — direktore to pateica laipni, bet tādā tonī, kas nepazina pretī runāšanas. Kaut ko pie sevis burkšķēdami, puiši neapmierināti aizbāza pīpes aiz zābaku stulmiem.

Ar garlaikotu sejas izteiksmi viesi apstaigāja mācītu telpas. Svešvalodu kabinetā izraisījās sarunas par profesijām. Toms, kurš labi runāja angliski, tulkoja.

—   Cik maksā apmācīšana arodā? — kāda jauniete painteresējās.

—   Neko. Piedevām vēl paēdina un apģērbj par brīvu. Un atlīdzina par padarīto.

Amerikāņi saskatījās.

—   Vai pēc skolas beigšanas visi atrod darbu?

—   Šuvējas mūsu zemē ir deficīts. Firmas «Tēvija», «Rīgas tērpi» un daudzie ateljē katru gadu plēstin plēšas pēc mūsējiem.

Viesu sejās bija neticība.

—   Jūs esat laimīgi. Tu pastāsti savējiem, ka pie mums daudzi jaunieši nevar strādāt izvēlētā specialitātē. Pat ar augstskolas diplomu esam spiesti pieņemt jebkuru dar­bu — par trauku mazgātājām, sanitāriem, apkopējām.

—   Hallo, vecīt! — Tomu trepju telpā, ejot uz zāli, skaidrā latviešu valodā uzrunā­ja slaids, gaišmatains puisis. — Mani sauc Jānis Ozols. Mēs visi labi saprotam, ka jums… — Jānis meklēja attiecīgo latviešu vārdu, — vajag tā runāt, bet man tu vari pateikt… nu… patiesību. Vai pie jums patiešām visi jaunieši atrod darbu? Saproti, aiz «lielā dīķa» tā ir problēma numurs viens.

Toms pievilka Jāni Ozolu pie loga. — Tu redzi būvlaukumu ielas otrajā pusē. Tur pašreiz ceļ mūsu jauno skolu. Ievēro baltās lapiņas uz žoga — tie visi ir darba piedāvājumi. Vari pats izlasīt. Un tādu ir simtiem gan avīzēs, gan uz sludinājumu dēļiem. Lielajām rūpnīcām trūkst darba roku. Jauniešus apmāca uz vietas un piede­vām vēl maksā prāvas stipendijas.

—   Neticami.

Dubultkvartets ar labi nodziedātām nēģeru tautasdziesmām angļu valodā ieka­roja viesu simpātijas. Daži puiši tūlīt sāka vilkt līdzi, pārējie sita ritmā plaukstas un kājas.

Modeļu demonstrācija arī patika. Puišu acis liptin pielipa pie manekenu augumiem un sejām. Kādas viņiem meitenes! Dabiskas, neizkrāsotas, katrai sava seja. Nav vis pēc viena standarta kā mūsējās! Amerikānietes nespēja slēpt savu sajūsmu par tērpiem.

—   Šo es pērku. Cik maksā? — Kāda viešņa iekāroja mežģīnēm apšūtu zilu kokvil­nas kleitiņu.

—   Mēs tērpus nepārdodam, — viņai paskaidroja.

—   Kāpēc nepārdodat? Man tā patīk. Man ir dolāri. — Neatlaidīgā viešņa izņēma no somiņas paciņu ar piecu un desmit dolāru naudaszīmēm.

—   Šis tērps ir skolēnu diplomdarbs un pieder pie skolas kolekcijas, — direktore paskaidroja.

Amerikāniete sāka skaļi raudāt.

—   Histēriķe! — Dace paskaļi noteica.

Direktore salocīja kleitu, piegāja pie raudošās jaunietes un teica: — Ņemiet, mēs to jums dāvinām. Bet naudu paturiet, mums tā nav vajadzīga.

—   Kā — nav vajadzīga? — Viesu izpratnē tas bija kaut kas neiedomājams.

—   Paklau, vecīt, — Jānis pirms šķiršanās ieminējās. — Vajag aprunāties, tā teikt, intīmā vidē. Vai tu nevarētu saorganizēt nelielu… saiešanu? Var? Okei, mūsu puiši, jūsu meitenes, jā? Bet kur?

—   Var pie manis. — Toms uzrakstīja savu telefona numuru. — Ja kas, piezvani. Aizbraukšu pie jtmis piektdien ap astoņiem vakarā, iet tā lieta?

—   Okei. Bet nu man jāskrien, visi jau autobusā.

—   Tu droši vien dosies uz laukiem? — Toms piektdienas rītā, brokastis ēzdams, iejautājās.

Māte pamāja ar galvu un smagi nopūtās.

—   Tēvs ari?

Jautājums bija lieks, māte viena pati uz laukiem nekad nebrauca. Viņai labāk pa- tika kūrorti, kur varēja sevi parādīt un citus apskatīt. Vecā māja Juglas upes krastā bija tēva lolojums. Viņš te pavadīja katru brīvo brīdi, makšķerēja, sēņoja, rakņājās pa zemi.

—   Miers! Klusums! Svaigs gaiss, no tā vien var paēst, — tēvs jūsmoja.

—  Labu apetīti! Redzēsim, cik ilgi tu no svaigā gaisa vien pārtiksi, — māte klusām sirdījās.

—   Mamm, esi cilvēks, noorganizē tā, lai es šovakar būtu brīvs. Un mašīna arī.

—   Tēvs teica, tev noteikti esot jābrauc. Viņš viens nespēj salabot jumtu.

—   Nesanāks. Pie manis šovakar būs ārzemnieki. Pāris puišu, vairāk nekas. Pa­klausīsimies diskus un tā. Papam pateiksim, ka man brīvdienās sporta sacensības kaut kur laukos. Tā būs labāk.

Māte ar mīlestības pilnām acīm raudzījās uz savu lielo, skaisto, iznesīgo dēlu un, kā vienmēr, nespēja viņam atteikt.

«Tas nu būtu nokārtots,» Toms, rikšodams uz skolu, prātoja. «Augstas klases dze­ramo pilns bāriņš. Ledusskapī klientu sadāvinātie konservi, no tiem uztaisīs sviestmai­zes. Skuķi vēl jāsaorganizē, bet tas būs sīkums. Skolā to ka biezs, pietiek pamāt ar pirkstu. Pārākā, protams, būtu Baiba Baltiņa, labi dzied un dejo.»

—   How do you do, miss B. B.1 — Toms bez kādām ceremonijām starpbrīdī paņēma Baibu zem rokas. — Atļaujiet ielūgt šovakar uz nelielām vakariņām. Būs ek- strā klases sabiedrība, arī ārzemnieki.

—   Pateicos, bet atsakos.

—   Kādēļ, ja atļauts jautāt?

—   Esmu aizņemta.

—   Ar ko, ja atļauts zināt?

—   Ar boksa sacīkstēm.

—   Vai tu esi aptaurēta, kaut kādu stulbu sacīkšu dēļ upurēt tādu večerinku?

—   Nekas, pārcietīšu. Daumant, pagaidi, man tev kas jāsaka. — Baiba pagrieza Tomam muguru.

—   Viss skaidrs, — Toms saskaities nosauca pakaļ. — Bail no ģimenes skandāla.

—   Vai tu ko teici? — Daumants panācās atpakaļ.

—   Tinies veicīgāk prom ar savu sirdspuķīti, — Toms noņurdēja. — Skuķi mūsu skolā, paldies dievam, nav deficīta prece. Ei, Dēzij, panāc šurp! Ko velcies kā aizmi­gusi?

—   Kā tu runā ar dāmu? — Dēzija apvainojās.

—       Dāma atradusies! Saorganizē pāris šikāku meiteņu, un ierodieties šodien pie manis deviņpadsmitos nulle nulle. Būs pārākā sabiedrība, ārzemnieki. Tikai nevelc līdz to resno govi, nu, Svētu. Tad jau labāk Daci.

—   Dace nenāks. Viņa tādiem kā tu šķauda virsū no piektā stāva.

Toms patiesi izbrīnījās: — Kādiem tad?

—   Karjeristiem un aprēķinātājiem.

—   Baigā ideāliste! Lai viņa ieskrienas!

Dēzija zināja, ko dara. Toms gan rādīja vienaldzīgu seju, bet kaut kur sirds dzi­ļumos viņam dzirdētais kremta. Daci skolā milēja viņas godīguma, izpalīdzības un sabiedriskās dabas dēļ. Un Tomam nebūt nebija vienalga, ko Dace par viņu domā.

«Vai tas kas slikts, ka aprēķinātājs?» viņš pats ar sevi domās sarunājās, soļodams pa kokiem apstādīto šauro Mežaparka ieliņu.

Pēc diviem gadiem viņš beigs skolu. Tēvocis, kuram Londonā liela drēbnieku darbnīca, apsolīja atsūtīt izsaukumu. Sešus mēnešus viņš papildinās savas zināšanas Anglijā, apskatīs pasauli. Tēvam slima sirds, viņš gatavojas iet pensijā. Toms stāsies viņa vietā, tas jau puslīdz sarunāts. Kāds te karjerisms?

Vārtiņi aizslēgti. Senči tātad prom, un gaiss ir tīrs. Virtuvē uz galda mammas rakstītā zīmīte: «Ēdamais ledusskapī. Būsim atpakaļ svētdienas vakarā. Esi prātīgs! Neaizmirsti noslēgt durvis.» Toms pasmaidīja, mammai viņš vienmēr vēl bija mazs zēns. Bet patiesībā — ja toreiz neizdotos to skuķi pielauzt, viņš tagad jau būtu papiņš. Labi, ka vecie nekā nezināja, citādi būtu baigais trādirīdis.

Toms apstaigāja māju. Visur valdīja tīrība un kārtība. Tas mātes un tantes Līnas nopelns. Plašajā viesistabā kamīns, lāčāda uz grīdas, dārgi tepiķi, īsti turku, tūlīt pēc kara tādus varējuši nopirkt par pieņemamu cenu. Bufetē izvietotie kristāla trauki meta saules zibšņus uz lielo vectēva ģīmetni. Večuks vestē, ar centimetru mēru pār plecu, caur brillēm skatījās uz mazdēlu un itin kā ironiski smīnēja. Pilnīgā nesaderībā ar grezno istabas iekārtu turpat blakus ģīmetnei stāvēja veca, noplukuši Zingera fir­mas kājminamā šujmašīna un uz tās nodilušās finiera virsmas smags, melns ar oglēm apsildāms gludeklis.

«Katrs uz kaut ko ir ķerts: cits liek kaktā svētbildi, tu savu tēvu,» māte reiz atļāvās paironizēt. «Kauns no cilvēkiem, tie par mums smejas.» Tēvam toreiz nobāla pat lūpas.

«Viss, kas mOTns pieder — šī māja, gleznas, mēbeles —, ir nopelnīts ar šo mašī­nu,» viņš lēnām, katru vārdu ar plaukstas sitienu pa galdu atdalīdams, atbildēja. «Tādam, kurš neciena namatēvu un viņa ģimeni, pie mums nav, ko meklēt.»

Puika būdams, Toms mīlēja klausīties vectēva stāstus par viņa mācekļa gaitām. Kopā ar savu tēvu viņi laukos klaiņājuši no mājas uz māju, šūdami pašaustas vadma­las bikses un svārkus. Biezā drēbe bijusi izturīga kā āda. Pagājuši vairāki gadi, kamēr loks sācies atkal no jauna.

Mīļākā luga viņam bija «Skroderdienas Silmačos». «Akurāt kā dzīvē,» vectēvs mēdza teikt. «Bija tāds Dūdars un Rūdis, Ābrams un Joske.»

— Jau māte mazu šūpulī Man sauc par skroderi, —

viņš labā gara stāvoklī dziedāja.

Pārcēlies uz Rīgu, Kārlis Sūna pamazām ticis pie turības. Arī abi drēbniekmeis- tara dēli — vecākais Jānis, Toma tēvs, un jaunākais Pēteris — gāja tēva pēdās.

Jānis Sūna lepojās ar savu profesiju. Ikviens uzvalks viņam bija mākslas darbs. Visi nevar būt Apolloni, vienam kumpis mugurā, citam vēderiņš priekšā. Labam meistaram jāredz, kur uzlikt polsterīti, kur pievilkt vai palaist vaļīgāk. Un skaties — pavisam cits cilvēks.

Jau kuro gadu fraku tīkotāji pie meistara Sūnas pierakstījās rindā, viņa slava bija pārskanējusi republikas robežas, paņēmis kārtējo ielūgumu uz kāda klienta koncertu, meistars ar interesi vēroja publiku.

«Šitam dziedonim manis šūta fraka. Neviens nepateiks, ka viņam viens plecs augstāks par otru.»

«Pianistam fraka piedurknēs vienās krunkās. Slikts meistars, kauns par tādu darbu.»

Visi bija izbrīnījušies, kad pavecais drēbniekmeistars apņēma par sievu jauniņo filoloģijas fakultātes absolventi Evu Grīvu.

«Kāda tur var būt mīlestība,» apkārtējās sievas baumoja. «Šī Sūnām var būt meitas vietā. Esot nozīmēta darbā tālā lauku skolā meža vidū par angļu valodas pa­sniedzēju un nu glābjoties ar precībām.»

«Es varu atļauties sievu ar augstāko izglītību,» meistars paskaidroja kaimiņienei, pašai lielākajai pļāpai. «Lai dzīvo mājās, spēlē klavieres un māca angļu valodu mūsu bērniem.»

Evai netrūka ne modernu vakarkleitu, ne lepnu kažoku un dārgu rotaslietu. Meis- lars mīlēja ar sievu reizēm pasēdēt lepnā restorānā, aiziet uz koncertu, kur biļetes varēja dabūt vienīgi ar pazīšanos. Viņam patika, ka vīrieši slepus vai atklāti apbrīnoja Evu. Mājas soli veica lādzīgā tante Līna, tēva māsīca. Pirmā pasaulē nāca meita Iveta, pēc pāris gadiem viņai sekoja Toms. Vairāk bērnu Sūnu ģimenē nebija ieplānots.

Starp vīru un sievu notika klusa cīņa par bērniem. Tēvs neiebilda, ka māte mācīja viņiem angļu valodu un klavierspēli.

«Pats vērtīgākais kapitāls cilvēkam ir izglītība,» sieva mēdza ik brīdi atgādināt.

«Amatam ir zelta pamats,» tēvs savukārt skandināja. «Tas uzturēs gan jūs, gan jūsu ģimenes.»

Iveta bija mātes meita. Izkritusi konkursā Konservatorijas teātra fakultātē, viņa aizgāja strādāt uz televīziju par nieka 70 rublīšiem mēnesī tikai tādēļ, ka viņai patika šis darbs, radošā atmosfēra, iespēja ik dienas satikties ar aktieriem, mūziķiem, rakst­niekiem, slavenībām.

«Ja es nepiesviestu katru mēnesi pa simtiņam, redzētu gan, kā viņa ar bērnu no tās «atmosfēras» pārtiktu,» Sūna piktojās.

Toms savukārt bija tēva dēls. Pēc astotās klases viņš pats nolēma iet uz profe­sionāli tehnisko skolu.

«Labāk par mani neviens tevi, protams, neapmācīs,» vecais Sūna sprieda, «bet mūsdienās nepieciešams diploms. Zināšanas arī noderēs. Un meistars Antons Krauklis ir goda vīrs ar zelta rokām. Beigsi skolu, aizrakstīšu brālim uz Angliju, lai izsauc tevi, tur varēsi papildināt aroda māku. Turpmākais būs tavās rokās.»

Nu šis brīdis vairs nebija aiz kalniem. Tālāk mācīties Toms negribēja. Un nebija jau ari nekāda aprēķina. Tēva privātprakse ienesa daudzkārt vairāk skanošā nekā in­ženiera diploms. Nē, viņš nemaz nedomāja mānīties, apkrāpt valsti. Tāpat kā tēvs, viņš šancēs pa mājām un maksās ienākuma nodokli, bet modes ateljē ņems tikai pusslodzi.

Ja to kāds dēvē par naudas raušanu, lai, stulbu antiņu pasaulē nekad nav trūcis.

* * *

—   Es šovakar būšu mazliet vēlāk mājās, — Dēzija sestdienas pievakarē ieminējās.

—   Kādēļ?

—   Mums skolā sarīkojums. Var būt, ka palikšu pa nakti pie draudzenes.

—   Žēl gan, — māsa noteica. — Man ir divas biļetes uz kino.

—   Nekas, gan jau pie ieejas pārdosi.

Māsa aizgāja. Dēzija to vien bija gaidījusi. Nosēdusies pie tualetes galdiņa, viņa ņēmās posties. Vispirms viņa uzzieda uz sejas krēmu un ar pirkstu galiem iepliķēja ādā. Tad paplūkāja ar pinceti uzacis, lai tās izskatītos plānākas (biezās pašreiz nebija modē), acu plakstiņi tika ietonēti zilgani. Importa pūderkrēms pārvērta meitenīgi sārto seju brūnganā. Lūpas tika nokrāsotas spilgti sarkanas. Beidzot viņa iesmaržojās ar franču smaržām. Māsa tās bija dabūjusi ar pazīšanos un lietoja vienīgi sevišķos gadījumos. Pagrozījusies pie spoguļa, Dēzija apmierināti uzsmaidīja. Nekādas vainas. Tiesa, degungali"par daudz uzrauts, bet zēni no viņas kādreizējās skolas apgalvoja, ka tas esot pat pikanti.

Skapī karājās māsas jaunā izejamā kleita. Cik labi, ka viņām vienādi augumi. Šik- modern! Kleitai jau gabals nenokritīs. Naktī, kad māsa gulēs, viņa to pakārs atpakaļ.

Visas trīs meitenes bija norunājušas satikties pie Mežaparka universālveikala. Elita lepojās ar amerikāņu «firmas» džinsiem, Inai bija parasta puķaina trikotāžas kleitiņa.

Toms bridi vēroja «dāmas».

—   Okey, very good\ Nu tik pie darba, pašiem viss jāsagatavo. Siera un šķiņķ- maizites uzgrauzdējiet rosterā, pārējās salieciet uz šķīvjiem. Es braucu pēc puišiem.

Viesi ātri vien satrieca Dēzijas un pārējo meiteņu ilūzijas par Amerikas paradīzi, kur nabadzīgai, bet skaistai meitenei atliek vienīgi pamirkšķināt skropstas, lai miljo­nāra dēls zaudētu galvu, kristu ceļos un kopā ar savu sirdi piedāvātu arī naudas maku.

Jāņa Ozola vecākiem piederēja neliela ferma. Lai izturētu lielo latifundiju konku­renci, visai ģimenei nācās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jānis sapņoja par studijām. Štatos augstskola maksājot bargu naudu. Vecākiem tas par dārgu, tādēļ Jānis noslēdzis līgumu ar kādu Kanādas firmu, brauks strādāt par mežcirtēju, gadu piepelnīsies — un tad jau manīs.

Džo māte bija grieķiete, tēvs puertorikānis. Viņš dzīvoja Ņujorkā, Hārlemā.

Džo cerēja izveidot savu ansambli, bet pagaidām katru nakti dziedāja un spēlēja Hārlemas restorānā «Pie baltām pelītēm». Neko darīt, mājās astoņi jaunāki brāļi un māsas, viņi abi ar tēvu vienīgie pelnītāji, ģimenei jāpalīdz. Džo paņēma no sienas ģitāru un mazliet aizsmakušā balsī sāka dziedāt skumju puertorikāņu dziesmu.

Pīters par sevi stāstīja nelabprāt. Tēvs — liela ķīmiska koncerna ģenerāldirektors. Dzīvo lepnā mājā Losandželosā jūras krastā. Ģimenei pieder vairākas automašīnas, jahta, personiskā lidmašīna. Vecākais brālis seko tēva paraugam, pēc gada būs inže­nieris ķīmiķis. Mājā par citu neko nerunā kā par naudas taisīšanu — akcijas, dividendes, algu iesaldēšana, cenu paaugstināšana, strādnieku atlaišana. Pirms gada Pīters pateicis, ka precēs krāsaino meiteni.

«Vai nu viņa, vai mēs! Izšķiries!» tēvs atbildējis.

Pīters izvēlējies Džinu. Abi dzīvojot Ņujorkā divistabu dzīvoklītī. Pīters ir kores­pondents kādā nelielā progresīvā laikrakstā, viņa sieva pārdevēja.

—   Pēc Jāņa stāstījuma diezin kāda pārākā paradīze tā Amerika nav, — Ina teica, kad meitenes uz brīdi bija iegājušas blakusistabā sakārtoties.

—   Man vislabāk patīk Pīters, — Dēzija, lūpas krāsodama, jūsmoja. — Ja viņš mani ņemtu, es nedomādama brauktu līdzi. Gan jau prastu iepatikties viņa bagātajiem večiem. Padomājiet tikai, kas tā būtu par dzīvi — šiki tērpi, automašīna, visa pasaule vaļā, brauc, kur gribi.

—   Tu aizmirsi, ka Pīteram Štatos ir Džina, kura viņam dārgāka par greznību.

—   Mani senči gan ir tikai vienkārši kolhoznieki, bet, ja es gribētu iet studēt, viņi mani apgādātu ar visu nepieciešamo. Un ne jau visiem tur jāstrādā par mežcirtē­jiem, — Dēzija iebilda.

Raimonda Paula melodiskās dziesmas mijās ar Jamaikas temperamentīgo ansam­bļu Bonney M un Eruption mūziku, skanēja ABBA, Smokie, Bi Bi Kings. Par skaņu ierakstiem Tomam nenācās kaunēties, tos viņš par bargu naudu dabūja no pazīs­tamiem čaļiem. Jānis, Džo un Pīters mācīja meitenēm pašas jaunākās dejas.

Grādīgo trauku līmenis krita, jautrība auga augumā.

—   Ārprāts, jau pieci. Pie tevis, vecīt, bija okey. Bet nu mums jākāto uz viesnīcu. Pēc pāris stundām izlidojam uz Maskavu.

Toms pavēra durvis uz terasi. Sejā iesitās lietus. Grīļīgiem soļiem viņš devās uz garāžu un izbrauca mašīnu. Puiši sasēdās aizmugurē, Dēzija blakus Tomam. Elita un Ina palika piekopt telpas.

Lietus gāza aumaļām. Tīrītājs tikšķēdams ar saviem gumijas pirkstiem slaucīja priekšējos stiklus, bet nepaspēja. Brīžiem Toms tik tikko redzēja ceļu. Labi, ka ielas bija tukšas. Pilsēta vēl dusēja.

—   Vai nevar ātrāk? Mēs kavējamies, — Jānis Ozols palūdza. Toms piedeva gāzi. Pie viesnīcas durvīm jau stāvēja ekskursantu autobuss. Puiši un meitenes krāva

tajā savus čemodānus.

—   Paspējām pēdējā minūtē. Visu gaišu! Brauciet ciemos pie mums. Rakstīsim. Dēzija ar skaudību un skumjām noskatījās, kā viņi aizbrauc. Laimīgie, redzējuši tik daudzas zemes. Kolosāli!

Dēzija dzīvoja vienā no jaunajiem Imantas mikrorajoniem. Tuvojoties mājām, viņu sagrāba nemiers: ko teiks māsa, pamanījusi, ka nav jaunās kleitas. Mājās pārnā­kusi, viņa tūlīt izmazgās balzama traipu un iekārs tērpu skapī.

No izdzertā Tomam bija nelabi. Deniņos kala kā ar smagu veseri, acīs miglojās. Viņš iebrauca klusā, šaurā ieliņā un, apstādinājis mašīnu, izvēmās. Kļuva vieglāk. Pie ķēdes piesiets suns nikni rēja. Spuldzes gaisma apspīdēja slapjās koku lapas. Negaiss, pārskrējis pilsētai, ducināja kaut kur Jūrmalas pusē. Dēzija, ieritinājusies aizmugures §ēdeklī, saldi gulēja.

Toms iegrieza mašīnu platajā Dzirciema ielā. Vēl pāris minūšu — un viņš varēs doties atpakaļ uz mājām. Baigais nogurums. Refrižerators izauga ceļā liels kā kalns. Toms no visa spēka spieda bremzes, bet mašīna pa slapjo asfaltu slīdēja uz priekšu tieši melnajā sienā.

***

—   Ģevuška, ti živa?[7]

Dēzija atvēra acis. Viņa gulēja uz muguras mitrā zālē. Kaut kas silts tecēja pār seju. Bārdains vīrietis, uz ceļiem notupies, slaucīja viņas acis.

—   Kas noticis? Kur es esmu?

[1] — Paldies dievam, dzīva. Bet ar puisi ir slikti, (kr. vai.)

—  Tom! — Dēzija iesaucās un piecēlās sēdus. Drausmīga sāpe izskrēja cauri vi­sam ķermenim. Meitene sāka skaļi raudāt.

Refrižeratora šoferis velti mēģināja apturēt nedaudzās mašīnas, kas brauca ga­ram. Neviena neapstājās. Izlamājies šoferis pārgāja pāri ielai un ar kāju izsita veikala skatloga stiklu. Iegaudojās sirēna. Pēc īsa brīža, zibspuldzei mirkšķinot, piebrauca milicijas dežūrmašīna.

—   Ielaušanās ar iepriekšēju nodomu, — jauniņais leitnants, apskatījis sasisto st iklu, konstatēja. — Acīmredzot pietrūcis dzeramā. Uzpūt dvašu!

—  Velns, kas tie par ļaudīm! Cilvēki mirst nost, bet neviens nesteidzas palīdzēt, — šoferis lamājās. Tikai tad milicis pamanīja aiz refrižeratora aizslēpušos saplacināto žiguli. Vēl pēc ceturtdaļstundas piebrauca ātrā palīdzība.

—  Nu, kā? — refrižeratora šoferis painteresējās, kad abi cietušie jau bija novietoti mašīnā.

—   Nekā nevar pateikt. Braucam. Uz traumatoloģisko.

—   Blandās apkārt tādi piedzēruši pienapuikas, sitas paši un grūž vēl citus ne­laimē, — šoferis īgņājās, gaidīdams, kamēr autoinspektors sastāda avārijas aktu.

—  Būtu mana teikšana, es šādus pļēgurus pie stūres sodītu tikpat stingri kā slep­kavas — iegrieztu gadiņus desmit labošanas darbos, lai pastrādā kaut kur taigā un padomā kārtīgi, pirms atkal sēdīsies piedzēries mašīnā, — autoinspektors viņam piekrita.

* * *

Elita atvēra acis un pirmajā brīdī neaptvēra, kur atrodas. Pa pievērto biezo aiz­skaru spraugu istabā lauzās saules stari. Ina, palagu uz galvas uzsegusi, gulēja viņai blakus. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja bez ceturkšņa divi.

—   Pamatīgi norāvām, — Elita skaļi noteica.

—   Cik mīksta gulta. — Ina šūpojās. — Toma senči dzīvo kolosāli, ne tā kā manē­jie uz laukiem divās mazās istabelēs, mazmājiņa ārā.

—   Tas nozīmē, ka viņi prot dzīvot, bet tavējie neprot.

—   Un mēs?

—   Ko, mēs?

—   Vai mēs pratīsim?

—    Klārs, ka pratīsim. Pēc šuvējām pašreiz baigais pieprasījums. Toma tēvs ir vienkāršs skroderis, bet paskat', kā pratis iekārtoties.

Meitenes saklāja gultu un devās apskatīt māju. Neviena nemanīja. Vējš virināja pievērtās garāžas durvis.

—   Toms droši vien palika pie Dēzijas, — Elita prātoja.

—   Prātīgi darīja. Vakar viņš bija pamatīgos grādos.

Abas krietni ieturējās ar vakardienas mielasta atliekām, piekopa istabu un sāka gaidīt. Viņas ieslēdza magnetofonu un sāka klausīties mūziku.

Tuvojoties vakaram, meitenes sāka uztraukties.

—   Tu paliec, es aizskriešu uz kopmītni. Mamma solīja atbraukt, — Elita teica. — Tomam drīz jāparādās.

—   Viena es šeit ne par ko nepalikšu, — Ina bija tuvu raudām. — Aizslēgsim dur­vis un iesim abas.

—   Toms netiks iekšā. Pēc stundas būšu atpakaļ.

Krēsloja. Lielā, skaistā māja, kuras dēļ Ina tik ļoti apskauda Tomu, šķita esam pilna noslēpumainu trokšņu. Nobijusies meitene gandrīz fiziski sajuta, ka nelaime staigā apkārt, aizcirzdama vaļā pamestas durvis, knikšķinādama mēbeles.

Apsēdusies pie virtuves loga, viņa nenolaida acis no vārtiņiem. Elita nenāca. Ina ieripināja no kamīna istabas klubkrēslu, aizbarikādēja ar ķeblīšiem virtuves durvis un devās pie miera. Uguns palika degam. Toms, pārbraucis mājās, to tūlīt pamanīs.

Sešos no rīta spalgs telefona zvans viņu uzrāva no miega.

—   Vai Sūnu dzīvoklis? -Jā.

—   Palūdziet Toma tēvu vai māti.

—   Viņu na^Trhājās.

—   Paziņojiet, ka viņu dēls smagā stāvoklī atrodas traumotoloģijas institūtā.

Inai kļuva pavisam baigi. Elita arī labā, pamet vienu šajā svešajā mājā. Briesmīgi

pat iedomāties, ka Toms, skaistais, iznesīgais Toms pašreiz cīnās ar nāvi vai jau… Ina baidījās prātot tālāk. — Un Dēzija? Varbūt, ka viņa arī? Aizvakar vakarā viņi visi vēl bezrūpīgi dejoja, Toms smējās skaļāk par visiem. Bet tagad…

Vakarā atgriezās Toma vecāki un Inai nācās visu izstāstīt.

Pirmdienā Ina un Elita par notikušo pavēstīja savas grupas meitenēm un septī­tajiem. Ap pusdienas laiku par nelaimes gadījumu jau runāja visa skola.

—   Kurš tas ir?

—   Tas, kura tēvam ir zaļais žigulis.

—   Runā, ka mašīna esot galīgi čupā.

-Žēl.

—   Žiguļa vai Toma?

—   Žiguļa, protams. Toms pats vainīgs. Nevajadzēja rullēt ar grādiem galvā.

***

—   Kādēļ es todien braucu uz laukiem? — Toma māte sev pārmeta. — Būtu pa­likusi mājās, neļautu iereibušam sēsties pie automašīnas stūres.

Pēc otrās asiņu pārliešanas Toms atvēra acis. Neizpratnē viņš raudzījās uz sveša­jam sejām, vienīgi māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Viņš pilnīgi nekā neatcerējās — ne par ārzemnieku viesošanos, ne par katastrofu.

Dēzija — īsi apcirptiem matiem, pārsēju pār pieri — atsēdās uz gultas, bet Toms raudzījās tā, itin kā redzētu viņu pirmo reizi.

—   Tā esmu es, Dēzija. Kā tas notika? Es gulēju mašīnā un nekā nemanīju.

—   Ko tā svešā meitene no manis grib? Saki, lai viņa iet prom. Man sāp galva.

Dēzija, klusu raudādama, izgāja no palātas.

—   Dakter, vai viņš vienmēr būs tāds? — māte uztraucās.

—   Cilvēka smadzenes mums, ārstiem, ir pati lielākā mīkla. Pagaidām nekā cita nespējam, kā pacietīgi gaidīt.

Jaunība un spēcīgais organisms darīja savu. Pēc pāris nedēļām ārsti teica, ka Toma dzīvībai vairs briesmas nedraud. Arī atmiņa pamazām atgriezās. Mirkli pa mirklim viņš domās izsekoja tā vakara notikumus — kā viņi klausījās ārzemju estrādes skaņu ierakstus, kā Pīters, Džo un Jānis mācīja meitenēm jaunākās dejas, kā uz lāčādas degošā kamīna priekšā strīdējās, kur labāk dzīvot — pie mums vai pie viņiem. Atmiņa skaidri atainoja slapjo asfaltu, pēkšņi nezin no kurienes žiguļa priekšā izaugušo refrižeratora sienu, un viss… pārtrūka. Naktī murgi sākās no jauna — naksnīgi tumšā pilsēta, slapjā, platā iela, kurā atspoguļojās lampu ugunis, bremžu kaukšana, sāpju kliedziens.

—   Kā ar mašīnu? Vai stipri sadauzīta? — viņš kādu dienu apvaicājās tēvam.

—   Par to nedomā. Gan saremontēsim. Galvenais, ka tu esi dzīvs.

—   Noņemsim apsēju, un tu varēsi doties mājās, — paveca medmāsa pārsienamā istabā teica un veiklām rokām attina marles saiti no Dēzijas pieres.

Dēzija skatījās spogulī un nepazina sevi — plata, sarkana rēta tieši pieres vidū, mati priekšā apcirpti īsi, šaura, vāja sejiņa, nē, tā nebija viņa, tā nevarēja būt viņa. Izkropļota uz mūžu. Kas tādu ķēmu ņems par apģērbu demonstrētāju? Pagalam lielais sapnis. Un Dēzija sāka raudāt skaļi kā mazs bērns.

—   Kādēļ tu kauc, muļķīt? Saki paldies, ka nekļuvi par kropli. Rokas, kājas veselas, bet viņa vēl pinkšķēs! Rēta ar laiku izbalēs, kļūs nemanāma. Uzsukāsi virsū matus, neviens nekā neredzēs.

—   Jūs domājat?

—   Es nedomāju, es zinu! Še marle, noslauki degunu.

9 . nodaļa ATVADAS

—   Paklau, vecīt! — Septītās grupas kultordze Aija Krūmiņa piegāja pie Dau­manta.

—   Klāj vaļā, ko vajag! — Daumantam sāpēja zobs, un viņš bija noskaities uz visu pasauli.

—   Pirmdien plakātu konkurss, veltīts mātes un bērna tēmai.

—   Nu, un tad? Es vēl netaisos apbērnoties.

—   Nelauzies. Visas grupas piedalās. Pats zini — no mūsējiem neviens neprot tik labi zīmēt kā tu.

—   Kas šodien par dienu?

—   Piektdiena.

—   Kur tu biji agrāk?

—   Pavisam izgāja no prāta. Daumant, dārgumiņ, vienīgi tu spēj mūs glābt. Ja uz­varēsim, grupai punkti par sabiedrisko darbu un tev droša balva.

—   Tinies prom, punktu dvēsele!

—   Izmērs — septiņdesmit reiz simts, — Aija vienā mierā turpināja. Savas grupas zēnus viņa pazina pietiekami labi. — Papīru es tūlīt atnesīšu. Tehnika nav svarīga — var ar flomāsteriem, zīmuļiem, akvareļkrāsām un tā tālāk. Pats labāk zini.

Sestdienas^karā Daumants uzsprauda tīru papīra lapu uz rasējamā dēļa. Velns lai parauj, ko lai zīmē? Visvienkāršākais būtu nospiest no kādas kartiņas vai grāma­tas, bet kaut kā neērti.

Māsa ar mazo Andrīti klēpī skatījās televizoru. Acis iepletis, sikais blenza uz drošsirdīgo zaķīti, kurš dzenāja pa ekrānu neveiksminieku vilku.

—   Pasēdi tā brītiņu nekustoties, — Daumants palūdza un, paņēmis pasteļa krīti- ņus, ar drošiem vilcieniem sāka zīmēt.

Brālis Kristaps, ejot uz savu istabu, ieskatījās zīmējumā un pārsteigts iesvilpās. — Siksta Madonnas vietā padomju Madonna, hā, hā! — Tas tika teikts ar redzamu skau­dību. Čaklajam, uzcītīgajam, priekšzīmīgajam lielajam brālim zīmēšanā nebija ne mazākā talanta.

—   Un kāpēc gan ne? — Daumants bija noskaņots miermīlīgi. — Aizdod man savu matu laku, citādi krāsa nobirs.

Zane žēli noskatījās, kā deficīta poļu matu laka pārklāja zīmējumu.

—   Nečīksti, vēl jau palika. — Daumants pakratīja baloniņu.

Plakātus izstādīja skolas vestibilā.

Pārējās grupas bija gājušas pa vieglāko ceļu — vai nu pārzīmējušas atsevišķas ligūras no nodrukātiem plakātiem, vai arī vienkārši izgriezušas tās no žurnāliem un izgatavojušas krāsainas montāžas. Vienīgi otrās grupas plakāts spēja konkurēt ar sep­tītajiem. Tajā bija attēlota uzlecoša saule, bet uz tās fona skrejoša bērna siluets.

Žūrija ilgi sprieda, kurai grupai piešķirt pirmo vietu. Otrās zīmējums bija plakā- tiskāks, ar neapšaubāmu izdomu, bet septītās — mākslinieciskāks. Uzvarēja septītā. Kā balvu Daumants saņēma prāvu kasti ar pasteļa krītiņiem, pēc kuriem viņš sen klusībā bija ilgojies. Laiku pa laikam viņam gribējās sevi izteikt krāsās. Tādās reizēs, pasitis padusē bloku, viņš mēdza nozust kaut kur Līčupītes krastos. Svētdienās tos bija apsēduši makšķernieki, un Daumantam ilgi nācās meklēt vientuļāku vietu. Pasmēlis līdzpaņemtā konservu kārbā ūdeni un apsēdies uz nosūnojuša laukakmens, Daumants ķērās pie darba. Viņam patika pabūt vienatnē ar sevi, atslēgties no ikdienas, aiziet fan­tāzijas pasaulē. Tajā nebija bērnu veļas piežautās virtuves, tēva, kurš grima aizvien dzi­ļāk alkohola purvā, mātes saraudāto acu. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc gada un astoņiem mēnešiem viņš būs pilnīgi patstāvīgs, pelnīs pieklājīgu algu un varēs pats lemt par savu likteni. Tad viņam būs deviņpadsmit, un ja Baiba būs ar mieru… Tālāk mācīties viņš nedomā, vismaz pagaidām ne. Visas tās vēstures, literatūras un fizikas viņam jau tagad līdz kaklam. Skolotāji gan vienā balsī taurē, ka tās attīstot prātu, loģisko domāšanu, padarot cilvēku garīgi bagātāku un tā tālāk. Ko citu lai viņi saka, tāds jau viņu darbs un viņu maize. Daumantam skaidrs, ka iezubrītās skolas gudrības pēc dažiem gadiem būs izkūpējušas kā cigaretes dūmi gaisā.

Acis un rokas darīja savu. Uz papīra atainojās zaļais rudzu zelmenis, koki kailiem zariem sniedzās pretī zemu slīdošajiem mākoņiem, upītes ūdeņi atspoguļoja mazu, zilu debess stūrīti.

—   Kur viņš izrāvis tādus mākoņus?

—   Un bērzi arī nav vietā, — puišeļi, aiz muguras sastājušies, komentēja.

—   Pievaldi muti, vai neredzi, ka tas ir jaunatnes'čempiņš boksā.

—   Bet zīmē kā skuķis.

—       Nu, marš prom! — Daumants beidzot neizturēja. Puišeļu bars pajuka. Kādu brīdi bija miers, līdz atkal uzradās citi ziņkārīgie. Daumants daudz neuztraucās, puikas paliek puikas.

Dzestrums līda aiz kamzoļa apkakles. Vēja nesta mākoņu tūce ātri pārklāja debe­sis. Sāka līt lielām, aukstām lāsēm. Ielicis zīmējumu mapē, Daumants metās skriešus uz mājām.

Virtuvi līdz pat griestiem piepildīja skābu kāpostu aromāts. Uz plīts patīkami sīca trumulis. Māte, vēlīgi smaidīdama, nolika dēla priekšā šķīvi pilnu līdz malām. Tēvs, šoreiz skaidrā, skatījās hokeja spēli starp Rīgas «Dinamo» un Maskavas «Spar­taku».

—   Goools! — pilnā rīklē no blakusistabas kliedza brālis. — Malacis Balderis!

Ar šķīvi rokās Daumants piesēdās blakus.

—   Kāds rezultāts?

—   Mūsējie vadībā.

—   Sarauj! Sarauj! — publika auroja.

Tīkams siltums izlija līdz pat kāju īkšķiem. Daumants iegrima ģimenes mājīgu­mā. Nav ko čīkstēt, viņam neklājās nemaz tik slikti. Leonam iet daudz šķidrāk. Un Baibai arī. Un nekur nav zvanīts, vai Toms savu vecāku lepnajā savrupmājā vienmēr jūtas laimīgs.

—   Goools! Pieci trīs par labu mūsējiem. Vēl piecas sekundes līdz spēles beigām, trīs, divas… Uzvara! — Sporta komentētājs gavilēja kopā ar tūkstošgalvaino skatītāju pulku.

* * *

Kādā sestdienas novakarē Daumants, somu starp kājām nolicis, sēdēja uz krēsla blakus dežuranta telpai. Mācības bija beigušās, kabineti noslēgti, telpas uzkoptas. No vingrošanas zāles atskanēja meiteņu ansambļa dziesma.

Tātad pieslīpē. Rīt taču izšķirošās finālsacensības televīzijā.

—   Nav tīri. Alti vēlreiz: «Dzestrā ziemeļa…»

Dziesma atskanēja no jauna.

—    Ritmu, ritmu! Baibiņ, kukū, nesapņo! Nogurušas, jā? Apsēdīsimies brītiņu, atvilksim elpu.

Atskanēja skaļa smieklu šalts. Daumants neizturēja un pavēra zāles durvis.

—   Baiba, vai tu nesasities? Atceraties, pērngad Ērika tāpat nolikās, droši vien tas pats krēsls. Nolieciet pie malas.

—   Meitenes, kāds man vakar piedzīvojums. Dzirdu, kāds skrāpējas pie ārdurvīm. Atveru — kaķis, milzīgs, pūkains, aste kā pudeļu tīrītājs. Skatās uz mani mīlīgām, zaļām acīm un ņaud. Izstaigā mūsu istabas, asti izslējis kā skursteni, uzlec uz dīvāna un sāk skaļi malt savas dzirnavas. Mūsu terjers Džerijs skatās baltām acīm un trīc no dusmām: ko tas svešais klaidonis uzdrošinās.

Ansambļa vadītāja Barbara Ose bija laba psiholoģe, meitenes brīdi jāizklaidē.

—   Atpūtāties? Ceļamies augšā! Otro pantu bez priekšspēles, trīs, četri un…

—   Ko tu te kverni? — garderobes tantiņa apjautājās. — Kādēļ neej mājās?

—   Tss! — Daumants pielika pirkstu pie lūpām. — Koncerts par brīvu.

—   Āāā, — tantiņa gari novilka un, vecmodīgās botēs ieautās kājas šļūkādama, izgāja uz ielas.

«Cik ilgi var slīpēt vienu un to pašu?» Daumants pie sevis pukojās.

—   Kā jūs stāvat? Baibai kumpis mugurā, Intai vēders uz priekšu izgāzies. Un rokas? Citai uz vēdera sakrustotas, citai uz muguras. Rokām jābūt brīvi nolaistām gar sāniem. Neaizmirstiet, jūs vēros desmitiem tūkstošu skatītāju. Lai mati būtu tīri i/.mazgāti un kleitas izgludinātas. Un kurpes neaizmirstiet. Inta, tu dzirdi?

—  Man kājas ļogās, iedomājoties vien. Meiteņu dubultkvartetu no Ogres vadot pats Gido Kokars. Kur nu mums ar tām sacensties.

Meitenes čalodamas devās uz izeju.

—   Baiba! — Daumants pasauca. — Es gribu tev parādīt kaut ko ļoti skaistu.

—   Ko tad?

—   Tas ir noslēpums. Ejam.

Aukstais gaiss ietriecās sejā. Baiba savilka šalli ciešāk ap kaklu.

—   Ir gan šogad ziemiņa! Salst un salst. Apriebies.

Baltais, nesen uzsnigušais sniegs gurkstēja zem gājēju kājām.

—   Itin kā tas par kaut ko žēlotos, — Baiba domīgi teica.

—   Dod savu somu un bāz rokas kabatās.

—   Bet tu pats?

—   Man silti dūraiņi. Mamma uzadīja.

Kanālmalas apstādījumos koki, pat vissīkākie krūmiņi ziedēja baltiem, pūkainiem sarmas ziediem. Milzīgo sēru vītolu nokarenie zari atgādināja sastingušus ūdenskri­tumus.

«Ja spētu šo skaistumu uzgleznot!» Daumants klusībā nopūtās.

Vecrīgas šaurās ieliņas un namiņi, pārklāti ar tīro sniega segu, izskatījās sapo­sušies kā uz svētkiem. Pēterbaznīcas pulkstenis nosita sešas reizes.

Pie pils Daumants apstājās.

—   Esam klāt.

—   Ko tad tu? Otrreiz gatavojies iestāties pionieros? — Baiba iesmējās.

—  Tūlīt redzēsi! — Un, saņēmis meiteni aiz rokas, Daumants veda to pa kāpnēm uz augšu. — Ai!

Spilgtajā prožektoru gaismā uz viņiem raudzījās pinkaina vērša galva, liesmoja vasaras ziedi, viļņojās labības lauks ar zeltainām vārpām un zilām rudzupuķēm. Maz­liet tālāk Daugavā atspoguļojās vecpilsētas nami. Skanēja klusināta Raimonda Paula mūzika, tik pazīstama un tuva kā tautasdziesma.

—   Šo gobelēnu veidotāja Edīte Vīgnere ir Raimonda Paula māsa, — Daumants čukstēja. — Ko brālis izteic mūzikā, to māsa — materiālā un krāsās.

—Tāds talants piešķirts vienīgi retajiem. Mums par to nav ko sapņot, — Baiba nopūtās.

—  To vēl nevar zināt. Pauls mūsu gados skolas sarīkojumos spēlējis deju mūziku, un tēvam ar varu vajadzējis dzīt viņu pie klavierēm.

—   Kuru tu izvēlētos sev, ja varētu?

—   Šo! — Daumants norādīja uz trīsdaļīgo gobelēnu «Visums».

Melnajā Visuma telpā sudrabaini mirdzēja tālās galaktikas. Uz grīdas pie kājām gūlās mūsu pašu zaļā zeme ar kalniem, līdzenumiem un zilajiem ūdeņu plašumiem. Trešajā gobelēnā attēloti vīrietis un sieviete ziedošā pļavā, radības kronis, bet reizē arī dabas sastāvdaļa.

—   Es to novietotu kādā laulību pilī kā ticīgie baznīcās altārgleznas. Un apkārt saliktu daudz degošu sveču.

—   Jaunie cilvēki, muzeju pēc piecām minūtēm slēdz, — zāles uzraudze abus at­sauca īstenībā.

—   Kā māksliniece spējusi tik daudz padarīt? — Baiba no tiesas brīnījās.

—   Aiz katra gobelēna sūrs, neatlaidīgs darbs, māksliniece stāstīja atklāšanas die­nā, — uzraudze, padzīvojusi sieviete, paskaidroja. — Vispirms uz papīra uzskicēta iecere. Tad dziju mazgāšana, krāsošana, žāvēšana, tīšana un aušana, aušana… Katru dienu pa astoņām desmit stundām. Nolīkst mugura, nogurst rokas. Dienā var noaust divus trīs centimetrus. Divi gobelēni gadā, vairāk nav cilvēka spēkos. Izstāde ir svētki gan skatītājiem, gan pašai māksliniecei. Bet nu gan aizrunājāmies. Visi jau aizgājuši.

Sals knieba degunā un ausis. Normāli cilvēki tādā laikā slēpjas mājā, siltumā. Bet Baibai un Daumantam negribējās šķirties.

—   Žēl…

—   Kas žēl? — Daumants apvaicājās.

—   Ka pasaka beigusies.

—   Tā nav vēl beigusies, tā turpinās. Iedomājies, ka pašreiz nav divdesmitais gad­simts, bet, teiksim, sešpadsmitais. Ir jau pavēls, ielas tumšas un klusas. Noslēpjamies, nāk naktssardze, un mums nav līdzi luktura. — Daumants ievilka meiteni kādā pa­galmā.

—   Kādēļ tad naktssardze? — Baiba brīnījās.

—  Ar āvām apbruņoti vīri toreiz staigāja pa šaurajām pilsētas ieliņām un raudzījās, lai viss būtu kārtībā. Un katram vēlīnam gājējam vajadzēja nest līdzi savu gaismekli.

Pulksteņi bija vienīgi baznīcu torņos, tādēļ naktssargu pienākumos ietilpa katru stundu nodziedāt savu dziesmu.

Mazajā Pils ielā prožektori izgaismoja trīs senus namiņus stāviem dakstiņu jumtiem un sīkrūšu lodziņiem. Vienā vēl spīdēja gaisma.

—   Esam klāt. — Daumants apņēmīgi vēra smagās ozola durvis.

—   Nenormālais! Ja nu mūs notur par zagļiem?

Viņi atradās plašā, krēslainā priekšnamā. Gar sienām stāvēja plati soli. Telpas aizmugurē varēja redzēt milzīgu skursteni ar tajā iekārtu nokvēpušu katlu.

—   Ko jūs te meklējat? — Abu priekšā nostājās lakatā ietinusies paveca sieviete.

—   Mēs pašreiz ceļojam pa pagātni un ienācām apskatīties.

—  Tad jūs esat nokļuvuši īstajā vietā. Šie ir paši senākie Rīgas dzīvojamie nami, iesaukti par «Trīs brāļiem». Vecākajam brālim ir solīds vecums — ap piecsimt gadu, pārējie par simt gadiem jaunāki.

—   Tajos laikos šajos namos ^roši vien dzīvoja tādi paši jaunieši kā mēs. Intere­santi, kā viņi pavadīja garos ziemas vakarus? — Baiba painteresējās.

—   Televizoru, protams, neskatījās un uz kino arī negāja. Ar roku rakstītās grā­matas bija dārgas, tās glabājās klosteros, vērtīgākās ar ķēdēm piekaltas pie sienas, lai nenozagtu, tātad arī nekāda lasīšana neiznāca. Amatnieku mācekļi kopā ar meistaru kvēpekļa vai sveces gaismā kaut ko strādāja, šuva apģērbu, darināja apavus vai ro­taslietas. Saimniece, lūk, tur pie pavarda gatavoja vakariņas. Aukstā laikā šāds pavards bija vienīgais siltuma avots. Kad ēdiens bija gatavs, visi sasēdās ap lielo galdu. Pats meistars, noskaitījis vakara lūgšanu, ikvienam nodalīja viņa tiesu. Paēduši visi saklāja tepat uz soliem sev guļvietas un devās pie miera.

—   Kā jūs visu tik labi zināt? — Baiba apjautājās.

—   Man tāda profesija — pētīt seno Rīgu, gan to, kas ir redzama, bet sevišķi to, kas atrodas apakšzemē, — ejas, noliktavas, darbarīkus, traukus, rotaslietas.

—   Paldies, mēs iesim.

—   Uzbrauksim Pēterbaznīcas tornī. Es nekad neesmu redzējis Rīgu vakarā no augšas. Un tu?

—   Es arī ne, — Baiba atzinās. — Skrējām!

—   Nenormālie, — liftnieks rājās. — Augšā nosalsiet kā prusaki.

Mēness lēja spocīgu, zaļganu gaismu pār vecpilsētas nosnigušajiem jumtiem. Pāri Daugavai kā spīdošs, posmains kāpurs līda elektriskais vilciens. Pie apvāršņa blāz­moja Ķengaraga ugunis. Ledlauzis veda kuģu karavānu.

Tumšajās debesīs kā Edītes Vīgneres gobelēnā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes.

—   Skaties, tur Mazā Lāča astes galā Polārzvaigzne.

-Kur?

—   Rau, tieši mana pirksta galā. — Daumants aplika roku ap Baibas pleciem.

—   Zvaigzne nokrita.

—   Veci ļaudis saka — cilvēks nomiris.

Biezā kažokā tērptais liftnieks ieklepojās. — Vai tad nebūs diezgan?

—   Paldies, Daumant. Tas bija brīnišķīgi.

—   Es tevi pavadīšu.

—   Nevajag. Nav jau tālu.

—   Tad līdz pirmdienai. Čau!

Kājas pašas Baibu nesa uz mājām, bet domās viņa vēl kavējās pie redzētā. Sagādāt cilvēkiem prieku, ar gleznām, gobelēniem, mūziku, dziesmām izraut viņus kaut uz brīdi no prozaiskās ikdienas, ievest mākslas pasaulē. Cik tas skaisti!

—   Kur tu vazājies tik ilgi apkārt? Rolandiņam jādod vakariņas, jāliek gulēt, — patēvs jau pie durvīm uzkliedza. — Nu, ko tu blenz uz mani? Dari, ko liek!

Pirmdien lielajā starpbrīdī Daumants sagaidīja Baibu pie ēdamzāles durvīm.

—   Vai kas noticis? — Baiba, ieskatījusies viņa sejā, satraucās.

—   Skolotājs Kadiķis miris.

—   Kad?

—   Sestdienas vakarā ap astoņiem.

—   Mēs tajā laikā bijām Pēterbaznicas tornī, atceries? Un viena zvaigznīte nokrita.

—      Vakar pie mums atnāca krustmāte Milda. Stāstīja, ka viņš jau vairākas dienas . esot sūdzējies par nespēku. Viņa sacījusi, lai paguļ, lai atpūšas, bet Kadiķis tikai pie

rakstāmgalda. Sestdienas vakarā viņa aicinājusi uz virtuvi dzert tēju. «Tas darbs nu ir padarīts,» viņš priecīgi noteicis, «nu var ari atpūsties.» Noglaudījis ar roku biezo mapi, tad pēkšņi tā dīvaini sagumis uz priekšu. Viņa gan tūlīt izsaukusi reanimācijas mašīnu, bet bijis jau par vēlu.

—   Varenas bēres, — kapsētas tantiņas, kuras uz bērēm nāca kā uz teātra izrādi, sprieda. — Laikam kāds liels vīrs miris, direktors vai aktieris.

—   Skolotājs, — cita zināja pavēstīt.

—  Āā! — Interese tā kā noplaka. — Tad tādēļ tik daudz jauniešu. Ar ko tad miris?

—   Ar sirdsTMeku.

—   Viegla nāve, lai katram tāda būtu.

Pavadītāji pulcējās pa izlaidumiem — jo senāks, jo grupiņa mazāka. — Žēl vecā skolotāja. — Ko lai dara, mums visiem tāds ceļš ejams. — Vai esat dzirdējuši, Ilze aizstāvējusi doktora disertāciju un kļuvusi par profesori. — Kas to būtu domājis no tādas vieglprātes. — Nesaki neko, galviņa viņai jau toreiz strādāja. — Bet Žanītis jau otro gadu atdusas smilšu kalniņā, tepat netālu.

Gadiem ilgi neredzējušies, viņi klusām apmainījās jaunākām ziņām par darbu, par bērniem.

Pēdējai audzināmai klasei šķiršanās sāpes bija visskaudrākās. Ciešā bariņā saspiedušies, viņi noraudājušies un tādi apjukuši stāvēja pie kapu kopiņas.

Pirmais atvadīties gāja Pēteris: — Visu labo, ko no jums, skolotāj, mantojām, es atdošu vēlāk saviem audzēkņiem. Ķēde nepārtrūks, jūs dzīvosiet tālāk savos au­dzēkņos un viņu audzēkņos.

—   Kad gribēju mirt, jūs mani atgriezāt dzīvē. Paldies par to.

—   Jūs teicāt, ka mīlestība ir skaistākais, kas cilvēkam piešķirts. Toreiz mēs to vēl nesapratām, bet tagad…

—   Mēs bieži vien nebijām tādi, kādus jūs mūs gribējāt redzēt, piedodiet mums.

—   Jūs mācījāt mūs būt ne tikai drošsirdīgiem, izturīgiem, neatlaidīgiem, bet arī maigiem un labiem, saudzēt citu jūtas.

Baltajā sniegā cita pēc citas gūlās sarkanas rozes.

Baiba mocījās ar pašpārmetumiem. Skolotājs droši vien jutās atstāts un aizmirsts. Vajadzēja biežāk viņu apmeklēt.

Pavadītāji pamazām izklīda. Pie kapa kopiņas palika kādreizējā astotā «b» un krustmāte Milda. Aizdunēja vilciens.

—    Viņš to vairs nedzird. Un nekad nedzirdēs. — Daumantam šī bija pirmā tikšanās ar nāvi, un viņa dzīvespriecīgā daba pret to protestēja. — Bija cilvēks un vairs nav. Vai tiešām tas ir viss?

—   Nē, tas nav viss, — krustmāte Milda lēnām teica. — Paliek Reiņa Kadiķa darbs. Katrā no simtiem savu audzēkņu viņš ielicis daļiņu no sevis, iesējis labā sēklu, kas dzīvo, aug un dod augļus. Šodien mēs par to pārliecinājāmies.

10. nodaļa «ES NESPĒJU NOTĒLOT MĪLESTĪBU»

Kinostudijas režisors Vilnis Melnalksnis, mīkstā krēslā ērti atlaidies, skatijās raidījumu «Ko tu proti?». Erdelterjers ar tādu pašu rūsganu bārdiņu kā saimniekam gulēja līdzās un nenolaida no sava pavēlnieka ne acu.

—  Es zinu, tev gribas pastaigāties, bet neko darīt — darbs pirmajā vietā, — Vilnis noglāstīja suņa galvu un nopūtās.

Uz ekrāna mainījās pusaudžu sejas, saspringtas aiz uztraukuma. Kādas profe­sionāli tehniskās skolas meiteņu ansamblis. Kopplāns — visām vienādas rūtainas kleitas. Sejas tuvplānā — pirmā, otrā, trešā, ceturtā, stop! Ceturtā varbūt derēs. «Ve­cīt, esi cilvēks, parādi vēlreiz tuvplānu,» Vilnis klusu lūdzās. Ceturto — ar garajām bizēm un lielajām acīm — jāaicina uz provēm un astoto ari. Diktore jau pieteica nā­kamo numuru. Žēl, nepaguvu pierakstīt, kas tā par skolu. Nekas, piezvanīs uz skolēnu raidījumu redakciju un uzzinās.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Šodien es esmu laimīga. Pieaugušie apgalvo, ka mīlestība esot laime. Bet es tagad zinu, ka arī atzinība par paveikto darbu ir laime. Mēs uzvarējām televīzijas konkursā «Ko tu proti?». Ar lielu punktu pārsvaru. Žūrijā bija pats Imants Kokars. Cik žēl, ka laimi nevar iekonservēt kā augļu kompotu un ieņemt pa drusciņai nelāgā brīdī.»

***

—   Mums visas meitenes skaistas, — skolas direktore atbildēja, kad kinorežisors Melnalksnis, uz šuvēju skolu aizgājis, interesējās par sevišķi glītām meitenēm. — Meklējiet pats. Nav tādas meitenes, kura nevēlētos nokļūt uz ekrāna. Tādēļ palūgšu iztikt bez lieka trokšņa un reklāmas. Mūsu audzēkņi ir pieraduši pie ciemiņiem un nepievērš tiem īpašu uzmanību. Varat brīvi staigāt pa darbnīcām un kabinetiem. Ja kāda meitene jums liekas piemērota, pavērojiet labi un tikai tad aiciniet uz kino­studiju.

Nerādījās, ka direktore īpaši priecātos par kinorežisora apmeklējumu. Audzēkņi ar mācībām, aroda apguvi un daždažādām pulciņu nodarbībām bija noslogoti līdz vēlai pēcpusdienai. Filmēšanās viņiem būtu lieka nasta.

Strīpainie virsvalki un vienādie lakatiņi meitenes padarīja līdzīgas citu citai, abas dziedātājas Vilnis pamanīja tikai mēģinājuma laikā.

—  Astotā neder, pārāk parasta seja, bet ceturtā, kā viņu sauc — Baiba, pa pirmo. Kā kontrastu blakus noliks to lielo, masīvo meitieti no otrās grupas.

Bet tad notika kaut kas tāds, kas Viļņa Melnalkšņa neilgajā praksē gadījās pirmo reizi, — abas aplaimotās atteicās iet uz kinoprovēm.

—   Vai jūs*esat galvas durvīs iespiedušas? — viņš eksplodēja. — Jūs uz ekrāna redzēs miljoni. Jūs apskaudīs, apbrīnos. Nudien šitik stulbus skuķus es redzu pirmo reizi. Tā būs ekstrāklases filma par jauniešiem. Pats maestro Jānis Lejiņš raksta mūziku. Baiba varēs dziedāt. Tā ka rīt pulksten septiņpadsmitos nulle nulle būtu ki­nostudijā. Jūs sagaidīs mans asistents Edžus. Jūs viņu pazīsiet pēc supergaišajiem matiem, tie viņam sacēlušies stāvus kā suka.

—   Bet es… — Baiba sastomījās.

—   Nekādu «bet». Ārprāts, pirms desmit minūtēm man bija jābūt teātri. Uz re- dzīti! — Un prom viņš bija.

—   Laimīgās! — kursa biedrenes apskauda.

—   Es negribu, — Svetlana cieti noteica. — Pietiek jau, ka te, skolā, par mani ņir­gājas — resnā govs, dampis. Kļūt par apsmieklu visai pasaulei, paldies.

—   Svetiņ, mīlulīt! — Dēzija luncinājās. — Es iešu tev līdzi. Tu pasaki tam režiso­ram, ka kļūt par aktrisi — mans vislielākais sapnis. Lai ņem mani tavā vietā. Gribi, es tev uzrakstīšu sacerējumu latviešu valodā, tev būs tikai jāpārraksta.

—   Negribu, — Svetlana ietiepās.

—   Kaut manis dēļ, — Dēzija nelikās mierā. — Lūdzu, lūdzu.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Ko lai daru, ko lai daru? Kas es par aktrisi? Man kauns. Un bailes. Nē, labāk neiešu, tikpat nekas neiznāks.»

***

—   Muļķes gatavās, — grupas biedrenes, uzzinājušas, ka arī Baiba nepošas uz ki nostudiju, šķendējās. — Vai jums gabals nokritīs? Aizejiet vismaz un paskatieties, kas tur notiek, pēc tam pastāstiet mums arī.

—   Es pati viņas aizvedīšu un raudzīšu, lai neaizbēg, — Dēzija izlēma.

Jo tuvāk nāca kinostudijas korpusi, jo gausāki kļuva Baibas un Svetlanas soļi. Dēzijai nācās abas vilkšus vilkt uz priekšu.

Plašais vestibils bija pilns skolēnu. Baiba uztvēra sarunu fragmentus. «Ei, vecīt, ko tu te meklē?» — «To pašu, ko tu. Kā veicas?» — «Šķidri. Droši vien izšūpoja.» — «Vai baigi piekasās?» — «Šie man prasa: «Kā ar mācībām?» — «Šķidri!» es saku. Kas man ko slēpt, tikpat uzzinās. «Kāpēc?» viens briļļainis jautā. — «Nav laika zubrīties.» — «Ko tad es darot?» — «Rullēju apkārt ar moci.» — «Tāpat vien?» šie brīnās. «Nē, kāpēc, fotografēju, filmēju.» Lai nosaucot trīs slavenākos latviešu fotomeistarus. Uz to jau nu mani nepaķers: Apkalns, Binde, Balodis — es klāju vaļā pēc alfabēta.»

Kāda meitene, galvu pret sienu atspiedusi, klusi šņukstēja, otra viņu mierināja.

—   Ko es teikšu mātei, viņa tik ļoti cerēja…

Supergaišais asistents stāvēja blakus caurlaižu kontrolierei.

—   Ir tikai divas caurlaides.

—   Bez manis viņas nebūtu atnākušas, — Dēzija pavēstīja.

—   Lai manā vietā iet Dēzija, — Svetlana tiepās. — Man riebjas ērmoties.

—   Nāksi gan. Scenārists paredzējis rolli tieši tādai… — asistents sastomījās, — nu, tādai brašai ar dižu augumu.

—   Un man ne? — Dēzija apvainojās.

Asistents brīdi nopētīja viņas smailo degunteli un apaļās pūces acis.

—    Lai notiek, — viņš atmeta ar roku. — Var būt, ka tev paveicas. Šodien te patiešām kā trako mājā.

Asistents Edžus ieveda meitenes plašā telpā, paaicināja no koridora vēl kādus desmit filmzvaigfcņu slavas pretendentus un sasēdināja visus gluži jaunos, balti lako­tos skolas solos.

—   Tikai nesastrīpojiet un nesagraiziet! — viņš piekodināja.

—   Čau, Baiba! Prieks redzēt tavu gaišo vaigu.

Tas bija kādreizējais klasesbiedrs Arnis Līcis. Baibai kļuva vieglāk un drošāk.

—   Kāds vējš tevi te atpūtis? — Arnis apvaicājās.

—   Nevis atpūta, bet atvilka ar varu.

—   Pareizi darīja.

Džinsaini puiši rosījās ap milzīgiem prožektoriem.

—   Tos sauc par «jupīteriem», — Arnis pačukstēja.

—   Klusumu un uzmanību! — Edžus sauca. — Iedomājieties, ka esat skolā. Tūlīt būs kontroldarbs krievu valodā vai matemātikā, viens pīpis. Daži raksta špikerus, citi vēl mācās. Pēkšņi ieskrien viena meitene, tā būsi tu, — Edžus parādīja ar pirkstu uz Dēziju, — un pavēsta, ka kontroldarba nebūs. Un tad sākas… Varat darīt visu, kas ienāk prātā. Aparatūrai nepievērsiet uzmanību. Sākam!

—   Atļauj piecas minūtes apspriesties, — Arnis viņu pārtrauca.

—   To var. — Edžus izgāja koridorā uzpīpēt.

—   Veči, norunāsim, ko katrs darīs. Citādi, ja visi lēkāsim kā uz ecēšām, nekas nesanāks.

—   Atradies komandieris!

—   Man, vecīt, ir pieredze. Tris filmas aiz muguras.

—   Tad jau gan!

—  Tu, par provi, novelc kurpi un bungā ar to pa solu. Es izlikšos, ka spēlēju ģitā­ru. Baiba tēlos Bonney M primadonnu, gorīs vēderu un dziedās, pārējie dejos, lēks pāri soliem, spēlēs kārtis un tamlīdzīgi. Skaidrs? Varam sākt! — Arnis, durvis pavēris,

sauca.

Iedegās prožektori. Lai nu ko, bet to, kas ikdienā notiek klasē, zēni un meitenes prata parādīt.

—   Labi, labi! — Edžus kliedza. — Baiba un Arni — priekšplānā!

—   Kas ar tevi noticis, vēdergraizes vai zobu sāpes? Pasmaidi! — Arnis čukstēja. Saķēris meiteni aiz rokas, viņš sāka to kratīt un raustīt. Baibai nezin kādēļ gribējās raudāt.

—    Kas man te meklējams? — Svetlana, šaurajā solā iespiedusies, klusēdama vēroja jampadraci. — Lai viņi ērmojas, ja patīk, bet es…

Viņai neviens nepievērsa uzmanību.

Vairākas nedēļas pēc kinomēģinājuma Dēzija atradās pacilātā noskaņojumā. Viņa bija cieši pārliecināta, ka tieši viņu pats galvenais režisors pamanīs un izraudzīs galvenai lomai. Nevienai meitenei nebija tik viļņainu, dabiski blondu matu un tāda auguma…

Pamazām sajūsma noplaka.

—   Nav? — viņa laiku pa laikam apjautājās Baibai.

—   Kas nav?

—   Uzaicinājuma filmēties, stulbā.

—   Nav. — Baiba vienaldzīgi paraustīja plecus.

—   Man arī ne.

Aploksni ar kinostudijas nosaukumu no vēstuļu kastītes izņēma pats Naikovskis. Viņš ilgi to grozīja rokās, gribēja plēst vaļā, bet tad nolika uz Baibas galdiņa.

—   Kas skuķim meklējams kinostudijā? — viņš apjautājās. Māte nekā nezināja.

Izsalkusi un nogurusi Baiba steidzās mājās. Reto gājēju soļi dobji skanēja pa tro­tuāru. Pa priekšu, apkaltos papēžus piecirzdams, raiti soļoja plecīgs virsnieks. Viņam garām, smailos papēdīšus klikstinādamas, kā dejot aizdejoja divas jaunietes.

Katram savs soļu ritms, tāpat kā katram savs rokraksts un seja. Un katram sava dzīve. Meitene sabāza salstošās rokas mēteļa kabatās. Kailajos koku zaros šūpojās pilns mēness. Baibā skanēja un vibrēja nupat dziedātās dziesmas.

—   Kur tik vēlu? — Naikovskis īgni noprasīja. — Kavalieri zvana vienā zvanīšanā, nedod kaimiņiem miera.

—   Mēģinājumi ieilga.

—   Tu man pielūko!

—   Tev uz galda vēstule, — māte teica. — No kinostudijas.

Pirms mēneša notikušās kinoproves šķita jau tāla pagātne. Baiba tās jau bija aiz­mirsusi. Darbs skolā un mājās bija pāri galvai, nepietika laika miegam. No rīta acis nevērās vaļā, itin kā būtu ar līmi aizlīmētas. Un nu negaidot šī vēstule.

«Uzaicinām Jūs kinostudijā uz pārrunām 20. februārī pulksten 17.00. Režisors V. Melnalksnis.»

—   Tev gan šovakar piekrišana, — kaimiņiene, paaicinājusi meiteni pie telefona, piezīmēja.

—   Tu, Baiba? — Arnis kliedza klausulē tā, ka līdzās stāvošie varēja dzirdēt katru vārdu. — Čau! Apsveicu! Tu esi apstiprināta vienai no galvenajām lomām. Es arī. Šancēsim kopā. Baigi forši, vai ne? Divdesmitajā piecos? Man arī. Satiksimies pie caurlaides. Visu gaišu!

Baibai šķita, ka sirds sadalījusies gabaliņos un nu pukst visā ķermenī — kaklā, pirkstu galos, deniņos.

Māte vērīgi nopētīja piesarkušo meitu. Nedod dievs, būs atkal iemīlējusies. Baiba pasniedza kinostudijas vēstuli. Brīdi valdīja klusums.

Naikovskis, mīkstajā krēslā atgāzies, kājas uz ķeblīša saslējis, domīgi berzēja zodu.

—   Bet kā tad ar skolu? — māte apjautājās.

Baiba parausJjja plecus.

—   Lai papūlas ģimenes labā. Runā, ka par filmēšanos maksājot baltu naudu, — Naikovskis izlēma Baibas vietā. — Varēsim nobeigt garāžas būvi.

Dēzija nākamajā dienā staigāja sapūtusies un ļauna. Viņai bija piešķirta pavisam neliela lomiņa bez teksta.

—   Ko viņi tajā Baibā atraduši? Bizes? Es arī varu nopirkt un piekārt sev neilona bizes, vēl resnākas nekā Baibai.

Svetlana arī bija saņēmusi uzaicinājumu ierasties kinostudijā.

—   Es neiešu, — viņa cieti noteica.

Pats Vilnis Melnalksnis atskrēja uz skolu pierunāt Svetlanu.

—   Saprotiet, man ir kolosāla iecere. Trauslā, maigā Baiba un viņai blakus visur jūs, mierīga un varena kā… kā… Buda. Baiba iet uz satikšanos, jūs līdzi, Baiba uz dejām, jūs arī. Huligāni uz ielas uzmācas Baibai, jūs viņiem pa purnu.

—   Es negribu kauties, — Svetlana stūrgalvīgi atkārtoja. — Negribu, ka par mani visi smejas.

—   Ja ne — ne, — Melnalksnis beidzot apskaitās. — Nedomājiet, ka esat vienīgā tāda meitene pasaulē. Atradīšu citu.

* * *

—  Velns parāvis! Kā tu skūpsties? Tā bučo mammu, bet ne iemīļoto, — režisors Vilnis Melnalksnis rājās. — Vai tiešām tu vēl nekad neesi pa īstam skūpstījusies?

Baibas lielās acis pieplūda asarām.

—   Es nevaru, man kauns, kad visi skatās.

—   Ir nu gan man salasījies bērnudārzs. Tas taču ir ķīnītis, māksla, saproti tu, muļķīt! Daiga, parādi viņai, kā jāskūpstās! — Daiga bez mazākās kautrēšanās aplika partnerim rokas ap kaklu.

—   Lūk, tā, ciešāk! Mēģinām!

Partneris, puisis no Tautas kinoaktieru studijas, ar lūpām piekļāvās Baibas mutei. Baiba viņu atgrūda.

—   Es nevaru! Man riebjas!

—   Desmit minūšu pārtraukums!

Melnalksnis, operators un palīgi sanāca kopā.

—  Pats sev par nelaimi izvēlējos šito svētuli. Ģīmis — točno kā scenārijā iecerēts. Ko darīsim?

—   Klasē un vispār starp skolniekiem viņa darbojas tīri pieņemami, — operators piezīmēja.

—   Bet, kolīdz kaut kas intīmāks, tā pagalam. Mirkšķina savas blisenes un šņau­kājas.

—   Nem vidējos plānus un no muguras puses.

—   Jau tā jaunieši ņirgājas par mūsu filmām, esot sadomātas, dzīvē tā nemaz neesot un tā tālāk. Nu labi, pirmo reizi viņa to puisi atgrūdis, to var ņemt tuvplānā, tas iznāks labi. Bet ko tālāk? Vēlāk viņa to taču iemīl un pat guļ ar viņu. Bet šitā svētu­le neparko nebūs ar mieru, saderam?

Uz nākamo filmēšanos Baiba neieradās. Melnalksnis eksplodēja.

—   Ņem mašīnu un rauj to skuķi vai no elles ārā! — viņš pavēlēja savam asisten­tam. — iVIēs pa to laiku samēģināsim.

Baibas nebija ne skolā, ne mājās. Paslēpusies Daces istabā, viņa klusi raudāja.

—   Kā tas tips, viņu sauc Ivars, man tuvojas, es sastingstu kā ledū sasalusi. Viņš iezīžas manās lūpās kā dēle un kož līdz asinīm. Un grābstās ap krūtīm. Pēc tam es jū­tos kā ar samazgām aplieta.

—   Pasaki režisoram, kas par lietu.

—   Režisors ar viņa spēli ir apmierināts.

—   Un tev patiešām nemaz negribas kļūt par aktrisi un redzēt sevi uz ekrāna? Daudzas meitenes no mūsu skolas tevi apskauž.

—   Tu saproti, es nespēju izlikties, es nespēju notēlot mīlestību.

—   Tad raksti uz kinostudiju, ka tu atsakies no savas lomas. Nav ko sevi mocīt un viņus lieki mānīt.

—   Viņi būs briesmīgi dusmīgi. Un patēvs arī.

—   Labāk tagad nekā vēlāk.

—   Palīdzi man sacerēt to vēstuli, jā? — Baiba pasmaidīja.

11. nodaļa SVETLANA RŪDA RAKSTURU

—   Taisni nezinu, ko lai iesāk ar Svetu, — meistare žēlojās. — Meitene ieņēmusi galvā, ka esot netalantīga, neglīta, nelaimīga un sazin kas vēl. Pērngad aizrāvās ar iz­šūšanu, bet nu arī to pametusi.

—   Jā, es arī ievēroju, — fizkultūras skolotāja Līvija Ziediņa piekrita.

Ziediņu labās, atsaucīgās sirds un jautrās dabas dēļ mīlēja visa skola. Sī mīlestība pārgāja no izlaiduma uz izlaidumu. Jau divdesmit gadus viņa pirmā ievēroja meite­nes, kurām ir sportista dotības, vienas pierunāja nodarboties ar mākslas vingrošanu, citas — ar volejbolu, basketbolu vai vieglatlētiku.

—   Nebūtu Sveta tik briesmīgi stīva un neveikla. Nu labi, es parunāšu ar basket­bolistu treneri.

—   Paldies, mīļā— Liepa cerīgi paskatījās Ziediņā. — Meitēns katrā ziņā jāizrauj no apātijas.

Treneri Žani Krūmu Ziediņa satika sporta zālē.

—   Apsveicam ar pirmo vietu rajonā!

—   Paldies! Centāmies, centāmies! Visi cīnījās lieliski.

—   Man priekš tevis viena meitene, laba, uzcītīga, kā radīta basketbolam.

—   Augums?

—   Turpat divi metri.

—  Oho! Kur viņa ir? Dod šurp!

—   Pasēdi kaktiņā un pavēro! Mums tūlīt sāksies nodarbības.

Svetlana, kā parasts, soļoja pirmā. Slaidās kājas pašas no sevis spēra garākus soļus, un meitene atrāvās no pārējiem.

—   Tagad iesildīšanās. Veikli ņemam bumbas un metam grozā. Sāc, Dace!

Krūms vēroja Svetlanu. Pirmo reizi garām, otro tāpat. Tikai trešajā reizē bumba

itin kā negribīgi ievēlās grozā. Skrējiens arī pasmags.

—   Nu, kā? — Ziediņa pēc stundas apjautājās.

—   Augums būtu piemērots, bet veiklības maz.

—   To var iegūt ar treniņiem. Atceries slaveno Uļjanu Semjonovu? Sākumā viņa tāpat bija neveikla.

—   Šaubos, vai šai meitenei būs tik stipra griba un neatlaidība kā Uļjanai.

—   Būs, — fizkultūras skolotāja pārliecināti atbildēja. — Svēta, lūdzu, panāc šurp. Treneris domā, ka no tevis varētu iznākt laba basketboliste, ja vien tu pati pacenstos.

Meitene neticīgi paskatījās Krūmā un paraustīja plecus.

—     Pa vasaru vajadzēs katru dienu cītīgi trenēties. Ieskaitīšu tevi sportistu nometnē.

—   Nekas nesanāks.

—   Kādēļ?

—   Man pa brīvlaiku jāiet peļņā.

—   Tad jau nekā. — Treneris vīlies paskatījās uz skolotāju.

—   Tu varētu trenēties patstāvīgi, — Ziediņa neatlaidās.

—   Nezinu, — Svetlana atkal paraustīja plecus.

—   Es tev sastādīšu treniņa plānu, — treneris bez īpaša entuziasma apsolīja. Būtu tā meitene pirmajā kursā, tad vēl varētu papūlēties, bet nu jau otrais iet uz beigām.

Kopmītnē, gultā atlaidusies, Svetlana visu mierīgi un pamatīgi apsvēra. Basket­bols — vienīgais, kur viņas lielais augums un garās kājas ir priekšrocība, nevis trū­kums. Ja tā labi padomā, tad TTT basketbolistes Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Uļjana Semjonova kļuva slavenas un apceļoja visu pasauli galvenokārt sava lielā au­guma dēļ. Kādēļ viņa nevar vismaz pamēģināt? Un ja nu izdodas? Parīze, Roma, Amerika, Japāna… Svetlanai aizrāvās elpa, iedomājoties, kāda spīdoša nākotne viņu tādā gadījumā gaida. Tagad par viņu mīl pazoboties, bet tad apbrīnotu, dāvinātu ziedus kā slavenai aktrisei.

Visu jauno, arī mācības, meitene aptvēra lēnām, bet ar grūtībām galvā iedzītais tur nostiprinājās pamatīgi un uz ilgu palikšanu.

—   Mūsu Svēta ir kā smagsvara lokomotīve, — meitenes smējās. — Tā lēni uzņem gaitu, bet pēc tam ar apbrīnojamu neatlaidību velk savu sastāvu uz priekšu.

* * *

Otrā kursa prakses laiks tuvojās beigām. Meitenes nobeidza iesāktos pasūtījuma darbus. Pēc dažām dienām sāksies ilgotais brīvlaiks.

—   Kur tu dosies? — Dēzija apvaicājās Svetlanai.

—   Uz savu kādreizējo bērnunamu.

—   Brauc pie mums uz kolhozu. Mamma raksta, ka viņas pāriniece saslimusi un neesot, kas kopj te|us.

Svetlana izbrīnījusies paskatījās uz Dēziju. Vai viņa to nopietni?

—   Nopelnīsi krietnu rubli, — Dēzija kārdināja. — Kolhozs bagāts, pirmais rajonā. Dzīvot varēsi pie mums. Senči ciematā uzcēla modernu divstāvu māju ar somu pirti.

Dēzija noklusēja nelielu sīkumu — māte rakstīja, ka viņa brīvlaikā rēķinās ar sa­vas jaunākās meitas palīdzību. Bet Dēzija kopt teliņus nejuta ne mazākā aicinājuma. Lai cik rūpīgi māte mazgājās, no viņas vienmēr vējoja kūts smaka. Paldies par kūkām, Dēzija to nevēlējās. Šis aromāts viņai uzsita nelabumu.

—   Man jāpārdomā, — Svetlana atbildēja.

—   Nu, ko tu izlēmi? — Dēzija otrā dienā apjautājās.

—   Es tā nevaru uz dullo. Vispirms jāapskatās.

—   Nekas nav vienkāršāks. Rītvakar tētis atbrauks man pakaļ. Paņem līdzi visu, kas tev nepieciešams, un atkāp pie manis.

«Kādēļ neaizbraukt?» Svetlana izlēma. «Bērnunams nekur nepazudīs.»

Dēzija visžēlīgi atvēlēja Svetlanai priekšējo vietu blakus tēvam, bet pati iekārtojās aizmugurē nosnausties.

Svetlana platām acīm vēroja nepazīstamo ceļu. Aiz Kalsnavas šoseja sāka līkumot no pakalna uz pakalnu. Kāda augstāka kalna galā Dēzijas tēvs nobremzēja un izkāpa no mašīnas.

—   No šejienes redzams Gaiziņš, lūk, tur, tas mežiem apaugušais.

Svetlanai aizrāvās elpa no plašuma visapkārt. Dzelteni labības tīrumi, smaragdza­ļas pļavas ar siena zārdiem, ganības ar brūniem lopu bariem, ezeri un meži, meži, jo tālāk, jo zilganāki un gaisīgāki. Sarkana saules ripa pamazām slīdēja aiz koku galot­nēm. Rieta pusē debesis dega vienās ugunīs.

—   Cik reižuJku-aucu pa šo ceļu, tik pieturu un nopriecājos par jauko ainavu, — Dēzijas tēvs teica. — Rīt būs vējaina diena. Kaut tikai nelītu. Sākam pļaut rudzus.

—   Braucam, — Dēzija mudināja. — Mamma gaida.

Ciemats, kurā Dēzija bija uzaugusi un gājusi skolā, drīz kļuva redzams kā uz del­nas. Viena paugura virsotnē spīguļoja kluba ugunis, otra — daudzdzīvokļu māju gaišie logi. Pašā ciemata vidū jauncelta tirdzniecības centra stiklotās sienas atspīguļoja pēdējo rieta blāzmu.

—   Nedomā, ka pie mums ir kaut kāda baigā nomale. Te ir gan universālveikals, gan ēdnīca, restorāns ar deju zāli, aptieka, grāmatnīca un pat modes ateljē, jā, jā, nemaz nebrīnies, — Dēzija palepojās.

Kraujas upītes ielokā rindojās baltas vienģimeņu ēkas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem. Dēzijas mamma, pie vārtiņiem pretī panākusies, sagaidīja atbraucējus.

—   Nu tikai veicīgi pie galda, — viņa, nomutējusi abas meitenes, teica. — Un pirts arī jau karsta.

—   Kā tas var būt? — Svetlana šausminājās, vērodama, kā termometrs kāpj pāri simtam. — Olas vārās pie simts grādiem, bet cilvēks?

Sausais karstums kveldēja acu gļotādas un krūšu galus.

—   Mēs reiz sadzinām pāri simt trīsdesmit. Tētis teica, ka tas gan neesot veselī­gi, — Dēzija smējās. — Bet tagad skriešus uz upīti.

Pirmajā brīdī ūdens šķita ledaini auksts, bet pēc pāris mirkļiem bija tik labi, ka negribējās līst ārā.

Trīs reizes meitenes karsējās un peldējās upītē. Nogurums pazuda kā ar roku atņemts. Augums bija tik viegls, ka Svetlanai šķita — atliek vienīgi pacelt rokas uz augšu kā spārnus — un viņa līdzīgi putnam spēs uzlidot debesīs. Lina palagi tīkami vēsi kļāvās pie sakarsušā ķermeņa. Pa atvērto logu varēja dzirdēt upītes čalošanu. Dziļo klusumu netraucēja ne tramvaju dārdoņa, ne automašīnu švīkstoņa un mopēdu skaļie tarkšķi.

«Ja man būtu tādi vecāki, es viņiem katru vēlēšanos no acīm nolasītu. Pirmā pieceltos un pēdējā apgultos,» Svetlana, miegā laizdamās, nodomāja.

—   Tu zini, ko ārsts teica? Mana nervu sistēma esot traumēta, un tādēļ es veselu mēnesi nekā nedrīkstu strādāt, pat grāmatas lasīt ne, — Dēzija otrā rītā pie brokastu galda pavēstīja.

—    Interesanti gan — no kā tie nervi pēkšņi traumēti? — tēvs brīnījās. — Jāap­jautājas Edītei.

Vecākā māsa, Dēzijai par laimi, pašlaik ceļoja pa Vidusāziju.

Pāris dienu pagāja, kamēr Svetlana iepazinās ar saviem pienākumiem. Nekā sarežģīta vai grūta tur nebija. Meitene vienmēr bija mīlējusi visu dzīvo radību un no darba nebijās. Lauku sievas viņu drīz iemīlēja un neskopojās ar labiem padomiem.

Bet darbs fermā nebija Svētas vienigais pienākums.

«Man jākļūst par slavenu basketbolisti. Tad neviens par mani nezobosies,» Svet­lana ilgi domāja un pārlika, bet izlēmusi turējās pie tā ar milzīgu neatlaidību. Trenera iedotos vingrinājumus viņa katru dienu izpildīja mats matā. Dēzija vēl gulēja saldā miegā, kad Svetlana jau rikšoja uz trīs kilometrus attālo teļu fermu. Pirmajās dienās ik pa brīdim nācās apstāties, atvilkt elpu. Sirds strauji sita, un sānos sāpīgi dūra. 18 minūtes, nekam nederīgs rezultāts. Pēc nedēļas sirds vairs tik traki nepukstēja un pietika ar divām atpūtas reizēm — zem lielā ozola un ezermalā. Rezultāts — 14 minūtes 30 sekundes.

Jau vairākus vakarus Dēzija manīja, ka Svetlana laiku pa laikam, skatoties televi­zoru, kustina lūpas.

—   Ko tu tur burbini? — viņa apjautājās.

Svetlana spēji nosarka. Viņa neparko neatzītos, ka vingrina vēdera muskuļus, desmit divdesmit reizes tos savelkot un atlaižot. Arī tas piederējās pie treniņa.

Ciematā bija lieliska sporta bāze — stadions, šautuve, atklāts un slēgts peldba­seins, pat mototrase. Vakaros tur kūsāt kūsāja dzīvība.

—    Ja tu pēkšņi tā esi ķerta uz sportu, tad kādēļ neej pie mūsējiem? — Dēzija brīnījās.

—   Negribu, — Svetlana strupi atbildēja. Viņa kautrējās no svešiem.

Dēzijas tēvs upmalas pļaviņā uzmeistaroja basketbola grozu. Novakarēs abas meitenes sacentās, kura iemetīs vairāk. Sākumā labāk veicās Dēzijai, bet jau pēc nedēļas Svetlana viņu pārspēja.

—   Nu jā, tev jau atliek vienīgi pacelt roku un bumbu ar stumšanu iestumt, — Dēzija piktojās. Basketbols viņu pēkšņi vairs neinteresēja.

—   Te var sapūt no garlaicības, — viņa žēlojās. — Visi to vien zina kā strādāt no rīta līdz vakaram. Kino un danči vienīgi sestdienās.

Svetlanai nemaz nebija garlaicīgi. Krēslas stundās viņa viena pati noņēmās ar bumbu, gan sviežot to no tālienes, gan pieskrienot pie groza un metot no apakšas. Tad, izlēkājusi savas simt reizes ar aukliņu, nopeldējās un devās pie miera. No rīta iļgri viņa atkal rikšoja uz fermu, kur bars brūnu teliņu gaidīja savu kopēju. Katram bija savs izskats un raksturs. Brūns vērsēns ar baltu laukumiņu pierē jau stāvēja pie aploka vārtiem un dīca pēc maizes garozas. Svetlana viņu iesauca par Negantnieku. Vērsēns bija uzmeties pārējiem par barvedi. Svetlana pakasīja Negantnieka pieri un mazos, kņudošos radziņus. Vērsēns labsajūtā pievēra brūnās, valgās acis. Asa mēle nolaizīja kopējas roku. Pārējie teliņi drūzmējās apkārt un arī gribēja cienasta. At­spēries uz druknajām kājām, Negantnieks tos grūda prom.

«Veseļojies un esi mierīga,» Dēzijas mamma rakstīja uz slimnīcu saslimušajai pāriniecei. «Tavi kopjamie ir labās rokās.»

—    Dzirdi, S1?Pta, klubā šovakar kolosāla filma. Angļu. Par kāda dzejnieka mīl- nieci. Beigās viņa kļūstot traka.

Svetlana no noguruma tikko turējās kājās. Diena bija svelmaina. Teļi sāka bizot pa aploku, izlauzās pa vārtiem un ieskrēja mežā. Kopējas ar lielām pūlēm sadzina bēgļus atpakaļ. Bet Negantnieks tā arī neatradās. Svetlana apskrēja visas tuvākās mā­jas — nekā. — Gan vakarā pats atnāks, — Dēzijas mamma mierināja.

—   Kaut kā negribas, — Svetlana nomurmināja.

—   Tu esi nepateicīga! — Dēzija eksplodēja. — Kas tev sagādāja tik labu darbu? Es. Bet tu ar mani pat uz kino nevari aiziet.

—   Nu labi, ejam, — Svetlana nopūtās. — Bet uz dejām es nepalieku.

Grāmatās raksta, ka mīlestība esot laime, ka tā esot skaistākais, kas cilvēkam

piešķirts šajā saulē. Bet filmā parādīta pavisam citāda mīlestība. Nabaga lēdija Karo- lina! Viņa ir gluži kā apmāta. Kā tāds sunītis viņa tek pakaļ savam iemīļotajam. Bet tas, nelietis, sajauc sievietei galvu un pamet. Un vēl nekaunas zoboties par viņu. Ja viņai, Svetlanai, gadītos tik labs vīrs kā lēdijai Karolinai, viņa gan neskatītos uz citu, lai tas kaut tūkstoškārt būtu slavens dzejnieks, dziedonis vai aktieris. Svetlanai kļuva žēl nabaga Karolinas un arī sevis pašas. Par to, ka viņa ir nabaga, neglīta un nelaimī­ga. Par to, ka viņai nav pat savas mājas, pat vietas nav, kur izraudāties. Svetlana tumsā slaucīja asaras.

Iedegās gaisma.

—  Tādus drūmus gabalus sestdienas vakarā vajadzētu aizliegt ar likumu, — kāda dobja balss aizmugurē skaļi noteica.

Meitenes atskatījās.

—   Čau, Dēzij, miljons gadus neesmu tevi redzējis. Kā sviežas?

—   Čau, Mārč!

Svetlana sastinga. Viņas priekšā stāvēja vismaz galvas tiesu par viņu garāks puisis. Dēzija viņam līdzās izskatījās kā pirmklasniece.

—  Ho, ho, ho! — Mārčs dārdināja. — Beidzot mūsu ciemā uzradusies īsta meite­ne. Kur tu viņu izrāvi, Dēzij? Iepazīstini taču!

—  Svetlana Sermūkse, nākamā šuvēja. Mārčs Krasts, kolhoza labākais traktorists un lielākais siržu lauzējs.

—    Ho, ho, ho! — Mārčs atkal dārdināja. — Vai tu spried no personiskās pieredzes?

Paņēmis plaukstā Svetlanas sastrādāto roku, viņš to paspieda un vērīgi ielūkojās meitenes acīs.

—  Aizrunāju pirmo deju, — viņš teica, — bet tagad atvainojiet, jāiet palīgā novākt krēslus.

Tos sastūma gar sienām, un pēc brīža kinoteātris pārvērtās deju zālē. Kolhoza pašdarbnieku ansamblis izkārtoja skaņu aparatūru, nolika mikrofonus, un balle sākās.

Internātskolā Svetlana vienmēr tēloja vīrieša lomu, jo meiteņu bija krietni vairāk nekā zēnu. Tagad pirmo reizi savā septiņpadsmit gadu mūžā viņa dejoja ar vīrieti. Mārčs drošu soli vadīja viņu pa pilno deju zāli. Pavisam tuvu Svetlana sajuta, cik spēcīgi sitās viņa sirds.

—   Nu, kā, vai pie mums nav tāpat kā pilsētas ballēs?

Svetlana klusēja, domāja — atzīties vai ne.

—   Es nekad neesmu bijusi pilsētas dejās, vienīgi skolā, bet tās jau neskaitās.

Viņa neredzēja, ka Mārča sejā parādījās zobgalīgs smaids. Tā nu gan ir šķīstā

jumprava, viņš pie sevis nodomāja.

—   Ar jums pavisam cita dejošana, — viņš skaļi, lai pārkliegtu orķestra dārdoņu, teica. — Mūsu ciema sīkās čirkas sniedzas man knapi līdz vēderam. Aizrunāju visas dejas, vai drīkst?

—    Drīkst, — Svetlana, pati sev par lielu izbrīnu, atbildēja. Viņa jutās droši un brīvi šī puiša sabiedrībā.

Lielajā starpbrīdī, kad muzikanti atpūtās un iestiprinājās, abi bufetē pievienojās jautrai kompānijai. Mārčs lika galdā šampanieša pudeli un milzīgu torti.

—   To es saprotu! Bravo! Tūlīt var redzēt, ka pirmrindnieks, — viņu saņēma ar gavilēm. — Nabaga skolnieciņi, kuriem jāiztiek no vecāku atmestajiem rublīšiem, kaut ko tādu nevar atļauties.

—   Dzer, SvefSTnetēlo svētuli, — Dēzija mudināja, — jo «skaista ir jaunība, tā ne­nāks vairs».

—   «Tā nenāks, nenāks vairs,» — visi pievienojās dziesmai.

Pēc dejām Mārčs, kā jau tas pieklājas, pavadīja savu dāmu uz mājām. Dēzija bija kaut kur izgaisusi.

—   Jums nav vēsi? Ņemiet manu žaketi!

Mārča svārki smaržoja pēc tabakas un odekolona «Šiprs».

—   Es arī pirms trim gadiem beidzu profesionāli tehnisko. Mehanizatorus. Mani kopš bērnu dienām velk uz tehniku. Brālis mācās mediķos. Pērngad ar traktoru uz­dūros senlatviešu kapsētai — vismaz tūkstoš gadu vecai. Brālis kā aptaurēts, salasīja visus kauliņus, rūpīgi nomazgāja ar ziepēm un sastutēja istabas kaktā ģindeni. Māte no bailēm tur kāju nespēra. Bet brālis tausta kauliņus un kaut ko bubina latiņu valo­dā. Cilvēka galvaskausā vien esot simtiem nosaukumu. Dumjš var kļūt, kamēr tos visus iezubrās.

—   Man arī mācības ne visai padodas, — Svetlana atzinās.

—   Toties darbs veicas, es zinu. Mana mamma arī ir teļkope. Agrāk viņa slauca govis, bet tagad vecumā pārgāja pie teļiem. Pašreiz viņa ir slima, un jūs viņu aizvie­tojat. Māja mums veca, tālu no ciemata, bet vieta skaista, ezera krastā. Gribat, es rīt atbraukšu ar mašīnu un aizvedīšu parādīt?

Svetlana klusēja. Kā lai viņa piekrīt braukt līdzi pavisam svešam puisim, kuru satikusi pirmo reizi? Ko par viņu domās Mārča ģimene?

Dēzijas vecāku māja grima tumsā. Kāravs nolaizīja meitenes roku, pieklājības pēc mazliet parūca uz Mārču un ielīda atpakaļ būdā.

—   Ar labvakaru! — Mārčs pievilka meiteni klāt un noskūpstīja uz cieši kopā sa­spiestajām lūpām.

Svetlanai noreiba galva. Viņa atspiedās pret mājas sienu un pievēra acis.

«Vai tiešām pasaulē ir vēl tādas meitenes, kas savos septiņpadsmit gados ne reizi nav bijušas uz pieaugušo sarīkojumu un skūpstās pirmo reizi?» Mārčs, iedams mājās, prātoja. «Un kādas viņai acis — uzticīgas un paļāvīgas kā bērnam.»

Domās puisis pārskatīja gadījuma paziņas, ar kurām viņš bija iepazinies tuvāk. Visas viņas iedzeršanā turējās līdzi vīriešiem un ar pārāku tikumību nevarēja lepoties. Nakti ar tādu varēja pārlaist, bet visu mūžu — paldies!

Svetlana nespēja aizmigt. Viņa mirkli pa mirklim atcerējās visu šo neparasto vakaru — nelaimīgo Karolinu, iepazīšanos ar Mārču, dīvaino sajūtu, kāda viņu pār­ņēma, jūtot puiša stiprās rokas ap savu augumu, un beidzot atvadas. Tad, lūk, kāds tas bija — viņas pirmais skūpsts, kvēls pieskāriens lūpām kā uguns liesma. Klusībā viņa bija apskaudusi meitenes, kas stāstīja par savām dēkām ar zēniem. Bet Mārčs nav nekāds zēns, un viņai ziemā paliks astoņpadsmit. Pēc nedēļas viņa aizbrauks. Mārčs viņu aizmirsīs un, pavadot mājās, skūpstīs citu meiteni. Bet viņa to atcerēsies vienmēr, visu mūžu.

Dēzija pārradās rīta pusē.

—   Tu vēl neguli? Saki mammai, ka mēs abas reizē pārnācām jau pirms pusnakts, jā? Es esmu šausmīgi nosalusi. Atļauj, es ielīdīšu tev blakus. Cik te silti! Es ar savu pielūdzēju blandījos pa upmalu.

No Dēzijas nāca stipra alkohola dvaka.

—   Tas tik bija īstens vīrietis. Kā viņš mani skūpstīja, lūpas, krūtis. Beidzot es pa īstam izjutu, ko tas nozīmē — atrasties piedzīvojuša vīrieša rokās. Pirms diviem gadiem tā bija vienīgi tāda muļļāšanās. Gribi, es tev visu izstāstīšu. Tas notika naktī pēc izlaiduma balles. Mēs abi bijām krietni ieķēruši un tad nolēmām pamēģināt. Ne viens, ne otrs nezinājām, kā to dara. Man bija pat nepatīkami, sāpigi. Nekādas svēt­laimes, kā rakstīts grāmatās.

—   Un tu nemaz nebaidījies? — Svetlana izbrīnījās.

—   Tajā brīdī ne. Pēc tam gan. Drebēju par sekām. Paldies dievam, izgāja labi. Bet šonakt, ai, Svēta, to nemaz nevar aprakstīt. Man vēl tagad karstas tirpas skrien. Žēl, ka viņš precējies. Sieva esot īsta čūsku vecene, greizsirdīga pēc velna. Bet man par to nospļauties.

«Ko viņa runā?» Svetlana šausminājās. «Tas nevar būt tiesa. Dēzija nemaz tāda nav. Viņa to visu izdomā.»

—   Mammai gan neviena vārda, saproti! Un ar Mārču uzmanies, viņš ir baigais meitu ģēģeris.

—    Kādā ziņā? — Svetlana gribēja par savu jauno paziņu uzzināt pēc iespējas vairāk.

—   Runā, ka kaimiņu kolhozā vienai lopkopei no viņa esot bērns, bet pats par to neliekoties ne zinis. Visi viņi, vīrieši, šajā ziņā ir vienādi. Savu panākuši, viņi aiztinas, un nu ķepurojies pati, kā proti.

Svetlana klusējot pārdomāja dzirdēto. Mārčam ir nelikumīgs bērns, un viņš to neatzīst par savu? Un es, muļķe, ļāvu, lai tāds mani skūpsta, pat acis pievēru no svēt­laimes. Lai viņš iet ratā! Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras pašas sāka birt.

' Svetlanu no miega uzcēla uzstājīgs telefona zvans. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Darbs nokavēts, kā zibens izskrēja caur smadzenēm. Šodien taču brīvdiena, viņa atviegloti nopūtās.

Zvanīja no fermas. Pazudušais sugas bullītis nebija atgriezies. Viņas Negantnieks! Ar tikpat dižciltīgiem radu rakstiem kā vācu baronam. Svēta veikli saģērbās un izskrēja ārā. Dēzijas māte rakņājās savā akmensdārzā, tēvs pagalmā mazgāja mašīnu.

—  Jāiet meklēt, — māte izlēma. — Tēv, aizrauj mūs līdz fermai. Cel augšā Dēziju, lai nāk palīgā.

Ap pusdienasidiku pazudušo atrada aizaugušā ezerā, pāris kilometru no fermas. Iemucis dūņās līdz pat purnam, viņš žēli īdēja.

Glābēji mēģināja aizbrist, bet paši iegrima līdz jostasvietai.

—   Vajag virves. Svēta, aizteci līdz tām mājām kalnā, palūdz grožus un vēl kādu vīru palīgā!

Notašķījusies ar dubļiem līdz acīm, meitene ieskrēja pagalmā un sadūrās aci pret aci ar Mārču.

—   Kas noticis? — puisis satraucās.

Svetlanai šajā bridi prātā bija vienīgi bullēns.

—   Virves! Palīgus! Teļš purvā. Jāvelk ārā.

—   Kurā purvā?

—   Tepat lejā.

Mārčs paķēra no klēts pažobeles virves rituli un skriešus devās no kalna lejā. Svetlana viņam sekoja.

Bēgli izvilka sausā vietā. Lopiņš bija tā nomocījies, ka nespēja paiet. Nācās meklēt smago mašīnu. Vēlā pēcpusdienā, kad ceļotājs apmazgāts, pabarots un apmīļots gulēja sausos salmos, glābēji paskatījās uz sevi un sāka skaļi smieties.

—   Neko darīt, jākurina pirts. Lūdzu visus uz mūsmājām, — Dēzijas māte aicināja.

Dēkainā diena beidzās ar draudzīgu vakariņošanu pie kamīna. Tīri nomazgā­jušies, ēzdami uz iesmiem ceptu kraukšķošu cūkgaļu un piekozdami sulīgos tomātus un gurķus, lauku ļaudis sprieda ^ar labo rudzu birumu, par to, ka pēdējais brīdis ķer­ties pie vasarājiem un ka kartupeļi, rādās, būs padevušies vareni.

Svetlana visiem spēkiem vairījās no Mārča.

—   Man žēl, ka tu tik drīz dosies prom, — viņš, satvēris meiteni aiz rokas, visiem dzirdot, teica.

—   Bet man gan nemaz!

Mārčs izbrīnā un nesaprašanā paraudzījās meitenē. Svetlana samulsa un iebēga mājā.

Aizbraukšanas dienā puisis piebrauca ar savu mašīnu, izcēla no tās lielu ābolu grozu un dāliju klēpi.

—   Tas tev, — viņš pasniedza ziedus.

—   Nevajag, — Svetlana atvairījās.

—   No manas mammas. Kā pateicība par labu darbu.

—   Lielisks puisis, — abi vecie Darbiņi slavēja. — Pieklājīgs, saticīgs, strādīgs, tāds pats kā vecāki. Tā meitene, kuru viņš iemīlēs un apņems par sievu, būs ļoti laimīga. - Dēzijas māte paskatījās uz meitu un nopūtās.

—   Nav mans tips, — Dēzija vīzdegunīgi noteica. — Un vispār viņš nemaz nav tāds paipuisītis, kā jūs mālējat. Klīst visādas baumas…

—   Nemuldi! — tēvs noskaities uzkliedza.

—   Tu, Svetiņ, man esi kļuvusi dārga kā pašas bērns, — Dēzijas māte atvadoties apmīļoja meiteni. — Brauc biežāk ciemos, gaidīsim.

Labi, ka viņa šajā brīdī neredzēja Dēzijas seju. Tajā skaidri atspoguļojās greiz­sirdība un klaja nenovīdība.

Svetlana bija apmierināta par laukos pavadīto laiku. Nopelnītā summa bija lielā­ka, nekā cerēts. Pēdējo mācību gadu viņa varēja aizvadīt bez rūpēm.

Tajā pašā laikā, kad Svetlana kopa teļus, bet Daumants sporta nometnē atguva zaudēto formu, skolas meiteņu ansamblis posās koncertceļojumam uz Sibīriju. Ilgi sprieda un strīdējās, kādas kleitas ņemt līdzi.

—   Mums jau visas ar garām rokām — oranžās, rūtotās. Bet tur jūlijs, pats karstā­kais gadalaiks.

—   Ko tu, tā taču Sibīrija!

—   Kas par to? Vasaras tur siltākas nekā pie mums.

—   Meitenes, ņemam un uzšujam puķainas katūna kleitas, garas līdz zemei, kup­las un ar mežģīnēm.

—   Nav jau tādas drēbes!

—   Parunāsim ar vecāko meistari. Gan jau viņa no kaut kurienes izburs.

Un vecākā meistare patiešām izbūra. Bāzes uzņēmuma māksliniece uzzīmēja modeli pēc visjaunākās modes. Meistare Liepa palīdzēja izgatavot piegrieztnes. Pašas šuva un dziedāja.

—   Nu, kā mēs izskatāmies? — Saposušās meitenes nostājās stingras komisijas — direktores, koncertmeistares un diriģentes — priekšā.

—   Intai padusēs velk.

—   Es turēšu rokas gar sāniem, tad neredzēs.

—   Skolas godu nedrīkst apkaunot. Vaina nav tik liela, — meistare Liepa notei­ca. — Paārdīsim, mazliet izlaidīsim, un būs kārtībā.

Tāds ceļojums nav joka lieta. Labi jāpārdomā, ko ņemt līdzi.

• — Es visu pierakstīju. Sanāca milzu kaudze: džinsi, džemperis ar garām rokām (vakari tur esot vēsi), parastā kleita, divas uzstāšanās kleitas, divi pāri kurpju, veļa, traks var palikt. Vienā koferī to nesalikt, — sūkstījās Inta.

—   Uzsēdies virsū un piespied vāku ciešāk, tad saies.

—   Es jau mēģināju, nekas nesanāk.

—   Tad uzsēdini virsū savu mammu!

Meitenes, iedomājoties šo skatu, sāka skaļi smieties. Intas mamma tramvajā aiz­ņēma divas vietas.

—   Līdzekli preLodiem neaizmirstiet! — direktore piekodināja. — Visādu knišļu un moskītu tur, ka biezs.

—   Vai tad tiešām bez tevis neiztikt? — Naikovskis ņurdēja. — Varēji palikt mājās pieskatīt Rolandiņu.

—   Lai meitene brauc, lai apskata pasauli, — māte šoreiz bija Baibas pusē. — Gan paši tiksim galā.

—   Mājās atkal būs nekārtība…

—   Šinī brīdī es nožēloju, ka man nav tādas balss kā tev, — Dace, draudzeni iz­vadīdama, noteica. — Jūs, laimīgās, redzēsiet Sibīriju.

—   Es tev rakstīšu.

—   Katru dienu pa vēstulei, meitenes. Apsolāt?

* * *

No Baibas vēstulēm Dacei:

«Rakstu lidmašīnā. Mans pirmais lidojums. Milzīgais lidaparāts kā uz slēpēm slid virs saulē vizuļojošās mākoņu segas kā pa pūkainu sniegu. Ārā temperatūra mīnus 45grādi, lidojuma augstums 9 kilometri. Šausmas, vai ne? Pat bail domāt!»

«Tomskas apgabals ir piecas reizes lielāks par mūsu Latviju, bet iedzīvotāju trīsdesmit reizes mazāk, vai tu vari to aptvert? Koncertējam kopā ar Gomeļas vokāli instrumentālo ansambli un ritma grupu. Visi studenti. Dziedājām mazā mežstrādnieku ciematā «Ļesnoje». Mājas kā Brīvdabas muzejā: koku guļbūves ar maziem lodziņiem, apmales skaisti izcakotas kā mežģīnes. Kā tādus ar zāģi var izzāģēt? Arī trotuāri no dēļiem. Cilvēki te arī kā no koka izcirsti — parupji, bet labsirdīgi.

Kādā ciematā koncerta laikā ievērojām, pašā priekšā sēd padzīvojusi sieviete un slauka asaras. Mēs jau bijām sakāpuši autobusā, kad viņa pieskrien ar lielu piena kannu rokās un saka skaidrā latviešu valodā: — Dzeriet, bērni, tikko slaukts. Cita man nekā nav, ar ko jūs pacienāt. Paldies par dziesmām. Vēl ilgi jūs pie­minēšu. Es te vienīgā latviete palikusi. Arī bērni jau izauguši, aizklīduši pa pasauli, nav, ar ko mātes valodā parunāt. Atbrauciet vēl kādu reizīti.»

«Esam pašā pasaules malā. Tālāk nav ne dzelzceļa, pat ne zemes ceļu, tikai taiga, tundra un purvi divus tūkstošus kilometru līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.

Ir brīži, kad gribas apturēt laiku. Šodien aizgājām uz bērzu birzi. Bērziem kājās baltas zeķes ar maziem melniem lāsumiņiem. Lapas kā zelta monētas trīsuļo vējā, bet debesis spilgti zilas. Stāvējām kā apburtas. Bet sēnes, cik te sēņu! Gan apšu be- ciņas,gan bērzu bekas, gan baravikas. Inta novilka džemperi, sasējām piedurknes, salasījām pilnu ar sēnēm. Vakarā sacepām. Dievu ēdiens, mēli varēja norīt. Saēdā- mies līdz ausīm.»

«Ja tu zinātu, Dacīt, kas vakar notika par traci. Inga un Inta sadomāja pa­staigāties pa taigu. Romantikas sagribējās. Jāsāk mēģinājums, viņu nav. Ko nu? Trupas vadība apskaitusies. Gaidām stundu — nav. Tad Līga pateica, ka šīs esot aizgājušas uz taigu pēc ciedru čiekuriem. Koncertmeistare tūlīt ziņoja uz mež­saimniecības kantori. Ar taigu joki mazi, cilvēks tajā var pazust kā adata siena kaudzē. Lāču un vilku, ainu un briežu tur esot kā biezs. Bet briesmīgākais nav zvēri, bet vientulība. Vakars arī klāt. Ātri vien noorganizēja glābšanas brigādes ar lāpām rokās. Tie ik pa brīdim šāva gaisā. Ap pusnakti puiši un mūsu ceļotājas laimīgi atgriezās. Izrādījās, viņas totāli apmaldījušās.»

«Mēs visas esam sajūsmā par Gomeļas ansambļa puišiem. Man šķiet, ka In- tiņa viena puiša dēļ pazaudējusi gan sirdi, gan galvu. Pa vakariem abi, rociņās saķērušies, klaiņā apkārt un kaut ko dudina. Puiši patiešām labi, ar mūsējiem ne salīdzināt (ja nu vienīgi ar tavu Pēteri!). Šie mums pievērš lielu uzmanību. Ritma grupas meitenes par to sabozušās. Cirks, vairāk nekas!

Šīs trīs nedēļas pagājušas kā sapnī. Kad atbraucām, vēl bija vasara, bet tagad vējš no Arktikas atnesa aukstumu, naktīs temperatūra zem nulles un mēs neganti salstam. Neko darīt — Sibīrija. Pie mums daba tāda kā sakoptāka, vairāk jūtams cilvēku roku darbs. Bet šeit, Sibīrijā, viss mežonīgs, pirmatnējs.

Jāatzīstas, ka esmu salīgojusies pēc mājām, pēc mammas, Rolandiņa, Tevis un arī pēc Daumanta (to tu viņam nesaki, lūdzu!). Uz satikšanos Rīgā!»

12. nodaļa Šaubas

Basketbola treneris staigāja apkārt sadrūmis un nerunīgs. Un ne bez iemesla. Skolas un viņa personiskais gods bija apdraudēts. Šovasar mācības beidza pašas labā­kās spēlētājas. Komanda bija palikusi bez centra uzbrucējas un aizsarga. Kamēr satre­nēs jaunās, paies laiks, un vēl jau nemaz nevar zināt, vai kāda spēlētāja atradīsies. Uz šuvēju skolu, kā par spīti, nāca tikai normāla auguma meitenes, garās nezin kāpēc izvēlējās vīrišķīgākas profesijas. Jau kuro gadu viņu komandai bija pirmā vieta rajonā, pirmā arī starp profesionāli tehniskajām skolām. Bet nu laikam tā būs pagātne. Svet­lanu viņš bija pavisam piemirsis.

—   Cītīgi trenējies? — skolotāja Ziediņa pirmajā fizkultūras stundā apvaicājās.

Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.

—   Tad ejam pie Krūma, viņš pašreiz organizē jauno komandu.

—   Nu, iemet soda metienu!

Svetlana paņēma bumbu, nostājās uz līnijas un ielidināja grozā.

—   Vēlreiz!

—   Lūdzu! — Svetlanai tas nesagādāja ne mazākās grūtības.

—   Tālo!

Svetlana atkāpās līdz centram. Bumba padancoja pa stīpu un ievēlās grozā.

—   Pa pirmo!

—   Vai es neteicu! — Ziediņa apmierināti smaidīja.

—   Kur man bija acis, ka es šito meiteni nepamanīju agrāk? — Krūms sev pār­meta. — Nāksies krietni pasvīst. Vai pietiks spēka un izturības?

—   Nezinu, — Svetlana pa paradumam paraustīja plecus.

Ar Ziediņas palīdzību komanda pāris nedēļu laikā bija sakomplektēta.

—  Treniņi — četras reizes nedēļā «Darba rezervju» sporta zālē. Un bez nekādiem fokusiem un kavēšanas. — Basketbols Krūmam bija sirdslieta.

Svetlanai sākumā klājās grūti. Tikusi pie bumbas, viņa tūlīt pati centās to iemest grozā, nerēķinoties ar pārējām komandas biedrenēm. Tas nu nekam nederēja. Uz­varēt varēja, vienīgi kolektīvi saspēlējoties. To, kas pārējiem bija ābeces patiesība, Svetlanai nācās apgūt no jauna.

Treneris veda savas meitenes uz izcilāko komandu sacensībām, turpat uz vietas analizēja viņu spēli, cīņas taktiku un pieļautās kļūdas. Skatoties no malas, viss šķita skaidrs un vienkāršs, bet uz laukuma Svetlana brīžiem apjuka, zaudēja bumbu un birdināja asaras.

—    Piespēlē, piespēlē, māņu kustība, grozs! Malacis, Svēta, no tevis iznāks īsta centra uzbrucēja. Vēlreiz! Aizsardzība, nesapņojiet! Driblēt, tempu, tempu! Meitenes! Nu, kā bez rokām!

—   Biedri Krūm, kāds to bumbu šodien apvārdojis.

—   Nevis bumbu, bet jūs pašas. Droši vien tie puiši, kas tepat vestibilā slaistās un gaida. Labi, pietiek. Veikli uz dušām un mājās. Lai nebūtu nekādas klimstēšanas pa ielām. Dažai mamma uztraucas, kādēļ treniņi ievelkas līdz pusnaktij. Ko lai es atbildu?

Svetlanas pirmajās sacensībās ieradās gandrīz visa otrā grupa. Ne viena, ne otra komanda nebija vēl nekāda spēcīgā, tomēr tās bija īstas sacensības ar tiesnešiem un līdzjutējiem. Svetlana sākumā sēdēja uz rezervistu soliņa, bet drīz vien treneris viņu iesaistīja spēlē.

—   Pretinieces mainījušas taktiku, ievērojāt? — Krūms pārtraukumā brīdināja. — Pārgājušas uz presingu. Svētai tas nav tik bīstami, pretinieču centra uzbrucēja ir mazāka auguma. Tādēļ piespēlējiet bumbu Svētai!

Spēles azarts lika straujāk pukstēt sirdij, visi jutekļi itin kā saasinājās, reaģēja āt­rāk. Uzvara! Kaulos salija nogurums, bet sirdī gaišs prieks, pavisam cits nekā par labi pašūtu kleitu.

—   Svēta — malacis! — otrā grupa auroja.

Svetlana staroja. Ne vēsts vairs no gausuma. Uz laukuma tā bija pavisam cita mei­tene: atsperīgs lēciens, ātra reakcija, asas kustības. Pa kuru laiku viņa to apguvusi?

—   Šeit, uz laukuma spēlējot, mūsu dampis nemaz tik briesmīgs neizskatās, — Dēzija konstatēja.

—   Ja tu vēlreiz viņu tā apsaukāsi, smagi norausies, — Elita noskaitās.

—   No kā tad, no tevis, vai?

—   No mums abām, — Ina īsi piebilda.

Abas kopmītnes biedrenes bija uzņēmušās šefību pār jauno sporta zvaigzni.

—   Žēl, ka viņa nesāka agrāk, pirms gadiem pieciem. Būtu iznākusi otra Uļjana Semjonova. Bet nu vairs nekā. Šo ziemu paspēlēs skolas komandā, tad aizies darbā, un kas zina, kā būs pēc tam, — Krūms sūrojās.

—   Jā, basketbols ir jauno spēle. Es zinu tikai vienu izņēmumu — Jāni Krūmiņu, kurš sāka vēlu un trīsdesmit četru gadu vecumā izcīnīja savu trešo olimpisko meda­ļu, — fizkultūras skolotāja, kura arī bija atnākusi uz sacensībām, piebilda.

***

—  Tev vēstule! — sekretāre Marta kādu dienu Svetlanai teica. Sūtītāja bija Dēzijas māte.

«Mīļā Svēta!

Rakstu Tev kolhoza valdes uzdevumā. Pērnvasar iepazinām Tevi kā nopietnu, kārtigu un apzinīgu meiteni. Mūsu ciemata šūšanas darbnīcai vajadzīga laba šu­vēja. Kolhozs ir ar mieru maksāt stipendiju un piešķirt dzīvokli, ja Tu piekristu pēc skolas beigšanas pārcelties pie mums. Neslēpšu, ka cerēju uzšāvām meitām. Diemžēl viņām labāk patīk pilsētā. Pēc nedēļas tēvs brauks pakaļ Dēzijai. Atbrauc arī Tu, tad visu norunāsim. Mārčs bieži Tevi piemin un liek sirsnīgi jo sirsnīgi sveicināt.»

Šī vēstule Svetlanai iebelza kā ar āmuru pa pieri. Viņai nebija žēl pilsētas. Bērnu­nams, kurā viņa bija izaugusi, atradās laukos liela parka vidū. Maza meitene būdama, viņa, sailgojusies pēc māmiņas, paslēpās birzī un stāstīja kokiem savas bērna bēdas un noslēpumus. Pilsētā viņai trūka zaļās zāles, pa kuru vasarā pastaigāt basām kājām. Dūmu un putekļu pilnais gaiss ķērās rīklē. Nē, pilsētu viņa pamestu kaut šobrīd. Bet kā ar sportu, ar lielo, klusībā loloto sapni par panākumiem un slavu?

Vairākas dienas meitene staigāja kā apstulbusi, nedzirdēja, ko viņai saka. Ko darīt? Šis jautājums iesēdās Svetlanas galvā, neatstājot vietas pārējiem. Rezultātā — divnieks fizikā, divnieks matemātikā, pat vēsturē.

Grupa satraucās. Visi rādītāji viņām bija labi, varēja cerēt uz pirmo vietu ceturk­snī, bet nu pēkšņi — trīs divnieki pēc kārtas.

—   Nesakiet meistarei! — Svetlana lūdzās. — Es izlabošu.

Dace nekādos kompromisos neielaidās. — Pēc darbnīcas sniegsi paskaidrojumu visai grupai!

Svetlanai pašķīda asaras. Viņa sparīgi caur degunu tās vilka uz iekšu. Darbs nekā- dīgi neveicās.

—   Vai tad pati neredzi: kleitai viena mala garāka, otra īsāka, — meistare rājās.

Svetlana nopūtās un ārdīja ārā. Tās bija grūtas stundas.

—   Nu, stāsti — kas ar tevi notiek? — Dace noprasīja, kad darbgaldi bija nokopti un kleitas kārtīgi sakārtotas skapjos.

—   Es esmu tik vientuļa, — Svetlana šņukstēja. — Citiem ir vecāki, vecmāmiņas, krustmātes. Bet kam lai es prasu padomu?

—   Tu neesi vientuļa. Tev esam mēs. Un vēl meistare Liepa, audzinātāja Jurjāne un direktore.

Svetlana izvilka no strīpainā darbatērpa kabatas saņurcīto Dēzijas mātes vēstuli. Dace ātri pārskatīja, tad izlasīja priekšā visai grupai. Meitenes klusēja. Jautājums bija nopietns. Izšķīrās cilvēka liktenis.

—   Es tavā vietā nedomātu ņe mirkli, — meistare ierunājās pirmā. — Darbs tāds pats gan pilsētā, gan laukos. Te tu gadiem ilgi nīksi kopmītnē, vienā istabā ar citām, tur tev piedāvā savu dzīvokli. Mūsu laucinieki vairs nav nekādi atpalikušie. Katru nedēļu viņu autobusi rindām vien stāv pie teātriem un koncertzālēm.

—   Ekskursijās, pat uz ārzemēm, viņi brauc vairāk nekā mēs, pilsētnieki, — Dace piebilda.

—   Es gan Svētas vietā nebrauktu, — Ina paziņoja. — Man lauki līdz kaklam. Va­sarā vēl nekas, bet rudeņos un pavasaros dubļi līdz ceļiem. No mājām uz skolu un atpakaļ diezgan izbridos, pietiks visam mūžam. Cita lieta šeit, pilsētā.

—   Es jau neko, man lauki patīk. Vienīgi basketbola dēļ, — Svetlana stostījās.

—   Vai tad tur nav sporta zāles?

—   Ir gan. Pat daudz labāka nekā mūsu skolā.

—   Kas tev liedz sportot?

—   Jā, bet… — Svetlana aprāvās. Viņa kautrējās citiem stāstīt par pašu slepenāko sapni — kļūt par slavenu basketbolisti.

—    Sportista slavas laiks ir īss, — Dace, itin kā uzminējusi Svetlanas domas, turpināja. — Kamēr tu izcīnīsies līdz meistarkomandai, būs — gribi vai negribi — drīz vien jāiet prom. Citas — jaunākas, veiklākas — nāks tavā vietā.

—   Kā tad Silvija Krodere spēlēja līdz divdesmit deviņiem gadiem, bet Dzidra Karamiševa pat līdz trīsdesmit četriem? Man tikai septiņpadsmit.

—   Karamiševa ir izņēmums.

—   Dēzij, vai tu sestdienas vakarā brauksi uz mājām? — Svetlana nākamajā dienā apjautājās. Viņa bija izlēmusi.

—   Jā. Un kas tad ir?

—   Es došos tev līdzi.

—   Nekas nesanāks. Mašīna jau pilna. Edīte ar savu draudzeni arī pošas.

Sestdienas vakarā Svetlana piezvanīja uz Dēzijas dzīvokli. Atsaucās Edīte.

—   Dēzija aizbrauca uz laukiem. Kas zvana?

—   Svēta. Vai viena pati? -Jā.

Svetlana pakāra klausuli. Ir gan tā Dēzija riebekle. Aiz skaudības viņa uz visu spējīga. Svetlana sameklēja papīru un ķērās pie rakstīšanas.

«Mīļā Dēzijas mamm!

Lūdzu, paziņojiet kolhoza valdei, ka esmu ļoti pateicīga un labprāt pieņemtu tās priekšlikumu. Gribēju aizbraukt un pati paziņot, diemžēl Dēzija teica, ka viņas mašīnā man neesot vietas.

Šī vasara bija pati skaistākā manā mūžā. Paldies par rūpēm un mīlestību, kuru jūs abi ar vīru man parādījāt. Sirsnīgi sveicieni fermas darbiniecēm. Manam mīļajam Negantniekam, lūdzu, iedodiet maizes riku.

Jūsu

Svetlana Sērmūkse.»

Tajā pašā vakarā Svetlana vēstuli iemeta pastkastītē.

* * *

—   Kur Svēta? — māte noprasīja, kad novakarē mašīna iebrauca pagalmā.

—   Nav.

—   Kā — nav? Vai viņai kas noticis?

' — Ko tu uztraucies, mamm! Svētai tavi lauki pie viena gala vai otra. Viņai tagad galvā basketbols un cits nekas. Pat divniekus noķēra un nācās atskaitīties komjau­natnes komitejā.

—   Neticu. Tu kaut ko slēp, Dēzij! Paskaties man acīs!

—   Tev tikai Svēta tā labā, es vairs neesmu nekas! — Dēzija dusmās kliedza un ieskrēja mājā.

—   Kur viņa mums, tēv, tāda radusies? Ļauna, nenovīdīga, slinka, izlaidīga.

—   Izlutinājuši esam, māt, pie darba neesam radinājuši. Savā vaļā auga, ko gribēja, to darīja.

—   Bet kā tad Edīte?

—   Edīti pieskatīja vecāmamma. No mazotnes abas kopā strādāja.

—   Tūkstošiem teļu esmu izaudzējusi pa šiem gadiem, — māte sarūgtināta notei­ca, — bet pašas meitu neesmu pratusi kā nākas pieskatīt.

—   Nebēdā, māt! Vēl jau viss nav zaudēts, varbūt nav par vēlu.

—   Baidos, ka ir gan. — Māte ar priekšauta stūri izslaucīja asaras.

***

Meitenes, galvas noliekušas, rakstīja sacerējumu «Trūcīgā zemnieka tēls Andreja Upīša darbos». Temats pietiekami plašs, lai ikviens spētu kaut ko uzrakstīt. Upīts garajā un darbīgajā mūžā sarakstījis vai veselu bibliotēku. Bet mūsdienu jaunieši ne­grib lasīt. Kā ieinteresēt?

Skolotāja Jurjāne ar savu grupu aizbrauca uz Skrīveriem, izstaigāja «Zaļās zemes» takas, apskatīja Andreja Upīša muzeju, paša stādīto dārzu.

—   Palasiet, cik grūti dzīvoja lauku cilvēki vēl pirms simts gadiem. Zarēnu Kārlis zemes un māju dēļ upurēja Lienas mīlestību, Liena par naudu pārdeva savu jaunību vecajam, pretīgajam Sveķāmuram.

Jurāte Jurjāne sēdēja zem nosārtušas kļavas Upīša dārzā un lasīja «Zaļās zemes» fragmentus. Meitenes, apkārt satupušās, domīgi klausījās.

—   Liena bija mūsu vecumā,^

—   Es gan pie tāda pretīga veča neparko neietu.

—   Toreiz bija pavisam citi laiki. Viņai nebija citas izejas.

—   Vienalga, brauktu uz Rīgu kā Ošu Anna.

—   Mūsdienu meitenes nav tādas aitiņas kā Anna, zina, kā bērni rodas.

—   Un zina arī, kā tikt no tiem vaļā, — Dēzija piebilda pietiekami skaļi, lai citi sadzirdētu.

—   Labi, ka tie laiki pagājuši uz neatgriešanos.

—   Tā jau ir, skolotāj, bet Upīša grāmatas ir tik bezcerīgi biezas un par sen pagā­jušiem laikiem. Skujiņa, Dripes darbi — cita lieta. Tos izraujam vienā paņēmienā. Lieciet, skolotāj, to grāmatu nost, labāk uzspēlēsim bumbu.

«Žēl, ka mīlestību uz literatūru nevar iedēstīt kā puķi. Bet puķei arī vajag labas augsnes un rūpīgas kopšanas, tikai tad tā krāšņi ziedēs. Vai esmu bijusi uzmanīga un pacietīga dārzniece?» jaunā skolotāja domāja.

—   Skolotāj, nāciet spēlēt mūsu pusē, citādi Svētas komanda mūs sasitīs lupatās.

Jurātei tikai divdesmit pieci, viņai arī patika izkustēties. «Piedod, Upīt!» viņa

saudzīgi uzklāja «Zaļās zemes» sējumam savu lakatiņu un pievienojās spēlētājām.

Zibenīgā gremde gandrīz vertikāli paralēli tīklam vēl nebija aizmirsusies. Pre­tinieces noelsās vien. Tikai tagad viņas uzzināja, ka Jurāte Jurjāne spēlējusi republikas studentu izlasē.

***

Trešajā kursā audzēkņi izpildīja vienīgi pasūtījuma darbus. Tas bija daudz in­teresantāk nekā vienveidīgā masu produkcija.

Skolas šūšanas darbnīcām bija sava pastāvīgā ilggadīgā klientūra, iecietīga, ja meitenēm kaut kas nepadevās, kā iecerēts. Pasūtījumus pieņēma meistares, kuras labi pazina savas pasūtītājas.

—   Žēl, ka mēs neredzam sievietes, kurām šujam šis kleitas, — Baiba ieminējās blakus sēdošajai Dacei.

—  Apmēram jau var iztēloties pēc izmēra, pēc izvēlētā fasona. Piemēram, manējā noteikti ir pusmūža sieviete, jo fasons atturīgs, liela auguma, padrukna. Nopietna — par to liecina pelēcīgā krāsa, vecmodīga — tagad tādas krādziņas vairs neizvēlas. Viņa varētu būt skolotāja.

—   Toties manējā vieglprātīga jauniete, tieviņa, droši vien blondiem matiem. Tā­dām piestāv zila krāsa. Paskaties — kleita vienos volānos, esmu gluži nomocījusies.

—   Aiziesim pie meistares, pajautāsim, vai esam uzminējušas.

—   Tu domā, viņa teiks?

—   Kādēļ ne?

—   Baibai gandrīz taisnība, tā ir kādas meitenes izlaiduma kleita. Bet Dacei tikai daļēja patiesība. Pasūtītāja strādā ministrijā.

Brīdi abas draudzenes šuva klusēdamas. Baiba cīnījās ar nepaklausīgajiem vo- lāniem, kas negribēja un negribēja veidot vienādus viļņus. Dace rūpīgi piestrādāja apkakli. Drāna bija irstoša, tādēļ nācās ļoti uzmanīties.

—   Žēl, ka mūs sagatavo tikai par izpildītājām. Cits izvēlas fasonu, cits piegriež, mums atliek vienīgi sašūt. Pats svarīgākais un interesantākais ir izvēlēties katra cil­vēka augumam, vecumam un raksturam vispiemērotāko modeli. Man gribētos visu darbu no sākuma līdz beigām veikt pašai. Tev ne?

—   Nezinu, neesmu par to domājusi.

—   Mamma saka — tad jābraucot uz Tallinu, tur mācot modelēšanu.

—   Meistari Liepu lūdz uz pieņemšanu, — kāda meitene, durvis pavērusi, sauca.

Pasūtījumu noformēšanas telpā sēdēja vecākā meistare un sveša sieviete.

—   Importa trikotāža. — Kliente pabīdīja uz meistares pusi spilgtu, puķotu audu­mu. — Es gribu šito, — atšķirusi biezā itāļu modes žurnāla Linea jaunāko numuru, viņa ar smailu, tumšsarkanu nagu norādīja uz ekstravagantu modeli.

Liepa kritiski novērtēja klientes pakuplo augumu, gadus, kas tuvojās pusmūžam, un nezināja, ko iesākt.

—   Vai drīkstu paskatīties? — viņa palūdza žurnālu.

—   Taisnā ceļā no Itālijas. Vīrs atveda.

—   Šis arī ir ļoti glīts modelis.

—   Nē, tas ir pārāk vienkāršs un prasts. Man vajag šikāku.

Liepa paslepus nopūtās, noņēma mēru un nozīmēja uzlaikošanas dienu.

—   Vai ātrāk nevar? — Kliente bija neapmierināta.

—   Meitenes ir ļoti noslogotas. Un viņām vēl ari tik veikli nevedas.

—   Kam tad esat jūs?

Vecākā meistare klusēja. Nebija vērts klāstīt, ka viņai jāseko divdesmit astoņām audzēknēm, kurām galva tāpat pilna ar jaunību, dziesmām, mīlestību, dejām un ci­tam par šūšanu daudz interesantākām nodarbībām.

—   Man citi pienākumi, — viņa atteica.

—   Es iedošu pa virsu.

Liepa nosarka.

—   Es neesmu restorāna šveicars. Pie mums dzeramnaudas neņem.

Dāma izbrīnā sacēla uz augšu uzacu lokus.

—   Kāda dzeramnauda? Piemaksa par ātrumu pie mums ir gluži normāla parādī­ba: ātrā veļas mazgāšana un ķīmiskā tīrīšana. Viss maksā dārgāk.

—   Te ir skola.

—   Ja ne — ne. — Dāma paraustīja plecus un cēli izgāja no pielaikošanas kabīnes.

Meistare negribīgi ķērās pie piegrieztņu izgatavošanas. Parasti darbs viņai ritēt

ritēja, bet šoreiz nevedās.

«Kādi tik cilvēki nav mūsu mīļajā zemītē. Lielum lielais vairums godīgi strādā un dažreiz ar pūlēm savelk galus kopā, bet dažiem kā pasakā zelta dālderi no debesīm krīt.»

Darbnīcā visas meitenes čakli strādāja, vienīgi Dēzija garlaikoti vīlēja nagus.

—   Pielūko, ka nesabojā. — Meistare nolika izgrieztos gabalus Dēzijai priekšā. — Tā ir dārga drēbe, kas pie mums nav nopērkama. Un neceri uz Svētas, Daces vai Bai­bas palīdzību. Es pati sekošu, lai tu katru vīli, no pirmās līdz pēdējai, paveiktu savām rokām. Parādi, ko vari!

Dēzija negribīgi ķērās pie darba. Līdz praktisko nodarbību beigām bija tieši divas stundas sešpadsmit minūtes.

Mīkstais audums glāsmaini kļāvās pie rokām. Dēzija sadiedza sānu vīles un uzvil­ka kleitu sev mugurā.

—   Nu, kā?

—   Tajā jau var sabāzt divas vai pat trīs tādas kā tu, — Dace smējās.

—   Nemaz nerunā, tagad plandošās modē.

—   Panāc šurp, apskatīsim! — Kristīne Liepa pavēlēja. — Es jau domāju, kur nu tik ātri. Lūk, te viena vīle šaura, otra atkal pārāk plata. Un sadiegts nekārtīgi. Vajag mazākiem dūrieniem, lai klientei pie pirmās uzlaikošanas kleita nenokristu no mu­guras. Ārdi ārā un šuj par jaunu!

—   Kādēļ viņa manī tā ieēdusies? — Dēzija šņāca.

—   Vai tu ko teici? — meistare apjautājās.

—   Nē, neko.

«Šūt jau nu viņa iemācīsies, bet laba šuvēja laikam gan nekad nebūs,» Liepa, noskatoties Dēzijai pakaļ, prātoja. «Vieglas dzīves tīkotāja.» — Uzdziediet, meitenes, kaut ko jautru, man šodien tāds drūms prāts.

—   Vēl trīs nedēļas — un Jaungada brīvdienas. Vai jūs varat to aptvert, meite­nes? — Dace ierunājās. — Ja mēs arī šoreiz būsim pirmās, brauksim ekskursijā uz Maskavu.

Lielākā daļa meiteņu mūsu valsts galvaspilsētu vēl nebija redzējušas.

—   Es no stacijas taisnā ceļā iešu uz Sarkano laukumu, — Svetlana sapņaini teica.

Dēzija klusēja. Maskava viņu vairs neinteresēja. Kopā ar tēvu un vecāko māsu

viņa to bija izbraukājusi krustām šķērsām. Tobrīd grupas meitenes vēl nenojauta, ka tieši Dēzijas dēļ ilgotā ekskursija izjuks.

Pirmajā uzlaikošanā kliente pati deva norādījumu sānos kleitu ieņemt.

—   Vai nebūs par šauru? — meistare apvaicājās.

—   Nebūs. Man ir importa korsete.

Meistare rūpīgi ar saspraudītēm iezīmēja vīļu vietas, palaboja plecu daļu un piedurknes.

Šoreiz Dēzija patiešām centās. Pat romāns, ielikts atvilktnē, stāvēja nelasīts. Visas vīles bija kārtīgi apmetinātas, nekur nekarājās lieki diegu gali.

—   Redzi nu, ja tikai gribi, tad vari strādāt tīri labi, — meistare paslavēja.

Bet nelaime jau tuvojās ne tikai Dēzijai un visai grupai, bet galvenokārt labajai, mīļajai meistarei Liepai.

—    Šausmas, pēc kā es izskatos! — Dāma nākamajā uzlaikošanā sasita plauk­stas. — Šitā izķēmot cilvēku! Sānos kunkuļi, vēders kā grūtniecei, pleci nošļukuši. Vai nezināt, ka pašreiz modē polsteri?

—   Bet jūs pati… — meistare mēģināja iebilst.

—   Ko es pati? Jūs esat šuvēja, ne es! Jums vajadzēja redzēt!

—   Bet kur tad importa korsete? — Liepa, redzot izspiedušos apaļumus, mēģināja glābt situāciju.

—   Kāda korsete? Ko jūs tur murgojat? — kliente aizsvilās vēl vairāk.

—   Nekas ļauns nav noticis, mēs izlabosim, — meistare mierināja. — Paārdīsim un palaidīsim vaļīgāk, rezerves mums ir pietiekamas.

Dāma nomieF>«ājās un teicās pienākt pēc pāris dienām. Uzbudinātā Liepa kriet­nu brīdi sēdēja uzlaikošanas telpā un smagi elpoja. Tikai neuztraukties, gan viss būs labi, viņa pati sevi mierināja.

—   Atnes man glāzi ūdens, — viņa palūdza vīriešu uzvalku meistaram Krauklim, kas parādījās uzlaikošanas telpā.

—   Vai tev slikti? Es pasaukšu mūsu dakterīti.

—   Nevajag, gan pāries. Nav jau pirmā reize. Man pēkšņi sakāpa spiediens.

Meistare ieslidināja mutē tableti un uzdzēra pasniegto ūdeni.

—   Laiks doties pensijā, — viņa skumji pasmaidīja. — Tikai žēl šķirties no skolas, pats zini — puse mūža te pavadīta.

Paņēmusi nelaimīgo kleitu, Liepa lēniem soļiem kāpa uz darbnīcu.

—   Izārdi sānu vīles un krūšu iešuves, tikai uzmanīgi, lai nesabojātu audumu, — viņa teica Dēzijai. — Kleita par šauru.

Dēzija ķērās pie darba. Pēc brīža viņas acis izbīlī iepletās vēl apaļākas. Šuvuma vietā bija redzama plata, sakapāta sliede.

—   Ak tu, mana nelaime! — meistare novaidējās. — Kurš gan tik plānu audumu šuj ar resno adatu! Beigts, pagalam, te vairs nekas nav līdzams.

—   Tu arī esi stulba kā aita, — meitenes uzbruka Dēzijai. — Vai acu nebija pierē?

—   Kā šuvu velveta kleitu, tā adata palika mašīnā, un es pat nepaskatījos, — Dēzija taisnojās.

—   Tev jau nekas, bet meistar^ pārdzīvo.

—   Pamēģini pamazgāt! — Dace deva padomu. — Varbūt šuve aizvelkas ciet. Ne jau visu kleitu, trakā, ņem mazu lupatiņu!

Meitenes ar cerībām vēroja, kā Dēzija ieziepē drāniņu, cītīgi berzē un skalo. Dace pati uzlika gludekli vēl mitrajai drānai un pacēla to pret gaismu.

—   Nekas nelīdz, tāpat redzams, — viņa nopūtās. — Maskavu nu mums neredzēt.

—   Atradusi par ko bēdāties! — Dēzija vīzdegunīgi sarauca degunteli. — Kas tur liels…

—   Pieklusti! — Svetlana, kura vairāk par visām meitenēm sapņoja par Maskavu, viņu apsauca.

Sagumusi un nelaimīga meistare Liepa ar kleitu rokās otrā dienā iegāja direktores kabinetā.

—   Apskrēju visus komisijas veikalus, tieši tādas drānas nav. Ir līdzīga, bet es bez tās dāmas ziņas neuzdrīkstējos pirkt. Nu būs lielas nepatikšanas.

—   Atvainosimies, piedāvāsim atmaksāt vērtību.

—   Viņa ar to neapmierināsies, kā nekā liela vīra sieva.

—   Mīļo Kristīn, jūs mums esat tūkstoškārt vērtīgāka par šādām dāmītēm. Neuz­traucieties, gan nokārtosim.

—    Vai man varēja ienākt prātā, ka audzēkne, bez piecām minūtēm diplomēta šuvēja, pieļaus tik rupju kļūdu? Pirmo reizi manā mūžā tāds brāķis. No kauna visu nakti ne acu nespēju aizvērt.

Direktore nomierināja veco meistari un aizsūtīja uz mājām, tad, smagi nopū­tusies, pacēla klausuli.

Kristīne Liepa un otrās grupas meitenes nekad neuzzināja, kā viņa nokārtojusi šo lietu. Arī labi situētā dāma skolā vairs nekad netika manīta.

Kādu nedēļu Dēzija staigāja nerunīga, tāda kā nomākta, tad vispār pārstāja nākt uz skolu.

—   Vai viņa patiešām tik smagi pārdzīvo to gadījumu ar kleitu?

—   Muļķības, tas nepavisam neizskatās pēc Dēzijas.

—   Kādēļ tad viņa nenāk uz skolu?

—   Jāiet apraudzīt. Elita, tas ir tavs pienākums.

Elita bez īpašas sajūsmas bija ar mieru.

—   Klausieties pārāko jaunumu! — viņa nākamajā rītā pavēstīja.

—   Nu, kas? Nevelc garumā!

—   Dēzija precas!

—   Es ir beigta! Klāj vaļā!

—   Kā norunāts, aizbraucu uz Imantu. Dēzija pati atver durvis. Mugurā zīda rī­takleita ar krāsainiem papagaiļiem, gara līdz zemei. Uz galda kristāla vāzē pasakainas rozes. «Cienājies!» Šī man pasniedz importa šokolādes konfekšu kārbu, tādu es redzēju pirmoreiz. «Man jau līdz kaklam,» šī saka. — «Kādēļ nenāc skolā?» es šai prasu. — «Tādēļ, ka man riebjas.» Es, protams, mēma. Un tad Dēzija izšāva kā no ložmetēja: «Ejiet jūs visas bekot! Es precos!»

—   Ar ko tad?

—   Šis esot universālveikala direktors kaut kur provincē. Pašam sava automašīna un divstāvu māja.

—   Droši vien baigais vecītis ar pliku pakausi un apaļu vēderiņu, — Dace iesmējās.

—   Dēzija teica, ka esot pāri trīsdesmit, tīri jestrs, modīgi ģērbjoties un jautrs pēc dabas.

—   Es gan tik vecu negribētu.

—   Es arī ne. Un vispār es precēšos vienīgi aiz mīlestības, — Baiba, to teikdama, spēji nosarka.

—   Tu domā, ka Dēzija mantas pēc?

Baiba paraustīja plecus.

—   Viņai vienmēr seksa skrūve bijusi vaļīga.

Svetlana atcerējās pagājušās vasaras balli un tikai tagad saprata, ka Dēzija viņai toreiz stāstījusi patiesību. Nezin, vai šis ir tas pats pielūdzējs, kas toreiz?

—   Muļķe gatavā! Būtu pacietusies vēl dažus mēnešus, pabeigusi skolu, — Dace prātīgi sprieda.

—   Kas zina, varbūt nevar gaidīt.

—   Apkaunies!

—   Kur viņa to papuci nozvejojusi?

—   Kādā lauku ballē, — Elita stāstīja. — Kā šis ieraudzījis, tā vairs negribējis at­stāties. Viņas dēļ izšķīries no sievas. Katru nedēļu braucot uz Rīgu ar rožu pušķiem un dārgām dāvanām. Sākumā Dēzija par precēšanos negribējusi ne dzirdēt. Bet šis tik borējot savu — viņa dzīvošot savā mājā kā princese, netrūkšot ne putna piena. Ligavas tērps jau sagādāts, Benedikts to raušus izrāvis no kādas iesūtītas pakas. Plīvurs no mežģīnēm ar baltām pīpenēm, tādi ārzemēs esot modē.

Pēc pāris dienām skolā ieradās pati līgava. Sākumā meitenes viņu gandrīz vai nepazina — lapsas imitācijas kažoks, franču zābaciņi, amerikāņu trikotāžas kleita.

—   Pēc mēneša kāzas, un — čau, vecā dzīve! Man te viss apriebies līdz kaklam. Es gribu būt brīva un dzīvot, kā man pašai patīk, — Dēzija lielījās.

—   Paklau — bet tev taču vēl nav astoņpadsmit? — Dace iejautājās.

—   Sīkumi! Benis apsolīja nokārtot. Viņam ir visādi blatiņi. Viņš ir gluži apmāts no laimes. Man vajag tikai iepīkstēties, kad viņš jau metas izpildīt. Kā suns, kuram pamet kaulu. Un kā viņš prot mīlēt! Ar jums jau par tādām lietām nedrīkst runāt, tāpat nesapratīsiet.

—  Ai, bērniņ, reizēm tā vieglā dzīve vēršas smagāka par smagu, — meistare Liepa nopūtās. — Ceru, ka vismaz tavējā būs laimīga.

—   Jā, jā, jā! — Dēzija iesaucās un nezin kāpēc pēkšņi sāka raudāt.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Salīdzināt savu vīru ar suni — es gan tā nevarētu. Un ja nu vēlāk suns parāda zobus, ko tad? Neizskatās, ka Dēzija būtu pārāk laimīga un iemīlējusies. Iziet pie vīra, kas viņai gandrīz tēva vecumā, mūsu laikos ir vienkārši muļķība.»

***

Uz kāzām aizbrauca Baiba un Dace, kuras Dēzija izraudzījās par līgavas māsām.

Pēc ziemas brīvlaika meitenes uzzināja, kā viss norisinājies. Māja bijusi stāv­grūdām pilna ar viesiem. Dejošana, dziedāšana, līgavas zagšana, mičošana, kā jau kāzās pieņemts. Jaunais vīrs esot tīri jēdzīgs, toties viņa māte… Veca, kaulaina sieva garā, līdz kaklam aizpogātā melnā kleitā, ķēdē iekārtu zelta krustu uz krūtīm. Lūpas plānas, sakniebtas, pakausī sirmu matu copīte. Dēzija lūgusi viņas abas kādas pāris dienas paviesoties, palīdzēt savest māju kārtībā. Vecā visu laiku staigājusi meitenēm pakaļ un skatījusies uz pirkstiem, laikam baidījusies, ka kaut ko nenozog.

Ne Baiba, ne Dace nepastāstīja savām biedrenēm par scēnu, kuras liecinieces viņas abas bija.

Naktī istabā, kur meitenes gulēja, pēkšņi ieskrēja Dēzija.

—   Glābiet, viņš mani grib nosist.

Benedikts nemaz vairs neatgādināja suni, kurš paklausīgi pienes koku savai saim­niecei, — mati izspūruši, seja sarkana no dusmām.

—   Tu man dzemdēsi bērnu, kaut arī nāktos turēt tevi ieslēgtu istabā!

—   Negribu, negribu, negribu! — Dēzija dusmās kliedza un sita ar dūrēm vīram pa krūtīm.

—   Piedodiet, meitenes! — jaunais vīrs atvainojās. — Maza ģimenes scēniņa.

Paņēmis raudošo sievu uz rokām, viņš to kā mazu bērnu iznesa no istabas.

13. nodaļa eksĀmeni

Meistaram Krauklim kopš tā laika, kad aizsaulē aizgāja sieva, skola jau daudzus gadus bija kļuvusi par mājām. Te darbnīcā ar vecajiem galdiem, pie kuriem bija strā­dājusi ne viena vien paaudze, ar skapjiem gar sienām un mašīnu kluso dūkoņu ritēja viņa īstā dzīve. Triju gadu laikā audzēkņi kļuva tuvi un mīļi kā paša bērni. Un, kad pienāca šķiršanās brīdis, bija gan prieks un gandarījums par to, ka viņš tiem iemācījis amatu, gan skumjas, ka jāšķiras. Arī pašreizējie drīz savicinās spārnus un aizlidos kur kurais. Sākumā sūtīs vēstules, apsveikumus uz svētkiem, vēlāk aizmirsīs. Katram būs savas rūpes, ģimenes, bērni. Aizies šie, rudenī nāks citi, un atkal viss sāksies no gala — ar prieku par pirmo taisni nošūto vīli, ar slepenām asarām un dusmām par to, ka jāārda ārā. Viņa jaunībā amatu no meistara nācās zagšus noskatīt. Toreiz meistars bija iein­teresēts pēc iespējas ilgāk paturēt lētu darbaspēku, tādēļ ar apmācīšanu nesteidzās. Kas tagad nekait, vienā laikā apgūst gan izglītību, gan amatu. Un viss bez maksas.

—  Nu, kā? — Toms nolika priekšā otrajai uzlaikošanai sagatavotu žaketi. Meistars rūpīgi novērtēja padarīto.

—   Labi, viss pareizi sašūts. No tevis, Tom, iznāks drēbnieks, ar laiku droši vien teicams, bet tu nekad nekļūsi par sava aroda mākslinieku, kāds ir tavs tēvs.

—   Kādēļ?

—   Tev galvenais ir aprēķins: cik es par to dabūšu, bet tavam tēvam — cik labi cilvēks jutīsies un izskatīsies viņa šūtajās drānās. Tavs tēvs darbā iegulda ne tikai galvu un rokas, ]jet arī sirdi.

—   Tie laiki, meistar, ir pagājuši uz neatgriešanos. Tādus kā jūs un mans tēvs var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mūsdienu racionālajā pasaulē sirdij lēta cena, visu nosaka skanošais. Pat slimnīcā tev šīberi nepienesīs bez samaksas. Viss lielais vairums strādā naudas dēļ. Pamēģiniet iemīlēt skrūvītes, kuras pie konveijera jāskrū­vē dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Dažam vēmiens nāk, tās uzskatot. Nē, sevi jāpār­dod pēc iespējas dārgāk. Tādēļ es arī izvēlējos drēbnieka profesiju. Nauda dod cilvēkam pašvērtibas sajūtu un rīcības brīvību. Ja man ir nauda, es varu visu — aiz­braukt uz dienvidu kūrortiem atpūsties, doties ārzemju ceļojumos, iegādāties lepnas mēbeles, gleznas, pusdienot dārgos restorānos…

—   Egoista filozofija, — meistars viņu pārtrauca.

—   Kāpēc egoista? Es dodu labu darbu un prasu, lai par to man labi samaksā.

—   Cilvēks var pieēst tikai vienu vēderu un uzvilkt mugurā tikai vienu uzvalku.

—   Tas gan. Bet man nav vienalga, vai ēst kotletes ar makaroniem piesmakušā ēdnīcā vai vistu ar šampinjoniem restorānā «Intūrists». Un nepavisam nav vienalga, vai vilkt mugurā žaketi, kādas šūšanas fabrika «Tēvija» izlaiž tūkstošiem, vienādas kā olas, vai arī pēc jaunākiem ārzemju paraugiem, tieši man šūtu apģērbu. Diemžēl mūsu šūšanas industrija izlaiž masu tērpus — uniformas. Ja man būtu teikšana, es to aizliegtu. Riebjas skatīties, kā pa ielām staigā tūkstošiem vienādi tērptu cilvēku. Citās valstīs, piemēram, pēc viena modeļa šūtus apģērbus izlaiž nelielām partijām.

—   Tur tev zināmā mērā taisnība. Mums vēl nav tik daudz individuālo šūšanas darbnīcu, kur katram iedzīvotājam pašūtu savu uzvalku, kleitu vai mēteli. Iestājies Vissavienības vieglās rūpniecības tehnoloģijas institūtā, kļūsti par augsti apmācītu speciālistu un cīnies par šūšanas rūpniecības reorganizāciju.

—   Paldies! Es tāpat bez tālākas mācīšanās nopelnīšu četras reizes vairāk. Un bez liekām raizēm.

Meistars pamanīja, ka viņa un Toma sarunā uzmanīgi klausās visa grupa.

—   Visu nevar mērīt ar naudu. Pašu skaistāko prieku par dabu — saules lēktu, sarmainu koku, caurspīdīgu miglas plīvuru virs ezera — cilvēks iegūst bez maksas. Man, piemēram, sagādā lielu gandarījumu tas, ka es šajā skolā esmu izaudzinājis desmitiem labu meistaru, kaut arī te es nopelnu daudz mazāk nekā ateljē. Dieva dēļ, nekļūstiet par naudas vergiem, citādi būsiet pagalam. Tā padara cilvēku skopu, augst­prātīgu, nežēlīgu vai, kas vēl ļaunāk, par mietpilsoni.

—   Dzīvot grib visi, arī pats pēdējais nelietis, — sarunā iesaistījās Leons. — Tomam taisnība, skanošā nekad nevar būt par daudz. No saules rietiem, dzejolīšiem un visādas citādas lirikas paēdis nebūsi. Klientus interesē uzvalks, vai tas labi sēž, un par to viņi ir gatavi samaksāt. Un kāpēc neņemt?

Divus kursus kaut kā uz trijniekiem izvilcis, Leons tagad atradās izvēles priekšā — vai nu saņemties un beidzot sākt mācīties, vai arī beigt skolu bez atestāta.

—   Tu gremdē visu grupu, — Vita Venta nikni nozibināja briļļu stiklus. — Tevis dēļ mums šogad nav nevienas «uguntiņas».

—   Visvairāk viņš gremdē pats sevi, — Vitas draudzene grupas profordze Ada, kura pati mācījās uz četri un pieci, piebilda.

—    Ļaunākais ir tas, ka Leons nav nekāds debilais, galva viņam strādā, vienīgi smadzenes aiz slinkuma ierūsējušas.

—   Pagriez ausi, es ieeļļošu! — Toms, paķēris eļļas kanniņu, pieliecās pie Leona.

—    Kā tu iedomājies savu turpmāko dzīvi, Leon? — apvaicājās meistars. — Pēc dažiem mēnešiem sāksi strādāt. Nostrādāsi savas stundas, esmu pārliecināts, ka darīsi to labi. Pārnāksi mājās. Un ko tālāk? Ar sportu tu nenodarbojies, grāmatas nelasi. Teātris tev nepatīk; kad visa grupa gājām uz teātri, tu bēgi prom. Koncerti, muzeji, izstādes tevi neinteresē. Tu pats sevi apzodz.

Meistars iedomājās Leona dzērāju tēvu, veco mājeli Pārdaugavā, neuzkoptās tel­pas, novārtā pamesto dārzu, un itin kā auksta roka sažņaudza viņa sirdi. Vai tiešām viņš pats un šī skola, kur tik lielu vērību veltīja estētiskajai audzināšanai, uz šo puisi nebija atstājusi gandrīz nekādu iespaidu?

—   Vai jums nešķiet, ka ir it kā divas dzīves? — sarunā iesaistījās Daumants. — Viena parastā — ar rindām veikalos, ar blatiem, ar cilvēkiem, kuri spēj sev sagādāt visu, un ar tādiem, kas to neprot vai nespēj. Un tā otra — ideālā, par kuru runā un raksta skaistus vārdus. Bet starp abām — bezdibenis.

—   Atklājis jaunu Ameriku. Tā vienmēr ir bijis un būs! Bērtulsoni ir tikai rakst­nieku fantāzija, — Toms paklusām teica Daumantam.

Meistars to dzirdēja un aizdomājās. Vai viņš pats arī nav tāds naivs «bērtulsons»? Ir taču tā, ka reizēm mēs mācām vienu, bet dzīvē jaunietis redz pavisam ko citu. Un kļūst par ciniķi. Lai nu ko, bet liekulību viņam, vecam pagrīdniekam, pārmest nevar. Ikviens vārds, ko viņš teicis saviem audzēkņiem, saskan ar viņa pārliecību.

—   Ceru, ka jūs būsiet dzīves cēlāji, nevis gremdētāji.

—   Es domāju, ka pats galvenais ir darbs, kas tuvs sirdij, — ierunājās Vita. — Kāzu uzvalks gatavs. Meistar, pieņemiet darbu! Es viņam kabatā ielikšu kartiņu ar laimes vēlējumiem. Vai drīkst?

Antons Krauklis rūpīgi pārbaudīja Vitas darbu.

—   Malacis, — viņš paslavēja. — Mugurpusē pie piedurknēm mazas grumbiņas, padampē ar mitru drēbi, lai iziet. Un iekar skapī!

Aiz loga virpuļoja sniegpārslas. Cīruļputenis, droši vien pēdējais šogad. Dūca mašī­nas. Kāds klusi svilpoja. Meistars domīgi raudzījās uz saviem audzēkņiem. Vēl daži mēneši — un viņi izies dzīvē. Kuri būs kalnā kāpēji, kuri samierināsies ar pieticību?

***

—   Jāaprunājas! — Vita Venta kādu dienu piesēdās blakus Leonam.

—   Tinies vienu māju tālāk! Tavu runāšanu zinu no galvas: algebrā seši divnieki, latviešu gramatikā — pieci, apkaunojis mūsu slaveno septīto grupu un tā tālāk.

—  Gluži bezcerīgs tu neesi, — Vita vienā mierā turpināja. — Specpriekšmetos tev ir normālas atzīmes.

—   Visi nevar zubrīties tikai uz piecniekiem kā tu. Varbūt man nav tieši to sma­dzeņu kroku, ar kurām cilvēks apjēdz algebru, ģeometriju un visādas citādas muļ­ķības. Neuztraucies, gan učuki uz truļiem izvilks. Neies jau blamēt skolu.

—   Negribi mācīties — nevajag. Neviens tādēļ tavā priekšā ceļos nekritīs un ne­lūgsies, — Vita, Leonam par lielu izbrīnu, vēsi noteica un piecēlās. — Trešdien pēc sestās stundas pedagogu padomes paplašinātā sēde. Pamēģini neierasties!

«Nav ko ņemt galvā,» Leons sevi mierināja. «Ko viņi man var padarīt? Parunās, pakauninās. Nav jau pirmā reize. Es noskaitīšu parasto: «Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos.»»

Direktores kabinetā valdīja saspringta atmosfēra. Šķita, ka pietiktu nelielas dzirk­steles, lai nograndētu sprādziens.

—   Pirmkārt un galvenokārt mums jāiemāca arods, un to mūsu skola veic godam. Ražošanas apmācībā un speciālajos priekšmetos nav neviena nesekmīgā. Diemžēl to nevar teikt par vispārizglītojošiem priekšmetiem, īpaši matemātiku. — Direktore paskatījās uz skolotāju Kalēju, kas visu laiku nervozi virpināja pirkstos pildzīmuli.

—    Mums jāieaudzina arī atziņa: kāds darbs, tāda alga. Ja audzēknis nenāk uz stundām un kontroldarbos saņem divniekus, tad nav godīgi izvilkt viņu uz trijnieku. Tāds, pieradis skolā ne par ko saņemt «avansus», gaidīs tos arī nākamajā darba­vietā, — matemātiķis kā skaldīt noskaldīja.

—   Varbūt vajadzētu nodarboties ar viņiem papildus pēc stundām? — mācību daļas vadītāja Skuja iejautājās.

—   Es labāk nodarbojos ar tiem, kuri gatavojas iestāties augstskolās, — Kalējs at­teica. — Sliņķiem man nav laika.

Direktore nopūtās. Savu kolēģi viņa pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka šoreiz viņš nepiekāpsies. Kalējs bija matemātikas fanātiķis. Kabinetu pats savām rokām iekārtojis pēc visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem. Viņš nežēloja spēkus, lai viņa priekšmets būtu saprotams visiem, lai mājās būtu jāgatavojas pēc iespējas mazāk.

—   Sāksim ar otro grupu. Nesekmīgo nav?

—   Nav. Grupas caurmēra atzīme četri, — meistare Liepa palepojās.

—   Paldies! Septītā grupa?

—   Nesekmīgais Leons Lācis. Četros priekšmetos divnieki. — Meistars Krauklis nelaimīgs pavērās savos kolēģos. — Puisim zelta rokas, labākais šuvējs grupā, bet mācīties nemācās. Izmēģinājāmies visādi, ņēmām priekšā grupā, komjaunatnes ko­mitejā, nekas nelīdz.

—   Ar tādiem nav ko auklēties, — Kalējs cieti noteica. — Varbūt ar laiku nāks pie prāta, ja ne, jo ļaunāk viņam pašam.

Leons pa tam sekretāres istabā centās uzmundrināt pārējos «divnieku karaļus».

—       Veči, nav ko ņemt paurī. Bez visādiem sinusiem un kosinusiem var dzīvot, bet bez biksēm — staigāsi plikiem stilbiem. Amatam ir zelta pamats, trādi ridi rā, amat­nieks, tas netiek lamāts, trādi rīdi rā, — viņš uzvilka tēva iemīļoto dziesmu.

—   Leonu Lāci pie direktores!

Iegājis kabinetā un ieskatījies klātesošo sejās, meistara Kraukļa trīcošajās rokās,

Leons pēkšņi saprata, ka šoreiz piedošanas nebūs. Puiša bravūra saplaka.

***

Naktī Baiba pamodās no neparasta trokšņa. Šķita, kāds ar pirkstu galiem klusu bungotu pa loga rūti. Pēkšņi istaba pielija ar baltu gaismu, un tūlīt atskanēja pērkona dārdiens. Sāka spēcīgi līt.

Nākamajā rītā virs pilsētas pletās zila debess. Kirova parkā zvirbuļi pērās peļķēs un priecīgi čivināja. No valgās zemes spraucās tulpju un narcišu asie šķēpi. Kā violets lakats zaļajā zālē pletās krokusu lauks. Baiba uzsmaidīja večiņai, kas nesteidzīgi tipināja pa dārza ceļu, cienījamam pilsonim ar diplomāta koferīti rokās. Tas izbrīnījies paskatī­jās meitenē, tad kā atbildes smaidu savilka uz augšu virslūpu ar šauru ūsu svītriņu.

—   Čau, Baiba! Es tevi gaidīju.

—   Čau, Daumant!

—   Pārākais laiciņš, vai ne?

—   Kad iedomājos par eksāmeniem, man stingst kājas.

—   Ko nu tu ar saviem četriniekiem un piecniekiem. Man gan drūmi. Sabiedrības mācībā trulis, latenē ari. Ak, gan jau kaut kā izgrozīšos.

—   Gribi, mācīsimies kopā? Tāpat kā agrāk.

—   Nevajag, tavs Naikovskis mani pirmajā dienā nolidinās pa trepēm lejā. Viņam uz mani baigais zobs.

—   Nav tik traki. Pa dienu viņš strādā.

—   Gan jau es pats kaut kā… Būsim nolauzuši šos trīs gadus. Tu nenožēlo?

—    Nē. Skolotāja Jurjāne cenšas pierunāt mani iet uz filologiem un strādāt par skolotāju. Kaut kā nevelk. Tad jau labāk šūt. Ko tur tik daudz prātot — vispirms jāno­liek eksāmeni un jāatstrādā gadiņi.

—   Tas jau gan.

-

* * *

Pēdējā zvana diena skolā lieli svētki. Bundzinieces savos skaistajos tērpos, uz trepēm līdz pat zāles durvīm sastājušās, tāpat kā pirms turpat trim gadiem pirmā zvana dienā, dārdināja savas bundžiņas. Zālē gar vienu malu blīvējās pirmais kurss — saposušies, ar ziediem rokā.

—   Daudz visādu zvanu jūs dzirdēsit savā dzīvē. Tie aicinās uz darbu, uz teātri, uz satikšanos ar mīļoto cilvēku, bet pēdējais skolas zvans neskanēs vairs nekad, — direktore uzrunāja absolventus. — Atcerieties, es jums pirmā zvana dienā novēlēju čaklas rokas, gudras galvas, pacietību, neatlaidību. Jūs esat labi mācījušies un krietni strādājuši. Diemžēl pirmo reizi mūsu skolas vēsturē viens zēns nav pielaists pie gala eksāmeniem. Tas ir septītās grupas audzēknis Leons Lācis. Meistars Krauklis gan slavē Lāci par viņa veiklajām rokām un nevainojamo darbu, bet gandrīz visos galve­najos mācību priekšmetos viņam ir divnieki.

—   Ļaujiet man nolikt tos eksāmenus rudenī. Es mācīšos tā, ka galva kūpēs. Es pierādīšu, ka varu! — Leonam izlauzās.

—   Tagad jau par vēlu. Pēc gada — lūdzu. Gaidīsim.

Kā jau parasts, svinību reizēs bāzes uzņēmumu pārstāvji neskopojās ar ziediem un labiem novēlējumiem.

—   Mēs gaidīt gaidām jūsu čaklās rokas. Ceram, ka saņemsiet visus spēkus, lai sekmīgi noliktu eksāmenus.

Pirmais kurss beidzējiem bija sagatavojis pārsteiguma balvas — ziedus, nelielus suvenīrus.

Septītās grupas puiši saņēma pieclitru pudeli ar duļķainu šķidrumu un klāt pie­liktu garu recepti.

«Tikai absolventiem! Iekšķīgi. Gudrības dzēriens, sastādīts pēc slavenā viduslaiku ārsta Velkundziedē receptes, kuru arhīvā no putekļiem un pīšļiem dienas gaismā izrakuši divpadsmitā grupa. Iedarbojas uz labo smadzeņu puslodi, kurā, kā to var izlasīt žurnālā «Veselība», atrodas atmiņas centri. Ieņemamo pilienu skaitam jāatbilst attiecīgās personas krūšu apkārtmēram centimetros. Iedarbība momentāna. Cilvēks iegūst neapturamu vēlēšanos pēc zināšanām, īpaši algebrā, fizikā un sabiedrības mācībā. Garastāvoklis pacilāts. Atmiņa fenomenāla. Pirms lietošanas sakratīt!»

Laba vēlējumi mijās ar dziesmām.

«Skolas gadiņi nolauzti,» Daumants prātoja. «Labi vien ir. Pārnākšu no armijas, tūlīt robā iekšā, nebūs lieki galva jālauza. Kas vainas skroderim? Tāds pats amats kā citi. Zināmā mērā pat radošs. Jāapgūst piegriezēja darbs arī, tikai tad var parādīt klasi.»

«Lai viņi iesāla savu vidusskolas apliecību,» Leons sevi mierināja. «Darba tāpat, ka ne atkauties. Un tomēr kaut kur kremt. Citi var, bet es ne. Vecais visu ziemu no- plostoja, tagad — bez darba, bez rubļa. Un tad vēl Ilona. Vispār jau skuķis uz goda. Mājās vismaz kārtība un kaut kas, ko likt uz zoba. Vasarā sareģistrēsimies. Dzīvosim, kā kārtīgiem cilvēkiem pienākas. Pašam sevi nav ko mānīt. Tomēr, ja labi gribēja, varēja piespiesties, izvilkt kaut vai uz trijniekiem. Neesmu jau nekāds defektīvais. Tikpat darbā neliks miera. Ilona ari tā saka. Neko darīt, gads zaudēts.»

Toms, iespraudis žaketes pogcaurumā pirmkursnieku pasniegto ciklamenas zie­du, ar ironisku smīniņu vēroja notiekošo. Eksāmeni viņu nebaidīja. Arī diplom­darbs — fraka kādam konservatorijas beidzējam — raizes nesagādāja. Ceļojuma do­kumenti uz Angliju kārtojās veiksmīgi. Viņam nākotne bija pilnīgi skaidra.

Svetlanai pēdējais skolas zvans neizsauca nekādu saviļņojumu. Gluži otrādi, viņa priecājās, ka mācības beigušās. Daudz labprātāk Svetlana sēdēja darbnīcā un šuva, nekā dzina galvā algebras formulas. Tuvie eksāmeni viņai uzdzina šausmas.

— Nebaidies, mēs tev palīdzēsim, — grupas biedrenes piedāvājās. Kopš Svetlana bija kļuvusi par visas skolas atzītu basketbola zvaigzni, meitenes pārstāja par viņu zoboties.

Fizkultūras skolotāja Ziediņa vienmēr kā piemēru minēja Svetlanu — lūk, kādus brīnumus var vgjķt, ja ir stipra griba un neatlaidība. Sports bija pārvērtis Svetlanas raksturu. Viņa vairs nekautrējās par savu izskatu un augumu, nemocījās ar mazvērtī­bas sajūtu.

Visgrūtākā pēdējā zvana diena bija slavenajam meiteņu ansamblim un tā vadī­tājām. Koncertceļojumi, kopīgi prieki, pārdzīvojumi un uztraukumi viņas bija satu­vinājuši kā vienu ģimeni. Barbarai Osei un Aldonai Kļavai meitenes bija tuvas kā pašu bērni.

—   Atcerieties, kā viena tante Sibīrijā mums atnesa pilnu kannu ar tikko slauktu pienu. Un kā Inga un Inta apmaldījās taigā. Vai atkal kā Ērika aizmirsa uz televīzijas koncertu paņemt līdzi baltās kurpes. Šausmas! Labi vēl, ka meitenes no Cēsīm aizdeva savējās.

—  Es jums nekā neteicu, bet man toreiz tik drausmīgi spieda, domāju, goda vārds, nolikšos garšļaukus. Tās kurpes bija vismaz desmit numurus par mazām.

Šodien meitenes uzstājās pēdējoreiz. Rudenī atnāks citas dziedātājas, papildinās ansambli, bet nekad tas nebūs vairs tāds kā šis. Bez Baibas un Intas skanīgajiem soprāniem, Ingrīdas un Ērikas sulīgajiem altiem dziesmai pietrūka lidojuma. Aiz klavierēm aizslēpušās, meitenes izraudāja atvadu asaras.

Pa visiem skolas stāviem, aicinādams uz stundu, atskanēja zvans, trešajam kur­sam pēdējais. Aplausiem skanot, absolventi izsoļoja no zāles.

Otrajai grupai pēdējā mācību stunda notika pie Jurātes Jurjānes. Šo skolotāju mei­tenes bija iemīlējušas vairāk p^r citām viņas labestības, atsaucības un sirsnības dēļ.

Skolotāja brīdi klusēdama vēroja savu audzināmo grupu. Trijos gados no izstī­dzējušām pusaudzēm izveidojušās jaunietes, katra ar savu skaistumu, individualitāti, pievilcību. Pēdējā kursā sākušas pievērst uzmanību izskatam. Baiba nenēsā bizi vienkārši sapītu uz muguras, bet cenšas veidot frizūru. Dace ielikusi ilgviļņus, pat Svetlana vairs nestaigā lācīgajās skolas kurpēs, bet smailpapēžu zābaciņos, kas viņai droši vien par šauriem.

—   Žēl šķirties? Man arī. Vēl jau mēs redzēsimies eksāmenā.

Kā teica skolotājs Kadiķis? Skolotājam jābūt kā mūžam neizsīkstošam avotam — ik brīdi gatavam sniegt spirdzinošu malku. Bērni ir kā sūklis — tie uzņem visu: gan labo, gan ļauno. Jāgādā, lai labā būtu vairāk. No Kadiķa vienmēr staroja labestība kā no saules siltums. Tā nebija akla, visu piedodoša, bet gudra, prasoša. Man tas ir pir­mais izlaidums. Vai esmu bijusi avots vai sīka tērcīte, kas pamazām izsīkst?

—    Skolotāj, vai jūs kaut aptuveni nenojaušat, par ko būs jāraksta? — Elitas jautājums viņu atgrieza īstenībā.

—   Sacerējuma tematus saņemsim eksāmena dienas rītā slēgtā aploksnē. Zinu tikai, ka būs trīs temati, viens brīvais.

—   Žēl gan, tad varētu iepriekš sagatavoties.

—   Gan būs labi. Par jums es nebaidos. Par septīto un trīspadsmito grupu gan. Tur zēni galīgi izlaidušies.

—   Neņemiet galvā. To viņi aiz bravūras. Lai izrādītos.

—   Dažam labam šī izrādīšanās var dārgi maksāt.

—   Atcerieties, ka pašā pirmajā stundā es jums lasīju Antuāna de Sent-Ekziperi «Mazo princi». Pēdējo literatūras stundu es gribētu beigt ar šī paša rakstnieka atzi­numiem: «Jebkurš arods pirmām kārtām ir dižens varbūt ar to, ka vieno cilvēkus.

Pasaulē ir tikai viena ista greznība — cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums. Būt cilvēkam tieši nozīmē būt atbildīgam. Tas nozīmē izjust kaunu, kad redzam postu, kas šķietami nav no mums atkarīgs. Tas nozīmē lepoties ar uzvaru, ko guvuši mūsu biedri. Tas nozīmē apzināties, ka, nolikdami vietā savu akmeni, mēs palīdzam celt pasauli. Tikai tad mēs būsim laimīgi, kad apzināsimies savu lomu, kaut visnecilāko. Tikai tad varēsim dzīvot mierā un nomirt mierā, jo tas, kas piešķir dzīvei jēgu, piešķir jēgu nāvei.»

* * *

Pirmais eksāmens bija sabiedrības mācībā.

Baiba un Dace atkārtoja visas biļetes. It kā viss būtu kārtībā. Bet ja nu pēkšņi kaut kas aizmirstas? Vai uznāk prāta aptumsums?

—    Es vakar iepumpēju pusotra litra melnas kafijas, bet visviens trijos nolikos slīpi. Palika vēl septiņas biļetes. Ja trāpās kāda no tām, tad beigts un āmen.

—    Bet es visu vakaru noņēmos ar špikeriem. Pēc pārbaudītas sistēmas rūpīgi piestiprināju ar gumijām aiz aprocēm, priekšauta, zem kleitas malas.

—   Piespēlē man arī! Es iešu tūlīt pēc tevis.

—    Nebūtu žēl, bet skolotājam Daujātam, pati zini, acis kā vanagam. Var iznākt ziepes abām.

Eksāmens notika vēstures kabinetā.

—   Kuriem būs drosme nākt pirmajiem? — Daujāts pavēra kabineta durvis.

—   Ejam, nav ko vilkt garumā! — Dace grūšus iegrūda draudzeni kabinetā. — Kas būs — būs!

Baiba drebošu sirdi sniedzās pēc biļetes.

—   Sestā!

Direktora vietniece Maija Skuja viņai drošinot uzsmaidīja un iedeva baltu papīra lapu pierakstam.

Dacei astoņpadsmitā. Laimīgā, izcēla pašu vieglāko: «Sociālisma priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālismu». To jau zina katrs pamatskolnieks. Dace, galvu nepacē­lusi, ātri rakstīja.

«Partijas un Badomju valsts ekonomiskā politika pašreizējā laika posmā». Baiba pievilka trīs jautājuma zīmes. Galva tukša kā izslaucīta.

Klausoties Daces stāstījumu, Daujāts apmierināts māja ar galvu. Paveca sieviete, droši vien Izglītības ministrijas pārstāve, uzmanīgi klausījās.

Minūtes skrēja. Baibu pamazām pārņēma panika. Pašreizējā piecgade taču ir saistīta ar darba ražīguma pieaugumu, kā viņa to varēja aizmirst? Jāpastāsta par dar­ba kvalitātes celšanu, par enerģijas un izejvielu ekonomiju.

Baiba atbildēja ne tik raiti kā Dace, bet laikam jau pareizi, jo skolotājs Daujāts neko neiebilda.

—  Jūs teicāt, ka iedzīvotāju reālie ienākumi šajā piecgadē pieauguši par divdesmit procentiem. Kā tas atspoguļojās konkrēti jūsu ģimenē? — svešā sieviete painteresējās.

—   Nezinu, — Baiba samulsa. — Mēs nopirkām automašīnu.

—   Redzi nu. — Sieviete apmierināta pamāja ar galvu.

—   Kā? — Meitenes saskrēja Baibai apkārt.

—   Normāli.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

« Vēl jānoliek paši grūtākie priekšmeti: algebra un fizika. Sabiedrības mācibā četrinieks, Dacei — pieci. Sacerējumā — piecnieks. Izvēlējos brīvo tematu. Cik labi, ka man ir tāda uzticama un laba draudzene kā Dace. Abas kopā mācāmies, at­stāstām biļetes.

Patēvs gandrīz katru vakaru strīdas. Mēs ar māti viņam neko nespējam izdarīt pa prātam — te ēdiens par sāļu, te atkal putekļi nav kārtīgi noslaucīti no veclaicī­gajām mēbelēm. No kurienes tādi tipi rodas? Kā viņus pacieš darbavietā?»

***

—   Tagad es zinu, kas ir laime!

—   Nu, kas tad?

—   Kad nolikts pēdējais eksāmens.

—   Vēl jau priekšā kvalifikācijas eksāmens.

—   Tas ir nieks, salīdzinot ar algebru!

—   Meitenes, videne pabeigta! Šis vēsturiskais brīdis pienācīgi jānosvin. Dragājam uz jūrmalu.

—   Nekas, Daumant, nesanāks. Man jābūt mājās, jāpalīdz Rolandam skolas mācī­bās, jāizvāra rītdienai ēdiens.

—   Uzšķaudi, lai paši tiek galā!

—   Pieskriesim, paņemsim līdzi arī Pēteri, jā? Lai izvēdinās.

Saņēmuši aiz rokām, Daumants un Dace raušus izrāva Baibu cauri centram un Kirova parkam.

Pēteris, biezu grāmatu uz krūtīm atstutējis, dīvānā atlaidies, cītīgi lasīja. Un tikai tad, kad blakus atskanēja trīsbalsīga smieklu šalts, viņš iztrūcies uzlēca kājās.

—   Dace, cik jauki!

—   Mūs abus, Baiba, viņš pat neredz, itin kā mēs būtu tukšs gaiss.

—   Nu ko jūs. Es, protams, priecājos. Pārākā grāmata. Veisa «Dievišķais un pasau­līgais». Par Mocartu. Ieteicu izlasit. Bet ko jūs stāvat? Sēdieties taču!

—   Celies, posies, auni kājas!

—   Uz kurieni?

—   Tad jau manīs. Veicīgāk!

Sezona vēl nebija sākusies. Kafejnīcā «Kaija» pāris večiņu kaut ko pārsprieda pie kafijas tases. Pie cita galdiņa atpūtnieki, pēc izskata un valodas spriežot — no kādas Vidusāzijas republikas, malkoja balzamu.

Četrotne apmetās tālākajā stūrī.

—  Ko jums? — Oficiante saburzītā priekšautiņā pabīdīja ēdienu karti uz meiteņu pusi.

—   Pudeli šampanieša, grauzdētas mandeles, melnu kafiju un kūkas!

—   Mandeļu nav, šampanietis tikai sausais. Ņemsit?

—   Ņemsim.

Korķis ar lielu paukšķi uzlidoja griestos. Daumants salēja dzērienu glāzēs, piepil­dīdams tās līdz malām ar čaukstošām putām.

—   Es principā esmu pret alkoholu, bet šoreiz izņēmuma kārtā — lai iet. Par jums, kas mūs, kādreizējos klasesbiedrus, apsteiguši! Mēs vēl noņemamies ar atkārtošanu, bet jums jau diploms rokā.

—   Kas nav rokā, tas ir kokā! Pats grūtākais — diplomdarbs vēl priekšā.

—   Nerunā! Suns pārkāpts, aste vien palikusi.

—   Stāsti — kā turas mūsu kādreizējā astotā «b»?

—    Zaiga, protams, visspožākā zvaigzne, absolūtā teicamniece, lien vai no ādas ārā, lai dabūtu zelta medaļu. Imants Jansons uz brīdi bija apmainījis akmeņus pret skaisto Annu, vilkās viņai pakaļ kā ēna, bet, kad manīja, ka rezultātu nebūs, atšuvās. Pošas pēc skolas beigšanas uz Kolas pussalu ģeoloģijas ekspedīcijā. Uz augstskolu viņam nav nekādu cerību, atskaitot ģeogrāfiju, vieni vienīgi trijnieki. Pārējie turas tā pa vidām, vispār normāli. Arnītis strauji izstiepies garumā, kļuvis par Arni, pošas uz aktieru fakultāti. Ko tad tu, Baiba? Nedomā mīt grūto un ērkšķaino mākslas taciņu?

—   Nē, — Baiba strupi atteica. — Bez tam ņem vērā, ka šūšana arī zināmā mērā ir māksla.

—   Tur nu es tev nevaru piekrist. Šūt var iemācīties katrs, kas nav gluži kretīns, bet kļūt par labu aktieri vai dziedātāju vis nevar, — Pēteris iebilda.

—   Par mūsu skaisto rītdienu! — Daumants no jauna piepildīja glāzes. — Čau!

Pludmale izskatījās pamesta. Vējš spēlēja sunīšus ar smiltīs nomestajiem papī­riem. Divi padzīvojuši resnīši lēnā riksī bēga no infarkta. Pelēkas kaijas dzelteniem knābjiem šūpojās vēsajos apriļa ūdeņos un brīdi pa brīdim spalgi iekliedzās. .

—   Vai tu atceries to vasaras pēcpusdienu, kad mēs iesniedzām dokumentus?

Baiba pamāja.

—   Nepilni tris gadi, bet šķiet, ka pagājusi vesela mūžiba, vai ne?

Dace un Pēteris, uz priekšu aizsteigušies, par kaut ko strīdējās. Pēteris satrauku­mā mēdza strauji žestikulēt.

—   Tev nav vēsi? Nem manu šalli! To māsa uzadīja. Brīnumsilta.

Baiba, redzēdama, ka Daumantam tas sagādā prieku, ļāva aptīt šalli ap kaklu.

«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik labi?» Baiba prātoja. «Vai tā būtu mīlestība? Pa­visam citādi kā ar Tagilu. Muļķības! Toreiz es vēl biju tīrais bērns.»

Vējš plivināja izirušos matus. Pa debesīm traucās pavasarīgi mākoņi, brīžiem at­segdami spilgti zilas debesis.

—   Uz izlaiduma balli ņemšu un nogriezīšu, — Baiba, pīdama atirušo bizi, teica.

—   I nedomā! Bize tevi padara vienreizēju, tādu, kādas nav citas.

—    Es tev uzdāvināšu to bizi. Varēsi nolikt blakus manai bildei uz galda un priecāties.

—   Es labāk dodu priekšroku tev pašai.

—   Apkaunies!

—   Kādēļ? Neesam vairs maziņie. Bez piecām minūtēm pieauguši.

—   Dace, pagaidiet! Kur jūs tā steidzaties?

Daumants pārmetoši pavērās Baibā.

14. nodaļa nelaime

Bija nemīlīgs, vēls aprīļa vakars. Ārā uz palodzes bungoja lietus. Vējš raustīja kai­los ābeļu zarus. Lampas gaismā šķita, ka tie dejotu. Daumanta vecākais brālis Kri­staps, ieracies biezā angļu grāmatā, lūpas kustinādams un klusi bubinādams, lasīja. Daumants ar mātes veco rokas šujmašīnu kaut ko cītīgi šuva. Uz grīdas un gultas at­radās velveta drānas atgriezumi.

—   Nesaprotu tavu piegājienu, — Kristaps, brīdi viņu vērojis, ieteicās. — Kāda velna pēc tu līdi tajā proftehskolā?

—   Piegājiens ir skaidrāks par skaidru — pēc dažiem mēnešiem stāvēšu pats uz savām kājām. Bet tu vēl gadu sēdēsi večiem uz kakla.

—   Es arī saņemu honorārus.

—   Kapeikas. Atradis, ar ko lielīties. Es pa nakti uzrauju velvetenes — un cēneris kabatā. Mātei pulētājas darbs par smagu. Kolīdz sākšu pelnīt, viņai jāiet prom no fabrikas. Lai padzīvo pa māju, paārstējas. Brīžiem viņa vairs nav savā ģīmī.

—   Es gan neesmu pamanījis.

—   Ko tu vispār bez savas apbrīnojamās personas redzi?

Strīdēties ar jaunāku un dumjāku Kristaps uzskatīja par nevajadzīgu.

Brīdi valdīja klusums. Vecais sienas pulkstenis tēva istabā, aizelsdamies kā ast- matiķis, noklepoja divpadsmit. Vecāki un māsa ar bērnu sen jau gulēja.

Daumantam pēkšņi šķita, ka pie ārdurvīm kāds klauvē. Saimnieces suns sāka riet. Tumšajā loga četrstūrī parādījās kaimiņienes izbijusies seja.

Iekšā ievesta, večiņa visa trīcēja un no bailēm krietnu brīdi nespēja sakarīgi parunāt. Daumanta māte uz cukura uzpilināja baldriāna pilienus.

—   Pie mums bija bandīti! Vecajam slikti… — viņa beidzot izdvesa.

—   Kādi tie izskatījās? — Daumants apvaicājās.

—   Visiem melnas brilles uz acīm, motociklistu kaskas galvā, ādas cimdi rokās. Vienam liecoties noripoja cepure, tam bija tādi gaiši, sprogaini mati.

—   Un kumpains deguns?

—   Ko nemanīju, to nemanīju.

—    Droši vien Čirkainais. Mamm, es aizskriešu līdz milicijai un pie viena pie­zvanīšu ari ātrajai palīdzībai.

—   Vai nu prāts: to gaisa gabalu tagad naktī, — māte atgaiņājās. — Bandīti droši vien tepat tuvumā glūn.

—   Lai tik panāk priekšā! Neesmu vairs vakarējais. Kā nekā — boksa čempions.

—   Vienu nelaidīšu. Lai Kristaps iet līdzi, — māte cieti noteica.

—   Prātīgāk pagaidīt līdz rītam. — Varēja redzēt, ka vecākajam brālim negribas rausties ārā no siltās guļvietas un doties aukstajā, lietainajā naktī.

 — Lieciet viņu mierā! Vai neredzat, ka brālītim svina pakaļa, grūti piecelties?

Daumants uzrāva vējjaku, noklaudzēja ārdurvis, un prom viņš bija.

Vienģimeņu mājiņu rajons grima tumsā. Uz ielas dega tikai reta spuldzīte. Dau­mants atcerējās, ka vēl pirms gadiem četriem pieciem viņš kopā ar citiem tādiem pašiem puišeļiem bija uzjautrinājies, metot uz spuldzēm akmeņus. Toreiz tā šķita esam milzīga varonība. Nemanīja neviena paša gājēja. Daumants mēģināja apturēt pāris vieglo mašīnu, bet tās, apšļākdamas zēnu ar dubļiem, aizdrāzās garām. Pie pār­tikas veikala durvīm Daumants apstājās ievilkt elpu. Te bija aizvējš un lietus nelija aiz apkakles.

Ko darīt? Čirkainais dzīvoja tepat netālu. Vienam riskanti iet, bet paskatīties nebūtu par nāvi. Savilcis kapuci ciešāk ap kaklu, Daumants rikšoja tālāk. Pamatīgā Didriķu dzīvojamā māja bija tumša. Vienīgi pa kādu otrā stāva rūpīgi ar tumšu aizkaru aizvilktu logu spiedās cauri gaismas stari. No turienes atskanēja mūzika. Pieskrēja suns. Atslējis kājas pret augsto drāšu sētu, tas sāka skaļi riet. Otrā stāva logs pavērās, kāda balss uzkliedza: — Kas tur, velns parāvis, dauzās? Kārav, sē, būdā!

Daumants skriešus metās prom. Beidzot parādījās jaunceltņu rajona ugunis. Tur blakus universālveikalam atradās milicija.

Dežurējošais milicis pašreiz pieņēma ziņojumu: — Nozieguma pazīmju nav? Dokumenti, pulkstenis, nauda ir klāt? Uz atskurbtuvi!

—   Pazīstams rokraksts, — milicijas leitnants, noklausījies Daumantu, teica. — Banda uzdarbojas galvenokārt pa nomalēm.

Daumants ieminējās arī par Čirkaino.

—   Zinām, — leitnants atbildēja. — Tas ir mūsu sens kadrs. Sīkais huligāns.

—   Ātro palīdzību uz Silavas ielu 9!

—   Operatīvā grupa, sedlos!

Pavērās blakusistabas durvis. Vairāki miliči, ap galdu sasēdušies, spēlēja šahu.

—   Pagaidi brītiņu! Tūlīt beigsim partiju.

—   Nevar. Lietus aizskalos pēdas.

—   Vai pilnā sastāvā?

—   Pilnā. Ar suni.

Kinologs ar savu četrkājaino palīgu — vācu aitu suni Rēksi — atsēdās blakus šoferim. Kriminālmeklēšanas inspektors, eksperts kriminologs un Daumants saspie­dās aizmugurē.

Iekaucās sirēna. Zilganus zibšņus mezdama, operatīvā mašīna traucās pa dubļai­najām nomales ieliņām. Savu rajonu milicijas šoferis pazina teicami.

Daumanta māte un aplaupītā kaimiņiene jau bija paguvušas večuku apkopt un iecelt gultā. Istabā virmoja validola smarža. Daumanta māte, bijusī frontes sanitāre, šo to saprata medicīnā. Pašreiz viņas abas piekopa zagļu izvandīto istabu.

—   Kādēļ jūs aiztikāt? — eksperts novaidējās. — Pagalam visas pēdas un pirkstu nospiedumi.

Tik ļauni tomēr nebija. Uz bēniņu trepju pakāpieniem varēja skaidri redzēt dubļainu zābaku pēdas. Arī pie šķūnīša mīkstajā, samirkušajā zemē manīja vīriešu kedu nospiedumus. Kinologs nezaudēja laiku. Suns, brīdi ošņājis, metās uz vārtiņiem.

Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki jo sīki izstāstīt, kā viss noticis.

—   Mēs ar vīru jau gulējām. Dzirdam — suns tā kā ierejas, tā kā iekaucas, bet tad atkal apklust. Dzirdam — pie durvīm klauvē! Domājām — dēls atbraucis vai kāds cits pazīstams, ja jau Duksis nerej. Vecais vēra vaļā durvis. Trīs bandīti tumšās brillēs iegāzās iekšā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Vienam rokā revolveris, lai nedomājot kliegt un saukt palīgā, tad uz vietas pataisīšot mūs aukstus. Taujāja, kur esot nauda, kur zeltlietas. Bet mēs vairāk par simtiņu skaidrā naudā mājās neturam, pārējais uz grāmatiņas. Šie tincināja, kur esot nauda, kuru mēs esot ieņēmuši par puķītēm. At­bildēju, ka atdevām dēlam, kas krāj mašīnai.

Bandīti pievāca visu, kas vērtīgāks: sudraba biķerišus, kristāla vāzes un bļodas, manu veco karakula kažociņu, vīra uzvalku. Viens bēniņos uzlīda, visas pažobeles izlodāja. Pat grīdas tepiķi gribēja paņemt, sarullēja, uzlika uz pleca, bet tad nometa zemē, esot par smagu. Pieteica līdz rītam no mājas nespert ne soli un citiem ne vārda, citādi lode ribās un dziesma nodziedāta.

Kad bandīti bija aizgājuši, es prasīju savam večukam, ko darīt. Bet šis sēž sa- kņupis krēslā un neatbild. Nolēmēts.

Izmetos ārā — viss tumšs un kluss. Sunītis, atvilcies pie durvīm, guļ beigts, lai­kam bandīti ģipti iedevuši. Labi, ka pie kaimiņiem gaismiņu pamanīju.

Ātrās palīdzības ārsts bija īgns un nerunīgs. Mazo Silavas ieliņu viņi bija mek­lējuši turpat pusstundu.

—   Insults. Kreisā puse nekustīga. Jāguļ uz muguras. Celties nedrīkst. Rīt jāizsauc poliklīnikas ārsts. — Ievadījis slimnieka muskulī ampulu ar nomierinošām zālēm, viņš aizbrauca.

—   Vai dieviņ, tavu nelaimi! — večiņa vaimanāja. — Ko es iesākšu?

Arī kinologam nepaveicās. Kvartālu tālāk noziedznieki bija iekāpuši motociklā ar blakusvāģi. Acīgais inspektors ievēroja, ka riepas rievā iespiedies akmentiņš at­stājis tikko manāmu apaļu nospiedumu.

—   Braucam pie… Kā viņu sauc?

—   Čirkainā, — Daumants pateica priekšā.

Inspektors piezvanīja. Iekšpusē atskanēja suņa rejas, un tikai pēc krietna brīža nelaipna vīrieša balss noprasīja: — Kas tur ir?

—   Milicija.

—   Tā jau katrs bandīts var pateikt.

Iededzinājis lampu pie ārdurvīm, vīrietis krietnu brīdi pa apaļo durvju actiņu vēroja miličus, tad varēja dzirdēt noskrapstam vienu atslēgu, otru, trešo. Durvis atvē­rās. Čirkainā tēvs, tērpies strīpainā pidžamā un uzmetis virsū halātu, no visa spēka turēja teļa lieluma bokseri aiz siksnas. Baltus ilkņus spīdinādams un siekalas šļākdams, tas rāvās ienācējiem virsū.

—   Kārlis Didriķis. Ko vajag?

—   Kas vēl atrodas mājā?

—   Mana šķirtā sieva Emma un dēls Fēlikss.

—   Un vairāk<«eviens?

-Nē.

—   leslodziet suni! — kriminālmeklēšanas inspektors pavēlēja.

—   Kur dēls?

—   Nezinu. Viņi ar manu šķirto sievu dzīvo augšstāvā.

Reksis, saodis pazīstamās pēdas, vilka pavadu uz trepju pusi.

—   Nāksiet līdzi! — inspektors teica.

Augšstāvā iedegās gaisma. Kāpņu galā parādījās paveca sieviete garā naktskreklā ar steigā uz pleciem uzmestu rītakleitu. Nesukātie, spilgtie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār seju.

—   Kārli, ko tas nozīmē?

—   Viņi meklē Fēliksu.

—   Vai dieniņ! Bērns jau sen guļ.

—   Vai viņš šovakar nekur nebija izgājis?

—    Feliksiņš visu laiku rātni sēdēja mājās un skatījās televizoru. Viņš jau kā uzburts uz sporta pārraidēm.

Reksis, atsēdies pie kādām durvīm līdzās sabristām kedām, ausis saslējis, skatījās uz savu saimnieku.

—   Neticat? Lūdzu, pārliecinieties paši. — Māte atvēra durvis un iededza gaismu. Visi iegāja Fēliksa istabā. Daumants ievēroja, ka eksperts kriminologs uzmanīgi ielika Čirkainā kedas katru savā plastmasas maisiņā.

Fēlikss gulēja ciešā dzērāja miegā. Visapkārt bija manāmas dzīru pēdas: tukšas un pusizdzertas pudeles, atgrieztas konservu kārbas, aizkosti maizes gabali.

—   Jūsu dēls ir liels izēdājs un izdzērājs, — inspektors ironizēja.

—   Ēst un dzert, paldies dievam, nevienam mūsu zemē nav aizliegts, — māte at­cirta.

Ekspertu ieinteresēja pusizsmēķēts Kubas cigāra gals, kas atradās pelnu traukā starp cigarešu nodeguļiem. Viņš uzmanīgi ar pinceti to pacēla, paoda un ielika poli­etilēna maisiņā. Māte jūtami nervozēja.

—   Pēc traukiem spriežot, bijuši trīs viesi, — izmeklētājs konstatēja.

—   Un aizgājuši viņi pavisam nesen, ne vēlāk kā pirms pusstundas, — eksperts pie-bilda. — Kafija vēl remdena.

—   Ne es ko redzēju, ne dzirdēju, — Fēliksa tēvs itin kā taisnojās. — Darba cilvēks pa naktīm guļ.

«Darba cilvēks atradies,» Daumants pie sevis nodomāja. «Spekulants. Viss dārzs pilns ar tulpju sīpoliem. Abi ar sievu fiktīvi izšķīrušies un sadalījuši mantu, lai varētu uzbūvēt divas siltumnīcas, bet patiesībā dzīvo kopā.»

Fēliksa mātei nācās krietni nopūlēties, līdz izdevās dēlu uzmodināt. Ieraudzījis miličus un pie tam vēl ar suni, viņš satraucās.

Jā, pie viņa bijuši divi čaļi. Skatījušies futbola reportāžu: Rīgas «Daugava» — Viteb- skas «Dvina». Pie viena mazliet iemalkojuši. Aiz kreņķiem, ka «Daugava» pagrūda.

—   Kāds beigās bija rezultāts?

—   Gribat paķert mani uz dullo? Neizdosies. Viens pret trīs.

—   Kā sauc puišus, ar kuriem kopā dzēri?

—   Hronists un Rižiks, — Fēlikss bez domāšanas atbildēja.

—   Nav tiesa! — Daumants nenoturējās.

—   Bokseris? — Fēlikss izbrīnijās. — Vai tad tevi arī?

—    Hronistam un Rižikam šovakar bija boksa nodarbības pie trenera Roberta Strauta.

—    Pārbaudīsim. — Inspektors atzīmēja abus vārdus bloknotā. — Un kas bija trešais?

—   Kāds trešais? — Fēlikss tēloja nezinīti.

—   Tas, kurš pīpēja cigāru.

—   Nebija trešā. Puiši paši paniekojās, sadomāja pamēģināt.

—   Kad puiši aizgāja?

—   Tūlīt pēc reportāžas. Ap vienpadsmitiem.

—   Nav tiesa, — Daumants atkal metās starpā. — Aplaupīšana notika starp pus­divpadsmitiem un divpadsmitiem, bet ap vieniem te dzīroja pilnā sparā.

—    No tevis, Bokseri, es gan to negaidīju! — Čirkainā balsī skanēja atklāts naids. — Sargies palaist mēli, baigi norausies! Rētainais atzāģēs!

—   Kas tas par Rētaino? Vārds, uzvārds? — inspektors painteresējās.

—   Ir viens tāds čalis, — Fēlikss, manāmi satrūcies, atbildēja.

Nekā no nozagtajām mantām neatrada. Eksperts konstatēja, ka ar motociklu, kas stāvēja garāžā blakus volgai, nesen braukts; dubļi uz blakusvāģa riteņiem vēl nebija nožuvuši. Viņš ilgi pētīja riepas, līdz atrada iesprūdušo akmentiņu. Fēlikss noliedza, ka būtu braucis ar motociklu. Viņš neesot spēris ārā ne soli, māte to varot apliecināt.

Kad dēlu veda prom, māte sacēla traci: — Ar kādām tiesībām? Es sūdzēšos aug­stākās instancēs! Paši bandīti, bet citus par tādiem tur!

—   Pilsone Didriķe, par milicijas darbinieka goda aizskaršanu saskaņā ar krimi­nālkodeksu draud brīvības atņemšana līdz sešiem mēnešiem vai simt rubļu naudas sods, — milicis aizrādīja.

—   Nospļauties man uz jūsu kriminālkodeksu, bērnu bendētāji gatavie! Pasaule pilna visādu zagļu un slepkavu, kādēļ neķerat tos ciet?

—   Apklusti! — virs viņu apsauca. — Gan viss nokārtosies. Par naudu pats velns danco, — Daumants dzirdēja, kā viņš pačukst sievai.

Starp vairākiem vīriešiem ar gaišiem matiem aplaupītā večiņa nemaldīgi norādīja uz Čirkaino. Inspektors saprata, ka atradis pavediena galu, kas veda uz bandu, kura jau ilgāku laiku darbojās pilsētas nomalēs. Rokraksts visur bija viens un tas pats: divi vai trīs motociklistu kaskās un tumšās brillēs tērpti vīrieši ielauzās mājās, kur miti­nājās vientuļi, paveci cilvēki, aptīrīja nelielos priekšpilsētas veikaliņus, iepriekš izpētot, kad tajos būs vērtīgāks pievedums, un pazuda bez pēdām. Izmeklētāji bez panāku­miem apstaigāja komisijas veikalus, uzpirkšanas punktus, pat publiskās tualetes, no­zagtās mantas tajos neparādījās.

Kāds īrnieks, Didriķu kaimiņš no pretējās mājas, zināja stāstīt, ka drīz pēc pus­nakts manījis pie Didriķu grunts piebraucam automašīnu ar lielu kulbu. Kad tā aiz­braukusi, nezinot, jo aizvēris logu un devies pie miera.

Kā jau tādās reizēs parasts, visa tuvākā apkārtne mēļoja par notikušo.

—   Večuks esot nomocīts līdz nāvei. Bandīti gribējuši izspiest, kur šis glabājot dārglietas. Vēl līdz šim brīdim esot nolēmēts un bez valodas, — sievas, satikušās pie veikaliem, tenkoja. Mātes savas pusaugu meitenes nelaida pa vakariem uz kino un gāja pretī uz autobusa pieturu kā pirmklasniekiem.

Boksa treneris Roberts Strauts apliecināja, ka jaunieši ar iesaukām Rižiks un Hro­nists tajā vakarā cītīgi trenējušies, bet pēc tam kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sar­giem devušies apgaitā pa savu rajonu. Neko aizdomīgu viņi netika manījuši.

—   Kādēļ Fēlikss nosauca tieši jūs? — kriminālmeklēšanas inspektors, atnācis uz «Asā cimda» boksa nodarbībām, zēniem apjautājās.

—   Kādreiz mēs bijām vienā kompānijā, klārs? — Rižiks paskaidroja. — Un tagad viņš grib iezāģēt.

—   Vai jūs nevarētu uzzināt, ar ko Fēlikss pēdējā laikā turējās kopā?

—   Paprasiet viņam pašam!

—   Nesaka. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Mēģinājām iztaujāt vecos Didriķus, bet tie apgalvo, ka nekā nezinot.

—   Jāaprunājas ar čaļiem. Piekāpšu pēc pāris dienām, — Daumants apsolīja.

Tas, ko uzzināja Daumants, izrādījās pārsteigums — Fēlikss visbiežāk pēdējā

laikā saticies ar Alfonu, astoņgadīgās skolas direktora dēlu. Tajā vakarā, kad notika ielaušanās, Alfons teicies iet uz divsēriju filmas «Viens pret pieciem» pēdējo seansu.

Daumants nākošajās dienās dzivoja itin kā divējādu dzīvi. Labi, ka eksāmeni bija beigušies. Rokas darīja savu: sadiedza, šuva, gludināja, bet domas visu laiku vērpās ap notikušo ielaušanos.

«Kas tas tāds par Rētaino, ar kuru man piedraudēja Čirkainais?» Daumants pie sevis prātoja. «Teikt vai neteikt, ka Alfons kopā ar to kretīnu Rudo Rūdi zaguši vērtī­gus sugas suņus un pārdevuši Čiekurkalna tirgū?»

Puišeļi būdami, viņi čiepa kaimiņu dārzos ābolus. Rūdis bija viņu barvedis. Visi trīs mācījās vienā skolā. Par saimnieces takšeļa nozagšanu Alfons no Daumanta pa­matīgi norāvās. Tiesa, Daumantu par to izmeta no skolas. Šķita neticami, ka tādam nolaizītam glumiķim, īstam paraugpaipuisītim, pietiktu drosmes ielauzties svešos dzīvokļos. No Rudā gan visu varēja sagaidīt.

«Nosūdzēt? Aiziet uz miliciju un nodot kādreizējos biedrus?» Daumants nosku­rinājās.

Nekāda saldā dzīve Rudajam nebija. Tēvs par nagu palaišanu darbavietā sēdēja cietumā, māte galīgi nodzērusies. Pats Rūdis, nesen ieguvis šofera tiesības, izvadāja pa nomales veikaliņiem maizi, braukāja pa smilšainajām ieliņām, baididams vistas, kaitinādams suņus un apšļākdams ar dubļiem tantiņas.

Kļūt par stukaču? Nebūtu saticis toreiz Strautu, ari viņš, Daumants, tagad kopā ar Rūdi droši vien klīstu vakaros pa ielām un, lēta vīna iedrošināti, aizskartu garāmgājējus.

—   Kas ar tevi notiek? — Baiba satraucās. — Es trešo reizi jautāju vienu un to pašu, kurlmēms, vai, esi kļuvis?

—   Ir viena tāda lietiņa. Nekādi nespēju izšķirties. Vēlāk izstāstīšu.

—   Atradis īstos, ko žēlot, — Rižiks izsmēja savu boksa partneri. — Nav ko filo­zofēt, jāklāj viss, ko uzzinājām, galdā. Varbūt tu notrusījies?

Pārvarējis šaubas, Daumants devās uz miliciju.

Izmeklētāja darbu tēlaini var pielīdzināt vitrāžista darbam. Tāpat kā mākslinieks no sīkiem stikla gabaliņiem izveido lielu gleznu, izmeklētājs no rūpīgi savāktiem, dažkārt pat šķietami nenozīmīgiem faktiem rada nozieguma kopainu.

Alfons vēl mierīgi mācījās pēdējā vidusskolas klasē, Rudais Rūdis izvadāja maizi, bet viņiem jau sekoja vērīgas acis.

Pensionētā grāmatvede Matilde Caune nezināja, kā tikt vaļā no īrnieces Minnas Rudās. Kādreiz tik kārtīgā sieviete, bijusī operāciju māsa, bija gaļīgi nolaidusies. Pēc vīra notiesāšanas viņa grima arvien dziļāk zaņķī un, kas pats ļaunākais, vilka līdzi arī savu dēlu Rūdi. Caune rakstīja vēstules gan izpildu komitejas dzīvokļu daļai, gan avīžu redakcijām, bet bez rezultātiem. Paaudzies Rūdis vairs ābelēs nekāpa un puķes no dobēm neplūca, bet kopā ar mātes drauģeļiem dzēra, ālējās, kāvās, traucēja kaimiņus.

Turpretī ar otru īrnieku kluso, mierīgo kara invalīdu Jāni Zariņu Caune bija loti āpmierināta. Smagais ievainojums galvā vēl vienmēr lika sevi just, tādēļ Zariņš gan ziemā, gan vasarā nēsāja cepuri, īrniekam bija invalīdu mašīna. Viņš neatteicās saim­niecei reizēm aizvest izaudzētās puķes un saknes uz tirgu, salabot elektrību. Minna Rudā no Zariņa baidījās kā no uguns — pietika Jānim uzkliegt, lai cik piedzērusi bija, viņa tūlīt pierima.

Zariņš īrēja palielu istabu ar atsevišķu ieeju caur verandu. īres naudu, kas nebija no mazajām, maksāja kārtīgi katru mēnesi. Matilde Caune nebūt vēl nejutās veca, un Jānis Zariņš bija izskatīgs vīrietis: gara auguma, platiem pleciem. Tomēr ikvienu viņas tuvināšanāwnēģinājumu īrnieks pieklājīgi, bet noteikti atraidīja: viņš pats esot pieradis sevi apkopt un par sevi rūpēties. Dažreiz, paņēmis lidzi makšķerēšanas piederumus, viņš pazuda uz vairākām dienām, bet citādi rosījās pa māju, salaboja šķūnīti un ievietoja tur savu vāģi, labprāt strādāja pa dārzu, palīdzēja saimniecei.

«Rētainais, Rētainais atzāģēs! Ko Fēlikss ar šiem vārdiem gribēja pateikt? Un kas tas par Rētaino?» Daumantam neizgāja no prāta. Pamanījis pie veikala maizes mašīnu, viņš nolēma riskēt: — Kur Rētainais, jāaprunājas.

—   Aizbrauca, būs pēc trim dienām, — Rūdis, kraudams kastes ar bulciņām, at­bildēja. — Tinies ātrāk prom, jasno? — viņš, pamanījis, ka tas ir Daumants, steidzīgi uzkliedza. — Es nekādu Rētaino nezinu, un tu nekā neesi dzirdējis, jasno?

Rūdis izskatījās izbijies.

***

Daumants pa šauro Silavas ieliņu lēnām soļoja mājās. Gaiss bija pilns krāsu un smaržu. Kokiem raisījās lapas, svaigi zaļas un lipīgas. Pirmās pienenes, kas bija saplaukušas gar žogmalēm, aizvēra ziedlapiņas. Ielas galā rietēja saule.

«Cik žēl, ka ar krāsām nevar parādīt mirdzumu,» Daumants prātoja, «šo zaigo­jošo, sarkano, vai zvaigznes naktī.»

Aizmugurē dzirdēja mašīnas rūkoņu. Daumants pievirzījās tuvāk žogam.

—  Tas čalis tur priekšā saostās ar miličiem, — Rūdis teica. — Viņš aizveda kruķus pie Cirkainā. Nesen apjautājās par tevi.

—   Paskaties, vai aizmugurē gaiss tīrs!

—   Nevienas dvēseles.

Vīrietis pie stūres piedeva gāzi un trieca mašīnu tieši virsū Daumantam.

—   Nē! — Rūdis skaļi iekliedzās. Mašīna parāvās sānis, viegli aizskardama Dau­mantu, un strauji piebremzēja. Rētainais! Pie stūres sēdēja cilvēks ar rētu pār pieri.

Nedomādams Daumants atrāva mašīnas durvis un satvēra stūres ratu. Mašīna sa­griezās šķērsām ielai.

—   Laid vaļā!

—   Nelaidīšu!

Rētainais pieliecās. Viņam rokā kaut kas iezibējās. Vakara klusumu pāršķēla sāpju kliedziens. Durvis aizcirtās, un invalīdu vāģis pazuda nākamajā šķērsielā. Kad pie­steidzās tuvējo māju iedzīvotāji, Daumants viss asinīs gulēja zemē. Tās tecēja no ro­kas un lēnām sūcās zemē.

Tik zibenīgi kā tagad, lai izsauktu ātro palīdzību, Kristaps savā mūžā nebija skrējis.

—    Ko gaidāt? Ienesiet istabā, ielieciet gultā! Nāciet palīgā! — Daumanta mājas saimniece sarosījās.

—  Neaiztieciet! Nedrīkst aiztikt! — māte, uz ceļiem nometusies, atkārtoja nemaņā.

Kaimiņi samulsuši un bezpalīdzīgi raudzījās uz ievainoto.

—   Celies augšā! — mazais māsas dēliņš Andris sauca.

—   Labā roka. Un viņš sapņoja kļūt par mākslinieku. Nu viss pagalam.

Dežurējošais ķirurgs Vilnis Grava, ērtā atpūtas krēslā atlaidies, malkoja kafiju.

Magnetofons atskaņoja Mocarta «Mazo nakts mūziku». Pa atvērto logu no dārza plūda valgas zemes un plaukstošu lapu aromāts. Ārsts uzlika kājas uz ķeblīša un pie­vēra acis. Mūzika aiznesa uz astoņpadsmito gadsimtu, kad reaktīvās lidmašīnas vēl netraucēja klausīties putnu dziesmas, kad…

Ātrās palidzības sirēnas skaņas pārtrauca sapņaino noskaņojumu. Pēc pāris mi­nūtēm pavērās kabineta durvis. — Dakter, steidzama operācija!

Pirmsoperācijas rituāls pierasts un mehānisks kā elpošana: roku mazgāšana, spilgti dzeltenais ķitelis, gumijas cimdi, cepurīte, maska uz sejas, gatavs! Uz brīdi ārstam šķita, ka ievainotais uz operācijas galda guļ, aizmidzis ciešā miegā. Ķirurga jutīgie pirksti ātri iztaustīja galvaskausu — kauli kārtībā, droši vi'en smadzeņu sa­tricinājums. Pats galvenais — roka. Tievs dzīvības pavediens — pāris centimetru plata ādas strēmele atrauto plaukstu vēl tur pie dzīvības. Bet nagi jau metas zilgani. Viens šķēru grieziens — un plauksta būtu amputēta. Un puisis uz visu mūžu kļūtu invalīds.

Ķirurga smadzenes strādāja kā skaitļojamā mašīna. Amerikāņi pirmie piešuva amputētu locekli. Tad japāņi, ķinieši. Un Maskavā. Un Lietuvā. Visā pasaulē tikai dažas tādas operācijas. Mūsu republikā nevienas. Amputēt varēs vienmēr. Riskēt? Kādam ir jābūt pirmajam.

Jāsašuj artērijas un vēnas, jānostiprina kauli. Vienam to nepaveikt. Jālūdz dakteri Silvija Kaidiša un Pēteris Kauliņš no Medicīnas institūta. Pēteris pats lielākais spe­ciālists, asinsvadu un nervu mikroķirurgs, Silvija — draugs un domubiedrs, kas tāpat kā viņš nebaidās riskēt. Ārste Dana Jinīte atbildēs par narkozi.

—   Sagatavot mikroķirurģiskos instrumentus un mikroskopu!

Vispirms sastiprināt kaulus un cīpslas.

—   Urbi!

—    Kišnera stiepli! — Uz Viļņa Gravas pieres no piepūles izspiedās sviedru lā­ses. — Skalpeli! Pinceti! Diegu! Šķēres! Gatavs!

Roku iestiprina mikroskopā. Pētera Kauliņa pirksti tur līko atraumatisko adatu ar diegu, tievāku par matu. Viena artērija sašūta, otra, trešā… Tagad nervi. Bez tiem pirksti paliks nejūtīgi uz mūžu un roka pilnvērtīgi nebūs lietojama.

—   Šķēres! Adatu!

Ausa gaisma, taču ārsti to nemanīja. Trīs acu pāri bija noliekušies pār mikros­kopu. Skatieni koncentrējušies asi kā lāzeri, rokas šuva milimetru tievās caurulītes, varmācīgi pārrautos asins ceļus, mata resnuma nervus.

—   Rit! Rit! — Sašūtajos asinsvados sāka cirkulēt asinis.

Tikai tagad, deviņas stundas pēc operācijas sākuma, ārsti atviegloti atvilka elpu: — Māsiņ, kafiju, melnu un stipru!.Pieckāršu!

Trīs ārsti, noguruši līdz nāvei, pieres kopā saspieduši, rokas viens otram ap ple­ciem aplikuši, smējās. Viņi uzdrīkstējās būt pirmie! Izdevās!

—   Slimnieks jāievieto oksibarokamerā, lai bagātinātu asinis ar skābekli.

—   Var rasties trombi. Artērijā pastāvīgi jāievada heparīns. — Vilnis Grava mēģi­nāja paredzēt iespējamos sarežģījumus. — Es palikšu dežūrēt.

—   Un es tevi pēc pusdienas nomainīšu.

***

—    Smagi ievainots trešā kursa audzēknis Daumants Pētersons, — direktore pirmdienas rītā pa iekšējo translāciju ziņoja. — Viņš zaudējis daudz asiņu. Lūdzu brīvprātīgi pieteikties dažus donorus, asins grupa nav svarīga.

Nākamajā starpbrīdī donoru rinda aizsniedzās no medicīnas kabineta otrajā stāvā līdz pat skolas ārdurvīm. Pirmās pieteicās Baiba un Dace.

—    Kurš tas ir? — pirmkursnieki taujāja.

—   Tas, kurš zīmē baigi foršās karikatūras sienasavlzei.

—   Un dekorācijas uzvedumiem.

—   Esot pārākais čalis.

—   Jaunatnes boksa čempions.

—   Ar boksu vecītim nu cauri. Runā, ka labā roka esot galīgi čupā. Žēl!

Nākamajā naktī Baiba nespēja aizmigt. Senlaicīgais pulkstenis dobji nodimdināja

divpadsmit, tad vienu. Pamazām aprima mašīnu švīkoņa uz ielas. Kā viņš gulēja bāls, aizvērtām acīm cieši līdzās, un sīka asins strūkliņa — dzīvības pavediens — plūda no viņas uz Daumantu.

—    Tev jādzīvo, tev jākļūst veselam, tu esi man vajadzīgs, dzirdi! Es nevaru bez tevis, — viņa klusu čukstēja, bet slimnieks to nedzirdēja, pirmo reizi neatsaucās uz viņas aicinājumu.

Mēs nejūtam, ka elpojam, ka sit mūsu sirds. Bet, tiklīdz notiek kāda nelaime…

—   Es esmu pieradusi pie Daumanta kā pie savas elpas. Viņš panesa visu — manu slikto omu, zobgalības. Kaut tikai viņš izveseļotos, apzvēru, ka nekad, nekad vairs nebūšu ļauna pret viņu, nezobošos… — kā zvērestu atkārtoja Baiba.

* * *

Visbriesmīgākais ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un kad viņš skatās tev acīs Un mēmi klusē, un nelūdz nekā, Lai sāpju smagums tiek dalīts. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un tu nezini, kā lai palīdz.

Šo Imanta Ziedoņa dzejoli Baiba ierakstīja savā dienasgrāmatā vakarā.

«Man nav tiesību audzināt simtiem citu bērnu, ja neesmu spējis un pratis tikt galā ar savu vienīgo. Labāk mirt nekā visu mūžu dzīvot ar vainas apziņu.» Pēc desmitkārtīgas miega zāļu devas arestētā Alfona tēvs vairs neatmodās.

Visa skola pavadīja savu direktoru pēdējā gaitā. Viņš bija labs skolotājs, taisnīgs priekšnieks, godīgs un saprotošs kolēģis.

Uzzinājis par tēva nāvi, Alfons beidzot visu izstāstīja. Ar Čirkaino un Rudo viņi sadarbojušies jau puikas gados. Suņu zagšana viņam šķitusi kolosāls bizness un tikpat kā bez riska. Senči viņu gan apgādājuši ar pieklājīgu apģērbu un uzturu, bet lieku rubli no viņiem grūti nācies izspiest, tūlīt sākusies taujāšana: kādēļ, uz kurieni un tā tālāk. Bija patīkagji aizvest meiteni uz kafejnīcu un izmaksāt viņai šampanieti, vies­mīlim nevērīgi pasniedzot cēneri, nevis skaitīt sīknaudu kā pēdējam ubagam. Bet kur vidusskolnieks lai rauj tik daudz naudas? Rūdis un Čirkainais pa šo laiku bija pārgājuši pie nopietnākām lietām.

—   Kas ir Rētainais? — izmeklētājs stingri noprasīja.

Alfons jūtami nobālēja.

—   Ņemiet vērā, ka vaļsirdīga atzīšanās var ievērojami samazināt soda laiku.

—    Rūdis teica, esot briesmīgs cilvēks. Tādu bandu kā mēs, — Alfons sastosti- jās, — viņam esot vairākas. Nozagtās mantas Rētainais realizējot citur: Igaunijā, Lie­tuvā, Baltkrievijā. Pāri pierei viņam stiepjoties sarkana rēta, tādēļ ari tāda iesauka.

—   Vai tu viņu redzēji?

—   Vienu vienīgu reizi — pēc zādzības Silavas ielā. Viņš atbrauca pēc mantām, kuras noslēpa mūsu šķūnītī.

Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki aprakstīt Rētainā izskatu, apģērbu, iespē­jamo vecumu.

Arestētais Rūdis klusēja. Inspektors nolēma vēlreiz aiziet uz Rūda dzīvokli. Ar labi trenētu skatienu viņš aplūkoja istabu — piemēslota, neslaucīta grīda, savandīta gulta, pelēki, sen nemazgāti aizkari pie logiem. Minna Rudā sēdēja pie nenokopta galda un remdēja bēdas vīnā.

—   Nav Rūda, — viņa šņukstēja. — Vīrs cietumā, dēls cietumā, ko es viena iesākšu, nelaimīgā sieviete? Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs. — Rūda māte trīcošām rokām ielēja netīrā tējas glāzē vīnu. — Varbūt tu mani uzskati par prastu?

—    Steidzīgi jāsatiek Rētainais, — izmeklētājs teica. — Rūdis jāglābj, un to spēj vienīgi viņš.

—   Dēliņ manu, kādēļ viņi tevi saņēma ciet? — Minna lēja dzērāja asaras.

—   Kur Rētainais?

—   Nezinu, nekā nezinu.

Kad inspektors parādīja mājas saimniecei Matildei Caunei dienesta apliecību, viņa kļuva runīga.

—  Vai tas fakts, ka divi Rudie atrodas cietumā, bet trešā ved amorālu dzīvesveidu, nevarētu noderēt par iemeslu viņu izlikšanai no dzīvokļa? — viņa painteresējās.

—   Ļoti iespējams, — milicis piekrita, — tomēr būtu vēlams aprunāties ar juristu.

Pie Minnas nākot visādi, dzerot, trokšņojot, kaujoties, diemžēl neko citu saimnie­ce nezināja, Minna neatrodot par vajadzīgu viņu ar saviem viesiem iepazīstināt.

Mājā vēl dzīvojot ļoti solīds īrnieks jau gados, Tēvijas kara invalīds, kaujā smagi ievainots galvā un kontuzēts. Vēl tagad saglabājusies rēta pāri visai pierei. Pašreiz īrnieks esot aizbraucis pie kāda drauga. Valsts viņam piešķīrusi invalīdu vāģi.

—   Ļoti solīds un pieklājīgs cilvēks, — saimniece vēlreiz uzsvēra.

Nākot atpakaļ, inspektors domāja: «Ļaudis godīgi strādā, bet turpat netālu kā zvērs alā slēpjas noziedznieks, kuram uz sirdsapziņas ne viens vien noziegums. No prāta neizgāja divi vārdi: «rēta pāri pierei» un «invalīdu vāģis».

—   Ar ko velns reizēm nejoko, — viņš sacīja ekspertam. — Aizej un nofotografē tā vāģa riepu nospiedumus, grantētajā ceļā tie labi redzami.

Riepu raksts sīkumos atbilda tam, ko atstāja mašīna, no kuras tika izdarīts uz­brukums Daumantam.

Nākamajā dienā Matildei Caunei parādijās vēl viens solīds īrnieks. Viņu pilnā mērā apmierināja neapkurināmā un sen neapdzīvotā bēniņu istabiņa.

—   Tikai pa vasaru, — viņš teica, samaksādams mēnesi uz priekšu. — Te pie jums gluži kā uz laukiem — zaļumi, puķes. Pierakstīt nevajag. Aizbēgu no ģimenes, lai pabeigtu iesākto romānu. Mājās bērni trokšņodami skraida pa istabām, sieva liek stāvēt rindās pēc gaļas. Te pie jums būs ilgotais miers un klusums.

—   Ooo! — saimniece izdvesa. — Jūs esat rakstnieks?

—   Varbūt saimniece neatteiktos uzvārīt viņam rītos un vakaros tasīti tējas?

—   Un pusdienas ari, ja vēlaties, — Caune piesolīja.

Nākamais īrnieks galanti noskūpstīja viņai roku. — Tad man būs viss, kas ne­pieciešams raženam darbam.

No rītiem un vakaros jaunais īrnieks, sporta tērpā izmeties, skraidīja pa dārzu, pēc pusdienām skaldīja malku, pārējā laikā cītīgi strādāja. Tā tas turpinājās nedēļu.

Nākamās pirmdienas nakti 0.57 ieskanējās radiotelefons: — Centrs! Centrs? Te Rakstnieks! Medījums atradies.

—   Rakstniek, būsim pēc piecpadsmit minūtēm. Viens nekā neuzsāc, dzirdi? Pār­raidi beidzu.

Matildes Caunes «solīdais» īrnieks Jānis Zariņš novietoja vāģi šķūnītī un cauri verandai iegāja savā istabā. «Rakstnieks» klusītiņām nokāpa pa stāvajām bēniņu kāp­nēm lejā. Aiz durvīm varēja dzirdēt, kā atbraucējs mazgājas, tad iečīkstējās gultas atsperes un nodzisa gaisma. Izdzirdis neatlaidīgos klauvējienus, Rētainais metās ārā pa logu un nokļuva tieši miliču rokās.

Galvenais noziedznieks nu bija aiz restēm, bet izmeklēšana turpinājās, kamēr nebija atmudžināti visi pavedieni. Izrādījās, ka Rētainais izbēdzis no kolonijas, kur bija sēdējis kopā ar Rūda Rudā tēvu.

* * *

Jau otro nedēļu Daumants gulēja dziļā nemaņā. Māte neatgāja no viņa ne soli. Bridi pa brīdim viņa saslapināja dēla karstumā sasprēgājušās lūpas. Sāpīgie vaidi, kas izlauzās no guļošā, kā nazis griezās mātes sirdī.

—   Vai viņš izčGfivos? — ik reizes, kad palātā ienāca ārsts, ar asarām acīs viņa jautāja.

Bija nepieciešamas četras asins pārliešanas. Piecpadsmit reizes Daumantu ievie­toja speciālajā reanimācijas barokamerā, līdz ārsti varēja apgalvot, ka dzīvībai bries­mas vairs nedraud.

Pagāja kādas desmit dienas, kamēr Daumants nāca pie samaņas. Bridi viņš ne­izpratnē raudzījās uz svešajām sejām, vienīgi, māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Ārstu neatlaidība un zināšanas, jaunība un spēcīgais organisms bija paveikuši brīnumu.

Kad Daumants sāka atcerēties, viena no viņa pirmajām domām bija — kas ar roku? Roka bija rūpīgi pārsieta un piestiprināta pie ģipša paplātes, pirksti — piepampuši un nekustīgi. Ja nebūtu bijis boksa mačā iešķeltā īkšķa naga, Daumants būtu pārliecināts, ka tā nav viņējā, bet kāda cita, daudz lielāka cilvēka plauksta. Reizēm delnas iekšpusē kņudēja, itin kā tur skraidītu miljons skudru. Brīžiem atkal pirksti kļuva pavisam nejūtīgi.

—   Tu pakustini, pavingrini! — ārsts pamācīja.

—   Velti jūs pūlējāties, kroplis nevienam nav vajadzīgs.

—   Vai labāk būtu bijis, ja tev plaukstas vietā rēgotos stumbenis? — Vilnis Grava no tiesas noskaitās, atceroties to sasprindzināto operācijas nakti, kad vesels kolektīvs strādāja, lai šis puisis nekļūtu invalīds.

Daumants klusēja. Vai viņš darīja pareizi, iejaucoties šajā lietā? Galva sāpēja, par to domājot. Toreiz, kad tas notika, viņš neprātoja, bet rīkojās, kā lika sirdsapziņa. Un nu — vienrocis, kroplis. Kāds nejauks vārds. Kā vārnas ķērciens. Bet kas būs ar Baibu? Viņa sapņi un cerības…

Nu tam ir krusts pāri, beigas un āmen! Māsiņa, zāles atnesusi, velti izrunājās, puisis, galvu pret sienu pagriezis, pat neatbildēja.

—   Lai ātrāk atveseļotos, pašas galvenās zāles ir dzīvotgriba, — Vilnis Grava teica Daumanta mātei. — Jūsu dēls jāizrauj no apātijas.

Māte piezvanīja uz skolu. Grupas biedri sarosījās. Skolā Daumanta pietrūka: deju kolektīvā — dejotāja, sienasavīzei — paša galvenā mākslinieka. Daumants bija savs puika, bez liekām runām aizdeva naudu, ja pašam turējās, sadiedza biedra vietā bikses pirmajai uzlaikošanai.

Pirmās pie Daumanta ieradās Baiba un Dace.

—   Tu tagad esi mūsu asinsbrālis, — Dace, piemetusies uz gultas malas, pazi­ņoja. — Tevī rit daudzu asinis. Un mēs esam atbildīgi par tevi.

—   Kam es tāds kroplis esmu vajadzīgs?

Baiba, rīdama asaras un nespēdama izteikt ne vārda, skatījās Daumantā.

—   Apkaunies! Vari būt laimīgs, ka nepazaudēji galvu. To tev neviens brīnum- dakteris nepiešūtu.

—   Tā visiem būtu bijis labāk.

—    Kādiem visiem? — Dace aizsvilās. — Mātei, tēvam? Tu vienmēr esi peldējis viegli kā pludiņš dzīvei pa virsu. Un tagad, kad tev dzīve uzliek pārbaudījumus, tu uzreiz plinti krūmos… Vārdu sakot, skola tev jābeidz reizē ar mums. Te būs «Ap­ģērbu izgatavošanas tehnoloģija» un «Ražošanas apmācība».

—   Ejiet jūs visi dillēs! — Daumants pagriezās pret sienu. — Kas es par skroderi ar vienu roku?

Māte deva zīmi, lai viešņas iet prom.

—   Neraudi, Baiba! — viņa, koridorā iznākusi, mierināja uztraukto meiteni. — Gan būs labi. Nu jau visas briesmas pāri. Daumants ieņēmis galvā, ka roka paliks nekustīga uz visiem laikiem, un ļoti to pārdzīvo.

Beidzot pienāca ilgi cerētā un gaidītā diena, kad ārsts noņēma ģipša paplāti. Dau­mants skatījās uz savu roku kā uz svešķermeni: sapampuši, nekustīgi pirksti, sāpoša locītava. Ārsts saudzīgiem pirkstiem iztaustīja katru kauliņu.

—   Paloki delnu!

—   Sāp.

—   Gluži dabiski, ja tik ilgi stāvējusi nekustīga. Un tagad sasveicināsimies. Spied stiprāk! Vēl stiprāk! Labi. Vari uzskatīt, ka mums abiem paveicies, — ārsts pasmaidīja.

—   Vai es patiešām nebūšu kroplis?

—   Nē, tagad to varu droši apgalvot.

—   Un drīkstēšu atkal nodarboties ar boksu?

—   To nu gan nāksies atlikt. Vismaz pagaidām uz kādu gadiņu.

—   Paldies, dakter! Jūs mani atgriezāt dzīvē. Gads paies ātri. Es jau varu trenēties ar kreiso.

* * *

Todien sabiedrības mācības pārrunas, kuras trešajam kursam vadīja milicijas vecākais leitnants Sams, aizgāja pa neparedzētām sliedēm.

—   Gan viņi vēlāk dabūs Daumantu ciet un noklapēs, točno!

—   Paši galvenie jau sēd drošā vietā aiz restēm, — Leons izrādījās vislabāk infor­mēts.

—   Kur tu to izrāvi?

—   Sievas veikalā tērgāja.

—   Visus tāpat nedabūs rokās.

—   Dabūs. Paši cits citu nodos. Drebēs par savu ādu, uzgrūdis vainu otram, — Sams apgalvoja. — Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Ja nebūtu Daumanta drosmes un uzņēmibas, iespējams, zagļi vēl šodien apdraudētu iedzīvotājus. Daumants izpil­dīja savu godīga cilvēka pienākumu.

—   Vai Daumants izpildīja tikai pienākumu vai veica varoņdarbu?

—   Kas ir varoņdarbs? Tas ir kā zibens uzliesmojums. Cilvēks sakoncentrē visus savus spēkus un gribu, nedomā par sevi, bet par citiem. Kāds ogļracis kailām rokām savienoja pārtrūkušos augstsprieguma vadus un novērsa šahtā eksploziju, kaut arī pats zaudēja abas plaukstas.

—   Nu, bet mūsu dienās? Vai ik dienas labi veikts darbs arī nav varonība?

—   Nav. Tas ir ikviena pienākums.

—   Daumants svešas bēdas izjuta kā savējās, — sarunā iesaistījās Dace. — Viņš nebija vienaldzīgs kā daudzi no mums. Bet vienaldzība ir pati lielākā mūsu nelaime. Vienaldzība pret mācībām — gan jau skolotājs ieliks bezizmēra trijnieku, pret dar­bu — meistars izlabos nepareizi sašūto, pret sabiedriskiem pienākumiem — cits paveiks tavā vietā, pret līdzcilvēkiem. Bet dzīvē nāksies ķepuroties pašam: bez skolotājiem, bez atlaides.

—   Labi, ka pateici, — kāda balss aizmugurē noņirdza. — Citādi mēs tā arī no­mirtu, to neuzzinājuši.

—   Tu, Leon, labāk aizveries! Atradies gudrais!

—   Pagājušonedēļ mēs ar Svētu devāmies mājās. Uz trotuāra gulēja pavecāks vī­rietis. Visi gāja viņam apkārt. «Guļ jau labu laiku. Droši vien piedzēries. Sākumā krāca, bet tad apklusa,» sētniece ziņkārīgajiem skaidroja. Kāda sieviete noliecās, pa­taustīja pulsu un konstatēja, ka viņš ir miris. Mēs ar Svētu visu vakaru pārdzīvojām. Tas bija tik šausmīgi! Varbūt viņu varētu izglābt, ja laikus izsauktu ātro palīdzību, — Elita stāstīja.

—   Darīt labu nav nemaz tik vienkārši un viegli. Saviem tuvākajiem: mātei, sievai, bērniem, jā. Bet svešiem? Jūs domājat: Daumantam milzīgi gribējās lietū nakts laikā skriet uz miliciju? Bet cilvēkiem vajadzēja palīdzēt, un viņš ne mirkli nešaubījās. Viss atkarigs no labestības sliekšņa. Cilvēkiem, kuriem tas ir augsts, darīt labu citiem ir norma. Turpretī tiem, kuri paraduši rūpēties tikai par sevi, vispirms jāpārvar savs egoisms. Un to ne visi var izdarīt.

* * *

Cik vien Daumants atcerējās, dienas bija pagājušas vienā steigā, īpaši pēdējos gados profesionāli tehniskajā skolā: mācības, deju kolektīvs, sienasavīze, bokss, reizēm pa kādai haltūrai. Tik vien pārskrēja mājās, lai pārlaistu nakts melnumu. Pirmo reizi viņa astoņpadsmit gados laika bija gana izgulēties un izprātoties līdz ap­nikumam.

—   Māt, kādēļ tu aizgāji strādāt uz mēbeļu rūpnīcu par vienkāršu pulētāju? Tēvs teica, tu esot sapņojusi par medicīnu.

—   Ne katrreiz dzīve piepilda mūsu sapņus. Sākumā gribējās būt blakus tēvam, palīdzēt, atbalstīt. Viņam ar vienu roku nebija viegli. Tad piedzima Zanīte, pēc tam Kristaps un visbeidzot tu. Darbs rūpnīcā, veikali, plīts, bērni, griezies kā vāvere ritenī. Ko vairs prātot par mācīšanos. Nebūtu tēvs sācis dzert, tad varbūt. Bet es jau nežēlojos. Ikviena māte priecātos par tādiem bērniem, kādi jūs mān. Meistars Krauklis tevi slavēt slavē. Nu jau vieglāk. Nebūtu tēvs palaidies… — Māte ar lakatiņu noslaucīja asaras.

—   Neraudi, mamm! Rudenī sākšu pelnīt, un tad tev jāiet prom no rūpnīcas.

—    Vai nu prāts! Tos divus gadus līdz pensijai kaut kā izvilkšu. Tev vēl priekšā armija.

—   Armija, — Daumants rūgti nosacīja. — Tur tādi kropļi kā es nav vajadzīgi.

***

Kodīdams lūpas aiz sāpēm, viņš ar kreiso roku locīja un spaidīja labās stīvos pirk­stus, kuros tikai mazpamazām atgriezās dzīvība.

—   Viss kārtībā, — dakteris Grava teica Daumanta mātei. — Depresija pārvarēta, sākusies atveseļošanās, ja tā turpināsies, pēc pāris nedēļām izrakstīsim.

Visgrūtāk bija naktīs. Šķita, ka katra slimās rokas pirksta galā pukstētu sāpīga sirds.

—   Tas labi, ka sāp. Tas nozīmē, ka asinis cirkulē, tu pagriez roku citā stāvoklī, ja tā notirpusi, pamasē! — ārsts pamācīja.

Palātas biedri gulēja smagā slimnieku miegā, brīžiem iekrākdamies, reizēm sāpīgi kunkstēdami. Pa atvērto logu plūda rūgtenā ievu smarža.

«Kādēļ tā Dace vienmēr velkas līdzi? Bet varbūt Baiba negrib palikt ar viņu vie­natnē?» Sirds sāka sist spēcīgāk no šīs domas. «Man jau ir astoņpadsmit, un viņai paliks vasarā. Nākošreiz es viņai noprasīšu skaidri un gaiši: jā vai nē? Mēs esam pieauguši. Kādēļ mums neapprecēties? Patēvs un māte negribēs? Sūti viņus… piedod, es gribēju teikt, ka mēs esam neatkarīgi no viņiem. Mana māte gan priecāsies bez gala. Tu viņai ļoti patīc. Mēs vēl esam par jauniem? Nepavisam, tieši pašā laikā. Nav jēgas precēties vecumā. Mums vēl jāmācās tālāk, tu saki? Kāda velna pēc? Arods friums ir labu labais. Tas ir, tu, protams, ja gribēsi, varēsi mācīties dziedāt. Bet es pel­nīšu iztiku mums abiem.»

«Muļķis! Sapņo velns zina ko!» Daumants atjēdzies pats sev pārmeta. «Bet var­būt viņa mani nemaz… ka no viņas puses tā ir vienkārši draudzība?»

—   Dace, izej uz brīdī ārā! — Daumants nākamajā viesu dienā palūdza.

—   Es jau arī steidzos. Kā tu šodien jūties?

—   Normāli.

—   Nu tad sveiks līdz nākamai reizei!

—   Tu gribi, laies ātrāk izveseļotos? — Daumants noprasīja, kad durvis bija aiz­vērušās.

—   Mēs visi to gribam — tava grupa, vecāki.

—   Un tu?

—   Es arī, protams.

—   Tad noskūpsti mani!

—   Te, kur visi redz?

-Jā!

—   Aizver acis!

Uz mirkli viņa lūpām pieskārās kaut kas bezgala maigs. Kad viņš atjēdzās, Baibas bize noplivoja durvīs.

—   Mani rīt izraksta uz mājām, dzirdi?

Kas tā bija: mīlestība vai vienkārši līdzjūtība? Daumantam pirmo reizi slimības laikā gribējās skaļi smieties.

15. nodaļa bez piecĀm MINŪTĒM PIEAUGUŠI

Otrās grupas meitenes ilgi strīdējās, kādas izlaiduma kleitas šūt.

—   Tikai garās! Tajās sievietes izskatās cēlas un neikdienišķas, kā īstas dāmas.

—   Garie brunči pīsies pa kājām,'tie padejot, ne palēkāt. Ar īso kleitu var iet visur: uz teātri, uz sarīkojumu, ciemos, — bet ar garo?

—   Iekārsim skapī, būs līgavas tērpi.

—   Vai tev jau ir ņēmējs?

—   Mūsu manekenes izskatījās tik skaistas modes skatēs vakartērpos, atceraties? Man nekad vēl nav bijusi mugurā garā kleita, — Baiba sapņaini noteica.

Meistare Liepa neiejaucās šajos strīdos. Vienu gan piekodināja: parastās vai garās, bet visai grupai vienādas. Un, izvēloties fasonu, neaizmirst, ka gandrīz visām šis tērps būs arī diplomdarbs.

Dace, kurai grupā bija vislielākā autoritāte, bez liekas domāšanas izšķīrās par īso izlaiduma kleitu.

Strīds no jauna iedegās par materiālu un krāsu.

—   Visām vajag vienādu krāsu.

—   Kādēļ? Baibai labāk piestāv zaļganie, Elitai sārtie, man zilie toņi.

—    Zināt, ko es izdomāju? Uzšujam speciāli izlaiduma ballei garās kleitas. No puķota marikas auduma. Tas nav dārgs un pašreiz īsti modīgs.

—   Kādēļ gan ne? Laika vēl diezgan.

—   Bet meistarei nekā neteiksim. Tas būs pārsteigums.

—   Elita! Tu esi vienreizēja!

Vienojās, ka svinīgajam aktam visas šūs baltas parasta garuma kleitas, bet vakarā ieradīsies garajās.

Noteikumi prasīja, lai katra diplomande savu tērpu-darinātu atšķirīgu no citām. Meitenes šķirstīja modes žurnālus, zīmēja modeļus, apspriedās, prasīja padomu māk­sliniecei modelētājai.

—    Jūsu vecumā tērpam jābūt vieglam un romantiskam. Iesaku plānu zīdu. To var viegli sakrokot, savilkt, tā padarot tērpu interesantāku.

Diplomdarba izgatavošanai bija paredzēta viena vieniga nedēļa. Katrai meitenei nācās strādāt pilnīgi patstāvīgi, bez ierastā meistares Liepas padoma un aizrādīju­miem. Visas centās, jo zināja — no tā, cik labi pašūta kleita, atkarīga nākamā kvali­fikācija un alga.

* * *

Pirmsdiploma praksi audzēkņi pavadīja katrs savā nākamajā darbavietā. Uzvalku šuvēji, galvenokārt puiši, lauztin lauzās uz bāzes uzņēmuma «Tēvija» otro cehu. Tā priekšniece Mieze, pati kādreizējā šīs skolas absolvente, raudzījās, lai jaunajiem nenodara pāri, ierādīja piemērotu darbu, iesaistīja viņus uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē. Ne mazu lomu spēlēja arī labā izpeļņa, divreiz augstāka nekā nelielajos modes ateljē.

Meitenes izklīda pa dažādiem ateljē un firmas «Tēvija» cehiem. Pirmo reizi Baiba kopā ar Daci iegāja milzīgajā «Rigas tērpu» namā pa darbinieku durvīm ne kā sveši­nieces, bet kā savējās. Lifts ātri viņas pacēla desmitajā stāvā.

Plaša, gaiša telpa. Garas galdu rindas. Pie tiem strādāja gan padzīvojušas sievie­tes, gan ari tāda vecuma kā viņas. Klusi dūca elektriskās šujmašīnas.

—  Apsveicu jauno maiņu! — ceha priekšniece, Daces māte, sirsnīgi saņēma abas meitenes un ierādīja darbavietas, vienu otrai blakus. — Strādāt sāksiet ar rītdienu. Šodien, Dace, parādi Baibai mūsu valstību.

Dace no iepriekšējās vasaras prakses te gandrīz visus pazina.

—    Es tūlīt nākšu. — Un viņa aizsteidzās aprunāties ar meitenēm. Baiba klusē­dama atsēdās krēslā, kas turpmāk būs viņas, tāpat kā galds un šujmašīna, tāpat kā ši plašā telpa ar puķēm gar sienām. Te būs viņas otrās mājas uz daudziem gadiem. Vai viņa spēs izpildīt to, ko no viņas prasa? Dacei labi, viņa acumirklī spēj atrast kontaktu ar cilvēkiem, bet Baiba kautrējas. Tādēļ arī viņai tik maz draugu: tikai Daumants un Dace.

—   Sākumā būs pagrūti ar normu, bet, vēlākais, pēc pusgada jau tiksi līdzi. Tās meitenes, kurasauūsu skolu beidza pērngad, jau nopelna pusotra simta un vairāk, — Dace iztraucēja viņu no pārdomām. — Ejam!

No desmitā stāva Ļeņina iela izskatījās kā šaurs, garš koridors, pa kuru nepār­trauktā virknē uz vienu un otru pusi virzās mašīnas un gājēji. Uz namu jumtiem kā mežs pacēlās skursteņi un televīzijas antenas. Kādas stiklotas jumta izbūves atvērtajā logā ar pīpi zobos sēdēja bārdains vīrietis. Droši vien mākslinieks, virsvalks notraipīts ar krāsu. Meitenes viņam pamāja, bet mākslinieks, domās iegrimis, nemanīja.

—   Interesanti būtu ar viņu iepazīties, paskatīties, ko viņš mālē. Es nekad neesmu bijusi mākslinieka darbnīcā, — Dace ierunājās.

—   Es arī ne.

* * *

Lai paglābtos no neciešamās jūlija svelmes, Baiba strādāja virtuvē. Nācās pasteigties ar kvalifikācijas darba aprakstu. Virtuves logi izgāja uz nelielu ēnainu pa- galmiņu, šauru kā šahta. Te nekad neiespīdēja saule. Māte, patēvs un Rolandiņš apceļoja Latgali. Mātei Krāslavas pusē dzīvoja radi, patēvs bija uzaudzis Daugavpilī. Dzīvoklī valdīja neierasts klusums.

Ar gandarījumu Baiba pārlasīja sava diplomdarba recenziju: «Darbs izpildīts saskaņā ar uzdevumu, precīzi un rūpīgi. Atzīme — teicami.» Darba aprakstu vēl vaja­dzēja sacerēt.

Ievads — īss Padomju Savienības šūšanas industrijas raksturojums — grūtības nesagādāja, to varēja norakstīt no mācību grāmatas. Arī pašreizējais modes virziens daudzkārt pārrunāts. Ne tik veikli padevās izvēlētā modeļa zīmējums. Kleita iznāca tīri labi, bet meitenes seja izskatījās tāda kā debila. Sabojājusi vairākas lapas, Baiba meta zīmēšanai mieru. Žēl, ka nebija Daumanta, viņam tas būtu viens rāviens.

Pirmā prakses nedēļa bija tik noslogota, ka nekādi nesanāca laika apmeklēt draugu. Baibu pēkšņi pārņēma nemiers. Kā viņam tagad? Varbūt kas jāpalīdz, jāpār­raksta kaut kas? Un ja nu viņam atgadījies kas slikts? Kādēļ viņš tik ilgi nerādās?

Dažam mīlestība uzbrāžas pēkšņi kā negaiss, sajauc ierasto dzīves ritmu, sagriež visu kājām gaisā. Pie Baibas tā nāca lēnām, un viņa to nepamanīja, noturēja par drau­dzību. Vajadzēja notikt nelaimei ar Daumantu, lai meitene saprastu, cik dārgs viņai ir šis puisis.

«Pabeigšu materiālu aprēķinu un aizbraukšu. Bet kaut kā neērti.» Baiba šaubījās: «Māte viņam laba. Vai brālis un māsa nedomās, ka es pati karos Daumantam kaklā? Vienalga, lai…»

Pie durvīm zvanīja. Baiba satrūkās, kas gan pie viņas varētu nākt?

Daumants! Spējā jūtu uzplūdā viņa apķērās draugam ap kaklu. Daumants ar veselo roku pievilka meiteni cieši klāt un noskūpstīja.

—   Es mīlu tevi, es mīlu tevi tā kā neviens uz pasaules! Un tu?

—   Es nezinu, vai tā ir mīlestība. Bet man gribētos, lai mēs vienmēr būtu kopā. — Baibas lielajās, asaru pilnajās acīs Daumants izlasīja to, ko nepateica vārdi.

Daumants šo sarunu bija izdomājis neskaitāmos variantos: ko viņš teiks un ko Baiba atbildēs. Viņš bija gatavs pārliecināt, pierunāt, neatkāpties un cīnīties par savu mīlestību, gadījumā ja Baiba vilcināsies atbildēt vai tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija gandrīz bērni, mīlestības vietā piedāvās draudzību. Bet nu, kad Baiba pati… Domās teiktie mīļie vārdi iestrēga kaut kur kaklā.

—   Zini, es tevi šurp atbūru. Patiešām. Kā īsta ragana. Es mocījos ar zīmējumu un domāju par tevi.

—   Un es par tevi. Katru dienu gaidīju, kad tu atbrauksi. Beidzot nenocietos.

—   Bet es nupat gribēju doties pie tevis. Ko mēs stāvam priekšnamā? Ejam iekšā! Manējie aizbrauca.

—   Tad tu viena? Nav bail?

—   Ir! Pirmo nakti nevarēju aizmigt. Likās, ka kāds staigātu pa istabu.

—   Gribi, es palikšu? Nebaidies, es tevi neaiztikšu.

—   Es zinu, — Baiba pasmaidīja. — Ko tava roka? Dod, es pamasēšu! — Apkārt delnas locītavai bija redzama šaura, iesārta šuvuma rēta. Bet pirksti, gan neveikli, jau kustējās. Daumants savilka tos dūrē.

—   Boksēties tik drīz laikam nevarēšu. Zini, es pamēģināju zīmēt. Var, tikai ātri nogurstu. Bet šūt gan vēl grūti.

—   Nekas, gan ar laiku varēsi.

—   Ārsts arī tā saka.

—   Varbūt tu gribi ēst? Man ir pankūkas. — Baiba pielēca no dīvāna.

—   Paliec! — Daumants viņu novilka atpakaļ. — Parunāsimies. Es, slimnīcā gulē­dams, visu tūkstoškārt pārdomāju.

—   Ko pārdomāji?

—   Mūsu nākamo dzīvi. Zini, kad es tevi iemīlēju? Astotajā «b», kad mēs kopā mācījāmies. Un kopš tā brīža es domāju tikai par tevi… Bet tu jau toreiz mani…

—   Nevajag!

—   Labi. Kas bijis, izbijis. Kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas un nežēlo spēkus, lai tas piepildītos, tad parasti tas arī notiek. Es visus šos trīs gadus cerēju un gaidīju, kad beidzot notiks brīnums un tu mani iemīlēsi. Un nu tas ir noticis. 10. jūlijs. Šo dienu es atcerēšos visu mūžu, līdz pat nāvei.

—   Bet ja nu tu kādreiz satiksi citu meiteni — skaistāku, labāku un gudrāku par mani?

—   Nekad, nemūžam. Zini ko, mēs abi esam pilngadīgi. Aiziesim jau rīt uz dzimt­sarakstu un iesniegsim dokumentus. Pēc mēneša jau būsim vīrs un sieva.

Daumants nometās ceļos un ielika galvu Baibas klēpī.

—   Mēs būsim laimīgi, tu redzēsi! Vienmēr visur kopā. Priekos un bēdās. Es tev palīdzēšu mājas darbos. Es visu protu — kartupeļus mizot, ēdienu gatavot, pat veļu mazgāt.

—   Un atvaļinājumu laikā ceļosim. Tik daudz ko gribas redzēt.

—   Beigsim skolu — un prom uz dienvidiem, uz Melno jūru.

—   Negudrais!

—   Kādēļ? Brauksim ar gadījuma mašīnām. Ēšanai aizdos manējie. Telti dabūšu no kluba. Ar mieru? Saki, ka piekriti! Kas tevi vairāk velk: kalni vai jūra?

-Abi.

—   Laižam uz Krimu!

Baiba ar pirkstiem virpināja Daumanta matu sprogas un klusēja.

—   Kādēļ tu neatbildi?

—   Man šķiet, ka sapņoju, un bail pamosties.

—   Nebaidies! Neviens tevi nekad vairs nepazemos un neizkalpinās. Pats galve­nais, ka esam kopā, ka mīlam viens otru. Es raušos kā zvērs, lai tev nekā netrūktu. Tu redzēsi, mums būs viss: dzīvoklis, mašīnā. Tev meita, man dēls. Ne jau tūlīt, vēlāk, mums nav, ko steigties.

—   Fantazētājs. Mums taču nav pat jumta virs galvas. Pie manis nevar, patēvs un māte būs ar rokām un kājām pretī. Pie tevis arī nav kur.

—    Kaimiņu vecenīte — tā pati, kurai uzbruka bandīti, — meklē īrnieku. Viņas vīrs nupat aizgāja pie senčiem, un večiņai vienai bail. Kā būtu, ja mēs abi…

—   Cik tu esi labs! — Baiba paņēma drauga roku un pieglauda sev pie vaiga. Tā būtu liela laime tikt vaļā no patēva. Pēdējā laikā viņš tik pretīgi viņu nopēta, itin kā izģērbj un apveltī ar divdomīgām piezīmēm. Vakaros, kad mātes nav mājās, mudina meiteni izģērbties un likties gultā, bet pats neiet ārā no istabas, šķirsta grāmatu, izliekas lasām. Vairākas reizes viņa aizmigusi ar visām drēbēm. Reiz viņa pamodās no sēcošas, tabakas smakas piesātinātas elpas un skaļi iekliedzās.

«Ko tu bļauj, muļķe? Uzmodināsi Rolandiņu!» Naikovskis atrāvās no viņas sejas. «Kas tā par modi gulēt ar visām drēbēm.»

Mātei par savām aizdomām Baiba nav teikusi ne vārda. Viņai jau tā ir grūti. Patēvs pēdējā laikā kļuvis neiecietīgs, viņu viss kaitina, ēdiens, ko māte vāra, viņas izskats un apģērbs.

—   Kādēļ tu klusē? Vai tu negribi? — Daumants satraucās.

—   Es nezinu… Tas ir tik negaidīti. Kur gan mums jāsteidzas? Pabeigsim skolu, iekārtosimies darbā…

—   Skolu pabeigsim pēc divām nedēļām. Un darbā faktiski jau esam iekārtoti. Tu baidies?

Baiba pamāja ar galvu.

—   No kā? No manis?

—   Nē, drīzāk no sevis pašas. Vai es spēšu būt tev laba sieva?

—   Par to nebēdā. Es tev palīdzēšu.

—   Ne jau par to. Vai tev… vai tev jau kādreiz bija kāda sieviete?

Daumants nodūra galvu un brīdi klusēja.

—   Bija. Pagājušo vasaru. Tu tajā laikā atradies koncertceļojumā Sibīrijā. Tieši tajā brīdī uzkūlās Leons no mūsu kursa, tu viņu zini. Lai ejot līdzi pie baigi foršajiem skuķiem. Paņēmām divus traukus, lai būtu vairāk drosmes. Tās skuķenes bija ar pieredzi, zināja, kas un kā jādara. Viena no tām jau pusgadu dzīvo pie Leona. Tu dusmojies?

Daumants paskatījās uz Baibu un aprāvās. Baiba klusēja. Daumants aplika roku viņai ap pleciem un pievilka cieši sev klāt.

—   Nevajag! — Baiba viņu atgrūda un piegāja pie loga. — Kā tu spēji, mīlot mani, glāstīt citu meiteni?

—   Redzi, vairums zēnu to neuzņem tik traģiski. Citi lien gultā pie skuķiem, lai pamēģinātu, kā tas ir, un vēlāk izlielās, lai viņus nenoturētu par zaļiem.

—   Un tu?

—  Es jau teicu: tu biji prom. Kopā ar Gomeļas puišiem, par kuriem tu tā jūsmoji. Un tad es iedomājos, ka tu… ko tur taisnoties. Leons teica, ka skuķu pilna pasaule, nav ko bēdāt vienas dēļ… Nu, un tad… Pēc tam jutos kā apspļaudīts. Es nekad vairs…

—   Labāk būtu, ja tu tagad ietu.

—    Nekur es neiešu. Saki, ka piedod! Nu, lūdzu! Kopš tās reizes pagājis vesels gads, un es to skuķi pat redzējis neesmu.

—   Zini, Daumant, tagad es nevaru. Parunāsimies citreiz.

—   Labi, es mājās uzzīmēšu to tavu modeli.

Nākamajā dienā Daumants ar uzzīmēto kleitas modeli bija klāt.

—   Es pa nakti daudz pārdomāju un sapratu, ko tu tagad jūti pret mani. Bet, ja tu man nepiedosi, bez tevis man dzīves nebūs.

' — Daumant! Nekad, nekad vairs nestrīdēsimies. Norunāts?

Daumants iedeva Baibai zīmējumu: — Tā esi tu, kāzu tērpā. Trūkst tikai līgavas plīvura.

—   Tik skaista, kādu tu esi uzzīmējis, es neesmu.

—   Esi gan un vēl tūkstošreiz skaistāka.

—   Atjauj man uz kāzām nogriezt bizi!

—   Tikai pār manu līķi.

—   Tu esi tikpat vecmodīgs kā mana mamma. Matu dēļ man katru rītu jāceļas pusstundu agrāk, ^

—   Es pats sasukāšu un sapīšu. Bet pa nakti tavi mati pārklās mani kā sega.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Es mīlu, mīlu, mīlu! Droši vien es viņu iemīlēju jau sen, tikai pati to neap­jautu. Daumants ir drošsirdīgs, stiprs un maigs. Vai skaists? Nezinu. Toms Sūna ir skaistāks, bet Daumantu pret viņu es nekad nemainītu. Meitenes mani apskauž Daumanta dē(.»

«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram savādāka. Kādēļ precējās Dēzija? Droši vien seksa un daļēji arī aprēķina dēļ. Apmainīt savu jaunību pret nodro­šinātu dzīvi un īgnu, piekasīgu vīramāti, nu nē! Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs tomēr esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši vei­dosim savu dzīvi, kā būs, tā iztiksim. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas, ne­saticību un asaras atstāsim aiz durvīm.»

—    Vai noticis kaut kas labs? Tu šodien staro kā saulīte, — Dace otrā rītā, brīdi vērojusi draudzeni, nenocietās.

—   Apsoli, ka nevienam neteiksi! Mēs ar Daumantu vakar…

—   Beidzot! Apsveicu! Par kāzām arī runājāt?

—   Šonedēļ ejam iesniegt dokumentus.

—    Laimīgā! Mēs ar Pēteri arī kaut tūlīt. Bet viņa māte domā, ka Pēterim vispirms jāpabeidz universitāte un jākļūst patstāvīgam. Tas nozīmē gaidīt vēl piecus garus gadus.

Pamanījušas meistares nosodošo skatienu, meitenes apklusa un sāka cītīgi strādāt. Meistare bija gadījusies prasīga. Katru dienu viņa stingri novērtēja padarīto un atzīmēja žurnālā. Šos ierakstus ņemšot vērā, piešķirot kvalifikāciju, bet no tās savukārt būs atkarīga izpeļņa.

«Vecā labā formene. Trīs gadus mēs esam bijušas kopā, sākot no pirmā līdz pēdē­jam skolas zvanam, ikdienā un svētku reizēs, un nu es tevi uzvelku pēdējo reizi.» Baiba, šūdama balto apkaklīti, domās sarunājās. «Šodien pēdējais eksāmens.»

Daumants Baibu gaidīja lejā pie ieejas durvīm.

—   Kādēļ atnāci? Tev eksāmens pēcpusdienā, — Baiba pārmeta.

—   Gribējās redzēt tevi. Sirsniņa trīc?

, — Drusciņ, — Baiba atzinās.

Otrās grupas meitenes pulcējās trepju telpā pie darbnīcas durvīm, rādīja cita citai pašdarinātos suvenīrus, kurus atstās skolai. Dace uzmezglojusi smalku kaklā karamu rotājumu, Baiba izšuvusi salvetes.

—   Bet es aizgāju uz veikalu un nopirku, — Ina atzinās. — Kas tad zinās? Ja prasīs, teikšu, ka pati. Cik labi, meitenes, ka skola pabeigta. Es visas tās algebras un gra­matikas krāsnī iekšā un uguni klāt! Tagad tik sāksies īstā dzīve! Ko gribēšu, to darīšu. Senči uz laukiem, es pa Rīgu.

No direktores kabineta iznāca eksaminācijas komisija: pati direktore, vecākā meistare, bāzes užīTĒmumu pārstāves, kāda sveša, pēc izskata barga sieviete ar tum­šām brillēm uz acīm.

—   Kas tā tāda? — Dace pajautāja meistarei Liepai.

—   No proftehpārvaldes.

Visi sagāja darbnīcā. Absolventes sastājās rindā gar sienu.

—    Ierinda, mierā! Skaitīties! Ziņoju, ka kvalifikācijas eksāmenam ieradušās div­desmit piecas audzēknes. Divas iztrūkst attaisnojošu iemeslu dēļ.

—   Jums pienācis pats atbildīgākais brīdis, jāparāda, ko esat iemācījušās. Novēlu jums attapību, izturību. Visu labi apdomājiet, nesteidzieties ar atbildēm, — direktore teica, pasmaidīja savu sirsnīgo smaidu un ar acīm itin kā noglāstīja meitenes.

Meitenes izgāja no darbnīcas.

—   Pēc alfabēta tev, Baiba, jāiet pirmajai.

—   Ej tu, Dace! Es pēc tam, labi?

—   Otrās grupas audzēkne Dace Ērgle ieradusies uz kvalifikācijas eksāmenu. Dace nolika komisijas priekšā glīti iesietu darba aprakstu, suvenīru un izklāja uz

galda balto kleitu.