Romāna «Arizonas Lauva» galvenais varonis Ričs Emss, kas sākumā ir vienkāršs kovbojs, bet, nelaimīgu apstākļu spiests, atstājis savu dzimteni un gadu gaitā kļuvis par tā saukto Arizonas Lauvu, kas visos cīniņos neaizmirst sirdsapziņu un taisnīgumu. Tādēļ viņu bīstas un ciena. Beidzot pēc daudziem grūtiem, gadiem liktenis arī viņu atalgo ar laimīgām dienām.

Zena Grejs

Arizonas lauva

I

ija novembra menesis Tonto apgabala.

Kā balti milzu zobi Meskalas kalnāja virsotnes trīs pu­sēs slējās zilajās debesīs — rietumos gravām izvagotais Mazatcals, dienvidos cildā vienlīdzībā «Četras virsotnes», un tālu austrumos baltzili vizmojošā Sjerra Ancasa. Aiz un virs Meskalas pacēlās Magelāna zemes melnrobainās, sniegu apjoztās malas, kas plānajā gaisā šķita neticami tuvas un ar saviem trīssimt jūdžu garajiem, stāvajiem priekškalniem un sārti vizmojošajām ielejām pilnīgi no­slēdza apvidu ziemeļu pusē.

Kaut augstienēs jau valdīja ziema — lejā, uz neskai­tāmām nokarēm, kas atgādināja milzīgu veļas dēli, bija vēlīns rudens. No vēja aizsargātās vietās zaļzeltaini mir­dzēja zīdvīģu koki un ozolu bronzkrāsas lapas, kas spilgti atšķīrās pret tēraudpelēkajām, sūnu apaugušajām klin­tīm. Starp augstienēm kā čūska vijās Tonto strauts, kura dzidrie ūdeņi te putodami joņoja uz priekšu, te griezās za­ļos virpuļos, un tad atkal iegarenām, lapām pārklātām peļķēm, mierīgi tecēja tālāk. No augstieņu mugurām kā mūžam zaļas jūras viļņi stiepās lejup plaši priežu, egļu, ciedru un pīniju meži, kas notālēm atstāja dzīvas vienga­balainības iespaidu, bet tuvumā ļāva saskatīt kailas vie­tas, pelēkas un sārtas klintis, brūnus, priežu adatām no­sētus plankumus un zilganus kadiķu krūmus.

Pati Meskalas kalnāja mugura bija augsta, gara, iz­robota un drūma, tās virsa izveidoja skatam tīkamu līniju un bija pārklāta ar sidrabvizmojošu zāli, kurā auga īsu, smailu kaktusu pasuga, saukta Meskalas kaktusi, kā­dēļ arī kalnājs bija dabūjis savu vārdu. Meskalu lapas beidzās ar cietām, melnām smailēm, kas ir vienlīdz bīsta­mas kā zirgiem, tā liellopiem. Tāpat kā Šollakaktusu dzeloņi, tie saplosa ādu un dziļi ieduras miesā. Šie nā­vīgie dzeloņi un asi niezošais šķidrums, kas sūcas no Meskalas augu iekšienes, var ļoti labi noderēt par Tonto apgabala simboliem.

* * *

Kepijs Tenners, vecs mednieks, nāca ar saviem septi­ņiem, smagi apkrautajiem nastu ēzeļiem no dienvidiem — vēlāk kā citkārt, jo viņš jau dažu labu reizi bija atgrie­zies Tonto rudenim iestājoties. Viņa abi pēdējie medību gājieni bija visai ienesīgi, kas daļēji izskaidroja viņa vēlo ierašanos. Bez tam viņš uz ilgāku laiku bija apstājies Preskotā un Marikopā, lai sapirktu dāvanas saviem la­bajiem draugiem, Emsu ģimenei, kas viņam vienmēr bija grūta lieta, jo savu izvēli tas mēdza izdarīt ar lielu mī­lestību un ļoti apdomīgi.

Trīs jūdzes uz rietumiem no Tonto strauta, no galvenā ceļa atdalās atzarojums, kas ved uz Meskalas muguru. Priecādamies, ka sasniedzis sava tālā un nogurdinošā gā­jiena pēdējo posmu, Kepijs šeit nogriezās. Ikviena no mil­zīgajām priedēm šķita apsveicam pārnācēju. Viņš taču pa­zina tās visas — ikvienu stumbru, ikvienu slaido paegļu krūmu, jā pat katru zemo manzanitu krūmiņu, kuriem šo­gad dīvainā kārtā nebija nevienas dzeltenas ogas. Viņš pārsteigts konstatēja, ka zaļi noaugušajā tekā nebija ne zirgu, ne raglopu pēdu. Tā kā lietus jau kopš nedēļām nebija lijis, tās katrā ziņā būtu bijušas saskatāmas, ja dzīvnieki nesen būtu gājuši pa šo taku.

Zem kādas augstas priedes Kepijs apstājās, lai brīdi atpūstos un iekostu mazliet maizes un gaļas, kamēr viņa ēzeļi kāri plūca garo zāli. Tā kā saule vēl karsti dedzi­nāja, ēnā bija ļoti patīkami. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka savā sešu nedēļu ilgajā gājienā viņš, taisnību sakot, bija visai bieži tā atpūties. Noteikti — kājas viņam vairs ne­bija tik izturīgas kā vēl pagājušajā gadā …

Vēja pazīstamā šalkoņa priežu galotnēs viņam bija vismīļākā mūzika, skuju koku asā, sveķainā smarža iedar­bojās kā dzīvinošas zāles. Cik viegli bija elpot šeit, kad tik ilgs laiks — sešas pilnas nedēļas — bija pavadīts tuksnesī! Kepijs ar labpatiku vēroja savus ēzeļus, priežu zaru dejojošās ēnas, zilos, klaigājošos putnus koku galot­nēs. Bet tad viņš atkal atcerējās uztraucošās baumas par saviem draugiem un to kaimiņiem Titiem, kādas tas vakar­vakarā bija dzirdējis Šelbijas krogā.

Visā astoņpadsmit jūdžu garajā ceļā, ko viņš šodien bija nogājis, tās bija viņu nodarbinājušas, un viņš bija piešķīris tām tik lielu nozīmi, ka nebija pat apstājies Springvalejā, lai pa paradumam novēlētu labdienas Te- tiem, par ko tie katrā ziņā ļoti ļaunosies uz viņu.

«Kādēļ šī mūžīgā ķilda reiz nevarētu beigties!» Ten- ners galvu purinādams sevī nomurmināja.

Viņš vēl pats bija piedzīvojis Tonto briesmīgo cīņu starp liellopu audzētājiem, aitkopjiem un lopu zagļiem, kas bija beigusies gandrīz ar visu triju partiju iznicinā­šanu, atstājot nedaudzajās atlikušajās ģimenēs nāvīgu, savstarpēju naidu, ko bija mantojusi arī jaunākā paaudze.

Paēdis un atpūties, Tenners turpināja ceļu, un viņa ju- toņa uzlabojās ik ar soli, ko tas spēra tālāk no galvenā ceļa un dziļāk mežā. Bet kad viņš ieraudzīja briežus un meža gaiļus un aplauztos paegļu zarus, no kuriem lāči bija noēduši ogas, — viņš jutās atkal pilnīgi mājās.

Beidzot taka izveda viņu no meža tumšās ēnas saules gaismā. Ceļinieka priekšā nu gulēja stāvas, ozoliem vaina­gotas augstienes, ko citu no citas šķīra dziļas, mežiem no­augušas aizas. Tālāk ceļš gāja pāri nogāzēm, kas visas veda lejup vienā virzienā. Vietvietām varēja ielūkoties me­žonīgajās, sārti vizmojošās aizās, kas skarbi un kaili va- goja augstieņu muguras un kurās mājoja brieži un pan­teras.

Tad ceļš pēkšņi iegriezās ap ozolu meža stūri, lai ienirtu īstās Tonto aizas dziļumā. Brīnišķā ainava, kura šeit pavērās Tennera skatienam, bija majestātiska savā vientulībā un skarbajā mežonībā. Čalojošā strauta melo­diskā murmināšana modināja viņā dārgas atmiņas. Viņš domāja par saviem draugiem Emsiem, un pūlējās uzminēt, kādus viņš tos atradīs — Neztu un Riču, un arī jaunākos, dvīnīšus.

Viņa priekšā rēgojās zilganā, dziļā aiza, kuras otrā malā kailās klintis vietām bija noaugušas eglēm un ozo­liem. Aiza lejup sašaurinājās — tās sienas, kas vizmoja kā bronza, arvien ciešāk savilkās kopā un izbeidzās tumšā, nepieejamā gravā, kas tika dēvēta par Elles ieleju. Ja suņi bija aizdzinuši lāci vai vilkus līdz turienei, me­dībām' bija beigas, jo dziļajās peļķēs un virpuļojošajās straumēs suņi nevarēja tiem sekot.

Tennera priekā mirdzošo acu priekšā tagad visā savā garumā stiepās Meskalas mugura — visa apgabala aug­stākā augstiene. Starp sidrabainajiem, melnajiem un zaļa­jiem toņiem vizmoja pelēki, rudens nokrāsotās zāles lau­kumi, kuros viņš varēja saskatīt briežus un liellopus. Tās bija ganības, kur Emsu ģimene mēdza ganīt savus nedau­dzos lopus. Bet ja visas šīs govis, ko viņš tur redzēja, bija Emsu īpašums, tad jau viņu lopu bari bija ieprieci­nošā kārtā pavairojušies.

Tenners sāka kāpt lejup, turklāt tas uz laiku pazau­dēja brīnišķīgo ainavu no redzesloka. Tikai kad bija no­iets jau apmēram pusceļš, viņš atkal sasniedza kādu pa­augstinātu vietu, no kurienes tas varēja pārredzēt krāsām bagāto līdzenumu, kas izpletās Meskalas muguras aizsar­dzībā. Kā rotaļlietiņa zem trim sarkaneglēm tur gulēja no baļķiem celts nams; dārza zaļpelēkais četrstūris dziļi iesniedzās labības laukā, kura rugājus plūca zirgi, un žogs, kuru Tenners toreiz' bija palīdzējis Ričam Emsam uzcelt, bija no vietas apaudzis sārtiem vīnogulājiem.

Tas pats prieks par pārnākšanu mājās, kas pildīja veco mednieku, likās, paātrināja arī viņa ēzeļu soļus. Ātri viņi steidzās lejup pa līkumoto ceļu, un drīz vien bija sa­sniegts strauta smilšanais, ozolu apēnotais krasts. Ūdens bija diezgan dziļš, un straujajos viļņos peldēja zīdkoka la­pas. Kepijs pārgāja strautu pa braslu, ļāva vispirms no­dzerties lopiem, tad noņēma platmali, nogūlās uz vēdera un dzēra lieliem malkiem. Cik atspirdzinošs bija šis vē­sais, dzidrais sniegūdens, kas putodams bija gāzies lejup no granīta klintīm; cik ļoti tas atsvaidzināja — sevišķi, ja bija mēnešiem ilgi klejots izkaltušā tuksnesī.

Aiz brasla ceļš gabalu veda gar krastu, tad atkal cēlās mazliet augšup līdz trim sarkaneglēm un sūnām apaugušā baļķu nama. Suņi riedami pieteica Tennera ierašanos — katrā ziņā ne visai laipnā kārtā. Tikai kad bija to pazi­nuši, viņi nomierinājās, un barvedis — liels, brūns suns — pat laipni paluncināja asti. Tad pēkšņi atskanēja skaļas bērnu klaigas — divas mazas meitenītes, gaišajiem ma­tiem plandot, metās pretī nācējam.

«Urā, krusttēvs Kepijs klāt!» viņas kā vienā balsī sauca un tik vētraini apskāva mīļoto draugu, ka tam gan­drīz aizrāvās elpa.

«Ir jau labi, ir jau labi, Meskala un Manzanita! Arī es ļoti priecājos, redzot jūs… Cik lielas jūs izaugušas!»

«Tu jau arī biji tik ilgi prom!» viena no viņām, kuru Tenners noturēja par Meskalu, sacīja.

«Mēs jau bažījāmies, ka tu nemaz vairs nepārnāksi,» Manzanita piebilda.

Ja Kepijs nemaldījās, dvīņu māsām nu jau vajadzēja būt sešus gadus vecām. Viņš vienmēr bija lepojies, ka spēj tās atšķirt un pateikt, kura ir Meskala, un kura — Manzanita, bet šodien viņš nebija gluži pārliecināts par to. Viņas izskatījās pārāk līdzīgas ar savām starojošajām, zilajām acīm, saviem apaļajiem, saulē iedegušajiem vai­giem un pilnīgajām, sārtajām lūpām. Vai tad viņa ska­tiens vairs nebija tik ass kā senāk, vai arī to tikai uz brīdi bija aptumšojis atkalredzēšanās prieks?

«Bet, bērniņi, jums taču bija jāzina, ka es pārnākšu!» viņš pārmetoši sacīja.

«Māte jau vienmēr to teica,» viena atbildēja.

«Un Ričs mūs vienmēr izsmēja un apgalvoja, ka sve­šumā tu nemaz nevarētu izciest aiz ilgām pēc kalniem,» otrā piebilda.

«Tur Ričam varbūt taisnība … Nu, un kā klājas pie jums?»

«Māte vesela un mēs pārējie arī… Neztas nav mājās; viņa aizgāja viesos, bet vēl šodien būs atpakaļ. Nē, kā tā priecāsies! … Un Ričs ar Samu ir medībās.»

«Kas ir Sams?» Kepijs izbrīnā jautāja, jo zināja, ka Ričs parasti mēdza medīt viens.

«Sams Pleifors, kas šopavasar apmetās tur tālāk, augšup pa strautu. Ričs ļoti bieži ir kopā ar viņu, un mēs visi to gluži labi ieredzam. Ak, krusttēv Kepij, un Neztu viņš šausmīgi mīl!»

«Tā, tā. Tas gan nav brīnums … Nu, un vai arī Nezta viņu mīl?»

«Māte saka jā, bet Ričs saka nē,» Meskala atbildēja.

«Un ko Nezta pati saka?» Kepijs apjautājās, nojauz­dams ļaunu.

«Tu taču pazīsti Neztu — viņa nesaka nekā, bet tikai atmet galvu atpakaļ,» Manzanita pārgudri atbildēja.

«Bet viņa mīl Samu!» Meskala svarīgi paziņoja. «Mēs taču pašas redzējām, kā viņa ļāva tam sevi noskūpstīt.»

«Tas bija jau pirms veselas mūžības, Manzija!» otra māsa atbildēja un Kepijs pamanīja, ka tiešām viņas bija sajaucis un Meskalu noturējis par Manzanitu. «Tev jā­zina, krusttēv, ka pašreiz Lijs Tits milzīgi lakstojas ap viņu!»

«Ak, nē — Lijs Tits?» vecais mednieks neticīgi jautāja.

«Jā, zināms!» Meskala nopietni atbildēja. «Taisnību sakot, tas bija noslēpums, bet Ričs viņu reiz pieķēra ar Neztu. Tas nenovedīšot pie laba, viņš toreiz teica un māte sacīja, ka Nezta esot galīgi traka.»

«Tā, tā … Nu, tās nu gan ir jaunas ziņas!» Tenners domīgi piezīmēja, lūkodamies uz namu. «Kur tad mans draugs Toms? To es cerēju satikt pirmo.»

Meskalas zilās acis pildījās asarām, Manzanita no­vērsa seju. Vecajam medniekam kāda salta roka sažņau­dza sirdi, kad Meskala beidzot klusu sacīja:

«Toms miris.»

«Tas taču nav iespējams!» Kepijs šausmās iekliedzās.

«Tomēr … Tas notika jūnijā … Viņš nokrita no klints. Riča un Neztas tieši nebija mājās, tādēļ nevarējām atvest ārstu, un tad viņš nomira.»

«Žēlīgais Dievs! Cik ļoti man žēl viņa!» mednieks uz­traukts iesaucās.

«Mums visiem tas bija briesmīgi sāpīgi, un Ričam tas gandrīz salauza sirdi.»

Šajā acumirklī pa baļķu nama durvīm iznāca abu mazo māte, purinādama miltu putekļus no savām spēcī­gajām, iedegušajām rokām. Viņa vēl nebija pilnus četrdes­mit gadus veca, un izskatījās ļoti glīta ar saviem gaiša­jiem matiem; tā bija liela, stipra, īsta ienācēja sieviete, kuru pēdējais Tonto karš bija padarījis par atraitni.

«Tas taču krusttēvs Kepijs!» viņa iepriecināta iesau­cās. «Es jau visu laiku brīnījos, ar ko dvīnīši tur tik ilgi pļāpā … Labdien, vecais zēn — jūs esat mums tikpat mīļš viesis kā pavasara puķes!»

«Liels paldies, Emsa kundze! Cik labi jūs izskatāties!» Kepijs atbildēja, kratīdams tās roku. «Es vienmēr priecā­jos, kad esmu atkal šeit — cilvēks taču vismaz zina, kur ir viņa vieta … Šī lieta ar Tomu man šausmīgi ķeras pie sirds.»

«Mums nebūtu bijis tik briesmīgi, ja viņš tūlīt būtu bijis beigts,» viņa skumji atbildēja. «Bet visšausmīgākā ir apziņa, ka viņš varbūt būtu izdzīvojis, ja mēs būtu va­rējuši atvest ārstu.»

«Jā, jā . .. Bet nu es labāk iešu tālāk. Es šo to atvedu jums visiem; to atstāšu šeit, ātri aiziešu uz savu būdu un, kad būšu nokrāvis saiņus, atkal atnākšu.»

«Tad paēdiet kopā ar mums vakariņas. Līdz tam lai­kam Ričs jau būs atpakaļ, varbūt arī Nezta.»

«Par šīm vakariņām es jau sen kopš priecājos!» Ke­pijs atbildēja, noņēma vienam ēzelim no muguras kravu un ienesa to priekšnamā. Dvīnītes ilgu un gaidu pilnām acīm sekoja ikvienai viņa kustībai.

«Un nu iegaumē, Meskala!» viņš sacīja, ar pirkstu piedraudēdams vienai no meitenītēm. «Ja tu iedrošinā­sies …»

«Bet es taču esmu Manzija, krusttēv Kepij!» mazā smaidīdama pārtrauca to.

«Tā — tu tā esi?» Tenners šaubīdamies jautāja.

«Redzi, kas no tā iznāk, ja esi tik ilgi projām — nu tu vairs nevari pat atšķirt mūs vienu no otras,» Meskala uz­jautrināta sacīja.

«Nu — gan jau atkal iemācīšos to … Lai nu kā, bet jūs abas nedrīkstat iet pie saiņa un to atvērt, kamēr es nebūšu atnācis atpakaļ!»

«Vai tad tu ilgi būsi projām?» dvīnītes bēdājās.

«Nē — visilgākais vienu stundu. Tātad apsoliet man tik ilgi gaidīt. Es jau kopš sešiem mēnešiem priecājos par brīdi, kad varēšu novērot jūsu sejas, atverot saini.»

«Protams, mēs tev to apsolām — bet par to tev jāpa­steidzas!»

Arī Emsa kundze atzinās, ka tai būs grūti atturēties no kārdinājuma jau iepriekš aplūkot dāvanas, un lūdza viņu nekavēties pārāk ilgi.

«Nē, nē — es būšu atpakaļ pavisam drīz!» Tenners at­bildēja un, uzsaucis ēzeļiem, kas noguruši stāvēja ēnā, devās ceļā.

Klajuma galā līdzenums sašaurinājās līdz šaurai ta­kai, kas zem augstām priedēm, konusveidīgām eglēm un bērziem veda uz mazu līcīti strauta klinšainajā krastā, kur gāzās lejup neliels ūdenskritums. Šeit atradās ieeja kādā dziļā aizā, kur saule ik dienas iespīdēja tikai īsu laiku. Bet līcītim otrā pusē izpletās maza, vientuļi klusa ieleja, bagātīgi noaugusi skuju kokiem, kuru no visām pu­sēm ieslēdza klintis.

Šeit pacēlās Kepija mazā, no netēstiem baļķiem celtā būdiņa, kurai viņš tagad tuvojās ar dziļas pateicības sa­jūtu.

«Dievs zina — esmu sirsnīgi priecīgs, ka atkal redzu tevi!» viņš skaļi apsveica to, it kā mazajam namiņam būtu ausis un tas varētu dzirdēt. Pirms trim gadiem viņš viens pats bija to uzcēlis un vienīgi Ričs Emss viņam bija rei­zēm piepalīdzējis.

Atbrīvojis ēzeļus no smagajām nastām, viņš uzkāra tiem kaklā siksnas ar zvaniņiem, viegli uzsita ar roku ik­vienam un līksmi sacīja:

«Nu, ejiet nu, garaušu banda un jūtieties kā mājās! Jūs esat godīgi nopelnījuši pamatīgu atpūtu!»

Būdas durvis stāvēja pusvirus. Kad Kepijs pārsteigts atgrūda tās vaļā, viņam iesitās nāsīs dīvaina, plēsīga zvēra smaka. Vai tad pirms aiziešanas viņš šeit bija at­stājis svaigu lāčādu, vai varbūt Ričs Emss viņa prom­būtnē bija kādu ienesis?

Viņš palūkojās visapkārt, tomēr ne pie sienām, ne arī uz grīdas nebija redzama neviena āda. Taču viņš ievēroja, ka priežu zaru un skuju kaudzē, kuru tas izmantoja gu­ļasvietai, bija radies dziļš iespiedums. Acīmredzot, šeit bija mitinājies ļoti brašs lācis, jo grīdas putekļos bija skaidri saskatāmas lāča pēdas. Tās liecināja, ka zvēram kreisajai pakaļkājai trūcis vairāku nagu. Nu Kepijs zi­nāja, kas noticis: lācis, kurš bija apmeklējis viņa būdu, pirms kāda laika bija iekritis kādā viņa izliktā slazdā; to zvērs gan bija salauzis, bet pie tam pazaudējis daļu no kājas.

«Kāds nekaunīgs puisis!» vecais mednieks sevī nomur­mināja. «Laikam grib vēl izsmiet mani, jo esmu ar mieru derēt — viņš zinājis, ka šī ir mana būda … Brīnos, kā Ričs vēl nav to nošāvis.»

Kepijs ātri izslaucīja būdu un sanesa tajā savus sai­ņus. Vienu no tiem viņš tūlīt atraisīja, izņēma no tā la­ternu, sērkociņus, virtuves traukus un darbarīkus un no­lika to visu vietā. Tad viņš atritināja savas segas un iz­klāja tās pār guļasvietu, to iepriekš savedis kārtībā.

«Uguns man šovakar droši vien vairs nebūs vaja­dzīga — tomēr ir labāk, ja nolieku visu nepieciešamo pie rokas,» viņš sevī sprieda. Bet aplūkojot malkas krājumu, viņš redzēja, ka bija palicis pavisam maz sauso pagaļu, kuras tas bija saskaldījis pagājušā ziemā. Acīmredzot, Ričs Emss savos vientuļajos medību gājienos bieži bija izmantojis viņa būdu naktsmītnei un malku sadedzinājis.

Kepijs jau gribēja doties atpakaļ pie Emsiem, kad tam pēkšņi iekrita prātā, ka viņa āriene patiesībā taču izskatās visai nepieklājīga, un ka sevišķi Neztai viņš tāds nevar rādīties. Tādēļ viņš pasteidzās novērst šo ļaunumu — no­mazgājās, noskuva bārdu un apģērba gluži jaunu, spilgti krāsainu flaneļa kreklu, kuru viņš īpaši bija nopircis, lai imponētu Neztai, jo zināja, ka tai ļoti patīk šādas krāsas. Tad viņš apmierināts devās ceļā.

Vingri viņš soļoja zem kokiem, starp kuriem dzintar- krāsas gaismā smags un nekustīgs stāvēja gaiss. Viņu pārņēma apskaidrota līksmība. Zināms, viņš bija kļuvis vecs, bet šeit, Tonto, viņš juta atgriežamies sevī jaunību. Vientulība, kas valdīja visapkārt augstienēs un ielejās, medījumu pēdas ceļa putekļos, strauta čaloņa, priežu un egļu brīnišķīgā asā sveķu smarža, pat krūmāji, kritušās lapas, nobirušās skujas, meža sūnu paklājs un kailās klin­tis — tas viss ik uz soļa liecināja viņam, ka viņš ir atkal mājās, tajā apvidū, kuru tas mīlēja vairāk kā visus citus.

«Vislabāk būtu, ja es vispār vairs neietu prom no še­jienes, protams, kamēr Emsi paliek šeit!» viņš domīgi no­murmināja sevī. «Savu ziemas ieguvumu es jau taču tik­pat esmu nodomājis nosūtīt pārdošanai pa pastu.»

Visu Tonto aizu tagad pildīja saules sārtā gaisma, kas pašreiz nogrima aiz Meskalas muguras un raidīja savus pēdējos, slīpos starus ielejā. Kepijs nosēdās strauta krastā uz koka stumbra, kur tas jau dažu labu reizi bija atpū­ties un sajūsmināts vēroja gaismas rotaļu uz kokiem un ūdenī. Zelts drīz vien nozuda no tiem — kā steidzīga mā- koņēna, kā acumirkļa sapnis par mīlu un laimi. Gaiss sāķa kļūt manāmi vēss. Meža pīles spurkšēdamas, spār­niem plivinot, nolaidās strautā. No kāda klajuma, aizdo­mīgi ošņādams gaisu, iznāca stiprs, jau zilpelēkā rudens tērpā ieģērbies buks. Kaut kur virs galvas vecs meža gai­lis iekliedzās, aicinādams savu tautu naktsdusā.

Tennera sapņainos vērojumus pēkšņi pārtrauca zirgu pakavu troksnis. Parādījās divi jātnieki. Viens no tiem bija Ričs Emss, kas jau notālēm līksmi māja viņam ar roku. Viņiem tuvojoties, Kepijs piecēlās, lai varētu labāk saskatīt, jo redzēt Riču Emsu seglos tiešām bija vērts. Kad tas beidzot nolēca no zirga un viegliem soļiem nāca tuvāk, vecajam medniekam sirds kļuva gluži silta.

«Nu, tātad,x dēliņ!» viņš iesaucās. «Te nu es būtu atkal reiz … Milzīgi priecājos tevi redzēt!»

Viņš satvēra roku, ko Ričs tam sniedza pretī un cieši paspieda to.

«Man iet tieši tāpat, mīļais puisi!» Ričs Emss stieptā balsī atbildēja. Viņa mierīgā, gausā valoda nemaz īsti ne­saskanēja ar priecīgo smaidu, kas atplaiksnīja tā sejā.

Pa to laiku arī otrais jātnieks bija piejājis un nokāpis no zirga. Tas bija apmēram tikpat liels kā Emss, bet maz­liet tūjīgs un vairākus gadus vecāks kā pēdējais. Viņa seja bija neglīta, sevišķi tā pārāk lielais deguns, bet viņam bija simpātisks smaids un atklātas, pelēkas acis. Viņš bija ģērbies parastajā kolonistu uzvalkā, kas līdzās Emsa bārkstainajam, briežādas tērpam atstāja mazliet lempīgu iespaidu.

«Sam, šis vīrs ir mans vecais medību biedrs Kepijs Tenners,» Ričs iepazīstināja. «Mans draugs Sams Plei- fords!»

«Labdien!» Sams laipni smaidīdams apsveica veco mednieku. «Esmu dzirdējis jau daudz laba par jums.»

«Priecājos. Riča draugs ir arī mans draugs,» Kepijs sirsnīgi atbildēja. «Jūs esat jauns mūsu apvidū?»

«Jā, esmu šeit tikai kopš pagājušā aprīļa.»

«Vai esat apmeties šeit uz dzīvi?»

«Vismaz mēģinu to darīt, bet Emsu dvīņi neļauj man nopietni nodoties darbam.»

«Kā tā? Ko tad tie abi krupji jums dara?»

Abi jaunekļi sāka skaļi smieties un Ričs iegrūda dūri Samam sānos.

«Bet, Kepij!» viņš atbildēja. «Runa taču nav par Man- ziju un Meskalu!»

«Ak tā? Tātad par Neztu un tevi? Es vienmēr aizmir­stu, ka arī jūs esat dvīņi, kaut jūs tiešām izskatāties līdzīgi kā divas olas.»

«Tikai izskata ziņā Nezta daudz pārāka par mani!»

«Tā? Kur tad īsti tā meitene pazudusi? Esmu gluži slims aiz ilgām pēc viņas.»

«Tur tev viegli izlīdzams,» Ričs atbildēja. «Viņa drīz atjoņos; viņu aizkavēja pie Sneliem. Kopš pagājušās zie­mas Lila Snela un Nezta kļuvušas nešķiramas draudze­nes. Nu, Lila ir gluži kārtīga meitene, un man viņa it labi patīk — tikai velns zina, man tiešām nemaz nav pa prātam, ka Nezta tur tik ilgi paliek un tādēļ es aizjāšu tai pakaļ.»

Sams pagriezās un palūkojās lejup pa teku.

«Tur jau viņa jāj!» viņš sacīja. «Labāk gan būs, ja es pazudīšu un netraucēšu sasveicināšanos.»

Ričs pamāja ar galvu.

«Lūdzu, paņem līdzi arī manu zirgu, Sam,» viņš teica, «un palaid to mūļu ganībās.»

Kepijs gandrīz izskatīja acis.

«Tur kāds jāj gan,» viņš beidzot sacīja, «bet tā taču

nevar būt Nezta — tik smieklīgi lēnām viņa taču nekad nemēdz jāt.»

«Tā tomēr ir viņa, Kepij, bet ar savu vanaga skatu viņa jau ieraudzījusi mani, un grib nogaidīt, kamēr es būšu prom,» Ričs atbildēja. «Kungs Dievs, vecais, cik ļoti es priecājos, ka esi atkal šeit! Es jau sāku bažīties, ka tev būs noticis kas ļauns.»

Ne tikai viņa valoda, bet arī tā acu izteiksme liecināja, ka pēdējā pusgada laikā Ričs Emss bija kļuvis nopietnāks un solīdāks.

«Vai tev bijušas kādas raizes?» Kepijs jautāja.

«Ir gan!»

«Arī bez Toma nāves?»

«Protams.»

«Un par ko?»

«Par Neztu — un lielas … Pastāstīšu citreiz, kad būs vairāk laika. Pagaidām labāk iešu, lai vari vienatnē ap­sveikt Neztu.»

Starp koku zaļumu kļuva redzams sarkanbrūns ponijs, kura seglos sakņupusi, kailu galvu sēdēja jauna meitene. Tikai tuvojoties priedei, pret kuras stumbru bija atbalstī­jies vecais mednieks, viņa iztrūkusies izslējās. īgnums iz­zuda no viņas sejas, priecīga pārsteiguma smaids atplaik- snīja tās sārtajās lūpās. Viņa izlēca no segliem un stei­dzās tam klāt.

«Kepij Tenner!» viņa iesaucās. «Tātad tu biji tas, ar kuru Ričs šeit sarunājās?»

«Jā, tas biju es, Nezta, — ja vien tu esi Nezta?» vecais atbildēja.

«Protams, es tā esmu, Kepij! Vai tad esmu tik ļoti pār­vērtusies?»

Viņas zilās, starojošās acis, kādas bija visai Emsu ģi­menei, likās, vairījās no viņa skata.

Jā, viņa bija ļoti pārvērtusies. Pirms sešiem mēnešiem tā vēl bija trausla, bāla, jauna meitene, un nu tā bija sieviete; bija kļuvusi kā roze ielejā. Kepijs sajūsmināts aplūkoja viņu no galvas līdz kājām. Nekad vēl viņš ne­bija redzējis to tik apburoši ģērbušos. Kuplos, skaistos matus, kas bija tik gaiši, ka mirdzēja kā sudrabs, viņa nēsāja pāršķirtus gludās pieres vidū. Debeszilās acis zem smalki veidotajām uzacīm kvēloja, bet klīda visapkārt un vairījās uzlūkot veco draugu. Ikvienam cilvēkam, kas kaut reizi bija redzējis Riču Emsu, vajadzēja uzreiz atzīt,ka Nezta ir viņa dvīņu māsa, kaut tās sejas vaibsti, pro­tams, bija daudz maigāki un sievišķīgāki.

«Jā, meitenīt, pārvērtusies tu tiešām esi!» mednieks beidzot sacīja. «Liela esi izaugusi un kjuvusi īsta skais­tule … Patiesi, Nezta, — tu esi visbrīnišķīgākais, kas vien atrodams Tonto apgabalā.»

«Tātad tu neesi pārvērties, Kepij!» viņa iesaucās, pēk­šņi atkal kļūdama līksma. Un tad viņa noskūpstīja to — ne vairs tik nepiespiesti kā senāk, bet mazliet bikli un mulsi, tomēr sirsnīgi.

«Ak, es tik ļoti priecājos, ka esi atkal šeit! Jau vairā­kas nedēļas es ik dienas domāju: nez', vai šodien viņš pārnāks?»

Viņa iekārās tam elkonī un tā viņi soļoja uz nama pusi, kamēr viņas zirgs sekoja tiem.

«Kepij, nekad vēl visā mūžā patiess draugs man nav bijis tik vajadzīgs kā tagad,» viņa pēkšņi nopietni sacīja.

«Nu — nu, bērniņ, tu jau runā tā, it kā tev neviena nebūtu.» Tenners pārmetoši atbildēja.

«Man jau arī nav neviena drauga — izņemot tevi, pro­tams.»

«Nu, tādēļ … Es gan nezinu, ap ko lieta grozās, bet tu vari pilnīgi man uzticēties.»

«Redzi, Kepij, ar to es nebūt negribu teikt, ka neviens neinteresētos par mani; taisni otrādi — Ričs un Sams Pleifords un … vēl citi interesējas par mani vairāk, nekā tas man būtu patīkami. Bet viņi visi cenšas pakļaut mani savam iespaidam, vadīt mani pēc savas gribas; viņi nevar iejusties manā stāvoklī, un tādēļ arī nespēj man palīdzēt. Un palīdzība man tik nepieciešama — jo es esmu visšaus­mīgākās spailēs, kādās jauna meitene jebkad var nokļūt; esmu iekritusi tieši slazdā. Vai atceries, kā tu reiz paņēmi mani līdzi medībās, un kā mēs atradām mazu bebri, kam pakaļkāja bija iesprūdusi slazdā? Tieši tāpat klājas arī man.»

«Tas jau izklausās bīstami, bet man šķiet, ka tik ļauna tā lieta nebūs.» Kepijs smiedamies atbildēja, tomēr viņa smiekli skanēja mazliet māksloti.

Pa to laiku viņi jau bija sasnieguši trīs lielās sarkan- egles, zem kurām atradās nams un Nezta pagriezās atpa­kaļ, lai noņemtu savam ponijam seglus. Sams Pleifords, kas laikam bija viņu gaidījis, iznāca no nama.

«Vai drīkstu jums palīdzēt, Nezta?» viņš jautāja.

«Ļoti pateicos, Pleiforda kungs,» viņa zobodamās at­bildēja. «To es tikpat labi varu izdarīt arī pati — arī pie Sneliem man neviens nepalīdzēja.»

Meskala un Manzanita pieskrēja un tikko neapgāza Tenneru. Viņas gavilēdamas sauca:

«Ziemsvētku vecītis atnācis!»

«Nē, sirsniņas, tas nāks tikai Ziemsvētkos,» mednieks atbildēja, ar pūlēm atbrīvodamies no viņu skāvieniem.

«Kad tu atraisīsi saini, krusttēv?» Manzanita apjau­tājās.

«Nu — varbūt pēc vakariņām.»

«Bet es taču nevaru ēst, kamēr neesmu redzējusi savas dāvanas,» Meskala traģiskā balsī paziņoja.

«Un ja atraisīšu saini pirms vakariņām, tu gribēsi ēst konfektes vien!» Tenners atbildēja.

«Konfektes?» Manzanita gavilēdama iesaucās. «Pro­tams, neviens nevar ēst brieža gaļu un pupas, ja ir kon­fektes!»

Arī viņas māsiņai, domājot par reto gardumu, jau sie­kalas saskrēja mutē.

«Nu, tad mums jāliek šis jautājums nobalsošanai,» vecais līksmi piezīmēja. «Meskala un Manzija grib, lai dāvanas izdalu tūlīt — ko jūs par to sakāt, Emsa kundze?»

«Vakariņas gan vēl nav gluži gatavas,» viņa atbildēja, pamirkšķinādama acīm.

«Un kā tu domā, Nezta?»

«Es? Par ko?» viņa jautāja, Samam Pleifordam par lielām bēdām pati ienesdama seglus priekšnamā un uz­kārdama tos parastajā vietā.

«Kad lai atveru saini? Es taču atvedu jums visiem ve­selu kaudzi dāvanu.»

«Pats par sevi saprotams, ka tūlīt!» viņa iesaucās, sta­rodama priekā.

«Un kā jūs domājat, Pleiforda kungs?»

«Tā kā jūs laipni atļaujiet izteikt arī manas domas,» viņš glaimots atbildēja, «mans uzskats ir: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi.»

«He, Rič, — nu tava kārta!» mednieks turpināja.

«Es, protams, pieņemu, ka tu piešķīri man izšķirošo vārdu?» Ričs mākslotā vienaldzībā jautāja.

«Labprāt, jo tu man šajā namā šķieti vienīgā gaišā galva.»

«Tad atraisi saini tikai pēc tam, kad Nezta un mazās jau būs apgūlušās.»

Pret to visas trīs meitenes skaļi protestēja un vienbal­sīgi paziņoja, ka tādā gadījumā gulēt nemaz neiešot.

«Nu, tad mums būs jāizvēlas vidējais ceļš,» Tenners beidzot smiedamies izlēma. «Tātad, izrāde sāksies tūlīt pēc vakariņām!»

«Man.šķiet, nu mēs varam iet namā,» Ričs teica. «No­vembrī laiks kļūst jau stipri vēss, sevišķi pēc saulesrieta.»

Dzīvojamā istaba, kas aizņēma visu nama platumu un apmēram pusi no tā garuma, ar sprēgājošo uguni lielajā, atklātajā kamīnā, atstāja ļoti patīkamu un mājīgu iespaidu. Tā izpildīja arī ēdamistabas vietu un divas gul­tas, kas stāvēja kaktā, liecināja, ka šeit tiek arī gulēts. Durvis līdzās kamīnam veda nelielā virtuvē, kas tikai ne­sen bija piebūvēta. Bez tam namā bija vēl divas istabas, kurām tomēr nebija tiešas satiksmes ar šo telpu. Ričs Emss mīlēja atklātus kamīnus, par ko liecināja arī tie trīs, no dzeltenajiem ķieģeļiem mūrētie kamīni, kas ārpusē stiepās visgarām ārsienai.

«Manzija un Meskala, nomazgājieties un sakārtojiet matus!» Emsa kundze no virtuves sauca.

Nezta jau bija nozudusi.

«Nu, kā šeit ir — vai daudz medījumu pēdu?» Tenners ieinteresēts apjautājās Ričam.

«Es katrā ziņā neatceros, ka jebkad būtu tik daudz re­dzējis,» tas apmierināts atbildēja. «Tēvs man reiz stāstīja par tikpat svētītu rudeni, bet tas bija pirms, vismaz, des­mit gadiem — vēl ilgi pirms kara.»

«Tas jau ļoti iepriecinoši… Kādas pēdas tad ir vis­vairāk?»

«Visdažādākās — bebru, nercu, lapsu. Ja tu noķertu visus, kas tur mudž, tu varētu viens pats apgādāt visas Amerikas kažokādu tirgotavas. Kādas pašlaik ir cenas?»

«Ļoti augstas… Nu, tad jau mēs šo to nopelnīsim — jo vairāk tādēļ, ka rudens šogad solās būt ļoti garš.»

«Katrā ziņā; līdz šim pat vēl nav bijis sniega, atskai­tot pašās augstākajās vietās. Lāču, briežu un meža gaiļu tik daudz, ka jājot gandrīz jāmin tiem virsū.»

«Tad jau zvēriem šeit barības vajag būt papilnam, jo citādi tie taču būtu izvēlējušies citu vietu?»

«Tas jau ir vislieliskākais, Kepij! Ar zīlēm mežā no­sēta visa zeme; ogu bez gala — arī meža vīnogu, un priežu un pīniju čiekuru pietiek gadiem; šogad mums bieži lija … Un cik daudz medus — to tu nevari iedomāties! Varu de­rēt, ka zinu vismaz simts koku ar bitēm! Bet mēs gaidī­jām tevi, jo zinām, cik kārs tu esi uz saldumiem.»

«Ha, ha, ha — it kā arī tu nebūtu tāds pats kārum­nieks! Un kā ar jums, Pleiforda kungs, vai jums garšo mūsu Tonto medus?»

«Es? Taisnību sakot, es esmu tikpat kārs uz medu kā lācis!»

«Nu, par to man prieks … Katrā ziņā tās ir ļoti labas vēstis, ko tu tur stāsti. Jūs abi šoziem taču medīsiet kopā ar mani?»

«Un kā vēl!» Ričs apstiprināja.

«Ar vislielāko prieku!» Pleifords piebilda. «Ar saviem darbiem es jau esmu galā — pat malkas krājums man jau sagādāts visai ziemai.»

Māte iesauca Riču virtuvē.

«Nāc, zēn, ienes ēdienu, citādi es pusi izliešu zemē.»

Ričs pietrūkās kājās un vairākas reizes skraidīja ar kūpošām bļodām turp un šurp starp virtuvi un istabu, tur­klāt ikreiz pameta Kepijam Tenneram ar acīm, vērsdams tā uzmanību uz Neztu, kas tagad, pārģērbusies baltā tērpā, izskatījās apburoša, bet mazliet izklaidīga. Sams Pleifords nenovērsa no viņas skatienu, kurā bija lasāma dievināšana.

«Kepij, jūs sēdieties savā vecajā krēslā!» Emsa kundze sacīja, ar laipnu smaidu aicinādama viņu sēsties sev līdzās. Tad norisinājās nikna cīņa starp abām dvīnītēm, kas kā viesulis iedrāzās istabā un gribēja katrā ziņā iegūt sev vietu līdzās Tenneram. Kā pēdējā pie galda apsēdās Nezta, acīmredzot, ne visai sajūsmināta par Pleiforda klāt­būtni.

Mēmā rotaļa starp šiem abiem, kas sākumā bija med­nieku tikai uzjautrinājusi, pamazām sāka modināt viņā ziņkāri un nemieru. Neztai nekad vēl nebija bijis neviena pielūdzēja, kas būtu sagājies ar tās ģimeni. Tonto apga­balā meitenes sešpadsmit gadu vecumā parasti jau bija apprecējušās, vai vismaz saderinājušās — turpretī Nezta Emsa, neraugoties uz saviem astoņpadsmit gadiem, vēl bija brīva un, cik Kepijam bija zināms, arī iekšēji vēl ne­bija saistīta. Šajā ziņā viņš tagad gan bija mazliet nesa­prašanā, jo viņa bija dīvainā kārtā pārvērtusies un tas darīja to vēl pievilcīgāku.

Pie galda netika runāts. Visi — arī vecais mednieks — veltīja visu uzmanību tikai ēdieniem, kas šoreiz tika no­tiesāti apbrīnojami ātri. Kad galds bija novākts, tika

ienesta arī virtuves spuldze, lai būtu vairāk gaismas. Ričs iemeta kamīnā vēl dažas pagales malkas.

«Tā, un nu sēdieties visi atkal pie galda — Ziemsvētku vecītis tūlīt ieradīsies!» Tenners sacīja un, dvīnīšu gaviļu pavadīts, izgāja priekšnamā, atstādams durvis vaļā.

Uz šo acumirkli viņš jau tik ilgi bija priecājies. Lai iespaids būtu pārsteidzošāks, viņš gribēja ienest visus saiņus un vīstoklīšus reizē. Tomēr viņš nebija apsvēris, ka visas šīs daudzās mantas vaļējā veidā būs daudz grū­tāk panesamas, nekā sasietas vienā aizsainī. Viņš nevien grīļojās zem dāvanu smaguma, bet kāpjot pāri slieksnim, pat paklupa un zaudēja līdzsvaru.

«Visi deviņi!» Ričs Emss smiedamies iesaucās, jo Ke­pijs ar visām dāvanām tik smagi nogāzās uz grīdas, ka viss nams notrīcēja.

2

Mirkli vēlāk viss atkal bija kārtībā un Kepijs Tenners laimē starodams, varēja novērot, kādu prieku tas bija sa­gādājis visiem ģimenes locekļiem. Ne velti viņš jau iepriekš bija iegaumējis, kas ikvienam visvairāk vaja­dzīgs un pēc kā tas jau sen ilgojies.

Sākumā Meskala un Manzanita bija gluži mēmas. Emsa kundzei bija asaras acīs, un viņa kā nemaņā uzlū­koja Tenneru. Nezta bija pavisam samulsusi par vecā drauga devīgumu, un pie katra vīstoklīša atraisīšanas, iegavilējās. Viņas pēdējā dāvana bija liela, plakana kar­tona kārba, kas tālajā ceļā bija mazliet cietusi, bet kuras saturs, par laimi, tomēr bija palicis nebojāts. Izvēloties rotas un greznumlietas, Tenners Preskotā bija aicinājis palīgā kādu veiklu, jaunu meiteni — to viņš tomēr ar gudru ziņu noklusēja. Tieši otrādi — viņš smaidīdams iz­likās, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka viņam šādās lietās ir plaši piedzīvojumi un apbrīnojama gaume. Nezta bija tā aizkustināta, ka pirmajā mirklī nespēja iz­runāt ne vārda. Sajūsmināta viņa apvija rokas Tennera kaklam un šī mēmā pateicība vecajam medniekam bija vislabākais atalgojums. Beidzot viņa sāka raudāt un ar visām dāvanām aizskrēja uz savu istabu.

Ričs Emss sēdēja uz sola un lūkojās uz grīdu, kur tas kārtīgā rindā bija sakrāvis savas dāvanas: 44. kalibra Vinčestera šauteni, visjaunākā parauga Kolta revolveri,

veselu kaudzi kārbiņu ar patronām abiem ieročiem, med­nieku nazi un rokas cirvi, pāri brīnišķīgu, apsudrabotu, meksikāņu piešu, melnas ādas patronjostu ar sudraba sprādzēm un revolvera maksti, kuru rotāja liels sudraba burts «E».

«Tu, neiespējamais izšķērdētāji» Ričs beidzot sacīja, mulsi rīdams kaut ko, kas šķita iespiedies tam kaklā. «Tu esi mūsu dēj izdevis visu savu peļņu!»

«Ak, nebūt!» Tenners vairīdamies atbildēja. «Arī pats sev es nopirku jaunu apbruņojumu, iegādājos vēl divus ēzeļus, pāri seglu un veselu kaudzi pārtikas produktu.»

«Kādēļ tad tu vismaz nenogaidīji ar visiem šiem jauku­miem līdz Ziemsvētkiem?» Emss jautāja.

Tenneram bija jāiekož mēlē, lai neizpļāpātu, ka Ziem­svētku dāvanām viņa būdā glabājas vēl otrs, vismaz tik­pat liels sainis. Viņš pasteidzās atbildēt:

«Tavs draugs pirmīt ļoti pareizi izteicās: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi!»

«Ko tu par to saki, Sam, ka viņš mūs tā izlutina?» Ričs pievērsās Pleifordam.

«Ja man būtu miljons, es labprāt atdotu to, lai vēlreiz redzētu Neztu priecīgu, kāda tā pirmīt bija!» Sams sajūs­mināts atbildēja.

«Arī es to darītu … Nabaga meitene tik maz redz no dzīves.»

«Nu, kungi, es nu atkal sākšu kāpt mājup!» Tenners sacīja. «Esmu pamatīgi noguris, un arī savu prieku esmu piedzīvojis.»

«Kā — tu gribi aiziet, pirms mēs vēl esam paguvuši tev pateikties?» Ričs gluži nelaimīgs jautāja.

«Ir jau labi, puisīt, manu daļu pateicības jau esmu pie­dzinis!» Tenners smiedamies atbildēja.

Ričs cieši spieda vecajam medniekam roku.

«Tu jau zini, kā es to domāju, Kep!» viņš sirsnīgi teica.

Novēlējis draugiem labu nakti, Tenners devās ceļā. Viņš bija cerējis, ka Nezta ārā to sagaidīs, bet viņa ne­rādījās. Bez šaubām, viņa bija vēl vairāk saviļņota kā Ričs. Cik dīvaini viņa bija iekliegušies! Tas, ka viņš ne­spēja saprast Neztas dīvaino izturēšanos, nevarēja mazi­nāt viņa prieku par to, ka bija uzdāvinājis viņai tieši tā­das lietas, pēc kurām viņa jau sen bija ilgojusies. Neztas, tāpat kā visas Emsu ģimenes liktenis, nebija viegls, kaut arī dzīve, vismaz pēc Riča domām, nekur nevarēja būt jaukāka kā šeit, Tonto apgabalā. Viņas tēvs bija dzimis krietnā ģimenē, vienā no dienvidu pilsētām, droši vien Teksasā, un kādreiz bija redzējis arī labākas dienas. Ten­ners bija pārliecināts, ka Emss dienvidos bijis iejaukts kādā asiņainā dēkā, un tādēļ izceļojis. Tomēr viņam ne­bija izdevies izbēgt savam liktenim, jo viņš, kaut nebija personīgi piedalījies slavenajā Tonto karā, tomēr bija kri­tis tam par upuri. Viņa noslepkavošana tika saistīta sa­karā ar Titu ģimeni, kaut šīs baumas — tāpat kā daudzas citas šajā tuksnešainajā apvidū — nekad nebija apstipri­nājušās.

Mednieks domās iegrimis soļoja vēsajā naktī. Skarbais vējš lika tam ciešāk aizpogāt svārkus. Pie melnzilajām debesīm dzidri mirdzēja zvaigznes, strauts klusu murmi­nādams tecēja starp saviem klinšainajiem krastiem; Kri­tušā Zirga pakalna virsotnē bars vilku izgāja medībās.

Jo ilgāk Tenners domāja par saviem draugiem, jo vai­rāk viņš juta, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Kas viņu vienmēr bija visciešāk saistījis pie Emsu ģimenes — tā bija Emsu ģimenes sirsnīgā mīlestība, kādu tie juta viens pret otru. Vai varbūt mazā Toma nāve un Neztas pielū­dzēja iejaukšanās tagad bija kaut ko izmainījusi?

Viņš bija spiests pārtraukt šīs pārdomas, jo ceļš pāri klintīm bija tik tumšs, ka Kepijam, sevišķi vēl pēc pus­gada ilgas prombūtnes, bija jāiet ļoti lēnām un uzmanīgi. Beidzot viņš tomēr sasniedza savu būdu un, neiededzis pat uguni, apgūlās.

Ilgi viņš nespēja aizmigt, kas parasti nekad negadījās. Viņš dzirdēja, kā egles, kas nokarājās pār viņa būdu, si­tās pret tās jumtu. Vējš žēli gaudoja klinšu iedobumos, saviem vaidiem modinādams Tennera nomāktajā sirdī īsti rudenīgas sajūtas …

Pretēji paradumam, viņš atmodās diezgan vēlu, un kad viņš ar spaini devās uz tuvējo avotu, zālē mirdzēja sarma, kamēr^ielejas rietumu malu jau zeltīja saules stari. Mazo peļķi zem burbuļojošā avota sedza plāna ledus kārta un zemē bija redzamas zvēru pēdas. Ejot atpakaļ uz būdu, Tenners dzirdēja ielejā rībam skarbus, ne visai skaļus šā­vienus. Acīmredzot, tur Ričs Emss izmēģināja savu jauno šauteni. Kepijs gaidīja, ka Ričs drīz atnāks pie viņa; to­mēr viņš jau bija pagatavojis un paēdis azaidu, nomaz­gājis un novietojis plauktā traukus un pašreiz sācis iz­kravāt atvestos pārtikas krājumus, kad beidzot izdzirda vieglos, pazīstamos soļus.

Emss ienāca, pilns jaunības un dzīvesprieka, tomēr šo­rīt tas nelikās visai līksms.

«Labdien, Kep! Nu, lūdzu — aplūko to» viņš iesaucās, turēdams tam pie deguna savu veco sombrero.

Tenners redzēja platmales dibenā trīs ložu caurumus.

«Ļoti labi — ja vien neesi šāvis no pārāk maza attā­luma.»

«Smieklīgi tuvu — vislielākais piecdesmit pēdu.»

«Nu, tā kaut ko!» Tenners novilka.

Nolicis platmali uz galda, viņš uzspieda uz caurumiem sudraba dolāra gabalu, kas pilnīgi nosedza visus trīs cau­rumus.

«Ja tu būtu šāvis no simts soļu liela attāluma — es teiktu: pavisam lieliski!»

«Tādā attālumā es no šautenes nevaru trāpīt pat šķūņa durvīs,» Ričs smiedamies atbildēja. «Es dažas reizes pa­mēģināju, bet vai nu esmu aizmirsis šaut, vai arī šautene ņem par augstu — kam es drīzāk ticu. Šos te caurumus es izšāvu platmalei ar manu jauno Koltu. Tie bija pirmie trīs šāvieni un es turklāt domāju par Liju Titu.»

«Bet, Rič, kā tu vari tā runāt!» Tenners pārmetoši sacīja. «Tava šaušana bijusi brīnišķīga, bet tava valoda jo ļaunāka.»

«Protams, tā ir, mans labais Kep, bet tur nekas nav līdzams: pēdējā laikā man pastāvīgi jādomā par Liju.»

«Muļķības — kāda daļa tev gar viņu? Neinteresējies ne par viņu, ne arī par pārējiem Titiem … Labāk iemet vēl kādu pagali ugunī un apsēdies!»

Ričs piemeta malku, nolika šauteni kaktā un apsēdās savā iemīļotajā vietā.

«Es šorīt jau saķildojos ar Neztu,» viņš paziņoja.

«Ko tu saki! Saķildojies — par ko tad īsti?»

«Divas reizes es viņu pieķēru, kad tā gribēja aizzag­ties prom, lai pirmā nokļūtu pie tevis.»

«Mans Dievs, tad jau es stāvu starp velnu un dziļo jūru, kā pie mums mēdz teikt,» Tenners nopūtās.

«Ceru, ka velns pēc tavām domām esmu es, un Nezta — dziļā jūra; tad tā lieta var iet… Tu nevari iedo­māties, Kep, cik ļoti es viņu mīlu! Mēs, Emsi, jau esam tādi jocīgi ļaudis — man šķiet, tas tādēļ, ka mūsu ģimenē tik daudz dvīņu. Arī manam tēvam bijis dvīņu brālis, un dvīņu māsu pie mums bijis ļoti daudz, bet nekad nav bijis dvīņu — māsa un brālis, Nezta un es esam pirmie tādi. TādēJ laikam vienmēr, kad viņai gadās kas ļauns, es sajūtu to tik dzīvi, it kā tas būtu atgadījies ar mani. Liekas, it kā garīgi mēs būtu tieši saauguši kopā!»

«Vai tu domā kādu sevišķu gadījumu?» Tenners pie­sardzīgi iejautājās.

«Nē, es runāju tikai vispār … Vai zini, Kep, — lai cik mīļi un labi tas no tevis arī nebija, ka tu apbēri mūs dā­vanām, bet ar Neztas rotām un tērpiem tu gan labāk būtu varējis nogaidīt līdz Ziemsvētkiem!»

«Kādēļ tā, mans zēn?»

«Jau visu vasaru un visu rudeni Nezta bija tik dī­vaina — kaut tikai viņa nesajuktu pavisam!»

«Ah, tu laikam baidies, ka glītajos tērpos viņa vēl drī­zāk varētu atrast sev vīru?»

«Baidos? Taisni otrādi — to es vēlētos!» Ričs uztraukts iesaucās. «Ja tu varbūt arī negribi tam ticēt — nevaru tur nekā līdzēt, bet tā ir … Redzi, šomēnes Šelbijā precas Lila Snela — viņas līgavaini, Helu Bernsu, tu jau lai­kam pazīsti. Es viņu mazliet zinu un, taisnību sakot, ne­esmu visai labās domās par to. Viņš kopā ar Neztu ap­meklēja skolu, un viņa apgalvo, ka tas esot gluži krietns puisis. Varbūt viņai taisnība, bet visļaunākais tas, ka viņš ir Titu radinieks un ļoti sadraudzējies ar Liju. Tātad: Nezta uz šīm kāzām negribēja iet, jo viņai neesot ko ap­ģērbt. Par to es, protams, ļoti priecājos, bet nu tu uzdā­vināji viņai tik apburošu tērpu! Vakar vakarā, kad tu jau biji aizgājis, viņa to bija uzģērbusi un ienāca pie mums istabā. Tev vajadzēja viņu redzēt — aiz prieka viņa bija gluži kā bez prāta un, protams, tagad grib katrā ziņā iet uz kāzām. Diemžēl arī māte viņu atbalsta šajā nodomā.»

«Bet, zēn, Dieva dēj, tur taču nav nekā ļauna!» vecais mednieks atbildēja. «Taisni otrādi — man tas šķiet ļoti labi darīts, un es pat arī pats ieradīšos Selbijā, lai ap­brīnotu Neztu jaunajā tērpā!»

«Liekas, Nezta tevi iespaido tāpat kā krietno Samu!» Ričs īgni atbildēja.

«Un kā tas būtu?»

«Viņa jums galīgi sagroza galvu!»

«Ha, ha, ha! Liekas, tu esi greizsirdīgs par to, ka viņa gribējusi atnākt pie manis agrāk kā tu.»

«Var jau būt… Bet nu. klausies tālāk! Kad Sams Pleifords pagājušajā aprīlī ieradās šeit, viņš ar vislielāko steigu iemīlējās Neztā, turklāt pamatīgi, un arī Nezta viņā. To viņa pati man pateica, jo līdz pat pēdējam lai­kam viņai nebija noslēpumu no manis — varbūt tādēļ, ka zināmā mērā es tai tomēr aizvietoju tēvu. Nu, un tā kā es pats ļoti labi ieredzu Samu un arī māte bija mierā, tad viss šķita kārtībā. Bet jau drīz vien Sams kļuva gluži grūtsirdīgs, turpretī Nezta staigā lepni paceltu galvu. Viņi sāk ķildoties; par ko — Sams man nesaka. Neztai pirmo reizi mūžā rodas noslēpumi no manis. Reiz viņa bijusi Selbijā ballē un pārgulējusi nakti pie Lilas Snelas vecākiem. Sams nebija braucis līdzi, bet skraidīja apkārt kā nopērts suns. Nu, tad bija pēdējais laiks, ka es sāku interesēties par šo lietu. Un nu izrādās, ka Nezta ielai­dušies ar Liju Titu.»

«Tas taču nevar būt!» Tenners uztraukts iesaucās.

«Tomēr! Lai cik neticami tas arī neizklausītos — tā ir patiesība.»

«Nē, tā kaut kas! … Tātad ar Pleifordu viņa izšķīrās?»

«Nebūt — viņa arvien vēl ir oficiāli saderinājusies ar to …' Nu, lūdzu, ko tu domā par šo lietu?»

«Tu teici, Nezta esot ielaidusies ar Liju Titu. Kā tu to domā — cik tālu ielaidusies?»

šis jautājums lika Ričam Emsam redzami satrūkties. Viņš ierāvās sevī un, iespiedis savas stiprās, saulē iede- gušās rokas starp ceļiem, it kā palīdzību meklēdams, lū­kojās ugunī.

«Ja lieta grozītos ap kādu citu meiteni,» viņš lēnām sacīja, «es teiktu, ka viņa vienkārši pazaudējusi prātu, bet Nezta nav kā citas, viņa nepārsteidzas, nemēdz iemī­lēties, nav sentimentāla … Varbūt viņa bija sadusmoju­sies uz Samu, ka tas reiz bija mēģinājis pakļaut viņu sa­vai gribai, — nezinu. Bet, galu galā, tas jau arī nekrīt svarā; katrā ziņā no viņas puses bija netaisni sniegt Li­jām Titam kaut mazo pirkstiņu.»

«Tur tev taisnība!» Tenners nopietni piekrita. «Šis Tits laikam ir glīts puisis?»

«Jā, tas viņš ir, un pie sievietēm viņam milzīga pie­krišana — visas meitenes šeit ir kā trakas uz viņu … Var­būt sākumā Neztas attiecības pret viņu bija gluži nevai­nīgas, bet jau tika tenkots. Sākumā es, protams, nepie­griezu šīm tenkām vērību, bet tad es reiz novēroju tos abus dejojot, un pārliecinājos, ka viņi slepus satiekas pie Sneliem, tad arī man bija jātic. Toreiz es kļuvu gluži slims… Kaut es vismaz varētu saprast Neztu, bet es vienkārši nespēja to saprast; biju tikai sašutis un ar to padarīju lietu vēl ļaunāku.»

«Jā, protams… Šī lieta izskatās visai ļauna, mans nabaga Rič! Bet ar savu galīgo spriedumu es tomēr attu­rēšos, kamēr Nezta nebūs iztēlojusi man šo lietu arī no sava viedokļa.»

«Protams, tā būs vislabāk. Kungs Dievs, Kep, es tik ļoti priecājos, ka tu atkal esi šeit. Nezta tevi mīl — var­būt tev viņa paklausīs … Starp citu, man žēl arī nabaga Sama! Visa Šelbija smejas par viņu; viņš, protams, to zina un tādēļ nerādās tur. Bet viens ir tiesa: viņš izturējās brīnišķīgi! Neviena ļauna vārda viņš neteica Neztai, kaut šī lieta tam sasodīti ķeras pie sirds.»

«To varu iedomāties. Arī man tas ir ļoti sāpīgi. Tais­nību sakot, tas viss tik maz atgādina Neztu — kas tad īsti apsēdis to meiteni?»

«Man šķiet, ka mūsu ģimenē ir ļauna iedzimtība, kas izpaužas šādā Neztas rīcībā. Starp citu, arī es esmu man­tojis savu daļu no tās, kā ar šausmām esmu pārliecinā­jies … Bet vistrakākais tomēr ir tas, ka māte klaji nostā­jas Neztas pusē! Liekas, ka viņa lepojas ar savas meitas panākumiem,, it kā tie atgādinātu viņai pašas jaunību. Protams, es nelabprāt runāju par to, un jau tā esmu tei­cis pārāk daudz.»

«Kā tev šķiet, vai šis Lijs Tits galu galā varbūt tikai lielās?»

«Tas būtu iespējams,» Ričs dzīvi atbildēja, «jo šajā ziņā viņš vienmēr bijis liels, un kādas meitenes labo slavu tas nekad nav pratis cienīt. Bet ja tā arī būtu tikai tukša lielība — man, kā brālim, šī lieta tomēr ir sasodīti nepa­tīkama.»

«Katrā ziņā mums viņa lielībai jādara gals, tāpat kā Neztas vieglprātīgajai rīcībai.»

«Protams, tas mums jādara, vecais zēn!» Ričs atbil­dēja. «Ja mums izdosies vest Neztu pie prāta — lieta ar to būs izbeigta.»

«Tur nevar būt nekāda «ja» — pats par sevi sapro­tams, ka mums tas izdosies! Un vai tevi vēl kaut kas no­spiež?»

«Nē, viss pārējais iet tā, ka labāk nevar pat vēlēties. Mums jau ir vairāk kā divi simti vēršu, tā ka nākošajā gadā mums — Samam un man — būs jāpieņem papild­spēki. Ganības šeit lieliskas, tā kā pat vissausākajā gada laikā lopiem netrūkst barības; no lopu zagļiem mēs gan­drīz nemaz neesam cietuši, — vārdu sakot: dažu gadu laikā mēs varētu kļūt bagāti ļaudis. Ja vien Nezta gri­bētu kļūt prātīga, mēs visi varētu dzīvot jauki, varētu sū­tīt dvīnītes skolā un viss būtu labi.»

«Nu, redzi, tad taču ir arī iepriecinošas ziņas — ja vien meitene nepārvelk krustu visiem mūsu plāniem. Bet tam es neticu, untuma dēļ Nezta taču negribēs sabojāt visas ģimenes nākotni; šajā ziņā es viņu pazīstu pārāk labi. Gan redzēsi: kad es nopietni izrunāšos ar viņu, lieta iegūs pil­nīgi jaunu izskatu!»

«Katrā ziņā tu novēli man no sirds milzīgu smagumu,» Emss pieceldamies sacīja, un viņa drūmā seja mazliet no­skaidrojās. «Nu es iešu. Ja Nezta neatnāk pie tevis — uzmeklē, lūdzu, viņu pats. Un ja tev neizdosies atrunāt viņu no Lilas Snelas kāzām — mēs ķersimies pie šīs lie­tas visi kopīgiem spēkiem.»

«Par to varēsim runāt vēlāk,» Tenners apdomīgi pie­zīmēja.

Pēc tam mednieks ilgu laiku rīkojās pa savu būdu un tās priekšā, ik brīdi palūkodamies, vai nenāk Nezta. Daži no Emsu suņiem gan atskrēja viņu apsveikt un atjaunot veco draudzību, bet Nezta nerādījās. Tennera paļāvība zuda arvien vairāk un vairāk, viņš kļuva ar katru brīdi nemierīgāks, un beidzot apņēmās pats uzmeklēt jauno mei­teni.

Pusdienas saule raidīja ielejā savus siltos starus, ka­mēr augstienēs gaiss likās dzidrs un salts. Gaisā bija jū­tama rudens smarža; ozolu stumbri nogāzēs mirdzēja tē- raudpelēki, it kā tie būtu mitri. Mednieks ejot pa paradu­mam novēroja ikvienu briedi un ikvienu meža gaili. Kādā ēnainā gravā viņš apstājās, lai atpūstos un pārdomātu, tad lēnām soļoja tālāk un beidzot ilgu laiku nosēdēja uz kāda koka stumbra strauta malā, tā kā bija jau diezgan vēla pēcpusdiena, kad tas sasniedza Emsu namu.

Meskala un Manzanita bija slimas, jo bija saēdušās pārāk daudz saldumu.

«Kaut taču es jau agrāk būtu atņēmusi šiem sivēniem konfektes!» Emsa kundze pabeidza savu stāstu.

Meskala gultā locījās vēdersāpēs, kamēr Manzanita kā pierijusies čūska nekustīga gulēja saulītē.

«Patiesi, Kepij, jums nevajadzētu mūs tik ļoti lutināt!» Emsa kundze piezīmēja.

«Ak, ko — reizi vai divas reizes gadā — jums taču jānovēl man šis prieks, jūs mazliet palutināt!» vecais smiedamies sacīja. «Kur tad nozudusi Nezta?»

«Visu priekšpusdienu viņa lēkāja šeit namā kā tau­riņš,» Emsa kundze atbildēja. «Te viņa čivināja kā cīru­lītis, te jau nākamajā mirklī bija atkal noskumusi. Nu viņa ir kaut kur ārā — droši vien atradīsiet to sapņojam zem kāda koka.»

«Kas tad īsti meitenei noticis?»

«Kas viņai lai notiktu? Nekas! Tikai jūs vīrieši neva­rat mūs, sievietes, saprast.»

«Tas var gan būt, bet es vismaz mēģinu to darīt. Arī Ričs un Sams Pleifords cenšas saprast.»

«Tātad Ričs jau runājis ar jums?» viņa skarbi jautāja.

«Jā, zēns mazliet noraizējies Neztas dēļ, un es jūtu, ka viņam ir iemesls bažām.»

«Nav noliedzams, ka viņš un Sams mīl Neztu; tikai, diemžēl viņi nav pietiekami gudri, lai liktu meiteni mierā. Nezta pašreiz pārdzīvo smagu laiku, jo šī ir viņas pirmā mīlestība. Viņa vienkārši pārāk vēlu iesākusi. Kad es biju sešpadsmit gadus veca, man jau bija vesels pusducis aiz muguras!»

«Ak tā — nu es saprotu!» Kepijs sacīja, kaut nesaprata pilnīgi nekā. «Tātad lieta grozās ap mīlas dēku?»

«Protams! Viņa ir iemīlējusies divos jaunos vīriešos, vismaz cik man zināms, — varbūt ka tur ir kas vairāk. Vienā pusē stāv šis Sams Pleifords — krietns, labsirdīgs un smalkjūtīgs, bet tomēr ļoti neglīts zēns; un otrā pusē Lijs Tits — skaists velna puisis, tomēr nekādā ziņā ne labs, un noteikti brutāls attiecībās pret sievietēm. Tad nu es mēģinu pārliecināt Riču un Samu, lai pilnīgi atstāj Neztu mierā. Sams nu pamazām atzinis, ka mans padoms labs, bet Ričs ir stūrgalvīgs, kā jau visi Emsi.»

«Bet mīļā Emsa kundze,» Kepijs ļoti nopietni atbildēja, «ja mēs atstājam Neztu pilnīgi savā vaļā, viegli var no- titkt kaut kas tāds, kas vairs nav labojams.»

«Ak, nieki — tādas lietas varētu gadīties vienīgi tādēļ, ka mēs ik uz soļa uzmācamies viņai! Tādēļ ieteicu arī jums: atstājiet viņu mierā, bet ja runājat ar viņu — pie­krītiet tai, un turklāt krietni nopeliet Liju Titu viņas acīs!»

«Bet, Dieva dēļ, Emsa kundze!» Tenners šausmās pro­testēja.

«Ticiet man, Kepij, tas ir vienīgais pareizais ceļš! Ja nelaimei jānotiek, tā notiks — tur neviens neko nevar līdzēt. Sirds dziļumos Nezta turas pie Sama Pleiforda, tikai pašlaik jaunais Tits apžilbinājis viņai acis, kas īste­nībā viegli saprotams. Galu galā Sams tomēr iegūs viņu, ja vien nebūs muļķis un nekļūs nelga viņas acīs. Viņš paš­reiz jau ir uz īstā ceļa; vienīgi Ričs man vēl sagādā razes. Tas ir tieši tāds pats kā viņa tēvs, vai pat vēl ļaunāk: īsts sava krusttēva Džesa dubultnieks. Ja vien kaut kur Tek- sasā izcēlās ķilda vai šaušanās — Džess Emss četrdesmi­tajos gados piedalījies Teksasas iekarošanā — tātad Ri­čam ķildošanās un cīņas gars ir jau asinīs. Un arī bez visa tā — viņam nav iemesla uzskatīt Titus par pārāk zaļiem!»

«Protams, nē!» Tenners sapīcis drūmi atbildēja.

«Protams, tā ir nelaime, ka Nezta jūt pret Titiem ci­tādi, nekā viņas brālis!»

«Tā jau ir … Nu, tad es atkal sākšu staigāt.»

Tenners atvadījās un, neraugoties uz Emsa kundzes padomu, devās meklēt Neztu. Viņš neatrada to ne kūtīs, ne iežogotajās ganībās, ne arī aizā, kur stāvēja viņa paša būda. Viņš meklēja to visur, bet šeit Meskalas gravās un klintīs viegli būtu varējis noslēpties pat tūkstoš meiteņu. Viņš atgriezās pie strauta un sāka iet gar to augšup. Bei­dzot, kādā pavisam vientuļā vietā, kur ūdens satecēja dziļā, tumšā dīķī, viņš pamanīja mirdzam tās gaišos ma­tus. Viņam bija krietni jākāpj, lai nokļūtu pie tās.

Lai cik vecs Tenners nupat vēl bija juties — Neztas tu­vums to darīja atkal jaunu. Viņa likās tam kā ziedošas jaunības, sievišķīgas piemīlības un traģiskas mīlas iemie­sojums. Apkārtne, kādā viņš to atrada, ar savu mežonīgo romantiku šķita kā radīta viņas skaistuma ierāmējumam. Vecs zīdvīģu koks tālu izpleta savus kailos zarus pār klinti, uz kuras viņa sēdēja; strauta ūdeņi čalodami jo­ņoja pār dzeltenajām klintīm, kas pretējā krastā izveidoja dziļas nišas, starp kurām sārti mirdzēja vīnogulāju lapas.

Zem Neztas zilajām acīm gulēja tumšas ēnas. Viņas sejā bija redzamas asaru pēdas. Kad tā pamanīja Kepiju, viņā pamodās īgnums un prieks, kurus abus tā nespēja noslēpt.

«Labdien, meitenīt!» vecais mednieks maigi sacīja.

Nezta sēdēja, atbalstījusi muguru pret kāda milzīga koka stumbru, uz kopā savāktu priežu skuju kaudzes. Acīmredzot šī bija viņas iemīļotā vieta, kur tā atpūtās ne pirmo reizi. Kepijs nosēdās viņai cieši līdzās un arī atbal­stījās pret koku.

«Kādēļ tu sekoji man?» viņa bez kāda ievada diezgan izaicinoši jautāja.

«Vareni jauki šeit ir,» Kepijs sacīja, izlikdamies ne­dzirdējis viņas jautājumu. «Ja nemaldos, es tevi reiz jau atradu šeit — pirms ilga laika, kad tu vēl biji bērns. Ir jau arī ļoti labvēlīga vietiņa — ziemeļos aizsargāta no vēja, bet dienvidos atklāta saulei.»

Viņš nopūzdamies noņēma sombrero un uzmanīgi pa­vērās Neztā. Viņas sejas izteiksme pamudināja to pagai­dām sekot Emsa kundzes padomam.

«Tātad, ko tu gribi no manis?» viņa ļoti nelaipnā tonī atkārtoja.

«Tevi redzēt, bērniņ! Ja tu nenāci pie manis, man taču vajadzēja nākt pie tevis, vai nav tiesa?» «Kādēļ?»

«Tādēļ, ka es vienmēr priecājos redzēt tevi, meitenīti Un tad: vai domā, ka mana atmiņa ir tik īsa, lai es būtu aizmirsis, ko tu man vakar teici — ka tev esot vajadzīgs draugs?»

«Noteikti tikai tādēļ?»

«Tiešām un patiesi!» Tenners apgalvoja.

«Vai esi jau redzējis Riču?» viņa pietvīkdama jautāja.

«Jā, viņš brīdi pakavējās pie manis būdā.»

«Vai viņš runāja par mani?»

«Protams.»

«Labu vai ļaunu?»

«Pa daļai vienu — pa daļai otru … No visa pa drus­ciņai.»

«Bet visvairāk gan ļauna!» viņa kaisli sacīja.

«To es neesmu teicis, mazā … Tomēr tas, ko Ričs man stāstīja, mani ļoti uztrauc. Nabaga zēns sarunāja trakas lietas — es nemaz netiku pie vārda.»

«Jā, tur jau ir tā nelaime, ka viņš nevar turēt muti!» viņa īgni atbildēja. «Iedomājies — šorīt viņš man teica, ka es esot neprātīgs, izlutināts bērns! Un kad es viņam uz to devu attiecīgu atbildi, viņš sāka lamāties un vairs ne­klausījās manī.»

«Nē — ko tu saki! … Vai zini, lieta vienkārši tāda, ka labais Ričs aizmirst, ka arī tu jau esi pieaugusi.»

«Vai nav tiesa?»

«Protams, tā ir — to es jau vakar ievēroju.»

«Un tu tiešām neesi sekojis man šurp, lai mani rātu un mēģinātu iespaidot pēc Riča prāta?»

«Bet, Nezta, kā gan tev var ienākt prātā tādas do­mas?» Kepijs pārliecinošā balsī iesaucās, izlikdamies pār­steigts. Viņš tomēr neiedrošinājās ielūkoties blakussēdē- tājas brīnišķīgajās, zilajās acīs. Pēc īsa, mulsa klusuma brīža, vina satvēra to aiz rokas un pievilka tuvāk sev klāt.

«Neļaunojies uz mani, Kepij!» viņa satriekta čukstēja. «Īstenībā Ričam taisnība — reizēm es tiešām esmu sā­tans.»

«Ričs ir ļoti kārtīgs zēns — viņam ir tikai viena vājība, un tā galu galā piemīt mums visiem.»

«Un kāda tā būtu, Kepij?»

«Viņš pārāk mīl kādu mazu Tonto meiteni, kurai vārds ir Nezta.»

Viņa skaļi iesmējās, tomēr tās smieklos izskanēja kas grūtsirdīgs.

«Un arī tev piemīt šī vājība, Kepij?»

«Jā, meitenīt, arī es slimoju ar to, turklāt vēl ļoti bīs­tamā mērā.»

Viņa pievirzījās tam pavisam tuvu un atbalstīja galvu uz viņa pleca. Viņš būtu varējis svētīt māti, kas dzemdē­jusi šo brīnišķīgo būtni. Šajā brīdī viņš izjuta vairāk, nekā būtu spējis izteikt veselā dziļu pārdomu stundā. Cik jauka bija šī meitene, kas ilgās un gaidās bija izaugusi par sie­vieti, kas vēl pati nezināja, kas notiek ar viņu, kas ne­droši vēroja pati sevi, reizē atdevīga un tomēr noraidoša līdz skarbumam.

«Ak, Kepij, vakarvakarā es biju tik neizsakāmi lai­mīga! Biju tik pateicīga tev par brīnišķīgajām dāvanām, un vēl vairāk par tavu mīlestību, ko tās man pierādīja. Bet šorīt — šorīt es jau atkal biju noskumusi… ak, tik bezgala noskumusi… Turklāt es līdz neprātam priecā­jos, ka drīkstēšu valkāt šo skaisto tērpu, šīs zeķes un kur­pītes! Kā gan tu varēji to visu tik pareizi izmeklēt — gluži manā gaumē? Protams, nu man jāiet uz Lilas Snelas kā­zām. Sākumā es negribēju iet, bet nu man jāiet — vien­alga, gribu vai negribu.»

«Bet kādēļ gan nē, meitenīt? Zināms, tu iesi; un arī es būšu tur. Pat par simts bebru ādiņām es nepalaistu ga­rām izdevību redzēt tevi jaunajā tērpā.»

«Kādēļ, Kepij?» viņa sapņaini jautāja.

«Tādēļ, ka gribu būt klāt, kad visas Tonto meitenes tevis dēļ kļūs slimas aiz skaudības.»

«Redzi, Kepij, — tu mani saproti, tu esi uzminējis manu vājību … Bet tur vainīgas pašas meitenes, kas vien­mēr nolūkojušās manī pār plecu un izsmējušas mani vien­kāršo tērpu dēļ. Un starp viņām ir kāda, kuru es ienīstu! Uz viņu esmu bijusi greizsirdīga, un patiesībā esmu vēl tagad … Bet ne viņai, ne kādai citai nav tērpa, kas būtu tik skaists, kā manējais! Kad būšu izbaudījusi triumfu, es labprāt palikšu mājās, kā Ričs prasa, un arī… Samu vairs nesāpināšu.»

«Sams? O, tam nebūt nekaitē, ka tu viņu reizēm paķir­cini. Lai viņš tikai redz tevi kopā ar glīto Titu, kas taču piederas tev daudz labāk, nekā šis neglītais, tūļīgais pui­sis, kuram turklāt…»

«Kepij, tu nedrīksti tā runāt par Samu Pleifordu!» Nezta neparasti dedzīgi pārtrauca viņu.

«Atvaino, bērniņ!» Kepijs sacīja, apbrīnojami veikli tē­lodams savu lomu. «Man šķita, ka Samam tavās acīs nav ne vismazākās nozīmes.»

«Tomēr!» viņa atbildēja, dziļi ievilkdama elpu … «Tas jau ir visļaunākais! Taisnību sakot, man vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet vienkārši nespēju to izdarīt.»

Kepijs neiedrošinājās viņu tuvāk iztaujāt, kaut kvēloja ziņkārē. Viņš noteikti cerēja, ka Nezta pati drīz vien uzti­cēs viņam visu. Katrā ziņā lieta bija vēl daudz ļaunāka, nekā Ričs domāja, kaut arī viņa drūmās nojautas jau bija pietiekami ļaunas.

«Tu padarīsi mani atkal pavisam nedrošu, Kepij!» Nezta mirkli klusējusi, turpināja. «Es atnācu šeit, lai cīnī­tos ar savu godkāri, bet kad tu pateici, ka visas Tonto meitenes saslimšot aiz skaudības pret mani — tā atkal sagrāba mani!»

«Nu, tad jau varu tikai priecāties, ka man nejauši ga­dījās nākt šeit garām,» Kepijs ar visgodīgāko sejas izteik­smi meloja. «Citādi es vēl būtu pazaudējis baudījumu — tevi apbrīnot.»

«Tu, mīļais, vecais zēn, cik labi tu proti mierināt! … Tātad labi, Kepij: es eju uz kāzām — lai tas maksā, ko maksādams!»

«Nu — viss jau ir samaksāts!» Tenners smiedamies at­bildēja. «Es tomēr negribētu tev teikt, cik visa tā rota maksājusi.»

«Ak, es taču nerunāju par naudu!» viņa iesaucās, jau atkal mocīdamās sirdsapziņas pārmetumos.

«Jā, par ko tad, meitenīt?»

«Nezinu, bet es baidos,» viņa nopietni atbildēja. «Tonto meitenes jau tā mani vienmēr dēvē par «Teksasas godkāro tītaru»; ja es nu pārspēšu viņas ar savu tērpu, tās pret mani nekļūs laipnākas. Sevišķi Grietiņa Leva mani ienīst, tev jāzina: tā ir tā pati, kas izplata šīs tenkas par mani un Liju Titu. Tā, protams, spļaus indi un žulti, jo viņa pati ir gluži traka pēc Lija, kurš tikai rotaļājas ar viņu .. . Turklāt es bīstos, ka Ričs varētu nopietni sadusmoties uz mani — līdz šim tas vēl nav noticis. Arī Samam tas būs ļoti sāpīgi, kaut viņš ne reizi nav mani lūdzis neiet kā­zās — viņš vispār nekad nesaka man neviena nelaipna vārda, un tādēļ es ari tik ļoti kaunos no viņa … Ja pēc Lilas kāzām es vairs nerādīšos Selbijā, lieta varbūt ne­maz nekļūs tik ļauna. Katrā ziņā, tad es vairs neredzēšu arī Liju Titu . ..»

Viņa aprāvās, acīmredzot, pamanījusi, ka ir skaļi do­mājusi. Kepijam ari nevajadzēja vairāk zināt — viņš bija pārliecināts, ka viņa nevairīsies ne no Selbijas, ne arī no Lija Tita — un šajā apstāklī slēpās nākotnes briesmas. Likās, arī Nezta pati jau apzinājās to, jo viņas galva smagi noslīga uz mednieka pleca. Maigi un mierinoši viņš aplika roku tai ap vidu un cieši sakoda zobus. Viņa neprata tik labi savaldīties — uztraukumam, kas plosīja viņai dvēseli, vajadzēja izlauzties uz āru.

«Ak, Kepij!» viņa elsodama sacīja. «Es gribētu, kaut būtu jau mirusi!»

Nu viņas bēdas vairs nezināja robežu. Ilgi aizturētās asaras nevaldāmi plūda tai pār seju, kas raustījās elsās. Vecais mednieks bija galīgi apjucis — kad viņš bija redzē­jis kādu sievieti raudam? Nezta cieši pieķērās viņam kā cilvēks, kas bīstas nogāzties bezdibenī. Lai cik maz viņš bija radis apieties ar sievietēm un lai cik grūti viņam nā­cās tās saprast, — Kepijs nojauta, ka zem šī pēkšņā jūtu izplūduma slēpjas kaut kas pavisam briesmīgs. Viņš pats nebūtu varējis izskaidrot, kā un kādā ceļā, bet pēkšņi tas saprata, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kam Nezta varēja patiesi uzticēties.

3

Otrā dienā Kepijs Tenners no pirmās rīta ausmas līdz pat nakts satumšanai, klejoja pa mežiem, vērodams me­dījumu pēdas un bebru dambjus, lai sastādītu plānu tur­pmākajam darbam. Viņš bija ļoti apmierināts ar saviem

novērojumiem, jo visas pazīmes solīja sevišķi ienesīgas medības.

Nākamajā dienā viņš aplūkoja augstāk gulošos me­dību laukus, sevišķi tā dēvēto «Šaubu ieleju». Sāds gā­jiens, kas prasīja veselu dienu, pat tik piedzīvojušam kalnu kāpējam, kāds bija Kepijs, bija ļoti nogurdinošs. Sev par prieku viņš pārliecinājās, ka nākamo ziemu — vismaz cik tas attiecās tieši uz viņu — ieleja neattaisnos savu nosaukumu, jo nevarēja būt šaubu, ka arī šeit viņš gūs bagātīgu medījumu. Ne mazāk kā sešus bebru dam­bjus viņš atrada brīnišķīgajā gravā, no kuriem viens bija izveidojis lielu ezeru, kas vārda tiešā nozīmē, mudžēja no bebriem. Vesela lāču kolonija bija apmetusies augšā uz austrumu augstienes, kuru klāja biezs ozolu mežs. Briežu un meža gaiļu bija tik daudz, kā viņš nekad vēl nebija piedzīvojis. Ap avotiem zvēri bija nomīdījuši zemi tik cietu, ka tajā varēja saskatīt vairs tikai smago lāču pēdas.

Jau bebri vien nodrošināja Tenneram lielus ienāku­mus. Gandrīz likās, it kā šeit būtu salasījušies vienkopus visas apkārtnes bebri. Zvēru apgrauztās jaunās apses skaita ziņā neticami pārsniedza visu iepriekšējos gados redzēto. Šis laimīgais gadījums deva Kepijam iespēju no­drošināt sevi visam atlikušajam mūžam. Viņš apņēmās nodoties vienīgi bebru medībām, pārējos vērtīgos zvērus augstsirdīgi atstājot Ričam Emsam.

Vismaz attiecībā uz savu mednieka amatu, Kepijs bija ļoti praktisks un saprātīgi domājošs cilvēks; tikai, kad lieta grozījās ap nākotnes plāniem, viņš kļuva romantiķis un sapņotājs. Tā ka nākamās ziemas medībām bez šau­bām vajadzēja ienest viņam tūkstošiem dolāru, un arī Ričam un Samam vajadzēja ļoti pieklājīgi nopelnīt, viņš apņēmās kopā ar abiem jaunajiem ļaudīm nodoties vie­nīgi lopkopībai, šādā veidā viņš varēja palīdzēt Emsu ģimenei tikt pie īstas labklājības un, pār visām lietām, rūpēties arī par Neztas laimi.

Rietošā saule jau zeltīja Mazatcalas kalnu, kad Ten­ners beidzot iznāca ielejā. Viņš vēlreiz palūkojās atpakaļ, un, redzot varenās kalnu virsotnes kvēlojam rieta zeltā, pēkšņi sajuta it kā atvieglojumu, šeit, pie «Šaubu ielejas» vārtiem viņš apmetīsies — nekur citur. Šeit visa zeme vēl bija brīva — neviens mednieks, neviens uzņēmīgs lopkopis vēl nebija nācis uz domām to izmantot, jo tā izskatījās pārāk mežonīga un neauglīga, lai spētu atalgot cilvēka pūles. Turpretī Kepijs zināja, cik daudz šī zeme var sniegt, un tādēļ sakrāva no klinšu šķembām vairākas pi­ramīdas dažādās vietās, lai simboliski pārņemtu šo zemi savā īpašumā un rādītu nejaušam garāmgājējam, ka tā vairs nav bezsaimnieka zeme. Beidzot viņš taču bija atradis sev īstas mājas — tikai trīs jūdžu attālumā no Meskalas kalna muguras! Un ja Nezta apprecēs Samu — atrisinājums, kura piepildījumam Tenners bija apņēmies ziedot visus spēkus, viņam būs jāiet tikai īss ceļagabals, lai apmeklētu mazo.

Tenners apsēdās uz klints izciļņa un sapņaini vēroja, kā zeltainais spīdums kļuva arvien sārtāks, līdz beidzot izdzisa. Viņš bija izsalcis un noguris, bet līdz būdai vēl bija tālu. Un pēkšņi viņš jutās bezgala vientuļš un at­stāts, jo, atskaitot Emsu ģimeni, tam visā pasaulē nebija neviena drauga; visi viņa piederīgie jau sen bija miruši un aizmirsti. Vienīgi pie abiem Emsu dvīņu pāriem viņš vēl varēja turēties, ja gribēja vecumdienās baudīt maz­liet laimes; nepastāvīgā klaidoņa dzīve tiešām nevarēja viņu vairs ilgi apmierināt.

Ātri sabiezējušā tumsā viņš lēnām vilkās tālāk. Droši viņš cīnījās pret visām šaubām, kas atkal un atkal uzmā­cās tam, brīvi atzinās sev savās vēlēšanās un cerībās — un tomēr kļuva arvien skumjāks. Tumsa pārsteidza viņu ceļā, bet viņš tomēr varēja orientēties, jo apvidus tam bija labi pazīstams.

Sasniedzis ieleju, kas izpletās zem Meskalas muguras, viņš redzēja tumsā spīdam vientuļu uguntiņu. Tā bija spuldze, ko Emsa kundze vienmēr atstāja degam, kamēr kāds no ģimenes locekļiem nebija pārnācis. Sī blāvā gais­miņa dīvaini pievilka Tenneru. Suņi bija viņu pazinuši un klusu smilkstēja.

«Tātad nolemts: tos dažus gadus, ko man vēl atlicis dzīvot, es palieku šeit!» viņš pusbalsī teica un bija ļoti apmierināts ar šo apņemšanos.

Otrā rītā, kamēr Kepijs līksmi rīkojās savā būdā, pēk­šņi ieradās Ričs Emss. Viņš bija bez platmales un bez revolvera. Acīs tam bija pavisam mulsa izteiksme.

«Labrīt, dēls!» mednieks viņu apsveica, izlikdamies pil­nīgi mierīgs, kaut bija stipri izbijies.

«Labrīt!» Emss nikni atcirta. «Pie velna, kur tu biji pazudis divas nedēļas?»

«Kā tā? Es taču biju prom tikai divas dienas,» Tenners atbildēja, pēkšņi iedomādamies, ka arī divās dienās var notikt daudz kas. «Es sastādīju plānus ziemas darbiem.»

«Tā? Vai lai pasaku tev, ko esi izdarījis? Mani un Neztu piekrāpis, tad nobijies un noslēpies — to tu esi iz­darījis!»

«Tevi piekrāpis?» Teners iekliedzās, tumši pietvīkdams. «Nē, mans zēn — vismaz ar nolūku noteikti ne!»

«Tu esi padarījis tai stīvu mugurkaulu, esi to tieši pierunājis iet uz kāzām!»

«Katrā ziņā, es redzēju, ka viņa apņēmusies par katru cenu iet, es viņai piekritu. Tev jāzina, ka Nezta pašreiz pārdzīvo ļoti bīstamu laiku — un tādā stāvoklī viņu neva­jag spiest rīkoties pret pašas gribu. Ja turpināsi to darīt, mīļais Rič, tu viņu vienkārši pazaudēsi.»

«Par to vairs nevar būt runa, Kep, viņa jau ir pazu­dusi!»

«Ak, Rič, tu runā kā mazs bērns. Kas tad īsti noticis?»

«Nezta ir prom.»

«Kurp?»

«Lila Snela vakar bija atjājusi pie mums. Viņa paš­reiz aizņemta ar kāzu priekšdarbiem un apgalvo, ka Neztas palīdzība tai esot nepieciešama. Tā kā manis diemžēl ne­bija mājās, māte ļāvusi Neztai iet. Pārnācis, es tūlīt de­vos viņai pa pēdām, un strauta viņā pusē pārliecinājos, ka abas meitenes tur satikušās vēl ar citiem, jo tālāk bija redzamas jau četru zirgu pēdas. Tas, protams, mani ļoti uztrauca, jo, ja es būtu izdibinājis, ka Nezta tur satiku­sies ar Liju Titu — Dievs zina, ko es būtu izdarījis … un tādēļ es jāju labāk atpakaļ uz mājām.»

«To tu esi gudri darījis! Redzi, mans zēn, galu galā Nezta vairs nav bērns, kā Meskala vai Manzija, viņai jau palika astoņpadsmit. Ko tu vari iesākt, ja viņa reiz grib satikties ar Liju Titu, vai ar kādu citu puisi?»

«Ja tas ir Tits, es varu tur darīt sasodīti daudz,» Ričs ļoti apņēmīgi atbildēja.

«Varbūt tas nemaz nebija viņš… Taisnību sakot, šā­das kāzas taču ir pietiekams iemesls, lai jauna meitene mazliet pazaudētu galvu … Kad tad īsti būs Lilas Snelas kāzas?»

«Parīt. Kāzas rīko viņas krusttēvs Šelbijā ar svētku mielastu, dejām un visu citu.»

«Arī mēs dosimies turp un uzjautrināsimies līdz ar ci­tiem. Ko tu saki par šo lietu?»

«Es noteikti iešu, kaut stipri šaubos, vai maz jutīšos tur tik līksms. Dzert es katrā ziņā nedzeršu ne pilītes.»

«Kad īsti tu redzēji Neztu pēdējo reizi?» vecais med­nieks jautāja, novirzīdams sarunu uz citu pusi.

«Aizvakar… Visu rītu viņa skraidīja pietvīkušiem vaigiem un starojošām acīm, bet mani tas kaitināja un tādēļ es atstāju viņu vienu. Tad atnāca Sams — šis na­baga, godīgais nelga. Es gribēju pazust, kaut sevī priecā­jos, ka viņa atkal ir mazliet laba pret to, bet viņi nelaida mani prom. Nu, tad viņa staroja laimē un tiešām bija ap­buroša pret Samu, tā ka man kļuva gluži silti ap sirdi. Šī meitene vienkārši jāmīl!»

«Tur man katrā ziņā tev jāpiekrīt!» Tenners pārlieci­nāts atbildēja. «Starp citu — kā tad tu zini, ka esmu viņu pierunājis?»

«Vairāk gan pats nojautu, jo Nezta man stāstīja, ka tu esot uzmeklējis viņu kaut kur tur augšā. Turklāt viņa noslēpumaini uzlūkoja mani un atmeta galvu atpakaļ — nu, tu jau zini, kā viņa mēdz darīt. Man visi desmit pirk­sti kutēja — vismīļāk es būtu viņai iecirtis pliķi … Tu esot viņai patiess draugs, viņa paziņoja, tu aizstāvēšot viņu pret visiem, arī pret mani. Vairāk viņai, protams, nebija jāsaka — tad es tūlīt sapratu, ka tu esi strādājis pret mani.»

«Ceru, ka tu tagad vairs tā nedomā, Rič?»

«Domāt? Es to zinu! Tu esi tāds pats kā māte — arī tā nevar panest, ka Nezta ļaunojas uz viņu. Jūs baidā­ties, ka uzreiz pazaudēsiet viņu, ja nepiekritīsiet tai ik­vienā lietā un vietā.»

«Jā, jā — varbūt tev taisnība,» Tenners atzinās. «Bet redzi, Rič, tu ar saviem astoņpadsmit gadiem vēl esi ļoti jauns. Nezta kā sieviete tādā pat vecumā ir jau daudz vecāka. Un galu galā tava māte taču labāk prot apieties ar jaunu meiteni kā tu.»

«Māte vēl padarīs mani traku!» Ričs uztraucās. «Viņa izturas pret Neztu pilnīgi nepareizi. Viņai patīk, ka tās meitai ir daudz pielūdzēju un tādēļ viņa samierinās pat ar kādu tur Liju Titu — tās ģimenes atvasi, kas noslepka­voja manu tēvu! Visu mūžu māte bijusi koķete — to es dzirdēju no paša tēva mutes, un tam taču vajadzēja to zināt.»

«Bet Nezta taču nav koķete!» Kepijs iebilda.

«Nē, to es arī neapgalvoju; vismaz viņa nav tik pār­spīlēti koķeta kā Lila Snela un Tonto sieviešu lielākā dala. Man šķiet, es pazīstu Neztu labāk kā jebkurš cits, arī la­bāk nekā māte, jo viņai ir daudz līdzības ar mani. Un tādēļ es saku tev, Kep: ja saiešanās ar Lilu Snelu un Liju Titu viņai vēl nav kaitējusi, tad nu nelaimei jānotiek — tik tiešām, kā Dievs ik rudeni liek nobriest jauniem ābo­liem!»

«Šī Lila Snela laikam gan vienmēr bijusi mazliet izai- izaicinoša?»

«Bijusi? Tāda tā ir arī vēl tagad, kolīdz gadās izde­vība! Senāk viņa sagājās ar Liju Titu, un es zinu, ka viņa vienmēr bijusi greizsirdīga uz Neztu, kaut arī tāpat kā visi, ļoti mīlēja to. Bet aiz šīs sirsnīgās draudzības, kas pēdējā laikā valda abu meiteņu starpā, slēpjas kaut kas cits — to es tūlīt ievēroju, kolīdz redzēju viņas kopā. Lila vienkārši grib savest Neztu kopā ar Titu — tāda tā lieta! Tur neviens nevar mani maldināt, un vienīgi tādēļ man parasti iznāk ķildošanās ar Neztu un māti.»

«Manu zēn, ja tavas nojautas tevi neviļ, tad taču to­mēr jau ir par vēlu,» Tenners aizrādīja.

«Tādā gadījumā es gribu tikai cerēt, ka man nav tais­nība!» Ričs aizžņaugtā balsī atbildēja. «Bet šā vai tā — katrā ziņā man kaut kā jāizbeidz šis sakars starp Neztu un Titu! Kamēr viņš vēl nebija sācis lakstoties ap to, Nezta vienmēr bija jautra un līksma, patiesi mīlēja Samu un bija laimīga apziņā, ka kļūs tam krietna sieva. Bet Tits sakū­dīja viņu pret Samu, glaimoja tai un sagrozīja galvu. Zi­nāms, arī senāk viņa.labprāt valkāja glītus tērpus, bet ne­kad nebēdājās, ja viņai tādu nebija. Klusa un apmierināta viņa darīja savu darbu, jo bija tikpat čakla un strādīga kā māte. Bet tad viņa pārvērtās un sāka slaistīties apkārt bez darba — vārdu sakot, pilnīgi pārvērtās … Nu, lūdzu, Kep, lūkojies man tieši acīs un saki, kas tur īsti darāms?»

«Tu jau esi atradis īsto ceļu, mans zēn. Mums jāmē­ģina katrā ziņā atsvešināt Neztu no šī Tita,» vecais med­nieks zēnam atbildēja. «Vislabākais līdzeklis, protams, būtu — pēc iespējas drīzāk salaulāt viņu ar Pleifordu. Bet viņai gan laikam vairs nebūs nekādu jūtu pret to?»

«Tomēr viņa arvien vēl ļoti mīl Samu.»

«Un kā ar Pleifordu? Nezta man stāstīja, ka viņš esot ļoti krietns puisis un nekad vēl neesot tai neko pārmetis, bet vai pēc visa notikušā viņš vēl gribēs ņemt Neztu?»

«Sams ir uzticīgs kā zelts! Vēl vakar mēs runājām par šo lietu. «Rič,» viņš teica, «ja tu nevari aiztriekt šo iemīlējušos runci, man būs jādara tas pašam. Nezta tad gan ar mani neprecēsies, kaut man arī nekas nenotiktu, bet es vienkārši vairs nespēju ilgāk nolūkoties…» «Pro­tams, es apsolīju viņam, ka es šo lietu nokārtošu.»

«Vai zini, vislabāk būs, ja tu līdz pat šīm kāzām at­stāsi Neztai pilnīgu brīvību. Pats par sevi saprotams, tev viņa vienmēr jāuzmana, bet tikai tā, lai viņa pati to ne­nojauš. Un pēc tam mēs trīs — vai nu visi kopā, vai arī katrs par sevi — pierunāsim viņu precēties ar Samu . .. Starp citu, viņa teica man, ka patiesībā viņai vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet viņa nespēšot to izdarīt.»

«Tā viņa teica?» Ričs pārsteigts jautāja. «Jā, žēlīgais Dievs, ko tad tas nu atkal nozīmē? Ja Sams viņai vēl pa­tīk — un to viņa apgalvo, tad kādēļ viņai no tā jāšķiras?»

Tenners purināja savu sirmo galvu. Viņš neiedroši­nājās izteikt savas bažas, jo nekad vēl nebija redzējis jau­nekli tik uztrauktu un nesavaldīgu.

«Viņa .. . kaunās par kaut ko!» Ričs beidzot sacīja.

«Tā laikam būs. Bet ja viņa vēl mīl Samu, un viņš to … tomēr vēl ņem — viss vēl var beigties labi.»

«Tam taču tu pats netici!» Ričs trīcošam lūpām atbil­dēja. «Turklāt tu, protams, zini vairāk, nekā gribi teikt.»

Pēkšņi viņš aizsedza rokām seju un ieelsojās:

«Ak, Nezta, Nezta — mīļā, mazā māsiņa!»

Nabaga Tenneram tas bija par daudz. Viņš sāka lā­dēties.

«Pie joda — kas tā par muļķīgu pļāpāšanu?» viņš dus­mīgi rājās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts no Riča bē­dām. «Nezta vairs nav nekāda maza māsiņa, bet gan sa­sodīti liela izaugusi! Pilnīgi pieaugusi, karstasinīga sie­viete viņa ir, un vīrieši kā traki līp pie viņas, jo viņa ir skaista. Tur nekas nav līdzams — tā tas nu reiz ir pa­saulē. Mēs izglābsim viņu no viņas pašas — tad tu re­dzēsi, ka viņā nav melu. Tikai tev nu beidzot Dieva dēļ reiz jāsamierinās ar domām, ka viņa vairs nav mazs bērns!»

Ričs Emss ļāva rokām noslīdēt gar sāniem. Viņa seja bija klāta asarām; tomēr viņš, likās, nekaunējās par to, pat neapzinājās to.

«Pateicos, Kep, ar savu piezīmi tu atkal reiz trāpīji naglai tieši uz galvas!» viņš sacīja, dīvaini smaidīdams un pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru. «Sams un es — mēs vēl šodien jāsim uz Šelbiju. Vai lai apsegloju zirgu arī tev?»

«To tu vari darīt. Es gan neesmu jāšanas cienītājs, bet galu galā man jau arī nevajadzēs sacensties jāšanā ar jums, jauniem puišiem.»

«Sams drīz būs klāt, tātad pasteidzies arī tu mazliet,» Emss sacīja un pagriezās uz iešanu.

«Būs viss kārtībā!» Kepijs atbildēja, tomēr vēl labu brīdi nolūkojās pakaļ aizejošajam draugam. Un pēkšņi vi­ņam iekrita prātā dīvaina nojauta, ka tādu viņš Riču Emsu nekad vairs neredzēs.

Galvu purinādams viņš apmainīja netīro darba apģērbu pret savu labāko svētku uzvalku, tad devās ceļā. Abi jau­nekļi ar zirgiem jau gaidīja zem sarkaneglēm, acīmredzot iegrimuši nopietnā sarunā. Kepijs redzēja, ka Ričs lepni noraidošā kustībā atmeta ar roku, it kā negrozāmi atvai­rot kādu priekšlikumu.

«Māte ar bērniem jau ir prom,» Ričs paskaidroja Ten­neram. «Viņi aizgāja pie Leviem, kas solījās savos ratos aizvest tos uz pilsētu.»

«Labdien, Kep!» Pleifords sveicināja veco mednieku. «Sasodīts — jūs nu gan esat uzcirties!»

«Protams, arī jūs taču neesat savās darba drēbēs … Nu, tātad, zēni, jājiet vien un neraizējieties manis dēļ!»

Pagāja labs bridis, kamēr Tenners pielāgoja kāpšļu siksnas savām īsajām kājām, un kad viņš beidzot ielēca seglos, Emss un Pleifords jau sen bija pārgājuši strautu.

Laiks bija jauks — īsta vecu sievu vasara. Arvien augstāk kāpjošās saules staros Meskalas mugura vizmoja sudrabota un zaļa, kamēr ielejās vēl kūpēja viegla migla. Augstienēs vēl bija jūtami vēss, un skarbs vējš purināja priežu galotnes.

Drīz vien Kepijs bija pavisam pazaudējis Riču un Samu no redzes. Mierīgi viņš ļāva zirgam skriet, kā tas pats gribēja — arī tad vēl jūdzēm garais ceļš bija par īsu, lai Tenners varētu atrast apmierinošu atrisinājumu problēmai, kas nodarbināja viņa prātu.

Titu rančo, kurai Tenneram bija jājāj garām, likās pamesta no visiem cilvēkiem; vienīgi zirgi un vērši ganī­jās sulīgi zaļajā pļavā, un dīķī peldēja meža pīļu bars. Labi koptie tīrumi, neskaitāmie lopu aploki un kūtis, un sevišķi lepnā dzīvojamā ēka, liecināja par ģimenes pieau­gošo labklājību. Titi nomāja visas ganības dienvidos no «Avotu ielejas», kamēr tās vēl nebija pārgājušas viņu īpa­šumā. Bet tā nebija vienīgi viņu bagātība, kas ļaudīm iedvesa cienību pret tiem, — no viņiem arī bijās. Sevišķi Slainks Tits, viens no pašreizējā ģimenes galvas krust­dēliem, nebija visai labā slavā, jo savā laikā bija iejaukts dažādās sadursmēs, kas viņa pretiniekiem nereti bija prasījušas dzīvību. Baumas neatlaidīgi saistīja viņa vārdu sakarā arī ar nodevīgo uzbrukumu Riča Emsa tē­vam. Gandrīz visi jaunie Titi bija pazīstami kā veikli jāt­nieki, bet arī apbrīnojami šāvēji un dzērāji. Vienīgi Lijs Tits mazāk izcēlās ar labu jāšanu, laso sviešanu un šau­šanu, bet toties bija izpelnījies visa Tonto apgabala ne­pārspējamā sieviešu mednieka slavu.

šīs domas pildīja Kepija Tennera citkārt miermīlīgo sirdi rūgtām dusmām, no kurām tas vairs nevarēja atkra­tīties visa jājiena laikā. Tā kā viņš nebūt nesteidzās, tumsa pārsteidza to vēl tālu no šelbijas. Kad viņš beidzot sasniedza plato, galveno ielu, augstajos namos, kas stie­pās tai abās pusēs, jau spīdēja ugunis. Pārliecināts, ka viesnīcas tikpat būs pārpildītas, Kepijs devās tieši uz kāda pazīstama kalēja namu. Šis kalējs, vārdā Henrijs, kurš dažu labu reizi bija pavadījis Tenneru medībās, apsveica to ļoti sirsnīgi. Kalēja sieva tūlīt sāka atstāstīt Kepijam jaunākās tenkas — starp citu arī par Neztas Emsas div­kosīgo rotaļu ar Samu Pleifordu, jo ikvienam cilvēkam taču esot gaišs kā diena, ka meitene līdz pat ausīm iemī­lējusies šajā velna puisī Lijā Titā; to taču pat akls varot redzēt… Tātad ar Riča Emsa cerībām un plāniem lieta šķita visai šaubīga.

Tad Kepijs vēlreiz izgāja — šķietami, lai līdzīgi vi­siem citiem, kas bija ieradušies pilsētā, klejotu no kroga krogā, šeit papļāpātu ar kādu paziņu, tur iedzertu glāzīti, vai piedalītos spēlē. Bet patiesībā viņš bija nobažījies Riča dēļ un meklēja to. Beidzot viņš atrada Samu Pleifordu, kas pat kroga blāvajā gaismā izskatījās ļoti bāls un uz­traukts.

«Kur Ričs?» Tenners pat neapsveicinājies uzsauca tam.

«Es nupat noguldīju viņu un ieslēdzu,» Pleifords atbil­dēja.

«Noguldījāt? Ceru, Ričs taču nebija piedzēries?»

• «Dažas glāzītes mēs tomēr izmetām,» Sams mierīgi paskaidroja. «Man tās nekaitēja, bet Ričam, liekas, ir sa­kāpušas galvā. Jūs jau pats zināt, ka viņš reti dzer un tādēļ nevar panest… Mums gadījās noklausīties visādās tenkās, kas sadzina viņam žulti asinīs. Viņš pat gribēja mesties virsū kādam puisim, kas sēdēja kopā ar Džimu Titu; tomēr visļaunāko man izdevās novērst. Neraugoties uz to, Stringers, šerifs, piedraudēja Riču apcietināt, — tas nekrietnais suns, kā zināms, ļoti draudzējas ar Titiem … Pat es satrūkos, kad Ričs uzkliedza viņam: «Panāc šurp, Stringer, un pamēģini, ja tev ir tik daudz drosmes!» Še­rifs iesmējās, tomēr neiedrošinājās Riču aizskart. Katram gadījumam es tomēr apguldīju Riču un ieslēdzu; arī ta­gad es uzkāpšu pie viņa, citādi tam vēl var ienākt prātā izlēkt pa logu.»

«Kādas tenkas tad jūs dzirdējāt?» Tenners drūmi jau­tāja.

«Visa pilsēta tenko par to, ka Nezta ar Liju Titu turot mani par nelgu. Ļaunākais tomēr tas, ka visi ir pārlieci­nāti, ka Neztai šī lieta beigšoties ļauni, jo Tits tikai rota­ļājoties ar viņu, un viņa tēvs neko negrib dzirdēt par dēla precībām ar meiteni no Emsu ģimenes.»

«Tā, tā . .. Nu, un vai tā arī ir taisnība, ka viņa jūs tur par nelgu?»

«Nē, jo Nezta nekad nav man slēpusi, ka viņai patīk Tits… Vakar gan viņa atkal reiz bija senākā. Pēdējā laikā viņa vienmēr vairījās no manis, bet vakar, kā jau teicu, viņa bija ļoti mīļa un laba. Man jāatzīstas — es nekā vairs nesaprotu visā šajā lietā.»

«Tas jau arī nav vajadzīgs!» Kepijs atbildēja. «Galve­nais ir un paliek, ka jūs uzticīgi turaties pie meitenes.»

«Uz to varat paļauties!» Sams godīgi atbildēja. «Šo­brīd visvairāk bažu man sagādā vienīgi Ričs.»

«Viņa dēļ neuztraucieties!» Tenners apgalvoja. «Tas zina, kas darāms, lai novestu šo lietu līdz labām beigām. Arī piedzēries viņš nepazaudē galvu, un tādēļ varat būt pārliecināts, ka arī pirmīt viņam būs bijis iemesls uzsākt ķildu. Mūsu uzdevums ir tikai palīdzēt viņam un aizsegt tam aizmuguri, ja lieta nonāktu līdz klajai cīņai. Jūs taču būsiet paņēmis līdzi savu revolveri?»

«Pats par sevi saprotams!» Sams atbildēja. «Es tomēr ceru, ka Neztas un viņas labās slavas dēļ mums izdosies novērst atklātu sadursmi.»

«Taisni otrādi — šī sasodītā pilsēta tik dziļi ieminusi dubļos Neztas vārdu, ka veselīga cīņa tam varētu nākt vienīgi par labu … Bet katrā ziņā gādājiet, lai Ričs vairs nedzer. Ejiet pie viņa un uzmaniet to. Es vēl mazliet pa­klejošu pa pilsētu, un rīt agri jūs uzmeklēšu.»

Viņi izšķīrās, un Tenners vēlreiz apstaigāja visas pil­sētas dzertuves. Viņš izlikās, it kā degvīns būtu padarījis to runīgu, bet līdz ar to nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika runāts. Kad vēlu naktī, dziļās domās iegrimis, viņš beidzot devās atpakaļ uz dzīvokli, viņam gan bija žēl krietnā, godīgā Sama un sirdī tam vārījās niknums pret Liju Titu, tomēr viņš pārnesa sev līdzi mierinošo ap­ziņu, ka viņš nav vienīgais, kas cer, ka Ričs Emss pratīs pienācīgi atrisināt šo muļķīgo lietu.

Otrā rītā Tenners atmodās tikai tad, kad viņa viesmī­līgais saimnieks ar dūrēm sāka bungot pa tā istabas dur­vīm, jo Kepijs nebija radis tik vēlu doties pie miera un gulēt slēgtās telpās. Pabrokastojis kopā ar draugu un pa­vadījis to līdz darbnīcai, viņš devās uz pilsētu.

Tagad, dienasgaismā, bija ļoti interesanti novērot gal­veno ielu. Parasti pat svētdienās namu priekšā varēja re­dzēt tikai nedaudzus piesietus zirgus, un pie durvīm mē­dza stāvēt vislielākais viens, divi pajūgi. Turpretī šodien nevarēja atrast brīvas vietiņas. Likās, šeit bija saplūduši kopā visi Tonto apgabala, vismaz tā ziemeļu daļas, iedzī­votāji, lai būtu klāt, kad Lila Snela tiks salaulāta. Starp citu, vispārējā vērība bija veltīta ne tik daudz Lilai Snelai personīgi, kā pašām kāzām, kas šajā klusajā ap­vidū vienmēr tika uzskatītas par ievērojamu notikumu, kas pievilka ļaudis no visām malām.

Uz ielas plosījās bērnu bari, nepiegriežot ne vismazāko vērību saviem svētku apģērbiem. Starp galveno viesnīcu un tirgus laukumu grupās pastaigājās gaiši ģērbušās sie­vietes un jaunas meitenes spilgti krāsainos tērpos, ziņkāri vērodamas Džemsa Snela lepno namu, kas pagaidām vēl slēpa ziņkāro skatiem līgavu un kāzu viesus.

Kepijs bija aizmirsis apjautāties Samam Pleifordam, kur viņš un Ričs apmetušies. Bet tādu vietu nevarēja būt daudz. Tomēr pagāja labs brīdis, kamēr viņš beidzot at­rada to istabu. Durvis viņam atvēra Sams, kas redzami iepriecināts apsveica to.

«Labdien, zēni!» Tenners ieiedams līksmi iesaucās.

Ričs sēdēja uz gultas malas. Viņš bija tikko noskuvis bārdu un gludi nosukātie mati tam vēl bija mitri. Ja Ke­pijs bija iedomājies, ka atradīs to īgnu un paģirainu, viņš bija ļoti maldījies, jo nekad vēl Ričs viņam nebija šķitis tik svešs un savaldīgs, kā šoreiz.

«Labdien, Kep!» Ričs laipni atbildēja. «Mēs nupat strī­dējāmies, ko darīt, piedzerties un uzsākt ķildu ar Džefu Stringeru, vai arī palikt skaidrā prātā un nogaidīt, kamēr visa šī burzma būs beigusies. Kā tev šķiet?»

«Pēc būtības es, protams, esmu par pirmo, bet saprāts un Neztas intereses noteikti prasa otro,» vecais mednieks smaidīdams atbildēja.

«Protams, tev jau atkal jāiejauc Nezta!» Ričs pusē zo­bojoši, pusē īgni piezīmēja. «Kaut velns parautu viņas glīto purniņu! … Bet tev taisnība, Kep, mēs paklausīsim tavam padomam un netrakosim. Taisnību sakot, es gan Joti labprāt kaut ko sarīkotu un, man šķiet, īstenībā arī Sams neatteiktos man piebiedroties. Vismaz pirmīt viņš ieskrēja pie manis saniknots un dusmās zvērojošām acīm, tomēr neteica man, kas īsti noticis.»

«Vai jums gadījušās kādas nepatikšanas, Sam?» Ke­pijs jautāja, cieši vērodams jauno vīrieti.

«Jā,» Pleifords atbildēja. «Bet tas nav tik svarīgi… Ričam un man stāvoklis nav visai labvēlīgs, jo Titiem šeit ir daudz piekritēju. Un tādēļ man šķiet, ka Neztas dēļ mēs nedrīkstam neko dzirdēt, neko redzēt un neko darīt, bet šovakar pēc iespējas drīzāk doties mājup, kamēr visi šie bandīti vēl nav paguvuši piedzerties.»

«Tas ir ļoti prātīgs priekšlikums, pie kura mēs cieši turēsimies!» Tenners piekrita. «Un ne pilītes alkohola ne­liks dzerts — vai dzirdēji, Rič Ems, vecā vāvere?»

«Protams dzirdēju,» Ričs atbildēja. «Man jau vairāk kā pietiekoši bija no tām dažām glāzītēm, ko vakar iz­dzēru. Pie velna — šorīt biju kā sadauzīts, it kā man pāri būtu gājis vesels ēzeļu bars!»

«Jauki. Un nu nāciet un izturieties rātni un krietni, kā divi priekšzīmīgi puisēni, kas izgājuši ar tēvu pastaigā­ties!» Tenners noslēdza debates.

Visi trīs devās ceļā, vismiermīlīgākā un laipnākā kārtā lūkodamies visapkārt. Kepijs ar katru mirkli vairāk apbrī­noja Riču Emsu. Cits jauns puisis viņa vietā droši vien būtu piedzēries un sacēlis skandālu, turpretī Ričs lieliski noturējās visu laiku, kamēr viņi klejoja pa neskaitāmām viesnīcām un dzertuvēm, kur tiem gadījās satikties ar sim­tiem vīru. No sievietēm, kuru bija pilnas visas ielas un tir­gotavas, viņi pēc iespējas izvairījās. Sevišķi Pleifords, šķita, neredzam nevienas sievietes, kamēr Ričs vēsi smai­dīdams uztvēra dažas labas meitenes apbrīnas pilno ska­tienu.

Ternera zālē Kepijs beidzot pamanīja Titu bandu, kuru reiz taču tikpat vajadzēja satikt. Nebūs jāpiemin, ka Ričs jau bija to ieraudzījis pirmais.

Ternera zāli, kas bija lielākais lokāls visā Šelbijā, sie­viešu rokas jau bija izgreznojušas vakara ballei ar karo- džiniem, rudenīgo lapu vītnēm, vainagiem un raibām len­tēm. Galveno telpu, kas tika izmantota arī dažādiem at­klātiem sarīkojumiem, šodien pildīja spēlētāji. Ar aizkaru aizsegtas durvis no šejienes veda letes istabā.

Zālē bija apmēram divi duči vīru, no kuriem lielākā daļa spēlēja, bet citi stāvēja un nolūkojās. Lijs Tits ar kādu otro, kuru Tenners nepazina, sekoja spēlei pie galda, ap kuru sēdēja šerifs Džifs Stringers, Slainks Tits un divi kovboji, kurus Kepijs kādreiz jau bija redzējis, kaut acumirklī neatcerējās to vārdus.

Vecais mednieks gribēja mierīgi paiet galdam garām, bet Ričs pēkšņi palika stāvam, un tādēļ arī viņš un Sams sekoja tā priekšzīmei.

«Labdien visapkārt!» Ričs sacīja, pa paradumam stiep­dams balsienus.

Lijs Tits noņurdēja atbildei kaut ko nesaprotamu. Viņš bija liels, tumšām acīm un tumšiem matiem, un viņa olīv- krāsas seja gandrīz nemaz nebija iedegusi saulē. Kaut arī viņam bija tikai divdesmit divi gadi, tas tomēr izskatījās vecāks, jo izlaidīgā dzīve bija iezīmējusi asākus viņa, patiesībā neizteiksmīgos, sejas vaibstus. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un kājās tam bija melnas lakādas jājam- zābaki ar piešiem.

Slainkā Titā bija grūti pazīt Lija brālēnu — tik ļoti viņi izskata ziņā atšķīrās viens no otra. Viņa seja atgā­dināja nikna buldoga galvu. Pacēlis savas dziļi iekritušās, nespodrās acis, viņš tikai nevērīgi pamāja Emsam ar galvu.

«Nu, Ems, vai atkal skaidrā?» Stringers zobojoši jau­tāja.

«Un ka vel!» Ričs atbildēja. «Šodien galva un skats man sasodīti gaiši!»

Kepijs paraustīja Emsu aiz piedurknes, aicinādams to iet tālāk, jo viss gaiss šeit šķita it kā elektrizēts. Tomēr Ričs nekustējās no vietas.

«Šodienas kāzas jūs laikam milzīgi interesē?» Strin­gers apjautājās, nomezdams uz galda kārti.

«Protams, jo vairāk vēl tādēļ, ka mana māsa Nezta nākamnedēļ precas ar manu draugu Samu; tad taču man jāredz, kā īsti rīko šādus svētkus!»

«Ha, ha, ha!» šerifs smējās, izlikdamies vienaldzīgs, kaut ļoti gribēja dzirdēt kaut ko tuvāk šajā lietā. «Katrā ziņā priecājos, ka esat atkal skaidrs, jo man tiešām būtu bijis žēl, ja nāktos jūs ieslodzīt cietumā.»

«Sakiet Džef, vakar taču šeit plosījās vismaz ducis kovboju, kādēļ jūs tos neapcietinājāt?» Ričs zobojoši jau­tāja.

«Ta nav jūsu daļa! Bez tam šie ļaudis tieši neapdrau­dēja mūsu sabiedrības mieru.»

«Bet es to darīju?» Emss uztvēra. «Nu, katrā ziņā jūsu spriedums par mani ir ļoti pareizs — dažiem elementiem šeit es tiešām esmu bīstams!»

Kamēr Ričs bija izteicies par Neztas kāzām, Kepijs bija cieši uzlūkojis Liju Titu un redzēja, ka tas aiz pār­steiguma un dusmām bija tumši pietvīcis. Emsa un šerifa sarunas laikā, Tits nenovērsdamies bija lūkojies Pleifordā. Nu viņš izmantoja klusumu, kas bija iestājies pēc Riča pēdējās atbildes un jautāja Samam:

«Sakiet, Pleiford, vai jums tiešām jaunnedēļ būs kā­zas?»

«Protams,» Sams mierīgi apstiprināja. «Vai tad Nezta jums par to nav stāstījusi?… Tikai attiecībā uz dienu mēs vēl neesam vienojušies. Es ieteicu pirmdien, Ričs liek priekšā trešdienu, bet Nezta grib gaidīt līdz sestdienai; ko lai dara — būs vēl tik ilgi jāpaciešas… Bet vai tad jūs nemaz negribat mani apsveikt, Tit?»

«Jūs taču redzat, ka es negribu to darīt!» Lijs nikni atcirta. Viņa skaistā seja bijā dusmās pārvērsta. «Vēl va­karvakarā Nezta Emsa zvērēja man, ka galīgi saraušot visas saites ar jums.»

Pleifords sāka skaļi smieties.

«Jūs laikam iedomājāties, ka varēsiet Neztu tāpat va­dāt aiz deguna, kā esat to darījis jau ar tik daudzām jau­nām meitenēm? Bet šoreiz jūs esat pamatīgi iegāzies, jo Nezta atmaksājusi jums ar to pašu; viņa pati man stās­tīja, ka gribot jūs izjokot.»

Tits atkal bija tumši pietvīcis.

«Bet ir vēl citas lietas, par kurām viņa droši vien nav jums stāstījusi un arī nevar stāstīt!» viņš mirkli klusējis, atcirta.

Pēkšņi Emss kā saniknots tīģeris pielēca viņam klāt un caururbjošu skatu uzlūkoja to.

«Vai tādas lietas ir?» viņš iekliedzās. «Nu, man viņa izstāstīs arī tās, Lij Tit! Un ja būsiet noziedzies pret viņu — lai Dievs debesīs ir jums žēlīgs!»

Tita seju pārklāja nāves bālums, bet viņa acīs kvēloja tumši draudi. Bet pirms' vēl viņš paguva tos piepildīt, Riča dūre smagi ķēra to tieši sejā. Asinis izšāvās viņam

no mutes un no deguna; viņš nokrita pār galdu un ap­gāza to, noraujot sev līdzi zemē pudeles un krēslus.

Atmuguriski iedams, Ričs Emss atkāpās uz durvīm, tu­rēdams roku uz revolvera spala. Viņa skats, kurā atspo­guļojās nicināšana, dusmas un naids, nenovērsās no Slainka Tita, kas tomēr acīmredzot nedomāja iejaukties ķildā, bet tikai uzsauca šerifam, kas arvien vēl sēdēja kā pārakmeņojies.

«Nu, Džef, kā ir — vai negribi novest viņu cietumā?»

Viņa zobojošais tonis un sarkastiskais smaids, kas pa­vadīja tā vārdus, skaidri pierādīja viņa pilnīgo pārliecību, ka šerifs neiedrošināsies kaut ko iesākt pret Emsu.

4

Lilas Snelas laulības notika tikai vēlā pēcpusdienā, vairākas stundas pēc iepriekš noteiktā laika. Kepijs Ten­ners dzirdēja, kā kāda sieviete, kurai bija sakari ar Snelu ģimeni, nelielai ziņkārīgo grupai stāstīja, ka aizkavēšanās iemesls bijusi jaunās līgavas histērijas lēkme, ko izsau­kusi viņas skaudība pret Neztu tās jaunā tērpa dēļ. Vis­pirms viņa esot mēģinājusi pierunāt Neztu pārdot tērpu viņai, vai vismaz to aizdot, bet kad draudzene šo priekšli­kumu noraidījusi — sākusi ar to ķildoties un lamāties.

Šis starpgadījums un Riča Emsa sadursme ar Liju Titu, tika dzīvi pārrunāti visā šelbijā.

Kaut Kepijam neizdevās laulību ceremonijas laikā ielūkoties ļaužu pārpildītajā kāzu namā, viņš tomēr no­teikti apgalvoja, ka Lija Tita tur neesot bijis. Viņa pār­spīlētā godkāre droši vien neļāva tam rādīt citiem savu sakropļoto seju.

«Viņš noteikti nobijies un steidzies mājup.» Pleifords apmierināts piezīmēja. «Un Ričs jau arī iecirta tam ap­brīnojami glītu pliķi!»

«Protams, arī es esmu pārliecināts, ka šovakar ballē viņš nerādīsies,» Kepijs smaidīdams piebilda.

Emss neteica ne vārda. Lai cik dziļi šī lieta viņam ķērās pie sirds — viņš, likās, gribēja atstāt to bez se­kām. Abi draugi, kas ne mirkli neatstājās no viņa, katrā ziņā guva iespaidu, ka viņš nav nodomājis piedzerties, un tas viņiem jau bija liels mierinājums. Veselu stundu viņš, liela ziņkārīgo pūļa novērots, bija lēnām pastaigājies turp un šurp gar cietuma žogu, tomēr Džefs Stringers pat emēģināja to aizturēt. Kepija vērīgā dzirde bija to pār­liecinājusi, ka Tonto ļaužu lielākā daļa turējās Riča Emsa pusē. Visi viņu labi ieredzēja — protams, atskaitot Titu partijas piekritējus, kurus lielākā daļa tomēr ienīda. Arī Džefs Stringers jau bija sakūdījis visus pret sevi, un se­višķi šīsdienas notikumi bija lielā mērā mazinājuši viņa izredzes vēlreiz tikt ievēlētam šerifa amatā.

Ilgi Emss šeit neizturēja bezdarbībā — viņš bija pā­rāk uztraukts un nervozs. Tādēļ viņš viens pats cauri bie­zajam ziņkārīgo pūlim ielauzās Snelu namā — nevis lai ņemtu dalību svinībās, bet gan lai redzētu māsu tās jau­najā tērpā, kas jau bija kļuvis tik slavens. Drīz vien viņš starojošām acīm atgriezās pie Kepija un Sama.

«Sam,» viņš iesaucās, «tev katrā ziņā jāredz viņa šajā tērpā — tas ir, ja vien tu nesaslimsi aiz greizsirdības. Kepij Tenner, vecais kokgalvi, tur nu tu esi izdarījis jau­kas lietas! Jau tā vīrieši bija gluži traki pēc Neztas, bet nu tie aprij viņu acīm. Un patiesi, ir vērts to uzlūkot!»

Kāzu svinības un balle sākās vienā laikā, tomēr ne deju, ne ēdamzāle nespēja uzņemt milzīgo daudzumu viesu.

Bija jau diezgan vēls vakars, kad Kepijam Tenneram beidzot izdevās ieraudzīt Neztu visā tās krāšņumā un greznumā. Viņš taču pazina to ļoti labi un tomēr šovakar tā viņam šķita sveša. Dīvaini, ka tērps varēja tik ļoti pār­vērst cilvēku!

Kur vien Nezta parādījās — visi apklusa. Jaunās mei­tenes ikreiz nobālēja aiz skaudības, vīrieši sastinga ap­brīnā. Tik brīnišķīgs, starojošs radījums jau arī nekad ne­bija dejojis nevienā Tonto apgabala ballē. Lila Snela, kas savā kāzu tērpā drūmu un nelaimīgu skatu lūkojās savā priekšā, līdzās Neztai izskatījās vecmodīga un neievēro­jama. Neztas uzkrītošais skaistums pilnīgi aizēnoja arī Grietiņu Levu — tumšu, skaistu meiteni, ko visi uzskatīja par Lija Tita simpātiju.

Kepija gudrās, vecās acis redzēja šīs meitenes apslēpto naidu pret Neztu. Tomēr visas viņas pūles iznīcināt Neztu, vai vismaz padarīt to smieklīgu šajās svinībās, bija veltas. Nu Nezta varēja atriebties savām sāncensēm, jo visi jaunekļi plēsās savā starpā, lai tikai varētu ar viņu dejot.

Pēc kādas dejas viņa lika partnerim pavadīt sevi pie Riča, Sama un Kepija, kas stāvēja sāņus un tikai nolūko­jās. Kepija tuvumā viņa atkal jutās tā pati vecā Nezta —

tikai mazliet vairāk uzplaukusi un mīlīgāka. Acīmredzot viņa domāja vienīgi par savu triumfu, kuru tā varēs atce­rēties visu mūžu. Seja tai staroja, acis mirdzēja kā zvaig­znes dzidrā naktī.

«Sam, kādēļ tad tu vēl neesi aicinājis mani dejot?» viņa apburoši smaidīdama jautāja.

«Neiedrošinājos,» Sams mulsi atbildēja.

«Un mans dārgais brāļa kungs?»

«Negribu stāvēt nevienam ceļā!» Ričs atbildēja, izlik­damies sapīcis, kaut patiesībā lepojās ar savu skaisto māsu.

«Tur jau atkal viens nāk!» Sams iesaucās, norādīdams uz kādu jaunu, slaidu vīrieti, kas ātri tuvojās mazajai grupai.

«Divas dejas es paturēju brīvas,» Nezta līksmi sacīja, «nākamo tev, Sam un aiznākamo Ričam.»

Aiz uzvarošās burvības, kas izplūda no Neztas, Kepija mīlošais skats jau nojauta glūnam traģēdiju. Viņš redzēja, kā visu acis zobojoši vēroja Samu, kamēr tas dejoja ar Neztu. Bet šīs zobgalības vietu ieņēma patiesa apbrīno­šana, kad dejā sāka griezties māsa ar brāli. Jau kopš ag­ras bērnības dvīņi vienmēr bija dejojuši kopā, tā ka visas viņu kustības harmoniski saplūda kopā, it kā tie abi būtu viena būtne. Ričs — īsts vīrišķīgas pievilcības un izveicī­bas iemiesojums — veda droši, kamēr Nezta, smagās skropstas sapņaini pievērusi, pilnīgi atdodamās mūzikas ritmam, lidoja it kā neredzētu un nedzirdētu nekā, kas no­tiek ap viņu.

Pēc šīs dejas vecais mednieks atstāja balles zāli un, aiznesdams līdzi baigas nojautas, devās atpakaļ uz savu dzīvokli. Kad salts un pelēks atausa rīts, viņš jau sēdēja seglos un viens pats jāja mājup.

Tās pašas dienas vēlā vakarā atgriezās arī Nezta ar Samu un Riču, mātes un mazo māsu pavadībā. Visi bija noguruši un izvārguši, tādēļ Kepijs apmeklēja tos tikai uz dažām minūtēm. Tikai nākošajā dienā dzīve atkal iegāja parastajās sliedēs, kas Kepiju redzami nomierināja, kaut arī viņu arvien vēl mocīja bažas, ka tas varētu izrādīties tikai ķlusums pirms vētras.

«Kep, es esmu vai nu piedzēries vai sapņoju!» Ričs apsveica veco mednieku, kad tas jau agrā rītā apmeklēja viņu.

«Nu, savā ziņā jocīgs tu arī izskaties — tomēr piedzē­ries laikam nebūsi,» Tenners atbildēja.

«Kopš esam pārbraukuši, Nezta kjuvusi rāma, kā aitiņa; viņa pat svēti nosolījās Samu precēt, ja vien mēs ļaušot tai vēl mazliet laika. No lepnuma un spītības viņā vairs nav ne vēsts. Es vienkārši vairs nezinu, ko domāt par to.»

«Ak Dievs, jā, šādas kāzas un balle jau var gan atstāt iespaidu uz jaunu meiteni; tomēr attiecībā uz Neztu es, jāatzīstas, negribu tam īsti ticēt… Vai Nezta zina, ka tu esi iecirtis Lijām Titam pliķi?»

«Protams zina. Viņa lūdza Samu un mani palikt kopā ar viņu ballē un dejoja cauru nakti. Uz rīta pusi viņa tad aizgāja pie Sneliem pārģērbties. Kad viņa ar saini rokā iznāca no nama, Lijs Tits pēkšņi aizstājās viņai ceļā, mē­ģināja to aizturēt un kaut ko klusi stāstīja. Ieraudzījusi viņa pārvērsto seju, Nezta skaļi iesmējās. Mēs gaidījām aiz stūra un varu tev teikt: man karsts un auksts pār­skrēja pār kauliem, kad redzēju viņus abus tā stāvam. Bet tad viņa izrāvās no Tita, it kā viņa pieskaršanās to aptraipītu, lepni atmeta galvu atpakaļ un atstāja to vienu stāvam … Man noteikti šķiet, ka šī lieta ir galīgi nokār­tota, Kep.»

«Tas mani tomēr ļoti pārsteigtu!» Tenners skeptiski at­bildēja, glāstīdams bārdu. «No sievietes nekad nevar tikt gudrs, un vienmēr jāsagatavojas uz visu. Katrā ziņā iesaku tev vērīgi uzmanīt Neztu.»

Kas Tenneram šķita visneticamākais, bija tas apstāk­lis, ka Sams Pleifords būtu varējis atņemt meiteni tādam vīrietim, kāds bija Lijs Tits. Tomēr bija neapgāžams fakts, ka Nezta bija apsolījusies vēl šonedēļ svinēt kāzas ar Samu.

Vecais mednieks ļoti bieži apmeklēja Emsus, bet Neztu satika tikai vienu vienīgu reizi. Viņas izskats satrieca to, tik krasi viņa atšķīrās no uzvarošās Neztas, kādu tas bija redzējis tovakar ballē. Viņa bija pārāk vienaldzīga, pārāk piekāpīga un turklāt pārāk izklaidīga, lai viņas atsacī­šanās varētu būt īsta. Acīmredzot viņa pūlējās samierinā­ties ar stāvokli, kuru tā acumirklī nespēja grozīt, bet pret kuru tā iekšēji atkal un atkal sacēlās.

Sams Pleifords visu laiku staigāja kā sapnī. Emsa kun­dze, veicot priekšdarbus Neztas kāzām, vienmēr izskatījās tā, it kā baidītos, ka kaut kas tomēr vēl varētu tās izjaukt. Laikam viņa daudz labāk saprata meitas dvēseles stāvokli nekā pārējie. Ričs kļuva ar katru brīdi nemierīgāks; viņš nekad neaizgāja tik tālu no nama, ka nevarētu to redzēt.

Vienīgais ar ko viņš vēl spēja nodarboties, bija malkas skaldīšana. Tenners novēroja viņu šajā darbā: Ričs nik­nās dusmās skaldīja pagales, bet drīz vien atkal pārtrauca darbu.

Arī vecais mednieks tikai ar pūlēm varēja piespiest sevi pie darba, kas bija pilnīgi nepieciešams, ja tas negri­bēja šoziem galīgi atteikties no medībām. Tomēr viņam nekur nebija miera, viņš zināja, ka atvieglots varēs uz­elpot tikai tad, kad kāzas jau būs nosvinētas. Divas dienas viņš bija prom no mājām. Kad tas atkal atgriezās, dvīnī­tes Meskala un Manzanita apmeklēja to viņa būdā. Abas mazās bija gluži uztrauktas un steidzās pastāstīt viņam jaunākās ziņas: Nezta bija izteikusi vēlēšanos, lai laulī­bas nenotiktu Selbijā un Sams bija aizgājis pie mācītāja, lai lūgtu to izdarīt svētdien Emsu namā.

Vēl arvien valdīja silta vecu sievu vasara, kaut novem­bris jau bija pusē. Tomēr Kepijs Tenners nedabūja īsti izbaudīt šo pēdējo silto dienu jaukumu. Šoreiz viņam ne­sagādāja prieku siltie saules stari un daudzkrāsainās as­teres; viņš dzirdēja vienīgi vārnu ķērkšanu un aizlidojošo strazdu melanholiskās dziesmas.

Beidzot pienāca svētdiena: Neztas Emsas kāzu diena solījās būt visjaukākā šajā rudenī. Kepijs vienmēr bija bažījies, ka tā nekad nepienāks un pat arī vēl tagad, po­šoties svinībām, viņš nespēja atbrīvoties no baigām no­jautām.

Izgājis no aizas uz ceļa, viņš redzēja, ka zem trim sarkaneglēm Emsu nama priekšā jau stāvēja piesieti kāds pusducis zirgu. Pakavu troksnis lika viņam pacelt galvu. No zaļuma iznira Sams Pleifords; viņa svētku uzvalks spilgti atšķīrās uz tumšā fona.

Kepijs pašreiz jau gribēja līksmi apsveikt to, kad pēk­šņi skaļš šausmu kliedziens lika viņam sarauties.

«Pie velna, kas tas bija?» mednieks neviļus iesaucās.

Vai tas bija mazās Meskalas prieka kliedziens vai var­būt Manzanitas spiedzošie smiekli?… Arī Pleifords bija kļuvis uzmanīgs un apturējis zirgu. Pēkšņi viņš izlēca no segliem un kā ārprātīgs metās lejup pa stāvo, akmeņaino krasta nogāzi.

Kepijs iztrūcies nolūkojās viņam pakaļ un pēkšņi pa­manīja lejā, tā dēvētajā klinšu dīķa malā, kaut ko kusta­mies. Tad viņš redzēja, ka tā bija kāda smaga nasta, ko Ričs Emss turēja abās rokās. Viņš redzēja arī Samu Plei­fordu neprātīgā uztraukumā joņojam lejup. Kepijam sirds krūtīs sita kā veseris. Viņš grīļodamies devās uz priekšu un mēģināja rāpties lejā. Tomēr steigā viņš vairākkārt paklupa un izstiepās visā augumā. Viņš nejuta sāpju, ne­juta, kā ērkšķi un zari plosīja tam ādu — atkal un atkal viņš pietrūkās kājās un steidzās tālāk. Nokļuvis lejā, viņš jutās pavisam noguris un aizelsies, tā ka nespēja izrunāt ne vārda.

Nezta Emsa samirkušā tērpā sēdēja sagurusi, atbalstī­damās pret koka stumbru. Sams Pleifords, pelnu pelēku seju, rokas lauzīdams bija nometies viņai līdzās ceļos, ka­mēr Ričs stāvēja nekustēdamies, pavērsis galvu sāņus.

«Ieraugot mācītāju,» Nezta pašreiz sacīja, «manī viss sagriezās … Es nevaru precēties!»

Tenners atvieglots uzelpoja. Viņas balss skaņas un ap­ziņa, ka viņa ir dzīva un neievainota, lika tam atstāt bez ievērības visu traģisko un šausmīgo, kas slēpās viņas vārdos. Viņš noslīga tai līdzās un satvēra tās saltās, ļen­ganās rokas savējās.

«Meitene… Meitenīte!» viņš saviļņots stostījās.

«Kādēļ tu nevari precēties?» Ričs cietā un skarbā balsī jautāja.

Viņš bija pagriezies, tomēr Tenners neiedrošinājās to uzlūkot. Nezta savām mīklainajām acīm tomēr droši sa­stapās ar viņa skatienu. Ja viņa pēdējā brīdī pirms kāzām arī bija pazaudējusi drosmi, pret savu brāli tā šobrīd ne­juta ne baiļu, ne kautrības. Tomēr viņa neatbildēja uz tā jautājumu, bet tikai noraidoši atmeta ar roku, cieši sa­kniebdama lūpas.

«Tu gribēji noslīcināties?» Sams skarbi jautāja.

«Jā, vai tad tu varbūt domā, ka es gribēju tikai izpel­dēties?»

«Laime, ka es visu rītu neizlaidu tevi no acīm un se­koju tev uz šejieni.»

«Tu būtu aiztaupījis daudz ciešanu sev un man, ja nebūtu to darījis,» viņa klusu atbildēja.

«Kā tā?» Ričs iztrūcies jautāja.

«Man taču vairs nav citas izejas… Cik labprāt es būtu darījusi Samu laimīgu, jo es viņu ļoti mīlu … Bet es nevaru — es taču nevaru viņu apprecēt!»

«Kādēļ ne?» Ričs nepielūdzami turpināja iztaujāt.

«Tādēļ, ka esmu izturējusies pret Samu netaisni, ka esmu bijusi tam neuzticīga … Māte deva man padomu pagaidām par to nerunāt ar viņu, bet apprecēties … Es varēšot izsūdzēt viņam visu arī tad, kad būšot kļuvusi viņa sieva, māte teica … Bet es nespēju viņu maldināt.»

«Kādā ziņā tu esi bijusi netaisna pret Samu?»

«Es… esmu ielaidusies ar Liju Titu!» Nezta ieklie­dzās.

«Ielaidusies? Tas ir plašs jēdziens, Nezta, kā to lai saprot?»

«Visļaunākā nozīmē, kādā vien iespējams,» viņa sā­pīgā balsī atbildēja.

Riča slaidais, vingrais stāvs pēkšņi sarāvās, it kā tas gribētu nokratīt tīklu, kurā bija sapinies. Tad viņš kā nopļauts nokrita ceļos Neztai pie kājām, un viņa seja pārvērtās sāpēs.

«Turklāt es mīlēju Samu — tūkstoškārt vairāk nekā to sātanu!» Nezta vilcinādamās turpināja. «Ne par kādu maksu es negribēju viņu pievilt. Es būtu atzinusies viņam, un zinu, ka viņš būtu piedevis man visu, bet nu ir par vēlu, jo … man būs bērns!»

«Žēlīgais Dievs!» Ričs iekliedzās un, nokritis ar seju sūnās, dziļi ieurbās tajās pirkstiem.

Pleifords novērsās, un tā seja raustījās. Nezta sa­triekta uzlūkoja viņu, tad Riču un beidzot pavērās Ten- nerā.

«Ak, Kepij!» viņa elsoja. «Kaut taču viņš būtu ļāvis man nomirt!»

«Meitenīt!» viņš atbildēja. «Ar to nevienam nebūtu līdzēts… Bet — gan jau es kaut kā nokārtošu šo lietu.»

Ričs pēkšņi bija atguvis pašsavaldīšanos un piecēlās.

«Es varētu tevi aukstasinīgi nonāvēt, Nezta!» viņš rūgti sacīja.

«Kaut taču tu izdarītu to!» viņa iekliedzās. «Cita nekā es negribētu. Tad man vismaz pašai tas nebūtu jādara!»

«Vai tu vēl mīli to tēviņu?» Ričs jautāja, noliekdamies pie māsas.

«Nē, nē! Tas jau ir visšausmīgākais: es nekad neesmu viņu mīlējusi… Es biju kā apstulbusi, viņš bija ieguvis briesmīgu varu pār mani… Ak, kaut es zinātu …»

Viņa elsodama aprāvās.

Nu sarunā iejaucās Tenners un lūdza Riču vispirms mierīgi noklausīties Neztas stāstā.

«Nekad nedrīkst pārsteigties ar spriedumu, mans zēn!» viņš piebilda.

«Jā, Nezta, izstāsti mums, kā tas viss noticis,» arī Pleifords sacīja. «Nevaru ticēt, ka tu būtu bijusi slikta. Saki mums mierīgi visu patiesību — gan tad mēs trijatā atradīsim kādu izeju.»

«Nabaga, labais Sam!» Nezta klusu sacīja, glāstīdama viņa roku. «Tomēr es esmu slikta, un man nav glābiņa.»

«Vai tev šķiet, ka Tits tevi apprecēs?» Ričs jautāja.

«Nezinu … Bet ja viņš arī gribētu mani ņemt — es neietu pie viņa!» Nezta atbildēja.

«Dīvaini… Nu, tad paklausi Sama lūgumam un iz­stāsit mums visu patiesību!»

«Tā ir vairāk nekā ļauna,» Nezta iesāka, drūmi lūko­damās savā priekšā. «Es nekad neesmu Liju Titu mīlē­jusi; tikai ikreiz, kad viņš mani uzlūkoja vai sarunājās ar mani, man kļuva tik dīvaini ap sirdi… Taisnību sakot, pie visa vainīgas vienīgi Grietiņa Leva un Lila Snela — šīs viltīgās kaķes, kas bija greizsirdīgas uz mani. Vien­mēr viņas zobojās par mani un apgalvoja, ka Lijs tikai rotaļājoties ar mani. Tas mani kaitināja, un lai pierādītu viņām, ka es nebūt neesmu tāda zoss, es sāku koķetēt ar viņu; bet patiesi: viņš nedrīkstēja man pat pieskarties, nemaz jau nerunājot par skūpstīšanu! … Tad kādu dienu, kad mēs kopā izjājām, Lila pēkšņi aizauļoja un mēs pa­likām divatā. Un tad viņš nocēla mani no zirga … un ienesa mežā … un tur tad tas notika … Kopš tā brīža es viņu ienīdu un vairījos no tā, bet tiklīdz redzēju, tā atkal atrados tā varā. Tikai Lilas kāzu dienā es sapratu, kāds nelietis viņš ir un galīgi atraisījos no viņa, bet tad bija jau par vēlu …»

Pleifords, kas arvien vēl atradās viņai līdzās uz ceļiem, pēkšņi apskāva Neztu un pievilka to sev klāt.

«Nē, Nezta, nav par vēlu!» viņš apņēmīgi sacīja. «Mana nabaga, apmulsusī meitene, — es tomēr turos pie tevis, un pārējiem mums taču par to nav jāstāsta.»

«Sam, tu tomēr gribi mani precēt, neskatoties uz visu?» viņa neticīgi, bet pilna jaunu cerību, iesaucās.

«Protams, gribu! Tagad mēs iesim mājās un svinēsim kāzas, kā jau bija nolemts.»

«Nē, nē!» viņa elsoja, pēkšņi atkal ļaudamās izmisu­mam.

«Man šķita, ka tu vēl mīli mani?» Sams maigi jautāja.

«Jā, jā, es tevi mīlu, bet… bet… es neiedrošinos!»

«Kā tā — neiedrošinies?» Ričs sašutis iesaucās. «Ja jau Sams savā mīlā ir tik bezgalīgi augstsirdīgs, kas tev vēl ko vilcināties? Nevienam nekas nav jāzina — Kepijs un es, mēs turēsim muti.»

Nezta nespēja izturēt brāļa pārmetošo skatienu, kā pa­līdzību meklēdama, viņa pievērsās Tenneram, kuram viņas bēdas plosīja sirdi.

«Aizved taču mani prom no šejienes, Kepij!» viņa lū­dzās. «Noslēp mani kaut kur! Viņš … viņš mani tik neiz­sakāmi sāpina!»

«Nē, māsiņ, to es nedaru,» Ričs pēkšņi sacīja savā parastajā, maigajā balsī.

«Rič!» viņa iekliedzās.

«Nāc, māsiņ, nomierinies … Sam, palīdzi taču viņai piecelties. Un nu klausieties: jūs ejiet mājup! Nezta netī­šām iekritusi strautā. Jums abiem — Samam un Kepi­jam — nejauši gadījies iet garām. Protams, viņa bries­mīgi nobijusies, jo viņa taču vēl tagad trīc, bet kāzas tā­dēļ nav jāatliek … Vai dzirdēji, Sam?»

«Paldies Dievam, neesmu kurls!» Pleifords īgni atbil­dēja, cenzdamies noslēpt savu uztraukumu.

«Vai arī tu dzirdēji, Kep?» Ričs turpināja jautāt.

«Protams, mans zēn, — nu, mēs rīkosimies tieši tā, kā tu gribi,» vecais mednieks atbildēja, palīdzēdams Pleifor- dam atbalstīt meiteni.

«Nezta, es nepiedalīšos tavu kāzu svinībās,» Ričs tur­pināja. Viņa vārdos izskanēja kaut kas noslēdzošs, tie iz­klausījās kā ardievas uz mūžu. Kaut arī Nezta ilgodamās izstiepa pret viņu rokas, viņš nepieskārās tām un arī ne­noskūpstīja viņu. «No visas sirds novēlu tev laimi — un tu, neraugoties uz visu, tomēr vēl būsi laimīga ar Samu, ja vien būsi laba pret viņu.»

«Rič!» Nezta iekliedzās.

Bet viņš jau soļoja prom, ne reizi neatskatīdamies.

«Jūs taču esat Tenners?» nepazīstamais jautāja, kad tie bija sasnieguši sarkanegles.

«Jā, tas es esmu,» Kepijs drūmi atbildēja un no viņa balss bija saprotams, ka vismīļāk viņš būtu sevi noliedzis.

«Un kur ir jaunais Pleifords?»

«Tas ar savu jauno sievu aizgāja uz savu zemes ga­balu, viņi vakar apprecējās.»

«Ļoti iepriecinoši… Bet tas, kas man jums sakāms, nebūs nekas iepriecinošs. Mēģiniet pēc iespējas saudzīgāk par to paziņot ģimenei.»

«Tā, tā … Nu, kas tad tas ir?»

«Emss vakarvakarā nošāva Liju Titu un Džefu Strin- geru un smagi ievainoja Slainku Titu; pēdējais, liekas, to­mēr izdzīvos.»

«Titu … un Stringeru? …» Tenners ar pūlēm izdvesa. «Tā katrā ziņā ir ļoti ļauna vēsts… Kā tad tas noticis?»

«To zina vienīgi tie ļaudis, kas bijuši tur klāt,» jāt­nieks atbildēja, slaucīdams sviedrus no pieres.

«Vai tad jūs tur bijāt?»

«Protams — pavisam tuvu!»

«Un kā pilsēta lūkojas uz šo lietu?»

«Lielākā dala, zināms, tur muti, kā tas šeit Tonto ap­gabalā parasts, tomēr nav grūti nojaust vispārējo noska­ņojumu. Selbijai tā vai tā steidzami bija vajadzīgs jauns šerifs; Lijs Tits nebija lādiņa pulvera vērts — tātad arī ar viņu nekas liels nav zaudēts; nu, un arī Slainka Tita atveseļošanās dēļ netiks raidīts visai daudz lūgšanu.»

«Bet viņš tomēr paliks dzīvs?»

«Zināms, viņam gan būs ilgi jānoguļ un tas varbūt nekad netiks vaļā no ievainojuma sekām, tomēr viņa dārgā dzīvība paliks mums saglabāta.»

«Un kā ir… ar jauno Emsu?» Tenners apjautājās. Acīmredzot viņam nebija viegli uzdot šo jautājumu.

«Tam ne mats nav no galvas nokritis! Tas puisis šauj tā, kā neesmu redzējis šaujam jau kopš gadiem.»

«Paldies Dievam! … Lūdzu, izstāstiet man visu, tad varēsim aiziet uz manu būdu un iedzert kādu malku.»

«Vai nevaram darīt to tūlīt? Es varu stāstīt arī ejot… Tātad vakarvakarā, īsi pirms tumsas iestāšanās, es sati­kos ar Riču Emsu, un tad viņš bija skaidrs kā tiesnesis. Pēc šaušanās gan izskatījās, ka viņš būtu kādu iemetis, bet tā kā neviens nav redzējis viņu dzeram, tad tam būtu vajadzējis turēt pudeli kabatā, ko mēs tomēr stipri apšaubām. Kādā krogā viņš bija paēdis vakariņas un tad viens pats klejojis pa pilsētu. Džeds Lens bija redzējis viņu piecas minūtes pirms sadursmes, un arī tad viņš vēl bijis pilnīgi skaidrs … Nu, es pašreiz sēdēju pie Ternera un sarunājos ar veco Skotu. Te pēkšņi ienāk Emss. Tā bija jocīga lieta. Pirmajā acumirklī man šķita, ka vīrs pilns kā mākonis; seja tam bija bāla kā mironim, bet varu zvērēt, ka nekad nevienam piedzērušam neesmu redzējis tik skaidru skatu, kāds bija Emsam. Viņš redzēja, kā abi Titi ar Stringeru un vēl diviem svešiem — tie bija kov­boji — spēlēja kārtis. Spēlēts tika uz lielām summām, un ap galdu stāvēja vesels pūlis un nolūkojās. Tagad esmu pārliecināts, ka Emss jau iepriekš bija noteikti zinājis, kur atradīs tos ļaudis. Brīdi sarunājies ar dažiem pa­ziņām, viņš piegāja tieši pie galda un sāka izteikt visādas dzēlīgas piezīmes, kurām spēlētāji tomēr nepievērsa uz­manību. Tad viņš gribēja piedalīties spēlē, bet tika norai­dīts. Nu viņš izlikās, it kā šis noraidījums būtu to smagi aizskāris. Bija skaidri redzams, ka viņš meklē ķildu.

«Taisieties, kā tiekat ārā, vai es likšu jūs ieslodzīt!» Stringers uzkliedza viņam.

Lieta tā, ka mūsu šerifa kungam neveicās un tas bija pazaudējis jau daudz naudas.

«Pamēģini tikai, nožēlojamais diedelniek!» Emss izai­cinoši atcirta.

Stringeram iekšā vārījās, tomēr viņš palika mierīgi sē­žot; acīmredzot viņam nebija ne vismazākās patikšanas sasieties ar Emsu.

Nu, labi. Emss brīdi stāvēja un nolūkojās spēlē, un te viņam tiešām arī izdevās notvert Liju Titu blēdībās. Zi­bens ātrumā viņš satvēra to aiz rokas un parādīja visiem, ka tam tēviņam piedurknē noslēpti divi dūži… Tits pietrū­kās kājās un sāka lamāties. Varbūt viņš domāja, ka Emss ir pārāk piedzēries, lai ielaistos nopietnā cīņā. Viņš meta tam sejā visādus lamu vārdus, uz kuriem Emss nepalika atbildi parādā. Ļaudis kļuva uzmanīgi, visapkārt iestā­jās klusums; tomēr neviens negaidīja vairāk kā mazu, go­dīgu izkaušanos ar dūrēm …

Slainks Tits atrāva Liju atpakaļ un nosēdināja to krēslā. Lijs no jauna pietrūkās kājās un kļuva arvien nik­nāks. Abi pretinieki metās viens otram virsū un centās satvert otru, turklāt Emss — esmu pārliecināts, ka tas nenotika bez nodoma — stipri pagrūda Stringeru. Strin­gers pietrūkās kājās, satvēra revolveri aiz stobra un drau­dēja:

«Ems, es notriekšu jūs gar zemi un likšu ieslodzīt cie­tumā, ja jūs tūlīt neiesiet ārā!»

Emss pārliecās pār galdu, zvērojošām acīm lūkojās Stringerā un lamāja to par nolādētu mēslu vaboli. Te Tits no sāniem iesita viņam pa galvu, tā ka viņš sagrīļojās un paklupa uz galda. Skatītāji iekliedzās.

Tits likās galīgi pazaudējis prātu, jo nu tas izrāva re­volveri … Nu, un tad lieta gāja visai ātri. Uz grīdas gu­lēdams, Emss izrāva revolveri… Redzēju tikai uzliesmo­jam šāvienus — trīs, citu pēc cita. Slainka Tita ierocis iz­šāva gaisā, pats viņš saļima. Lijs iekliedzās un satvēra vēderu. Stringers nogāzās uz grīdas kā malkas gabals … Jums būtu vajadzējis redzēt, kā skatītāji plosījās, kad briesmas jau bija garām.

Emss kā kaķis uzlēca kājās. Tas piedzēries? Ne vēsts! Ar kūpošu revolveri rokā viņš piegāja pie Tita, kas asi­ņainām rokām sita ap sevi un kliedza no sāpēm.

«Tu pats labi zini, par ko tev šis sods!» Emss viņam teica, tad palūkojās pēc abiem pārējiem. Slainks likās raustāmies pēdējā agonijā, Stringeram lode bija ieurbu­šies tieši sirdī. Lijs Tits vēlreiz mēģināja piecelties, tad apklusa un sabruka zemē.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī un mierīgi, neviena neaizkavēts, izgāja.

5

Jau bija iestājies pavasaris Vomingas ielejā, caur kuru starp augstajiem kalniem Vindrivera līkumodama vēla savus putojošos ūdeņus.

No savām augstajām ligzdām klinšu virsotnēs ērgļi nolūkojās lejup uz tūkstošiem vēršu, kas ganījās ielejā; un ja kāds no viņiem lidinādamies slīdēja pāri ielejai, tas redzēja, ka plašās augstienes, ar zāli noaugušās nogāzes un zaļi vizmojošais ielejas dibens bija no vietas nosēts ganāmpulkiem.

Lopkopju darbs bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, un tādēļ nevien kovbojiem, bet arī profesionāliem zirgu un vēršu zagļiem bija darba pilnas rokas. Augšā, aizām izvagotajos Vindriveras kalnājos, kur izcēlās Lielā Ven- tras upe, vai arī tur, kur Čūsku upe vijās cauri Tetona kalnājiem, Vindriveras banda noturēja savas sanāksmes. Lejā Itajā, plašajā Zaļās upes ielejā, bija iekārtojušas savas galvenās mītnes divas citas bandas, kas dēvējās par «Laupītāju atpūtu» un «Caurumu sienā». Šie noziedznieki izdarīja laupīšanas visā Vindriveras ielejā, sekojot Za­ļās upes straumei un Union-Pacifika dzelzceļa stigai. Starp citu, šīm bandām biežāk nācās cīnīties vienai ar otru, nekā ar kovbojiem.

Šajā plašajā apgabalā, kas sniedzās jūdzēm tālu, zā­les un ūdens bija papilnam, un tādēļ lopi šeit lieliski auga un vairojās. Mazajiem lopkopjiem tomēr šis nebija piemē- Tots apvidus; svešiniekam, kam nebija zirga, šeit katrā ziņā bija jāiet bojā. Krietni kovboji, protams, tika meklēti, bet tiem īsti neuzticējās, kamēr tie nebija pierādījuši savu godīgumu. Tiešām labiem kovbojiem šeit vietu netrūka.

Rančo bija izkaisīti plašā apvidū, vismaz dienas jā- jiena attālumā cita no citas. Tādēļ arī visā Vindriveras ielejā nepazina žogu.

Kreva Griva ganībām ziemeļos, kalnāja pusē, nebija noteiktu robežu, turpretī dienvidos tās ierobežoja divas Zaļās upes attekas vienā un Vindrivera otrā pusē. Tur, kur abas straumes saplūda vienā, bija visideālākā vieta rančo, un tādēļ arī Keits Karsons, kāda izceļotāju bara vadonis, bija kādreiz apmeties tieši šeit. Tas bija noticis vēl tajās sen pagājušajās dienās, kad visa ieleja vēl bija mudžējusi no mežonīgo bifeļu bariem.

Rančo nams atradās pakalnā netālu no tās vietas, kur abas upes savienojās. Šeit visapkārt augošos kokvilnas krūmus bija izspiedušas priedes. Zaļas un dzeltenas izple­tās ganības — dienvidos noslīgdamas lejup, bet ziemeļos paceldamās arvien augstāk un augstāk, līdz pat tumša­jiem Vindriveras kalniem.

Kādā maija dienā Griva kovboji atgriezās mājās. Viņi jāja grupās pa diviem un trim, citi pa priekšu, citi aiz lieliem, brezenta jumtu pārsegtiem ratiem. Viņi atgriezās no Grengeras, tuvākās dzelzceļa piestātnes, kurp bija aiz­dzinuši trīs tūkstošus vēršu. Tas, protams, bija bijis smags darbs, pēc kura kovboji bija atpūtušies mežonīgā dzeršanā, kas, kā jau pie kovbojiem parasts, bija beigu­sies ar ķildām un šaušanos. No rančo bija devies ceļā div­desmit viens vīrs, nu viņu bija ievērojami mazāk. Bet tas jau arvien bija tā bijis; nekad vēl kovboju bars nebija at­griezies mājās pilnā skaitā — sevišķi vēl, ja vīri ziemas mēnešos bija iekrājuši naudu. Divi no Griva ļaudīm vis­pār nekad vairs nevarēs kāpt zirgā, citi bija vienkārši iz­gaisuši. Pārējie, kas nedēļu bija dzēruši, bet otro nedēļu pavadījuši seglos, sasniedza mājas skaidru galvu un tukšām kabatām, daži sakropļoti, citi sadauzīti un nogu­ruši līdz nāvei, bet visi līksmi kā putni. Šādā jutoņā kov­bojam viss ir pilnīgi vienaldzīgs; vienīgais, kam vēl ir nozīme viņu acīs, tās ir attiecības pret biedriem.

Griva kovboju dzīvokļi bija pazīstami ne vien visā Vo- mingas ielejā, bet arī tālu ārpus tās. Kopējā ēdamtelpa atradās lepnā ēkā, kas atradās tālu prom no rančo zem kuplām priedēm un kurai piekļāvās mazie dzīvojamie na­miņi. Ikvienā no pēdējiem bija ierīkota krāsns, divas gu­ļasvietas un tekoša ūdens vads.. Grivs bija ļoti bagāts cilvēks, kam piederēja vismaz simts tūkstoši morgenu zemes.

Tālu citiem pa priekšu jāja Lens Preiss — deviņpa­dsmit gadu vecs kovbojs ar glītu, saulē iedegušu seju. Viņam bija savs iemesls kā steigties — nemaz jau neru­nājot par to, ka tik ilga prombūtne no rančo viņam nebūt nebija pa prātam. Viņa izlaidīgie biedri bija to pirmo reizi piedzirdījuši un rančo bija kāds cilvēks, kura priekšā viņam nu vajadzēja atvainoties par to.

Viņa dzīvojamā namiņa durvis stāvēja vaļā; tām līdzās zemē gulēja smagi, sudrabā apkalti segli un rūpīgi salo­cīta seglu sega. Preisam tuvojoties, no nama iznāca slaida auguma vīrietis, augstiem jājamzābakiem kājās.

«Labdien!» viņš laipni sacīja. «Tā kā šeit neviena ne­bija, es pats iekārtojos, cik ērti varēdams.»

«Labdien, svešiniek!» Lens mazliet sapīcis atbildēja, ne jau tādēļ, ka nepazīstamā apmeklējums tam būtu ne­patīkams, bet tādēļ, ka viņš gribēja būt viens un nevēlē­jās, ka kāds aizsteigtos tam priekšā ar nepatīkamo ziņu. Tomēr, aplūkojot nepazīstamo tuvāk, viņš drīz aizmirsa īgnumu.

«Vai visi kovboji jau atpakaļ, vai jūs viens pats esat pārjājis?» svešais jautāja, gari stiepdams balsienus, tā ka Lens tūlīt nodomāja, ka tam vajag būt dzīvojušam Tek- sasā.

«Arī pārējie drīz būs klāt — es tikai jāju mazliet ātrāk kā viņi… Laikam gan būsiet izsalcis?»

«Tā jau ir.»

«Vai gribat drīz iet tālāk, vai varbūt esat nodomājis palikt šeit?»

«Es labprāt paliktu, ja vien atrastu darbu.»

«Nu, tad varat mierīgi izkravāt savas mantas — Grivs pieņem ikvienu kovboju, kas, protams, tomēr vēl neno­zīmē, ka viņš arī patur to.»

«Tā?… Ešmu dzirdējis, ka Krevs Grivs esot diezgan nepatīkams saimnieks, kas par visu interesējoties pats un nekad netur priekšstrādnieku. Vai tas tiesa?»

«To gan varu apliecināt. Ar viņu jau tā ir grūti tikt galā, bet kad viņš — kā tas bieži gadās — dzēris veselu nedēju no vietas, tas ir īsts sātans, ar kuru neko nevar iesākt.»

«Ko? Tas cilvēks dzer? Vai tad viņam tik daudz draugu, vai varbūt tam ir slimīga tieksme uz alkoholu?»

«Redzams, ka jūs šeit esat svešinieks,» Preiss atbildēja. Viņš jau bija nokāpis no zirga un noņēmis tam seglus.

«Tā tas ir. Vominga ir gandrīz vienīgais apvidus, kur es pēdējo sešu gadu laikā vēl neesmu strādājis.»

«No kurienes tad jūs esat?»

«Nu — un kā jums šķiet?»

«No Teksasas.»

«Pareizi — esmu Teksasā dzimis, bet jau bērnībā aiz­gāju no turienes.»

«Mani sauc par Lenu Preisu … Kā, jūs teicāt, bija jūsu vārds?»

«Cik atceros, es to vēl neesmu minējis,» nepazīstams smaidīdams atbildēja.

«To es arī ievēroju … Atvainojiet manu ziņkārību!» Lens sacīja, ar kritisku skatienu vērodams viesi, šis cil­vēks viņam patika, kaut arī tā atbilde bija mazliet aiz­skaroša.

«Varbūt jūs esat Griva kundzes radinieks?» viņš uz­manīgi apjautājās. «Viņa ir dzimusi dienvidos.»

«Nē, es pat nezināju, ka viņš ir precējies.»

«Jā, tas viņš ir,» Preiss redzami atvieglots sacīja. «Jau kopš vairākiem gadiem. Emma … ē… Griva kundze,» viņš ātri pārlaboja, «ir daudz jaunāka par viņu — viņai ir deviņpadsmit, tāpat kā man … Starp citu, viņiem ir arī bērns.»

«Un cik vecs ir Krevs Grivs?»

«Starp trīsdesmit un četrdesmit — tieši nezinu … Bet nu man jānovieto zirgs stallī. Ja negribat pakavēties ārā, ejiet, lūdzu, namā un jūtieties kā mājās.»

Nepazīstamais nosēdās uz soliņa līdzās durvīm un pārlaida sapņainu skatienu apkārtnei. Brīdi vēlāk Preiss uztraukts atgriezās.

«Sakiet, vai tas ir jūsu zirgs tur, pirmajā aplokā?» viņš jautāja.

«Jā. Vai viņš jums patīk?»

«Ja tas lops jums ir dārgs, jūs darītu pareizi, ja tūlīt dotos tālāk, citādi kāds no kovbojiem, vai no Vindriveras bandas jums to katrā ziņā nozags.»

Svešais pasmaidīja, it kā šis apslēptais glaims tam sagādātu prieku, tomēr nekā neatbildēja. Preiss iegāja namā un mirkli vēlāk atkal iznāca, nesdams zem svārku stūra kādu vīstokli, kuru tas centās noslēpt.

«Tur jau nāk arī pārējie,» viņš sacīja, norādīdams uz plato ceļu, kas veda no aplokiem. «Ņemiet par labu, sve- šiniek, kādi tie nu ir, un esiet pēc iespējas saudzīgs pret tiem. Jūs taču saprotat, ko es gribu ar to teikt?»

Pie šiem vārdiem viņš pagriezās uz rančo pusi un drīz vien nozuda starp kokiem.

Nepazīstamais mierīgi palika sēžot uz sola un diezgan vienaldzīgi nolūkojās uz jātniekiem, kas pavadīja lielos ratus līdz pat ēkai, kur atradās kopējā ēdamzāle. Kad Preiss atnāca atpakaļ, visapkārt stāvēja nastu un jājam- zirgi, starp kuriem klaigādami un trokšņodami skraidīja kovboji.

«He, Len!» kāds puisis, kas pašreiz saritināja laso, uz­sauca Preisam. «Tev viesis? Liekas, ka tas būs tavas mā­sas mīļākais?»

«Tev gan labāk būtu patikusi māsa pati, ko?» Lens atcirta.

Ar to ledus bija salauzts. Visi smējās un ikviens gri­bēja pateikt savu asprātību.

«Ja tas nav tavas māsas mīļākais, kas tad ir šis sve­šais kungs?»

«Cik redzams — kovbojs!»

«Nekādā gadījumā, mēs šeit esam Vomingā, bet tam vīram nav zirga!»

Kāda spēcīga, mazliet nodzerta balss sāka dziedāt:

Līksms kovbojs esmu gan, Kam māju nav, ne savēju; Bet kur laime smaida man, No turienes prom vairs neeju.

Kāds cits pasteidzās uztvert vecās kovboju dziesmas otro pantu:

No vecākiem es aizbēgu, Kaut vienīgais bērns tiem biju, Uz cietas zemes gulēju Un vēršus, zirgus ganīju.

Preiss nosēdās līdzās viesim un smiedamies minēja tam savu biedru vārdus.

«Tie ir krietni, godīgi puikas,» viņš sacīja, «kaut mīl mazliet patrokšņot. Vai esat jau kādreiz dzirdējis par Sleimu Zilo?»

«Protams, esmu,» svešais smaidīdams atbildēja.

«Tas jums sakurinās šeit īstu pirti, bet patiesībā viņš nemaz nedomā tik ļauni. Taisni otrādi, jo vairāk viņš kādu cilvēku ciena, jo biežāk ķildojas ar to… Tas tur aizmu­gurē ir Blebs Makkinejs — reizēm diezgan nikns puisis, bet šobrīd diezgan rāms, jo pietiekami iztrakojās Gren- gerā.»

«Arī to es pazīstu. Vai viņš nesen smagi neievainoja kādu cilvēku?»

«Ievainoja? Viņš gandrīz nosita divus vīrus! Tā — jūs pazīstat Blebu? Tas taču interesanti.»

Kovboji pa to laiku bija palaiduši aplokā savus zir­gus. Tā kā ceļš veda gar Preisa būdu, viņi brīdi pakavē­jās tās priekšā; acīmredzot nepazīstamais stipri nodarbi­nāja viņu prātus. Ikviens no tiem izteica kādu raksturīgu piezīmi, uz kurām svešais atbildēja tikai ar mēmu smaidu. Pēdējais kovbojs, kurš putekļiem pārklāts un piešiem šķindot pašreiz pienāca, bija slaids, lokans vīrietis, ar mazliet līkām kājām.

«Tas ir Sleims Zilais!» Lens pačukstēja viesim. «Par zilo viņš tiek dēvēts tādēļ, ka vienmēr valkā zilu kreklu … Lūdzu, nekaitiniet viņu.»

Zilajam bija ļoti asi sejas vaibsti. Viņa seja atgādi­nāja tuksnesi, kurā plosījusies uguns, lavīnas, negaiss, lietus un vētra. Viņš bija tā apkrāvies segliem, iemauktiem un saiņiem, ka brīvs tam palika vienīgi īkšķis, ar kuru tas norādīja uz Preisam līdzās sēdošo svešinieku, turklāt skarbi jautādams.

«Kas tas par tēviņu, Len?»

«Kāds svešinieks,» Preiss mierīgi atbildēja.

«Labdien, Zilā kungs!» nepazīstamais pēkšņi sacīja laipnā balsī.

«Pie velna, kas jums teica, ka mani sauc par Zilo?» kovbojs izaicinoši iesaucās.

«Neviens, es to vēroju tikai no jūsu zilā krekla, kas saskatāms jau jūdzes attālumā.»

«Liekas, jums ir sasodīti ass skatiens!» Zilais zobojoši atbildēja. «Es tikai gribētu zināt, vai jūs tikpat labi varat arī redzēt tad, kad viena no jūsu acīm aizpampuši?»

Nepazīstamais atspiedās pret sienu un mierīgi sakrus­toja savas stiegrainās, saulē iedegušās rokas uz ceļiem. Viņa skaistās, zilās acis, laipni staroja.

«Liekas, ilgais jājiens jūs nogurdinājis ne tikai fiziski!» viņš salti un mierīgi sacīja. «Katrā ziņā būtu labāk, ja jūs vispirms kārtīgi paēstu un vienu nakti izgulētos, lai atgūtu spēkus, pirms turpināt runāt ar mani šādā tonī!»

Zilais pavēra muti. Viņa seja vairs nevarēja kļūt sār­tāka. Bija grūti pateikt, vai nepazīstamā piezīme viņu sa­dusmoja vai pārsteidza.

«Liels paldies par padomu!» viņš beidzot atbildēja. «Diemžēl šobrīd es vēl nevaru tam sekot, bet es tūlīt būšu atpakaļ — tad varēsim runāt par šo tematu tālāk.»

Pārējie kovboji bija palikuši stāvot, lai noklausītos sa­runā. Zilais pievērsās viņiem:

«Lasieties tālāk, vēl nekas nav noticis; tas vēl tikai nāks!»

Viņš aizgāja. Lens Preiss pārlaida svešiniekam kri­tisku skatienu.

«Ļoti nožēloju, ka tā iznāca,» viņš it kā atvainodamies sacīja.

«Tur, protams, es pats biju vainīgs — laikam neesmu uzrunājis viņu tam pa prātam… Kas šis Sleims Zilais īsti ir par cilvēku?»

«Vislabākais zēns, kādu vien var vēlēties, tikai maz­liet ķildīgs. Grengerā viņš kārtīgi dzēra un pēc tam viņš vienmēr ir tāds. Bez tam viņš ar katru jaunu kovboju uz­sāk ķildu.»

«Tā tā? Jā, to sugu es pazīstu … Bet jums nevajag būt pārāk laipnam pret mani; ja Grivs varbūt nepieņem mani, jums vēlāk var iznākt tikai nepatikšanas.»

Preiss mirkli izbrīnā uzlūkoja nepazīstamo, tad sacīja:

«Es jau tā neesmu biedru vidū visai iemīļots, jo saim­nieks un … viņa sieva vienmēr ir labi pret mani, bet esmu ar mieru kļūt vēl ienīstāks.»

«Nē, nē, to jūs nedrīkstat… Kā bija jūsu vārds?»

«Lens Preiss.»

«Tātad, Len, atstājiet mani mierīgi manam liktenim,» svešais sacīja. «Tas ir — man, protams, nav iebildumu, ka jūs paliekat šeit, kad Sleims Zilais atgriezīsies.»

«Līdz tam laikam es būšu atpakaļ, un — ja vien atļau­siet — labprāt palīdzēšu jums.»

«Liels paldies, Len, bet tas gan laikam nebūs vaja­dzīgs.»

Brīdi vēlāk svešais, kas līdz šim gaidīdams bija stai­gājis turp un šurp starp aplokiem un Preisa būdu, tuvo­jās kopējās ēdamzāles platajām durvīm, ap kurām stā­vēja bars kovboju. Visi pacēla galvas, redzot viņu tik ne­vērīgiem soļiem tuvojamies, jo viņa izskats katrā ziņā at­stāja patīkamu iespaidu.

«Diez' vai man laimēsies, ja lūgšu šeit ko ēst?» viņš jautāja, gari stiepdams balsienus.

Kovboji pārsteigti uzlūkoja viņu, jo saklausāmās šau­bas, kas izskanēja nepazīstamā balsī, īstenībā bija apvai­nojums.

«Saki, Teksasas vīrs, vai tu varbūt gribi apvainot Ho- mingu?» kāds sevišķi spēcīgs kovbojs jautāja.

«Nenāk ne prātā, bet galu galā es taču nevarēju zi­nāt, vai jūs šeit visi neesat tādi kā Sleims Zilais.»

Visi sāka smieties.

«Kas tad jums ar to iznāca?»

«Nekas. Viņš tikai apjautājās, vai es varētu tēmēt ari tad, ja viena mana acs būtu aizpampuši… Protams, iedzina man trakas bailes ar savu jautājumu.»

«Pēc tāda tu arī izskaties!» kāds smiedamies sacīja.

Svešais piegāja pie vaļējām durvīm un sauca:

«Hē, pavār! Vai nabaga, badā pamiris kovbojs bez­darbnieks šeit var dabūt paēst?»

«Par to varat būt drošs! Tikai vēlāk, kad saukšu pie galda, pasteidzieties, kamēr citi nav visu aprijuši!» pa­vārs atbildēja.

«Tur jau nāk arī Sleims!» viens no kovbojiem iesaucās. «Saviebies, it kā trīs dienas būtu stāvējis lietū!»

Nepazīstamais pagriezās, bet revolveris, kas karājās viņam pie jostas, smagi atsitās pret durvju stenderi. Tālu aiz Zilā kļuva redzams vēl kāds kovbojs, kas lēnām nāca tuvāk.

Pamanījis svešo, Sleims Zilais gāja tam tieši klāt. Pā­rējie ar redzamu interesi vēroja notiekošo.

«Es cerēju, ka neatradīšu jūs vairs šeit!» Zilais sacīja.

«Diemžēl, nekā nevarēju jums līdzēt, jo biju pārāk iz­salcis un gribēju mazliet uzkost.»

«Bīstos, ka tur jums nekas labs neiznāks, jo ar divām aizpampušām acīm cilvēkam grūti redzēt, ko tas ēd.»

«Tātad jūs, liekas, nedomājat paklausīt manam laba­jam padomam?» nepazīstamais lēnām jautāja.

«Man nevajag nekādu padomu — un vismazāk vēl no tāda gluda, nolaizīta puiša kā jūs!»

«Jo ļaunāk! Starp citu, kā redzu, jūs esat aizmirsis savu revolveri,» nepazīstamais teica, atsprādzēdams jostu. Kad viņš nolika to uz sola, tuvāk stāvošie redzēja, ka revolvera melnā ādas maksts bija izrotāta ar lielu sudraba «A».

«Sleim,» viens no kovbojiem sacīja, «gar tavām per­sonīgajām antipātijām pret svešinieku, nevienam nav da­ļas, bet mums visiem būtu ļoti nepatīkami, ja šī lieta maksātu Vomingai vienu zilu aci.»

Nepazīstamais noņēma sombrero. Viņam bija kupli, gaiši mati. Viņš lēnām tuvojās Zilajam un sacīja:

«Esmu jau daudz dzirdējis par jums.»

«Tā? Bet tādā gadījumā jūs rīkojāties divkārt neap­domīgi!» Sleims noņurdēja.

«Katrā ziņā šis ir viens no visjaukākajiem mirkļiem manā mūžā,» svešinieks atbildēja.

Dūres gaisā vicinādams, Zilais strauji uzbruka, tomēr nepazīstamais veikli izvairījās, tā kā sitieni neķēra mērķi. Zibens ātrumā viņš pagrūda, uz priekšu kreiso roku un viņa dūre tik smagi ķēra Zilā aci, ka tā uzreiz uzpampa. Gandrīz tajā pašā acumirklī labi tēmēts labās rokas si­tiens ķēra kovboja kuņģa iedobumu.

Sāpēs saviebtu seju Zilais noslīga ceļos, rokām satvē­ris vēderu un plaši atplestu muti rīdams gaisu.

Kovboji zviedza aiz prieka. Lens Preiss piegāja pie svešā un klusu pačukstēja tam:

«Uzmanību! Tur nāk Makkinejs, Sleima labākais draugs.»

Pa to laiku arī pēdējais kovbojs bija sasniedzis cīņas vietu. Viņa īriskais vārds labi saskanēja ar tā stingro gaitu, vientiesīgo, bet neglīto seju un pelēkajām, lielajām acīm, kas izbrīnā vēroja Zilo, nepiegriežot ne vismazāko vērību svešiniekam.

«Ko tad tu tur ceļos dari, Sleim?» viņš pārsteigts jau­tāja.

Zilais gan saprata viņu, bet vēl nebija tiktai atspirdzis, lai spētu atbildēt.

«Vai tad tu neredzi, ka viņš lūdz Dievu?» viens no skatītājiem jautāja. «Viņš izlūdzas no debesīm piedošanu par saviem nepieklājīgajiem vārdiem.»

«Kas šeit noticis?» Makkinejs iesaucās, sašutis par šo piezīmi un par smiekliem, kas sekoja tai.

«Nekas sevišķs, šis svešinieks tikai mazliet par stipru pakutināja Sleimu.»

Makkinejs pievērsa skatu svešajam. Bet tad viņa pe­lēkās acis plaši iepletās un, likās, gribēja izlēkt no pieres. Viņa sejā atspoguļojās neticīgs izbrīns un prieks par ne­cerēto tikšanos.

«Labdien, Mak!» nepazīstamais sacīja.

«Pie visiem svētajiem!» Makkinejs iesaucās. «Vai tas esi tu, vai neesi?»

«Protams, esmu, Mak, un ļoti priecājos tevi atkal re­dzēt!»

«Ems — Arizonas Lauva!» Makkinejs ielīksmots ieklie­dzās un, pieskrējis pie svešā, sirsnīgi apskāva to. «Tas taču lielisks pārsteigums, jo es domāju, ka tu jau sen esi miris.»

«Nē, Mak, kā redzi, esmu vēl diezgan dzīvs.»

Makkinejs uzlika roku Emsam uz pleca un pievērsās kovbojiem, kas pārsteigti stāvēja durvju priekšā.

«Kungi, te iepazīstinu jūs ar manu veco biedru Emsu, dēvētu par «Arizonas Lauvu»! Jūs taču atceraties, cik daudzkārt esmu jums stāstījis par viņu? Mēs kopā ar viņu bijām pie Renkina — viņš ir vislieliskākais puisis, kāds vien jelkad deldējis seglus!»

«Protams, atceramies, Bleb!» vairāki kovboji atsaucās. «Labdien. Ems! Jūs nebūt neesat mums svešs.»

Sī piezīme lika Makkinejam pievērsties Zilajam, kas arvien vēl stāvēja ceļos, bet bija jau mazliet atspirdzis.

«Kas tad tev, Sleim?» viņš jautāja. «Tevi biju pavisam piemirsis.»

Sleims draudoši kratīja dūri pret Emsu.

«Viņš . .. sita … pārāk zemu … tieši vēderā,» viņš elsa.

«Nē, Sleim!» Emss atbildēja. «Es tikai iesitu jums reiz pa kuņģi, un tas jums tādēļ tik stipri kaitēja, ka jūs ne­bijāt ēdis. Es taču jau devu jums padomu paēst, pirms iesākat ar mani!»

Pēkšņi Lens Preiss iesaucās:

«Tur brauc saimnieks!»

Tomēr neviens nepievērsa uzmanību pajūgam, kas tu­vojās kovboju grupai.

«Es tomēr … prasu gandarījumu!» Zilais elsa. «Bleb, aizdod man savu … revolveri!»

«Mans Dievs, Sleim, tu taču esi traks!» Makkinejs sa­šutis atbildēja. «Tu taču negribēsi šaut uz šo te vīru?»

«Pie velna, protams, es gribu to darīt!»

«Bet tas taču ir man labs, vecs draugs!» Makkinejs protestēja.

«Vienalga!» Zilais stūrgalvīgi atcirta, kaut Bleba vārdi bija atstājuši uz to redzamu iespaidu. Viņš piecēlās. «Bez tam, tādā gadījumā tu esi mani nekrietni piekrāpis, jo tu taču zvērēji, ka es esmu tavs vienīgais draugs.»

«Protams, es to darīju, jo neesmu viņu jau kopš ga­diem redzējis un biju pārliecināts, ka viņš jau miris.»

«Nu, tad jau tev nebūs liels zaudējums, ja es viņu ta­gad nošaušu.»

«Sleim, tu gan laikam nedzirdēji, kas ir šis vīrs?»

«Nē, un tas man arī sasodīti vienalga! Katrā ziņā viņš izteicās, ka es esot noguris ne vien fiziski — tas taču no­zīmē, ka man arī galvā viss nav kārtībā?»

«Liekas, tā tiešām ir.»

«Ja jau tu tik ļoti baidies pazaudēt savu veco draugu, tad vismaz piespied viņu man atvainoties!» Zilais augst­prātīgi sacīja.

Emss draudzīgi smaidīdams sniedza tam roku.

«Labprāt esmu ar mieru atvainoties!» viņš sacīja. «Es katrā ziņā biju pārāk straujš.»

«Tam es pilnīgi piekrītu!» Zilais atbildēja, negribīgi kratīdams pasniegto roku. «Nu, lai tad šī lieta paliek ap­rakta un aizmirsta … Tātad jūs esat Maka vecs draugs?»

«Jā, un es ar to lepojos.»

«Kā jūsu vārds?»

«Emss.»

«Emss? … Taču ne Arizonas Lauva?»

«Tomēr, arī tā mani mēdz dēvēt.»

Sleims Zilais pievērsās Makkinejam un sašutis uzklie­dza tam:

«Sasodītais suns, tu tikko neiedzini mani drošā nāvē!»

Pa to laiku augstie, divriteņu medību rati, kuros sē­dēja divas personas, bija piebraukuši tuvāk un apstājās tieši pie kovboju grupas. No ratiem izlēca glīta izskata, ne­pilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis. Viņam bija tumšas krāsas āda, ogļmelni mati un tādas pat acis. Kaut arī viņa sejā bija manāmas nekārtīgas dzīves pēdas, viņa izskats atstāja neparasti vīrišķīgu un pašapzinīgu iespaidu.

«Kas šeit noticis?» viņš skaļā, pavēlnieka balsī jautāja.

Tikai tagad trīs galvenie dalībnieki pamanīja viņa ierašanos.

«Labdien, saimniek!» Zilais sacīja balsī, kas Emsam lāgā nepatika.

«Vai jūs jau atkal esat kāvies?»

«Nē, saimniek, es tikai tiku sakauts.»

«To jau pat akls var redzēt — acs jums vēl pavisam aizpampuši… Kas tad jūs tā sadauzīja?»

«Ak, tas bija tikai pārpratums, pie kura es pats esmu vainīgs. Tam tiešām nav nozīmes.»

Emss paspēra soli uz priekšu un jautāja:

«Vai jūs esat Grivs?»

«Jā, taču es neatceros, ka būtu jūs jau kādreiz re­dzējis.»

«Ļoti iespējams, jo esmu Vomingā svešinieks,» Emss ļoti mierīgi atbildēja. «Es tikai šodien ierados šeit un gai­dīju pārjājam jūsu ļaudis. Kā jau pie mums kovbojiem parasts, Zilais gribēja mani apsveikt dažām draudzīgām dunkām, un es arī izgāju uz viņa joku.»

«Priecājos, ka reiz atradies vīrs, kam bijusi drosme viņu piekaut… Jūs laikam gribējāt runāt ar saimnieku?»

«Jā, kungs!»

«Tas esmu es; priekšstrādnieka man nav. Ko jūs gri­bat — kovboja vietu?»

«Jā, ja kāda ir brīva.»

«Jūs esat pieņemts. Pēc turpmākajiem norādījumiem griezieties rīt agri pie manis,» Grivs skarbi nobeidza sa­runu un apsviedās uz papēža.

«Vēl vienu mirkli, saimniek!» Makkinejs sauca viņam pakaļ. Varbūt jūs interesē zināt, ka šis vīrs ir mans sens draugs?»

«Tā katrā ziņā būtu laba ieteikšana, ja vien man tāda būtu vajadzīga, bet es principā nekad neinteresējos par to, ko kāds kovbojs darījis, vai viņam kas bijis un tādēļ man vienalga, kā draugs tas ir. Mani interesē vienīgi tas, kā viņš strādā.»

«Tā jau tā, saimniek, bet šoreiz lieta tomēr citāda. Mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs ietiepīgi at­bildēja.

«Kas?» Grivs neticīgi iesaucās, caururbjoši uzlūko­dams Emsu savām ogļmelnajām acīm.

«Jā gan, mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni atkārtoja.

Grivs paspēra soli tuvāk Emsam un, arvien vēl uzma­nīgi vērodams to, sacīja:

«Esmu jau dzirdējis par jums. Kādēļ jūs īsti sevi dē­vējat par Arizonas Lauvu?»

«Es nedēvēju sevi tā,» Emss mierīgi atbildēja. «Tomēr nevaru aizliegt citiem tā mani saukt un diemžēl nespēju arī atraisīties no šī vārda, kaut labprāt to darītu.»

«Kādēļ tad jūs gribētu no tā atraisīties?» Grivs neti­cīgi jautāja.

«Ne jau tādēļ, ka man būtu kādi iebildumi pret Ari­zonu, vai Arizonai pret mani; es tikai nemīlu, ka man at­gādina Arizonu.»

«Jūs senāk esat strādājis pie Renkina?» Grivs jautāja.

«Jā.»

«Cik ilgi?»

«Pavisam divus gadus.»

«Līdz pat viņa nāvei?» «Jā.»

«Vai jūs redzējāt, kā viņš tika nošauts?» Grivs turpi­nāja iztaujāt, un piegāja vēl tuvāk Emsam. Acis viņam zvēroja kā kvēlojošas ogles.

«Protams, redzēju.»

«Tad jau jūs arī zināt, kas to izdarīja?»

«Protams, Griva kungs,» Emss mierīgi atbildēja, un viņa balsī izskanēja it kā salta nicināšana. «Ja jau esmu redzējis kā Renkins tika nošauts, tad taču man bija jāredz arī kas viņu nošāva.»

«Tas nebūt nav tik pašsaprotami, jo cilvēks taču var tikt nošauts arī no slēptuves. Cik varu atcerēties, nekad vēl neesmu dzirdējis, ka kāds būtu redzējis Renkina slep­kavu.»

«Jūsu atmiņa jūs neviļ, bet tomēr jūs maldāties: viens cilvēks tomēr ir slepkavu redzējis.»

Grivs pēkšņi atkāpās atkal atpakaļ.

«Atvainojiet, ka pieskāros personīgas dabas jautāju­miem!» viņš steidzīgi sacīja. «Katrā ziņā Renkins bija lopu zaglis un ir mani stipri apzadzis. Lai kas arī nebūtu viņu nošāvis — man viņš ar to izdarījis lielu pakalpo­jumu.»

Viņš ātri pagriezās, ielēca atpakaļ ratos un uzkliedza kučierim braukt. Kovboji nesaprašanā nolūkojās viņam pakaļ.

«Mans Dievs!» Sleims Zilais pēkšņi iesaucās. «Vai esmu pareizi dzirdējis? Griva kungam labpatika atvaino­ties?»

«Bleb,» viens no kovbojiem iesaucās, «līdz šim mēs uz­skatījām tevi par vislielāko meli visā apvidū, bet nu . . .»

«Hallo, svešiniek, vai esat tiktāl?» šajā mirklī durvīs atskanēja pavāra balss.

«Jā gan!» Emss atbildēja.

«Nu, tad turieties! Viens, divi, trīs — uz priekšu!»

Emss pirmais metās iekšā ēdamzālē, kur drīz vien ap­klusa skaļās klaigas un smiekli, smago zābaku rīboņa un piešu šķindoņa.

6

Ričs Emss, «Arizonas Lauva», bija sava laika rakstu­rīga parādība. Ikvienām ganībām no Penhendlas līdz pat Blekhailai un rietumos līdz tālajiem Peko bija savs Emss.

Kovbojs, kura īstā dzimtene bija Teksasa, bija attīstī­jies no meksikāņu «Vaguero» (govju gana). Kad vērši pirmo reizi lielākos, noslēgtos baros tika dzīti pa tā dē­vēto šīsholmas ceļu ziemeļu virzienā uz Ebrlieņu un Dodžu un no turienes tālāk uz ziemeļiem, rietumiem un austru­miem, bija radies kovbojs. Līdz ar racionālās lopkopības uzplaukumu, kas drīz izvērsās īstā rūpniecībā, protams, pieauga arī kovboju skaits. No visām četrām Savienoto Valstu pusēm un no vēl attālākām zemēm ļaudis sāka plūst šurp, lai nodotos jaunajam amatam. Nereti tie tie­šam bija «boys» — zēni trīspadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumā, kurus smagais, nogurdinošais darbs, dzīve dzertuvēs un spēļu ellēs, kā arī mūžīgā ciņa ar lopu zag­ļiem tomēr drīz vien pārvērta īstos vīros, kuriem galu galā jāpateicas par to, ka Rietumi tikuši kolonizēti,.

Toreiz caurmēra kovbojs bija dēkas un brīvību cienošs, līksms un bezbēdīgs puisis; tikai ar laiku attīstījās viņa kļūdas — pārmērīgā dzeršana un vieglprātīgā šaudīša­nās. Žūpas un kaušļi starp kovbojiem tomēr vienmēr vei­doja niecīgu mazākumu. Bet viņiem visiem bija viena ko­pēja īpašība, kas gan laikam izveidojusies kā viņu nogur­dinošā un bīstamā amata sekas, nepiepildāma dzīveskāre. Pa lielākai daļai kovboji bija patiesi, vienkārši, dabīgi un tādēļ arī varonīgi cilvēki, kas visgrūtākos un bīstamākos uzdevumus veica mierīgi un pašsaprotami kā savu ikdie­nišķo darbu, pat nenojaušot, ka tas dara cilvēku lielu un cēlu.

Šad un tad starp kovbojiem gadījās arī tāds vīrs kā

Emss, kas apvienoja sevī visas viņu labās īpašības, bet bija brīvs no viņu kļūdām un kuram turklāt piemita vēl kaut kas īpatnējs, kas pacēla to pāri biedru pūlim. Labi ielūkojoties, šī vilciena dīgļi bija atrodami gandrīz katrā kovbojā, bet tikai nedaudziem tie bija ārkārtīgi stipri at­tīstīti. Galvenā īpašība, kas izcēla Emsu, bija viņa retā taisnīguma sajūta.

Parasti viņš bija kluss, tomēr varēja būt arī ļoti izlai­dīgs. Viņš neatrāvās, ja biedri dzēra, tomēr neviens ne­bija redzējis to piedzērušu. Ja kāds lūdza, viņš atdeva tam savu pēdējo dolāru, un bija spējīgs pats aizņemties no trešā, lai izlīdzētu biedram. Labprātīgi viņš uzņēmās vis­bīstamākās sardzes naktis un visus nepatīkamos darbus, no kuriem citi labprāt vairījās. Viņa jāšanas prasme, veik­lība, ar kādu tas meta laso — vispār, visa viņa rīcība bija brīva no tās apzinīgās, aktieriskās lielības, ar kuru citi kovboji tik bieži padara sevi smieklīgu. Sevišķi viņa ātrā, drošā rīkošanās ar revolveri, izpelnījās nedalītu ap­brīnošanu visur, kur vien tam līdz šim bija gadījies strā­dāt. Kurp vien viņš gāja — «Arizonas Lauvas» slava jau bija aizsteigusies tam priekšā. Ikviens godīgs kovbojs viņu mīlēja, bet negodīgie, kā arī ļaudis ar apšaubāmu vai ļaunu slavu tūlīt uzlūkoja viņu kā savu ienaidnieku.

Kad Emss maijā pirmo reizi izgāja ganībās, starp Griva ļaudīm nebija neviena, kura sombrero nebūtu caur­urbušas lodes. Bet ikviens no šiem caurumiem bija pierā­dījums izveicībai, ar kādu Emss prata rīkoties ar savu revolveri. Ikviens no viņiem bija to tik ilgi mocījis, kamēr tas bija ar mieru izrādīt savu mākslu pie viņu gaisā pa­mestajiem sombrero. Reiz viņš galu galā bija piekāpies un sagādājis biedriem šo prieku, jo pēc būtības tas bija lab­sirdīgs cilvēks, kam patika slēgt un vinnēt derības.

«Sasodīts, Arizonas Lauva!» kādu dienu sacīja Sleims Zilais. «Es vienkārši neticu, ka tu prastu tik labi šaut.»

«Tas man visaugstākā mērā vienaldzīgi, kam tāds zil- kreklains nelga tic, vai netic!» Emss atbildēja.

«Nesaki vis!… Iedomājies, piemēram, ka šurp atjātu kāda glīta meitene — teiksim, tikpat glīta, kā Griva sieva. Vai arī tad tev būtu vienalga, ja es viņas klātbūtnē ap­šaubītu tavu šaušanas mākslu? Tad gan tu droši vien mā­cētu aizstāvēties — jau tādēļ vien, lai viņa neizvēlētos mani!»

«Mīļais Sleim, ja šeit ierastos kāda glīta meitene — es atdāvinātu to tev!» Emss mierīgi atbildēja.

«Kā tā, cilvēk? Vai tad tu esi sieviešu ienaidnieks?»

«Tā nu tieši nē.»

«Tad jau tev laikam bijuši ļauni piedzīvojumi, ko? … Nu, lai tas paliek! Katrā ziņā es deru ar desmit dolāriem pret pieciem, ka tu nesašausi manu platmali gaisā!»

«Es negribu tevi aplaupīt!»

«Pagaidām jau vēl tiktāl nav!»

«Nu, lai tad notiek, es pieņemu tavas derības!» Emss atbildēja un, nometis cigareti, piecēlās. «Cik šāvienu tu man dosi?»

«Cik vien vari izšaut, kamēr mana platmale atrodas gaisā.»

«Lai notiek!» Emss iesaucās, un atkāpās dažus soļus atpakaļ.

Zilais tik augstu uzsvieda sombrero gaisā, ka Emss paguva izšaut trīs reizes, pirms tā nokrita zemē. Pārbau­dot iznākumu, izrādījās, ka platmali bija caururbušas trīs lodes: divas dibenu, trešā malu.

«Pie velna!» Sleims saīdzis iesaucās. «Būtu pieticis arī ar vienu. Tagad tu sabojāji manu sombrero! Citiem tu taču izšāvi tikai vienu caurumu!»

«Bet tu taču gribēji iegūt pavisam neapšaubāmus pie­rādījumus, mīļais Sleim!» Emss smiedamies atbildēja.

«Ar šo svinīgi atzīstu tevi par meistaršāvēju un Ari­zonas Lauvu!» Zilais apbrīnodams sacīja. «No manis tu nu katrā ziņā esi drošs, jo es sargāšos iesākt ar tevi ķildu!»

Emss bija apmeties namā, kuru apdzīvoja Lens Preiss, un šis apstāklis bija izsaucis viņa tuvāko paziņu starpā dzīvas, kaut arī draudzīgas, domstarpības. Blebs Makki­nejs prasīja, lai Sams Perkinss, kas dzīvoja kopā ar viņu, atbrīvo vietu Emsam; turpretī Sams paziņoja, ka pie vi­sas viņu cienības pret Arizonas Lauvu tie varot vākties pie velna — viņš palikšot, kur bijis. Tad Sleims Zilais mē­ģināja izdzīt Lenu no viņa paša nama, lai pats pārietu dzīvot tur. Emss tomēr noraidīja arī šo priekšlikumu un palika kopā ar Lenu.

Emss drīz vien novēroja, ka ar viņa jauno kaimiņu kaut kas nav kārtībā. Tāpat kā daudzi kovboji, ar kuriem tam bija gadījies strādāt kopā, arī Lens bija nabaga kov­boja dēls, un viņa vienīgā godkāre bija, pēc iespējas drī­zāk kļūt patstāvīgam. Starp citu, viņš bija veikls jātnieks un ļoti godīgs zēns.

Darbs Grīva rančo šobrīd bija diezgan viegls, jo liela daļa lopu nupat bija pārdota un tikai jūnija beigās vai jū­lija sākumā bija gaidāms jauns sūtījums no Teksasas. Ļaudis, kam tādēļ bija maz darba, varēja pamatīgi atpūs­ties un vienmēr bija vislabākā omā. Brīvajos brīžos kov­boji spēlēja pokeru vai arī jokodami un smēķēdami slais­tījās apkārt — vārdu sakot: dzīvoja labas dienas.

Krevs Grivs bija visnelaipnākais lopkopis, ar kādu Em­sam jelkad bija gadījušās darīšanas. Ar mazākajiem uz­ņēmējiem viņš slēdza līgumus uz ļoti smagiem, neizdevī­giem noteikumiem — un tas kovboju acīs ir nepiedodams noziegums. Viņš maksāja mazākas algas kā citi rančeri, bet toties viņš deva saviem ļaudīm labus un veselīgus dzī­vokļus. Viena no viņa izcilākajām īpašībām bija tā, ka viņš neuzticējās nevienam kovbojam — laikam gan tādēļ, ka pats nebija bijis kovbojs.

Otrā dienā pēc Emsa ierašanās, Makkinejs bija izteicis kādu ļoti raksturīgu piezīmi.

«Gribu dot tev kādu labu padomu,» viņš bija sacījis Ričam. «Redzi, tu taču esi glīts puisis — pat starp mums kovbojiem uzkrītoša parādība; tikai neiedomājies pārāk cieši uzlūkot mūsu saimnieka sievu!»

«Kādēļ gan ne? Esmu jau novērojis, ka viņa ir īsta skaistule; kādēļ tad es pie gadījuma lai neuzlūkoju to?»

«Kā tad — tu jau nu esi tas sasodītais idiots, par kādu esmu tevi uzskatījis! Bet ja gribi palikt šeit kopā ar mani, tad tikai pielūko, ka Griva kundzes priekšā nenokrīti no zirga. Tu taču saproti, ko ar to gribu teikt?»

«Nē, Bleb, man nav ne jausmas, uz ko tas attiecas.»

«Ak, tu tikai gribi atkal izzobot mani, kā jau vienmēr esi to darījis! . . . Bet, nopietni runājot, šī Emma Griva ir ne vien skaistule, bet arī nelaimīga, dzīves neapmierināta sieviete, par ko liecina ari viņas acis, kuras tā drīz vien izskatīs pēc tevis … Pirms diviem gadiem Grivs bija kaut kur dienvidos — ja nemaldos, Luiziānā, — un pārvedis no turienes šo meiteni. Viņa vēl nebija septiņpadsmit ga­dus veca, kad kļuva tā sieva — un jau toreiz viņa izska­tījās tikpat nelaimīga. Mums kovbojiem bija savas domas šajā lietā un tiešām, kādu dienu gadījās jāt šeit garām kā­dam teksasietim, un tas izstāstīja mums, kā viss noticis. Grivs tikai tādēļ ieguvis šo meiteni, ka viņas ģimene bi­jusi tam parādā naudu … Nu, un tad piedzima bērns un tad viņa mazliet uzplauka, tomēr ne ilgi.»

«Tai taču jābūt īstai ellei, kādā šai nabadzītei jādzīvo!» Emss gluži sašutis piezīmēja.

«Protams, tā ir elle, tu muļķi! Bet var būt vēl daudz ļaunāk, un tādēļ es devu tev padomu vairīties no Emmas Grivas. Tikpat droši, kā aitas atgriežas savās kūtīs, viņa iemīlētos tevī, jo pret kovbojiem viņai vispār ir vājība, un, ka viņa nemīl šo melno sātanu Grivu — par to tu mie­rīgi vari derēt uz savu pēdējo dolāru.»

«Tas taču viss ir neprāts, ko tu tur pļāpā.»

Ar to Emss bija aprāvis sarunu, kaut Bleba stāsts pa­tiesībā bija to ieinteresējis, un viņš nojauta, ka tur norisi­nās romāns, kas viegli var izvērsties traģēdijā. Jo biežāk viņš novēroja Grivu, jo vairāk sajuta līdzcietību pret jauno sievieti.

Drīz pēc tam, meklēdams kaut ko galda atvilktnē, viņš starp Lena Preisa papīriem nejauši atrada jaunas, augstā­kais, sešpadsmit gadus vecas meitenes ģīmetni, kuras skaistajā sejā sevišķi izcēlās acis. Uzņēmums bija izdarīts Jaunorleānā un uz ģīmetnes ar tinti bija uzrakstīts vārds «Emma».

Emsam bija ļoti nepatīkami, ka nejaušs gadījums bija to padarījis par bīstama noslēpuma līdzzinātāju. Kā gan Lens Preiss bija ticis pie sava saimnieka sievas ģīmetnes? Vai jauneklis sajuta pret to tikai nevainīgas simpātijas — kovboji taču bieži bija mazliet sentimentāli noskaņoti, — vai varbūt lieta bija pavisam nopietna?

Emsam tas būtu bijis ļoti sāpīgi, jo viņš bija patiesi iemīļojis Lenu Preisu, kuru arī pārējie kovboji labi iere­dzēja. Kaut viņš arī nebija īsts kovboja paraugs, tomēr visā viņa būtībā bija kaut kas vīrišķīgs.

Kādu dienu Emsam gadījās novērot kaut ko tādu, kam vajadzēja atvērt tam acis, ja vien viņš negribēja būt akls: Lenija garastāvoklis ļoti bieži mainījās. Te viņš staigāja apkārt vienaldzīgs, noskumis un sapīcis, te atkal pēkšņi staroja priekā un laimē. Emss ievēroja arī to, ka šādas gaviļu izplūsmes vienmēr sakrita ar Griva braucieniem uz dienvidu ganībām.

«Nu, vai esi saņēmis labas ziņas no mājām, Len?» viņš pēc pusdienas laipni apjautājās.

«Nē — kādēļ tev tā šķiet? Taisni otrādi — Lisa man sagādā bažas; jau kopš veselas mūžības neesmu par viņu nekā dzirdējis.»

«Kas ir Lisa?»

«Mana māsa, ļoti mīļa meitene. To tev vajadzētu pa­zīt, Rič! Galvā viņai gan ir tikai nerātnības, bet toties krūtīs laba, zelta sirds.»

«Tam es ticu,» Emss atbildēja.

«Saki, Rič, vai tev ir mīļākā?»

Emss smaidīdams pakratīja galvu.

«Bet kāda taču tev ir bijusi?»

«Nē — īstas mīļākās man nekad vēl nav bijis.»

«Jocīgi, tik brašam puisim, kāds esi tu! Vai tu tikai ne­mānies? … Bet māsa tev taču ir?»

«Katrā ziņā,» Emss atbildēja.

«Vai viņa tev kādreiz raksta?»

«Protams — tomēr tikai pēc ilgiem starpbrīžiem, bet tad vienmēr ļoti garu vēstuli.»

«Tam jābūt jauki. Lisa mani ļoti mīl, bet vēstuļu rak­stīšana nav viņas dabā … Kā sauc tavu māsu?»

«Nezta.»

«Nezta? Tiešām glīts vārds… Vai viņa jauna?»

«Protams. Man gan šķiet, ka salīdzinājumā ar viņu esmu šausmīgi vecs, bet viņa ir tieši vienā vecumā ar mani — mēs esam dvīņi.»

«Ko tu saki! Tad jau jūs laikam arī izskatāties ļoti līdzīgi?»

«Milzīgi; kad mēs vēl bijām bērni, neviens nevarēja atšķirt mūs vienu no otra.»

«Saki nu viens! Tad jau viņai jābūt ļoti glītai meite­nei, jo tu esi visskaistākais cilvēks, kādu es jebkad esmu redzējis — atskaitot varbūt Em … Griva kundzi.»

«Liels paldies par komplimentu!» Emss smaidīdams sacīja. «Es parādīšu tev Neztas ģīmetni.»

Viņš nolika uz galda savu somu un, sameklējis tajā vecu kabatas portfeli, izņēma no tā rūpīgi papīrā ievīs­tītu fotogrāfiju.

«Toreiz viņa bija sešpadsmit gadus veca,» viņš piezī­mēja, pasniegdams ģīmetni Lēnam, kurš aplūkoja to un sajūsmināts iesaucās:

«Mans Dievs, cik skaista! .. . Protams, viņa jau sen apprecējusies?»

«Un, paldies Dievam, pat ļoti laimīgi!» Emss atbil­dēja, izrādīdams neparastu uztraukumu. «Sams, viņas vīrs, ir krietns, strādīgs cilvēks, kas droši vien neilgā laikā kļūs bagāts vīrs … Viņiem ir arī divi bērni — dvīnīši. Pui­sēns nokrustīts manā vārdā — par Riču.»

Lens atdeva ģīmetni atpakaļ, un viņa acis pēkšņi sa­tumsa.

«Mans Dievs, tam vajag būt brīnišķīgi, kad cilvēks lai­mīgi apprecas!» viņš it kā pie sevis noteica.

«Arī man tā šķiet,» Emss atzinās.

Kopš šīs reizes Emsa aizdomas arvien vairāk pieauga; tomēr viņš vēl neredzēja iemesla spert kādus drošības so­ļus šajā lietā. Kādu vakaru Lens Preiss ļoti ilgi palika ārā, kas tomēr, par laimi, nevienā neradīja aizdomas, at­skaitot Emsu. Viņš dzirdēja jaunekli klusu, vienās zeķēs ienākam istabā, mēnesnīcā redzēja, kā tas vēl ilgi, sēdēja uz gultas malas un tad, piegājis pie loga, sāka sapņaini lūkoties mēnesī.

Tas pats atkārtojās arī nākošajā vakarā, pat vēl uzkrī­tošākā kārtā.

Ja nabaga zēns tiešām bija iemīlējies Emmā Grivā — un par to nevarēja būt šaubu —, tad viņu katrā ziņā gai­dīja pāragra nāve. Grivs bija īstais vīrs, kas varēja ar pātagu padzīt kovboju, kurš bija iedrošinājies uzlūkot viņa sievu, un nošaut to, ja tas bija iedrošinājies spert kaut vēl tikai soli tālāk. Lai cik liela arī nebija Emsa līdzcietība pret jauno sievieti, viņš tomēr nepazina to pietiekami, lai būtu pārliecināts, ka viņa neizrāda Lēnam Preisam zi­nāmu pretimnākšanu. Jauneklis viņam katrā ziņā bija pā­rāk mīļš, lai viņš varētu to mierīgi atstāt greizsirdīgā un savās dusmās droši vien brutātā Griva atriebībai un tādēļ viņš nolēma pārliecināties, vai Lens tiešām satiekas ar Emmu Grivu.

Tādēļ otrā dienā pēc vakariņām Emss neatgriezās vis namā, bet sāka klejot zem priedēm. Tumsa iestājās ātri; mēnesim šovakar vajadzēja uzlēkt vēlu. Ričs uzmeklēja paslēptuvi, no kuras tas varēja pārredzēt rančo un turp vedošo ceļu. Drīz vien viņa medībās un meža dzīvē norū­dītais skats pamanīja Preisu, kas uzmanīgi zagās starp priedēm. Emss sekoja tam nelielā attālumā. Brīdi vēlāk Preiss nogriezās no ceļa un nozuda augļu dārzā. Turpinā­dams uzmanīgi iet uz priekšu, Emss vājajā zvaigžņu at­spīdumā ieraudzīja kādu slaidu, baltu stāvu, kas pa žogā izlauztu caurumu ielīda dārzā. Ka tā bija sieviete, to pie­rādīja viņas augums un vingrās kustības. Bet tā kā Em­sam bija zināms, ka bez namamātes šeit ir vēl tikai resnā saimniecības vadītāja, tad viņš zināja pietiekami.

Redzēdams, ka viņa nojautas apstiprinājušās, un no­pietni nobažījies Preisa dēļ, Ričs devās atpakaļ mājup. Viņš mēģināja iestāstīt sev, ka īstenībā viņam par šo lietu nav nekādas daļas; tomēr viņa sirdsapziņa tam pretojās. Protams, viņš gan nebija tieši pārsteidzis savu biedru kopā ar sava darba devēja sievu. Ja nu viņš pieprasa no

Lena paskaidrojumus un izrādās, ka viņš maldījies? Lai cik cieši viņš arī nepieķērās pārpratuma iespējamībai — viņš tomēr pārāk labi zināja, ka nav maldījies.

Kad Emss aizmiga, Preiss vēl nebija pārnācis. Otrā rītā viņš it kā nejauši tam ieminējās:

«Vakarvakarā tu atkal ļoti ilgi klīdi apkārt.»

Lens noteikti protestēja pret šo apgalvojumu.

«Nu, tādā gadījumā atvaino — tad es laikam būšu tikai sapņojis, ka kopš saimnieka aizceļošanas tu vakaros tik vēlu pārrodies mājās.»

To sakot, Emss ar nolūku pagrieza Preisam muguru. Tomēr nabaga zēns tik ļoti samulsa, ka pirmajā mirklī ne­spēja atbildēt ne vārda. Bet tad viņš nobēra veselu kaudzi paskaidrojumus, kā un kādēļ viņš esot pārnācis tik vēlu, turklāt meloja tik neveikli, ka Emsā tikai vēl ciešāk no­stiprinājās aizdomas.

Nākošajā dienā pārbrauca Grivs. Viņš vēl nebija pavi­sam izgulējis dzērumu un bija saniknots par kādu netais­nību, ko tam esot nodarījis viens no konkurentiem.

Kovbojiem nebija ko smieties — Grivs pret tiem izturē­jās pavisam neciešami. Divi no tiem uzteica vietu, kad saimnieks vienu no tiem bija nositis gar zemi. Vienīgi Makkineja iejaukšanās novērsa šaudīšanos.

«Saimniek,» viņš sacīja Grivam, «es, protams, neņe­mos jūs tiesāt, bet ja jūs turpināsiet tā izturēties pret ļau­dīm, mums nebūs atlicis vairs neviena vīra, kad pienāks lopu sūtījums no Teksasas.»

Dīvainā kārtā Grivs neņēma šos vārdus ļaunā, bet klu­sēdams aizgāja. Vakarā, sapulcējušies ēdamzālē, kovboji ļāva vaļu savam sašutumam.

«Viņš ir īsts nelietis, melns suns!» Džeks Mendels drūmi paziņoja.

«Es tūlīt iešu pie viņa un pieprasīšu savu algu, lai do­tos prom no šejienes!» Buts Kamerons piebilda. «Es la­bāk nosprāgšu lielceļa malā, nekā strādāšu pie tāda lopa!»

«Kungi, pie Griva ļaunākais ir tas, ka viņš uzturu ieskaita jums neizmaksātajā algā; ja gribat aiziet — jūs vienkārši nesaņemat vairs neko! Bet gan es iekārtošu tā, ka viņš izsviedīs mani!» Sams Bleks, kas bija vecākais no visiem, apgalvoja.

Viens pēc otra nāca klajā ar savām sūdzībām. Emsam, kuram sešu gadu laikā bija gadījies strādāt kopā ar vis­dažādākajiem ļaudīm, nekad vēl nebija nācies dzirdēt tik daudz sūdzību par kādu lopkopi.

«Nu, gan jau kādu dienu gadīsies kovbojs, kurš tomēr sadauzīs viņa melnos žokļus!» Makkinejs piezīmēja un nospļāvās.

«Jā gan, un pie tam dabūs sev ādā caurumu!» Džemss Getlins atbildēja. «Grivs jau pret dažu labu no saviem ļaudīm pacēlis revolveri.»

«Cerēsim, ka reiz viņš tomēr atdursies pret īsto!» Sleims Zilais sacīja. «Piemēram, pret Arizonas Lauvu!»

«Mans Dievs, tas gan būtu jauki!» kāds cits norūca.

«He, Lauva! Pie joda, kādēļ tad tu nesaki ne vārda?» Sleims kūdīja.

«Jūs jau esat runājuši tik daudz. Vai lai vēlreiz to visu atkārtoju?» Emss mierīgi atbildēja.

«Tur tev taisnība, tukša izrunāšanās nekā nelīdz… Tomēr tu būtu varējis pateikt kaut dažus vārdus, lai mēs vismaz redzam, ka tu esi mūsu pusē,» Zilais dzēlīgi at­bildēja.

«Ja man nebūtu izdevies iemantot jūsu draudzību — manis jau sen vairs šeit nebūtu!»

«Tā taču var runāt vienīgi Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni piezīmēja.

Bet tad īrs pievērsa savas šaurās, zilās acis Lēnam Preisam un jautāja tam:

«Bet kādēļ tu esi mēms un kluss kā austere? Varu de­rēt, ka tu esi vēl niknāks uz Grivu, nekā mēs visi kopā!»

«Kā tā? Kādēļ lai man būtu vairāk iemesla ienīst viņu, kā jebkuram citam?» Preiss dusmīgi jautāja.

Makkinejs sāka skaļi, zobojoši smieties.

«Muļķīgais īru nelga, ko nozīmē tava idiotiskā zvieg­šana?»

«Bet neko — noteikti neko, mazais Len!» īrs zobojoši atbildēja.

Preiss tumši pietvīcis atgrūda no sevis šķīvi, pietrū­kās kājās un izskrēja no istabas.

To pašu nedēļu vairāki lopkopji ieradās pie Griva ap­spriesties par veikala lietām. Acīmredzot viņš bija izturē­jies pret tiem visai nelaipni, jo viens no viņiem, kas savā laikā bija iesācis kā kovbojs, izteica diezgan dzēlīgas pie­zīmes, turklāt tik skaļi, ka arī Sleims Zilais bija tās dzir­dējis. Kāds cits kovbojs, kurš baudīja saimniecības vadī­tājas labvēlību, priekā starodams pastāstīja biedriem, ka Griva namā pats velns esot ticis vaļā: viņa sieva par katru cenu gribot aiziet no tā.

Drīz pēc šiem notikumiem, Grivs kādu dienu atstāja rančo un aizbrauca ratos, kurus tas pats vadīja. Tā kā viņš līdz šim nekad vēl nebija aizceļojis, iepriekš neieda­lījis ļaudīm darbus, viņa pēkšņā nozušana izsauca kov­boju starpā visneticamākās baumas. Protams, viņi pa­steidzās izmantot saimnieka rīcību un gandrīz nemaz vairs nestrādāja.

Emss izmantoja brīvo laiku vientuļiem jājieniem me­žos — jau tādēļ vien, lai nebūtu jāredz, kā saime arvien vairāk zaudē disciplīnu un rančo slīd aizvien zemāk. Arī bez nesaskaņām ģimenē, būtu pieticis jau ar Griva pārmē­rīgo dzeršanu vien, lai galīgi izputinātu viņa īpašumu. Vislabprātāk Emss būtu pavisam aizgājis no šejienes, to­mēr viņš negribēja atstāt Lenu Preisu šajā grūtajā situā­cijā, kādā tas atradās, un kas varēja beigties visai ļauni.

Emss jau vairākkārt bija gribējis uzsākt ar Lenu sa­runu par tā noslēpumu, tomēr līdz šim bija no tā atturē­jies. Bet šodien, jājot caur mežu, viņš sevī apņēmās ne­atstāt šo lietu tā. Vajadzēja tikai nogaidīt izdevīgu brīdi sarunai, jo Griva prombūtne, protams, darīja Lenu arvien pārdrošāku un neapdomīgāku tā mīlas gaitās.

«Man liekas, pēc tam atkal būs pienācis laiks mainīt dzīvesvietu,» Emss pusbalsī sacīja sev, jo nojauta, ka gai­dāmos notikumos tam gribot negribot būs jāuzņemas iz­šķirošās lomas tēlošana.

Domās iegrimis viņš jāja tālāk. Agrīnā vasara jau bija likusi apsēm pilnīgi izplaukt. Kā trīcēja viņu zaļās lapas! Redzot apses, viņam vienmēr bija jādomā par Neztu. Vai arī šī Emma Griva nebija tāds pat radījums, ko mīla raustīja turp un šurp — vāja un trīcoša, kā šīs apšu lapas? …

Pēkšņi viņš ieraudzīja sev priekšā, starp priežu stum­briem, spīdam baltu zirgu. Ja viņš nemaldījās, tas bija Lena Preisa zirgs.

«Vai es jau šorīt to nenojautu?» viņš pie sevis nomur­mināja. «Ko nu lai daru — griežos atpakaļ vai jāju viņiem pretī?»

Jaukā vietiņa, kur viņš pašreiz atradās, no rančo bija jāšus sasniedzama diezgan īsā laikā. Bez šaubām, abi vieglprātīgie mīlētāji bija norunājuši šeit satikties. Doma par to darīja Emsu gluži niknu. Acīmredzot viņi bija pil­nīgi zaudējuši galvu, un varbūt bija jau vairāk vainīgi, nekā viņš līdz šim domāja.

Emss nokāpa no zirga un, saņēmis to aiz pavadas, uz­manīgi veda to pa mīksto meža zemi starp priedēm un ap­sēm. Drīz vien viņš ieraudzīja kādā klajumiņā divus ap­seglotus zirgus, kas mierīgi plūca zāli. Pārmetis savam zirgam pavadu pār galvu, viņš pagāja vēl dažus soļus uz priekšu un noslēpās aiz kāda resna koka stumbra.

Nepilnu desmit soļu attālumā viņš ieraudzīja Lenu Preisu, kas sēdēja ar muguru pret viņu. Viņš kusā balsī stāstīja kaut ko jaunajai sievietei, kuru tas turēja ap­skautu, kamēr viņa bija rokām apvijusi Lena kaklu. Seju viņa cieši bija piekļāvusi tā vaigam, tā ka viņas melnie mati saplūda kopā ar jaunekļa kastaņbrūnajām cirtām. Acis viņai bija aizvērtas, seja pārplūdusi asarām.

Pirmajā mirklī Emss gribēja bēgt, kamēr viņa vēl nav atvērusi acis un pamanījusi to. Bet tad viņš mainīja savu nodomu.

7

Kāds zars viņam zem kājām iebrikšķējās. Jaunā sie­viete pacēla savas tumšās skropstas. Divas lielas, mikli mirdzošas acis nesaprašanā uzlūkoja viņu, tad iepletās bezgalīgā izbrīnā, tad satumsa bailēs un šausmās. Acīm­redzot viņa bija pazinusi vienu no sava vīra kalpotājiem.

Pēkšņi viņa iekliedzās, atrāva rokas no Lena kakla un izraisījās no tā skāvieniem.

«Lielais Dievs!» viņa iesaucās, trīcošu roku norādīdama uz Emsu.

Lens mirkli sēdēja kā pārakmeņojies, tad strauji pie­liecās un, revolveri izstieptajā rokā turēdams, apsviedās apkārt.

«Labdien, Preis!» Emss sacīja, nepiegriezdams vērību ierocim.

«Tu tas esi?» jauneklis iesaucās un viņa pārvērstajā sejā pavīdēja sāpīga izteiksme.

«Jā, es… Protams, mani atveda šurp tikai nejaušība.

«Nejaušība? Un tam lai es ticu?»

«Ja tā nebūtu nejaušība, tu noteikti nebūtu mani pa­manījis — to taču tu pats vari iedomāties, Preis?»

«Vienalga — tev jāmirst!»

«Nerunā muļķības, zēn, un nepadari lietu vēl sarežģī­tāku!» Emss sašuta. «Bez tam, tev nav ne vismazākā iemesla mani nogalināt — es taču esmu tavs draugs.»

«Mans draugs? … Lielais Dievs, kaut es varētu tev ticēt!» Lens galīgi samulsis elsa.

«Kas tas ir, Len?» jaunā sieviete jautāja.

«Arizonas Lauva — par kuru esmu tev jau stāstījis.»

«Ak, tas?»

«Jā gan, jaunkundze, mans vārds ir Emss,» Ričs teica, pasperdams soli tuvāk.

«Vai tad jūs mani nepazīstat?» viņa jautāja.

Es gan nojaušu, kas jūs esat, bet pavisam pārliecināts tomēr neesmu.»

«Es esmu … Griva kundze.»

«Priecājos iepazīties!» Emss atbildēja, noņemdams sombrero. «Tikai nožēloju, ka mūsu iepazīšanās nav no­tikusi … vairāk piemērotos apstākļos.»

«Tas viss neko nelīdz, Rič!» Preiss kaisli iekliedzās. «Lai cik grūti tas man arī nenāktos — esmu spiests tevi nogalināt! … Cilvēks, kas redzējis to, nedrīkst palikt dzīvs!»

«Nāc taču beidzot pie prāta, Len!» Emss pārliecinoši sacīja. «Ielūkojies man acīs, zēn, un ja tad vēl tu neuzti­cies man — labi, tad šauj! Bet es tevi brīdinu — tu jau zini, arī es protu mazliet rīkoties ar revolveri!»

Uztraukumā trīcēdams, jaunais kovbojs, kas pie visas savas vīrišķīgās izturēšanās tomēr atstāja visai nožēlo­jamu iespaidu, mēģināja uzlūkot Emsu.

«Rič, runa taču neiet par mani!» viņš smagi elpo­dams sacīja.

«Protams, to es zinu — tu rūpējies par Griva kundzes labo slavu. Bet vari būt drošs — no manis tai briesmas nedraud.»

Preiss ļāva rokai ar ieroci noslīdēt gar sāniem. Seja tam raustījās.

«Tu nedrīksti viņam neko darīt, Len!» jaunā sieviete sacīja. «Tā taču būtu slepkavība.»

Emsam negribot bija jāpasmaida.

«Ko man vairs nozīmē slepkavība?» Preiss nesavaldīgi iesaucās. «Es nošautu visus biedrus, lai tikai glābtu tevi!»

«Mīlulīt, es taču jau nupat tev teicu, ka esmu pazu­dusi!» viņa atbildēja. «Es nevaru vairs ilgāk panest šos melus. Es ienīstu Grivu un esmu apņēmusies pateikt tam visu patiesību.»

«Nē, Dieva dēļ, tikai ne to — viņš tevi nonāvēs!»

Viņa gribēja satvert Lena roku, lai atņemtu tam revol­veri, bet viņš ātri paslēpa to aiz muguras. Viņa mazliet sagrīļojās un bija spiesta pieturēties pie koka stumbra. Viņas acis pētoši lūkojās Emsa sejā, it kā gribētu nolasīt tā domas. Arī viņš pirmo reizi vērīgāk to uzlūkoja. Droši vien viņa ari citkārt bija ļoti skaista, bet šajā brīdī ar savu marmorbālo seju, traģisko izteiksmi tumšajās, sam­tainajās acīs, un pusē pavērtajām, sārtajām, trīcošajām lūpām, viņa atstāja tieši neatvairāmu iespaidu.

«Len, es pilnīgi uzticos viņam!» viņa pēkšņi sacīja pa­visam mierīgā tonī.

Emss atvieglots uzelpoja. Doma, ka viņam vajadzētu nošaut vai sakropjot šo nabaga, mīlas trakuma pārņemto jaunekli, likās viņam šausmīga. Viņš piegāja vēl tuvāk un nosēdās starp abiem jauniešiem, uzlicis roku Lēnam uz pleca un uzlūkodams jauno sievieti.

«Pateicos jums!» viņš sirsnīgi teica. «Un nu uzklausiet mani, jūs abi! Jau kopš nedēļām es zinu, ka jūs mīlat viens otru. Diemžēl, arī citi jau, šķiet, to nojauš — pie­mēram, Makkinejs. Bet tam nav nozīmes, viņš nepļāpās par to un visļaunākajā gadījumā man vienmēr vēl atliek kāds līdzeklis, lai aizbāztu viņam muti.»

«Jūs zinājāt, ka … Lens un es … mīlam viens otru?» jaunā sieviete pietvīkdama jautāja.

«Vai arī jūs viņu mīlat — par to es katrā ziņā nebiju tik cieši pārliecināts; attiecībā uz viņu man šaubu nebija. Bet ka jūs satiekaties — to es zināju, un man jāatzīstas, ka sakarā ar to, es dažādi domāju par jums. Deviņpadsmit gadus veca sieviete, kurai turklāt ir arī bērns — tā nav laba lieta, es sevī spriedu. Nu, un tā jau arī ir; tikai tagad, kad esmu redzējis jūs kopā ar Lenu un dzirdējis jūs ru­nājam, es to domāju citādā nozīmē.»

«Jūs esat Lena draugs?»

«Protams, tas es esmu — vai tad citādi es būtu cau­rām naktīm gulējis bez miega un lauzījis galvu, kā lai pa­līdzu viņam?»

«Ak, es tik ļoti mīlu Lenu!» viņa naivā vaļsirdībā atzinās, bet tūlīt arī piebilda: «Tomēr tādēļ es nebūt ne­esmu kļuvusi neuzticīga manam vīram!»

«Par to esmu pārliecināts!» Emss atbildēja. «Nu, kad esmu iepazinies ar jums, es zinu, ka jūs esat labs cilvēks, bet nelaimīgs un — vēl ļoti jauns!»

Viņš vienmēr prata iekarot visu uzticību, un arī Emma Griva nespēja pretoties viņa iespaidam.

«Gan tu redzēsi, Len,» viņa elsodama sacīja, «tavs draugs mums palīdzēs!»

«Protams, viņš darīs to!» Emss apliecināja, kaut šobrīd tam nebija ne vismazākās jausmas, kā šeit varētu palīdzēt. «Un nu runā arī tu, Len!»

Preiss iebāza revolveri atpakaļ makstī un uzlūkoja Emsu. Arī viņa seja bija mitra no asarām.

«Rič, varbūt es liekos tev visai bērnišķīgs,» viņš iesāka. «Bet tev jāzina, ka Emmu es mīlu jau kopš pirmā acu uz­metiena. Es nekad neiedrošinājos sapņot, ka arī viņa kād­reiz varētu mīlēt mani, un tādēļ vienmēr vairījos no vi­ņas, pūlējos to aizmirst. Tomēr man trūka spēka pilnīgi aiziet no viņas … Divas reizes mums nejauši izdevās pa­likt divatā. Kādu pēcpusdienu man bija jāved viņa mājup no Stilmanu rančo, un mēs sākām runāties. Pēc tam es pateicu viņai tieši un ievēroju, ka viņa … mīl mani. Un tad es reiz sastapu viņu augšā, upes krastā. Viņa sēdēja uz akmens, jo bija izkritusi no segliem un nespēja paiet. Viņas zirgs bija sācis trakot, un es nevarēju to atrast — taisnību sakot, es arī visai necentos to meklēt. Es uzcēlu viņu savā zirgā un tad viņa ieslīga manos skāvienos. Tas man bija par daudz. Tad es viņai pateicu visu: ka mīlu viņu neprātīgi, un ka man jābēg prom no šejienes, bet par to viņa negribēja ne dzirdēt, jo arī viņa taču mīl mani… Tā tas notika … Mans Dievs, šī nabaga sieviete dzīvo īstā ellē! Iedomājies tikai: Grivs, šis žūpa, pat sit viņu! Jau sen viņa būtu aizgājusi no tā, tikai sava bērna dēļ viņa vēl paliek šeit… Bet šodien viņa zvērēja, ka nespēj to vairs ilgāk panest; viņa pateikšot vīram visu patiesību un aiziešot no tā. Tajā brīdī, kad tu atnāci, es centos viņu atrunāt no tā un pārliecināt, ka bērna dēļ viņai jāpacieš viss. Tad jau esmu mierā labāk aiziet no šejienes un viņu nekad vairs neredzēt.»

Kad Lens bija pabeidzis savu garo runu, Emss mirkli klusēja. Vispirms viņš juta lielu atvieglojumu, bet tad to pārņēma dziļas skumjas. Likās, dzīve visur bija vienāda, un visur mīla bija kaut kas brīnišķīgs, bet reizē arī bries­mīgs. Arī viņam mīlestība pret Neztu bija sniegusi tikai dziļas ciešanas un mokošas, bezmiega naktis; bet ko no­zīmēja viss tas, ko viņš toreiz bija pārcietis, salīdzinot ar tiem smagajiem pārbaudījumiem, kas gaidīja šos divus mīlošos cilvēkus?… Kā viņš varēja tiem palīdzēt? Kas šajā gadījumā bija taisns, kas netaisns? … Jaunās sievie­tes skatienā, ar kādu tā baigās gaidās uzlūkoja viņu, at­spoguļojās tik daudz aklas, bezgalīgas uzticības, ka Emss vienkārši jutās spiests tai kaut kā palīdzēt. Viņas acīm bija tik maz līdzības ar Neztas acīm — un tomēr tās bija tikpat skaistas un tajās bija tā pati traģiskā izteiksme, tas pats cerību mirdzums, kādu viņš toreiz bija redzējis savas māsas acīs.

«Tātad, bērni, lieta nebūt nav tik ļauna, kā biju iedo­mājies,» viņš iesāka. «Jūs mīlat viens otru — par to va­rētu izteikt pārmetumu varbūt vienīgi nejaušībai, kas sa­vedusi jūs kopā … Protams, kad pirmīt jūs pārsteidzu, jūs bijāt mazliet par ciešu piekļāvušies viens otram.»

Jaunā sieviete nokaunējusies nolieca galvu.

«Sevišķi jūs, Griva kundze, nemaz necentāties nomākt savas jūtas,» Emss turpināja, lai tikai kaut ko teiktu un iegūtu laiku.

«Jā, tā ir!» viņa droši sacīja. «Un es arī nekaunos par to… Esmu viņu jau tūkstošiem reižu skūpstījusi, kā jūs pats varēsiet iedomāties.»

«Tam es ticu — kaut man pašam nav praktisku pie­dzīvojumu mīlas lietās,» Emss atbildēja.

«Ja tas tiesa, tad jau jūs droši vien esat bēdzis no mei­tenēm!» viņa pārsteigta teica.

«To es tiešām darīju — pēdējo sešu gadu laikā tā bi­jusi gandrīz mana vienīgā cenšanās… Bet atgriezīsimies pie mūsu lietas. Visļaunākais ir tas, ka jautājuma mier­mīlīga atrisināšana droši vien atdursies pret Griva bru­tālo dabu. Vai arī skaidrā prātā viņš ir rupjš pret jums?»

«Viņš nekad nav skaidrā prātā!» Emma uztraukta at­bildēja. «Jau sen kopš viņš vairs nevar dzīvot bez viskija. Kad viņš pilnīgi piedzēries līdz nesamaņai, tad vēl ir vis­labāk — tad varu noguldīt viņu. Bet iedzēris viņš ir bries­mīgs! Tad tas kļūst kā plēsīgs zvērs, rauj man drēbes nost, sit mani… Jā, patiesi, viņš mani sit — šis suns, šis nēģeris!»

Viņas pēdējais vārds skaidri liecināja par viņas naida bezgalīgo dziļumu, jo viņā izpaudās visa nicināšana, kādu dienvidštatu iedzīvotāji sajūt pret nēģeriem.

Emss bija tik ļoti sašutis, ka neiedrošinājās viņu uzlū­kot, bet izlikās vērojam vieglo mākonīti, kas peldēja virs kalna virsotnes. Viņš dzirdēja Lenu sev līdzās smagi el­sojam.

«Sakiet, Emmas kundze, vai jūs mazliet nepārspīlējat?» viņš beidzot jautāja.

«Te, lūdzu, skatieties!» viņa sacīja, atrotīdama pie­durkni. Uz viņas skaistās, pilnīgās, baltās rokas bija re­dzami brūni un zili plankumi.

«Un te!» viņa turpināja, atpogādama savu blūzi un norādīdama uz zilumu plecā. «Vai tā varbūt ir pārspīlē­šana? Vai lai noauju arī zeķes un parādu jums viņa kāju spērienu pēdas?»

Emss pusbalsī lādējās sevī.

Lens trīcēja aiz dusmām.

«Emma, tik šausmīgas lietas tu nekad vēl nebiji man stāstījusi!» viņš galīgi satriekts sacīja.

«Es negribēju sakūdīt tevi vēl vairāk pret viņu,» viņa klusu atbildēja.

«Un tu pati lūdzi mani nenogalināt viņu!» Lens pār­metoši sacīja.

«Jā, bet nu es varētu gandrīz lūgt tevi to darīt!» viņa elsoja un nevarīgi ieslīga tam rokās.

«Ne tik strauji, bērni!» Emss sacīja. «Vienīgi ar pacie­tību un apdomību var tikt tālāk.»

Lens, kas arvien vēl turēja jauno sievieti apskautu, tik lūdzoši uzlūkoja Emsu, ka tam kļuva gandrīz sāpīgi.

«Rič, Emmas dēļ — saki man, ko lai es daru?»

«Pagaidām neko!» Emss atbildēja. «Pats par sevi sa­protams, tev jāvairās no Emmas kundzes, kamēr būsim izlēmuši, kas darāms.»

«To es nevaru. Un ja es arī mēģinātu — viņa pati mani sameklētu,» Lens izmisis atbildēja. «Šorīt, piemēram, Maks uzdeva man kādu darbu, bet tad atnāca saimnie­cības vadītājas puisēns un atnesa man ziņu no Emmas, ka viņa grib mani šeit satikt.»

«Bet tā ir liela pārdrošība no jūsu puses, Emmas kun­dze, jo …»

«Nesauciet taču mani visu laiku par kundzi!» viņa uz­traukta pārtrauca to.

«Labi, tātad: to jūs nekādā gadījumā nedrīkstējāt da­rīt, Emma!»

«Galu galā arī es esmu tikai cilvēks,» viņa atbildēja.

«Bet tieši tādēļ jums vajadzētu prast izmantot arī savu cilvēka saprātu.»

«Es nevaru un negribu dzīvot, ja nedrīkstu redzēt Lenu!»

«Bet jūs aizmirstat, cik bīstama ir šī lieta!» Emss no­pietni aizrādīja. «Ja jūs tiksiet pārsteigti kopā — un agri vai vēlu tas noteikti notiks, — Grivs nogalinās Lenu un, ja jūs viņš arī atstās dzīvu, jūsu dzīve tomēr būs ļaunāka nekā nāve.»

Viņa nobālēja un tās skatiens meklēja Lena seju.

«Man vienalga, ko viņš ar mani izdara,» viņa teica, «bet ja Lēnam viņš nodarīs ko ļaunu, es nožņaugšu viņu ar šīm rokām!»

«Jūs aizmirstat savu bērnu, Emma … Vai tas ir pui­sēns?»

«Nē, meitenīte, gaišiem matiem un zilām acīm … viņa nemaz nelīdzinās savam tēvam.»

«Tātad atkal viens tikpat nelaimīgs radījums kā jūs un Nezta!»

«Kas ir Nezta?» viņa ziņkārīgi jautāja.

«Mana dvīņu māsa.»

«Rič, tā taču mēs netiksim tālāk!» Lens izmisis pār­trauca šo sarunu.

Emss pietrūkās kājās un sāka staigāt turp un šurp. Pēkšņi jaunā sieviete stāvēja viņam līdzās un satvēra to aiz rokas.

«Mēs jūs neapgrūtināsim ar savu nelaimi,» viņa sacīja. «Glabājiet tikai mūsu noslēpumu un atstājiet visu mūsu pašu ziņā.»

«To es nespēju, es nedrīkstu atstāt jūs, nabaga tārpi­ņus, nelaimē!»

«Cik labs jūs esat un cik ļoti es apskaužu Neztu, ka viņai ir tāds brālis! Bet klausieties: ja Lena nebūtu, es vienalga nespētu palikt ilgāk kopā ar Grivu — to taču jūs varat saprast?»

«Labi, un ko tad jūs domājat iesākt?»

«Paņemšu bērnu un noslēpšos kopā ar to kaut kur, kur Grivs mani nevarēs atrast.»

«Tas taču neder, bērniņ! Jūs pat neesat vēl pilnga­dīga — viņš aizvestu jūs atpakaļ ar policijas palīdzību. Vismaz nogaidiet, kamēr būsiet sasniegusi pilngadību, tad tas vēl drīzāk būtu izdarāms.»

«Bet tad man jāgaida vēl vesels gads!» viņa izmisusi atbildēja. «Tik ilgi es vairs neizcietīšu šīs mokas.»

Viņi atkal nosēdās līdzās Lēnam, kas sāpīgu skatu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, bērni,» Emss pēc mulsa klusuma brīža atsāka. «Mums neatliek nekas cits, kā cerēt, ka Dievs apžēlosies par jums un drīz aicinās šo briesmoni pie sevis.»

«Ak, viņš vēl ir jauns un vesels — tas nodzīvos simts gadu!» Lens satriekts piezīmēja.

Emss ar nolūku izlikās to nedzirdam.

«Cik ilgi tad viņš šoreiz paliks prom?» viņš jautāja Emmai.

«To es nekad nezinu. Ja viņš saka, ka paliks nedēļu, tas noteikti parbrauc agrak, un ja tas solās atgriezties pec divām, trim dienām — viņš nereti paliek prom nedēļām ilgi.»

«Tatad viņš acīmredzot jums neuzticas?»

«Protams, viņš jau vienmēr moka mani ar savām aiz­domām un greizsirdību!»

«Uz Lenu?»

«Uz ikvienu kovboju … Es dzīvoju vienās bailēs, ka viņš var atklāt manus melus. Es esmu šausmīgi melīgs radījums!»

«Bet, Emma, kā tu vari tā runāt!» Lens iesaucās. «Ja tu esi spiesta melot savam vīram, tad tas nenozīmē, ka tu esi melīga! Man tu taču nekad neesi melojusi?»

Neraugoties uz savām bēdām, viņa iesmējās gaišiem smiekliem, kas lika Emsam izbrīnā uzlūkot to.

«Tomēr esmu to darījusi — vienmēr esmu tev melo­jusi!» viņa sacīja. «Visas tās «nejaušības», kas saveda mūs kopā, es pati iekārtoju ar viltību … Es nekad neesmu nokritusi no zirga — tā bija tikai komēdija, jo es zināju, ka tu iāsi gar strautu.»

«Bet, Emma!» Lens pārmetoši teica, kaut seja tam sta­roja laimē.

«Nu, man šķiet, tie ir meli, kurus vīrietis var piedot!» Emss teica un piecēlās. «Bet nu klausieties, bērni, un da­riet, ko jums teikšu: Emma, nestāstiet Grivam neko! Starp citu, kamēr viņš ir prom, jums vajadzēs būt ļoti uzmanī­gai satiekoties ar Lenu, bet kad Grivs būs pārradies, jums pilnīgi jāatsakās no tikšanās ar Lenu un jāatturas arī no vēstuļu rakstīšanas viņam. Sapratāt?»

«Un cik ilgi tas turpināsies?» viņa jautāja.

«Teiksim līdz brīdim, kamēr būšu devis jums citus rīko­jumus … Vai apsolāt man to?»

«Apsolu!» viņa atbildēja, spiezdama roku pie sirds. «Esmu pārliecināta, ka jūs gribat mums palīdzēt un no­teikti arī atradīsiet kādu izeju.»

«To es jums apsolu!» Emss atbildēja. «Nu, un kā ir ar tevi, Len?»

«Zvēru tev, ka nerīkošos pret tavu gribu!» Preiss trī­cošām lūpām svinīgi apliecināja.

«Nu, tātad! Bērni, man jau kļuvis atkal daudz labāk ap sirdi!» Emss atvieglots sacīja. «Nu es atstāšu jūs vie­nus — tikai dariet man prieku un nenovilciniet atvadīša­nos līdz rīta agrumam. Pietiks arī ar četriem līdz pieciem simtiem skūpstu!»

Lens smējās, pūlēdamies noslēpt savu mulsumu. Bet Emma pietrūkās kājās un piegāja pie Emsa.

«Viens no tiem jāsaņem jums, Arizonas Lauva!» viņa, pa pusei jokodama sacīja.

«Jā, Emma, noskūpsti viņu!» Lens sajūsmināts sauca.

«Aizveriet acis — es jūs noskūpstīšu!»

«Nu, klausieties, ja jau ar mani kaut kas tāds notiek, tad es gribu to redzēt!» Emss smiedamies atbildēja.

«Nezobojieties, Arizonas Lauva, arī jūs kādu dienu pa­zaudēsiet savu sirdi! … Tās sievietes vārdā, kuru jūs reiz mīlēsiet, saņemiet šo skūpstu!»

Viņa izslējās pirkstgalos un noskūpstīa to. Tad viņa samulsusi un viegli pietvīkusi atkal atslīga līdzās Lēnam un cieši piekļāvās tam.

Arī Emss bija pietvīcis. Mēmi pamājis tiem abiem ar galvu, viņš steidzās atpakaļ pie sava zirga. Ielēcis seg­los, viņš jāja prom pretējā virzienā, lai nebūtu vēlreiz jā­satiekas ar tiem abiem.

Starp priežu stumbriem viņš redzēja savā priekšā za­ļās nogāzes, mirdzošo upi un plašo ieleju, kas stiepās līdz pat tālajiem kalniem, aiz kuru baltajām, sniega vainagiem izrotātajām virsotnēm, saule zelta mirdzumā devās dusēt.

Galvu purinādams Emss jāja tālāk.

Nabaga tārpiņi, tie abi! viņš sevī domāja. Pārmest vi­ņiem tiešām neko nevar … Cik ļoti šī meitene man atgā­dina Neztu, kaut arī viņa ārēji nemaz nelīdzinās tai! Kas zina, kas notiktu ar mani, ja arī man reiz gadītos tādu satikt… Nu, pagaidām man darba pilnas rokas, rūpējo­ties citu labā, jo man tagad nopietni jāsāk nodarboties ar šo melno sātanu Krevu Grivu!

8

Kad Emss vakarā pārradās rančo, viņš galvenajos vil­cienos bija skaidrībā par savu turpmāko izturēšanos, it kā pats liktenis viņam būtu to nodiktējis.

Vakariņu laikā, uz kurām Lens ieradās ar nokavēša­nos, Emss izlikās iegrimis dziļās pārdomās un ari vēlāk izvairījās no drauga. Viņš stundām ilgi sēdēja kopā ar citiem kovbojiem un pēkšņi bija sācis izrādīt ārkārtīgu in­teresi par Krevu Grivu. Viņš iztaujāja biedrus un lika tiem stāstīt par saimnieku neskaitāmus stāstus. Tādā veidā viņš uzzināja, ka Grivam ir ļoti vaļīga roka, kas katra

sīkuma dē] laiž dūri darbā, ka viņš ir sīkstulis un maksā * viszemākās algas, ka ar tirgotājiem un piegādātājiem tas nepilda savas saistības, bet pret citiem vienmēr ir ne­uzticīgs un aizdomīgs, un beidzot, ka viņš bieži ir nežē­līgs pret zirgiem, kas kovboju acīs bija sevišķi nepiedo­dams noziegums.

«Pie joda!» Sleims Zilais sacīja, kad Emss bija. aiz­gājis. «Kas tad Lauvam šodien noticis? Tādu es viņu ne­kad vēl neesmu redzējis!»

«Tu viņu vēl pietiekami nepazīsti,» kāds no biedriem aizrādīja. «Viņš jau arī vēl nav ilgi šeit.»

«Bet Maks taču mums tik daudz stāstījis par viņu.»

«Ak, Maks pļāpā daudz, jo diena taču gara . .. Gan jau Emsam būs savs iemesls, kādēļ viņš ir nikns uz saimnieku; agri vai vēlu tas gadās katram, kam darīšana ar šo tē­viņu.»

«Jā, protams, bet pie Arizonas Lauvas man šī lieta to­mēr šķiet mazliet citādāka.»

Otrā rītā Emss sāka pieglaimoties saimniecības vadī­tājai — brašai un pilnīgai, četrdesmit gadus vecai sievie­tei, kas vienmēr bija gatava mazliet pakoķetēt ar kovbo­jiem.

«Taisnību sakot, es gribēju aiziet no šejienes, Terila kundze,» Emss pēc iespējas laipni sacīja. «Bet pēc visa, ko zēni man stāstījuši par jums, es tomēr laikam palikšu, jo pret skaistām atraitnēm man vienmēr bijusi vājība.»

«Jūs jau nu esat tas īstais!» viņa līksmi atsaucās. «Bet glīts puisis jūs tomēr esat… Droši vien gribat izkaulēt no manis tikai gabalu cepuma vai tortes?»

«Mazu gabaliņu es paņemšu gan, kaut nebūt neesmu nācis tādā nolūkā. Es tiešām gribēju tikai pateikt jums labdienu un pie viena apjautāties, kad saimnieks būs at­pakaļ?»

«Ak, Dievs! Tātad arī jūs esat iemīlējies jaunajā kun­dzē?»

«Es? Nē! Man labāk patīk padzīvojušas sievietes. Tāds jauns ērzelēns man nav nekas!»

«Tad jūs tiešām esat izņēmums starp kovbojiem… Nē, es patiesi nezinu, kad saimnieks pārbrauks; ceru tikai, ka tas nenotiks tik drīz.»

Terila kundze ļoti mīlēja runāt un Emss bija ideāls klausītājs. Tādā veidā viņš drīz vien zināja visu, ko bija gribējis uzzināt par Emmu Grivu, «šo nabaga, pacietīgo bērnu,» un tās meitiņu.

«Protams, jūs saņemsiet savu naudu,» Terila kundze atbildēja uz Emsa šķietami bažīgo jautājumu. «Katrā ziņā tikai tādā reizē, kad viņš būs labā omā un pie pilnas ka­ses.»

Tad viņš veikli prata pieskarties saimniecības vadītā­jas jūtām pret Emmu. Terila kundze, kam kovboja no­pietnais skatiens un maigā balss redzami iedvesa uzti­cību, kļuva vēl runīgāka un starp citu pastāstīja arī, ka viens no kovbojiem Griva kundzei neesot vienaldzīgs.

«Kā tad vecais īsti izturas pret mazo?» Emss ieintere­sēts jautāja.

Te labā sieviete tomēr pēkšņi pazaudēja savu veiklo mēli, bet viņas apklušana pateica Emsam vairāk, nekā to būtu spējuši visdzīvākie tēlojumi par Griva brutālo iztu­rēšanos pret sievu. Viņš atstāja saimniecības vadītāju pil­nīgi apmierināts ar sarunas iznākumu, jo viņa nolūks taču bija izdibināt no Terila kundzes, vai Emma nebija kaut ko pārspīlējusi.

Atpakaļceļā viņš satika Makkineju.

«Es jau meklēju tevi, Ems!» tas laipni sacīja.

«Man vairs nav ne dolāra,» Ričs īgni atbildēja. «Ja Grivs tuvākā laikā neizmaksās algu, man būs jāaizņemas arī pašam.»

«Aizņemties? Kas tad runā par aizņemšanos? Es katrā ziņā ne! Bet ja vēlies, es varu tev mazliet aizdot.»

«Paldies, es vēl pagaidīšu, kamēr pārbrauc saimnieks.»

«Kā gribi… Bet klausies: daži no mums nodomājuši beidzot atkal mazliet pastrādāt — neatliekami jāizlabo kāda aploka žogs; vai tu piedalīsies?»

«Dabūt tulznas rokās un nomocīties?» Emss šķietami sašutis atcirta. «Nenāk ne prātā!»

«Bet nu saki, cilvēk, kas īsti noticis ar tevi? Kopš kura laika tad tu esi sācis vairīties no darba?»

«Kopš šodienas!» Emss skarbi atbildēja un aizgāja.

Makkinejs izbrīnā nolūkojās viņam pakaļ.

Vakarā Emss ieradās vakariņās par vēlu un arī šeit, pretēji paradumam, likās esam ļoti sliktā omā. Viņš pat nolamāja pavāru, kas bija tik pārsteigts, ka neattapās at­bildēt viņam tādā pašā tonī, bet pavāram tas reti kad ga­dījās.

Pēc vakariņām Emss vēl brīdi palika sēžot pie galda. Viņa asā dzirde bija uztvērusi, kas priekšnamā tiek ru­nāts par viņu.

«Len, kas īsti noticis ar Lauvu?» kāds jautāja.

«Pēdējās divās dienās gandrīz neesmu viņu redzējis,» Preiss izbrīnā atbildēja. «Kā tā? Ko tad viņš īsti dara?»

«Viņš ļoti izmainījies.»

«Man nav ne jausmas, kas viņam varētu būt gadījies.»

«Varbūt sācis dzert,» kāds cits ieminējās.

«Muļķības!» Makkins noteikti noraidīja. «Tas ir vis­prātīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Varbūt viņš iemīlējies Emmā Grivā,» kāds trešais iz­teica aizdomas.

«Nieki! Cik zinu, viņš vispār vēl to nav redzējis.»

«Len, vai Emss kādreiz ir redzējis saimnieka sievu?»

«Man šķiet, jā — vismaz reiz,» Preiss mulsi atbildēja.

«Ar reizi pietiek — to es zinu no piedzīvojumiem! Arī es biju gluži slims, kad pirmo reizi redzēju viņu.»

«Tas nu viņai nebūt nav kompliments, Sonders, jo tevi padara slimu ikviens radījums, kam vien svārki mugurā!»

«Bet visvairāk viņam tomēr patīk sievietes bez svār­kiem! … Nesen mēs pilsētā bijām kopā cirkā. Tur uzstā­jās kāda meitene, kas bija ģērbusies vienīgi triko. Viņa vingroja uz trapeces un bija tieva kā kārts. Tad jums būtu vajadzējis redzēt Sondersu — viņš izskatījās, it kā būtu dabūjis holēru!»

Kovboji sāka skaļi smieties, bet pēkšņi aprāvās, kad Emss no ēdamistabas izgāja pie tiem.

«Sakiet, vai kādam no jums zīdainīšiem zināms, kad šis nolādētais suns Grivs būs atpakaļ?» viņš jautāja, aiz­smēķēdams cigareti.

Neviens neatbildēja, jo šāds tonis pie Emsa bija gluži neparasts. Beidzot Makkinejs pārtrauca klusumu, kas jau sāka kļūt nepatīkams.

«Noteikti to neviens nezina,» viņš sacīja, pieiedams pie Emsa. «Cik esmu dzirdējis, viņam vajag pārbraukt rīt… Ja drīkstu dot tev kādu padomu …»

«Pļāpā vien mierīgi tālāk, Mak!» Emss sacīja, kad īrs vilcinādamies apklusa.

«Es vispār nemēdzu pļāpāt, tas nav manā dabā!» Mak­kinejs atbildēja. «Gribēju tikai teikt, ka tavs pašreizējais garastāvoklis nav īstais, lai tiktu galā ar saimnieku.»

«Kā tā?» Emss mierīgi jautāja. «Ja tev un visai ban­dai nav drosmes iesākt ar šo tēviņu Grivu, tad tas nebūt vēl nenozīmē, ka arī es to nedarīšu!»

Makkinejs, mēms aiz pārsteiguma, plaši ieplestām acīm uzlūkoja viņu.

«Tas taču ir neprāts, iesākt ķildu ar saimnieku!» Zilais iejaucās sarunā. «Protams, Grivs ir biedīgs tēviņš, kuru mēs visi esam reiz lādējuši, bet galu galā šeit cilvēkam tomēr ir laba vieta, un ja vien kāds prot ar viņu pareizi apieties, tam dzīve pie viņa nav slikta. To Maks gribēja tev teikt, un es no savas puses atļaujos piezīmēt, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko vien vari izdarīt, ja tu sasiesies ar viņu.»

«Ak, skat' — melnais sātans Grivs pēkšņi pārvērties baltā eņģelī!» Emss zobojās.

«Nu, dari kā gribi — Griva dēļ galu galā neviens ne­raudās!»

«Paldies par laipno atjauju!» Emss sacīja. «Bet tev varbūt taisnība, mani nervi sasodīti pagalam!»

To teicis, viņš pagriezās un aizgāja. Vēl ilgi viņš dzir­dēja Sleima Zilā balsi, bet nevarēja saprast, ko tas saka.

Protams, visu šo scēnu Emss bija sarīkojis, lai maldi­nātu biedrus. Lens, kurš vienīgais būtu varējis atšķirt tē­lojumu no īstenības — bija pārāk aizņemts pats ar sevi, lai lauzītu galvu par to.

Otrā rītā Emss jau agri sēdās zirgā, lai apmeklētu vie­nīgo patstāvīgo kolonistu, kas vēl bija palicis uz Griva zemes. Tas bija kāds garīgi mazliet tūļīgs norvēģis, vārdā Nilsens. Viņš dzīvoja mazā, apmēram piecdesmit morgenu lielā ielejā, caur kuru tecēja strautiņš, kas ieplūda upē. Grivam bija simtiem šādu vietiņu, kas bija derīgas ap­strādāšanai. Tomēr tikai niecīgu daļiņu no tām izmantoja nabaga ļaudis, kas iesāka ar cirvi, arklu un vienu zirgu. Visus šos ļaudis Grivs bija aizdzinis citu pēc cita, izņe­mot vienīgi šo Nilsenu, kas neļāvās iebiedēties, bet kur vien varēja, centās kaitēt Grivam. Vismaz tā apgalvoja tenkas, kas Emsam bija nākušas ausīs un par kuru parei­zību viņš nu gribēja pārliecināties.

Norvēģī viņš atrada vienu no tiem ieceļotājiem, kas Rietumu labā veikuši daudz vairāk, nekā Griva šķiras ļaudis. Nilsenam bija glīts namiņš, piemīlīga sieva un divi braši dēli. Kaut taupīgi, viņš tomēr varēja dzīvot no savu lauku ienākumiem, bet uz priekšu nespēja tikt, jo sevišķas grūtības tam bija radītas lopkopībā. Ja Grivs būtu bijis godīgs cilvēks, viņš būtu atļāvis Nilsenam ganīt tā ne­daudzās govis turpat tuvumā. Bet tagad viņam bija jā­dzen savi lopi kalnos, kur vilki aiznesa teļus, bet lopu zagļi — pieaugušos vēršus.

Norvēģis atzinās Emsam, ka ilgi viņš tā vairs nespēs izturēt. Viņa vienkāršais stāsts meta uz Grivu visai neiepriecinošu gaismu, turpretī Nilsens pats, viņa sieva un abi puisēni, ar kuriem Emss jau bija paguvis iedraudzē­ties, atstāja uz viņu vislabāko iespaidu.

«Tā? Grivs atgriezis jūs no ganībām?» viņš domīgi jautāja. «Kas tad to žogu uzcēla?»

«Tur nevajadzēja daudz žoga,» norvēģis atbildēja. «Vienā dienā, Grivs un viņa divi cilvēki, tika galā ar šo darbu.»

«Vai varat atcerēties, kas tie abi bija?»

«Protams. Viens no viņiem bija liels, garš tēviņš, kuru tie dēvēja par Karpenteru — tas pagājušajā gadā pilsētā tika nošauts; un otrs bija Briks Džonss, kas vēl tagad strādā pie Griva — tikai laikam citā saimē, ne tajā, kur esat jūs. Starp citu, viņš arī vēlāk vairākkārt bija šeit un aizskāra manu sievu.»

«Džonsu es pazīstu — tas strādā kopā ar mani. Šķiet, tas puisis ir gluži Griva gaumē … Kā tad viņš aizskāra jūsu sievu?»

«Viņš gribēja būt maigs pret to. Acīmredzot toreiz viņš bija iedzēris.»

«Un ko jūs tad darījāt, Nilsena kundze?» Emss jau­tāja.

«Man laimīga karta izdevās iebegt nama un aizbultēt durvis,» viņa smaidīdama atbildēja.

Emss noglāstīja jaunāko puisēnu, kas bija piekļāvies viņam, un piecēlās, lai ietu prom.

«Jums šeit ir ļoti jauks īpašums, Nilsen,» viņš sacīja, «un es varu tikai dot jums padomu: nesteidzieties to pār­dot! Man ir nojauta, ka Grivam drīz vien kaut kas gadī­sies …»

«Kā jūs to domājat?» Nilsens iztrūcies jautāja.

«Tāds tēviņš kā Grivs, nekad nevar būt drošs par savu dzīvību; tādam drīz vien var notikt kas ļauns.»

«Taisnību sakot, tā ir ļoti dīvaina valoda no Griva kal­potāja puses,» norvēģis domīgi piezīmēja.

«Es biju pie Griva, bet tagad vairs neesmu.»

«Ceru, ka neaiziesiet, nepateicis mums savu vārdu?»

«Pareizi, to biju pavisam piemirsis! Mans vārds ir Emss; ļaudis vēl mani dēvē par Arizonas Lauvu … Tātad, dzīvojiet sveiki! Neļaujiet aizdzīt sevi no šī zemes gaba­liņa un sāciet labi drīz sūtīt puisēnus skolā.»

To teicis, viņš uzlēca zirgā un jāja projām, aizvez­dams līdzi patīkamo apziņu, ka ir pamodinājis šo strā­dīgo, krietno cilvēku sirdīs cerību labākai nākotnei. Bija

taču tik viegli iedrošināt šādus ļaudis dažiem laipniem vārdiem. Tomēr viņam ar zināmu rūgtumu bija jāatzīst, ka šie daži vārdi tam uzlika zināmus pienākumus, kuru piepildīšana nebūt nešķita tik viegla.

Te nu viņš atkal bija nokļuvis pie problēmas, kas pē­dējās dienās tik bieži bija viņu nodarbinājusi. Un pēkšņi viņš atskārta, ka patiesībā tā vairs nav pat problēma, jo sava apmeklējuma laikā pie Nilseniem, viņš jau bija atri­sinājis savas attiecības ar Grivu. Emss bieži mēdza izda­rīt savus slēdzienus kāda acumirklīga notikuma iespaidā, kā arī pēc ilgām un rūpīgām pārdomām. Bija taču skaidrs: šis Krevs Grivs bija šķērslis, kas vērtīgiem cilvēkiem aiz­sprostoja ceļu uz attīstību un laimi — piedauzības ak­mens, nezāle, kas traucēja un bez vajadzības aizkavēja čaklā arāja kājas, plosīja tās dadžiem un saindēja.

Jājot tālāk, pēkšņi viņš līdzenumā ieraudzīja biezus putekļu mākoņus; acīmredzot bija ieradušies Griva gaidīto lopu baru priekšpulki. Drīz viņš arī saskatīja garas vēršu rindas, kas virzījās uz iežogoto aploku pusi.

Emss iecirta zirgam, kas vecajam medniekam par godu, nesa Kepija vārdu — piešus, un pusstundas laikā sasnie­dza rančo. Gar staļļiem viņš iejāja klajā četrstūrī, kas izpletās starp tiem un kovboju dzīvojamiem namiem. Grivs bija pārbraucis, kovboji rosīgi skraidīja turp un šurp. Uz ceļa, kas veda uz kopējo ēdamtelpu, kuras priekšā dzīvi sarunājās grupa svētku drēbēs ģērbušies vī­rieši, stāvēja vairāki pajūgi. Pēdējā no tiem Emss, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja sēžam Griva kundzi, kas pati turēja grožus un acīmredzot kaut ko gaidīja.

Emss vienā acu uzmetienā pārredzēja visu notiekošo, un viņam šķita, ka pats liktenis to izveidojis tieši tādu. Viņš piejāja pie Griva kundzes ratiem, izlēca no segliem, pārmeta pavadu zirgam pār galvu un mazliet pārspīlēti laipni palocījās Emmas priekšā.

«Labrīt!» viņš mierīgi smaidīdams sacīja. «Liekas, šeit daudz kas noticis, kamēr biju prom.»

«Labrīt, Emsa kungs!» viņa līksmi atbildēja, bet tumši pietvīka. «Taisnību sakot, nu jau ir gandrīz pēcpusdiena, bet jūs neesat vienīgais, kas šodien ierodas pusdienās ar novēlošanos.»

Viņa pārvilka ar roku pār ratu segu un pagriezās tā, lai sēdētu ar muguru pret vārtos stāvošo vīriešu grupu.

Noteikti : — tā ir pilnasinīga sieviete! Emss sevī nodo­māja, vērodams viņu. Cik veikli viņa bija noslēpusi savu ārsteigumu, kad viņš tai bija tuvojies! Viņam grūti nā­cās zem šīs smaidošās maskas pazīt izmisušo, nevarīgo bērnu, kas vēl tikai pirms dažām dienām bija lūdzis viņa palīdzību.

«Tātad Grivs reiz pārbraucis?» viņš klusākā balsī jau­tāja.

«Jā, taču viņš mani nepārsteidza,» viņa tapat atbildēja. «Viņš ir skaidrā prātā un atvedis līdzi viesus, kas paliks šeit arī svētdien.»

«Un arī lopus viņš pārveda?»

«Nē, pirmais Teksasas lopu bars ieradās jau pirms viņa,» Emma paskaidroja. «Tie ir brīnišķīgi. Es biju aiz­braukusi tos aplūkot un satiku Grivu.»

«Un kur viņš ir tagad?»

«Viņš stāv vārtos un vēro mani kā pūce, bet palieciet vien mierīgi šeit.»

«To es arī darīšu, jo man jums kas sakāms … Augšā pie strauta dzīvo kāda ienācēju ģimene — par Nilseniem sauc tos ļaudis. Krietns vīrs, glīta sieva un divi apburoši bērni. Grivs grib viņus izpostīt un ierīkojis žogu, lai viņi nevarētu laist savus lopus ganībās. Emma, es prasu, lai jūs apsolāt man, ka parūpēsieties par šiem ļaudīm un vi­siem spēkiem palīdzēsiet tiem, kad būsiet šeit kļuvusi vie­nīgā īpašniece!»

«Es — īpašniece?» viņa nesaprašanā nomurmināja.

«Jā, jūs! … Neuzlūkojiet mani tik neticīgi, bērns; la­bāk apsoliet man, ko es jums lūdzu!»

«Apsolīt? Jā, es jums to apsolu!» viņa ātri atbildēja. «Kā sauc tos ļaudis?»

«Nilseni… Tie ir dzimuši norvēģi, bet jau sen kopš dzīvo šeit. Katrā ziņā tie ir cilvēki, kādi Rietumiem vis­vairāk vajadzīgi.»

«Gaisā kaut kas jaušams!» viņa vēl klusāk sacīja, it kā nejauši uzmetusi skatu vārtos stāvošo vīru grupai. «Tagad labāk ejiet!»

«Es lai ietu jau prom? Taisnību sakot, es gribēju jums vēl kaut ko teikt.»

«Ko taci?»

«Ka jūsu un Lena priekšzīme atstājusi uz mani dziļu iespaidu! Ja tagad aiziešu prom no šejienes, es izstaigāšu visus Rietumus, kamēr atradīšu meiteni, kura būs līdzīga jums.»

«Tas taču man ļoti glaimojošs kompliments!» viņa at­bildēja. «Bet kādēļ jūs gribat aiziet?»

Šajā brīdī ratiem tuvojās steidzīgi soļi. Emss pagrie­zās apkārt. Grivs pietvīkušu seju un aizdomās kvēlojošām acīm pienāca viņiem klāt.

«Labdien, Griv!» Emss mierīgi sacīja.

«Es nemaz nezināju, ka jūs tik labi pazīstat manu sievu!» Grivs drūmi teica.

«Diemžēl, pazīstu viņu tikai no izskata un nupat lūdzu viņu parūpēties par kādu man draudzīgu ģimeni. Starp citu, arī jums tie ļaudis nav sveši — viņus sauc par Nil­seniem.»

«Jūs jau esat pavisam nekaunīgs puisis!»

Šādus vārdus Emss tikai bija gaidījis.

«Kā tā, nekaunīgs?» viņš skaļi iekliedzās, pielēkdams Grivam klāt. «Es neļaušu apvainot sevi jūsu kundzes un jūsu viesu klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par kovbojiem, kas tur jau sāk plātīt mutes!»

Likās, viņu bija sagrābis īsts niknums.

«Es gribu zināt, kāda tur nekaunība, ja lūdzu jūsu kundzi parūpēties par maniem draugiem!» viņš arvien skaļāk rēca. «Nekā cita es neesmu darījis! Jautājiet taču viņai pašai!»

«Vai tas tiesa, Emma?» Grivs jautāja.

«Pats par sevi saprotams, kas gan vēl cits šim cilvē­kam varētu būt runājams ar mani?» Emma, kas bija ma­nāmi nobālējusi, atbildēja.

«Kopš kura laika tu pazīsti Emsu?» Grivs greizsirdīgi jautāja.

«Es taču viņu nemaz nepazīstu!» viņa apgalvoja.

«Jūs nedrīkstat tā kliegt uz savu kundzi manis dēļ!» Emss atkal iejaucās sarunā. «Es tikai zināju, ka viņa ir jūsu sieva un tā kā viņa esot laba pret nabagiem, es iz­mantoju šo gadījumu, lai lūgtu viņu palīdzēt maniem draugiem.»

«Tomēr tā ir nekaunība, ka jūs šeit uzbrūkat viņai!»

«Viņš bija ļoti pieklājīgs,» Emma nedroši iebilda.

«Turi muti!» Grivs plosījās, kļūdams arvien niknāks. Viņš nesaprata, kādēļ īsti Emss grib iesākt ar viņu ķildu, kaut nojauta, ka tieši to viņš vēlas.

«Liels paldies, Griva kundze,» Emss aizkustināts teica, «bet tas tiešām nav vajadzīgs, ka jūs mani aizstāvat.»

«Ems, ja jūs iedrošināsieties vēl kaut vienu vienīgu reizi uzrunāt manu sievu, es triekšu dūri jūsu nemazgā­tajā sejā!» Grivs kā neprātā kliedza.

Emss klusēdams uzmeta tam nicinošu skatienu. Viesi ārtos nepacieītgi mīņājās no vienas kājas uz otru, kov­boji klusu sačukstējās savā starpā. Grivs savās bezgalī­gajās dusmās bija novedis lietu tiktāl, ka to vairs nebija iespējams atrisināt miera ceļā, jo vairāk tādēļ, ka viņu līdz ārprātam kaitināja kovboja nesatricināmais miers un nicīgais smīns.

«Es nemaksāju jums algu par to, lai jūs staigājat ap­kārt pa nabagu mājām un tenkojat, bet gan prasu no jums darbu!» viņš turpināja plosīties. «Jūs tiekat atlaists!»

Viņam šķita, ka ar to lieta būs izbeigta, tomēr Emss ātri atbildēja:

«Jūs nevarat mani atlaist!»

«Kas?» Grivs iekliedzās un balss tam gandrīz aizrā­vās. «Nu, to mēs vēl redzēsim!»

«Nē! Jūs nevarat mani atlaist, jo es jau pats esmu iz­stājies no jūsu dienesta,» Emss paskaidroja, mierīgi aiz­smēķēdams cigareti.

«Kā tā? Kad?»

«Šorīt.»

«Tā taču ir tukša pļāpāšana!»

«Nebūt — es varu jums to pierādīt. Pajautājiet tikai Nilsenam, es šorīt stāstīju viņam, ka aizeju no jums.»

«Nu, jo labāk! Katrā ziņā esmu sasodīti priecīgs, ka reiz tieku no jums vaļā.»

«Tas vēl ir jautājums, jo es vispirms gribu saņemt savu naudu un turklāt tūlīt pat.»

«Taisieties, ka tiekat prom no mana rančo!» Grivs aiz dusmām aizsmacis kliedza un paspēra soli uz priekšu, gribēdams paiet garām Emsam.

Ričs viegli iegrūda viņam dūri krūtīs, tā ka Grivs at- streipuļoja atpakaļ. Tad viņš atspieda to mazliet tālāk prom no ratiem, kuros bāla un sastingusi sēdēja Emma.

«Klausieties, Griv, kad būšu pateicis jums, kādēļ es aizeju, jums gribot negribot būs jātver revolveris!»

Viņa paceltā balss un ledainais izsmiekls, kas tajā iz­skanēja, lika visiem apklust. Kamēr daži vecākie kovboji, sevišķi Makkinejs un Sleims Zilais, bija jau nojautuši šādu iznākumu, Grivu pašu tas galīgi pārsteidza un sa­mulsināja. Viņa viesi, pret kuriem Emss tagad pagriezās, steigā atkāpās.

«Neesiet pārāk pārliecināts, ka es to arī nedaru!» Grivs lielījās jau mazliet atjēdzies no pirmajām izbailēm.

«Taisni otrādi, es ceru, ka jūs to darīsiet! Ja jums nav klāt revolvera — aizņemieties no kāda, vai arī atnesiet savējo.»

Tas bija neslēpts izaicinājums, ko viņš iemeta Grivam sejā, un tas pēc Rietumu nerakstītiem likumiem prasīja lie­tas izšķiršanu ar ieročiem rokās.

«Es šorīt izstājos no vietas, lai pateiktu jums, ka jūs esat pavisam nelietīgs suns!» Emss dzēlīgi turpināja. «Tas ir ļoti labi, ka arī jūsu kundze, jūsu viesi un kovboji dzird, kā jums šeit, laikam gan pirmo reizi mūžā, tiek pa­teikta taisnība acīs. Tikai nožēloju, ka nevaru iemest jums sejā visus tos lamu vārdus, kādus esat pelnījis, jo dāmas klātbūtnē es negribu lādēties.»

Emss aizmeta cigareti, ko nupat bija piesmēķējis. Tā ka Grivs neatbildēja, viņš mēģināja vēl vairāk sakaiti­nāt to.

«No visiem paklīdušajiem lopkopjiem, kādus man līdz šim gadījies redzēt, jūs noteikti esat vispaklīdušākais!» viņš kliedza tam sejā. «Jūs vispār neesat lopkopis, bet tikai smieklīgs lopu tirgotājs, kas pieņem darbā kovbo­jus un tad nokrāpj tiem viņu nopelnīto algu. Arī lopu zag­lis jūs esat, kā man ļoti labi zināms, nožēlojams žūpa, nekrietns kā nēģeris un tikpat gļēvs!»

So nedzirdēto vārdu plūdu laikā, Grivs bija soli pa so­lim atkāpies līdz vārtiem. Tagad, juzdamies drošībā, viņš ierēcās:

«Tūlīt lasieties prom no mana rančo!»

«Labprāt, kolīdz būsiet izmaksājis man algu,» Emss zobojoši atbildēja.

«Jūs varat drīzāk nosprāgt, nekā dabūsiet no manis kaut dolāru!» Grivs kliedza, atkāpdamies uz ēdamzāles durvīm.

«Aizdodiet taču kāds viņam revolveri!» Emss uzsauca nedaudzajiem vīriem, kas vēl stāvēja vārtos, bet nu arī tie steigā atkāpās.

«Nāc ārā, gļēvuli!» Emss uzkliedza Grivam un gribēja steigties tam pakaļ, bet tas aizcirta durvis viņam deguna priekšā.

Brīdi Emss stāvēja un gaidīja. Tad viņš redzēja, kā Grivs atstāja namu pa otro izeju un aizzagās starp prie­dēm.

Emss mierīgi atgriezās pie sava zirga, saņēma to aiz pavadas un, viegli pamājis ar galvu jaunajai sievietei, kas bāla un satriekta sēdēja ratos, lēnām aizgāja.

* * *

Kad Emss brīdi vēlāk sēdēja savā istabā un domīgi smēķēja, ienāca Lens Preiss.

«Nu, nu, Rič, kur tad tu tik ilgi biji pazudis?» viņš līksmi jautāja. Acīmredzot viņš neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis par uztraucošajiem notikumiem, kas nupat bija norisinājušies.

«Es? Ak, tāpat mazliet paklaiņoju,» Emss atbildēja. «Es apmeklēju Nilsenu, nabaga norvēģi.»

«Saimnieks pārbraucis, dīvainā kārtā pavisam skaidrā,» Lens dzīvi stāstīja. «Vai esi jau redzējis jaunos Teksasas lopus? Dievs tēvs, es būtu ar mieru atdot savu labo roku, lai tie piederētu man!»

«Labā roka tev vēl būs ļoti nepieciešama, mans kriet­nais Len,» Emss atbildēja. «Bez tam esmu pārliecināts, ka šis bars — vai vismaz tāds pat — drīz vien piederēs tev arī bez šāda upura.»

«Saki, Lauva, vai tu esi piedzēries?» Lens noraizējies apjautājās.

«Taisni otrādi — skaidrs kā pūce.»

«Tad tu esi traks!»

«Arī tas nē — kaut man nupat bija garāka saruna ar Emmu… Ļoti mīļa un glīta viņa izskatījās… Taisnību sakot, viņa ir pārāk laba priekš tevis.»

«Tu runāji ar Emmu?»

«Protams, nupat pirms dažām minūtēm.»

«Kur?»

«Tieši ēdamzāles durvju priekšā, Griva un viņa viesu, kā arī visu kovboju klātbūtnē.»

«Tas taču nav tiesa?»

«Tiešām tiesa! Bet tev nevajag kļūt greizsirdīgam, kaut arī esmu ar mieru tevi apskaust šīs sievietes dēļ. Es tikai lūdzu viņu parūpēties par Nilsenu ģimeni, kad viņa šeit būs kļuvusi par īpašnieci.»

«Viņa — īpašniece?» Lens nesaprašanā jautāja.

Sarunu pārtrauca smagi soļi un piešu šķindoņa aiz durvīm.

«He, biedri, vai esi mājās?» kāda aizsmakusi balss sauca.

«Jā, ja vien tu nāc miermīlīgā nolūkā,» Emss atbildēja.

Augstu paceltām rokām istabā ienāca Sleims Zilais. Viņam bāls un uztraukts sekoja Makkinejs.

«Nolaid taču rokas, vecais nelga!» Emss smiedamies sacīja.

«Es tikai gribēju pēc iespējas nepārprotamāk izrādīt tev savus miermīlīgos nolūkus,» Zilais atbildēja.

«Apsēdieties uz gultas malas, zēni. Durvis es labāk gribu paturēt acīs.»

«Labprāt, kaut arī tas nav vajadzīgs, jo Grivs sargā­sies nākt šurp un viņam nav arī neviena cilvēka, kas pa­strādātu šo darbu viņa vietā.»

Lens trieca dūri galdā.

«Dieva dēj, kungi, kas tad īsti noticis?» viņš jautāja.

«Tu, mazais, nejaucies vīru sarunās! Sēdi klusu un saki paldies, ka tev jauj klausīties.»

Makkinejs apsēdās uz gultas malas un noraizējies uz­lūkoja Emsu.

«Sasodīti muļķīga lieta!» viņš apdomīgi ieminējās.

«Kā tā?» Emss jautāja.

«Nu — vienmēr taču viens un tas pats: tu atnāci, visi biedri tevi mīl, bet tad nāk brīkšķis — un tu aizej.»

«Mīļais Mak, pagaidām jau es vēl esmu šeit; un ja es pazīstu Grivu, tad jums vēl tik drīz nebūs jāatsakās no manas sabiedrības.»

«Nedomā, ka Sleims un es, esam nākuši tev kaut ko pārmest,» Makkinejs paskaidroja. «Mēs tikai gribam iz­teikt tev mūsu domas šajā lietā. Viss rančo dzirdēja, kā tu izaicināji Grivu; tas, ka klāt bija arī svešie kovboji, kas atdzina Teksasas lopus, nav tik ļauni — viņi taču ne­paliks šeit. Bet Griva viesi ar riebumu steidzās atkal aiz­braukt un es pats dzirdēju, kā viens no viņiem — vecs, cienījams lopkopis — teica otram: «Lai kā arī šī lieta ne­beigtos, Grivam tikpat šeit vairs nav dzīvošana …» Pro­tams, jau rīt pat visa apkārtne zinās, kas noticis.»

«Jā, tādā gadījumā krietnajam Griva kungam būtu va­jadzējis izturēties citādi,» Emss piezīmēja, paraustīdams plecus.

«Tu proti labi jokot, Lauva!» Sleims smiedamies teica. «Bet saki, vai nu tu tomēr pats nenožēlo notikušo?»

«Kādēļ lai es to nožēlotu?»

«Griva dēļ jau nu, protams, ne!» Zilais zobojoši atbil­dēja.

«Sleims grib teikt, ka nu tev taču katrā ziņā būs jāšķi­ras no mums,» Makkinejs paskaidroja.

«Agrāk vai vēlāk, bet reiz draugiem tikpat jāšķiras,» Emss atbildēja.

«Maks un es arī aizejam un varu derēt, ka gandrīz visa saime pievienosies mums! Mēs vairs negribam strā­dāt priekš Griva.»

«Un kā ar jūsu naudu?»

«To lai velns rauj! Kam mums nauda?»

«Ļoti nožēloju, zēni, ka esmu izjaucis visu bandu, to es, protams, negribēju.»

«To mēs zinām, un tam jau ari nav nozīmes … Bet klausies, biedri! Es gribēju ieteikt tev jāt uz pilsētu un tur uzmanīt Grivu, jo agri vai vēlu viņš noteikti dosies turp, kaut vai tādēj, lai piedzertos. Tātad tur viņš neva­rēs tev izbēgt, turpretī šeit tu vairs neesi drošībā. Tu jau zini, Grivs ir mednieks, un šautene sniedz sasodīti tālu; viņš katrā ziņā nošaus tevi no paslēptuves.»

«Par to es esmu domājis; to no viņa var sagaidīt,» Emss atbildēja. «Tomēr es vēl dažas dienas uzkavēšos šeit, jau tādēj vien, lai viņš nevarētu teikt, ka ir mani aizdzinis.»

«Labi,» Sleims piekrita. «Tikai esi, lūdzu, uzmanīgs. Bez tam, viens no mums pastāvīgi paturēs Grivu acīs, kolīdz tas atstās namu.»

Abi kovboji aizgāja. Emss mierīgi palika sēžot un pa vaļējām durvīm vēroja ceļu. Lens Preiss, bāls un uz­traukts, apsēdās viņam līdzās.

«To tu esi izdarījis Emmas un manis dēļ!» viņš sacīja.

«Ko izdarījis?» Emss noņurdēja.

«So …. ķildu … iesācis,» Lens stostījās.

«Es? Liekas, tev galvā nav viss kārtībā, manu zēn. Neko es neesmu iesācis.»

«Tomēr! … Un nu es arī saprotu visu. Arī es zinu to lietu ar Nilsena sievu, kaut ne ar vienu nesmu par to ru­nājis — pat ar Emmu ne. Tu biji pie Nilsena un uzzināji, ka Grivs mēģinājis atvilt tam sievu, bet nu, kad viņa to noraidījusi, grib Nilsenu izpostīt. Tādēļ tu uzsāki ķildu ar Grivu, jo zināji, ka tad tev radīsies izdevība viņu izai­cināt. Tā tas ir bijis un ne citādi! Zēl tikai, ka manis tur nebija, bet gan jau Emma man visu izstāstīs.»

«Tu esi sasodīti gudrs puišelis, Len, tev nevar tik viegli apmānīt acis! … Bet ja jau nu reiz tā noticis, arī tu varētu mazliet palīdzēt uzmanīt Grivu. Tu taču dzir­dēji, ko Sleims Zilais pirmīt teica un pakausī man diem­žēl acu nav.»

«Patiesi, to es labprāt d.arīšu!» Lens aizkustināts ap­galvoja un ātri izgāja no istabas.

Drīz pēc tam arī Emss atstāja namu, turklāt ievēro­dams vislielāko apdomību. Viņš vērīgi aplūkoja ikvienu koka stumbru, ikvienu krūmu un šķūni kas ienaidniekam varētu noderēt par paslēptuvi un tikai pārliecinājies, ka briesmas nedraud, gāja tālāk. Viņš pārmainīja arī savu parasto vietu pie kopējā pusdienu galda un nosēdās tā, ka varēja pārredzēt ēdamzāles abas durvis. Pie tam viņš izlikās, it kā būtu iegrimis dzijās pārdomās, bet patiesībā nekas nepagāja tam garām nepamanīts.

Otrā dienā, tuvojās jau pusdienu laiks un kovboju lie­lākā daja jau slaistījās ēdamzāles durvju priekšā — Emss lēnām nāca šurp no aploku puses. Netālu no durvīm viņš satikās ar Briku Džonsu, kalsnu puisi ar vāju, iesarkanu seju.

«Džons, es mekleju tevi,» Emss apsveica to.

«Tā? Es no savas puses nevaru to gluži apgalvot,» kovbojs smīnēdams atbildēja, kaut varēja manīt, ka tas nejūtas visai ērti.

«Saki man: ja es tev tagad iegāztu tā kārtīgi pa purnu, tad gan tu laikam tvertu pēc revolvera, vai nav tiesa?»

«Es … domāju gan, ka to darītu, ja vien man pēc tam vēl būtu ko tvert,» Džonss atbildēja, kļūdams gluži bāls. «Kas tad tev ir pret mani?»

«Tu taču palīdzēji uzcelt žogu, kas nogriež Nilsenam izeju uz ganībām?»

«To es darīju, kaut arī sasodīti nelabprāt, bet tu taču zini, ka kovbojs nevar pats izvēlēties sev darbu.»

«Vismaz šeit ne… Un kā ir ar Nilsena sievu? Pret to taču tu esi tzturējies visaugstākā mērā nelietīgi?»

«Nieki — nav nācis ne prātā!» Džonss ātri atbildēja, pietvīkdams kā novārīts vēzis. «Es biju mazliet iedzēris un gribēju ar viņu maigāk parunāt, bet viņa izsmēja mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Protams, tas ne­bija labi no manis, bet viņu apvainot es tiešām negri­bēju.»

Klausītāji zviedza aiz prieka. Emss bridi nolūkojās Džonsā, redzami apmierināts ar tā atzīšanos.

«Tātad, mīļais Brik,» viņš lēnām sacīja, «ja negribi nopietni saķildoties ar mani, tad tūlīt ej turp, nojauc žogu un atvainojies Nilsena kundzes priekšā. Vai saprati, mans dēls?»

«Protams, sapratu — es taču neesmu kurls!» Džonss atbildēja. «Man nav ne vismazākās vēlēšanās ielaisties ar tevi cīņā, bet tu mani nostādi sasodīti grūtas izvēles priekšā. Ja darīšu ko tu prasi, es noteikti pazaudēšu vietu!»

«Droši vien, bet tā kā gandrīz visi tavi biedri aiziet no šejienes, tu taču tikpat justos šeit visai vientulīgi.»

«Mak, vai tā ir?» Džonss pārsteigts un samulsis jau­tāja.

«Protams, ta ir!» Makkinejs mierīgi apliecināja. «Emss, Sleims, es un visi citi, kas bija klāt vakardienas izrādē, meklējam sev jaunas vietas.»

«Tātad Grivs jums izmaksājis algu? Tas taču vairāk kā dīvaini!»

«Tur tu atkal reiz uzminēji!» Sleims Zilais smiedamies teica. «Grivs samaksāja mums visu līdz pēdējam centam!»

«Tā, protams, cita lieta … Tātad labi, Ems, te mana roka! Rīt es jāju pie Nilsena, nojaucu sasodīto žogu un lū­dzu Nilsena kundzi, lai viņa neļaunojas, ka esmu uzvedies kā muļķīgs nelga.»

* * ^

Vakarā Emss jau agri devās pie miera. Diena bija bi­jusi jauka un karsta. Arī tagad vēl gaiss bija diezgan smacīgs, jo spirdzinošais nakts vējiņš vēl nebija sacēlies. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Bija dzirdama vienīgi varžu kurkstēšana.

Emss bija atstājis logu vaļā. Pēkšņi viņa asā dzirde uztvēra ārā klusu zāles čaukstēšanu un klusus soļus, kas uzmanīgi tuvojās logam. Ričs ātri izlēca no gultas. Pie palodzes tika klusu pieklauvēts. Viņš veikli pieliecās un klusā balsī sauca:

«Kas tur ir?»

«Tā esmu es — Emma,» sievietes balss atbildēja.

«Lielais Dievs, kas noticis?» viņš jautāja, pieiedams pie loga.

Viņa satvēra tā rokas. Emmas pirksti bija salti, tomēr netrīcēja.

«Es visu dienu biju ieslēgta savā istabā,» viņa aizelsu­sies čukstēja. «Bet man vajadzēja jūs brīdināt. Grivs šo­rīt jau pirms gaismas aizgāja. Diemžēl man tikai nesen iekrita prātā palūkoties pēc viņa šautenes. Viņš bija pa­ņēmis to līdzi. Acīmredzot viņš visu dienu bija slapstījies, uzglūnēdams jums. Nupat viņš pārnāca. Dzirdēju viņu virtuvē lamājamies un lādamies, jo bija izsalcis. Un tad es ātri izlēcu pa logu, lai…»

«Jūs esat drošsirdīga meitene, Emma!» Emss aizkus­tināts pārtrauca to, spiezdams viņas roku. «Bet jūs ne­drīkstējāt doties tādās briesmās. Un nu dodieties drīzāk atpakaļ!»

«Vai Lens ir šeit?» viņa uztraukta jautāja.

«Nē, vēl nav.»

«Tad nododiet viņam šo!» Emma sacīja, izņemdama no krūšu izgriezuma vēstuli. «Un Dieva dēļ, esiet uzmanīgs!»

To teikusi, viņa pazuda tikpat klusu, ka bija atnākusi. Ja viņam nebūtu rokā tās vēstule, Emss būtu nodomājis, ka ir tikai sapņojis.

«Kāds pārdrošs radījums!» viņš nomurmināja. «Tik traki riskēt, lai brīdinātu mani un nodotu savam Lēnam mīlestības vēstulīti!»

Nolicis vēstuli uz Lena pagalvja, viņš apģērbās, atslē­dza durvis un izgāja ārā. Brīdi viņš ieklausīdamies stai­gāja turp un šurp, tad iegāja atpakaļ istabā, sasēja savas mantas sainī un nolika to kopā ar segliem zemē pie nama stūra. Pēc tam viņš nesteigdamies devās uz ganībām, kur viņa zirgs plūca zāli.

* * *

Vēl nebija atausis rīts, kad Emss slapstīdamies devās pāri uz rančo. Kad virs apvāršņa izšāvās pirmie saules stari, viņš nekustēdamies stāvēja aiz kādas priedes stum­bra, tieši iepretī nama platajām durvīm. Pamazām kļuva arvien gaišāks; austrumos debesis sārtojās maigi rožainas.

Kaut kur sita pulkstenis. Emss klausīdamies stāvēja, kā ienaidnieku saodis briedis, sagatavojies lēcienam. Nama durvīs parādījās Griva masīvais stāvs. Ar šauteni rokā viņš uzmanīgi iznāca ārā un, pametis skatu pa labi un kreisi, ātriem soļiem tuvojās priedēm.

Emss iznāca viņam pretī.

«Labrīt, Griv!» viņš mierīgi teica. «Te jau ir tas, ko jūs meklējat!»,

Grivs atrāvās atpakaļ. Mirkli viņš nespēja pakustēties. Tad tas zibensātrumā pacēla šauteni pie vaiga, tomēr Emss aizsteidzās viņam priekšā un izšāva. Griva šautene sprāga; smagā lode ieurbās priežu zaros.

Viņš mēģināja piecelties, bet atkrita uz muguras un izstiepās zālē. Viņa melnā platmale aizripoja tālu sāņus.

Emss noliecās pār viņa pārvērsto seju. Grivs bija miris …

Dažas minūtes vēlāk Emss pajāja garām klusajiem kovboju namiņiem un devās pa ceļu lejup līdzenumā, kas rožainā rīta gaismā modās jaunam skaistumam. Neviena skata viņš nepameta atpakaļ, bet tuvākajā ceļa līkumā ļāva pavadai nokrist uz seglu loka un aizsmēķēja ciga­reti.

«Nu, Kepij,» viņš sacīja savam zirgam, kas klausīda­mies izslēja ausis, «tas taču tev nav nekas jauns, ka mums tik pēkšņi jādodas atkal tālāk?… Skrej nu, nokratīsim Vomingas putekļus no kājām un cerēsim, ka Nezta nekad nedabūs neko zināt par mūsu piedzīvojumiem!»

9

Vasara valdīja Herikanas kalnāja sārti vizmojošajās augstienēs, kas paceļas tuksneša vidū. Neciešamais kar­stums, vējš un putekļi pārvērta šo apvidu īstā virszemes ellē. Vismaz tāds tas šķita jātniekam, kas vientuļš veica savu tālo ceļu.

No pat Lielā kanjona šo dzelteno, sārto un pelēko klinšu augstiene nevienmērīga kalnāja veidā stiepjas pāri Arizonas ziemeļu robežai, tālu Itajas iekšienē. Klinšu kai­lumu tikai retās vietās pārtrauc tumši meži.

Pēdējos desmit gados, kopš Ričs Emss klaiņoja no vie­nas vietas uz otru, viņam nekad vēl nebija gadījies redzēt tik cēlas vientulības ainavas, tā kā viņš gandrīz priecājās, ka nejaušība bija to atvedusi šajā apvidū.

Cik citāds šeit bija viss, nekā viņa iemīļotajā Tonto apgabalā! Cik labprāt viņš atkal reiz būtu skatījis tās mīļās vietas, cik ļoti tas ilgojās atkal reiz redzēt savu māsu Neztu ar tās mirdzošajiem, gaišajiem matiem un zilajām acīm!

Bet tur vēl dzīvoja vīri, kas tikai gaidīja, lai viņš at­grieztos. Viņš nedrīkstēja tik vieglprātīgi likt spēlē māsas laimi; un laimīga viņa bija — to Nezta pati vēl pirms di­viem gadiem rakstīja savā pēdējā vēstulē. Samam darbs veicās, un abi dvīnīši, ko viņa bija tam dāvinājusi, auga spirgti un līksmi. Mazais Ričs — tā Nezta bija rakstī­jusi — laikam gan esot iedzimis krusttēva dabā, jo jau tagad mīlot mežus un strautus.

«Mans Dievs, jā, to mazo puisi es gan gribētu reiz redzēt!» Emss pusbalsī iesaucās.

Pēc katra ceja pagrieziena briesmas un grūtības šķita divkāršojamies. No Jaunmeksikas viņš pāri Baltajiem kal­niem bija atkal nokļuvis Arizonā, bet kad tas bija sasnie­dzis Kvebeku, saruna ar kādu nejauši satiktu mednieku, bija pamudinājusi viņu pagriezties uz ziemeļiem.

Viljamsā, nelielā malkas cirtēju ciemā, viņš bija ap­stājies, lai iepirktu pārtiku un pārmītu vienu no saviem zirgiem pret mūli. Bet krogā viņu bija pazinis viens no četriem vīriem, kas pie galda spēlēja kārtis un skaļi iesau­cies:

«Arizonas Lauva!»

Emss bija pasteidzies atstāt dzertuvi. Ārā viņš jautāja pusaudzim, kas bija apņēmies uzmanīt viņa zirgu:

«Saki, dēliņ, kurp tu dotos, ja gribētu bez pēdām pa­zust no šejienes?»

«Cauri kanjonam uz Itaju, pie mormoņiem!» zēns sa­protoši smīnēdams atbildēja. «Tur neviens cilvēks jūs ne­pazīs un neatradīs.»

«Paldies par padomu,» Emss sacīja, iespiezdams tam saujā savu pēdējo sudraba dolāru.

Tad viņš bija pa Havasupi ceļu iejājis milzīgajā kalnu gravā, bija pārpeldējis dūņaino Kolorādo upi un pēc divu nedēļu ilga, bezgala grūta ceļojuma, beidzot atradās no­guris un izsalcis, bez pārtikas krājumiem un bez mūļa, kaut kur Itajas robežas tuvumā. Viņš bija galīgi nomal­dījies.

Sis apstāklis viņu tomēr maz uztrauca. Emss bija pār­dzīvojis jau visu, izņemot vienīgi mīlu un nāvi. Nāve līdz šim vienmēr bija griezusi viņam ceļu un viņš — mīlai.

Emss turpināja jāt uz priekšu, cerēdams atrast kādu lopu iemītu teku, vai zirga pēdas, kas novestu to kādā no­metnē, rančo vai ciemā. Kaut arī seglu somā tam bija vēl mazliet sāls un gabaliņš brieža gaļas, viņš tomēr apzinā­jās, ka nekad vēl nav bijis tik tuvu bada nāvei kā šobrīd.

Ar salviju pārklāts līdzenums mirdzēja pusdienas saulē, pelēki putekļu mākoņi kā milzīgas, apgāztas piltuves mir­guļoja augstu virs tuksneša, veseli smilšu laukumi pārcē­lās no vietas uz vietu. Tālu pie apvāršņa pacēlās kāds at­sevišķs kalns, veselas priekškaļņu grēdas starpā, kuru virsotnes kā zāģa zobi rēgojās pret vara krāsas debesīm.

Rietumos skatu aizsedza Herikanas kalnājs. Emsa asais skatiens tomēr saskatīja tālu dienvidos ieplakas izplūdu­šās līnijas.

Gurdi viņš jāja tālāk, vērodams virzienu pēc saules stāvokļa. Viņš gribēja turēties ziemeļu virzienā, ja vien šī sasodītā vētra neaizpūtīs viņa zirgu sāņus. Visapkārt auga tikai izkaltušas salvijas; zāles šeit nepietiktu pat vispieticīgākajai kazai.

Putekļi un smiltis tik uzmācīgi sitās Emsam acīs, ka tas bija spiests satīt seju lakatā un ļaut zirgam skriet, kurp tas pats grib. Jo augstāk kāpa saule, jo niknāks kļuva viesulis; bija paredzams, ka tas norims tikai pret vakaru. Tomēr bija iespējams, ka Kepijs pats instinktīvi uzmeklēs kādu pret vēju aizsargātu vietu.

Pēcpusdienā Emss ievēroja, ka zirgam zem kājām ne­bija vairs smiltis, bet gan klinšaina zeme. Zemas kalnu sienas aizsprostoja ceļu vējam un putekļiem. Emss varēja izberzēt sūrstošās acis un noslaucīt sviedrus no sejas. Liels atvieglojums viņam bija arī tas, ka beidzot viņš bija nokļuvis ēnā. Viņš bija iejājis šaurā aizā, kas drīz tomēr kļuva platāka un dziļāka. Nu viņš pamanīja arī, ka viņa zirgs seko svaigām pēdām, kas skaidri bija saskatāmas zemē. Izlēcis no segliem, viņš pārliecinājās, ka tikai pirms dažām stundām šeit bija skrējuši četri apkalti zirgi.

Emss no jauna kāpa zirgā un, vērīgi lūkodamies vis­apkārt, jāja tālāk. Viņš bija redzējis jau simtiem ieplaku, bet nekad vēl tādas kā šī. Jau jūdzi aiz ieejas ielejā, tās sienas pacēlās vismaz tūkstoš pēdu augstumā; pēc otrās jūdzes šis augstums bija divkāršojies. Tā kā šīs sienas sa­stāvēja no kailām, stāvām, vietvietām alām izvagotām klintīm, nevienam cilvēkam, ne zirgam nebija iespējams uzrāpties pa tām. Ielejas dibens bija līdzens. Cauri visai gravai stiepās kāda izžuvuša strauta gultne zemiem kras­tiem. Vienīgais zaļums, kas šur un tur atdzīvināja klinšu vienmuļo pelēkumu, bija daži sīki kaktusi.

Emsa vērīgais skatiens pamanīja uz klintīm uzkrīto­šas zīmes, kas sevišķi bieži atkārtojās ēnainās vietās. Kādā vietā, kur ceļš veda cieši gar kādu alu, viņš pēkšņi ieraudzīja uz dzeltenās klints sienas vairākus asinssārtus rokas nospiedumus. Pārsteigts viņš apturēja zirgu.

«Pie velna,» viņš izbrīnā ieaucās, «vai tad man jau sāk rādīties halucinācijas?»

Viņš sāka tuvāk pētīt šos nospiedumus. Šīs asinssār- tās rokas šeit droši vien jau bija uzkrāsotas pirms gadu simteņiem. Bet kas to bija darījis un kādā nolūkā?

«Jocīga pasaule!» Emss pie sevis noteica. «Acīmredzot arī senāk tā bijusi tāda pati… Varbūt tas man ir brīdi­nājums griezties atpakaļ, jo arī manas rokas taču aptrai­pītas asinīm? Bet sirdsapziņa man ir tīra!»

Viņš jāja tālāk, un atrada arvien vairāk pazīmju, kas liecināja, ka šo apvidu reiz apdzīvojuši alu cilvēki. Viņš redzēja dīvainus, ar melnu un dzeltenu krāsu zīmētus zvērus un putnus, ar kuriem bija izraibinātas visas pret vēju aizsargātās vietas klintīs.

Saule rietēja un ātri uznākošā tumsa atgādināja Em­sam, ka ir laiks pameklēt naktsguļai piemērotu vietu. Gar klinšu sienām šeit stiepās šauras zāles un zemu krūmāju strēmeles, un izžuvušā strauta gultnē vietvietām bija pa­likušas nelielas ūdens peļķes. Emss cerēja drīz vien atrast sev un zirgam piemērotu vietu.

Viņš vēl nebija ilgi jājis, kad ieplaka pēkšņi taisīja strauju pagriezienu un kļuva ievērojami platāka. Labajā klints sienā bija dziļš iegriezums, kura dibenā dega uguns­kurs. Emsam bija jājāj tam garām.

«Rokas augšā» pēkšņi atskanēja barga balss.

Emss apturēja zirgu un pacēla rokas.

«Tā, tas nu būtu izdarīts,» viņš teica, glūnošu skatu vērodams klints bluķi, aiz kura slēpās viņa pretinieks.

Uz ceļa iznāca liela auguma vīrs, kailu galvu, atrotī- tām krekla piedurknēm un šauteni rokās.

«Kas jūs esat?» viņš jautāja.

«Katrā ziņā neviens no tiem, kurus atmaksātos aiztu­rēt,» Emss smiedamies atbildēja.

«Ko jūs šeit gribat?»

«Vismīļāk krūzi kafijas un mazliet paēst.»

Viņa aukstasinīgā, mierīgā valoda, draudoši paceltā šautenes stobra priekšā noteikti atstāja iespaidu.

«Un ko vēl?»

«Gulēt — kaut uz kailas klints!»

«Nokāpiet no zirga!»

Emss paklausīja.

«Turiet rokas paceltas un ejiet man pa priekšu!»

«Pa kuru ceļu? Es šeit redzu divus,» Emss mierīgi sa­cīja.

«Pa labi!»

Emss paklausīja un devās uz ugunskuru, ap kuru stā­vēja trīs vīri. Zem milzīga klints, izciļņa gulēja vi­sādi saiņi un segli. Tuvāk piegājis, Emss saskatīja zemē

vairākas rūpīgi sakārtotas guļasvietas, kas liecināja, ka šī nometne ierīkota ilgākam laikam.

«Aplūko te šo cilvēku, Hedij!» tas, kurš bija Emsu sa­gūstījis, teica.

Emss paspēra vēl soli uz priekšu un palika stāvam ugunskura priekšā. Kāds slaida auguma, diezgan noskran- dis vīrs piegāja pie viņa un cieši ielūkojās tam sejā. Vi­ņam bija miroņbāla seja un pelēkas vanaga acis.

«Neesmu viņu nekad redzējis,» Hedijs atbildēja. «Katrā ziņā tas nav mormonis.»

Nu arī Emsa pavadonis iegāja gaismas lokā un Ričs ieraudzīja tumšu, viltīgu seju mazām, dzīvām acīm, plā­nām lūpām un enerģisku zodu.

«Nu un jūs, Tobias un Nogen, — ko jūs domājat par viņu?» viņš jautāja, nolaizdams šauteni.

Pienāca abi pārējie. Tobiass bija sarkanmatains milzis ar kuplu, nekoptu bārdu; Nogens turpretī bija mazs, kalsns vīrelis, jau pāri pusmūžam.

«Stil, tas taču ir nevainīgs kovbojs!» Tobiass smieda­mies iesaucās. «Tur tu nu atkal reiz esi velti izbiedējis zirgus!»

Nogens neteica ne vārda.

«Pastāstiet mums ko tuvāk par sevi!» Stils pavēlēja gūsteknim.

Emss, protams, jau sen bija sapratis, kādā sabiedrībā tas nokļuvis. Viņš ļāva rokām noslīdēt gar sāniem un sa­cīja:

«Tas atri izdarams… Es par Havasupi iejāju Lielaja ieplakā; pārpeldot Kolorado upi, pazaudēju mūli ar vi­siem pārtikas krājumiem un, nepazīstot šo Dieva nolādēto apvidu, esmu galīgi nomaldījies. Katrā ziņā būtu ļoti mīļi no jums, ja jūs dotu man ko ēst un dzert.»

«Vispirms vēl viens jautājums: kā jūs sauc?»

«Emss, ja šis vārds jums kaut ko izsaka.»

«Emss? Nezinu tāda … Nu labi — sēdieties. Ēdamā mums netrūkst. Tobiass pašreiz jau ir pagatavojis vaka­riņas.»

«Liels paldies! Vai drīkstu vispirms parūpēties par savu zirgu?»

«Lai tas paliek Es noņemšu viņam seglus un palaidīšu to ganīties — zāles un ūdens šeit netrūkst.»

«Tad jau viņš būs tikpat priecīgs kā es.,» Emss atbil­dēja.

Ieraudzījis mazgājamo bļodu un krūzi ar ūdeni, viņš ar īstu baudu nomazgāja seju un rokas.

«Mans Dievs, cik tas patīkami!» viņš piezīmēja. «Es jau domāju, ka debesis mani galīgi atstājušas.»

«Kādēļ īsti jūs esat ieradies šajā mormoņu apvidū?» Hedijs ziņkāri apjautājās. «Vai jums starp mormoņiem ir kādi paziņas?»

«Vienīgais mormonis, kuru jebkad esmu redzējis, bija liels lops,» Emss atbildēja, nosēzdamies pie ugunskura un izstiepdams kājas. «Citādi viņš varbūt bija gluži labs zēns, bet tieši deguna priekšā nocēla man meiteni, kurā biju iemīlējies!»

«Ha, ha, ha! Jā, ar sievietēm apieties — to mormoņi prot,» Hedijs smiedamies piezīmēja.

«Tā kā bija atgriezies arī Stils, Emss piegrieza visu vērību ēšanai. Resnajam pavāram par prieku viņš aprija gluži neticamu daudzumu barības.

«Vai gribat smēķēt?» Stils jautāja, kad vakariņas bija paēstas.

«Ar vislielāko prieku!» Emss atbildēja.

Visi, atskaitot pavāru, palika sēžot pie ugunskura.

«Tātad jūs sauc par Emsu?» Stils atsāka, vērīgi lūko­damies Ričam sejā. «Nē, es noteikti nekad neesmu jūs sa­ticis. jo citādi jūsu seja man būtu palikusi atmiņā.»

«Tas var būt, jo es esmu bijis jau visur, tikai Itajā vēl ne.»

«Jums ir skaists zirgs,» Stils atzinīgi sacīja. «Kā viņu sauc?»

«Kepijs — par godu kādam vecam medniekam, kas bija mans draugs.»

«Un cik ilgi jums jau ir šis lops?»

«Septiņus gadus.»

«Vai jūs to pārdotu man?»

«Sakiet cilvēk, jūs gan laikam nekad neesat nevienu zirgu mīlējis?» Emss sašutis jautāja.

«Taisni otrādi — mana vienīgā vājība ir tā, ka man patīk skaisti zirgi,» Stils atbildēja.

Sie vārdi izvilināja viņa biedriem skaļus smieklus.

Emss it kā neviļus novērsa skatu, lai neizrādītu, ka ir sapratis Stila joku.

Sarunā iejaucās Hedijs.

«Jūs laikam meklējat vietu?» viņš jautāja.

«Jā un nē,» Emss uzmanīgi atbildēja.

«Mormoņi meklē krietnus kovbojus, tikai viņi maksā smieklīgi mazas algas,» Stils sacīja.

«Šī piezīme laikam gan liecina, ka jūs neesat mor­monis?» Emss smiedamies iejautājās.

«Pareizi! Es, Tobiass un Nogens — mēs esam īsti, kris­tīgi ļaudis, bet Hedijs ir mormonis, tādēļ uzmanieties un nesāciet lamāt mormoņus viņa klātbūtnē, ha, ha, ha!»

Emss redzēja, ka Hedijam šis aizrādījums nebija pa prātam un tādēļ neatbildēja uz to.

«Vieta man katrā ziņā būs jāmeklē,» viņš sacīja, «vien­alga pie mormoņa vai pie kāda cita, kurš vien nepievērš pārāk lielas vērības ieteikumiem.»

«Tad jau labāk pārdodiet savu zirgu! Es došu jums par to simts dolāru un vēl manu zirgu piedevām,» Stils ar dzimuša zirgu mijēja pārliecību, sacīja.

«Liels paldies, Stil,» Emss atbildēja. «Es vēl pārdo­māšu šo lietu.»

Viņš labi zināja, ka šādos gadījumos tas ir vienīgais līdzeklis pagaidām izvairīties no nepatikšanām.

Stils tūlīt arī novirzīja sarunu uz citām lietām.

«Mēs esam no Nevadas,» viņš uzticīgi sacīja. «Es un Nogens esam kompanjoni un Tobiass ir mūsu pavārs. Augšā Virgīnijā mēs pazaudējām veselu baru zirgu, ku­rus tagad meklējam. Tādā kārtā mēs nokļuvām šajā ap­vidū, kur pieņēmām Hediju par pavadoni. Līdz šim mums tomēr nav laimējies — atrast šajā ellē zirgus ir tikpat grūti, kā siena kaudzē uzmeklēt adatu.»

«Jūsu zirgus laikam aizvilinājuši līdzi meža zirgi?» Emss jautāja, izlikdamies naivs, kaut labi zināja, ka Stils melo.

«Nē, zirgu zagļi,» Stils atbildēja. «Vai jūs varbūt pro­tat atšķirt pēdas, ko neapkalti zirgi atstājuši klinšainā zemē?»

«Diemžēl nē,» Emss aukstasinīgi meloja. «Tie zirgi, ar kuriem man līdz šim bijusi darīšana, vienmēr bija ap­kalti.»

Stils iesmējās, tomēr Emss sāka žāvāties un staipīties.

«Esmu tik noguris un samiegojies, ka nespēju vairs turēties kājās,» viņš paskaidroja. «Vai jums ir kādi iebil­dumi, ka es liekos šeit gulēt?»

«Nē, nekādu.»

«Kur jūs likāt manus seglus un segas?»

«Turpat jau ir jūsu lietas,» Stils atbildēja, norādīdams

ar roku. «Starp citu, virsējā sega šeit nemaz nav vaja­dzīga, jo šajā bedrē visu nakti ir silts kā pirtī.»

Emss ierīkoja savu guļvietu labu gabalu no uguns­kura un skaļi žāvādamies apgūlās. Viņš tiešām bija ļoti noguris, tomēr ne tik stipri, kā izlikās. Viņš pat sāka skaļi krākt, bet viņa asā dzirde uztvēra ikvienu vārdu, kas tika runāts pie ugunskura.

«Pie velna, kur gan es jau butu dzirdējis Emsa vārdu?» Stils klusu murmināja.

«Es teiktu: Soltleikas cietumā, ja vien šis puisis ne­būtu godīgs kovbojs,» Nogens atbildēja.

«Godīgs? Kādēļ tu tā domā, Nogen?» Stils jautāja. «Tas zēns ir taisni tikpat līks kā tavs deguns!»

«Tu gan esi lielisks cilvēku pazinējs!» Nogens nicīgi atcirta. «Ja tu vēl labāk prastu šo mākslu, mums tagad nebūtu šeit jāslapstās.»

«Sasodīts! Ne tik skaļi; tu vēl uzmodināsi viņu!» Stils nikni norūca. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka viņš bija bandas galva.

«Ko tad tu gribi ar viņu iesākt?»

«Gribu iegūt viņa zirgu,» Stils atbildēja. «Tāda lopiņa visā savā mūžā vēl nebiju redzējis.»

«Spriežot pēc viņa runas, viņš negribēs tik drīz šķir­ties no sava zirga, tā kā tev to vajadzēs nozagt, ja tu …»

«Gan jau viņš kļūs piekāpīgāks, kad sākšu runāt ar to nopietni,» Stils pašapzinīgi sacīja.

«Tev jau arī viss jāiegūst, ko vien tu ieraugi!» Nogens pārmetoši piezīmēja. «Bīstos, ka tu reiz pamatīgi apdedzi­nāsi pirkstus. Ja nu šis Emss nemaz nav tas, par ko viņš izliekas?»

«Emss … Sasodīts, šis vārds man tomēr šķiet tik pa­zīstams … Es laikam kļūstu vecs! Bet kādēļ tu domā, ka viņš varētu būt kaut kas cits?»

«Pirmīt, kad tu atvedi viņu šurp, viņš man šķita pā­rāk aukstasinīgs, un tad man šis tas iekrita prātā.»

«Jā, viņš ir aukstasinīgs cilvēks … Bez tam, liekas, arī viņam sirdsapziņa nav gluži tīra. Mēģināsim izdibi­nāt, kas tur īsti ir un tad vienkārši pieņemsim viņu savā bandā!»

«Tam es noteikti pretojos!» Nogens dedzīgi iesaucās.

«Kādēļ? Daži dūšīgi puiši mums ļoti labi noderētu.»

«Galu galā, tu jau esi saimnieks, tikai uzmanies — var gadīties, ka viņš izrādās pārāk dūšīgs!»

«Nogen, tu esi kā veca sieva! Aizej pie vecmāmiņas kapa un uzlej tam ūdeni!» Stils nicīgi norūca.

«Pagaidām es vispirms iešu gulēt,» Nogens atbildēja, un Emss dzirdēja to aizejam no ugunskura.

Stils nosēdās cieši līdzās Hedijam. Viņi sačukstējās tik klusi, ka Emss varēja uztvert tikai atsevišķus vārdus.

«Pie velna šo Nogenu! … Morgana zirgi… pārāk liels bars… uz Lendu vai Nevadu… šķērsām pāri iepla­kai …»

Drīz arī viņi apklusa un apgūlās.

Emss vēl labu brīdi gulēja nomodā un pārdomāja. Bez šaubām, viņš bija iekļuvis zirgu zagļu bandā. Stilam acīm­redzot bija lieli piedzīvojumi šajā arodā, tomēr bīstamā­kais no visiem bija Nogens, turpretī Hedijs, mormonis, droši vien bija iesācējs un tikai nesen sācis darboties bandā. Cik varēja vērot, viņu nākamais uzbrukums tika vērsts pret kādu mormoni, vārdā Morgans. Tā zirgu bars, laikam bija pārāk liels, lai viņi varētu dzīt to tieši uz Lendu vai Nevadu. Tādēļ viņi bija runājuši par ceļu šķēr­sām pāri ieplakai. Emss, kas nesen bija atnācis pa šo ceļu un vēl pārāk labi atcerējās dūņaino, viltīgo upi, ar ļaunu prieku sevī nodomāja, ka tur zagļi saņemtu pelnīto sodu, ja mēģinātu pārpeldēt to. Turklāt viņam atkal iekrita prātā Stila vēlēšanās iegūt Kepiju … Nē, acīmredzot, lik­tenis noteikti nebija lēmis šim Stilam pārāk ilgu mūžu!

Tad Emss sāka apsvērt, kas rīt būtu darāms, bet drīz vien atteicās no noteikta plāna izstrādāšanas. Šādos ap­stākļos bija lietderīgāk piemēroties katra acumirkļa va­jadzībām. Ar šīm domām viņš aizmiga.

Emss pamodās diezgan agri, tomēr piecēlās pēdējais.

«Nu, spriežot pēc jūsu izskata, jājiens pāri ieplakai nav bijis patīkams!» Stils smiedamies apsveica viņu.

«Tā lieta pati par sevi nebija tik ļauna,» Emss atbil­dēja. «Nepatīkami tikai tas, ka esmu pazaudējis savus pārtikas krājumus. Ja jums nav iebildumu, es gribētu šo­dien vēl palikt šeit un mazliet atpūsties.»

«Taisni otrādi, es priecāšos par to! Man gribas dzirdēt no jums kaut ko tuvāk par gājienu pāri ieplakai. Izskatās, ka jums ļoti laimējies. Protams, jāņem vērā arī tas, ka jūsu zirgs ir ārkārtīgi labs.»

Emss labi saprata šīs piezīmes nozīmi un tādēļ atzina par labāku neatbildēt uz to. Viņš pamatīgi nomazgājās siltā ūdenī un noskuva bārdu, ko jau kopš nedēļām nebija varējis izdarīt.

Stils pētošu skatienu nolūkojās viņā.

«Dīvaini, ka nevaru atcerēties, kur esmu jau kādreiz jūs redzējis,» viņš domīgi sacīja.

«Labrīt, kungi!» Emss laipni apsveica pārējos.

Nogens bija vienīgais, kurš neatbildēja uz sveicienu tādā pat tonī. Tagad, dienas gaismā, viltīgā izteiksme viņa sejā bija vēl skaidrāk saskatāma, tāpat kā Stila sejā tā tumšie nolūki. Turpretī pavārs bija jautrs milzis, bet He­dijs šķita salauzts, no sliedēm izsists cilvēks, kurš reiz redzējis labākas dienas.

«Tobias, varu derēt, ka pavāra mākslu jūs neesat mā­cījies kovboju virtuvē,» Emss sacīja, kad lieliskās brokas­tis bija paēstas.

«Nē, to es mācījos kādā Misūri viesnīcā, ja gribat zināt.»

«Tas uzreiz redzams! Parasti es gan neesmu ziņkārīgs, bet šoreiz man tomēr būtu interesanti dzirdēt, kā jūs esat nokļuvis šajā tuksnesī?»

«Ak, tas ir bēdīgs stāsts,» Nogens atbildēja.

«Tad labāk nestāstiet man to!» Emss sacīja. «Citādi man varētu uznākt kārdinājums stāstīt arī par sevi.»

Emss neaicināts palīdzēja Tobiasam veikt nometnes dienišķos darbus. Kad viņš bija nogāzis un saskaldījis egli, Stils sacīja viņam:

«Jūsu dzimtenē ir daudz mežu.»

«Kādēļ jūs tā domājat?»

«To es redzu no jūsu ciršanas.»

«Arī es varu pateikt, no kurienes jūs esat,» Emss smie­damies sacīja.

«Nu, nu — tas taču ļoti interesanti.»

«No Kentuki.»

«Pie velna, kā tad jūs to zināt?» Stils pārsteigts iesau­cās.

«To es spriežu pēc jūsu izrunas.»

«Tiešām, jūs esat interesants puisis, Ems! Arī tas, ka strādājot jūs nešķiraties no revolvera, runā jums par labu. Var domāt, ka ierocis pieaudzis jums pie miesas.»

«Tas tikai ieradums, jo man daudzkārt nācies pat gu­lēt ar revolveri rokā.»

«Tā, tā .. . Un vai ar šādu šaujamo jūs protat rīkoties tikpat veikli kā ar cirvi?»

«Pat vēl labāk!» Emss smaidīdams atbildēja. Viņš re­dzēja, ka Stils ir tikai ziņkārīgs, turpretī Nogens neuz­ticīgs.

«Vai divdesmit pēdu attālumā varat no sešām lodēm trīs iešaut pīķa dūzī?»

«Ar trim šāvieniem es izgriežu dūzi no kārts.»

«Vai jūs lielāties vai tikai jokojat?»

«Ne vienu, ne otru.»

«Tad man jāstāv klusu. Es to nespēju, kaut vienmēr biju iedomājies, ka esmu gluži pieklājīgs šāvējs.»

«Bez šaubām, tas jūs arī esat.»

Tagad sarunā iejaucās Nogens.

«Deru uz piecdesmit dolāriem, ka jūs to nevarat izda­rīt!» viņš izaicinoši iesaucās.

«Diemžēl naudas man nav,» Emss mierīgi atbildēja. «Bet es lieku savu revolveri pret cigareti, ka izšaušu jūsu gaisā pamestajai platmalei divus caurumus, pirms vēl tā būs nokritusi zemē.»

Pirms vēl Nogens paguva atbildēt, Stils iesita ar plaukstu sev pa pieri.

«Nu es beidzot zinu, kas jūs esat!» viņš iesaucās.

«Tiešām?» Emss šķietami vienaldzīgi novilka.

«Jūsu priekšlikums sašaut Nogena platmali, man to atgādināja. Lai mani pakar, ja jūs neesat Arizonas Lauva! Redzējis es jūs līdz šim nebiju, bet esmu daudz dzirdējis par jums.»

«Tā? Un kur tad?» Emss jautāja.

«Acumirkli, ļaujiet man padomāt… Pareizi, tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz es biju nokļuvis dienvidos un apmetos kādā mazā ciemā pie Vomingas robežas … Kā gan sauca to ligzdu?»

«Man šķiet, ka šoreiz es varēšu palīdzēt jūsu atmiņai,» Emss sacīja, redzēdams, ka nebūtu nozīmes liegties. «Vai tas nebija Keistonā?»

«Pareizi, Keistonā, nu es atceros!»

«Jā, jā, pasaule tomēr ir sasodīti maza .. . Un ko jūs Keistonā dzirdējāt par mani?»

«Tur bija kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt kāda maza lopkopja meitu. Vārdus es, protams, esmu jau aizmirsis… Nu, kāzu dienas rītā šerifa ļaudis apcieti­nāja šo kovboju, jo viņš bija nozadzis vai arī nopircis zagtus zirgus — īsti vairs neatceros. Jauneklis zvērējis, ka neesot vainīgs. Tomēr neviens viņam neticēja. Bet tad atjājis kāds kovbojs skaistā zirgā… Tas, protams, bija tas pats zirgs, ar kuru jūs. vakar ieradāties pie mums?»

«Stāstiet vien tālāk — jūs taču redzat, cik ieinteresēti ir jūsu biedri!»

«Labi!» Stils turpināja. «Šis kovbojs — tātad jūs — pierādījis šerifa ļaudīm, ka viņi aizturējuši nevainīgu cil­vēku, jo īstais zaglis esot viņš pats. Lai viņi' tūlīt atbrī­vojot apcietināto… Ha, ha, ha, un tad jūs ar revolveri rokā izlauzāt sev ceļu un netraucēts aizjājāt!»

«Bet kā tad jūs zināt, ka es biju tas, kas iztaisīja šo mazo joku?»

«Tas taču pavisam vienkārši. Visa pilsēta runāja, ka kovbojs, kas nošāva trīs gūstītājiem zirgus, varējis būt vienīgi Arizonas Lauva, jo vienīgi viņš protot tā šaut, ko esot jau daudzkārt pierādījis, šaujot gaisā uzmestas plat­males.»

«Jā, visi Rietumi patiesībā ir tikai viens liels ciems,» Emss domīgi piezīmēja. «Starp citu, es labprāt gribētu zināt, vai tas zēns toreiz arī tiešām apprecējās?»

«Jā, to es labi atceros. Visa pilsēta svinēja viņa kā­zas.»

šis notikums spilgti notēlojās Emsa gara acu priekšā. Tas bija vienīgais traips, kas meta ēnu uz viņa vārdu, jo patiesībā zaglis, protams, bija aizturētais jauneklis un vie­nīgi jaunās meitenes dēļ Emss bija uzņēmies vainu uz sevi.

«Jums ir laba atmiņa, Stil,» viņš mirkli klusējis, sa­cīja. «Un nu sakiet: vai ļaudis Keistonā arī noticēja, ka vainīgais esmu es?»

«Protams!» Stils izbrīnā atbildēja.

Emss klusēja.

Stils domīgi glāstīja savu melno bārdiņu.

«Arizonas lauva,» viņš beidzot teica, «man šķiet, vis- prātīgāk būtu, ja jūs strādātu kopā ar mums.»

10

Emss jau bija šādu priekšlikumu gaidījis, tā ka tas viņu nepārsteidza. Stilam taču bija pilnīgs iemesls uzska­tīt viņu par līdzīgu sev.

Turpretī Nogens, likās, redzēja Emsam cauri, tādēļ at­tiecībās ar to vajadzēja būt ļoti uzmanīgam.

«Es taču teicu jums, Stil, ka man nav dolāru,» viņš atbildēja.

«Tas jau arī nav vajadzīgs.»

«Ap ko tad lieta īsti grozās?» Emss jautāja.

«Ap zirgiem.»

«Ap cik?»

«Apmēram divi simti — visi ielauzti un gatavi pārdo­šanai.»

«Un kur tie atrodas?»

«Netālu no šejienes, pie Santaklāras, kādā rančo. Tie pieder mormonim Morganam, kurš dzīvo St. Džordžā. He­dijs senāk strādājis pie viņa.»

«Un kā jūs domājat to veikt?» Emss jautāja, aizsmē­ķēdams cigareti.

Nogens nervozi sakustējās.

«Saki, Stil, vai tiešām tu gribi atklāt savus noslēpu­mus pilnīgi svešam cilvēkam?» viņš jautāja.

«Svešam — protams nē,» Stils īgni atbildēja. «Bet es gribu iegūt Emsu mūsu lietai.»

«Tam es noteikti pretojos, es to vienkārši negribu!»

«Un kādēļ ne, ja drīkstu jautāt?»

«Man ir vairāki iemesli. Galu galā mēs nepazīstam šo cilvēku.»

«Bet es to pietiekami pazīstu un man viņš der!»

«Tu taču negribēsi viņam teikt, kas mēs esam?»

«Pie velna, arī viņš nav labāks par mums!»

«Tu esi kā mazs bērns!» Nogens sašutis iesaucās. «Tā­tad tu tiešām gribi atklāt viņam mūsu plānus?»

Stils neatbildēja viņam, bet no jauna pievērsās Em­sam:

«Arizonas lauva, par ko jūs uzskatāt mūs? Atbildiet ātri un bez izvairīšanās! Šis Nogens ir tik sasodīti pār­gudrs, ka man beidzot jāuzvelk citas stīgas. Un lai jūs zinātu, par ko es jūs turu: manās acīs jūs esat kovbojs, kurš pie izdevības gatavs vienu nošaut un otram kaut ko paņemt. Jūs taču nevarēsiet noliegt, ka mans spriedums ir pilnīgi pareizs?»

Emss pārlaida skatienu četriem vīriem un izņēma no mutes cigareti. Viņš ar nolūku to darīja ar kreiso roku, un redzēja, ka Nogens viegli sarāvās.

«Taisnību sakot neesmu par jums vēl īsti domājis,» Emss atbildēja. «Bet tā kā jūs tik klaji esat izteikuši sa­vas domas par mani, tad arī es to darīšu … Hediju es uzskatu par dievticīgu stūrgalvi, kādi mēdz būt gandrīz visi mormoņi, tas ir cilvēks, kuram dzīvē nav laimējies un kurš gatavs izmantot ikvienu izdevību, lai tiktu atkal uz ceļa. Tobiass ir labsirdīgs puisis, kas reiz noslīdējiis no taisnā ceļa un kuram tagad viss ir diezgan vienaldzīgs … Un jūs, Stil, esat profesionāls zirgu zaglis, ja pat ne sla­venais laupītāju virsaitis Brandess no Nevadas, par kuru jau tik daudz esmu dzirdējis.»

«Pareizi, es esmu Stils Brandess!» tas atbildēja. «Un nu tiešām gribu dzirdēt, ko jūs teiksiet par Nogenu.»

«Visai maz.» Emss atbildēja, labi apzinādamies, kādas sekas var būt šim izteikumam. Viņš tomēr bija pārlieci­nāts, ka Nogens neiedrošināsies tam klaji uzbrukt. Likās, tāpat domāja ari Stils, ko pierādīja tā nicīgais smaids.

«Nu, tātad visi esam savu daļu saņēmuši un varam atgriezties pie veikalnieciskās puses,» viņš sacīja. «Ja esat ar mieru man palīdzēt šajā lietā, es došu jums piekto daļu no visiem zirgiem.»

«Stil, tu taču nevari saskaldīt peļņu vēl vairāk!» No­gens sašutis iesaucās. «Tu vēl no pagājušās reizes esi man parādā deviņus simtus dolāru, un tos tu solījies at­dot šoreiz no savas daļas.»

«Man ne prātā nav nācis tev atdot visu summu uz­reiz!»

«Tomēr, tev būs tas jādara vai arī visa šī lieta izjuks!» Nogens draudoši sacīja. «Kā tā?»

«Es to izjaukšu!»

«Pie velna, kā tu domā to izdarīt?» Stils uzkliedza viņam.

«Par to es vēl padomāšu!»

«Tikai apsver visu labi!» Brandess zobgalīgi atbildēja.

Nogens atstāja nometni un nozuda starp klintīm.

«Tagad mēs vēl kādu brīdi paliksim šeit, tā kā Noge- nam būs diezgan laika atjēgties,» Stils piezīmēja, paraus­tīdams plecus. «So izdevību es viņam katrā ziņā došu.»

«Liekas, tam puisim ir diezgan ciets pakausis,» Emss sacīja.

«Kā ēzelim! Ja viņš nezinātu, ka jūs esat Arizonas Lauva, viņš droši vien būtu uz jums šāvis.»

«Es jau biju tam sagatavojies,» Emss atzinās.

«Ha, ha, ha! Tātad arī jūs to bijāt pamanījis? … Muļ­ķīgi, ka viņš tā ieēdies uz jums.»

«Saimniek, mums jāsagādā kaut kas pusdienām,» To­biass pārtrauca viņu sarunu.

«Vai tad jau atkal esam visu gaļu apēduši? Es tūlīt apseglošu zirgus.»

«Es gan laikam drīkstēšu palikt mājās no medībām? Emss jautāja. «Manam zirgam nepieciešama atpūta un arī pats vēl jūtos noguris.»

Drīz vien Emss un mormonis palika nometnē divi vien. Viņš sāka veikli iztaujāt Hediju un drīz vien pārliecinā­jās. ka šis cilvēks tiešām pelna vairāk līdzcietības nekā nicināšanas.

«Kas īsti ir šis Morgans?» Emss jautāja.

«Lopkopis, kurš dzīvo St. Džordžā. Santaklārā viņš audzē zirgus, bet Virdžīnijā — vēršus.»

«Tātad bagāts vīrs?»

«Ak, nebūt! Senāk Dzimām Morganam piederēja lie­las bagātības, bet viņš tik daudz izdāvinājis un tik bieži ticis apzagts, ka nu tas jau sen vairs nav bagāts. Ja viņš tagad pazaudēs arī vēl šos zirgus, viņš būs kļuvis tieši nabags.»

«Tik daudz izdāvinājis? Kā jūs to domājat? Man šķita, ka mormonis nekad neatdod otram to, kas viņam pieder?»

«Jums, pagāniem, vispār ir nepareizi uzskati par mor­moņiem. Gandrīz visi mormoņi ir ļoti devīgi un it sevišķi Džims Morgans ir ārkārtīgi labs pret visiem. Ja jūs aiz­ietu pie viņa, tas uzņemtu jūs tāpat kā mormoni.»

«Tā ir jauka viņa īpašība un tādēļ būtu negodīgi viņu apzagt — vai arī jums tā neliekas?»

«Pasakiet to šiem tēviņiem! Vai domājat, ka man šī lieta patīk?»

«Jā, bet kādēļ tad jūs ņemat tajā dalību?»

«Es satiku Stilu Brandesu Nevadā un viņš mani pie­runāja … un šie ļaudis taču dod man ēst.»

«Vai jums ir ģimene?»

«Jā, sieva un divi bērni,» mormonis lēnām atbildēja. «Bet tagad jau vesels gads, kopš neesmu bijis mājās. Es neiedrošinos atgriezties, jo esmu nozadzis mazliet lopu, kaut arī mani droši vien neviens netur aizdomās.»

«Un jūsu ģimene tagad droši vien dzīvo trūcīgos ap­stākļos?»

«Protams.»

«Un senāk jūs strādājāt pie šī Džima Morgana?»

«Jā, un es katrā ziņā atkal dabūtu pie viņa darbu, ja aizietu pie tā … Bet nu es taisos uzlaist viņam laupītā­jus un atņemt tam pēdējos zirgus …»

«Vai gribat, lai pasaku savas domas par jums?»

«Lūdzu, taisnību sakot, es jau varu tās nojaust.»

Emss dziļi ievilka cigarets dūmus un cieši uzlūkoja mormoņu.

«Cilvēks, kuram ir sieva un divi bērni, bet kurš grib iet un apzagt savu senāko darba devēju, kas vienmēr bi­jis labs pret to, manās acīs ir nožēlojams nelietis!»

Mormonis plaši ieplestām acīm lūkojās viņā.

«Jūs taču gribējāt dzirdēt manas domas.» Emss savā parastajā balsī turpināja. «Vai šim Morganam ir vairākas sievas?»

«Nē. viņam vienmēr bijusi tikai viena sieva. Viņam ir arī trīs bērni, starp kuriem viens dēls, kurš jau sen aiz­gājis no tēva un ar savu dzīvi sagādā tam lielus sirds- ēstus. No divām meitām vecākā apprecējusies, bet jau­nākā dzīvo pie tēva, kaut arī tai netrūkst precinieku. Pat kāds bīskaps lūdza viņas roku, bet viņa noraidīja to, jo negrib šķirties no tēva.»

«Un kā šo meitu sauc?»

«Lisbete.»

«Cik viņa veca?»

«Apmēram divdesmit viens gads. Tā ir glīta, spēcīga meitene, kas veic visus vīriešu darbus. Un jāt viņa prot brīnišķīgi!»

«Vai tad viņai patīk zirgi?» Emss ieinteresēts jautāja.

«Patīk — tas nav īstais vārds; viņa tos dievina! Tas viņai būtu smags sitiens, ja mēs tiešām nozagtu šos zir­gus.»

Emss piecēlās.

«Iešu aplūkot savu zirgu,» viņš teica. «Vai esat to re­dzējis?»

«Jā, pirmīt, kad nesu ūdeni. Skaists zirgs! Kaut tikai Brandesam tas tik ļoti nepatiktu!»

«Vai to jūs sakāt tikai tāpat, vai gribat mani brīdināt?» Emss jautāja.

«Es … es teicu tikai tāpat,» mormonis atbildēja un ātri novērsās.

* * *

Emss atrada zirgu ganāmies pusjūdzes attālumā no nometnes.

Uzmeklējis ēnā piemērotu vietiņu, Emss atlaidās zālē, lai pārdomātu savu turpmāko rīcību. Gluži nemanot acis viņam aizvērās un tas iegrima dziļā miegā.

Kad tas atmodās, viņa seja un mati bija mitri. Emss bija nogulējis dienas lielāko daļu, jo saule jau stāvēja zemu rietumos.

Emss piecēlās un nesteigdamies soļoja atpakaļ uz no­metni.

Nogens drūms staigāja alas dibenā turp un šurp. Laip­nais smaids no Tobiasa sejas bija pazudis. Hedijs mulsi lūkojā savā priekšā, bet Brandess tikai ar pūlēm valdīja dusmas.

«Kur jūs bijāt?» viņš skarbi jautāja Emsam.

«Tepat tuvumā — kārtīgi izgulējos.»

«Nogens zvērēja, ka esat aizjājis, lai nodotu mūs Mor- ganam.»

«Nu, nu — vai tad jūs neredzējāt manu zirgu?»

«Redzēju — un tas mani nomierināja, jo es jau zināju, ka to jūs neatstātu šeit.»

«Pareizi, es nekādā gadījumā nešķirtos no Kepija,» Emss atbildēja.

«To nekad nevajag tik droši apgalvot,» Brandess pie­zīmēja. «Dzīvē dažreiz gadās pavisam negaidītas pārvēr­tības.»

«To es arī jau esmu novērojis, piemēram, izturēšanās pret kādu cilvēku.»

«Ha, ha, ha! Vai jūs vienmēr esat tik vēss un mīlīgs?»

«Diemžēl nē! Reizēm es pat visniecīgākā iemesla dēļ varu kļūt sasodīti nikns.»

«Nu, lai tas paliek. Pietiek jau ar to, ka Nogens un es saķildojāmies.»

«Ko jūs sakāt? Ceru, ka ne manis dēļ?»

«Katrā ziņā jūs bijāt mūsu ķildas iemesls, kaut arī šai lietai nav nekas kopīgs ar jums. Nogens tikai izmantoja jūs, lai būtu iemesls ar mani ķildoties.»

Izdzirdis savu vārdu, Nogens pēkšņi apstājās un pa­griezās pret tiem.

«Brandes,» viņš iekliedzās, «tu taču nebūsi tik neprā­tīgs, lai stāstītu šim cilvēkam vēl vairāk?»

«Es stāstu, ko gribu!» Stils spītīgi atcirta. «Ja tev tas nepatīk, lasies pie velna!»

«Deru ar simtu pret vienu, ka tu drīzāk nokļūsi ellē, nekā es!»

«Tad jau nu gan man nebūs vairs ilgi jādzīvo, par ko gan es ļoti šaubos,» Brandess zobgalīgi atbildēja. «Tātad, kā jau teicu, Ems, mūsu ķildas iemesls nebijāt jūs, bet Nogena plāns … Pēc aroda viņš ir zirgu tirgotājs un uz­pērk zirgus tur, kur viņu vēl nepazīst. St. Džordžai un Dienviditajai vēl nav bijis gods ar viņu iepazīties kā zirgu zagli, un viņa karstākā vēlēšanās ir pārdot kādam lopko­pim zirgu baru, bet vēlāk atkal to nozagt. Un nu Nogens nāk klajā ar pavisam traku priekšlikumu. Lieta tāda, ka pirms gadiem viņš nopircis no Morgana dažus zirgus un pat ļoti pieklājīgi samaksājis par tiem; nezinu, kāds bijis viņa nolūks, bet fakts ir tas, ka Morgans pazīst Nogenu ar citu vārdu. Un nu Nogens kopā ar Hediju grib jāt pie Morgana un prasīt, lai tas pārdod viņam daļu no saviem zirgiem. Protams, tas ir tikai triks ar kura palīdzību viņš grib dabūt savās rokās Lisbeti…»

«Kas ir Lisbete?» Emss šķietami pārsteigts jautāja.

«Morgana meita — glīta meitene, kuru Nogens jau vairākkārt redzējis un kuras dēļ tas šķiet pazaudējis galvu. Viņš apgalvo, ka viņa vienmēr esot izturējusies pret to ļoti laipni; turpretī Hedijs, kurš labi pazīst Morganus, saka, ka viņa tāda esot pret visiem. Nogena plāns nu ir uzaicināt Morganu un viņa meitu nākt līdzi un parādīt zirgus, bet mums citiem pa to laiku jāaizved visi zirgi.»

«Ak tā … Un kas notiks ar Morganu un Lisbeti?» Emss jautāja tik vienaldzīgā balsī, it kā šādi noziegumi tam būtu visikdienišķākā lieta.

«Tas ir tas, kas man šajā lietā nepatīk!» Brandess do­mīgi atbildēja. «Nogens domā, ka to no Morgana ļaudīm, kurš nāks līdzi uz aploku, vajadzētu nošaut; turpretī veco viņš grib tikai apdullināt un sasiet, bet Lisbeti, protams, aizvest līdzi… Kā jums tas patīk?»

«Katrā ziņā šis plāns sasodīti atgādina Nogenu,» Emss sacīja un viņa balss pēkšņi skanēja neparasti skarbi, jo šajā brīdī viņš saprata, ka nepieciešams novākt No­genu no ceļa.

«Bet tā taču nav atbilde uz manu jautājumu,» Bran­dess aizrādīja. «Katrā ziņā es būtu varējis pieņemt šo priekšlikumu, ja Nogens būtu ar mieru atteikties no tās naudas, ko esmu viņam parādā. Bet šis mantkārīgais blē­dis grib ne tikai iegūt jauno meiteni un pusi no zirgu bara; viņš prasa, lai no šī paša darījuma atdodu tam arī pa­rādu. Es, protams, cēlu iebildumus un tā mēs saķildojā­mies.»

«Muļķīgi!… Bet Nogens jau arī ir pārāk neprātīgs; vai tad nevarat viņu atrunāt no šīm pārspīlētajām prasī­bām?»

«Ha, ha, ha Pamēģiniet jūs to izdarīt!»

«He, Nogen, panāciet mazliet šurp, dienasgaismā!» Emss uzsauca tam. «Jūsu acis varbūt pieradušas redzēt tādā tumsā, bet manējās tam ir par vājām!»

«Ko jūs gribat no manis?» Nogens jautāja, laikam pret Emsu tas juta vairāk bijības, nekā pret Stilu.

«Tas būs atkarīgs vienīgi no jums!» Emss mīklaini at­bildēja.

Nogens uzmanīgi pienāca tuvāk. Viņa stiegrainās ro­kas nervozi raustījās. Laikam viņš arvien vēl baidījās, ka Emss ar kādu zobgalīgu vārdu varētu piespiest viņu tvert revolveri. Tomēr Emss pagaidām vēl nedomāja to darīt.

«Brandess man stāstīja par jūsu plānu,» viņš iesāka.

«To es dzirdēju,» Nogens norūca.

«Jūsu prasības man liekas neprātīgas.»

«Jūsu domas man ir pilnīgi vienaldzīgas, jo vairāk tā­dēļ, ka jūs šī plāna izvešanā nepiedalāties.»

«Līdz šim es vēl neesmu atteicies piedalīties.»

«Nē, bet es arī neesmu redzējis, ka jūs ar abām ro­kām būtu satvēris šo piedāvājumu.»

«Es nekad nemēdzu pārsteigties, bet katru priekšli­kumu rūpīgi apsveru. Un ja Brandesa piedāvājumu es pieņemu, tad jūsu pārspīlētās prasības man nav pa prā­tam.»

Acīmredzot Nogens gribēja piespiest Emsu beidzot iz­teikties skaidri, jo viņš atbildēja:

«Labi, kad būsiet galīgi izšķīries par piedalīšanos vai nepiedalīšanos, mēs vēlreiz visu pārrunāsim.»

To teicis, viņš uzgrieza Emsam muguru.

11

Brandess Nogena pēdējos vārdos laikam saklausīja iespēju samierināties ar to vai arī galīgi saraut ar to vi­sus sakarus un tādā veidā radīt gluži citu stāvokli.

«Labi, Ems,» viņš teica, «laika vēl diezgan — es ne­vienu nesteidzinu.»

«Jā, Stil,» Emss atbildēja, «ikviens veikals labi jāap­domā.»

Vakariņas ēdot, Brandess Emsam jautāja:

«Sakiet, Ems, vai jūs varat orientēties apvidū, kur reiz esat gājis?»

«Protams!» Emss atbildēja.

«Un vai jums šķiet, ka četri vīri var pārdzīt zirgu baru pāri Lielajai ieplakai un pārvest to pāri upei?»

«Četri vīri?» Emss jautāja.

«Jā, četri: es, jūs, Hedijs. un Tobiass.»

«Protams, mēs varētu to izdarīt, ja vien zirgi nav pā­rāk mežonīgi.»

«Vai ūdens upē bija ļoti augsts?»

«Nē, tieši otrādi.»

«Un kā viņā pusē ir ar zāli un ūdeni?»

«Pirmās divas dienas būs pagrūtāk, bet tad būs tik lieliski, cik vien varam vēlēties.»

«Vai zināt, cilvēk, man tiešām šķiet, ka pašas debesis jūs man atsūtījušas… Bet vai viņpus ieplakas arī varē­sim zirgus pārdot?»

«Arizonā mormoņu zirgus? Cik vien vēlaties — ne­viens jums nejautās, kur esat tos ieguvis.»

«Tobias, vai mūsu krājumu pietiek divām nedēļām?» Brandess jautāja pavāram.

«Ja mazliet pietaupīsim — pat trim.»

«Hedij, līdz Morgana aplokiem taču ir tikai dienas jā- jiens?» Stils pievērsās mormonim, kas stingu skatienu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, zināms.»

«Labi. Tātad rīt agri dosimies ceļā — vienalga vai No­gens piedalās vai nē!» Brandess nolēma.

«Un kā uz šo lietu lūkosies Nogens?» Emss jautāja.

«Tas man gluži vienalga,» Brandess augstprātīgi at­bildēja. «Nedomājiet, ka es esmu sevišķi liels draugs vi­ņam. Tieši otrādi — es pat nezinu viņa īsto vārdu, kaut arī man ir aizdomas, ka tas ir Bils Akers. Jūs taču būsiet dzirdējis par to?»

«Šis vārds man šķiet ļoti pazīstams. Kas tad ir Bils Akers?»

«Visā Nevadā pazīstams krāpnieks un kāršu spēlma­nis, kas nekur nemēdz ilgi uzturēties. Viņam esot vesela banda palīgu, un tas piekopjot arī vēl citus veikalus. Es nekad vēl neesmu to puisi redzējis, bet Nogens apgalvo, ka viņš to pazīst.»

«Kādēļ jūs viņam nepasakāt acīs, ka turat to par Bilu Akeru un nenovērojat pie šiem vārdiem viņa seju?»

«Tas man nebija ienācis prātā. Tā tiešām nav slikta ideja!»

Sarunu pārtrauca Nogena atgriešanās. Emss sakārtoja savu guļvietu un atlaidās tajā, cerēdams vēl kaut ko no­klausīties.

Pretēji paradumam, Brandess nerunāja ne vārda. Vie­nīgi Hedijs un pavārs, iesaiņodami pārtiku, klusu sačuk­stējās savā starpā.

«Ko tad jūs tur darāt?» Nogens beidzot iejautājās. «Vai jau kravājat mantas?»

«Tu taču to redzi!» Stils atbildēja un viņa tonis lieci­nāja par pieaugošo atsvešināšanos starp abiem vīriem.

«Kad dosieties ceļā?»

«Vēl pirms rītausmas.»

«Un kurp?»

«Es jau visu ar Emsu norunāju. Tas zina tuksnesī kādu vietu, kur mēs varēsim saplūkt puķītes.»

Nogens zobgalīgi iesmējās.

«Varu tev apgalvot,» viņš nikni kliedza, ka tev pārietu viss prieks uz puķītēm, ja tu zinātu, kas šis cilvēks patie­sībā ir!»

«Tā? Un kādēļ tad?» Brandess sapīcis jautāja.

«To tu arī pats varēsi iedomāties. Vai varbūt tava iedomu spēja tikpat vāja kā tavs saprāts?»

«Es nekad neesmu apgalvojis, ka esmu baznīcas svece.»

«Es atļāvos tev pajautāt, kurp tu gribi doties?»

«To es dzirdēju.

«Hedij, kādēļ jūs sakravājat pārtikas krājumus?»

«Tādēļ, ka saimnieks mums pavēlēja noglabāt visus saiņus klinšu spraugās.»

«Kādam nolūkam?»

«Lai citi tos neatrod. Vēlāk šie krājumi mums ļoti no­derēs, kad iesim pāri ieplakai.»

Nogens lēkāja kā blusa uz karsta skārda.

«Brandes, tu gribi mani piekrāpt!» viņš kliedza.

«Kā tā? Vai tādēļ, ka gribu ķerties pie lietas savādāk? Pats par sevi saprotams, es, kā jau bija norunāts, paņemšu Morgana zirgus, bet tad dzīšu tos uz Kolorado upi.»

«Kuram tad īsti pieder visas šīs lietas ideja? Kurš iz­domāja šo plānu?»

«Tas biji tu — šo godu es tev labprāt atstāju, kaut sī­kāku paskaidrojumu tu nekad man neesi sniedzis. Es taču neesmu muļķis, lai ļautos iebiedēties no sievu tenkām un tādēļ vienkārši eju pats savu ceļu.»

«Un ko es lai iesāku?»

«Man nav ne vismazāko dāvanu mīklu minēšanai.»

«To tikai tas sasodītais Arizonas blēdis izdomājis un sakūdījis tevi pret mani un iestāstījis tev šādus niekus!»

«Nē, pie velna, tā ir mana ideja! Vai tev šķiet, ka arī es reiz nevaru kaut ko izdomāt? Ja tev šī lieta nepatīk, ne­pārmet to Emsam, bet vaino vienīgi pats sevi.»

«Vārdu sakot: man jāpaliek tukšām rokām?»

«Tā gandrīz izskatās,» Stils mierīgi atbildēja.

«Tā? Un ja nu es brīdinu Morganu?»

«Tas nekādā ziņā nenāktu par labu tavai veselībai,» Brandess drūmi atbildēja. «Turklāt tu arī nevari mums kaitēt, jo ceļš uz Morgana rančo ir pus dienas jājienu tā­lāks, nekā uz ieleju, kur stāv viņa zirgi.»

Nogens klusu lādējās pie sevis, jo uzskatīja, ka Stilam taisnība. Ar to ķilda bija galā un, pēc Emsa domām, abu pretinieku samierināšanās galīgi izslēgta. Sī apziņa sagā­dāja Emsam lielu gandarījumu. Cik viņš pazina šādus tēviņus, tie tagad noteikti mēģinās iznīcināt viens otru.

Otrā rītā Emsu uzmodināja zirgu pakavu rīboņa. Kad viņš piegāja pie ugunskura, Brandess un Nogens vēl ne­bija piecēlušies. Vienīgi Tobiass īsi apsveica viņu.

Emss atveda savu zirgu un apsegloja to. Tad viņš it kā nejauši iejautājās Tobiasam:

«Vai nevarat iedot man daļu no saviem pārtikas krā­jumiem?»

Labsirdīgais pavārs bez vārda runas iedeva viņam da­žus sausiņus, mazliet sāls, gabalu žāvētas gaļas un sauju kaltētu ābolu.

Beidzot pie ugunskura ieradās arī Brandess. Viņš bija sapīcis un mazrunīgs un tūlīt pavēlēja Hedijam apseg­lot viņa zirgu.

Pavārs sāka pusbalsī dziedāt kādu dziesmiņu, bet Bran­dess skarbi apsauca to. Tādā veidā diena iesākās ne visai līksmi. Vīri steigā paēda brokastis, nerunādami ne vārda.

«Nu, tad uz priekšu!» Brandess beidzot pavēlēja.

Emss slepeni vēroja Stila un Nogena sejas.

«Vai nāksi mums līdzi?» Brandess beidzot jautāja No- genam.

«Tas taču tev būtu jāzina, tu blēdi!» Nogens nikni at­cirta.

«Cik tālu?»

«Tā mana darīšana!»

«Labi. Bet tad, lūdzu, vācies uz priekšu pie Hedija, kurš uzņemsies vadību!» Stils ar ledainu izsmieklu at­bildēja.

Emss uzlēca seglos un sekoja Brandesam, kamēr No­gens ar mormoni jāja pa priekšu. Gājienu noslēdza pa­vārs Tobiass.

Straujos rikšos viņi devās cauri ielejai, jo ceļš, kas visu laiku veda pa izžuvušās upes gultni, bija labs.

Pēkšņi ieleja kļuva ievērojami platāka. Hedijs izlēca no segliem un veda zirgu augšup pa kādu klinšainu no­gāzi. Nogens sekoja viņa priekšzīmei.

«Tagad sāksies sasodītā kāpelēšana!» Brandess ievai­dējās.

Emsam šī lieta nebija tik nepatīkama. Šaurā, maz iz­mantotā teka, līkumiem veda augšup. Brandess turējās cieši aiz Nogena. Kolīdz Hedijs palika stāvam — kas ga­dījās diezgan bieži —, bija jāapstājas arī pārējiem. Kāp­šana turpinājās gandrīz stundu, kuras laikā neviens ne­runāja ne vārda.

Tikai sasnieguši augstieni, vīri sāka paklusu lādēties. Viņi atkal kāpa zirgos un turpināja ceļu. Pa to laiku saule jau bija uzlēkusi. Emss, kas bija iegrimis ainavas aplū­košanā, pēkšņi ievēroja, ka vadītājs bija apturējis savu zirgu.

«Šeit ceļi šķiras,» Hedijs sacīja, norādīdams ar roku. «Tas tur ved uz ieleju, kur ganās zirgi; līdz turienei mums jājāj četras stundas, bet ceļš visu laiku iet lejup. Otrā teka, kas ir daudz ērtāka, divreiz tik ilgā laikā noved Morgana rančo.»

«Tātad šeit mūsu ceļi šķiras!» Brandess sacīja.

Viņa vārdi un dzēlīgais tonis, kādā tie bija izrunāti, piespieda visus pavērties Nogenā. Emss bija pārliecināts, ka pienācis izšķirošais mirklis, jo Brandesa zobgalīgo pie­zīmi Nogens nekādā ziņā nevarēja atstāt bez atbildes.

Tomēr šoreiz Emss bija maldījies. Nogens palika ne­satricināmi mierīgs.

Brandess nolēca no zirga un palika ieplestām kājām stāvam.

«Stil, vai gribi vienoties ar mani attiecībā uz medī­juma sadalīšanu?» Nogens jautāja.

«To vēl nezinu. Tu tomēr vari pateikt, kā īsti esi šo lietu iedomājies.»

Nogena zirgs nemierīgi dejoja turp un šurp. Tomēr Nogens pats palika pilnīgi mierīgs. Viņa balss skanēja draudoši, kad tas teica:

«Es vēlos saņemt pusi no tavas daļas un ceturto daļu no visa laupījuma.»

«Nē! Turklāt par ceturto daļu taču nevar būt runas. Vai tad tu neproti skaitīt? Mēs esam pieci!»

«Nē, mēs esam tikai četri, jo Emss droši vien nepieda­līsies, ja dabūs zināt, ka es esmu Bils Akers.»

«Tu esi Bils Akers?»

«Katrā ziņā!»

«Nu, varu derēt, ka Emsam tas tikpat vienaldzīgi kā man —■ kaut tu arī tiešām būtu Bils Akers.»

«Labāk pajautā viņam pašam, vai viņš vēl grib pie­dalīties?»

Brandess strauji pievērsās Emsam.

«Ems, pasakiet taču šim nelgām, ka Bils Akers jums ir tikpat vienaldzīgs kā man, un ka jūs tomēr nāksiet man līdzi!» viņš nikni kliedza.

«Ļoti nožēloju,» Emss mierīgi atbildēja. «Nogens spriež pareizi: es nepiedalos.»

«Tā? Un kāda iemesla dēj jūs pēkšņi esat grozījis savu lēmumu?»

«Man nekad nav bijis nodoma piedalīties.»

«Nolādētais suns! Nost no zirga!» Brandess iekliedzās un tvēra pēc Emsa zirga pavadas.

Tajā pašā brīdī norībēja Nogena revolvera šāviens. Brandesa niknā sejas izteiksme pēkšņi izmainījās, ska­tiens kļuva stings. Emss vienā lēcienā bija zemē no zirga. Te Nogens izšāva vēlreiz. Emss metās uz vēdera zemē. Viņš redzēja, kā Brandess nokrita. Zibens ātrumā Emss izrāva revolveri un izšāva. Lode ķēra Nogena zirgu, kas izslējās pakaļkājās un tad nogāzās zemē, aizraujot līdzi arī jātnieku.

Nogens novēlās putekļos, bet neticami veikli atkal pie­trūkās kājās un pavērsa revolvera stobru pret Emsu. To­mēr pēdējais aizsteidzās tam priekšā. Viņa revolveris iz­šāva mazliet agrāk. Nogens tvēra ar rokām gaisu un no­krita uz muguras.

Emss pietrūkās kājās un pieskrēja pie Nogena. Viņš redzēja, kā tas vēlreiz izstiepās, tad palika nekustīgi gu­ļam. Viņa revolveris bija aizripojis kādu gabalu sāņus.

Tobiass pa to laiku bija savaldījis savu izbiedēto zirgu. Hedijs bija piejājis pie zemē gulošā Brandesa.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī. Tobiass uzmanīgi tuvojās viņam. Hedijs nolēca no zirga un noliecās pār Brandesu. Arī Emss piegāja tuvāk un redzēja, ka Nogena lode bija ieurbusies Brandesam tieši deniņos.

«Beigts,» Hedijs aizžņaugtā balsī noteica.

«Jā, un otrs arī,» Emss piebilda.

«Vai jūs zināt, ka atradāties par mata tiesu no nāves?» mormonis nodrebēdams jautāja.

«Protams. Bils Akers gandrīz aizsteidzās man priekšā. Ja es nebūtu nošāvis tā zirgu …»

«Mans Dievs, cik pēkšņi tas viss notika! Vai jūs varē­jāt kaut ko tamlīdzīgu iedomāties?»

«Es biju jau uz to sagatavojies.»

Tobiass apmēram piecdesmit soļu attālumā apturēja zirgu un sauca:

«Ems, ceru, ka jums nav naida pret mani?»

«Protams, nē, Tobias, nāciet vien tuvāk!» Emss atbil­dēja. «Bez tam, es taču nebiju iesācējs. Hedij, ejiet un pārmeklējiet Nogena kabatas!»

Tobiass nokāpa no zirga. Seja tam bija bāla kā miro­nim, un šausmās viņš uzlūkoja abus kritušos.

Brandesam bija klāt tikai nedaudz naudas, pulkstenis, nazis un revolveris.

«To visu jūs varat paturēt,» Emss sacīja Tobiasam.

Pa to laiku arī Hedijs bija paveicis savu uzdevumu. Viņš atnesa Nogena revolveri, pulksteni, ādas kabatas portfeli, naudas maku un sudrabā apkaltu pīpi. Mormo­nim acis kvēloja, uzlūkojot visas šīs mantas.

«Liekas, viņš nav dzīvojis visai trūcīgi,» tas piezīmēja.

«Tā izskatās … Rādiet šurp!» Emss atbildēja un, pa­ņēmis smago naudas maku, atvēra to.

Bez prāvas summas zelta naudā, makā bija arī vēl krietns žūksnis banknošu.

«Ceru, ka jūs pratīsiet to izmantot lietderīgāk, nekā viņš būtu to darījis,» Emss sacīja, pasniegdams maku mormonim.

Kabatas portfelī atradās vienīgi papīri, kurus Emss pa­turēja, lai vēlāk tos aplūkotu.

«Paņemiet sev visu, kas var jums noderēt, Hedij,» viņš teica.

«Viņa seglus es labprāt paturētu,» mormonis atbildēja.

«Nu, un jūs, Tobias? Ko jūs tagad iesāksiet?»

«Ja jums nav iebildumu, Ems, es ņemšu Brandesa zirgu un mēģināšu nokļūt atpakaļ Nevadā.»

«Pret'to man nav ko iebilst,» Emss atbildēja. «Tikai ceru, ka turpmāk jūs izvēlēsieties sev labāku sabiedrību.»

«Nu, tad palieciet sveiki!» pavārs īsi noteica un, sa­tvēris Brandesa zirgu aiz pavadas, straujos rikšos aizjāja atpakaļ.

«Tā, Hedij, es tagad došos uz Morgana rančo un iz­stāstīšu viņam visu, kas noticis,» Emss sacīja mormonim. «Vai jāsiet man līdzi?»

«Jā, ja vien nedzīsiet mani prom.»

«Vai gribat atgriezties pie sievas un bērniem, un tur­pmāk kļūt godīgs cilvēks?» Emss bargi jautāja.

«To es jums zvēru!» mormonis uztraukts iesaucās. «Vie­nīgais, kā man līdz šim trūka, bija mazliet naudas, ar ko nomaksāt parādus un uzsākt kādu veikalu … Šajā makā vajag būt tūkstošiem dolāru — vai negribat? .. .»

«Nē, nē, varat tos mierīgi paturēt — naudai manās acīs nav nozīmes.»

«Lai Dievs jums to atlīdzina! Līdz pat savai nāvei es neaizmirsīšu Arizonas Lauvu!»

12

Kamēr Emss ar mormoni apraka abus laupītājus, sāka plosīties negaiss. Tikai vēlā pēcpusdienā abi jātnieki sa­sniedza ieleju, kas atgādināja krāšņu oāzi tuksneša vidū. Visapkārt izpletās ziedoši augļu un vīna dārzi, bet glītas birzs vidū pacēlās liela akmens ēka.

Hedijs pirmais iegāja namā un brīdi vēlāk iznāca no tā kopā ar kādu cienīga izskata sirmgalvi, kura sejā mir­dzēja divas jauneklīgas acis.

«Ems, tas ir Morgana kungs,» Hedijs iepazīstināja.

«Priecājos iepazīties ar jums, kungs,» Emss sacīja, sniegdams vecajam vīram roku.

«Šķiet, man ir vēl vairāk iemesla priecāties, ka varu jūs šeit apsveikt,» Morgans atbildēja, kratīdams Emsa roku. «Lūdzu, ienāciet namā.»

Neizlaizdams Emsa roku no savējās, viņš veda to augšup pa akmens kāpnēm.

«Arī mana meita grib jūs apsveikt… šis pagāns iz­skatās daudz rāmāks, nekā tu biji iedomājusies.»

Emsam tuvojās slaida, jauna meitene sārtiem, ziedo­šiem vaigiem, kas ar neslēptu interesi aplūkoja viņu.

«Šis ir tas kungs, kurš izdarījis mums tik lielu pakal­pojumu — Emsa kungs, mana meita Lisbete.»

«Priecājos iepazīties ar jurns, Emsa kungs,» viņa sa­cīja, sniegdama tam roku.

Morgans piebīdīja Emsam vecu šūpuļkrēslu.

«Lūdzu, sēdieties . .. Un arī jūs, Hedij,» viņš sacīja, pats apsēzdamies uz sola. «Lisbete, pasaki Kledža kun­dzei, ka mums pie galda būs viesi . . . Ems, jūs gan izska­tāties noguris un novārdzis, tomēr es lūgtu jūs jau tūlīt izstāstīt man to neparasto lietu, par kuru Hedijs jau īsumā ieminējās. Pēc tam varēsiet nomazgāties un atpūsties.»

«Ko tad īsti Hedijs jums stāstījis?» Emss jautāja, no­likdams sombrero un cimdus sev līdzās zemē.

Pa to laiku bija atgriezusies arī jaunā meitene. Viņa nosēdās tieši iepretī Emsam un visu laiku nenovērsa no tā acis.

«Kā viņš nokļuvis laupītāju bandā, kas piespiedusi to uzņemties pavadoņa lomu, un ka bez jūsu iejaukšanās es atkal būtu aplaupīts, varbūt pat nonāvēts, bet Lisbete aiz­vesta gūstā.»

Emss īsumā atstāstīja visu notikušo.

«Tātad abi laupītāji miruši?» Morgans jautāja, kad viņš bija beidzis.

«Nogens nošāva Brandesu, bet es Nogenu, jo citādi tas būtu nošāvis mani.»

«Paldies Dievam, ka tas nav noticis!» Morgans uz­traukts iesaucās. «Kādi nelieši! Ems, jūs esat krietns, drošsirdīgs jauneklis — pateicos jums no visas sirds! Ceru, ka mēs kļūsim draugi, kaut arī neesam ticības brāļi, jo es vienmēr cienu ikviena cilvēka reliģisko pārliecību.»

Emss diezgan vienaldzīgi noklausījās sirmgalvja atzi­nībā, bet tad viņš nejauši uzmeta skatienu jaunajai mei­tenei, viņa miers tika manāmi satricināts. Lisbetes lielās, pelēkās acis bija šausmās iepletušās vēl platākas, seja tai bija nobālējusi un mute stāvēja pavērta.

«So portfeli mēs atradām Nogena kabatā,» Emss tur­pināja. «Līdz šim vēl neesmu tuvāk aplūkojis tā saturu, tomēr esmu pārliecināts, ka Nogena īstais vārds bija Bils Akers.»

«Bils Akers? Nē, nē, tas nevar būt!» Morgans iesau­cās. «Akeru es pazīstu ļoti labi, jo tam es reiz pārdevu zirgus… starp citu, viņš ļoti pūlējās iegūt manas meitas labvēlību — vai nav tiesa, Lisbete?»

«Jā, bet tas notika pret manu gribu,» meitene klusu atbildēja. «Aprakstiet mums viņa izskatu!»

«Viņš bija ne visai liela auguma, apmēram četrdesmit gadus vecs,» Emss sacīja. «Seja tam bija šaura, diezgan glīta — atskaitot acis, kas bija pārāk mazas un viltīgas.»

Morgans uzmeta meitai jautājošu skatienu.

«Spriežot pēc jūsu apraksta,» viņa teica, «man šķiet, ka šis bandīts un Bils Akers tiešām ir viena un tā pati persona.»

«Tam es vienkārši nespēju ticēt!» Morgans uztraukts iesaucās.

«Nu, es esmu piedzīvojis arī vēl dīvainākas lietas,» Emss sausi piezīmēja.

Pārbaudot portfeļa saturu, izrādījās, ka visi dokumenti tiešām ir uz Bila Akera vārda.

«Nu, tātad!» Emss piebilda, it kā noslēgdams šo jautā­jumu. «Var jau būt, ka šis cilvēks uzdevies dažādos vār­dos, tomēr viņa īstais vārds bijis Bils Akers.»

«Es nekad neesmu viņam uzticējusies,» meitene atvieg­loti sacīja.

«Vai šis cilvēks bija jums parādā?» Emss jautāja.

«Nē, tieši otrādi — viņam vēl pienācās no manis diez­gan prāva summa,» Morgans atbildēja.

«Šo parādu dzēsis pats liktenis,» Emss pieceldamies sacīja. «Ja atļausiet, es tagad gribētu savest mazliet kār­tībā savu ārieni.»

«Protams,,» Morgans laipni atbildēja. «Hedij, parū­pējieties par Emsa kungu. Ievediet viņu mazajā piebūvē — tur vienmēr viss stāv sagatavots viesu vajadzībām. Es pa to laiku gādāšu par jūsu zirgiem.»

Ceļā uz mājīgi iekārtoto piebūvi, Hedijs iečukstēja Emsam:

«Vai ievērojāt šīs lielās, ilgpilnās acis?»

«Ilgpilnās acis, cilvēk? Kuram tad tādas bija?»

«Lisbetei — viņa taču gribēja jūs aprīt saviem skatie­niem!»

«Hedij, mans dēls, jūs, liekas, neesat vairs pie pilna prāta,» Emss atbildēja, kaut arī mormoņa piezīme to dī­vaini aizkustināja. «Jums laikam necerētā bagātība sakā­pusi galvā un sagrozījusi to?»

«Nē, man vēl visi pieci prāti kārtībā. Es pazīstu Lis­beti jau sen, bet jūs esat pirmais vīrietis, kuru tā uzlūko tādām acīm.»

«Mans Dievs, tādu sentimentālu muldēšanu es tiešām nebiju no jums gaidījis,» Emss sacīja.

«Vai tad viņa jums nepatīk? Vai viņa nav skaista?»

«Pat vēl vairāk un ja nemaldos, viņa ir labs cilvēks,» Emss atbildēja.

Viņi iegāja mājīgajā viesu istabā, kur stāvēja divas gultas, krēsli, galds un rakstāmpults.

Turpmāko pusstundu abi vīri pavadīja daudzmaz sa- vedot kārtībā savu ārieni. Emss pirmais tika ar šo darbu galā un, izgājis ārā, apsēdās uz soliņa līdzās durvīm. Brīdi vēlāk viņam pievienojās arī Hedijs. Mormonis sta­roja laimē.

«šodien es vēl palikšu šeit, bet rīt jāšu mājup,» viņš sacīja. «Ceļos es izlūgšos no sievas piedošanu, un tad stāstīšu viņai par kovboju, kas izglāba mani no viskļū­mīgākā stāvokļa visā manā mūžā.»

«Labi, dariet to — tikai nepārspīlējiet manus nopel­nus,» Emss smaidīdams atbildēja.

«Sakiet, Emsa kungs … vai jūs tiešām esat tikai kov­bojs?»

«Protams, un turklāt vēl kovbojs bez darba.»

«Ja jau jūs pats to sakiet — man jātic … Es apsolīju jums, ka turpmāk palikšu uz taisnā ceļa un šo solījumu arī turēšu. Ticiet man — neviens cilvēks nevarētu lietde­rīgāk izmantot Nogena naudu, kā es to darīšu.»

«Nu, es priecāšos par to, ja vien turēsiet vārdu.»

«Noteikti! … Un ko jūs darīsiet?»

«Divas, trīs dienas atpūtīšos šeit, tad iešu tālāk. Var­būt pie gadījuma St. Džordžā jūs apmeklēšu.»

«Par to es ļoti priecātos. Tad jūs varētu arī pateikt manai sievai, ka es neesmu ne aplaupījis banku, ne arī izdarījis kaut ko citu tamlīdzīgu, jo sākumā viņa katrā ziņā tā nodomās … Bet jūs taču varētu palikt kādu laiku šeit. Seit ir tik jauki, un jūs varētu mazliet palīdzēt veca­jam vīram darbā. Esmu pārliecināts, ka viņš piedāvās jums vietu, ja vien jūs tiešām esat kovbojs.»

«Tas es esmu, Hedij.»

«Tad palieciet taču šeit — kaut vai Lisbetes dēļ!»

«Kā tā?» Emss īgni jautāja.

«Neraujiet man tādēļ tūlīt galvu nost — es taču ne­domāju neko ļaunu … Redziet, Lisbete ir krietna un laba meitene, bet viņa nav pārāk ticīga — un tas laikam arī ir iemesls, kādēļ viņa vēl nav apprecējusies. Mormoņu kov­boji, tirgotāji, lopkopji un sprediķotāji, pat viens bīskaps, visi viņi pūlējušies iegūt Lisbetes roku, bet neviens no tiem nav pratis to iekarot.»

«Tas laikam tādēļ, ka šī jaunā dāma uzstāda pārāk augstas prasības?»

«Nē, bet viņai vispirms jāmācās mīlēt.»

Emss izbrīnā uzlūkoja Hediju, it kā nebūtu to sa­pratis.

«Es pazīstu mormoņu meitenes, bet Lisbete nav tāda, kā citas. Viņai vajag vīrieti, kas būtu maigs pret to, kas to glāstītu, skūpstītu un apskautu.»

«Nu, klausieties, tas taču par traku, ko jūs tur murgo­jat!» Emss sašutis iesaucās, juzdams, ka tumši pietvīkst.

«Jūs esat dīvains cilvēks,» Hedijs mierīgi atbildēja. «Vai tad jūs nesaprotat, kādēļ es tā runāju ar jums?»

«To es nesaprotu, bet redzu, ka jūs esat nekaunīgs puisis, kam nav ne vismazākās cienības pret sievieti!»

«Tā tas nebūt nav,» mormonis atbildēja. «Bet ticiet man, jūs sagādāsiet Lisbetei vienīgi prieku, ja būsiet maz­liet mīļš pret to.»

«Mans Dievs, man jau galva sāk griezties no jūsu pļā­pāšanas!»

«Galva jums griežas nevis no manas pļāpāšanas, bet gan tādēļ, ka jūs tomēr domājat par Lisbeti… Un nu klausieties, es atklāšu jums kādu noslēpumu: Lisbetes māte nebija mormone, kaut viņa pati to nezina.»

«Bet kāda tam visam nozīme? Lisbetei es taču esmu tikpat vienaldzīgs, kā jebkurš svešs vīrietis, kuram ne­jauši gadās iet šeit garām.»

«Labi — dariet kā zināt,» Hedijs sacīja, paraustīdams plecus. «Es tikai gribēju dot jums mazu mājienu un jūs droši vien nenožēlosiet, ja paklausīsiet man.»

«Lisbete ir pārāk laba priekš manis. Es tomēr pateicos jums par jūsu labo nodomu.»

Šajā brīdī atskanēja zvans un Emss izdzirda maigu, patīkamu balsi, kas sauca:

«Emsa kungs, vai drīkstu lūgt pie galda?»

Hedijs uzjautrināts iesmējās.

«Redziet, mani viņa jau ir pavisam aizmirsusi! Nāciet, Arizonas Lauva!»

Ieejot istabā, kur bija klāts galds, Emss uzreiz ievē­roja, ka Lisbete bija pārmainījusi savu vienkāršo audekla apģērbu pret baltu tērpu, kas darīja to vēl apburošāku.

Morgans apsveica viņu laipni, bet ar svinīgu cienību, kā jau cilvēks, kam viesmīlība ir sirdslieta. Lisbete izska­tījās bikla un uztraukta un izvairījās Emsu uzlūkot.

Morgans noskaitīja īsu lūgšanu un visi sēdās pie galda. Kāda vecīga, laipna izskata sieviete ienesa ēdienu, kas šodien, viesiem par godu, bija neparasti gards. Emss pielika visas pūles, lai būtu laipns pret meiteni.

«Vai jūs esat pirmo reizi Itajā?» Morgans pēkšņi jau­tāja viņam.

«Jā un nokļuvu šurp pateicoties kādai dīvainai nejau­šībai.»

«Lisbetei un man tā katrā ziņā bijusi ļoti laimīga ne­jaušība … Kā tad īsti tas gadījās?»

«Es ilgāku laiku nevarēju atrast darbu, un tad kāds pusaudzis Viljamsā deva man padomu izmēģināt laimi viņpus Lielās ieplakas.»

«Tā Kunga ceļi ir brīnišķīgi! … Ja iedomājos, ka kāda zēna nejauši izteikti vārdi atveduši jūs šurp, lai novērstu mums draudošās briesmas — tad taču vairs nevar šaubī­ties par Dieva gribas visvarenību.»

Sarunā iejaucās Lisbete:

«Jums ir brīnišķīgs zirgs, Emsa kungs!» viņa sajūs­mināta sacīja. «Ak, es tik ļoti mīlu zirgus. Vai atļausiet man kādreiz izmēģināt viņu?»

«Ar vislielāko prieku, ja vien varēsiet jāt ar to.»

«Es varu jāt ar jebkuru zirgu,» viņa dedzīgi atbildēja.

«Jā, jā, Ems, tā tiešām ir! Mana Lisbete, tā sakot, dzi­musi seglos. Jums jāzina, ka es visu mūžu esmu nodar­bojies ar zirgiem. Ja nemaldos, arī jūs interesējaties par zirgiem?»

«Katrā ziņā saprotu no tiem tikpat daudz, cik no vēr­šiem,» Emss neapdomīgi atbildēja.

«Tad jau jūs varbūt pieņemtu vietu pie manis?» vecais mormonis jautāja.

«Es … Liels paldies par jūsu laipno piedāvājumu, Mor­gana kungs,» Emss apjucis atbildēja. «Bet ar mani nav viegli sadzīvot.»

«Tam es neticu! Arī es mazliet pazīstu cilvēkus, un jūs nebūt neizskatāties pēc dzērāja un kaušļa.»

«Tas es arī neesmu,» Emss atbildēja, uzmezdams ātru skatienu Lisbetei. «Bet man piemīt sevišķs talants tikt iejauktam citu ļaužu nepatikšanās, tur es neko nevaru sev līdzēt.»

«Morgana kungs,» Hedijs iejaucās sarunā, «Emsam pareizāk vajadzētu teikt, ka viņš mēdz uzņemties citu cil­vēku krustu.»

«Redziet, Hedijs tēlo jūs kā kristīgo mocekli, vai jums tas patīk, vai ne,» Morgans smiedamies piezīmēja. «Starp citu, es gribētu uzdot jums kādu visai nekautru jautā­jumu, ja vien jūs to atļausiet.»

«Lūdzu — jautājiet, ko vien gribat!» Emss smaidī­dams atbildēja, kaut sirds tam krūtīs sāka pukstēt strau­jāk.

«Vai jūs slapstāties no tiesām?» vecais mormonis ļoti nopietni jautāja.

Emss mierīgi izturēja viņa skatienu.

«Nē. Pirms vairākiem gadiem es gan nošāvu kādu cil­vēku, lai glābtu savas māsas godu. Tad es reiz — un tas nav tik sen — uzņēmos uz sevis vainu zādzībā, kuru bija izdarījis kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt apzagtā lopkopja meitu. Tā kā viņa to patiesi mīlēja, es ticēju, ka viņa spēs no tā izveidot krietnu cilvēku … Bet tas arī ir vienīgais traips, kas guļ uz mana vārda, Morgana kungs.»

Tik daudz Emss nekad vēl nevienam nebija stāstījis par savu pagātni, bet viņš gribēja pārliecināt Morganu, ka viņam nav ko pārmest sev.

«Pateicos jums, Ems,» vecais mormonis sacīja. «Lūdzu, neaizmirstiet, ka vietu es jums piedāvāju jau pirms šī per­sonīgā jautājuma uzdošanas… Tas, ko jūs nupat stāstī­jāt, tikai pavairo manu interesi pret jums un manu vēlē­šanos paturēt jūs šeit… Un tagad nāciet, kamēr vēl nav pavisam satumsis, es parādīšu jums savus laukus.»

Viņi devās cauri augļu dārziem uz druvām. Tas bija ļoti auglīgs zemes stūrītis, kas šeit gulēja tuksneša vidū, un Morgans gluži dibināti varēja lepoties, ka ar savu darbu pārvērtis to «zemē, kur piens un medus tek.»

Kad viņi jau krēslā gāja atpakaļ mājup, Emss gluži negaidot atradās līdzās Lisbetei. Jaunā meitene stāstīja, cik ļoti viņa mīlot šo rančo un zirgus, un par saviem sko­los gadiem Soltleikā.

Pēc kāda laika jau bija pilnīgi satumsis un pie debe­sīm uzpeldēja liels, dzeltens mēnesis. Vientuļās ielejas klu­sais skaistums dziļi aizkustināja Emsu. Kāda laime būtu palikt uz visiem laikiem šajā miera ostā!

Kad viņi beidzot palika vieni lielajā istabā, Emss pēk­šņi atjēdzās, ka visu laiku tas nebija runājis ne vārda. Viņš vēl lauzīja galvu, pūlēdamies atrast kādu piemērotu tematu, kad Lisbete negaidot teica:

«Pirmīt pie galda jūs ieminējāties par savu māsu. Kā viņu sauc?»

«Nezta. Viņa ir mana dvīņu māsa.»

«Kāds skaists vārds! Pastāstiet man kaut ko par viņu.»

Emsam uzreiz atraisījās mēle, un viņš izstāstīja Lis­betei Neztas dzīvesstāstu, kāds tas bija uzglabājies viņa sirdī.

Jaunā meitene sajūsmā mirdzošām acīm klausījās.

«Vai jūs kādu dienu atgriezīsieties tur, lai redzētu māsu un viņas puisēnu, kuru tā nosaukusi jūsu vārdā?» viņa jautāja.

«Protams! Un nu, kad esmu redzējis jūs, es tikai vē­los, lai šī diena pienāktu drīzāk!»

«Vai es līdzinos Neztai?»

«Jā — dažā ziņā jūs man atgādināt viņu.»

Emsu pēkšņi sagrāba neprātīga vēlēšanās apskaut Lisbeti. Varbūt viņa spētu aizpildīt mokošo tukšumu, kādu tas sajuta savā dvēselē. Viņš gandrīz padevās vili­nošajam kārdinājumam.

«Manam tēvam jūs ļoti patīkat,» viņa pēkšņi sacīja.

«Tā liekas, un es priecājos par to, jo jūtu, ka arī man viņš ļoti patīk.»

«Vai negribat palikt šeit un strādāt kopā ar viņu?»

«Tas būtu ļoti jauki, tikai baidos, ka tas nebūs iespē­jams. Es nekad nevaru ilgi uzturēties vienā vietā — un tad …»

«Bet pie mums jūs varbūt tomēr varēsiet?» viņa ne­droši iebilda.

«Varbūt, bet galu galā …»

Emss mulsi aprāvās.

«Mums gan ir vairāki kalpi, bet nav neviena īsta kov­boja — un tēvam tāds būtu ļoti vajadzīgs.»

«Es jau labprāt paliktu, bet…»

«Mums reiz jāsacenšas jāšanā!»

Emss izbrīna uzlūkoja viņu. Viņš juta, ka viņa preto­šanās arvien vairāk zūd.

«Jā, es jāšu ar jūsu zirgu un jūs ar manu,» viņa de­dzīgi turpināja. «Tam jābūt brīnišķīgi!»

«Meitene — jūs pati nenojaušat, cik bīstams ir jūsu priekšlikums!»

Likās, viņa bija pilnīgi sapratusi tā domas.

«To es zinu,» viņa lēnām teica. «Un tomēr es atkār­toju to.»

«Bet es taču esmu tikai klejojošs kovbojs,» viņš aizrā­dīja. «Vienīgais, kas man pieder, ir mans zirgs … un šis asinīm aptraipītais revolveris. Turklāt, jūs esat mormone, bet man nav nekādas ticības — jūsu ļaudis nekad neuz­ņems mani savā vidū.»

«Jūs esat vīrs; tēvs un es — mēs jūs uzņemsim!»

Emss skumji ielūkojās viņas sejā.

«Palieciet!» viņa kvēli čukstēja.

Mirkli viņš šaubījās. Bet tad no jauna iznira sen pa­gājušo dienu ēnas un nostājās viņa acu priekšā. Nē, viņš nedrīkstēja kļūt vājš!

«Lisbete, ja es paliktu, es bez šaubām nopietni iemī­lētos!»

«Vai tad tas būtu kas briesmīgs?»

«Jā, priekš manis, un arī jums, jo jūs pati nezināt, ko prasāt no manis. Pat ja izdotos nojaukt šķēršļus, kādus starp mums uzceļ jūsu ticība — tur tomēr nekas labs ne­iznāktu, jo man pasaulē ir daudz ienaidnieku un kāds no tiem ik brīdi varētu gadīties man ceļā … Nē, meitene, būs labāk, ja es jau rīt agri došos tālāk.»

«Bet jūs taču teicāt, ka es atgādinot jūsu Neztu!»

* * *

Šis maigais, neatvairāmais ilgu sauciens visu nakti skanēja Emsam ausīs. Tas nebija apklusis arī vēl tad, kad viņš rīta krēslā slepeni, kā zaglis, aizjāja no rančo.

Vienīgais, kas viņu vēl stiprināja, bija apziņa, ka viņš bija rīkojies pareizi.

13

Saules dedzinošie stari kvēloja pār Treblsomas ieleju.

Mutuļojošā, putojošā straume, kas kā rāms strautiņš iesākās kaut kur Kolorado augstienēs, šeit jau kā lepna upe vijās starp kailajiem, ar zāli apaugušajiem pakalniem. It kā lielā steigā aizjoņojusi garām vienīgai šī apvidus apdzīvotajai vietai, Helztida rančo, tā izlēja savus ūdeņus zaļā kalna gravā.

Pirms daudziem gadiem ugunsgrēki šeit bija izpostī­juši visus mežus. Izdegušajā vietās auga tikai zemi osīši, zaļoja zāle un ziedēja puķes.

Kopš tā laika, kad Estere Helztida bija atstājusi Den- verā skolu, lai aizvietotu tēva namā savu agri nomirušo māti, zāle izdegušajās vietās ar katru gadu auga kup­lāka un puķes krāšņākas, un Estere bija pārliecināta, ka jaukāka stūrīša zemes virsū nemaz vairs nevar būt.

Ar zināmām bažām Esteres skatiens kavējās pie ru­dens krāsās mirdzošajiem pakalniem, jo ziema šajā aug­stienē bija gara un auksta un saistīja cilvēkus mājās. Kaut viņai arī patika novērot milzīgos stirnu barus, kas klaiņoja pa nogāzēm, un kalnu kazas, kas kopā ar brie­žiem nereti atklīda līdz pat dārzam, — viņa ne visai mī­lēja Kolorado ziemu. Arī pavasaris šeit bija vēss, mitrs, vējains un drūms, bet toties vasara bija jauka un sevišķi brīnišķīgs bija rudens.

Esterei katrā ziņā bija jāsaņem maza atmaksa par sa­vām pūlēm tēva rančo un par dzīvi vientulībā. Viņa bija dzimusi un uzaugusi Misūri, kur no sestā līdz divpadsmi­tajam gadam bija apmeklējusi skolu. Tad ģimene mātes slimības dēļ bija pārgājusi uz Denveru, un tur Estere bija

turpinājusi izglītību, kāmēr Džonu Helztidu, viņas tēvu, Jampas zelta lauki bija atvilinājuši šurp, Kolorado mežo­nīgajā ziemeļrietumu apvidū. Laimīgā kārtā viņš tomēr bija nācis pie atziņas, ka ir izdevīgāk apstrādāt un izman­tot zemi, nekā meklēt tajā noslēptās bagātības.

Piecpadsmit gadu vecumā Estere bija ieradusies Trebl- somā, lai uzņemtos rūpes par tēva saimniecību. Nu viņa jau bija sasniegusi deviņpadsmito gadu. Vecākais brālis bija par diviem gadiem vecāks. Tomēr tas netika viņai līdzi, vismaz vīriešu darbos no viņa nebija nekādas palī­dzības; vienīgi medījumus galdam tas piegādāja. Fredam nepatika dzīve rančo un ar to viņš bija sagādājis tēvam lielu vilšanos. Viņš gandrīz pastāvīgi klaiņoja kopā ar šaubīgiem jaunekļiem no Jampas zelta laukiem, kas atra­dās dienas jājiena attālumā no Treblsomas. Bez viņa ģi­menē vēl bija sešus gadus vecais Ronalds, septiņus gadus vecais Bobs un māsiņa Ģertrūde, kam gāja jau devītais gads. Šos trīs Esterei vajadzēja uzraudzīt un mācīt, to­mēr visgrūtāk viņai bija gādāt, lai mazie ārā pārāk netra­kotu. Un šis uzdevums prasīja nenogurstošu modrību un nepielūdzamu bardzību.

Vienīgi ziemā Esterei gadījās izdevība kārtīgi noturēt ar mazajiem mācību stundas, pārējos gadalaikos viņi pie­savinājās vienīgi to, ko viņiem mācīja pati daba. Ronalds bija dzimis mednieks, bet Bobs — kaislīgs makšķernieks, kamēr Ģertrūde visvairāk mīlēja puķes, kas Treblsomā auga neskaitāmos veidos.

Apstākļi, kādos dzīvoja Helztidu ģimene, nebija slikti, kaut arī Esterei pēdējā laikā reizēm uzmācās rūpes. Vi­ņiem bija pavārs, vārdā Džo Kebels. Tas bija īsts sava amata meistars, cilvēks ar zelta sirdi un sevišķi attīstītu humora izjūtu, vienmēr jautrs un līksms. Diemžēl viņam piemita kāda slikta īpašība: viņš nevarēja izrunāt ne vārdu, lai nelādētos. Un Esterei par lielām šausmām, abi puisēni pamazām bija piesavinājušies šo netikumu. Bez pavāra Helztids pašlaik nodarbināja vēl kučieri, kalpu un divus kovbojus. Neraugoties uz to, viņam pašam tomēr nā­cās strādāt vairāk kā visiem viņa kalpotājiem.

Rančo nams, kas stāvēja strauta krastā uz neliela pa­kalna, bija izveidots no vairākām baļķu būdām, kuras se­nāk šeit bija uzcēluši mednieki. Helztids bija tās izlabo­jis, paplašinājis un tieši ģeniālā kārtā apvienojis kopējā ēkā. Tā bija diezgan vienkārša un rupja celtne, bet lielajai ģimenei tajā bija papilnam vietas. Nams bija visai ērts,

tomēr bez kādas greznības, ja par tādu negribēja uzska­tīt ledusauksto ūdeni, kas bija ievadīts visās telpās.

Septembra pirmās dienas jau bija atnesušas salnu — vismaz augstienēs, kas Esterei vienmēr šķita tik tuvu.

No vietas, kur viņa pašreiz stāvēja kalna zāļainajā nogāzē un no kurienes tā varēja novērot arī bērnus, atklā­jās lielisks skats uz Treblsomas ieleju, kas šajā gadalaikā atgādināja brīnišķīgu gleznu. Dzidrais strauts čalodams tecēja pār akmeņiem, cauri sulīgajām ganībām.

Ronalds ar suņiem vajāja kādu nelaimīgu trusīti, ka­mēr Bobs makšķerēja. Strauts mudžēja no lielām forelēm. Tomēr tās gandrīz ikreiz norāvās Bobam no makšķeres, jo viņš vēl neprata izmest tās krastā, kaut arī tēvs un pavārs Džo jau neskaitāmas reizes bija viņam rādījuši, kā tas darāms. Viņš tomēr negribēja ļaut pieaugušajiem sevi mācīt, bet centās visu sasniegt pats ar saviem spēkiem. Kā jau dzīvē parasti mēdz būt, godkāre prasīja upurus, kas šajā gadījumā, par laimi, izpaudās vienīgi norautos makšķerāķos un auklās.

Šorīt viņš jau vairākas stundas bija makšķerējis se­višķi nesekmīgi. Savā vecumā viņš izrādīja apbrīnojamu pacietību, un viņa sports tam, protams, bija daudz sva­rīgāks par brokastīm, kurās Estere jau tik daudz reižu viņu bija aicinājusi, ka nu beidzot nopietni saskaitās.

Beidzot mazajam nerātnim labpatika viņas saucienu sadzirdēt. Samircis un netīrs, viņš pavērsa seju pret māsu un atkliedza:

«Pie velna, liec taču mani mierā — es vēl nesmu no­ķēris ne asakas!»

Estere zināja, ka nebūtu nozīmes mazo palaidni vēl­reiz saukt, tādēļ viņa tikai piedraudēja tam ar sodu par to, ka bija atkal lādējies. Mazais nicīgi smīnēdams novēr­sās, bet tieši šajā brīdī kāda forele nelaimīgā kārtā pieko­dās un strauji parāva makšķeri. Šis grūdiens bija tik ne­gaidīts, ka Bobam, kas stāvēja uz apsūnojušā akmens, iz­slīdēja kāja un tas ar troksni ievēlās ūdenī.

Estere zināja, ka viņas mazais brālis peld kā zivs, to­mēr sirds viņai uz mirkli apstājās aiz bailēm. Bet Bobs jau bija izbridis krastā. Kad Estere piesteidzās nelaimes vietā, viņa redzēja, ka Bobam vienīgās bēdas sagādāja nozaudētā makšķeraukla, jo kātam pats tievgals bija no- lauzjs un ar straumi aiznests.

Ūdens tecēja no viņa drēbēm, seja un drēbes tam bija pārklātas zaļganām, lipīgām dūņām, bet acis mirdzēja.

«Deviņi simti deviņdesmit deviņi pērkoni, tāda saso­dīta nelaime!» viņš plosījās. «Bet tā ir vienīgi tava vaina, Ester, ka es pazaudēju ne vien zivi, bet arī makšķeri, āķi un pludiņu!»

Estere šausmās sarāvās. Ko lai viņa iesāk ar šādu pa­laidni? Viņš katrā ziņā bija jāsoda un Džo Kebels, kurš tam bija šādus vārdus iemācījis, noteikti bija jāatlaiž… Bet jau tajā pašā mirklī viņa saprata, ka sodam tikpat nebūtu panākumu, un ka Džo atlaišana bija pilnīgi neie­spējama.

«Redzi, Ester, tur kāds nāk» Bobs pēkšņi iesaucās, no­rādīdams ar roku. «Vai tas tēviņš piesūcies vai tikai iedzē­ris?»

Estere palūkojās turp un ieraudzīja kādu jaunu vīrieti, kurš streipuļodams nāca lejup pa nogāzi, vezdams zirgu pavadā. Viņas pirmā doma bija steigties namā un pasaukt Džo, jo klaidoņi un noziedznieki šajā apvidū nebija' re­tums, kādēļ tēvs arī nekad neļāva viņai jāt vienai. Vē­rīgāk ielūkojoties, Estere tomēr redzēja, ka nācējs nebija piedzēries, bet tikai kliboja un šķita galīgi novārdzis. Arī viņa zirgs likās līdz pēdējam noguris.

Viņa jau gribēja steigties tam pretī, bet iedzimtais bik­lums to atturēja. Tā kā nācējs tuvojās ļoti lēnām, viņai bija laika to novērot. Viņas ziņkāre pamazām pārvērtās apbrīnošanā un dzīvā interesē par svešinieku. Tas noteikti bija visskaistākais vīrietis, kādu viņa jebkad bija redzē­jusi — laikam kovbojs. Viņš bija liels un vingrs, pie gara­jiem zābakiem šķindēja pieši, pie jostas karājās liels re­volveris, kas ejot šūpojās turp un šurp. Ģērbies viņš bija pelēkā uzvalkā; platmaļu sombrero pa pusei aizsedza tam seju, tomēr šajā sejā bija kaut kas tāds, kas Esteri val­dzināja.

Acīmredzot viņš bija pamanījis jauno meiteni, jo jau notālēm noņēma sombrero. Kad viņš to uzlūkoja, Esterei neviļus pārskrēja trīsas. Gaišie, gandrīz sudrabkrāsas mati nekārtīgi krita pār viņa augsto, balto pieri, divas zi­las acis pētoši vērās viņā. Viņa sejas apakšējā daļa bija iekritusi un noaugusi ar netīru, izspūrušu bārdu.

«Labdien, jaunkundzi» nepazīstamais lēnām sacīja klusā, aizsmakušā balsī. «Vai… šī ir … Helztida rančo?»

«Jā, kungs,» Estere bikli atbildēja.

«Paldies Dievam … kaut arī man ikviens cits rančo būtu tikpat mīļš,» viņš sacīja un, uzmetis zirgam pavadu pār galvu, smagi atslīga uz viena no lielajiem akmeņiem

strauta malā, it kā tam būtu grūti nostāvēt kājās. «Sevis dēļ es vēl… nekā neteiktu … bet biju nopietni nobažī­jies Kepija dēļ …»

Zirgs stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, kamēr viņa iekritušie sāni smagi cilājās.

«Acīmredzot, jūs nākat no tālienes,» Estere ātri sacīja. «Vai esat slims, vai varbūt jums gadījusies kāda nelaime?»

«Nē, jaunkundze — mēs abi esam tikai… stipri no­vārguši,» viņš izdvesa, atbalstīdams seju rokās.

Estere ziņkāri aplūkoja lielos, sudraba meksikāņu pie­šus, melno ādas maksti ar lielu sudraba burtu «E», no kuras rēgojās ieroča ziloņkaula rokturis, kuru uzlūkojot Esterei neviļus bija jānodreb, kaut arī viņa bija pieradusi redzēt vīriešus apbruņotus.

«Atvainojiet mani… vienu mirkli, jaunkundz,» svešais sacīja. «Nedomājiet, ka esmu … pilnīgi aizmirsis pieklā­jību … tūlīt būšu … tiktāl atspirdzis … ka varēšu sniegt jums paskaidrojumus.»

«Nevis jums, bet man jāatvainojas,» Estere ātri atbil­dēja. «Biju pilnīgi piemirsusi aicināt jūs namā. Ja jums kaut kas vajadzīgs …»

«Pateicos, jaunkundze… esmu tikai bezgala nogu­ris… un pusē nomiris badā … kaut izsalkuma nejūtu.»

«Vai jūs nākat no tālienes un vai jau sen kopš neesat ēdis?» Estere līdzcietīgi jautāja.

«Nezinu vairs cik ilgi… un cik tālu,» viņš atbildēja. «Katrā ziņā . . . pārjāju augstienes .. .»

«Tik tālu? Bet tas taču šausmīgi!»

«Jā, tā bija … Augšā es satiku … kādu mednieku … tas parādīja man … ceļu uz Helztida rančo … bet es … nomaldījos.»

Sajā brīdī mazais Bobs, kurš līdz šim bija slēpies aiz māsas muguras, iznāca priekšā un, nostājies iepretī sve­šajam, svarīgi jautāja:

«Sakiet, kungs, jūs varbūt esat ievainots?»

«Hallo, jaunais cilvēk… tevi es nemaz neredzēju… Nē, es neesmu … ievainots.»

«Bet sasodīti noguris gan jūs izskatāties,» Bobs līdz­jūtīgi turpināja.

«Tācls es arī esmu.»

«Vai jūs visu laiku nācāt gar mūsu strautu?»

«Jā, no pat avota.»

«Vai redzējāt tajā lielas foreles?»

«Redzēju, dēliņ .. . sevišķi tur augšā … dīķos.»

«Cik lielas?»

«Tādas, kā mana roka … Tu laikam esi liels makšķer­nieks? Liekas, zvejojot esi iekritis ūdenī?»

«Makšķerējot — es? Nekā tamlīdzīga! Estere — tā ir mana māsa — sauca mani, un tā es neuzmanījos un tur­klāt man bija uzkodusies forele īstas valzivs lielumā, un tad es slīdēju uz tā Dieva nolādētā debessuņa no ak­mens …»

«Bet, Bob!» Estere viņu pārmetoši pārtrauca. «Tu taču nedrīksti lietot tik neglītus vārdus!»

Svešais izbrīnā pacēla galvu un sāka sirsnīgi smieties.

«Tiešām, dēliņ… tavā vecumā tas bija visai stipri teikts!»

«Viņš ir nelabojams,» Estere nokaunējusies sacīja. «To viņš, tāpat kā otrais brālītis, iemācījies no mūsu pavāra.»

«Nu, gan jau jaunie kungi atkal atmetīs šo ieradumu,» Emss labsirdīgi piezīmēja. Viņa balsī bija kaut kas, kas Esterei ārkārtīgi patika. «Tātad jums ir pavārs, kas lā­das?»

«Pavisam šausmīgi, bet šeit ir grūti atrast citu. Tur­klāt viņš ir ļoti spējīgs savā arodā un krietns, uzticams cilvēks — tikai no lādēšanās tas nevar atradināties.»

«Sakiet, jaunkundz, vai šo pavāru nesauc par Džo Ke- belu?»

«Jūs pazīstat Džo?» Estere pārsteigta iesaucās un viņa pati nesaprata, kādēļ šis apstāklis to iepriecināja.

«Protams, pa daļai,» viņš smaidīdams atbildēja. «Vai jūs būtu tik laipna, jaunkundz, un palūgtu Džo iznākt pie manis?»

«Zināms, ar vislielāko prieku,» Estere sirsnīgi teica. «Bet vai nebūtu vienkāršāk, ja jūs tūlīt nāktu man līdzi? Džo taču tikpat aicinās jūs namā.»

«Diemžēl, to es nevaru — man visi locekļi ir kā sastin­guši.»

«Es jums palīdzēšu — nāciet, atbalstieties pret mani!» Estere dedzīgi iesaucās. «Man ir lāča spēks — vismaz tēvs vienmēr to apgalvo.»

Viņš uzlūkoja jauno meiteni, it kā tikai tagad redzētu to pirmo reizi.

«Jūs esat ļoti laipna, jaunkundz, bet…»

«Labi, tādā gadījumā es pasaukšu Džo,» viņa to ātri pārtrauca. «Ko lai saku viņam, kas jūs esat?»

«Sakiet viņam, ka atnācis viņa vecais draugs — Ričs Emss.»

Jaunā meitene gandrīz skriešus devās uz namu, jau notālēm saukdama:

«Džo!… Hē, Džo!»

Viņa aizelsusies iegāja gaišajā, spodrajā virtuvē, ku­rai šīs abas iepriecinošās īpašības piemita tikai kopš tā laika, kad te sāka rīkoties Džo Kebels. Pavāra virtuvē ne­bija, bet viņa dzirdēja to svilpojam ēdamistabā, kas atra­dās turpt līdzās. Estere atrāva durvis.

«Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es jūs saucu?» viņa aiz­elsusies jautāja.

Mazais, ne visai jaunais pavārs ar lielo degunu un uz­ticīgām suņa acīm, vienmēr nopietnajā sejā, valkāja ap­žilbinoši baltu cepurīti un tādu pat priekšautu.

«Nē, Esteres jaunkundze! … Kas tad, triju velnu vārdā, īsti noticis, ka esat tik neparasti uztraukta?» viņš smaidīdams jautāja.

«Tur atnācis kāds svešinieks,» viņa stāstīja. «Viņš ir pavisam novārdzis un sēž ārā… Laikam viņš tālu jājis, jo viņa zirgs ir tuvu sabrukšanai… Nāciet, Džo, viņš ap­galvo, ka pazīst jūs.»

«Nu, tādēļ jau jums nevajag tik stipri nosarkt,» viņš mierīgi atbildēja. «Mani pazīst velnišķīgi daudz cilvēku, kādam miljonam esmu jau vārījis ēst.»

«Bet šis cilvēks ir pavisam citāds … Nāciet taču āt­rāk, Džo!»

«Nu, nu, jaunkundz, tik uztrauktu es jūs nekad vēl ne­esmu redzējis! . . . Tātad viņš ir citāds kā visi?» pavārs jautāja, neizrādīdams ne vismazāko interesi par viesi.

«Jā, arī slims viņš ir un nevar paiet. Jums jāpalīdz viņam.»

«Un droši vien tāds ļoti jauns zēns, ko?»

«Nē, gluži jauns viņš nav. Bet viņš esot jums ļoti labs draugs. Viņa vārds ir Ričs Emss.»

«Ričs Emss?» pavārs iekliedzās, un piena kanna, ko tas turēja rokā, dārdēdama noripoja zemē.

«Tātad jūs viņu pazīstat?»

«Svētais bimbam, protams, pazīstu!»

Priekšautam plandoties, viņš izmetās no istabas. Es­tere gribēja tam sekot, bet tad viņai ienāca prātā, ka nu viņai taču vairs nav iemesla izrādīt tik lielu steigu. Viņa gāja lēnām, pūlēdamās noslēpt savu interesi. Ārā viņa sa­tika Bobu, kas lepni pavadā veda svešinieka zirgu, kamēr Džo drīzāk nesa savu viesi, nekā atbalstīja to. Tomēr vis­vairāk Esteri pārsteidza pavāra sejas izteiksme: bez ārspīlēšanas — šis citkārt neglītais cilvēks priekā bija kļuvis skaists.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja tai, «es gribu ievest viņu savā būdā. Bobs pa to laiku novietos stallī viņa zirgu.»

«Labi, Džo. Ja jums kas vajadzīgs, pasakiet man. Es palīdzēšu Bobam.»

Aizejot viņa vēl dzirdēja Džo sakām Emsam:

«Pie velna, man šķita, ka ausis mani viļ, kad viņa teica, ka Ričs Emss esot atnācis! Vai tiešām tas esi tu, Arizonas Lauva, tu, sasodītais, mīļais debessuns? . . . Vai zini, kā tev trūkst? Nekā cita, kā viena kārtīga viskija! Tev jā­dzer, vecā klaburčūska, kamēr deguns tev sāk spīdēt — gan tad tu atkal tiksi uz kājām. To mēs tūlīt izdarīsim, dēls, un lai velns mani aizrauj pa daļām, ja es nedzeru tev līdzi kā senajās dienās!»

Estere priecājās, kad nevarēja vairs sadzirdēt pļāpīgā pavāra vārdus, jo baidījās, ka tas varētu vēl vairāk aiz­rauties un sākt lietot izteicienus, kas nav piemēroti jau­nas meitenes ausīm. Viņa steidzās pakaļ brālim, tomēr Bobs kategoriski atteicās atdot viņai Emsa zirga pavadu. Tikai stallī viņš beidzot atļāva viņai piepalīdzēt, jo Džeds, kučieris, bija aizvedis tēvu uz Jampu. Estere atzina par labāku pasaukt puisi Smitu un likt tam pienācīgi apkopt līdz nāvei novārgušo zirgu un tādēļ aizsūtīja Bobu pēc viņa. Palikusi viena, viņa sāka glāstīt zirgu, ko tas viņai labprāt atļāva.

Bobs atnāca atpakaļ viens pats.

«Tas Dieva nolādētais cūkassuns, protams, nekur nav atrodams!» viņš paziņoja.

«Ja tu vēlreiz manā klātbūtnē lietosi šādus izteicienus, es tevi sodīšu — saproti?» Estere gluži izmisusi sacīja.

«Dieva vārds, es nemaz nedomāju neko ļaunu!» Bobs taisnojās.

«Labāk atnes svaigu sienu. Parūpēsimies paši par Ke- piju, lai viņa kungam nav jāraizējas tā dēļ.»

Estere labi prata apieties ar zirgiem, jo bieži mēdza kopt pati savu. Viņa ieveda Kepiju tukšā steliņģī, iedeva tam vispirms mazliet ūdens un auzu, notīrīja un nosu­kāja viņu, pakaisīja jaunus salmus un beidzot piepildīja redeles ar smaržīgu sienu. Šodien darbs viņai sagādāja sevišķu prieku.

«Nāc nu, Bob,» viņa sacīja, kad viss bija padarīts. «Tev jāpārģērbjas un pamatīgi jānomazgājas.»

«Nemaz neuztraucies — arī tu neizskaties labāka. Kā Freds smietos, ja redzētu tevi tīram tā svešā tēviņa zirgu! Par Freda zirgu tu droši vien nebūtu tik ļoti rūpējusies!»

«Fredam tev nav par to jāstāsta,» Estere viegli pie­tvīkusi, atbildēja.

«Bet tad tev jādod man vismaz divi gabali cepuma; vienu tu man jau tā esi parādā, jo tavas muļķīgās klai­gāšanas dēļ es pazaudēju makšķeri.»

Viņa smiedamās to apsolīja.

Ejot atpakaļ uz rančo, viņi satika Ronaldu, kas turēja aiz ausīm trusīti.

«Redzat, ko es noķēru!» viņš jau notālēm lepni sauca.

Ronalds bija kluss, mazliet sevī noslēdzies puisēns, kuru vieglāk varēja savaldīt kā Bobu. Vairāki jauni, gar- ausaini suņi lēkāja ap viņu.

Tā kā abi brāļi uzsāka vienu no savām nebeidza­mām debatēm par zvejas un medību priekšrocībām, Estere atstāja tos stāvam un iegāja dzīvojamā istabā, kas bija vismodernāk un ērtāk iekārtotā telpa namā. Viņas pašas istaba, kuru tā apdzīvoja kopā ar māsu Ģertrūdi, senāk bija bijusi atsevišķa būda. Tajā bija divi logi un atklāts, no dzelteniem akmeņiem mūrēts kamīns, kura priekšā bū­das senākie iedzīvotāji kādreiz droši vien bija stāstījuši par savām dēkām bebru medībās. Estere bija pielikusi vi­sas pūles, lai padarītu šo telpu pēc iespējas mājīgāku, un arī vēl tagad turpināja to izdaiļot.

Ģertrūde — tumša, glīta meitene, kas šejienes vientu­lībā bija uzaugusi kā nezāle — sēdēja noliekusies pār rok­darbu, ko Estere bija tai uzdevusi, jo abas māsas valkāja gandrīz vienīgi pašu šūtas drēbes; arī par mazo brāļu uz­valkiem viņām bija jārūpējas. Šūšana Ģertrūdei bija vis­ienīstākais darbs pasaulē, kādēļ tā arī nepiegrieza vērību vecākās māsas ienākšanai, kaut Estere labprāt būtu pa­stāstījusi viņai par Džo viesi. Viņas domas atkal un atkal pievērsās dīvainajam svešiniekam, turklāt sirds tai ērmotā kārtā pukstēja arvien straujāk.

Lai cik liela arī nebija viņas nepacietība, viņa tomēr nocietās un negāja virtuvē, tā ka pavāru tā satika tikai ēdamlaikā. Bet arī tad viņa nevarēja vien beigt brīnīties par to, jo labais, citkārt tik pļāpīgais Džo, ne ar vārdu nepieminēja savu viesi, tā ka Estere beidzot bija spiesta apjautāties:

«Kā tad nu klājas jūsu draugam, Džo?»

«Tas pagaidām nav pasaulei runājams,» pavārs atbil­dēja. «Es iedevu viņam stipru groku, bet nepaguvu pat noaut tam zābakus, kad viņš jau bija cieši aizmidzis. Es nupat palūkojos, ko viņš dara. Viņš guj kā akmens, un droši vien nogulēs visu dienu un nakti, varbūt pat vēl ilgāk. Viņa pēdējais jautājums bija par zirgu. Ceru, jūs taču būsiet nodevusi to Smita gādībā?»

«Nē, mēs nekur nevarējām viņu atrast un tādēļ es pati apkopu Emsa kunga zirgu … Sakiet, Džo, kas īsti ir jūsu draugs?»

«Jūs taču dzirdējāt viņa vārdu,» pavārs izvairīgi at­bildēja. «Starp citu, viņš ir kovbojs.»

«Vai jūs jau sen kopš viņu pazīstat?»

«Es iepazinos ar viņu Jaunmeksikā, kur mēs kopā strā­dājām — jā, tas bija pirms pieciem gadiem… Cik ātri gan aiziet laiks!»

Esterei par lielu vilšanos, Džo Kebels pat nedomāja pastāstīt vienu no savām interesantajām dēkām, kurā Em­sam šoreiz droši vien būtu piekritusi galvenā loma. Džo vispār bija ļoti pārvērties, ko Estere gan vairāk nojauta, nekā redzēja.

Bērni ķildojās trusīša dēļ, ko pavārs bija tiem izcepis, un uzmācās māsai ar visdažādākiem jautājumiem, tā ka Esterei pat neatlika laika sakopot domas. Tikai, kad viņa pēc ēšanas palika viena, tā varēja mierīgi pārdomāt par cilvēku, kurš bija tik ļoti viņu ieinteresējis.

Turklāt viņai iekrita prātā, ka arī Džo Kebela ieraša­nās Helztida rančo bija norisinājusies gandrīz tādos pa­šos apstākļos kā Emsa Riča atnākšana. Toreiz neviens cil­vēks neko nezināja par Džo, un arī vēl šodien par viņu bija zināms vienīgi tas, ko viņš pats bija par sevi stāstī­jis — un tas bija visai maz. Un tomēr viņš šo divu gadu laikā bija pratis kļūt šeit gandrīz nepieciešams.

«Man šķiet, es tikai tagad, pēc šī Riča Emsa ieraša­nās, sāku pienācīgā mērā cienīt Džo,» Estere pie sevis sacīja. «Kas tad nu īsti noticis ar mani?»

14

Abi puisēni, Ronalds un Bobs, gulēja kādas noliktavas bēniņos, kurp tie nokļuva pa kāpnēm no priekšnama pa­galma pusē. Sī telpa bija pilnīgi noslēgta no visa pārējā nama, bet tā atradās tieši virs Esteres loga, tā ka Estere tomēr varēja zināmā mērā kontrolēt mazos brāļus un va­jadzības gadījumā tie varēja viņu pasaukt. Lieta tā, ka dienās abi zēni bija visai drošsirdīgi, bet tumsai iestājo­ties viņu drosme vienmēr stipri sašļuka.

Kā visi laucinieki, arī Helztidi vakaros agri gāja gulēt, bet šovakar abi zēni bija mazliet ilgāk aizkavējušies.

Estere sēdēja savā istabā un mēģināja lasīt, kad pēk­šņi tā izdzirda ārā klusu čaukstēšanu. Varbūt tās bija tikai iedomas, jo svešinieks, no kura viņa nespēja novērst domas, bija to padarījis mazliet nervozu.

Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā. Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Troksnis, ko viņa pirmīt bija dzir­dējusi, atkārtojās. Nebija nekas neparasts, ka lapsas, ko- joti, lāči un pat kalnu lauvas naktīs apciemoja rančo, bet tādos gadījumos suņi mēdza riet.

«Nav jau nekas vairāk, kā kāds sasodīts sesks!» Boba balss iesaucās.

«Pie svētā lielgabalstobra, kādas nolādētas nejēdzības tu tur pļāpā!» Ronalds atbildēja.

Estere aizspieda ausis, lai nebūtu jādzird brāļu šaus­mīgie izteicieni. Tikai pēc laba brīža viņa atkal ļāva ro­kām noslīgt gar sāniem. Pa to laiku viņas acis jau bija apradušas ar tumsu, un viņa redzēja, ka viens no tās brā­ļiem stāvēja kāpņu vidū, kamēr otrais acīmredzot vēl at­radās augšā.

«Nāc taču un palīdzi man notvert to Dieva nolādēto maitu!» Bobs sacīja.

«Nenāk ne prātā — pasauc sev palīgā kādu vecu tir­gus sievu!» Ronalds atcirta.

«Nekrietnais suns!»

«Nožēlojamais gļēvuli!»

«Par to es tevi rīt piekaušu, tu, paklīdušais karātavu putns!»

«Es vienkārši nelaidīšu tevi atpakaļ augšā, tu vecā kla- burčūska, — guli ārā!»

«Nu, uzgaidi tikai — kad būšu noķēris to trīskārt sa­sodīto lopu, es izrēķināšos ar tevi, tu vaimanu princi!»

Bobs izskrēja cauri priekšnamam un nozuda. Estere dzirdēja, kā tas tumsā lādējās un svieda ar akmeņiem. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās un skriešus metās atpakaļ uz kāpnēm.

«Ronaldin, laid mani iekšā, tas zvērs dzenas man pa­kaļ!»

«Jā, tiešām — saredzēt es viņu vēl nevaru, bet toties saožu!»

«Miljons zibeņu un pērkonu, kaut nu man būtu šau­tene!»

Estere nu jau bija noklausījusies labu daļu no Džo Ke- bela lamu vārdiem. Kaut viņa zināja, ka mazie pie tam nekā ļauna nedomā, viņa tomēr atzina par vajadzīgu iejaukties.

«Puikas, vai jūs tūlīt neizbeigsiet šo riebīgo lādēša- nos!» viņa draudoši uzkliedza tiem.

Iestājās dziļš klusums. Abi ļaundari sastinga un ne­kustējās.

«Nemaz neizliecieties — es skaidri redzēju jūs un visu dzirdēju!»

«Tev vajadzētu labāk izbāzt degunu pa logu, Estere! Ja mēs nebūtu uzmanījuši, tas smerdelis būtu piegānījis ar savu elpu visu namu!» Bobs pašapzinīgi sacīja, kamēr Ronalds apmierināts ņirgājās.

Estere tikai ar pūlēm valdīja smieklus.

«Kur tad jūs vispār tik vēlu bijāt?» viņa jautāja.

«Nieki, Ester, mēs godīgi gulējām!»

«Nemelojiet!»

«Mēs nemelojam, tas Dieva nolādētais zvērs mūs uz­modināja!»

«Puikas, to es noteikti pastāstīšu tēvam!» Estere brī­dināja, un šie draudi arī šoreiz nepalika bez iespaida.

«Ak, lūdzu, nē!» Bobs ubagoja.

«Es tas nebiju, Estere, — tas bija Bobs!» Ronalds vai­manāja.

«Kaunies novelt vainu uz citu!» Estere sacīja. «Un nu ātri, kas noticis?»

«Bet vai tu mūs nenodosi?»

«To nevaru apsolīt, kamēr nezinu, kas īsti noticis. Tā­tad, ko jūs atkal esat izdarījuši?»

«Mēs slepus aiznesām Fredam ko ēst!»

«Fredam? Kādēļ? Kur tad viņš ir?»

«Taisnību sakot, tas nebija Fredam pašam, bet tiem diviem vīriem, kas viņu pārveda; tie lūdza, lai mēs pagā­dājot viņiem ko ēst.»

«Kur tad viņi ir?»

«Stallī.»

«Vai Freds bija piedzēries?»

«Nezinu — bija tumšs, un viņš tūlīt iekrita sienā, bet abi svešie vīri sūtīja mūs pēc ēdiena.»

«Labi — un nu ejiet gulēt. Tēvam es neko neteikšu,» Estere sacīja un, aizvērusi logu, nogūlās līdzās Ģertrū­dei. Tomēr apziņa, ka stalli kopā ar Fredu atrodas divi sveši cilvēki, viņu stipri uztrauca.

Sī bija jau otrā reize, kad Freds tika pārvests mājās šādā stāvoklī. Kādu dienu tēvs tomēr dabūs zināt, kā uz­vedas viņa vecākais dēls. Freda rīcība sagādāja Esterei lielas bažas. Līdz šim viņa nebija gribējusi ticēt neglīta­jām baumām par Freda uzvešanos, bet nu arī viņa bija spiesta nostāties šī fakta priekšā, kas kopā ar dažiem ci­tiem apstākļiem draudēja padarīt ģimenes stāvokli ļoti draudošu.

Kad Estere Helztida beidzot aizmiga, viņas spilvens bija mitrs no asarām.

* * *

Estere uzmodās ar viņai pavisam svešu sajūtu: viņa bija salauzta un satriekta, un gandrīz nožēloja, ka tai bija lemts piedzīvot šo jauno dienu.

Brīdi viņa vēl palika vaļējām acīm guļam gultā un klusībā pārmeta sev savu apkaunojošo mazdūšību.

Viņa dzirdēja, kā abi puisēni augšā sarunājas un tad pēc iespējas klusāk nokāpa lejā. Ģertrūde piecēlās, apģēr­bās un sāka zoboties par lielās māsas slinkumu; tomēr Esterei trūka apņēmības atstāt gultu un doties pretī drau­došajai nelaimei, kuras tuvošanos viņa tumši nojauta.

Beidzot viņa tomēr piecēlās, kaut juta, ka nespēs pie­nācīgi pretoties tam, kam vajadzēja nākt. Ģērbjoties, viņa pēkšņi ievēroja, ka šodien tā piegriež savai ārienei daudz vairāk vērības kā citkārt.

Domīgi viņa aplūkoja sevi spogulī. Viņa zināja, ka ir glīta, bet šodien tā vēlējās būt sevišķi pievilcīga, kaut cit­kārt piegrieza savam izskatam visai maz vērības. Pēkšņi tumšs sārtums iešalca viņai vaigos un Estere pati sadus­mojās par to.

Brokastīs viņa ieradās par vēlu. Bērni jau bija pa­ēduši un atkal aizskrējusi. Bet toties viņa, sev par lielu pārsteigumu, satika ēdamistabā Fredu. Viņš apsveica māsu neparasti silti, tomēr Estere palika mierīga un vēsa. Freds bija rūpīgi noskuvies, apģērbis tīru kreklu un ap­sējis jaunu kaklasaiti, tomēr viņa saulē iedegusī seja iz­skatījās gurda un novārgusi.

Džo, kas ienesa Esterei brokastis, apsveica to vārdiem:

«Labrīt, Esteres jaunkundzi Šodien jūs esat pamatīgi nokavējusies — gan laikam tādēļ, ka esat tik ļoti uzcirtu­sies … Fredam par godu?»

«Labrīt, Džo!» Estere īsi atbildēja un sāka ēst. Viņu pārsteidza pavāra tonis, un viņa ziņkāri gaidīja, ko Freds atbildēs uz tā piezīmi.

«Džo stāstīja man par kādu svešinieku, kas vakar esot ieradies,» Freds iesāka, kad pavārs bija izgājis. «Kas tas īsti ir par cilvēku?»

«Kā lai es to zinu? Pajautā Džo, jo šis Ričs Emss taču ir viņa draugs!»

«To es arī darīju, bet krietnais Džo šorīt ir tik mazru­nīgs, ka pat atmetis savu parasto lādēšanos. Kā tad šis Emss izskatās?»

«Nu .. . tas ir kāds kovbojs — ne visai jauns … Tur­klāt viņš bija tā novārdzis un viņam bija uzaugusi tik liela bārda, ka grūti būtu pateikt, kāds viņš izskatās pa­rastos apstākļos.»

«Man šī lieta nepatīk… Es jau pateicu Džo, ka būtu labāk, ja viņa draugs pēc iespējas ātrāk atkal aizietu no mums.»

«Bet kādēļ tā, Fred?» Estere sašutusi iesaucās. «Vai tiešām viesmīlība tev ir tik sveša lieta? Sis cilvēks taču bija novārdzis līdz nāvei un galīgi izsalcis!»

«Tu, protams, esi gatava iekrist uz ikvienu komēdiju, ko kāds tev tēlo priekšā!» Freds zobgalīgi atbildēja.

«Paldies Dievam, Helztida rančo tev vēl nav nekādas noteikšanas!» Estere tādā pat tonī atcirta. Tad viņa pie­vērsās pavāram, kas šajā brīdī ienāca un piebilda: «Džo, nepievērsiet ne vismazāko vērību naidīgajam stāvoklim, kādu Freds acīmredzot domā ieņemt attiecībā pret jūsu draugu. Izturieties pret Emsa kungu tā, it kā šis būtu viņa paša nams.»

«Liels paldies, Esteres jaunkundz!» pavārs vienkārši atbildēja. «Es tikpat būtu lūdzis jūsu atļauju to darīt, jo man būtu sasodīti nepatīkami izturēties pret šo cilvēku nelaipni.»

Estere uztvēra skatienu, ko viņš uzmeta Fredam, un šis skats tai sagādāja nemieru. Freds norija kādu piezīmi, kas ar varu lauzās tam pār lūpām.

«Kas tad īsti bija tie divi cilvēki, kas vakar pārveda tevi mājās?» Estere apjautājās brālim.

«Kas tev to stāstīja?» tas norūca. «Acīmredzot, man vajadzēs atkal reiz pataustīt, cik bieza āda ir maniem brāļu kungiem.»

«Ja tu tikai pieskarsies viņiem, es pastāstīšu tēvam, ka tu jau divas reizes esi pārvests mājās piedzēries.»

«Pie velna!» Freds nikni iekliedzās, pietrūkdamies kā­jās. «Ja gribi nolasīt man sprediķi, tad vismaz iznāc ārā, lai pavārs nedzird visu, ko runājam!»

Viņš izskrēja no istabas. Tomēr Estere nebūt nestei­dzās, un mierīgi turpināja ēst. Brīdi vēlāk no jauna ienāca Džo. Viņa sejā bija nopietnas bažas.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja, «es neesmu pļāpa, bet man jums kaut kas jāpastāsta, ja negribu pārsprāgt.»

«Man šķiet, šīs pūles varat aiztaupīt, Džo,» viņa ātri atbildēja. «Jūs laikam gribējāt man teikt, ka divi sveši vīrieši atkal reiz pārveduši Fredu piedzērušos?»

«Nē, kaut arī tā ir gluži jauka lieta … Es gribēju jums pastāstīt, kas tie bija par puišiem,» pavārs sacīja, kļūdams nopietns. «Kad viņi atnāca, es biju ārā un redzēju tos.»

«Nu, un kas tad tie bija?» Estere nepacietīgi jautāja.

«Viens no viņiem bija Baršs Henslers; arī otro es jau reiz esmu redzējis Jampā, bet viņa vārdu nezinu.»

«Henslers? Tas taču ir viens no bīstamākajiem lopu zagļiem, uz kuru tēvs ir tik nikns?»

«Pareizi — Henslers dzīvo Jampā un pieder pie Kleva Benarda bandas.»

«Un Freds satiekas ar šādiem ļaudīm … Tas taču ir šausmīgi!»

«Tikai neuztraucieties, Esteres jaunkundz,» Džo Kebels mierīgi atbildēja. «Freds dvēselē nav slikts cilvēks, viņš tikai ir vieglprātīgs, mīl iedzert un spēlēt kārtis, bet vis­ļaunākais ir tas, ka viņš nevar daudz panest. Un tā kā jūsu tēvs diemžēl pievērš viņam pārāk maz vērības, tad šis Henslers viegli var pakļaut Fredu savam iespaidam.»

«Dieva dēļ, Džo, ko mēs tagad lai iesākam?» Estere bez padoma jautāja.

«Man šķiet… es gribēju pārrunāt šo lietu ar Emsu, ja jau viņš tik jocīgā kārtā gadījies rančo,» Džo atbildēja, un viņa dziļi iekritušās acis dīvaini iemirdzējās.

«Taisnību sakot, man nemaz nepatīk, ka jūs gribat šajā lietā iejaukt mums pilnīgi svešu cilvēku … Un kādēļ jums šķiet jocīgi, ka Emsa kungs tieši tagad ieradies Treblsomā?»

«Apstākļi šeit ņēmuši diezgan bīstamu virzienu, Este­res jaunkundz, un jocīgais šajā lietā ir tas, ka Ričs Emss ir tieši īstais vīrs, kas spēj šo lietu atkal nokārtot.»

«Kādēļ tad tieši viņš?» Estere ziņkāri jautāja.

«To pateikšu jums, ja man izdosies pierunāt viņu pa­likt šeit, kaut gan bīstos, ka tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ? … Tēvs taču varētu nodarbināt viņu kā kov­boju,» Estere ātri sacīja, sajūsmināta par šo pēkšņo ideju.

«Ticiet man: jūsu tēvs darīs visu iespējamo, lai patu­rētu manu draugu šeit, ja vien Emss man atļaus pateikt, kas viņš īsti ir.»

«Bet tas taču ļoti vienkārši, Džo. Runājiet ar tēvu, iepriekš neko nesakot savam draugam.»

«Jā, tā nav slikta ideja,» Džo iepriecināts piezīmēja. «Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Emss dosies tālāk, kolīdz būs mazliet atspirdzis.»

«Kurp tad viņam tik ļoti jāsteidzas?» Estere mazliet aizskarta jautāja. «Vai tad mēs esam tik briesmīgi cil­vēki?»

«Nē, bet jums jāzina, ka vienīgais, no kā Emss bēg, ir glītas meitenes!»

Estere tumši pietvīka.

«Kā tā? Vai tad jūsu draugs ir tik liels sieviešu ienaid­nieks?» viņa mulsi jautāja.

«Nē, un tomēr viņš bēg no ikvienas glītas meitenes.»

«Tik bikls viņš nemaz neizskatās .. . Cik vecs viņš īsti ir?»

«Nezinu, bet salīdzinot ar mani, tas vēl ir ļoti jauns.»

«Bet deniņos viņam jau sirmi mati, un arī citādi tas izskatās jau stipri padzīvojis.»

«Dzīve ganībās viņu tādu padarījusi, bet patiesībā vi­ņam vēl nevar būt ne trīsdesmit gadu . .. Bet nu es iešu.»

«Palieciet vēl, Džo!» Estere viņu aizturēja. «Jūs vien­mēr esat bijis man labs draugs un padomdevējs. Un man šķiet, ka tieši šobrīd man jūsu draudzība nepieciešama, kā vēl nekad.»

Džo sajūsmā tik cieši saspieda viņas pasniegto roku, ka Estere tikai ar pūlēm savaldīja sāpju kliedzienu. Laipni uzsmaidījusi krietnajam pavāram, viņa izgāja no istabas, lai uzmeklētu Fredu.

Viņš jau gaidīja to, drūmi saraucis uzacis.

«Tev gan sasodīti daudz kas runājams ar šo pavāru!» viņš īgni norūca.

«Katrā ziņā, Fred, viņš jau arī ir man daudz vairāk brālis kā tu!»

Freds sarāvās un pietvīka.

«Tev mēle šodien asa kā nazis, māsiņ,» viņš piespiesti smiedamies sacīja.

«Atmet šo toni, Fred. Es jau tā neesmu visai labi no­skaņota pret tevi.»

Viņš kļuva nopietns.

«Klausies, Ester: man katrā ziņā nepieciešama nauda …»

Jaunā meitene skarbi iesmējās.

«Ko tu saki!»

«Vai tev varbūt nav vēl mazliet no savas kabatnau- das?»

«Ir gan, bet to es paturēšu sev! No manis tu vairs ne­dabūsi dzeršanai un spēlei ne dolāra.»

«Bet man taču katrā ziņā jāsamaksā, ko esmu palicis parādā.»

«Kam?»

«Tas taču nevar tevi interesēt.»

«Tu vienkārši kaunies man teikt šī cilvēka vārdu. Bet es jau pati to zinu!»

«Tā? Un kas tas būtu?» Freds izaicinoši iesmējās.

«Baršs Hensl…»

Freds zibens ātrumā aizspieda ar roku viņas muti un ievilka to līdzi dzīvojamā istabā. Estere sašutusi izraisījās no brāļa rokām.

«Ko gan tu iedrošinies?» viņa iesaucās.

«Tur bija kāds cilvēks, viņš stāvēja tieši aiz tevis,» Freds atbildēja. «Tas droši vien bija tas pats tēviņš, kuru Džo pieņēmis pie sevis.»

«Es neviena neredzēju,» Estere salti sacīja. «Izej taču un pārliecinies pats, kas tas tāds bija.»

«Tu taču dosi man naudu, Ester, vai nav tiesa?» viņš lūdzoši jautāja.

«Cik tev vajag?»

«Trīssimt dolāru.»

«Žēlīgais Dievs! Pat ja gribētu, es nevaru tev tik daudz dot,» Estere atbildēja un iegāja savā istabā, aizvērdama aiz sevis durvis.

Apsēdusies uz gultas malas, viņa sāka pārdomāt. Kad brīdi vēlāk viņa atgriezās dzīvojamā istabā, tur bija tikai Ģertrūde.

«Ģerta, vai neesi redzējusi Fredu?»

«Jā, vēl nupat viņš šeit sēdēja, atbalstījis galvu rokās, kad es iejautājos, vai viņš nav iemīlējies, viņš tikai uz­meta man niknu skatu un izskrēja ārā.»

«Un kur palikuši puikas?»

«Bobs ar kādu liela auguma, svešu kovboju aizgāja pie strauta. Drīz viņiem piebiedrojās arī Džo.»

Estere izgāja ārā, cerēdama kaut notālēm pavērties dīvainajā svešiniekā, bet viņa vietā iepriecināta ieraudzīja tēvu, kas tuvojās namam. Viņa skriešus metās tam pretī, bet ieraugot tēva seju, viņas prieks pārvērtās dziļā ne­mierā.

«Jau mājās, tēvs?» viņa iesaucās. «Cik ļoti es priecā­jos!»

«Labdien, meit,» viņš atbildēja un, sirsnīgi noskūpstī­jis Esteri, iedeva tai vienu no daudzajiem saiņiem, kas tam bija rokās. «Tas tev un mazajiem… Hallo, Ģerta!» viņš apsveica jaunāko meitu, kas arī bija izskrējusi tam pretī. «Kur tad zēni?»

«Ja nemaldos, pie strauta,» Estere atbildēja. «Vai lai pasaucu tos?»

«Nē, tam vēl laika diezgan … Kādi tev šodien sārti vaigi, meitenīt!»

«Tu ved sliktas ziņas, tēvs?»

«Kas gan tev nāk prātā!» viņš māksloti līksmi iesau­cās.

«Saki taču man patiesību, tēvs,» Estere nopietni teica. «Esmu taču jau pietiekoši liela, lai palīdzētu nest tavas rūpes.»

«Lai nu kāds paklausās, kā runā mana deviņpadsmit gadus vecā meita!» Helztids smējās. «Ģerta, ņem šos sai­ņus. Un pasaki Džo, ka rati ir pilni ar pārtikas krāju­miem, lai Džeds palīdz viņam tos ienest… Vai kovboji jau atgriezušies no ganībām?»

«Nē, vēl ne.»

«Vai Freds pārnācis?»

«Jā, vakarvakarā.»

«Vai viņš bija piedzēries?»

«Viņš apgalvo, ka nē,» Estere vilcinādamās sacīja, tad piebilda: «Šorīt viņš katrā ziņā bija skaidrā prātā.»

Tēvs vairs nekā nejautāja, bet iegāja savā istabā. Es­tere sakārtoja saiņus un dažus no tiem ienesa savā istabā. Viņas tēvs vienmēr bija bijis devīgs, bet tik izšķērdīgi viņš nekad vēl nebija iepircies un šis apstāklis sagādāja viņai zināmas bažas.

Pārējās lietas viņa ienesa virtuvē, kur Džeds rīkojās ap milzīgiem pārtikas krājumu saiņiem.

«Kur tad pavārs?» viņš jautāja.

«Pie strauta,» Estere atbildēja. «Kā bija Jampā, Džed?»

«Diezgan labi vieniem, bet ne visai jauki kādai zinā­mai ļaužu sugai,» kučieris smiedamies atbildēja.

«Kā tā? Vai tad atkal notika šaušanās?»

«Arī tā, tomēr tikai nenozīmīga. Bet es runāju par kāršu spēli Bosomera krogā. Parasti arī es mīlu piedalī­ties, bet šoreiz sargājos to darīt, jo tur bija gandrīz visa Kleva Benarda banda, un tie puiši kaisīja naudu pilnām saujām.»

«Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs nespēlējāt, Džed,» Estere sacīja un atgriezās savā istabā, kur to gaidīja kāds stei­dzams rokdarbs. Viņas domas darbojās tikpat ātri kā pirk­sti ar adatu, un tomēr viņas dzirde uztvēra visu, kas no­risinājās dzīvojamā istabā, kur Ģertrūde pašreiz teica zēniem:

«Te ir jūsu konfektes … Tev, Ronald, tēvs pārvedis mazu šauteni, bet to tu dabūsi tikai tad, kad būsi atmetis lādēšanos.»

«Svētais bimbam, tādā gadījumā es nekad nedabūšu to sasodīto rīku,» Ronalds sapīcis atbildēja.

«Jā, un arī Bobam tēvs pārvedis veselu kaudzi dažādu rīku makšķerēšanai, bet ar to pašu noteikumu.»

«Rīki? Kas tie par rīkiem?»

«Makšķerāķi un auklas un .. .»

«Un to šis sievišķis sauc par rīkiem! Nu, jā, ko tāds ķēms saprot no šādām lietām?… Nāc, Ronald! Ņem savu saldo ēsmu līdzi, iesim atpakaļ pie Emsa.»

«Vai zini ko? Man ir lieliska ideja! Mēs vienkārši pa­teiksim Emsam, lai viņš iegūst mums šīs lietas ar varu. Lai es nosprāgstu uz vietas, ja viņš to neizdarīs!»

Zēni aizskrēja, bet Estere nopūzdamās no jauna iegrima darbā …

Šajā priekšpusdienā notika arī vēl citas ievērojamas lietas. Estere dzirdēja, ka Helztida kovboji esot pārjājuši un tiem bijusi ilga saruna ar viņas tēvu tā istabā.

Beidzot atskrēja Ģertrūde un ziņoja māsai, ka pus­dienu zvans jau nozvanījis otro reizi. Kad Estere iegāja ēdamistabā, pie galda, viņai par lielu vilšanos, sēdēja vie­nīgi ģimenes locekļi.

«Kur tad Emsa kungs?» viņa jautāja pavāram.

«Viņš vēlāk ēdīs kopā ar kovbojiem un mani,» Džo pa­skaidroja.

Estere viegli pietvīka un pievērsās tēvam:

«Vai esi jau apsveicis Emsa kungu?» viņa jautāja.

«Nē, bērns, man vēl nav bijis laika. Man bija maza iz­skaidrošanās ar tavu brāli, un tad vēl arī ar Stīvensu un Meklinu.»

Tie bija abi Helztida kovboji.

«Neņem tik ļoti to pie sirds, tēvs!» Estere sacīja. «Es jūtu, ka galu galā viss vēl būs labi!»

«Tā — tev tā šķiet?» tēvs pārsteigts jautāja, uzmez­dams viņai pateicīgu skatienu.

Pieceļoties no galda, viņš sacīja Džo:

«Tātad vēlāk, kad būsiet paēduši, atvediet pie manis savu draugu.»

Pie galda Freds nebija runājis ne vārda, un visu laiku nebija pacēlis acu no sava šķīvja. Palikusi viena ar brāli, Estere jautāja tam:

«Kas tad īsti noticis starp tēvu un tevi?»

«Ak, vienmēr tā pati vecā lieta,» viņš īgni norūca.

«Tam es neticu … Vai tad viņš jau zina par tavu pa­rādu …»

Freds brīdinoši pamāja ar galvu uz virtuves durvīm un izgāja ārā. Estere sekoja tam.

«Ja tēvs kaut ko arī zina, tad viņš to neizrāda,» Freds sacīja. «Bet ari bez visa tā, viņš pamatīgi izmazgāja man galvu.»

«Vai šorīt tu- runāji ar šo Bāršu Hensleru?» Estere jautāja.

«Jā … Viņš pat piedraudēja man. Bet ko lai daru? Ļaunākais vēl tas, ka es jau iepriekš zināju, ka viņš spēlē negodīgi. Bet kolīdz esmu iedzēris dažas glāzītes, man jau šķiet, ka mani neviens nevar apvest ap stūri.»

«Jā, mīļais Fred, pamazām tu, liekas, sāc nākt pie prāta, bet tad jau viss vēl nav zudis.»

Viņš aizskrēja neatbildējis. Estere iegāja savā istabā un atkal nosēdās pie darba. Durvis viņa gluži neapzināti bija atstājusi tikai pievērtas un drīz vien dzirdēja tēvu un Fredu ienākam dzīvojamā istabā.

«Katrā ziņā tas bija lieki, tēvs, ka tu nostrostēji mani kovboju un arī vēl šī svešinieka klātbūtnē,» Freds diezgan izaicinoši sacīja.

«Kas par to?» Helztids salti atbildēja. «Vai tad tu esi daudz bažījies par manām jūtām? … Bet nu ir par vēlu runāt par to. Lūdzu, atstāj tagad mani vienu. Mans stā­voklis ir tik kļūmīgs, ka man tas jāapspriež ar vīriem!»

Freda šļūcošie soļi tik gaiši liecināja par tā dziļo izmi- kumu, ka Esterei kļuva viņa žēl.

Te ēdamistabā ieskrēja Džo.

«Saimniek,» viņš aizelsies sacīja, «es atnācu agrāk, jo gribu jums kaut ko jautāt.»

«Runājiet vien, Džo,» Helztids atbildēja.

«Lieta tā,» pavārs nopietni turpināja, «vai jūs pietie­kami uzticaties man, lai atļautu man iejaukties jūsu ģi­menes lietās, vai arī.. .»

«Protams, es uzticos jums, Džo. Ja es jau agrāk būtu jums paklausījis …»

Viņš aprāva teikumu.

«Liels paldies, saimniek! Tā kā jūs man uzticaties, es gribēju galvot jums par šo Emsu un …»

«Man pietiek ar to, ka viņš ir jūsu draugs!»

«Lieliski! Šis Emss ir īstais vīrs, kas varētu izravēt šīs nezāles Treblsomā ar visām saknēm!»

«Tā? Kas tad viņš īsti ir par cilvēku?» Helztids maz­liet neticīgi jautāja.

«Vajadzētu pārāk daudz laika, lai to izskaidrotu. Bet ja jums ar to pietiek, teikšu īsi un skaidri: viņš ir visno- lādētākais tēviņš, kādu jebkad esmu redzējis, un tas kaut ko nozīmē! Ja jums izdodas pierunāt Emsu palikt šeit, jūs uzreiz būsiet brīvs no visām rūpēm!»

«Tas taču ir neiespējami Kā gan viens vienīgs cilvēks varētu to izdarīt?»

«Viņš to spēj!»

«Bet, mīļais Džo, es esmu nabags, gandrīz pilnīgi iz­postīts — kaut šis cilvēks arī paveiktu to, es pat neva­rētu viņu atalgot.

«Pie velna! Kas tad šeit runā par atalgojumu?» Džo iesaucās tādā tonī, kādā Estere nekad vēl nebija dzirdējusi to runājam. «Pašreizējos apstākļos Emss nepieņemtu no jums pat parastās kovboja algas! Pat starp mums, Rie­tumu vīriem, Arizonas Lauva ir izņēmums!»

«Kas? … Tavs draugs ir Arizonas Lauva?»

«Katrā ziņā!» Džo lepni atbildēja.

«Jā, cilvēk, kādēļ tad jūs jau tūlīt to neteicāt? Par viņu arī es esmu dzirdējis!»

«Nu, tādēļ! Tad jau jūs arī zināsiet, kā tas mēdz rīko­ties ar lopu zagļiem un citiem neliešiem! Tikai viena ne­laime ir šajā lietā, un tā — atvainojiet, ka jums to saku — ir Esteres jaunkundze! Emss ir ļoti bikls pret sievietēm, un Esteres jaunkundze turklāt ir tik sasodīti skaista … Jums jāiztēlo Emsam šī lieta visai spilgtās krāsās: jāsaka, ka jūs ik dienu var nošaut, un ka Esteres jaunkundze tad paliktu viena pasaulē …»

«Jūsu padoms gan ir diezgan jocīgs, Džo, bet es to tomēr pieņemu,» Helztids smiedamies sacīja. «Turklāt

man nemaz nevajadzēs pārspīlēt, jo mans stāvoklis tie­šām ir diezgan ļauns.»

«Tādā gadījumā Emss paliks! Saimniek, un ja tad vēl Klevs Benards, Baršs Henslers un tie citi suņi nozags jums kaut vienu vienīgu teļu — lai tad es pats palieku par suni!»

«Jūsu paļāvība tiešām sāk pielipt arī man,» Helztids smaidīdams piezīmēja.

«Jā, Emss ir brīnišķīgs tēviņš un ar viņu jūs piedzī­vosiet vēl dažu labu pārsteigumu! Piemēram, šorīt pat. Viņš aizgāja zēniem līdzi pie strauta un, kamēr mazie mak­šķerēja, mazliet pastaigājās gar strautu. Te viņš ierauga uz ceļa divus jātniekus un jūsu dēlu, kas iet tiem pretī. Redzēdams, ka Freds negrib tikt pamanīts, viņš uzmanīgi pielien tuvāk, lai varētu aplūkot, kas tie īsti ir par pui­šiem . .. Pēc viņa apraksta, viens no tiem bijis — Baršs Henslers.»

«To jau es nojautu,» Helztids aizžņaugtā balsī sacīja. «Un kas tālāk?»

«Vairāk nekas. Bet man šķiet, Emsam jau ir savas domas šajā lietā, jo vēlāk viņš sasodīti vērīgi uzlūkoja Fredu … Un tad — jūsu abi kovboji, kas tūlīt pēc izskaid­rošanās ar jums ienāca virtuvē. Zināms, viņi bija ļoti uz­traukti, bet tas vēl neattaisno visu to, ko viņi tur samul­dēja. No Meklina es vispār nekad nesmu turējis lielu lietu. Kad viņi bija aizgājuši, Emss sacīja man: «Džo, šis Mek- lins ir blēdis — vai esi to jau novērojis?» Un tad es vi­ņam atbildēju, ka domāju tāpat.»

«Meklins? Vai tas var būt? Viņā gan ir kaut kas tāds, kas modina neuzticību pret to … Un kā ar Stīvensu?»

«Tas jau ir sarežģītāks jautājums! Emss domā, ka tas esot vai nu ļoti viltīgs vai arī godīgs cilvēks … Bet nu es atsūtīšu jums viņu pašu.»

«Labi, Džo, tikai nelieciet man ilgi gaidīt.»

Kebels aizsteidzās un Helztids iegāja savā istabā.

Estere nolika darbu uz galda. Viņai bija jādomā par visu, ko tā nupat bija dzirdējusi.

«Ja Emss paliks šeit, viņš izglābs tēvu,» viņa vairākas reizes sevī atkārtoja, it kā gribētu cieši iegaumēt šo tei­kumu. Tātad viss atkarīgs vienīgi no Emsa palikšanas vai nepalikšanas.

Kad Estere beidzot piecēlās, viņa jau bija tikusi pil­nīgi skaidrībā par savām attiecībām pret nākamo Treblso- mas glābēju.

«Ja tēvam neizdosies — es pratīšu viņu pārliecināt,» viņa sacīja sev. «Protams, mans sirdsmiers tādā gadījumā būs uz visiem laikiem pazaudēts.»

Viņa piecēlās un, nostājusies spogu|a priekšā, sakār­toja matus.

15

Esterei vairs neatlika daudz laika pārdomām. Kolīdz viņa spogulī bija pārliecinājusies, ka viņas āriene ir kār­tībā, dzīvojamā istabā jau atskanēja soļi.

Helztids aprāva savu apsveikumu pusvārdā, kad atvē­rās durvis un istabā ienāca Estere.

«Skat', Esteres jaunkundze!» Džo iesaucās, uzlūko­dams viņu.

Estere smaidīama tuvojās viņam.

«Nepūlieties stādīt man priekšā jūsu draugu,» viņa sa­cīja. «Mēs jau esam pazīstami.»

Viņa sniedza Emsam roku.

«Labdien, Emsa kungs,» viņa laipni turpināja, ārēji pilnīgi mierīga. «Es gan nevaru jūs vairs pazīt, tomēr esmu pārliecināta, ka jūs tas esat.»

Tiešām, šajā cilvēkā būtu bijis grūti pazīt vakarējo ne­tīro, līdz nāvei novārgušo jātnieku.

«Priecājos, ka šodien varu parādīties jums pieklājīgākā izskatā,» Emss mierīgi atbildēja. «Starp citu, ja jūsu vārdi domāti kā kompliments — varu ar vismierīgāko sirdsapziņu atbildēt jums ar to pašu.»

«Pateicos jums, Emsa kungs, — mana piezīme tiešām bija domāta kā kompliments,» viņa smaidīdama sacīja, tad piegāja pie tēva, kas ar neslēptu lepnumu, uzlūkoja viņu.

«Meitiņ, tu jau izskaties gluži apburoša,» viņš beidzot sacīja. «Bet mēs taču neesam šurp nākuši dejot.»

«To es zinu,» Estere atbildēja, noskūpstīdama viņu. «Bet tu taču atļausi arī man ņemt dalību jūsu kara ap­spriedē — vai nav tiesa, tēvs?»

«Tātad Džo tev stāstījis par to?»

«Viņš tikai atbildēja man uz dažiem jautājumiem, un to tu nedrīksti viņam pārmest.»

«Cik ļoti tu pašlaik atgādini savu māti!» Helztids aiz­kustināts iesaucās. «Nu, labi, Estere, — tu jau esi pieau­gusi … Kā ir, Džo, vai kovboji nāks?»

«Nē, kaut es visiem spēkiem centos tos pierunāt. Mek- lins saka, ka esot savu ziņojumu nodevis un vairāk neko

tas nevarot darīt. Stīvenss sākumā vilcinājās, bet tad to­mēr pievienojās viņam.»

«Nu, tad iesim manā istabā,» Helztids sacīja un ieveda Esteri lielā, vienkārši, bet ļoti mājīgi iekārtotā telpā.

«Lūdzu, sēdieties, Ems,» viņš uzaicināja. «Protams, arī jūs, Džo.»

Esterei viņš piebīdīja vecu atzveltnes krēslu. Tad tas piegāja pie rakstāmgalda un turpināja:

«Es nevaru runāt, ja nesmēķēju. Vai vēlaties cigāru?»

«Pateicos, es pat nezinātu, ko ar to iesākt,» Emss at­bildēja. «Dažreiz ceļā vai ganībās, kad esmu izsalcis, es izsmēķēju cigareti, bet cigāri nekad nav bijuši manā gaumē.»

Viņš stāvēja pie kamīna un bija tik liels, ka ērti varēja atbalstīt elkoni uz tā dzegas. Estere apbrīnodama vēroja viņa smalki veidoto seju, bet ātri novērsa skatu, kolīdz tas pacēla acis uz viņu.

«Džo man stāstīja,» Helztids iesāka, aizsmēķējis ci­gāru, «ka jūs esot izjājis cauri visai Treblsomai. Kādas ir jūsu domas par manām ganībām?»

«Vai visa šī ieleja ir jūsu īpašums?»

«Jā, pavisam kopā vairāk nekā divi tūkstoši morgenu.»

«Tas ir prāvs īpašums un auglīgs apvidus … Vai tu­vumā ir arī vēl citi lopkopji?»

«Nē, mans tuvākais kaimiņš ir Džims Vuds, kura rančo atrodas desmit jūdžu attālumā no šejienes.»

«Tad šis katrā ziņā ir viens no vislabākajiem apvidiem, kādu es jebkad esmu redzējis,» Emss sacīja.

«Kam? Varbūt vienīgi briežiem un stirnām, mednie­kiem un zvejniekiem, par kādiem reiz laikam kļūs mani puikas, un arī Esterei, kas mīl puķes.»

«Var jau būt, ka tas ir ļoti piemērots arī šādiem radī­jumiem,» Emss atbildēja, saprotoši uzsmaidīdams Esterei. «Šoreiz es tomēr runāju vienīgi par vēršiem.»

«Uz kā jūs dibināt savus novērojumus?» Helztids jau­tāja. Acīmredzot viņš bija gaidījis, ka Emss pievienosies viņa uzskatam un atzīs ieleju par nekam nederīgu.

«Meža ugunsgrēki šeit plosījušies pirms četriem vai pieciem gadiem, un …»

«Pirms pieciem,» Helztids viņu pārtrauca. «Tieši gadu pirms tam, kad es nopirku šo ieleju no Blidža, kas bija mēģinājis audzēt šeit aitas .un vēršus. Sākumā Blidžam veicās gluži labi, bet tad meža ugunsgrēks viņu izpostīja, un tādā kārtā es varēju izdevīgi iegūt šo gabalu.»

«Tad jums uzsmaidījusi reta laime, jo pēc ugunsgrēka Blidžam katrā ziņā būtu veicies vēl daudz labāk: tieši pa­teicoties ugunsgrēkam, zeme šeit kļuvusi noderīga ganī­bām. Zāle šogad ļoti laba, un tāda tā paliks vēl daudz gadu, kamēr mežs atkal ataugs.»

«Ko jūs sakāt! Tad taču iznāk, ka man ir labas ganī­bas, kaut es visu laiku esmu uzskatījis tās par visai vā­jām?»

«Pat ļoti labas! Ja vien jūs pareizi iesāksiet, piecu gadu laikā šī ieleja jūs padarīs par bagātu cilvēku, un pēc desmit gadiem jūsu bagātība jau būs divkāršojusies.»

«Ja Džo Kebels nebūtu man pateicis, kas jūs esat, es tagad tiešām sāktu skaļi smieties,» Helztids neticīgi pie­zīmēja.

«To jūs arī varat darīt — tikai citā nozīmē!»

«Taisni otrādi, es varētu kaukt… Iedomājieties: kopš sniegs nokusis, es esmu pazaudējis jau vairāk nekā divus simtus vēršu, kas bija saēdušies kādu indīgu nezāli, no kuras tie uzpampa un neglābjami nobeidzās. Pagājušajā gadā zaudējumi bija pat vēl lielāki.»

«Tie bijuši «bruņinieku pieši» .. . Un neviens no jūsu kovbojiem nav pratis šo nelaimi novērst?»

«Bruņinieku pieši? Kas tad tie tādi?»

«Es zinu, tēvs,» Estere iejaucās sarunā. «Tās ir vienas no tām puķēm, kuras es sevišķi mīlu.»

«Jums taisnība, Helztida jaunkundz,» Emss apstipri­nāja. «Lai cik skaistas šīs puķes arī neizskatās, lopiem tās ir visstiprākā inde… Tie laiki nu gan jau pagājuši, jo ta­gad ir zināms, kā cīnīties pret šo nelaimi. Apēdot šo augu, lopa zarnās attīstās kāda gāze, un ja viņam nekavējoties nepārdur vēderu, lai gāze varētu izplūst, lopi nobeidzas.»

«Pārdurt vēderu?» Helztids galīgi pārsteigts jautāja.

«Jā, protams. Tiek ņemts garš, tievs instruments un ar to vienkārši iedur slimajam lopam vēderā. Šādā veidā, ja vien palīdzība nenāk pārāk vēlu, tiek izglābti visi, jo pēc šāda dūriena dzīvnieki atkal loti drīz atspirgst. Bez tam daži kovboji vienā vasarā var izravēt visus bruņinieku piešus.»

«Bruņinieku pieši, ha, ha, ha!» Helztids smējās. «Pa­tiesi, Estere, ja šeit nebūtu tevis, es tagad sekotu Džo priekšzīmei!»

Viņš tomēr nelādējās. Aizsmēķējis jaunu cigāru, viņš sacīja:

«Pie velna, es nu gan esmu krietns lopkopis!»

«Jums nevajag šo lietu ņemt tik ļoti pie sirds,» Emss pamācīja.

«Man šķiet, jūs tiešām esat tāds vīrs, kāds man vaja­dzīgs,» Helztids atbildēja. «Varbūt es vēl varētu reiz tikt uz kājām … Bet pusi no saviem lopiem — vairāk kā piec­simt galvu, no tām simts vienā vienīgā nedēļā, kā redzams no Meklina ziņojuma — es esmu pazaudējis zagļu dēļ. To es, protams, nevaru izturēt; vēl viena šāda zādzība un es esmu pazudis!»

«Es dzirdēju jūsu kovbojus runājam par to,» Emss mie­rīgi piezīmēja, «un ieguvu ciešu pārliecību, ka šajā gadī­jumā nav rīkojušies laupītāji.»

«Laupītāji? Vai tad tas ir kaut kas cits nekā lopu zagļi?»

«Protams, starpība ir milzīga. Kur strādājis lopu lau­pītājs, jūs nekad neizdibināsiet, kas bijis vainīgais; tur­pretī parastais lopu zaglis viegli nodod sevi, ja pilsētā tas dzer kopā ar jūsu kovbojiem un …»

«Jā, un ar manu dēlu!» Helztids tumši pietvīcis pār­trauca viņu. «Zaglis, par kuru šeit varētu būt runa, saucas Klevs Benards, un viņa palīgs ir Baršs Henslers, kas dzīvo Jampā. Ciktāl viņi jau samaitājuši Fredu, manu dēlu, nezinu, bet tas, ko esmu par viņu dzirdējis, ir pilnīgi pietiekoši, lai sagādātu man sasodītas bažas.»

«Šorīt es redzēju jūsu dēlu uz ceļa sarunājamies ar kādu cilvēku, kurā Džo, pēc mana apraksta, pazina šo Hensleru,» Emss sacīja. »Vēlāk novēroju viņu, kad tas pa­galmā nervozi staigāja turp un šurp, gaidot māsu. Kad iznāca Esteres jaunkundze, man gribot negribot bija jā­noklausās sarunā, kas droši vien nebija domāta svešām ausīm, starp citu arī par kādu prāvāku naudas summu, ko jūsu dēls esot parādā kādam. No visa dzirdētā es nācu pie slēdziena, ka Freds gan ir vieglprātīgs puisis, bet iek­šēji tomēr godīgs cilvēks. Protams, viņš stingrāk jāsa­ņem rokās, un ja gribat, es labprāt parunāšos ar viņu. Tā­lāko paveiks Džo — vai nav tiesa, Džo?»

«Pats par sevi saprotams — uz mani tu vari droši pa­ļauties,» Džo apgalvoja.

«Mans Dievs, Ems, jūs tiešām noveļat man milzīgu smagumu no sirds; sirsnīgi pateicos jums par to!» Helz­tids sajūsmināts iesaucās.

Estere pietrūkās kājās. .

«Arī es pateicos jums, Emsa kungs,» viņa sacīja. «Ti­kai neatstājiet mūs nelaimē …»

Viņa pēkšņi aprāvās un apklusa.

«Uztraukumam vēl nav iemesla,» Emss atbildēja, tad smaidīdams turpināja: «Ļaunākais visā lietā ir tas, ka mans labais Džo iemācījis jūsu zēniem veselu kaudzi niknu lamu vārdu …»

«Bet, cilvēk, tos taču viņi nebūs iemācījušies no ma­nis!» Džo Kebels dedzīgi protestēja.

«Bet arī šajā lietā var līdzēt,» Emss turpināja, nepie­vērsdams vērību Džo iebildumiem. «Ja audzināšanu iesāk­sim no Boba, Ronijs pats no sevis atmetīs neglīto iera­dumu.»

«Tātad jūs paliksiet un palīdzēsiet mums šajā lietā, Emsa kungs?» Estere jautāja, pati pārsteigta par savu nepiespiesto toni.

«Vienu mirkli, meit!» Helztids iesaucās. «Pirmais, kas Emsam jādara — jāatbrīvo mani no šiem lopu zagļiem!»

«Protams, tie ir vēl ļaunāki kā bruņinieku pieši,» Emss smaidīdams piekrita.

Helztids piecēlās un, piegājis pie Emsa, strauji satvēra tā roku.

«Jā, ja mēs strādāsim kopā, no manis kādreiz varbūt vēl iznāks gluži lietojams rančers … Es taču drīkstu cerēt, ka jūs paliksiet pie mums Treblsomā?»

«Jūs pārāk zemu vērtējat pats sevi… Es labprāt reiz parunāšos Jampā ar šiem Benarda un Henslera kungiem, bet tad es jums vairs nebūšu vajadzīgs. Ar bruņinieku pie­šiem jūs paši tiksiet galā, jo vairāk tādēļ, ka šeit taču pa­liek Džo, kas …»

«Atļauj, biedri,» Kebels viņu pārtrauca. «Es šeit vispār neskaitos līdzi. Visu, ko esmu varējis darīt, es esmu da­rījis: Esteres jaunkundzei un Helztida kungam es teicu, ka visas rūpes viņiem tiks noņemtas, ja vien tiem izdosies tevi pierunāt palikt šeit.»

«Tātad tu esi piekrāpis savu veco draugu, kas īstenībā to nemaz nav pelnījis?» Emss pārmetoši sacīja.

«Jā, Rič, to es esmu izdarījis!» Džo dedzīgi atbildēja. «Bet lietai ir vēl otra puse. Redzi, Ems, nu tu jau četrpa­dsmit gadu tā klīsti pasaulē. Vai tad tev arvien vēl nepie­tiek … nu, tu jau zini, ko es gribu teikt.»

«Nepietiek? O, protams! Un ja es tikai reizi varētu re­dzēt Tonto un Neztu un viņas dēlu, es labprāt būtu ar mieru apmesties kaut kur uz visiem laikiem.»

Viņš piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā. Estere uzmanīgi novēroja viņu. Nezta? viņa domāja. Acīmre­dzot tur vajadzēja kaut kam slēpties.

Pēkšņi viņa pamanīja, ka Džo māj tai ar galvu. Viņa tūlīt saprata un, piegājusi pie Emsa, uzlika savu trīcošo roku tam uz elkoņa.

«Es gribētu vēlreiz jautāt jums: vai jūs tomēr nepa­liktu šeit?» viņa klusu jautāja.

Viņš pievērsa tai seju.

«Es lai paliktu šeit Treblsomā?» viņš smaidīdams jau­tāja.

«Ja, lai glābtu mus,» Estere droši atbildēja. «Protams, ja vien neesat jau saistīts kaut kur citur.»

«Es nekur neesmu saistīts, Esteres jaunkundz.»

«Bet šī… Nezta?» viņa uztraukta stostījās. «Jūs tik dīvainā balsī izrunājāt viņas vārdu.»

«Nezta ir mana dvīņu māsa, kuru neesmu redzējis jau gandrīz četrpadsmit gadu. Kad pirms diviem gadiem sa­ņēmu no viņas pēdējo vēstuli, viņai klājās labi un tā bija laimīga.»

«Jūsu dvīņu māsa? Kā es priecājos par to! … Tad pa­lieciet taču, lūdzu, pie mums! Kaut pazīstu jūs tikai īsu brīdi, es tomēr jūtu, ka drīkstu jums uzticēties.»

«Nezinu, vai esmu to pelnījis, bērns, — es …»

«Es vairs neesmu bērns!» viņa pārtrauca to.

Emss uzlūkoja to. Nē, viņa tiešām vairs nebija bērns …

«Diemžēl,» viņš sacīja. «Es vēlētos, kaut jūs vēl būtu Ronalda gados… Sakiet, kādus laupītāju stāstus šis smieklīgais Džo jums sastāstījis par mani?»

«Viņš apgalvoja, ka jūs esot bikls un bēgot no ikvie­nas glītas meitenes,» viņa atbildēja. «Tādēļ es apģērbos, cik labi vien spēdama, lai redzētu, kas notiks.»

«Nu, un ko jūs redzējāt?»

«To, ka no manis jūs nebēgat! Tātad es esmu pavisam neglīta, un jūs mierīgi varat šeit palikt.»

«Sātans — tā nodot mani!» Emss iesaucās. «Nu es tie­šām gribētu palikt šeit, bet… šī lieta tomēr diezgan bīs­tama, Esteres jaunkundz!»

«Ak, jūs domājat — lopu zagļu dēļ?» viņa ātri jautāja.

«Jā, protams — kaut tos es biju gandrīz aizmirsis.» Viņš brīdi klusēdams lūkojās ārā, tad lēnām sacīja: «Man šķiet, es tomēr palikšu, Esteres jaunkundz… kaut jūs arī zināt, ka esmu Arizonas Lauva.»

«Kā lai pateicos jums par to?» Estere uztraukta iesaucās.

Septembra vidus bija atnesis brīnišķīgas, vecu sievu vasaras dienas.

Jau tas apstāklis, ka Estere nu drīkstēja viena pastai­gāties apkārtnē, liecināja, ka Helzteda rančo daudz kas bija mainījies.

Sasniegusi mazo ošu birztalu neliela pakalna virsotnē, Estere nosēdās zālē un nolika cepuri, saplūktās puķes un tālskatu sev līdzās zemē.

Viņai pēkšņi uzmācās jautājums: kā un kad īsti viņa bija iemīlējusies Arizonas Lauvā?

Kā — tas drīz vien bija noskaidrots: viņa taču bija sieviete, un ikvienai sievietei vajadzēja iemīlēties tādā cil­vēkā, kāds bija Ričs Emss. Turpretī otrais jautājums bija daudz sarežģītāks.

Tikai vēlā pēcpusdienā Estere gāja atpakaļ uz mājām.

16

Strauta krastā, netālu no nama, Estere satika Džo, kam pēcpusdienā mēdza atlikt dažas brīvas stundas, kuras tas mīlēja pavadīt svaigā gaisā, visbiežāk kopā ar abiem zēniem.

«Patiesi, es vairs nezinu, kas ir skaistāks — jūs, vai jūsu puķes!» viņš apsveica jauno meiteni.

«Vecais glaimotāji» viņa smiedamās teica. «Varu iedo­māties, cik traks jūs senāk esat bijis pēc meitenēm!»

«Taisni otrādi — es vienmēr esmu bijis ļoti rāms zēns.»

«Tam lai tic, kas grib! .. . Cik mīļāko tad jums ir bi­jis?»

«Tikai viena vienīgā — un to es apprecēju, kad mēs bi­jām astoņpadsmit gadus veci. Bērnu mums nebija, bet lai­mīgi mēs tomēr bijām, kamēr viņa nomira. Viņas nāvi es nekad neesmu varējis aizmirst.»

«Atvainojiet, Džo, ka es pirmīt pajokoju,» Estere no­žēlodama sacīja.

«Nekas .. . Vai labi izstaigājāties?»

«Brīnišķīgi! Man tur augšā ir maza birztaliņa, no ku­rienes es varu pārredzēt visu, pati paliekot nepamanīta.»

«Vai tikai jūs nemaldāties? Es zinu vairākus pārus vanaga acu, kas jūs tur redzējušas.»

«Viens no šiem pāriem bijis jūsu, bet kam tad pieder

otrs?» viņa jautāja, kaut pati to labi zināja. «Vai tēvam?» «Nē.»

«Fredam? … Ģertrūdei? … Puisēniem?»

«Trīskārt nē!»

«Nu, tad es nevaru uzminēt.»

«Otrais pāris pieder vissmagāk ar mīlu saslimušajam puisim, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Tiešām? … Nabaga cilvēks!» Estere liekulīgi nopūtās.

«Nāciet, apsēdīsimies mazliet tur uz tā lielā akmens,» Džo pēkšņi nopietni sacīja.

«Bet ir taču jau tik vēls — man vēl jāpārģērbjas pirms vakariņām,» Estere vilcinādamās iebilda.

«Šovakar jums nav jāpārģērbjas — pie galda būs vie­nīgi jūsu tēvs un bērni.»

«Tā? Bet Freds taču solījās būt šodien atpakaļ?» viņa jautāja, nojauzdama ko ļaunu.

«Nē, viņš šodien neatgriezīsies … Jūs taču zināt, ka sestdien viņš aizjāja pie Vudiem, lai pavadītu tur dažas dienas, jo viņš ir iemīlējies Betijā Vudā. Bet šodien jau­nais Vuds jāja šeit garām un pastāstīja, ka Freds uzka­vējies pie viņiem tikai dažas stundas … bet toties viņš atkal redzēts kopā ar Hensleru.»

«Dieva dēļ, kādēļ jūs man to stāstāt?» Estere iztrūku­sies iesaucās.

«Domāju, ka būs labāk, ja ļaunās ziņas jūs saņemsiet no manis, nekā no citiem ļaudīm.»

«Ļaunas ziņas?» Estere atkārtoja.

«Diemžēl jā. Sakožiet ciešāk zobus, meitenīt. Arī jūsu tēvs varonīgi panesa tās.»

«Žēlīgais Dievs, kas tad noticis?»

«Viņi atkal reiz nozaguši mums lopus … Stīvenss tur­klāt sašauts …»

«Sašauts? Estere šausmās iekliedzās. «Un Emss?»

«Viņa tur nebija, tā kā Stīvensam vienam nācās ciest. Par laimi, ievainojums nav pārāk bīstams.»

«Nabaga cilvēks! Cerēsim un lūgsim Dievu, lai viņš paliktu dzīvs… Tātad tomēr atkal lopu zādzība! Tēvs gan laikam ir galīgi satriekts?»

«Nē, vecais kungs tieši pārsteidza mani ar savu nepa­rasto mieru,» Džo atbildēja. «Man šķiet, šī lieta viņam nebūt nav tik nepatīkama, jo nu Emss var iejaukties. Stī- vens nevarēja daudz runāt, tomēr paguva pateikt, ka arī Baršs Henslers un Meklins tur bijuši.»

«Baršs Henslers? Un jūs sakāt, ka Freds redzēts kopā ar to?» Estere šausmās iekliedzās.

«Jā, diemžēl… Emss teica jūsu tēvam: «Helztid, ne­pārsteidzieties ar spriedumu — nogaidiet, kamēr visu būšu noskaidrojis.» Un arī jums nevaru dot labāku padomu, bērns. Varbūt attiecībā uz Fredu lieta nemaz nav tik ļauna, kā izskatās. Arī nolaupītais lopu bars nav visai liels. Ro­nalds bija tas, kas ar savu aso skatu redzēja Stīvensu no­gāžamies no zirga. Jūsu tēvs un es, mēs pārsējām Stī- vensa ievainojumu, un tad ieradās Emss.»

«Un kas tad notika?» Estere jautāja, trīcēdama aiz uz­traukuma.

«Tad, protams, viņš ņēma visu lietu savās rokās un lika Džedam iejūgt zirgus. Seglodams savu zirgu, viņš uzsauca man: «Džo, steidzies tūlīt pie Esteres, viņa ir tur augšā, mazajā ošu birztalā. Pasaki viņai, ka lieta ļoti ļauna, bet lai viņa neuztraucas, kaut Freds arī būtu iejaukts šajā lietā …»

«Mans Dievs, kā gan viņš tā var runāt?»

«Ļaujiet taču man izteikt! Pasaki Esterei,» viņš teica, «ja tie tēviņi būs piedzirdījuši Fredu un tā iejaukuši viņu šajā lietā — es gādāšu, lai viņa vārds tiek atkal nomaz­gāts.» Jā, tā viņš teica.»

«Vai pastāstījāt to arī tēvam?»

«Protams . .. Vai jūs jau zināt, ka jūsu tēvs piedāvāja Emsam turpmāk strādāt kopā ar viņu, kā pilntiesīgam līdzīpašniekam?»

«Nē, tas man nebija zināms.»

«Jā — un šis sasodītais stūrgalvis noraidīja šo priekš­likumu!»

«Noraidīja?» Estere pārsteigta atkārtoja.

«Jā, es dzirdēju to pats savām ausīm! Emss atzina, ka priekšlikums esot viņam ļoti izdevīgs, bet apgalvoja, ka pagaidām viņš nevar to pieņemt. «Trīs velnu vārdā, kādēļ ne?» jūsu tēvs sašutis kliedza. «Jūs taču redzat, kas šeit notiek!» Emss nobāla. «Helzted,» viņš teica, «ja jau gribat zināt, kādēļ nevaru, tad klausieties: es mīlu jūsu meitu. Es palikšu šeit, kamēr lieta būs nokārtota, bet tad aiziešu. Esmu jau trīsdesmit divus gadus vecs un Estere nevar neko just pret mani, kaut arī jums nebūtu iebil­dumu pret mani kā pret znotu. Tātad šī lieta ir pilnīgi ne­iespējama un es lūdzu jūs nerunāt vairs par to.»

Estere sēdēja kā pārakmeņojusies. Tikai kad Džo roka saudzīgi pieskārās viņai, tā strauji sarāvās.

«Man gan laikam nevajadzēja jums to stāstīt?» pavārs nožēlodams jautāja. «Piedodiet!»

«Es uzvedos tik neprātīgi, Džo, man taču nav ko jums piedot.»

«Nu, tad piedodiet man to, ko tagad jums pateikšu: es zinu jūsu noslēpumu!»

«Noslēpumu?»

«Jā, Džo Kebels ir sasodīti viltīgs maita, un viņš jau sen ievērojis, ka jūs mazliet mīlat Arizonas Lauvu.» «Jā.»

«Pat mazliet vairāk?»

«Arī to es nevaru noliegt,» Estere klusu atbildēja.

«Redziet, Ester, tas ir labi. Bet tas jums pašai jāpa­saka viņam, jo vēlreiz iejaukties viņa darīšanās es tomēr neiedrošinos.»

Trīs dienas vēlāk pārbrauca Džeds. Kad Estere izstei­dzās no nama, viņas tēvs un Džo pašreiz izcēla no ratiem Stīvensu, kas vēl bija pārāk vājš, lai varētu paiet; labā roka viņam bija pakārta saitē. Tikai tad viņa ieraudzīja savu brāli Fredu, kura seja izskatījās gandrīz tikpat bāla kā pārsienamais ap viņa pieri.

«Saimniek, te nu mēs atkal esam,» Džeds sacīja. «Emss ir stallī.»

«Ienāc namā, tēvs, un arī tu, Ester,» Freds sacīja. «Man jums daudz kas stāstāms.»

Viņi iegāja dzīvojamā istabā.

«Tu esi ievainots, Fred?» Estere jautāja.

«Jā, bet tas nav tik ļauni, kā varēja būt — lode man izurbās tikai cauri ausij.»

«Lode cauri ausij?» Helzteds kā nemaņā atkārtoja. «Kas tad tevi sašāva?»

«Emss.»

Estere nespēja izrunāt ne vārda.

«Zēn, ko tu tur runā?» tēvs neticīgi jautāja.

«Pilnīgu patiesību,» Freds atbildēja. «Emss mani, pro­tams, nepazina, bet noturēja par vienu no Benarda ļau­dīm. Viņa lode norāva man no galvas platmali un tad viņš mani pazina … Lai kā, es nu esmu uz visu mūžu iezīmēts.»

«Bet kā tad tas viss notika?» Helzteds gribēja zināt.

Esterei vajadzēja apsēsties; viņa juta, ka ceļi tai ļo- dzās.

«Labi, tēvs,» Freds iesāka, dziļi ievilkdams elpu. «Es stāstīšu visu, nekā nenoklusēdams. Sestdien es gribēju apmeklēt Betiju Vudu, bet atradu tur priekšā Džesu Te- beru. Tas mani sakaitināja, kaut es zinu, ka Betija ļoti maz viņu ievēro. Es tūlīt jāju atpakaļ uz mājām, bet ceļā sa­tiku Bāršu Hensleru, Meklinu un Džimu Ketu. Viņi pieru­nāja mani jāt tiem līdzi, un dusmodamies uz Betiju es iedzēru vairāk, nekā varu panest. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu … Kā miegā atceros, ka mēs kaut kur jājam. Dzirdēju Stīvensu iekliedzamies, kad Meklins izšāva uz to. Pēc tam mēs visi kopā dzinām prom lopus .. . Otrā rītā atmodos kādā tukšā būdā, desmit jūdžu attālumā no Vuda rančo, kurp tie tēviņi bija aizdzinuši lopus.»

Freds apklusa un aizsedza ar roku acis. Tad viņš tur­pināja:

«Izgulējies, es sapratu, ko esmu izdarījis: Meklins nu varēja uzstāties pret mani un apliecināt, ka arī es esmu zaglis… Sākumā gribēju nošauties, bet man pietrūka drosmes; tad apņēmos nošaut Meklinu, bet tas bija aiz­gājis satikties ar Benardu un pārējo bandu, bet ceļā no­kļuvis Emsa rokās, kas piespiedis to izstāstīt visu patie­sību … Protams, to visu es uzzināju tikai vēlāk .. . Be- nards atjāja kopā ar diviem puišiem. Redzot, ka tur ir tikai pussimts lopu, viņš sāka plosīties un lādēties. Pa to laiku jau bija satumsis. Mēs pieci vīri nosēdāmies būdas priekšā un sākām spēlēt kārtis. Te pēkšņi no būdas stūra iznāca Emss ar paceltu revolveri rokā dzīdams sev pa priekšu Meklinu. Es ierāvu galvu plecos un uzmaucu plat­mali dziļāk uz pieres. Meklins tikko turējās kājās. Emss vēlreiz ietrieca tam ar revolvera rokturi pa galvu, tā ka tas saļima zemē. Tad viņš pievērsās Hensleram un uz­kliedza tam:

«Jūsu spēle nu ir galā, Hensler, — Meklins man iz­stāstīja.

«Pie velna, kas tad jūs tāds esat?» Benards ierēcās.

«Mans vārds ir Emss.»

«Arizonas Lauva!» Benards izsaucās.

«Jā gan, un jūs laikam esat Klevs Benards?»

Benards pat neiedrošinājās atbildēt. Bet šis idiots Henslers tvēra pēc revolvera . .. Nu, un tad lieta norisinā­jās sasodīti ātri. Emss izšāva — un Henslers novēlās zemē ar caurumu pierē. Tad norībēja vēl daži šāvieni un pēdē­jais no tiem ķēra mani. Pazinis mani, Emss uzrāva mani kājās un pieslēja pie sienas. Biju pārliecināts, ka viņš mani nošaus . .. Tikai pamazām sāku saprast, kas noticis. Henslers bija miris, arī Benards šķita beigts, kāds cits kliegdams vārtījās zemē, ceturtais pašreiz nogāzās kā maiss, bet Meklins vaidēdams rāpoja ap būdas durvīm … Arī Emss bija ievainots plecā. Man vajadzēja viņu pār­siet un turklāt viņš man pateica kaut ko tādu, ka es to ne­aizmirsīšu līdz pat nāvei… Tad mēs izgājām uz ce|a un Emss lika Džedam ar ratiem braukt atpakaļ uz būdu. Mek­lins bija aizbēdzis. Benardu, kas vēl izrādījās dzīvs, mēs iecēlās ratos un aizvedām uz Jampu, kur Emss paskaid­roja, ka Henslers un Benards esot piespieduši mani pie­dalīties lopu zādzībā mana tēva rančo, un ka vecās bū­das tuvumā esot notikusi cīņa… Vēlāk noskaidrojās, ka Benards gan paliks dzīvs, bet pilnīgi nekad neatveseļo- sies. Viņš, protams, tiks ievietots cietumā …»

«No kura Emss tevi izglābis, dēls!» Helzteds iesaucās.

«Jā, tēvs, viņš izglāba mūsu vārdu no negoda,» Freds pazemīgi atbildēja. «Bet es taču neesmu bijis zaglis! Dieva dēļ, tēvs, nedomā taču tā par mani!»

«Protams, to es nedomāju … Vai šī mācība nu reiz izveidos no tevis vīru?»

«Noteikti, tēvs! Emss izdziedējis mani uz visiem lai­kiem!»

Estere klusu izzagās savā istabā, lai sakārtotu domas. Tikai, kad bija jau satumsis, viņa atkal iznāca, lai priekš­namā uzglūnētu Emsam, kaut tas bija kopā ar Džo.

Viņa nezināja, par ko Emss runāja ar to, un viņā bija tikai viena vienīga vēlēšanās — apskaut to un cieši piekļauties tam.

«Tikai vienu es vēl gribētu zināt,» viņa beidzot, pēc mulsa klusuma brīža sacīja.

«Varu jau iedomāties, kas tas ir,» Emss atbildēja savā mierīgajā, labsirdīgajā balsī, ko viņa tik ļoti mīlēja tajā. «Protams, es uzreiz pazinu Fredu un tikai izlikos, ka esmu to noturējis par vienu no Benarda ļaudīm, jo gribēju iz­mantot šo izdevību, lai uz mūžu izdziedētu viņu no viegl­prātības … Tas taču bija tas, ko jūs gribējāt man jautāt?»

* * *

Oktobrī uznāca naktssalnas un iestājās vēsas dienas.

Svētdiena, kad Freds pārveda Helzteda rančo Betiju Vudu un klaji paziņoja par savu saderināšanos, kļuva arī Esterei liktenīga.

Pie pusdienu galda Helzteds svinīgi paziņoja, ka Emss beidzot esot pieņēmis viņa priekšlikumu un kopš šī brīža skaitoties par pilntiesīgu rančo līdzīpašnieku.

* * *

Estere pilnīgi piekrita Džo, ka Emss nekad nenāks uz domām, ka arī viņa to mīl, ja viņa pati to tam nepateiks. Viņa nolēma ņemt šo lietu savās rokās.

Kādā svētdienas pēcpusdienā Estere veikli iekārtoja tā, ka palika dzīvojamā istabā viena ar Emsu.

Uzmanīgi piezagusies tam no mugurpuses, viņa pēkšņi aizspieda tam ar rokām acis.

«Vai protat labi minēt?» viņa jautāja.

«Diemžēl, nē. Kas tā ir par rotaļu?»

«Tā saucas: «Ko jūs darītu, ja? …»»

«Tas laikam ir apmēram tāpat kā «aklā govs».»

«Jā, apmēram.»

«Un kas man jādara?»

«Pagaidām tikai jābūt aklam,» viņa smiedamās atbil­dēja. «Tātad iedomājieties, ka jūs esat pavisam bikls, kautrs un neko nesaprotošs kovbojs …»

«Dieva dēļ, tik jocīgs augs es taču vēl savā mūžā ne­esmu bijis!» Emss viņu pārtrauca.

«Es taču jau teicu, ka jums tas tikai jāiedomājas… Tātad pavisam bikls kovbojs, kam nekad vēl nav bijis… mīļākās. Viņš dzīvojis smagu, vientuļu dzīvi, klejojis pa­saulē starp ļauniem cilvēkiem, kuri domā tikai par cīņām un asinīm, un turklāt viņam nav laika atlicis meklēt un atrast sev sievu …»

Viņa lēnām atlieca atpakaļ tā galvu, tā kā tā tagad piekļāvās viņas krūtīm.

«Vai jūs klausāties un iegaumējat rotaļas noteikumus?» viņa jautāja.

«Protams, ka klausos, jo jūs taču to gribat,» viņš mulsi atbildēja. «Man tomēr jāatzīst, ka tā ir visai ērmota ro­taļa.»

«Jums tā šķiet? … Mana loma tajā ir vēl daudz grū­tāka kā jūsējā, jo man jātēlo pavisam nekautra meitene, kas ļoti iemīlējusies biklajā kovbojā. Viņš, protams, to ne­nojauš … Rotaļas gaita nu ir tā, ka nekautrā meitene pie­zogas kovbojam no mugurpuses un rokām aizsedz tā acis, un noglāsta viņam vaigu, un noskūpsta to uz auss, un jautā viņam« Ko jūs darītu, ja es? .. .»»

«Ko tad?» viņš notrīcēdams čukstēja.

«Ja es tagad teiktu: «Rič Ems, es mīlu tevi no visas, visas sirds,» kā es to tagad daru?»

«Ester, ja tā ir rotaļa, tad tā ir nežēlīga rotaļa,» viņš rūgti sacīja.

«Bet tā taču nav rotaļa — tu, mīļais, muļķa zēn! Tā ir patiesība — īsta, tīra patiesība!»

Emss pietrūkās kājās un pievilka viņu sev klāt. Ilgi viņi stāvēja, cieši apskāvušies, aizmirsuši laiku un visu ap sevi — līdz pēkšņi viņus iztraucēja Ronalda griezīgā balss, kas gluži pārbijies kliedza durvīs:

«Bob, nāc ātri — Arizonas Lauva grib aprīt Esteri!»

Bobs atsteidzās un nostājās līdzās brālim.

«Muļķi!» viņš pārliecinoši noteica. «Miljons pērkonu, kā es priecājos — jau sen bija laiks tam notikt!»

Un viņš gavilēdams metās prom, lai pastāstītu arī ci­tiem priecīgo ziņu.

Vakarā, kad citi ģimenes locekļi un saime jau sen gu­lēja, bet mēness lēja pār Treblsomas ieleju savu sidraboto gaismu, Emss turēja Esteri rokās un stāstīja tai par Neztu.

«Redzi — tava rotaļa šodien pēcpusdienā un šī vēstule mani bagātīgi atalgo par visu, ko esmu pārcietis,» viņš nobeidza savu stāstu. «Ja mēs drīz apprecēsimies, tad va­rēsim apmeklēt Neztu.»

«Un vienīgi tādēļ mums drīz jāprecas?» viņa jautāja, izlikdamās sašutusi.

«Nē taču, Estere, protams, ne jau tādēļ vien … Tikai neļaunojies, ka nācu klajā ar tik nekaunīgu priekšlikumu!»

«Tu, mīļais, muļķa zēn!» viņa iesaucās, noskūpstīdama to. «Vai tiešām domā, ka es gribu vēl ilgi gaidīt?»

«Brīnišķīgi!» Emss priekā starodams iesaucās. «Tur­klāt oktobris taču ir visjaukākais mēnesis Tonto apga­balā!»

Estere smējās — un tad viņam bija jāstāsta tai par dzīvi Tonto.

Cik citāds taču tur bija viss, nekā šeit Treblsomas ielejā. Estere garā redzēja milzīgās, robainās kalnu mugu­ras, melnās kalnu grēdas, ko citu no citas šķīra salas iele­jas; redzēja dzintarkrāsas Tonto upi un drūmo dīķi, kur nelaimīgā Nezta reiz bija gribējusi noslīcināties. Viņa re­dzēja visu šo mežonīgi skaisto, kalnaino apvidu, kuru Emss reiz bija atstājis, lai kļūtu Arizonas Lauva un — Esteres dzīves laime.

* * *

Otrā dienā kāds jātnieks, kuru Tenners nepazina, at­nesa tam ziņas par Riču. Svešais atjāja uz putām pār­klāta zirga un Emsu nama priekšā izlēca no segliem.

«Labdien!» viņš apsveica veco mednieku. «Lūdzu, panāciet šurp, man ar jums jārunā.»

Emsa kundze, kas kopā ar Kepiju stāvēja durvju priekšā, jau no pirmā acu uzmetiena svešajam, nojauta, ap ko lieta grozās. Viņa ātri iegāja atpakaļ namā, aizvezdama sev līdzi arī ziņkārīgās dvīnītes.