/ Language: Latvia / Genre:adv_western

RIETUMU LIKUMS

Zena Grejs

RIETUMU LIKUMS ZENA GREJS No vācu valodas tulkojusi M. SARMA . Mākslinieks P. LISENKO

RIETUMU LIKUMS

ZENA GREJS

Pirmā nodaļa

No visiem grūtajiem uzdevumiem, ko Mērijai Stokve- lai nācās atrisināt savos divos skolotājas darba gados Arizonas reti apdzīvotā Tonto apvidū, šis, kuram viņa ta­gad lūkojās pretī, bija visgrūtākais. Pirmo reizi viņu pār­ņēma it kā drosmes trūkums, jo te lieta grozījās ap tās jaunāko māsu Džordžiju. Tā jau atradās ceļā uz Arizonu. Te viņa gribēja, tā rakstīja māte, tikt vaļā no savas vieg­lās tuberkulozes un ne visai vieglās tieksmes uz neizvē­līgu koķetēriju.

Tieši šodien Mērija jutās ļoti nogurusi. Viņai bija kā­jām jānoiet viss sešu jūdžu garais ceļš līdz mazajai sko­las blokēkai pie Tonto strauta un atpakaļ, līdz Termenu fermai «Zaļā ieleja». Atkal reiz viņas astoņpadsmit skol­nieki, sākot ar sešgadīgo Ženiju Termeni līdz sešpadsmit­gadīgam Ričardam, bija uzstādījuši rekordu disciplīnas graušanā. Arī gājiens pa putekļaino, karstā septembra saulē kvēlo ceļu, bija stipri nogurdinājis. Tādēļ nav ne­kāds brīnums, ja viņai vajadzēja brīdi laika atgūties no bailēm, ko radīja mātes vēstule.

«Kas te vairs darāms, ja Džordžija jau ir ceļā,» viņa pie sevis teica un pacēla nolaisto spalvaskātu. «Globē viņa iebrauks devītā … Ak Dievs, Tēvs, tas taču ir jau šo­dien — otrdien! … Pasta auto no turienes izbrauc treš­dien. Piecos pēc pusdienas viņa nonāks Rijsonā. Tad es pati netieku viņu sagaidīt! Protams, man jāaizsūta kāds, kas saņems vinu, mazo, blondo Džordžiju. Bet kuru sū­tīt?»

Par spīti savai masas mīlestībai, mis Stokvelai pret vi­ņas ierašanos bija stipri dalītas jūtas. Atbildība, kas tika viņai uzvelta, likās gandrīz par smagu.

Kā uz šo apmeklējumu lūkosies Termeni? Un ko lai viņa te, vispār, iesāk ar meiteni?

I\ad viņa to atstāja, mazā Džordžija izskatījās kā eņ­ģelis. Bet, kā likās, viņas tagadējā būtne maksāja sodu par toreizējo maldinošo izskatu … Kā tad māte par viņu rakstīja?

«… doktors Šmits saka, ka Džordžijai ir slima labā plauša. Bet doktors Džonss, kuram tēvs tic, apgalvo, ka viņa šo slimību ieguvusi dejojot un darot pārgalvības. Es pievienojos Šmita domām. Šim misteram Džonsam daudz neuzticos. Vai tu vēl varbūt atceries viņa sievu? Tā arī vienmēr izturējās ļoti uzpūtīgi un lepni. — Nu, kā arī tas nebūtu, katrā gadījumā Džordžija nav vesela, nemaz nerunājot par to, ka viņā, šķiet, mājo tūkstoš velnu!

Tu esi jau gandrīz sešus gadus prom no mājām. Ta­gad esi pat aprakusies aizmežniekos, kur, laikam gan, nedzird neko no tā, kas pašlaik notiek pasaulē. Starp citu, tu vari būt līksma, jo mēs esam pārlaiduši karu un, kas bija vēl daudz ļaunāk, pēckara gadus! Un nu man jāap­raksta pāris vārdos tavas māsas tēls — citādi tu viņu vienkārši nesapratīsi un nemācēsi ar to pareizi apieties.

Džordžijai šogad paliek septiņpadsmit, bet viņa zina vairāk nekā tu — divreiz vecākā. Jā, pat vairāk nekā es! Viņa ir ļoti skaista un izkopusi sevī visas tās īpašības, kuras nepieciešamas mūsdienu meitenei. Droši vien tādēļ jebkurš cilvēks viņā tūlīt iemīlas. Tā nav muļķīga mātes lepnuma izpausme, bet patiesība. Visi mūsu draugi un paziņas ļoti ciena Džordžiju. Bet zēni — domāju jaunos vīriešus — kļūst viņas dēļ pavisam traki. Un viņa dara visu, lai šo trakumu pastiprinātu. Man diemžēl jāsaka — viņa ir īsta koķete!

Tomēr visļaunākais ir tas, ka Džordžija par katru cenu grib izvest savus nodomus. Taisni tā, kā visas šīs mo­dernās meitenes, kuras saka, ka vecāki ir novecojuši un nesaprot jaunos laikus. Varbūt, ka viņām ir taisnība.

Tēvs domā, ka viņu nevar atturēt no tās nodomu iz­vešanas. Nelīdz ne labi padomi, ne aizliegums, ja tā ko ieņēmusi galvā. Ar lielajām rūpēm, kas man viņas dēļ rodas, esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav tik slikta. Es nevaru un negribu ticēt, ka manu spriedumu par viņu va­rētu būt aptumšojusi akla mātes mīlestība.

Džordžija licejā nokārtoja gala pārbaudījumus un ta­gad viņai vajadzētu kaut ko uzsākt. Protams, šeit Ņujorkā, viņa nekādu labu darbu nedabūtu. Bez tam, viņas veselī­bas stāvoklis nepanes šo klimatu, ja viņa arī vēlētos šeit palikt. Mēs ar prieku pieņēmām draudzīgās Veibernu ģi­menes priekšlikumu. Viņi tieši tagad rīko auto izbraucienu uz Kaliforniju un paņems Džordžiju līdzi uz rietumiem.

Pagaidām šī lieta Džordžiju sajūsmina. Mums gan vairs neiet tik labi kā agrāk, bet līdz šim vēl vienmēr esam izpildījuši visas viņas iegribas. Lai arī šo to upu­rējot. Tagad mēs ierīkosimies tā, lai varam samaksāt par viņas turienes mitināšanu. Varbūt, ka rietumi, kurus tu mums vienmēr attēlo tik krāšņus, varēs viņu glābt un at­veseļot. Protams, tevi, mīļā meitiņ, Džordžijas ierašanās nostādīs smaga uzdevuma priekšā; to mēs zinām. Tomēr mēs tevi sirsnīgi lūdzam: neizvairies, bet dari visu māsas labā, kas vien ir tavos spēkos.»

Šīs garās, savādās vēstules vēlreizēja lasīšana noska­ņoja mis Stokvelu uz drūmām pārdomām. Bet mātei bija taisnība, ja Džordžija izturēs dzīvi šajā skarbajā Tonto apvidū, tad nevien atgūs veselību, bet atbrīvosies arī no saviem maldīgajiem un pārspīlētajiem uzskatiem. Milzu pilsēta Ņujorka bija saindējusi viņas dvēseli.

Ja arī Mērija Stokvela bija aprakusies vietējā mežo­nībā, tad viņa tomēr ņēma dzīvu dalību ārpasaules notiku­mos. Avīzēs un žurnālos tā uzmanīgi sekoja dzīves attīs­tībai. Tā viņa, varbūt pat labāk nekā māte — pazina amerikāņu modernās meitenes, šīs pārgudrās, pirmslaika nobriedušās pēckara gadu būtnes. Uzturēšanās šeit varēja tādām būtnēm nākt tikai par labu. Un ja arī viņai no tās celtos dažādas grūtības, tad tam nebija nekādas nozīmes. Bet kādu iespaidu Džordžija atstās uz šejieni, tas bija pa­visam cits jautājums. Kā viņa ietekmēs Termenus un ci­tus vienkāršos taisnā ceļa gājējus, ar kuriem tai vajadzēs sastapties?

Mērija Stokvela bija iemīļojusi šos Tonto ļaudis, kas likās esam tikpat skarbi un rupji kā zeme, kurā tie mita. Viņa bija, cik iespējams, tiem palīdzējusi un atvieglojusi viņu smago dzīvi, uzņemoties visas rūpes par bērnu audzināšaanu. Šai darbā viņa jutās laimīga, lai gan bija arī kāds personīgs iemesls, kādēļ viņai tās darbs šķita tik tuvs sirdij. Viegls sārtums iekāpa viņas vaigos, kad tā domāja par šo iemeslu. Bet iedomājoties par satraukumu, ko sacels Džordžijas pēkšņā ierašanās šeit, klusajā «Za­ļajā ielejā», viņas krūtis sažņaudzās. Ja nu Džordžijai ienāk prātā arī šeit, Arizonā, turpināt savas vieglprātī­bas? Taču šeit tas nebūs iespējams! Mērija to nespēja iedomāties, jo pārāk labi pazina vietējos ļaudis, sevišķi jaunekļus.

Viņa iedomājās trīs Termenu ģimeņu dēlus, kuru laip­najā sabiedrībā tā bieži uzturējās. Tie gandrīz visi bija divdesmit gadus veci, tikai Enokam Termenam bija trīs­desmit, bet viņa brālēns Sērdžs, nedaudz jaunāks. No vi­siem tikai viens bija precējies, jo šeit sievietes bija reta parādība un ap katru no tām izcīnīja gluži sīvas kaujas.

Bet pie visa viņu skarbuma, ko uzspieda zemes daba, tie bija miermīlīgi un dzīvoja draudzībā. Kā kovboji viņi kopā ganīja savus ganāmpulkus, ne visai treknās ganībās un medīja niknos lāčus un kalnu lauvas, kā arī sēja un no­vāca rudzus un kviešus. Arī malku viņi paši mežā cirta — īsi sakot, dzīvoja darbīgi un vienkārši. Visu nopelnīto naudu — tās nekad nebija daudz — viņi atdeva mātēm, jo pašiem vajadzības bija niecīgas. Pilsētu kārdinājumi viņus neskāra. Ļoti reti kāds no tiem devās tālāk par tu­vāko pilsētiņu — Rijsonu. Kara laikā vairāki no tiem at­radās armijas nometnēs. Bedijs Termens, starp citu, la­bākais jātnieks, mednieks, laso metējs un koku cirtējs, bija cīnījies pat Francijas frontē. Viņš palika neievainots un par spīti visam pārdzīvotajam, atgriezās nemainījies savā raksturā. Tas bija fakts, kas ļāva Mērijai Stokvelai labāk nekā jebkuram citam spriest par Termenu un visu Tonto ļaužu spēcīgo raksturu.

Kopš viņa šeit strādāja par skolotāju, tā nekad vēl nebija redzējusi piedzērušu kādu no Termeniem vai to radiniekiem. Viņi visi smēķēja savas paštītās cigaretes un kāvās pat visniecīgākā iemesla dēļ, bet nekad viņi ne­meloja un vienmēr turēja doto vārdu. Tie nebija iedomīgi, vairums ārīgi vēsi un apvaldīti, bet pilni iekšējas uguns un spēka. Uz tiem, Džordžijas tipa meitenei, bija jāiedar­bojas līdzīgi degošai lāpai, kas iemesta prērijas saulē, sausā, izkaltušā zālē.

Rikšotāju zirgu asais klip-klap ārā uz ceļa iztraucēja mis Stokvelu no domām. Kovboji atgriezās no ganībām. Būtu labi, ja viņa tūlīt pat parunātu ar tiem. Kāds jau būs jālūdz, lai aizbrauc uz netālo Rijsonu un atved Džor­džiju.

Kamēr viņa gāja caur dārzu, kur pēc patikas staigāja vistas, suņi un teļi, tai tikai tagad tā īsti ienāca prātā, cik ļoti Džordžijai nepatiks šī vieta. Sākumā taču arī viņu bija sabiedējusi pussatrūdējusī, pa daļai tikai no koka celtā fermas ēkas. Šodien tā ar savu sūnām apaugušo jumtu un daudzajām, milzīgu, vecu koku apēnotajām iz­būvēm, bija kļuvusi viņas acīm miļa, tīkama un uzticības vērta ainava.

Ari aploku iežogojumi, kuriem viņa tagad tuvojās, da­žās vietās jau bija jāatjauno. Tikai vārti nesen bija uz­taisīti no jauna un tos taisīja no egļu dēļiem, kurus pie­gādāja vecā Henrija Termena zāģētava.

Enoka baltais mūļēzelis, saukts Filozofs, nāca viņai pretim. Tas bija slavenākais mūļēzelis visā Arizonā, se­višķi slavens savas speršanas dēļ. Patiesībā tas bija vai­rāk netīri pelēks, nekā balts, ne vairs jauns un ne visai izskatīgs. Bet viņam bija labi formēta galva un gudras acis. Viņš mīlēja Mēriju Stokvelu. Arī tad, ja viņai, kā šodien, kabatā nebija cukura gabaliņš. Viņš varēja apmie­rināties arī ar draudzīgu pliķi un savu garo ausu noglās- tīšanu.

Blakus tā stallim atradās tā sauktā ratu kapsēta. Ar saviem salauztajiem labības ratiem, riteņus zaudējušiem vienjūgiem un sarūsējušu auto tā līdzinājās drupu kau­dzei un nomācoši pareģoja visu iznīcību.

Aplokiem pieslēdzās staļļi. Tiem, tāpat kā mājai, laiku pa laikam pēc vajadzības bija piebūvēts lielāks vai ma­zāks izvirzījums. Kopā ar siena šķūņiem, tur viss izvei­dojās augstu jumtu un atvērtu durvju juceklī.

Pašos aplokos ganījās zirgi. Vairums, tīksmi vārtījās putekļos, bet pienākot Mērijai, sprauslodami lēca augšā un auļoja projām. Viņa apstājās un brīdi nolūkojās patīkama­jās dzīvnieku kustībās. To viņa mēdza darīt labprāt, lai gan reizēm baidījās no tiem. Sevišķi kad tie zviegdami drūzmējās ap staļļu durvīm, lai tad slēgtā virknē brāztos projām brīvās ganībās.

Pie kādām staļļa durvīm Mērija beidzot atrada devi­ņus, vienā bariņā sastājušos kovbojus.

Būdami kopā, tie izskatījās pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Bija labi jāielūkojas, lai pazītu katru atsevišķi. Viņi visi bija gara auguma, slaidi un kalsni, platiem pleciem, bet šauriem gurniem. Visiem bija spēcīgas, viegli izliek­tas kājas, kas nodeva dzimušus jātniekus, šodien viņu seju vaibsti jau tādēļ nebija pazīstami, ka tos sedza bieza putekļu kārta. Visi nēsāja lielus sombrēro — vairums mel­nus, daži pelēkus, kas visi bija veci, netīri un uzvilkti pār sejām; tie bija tērpušies zilos flaneļa kreklos un garos zā­bakos sabāztās biksēs. Pie zābakiem skanēja pieši ar lie­liem riteņiem. Uz mis Stokvelas sveicienu viņi atbildēja visi vienādā, mazliet stieptā noskaņā, kas Teksasas dia­lektu padarīja ausij tīkamu.

«Zēni, vienam no jums būs man jāizdara sevišķs pa­kalpojums,» viņa teica.

Enoks Termens, visu vīru vadonis, vīrišķīgi daiļš jāt­nieks, iznāca priekšā.

«Ja lieta grozās ap deju ar jums, mis Mērija, tad lū­dzu jūsu uzmanību,» viņš šķelmīgi sacīja.

Viņa gaišpelēkajās acīs turklāt kaut kas pazibēja un pār citkārt nopietno, kalsno seju pārslīdēja smaids.

Viņa atbilde lika mis Stokvelai ar šausmām iedomā­ties, ka Džordžijas ierašanās droši vien izsauks arī deju sarīkojumu plūdus. Un no tiem viņa, protams, nevarēs at­rauties. Tajās nedaudzajās šāda veida viesībās, kurās viņa bija piedalījusies, jaunie puiši to gandrīz bez pārtraukuma, no saules rieta līdz lēktam, šūpoja pa zāli. Tas arī nebija nekāds brīnums, ja ņēma vērā dāmu trūkumu! Nākamajā dienā viņa tikko bija spējīga noturēt mācības.

«Pie pirmās izdevības atgriezīšos pie šī jūsu laipnā priekšlikuma,» viņa atbildēja smaidīdama un piemēroda­mās tā tonim. «Bet pašlaik lieta grozās ap citu pakal­pojumu.»

«Un tas būtu?» Boids Termens jautāja, pastūmis som- brēro pakausī — tā kļuva redzama viņa biezā, pelnpelēkā matu audze. No tā enerģiskās, it kā bronzā atlietās sejas smējās tumšzils, vaļsirdīga bērna acu pāris.

Pirms Mērija paguva atbildēt, iejaucās Boida un Enoka brālēns Vess Termens, kuram arī bija lielas, gai­šas acis un īsts Termenu augums:

«Pats par sevi saprotams, ka mēs visi esam gatavi jums pakalpot, mīļā mis Stokvela!»

«Ļoti laipni! Tātad lieta ir sekojoša: rīt jābrauc uz Rijsonu, lai no turienes atvestu manu māsu.»

Šāds atklājums tos laikam mazliet pārsteidza, jo pa­gāja labs brīdis, līdz tie saprata tā nozīmi. Tikai Enoks uzreiz bija skaidrībā par radušos situāciju.

«Tiešām žēl,» viņš teica, «bet tieši rīt es esmu aiz­ņemts. Nupat, garāmjādams, redzēju Meskala virsotnē stiepļu žogā lielu skaitu gadu vecos vērsēnus. Tie pieder mūsu kaimiņam Džimam Saunderam un es nevēlos jau­nas ķildas ar viņa ļaudīm. Rīt lopi noteikti jādabū pāri robežai.»

Centība, ar kādu pārējie kovboji, izņemot Kalvinu Ter- menu, piedāvāja savus pakalpojumus mis Stokvelai, no- rādija, ka viņiem daudz patīkamāks brauciens uz Rijsonu, nekā Enoka darba plāns.

«Dieva dēļ,» viņa smiedamās vairījās, «es taču nevaru jūs visus likt lietā! Tikai viens man var pakalpot, bet ja nevarat vienoties, tad lai izšķir loze.»

Bet tie negribēja par to ne dzirdēt. Bezgalīgās debatēs katrs pierādīja, ka vienīgi viņš ir vispiemērotākais mis Stokvelas uzdevuma izpildīšanai. Neviens negribēja at­teikties no šī brauciena. Viņi visi tik stūrgalvīgi aizstāvēja katrs savu viedokli, ka Mērija jau sāka baiļoties, vai ne­būs jāpieredz izskaidrošanās savādākā veidā. Tādas te notika gandrīz katru dienu, pat stundu, bet tad Serdžs Termens, Vesa brālis, negaidot iejautājās:

«Sakiet, mis, vai jūsu māsa prot dejot?»

Šis, saulē iedegušā, blondā milža, ar iekaisušiem plak­stiem un asajā vējā sasprēgājušajām lūpām, izteiktais jautājums, uz brīdi novirzīja citu uzmanību no jau tuvās ķildas. Proti, Serdžs bija labākais dejotājs no visiem Ter- meniem.

Mērijai bija jāsmejas.

«Domāju gan, ka viņa būs iemācījusies dejot,» tā at­bildēja. Viņai ienāca prātā izmantot Džordžijas ierašanos, lai reiz atmaksātu jaunekļiem par nevainīgajiem jokiem, ko tie jau vairākkārt ar viņu bija izspēlējuši.

«Kāda tad izskatās jūsu māsa, mis Stokvela?» jautāja Pens Hendle Amess, viens no nedaudzajiem svešajiem, ku­rus Enoks Termens nodarbināja. Viņš tomēr bija, kā pats Termens, dzimis teksasietis.

Viņa jautājums, kuru tas izteica ar ļoti nopietnu seju, no jauna iekvēlināja ķildu. Šī nenozīmīgā izskaidrošanās droši vien vēl ilgi aizņemtu visu prātus, ja neiejauktos Mērija.

«Klausieties, zēni!» viņa sauca. «Man ir kāds māsas uzņēmums. Es to atnesīšu un parādīšu jums — esmu pār­liecināta, ka tad jūs tūlīt izšķirsieties, kurš viņu rīt at­vedīs.»

Kā uzņēmums to varēs veikt, neviens nesaprata, tomēr bija ar šo priekšlikumu mierā.

Tā nu mis Stokvela iesteidzās istabā un rakstāmgalda atvilktnē uzmeklēja kādas vecas, neprecētas radinieces fotoattēlu. Tās drūmā un saīgusī seja viņai bērnībā bija iedvesusi bailes. Mērija mirkli vilcinājās, jo radās sirds­apziņas pārmetumi. Viņa taču gribēja tik nekaunīgi apie­ties ar labās, vecās mis ģīmetni, kuru tā pieaugusi, mācījās cienīt. Bet tad viņa sev teica, ka arī radiniecei būtu tik daudz humora izjūtas, lai pasmietos par šo joku. Un tā viņa devās atpakaļ pie kovbojiem, kuri to gaidīja pie staļļa durvīm.

«Tā ir viņa,» tā sacīja, turēdama fotoattēlu izstieptajā rokā.

Visi viņu aplenca, tikai Kalvins Termens Kals, kā viņu parasti sauca — palika iepakaļ un zobgalīgi viņos noraudzījās. Viņš bija Enoka jaunākais brālis, braši no­audzis puisis, kas par spīti saviem deviņpadsmit gadiem, nemaz neinteresējās par sieviešu dzimumu.

Brīdi valdīja klusums, līdz beidzot kāds ieminējās:

«Viņa neizskatās jums visai līdzīga, mis Mērij.»

«Zināma līdzība tomēr manāma,» Serdžs iebilda.

«Vai tā tiešām ir jūsu māsa?» Enoks domīgi jautāja. «Man liekas, ka jūs kādreiz rādījāt man citu attēlu…»

«Katrā ziņā viņa ir ļoti jauka dāma labākajos gados,» Pens Hendle Amess to pārtrauca un aizgriezās.

Arī pārējie garām sejām sekoja tā piemēram, atbalstī­jās pret staļļa sienu un sāka tīt cigareti. Enoks smīnot uz tiem nolūkojās.

«Domāju, ka jūs visi gribēsiet nākt man palīgā izdzīt svešos lopus no mūsu ganībām?» viņš ironiski jautāja, pārāk labi pazīdams savus ļaudis.

«Katrā ziņā bez manis un Boida tu neko nepaveiksi,» Serdžs teica.

Boids Termens piekrītot pamāja ar galvu.

«Tā kā Saundera jaunais boss tik un tā mūs neieredz, Enoks darīs gudri, ja nepaļausies tikai uz jums vien,» tre­šais iesaucās.

«Diemžēl par mani nav ko runāt,» Pens Handle Amess teica, jo Mērija viņu pašlaik uzlūkoja. «Jūs taču atcera­ties, ko teicāt, kad atvedu jūs mājās no skolas?»

«Atceros,» viņa atteica. «Auto vadīšana nav jūsu stiprā puse.»

«Es šo lietu uzņemtos, mis Mērij,» teica Ričards, saukts par Diku, kas vēl piederēja pie Mērijas skolniekiem, «bet jūs taču vēl šodien pierādījāt, cik manas zināšanas ir trū­cīgas. Protams, ka nedrīkstu kavēt rītdienas mācības.»

Viņa palūkojās Leka Termena acīs. Tas bija vienīgais tumšmatainais un tumšacainais ģimenes loceklis, liels, mierīgs un mazliet atturīgs cilvēks.

«Jūs taču izdarīsiet man' šo patikšanu, vai ne?» viņa jautāja.

Viņš papurināja galvu un nolaida acis.

«Man bail no sievietēm,» viņš klusi atbildēja.

«Smieklīgi — no Andželikas Baueres viņam nemaz nav bailes, kaut arī reizēm viņš to sajauc ar tās dvīņu māsu Agati!» brālis Vess iesaucās.

«Tev arī tas atgadījies,» Leks atteica.

«Kā tad sastāv ar jums, Ves?» Mērija jautāja, pūlē­damās palikt nopietna.

«Diemžēl, neko darīt, godājamā,» tas atbildēja. «Pat tad, ja Enoks rīt var iztikt bez manis, man pilnas rokas darba. Jāsalabo segli, viens zābaks prasa pazoli, reiz arī nopietni jāaplūko tēva slimais suns — vārdu sakot, tas vienkārši nav iespējams. Bet ņemiet taču Arizonu! Tam gan rīt jāpļauj kvieši, bet to vēl var uz kādu laiku atlikt.»

Viņš norādīja uz kādu kovboju, vienīgo nedižciltīgo no visas grupas, kuru tie pazina tikai pēc palamas «Arizona». Tam bija svaiga sejas krāsa un vienmēr zibēja acis. Ru­nāja tas ar humoru, bet visai reti.

«Man loti žēl, skolotājas jaunkundz,» viņš strupi at­teica uz Mērijas jautājumu, vai tas uzņemšoties viņas uz­devumu, «vecais misters Henrijs man noteikti pavēlēja novākt kviešus, pirms sāk līt.»

«Nu, tātad,» Vess sauca, «kopš mēneša nav lijis, un pirms oktobra vidus nav gaidāma ne pilīte!»

«Gluži otrādi, visvēlākais parīt, gāzīs kā ar spai­ņiem — lūk, no dienvidrietumiem nāk mākoņi!» Arizona paskaidroja cienīgā nopietnībā, lai gan nebija redzams ne mākonītis. «Es jūsu vietā sūtītu uz Rijsonu Konu, godātā mis!»

Kons Kēsejs, kas Termenu fermā strādāja ļoti īsu laiku, bija īrs un mazliet aprobežots, rietumos vēl jauns. Viņu visi labprāt ieredzēja, bet tā lētticība biedrus vedi­nāja to padarīt par savu nevainīgo joku un nedarbu mērķi. Kad mis Stokvela viņu laipni uzrunāja, tas bailīgi sarā­vās. Viņa ūdenszilās acis tikko neizspiedās ārā no vasa­ras raibumiem piebērtās sejas.

«Es?» viņš satrūcies jautāja. «Bet es visā mūžā vēl neesmu bijis vienatnē ar kādu sievieti…»

Visi smējās locīdamies. Nabaga puiša baiļu izteiksme tiešām bija tik komiska, ka pat mis Stokvelai bija jāsme­jas. To gan viņa darīja it kā vīlusies un norūpējusies, lai nekaitētu iespaidam, kuru sagaidīja, kad īstā Džordžija parādīsies redzeslokā.

Viņa saņēma vēl vairākus «kurvīšus» — visi atteicās, minot visniecīgākos iemeslus. Tims Matjūzs, veselīgs mil­zis, ļoti naivi apgalvoja, ka esot saslimis un tam jādo­das pie ārsta!

Beigās bija palicis tikai Kals Termens. Tas stāvēja sā­ņus un, uzmetis šķietamās māsas attēlam ātru skatienu, nebija līdz šim teicis ne vārda. Tagad viņš panācās uz priekšu, paskatījās brālī, rados un darba biedros un tad teica:

«Jūs tiešām esat jauki puiši!»

Mis Stokvela viņu aplūkoja ar patiku. Kaut ko tādu viņa jau bija gaidījusi, jo pēc tās uzskatiem Kals, Henrija Termena deviņpadsmit gadus vecais dēls, bija labākais no visiem. Tam bija ne tikai visu Tonto vīru rūdījums, vienkāršība un iznesība, bet arī piedevām laba galva, pla­šas zināšanas, jo tas bija daudz lasījis. Viņam gan reizēm nācās savaldīt savu dzīvo, ātri uzliesmojošo tempera­mentu. Ģimenē runāja, ka viņš to mantojis no vectēva, kas bijis teksasiešu revolucionārs.

Tagad viņš pievērsās skolotājai.

«Man būs ļoti patīkami rīt atvest jūsu māsu,» viņš teica. «Tik ilgi gaidīju tikai tādēļ, ka reiz gribēju dzirdēt, ko puiši gan nesarunās.»

«Pateicos jums, Kal — savu laipnību jūs noteikti ne­nožēlosiet,» viņa atteica.

Viņš to pavadīja mājup, bet kad jautāja vai rīt brau­cienam uz Rijsonu izmantot auto vai ratus, viņi sev aiz muguras izdzirdēja mežonīgus smieklus. Tie apgriezās un redzēja kovbojus sabāzušus kopā galvas un kaut ko cī­tīgi pārspriežam. Kluso sarunu pārtrauca skaļi jautrības uzplūdi.

Kals debatētāju grupu aplūkoja neuzticīgi. Viņa bez- bārdainā, salīdzinot ar brāļa kalsno, gandrīz tuklā sejā kaut kas noraustījās, acīs iekvēlojās aizdomīga uguns.

«Protams, viņi apspriež kādu niķi, kuru grib man no­spēlēt,» viņš norūca.

«Kā tā?» Mērija jautāja mazliet nedroši.

«Skatieties vien, kā Tims Matjūzs plātās! Tas droši vien to būs ierosinājis. Bet varu jau iedomāties, ko tie gatavo.»

«Un kas tas būtu?»

«Rīt viņi visi ieradīsies Rijsonā, lai redzētu kā es iz­turēšos vecās dāmas kavaliera lomā un vēlāk mani vilks uz zoba. Lūdzu, dodiet man vēlreiz to ģīmetni, kuru pir­mīt rādījāt viņiem, lai es uzreiz varu pazīt jūsu māsu!»

Mērija klusēdama pasniedza to viņam un pārdomāja. Bija neiespējami, ka tieši rīt bez Džordžijas kāda cita sie­višķīga būtne izlietotu no Globes uz Rijsonu braucošos pasta ratus. Tādēļ nebija vajadzības dot Kaļam paskaid­rojumus. Tātad, lai viņš Dieva vārdā tic, ka būs jāizpilda vecās dāmas bruņinieka pienākumi. Pēc tam, redzot, ka ir patīkami pievilts, viņa prieks būs jo lielāks.

Kals jau bija uzmanīgi aplūkojis ģīmetni.

«Taisnību sakot nemaz nevaru iedomāties, kā divas masas var būt tik dažādas izskatā,» viņš beidzot sacīja. «Jūs ar savu skaisto seju …»

«Liels paldies par jūsu komplimentu,» viņa smaidī­dama to pārtrauca. «Bet es tikai izliekos jums skaista, jo mana māsa …»

«Nē, nē!» viņš attrauca. «Jūs esat skaista! To nesen teica Enoks. Jūs esot skaistākā sieviete, kādu viņš jelkad redzējis. Un uz viņa spriedumiem vienmēr var paļauties.»

Mērijai kļuva pavisam silti ap sirdi. Viņu aizkustināja lepnums uz vecāko brāli, kas skanēja no naivā zēna mutes.

Vēl tika norunāts, ka Kals ņems Džordžijas atvešanai veco ģimenes Fordu. Tas gan, kā viņš teica, esot vairs tikai klabošas kafijas dzirnaviņas, sarūsējušu dzelžu kau­dze, bet vēl arvien ātrāks nekā zirga pajūgs. Tad abi sa­rokojās un šķīrās.

Otra nodaļa

Kad Kals nākamajā rītā — divas stundas vēlāk nekā parasti — ieradās pie brokastgalda, viņš ar lielu nepatiku redzēja, ka vairāki tā kolēģi šodien nav uzsākuši savu ik­dienas darbu.

Ja viņš vēl šaubītos, ka pastāv nodoms izspēlēt ar viņu kādu joku, tad zobgalīgie skatieni, kuri vēroja viņa svēt­dienas uzvalku un kodīgās piezīmes, ko tie izmeta pie­miegdami acis, viņam teiktu patiesību.

Kals tos sveicināja, izlikdamies pēc iespējas omulī­gāks un apsēdās. Tā kā visas kannas un bļodas bija tuk­šas, viņš sauca atvērtās virtuves durvīs:

«Māt, atsūti man ar Molliju kaut ko ēdamu! Puiši man nav atstājuši ne kumosa!»

«Vajadzēja celties agrāk,» māte īgni atbildēja.

«Šoreiz jums jāpiedod, misis Termen, viņam bija ļoti slikta nakts,» Arizona sauca un piebilda klusāk tiem, kas atradās istabā: «Gaidas viņam neļāva gulēt!»

Viņa asprātīgo joku atalgoja zviedzoši smiekli. Sevišķi skaļi smējās Pens Handle, tik skaļi, ka Kals labprāt būtu tam cirtis pa ausi. Lai nepadotos šim kārdinājumam, viņš taisījās aiziet bez brokastīm, kad ienāca māsa Mollija ar lielu paplāti, uz kuras tvaikoja vairāki šķīvji. Tos viņa no­lika brālim priekšā. Māsa bija veselīga izskata, gadus septiņpadsmit veca meitene, ārienes un sejas vaibstos īsta Termene.

«Vai varu braukt tev līdzi uz pilsētu?» Viņa lūdzoši jautāja Kaļam.

«Šodien to būs grūti izdarīt.»

«Bet man tik daudz kas jāiegādājas,» tā atteica, iz­vilkdama zīmīti no priekšauta šuves.

«Dod šurp, atvedīšu tev visu,» Kals teica. Tad nevēro­jot pārējo zobgalības, tas ar lielu ēstgribu ķērās pie bro­kastīm.

«Vai jūs šodien nemaz nedomājat strādāt?» pabeidzis, viņš jautāja.

«Nē-ē …» Vess smīnot atteica.

«Man šķiet, tieši tev bija ļoti daudz ko darīt?»

«Ir jau arī.»

«Nu, un?»

«Bet man negribas.»

«Tu, domājams, savai promenādei ņemsi Fordu?» pēk­šņi painteresējās Pens Handle Amess.

Kals neuzticīgi lūkojās no viena uz otru, tomēr neviens nesavilka ne vaibstu. Kas gan šiem blēžiem bija aiz ādas?

«Kādēļ?» viņš beidzot jautāja.

«Tāpat vien! Patiesībā tas tādam sajūsminātam auto braucējam kā tev, ir pats par sevi saprotams.»

Kals Termens, kā zirgu mīļotājs un labs jātnieks — pēc brāļa Boida pat labākais — ienīda auto un nekad ne­bija savā pretīguma sajūtā pielaidis izņēmumus. Viņam nebija «mašīnu saprāts», un ja arī tas bija izmācījies tās vadīšanu, tad vēl šodien viņam nebija ne jausmas, kā tāda beigta lieta skrēja un kā varēja apstāties, kad pie­vilka sviru. Arī kuļmašīnas mehānisms un pat tās vecās ierīces būtība, kas grieza veco zāģētavas aparātu, bija vi­ņam neatklāts noslēpums.

Viņš paraustīja plecus, atbīdīja šķīvi un, neteicis ne vārda, izgāja ārā. Aiz viņa sekojošie, dārdošie smiekli lika tam atzīt, ka pirms izbraukšanas vajadzētu pārbaudīt auto.

Cik to atļāva viņa trūcīgās zināšanas, Kaļam radās aiz­domas, ka puiši savā velnišķīgajā nolūkā var izspēlēt ar viņu kādu muļķīgu joku un savos aprēķinos ir ievilkusi arī auto.

Neskatoties uz savu neuzticību, viņš Fordā nespēja at­klāt neko nodevīgu. Auto bija veterāns, un jau pirms trīs, četriem gadiem tam vajadzēja atrasties miera vietā. Tomēr viņš izskatījās gluži graciozs, jo Kala tēvs, labprāt gribēdams tikt no tā vaļā, bija nesen vāģi svaigi nola­kojis.

Kad Kals iedarbināja motoru, auto sāka skaļi rībēt un krakšķēt. Tomēr drīz vien, viņam par lielu izbrīnu, mežo­nīgais troksnis pārgāja diezgan vienmērīgā dūkoņā. Tā lika iedomāties sagūstītas milzu bites sanēšanu. Kals at­viegloti uzelpoja un nolēma uz ātrāko izmantot motora labo omu. Tomēr tieši tad, kad viņš gribēja ieslēgt ātrumu, izsteidzās māte. Tai arī bija kādi uzdevumi viņam.

Misis Termene bija liela, kalsna, sirmiem matiem. Vi­ņas labsirdīgi apskaidrotā sejā pārāk skaidri bija paliku­šas uzupurēšanās pēdas bērnu un vīra dēļ. Bet kādreiz viņai vajadzēja būt ļoti daiļai. Pateikusi dēlam savas vē­lēšanās un iedevusi nepieciešamo naudu, viņa klusi teica:

«Kā liekas, tie mājas nerri tur, iekšā, grib dzīt ar tevi muļķīgus jokus. Tad nu neaizraujies un nekādā ziņā ne­zaudē savu pašsavaldīšanos. Vai dzirdēji?»

«Māt, esi bez rūpēm!» Kals smaidīdams atbildēja un ieslēdza ātrumu. Viņam par pārsteigumu, motors pretēji savam paradumam, vēl vienmēr darbojās.

«Kas šodien noticis ar šo veco grabažu, ka tā tik lie­liski darbojas?» Kals gandrīz satrūcies murmināja, kad bija ticis uz ceļa un labā tempā dārdināja tuvāk mežam.

Saulainā, skaidrā rudens rīta svaigumā viņš drīz aiz­mirsa Vesu Termeni, Tomu Matjūzu un visas velnišķības, kuras tie varēja plānot. Viņš līksmoja par putniem, kas Forda trokšņa iztraucēti, lidoja tam pāri, un par pelēka­jām vāverītēm, kas jocīgi lecot, vingroja no zara uz zaru.

Viņa sirds atplauka. Iebrāžoties kādā ēnainā ielejā, tas varēja skaļi uzgavilēt. Caur veco, apkārtējo sikomoru la­potni, kuras tumšajā zaļumā šur tur iejaucās skaisti mir­dzošs, zeltdzeltens tonis, zagās atsevišķi saules stari. Viņi lika peļķu un strautu ūdenim uzzibēt brīnišķā dzin­tara krāsainā vizmā. Veseli meža tītaru bari, kurus viņa brauciens pārsteidza dzerot ūdeni, metās uz visām pusēm un bailīgi paslēpās vīteņaugu biezoknī.

Tad ceļš vijās pār treknām ganībām. Pirmie sarkan­brūnie, baltpieru kustoņi, kuriem viņš brauca garām, un kas miegainā laiskumā blenza tam nopakaļ, nesa četrus lielus «T», iededzinātus kā Termena īpašuma zīmi.

Lielos atstatumos izkaisītas, gulēja citu lopkopju ap­metnes. Visi tie ganīja savus ganāmpulkus valdības neie- žogotā zemē, laižot tos kopā. Viņu privātīpašums bija ap­būvētie simtsešdesmit morgenu. To apbūvēšana bija no­teikums, ar ko valdība tos atstāja ieceļotājiem par brīvu.

Katrreiz, kad Kals ieradās šajā apvidū, viņu no jauna pārņēma vēlēšanās pašam izceļot un tā radīt kaut ko savu.

«Ja tēvs man vēl šogad atļaus,» viņš sev teica, «es ņemšu savu gabalu pie Klinšu avota. Tajā gan arī Vess ir stipri ieķēries, bet viņš noteikti tik drīz nebūs ietaupījis pietiekami daudz, lai apprecētu vienu no smieklīgajām dvī- nēm, Andželiku vai Agati. Kuru no abām viņš īsti pielūdz, es vēl vienmēr nezinu. Man neder neviena no viņām. Vis­pār, visa precēšanās! Ja man ir pāris zirgu, suns un šau­tene, tad uzsvilpju visām sievietēm!»

Tā kā Fords likās savus parastos niķus pavisam aiz­mirsis un motors neizrādīja ne mazāko tieksmi stāties, Kals netraucēti varēja nodoties saviem sapņiem.

Neskatoties uz ātro braukšanu, pretim plūstošais gaiss kļuva arvien siltāks, apvidus vienmēr līdzenāks. Dienvi­dos viņš jau redzēja spīguļojam zilgano Makatkala ga­lotni, kamēr ziemeļos Mogollonu viļņotā muguras līnija kā melni dzeltens mūris noslēdza apvārsni. Tas rietumu bezgalīgā tālē peldēja purpura sārtumā.

Ielejā, pa kuru viņš pašlaik brauca, bija maz zāles, turpretim bagātīgi auga tuksneša augi — zemie pundur- ozoli, dzeloņkrūmāju biezokņi un kaktusi. Jo tālāk viņš virzījās, jo skumjāka kļuva apkārtne; tās nabadzība ietek­mēja Kalu gandrīz nomācoši. Cik turpretī krāšņa bija Zaļā ieleja, kurā dzīvoja Termeni, vai arī «viņa» Klinšu avota kalnu augstiene!

Dažas jūdzes pirms Rijsonas ceļš meta spēju līkumu. To izbraucis, viņš ieraudzīja savā priekšā garu, kalsnu cilvēku, salīkušu zem nastas smaguma. Tas tikai ar mo­kām tika uz priekšu un likās tik saguris, ka vēl tikai ar lielu piepūli spēja pacelt kājās. Viņa netīrais, acīmredzot dzeloņu saplosītais, tērps ļāva spriest, ka tas jau bieži pārnakšņojis zem klajas debess.

Kals brauca lēnāk, jo uzskatīja pašu par sevi sapro­tamu, ka vīrietis lūgs, lai to paņem līdzi. Bet tā kā viņš to nedarīja, pat nepaskatījās, Kals pieturēja un sauca:

«Hei, jūs, vai negribat braukt līdzi?»

Vīrietis pievērsa tam seju — tā bija līķa bāla un iekritusi, tomēr ar izteiksmi, kas tūlīt uzkrita Kaļam.

«Liels paldies,» gājējs atteica. «Atvieglojums man tieši derēs.»

To teicis, viņš ļāva sainim noslīdēt no pleca.

«Iebāziet to tur, aizmugurē, bet pats kāpiet man bla­kus.»

Kamēr svešais darīja, ko tam lika, Kals to aplūkoja pieaugošā interesē. Viņš ticēja, ka vēl nekad nav redzē­jis tik savādu cilvēku. Tas bija uzkrītoši liels un šausmīgi izkaltis. Viņa locekļi likās tik vaļīgi piestiprināti viens otram, ka nevarēja atraisīties no sajūtas — tie tūlīt sa­birs kaudzē. Viņa rokas bija komiski garas, īstas pērtiķa rokas un plaukstas nedabīgi lielas. Bez tam viņam bija līka mugura, smaila galva un neticami riebīgs izskats. Tātad visā visumā parādība, kas neatvairāmi vedināja smieties. Kad nu viņš ierausās pie Kala priekšējā sēdeklī, tas ne mazums brīnījās, cik veikli otrs salocīja savas ga­rās kājas un ievietoja tās šaurajā telpā.

«No kurienes jūs nākat?» pēc brīža Kals tam jautāja.

«No Feniksas. Pie Cedvikas tanka tvertnes man kāds sacīja, ka varbūt pie lopkopja Saundera es varēšot atrast darbu. Tas man arī rādīja, kur jāiet, bet es laikam esmu apmaldījies. Kopš desmit dienām klīstu apkārt un nu gribu tikt atpakaļ uz Čedviku.»

«Desmit dienu pa lielceļu? Tad jau jūs esat pamatīgi izsalcis?»

«Jā, tāds es esmu.»

«Diemžēl austrumu vietā jūs esat gājis uz ziemeļiem. Starp citu, varat ietaupīt ceļu līdz Saunderam. Es pazīstu viņa priekšstrādnieku Blūmu un zinu, ka tagad viņš ne­pieņem neviena cilvēka.»

«Šodien ir nolādēti grūti atrast darbu,» svešais dziļi ieelpojis piebilda, «sevišķi tādam, kas ir bijis dienestā.»

«Jūs bijāt armijā?»

«Nē, flotes kājniekos.»

«Kara laikā?»

«Zināms! Cīnījos pie Tīrijas pils un nu pateicīgā dzimtene ļauj man nobeigties badā!»

«Nu, klausieties, draudziņ — šeit, Tonto apvidū, jūs noteikti dabūsiet darbu, ja vien, vispār, kādu pratīsiet strādāt.»

Svešais uz to neko neatbildēja. Saruna aprāvās.

Drīz vien viņi sasniedza ceļu, kura galā iznira Rijsona. Tagad fermu vietā pa labi un kreisi gulēja dārzos iegri­mušas ģimeņu mājiņas. Ceļš kļuva arvien platāks, mājas lielākas. Parādījās daži zirgi, ēzelis, vairāki suņi, bet ne­viens cilvēks.

Tad ceļš paplašinājās zināma veida laukumā. Automo­biļu drupu kaudze rādīja, kur atrodas garāža. Acīmre­dzot, kādreiz agrāk tur bijusi kaltuve. Tās priekšā Kals apturēja mašīnu, pilns atvieglojuma un pateicības jūtām par apbrīnojami laimīgo braucienu. Turklāt viņš atcerējās kādu piezīmi, kuru bija izteicis montieris, Kaļam pēdējo reizi aizbraucot no garāžas: «Tas ir droši kā nāve,» viņš bija teicis savam smīnošajam kolēģim, «ka mēs šīs vecās kafijas dzirnavas nekad vairs neredzēsim!»

«Vai negribat kopā ar mani paēst pusdienas?» Kals jautāja savam ceļabiedram.

«Vai es gribot?» tas atsaucās. «Protams, tas ir, ja jūs maksājat par visu, izņemot sarunas.»

«Tas sagādās man prieku. Katrā ziņā vēl ir par agru, tādēļ uzgaidiet viesnīcā, tur pāri — tai pelēkajā namā.»

«Es tūlīt tur izmetīšu enkuru … Cerams, galda zvans nebūs ilgi jāgaida,» svešais teica, pacēla savu saini un aizšļūca norādītajā virzienā.

«Kur jūs izrāvāt tādu ērmu?» kāds garāžas ierēdnis jautāja. Viņš bija iznācis ārā un brīdi klusēdams nolūko­jies aizejošajam garajam stāvam pakaļ.

Ar pāris zirņu maikstēm, kā atbalstu, viņš vēl vien­mēr lietojams putnu biedēkļa uzdevumam,» kāds cits pie­zīmēja.

«Šo nabaga puisi es uzņēmu pa ceļam,» Kals smaidot atteica.

«Ak, tad viņš droši vien stūrēja jūsu veco Mannu?» pir­mais minēja, pamādams uz cienījamā ģimenes Forda pusi.

«Ko vēl neteiksi! To es darīju pats. Starp citu, manam auto neatgadījās ne mazākā klizma,» Kals lepni atbildēja.

«Auto? Tas taču nav nekāds auto — tās ir vecu kafi­jas dzirnaviņu paliekas ar sarūsējušu piena kannu motora vietā.»

Kals pameta tik bargi nopelto auto stāvot un devās uz lielo, stallim līdzīgo preču namu, kurā starp citu atradās ari pasta iestāde. Vispirms viņš gribēja nokārtot Termenu dāmu uzdevumus.

Tūkstoš sīkumu apzinīga izvēle prasīja laiku un viņam tas bija diezgan grūts uzdevums. Tā viņš pavisam pie­mirsa savu viesi. Tikai iekraujot saiņus auto, tam iesāpē­jās sirds, ka licis nabagam tik ilgi gaidīt. Viņš ātri stei­dzās uz viesnīcu, pie kuras durvīm atrada izsalkušo. Acīm­redzot tas nebija iedrošinājies iet iekšā.

«Piedodiet, ka nāku tik vēlu, bet man bija daudz kas jāiegādājas,» Kals laipni sacīja un bīdīja viņu uz priekšu ēdamistabā.

Pirms nākamās pusstundas aiztecēšanas, Kaļam jau bija jāredz, ka labam darbam var būt labas sekas ne tikai saņēmēja, bet arī devēja pusē. Sākumā viņi ēda klusē­dami. Kals, uzaudzis starp kovbojiem, bija jau redzējis dažu sasniegumu šajā mākslā, bet kaut ko tādu nekad nebija turējis par iespējamu. Kad svešais bija apmierinā­jis izsalkumu, Kals, kas to aplūkoja pieaugošā simpātijā, stādījās priekšā.

«Mans vārds ir Kals Termens,» viņš sacīja, «un jūsu?»

«Tuks Merrijs.»

«Tuks? Tas ir diezgan jocīgs priekšvārds; tādu vēl ne­esmu dzirdējis.»

«Tāda ari nav. Kristīts vārds man cits — Tedejs. Tuks mana palama no flotes laikiem, jo protu dot īsus, spēcī­gus sitienus.»

Te Merrijs parādīja smaidā zobus un savas varenās dūres.

«Ak, jūs protat boksēties?» Kals ieinteresēts jautāja.

«Man liekas gan. Veselus četrus gadus biju boksa sko­lotājs, un flotes jaunkareivjus arī apmācīju boksā.»

«Ko jūs sakāt! Un tagad jūs meklējat kādu nodarboša­nos?»

«Jā — un jau ilgāku laiku,» Merrijs nopūzdamies at­bildēja.

«Bet vai jūs esat pietiekami vesels un stiprs, lai va­rētu strādāt?» Kals aizdomīgi jautāja. «Jūs taču izskatā­ties tā, ka kuru katru mirkli varētu salūzt gabalos!»

«Mazliet esmu izkrities,» Merrijs smaidot piekrita, «bet vēl divas, trīs šādas maltītes un tad mana vecā forma būs atpakaļ. Starp citu, kā tagad jūs, tā arī kādreiz Džeks Dempsejs runāja ar mani un pēc tam pieredzēja zilus brī­numus.»

«Ko? Jūs esat pazīstams ar pasaules boksa meistaru?» Kals kliedza.

«Protams. Es ilgu laiku biju viņa treniņu partneris un noteikti tas, kura sišana tam lika visvairāk darboties.»

«Debesu pērkoni, tas jau lieliski!» Kals sajūsmā sauca un belza ar dūri pa galdu. «Patiešām, Tuk, jūs man sā­kat patikt arvien vairāk!»

«Tas ir pirmais prieks, kuru piedzīvoju kopš ilgāka laika.»

«Pagādāšu jums darbu ar diviem dolāriem dienā pie visa brīva,» Kals laida vaļā, satraukumā piemirsis elpot. «Lielisks ēdiens un tik, cik jūs varat vākt — mana tēva fermā. Kad iepazīsieties ar mūsu Tonto apvidu, tad vairs negribēsiet aiziet — to es jums saku. Jūs ietaupīsiet šo to, padarīsiet savus simtsešdesmit morgenus par īpašumu un kādā jaukā dienā jūs pats būsiet fermeris! Pielūkojiet vien!»

«Neapsoliet par daudz, jaunais cilvēk, — jau tad būšu apmierināts, kad nopelnīšu pietiekoši daudz, lai nebūtu jābadojas.»

«Redziet, manam tēvam ir zāģētava, bet koku zāģē­šana nav kovboju darbs. Viņi visi labprāt no tā izvairās. Bet patiesībā tā ir gluži viegla un vienkārša nodarboša­nās. Tā jums dos laiku kopā ar mums aizjāt medībās. Došu jums vienu no mūsu zirgiem — tie mums ir vairāk par simtu. Tātad, Tuk, lieta nokārtota, ja gribat man izda­rīt mazu pakalpojumu.»

Tuks Merrijs viņam sniedza savu milzīgo delnu.

«Nav tādas lietas, kuru es ar šādiem noteikumiem jūsu dēļ nedarītu,» viņš teica gandrīz svinīgi.

«Pirmkārt, tātad, jūs nevienam nedrīkstat teikt, kā esat dabūjis savu iesauku — Tuks — un, ka esat bijis Demp- seja treniņu partneris.»

«Labprāt — ļaunākajā gadījumā varu apgalvot, ka man zūd atmiņa.»

«Redziet, man ir divi brāļi un septiņi brālēni, kas visi ir vecāki un stiprāki par mani,» Kals steigā turpināja. «Viņi velk mani uz zoba, ka es mūsu kautiņos vēl nevienu neesmu pieveicis — tādēļ jūs mācīsiet man boksu!»

«Izdarīšu — manā sainī ir divi pāri boksa cimdu. Kas vēl?»

«Jā!» Kals teica, ievilkdams elpu. «Starp mums, Ter- meniem un kaimiņa Saundera kovbojiem, pastāv ieildzis strīds. Būtu ļoti jauki, ja jūs dažus šos puišus, galveno­kārt, priekšstrādnieku Blūmu, pamatīgi iemizotu!»

«Visādā ziņā, tas ir ļoti pagodinošs, bet arī īsti bīs­tams uzdevums, jaunais draugs! Cik esmu dzirdējis, šie kungi vienmēr tūlīt ķeroties pie revolveriem.»

«Ar to nekas nav izteikts,» Kals strauji iebilda. «Kad jau ir tik tālu, jums tikai jāpaskaidro: — Kā redzat, man nav klāt ieroča un, ja esat džentlmenis, tad nolieciet savu šaujamo! — To darīs katrs īsts kovbojs.»

«Tādā gadījumā arī jūsu otrā vēlēšanās ir tikpat kā izpildīta. Sitiet saujā, biedri!»

Kals ielika savu plaukstu Tuka labajā un tas spieda to tik sirsnīgi, ka nabaga zēnam metās tumšs gar acīm.

«Laid vaļā,» viņš kliedza, «vai tu esi traks? Man taču pašam vēl vajadzēs savu ķepu!»

Tuks Merrijs satrūcies atlaida savus kaulainos pirkstus. Bet Kals šūpoja savu roku šurp un turp, lai atjaunotu apturēto asiņu pareizu riņķošanu. Tad viņš ķēra kabatā.

«Te ir mazliet naudas,» viņš teica, «varbūt tev šis tas jānopērk. Saproti, tev jābrauc tūlīt man līdzi. Es sagai­dīšu kādu dāmu, kas ieradīsies ar pasta ratiem. Turies te­pat tuvumā, kad būsi iepircies. Paredzams, ka ieradīsies pāris kovboju, kuri gribēs mani izjokot.»

Kals piecēlās, jo viņam laimīgā kārtā bija iešāvies prātā, ka piemirsis ļoti svarīgu māsas uzdevumu.

«Ieradīšos noteiktā laikā, biedri!» Tuks Merrijs atteica militāri sveicinādams.

Izgājis ārā, Kals pētot skatījās pār putekļaino, uz «Zaļo ieleju» vedošo ceļu. Tuvu un tālu no zēniem nebija ne vēsts. Varbūt viņa aizdomas bija nepamatotas?

Iegādājies aizmirsto, viņš devās pasta tālsarunu ka­bīnē, lai pajautātu iepriekšējai stacijai vai pasta rati jau pabraukuši tai garām.

«Tie pašlaik ir šeit,» atsaucās vietējais ierēdnis, jau­neklis, kuru Kals pazina jau kopš zēna gadiem.

«Vai tajos ir kāda dāma?»

«To gan var pačukstēt — un kāda vēl!»

«Tad esi tik labs un pasaki viņai, ka Kals Termens gaida viņu Rijsonā, lai aizvestu to uz «Zaļo ieleju». Viņas māsai nebija iespējams to izdarīt.»

Stieples viņā galā atskanēja gari stiepts svilpiens un tad smaga nopūta:

«Kāda nekaunīga laime dažiem cilvēkiem! …»

«Jā, jā, es jau zinu,» Kals nepacietīgi atteica, «esmu redzējis šīs dāmas ģīmetni. Tātad esi tik labs un paziņo viņai manu uzdevumu!»

«Izdarīšu! Vai zini… hē, Kal, vai tu vēl tur esi?»

«Jā … bet saki ātri, es steidzos!»

«Saki, Kal, vai viņa nav komiska? Viņai ir īsas zeķī­tes, svārki tikko līdz ceļgaliem un ja tās lūpas nav nokrā­sotas sarkanas, tad lai mani sauc par muļķi!»

«Ak, liec mani mierā ar savām muļķībām!» Kals nikni atkliedza un nolika klausuli.

Vai tiešām šim muļķim bija vēl vairāk jāsadusmo ar saviem jokiem viņu. Ja tagad ieradīsies arī zēni, tad var iznākt tracis.

Trešā nodaļa

Iznācis no pasta, Kals Termens ieraudzīja, ka ap viņa auto stāv kovboju un garāžas strādnieku bars.

Protams, tur viņi bija! Visi bija uzposušies, uzvilkusi svētdienas drēbes, sombrēro un spīdīgi nosprodrinātos zā­bakos. Pat Arizona, kas parasti bija īsts netīrelis, tagad izskatījās tīrs un iznesīgs.

Kamēr Kals lēnām gāja pie viņiem, tas atcerējās, ka atvadoties māte lūdza iespējamā starpgadījumā nezaudēt mieru. Nu viņš stingri apņēmās palikt mierīgs jebkurā si­tuācijā. Gan jau pienāks arī viņa laiks revanšēties. Tad, kad Tuks būs iepazīstinājis viņu ar cēlā boksa noslēpu­miem.

«Sirsnīgi vēlu laimes,» brālēns Vess sacīja, «tu jau esi uzstādījis jaunu ātruma rekordu ar mūsu godājamo gra­bažu.»

«Tik ātri braukt viņu spieda ilgas pēc savas daiļavas,» Tims Matjūzs ņirgājoties teica.

«Tādēļ viņam tik sarkani vaigi,» Pens Handle Amess piebilda.

Tas, ka Kala vaigi bija sārti, bija taisnība, lai gan tas bija pavisam kaut kas cits, kas dzina asinis viņa vaigos, nevis zobgaļu teiktais. Viņš tomēr vīrišķīgi apslāpēja dus­mas un sāka cītīgi pārbaudīt auto. Viņš domāja, ka tie būs kaut ko sabojājuši, lai viņu apkaunotu dāmas acīs, ja motors nebūs iedarbināms.

Viņš pacēla motora vāku un nevarīgi lūkojās motorā. Cik tas spēja spriest, tur netrūka nevienas svarīgas sa­stāvdaļas. Varbūt tie vēl nebija paspējuši neko izdarīt? Bet, ja dīvaini smīnošie garāžas strādnieki slēpās ar kovbojiem zem vienas segas, bojājums varēja būt iz­darīts tik veikli, ka viņš, mūžīgais lajs, to pamanītu tad, kad būtu jau par vēlu. Viņš pieliecās — vai tur apakšā nebija jābūt divām skrūvītēm?

«Un jums patīk šāda neuzticība?» Tims Matjūzs jau­tāja. «Sī ošņāšana taču neko citu nenozīmē!»

Kals saslējās.

«Kas attiecas uz tevi, tad mana neuzticība ir īsti vietā!» Kals kliedza.

«Man, laikam, dēls, vajadzēs tevi atkal reiz piekaut?» Tims sausi teica.

«Tiesa, līdz šim tu mani vienmēr esi pieveicis,» viņš at­teica ar pūlēm valdoties, «bet deru, ka jau pirms šis gads būs beidzies, es tevi pievārēšu!»

«Uz ko tu gribi derēt?»

Kals tik burtiski to nebija domājis, taču, kad nu otrs visu bija tā sapratis, ātri teica:

«Deru uz savu bēro Piču, kuru tu tā cieni un tik aug­stu vērtē, ka jau vairākas reizes esi mēģinājis aizņemties, pirkt un zagt.. .»

«Pēdējo, kā nepatiesību man jānoraida,» Tims Matjūzs viņu pārtrauca. «Turpini, dēls!»

Kalā verda aizvien lielākas dusmas, bet par spīti tam, viņš mierīgi sacīja:

«Tātad deru ar savu Piču pret tavu veco Betiju, ka pirms šā gada beigām tevi samizošu!»

Tims smīnēja. Bēris Pičs, Enoka dāvana Kaļam, bija tuvākajā apkārtnē labākais zirgs.

«Tu taču neesi piedzēries?» viņš drošības dēļ jautāja.

«Nē! Tu zini, ka es nekad nedzeru.»

«Tad es pieņemu tavas derības. Jūs pārējie būsiet lie­cinieki!»

Darījums tika apzīmogots ar roku spiešanu. Tad Kals aizvēra motora vāku un iedarbināja motoru, kas viņam par pārsteigumu, nevainojami darbojās. Tomēr, aizbraucot līdz pastam, viņam tā vien likās, ka ar auto kaut kas nav kārtībā. Motors strādāja aizdomīgi ātri un bez trokšņa.

Pie pasta durvīm pļāpāja un smēķēja daži Rijsonas iedzīvotāji. Viņi gribēja nolūkoties dienas svarīgākajā no­tikumā — pasta ratu piebraukšanā. Tuks Merrijs ar savu saini sēdēja uz paša augšējā pakāpiena.

Tieši tad, kad Kals gribēja izkāpt, viņš pamanīja, ka pa ceļu no austrumiem tuvojas trīs jātnieki. Tajos viņš pa­zina Blūmu, Saundera priekšstrādnieku un divus tā kovbo­jus. Viens no tiem bija Bids Hetfīlds, visu deju sarīkojumu veiklākais dejotājs un sieviešu siržu lauzējs. To Kals uz­skatīja par īstu nelaimi. Tas tūlīt vilks viņu uz zoba, tikko redzēs, kā vecas kārbas sargātāju bruņinieku.

Trīs nokāpa, un kamēr trešais palika pie zirgiem, Blūms un Hetfīlds devās pastā. Blūms, zems un platiem pleciem, bija veselīgs un spēka pilns, tuvu četrdesmit ga­diem. Hetfīlds, ievērojami jaunāks un uzkrītoši daiļš, se­višķi izcēlās ar savu gleznaino tērpu. Tas sastāvēja no varena bebrādas sombrēro, zila flaneļa krekla, sarkana kaklauta un garām, ar sudrabu izšūtām biksēm, kuru vī­les bija greznotas garām bārkstīm.

Ejot garām Kaļam, Blūms īsi pamāja, kamēr Hetfīlds izklaidīgi lūkojās pāri. Tuka Merrija izskats izsauca viņā jautrību, sevišķi skaļi un nekautrīgi smējās Hetfīlds.

«Tiešām, tas būs izsprucis no kāda cirka!» Blūms iemi­nējās. Tad viņi iegāja pastā.

Kals steidzās pie Tuka, kas bija dzirdējis zobgalīgo piezīmi, bet nemaz nepievērsa tai uzmanību un pačukstēja tam:

«Tas bija Blūms, par kuru tev stāstīju. Bet tas otrs, tas jaunais, ir man gandrīz vēl pretīgāks.»

«Jauki, saprotu,» Merrijs smaidīdams atbildēja.

«Tur, tie četri pāri, ir mūsu ļaudis. Priekšpēdējais ir mans brālēns Vess, citādi patīkams zēns, bet šodien tam noteikti padomā kāda nekrietna lieta pret mani.»

«Tas nekas — es jau esmu te!» Tuks mierīgi teica.

Kals devās atpakaļ pie Forda, jo nu šurp brāzās pasta rati, saceldami aiz sevis putekļu virpuļus un lielu troksni. Rati apstājās, Vadītājs izlēca no sēdekja, pakalpīgi atrāva durvis un sauca:

«Tā — te nu mēs būtu!»

Vispirms viņš no ratiem izcēla veselu kaudzi rokas ba­gāžu, ādas somas un cepuru kārbas. Tik smalkas lietas šeit dabūja redzēt visai reti. Tad viņš galanti palīdzēja izkāpt kādai dāmai, kuru turklāt ar savu augumu pilnīgi aizsedza Kala acīm. Tikai tad, kad viņa viegli uzsteidzās pa kāpnēm, viņš pāri ziņkārīgo galvām vēl paguva pama­nīt plīvojam blondas matu cirtas.

Kals apjucis nolūkojās tai pakaļ, bet kad viņa bija no­zudusi pastā, tas atcerējās savu pienākumu un steidzās pie pasta ratiem, bet vadītājs pašlaik jau grasījās aizcirst ratu durvis. Kals palūkojās iekšā — tur vairs nebija ne­viena atbraucēja.

Viņu pārņēma neizsakāma atvieglojuma sajūta. Acīm­redzot mis Stokvelas māsa bija vai nu nokavējusi pārsē- šanos vai arī nemaz nebrauca. Tātad misters Arizona, Matjūzs, Amess un pārējie bija velti pūlējušies, nākdami šurp. Nu viņi var smieties paši par sevi! Tiem tagad izska­tījās pavisam muļķīgi ģīmji.

Kamēr viņš uzjautrināts tos vēroja, no pasta iznāca jaunā dāma un meklējot lūkojās apkārt. Visi vīrieši izslē­jās, sagrieza ūsu galus un nostājās taisni.

Viņa tiešām bija daiļa ar savām tumšzilajām, starojo­šajām acīm un, visādā ziņā, mazliet par daudz sarkana­jām lūpām. Viņas gaišā kleita sniedzās tikko delnas pla­tumā lejpus ceļgaliem. Tā kā viņa valkāja īsas zeķes, tās labi veidotās kājas ievērojamu daļu bija kailas.

«Ak, vadītāj, vai jūs nepazīstat to kungu, kuram mani jāaizved?» viņa jautāja saldā balstiņā, kas klātesošo vī­riešu sirdīm lika iepukstēties straujāk.

«Acumirkli, tūlīt būšu atpakaļ,» tas atbildēja un stiepa uz pastu divus smagus vēstuļu saiņus.

Tomēr pirms viņš atgriezās, viņai piegāja Bids Hetfīlds, turot cepuri rokā un sacīja:

«Mis, man liekas, jūs esat tā dāma, kuru es gaidīju,»

«Mans vārds ir Džordžija Stokvela,» viņa teica, vēro­dama to no galvas līdz kājām.

Kals Termens iepleta muti un acis. Tātad šī bija māsa, un skolotāja šādā veidā bija atriebusies par tiem jokiem, kurus tai nācās līdz šim ciest no jaunajiem Termeniem. Na — viņa kaut ko piedzīvos!

Laikam Džordžija bija gaidījusi, ka arī Hetfīlds no­sauks savu vārdu, bet kad tas to nedarīja, viņa paraustīja plecus un neko vairs nejautāja, ļaujot, lai viņš paņem tās ceļasomas. Taču Kals, izsprucis drūzmai cauri, gāja tam pretim.

«Kas jums, Hetfīld, nāk prātā?» viņš tam uzsauca. «Es esmu šeit, lai pavadītu mis Stokvelu!»

«Mīļais Kal Termen,» Hetfīlds izklaidīgi atteica, «tā kā nevienam no jums nebija vajadzīgo manieru, bet tikai vējš galvās un vaļējas mutes, tad man bija jāpakalpo jau­najai dāmai. Un tagad es viņu aizvedīšu uz mājām!»

«Bet viņas māsa to uzdeva man!» Kals uzbudināts teica.

«Mēs te nestrīdēsimies, lai mis pati izšķir,» Bids at­teica un tad, ar elegantu kustību pievērsās Džordžijai. «Kuram no mums nogādāt jūs mājās — viņam vai man?»

Džordžija pavirši pētot pārlaida skatienu Kaļam. Salī­dzinot sevi ar krāsainā tērpā ieģērbušos Hetfīldu, tas ju­tās pavisam noplucis un vienkāršs.

«Ja varētu izvēlēties, es noteikti paliktu pie jums,» viņa vilcinoties teica, «bet mana māsa taču to ir atsūtījusi…»

«O, lūdzu, es atkāpjos,» Kals viņu pārtrauca. «Bet tad ieteicu labāk braukt ar manu brālēnu Vesu; lūk, to tur! Ja jūs vedīs Bids Hetfīlds, tad maz ticams, ka «Zaļajā ielejā» tiksiet apsveikta. To es saku vienīgi jūsu māsas dēļ … Kas ir? …»

Kāds vīrietis bija viņu paņēmis aiz rokas.

«Jūs sauc pie tālruņa, Kal Termen!»

«Sakiet, ka man tagad nav laika. Kas grib ar mani runāt?»

«Skolotāja, mis Stokvela!»

Kals lēca augšā pa kāpnēm un iesteidzās tālruņa ka­bīnē.

«Vai mana māsa atbraukusi?» «Jā.»

«Vai viņa ir apmierināta, ka esmu jums devusi uzde­vumu to atvest?»

«Nē, pavisam nav!»

«Jūs taču nedusmojaties uz mani par joku, kuru es at­ļāvos ar ģīmetni?»

«Tomēr, jo tagad tam ir ļaunas sekas.»

«Kādas tad?»

«Esmu kļuvis smieklīgs. Protams, ka es nepazinu jūsu māsu un kāds cits aizsteidzās man priekšā .. .»

«Kurš tad?» mis Stokvela bailīgi jautāja. «Dieva dēļ, tas taču nav Bids Hetfīlds? …»

«Pats par sevi saprotams, ka tieši Bids Hetfīlds!»

«Tas nedrīkst notikt nekādā gadījumā! Džordžijai no­teikti jābrauc uz mājām ar jums! Lūdzu, pasauciet viņu tūlīt pie aparāta!»

Kad Kals atgrūda ar troksni kabīnes durvis, viņš gan­drīz saskrējās ar to, kuru gribēja meklēt.

«Jūsu māsas jaunkundze vēlas ar jums runāt,» viņš īsi pateica.

«Jūs taču mani pagaidīsiet, mister Termen, vai ne?» viņa lūdza.

Viņš pamāja ar galvu un diezgan garās sarunas laikā jutās, ka stāv it kā uz oglēm. Cauri kabīnes sienām viņš nevarēja sadzirdēt nevienu vārdu, bet ka no skolotājas puses nācis rājiens, bija redzams, kad Džordžija iznāca no kabīnes. Ne tikai viņas vaigi bija piesarkuši, bet likās, ka tā būtu pavisam pārvērtusies un kļuvusi citāda.

«Jums daudzkārt jāatvaino mani,» viņa sacīja. «Māsa man visu paskaidroja. Redzot, ka esmu tik bezpalīdzīgi pamesta, es mazliet saskaitos un gribēju jums mazliet at­maksāt — es taču nezināju, kas par lietu. Bet tagad jūs vairs nedrīkstat uz mani dusmoties, vai ne?»

Viņa lūdzoši sniedza tam pretī mazo roku, kuru viņš piesardzīgi satvēra. Kals nodrebēja zem tās tumši zilo acu skatiena. Sirds likās pukstam kaklā un ne vārds ne­nāca pār viņa lūpām. Mēmi viņš piedāvāja viņai savu el­koni. Šis bija viņa līdzšinējās dzīves lielākais notikums, kad tas veda to lejā pa kāpnēm uz auto.

«Vai es drīkstu braukt priekšējā sēdeklī, līdzās jums?» viņa jautāja, koķeti noliekusi galvu.

«Bet, protams,» viņš starodams atbildēja. Kaut kas pa­tīkamāks nemaz nevarēja būt.

Kā likās, Tuks Merrijs bija paredzējis tieši tādu noti­kuma nobeigumu, jo viņš pašlaik beidza kraut automobilī Džordžijas mantas. Uzmetis saini plecā, viņš pienāca klāt un jautāja:

«Nu, kā būs, draugs? Vai paliek kā norunāts? Tu ņemsi mani sev līdzi?»

«Protams, vecais zēn,» Kals atbildēja. «Kāp tik iekšā!»

Iepazīstinājis Merriju ar tikko iegūto draudzeni, Kals iedarbināja motoru. Tas sāka darboties ar dīvaini dobju troksni, bet strādāja. Taču, kad tas ieslēdza ātrumu, auto nekustējās ne no vietas.

«Varbūt jūs neesat nospiedis sajūgu,» Džordžija teica, lai parādītu, ka arī viņa kaut ko saprot no auto.

«Ak, tomēr… tātad mans brālēns, misters Vess un viņa biedri droši vien atļāvušies izdarīt kādu joku. Viņi zina, ka esmu slikts mehāniķis,» Kals nopūtās.

Izmisis viņš darbojās ap ātruma kārbu un slepus šķie­lēja uz kovbojiem. Tie, savilkuši līdzcietīgas sejas, nāca tuvāk.

«Nu, mans dēls, vai tev kāds aizgriezis gāzi?» Tims Matjūzs painteresējās. «Vai man būs tev jāpagādā dažu četrkājainu zirgu spēks?»

«Vai tu mūs neiepazīstināsi ar savu dāmu, mazais?» Vess Termens dzīvi jautāja.

Kals norausa sviedrus un diezgan neveikli izpildīja šo prasību. Džordžija veltīja katram, ar ko tika iepazīstināta, kādu slavinošu vārdu. Tas viss viņai sagādāja acīmredzot lielu jautrību.

«Droši vien būs labāk, mis Stokvela, ja brauksiet kopā ar mums,» beidzot Vess ieminējās. «Izskatās, ka Kals ne­tiks galā ar šo veco grabažu. Mūsu jaunais auto atrodas tur pāri, garāžā.»

«Tiešām, cits nekas neatliks,» Kals nopūtās. Viņš ar­vien vēl nespēja saņemties un izkāpt, lai pārbaudītu mo­toru.

Pārējiem to nevajadzēja divreiz teikt. Viņi visi četri metās prom, pāri uz garāžu, lai nodrošinātu sev vietu pie stūres.

Tagad piecēlās Tuks Merrijs, kas līdz šim visu notie­košo bija vērojis ar smaidu un teica:

«Ja atļauj, es paskatīšos, kas tev ar to auto ir noticis?»

Kals cerību pārņemts, pamāja. Tuks nokāpa un atvēra motora vāku.

«Tūlīt viss būs kārtībā,» varens bass sauca. «Kaulu Kārlis jau sasmērēs!»

Daudzie skatītāji smējās, bet Merrijs nepiegrieza ne mazāko vērību vispārējai jautrībai. Viņš paņēma skrūvat- slēgu no auto darbarīku somas un sāka izlabot vainu.

«Visai veikli šie kungi nav spējuši to izdarīt,» viņš teica, palūkojies augšup, «mēs tūlīt varēsim drāzties pro­jām mans draugs!»

«Zēl,» kāds klātesošais bilda. «Tik drīz atkal vis ne­dabūs aplūkot tādu kailu kājiņu pārīti!»

Džordžija paraustīja plecus un pavilka lejup kleitu, kas bija mazliet atsegusi ceļgalus.

«Tā vispār liekas gluži savāda skuķe, kuru tie Ter­meni ataicinājuši,» Blūms sauca, stāvēdams uz pasta nama augšējā pakāpiena.

Kals pielēca kājās, tomēr Džordžija lūdzot satvēra viņa roku.

«Dieva dēļ, netaisiet nekādu skandālu,» viņa čukstēja. «Manas māsas dēļ…»

«Bet viņš taču jūs apvainoja!» Kals atteica un gribēja atbrīvoties. Tomēr pa to laiku Tuks Merrijs bija ņēmis lietu savās rokās un tagad jau stāvēja pretī Blūmam.

«Vai tāds šeit ir parastais runas veids, kādā var izteik­ties par sievietēm?» viņš mierīgi jautāja. «Es to vēlētos zināt, jo neesmu vietējais.»

«Parastais, ja runā par skuķiem, kas rāda kailus stil­bus un krāso lūpas,» atbildēja Blūms.

«Dāma nāk no austrumiem, kur ir tāda mode. Tur vi­sas valkā īsas kleitas un īsas zeķes,» Merrijs ļoti lietišķi sacīja. «Un tik nevainīgs paradums, kā lūpu krāsošana, vēl nepārvērš dāmu nelietīgā skuķē!»

«Bet šeit pie mums rietumos tā notiek,» Blūms atteica. «Pie mums vēl, paldies Dievam, valda tikumi un likumi!»

«To es zinu, bet pie visiem jūsu rietumnieku tikumu likumiem: katrs, kas atklāti runā par kādu sievieti, kā jūs to darījāt, noteikti nav īsts rietumnieks!»

«Kas jums nāk prātā?» Blūms iesaucās. «Un vispār, kas te prasīja jūsu domas, jūs, smieklīgais kaulu maiss?»

«Tās es šādos gadījumos izsaku neaicināts,» Merrijs atteica. «Un lai arī visi pārējie zinātu, ko es par jums do­māju, tad atkārtoju: jūs neesat īsts rietumnieks, bet gan parasts blēdis! Jūs, muļķīgais tauku bluķis!»

Blūms jutās kā zibens skarts. Kaut kas tāds viņam vēl nekad nebija atgadījies. Tā seja kļuva tumši sarkana, sažņaugtās dūres cēlās sitienam. Tomēr ātri, tik ātri, ka Kals nespēja tai izsekot, Tuka Merrija labā roka šāvās uz priekšu, nemaz ne spēcīgi, bet pavisam asi. Blūma galva atkrita atpakaļ un no viņa deguna plūda asinis. Viņš vēl nesaprata, kas notiek, kad sekoja kaulainā kreisā. Tā dobji nodunēja pret Blūmu tā, ka viņš izmisis sāka cīnī­ties pēc elpas, tad pastreipuļoja un nogāzās zemē.

«Kur palika tas ķēms, kas pirmīt stāvēja viņam bla­kus un tik riebīgi ņirdza?» Tuks jautāja, meklēdams to ar skatienu. «Arī tam man ir krājumā pāris, līdzīga labuma galvas riekstu!»

Klātesošie smējās, tomēr Bids Hetfīlds bija pazudis. Acīmredzot viņam bija vēl kaut kas ļoti steidzams jāno­kārto pastā.

Tuks Merrijs atgriezās pie auto. Un tieši tad, kad iera­dās Vess Termens ar lielo auto, motors sāka darboties.

«Kas tad te manā prombūtnē noticis?» Vess ievāca zi­ņas, piegājis pie vīriem, kuri pūlējās ap nesamaņā gu­lošo Blūmu.

Sākumā viņš neparko negribēja ticēt, ka garais, iz­kaltušais vīrs, kuru brālēns kaut kur izokšķerējis, varēja ar diviem sitieniem noguldīt bīstamo Blūmu. Bet tad viņš devās pie Merrija un sajūsmināts teica:

«To jūs esat smalki izdarījis! Pateicos jums četru «T» vārdā! Sitiet saujā, draugs!»

«O, lūdzu, ar prieku!» Tuks atteica un spieda Vesa roku. Tomēr tas no sāpēm iekliedzās. Tad Tuks ierāpās auto pakaļēja sēdekli. Kals iedarbinaja Fordu un aiz­brauca.

«To kasti tu tomēr noteikti sadauzīsi drupatās,» Vess, mazliet vīlies nosauca tam pakaļ. «Bet mēs jau brauksim aiz jums un varēsim savākt jūsu kauliņus …»

Ceturta nodaļa

Kals jutās kā sapnī.

Motors darbojās lieliski. Ja vien tas atkal nesāks ni­ķoties, tad tie muļķīgie puiši, kas tagad viņu apskauda, nekad to nepanāks ar savu smago preču auto.

Zēl, ka līdz «Zaļajai ielejai» tikai astoņpadsmit jūdžu.

Sākumā Džordžija sēdēja pavisam klusa viņam līdzās un domīgi lūkojās uz priekšu. Viņš slepus pablenza — par ko gan tā domāja?

Pēkšņi viņa sakustējās. Kals sarāvās, bet viņa griezās pie Tuka.

«Es vēl neesmu jums pateikusies par to bruņniecis- kumu, ar kādu jūs aizstāvējāt mani un austrumu sievietes, mister Merrij,» viņa teica.

«Ak, mis, tas taču nav pat pieminēšanas vērsts,» Tuks galanti atteica. «To darot atcerējos arī savu mazo māsu — viņa ir tieši tāda kā jūs, tikai ne tik daiļa.»

«Liekas, ka jūs protat tikpat labi glaimot kā boksēties! Vai arī jums tā nešķiet, mister Kal?»

«Dieva dēļ, neuzrunājiet taču mani par misteru!» viņš atteica un nosarka.

Viņš bija greizsirdīgs, ka ceļā tās pirmie vārdi netika veltīti viņam. Nu viņš lauzīja galvu par piemērotu saru­nas tematu. Droši vien arī greizsirdībai — sajūtai, kuru tas līdz šim nebija pazinis — bija sava daļa vainas, ka tam neienāca prātā nekas labāks, kā jautājums:

«Liekas, Hetfīlds jums ļoti patika?»

«Tā tiešām bija,» viņa neapjūkot atbildēja. «Viņš man atgādina kādu skaistu filmaktieri, kurā es reiz neprātīgi biju iemīlējusies.»

Kals juta neizmērojamu kaunu. Viņš varētu sevi izpļau­kāt savas neveiklības dēļ… vai labāk Bidu Hetfīldu, pre­tīgo

«šaja sakarība damam austrumos un rietumos ir vie­nāda gaume,» viņš rūgti sacīja, «jo arī mūsu jaunās mei­tenes ap viņu vien lido.»

«Tātad viņš ir savā veidā vīrieša — vampīra tips,» viņa pasmaidot ieminējās.

Uz to viņš neatbildēja. Seit, Tonto apvidū vēl nezināja, ka ar jēdzienu «vampīrs» mēdz apzīmēt vīriešus, kas pazu­dina sievietes. Un viņš taču nebija tāds plānprātiņš, lai atzītu savu nezināšanu. Saīdzis viņš uzmina gāzes pedāli tā, ka vecuma nespēka māktais Fords sasniedza fantas­tisku ātrumu.

«Tā ir pareizi, puisīt,» Džordžija starojot sauca. «Āt­rāk, ātrāk — pie šāda tempa jau varam sākt just, ka dzī­vojam!»

Tagad ātrums kļuva tik baigs, ka Merrijs jutās aici­nāts uzsist Kaļam uz pleca un teikt:

«Droši vien tu vēlies savam brālēnam sagādāt to prieku, lai viņš varētu salasīt mūsu salauztos kaulus?»

Vairāk neko nevajadzēja Kaļam teikt, lai tas atkal uz­sāktu prātīgu braukšanu.

«Zēl — tieši tagad kļuva jauki,» Džordžija teica, savil­kusi tumšsarkanās lūpas.

«Vai jums nemaz šāda steiga neiedveš bailes?» viņš pārsteigts jautāja.

«Un to jūs saucat par steigu? Un kāpēc man būtu jā­baidās?»

«Ka kaut kas neatgadās!»

«Smieklīgi! Ja būs lemts lauzt kaklu, tad to nolauzīs tāpat!»

Kals mēmi lūkojās viņā. Sī jaunā meiteņu šķira tam bija kaut kas pilnīgi jauns. Viņš jutās galīgi apjucis.

Pašlaik tie sasniedza augstieni, no kura atklājās plašs līdzenums un vēl tālāk kalni, aiz kuriem saule starodama devās pie miera. Džordžija lūkojās apkārt.

«Bet šis taču ir gluži jauks apvidus,» viņa pēkšņi teica.

«Jauks, tas nav pareizi teikts, mis Džordžija,» Kals atteica. «Tas ir vienkārši lielisks …»

«Ak nieki!» viņa to strupi pārtrauca.

Kals bija sašutis. Viņa sašutums tik skaidri bija re­dzams tā sejā, ka Džordžija uzskatīja par vajadzīgu tam pateikt mazus, laipnus melus.

«Protams,» viņa teica, «ar «nieki» es nedomāju apzī­mēt to sajūsmu, ar kādu jūs runājāt par dabas ainavas skaistumu un kurā es ar jums dalos. To sacīju tikai tādēļ, ka jūs dēvējat mani par «mis». Jūs drīkstat mani mierīgi uzrunāt tikai Džordžija. Man ir tikko septiņpadsmit, tā­tad es vēl neesmu pēc godinājumiem izsalkusi vecmeita.»

«Ja jūs atļaujat — labprāt,» Kals apjucis murmināja. Tomēr viņš jutās laimīgs, ka viņa atklāti un godīgi at­zīst tā dzimtenes skaistumu.

Vēl vairākkārt viņu dziļi aizskāra tās neparastais iz­teikšanās veids. Viņš taču nezināja, ka Džordžijas dīvainā valoda nav tās garīgais īpašums, bet gan tikai tukšas frā­zes. Tieši tāpat viņa bija runājusi dienu no dienas Ņujor­kas deju lokālos.

Pēc saules rieta kļuva jūtami aukstāks.

«Diemžēl neiedomājos paņemt līdzi ko siltu jūsu va­jadzībām,» Kals teica. «Bet vai jūsu mantās nav kāds mē­telis?»

«Protams, bet tagad man taču nav iespējams to atrast, tad jau labāk salt!»

«Jūsu tērps, vispār nav piemērots.»

«Kā tā? Jums nepatīk?»

«Ja man jābūt atklātam: nē!»

«Bet tas ir ļoti moderns,» viņa atbildēja mazliet aiz­kaitināta. «Visi zēni teica, ka nekāds cits tērps nepadarot tik apaļu.»

«Kas tie par zēniem?» viņš pārsteigts jautāja.

«Mani draugi, protams! Kas tad jums ir iebilstams pret manu apģērbu?»

«Es gan neko nesaprotu no modes un kupliem tērpiem,» Kals lēnām sacīja, «bet, ka jūsu kleita nav piemērota mūsu kalniem, to jūs tagad izjutīsiet pati. Pašlaik mēs jau esam sešus tūkstošus pēdu virs jūras līmeņa un brauksim vēl augstāk. Saki, Tuk, vai tavā sainī nav kāda sega, kuru tu varētu aizdot necienīgiem cienīgajiem?»

«Es jau izkravāju savas panckas,» Merrijs atbildēja. Viņš visu laiku smīnēdams bija klausījies sarunā.

Kals apturēja auto, lai paņemtu no Tuka segu. Taču laikam liecoties atpakaļ, viņš nejauši bija pagriezis stūri pa labi, vai arī nebija pietiekami stingri pievilcis bremzi. Tieši tad, kad viņš gribēja aplikt Džordžijas pleciem segu, auto sāka ripot un pirms Kals paspēja to nobremzēt, diez­gan lielā ātrumā tā iebrauca klints sienā.

«Te mums ir salāti!» Tuks Merrijs teica un izkāpa no auto.

Džordžija ne visai maigi bija triekta pret Kala plecu un kādu brīdi ļāva galvai uz tā atdusēties.

«Dieva dēļ, vai jūs esat ievainota?» viņš baiļpilnā balsī jautāja.

«Nedomāju,» viņa atbildēja, koķeti pasmaidījusi. «Ti­kai pakausis vareni rūc un liekas, ka skausts drusku sa­liekts.»

«Tad jums klājas tāpat kā šim vecajam Fordam,« Tuks Merrijs teica. Viņš tagad pūlējās pacelt saspiesto un iedau­zīto motora vāku. «Šoreiz, dēls, lieta ir bez cerībām.»

«Ko tagad iesāksim?» Kals pavisam satriekts jautāja.

šai pašā mirklī taurēdams tuvojās smagais auto. Tas elsodams rāpās augšup kalnā un pie tā stūres sēdēja Kala brālēns Vess.

«Tagad mēs atriebsimies izjokojot jūsu mīļos draugus un radus,» Džordžija teica. «Viņi krietni jāsabiedē. Mēs izliksimies, ka esam cietuši tādēļ, ka tie sabojājuši motoru. Smagi cietušās lomu, protams, uzņemos es!»

Kals gan kļuva domīgs, bet kad tās priekšlikums tik ļoti sajūsmināja Tuku, tad nevēlējās būt spēles traucētājs.

Pārējie jau bija viņus ieraudzījuši. Vess apturēja auto un skaļi smejoties sauca:

«Nu, Kal, vai tavai siļķu kārbai tomēr beidzot aptrū- kusi elpa?»

«Tas ir īsts brīnumdarbs, ka tu esi viņu dabūjis līdz šai vietai,» Tims Matjūzs zobgalīgi piebilda.

«Drīz vien jums pāries vēlēšanās zoboties,» Kals sauca atpakaļ. «Mēs cietām nelaimi tādēļ, ka jūs kaut ko izda­rījāt ar motoru. Mis Stokvela ir smagi ievainota. Ja ar viņu kas notiks, jūs būsiet vainīgi!»

«Nopietni?» Vess satrūcies jautāja.

«Palūkojies taču pats.»

«Protams, ka viņš tikai muļķojas,» Arizona ieminējās.

«Klusē!» Vess tam uzsauca. «Es pazīstu savu brālēnu! Es jau jūs brīdināju, ka nevajag blēņoties. Bet tagad, kad nelaime notikusi, esiet vismaz noderīgi — sabīdiet kastes un miltu maisus kopā, lai varam ievainoto ērti noguldīt!»

Tad viņš izkāpa no šofera kabīnes un piegāja pie Forda. Jaunā meitene ievīstīta segā bija atslīgusi stūrī ar aizvēr­tām acīm. Vess gribēja to uzcelt, bet Kals aizsteidzās vi­ņam priekšā.

«Atļauj, to es varu izdarīt viens pats,» viņš teica, pa­celdams Džordžiju uz rokām.

Cik viņa bija viegla, — šādi viņš to varētu nēsāt stun­dām!

«Man liekas, ka tev jāatbalsta viņas galva. Cik zinu, ievainotiem tā nedrīkst nokarāties.» To sacīdams, Vess gāja Kaļam blakus.

Kals nelika to otrreiz teikt, bet piespieda viņas blondo galviņu cieši savām krūtīm. Bija labi, ka tumstošajā krēslā Vess nevarēja pamanīt tās šķelmīgo smaidu.

Kad Džordžiju uzmanīgi noguldīja uz auto grīdas, tā ievaidoties, šķietami atguva samaņu.

«Vai nav labāk, ja tūlīt braucam atpakaļ uz Rijsonu pie ārsta?» Vess jautāja.

Kals likās pārdomājam, bet Džordžija protestēja. Viņa meistarīgi tēloja ievainoto.

«Vediet mani… pie māsas …» viņa elsoja, «tās rokās gribu nomirt… ārsts taču man vairs nevar palīdzēt… varbūt priesteris .. . Oh! …»

Pārējie kovboji jau bija atnesuši šurp mantas. Tuks Merrijs ar savu saini uzrāpās uz «klāja», kā viņš izteicās. Tad tie brauca tālāk.

Lai gan Tims Matjūzs un Pens Handle Amess pavi­sam mazrunīgi sēdēja blakus Vēsam, iespieduši to pavi­sam šofera sēdekļa kaktā, viņš brauca nepārspējami. Viņš prata izvairīties no katra ceļa nelīdzenuma, tā ka Džor­džija jutās pavisam omulīgi. Katrā ziņā viņa šad un tad arī ievaidējās, lai nospēlētu savu lomu līdz galam.

Kalu bija pārņēmis pavisam dīvains noskaņojums. Viņu satrauca šīs meitenes tuvums, kuras galva joprojām atdu­sējās pie tā krūtīm. Bet sevišķi viņam nācās ciest no čet­riem «ļaundariem», kas ik pēc brīža jautāja, kā klājas viņu «upurim». Galu galā viņi bija pietiekami bargi sodīti par savu muļķīgo joku un Kals gribēja šo spēli izbeigt. Taču viņš baidījās, ka tādā veidā izpelnīsies Džordžijas nicinā­šanu, jo tā ļoti līksmoja par viņu rūpēm un čukstēja Ka­ļam visādus niekus. Par laimi tos neviens cits nedzirdēja, jo apslāpēja motora dūkoņa.

Beidzot bija sasniegta fermas māja, kuras logos spīdēja gaisma. Vess izlēca no mašīnas un nolaida izkāpšanas platformu.

«Kal,» viņš lūdzoši teica, «izdari man pakalpojumu un sagatavo mis Mēriju. Es nekad nespētu iztāstīt, ko esam izdarījuši ar viņas mazo māsiņu.»

Šis uzdevums Kaļam bija pa prātam. Viņš bija cieši apņēmies šo lietu novest tik tālu, kā to gribēja Džordžija, kura uzmundrinoši visu laiku knieba tam rokā. Viņš ātri iesteidzās mājā.

Dzīvojamā istabā bija iedegtas divas spuldzes. Pie lielā kamīna, kurā dega varenas malkas pagales, sēdēja mājas saimnieks Henrijs Termens. Viņš ar savu lielo augumu, sirmajiem matiem, grumbaino un dziļi labsirdīgo seju bija īsts rietumnieka pirmattēls. Kad ienāca dēls, tas smaidot paskatījās pāri laikraksta malai.

«Na, te jau tu esi, Kal,» viņš laipni teica.

«Ir arī pēdējais laiks,» māte sauca no blakus esošās virtuves, «ēdiens jau gandrīz sadedzis.»

Kals sasveicinājās ar vecākiem un īsi ziņoja, kam nu jānotiek. Tad viņš ātri ieskrēja mis Stokvelas istabā un izstāstīja arī tai visu. Skolotāja bija sajūsmināta par Džordžijas ideju, tos četrus, kas tik nekautri bija izrīkoju­šies ar Kalu, atklāti nostādīt visu priekšā. Neparko viņa negribēja tiem aiztaupīt šo sodu. Lai tik Kals sūtot viņus iekšā, tā sacīja, tad jau viņa nolasīšot tiem pienācīgu lek­ciju.

«Nekas nepalīdz,» Kals teica, atgriezies pie satriekta brālēna. «Tev šī putra jāizstrebj pašam. Mis Mērija grib ar tevi runāt. Būs labāk, ja ņemsi sev līdzi arī savus bēdu brāļus, tad viss uzreiz būs aiz muguras.»

Vess norūca kaut ko nesaprotamu, bet tad saņēmās.

«Nu tad ejam, zēni!» viņš teica. «Galu galā mēs neko labāku neesam pelnījuši.»

Viņi aizgāja ļoti nospiesti. Kad pēc māsas satrauktās balss varēja spriest, ka piedraudētais bāriens tik izdarīts ļoti pamatīgi, Džordžija kratījās smieklu uzplūdos.

«Bet nu tiešām pietiek,» Kals ieminējās. «Tagad iesim iekšā.»

«Tieši otrādi, tagad tikai sāksies īstais joks, tagad būs visa kalngals,» viņa ietiepīgi atteica. «Ņemiet mani uz ro­kām, pārklājiet ar segu un nesiet iekšā. Kad mūsu svinīgā ieiešana būs atstājusi savu iespaidu, tad nolaidiet mani uz kājām. Pārējo varat atstāt manā rīcībā.»

Kals darīja kā likts un Tuks Merrijs mierīgi sēdēja uz sava saiņa, plaši atvēris auto durvis.

Ar vienu skatienu Kals pārredzēja sapulci — te bija visi. Enoks un Boids un māsas, kuras svinīgās dienas dēļ, līdzīgi mātei, bija apsējušas žilbinoši baltus priekšautus. Mis Stokvela stāvēja telpas vidū ar kabatlakatiņu pie acīm, četri grēcinieki, ar noliektām galvām, stāvēja gar sienu.

Arī tad, kad Kals jau bija nolicis savu nastu uz grīdas un noņēmis segu, joprojām vēl valdīja dziļš klusums. Bet kad Džordžija gavilējot metās māsas rokās, atskanēja tādi smiekli, kādus vecā māja reti kad bija dzirdējusi. Tikai četri grēkāži nespēja attapties no pārsteiguma.

«Tātad viņa nemaz nav ievainota?» beidzot, kad bija pierimusi pirmie atkalredzēšanās prieki, Vess jautāja.

«Ak, ne nieku!» Džordžija atteica, papurinot savas matu cirtas. «Mēs tikai mazliet atriebāmies, jo atriebība ir salda. Vai ne, Kal?»

Uz to Kals nezināja atbildi. Viņš tikai zināja, ka ir līdz ausīm iemīlējies mežonīgajā, blondajā kalnu garā.

Piektā nodaļa

Līdz šim Mērija Stokvela ar prieku bija gaidījusi svēt­dienu. Pēc nedēļu ilga sasprindzināta darba, tā nesa at­slābumu un atpūtu. Tagad svētdiena viņai likās kaut kas briesmīgs, bet tā visa iemesls bija Džordžija, kas nu jau gandrīz mēnesi dzīvoja pie māsas.

Gandrīz nekad tā vairs netika pie savām domām, šī nabaga, smagi pārbaudītā skolotāja. Un tā kā pašlaik Džordžija miegā atguva to. ko naktī izšķiedusi, Mērija gribēja šīs svētdienas mieru izlietot sev. Viņa vēlējās reiz nopietni tikt skaidrībā par savām jūtām pret jaunāko māsu un stāvokli, kuru pēdējās ierašanās tai bija radī­jusi.

Protams, ka viņa sirsnīgi mīlēja Džordžiju. Citādi jau tā nebūtu uzņēmusies milzīgo atbildību, ko vecāki tai uz­krāva. Mazā jau arī bija aizraujošs, mīlestības cienīgs radījums. Arī neskatoties uz to visu, ko varēja pret viņu iebilst — un tāda, diemžēl bija visai daudz.

Ar savu ģērbšanās veidu, izturēšanos, jā, pat runā­šanu, viņa te, rietumos, iedarbojās kā kāda būtne no citas planētas. Jaunos vīriešus viņa pievilka, kā medus pievelk bites. Bet jaunajām meitenēm viņa noderēja kā modernas, brīvas sievietes veidols, kuras tērpi, uzvešanās, izteiksmes veids, pat blondā zēngalviņa, tika atdarināti. Tonto apvi­dus sacēlās un mātes, kā arī citas vecākas sievietes sāka Džordžijā saskatīt ļaunu pavedēju un ar briesmām drau­došu iebrucēju. Bet tas bija ļoti slikti, jo viņas veselības stāvoklis lika domāt, ka tai būtu ieteicams palikt rietu­mos pēc iespējas ilgāk. Te viņa, par spīti mūžīgajai ap- kārtklejošanai, jāšanai un dejošanai, piemēram, pēdējo nakti viņa bija dejojusi gandrīz bez pārtraukuma, jutās ļoti spirgta un bija pat pieņēmusies svarā.

Pašos pamatos ņemot, viņa, protams, te neiederējās. Viņa bēga no ikviena darba, bet neparko negribēja at­teikties no smiņķa un lūpkrāsas, kaut gan šie līdzekļi rudens saules iespaida dēļ, jau sen bija lieki. Tāpat viņa liedzās nēsāt garākas kleitas un atmest nerātno, izlaidīgo runasveidu, kas aizskāra ne tikai mis Mērijas ausis. Bet visļaunākā bija viņas kāre izpatikt, — šī, varbūt, neap­zinīgā vai agrākās apkārtnes ieaudzinātā koķetērija. Tai bija tieksme ne tikai katru sugas zirgu, bet arī katru ēzeli aizjūgt sava daiļuma triumfa ratiem priekšā.

Tā bija ārkārtīgi bīstama rotaļa, ko tā veda ar šiem tiešām vīrišķīgajiem, jaunajiem ļaudīm, kas bija audzināti pavisam ar citādiem uzskatiem par sievietes vērtību. Tādēļ līdz šim viņā bija iemīlējies tikai viens, bet tieši labākais un iekšēji cēlākais no visiem — Kals Termens. Nedaudz nedēļu pēc Džordžijas ierašanās viņš kļuva daudz noteik­tāks. Nemaz nevarēja paredzēt, kas notiks, ja viņš kād­reiz uzzinās, ka Džordžija arī ar viņu, tāpat kā ar pārē­jiem, ir tikai koķetējusi.

Bet galu galā — viņa taču vēl bija tik jauna! Laiks un jaunie dzīves apstākļi varēja arī viņu pārveidot. Lai kā mis Stokvela pūlējās, viņa nespēja atrast māsas rak­sturā nevienu ļaunu vilcienu.

Tā visu pārdomājot, viņa manāmi nomierinājās un ķē­rās pie darba. Viņa rakstīja mātei garu, izsmeļošu vēstuli, kurā ziņoja visu.

Nolikusi spalvu, Mērija ļāva skatienam klīst caur logu, pāri augļu dārzam, kura koki bija pilni sārtiem āboliem. Tālāk pletās zaļas pļavas un dzelteni lauki, kas brieda pretim pļaujai. Tad pāri mežainiem pakalniem, purpura tālē pazuda asi šķautņainu kalnu varsotnes. Šai skarba­jai, vientuļajai un reti apdzīvotajai zemei piederēja visa viņas sirds. Šai zemei tā arī vienmēr piederēs, vienalga, vai viņas mīlas romāns, kuru tā klusībā sapņoja, kļūs īs­tenība vai nē. Ja tas paliks tikai sapnis, tad jau viņai bija savs darbs. Ja viņai jāaprok cerības iegūt pašai bērnus, tad šeit bija pietiekami daudz svešu, kuriem viņa varēja būt ne tikai skolotāja, bet arī biedrene un mātei līdzīga draudzene.

No domām to pēkšņi iztraucēja miegaina, gurdena balss.

«Mērij, mīļā, vai tu arī šodien, svētā svētdienā, uzcēlies atkal tūlīt pēc pusnakts?» skanēja no blakus istabas, kuru Džordžija bija īsti mājīgi izklājusi zvērādām un indiāņu segām.

«Labrīt, izgulētāja!» Mērija smiedamās atteica, «esmu jau veselu mūžību augšā, un pusdiena ir daudz tuvāka, nekā pusnakts!»

«Ja tu mani mīli, atnes glāzi svaiga ūdens. Man ir mil­zīgs karstums un mutē riebīga garša,» Džordžija sauca. «Tai sulā, ko viņi šeit dēvē par «kakla skalojamo», visa tā bija sasodīti daudz!»

Mērija ātri piepildīja lielu glāzi ar ūdeni un ienesa Džordžijai, kura žāvādamās piecēlās no spilveniem un kāri to izdzēra.

«Vai tu tiešām dzēri to briesmīgo degvīnu?» Mērija jautāja, apsēdusies uz gultas malas.

«To var gan apgalvot,» Džordžija smaidīdama atteica, «bet tas noteikti nav īstais manas mātes jaunākajai mei­tai!»

«Kur tu vēl biji aizgājusi pēc dejošanas vakar Rij- sonā?»

«Mēs gribējām mazliet ieturēt vakariņas un iegājām restorānā, kas vēl bija atvērts. Bidam Hetfīldam bija pu­dele un viņš deva mums, meitenēm, nogaršot. Citas tik paoda; es, kā tu zini, neciešu tādu kautrēšanos un ieņēmu kārtīgu malku. Tfu — velns! Vienreiz un vairs nekad!»

«Vai tu man to apsoli?»

«Nē-ē! Solījumus neciešu, lai gan šoreiz es tādu no­teikti turētu, jo to draņķi…»

«Bet, Džordžija, kas tas par izteicienu?» Mērija uz­traukta viņu pārtrauca.

«Ak, atvaino, mīļā. Es aizmirsu, ka šeit nedrīkst saukt lietas īstā vārdā.»

To sacīdama, viņa savilka tik šķelmīgu, vainas pilnu sejas izteiksmi, ka vecākajai māsai ļoti grūti izdevās pa­likt nopietnai.

«Arī ar apkārtējiem tev jābūt uzmanīgākai, bērns,» viņa teica norūpējusies. «Starp citu, brīnos par to, ka šis Hetfīlds tev uzdrošinājās tuvoties, ja uz sarīkojumu tu ieradies kopā ar Termeniem!»

«Tādēļ jau arī Boids spļāva žulti. Patiesībā, Mērij, es paša velna dēļ neielaistos ar šo uzpūtīgo Hetfīldu, ja ne­zinātu, ka tā varu kaitināt Tonto zostiņas.»

«Vai Kals arī tur bija?»

«Jā, bet viņš atnāca vēlāk. Kad viņš ienāca, es pašlaik centos zēniem un meitenēm iemācīt fokstrotu. Tev vaja­dzēja redzēt viņa seju! It kā tas gribētu mani apēst — vai tu to vari saprast?»

«Protams, ka varu,» Mērija nopietni atbildēja, «un lab­prāt tev paskaidrošu. Tā kā tā reiz gribēju ar tevi runāt — ne tikai par Kalu, bet vispār …»

«Ak vai, tagad tu gribi mani mācīt!» Džordžija viņu pārtrauca, «un no tā man, atklāti sakot, jau līdz degunam! Tava māte to darījusi ļoti bagātīgā mērā — kādas ir sek­mes, to tu pati redzi! Mērij, mana sirds, līdz šim tu iztu­rējies pret mani vienkārši pasakaini. Bet ja nu tu arī sāksi sprediķot morāli, tad es vienkārši pazūdu. To es neciešu — sevišķi, ja tukšs vēders!»

«Protams, ka negribu aizskart ne tavas jūtas, ne māgu,» skolotāja atbildēja. «Es tikai domāju, ka būtu labi, ja mēs mēģinātu saprasties, kad tā kopā gribam dzīvot.»

«Izslēgts — jūs visi te nesaprotat jaunatni!»

«Bērns, arī man reiz bija septiņpadsmit un tas nemaz nav tik sen, lai mēs nesaprastos …»

«Tomēr, tomēr, tas ir pilnīgi neiespējami; starp jums un jauno paaudzi ir nepārejama plaisa. Vismazāk tā pārejama skaistiem vārdiem. Jums jāļauj, lai mēs pašas pēc saviem ieskatiem kļūstam svētas. Tāpat jums būs jā­pierod, ka mēs vairs negribam — kā mūsu mātes un vecās­mātes — tikt apspiestas un kalpinātas no radības kun­giem! …»

Viņa runājot bija iekaisusi. Mērija, mēmā pārsteigumā un izbrīnā to vēroja.

«Jauniem kumeļiem jāiztrakojas,» Džordžija mierīgāk turpināja. «Un kad es būšu iztrakojusies, kas zina, pa­ņemšu arī sev par vīru kādu jaunu aizmežnieku, apmēram, kā tavu Enoku …»

«Džordžij, kā tu drīksti tā runāt! …»

«Papperlapapp,» mazā to rupji pārtrauca, «tikai bez morāliska sašutuma! Paldies Dievam, man ir acis pierē. Redzēju, kā brašais Enoks tevi rija saviem skatieniem. Ja vien tu neiztaisītos par muļķi un ietu mazliet palīgā viņa zemnieka kautrībai, tas ēstu no tavas rokas! Uz to tu vari paļauties!»

«Tu esi šausmīgs radījums!»

«Tādēļ, ka dodu padomus, kādi patiesībā tev nemaz nav vajadzīgi? Esmu tevi novērojusi, godājamā, un — nu, es neesmu nekā teikusi!»

«Tas arī ir vispareizākais,» Mērija Stokvela atteica un gribēja piecelties. Tomēr Džordžija viņu atturēja.

«Vai tu esi dusmīga?» viņa jautāja, šķelmīgi noliekusi galvu.

«Nē, bērns, un ja tu izdarītu man kādu patikšanu, tur­pmāk izturoties mazliet atturīgāk pret jaunajiem vīrie­šiem …»

«Tas būtu vismuļķīgākais, ko vispār varētu darīt! Tad es vairs neglābtos no precību piedāvājumiem. Tikai pirms trīs dienām, tavs mīlulis Kalvins Termens, vienu tādu jau izdarīja.»

«Par to jau es baidījos! Un tu?»

«Protams, ka es noraidīju!»

«Un kādēļ?»

«Komisks jautājums — es viņu nemīlu!»

«Droši vien tu esi devusi viņam cerības, jo citādi tāds nopietns cilvēks …»

Džordžija aizspieda ausis.

«Pareizi, pareizi — es jau zinu, ko tu gribi teikt! Starp citu: tagad beidz, mans dārgumiņ, pamazām atnācis laiks, kad arī man jāceļas!»

* * *

Svētdienās Termenus bieži ielūdza pusdienās draugi un radi. Tad skolotāja mēdza pati pagatavot kādu nieku. Šodien Džordžija paskaidroja, ka viņa gribot uzņemties šo pienākumu, kurš māsu tikai apgrūtinot. Šim nolūkam viņa vispirms apsēja baltu priekšautiņu.

«Tu redzi, dārgā māsa,» viņa smejot teica, «arī ar šādu iespējamību esmu rēķinājusies. Ak, ja vien vajag, es varu būt sasodīti rūpīga mājasmāte.»

Pēc pusstundas, iegājusi virtuvē, mis Mērija varēja konstatēt, ka Džordžijas ēdiena pagatavošanas apmācības kurss, kuru tā ņēma pēc mātes vēlēšanās, tai tomēr nav bijis nesekmīgs.

«Lieliski,» viņa nobaudot teica. «Meitēn, tu taču vēl vari kļūt ļoti laba namamāte.»

«Katrā ziņā labāka par visām vecmodīgajām Tonto tantēm, kuras, šķiet, ir tavs ideāls,» Džordžija atbildēja kā no liela augstuma.

«Tātad tu tomēr domā kādreiz apprecēties?» Mērija smīnēja.

«Protams — bez vīra taču jauna meitene netiek ne pie savas saimniecības, ne bērniem.»

Ārā pa cieto ceļu tuvojās rikšotāja zirga pakavu klau­dzieni. Džordžija ieklausījās un tad teica:

«Tas ir Kals … Esmu ziņkārīga, kādēļ tas nāk mājās?»

«Paredzams, ka tevis dēļ.»

«Izslēgts, mēs esam sagājuši ragos. Bet ja viņš pa­liks mums visiem par spīti, tad būs jālūdz arī pusdienās. Un proti, tev tas būs jādara.»

«Labprāt,» Mērija smaidīdama atteica. «Starp citu, kā tu zini, ka tas ir tieši viņš?»

«Pazīstu viņa zirga soļus.»

Skolotāja izbrīnījusies piegāja logam. Pašreiz kāds jāt­nieks atvēra aploka vārtus — tas tiešām bija Kals. Kad tas apgriezās, viņa redzēja, ka jaunekļa seja asiņo un ne­vilšus iesaucās:

«Visuvarenais! …»

Džordžija satraukta piesteidzās logam, bet Kals jau atkal bija pagriezis muguru. Viņa neredzēja, kas būtu va­rējis izsaukt māsas kliedzienu.

«Kas te bija?» viņa jautāja.

«Kaļam visa seja vienās asinīs!»

«Ak, tikai tas vien,» paraustīdama plecus, Džordžija atgriezās pie sava darba. Bet pēc brīža viņa sacīja, pa pusei sev:

«Tomēr esmu ziņkāra, vai viņš nāks iekšā?»

«Noteikti nē,» Mērija atbildēja. «Tik daudz gan tev būtu šis zēns jāpazīst.»

. «Es viņu pazīstu no iekš- un ārpuses, — par to vari būt pārliecināta, dārgā māsa.»

Uz to Mērija Stokvela neatbildēja, bet smaidot vēroja, kā Džordžija kļūst arvien nervozāka un nemierīgāka. Bei­dzot viņa piegāja vaļējām nama durvīm un sauca pāri pa­galmam:

«Kal! Hē. Kal, kas tev noticis?»

«Nekas … Kādēļ? .. .»

«Tu taču esi vienās asinīs!»

«Ak, muļķības — tas ir tikai Tonto sarkanais māls!»

«Mani tu neapvedīsi ap stūri — es ļoti labi zinu, kā ir.»

«Nu, ko tad jautā?»

«Dēls, neesi tik rupjš — labāk panāc mazliet šurp.»

«Kas man tur jādara?» Kals norūca, bet nāca tuvāk.

«Skaists gan tu izskaties,» Džordžija teica, uzmez­dama vērtējošu skatienu viņa putekļu un dubļu notriep­tajam apģērbam. «Protams, tu atkal esi kāvies!»

«Vai tev kas cits arī man sakāms?»

«Iespējams,» viņa atbildēja un atvilka tā roku, ar kuru viņš spieda jau ar asinīm piesūkušos kabatas lakatiņu pie vaiga. Parādījās stipri asiņojoša brūce. «Bet tas taču ir šausmīgi! Un tik tuvu acij!… Tā tūlīt jāizmazgā un jā­pārsien!»

Un viņa skrēja atpakaļ vartuvē tik uzbudināta, kādu to Mērija nekad vēl nebija redzējusi.

«Vai jūs tiešām kāvāties?» viņa jautāja Kaļam. «Ar ko gan?»

«Ak, tas ir vienalga,» viņš pūlējās smaidīt. «Katrā ziņā arī viņš tika vaļā no saviem taukiem!»

Pirms viņa paguva uzzināt kaut ko vairāk, iznāca Džordžija ar pārsienamiem, trauku ar ūdeni un dvieli. Viņa rūpīgi izmazgāja tā brūci, kas bija sāpīga, bet ne dziļa, un gribēja uzlikt pārsēju pēc visiem noteikumiem. Kals protestēja, bet uz viņas neatlaidīgu lūgumu, bija ar mieru, ka brūci apsedz ar asinis apturošu vati. Piestip­rinādama to ar plākstera strēmelēm, viņa jautāja:

«Vai tu savu pretinieku tāpat apstrādāji?»

«Parādā es viņam nepaliku — tagad lietas stāvoklis ir viens pret vienu!»

«Un kas tas bija?»

«Kādēļ tas tevi tā interesē?»

«Nu, es jau zinu arī tā … man tu neko nenoslēpsi.»

«Ja tas tiesa, tad tev jābūt ļoti patīkami aizkustinā­tai,» viņš zobgalīgi teica.

Pašlaik Džordžija bija tikusi galā ar pēdējo plākstera strēmeli un Mērija gaidīja kādu no tām izlaidīgajām at­bildēm, kuras ne vienu reizi vien jau bija dzirdējusi. Taču viņai par pārsteigumu, Džordžija laipni sacīja:

«Tomēr šai lietai ir savs labums — šoreiz tu mācīsies mani pazīt no citas puses. Tev būs jādalās ar mums kara­liskā mielastā, kuru no A līdz Z esmu gatavojusi perso­nīgi un pašrocīgi! Ko tu brīnies? O! — es protu visu — ja vien vēlos!»

Neteikdama vairs ne vārda, viņa to vienkārši ņēma zem rokas un ieveda istabā, kur pirms tam Mērija jau bija uzklājusi galdu. Tad steidzās atpakaļ virtuvē pabeigt ēdiena gatavošanu.

Kamēr skolotāja, purinādama galvu, uzlika trešos ēdampiederumus, Kals pēkšņi tai jautāja:

«Domāju, Džordžija ir noteikti jums visu izstāstījusi… vai jūs nosodāt manu rīcību, mis Stokvela?»

Nesaprazdama viņa to uzlūkoja, tad tai atausa gaisma.

«Jūs domājat savu… kas nesen notika starp jums un Džordžiju?»

«Jā,» viņš teica nosarkdams. «Jums neko neteicu, jo domāju, ka tas viss pāries. Bet tieši otrādi — ar mani kļūst arvien ļaunāk. Un kad šodien kāds nelietis izteicās slikti par Džordžiju, zaudēju savaldīšanos un uzbruku.»

«Vai jūs mūsu mazo neņemat mazliet par daudz no­pietni, Kal?»

«Tas iespējams, bet citādi nevaru! Vai gribat man pa­līdzēt, mis Stokvela?»

«Labprāt… bet kas man jādara?»

«Jā, kaut es to zinātu! Varbūt jūs varētu dot viņai kādu mājienu, lai tā neapietas ar jaunekļiem tik vieglprā­tīgi.»

«To jau darīju, un nupat pavisam neilgi atpakaļ,» sko­lotāja ātri atteica. «Bet viņa izsmēja mani un nosauca par vecmodīgu personu. Šajā sakarībā esmu tikpat neva­rīga kā jūs.»

Kals nopūtās.

«Tad varbūt jūs varat dot man padomu, kā lai iztu­ros?» viņš jautāja.

«Jums jāmēģina iegūt Džordžijas simpātijas.»

«Es patīku viņai, to jūtu un zinu un tieši tādēļ neko nesaprotu. Starp citu, šodien no tēva dabūju atļauju ap­mesties atsevišķi. Kad sastapšu Džordžiju vienu, es viņai to pastāstīšu. Esmu ziņkārs, ko viņa par to teiks.»

, «Viņa, protams, to visu nostādīs smieklīgā gaismā un sarunās visādas nejēdzības. Bet par to jūs nedrīkstat uz­traukties, Kal.»

«Par to es neko neiztaisu, bet es baidos no viena: ja viņa nebeigs, kā saka, flirtēt ar visiem vīriešiem, notiks nelaime! Agri vai vēlu, bet asinis plūdīs. Šajā ziņā pārāk labi pazīstu mūsu Tonto zēnus!»

Mis Stokvela uztraukusies gribēja kaut ko atbildēt, to­mēr atvērās durvis. Virtuves tveicē sasarkusi, starojošu seju, Džordžija ienesa «karalisko» maltīti.

Sestā nodaļa

Pacietīgi un ar nolaistu skatienu Kals Termens noklau­sījās soda sprediķī, kuru viņam noturēja tā boksa trene­ris Tuks Merrijs. Tas notika pēc tam, kad Kals uzskatāmi un ar visiem sīkumiem bija pastāstījis par savu svētdie­nas cīņu ar Bidu Hetfīldu. Viņš pats juta, ka bijis pārāk godkārs un par agru uzticējies tām zināšanām, kuras bra­šais treneris mēģināja tam iemācīt ikdienas treniņos.

«Tu būtu to puišeli sakāvis lupatās, ja neizdarītu visu iesācēju kļūdu — nepazaudējis mieru,» Tuks sacīja ar no­pietnu seju. «Tikko viņš iesit tev reiz pa degunu un maz­liet ievaino, tu kļūsti nikns un sāc trakot. Bet niknumā aizmirsti visus iemācītos sitienus un bungo vaļā kā akls. Protams, tā jau neko nevar panākt. Esmu ļoti neapmieri­nāts ar tevi, dēls. Par visām lietām tev jāmācās saņemt sitienus, saņemt pasmaidot — un lai arī viņi ir cik cieti.»

«To es vienkārši nevaru,» Kals atbildēja. «Arī tad, kad tu man iebelz ar kādu no saviem brīnišķīgajiem sitie­niem — kādu «degunslauķi», kādu «zobusuku» vai kādu «vēderlieci», kā tu tos sauc — es katrreiz varētu dusmās kliegt un tevi nosist uz līdzenas vietas.»

«Tā jau ir tava galvenā kļūda, Kal. No tās tev jāatra­dinās! Bez tam, protams, ir īstais ārprāts saķerties ar tādu vīru, kā Hetfīlds, ja tik maz sagatavots kā tu. Un viņš ir vismaz divdesmit piecas mārciņas smagāks, lie­lāks un vecāks par tevi. Viņam tavs roku sniegšanas attā­lums par īsu un tad tavam kāju darbam arī jākļūst daudz veiklākam. Pagaidām pieturies pie ļaudīm kā Vess un Tims, bet skrandaini Hetfīldu atstāj man. Pie gadījuma es parūpēšos par viņu.»

Kals dziļi uzelpoja un, sakodis zobus, sāka atkal ik­dienas vingrinājumus ar smilšu maisu. Saruna notika kādā krūmu noslēptā vietā, kurā Tuks Merrijs iepazīsti­nāja Kalu ar pašaizsardzības cēlo mākslu.

Pēc pabeigtām mācībām skolotājs un skolnieks šķīrās. Pasitis padusē labi iesaiņotos boksa cimdus, Tuks laiski čā­poja uz zāģētavu — savu darba vietu. Kals devās pāri uz ganībām, dabūt vienu no saviem zirgiem. Pirmais, ko viņš nejauši uzgāja, bija tā mazais, bet ļoti mežonīgais indiāņu zirgs «Zibens». Varbūt te nebija nekāda nejaušība, bet gan tieša rīcība, kuras iemesls bija tas, ka Džordžija Stokvela no visiem Termenu zirgiem tieši šim deva priekš­roku?

Patiesībā «Zibens» nebija nekāds dāmu zirgs. Tam viņš bija par daudz bīstams. Bet Džordžija tieši tādēļ pa­stāvēja pie tā izvēles. Viņa bija ar to jājusi divas rei­zes — pirmo reizi tas bija gājis pavisam labi, tomēr otr­reiz «Zibens» bija Džordžiju nometis. Kals tad paskaid­roja, ka trešo mēģinājumu viņš nepieļaus. Pie tā viņš arī palika, mazāk baidīdamies par to, ka Džordžijai kaut kas nenotiek, kā glaimu dēj, ar kuriem viņa centās izdabūt no tā atļauju. Tie viņu dīvaini aplaimoja, turklāt vēl nāca klāt tas, ka viņa «Zibens» pēkšņi bija ieguvis milzīgu vēr­tību biedru acīs. Ja pirms Džordžijas ierašanās neviens ne­būtu zirgu izvēlējies, tad nu par to tika izdarīti visvilino­šākie piedāvājumi.

Kad Kals tuvojās aploka vārtiem, viņš, par lielu iz­brīnu redzēja Džordžiju sēdus uz aploka žoga virsējās kārts. Viņa bija savā jājamuzvalkā — bez šaubām tā bija viņam uzglūnējusi.

«O, tas ir jauki, ka gribi ņemt mani līdzi,» viņa tam uzsauca. «Tu taču «Zibeni» sagūstīji man, vai ne?»

«Nē — kādēļ tu tā domā!»

«Vai tu nejāsi uz Tonto kanjonu?»

«Tomēr.»

«Nu tad tā! Tavs vectēvs sacīja, ka es varot doties tev līdzi.»

«Neskatoties uz to, diemžēl, nekas neiznāks.»

«Kādēļ ne?»

«Tas ir tālu un apgrūtinoši — zaļradzim tas katrā ziņā nav iespējams.»

«Bet es taču visu mūžu palikšu zaļradzis, ja tu man nekā nerādīsi,» viņa žēlodamās sacīja.

«Ak, tas jau nav manis dēļ, tev tikai «Zibens» prātā … ja tas piederētu kādam citam, tu būtu priecīga.»

«Būtu arī!» Tagad jau viņas balss skanēja asi: «Tu vienmēr esi tik nopietns, nevari panest nevienu joku, bet es nu reiz gribu būt jautra.»

Nevis viņas balss maiņa, bet gan Tima Matjūza tuvo­šanās bija tā, kas Kaļam lika piekāpties.

Tims nāca klāt, dziļi nolieca sombrēro un smaidot jau­tāja:

«Nu, ka bus, mis Džordžija, vai mes šodien kopīgi ne- izjāsim?»

«Mis Stokvela dosies man līdzi,» Kals strupi atteica. «Tu taču zini, ka viņa izmanto tikai «Zibeni» — tādēļ tas arī man te ir.»

Džordžija tam mīļi uzsmaidīja. Bet likās arī, pret Timu Matjūzu viņa nebija noskaņota slikti. Kamēr Kals atveda otru zirgu un abus kustoņus apsegloja, viņš dzirdēja abus dažas reizes skaļi un sirsnīgi smejamies. Turklāt viņš ne­tika vaļā no nepatīkamās sajūtas, ka pats ir abu trokšņai­nās jautrības iemesls. Tomēr viņš likās neko nemanām un, atvezdams apseglotos zirgus, prata tā sevi pārvarēt, ka Tims pēkšņi piezīmēja:

«Tev jau staro visa seja, it kā tu būtu ieguvis strēl­nieka karaļa godu!»

Viņš nepagodināja Timu ar atbildi, bet klusēdams pa­līdzēja Džordžijai tikt seglos. Kad arī viņš gribēja kāpt zirgā, tā pēkšņi iesaucās:

«Ak, manas brokastis! Gandrīz būtu aizmirsusi… Tur pāri, uz vārtu staba tās karājas!»

Viņš steidzās pēc mazās mugursomas. Viņa jau jāja uz priekšu. Kad viņš gribēja tai pasniegt somu, tā pavirši atteica:

«Paturi vien tu!»

«Ko — tu uztici man savas brokastis?»

«Tev uzticētu visu,» viņa koķeti atbildēja.

«Pati sevi arī?»

«Tas ir cits jautājums. Tu esi untumains un, galvenais, greizsirdīgs. Bet par spīti tam — jā, kad manī radīsies ideja kādam uzticēties, tad, man šķiet, izvēlēšos tevi.»

«Tas jau skanēja gandrīz kā kompliments.»

«Kaut tu varētu nojaust, kāds milzīgs kompliments tas ir, ja skan no manas mutes!»

Gandrīz divas stundas viņi klusēdami jāja blakus. Bieži vien šaura taka tos spieda jāt vienam aiz otra. Kals bija nodarbināts ar savām domām, Džordžija ar savu zirgu. Tas līdz šim visā visumā izturējās ļoti krietni un tikai pā­ris reižu sāpīgi ietrieca viņas ceļgalu kokā. Pamazām vi­ņai radās drošības sajūta, viņa vairs nevēroja sava kus­toņa saslietās ausis, bet varēja pievērsties pavadonim.

«Par ko tu domā, Kal?» viņa jautāja.

«Vai tu to tiešām gribi zināt?»

«Vai citādi es vispār to jautātu?» viņa vīzdegunīgi at­trauca. «Bet ja tavas domas ir tikpat drūmas, kā tavas sejas vaibsti, tad vari tās paturēt pie sevis.»

«Tādas tās gan nav — tieši otrādi! Domāju, ka nu drīkstu pats apmesties savrup, radīt pats savu namu un darbības aploku!»

«Nu, un? Vai tas ir kaut kas lielisks?» viņa nesapro­tot jautāja.

«Zināms — man tas ir tāds!»

«Vai tu ņemsi tur arī ļaudis līdzi?»

«Ak ko, man viss būs jādara vienam; vajadzēs vārīt un mazgāt, cirst kokus un slaukt, art, sēt un novākt ražu!»

«Na, veseli ēduši, pateicos — man tas nav nekas un,

starp citu, arī tev tas nav nekas! Par to vari būt drošs! Šādai lietai tu neesi pietiekami liels aizmežnieks. Tāds pui­sis kā tu, izglītots un mācījies, arī pilsētā tiek uz priekšu. Kādēļ tu to nevēlies?»

«Tādēļ, ka mīlu zemi un vientulību; ka manās acīs vie­nīgi tas ir īsts vīrietis, kas apstrādā savas dzimtenes zemi!»

«Tas jau skan visai svinīgi, gandrīz pārliecina — bet baidos, manī tas viss gājis zudumā. Pagaidām šādas lie­tas mani nesajūsmina.»

«Kas zina, varbūt tu reiz atgriezīsies.»

Viņa smējās un cirtām lidojot, purināja galvu. Tad viņi atkal klusēdami jāja tālāk, līdz pēkšņi Džordžija sa­juta izsalkumu un vēlējās brokastot.

Kals meklēja noderīgu vietu un to atrada zem ēnainas sikomores, kādā paugurā, no kura viņi varēja pārredzēt plašo ieleju ar tās rudens rotā greznotiem mežiem. Džor­džija ēda ar labu ēstgribu, bet viņam kakls likās kā aiz­siets.

Pēc ēšanas viņa lūdza tam cigareti, ko Kals uztina trīcošiem pirkstiem. Tomēr pamazām tās omulīgais no­skaņojums pārņēma arī viņu. Cik krāšņi te bija — pie vi­ņas sāniem!

«Vai tu esi apmierināts ar mani kā jātnieci?» viņa iejautājās, kad Kals savilka ciešāk, pirmīt atlaistās seglu siksnas.

«Ļoti! Tu turējies lieliski! Katrā ziņā — grūtākais vēl tikai nāks.»

«Mums būtu biežāk jāizdara šādi jājieni,» viņa iemi­nējās. «Zini ko? Rakstīšu tēvam, lai viņš atsūta man naudu. Tad atpirkšu tev «Zibeni» — tas taču ir ļoti jauks.»

«Diemžēl, tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ ne?»

«Tādēļ, ka «Zibens» vairs nepieder man!»

Ļauni spīdīgām acīm viņa ieurbās Kalā.

«Tu viņu pārdevi?» tā asi jautāja.

«Nē — atdāvināju!»

«Un kam viņš tagad pieder?»

«Tev!»

Kā mēma viņa lūkojās Kalā.

«Man? Tu gribi viņu dāvināt man?» viņa nesavaldīgi jautāja.

«Protams, kā viņš te stāv, ar segliem, segu un iemauk­tiem. Kopš šīs dienas «Zibens» ir tavs īpašums.»

Viņa gavilējot metās tam ap kaklu.

«Tu esi zelta puisis!» viņa sauca un to sirsnīgi noskūp­stīja.

Kad Kals juta viņas lūpas sev pieskārāmies, tam likās, ka tūlīt būs jāsaļimst. Viņš gribēja to satvert — tomēr viņa jau lepni lēca — pirmo reizi bez cita palīdzības — sava zirga seglos.

* * *

Pagaidām no Džordžijas ierosinātajiem kopējiem izjā- jieniem nekas neiznāca. Nākamajā vakarā, īsi pirms gulēt­iešanas, Henrijs Termens sapulcēja savus kovbojus un sacīja:

«Zēni, jānopļauj Boida kviešu druva. Tēvocis Gards rīt sūtīs turp savus ļaudis, un arī jums atkal reiz jāspļauj delnās, kaut arī nebūtu nekādas patikas.»

«Gluži pretēji, tēvoci Henrij,» Vess sauca. Viņš, kā pļāvējs, bija klase pats par sevi un pārspēja citus. «Man šķiet, tā ir gluži jauka pārmaiņa!»

«Jo labāk,» vecais smaidīdams atbildēja, «bez tam, ar tik daudz darbaspēka visa lieta būs nokārtota, vēlākais, trīs dienās. Tad visiem vīriem būs jāsāk cirst kokus un jātēš baļķi — Kals grib apmesties pie «Klints avota».»

«Na nu, kādēļ tad uzreiz tāda steiga?» Vess jautāja, griezdamies pie Kala.

«Tēvocis Gards padzirdējis, ka Hetfīldam arī nolūks tur apmesties. Un, protams, tēvam negribas, ka Saunders šādā veidā iedzītu ķīli mūsu ganību apgabalos.»

«Jā, bērni, lieta steidzama, «vecais fermeris apstipri­nāja. «Tādēļ rīt arī Tuks Merrijs ies pļaut kviešus.»

«Tas smieklīgais klauns?» Vess ieminējās nievājošā balsī. «Ko viņš varēs mums palīdzēt ar saviem izgrabēju- šiem kauliem?»

«Tu vērtē viņu pārāk zemu, tāpat kā visi pārējie,» Henrijs Termens atteica. «Katrā ziņā viņš ir krietnākais spēks, kāds man bijis dzirnavās. Arī kā pļāvējs viņš darīs savu.»

«Es pat deru, ka viņš izdarīs vairāk nekā mūsu rekor­dists,» Kals sacīja. «Ves, vai nevēlies derēt? Viens no maniem zirgiem pret tavu veco āzi!»

«Man šķiet, tu rīkojies mazliet vieglprātīgi ar saviem zirgiem,» Vess teica kā no augšas. «Pirmkārt, tu saderi ar Timu Matjūzu uz savu labāko zirgu, tad atdod «Zibeni»

mis Džordžijai, droši vien, ari derības dēļ, un nu tas! Pa­tiesībā nevēlos izmantot kāda cilvēka neprātību, bet ja vēlies, pieņemu derības.»

«Norunāts!» Kals sacīja. «Turklāt vēl deru atsevišķi, ka laimēšu visas trīs derības.»

«Uz ko?» Vess ņirdza.

Kals sāka skaitīt, kas tam vēl piederēja: divi zirgi, auto­mātiskā Vinčestra šautene, laso, sudraba pieši, kuru dēļ Vess viņu apskauda un segli. Pašlaik viņš gribēja pievie­not piecdesmit dolārus skaidrā naudā, kad iejaucās tēvs.

«To tu, cerams, nedarīsi dēls,» viņš teica. «Un vispār, šī muļķīgā derēšana jāatmet — ja gribi nomesties atse­višķi, tev jāpietur savas mantas.»

Pirmās derības Kals vinnēja nākošajā rītā, pateicoties brāļa Enoka rīcībai. Tas, kā grupas vadonis, noteica, ka sacīkstei jānotiek īsi pirms pusdienas pārtraukuma, nevis, kā Vess prasīja, tūlīt, ierodoties druvā. Viņš teica, Vess jau no bērna dienām pazīst šo darbu, tādēļ esot gluži tais­nīgi ļaut, lai Tuks Merrijs, kas vēl nekad nav turējis ro­kās izkapti, mazliet iestrādātos.

Arī Enoks, kā īsts amerikānis, mīlēja visa veida derī­bas, tādēļ viņš labprāt uzņēmās lietas vadību. Tika no­spraustas divas, vienādi platas un garas strēmeles. Kurš pirmais nopļaus un saliks statiņos savā strēmelē augošo labību, tas būs uzvarētājs.

Pēc starta šāviena Vess metās trakā tempā uz priekšu un būtu uzvarējis Tuku Merriju, lai gan tas, kā iesācējs, turējās ļoti labi. Bet sienot un kraujot statiņus, savu garo roku neticamā sniegšanas tāluma atbalstīts, Tuks tomēr kļuva ātrāk gatavs. Enoks paskaidroja, ka tas uzvarē­tājs — «ar trīs garumiem»!»

Acīmredzot, Kala gaviles, stipri bojāja Vesa nervus. Arī ēšanas laikā viņš bija ārkārtīgi sliktā omā. Vēl ne­bija sākti pēcpusdienas darbi, kad to redzēja dzīvā sarunā ar Timu Matjūzu. Kas abiem bija pārrunājams, parādījās pēc darba beigām. Proti, tikko bija savākti rīki un man­tas, Tims piegāja Kaļam un teica:

«Patiesībā arī mēs tūlīt varētu izšķirt savas derības. Ir jau oktobra otrā puse un līdz Silvestrim tu taču nekļūsi daudz stiprāks. Es pašlaik ļoti labi varētu lietot tavu de­rību zirgu.»

Jo vairāk tādēļ Kals steidzās piekrist šim priekšliku­mam, ka pāri, uz ceļa bija ieraudzījis Džordžiju un tās māsu. Acīmredzot jauko vakaru viņas izmantoja pastaigai.

Par savu lietu viņš jutās pilnīgi drošs — tikai nedrīkstēja zaudēt drosmi. Turklāt viņam bija jāuzmana savu «kāju darbība», kā Tuks vienmēr kala tā atmiņā.

«Jauki, kad jau tu tā vēlies pērienu,» viņš sacīja.

«Tikai ne tik uzpūtīgi,» Tims Matjūzs pašapzinīgi at­teica. «Esmu tevi jau četras reizes iepēris — kādēļ lai piekto reizi notiktu otrādi?»

Viņi nostājās zem liela valriekstu koka, kur zeme bija līdzena. Ka no ceļa viņus tur varēja labi novērot. Kaļam bija tieši pa prātam.

Viņš uzvilka vecos cimdus, kurus izmantoja jājot un, skatītājiem par lielu izbrīnu, sāka lēkāt ap savu preti­nieku.

«Kāju darbs!» viņš sev teica.

Tims, mežonīgs, bet nepratējs kauslis, brāzās viņam virsū, bet sākumā neatklāja nevienu vietu, kuru -Kals va­rētu izmantot. Tomēr drīz vien viņš maldinot un izvairo­ties, sakaitināja Timu tiktāl, ka tas zaudēja pašsavaldīša­nos un kļuva nepiesardzīgs.

«Uzmaniet, zēni!» Kals uzsauca skatītājiem. «Jūs taču ziniet, cik labais Tims lepns uz savu klasisko degunu?»

Te viņš sita ar kreiso roku maldinātāja sitienu, kuru Tims mēģināja atvairīt. Tai pašā mirklī Kala labā dūre varēja atrast ceļu uz Tima degunu, kas nemaz nebija kla­sisks. Iespaids bija satriecošs un pēc tā vairs neatlika ne­kas, ko vēlēties.

«To sauc par iepazīšanos ar mani,» Kals ironiski teica.

«Es tev izslaucīšu degunu,» Tims kliedza. «Es tev pa­rādīšu!»

Kā satraukts vērsis viņš bruka tam virsū, tomēr vai­rums tā sitienu ķēra gaisu, kamēr Kals trāpīja gandrīz bez izņēmuma.

«Tā atkal iepazīšanās ar mani,» Kals sauca. «Uzma­nies, dabūsi vēl!»

Tims nepaspēja izgrūst dusmu kliedzienu, kas tam jau bija uz lūpām — viņš stāvēja saviebtu seju un ieplestām acīm, cīnīdamies pēc elpas. Kals bija tam iesitis to pašu sitienu, ar kuru Tuks Merrijs izsita resno Blūmu no cīņas. Cik smieklīgi vienkārši tas bija, ja nezaudēja aukstasi­nību!

Labi tēmēts, spēcīgs sitiens darīja nežēlīgajai cīņai galu. Tims sagura, nokrita zemē un palika guļot.

«Piecelies,» Kals sauca, «esmu pašlaik tik labi iegājis cīņā!»

Tomēr nabaga Tims vairs netika augšā, lai kā arī pū­lējās. Viņš tikai plātīja muti, kā zivs sausumā un turēja rūcošo galvu.

Izlauzās milzīgas gaviles, visi tā kliedza cits caur citu Kaļam, ka viņš sākumā nesaprata ne vārda. Kad pirmā sajūsma aprima, Enoks mierīgi un lietišķi paskaidroja:

«Varat mani saukt par sasodītu lopu un zirgu zagli, ja Kals nav pēc visiem likumiem nopēris Timu Matjūzu!»

Visi piebalsoja. Bet par šā apgalvojuma patiesumu vis­vairāk bija pārliecināts pats Tims.

«Kas tam puisim bija aiz auss?» viņš jautāja Enokam, kad tas palīdzēja tam piecelties.

«Tikai manas dūres,» Kals atteica, novilka cimdus un sniedza uzvarētajam pārbaudīt. Tas lūkojās uz cimdiem un neticīgi jautāja:

«Bez … klints gabaliem?»

«Ak, pasarg,» Enoks drošināja. Viņš bija noņēmis savu kaklautu un slaucīja Timām no sejas asinis. «Viņš godīgi tevi uzveica. Tikai tas notika pārsteidzoši ātri.»

Kals nometās uz ceļiem Tima priekšā un turēja tam pretī savu izstiepto roku.

«Vai sitīsi saujā?» viņš jautāja.

Tas Timām bija smags brīdis — būt uzvarētam! Bet ko darīt, viņš taču tāds bija un turklāt pamatīgi. Viņš lēnām pagrūda tā roku.

«Kā tu to varēji izdarīt?» viņš iejautājās.

«Zirga spērieni nav izprieca, bet tomēr tikai bērna ro­taļa pret to, ko tu man pasniedzi.»

Septītā nodaļa

Oktobra pēdējā sestdienā skolas namā vienmēr notika liela balle, ar ko zināmā mērā tika atklāts oficiālo svinību laiks. Uz šo svarīgo notikumu sapulcējās ģimenes no visa apvidus. Viena daļa dzīvoja tik tālu, ka agri no rīta jau devās ceļā, lai ierastos īstajā laikā.

Kad Mērija Stokvela vēlā pēcpusdienā atgriezās mā­jās no mazas pastaigas, ceļš šī iemesla dēļ bija pilns kus­tības. Vienā virzienā, gandrīz nepārtrauktā straumē plūda braucēji, otrā jāja kovboji, atgriežoties no darba, noputē­juši un gurdi. Starp pajūgiem un jātniekiem bija dzirda­mas jautras zobgalības un šur tur jau tika sarunāts pir­mais valsis.

Pie dārza žoga slaistījās Pens Handle Amess un Ari­zona. Abi tikko noskuvušies un ģērbušies svētdienas drē­bēs, novēroja uz ceļa neparasto kustību un tikko varēja valdīt smieklus.

«Jūs laikam ļoti priecājaties uz šovakaru?» Mērija jau­tāja garāmiedama. «Vai varbūt jūsu jautrībai cits iemesls?»

«Cits gan, mis Stokvela,» Pens Handle atbildēja. «Leks Termens pašlaik pārveda mājās zirgu, uz kura viņa meičai bija jājāj līdz skolai.»

«Labā Millijiņa atkal reiz nav turējusi vārdu — ar Leku norunāja, bet aizgāja ar Bidu Hetfīldu,» Arizona cī­tīgi skaidroja. «Jums bija jāredz mūsu Leka garais ģī­mis!»

«Ja izkaušanās nebūs smalka, parādīšu saviem pui­šiem, kas esmu,» Pens Handle smiedamies sacīja.

«Tiešām nesaprotu, kā tas var jūs uzjautrināt,» Mē­rija atteica. «Strīds un kaušanās izredzes taču nav nekas iepriecinošs.»

«Nu, atļaujiet, mis Stokvela, jūs nu gan esat komiska,» Arizona teica sašutis. «Plūkšanās taču ir pats labākais visā šajā notikumā. Bet ja lieta grozās ap to, vai Bids Hetfīlds dabūs ķīli .. .»

«No tās lēkāšanas es neko neiztaisu,» Pens Handle iejaucās, «bet ne par miljonu es negribētu nokavēt šo va­karu! Noteikti būs divi gājieni, jo arī Tuks Merrijs norē­ķināsies ar pretinieku, kas viņam atņēma Olliju Ter­meni.»

«Jūs abi esat šausmīgi nenovīdīgi,» Mērija teica un galvu kratīdama aizgāja.

«Tādi mēs arī esam,» Pens Handle nosmējās viņai pa­kaļ. «Un ja Enoks nebūtu mūsu boss, es atļautos jautāt, vai varbūt jūs …»

Mērija jau griezās gar mājas stūri un nesaklausīja šā, ne visai maigā joka beigas. Bet neskatoties uz to, viņa bija tumši piesarkusi.

Pie durvīm viņa mirkli apstājās, lai izbaudītu saules rietu. Tas uzbūra debesīs un dabā tādas krāsas, kādas, vismaz šādā mirdzošā krāšņumā, austrumos nekad nevar redzēt. Likās, ka pāri rudens raibinātiem mežiem būtu pārklāts purpura plīvurs; apkārtējās kalnu smailes sta­roja nespodrā zeltā un pie zilajām debesīm lidinājās ro­žaini mākoņi.

Šis Tonto apvidus bija krāšņa zeme ar nebeidzamiem līdzenumiem, tumšiem mežiem, mežonīgām kalnu grēdām un dziļām ielejām — ne ar ko citu nesalīdzināms. Laimīgs tas cilvēks, kas šeit atrada sev dzimteni!

Dziļi nopūtusies, Mērija iegāja mājā, lai ātri pārģēr­btos vakarm.

Viņa jau sen bija gatava un mierināja divus sūtņus, kuri ziņoja, ka vēl gaidot tikai dāmas, kamēr Džordžija vēl vienmēr rīkojās pa blakus istabu, noslēgusi durvis. Šodien viņa bija ļoti sliktā omā, acīmredzot viņa bija sa­ķildojusies ar Kalu. Vismaz tās seja un vakariņu galds lika tā spriest.

Kad beidzot Džordžija parādījās savā greznajā, tikai mazliet par šauru, tērpā, Mērija ievēroja, ka tā izlietojusi vairāk pūdera un smiņķa, nekā Mērija jebkad redzējusi. Pat acis bija apvilktas un tām tāda palīdzība tiešām neli­kās vajadzīga.

«Mīļais bērns,» Mērija nopietni teica to aplūkojusi, «ja vēlies gūt ievērību, tad savu mērķi bez šaubām sa­sniegsi. Tikai baidos, tā nebūs tāda ievērība, uz kādu tu ceri.»

«Nieki!» Džordžija sacīja. «Vīrieši visur vienādi, vai Ņujorkā, vai dziļākā Āfrikā … pat tavā mīļajā Tonto ap­vidū!»

«Vai tu tiešām domā, ka vīrieši vēlas redzēt jaunu mei­teni tā apstrādātu, kā tevi?»

«Tā nedomāju, bet zinu,» Džordžija iekaisusi atteica, «ja arī tu to, protams, nevari apjēgt!»

Klauvēšana pie durvīm neļāva Mērijai atbildēt — viņa atvēra. Ārā stāvēja Kals.

«Jūs, Kal?» viņa jautāja. «Nāciet taču iekšā.»

«Nē, pateicos,» viņš atteica palikdams uz sliekšņa un aplūkoja Džordžiju. Viņam mugurā bija melns viesību uzvalks un tas likās ļoti savāds, jo līdz šim māsas to bija redzējušas tikai kovboja drēbēs. Viņa daiļā seja iz­skatījās bāla un drūma.

«Tātad tu nevēlies iet kopā ar mani?» viņš jautāja Džordžijai.

«Ne uz šī vakara balli, ne arī kaut kur citur,» viņa nikni atcirta.

«Un ar ko tu iesi?»

«Nesaprotu, kas tev par daļu, bet ja nu tā vēlies zināt: ar Timu!»

Kals bija tikpat pārsteigts kā Mērija.

«Nu, paldies Dievam, vismaz ar Bidu Hetfīldu ne!» viņš sacīja.

«Nē, lai gan esmu nodomājusi ar viņu ļoti bieži de­jot,» viņa spītīgi atteica.

Asinis iešāvās Kala sejā.

«Zinu, ka mēs, Termeni, tev nekā nenozīmējam,» viņš teica, dziļi ieelpojis. «Tavas māsas dēļ tevi lūdzu to la­bāk nedarīt un izvairīties arī no modernajām dejām, ku­ras tu gribi iemācīt pārējiem.»

«Esi labāk pats šodien uzmanīgs, lai arī tu viņas bei­dzot iemācītos!»

«Tas nenotiks, jo neiešu uz balli,» viņš īsi paskaid­roja, apgriezās un aizvēra aiz sevis durvis.

«Man likās, ka tu un Kals esat labi draugi,» Mērija teica, kad viņa soļi bija izskanējuši.

«Kādreiz mēs bijām.»

«Un kādēļ vairs neesat? Ko tad viņš tev nodarījis?»

«Viņš sāk mani mācīt! Pirms maltītes es tam rādīju savu tērpu, viņam tas likās nepiemērots, par daudz iz­griezts! Kas man jāzina! . .. Katrā ziņā viņš paskaidroja, ka neiešot ar mani uz balli, ja es to uzģērbšu. Nu, un tad es norunāju ar Timu!»

«Bet viņš taču domāja tikai labu. Redzi, šeit mēs esam svešas — viņš pazīst savus ļaudis un to izjūtas; viņš vē­lējās tevi pasargāt no nepatikšanām.»

«To visu es zinu,» Džordžija uztraucās, «un viņš jau arī ir gluži mīļš zēns. Bet ja kāds rīkojas tā, it kā es būtu viņa īpašums, un grib man pavēlēt, tad to nevaru ciest un kļūstu niknāka par trim velniem! Gan jau es viņu atra­dīšu; šovakar tas redzēs zilus brīnumus!»

«Bet viņš taču neies uz balli!»

«Tad jau tu slikti pazīsti vīriešus, dārgā māsa — viņš tur būs, kā likts!»

«Es vēlētos, lai viss jau būtu garām,» Mērija nopūtās, apņemot mēteli. «Nu, taisies ātrāk, bērns; vēl gaida tikai mūs.»

Ārā uz ceļa stāvēja lielais auto, kā piekrauts jautri ča­lojošiem cilvēkiem. Enoks tās sagaidīja starodams.

«Tātad tomēr!» viņš sauca. «Bet nu gan ātri! Džor- džij, jums jākāpj iekšā, mis Mērija nāks pie mani kabīnē.»

Acīmredzot Džordžija baidījās, ka drūzmā var saburzīt viņas kleitiņu un lūdza, lai arī tai ļauj sēsties priekšējā nodalījumā. Taču Enoks savā sausajā, nepiekāpīgajā balsī viņai atteica:

«Tur nav vietas. Mērijai arī būs jāuzmanās, ja viņa negribēs saspiest tur noliktās kūkas un tortes. Tātad — ātri! Kāpiet iekšā, tā jau ir pietiekami vēls!»

«Bet tur taču ne pēda nav brīva,» Džordžija tiepās.

«Nāciet vien augšā, mis,» Tims sauca, «ļaunākajā ga­dījumā ņemšu jūs klēpī.»

Visi smējās.

«Nē, paldies,» viņa saniknota atcirta, bet beidzot to­mēr bija spiesta padoties. Viņa atrada gluži ciešamu vietu blakus misis Termenei, kas to mīļi pieņēma.

Mērija sēdēja diezgan neērti, iespiesta starp Enoku un lielajiem kūku saiņiem, bet pateicoties savai humora izjū­tai, jutās omulīgi.

«Nu, vai tagad visi laimīgi sakāpuši?» Enoks jautāja.

«Trūkst tikai Kals,» viņa tēvs atteica, «bet tas nevēlē­jās braukt.»

«Gan viņš vēl pārdomās,» Enoks teica mierinādams. «Katrā gadījumā viņš ceļu atradīs pats.»

Lai atgūtu zaudēto laiku, Enoks tagad brauca ātri. Sā­kumā Mēriju pārņēma bailes, bet drīz tā nomierinājās. Starmetēju spilgtajos gaismas konos iznira kojoti un truši, satrūkušies lēkdami atpakaļ. Smilgu un zemu nokārušos koku zaru galos, līdzīgas dimantiem, pazibēja rasas lā­ses. Nakts bija jūtami vēsa; no samta melnām debesīm staroja zvaigžņu miriādes.

Kamēr pasažieri nepārtraukti pļāpāja, abi vadītāja ka­bīnē klusēja. Kad auto izbrauca uz grumbainā ceļa, Enoks bija spiests samazināt ātrumu un tagad uzsāka sarunu ar savu kaimiņieni.

«Vai jūs zināt, kas noticis ar Kalu?» viņš klusi jau­tāja. «Tādu kā šovakar, es to vēl nekad nebiju redzējis.»

Viņa īsi tam izstāstīja, ko zināja, turklāt netaupīja Džordžiju.

«Mazai nebūs viegli pie mums iedzīvoties,» Enoks teica, kad viņa bija beigusi, «katrā ziņā grūtāk nekā jums. Nu jau mēs visi uzlūkojam jūs kā vienu no mūsu saimes.»

«Man par to prieks.»

«Arī jūsu skolnieki jūs iemīlējuši. Vai paliksiet arī tur­pmāk pie mums par skolotāju?»

«Protams, cik ilgi mans darbs apmierinās …»

«Vai jums nebūs ilgas pēc austrumiem, pēc dzimtenes un visa, kas tur ir skaists?»

«Nē, noteikti nē!»

«Tātad jūs varētu vienmēr šeit dzīvot, Tonto apvidū, starp mums, skarbiem un neizglītotiem ļaudīm?»

«Šeit jūtos ļoti labi un esmu laimīga, vairāk neko ne­vēlos.»

«Tas taču ir lieliski! Jūs tātad neniciniet mūs, Tonto ļaudis?»

«Kā gan es to varētu? Pret visiem šiem vīriem un sie­vām, kas tik drosmīgi cīnās un pilda savu pienākumu, jūtu lielu cienību. Nemaz nerunājot par laipno un mīļo gādību, ar kādu es tiku sagaidīta.»

«O, mēs zinām, ko esam jums parādā — nav viegli audzināt svešu ļaužu bērnus.»

«Jūs man neko neesat parādā — arī es pildu tikai savu pienākumu.»

Enoka savādā, gandrīz svinīgā runa darīja viņu ne­mierīgu. Uz kurieni tas īsti tēmēja?

Viņa slepus pašķielēja uz Enoku — tā sejas vaibstus viņa gan skaidri neizšķīra, bet tā likās tikpat nopietna un vienaldzīga, kā vienmēr.

Ilgu laiku abi klusēja, tad pēkšņi viņš pieliecās tuvāk tās ausij un teica:

«Mērij, kopš tā laika, kad tu esi pie mums, es mīlu tevi, bet nekad neiedrošinājos cerēt… Tomēr tagad es tev jautāju: vai gribi kļūt mana sieva?»

Viņa taisnais, godīgais raksturs jau sen bija to iegu­vis. Tūlītējai atbildei Mērijai nevajadzēja pārdomu.

«Jā, Enok, es labprāt gribu kļūt tava sieva!» viņa vien­kārši atbildēja.

Viņa kreisā roka cieši apņēma stūres ratu, labā tvēra pēc viņas rokas, kura stiepās tam pretī. Mērija juta cauri cimdam, cik cieta un sastrādāta bija šī roka, kurā viņa ielika savu tālāko likteni.

«Man pat sapņos nerādījās, ka šodien kļūšu tik lai­mīgs,» viņš sacīja.

No šiem vārdiem Mērijai sirdī ieplūda siltums. Arī viņa jutās laimīga par šo virzienu, kurā tagad bija iegriezusies tās dzīve. Tagad viņa varēja atzīties, ka jau sen mīlējusi šo brašo vīrieti, ka bieži klusībā vēlējusies kļūt viņa sieva, biedrs un palīgs.

Auto pasažieriem nebija ne jausmas par to, kas notika vadītāja kabīnē. Tie jautri pļāpāja, tikai Džordžija bija klusa un sliktā omā. Tā kā Enoka labā roka vēl arvien nebija atradusi ceļu atpakaļ pie stūres, tad tie brauca ne visai ātri un tas nemaz neiederējās Džordžijas gaumē.

«Tas jau ir īstais bēru gājiens,» viņa sauca tik skaļi, ka Enokam to vajadzēja dzirdēt.

«Nu tad saturieties,» tas smiedamies iesaucās un uz­ņēma ātrumu, ka ūdens šaltis no ceļa peļķēm šķīda auto­mobiļa iekšienē. Bet tas tikai palielināja jautrību, tikai Džordžija, rūpēs par kleitu, nebija apmierināta.

«Tūliņ jau nevajadzēja sarīkot šļakstīšanos ar ūdeni,» viņa saīgusi teica.

Tālumā parādījās gaiša blāzma. Tuvojoties, izrādījās ka tas ir liels ugunskurs. Ap to gleznainās grupās sēdēja jaunieši un mielojās ar ledus vafelēm, jo balle vēl neva­rēja sākties, kamēr nebija ieradušies Termeni. Trūka mū­zikas, sirmā Henrija Termena un viņa vijoles. Tādēļ nav brīnums, ka viņa ierašanos apsveica vētrainās gavilēs. Tos visus sagaidīja tik spēcīgs «hallo!», ka zirgi satrūkās un sāka slieties pakaļkājās. Kāds pat norāvās un stieptos auļos aizbrāzās pa ceļu.

Jaunieši aplenca veco kungu, kas tikai ar pūlēm spēja nosargāt vijoles kasti no viņu uzbrukuma, un triumfa gā­jienā ieveda skolā. Kad Mērija, palīdzējusi Enokam iz­kravāt kūkas un tortes, skatījās pēc Džordžijas, tā jau bija pazudusi.

Lielā, mis Stokvelas tik pazīstamā klases istaba, bija pamatīgi pārveidota un, cik vien labi varēts, izgreznota. Soli bija iznesti, gar sienām stāvēja vienkārši krēsli un pat kastes aizvietoja sēdekļus. Balti apmestās sienas bija izrotātas karodziņiem un raibām, no avīzēm izgrieztām ainavām. Mazāk piemērots svētkiem bija apgaismojums. Augšējā un apakšējā telpas galā novietotās divas spul­dzes izplatīja tik maz gaismu, ka sākumā nevarēja ne­vienu labi pazīt. Pie krāsns kaktā sēdēja sievas ar zīdai­ņiem rokās. Visur mudžēja smejoši, ķērcoši vai kliedzoši bērni. Pat visjaunākais netika atrauts ballei, uz kuru viņi visu gadu bija gaidījuši.

«Nu tad ņemiet savu mūzikas rīku un raujiet vaļā!» kāds kovbojs, kas vairs nespēja nociesties, uzsauca Hen­rijam Termenam. Viņa nepacietīgo saucienu atbalstīja no visām pusēm.

Henrija Termena laipnā seja staroja. Viņš labi zināja, cik tam svarīga loma svētku sekmēšanā. Lepni un ar cieņu ieņēmis vietu sagatavotajā krēslā, viņš satvēra vijoli un sāka vilkt lociņu pāri stīgām. Blakus viņam uz kastes sē­dēja Leks Termens un ar divām nūjiņām sita takti.

Tūlīt sastājās pāri un drīz vien četrdesmit vīriešu un sieviešu virpuļoja pa zāli. To pašu darīja bērni. Lielākie griezās valša ritmā, jaunākie paši izgudroja savu deju. Pat Mērija Stokvela lidoja Enoka stiprajās rokās — viņa aizvēra acis, jo redzēt taču tāpat neko nevarēja, — drūzma bija pārāk liela. Laiku pa laikam kāds bērns iepi­nās viņai kājās vai rāva aiz tērpa malas. Bet visumā deja veicās labāk, nekā viņa bija cerējusi. Enoks dejoja diez­gan labi, kā jau vairums kovboju. Mēriju tikai pārsteidza tas, ka viņa nejuta nekādu nogurumu. Nepārtraukti ste­nēja un gaudoja vijole, visi griezās virpuļojošā dejā. Mē­rija baudīja deju ar klusu prieku. Tā taču arī piederēja viņas dzīvei, ja viņa to bija izvēlējusies.

Kad beidzot Henrijs un Leks Termeni taisīja pārtrau­kumu, vairums cilvēku devās ārā ēst ledus vafeles. Dau­dzas jaunās meitenes tā steidzās, ka aizmirsa apņemt mē­teļus. Protams, starp tām bija arī Džordžija, kura plīvo­jošo liesmu gaismā izskatījās pavisam aizraujoša. Droši vien neviens jauneklis, kurš viņu tagad uzlūkoja, nekad nespēs to aizmirst. Citas meitenes aizrautīgi apbrīnoja viņas baltā apģērba pārdrošību un skaistumu. Bet vecā­kās lūkojās neuzticīgi, pa daļai pat nosodoši.

Mērija, kas kopā ar Enoku arī bija izgājusi ārā, ar pirmo acu uzmetienu redzēja, ka Džordžija ar gandarī­jumu izbauda vispārējo ievērību, kuru pati bija radījusi. Starp jaunekļiem, kas Džodžiju ielenca, viņa ievēroja Bidu Hetfīldu. Šodien viņa pirmo reizi to aplūkoja pamatīgāk.

Viņš noteikti bija skaists puisis, slaids, spēcīgs, ar enerģisku, drosmīgu seju. Lai arī viņš, līdzīgi citiem, de­joja bez svārkiem un vestes, tā apģērbs atšķīrās no pārē­jiem un izskatījās ārkārtīgi glezns. Viņš valkāja zilu, platu zīda kreklu un sarkanu kaklautu; tā josta bija ap­kalta sudraba nagliņām. Bet no viņa cieši piegulošo bikšu pakaļējās kabatas rēgojās revolvera ziloņkaula spals. Mē­rija par to bija pārsteigta un darīja Enoku uzmanīgu, to­mēr tas smiedamies atteica:

«Hetfīlds noteikti nav vienīgais, kas paņēmis līdzi savu šaujamdzelzi.»

Mirkli Mērija jutās savādi aizskarta no šīs vienaldzī­bas, ka var rēķināties ar varbūtību svētku nevainīgajā no­skaņā dzirdēt trokšņainu iskaidrošanos ar ieročiem. Un to pieļāva pat šis likumu cienītājs vīrs. Bet tad viņa sev teica, ka katrai kļūdai ir savs labums un, ka šo ļaužu ne­apvaldāmā izplūkšanās kāre guļ viņu asinīs kā manto­jums no jau pagājušajiem, asiņainajiem cīņu laikiem. Pa­rasti šādām sadursmēm nebija nopietnu seku vai arī tādas bija ārkārtīgi reti; gandrīz vienmēr tās rīkotājiem tās at­nesa tikai dažus zilumus un asiņainus degunus. Tādēļ Mērija dzina prom visas skumjās domas un bezbēdīgi prie­cājās līdzi citiem.

Vēl četrus garus valšus viņa nodejoja ar Enoku, tad to uzaicināja Vess tā sauktajā «Ķērējā». Tā bija sevišķi iemīļota deja, kurā bez dāmas palicis kungs drīkstēja at­ņemt kādam dejotājam tā partneri, ja viņam izdevās to noķert, tas ir, uzlikt roku tās plecam. Protams, katrs mē­ģināja veikli un ar viltību no tā izvairīties, bet neskato­ties uz to, Mērija un Džordžija slīdēja no rokas rokā.

Bids Hetfīlds sevišķi nopūlējās iegūt Džordžiju, bet kad viņam tas neizdevās, kovbojs ņēma Mēriju. Un viņai nu vajadzēja atzīt, ka Hetfīlds noteikti ir labākais dejotājs visā zālē. Viņš dejoja ar to diezgan ilgi, līdz beidzot Eno­kam izdevās viņu atņemt.

«Tas taču nav pieļaujams, ka tieši šis Hetfīlds tevi ap­ķīlā,» viņš tai čukstēja. «Es vienkārši paziņošu par mūsu saderināšanos.»

«Taču ne jau tagad, dejas laikā,» viņa bailīgi iesau­cās. Enoks smaidot papurināja galvu, te kāds cits paņēma Mēriju.

Kad beidzot «ķērējs» bija galā, Mērija juta, ka ir gluži bez elpas, sakarsusi un bez spēka. Viņa vēl nebija lāgā apsēdusies, kad to aplenca bērni. Tie visi bija viņas skol­nieki, bet apbrīnoja kā svešinieci. Viņi pēl nekad nebija savu skolotāju redzējuši tik jautru un bezbēdīgu. Paši tie jau bija gluži bāli no neparasti ilgās kņadas un vairumam gandrīz vērās acis ciet. Tad Mērija palīdzēja misis Ter- menei aizmidzināt kādu zīdaini. To noguldīja uz līdzpa­ņemtās segas krāsns kaktā, kur jau desmit citi gulēja saldā miegā.

Kad zālē atkal ieplūda dejotāji un dejotājas, piecēlās vecais Henrijs Termens un uzsita vijolei dažus skarbus akordus. Tas bija zināma veida signāls vispārējās uzma­nības pievēršanai. Kad iestājās pilnīgs klusums, viņš sa- cīj a:

«Mīļie ļaudis, kā mūsu skolas komisijas loceklis, es jau ilgi esmu gaidījis izdevību, lai visu klātbūtnē reiz pateik­tos mūsu labajai, godājamajai skolotājai, mis Stokvelai par to, ko viņa katru dienu dara mūsu bērnu labā. Diemžēl mums drīz būs jāmeklē viņai vietniece, jo mis Stokvela grib no šejienes aiziet. Bet iepriecinoši ir tas, ka viņa paliks pie mums. Un proti, viņa ir nolēmusi dibināt pati savu pavardu mūsu Tonto apvidū. Un tas laimīgais vīrs, kuru viņa ir izvēlējusies, ir mans dēls Enoks!»

Tagad Mērija varēja redzēt, cik pilnīgi viņai bija iz­devies iegūt jauno un veco sirdis. Izlauzās neaprakstāmas gaviles, visi spiedās tai klāt un, spiežot tās roku, vēlēja laimes. Vecākās sievietes to pat apkampa. Tikai Džordžija neatradās apsveicēju pulkā. Droši vien viņa bija izgājusi atvēsināties un nedzirdēja Henrija Termena uzrunu.

Nākošās dejas vidū — Mērija to izlaida un sēdot saru­nājās ar nākošo vīramāti — Džordžija uzbudināta pienāca tai klāt.

«Vai tas, ko es pašlaik dzirdu, ir taisnība — esot pa­ziņota tava saderināšanās ar Enoku?» viņa jautāja.

«Jā, protams, mīlulīt, — vai tu nepriecājies par to?

«Tomēr, tomēr… domāju, ka Hetfīlds tikai muļķo­jas.. .»

«Nē, viņš sacījis patiesību.»

«Mans Dievs — kas notiks ar mani, ja tu apprecēsies?» Džordžija pavisam izmisusi pēkšņi iesaucās.

Pirms Mērija paguva atbildēt, Bids Hetfīlds, kurš bija sekojis savai dāmai, piegāja viņai klāt. Nevainojami palo­cījies, viņš teica:

«Atļaujiet, mis Stokvela, ka arī es no visas sirds vēlu jums laimes. Tāds vīrs kā Enoks Termens …»

Tomēr viņš nepabeidza savu teikumu, jo Kals brāzās klāt Mērijai un, apskāvis to, noskūpstīja.

«Esmu tik laimīgs, ka tu precies ar Enoku un kļūsi mana svaine!» viņš teica, cīnoties pēc elpas.

«Arī es, manu zēn — bet tu jau nospiedīsi mani,» Mē­rija smiedamās atteica. «Taisnību sakot, nebiju pat sap­ņojusi, ka esmu tā iemīļota no visiem.»

Tikai tagad Kals pamanīja Džordžiju un tās partneri. Viņa zobgalīgi pamāja. Kals viņu mirkli uzlūkoja un tad, neteicis ne vārda, pagrieza muguru. Džordžija zem pūdera un smiņķa, kļuva tumšsārta.

«Nāciet, Bid,» viņa teica Hetfīldam, kurš labi nezināja, ko tagad darīt, «dejosim tālāk.»

Hetfīlds nebija ilgi lūdzams, bet ja Džordžija domāja ar to apbēdināt Kalu, tad viņa noteikti maldījās. Vismaz Mērijai tā likās.

«Vai arī mēs reiz nepadejosim?» tagad Kals viņu uz­runāja.

«Labprāt, bet tikai nākamo deju. So es gribu nosēdēt,» viņa atbildēja. «Vēl neesmu labi atpūtusies no pēdējās.»

«Pareizi! Tuks jau arī ir šeit. Vai viņš jau kādreiz ir dejojis?»

«Es vēl viņu neesmu redzējusi. Bet te viņš ir; viņš at­brauca mums līdzi automobilī. Tu laikam atjāji?»

Kals nedaudz apjuka, tad atklāti atbildēja:

«Jā … Es pārdomāju.»

«Tas bija ļoti prātīgi, mīļais Kal,» viņa sirsnīgi teica. «Bet neņem savu ķildu ar Džordžiju tik nopietni un ne­rādi tik drūmu seju. «Esiet līksmi ar līksmiem,» tā saka Bībele.»

«Jā … kas to var.»

Pēkšņi viņš apgriezās un aizskrēja, bet sākoties nāka­majai dejai, atkal ieradās un mēmi palocījās Mērijai. Kādu brīdi viņi dejoja klusēdami. Mērija velti lauzīja galvu, meklējot piemērotu sarunas tematu, bet nespēja iedomā­ties neko tādu, ar ko varētu Kalu uzjautrināt. Viņa prie­cājās, kad tas, neaicināts, veda viņu atpakaļ pie sola, lai gan mūzika turpinājās.

Viņam stāvot līdzās un sakniebtām lūpām vērojot ga- rāmvirpuļojošos pārus, pienāca Enoks. Acīmredzot tas meklēja viņu.

«Ceru, ka tu neesi ieradies sarīkot traci?» viņš jautāja.

Kals cieši palūkojās brālī, bet neatbildēja.

«Katrā ziņā es ļoti lūdzu, netaisi muļķības,» vecākais brālis turpināja. «Tādas ir jau pietiekami daudz.»

«Tā — kas tad?» Kals interesējās.

«Tims piedzēries. Kāds — diemžēl vēl nezinu kurš — atnesis līdzi alkoholu. Tima garastāvoklis ir aizdomīgs, jo Bids Hetfīlds aizvilināja no viņa Džordžiju. Bez tam, kā man stāstīja, tavam draugam, Tukam Merrijam, jau bijuši trīs kautiņi.»

«Lieliski — es gribētu redzēt tos puišus, ar kuriem viņš izkāvies!»

«Viņi izskatoties briesmīgi.»

Kals skaļi iesmējās.

«Kā liekas, tu to uzlūko kā varenu joku. Bet es saku, ka reiz būšu spiests rīkoties!» Enoka balss bija asa.

«Tā ir slavena ideja, mīļais Enok. Bet es dodu tev labu padomu — nemēģini to šovakar, savā saderināšanās va­karā,» Kals smaidot atteica.

Mērija uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.

«Siem zēniem taču vienmēr jāplūcas!» tā sacīja, ko­miski nopūzdamās.

Enoks, kuru Kala «labais padoms» bija redzami aizkai­tinājis, viņas dēļ savaldījās.

«Vai tu vismaz neapsolīsi, ka paliksi šeit, kamēr es atgriezīšos?» viņš jautāja brālim.

«Pagaidām man nav nolūka aiziet,» tas izvairīdamies atbildēja.

«Tad nāc, Mērij, iesim ieelpot svaigu gaisu.»

Astotā nodaļa

Dziļi uzelpodama, Mērija izgāja aukstajā un tumšajā naktī.

No ugunskura puses, kā gaismā staigāja daži pārīši, skanēja jautras čalas, smiekli un dziesmas. Kad Mērija gribēja doties uz turieni, Enoks viņu atturēja.

«Man ļoti žēl, ka man tas tev jāsaka,» viņš teica, «bet man stāsta, ka tava māsa mazliet… jā, mazliet par daudz uzkrītoši izturas pret Bidu Hetfīldu. Tā kā Tims ir pie­dzēries un arī Kals atnācis, tad tas var būt ļoti bīstami.»

«Jā, Dieva dēļ, bet ko mēs tur varam darīt?»

«Labākais būtu parūpēties, ka viņa paliek telpā un vairs neiziet ārā.»

«Ceru, ka to varēšu veikt.»

«Tad jau viss būs kārtībā. Mēs runāsim ar viņu — tā sēžot mūsu automobilī kopā ar Hetfīldu, kas, protams, arī neder.»

Mērija apstājās.

«Uzgaidi šeit,» viņa lūdza, «es labāk iešu viena.»

Dusmās un apkaunojumā drebēdama, viņa steidzās ga­rām pārīšiem, kas izbrīnījušies nolūkojās viņai nopakaļ. Tumsā nebija viegli atrast īsto virzienu, tomēr drīz vien Džordžijas balss viņu noveda pareizajā vietā.

«Tā tu nedari,» balss sauca, «tu taču saburzīsi manu kleitu!»

«Bet, sirsniņ,» Hetfīlds smiedamies atbildēja, «no tās jau nav nekas daudz ko saburzīt!»

Mērija devās pie auto — Džordžijas baltais stāvs bija skaidri saredzams. Hetfīlds mēģināja to apskaut un no­skūpstīt, viņa, likās, vēl pretojās, bet tikai rūpēs par kleitu.

«Džordžija, tūlīt kāp ārā no auto un ej atpakaļ uz skolu!» Mērija sauca tādā balsī, kādu viņa vairs nepazina par savu.

Hetfīlds atlaida Džordžiju un izlēca, bet viņa mirkli sēdēja, kā triekas ķerta.

«Vai esmu kāds bērns, ka tu mani tā komandē?» Džor­džija beidzot jautāja.

«Tava izturēšanās ir kaut kas neredzēts!» Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies. «Ja tev nav pašcieņas, tad vismaz varēji padomāt par mani!»

«Bet Mērij!…» Džordžija iekliedzās un izkāpusi no auto, aizsteidzās uz skolas pusi. Mērija gribēja tai sekot, tomēr Hetfīlds nostājās ceļā.

«Patiesībā jums vajadzēja bārt mani, mis Stokvela,» viņš teica, «jo Džordžija nemaz negribēja nākt šurp.»

«No jums nav vajadzīga nekāda atvainošanās, mister Hetfīld,» viņa mierīgi teica. «Nekādā ziņā jūs nepelnāt pārmetumus. Bet, ja tomēr gribat dzirdēt manu padomu: pēc iespējas mazāk interesējieties par manu māsu, citādi jūs radāt nenovēršamu naidošanos.»

«Es pateicos, bet ja Džordžija mani mīl, tad vienalga kaušos ar visiem pasaules Termeniem.»

«Bet Džordžija jūs nemīl un nemīlēs,» Mērija uzbudi­nāta teica. «Tiešām, es ļoti vēlos, lai tā būtu, tad man ne­vajadzētu viņas dēļ kaunēties!»

«Bet, atļaujiet, mis Stokvela! Var jau būt, ka Džordžijā vēl ir maldināšanas tieksmes, varbūt viņai patīk joka dēļ sagrozīt zēniem galvas, bet ja viņa tā izceļ kādu vīrieti, kā mani, tad tur jābūt mīlai!»

«Par to viņa pat nedomā. Ar jums viņa dzen to pašu koķetēšanas rotaļu, ko ar pārējiem!»

«To sakāt jūs, viņas māsa?»

«Diemžēl man tas jāsaka — tā ir taisnība.»

«Katrā ziņā tas maina visu lietas būtību. Un ja nu ta­gad drīkstu dot jums kādu padomu, tad: sūtiet savu māsu atpakaļ, no kurienes tā nākusi! Šādai melei Tonto apvidū nav īstā vieta!»

Viņš palocījās un pazuda un Mērija devās uz skolu. Spriežot pēc visas izturēšanās, Hetfīlds acīmredzot nemaz nebija tik slikts kā viņa slava. Viņa to saprata un do­māja, ka arī viņa padoms bija vietā. Džordžija tiešām ne­iederējās starp šiem vienkāršajiem, taisnā ceļa gājējiem.

Pie ieejas viņu sagaidīja Enoks.

«Nu, tas gāja visai ātri, viņš smaidot teica. «Viņa at- brāzās kā zibens. Es viņu aizturēju un teicu, ka nu mums jākļūst labiem draugiem. Kā viņas vecākais svainis, es taču savā veidā tagad būšu tai vectēvs. Un zini, ko viņa atbildēja?»

«Pat iedomāties nevaru.»

«Tad jūs riebīgi apsvilināsiet pirkstus!» viņa nošņāca tik nikni, kā es vēl nekad no tās nebiju dzirdējis!»

Viņš labsirdīgi pasmējās, bet Mērijai tuvāk bija asa­ras, nevis smiekli.

Tiem atgriežoties deju zālē, aina bija izmainījusies, jo bērni bija nolikti gulēt. Tie mierīgi gulēja kādā kaktā, viens blakus otram. Pieaugušie priecājās par atbrīvoto telpu, kura tagad atļāva ātrāku un līksmāku dejošanu.

Tad paziņoja atspirdzināšanās starpbrīdi. Dāmas pa­sniedza sviestmaizes, kūkas un tortes, kuras apēda slavē­jot un ar kāri. Pēkšņi Henrijs Termens atkal uzsita lociņu vijoles stīgām un paziņoja:

«Dāmas un kungi, kāds bēdīgs paziņojums: visas le­dus vafeles ir apēstas!»

«Māksla!» Tims Matjūzs rūca. «Vess Termens viens pats aprija, vismaz divdesmit!…»

«It kā citi būtu ēduši mazāk,» Vess aizskarts sauca. «Jūs visi piekrāvāt pilnus vēderus ar ledus krēmu!»

«Un dažs labs arī kādu mazliet bīstamāku vielu,» Enoks piebilda. Visi smējās un starpgadījums bija aiz­mirsts.

Vispār Mērijai bija sajūta, ka nopietnas sadursmes briesmas pagaidām nedraud. Kals sēdēja blakus tēvocim Gardam, ar ko nopietni sarunājās. Bids Hetfīlds bija ap­meties uz kādas palodzes un noturēja manāmi saistošu priekšlasījumu. To sasprindzinātā uzmanībā noklausījās bars jaunu meiteņu, kuras Mērija nepazina.

Džordžija bija apsēdusies zem kādas spuldzes, kas pēc Mērijas pārliecības, nebija noticis nejauši, bet darīts ar aprēķinu. Tuks Merrijs, ieguvis savā īpašumā pielūgto dāmu, likās laimīgs. Viņai neviens cits vairs neie­drošinājās tuvoties. Tims Matjūzs gan bija ieguvis sārtus vaigus un aizdomīgi kustīgu mēli, bet viņa reibums likās neliels. Visādā ziņā, pāris reižu tas gan gribēja lēkt kā­jās, savilcis aizdomīgus vaibstus, tomēr tad viņu saval­dīja biedri, ar kuriem sarunādamies, tas sēdēja pie dur­vīm.

Kad viss bija apēsts, Henrijs Termens atkal ņēma no­kās vijoli un sauca:

«Kājās, bērni! Lai nebūtu nekāda noguruma! Tagad paskatīsimies, kurš ir izturīgāks: Ādams un Ieva!»

Katrā šādā ballē abi dzimumi centās viens otru node­jot «zem galda», kā mēdza teikt, un tieši šodien jauno meiteņu godkārei bija izredzes gūt sekmes. Kovbojiem aiz mugurām bija visa gada smagākā un grūtākā darba ne­dēļa, kuru pavadīja gūstot ganāmpulkus. No tiem rudenī izšķiroja pārdodamos lopus. Meitenes gavilējot apsveica vecā vīra saucienu. Izaicinājums tika pieņemts un dejots ar sakostiem zobiem, bezgala enerģiski.

Tuks lūdza Mēriju parādīt viņam to godu un apdējot pāris reižu ap zāli,» un viņa, nevēlēdamās būt nepieklā­jīga, neatteicās. Par laimi, drīz garais cilvēks, velti iz­mēģinājies pieskaņoties viņas solim, pats pārtrauca deju un smiedamies veda to atpakaļ uz tās vietu. Viņa izman­toja gadījumu, lai pajautātu.

«Vai taisnība, ko Enoks Termens man stāstīja — jums iznākusi kaušanās?»

«Tā to gandrīz nevarētu saukt,» viņš vīpsnādams at­bildēja. «Tur tikai daži kovboji uzdūrās manu dūru kauli­ņiem. Tā bija skaidra bērnu mocīšana — trīs džentlmeņi, kas gribēja aizliegt, ka dejoju pēc savas patikas, vēl ta­gad guļ ārā — mežā.»

«Bet tas taču šausmīgi!»

«Tik slikti jau nav! Līdz darba sākumam viņi jau sen būs tikuši kājās.»

Labsirdīgi smaidīdams viņš atvainojās. Bet tagad Mē­rija nodevās dejas vērošanai, kura pamazām kļuva vien­mēr mežonīgāka. Abu dzimumu cīņa ap izturības palmas zaru kļuva vienmēr dedzīgāka.

Vecais Henrijs Termens nepazina noguruma. Gandrīz bez pārtraukuma viņš spēlēja un piedziedāja dejas ritmam pašsacerētas dziesmiņas. Vienkāršie klausītāji tās katr­reiz uzņēma ar gavilējošu piekrišanu. Vispirms viņš grie­zās pie dāmām:

«Stingri, meitenes, nepalaidieties, Nodejojiet viņus, ar kaunu, zem galda! Stipros radības kungus, Kuri jau gurdumā elso.»

Noliecis sirmo galvu sāņus, viņš smaidīdams pateicās par dārdošiem aplausiem. Tad, brīdi pārdomājis, dziedāja: «Klausieties, zēni, kas sakāms man,

Tuks Merrijs nogāza trīs no jums,

Raugieties, ka nekrītiet visi,

Ka Ieva neuzvar Ādamu! …»

Ap trijiem rītā deja bija kļuvusi neapvaldīta, tomēr skatītāji sāka nogurt. Apklusa sarunas, skanēja tikai me­žonīgā rīboņa un švīksti, vijoles melodija un ritmu sitējas nūjiņas. Pie tām kovboji mainījās.

Mēriju bija pārņēmis miers. Viņa noteikti cerēja, ka svētku atlikusī daļa aizritēs bez starpgadījumiem, jo nu Džordžija izturējās — vismaz pret saviem pielūdzējiem — pietiekami atturīgi. Te pienāca Enoks un viņai teica:

«Paskaties, ko tava māsa tur dara.»

Mērijai nebija ilgi jāmeklē. Džordžija un Diks Ter­mens, vecā Henrija jaunākais dēls, dejoja fokstrotu. To kā Mērija zināja, viņa bija iemācījusi daudziem jauniešiem.

Cik šausmīgi nepiemērots šeit, aizmežnieku skolā, bija šis fokstrots! Mērija bija sadusmota, tomēr arī apburta no Džordžijas kustību grācijas un piemīlības. Tā droši vien ļoti labi manīja, kādu ievērību sacēlusi, bet izlikās, ka redz tikai savu partneri.

«Tas jau nemaz nebūtu tik ļauni, ja viņa neievilktu tur arī citus,» Enoks iečukstēja savai saderinātajai. «Bet visi izsakās ļoti ļauni par to, ka viņa pavedusi arī citus jaunos nelgas.»

Pa to laiku no Džordžijas cītīgākajiem skolniekiem bija izveidojušies trīs pāri. Viņu mēģinājumi atdarināt savu skolotāju, tiešām bija uzjautrinoši un skatītājos sacēla jautrību.

Mērija sēdēja kā uz oglēm un atviegloti uzelpoja, kad deja beidzās. Viņa klusu jautāja Enokam, vai nebūtu la­bāk dot Džordžijai mājienu, lai tā nedejo. Tomēr viņš deva padomu to nedarīt.

«Tu padarīsi lietu vēl ļaunāku,» viņš teica, «jo izsauksi viņas spītību. Un bez tam, viņa pati arī drīz sapratīs, cik mazu atbalsi tā atradīs pie mums ar savu ķēmošanos.»

Kad īsais starpbrīdis beidzās, Bids Hetfīlds šķērsoja zāli, dodamies pie Džordžijas. Acīmredzot viņš domāja to uzlūgt uz nākamo deju. Tagad arī apdomīgais Enoks kļuva nemierīgs. Turklāt jo vairāk, kad uzlūkoja tuvumā sēdošā Kala drūmo seju, ar kādu tas vēroja abus — Bidu un Džordžiju.

«Tas izskatās kā izaicinājums, kas domāts mums, Ter- meniem,» viņš uztraukti čukstēja Mērijai. «Ja tie abi ta­gad dejos to nēģeru deju, tad būs tracis.»

Pašlaik sāka spēlēt vecā Henrija vijole, pāri nostājās, bet vilcinājās sākt. Visi lūkojās uz Hetfīldu un Džordžiju. Acīmredzot tie abi nemaz nekautrējās atrasties vispārējās uzmanības centrā, bet uzņēma to kā joku. Tad viņi cieši apskāvušies, uzsāka tādu deju, kādu šīs telpas nekad vēl nebija redzējušas.

Mērija satraukti tos uzlūkoja. Vai nu Hetfīlds jau prata šādu dejas stilu vai tam bija iedzimtas dāvanas, bet katrā ziņā viņš bija Džordžijai apbrīnošanas cienīgs partneris. Aizrāvusies dejā, viņa nemaz nenojauta, ka ved bīstamu rotaļu. Turklāt Bids Hetfīlds to apzinājās ļoti labi, jo lūkojās apkārt zobgalīgiem un nekautriem ska­tieniem.

Mērija pašķielēja pāri uz Termeniem. Nekas nenodeva, kā viņi uzņem šo izaicinājumu. Tomēr pēkšņi piecēlās ve­cais Termens, Enoka tēvocis un, piegājis pie sava brāļa Henrija, iečukstēja tam ausī.

Mūzika tūlīt apklusa. Gards uzrāpās uz kādas kastes. Viņa saules nobrūninātā, pelēku bārdu apaugušajā sejā bija manāmas lielas iekšējas dusmas. Par spīti tām viņš teica mierīgā, bet dārdošā basā:

«Dāmas un kungi, mīļie draugi! Man sakāmi tikai daži vārdi. Mēs esam šajā skolā jau daudzus svētkus svinē­juši, esam bijuši jautri, dejojuši un trakojuši. Mēs nebi­jām nekādi murkšķi un ļāvām jaunatnei, kas tai pienā­cās — viņai jāiztrakojas! Mūsu dejas nekad nebija ļoti mākslinieciskas, bet tās bija pieklājīgas. Taču, ja šeit iespiežas sveši elementi, lai mūs aplaimotu ar nepieklājī­gām dejām, tad sakām tiem tieši acīs: paldies, kaut ko tādu mēs nevēlamies! — Tā, to es, vecs vīrs un jūsu draugs, gribēju teikt jauniešiem.»

Sai runai sekoja dziļš klusums. Gards Termens vēl brīdi palika stāvot, paraustīja varenos plecus un uzmeta abiem dejotājiem savu acu zibeņus. Tie negribot nolieca galvas. Tad vecais nokāpa no kastes. Henrijs sāka atkal čīgāt un tik mežonīgi, it kā vēlētos atgūt zaudēto laiku. Patiesībā tas notika līdzjūtībā pret apkaunotajiem vaini­niekiem. Viņš gribēja tiem dot izdevību pazust dejotāju burzmā. Tomēr Džordžija pat nedomāja to darīt. Viņa steidzās telpas kaktā, kur karājās novilktie mēteļi un ce­pures. Hetfīlds tai sekoja un žestikulēdams rokām, pūlē­jās kaut ko iestāstīt, taču bez manāmām sekmēm.

Mērija ātri piecēlās un palūkojās apkārt — Enoks bija pazudis. Cik ātri iespējams, viņa spiedās cauri dejotāju pāriem uz durvīm. Tur bija viņas saderinātais, kas nopietni sarunājās ar Kalu, kura seja bija tikpat balta kā krekla krūtis.

Pa to laiku Džordžija bija skarbi atraidījusi Hetfīldu un kad tas vilcinoties vēl kavējās viņas tuvumā, meitene viņam neuzmeta ne skatiena. Uzvilkusi mēteli, viņa ap­ņēma ar vieglu šalli matus un gāja uz durvīm. Mērija devās tai pretī un jautāja:

«Kurp tu gribi iet?»

Džordžija neatbildēja. Varbūt viņa uztraukumā nemaz nebija dzirdējusi jautājumu. Viņa gāja tālāk .. .

Ap Kalu un Enoku jau bija sastājusies ziņkārīgo grupa, un kad Džordžija apstājās pie Kala, visi skatījās.

«Vai tu būsi tik labs,» viņa teica, «un aizvedīsi mani mājās? Tims ir piedzēries, par Hetfīldu nevar būt runa, tādēļ varu griezties tikai pie tevis. Vai tu izdarīsi man šo pakalpojumu, Kal?»

Mērija juta viņai līdzi, jo tā bija tuvu sabrukumam. Bet nevilšus viņai radās izbrīns, ka pēc visa notikušā mā­sai vēl bija drosme runāt ar Kalu. Lai arī kā, viņš varēja to atraidīt.

Kā tagad izturēsies Kals? Augstsirdīgi vai zemiski? Vai viņš izmantos gadījumu, lai atriebtos?

Mērija vēl nebija visus jautājumus izdomājusi, kad Kals mierīgi atbildēja:

«Pats par sevi saprotams, ka es aizvedīšu tevi mājās — tikai tādēļ es ierados.»

Mērija staroja — viņš tomēr bija lielisks zēns, tik sa­valdīgs un pieklājīgs, gluži kā viņas Enoks. Tas slepenā sajūsmā slepus spieda viņas roku.

Džordžijas seja pārāk skaidri rādīja, ka tā nemaz nav bijusi droša, ka saņems tādu atbildi. Kad tas piedāvāja savu elkoni, viņa, mazliet nokaunējusies, nolieca galvu. Tomēr tad viņa atkal saņēmās un ar augsti paceltu galvu soļoja cauri pūlim, kas atbrīvoja viņiem ceļu.

«Hē, Kal!» Enoks sauca tam nopakaļ, «neaizmirsti at­sūtīt mums auto!»

Devītā nodaļa

Lai gan bija decembra dienas vidus, pie «Klints avota» saule spīdēja tik silti, ka vīri varēja ēst, izmetušies krek­los. Augšā, kalnāja mugurā, gulēja sniegs un mežainās augstienēs, starp koku tumšo zaļumu, vizēja balti plan­kumi. Tomēr šeit, dienvidu nogāzē, tas neturējās ilgi, tā­dēļ brieži un meža tītari tur ierīkoja savas ziemas mītnes.

Pēc visu vienprātīgām domām, Kals Termens savai apmetnei bija izmeklējis skaistāko vietu Tonto apvidū. Tā bija augstiene, no kuras skatiens uz vienu pusi aizslīdēja pāri mežainām ieplakām, bet otrā pusē atdūrās kalnāja masīva izslietās smailēs. Te auga ciedri un egles, un tās malā pacēlās spēji slīpa, mežonīgi saplaisājusi klints. Pa to urdzēja avota straume, kas deva visai apkaimei vārdu. Kopš gadiem Termeni uzskatīja sevi par šī garšīgā ūdens īpašniekiem. Tas neizsīka pat viskarstākajā vasarā. Tomēr tikai tagad, kad šeit apmetās Kals, viņiem bija neapšau­bāmas īpašuma tiesības uz avotu.

Ar apvienotiem spēkiem jau novembra mēnesī bija iz­cirsti piecdesmit morgenu meža. Tie veidoja lielu četr­stūri ar labu, smagu, gandrīz tīru no akmeņiem un iesar­kanu zemi. Tas atradās augstienes priekšējā malā, un viņa rietumu un dienvidu pusēs, kā sargus pret vējiem, atstāja meža strēmeles.

«Ne katram laimējās uz vietas atrast savas mājas cel­šanai derīgus kokus,» Gards Termens smaidīdams sacīja.

«Par to arī būs sasodīti smalka, solīda celtne — vai ne, Kal?» vecais Henrijs lepni jautāja.

«Ko tas viss dod, ja uzcelsim viņam tik izturīgu būdu? Viņam, šim labajam zēnam taču trūkst galvenās līdum­nieka mantas!» Vess zobgalīgi sauca. «Un to, diemžēl, ne­viens nevar viņam apgādāt!»

«Ak, tu domā labu sievu?» Henrijs atjautāja. «Katrā ziņā, kāda jau viņam būs jāatrod. Bet tas vēl nevienam Termenam nav sagādājis grūtības.»

«Un tad, šai lietai vēl ir laiks,» Kals īgni atteica. «Mana māja jau nebūs tik drīz gatava. Jūs taču augu dienu nedarāt neko citu, kā tikai ēdat un tenkojat.»

«Neesi tik nepacietīgs, manu zēn,» vecais laipni sa­cīja. «Tagad taču tev nav nekāda steiga; katrā ziņā, tavu zemi neviens vairs nevar prasīt sev.»

Kals saprata piezīmi. Viņš lēnām piecēlās un gāja pāri izcirtumam, cauri atstātajai meža joslai, pie augstienes malas.

No šīs vietas redzamo ainavu viņš pazina, cik vien tālu sniedzās atmiņa — jau kā desmitgadīgs zēns viņš domās cerēja kādreiz šeit uzcelt savu mājokli. No šejienes varēja ielūkoties bezgala tālu zemē. Tie pelēkie, kailie plankumi bija tēvoča Garda ferma; tur lejā, starp pakalniem atradās «Zaļā ieleja», kur dzīvoja viņa vecāki; gaišās svītras pa kreisi bija Boida kviešu druvas un baltā, šaurā josta — ceļš uz Rijsonu. Tālu, pie apvāršņa, redzes lauku noslē­dza roboti, debesīs rēgojošies kalni. Pa labi, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās biezs lielmežs, kurā mudžēja meža kustoņi. Tas — viņa mīļākais medību apvidus.

Cik krāšņa šī ainava arī nebija skaidrās ziemas sau­les gaismā, savu pirmatnējo ietekmi tā likās zaudējusi. Jā, viņam visa līdumnieka dzīve jau sāka kļūt par īstām mo­kām. Tomēr par to viņš vēl nebija ne ar vienu runājis. Pat ar Enoku nē, no kura viņš parasti neko neslēpa.

Jau veselu mēnesi viņš dzīvoja te, augšā, savā teltī un ne reizi pa šo laiku nebija aizgājis līdz «Zaļai ielejai». Lai gan viņš ļoti vēlējās redzēt atkal Džordžiju, zināms lepnums viņu atturēja.

Kopš deju svētkiem, oktobra pēdējā sestdienā, kad viņš atveda to mājās, tas vairs nebija sastapies ar mei­teni vienatnē. Toreiz, kad tā jutās apkaunota, viņš bija atmetis visu juteklību un dusmas, bet cerēja, ka tā kaut kā mēģinās izlabot netaisnību, ar kādu bija pret viņu iz­turējusies. Tomēr visā brauciena laikā caur naksnīgo mežu, viņa neteica ne vārda. Jau pie mājām viņa bija iz­lēkusi no auto un teikusi:

«Iekšā tev nav jānāk … Pateicos, Kal Termen, laikam būšu nepareizi spriedusi par tevi. Patiesībā tevis dēļ man nevajadzēja atgriezties šeit, jo neesmu ne tavas uzmanī­bas, ne arī… kaut kā cita vērta. Ar labu nakti! . . .»

«Bet Džordžij, kā tu tā vari runāt? … Uzgaidi taču,» viņš bija saucis tai nopakaļ, bet meitene tomēr aizskrēja. Pēc tam viņš nebija to redzējis veselu nedēļu.

Kad viņš to atkal ieraudzīja, viņam šķita, ka tā vairs nav agrākā Džordžija. Kad viņš mēģināja izmantot gadī­jumu kādai sarunai, tā izvairījās vai arī runāja vienal­dzīgas lietas. Bet viņš juta, ka nekad nespēs uzsākt runāt par notikušo. Pēc viņa domām, Džordžijai pašai bija jā­rāda, ka tai ir svarīgi atkal atjaunot viņu draudzīgās at­tiecības.

Tā kā viņa to nedarīja, abu starpā iestājās atsvešinā­šanās. Kals no tās pārāk necieta, kamēr Džordžija arī pret citiem izrādīja zināmu atturību. Tikai tad, kad viņa satiksmē ar citiem jauniešiem atkal uzsāka savu veco ko­ķeto toni — ja arī ne tik uzkrītoši kā agrāk — Kaļam šāds stāvoklis kļuva neciešams. Tādēļ viņš bija lūdzis tē­vam atļauju, tūlīt apmesties savrup. Tas deva atļauju, un jo ātrāk tādēļ, ka Enokam ar tā ļaudīm pašlaik bija laiks palīdzēt cirst un apstrādāt kokus. No tiem jau tuvākajās dienās būs uzcelta viņa māja, vislabāk novietotais un skaistākais bluķu nams visā apvidū.

Kals apsēdās uz klints bluķa un raudzījās plašajā ap­gabalā, kas kādreiz bija lepno, brīvo apaču medību lauks. Tagad to grūtās cīņās ar dabu bija iekarojusi viņa ģi­mene un padarījusi par savu dzimteni. Tagad viņa bērnī­bas sapņi bija piepildījušies. Bija sasniegts viss, pēc kā viņš bija ilgojies un tomēr Kals jutās ļoti nelaimīgs. Vi­ņam jau sen vairs nebija sev jāmelo — viņa trūka tā laimei, viņa, Džordžija Stokvela! …

Vienalga ko viņa bija darījusi, viņam tā jāiegūst! Un vai tas bija neiespējami? Vai viņa nebija izrādījusi pie­tiekami skaidri savas simpātijas pret viņu? Un vai vie­nas dienas atgadījums spēja viņu tik ļoti pārveidot? Nē, tieši otrādi, viņa toreizējās izturēšanās dēļ tai vajadzēja cienīt Kalu vēl vairāk nekā iepriekš. Bet viņa jau bija tāda, ka labāk nomirtu, nekā to atzītu.

Kas tad viņam tagad bija darāms?

Likās, ka veco, zaraino koku lapotņu galotnes virs viņa sūta atbildi savā šalkoņā: celt galvu augšā, cīnīties

par to, ko vēlas sasniegt un iegūt!

Šo darbu visi veica jokojot, tā ka sestdienā pirms Zie­massvētkiem, vecais Henrijs ap pusdienas laiku varēja noraust pierei sviedrus un apmierināti paskaidrot:

«Tā, ļaudis, to nu mēs atkal reiz būtu veikuši — un tas ir iznācis sasodīti smalki!»

Tiešām, Kala mājai nebija līdzinieces visā Tonto ap­vidū. Cik tā bija liela un telpīga; pat augšstāvs bija at­rodams virs palieveņa. Uz to veda kāpnes, jo bija domāts tur novietot rezerves krājumus. Tomēr Henrija Termena sevišķais lepnums bija lielais, vaļējais kamīns un paša pagatavota gulta, krēsli un galds.

«Tā, mans dēls, tava māja gatava,» viņš teica Kaļam pēdējā caurgājienā pa telpām. «Pirms Kristus svētkiem nāc vēlreiz uz «Zaļo ieleju». Tev jāpaņem pavards virtu­vei un dažādi uzturlīdzekļi. Ja nu tad vēl būšu tev iede­vis pāris zirgus un pienācīgos liellopus, esmu darījis visu, ko varu tevis dēļ darīt.»

Kals jutās vairāk aizkustināts, nekā tas to gribēja. Maltītē, ko Serdžs par godu šīs dienas svinīgumam bija gatavojis sevišķi labu un bagātīgu, viņš bija jautrs. Tā labā oma nezuda arī tad, kad kāds izteica piezīmi:

«Taču viss būs pareizi tikai tad, kad tu ņemsi sievu un mēs svinēsim te, augšā, līksmas kāzas.»

Visi piebalsoja, jo pēc viņu domām, līdumnieka dzīvei noteikti bija nepieciešama saimniece.

Visi jutās brīvi un līksmi, neviens netaupīja zobgalī­gas piezīmes, vairums, uz Kala rēķina. Viņš bija priecīgs, kad ieradās Tuks Merrijs. Tā parādīšanās sacēla vispā­rēju jautrību, kas novērsa uzmanību no Kala. Proti, Tuks jāja uz ļoti maza zirga, tā ka viņa bezgala garās kājas gandrīz skāra zemi. Tas tiešām izskatījās bezgala ko­miski.

Labsirdīgais cilvēks nekad neļaunojās, ja par viņu zo­bojās un smējās. Tādēļ visi bija viņu iemīļojuši, jā, viņu jau uzskatīja kā piederīgu ģimenei. Pat Enoks bija viņa draugs, lai gan domāja, ka tas sevī glabā kādu noslē­pumu. Viņš cerēja, ka kādreiz to atklās.

«īsta kungu māja,» Tuks teica, aplūkojis jauno celtni. «Cerams, Kal, tu nepiemirsīsi, ka dēļus esmu zāģējis es!»

«Kā gan es to varētu,» Kals atbildēja. «Nāc paskaties arī iekšpusē.»

«Bet neielauz ar pakausi griestus, garais kraķi!» Enoks smiedamies sauca tiem nopakaļ.

Tad Tukam Merrijam bija jāsēžas pie viņiem un jācie- nājas. Visi pie tā izmēģināja savus jokus, tomēr viņš ne­ļaunojās pat par muļķīgāko no tiem. Tādēļ pārsteigumu sagādāja tas, ka vēlāk viņš pēkšņi saniknojās par kādu diezgan nevainīgu Enoka piezīmi.

Mantas bija sakravātas un viņi jau gribēja doties ceļā, kad Enoks jautāja, vai Kals nevēloties viņu gabaliņu pa­vadīt ielejā. Kals atteicās, jo viņam esot kaut kas jāpār­runā ar Tuku Merriju. Enoks, kas pavisam nesaprotamā kārtā juta skaudību pret ļaudīm, kuri bija ieguvuši Kala sevišķas simpātijas, saniknots teica:

«Protams — tagad tavs draugs ar stārķa kājām ir tev tuvāks par brāli!»

«Tas nu gan nav tiesa,» iesaucās Tuks Merrijs, kas šos vārdus dzirdēja. «Bez tam, gribu tevi lūgt beidzot likt mierā manas kājas. Es taču nezobojos par tavu vilinātāju milzu gurķi.»

Acumirklī visi jutās kā zibens skarti. Tikai vecais Hen­rijs pie sevis klusu smējās.

«Mans deguns ir vilinātājs? — Ko tu ar to gribi teikt?» Enoks jautāja.

«Viņš ir tik liels un riebīgs, ka taisni prasās, lai tam kādu reizi gāž.» Merrijs izlaidīgi atteica.

Tagad visi smējās un tas sadzina Enoka galvā asinis.

«Stulbais nelga, vai tu gribi man sist?»

«īsti labprāt, ja būs nepieciešams,» Tuks atteica. Acīm­redzot viņš bija nodomājis atstāt grupas spēcīgākam vī­ram piemiņas zīmi, lai tā reizi par visām reizēm iegūtu mieru.

«Kādēļ tad tu līdz šim izvairījies?» Enoks vēl vienmēr valdīdamies jautāja.

«Man bija žēl tavas līgavas.»

Tuka sausā atbilde sacēla tik vētrainu jautrību, ka Enoka nervi to neizturēja.

«Melīga atruna — tu esi gļēvs suns!» viņš kliedza ār­kārtīgā uztraukumā.

«Nu ir trāpīts — es ļauju sevi izjokot, bet neļauju ap­vainot. Velc svārkus nost, ja pats neesi gļēvulis!»

Enoks to nelika divreiz teikt. Kā sadusmots vērsis viņš gāzās virsū Tukam. Tomēr viņš neiedomāja par tā garo roku sniegšanas tālumu. To krakšķot ķēra Merrija labā tā, ka viņš streipuļoja un veltīgi pūlējās atgūt līdzsvaru. No otrā trāpījuma viņš salīgojās kā koks, kuram cirvis atcir­tis saknes. Beidzot trešais — lielisks kreisās rokas trā­pījums nogāza viņu jau zemē.

Šie trīs sitieni bija tādā zibens ātrumā sekojuši viens otram, ka sākumā skatītāji nemaz nesaprata, kādēļ Enoks neceļas augšā, bet guļ, seju saviebis.

Tuks pagriezās pret Kalu.

«Man tiešām žēl, ka biju spiests viņu nolaist no kā­jas,» viņš sacīja. «Tomēr citādi nevarēju — viņš katru dienu būtu mocījis mani, lai es ar to izkaujos.»

«Pie visiem jodiem, kas tu esi par baigu puisi?» Serdžs uzbudināts sauca.

«Varbūt arī tu gribi izmēģināt?» Merrijs jautāja. «Esmu tieši pareizā omā!»

«Nē-ē… Paldies,» Serdžs apjucis atteica. «Tu mani vērtē pārāk augstu.»

Pa to laiku pārējie bija nometušies pie Enoka, kura de­guns bija pamatīgi uztūcis, lai gan asiņoja maz. Kāds at­nesa ūdeni, ko ieslacīja viņam sejā. Enoks atguvās un, atvēris acis, lēnām piecēlās sēdus, apjucis skatīdamies apkārt. Viņš uzmanīgi aptaustīja degunu, pakratīja galvu un tad teica neizmērojama pārsteiguma pilnā balsī:

«Man šķiet — viņš sakāva mani?»

«Tā varētu sacīt,» Serdžs iesmējās.

«Nožēlojami sakāva,» Enoks atkārtoja.

«Un tas notika ļoti ātri,» viņa tēvs piebalsoja, «viens, divi — gatavs! Savā mūžā kaut ko tādu nebiju redzējis.»

Enoks piecēlās; viņš bija mazliet nedrošs uz kājām, bet citādi pavisam prātīgs. Drīz viņš atguva arī savu hu­moru.

«Tik vienpusīgu gan neiedomājos šo lietu,» viņš teica, sniegdams roku savam uzvarētājam. «Bet nu tev jāpa­saka, kā īsti tu to izdarīji.»

Jautātā vietā atbildēja Kals:

«Tuks Merrijs ir bijis flotes jaunkareivju boksa trene­ris un Džeka Dempseja treniņu partneris!»

«Nu, tad jau nemaz neesmu tik apkaunojoši izgāzies,» Enoks teica, kratīdams Merrija roku. «Tad varu šo noti­kumu pastāstīt pat Mērijai.»

Desmita nodaļa

Kad pārējie aizgāja, Kals veda veco draugu Tuku uz savu mīļāko vietu mežmalā. Abi klusēja.

«Ko tu saki par šo ainavu?» Kals jautāja. «Gaiss tik tīrs, ka var redzēt līdz Sierra Ancai.»

«Lieliski! … Mani, pilsētas cilvēku, tas taisni aizrauj,» Tuks atteica un apsēdās uz klints bluķa, blakus Kaļam.

Brīdi viņi klusēja, tad Kals dziļi nopūtās. Tuks smai­dīdams palūkojās viņā.

«Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pastāstīt?» viņš jautāja.

«Kā tā?»

«Nu, tu taču Enokam teici, ka tev kaut kas ar mani jāpārrunā.»

«Ak tā! Jā, Tuk, ja tu zinātu …»

Kals aprāvās, Merrijs aplika savu garo roku viņa ple­ciem.

«Vai lai pasaku, kā tev trūkst?» viņš jautāja.

«Nu?»

«Džordžijas Stokvelas!»

«Debesu ugunis! — jā,» Kals izbrīnījies sauca. «Te tu atkal trāpīji naglai uz galvas. Bez Džordžijas man šī dzīve nav izturama.»

«To zinu un tādēļ jau arī esmu atnācis!… Proti, kā­dam tev jāpalīdz — jo esi ieskrējis sienā.»

«Kā tas saprotams?»

«Tu visu lietu esi iesācis nepareizi. Tu taču vispār ne­pazīsti sievietes, bet Džordžiju Stokvelu sevišķi ne. Kā tu varēji pieņemt, ka tāda meitene kā viņa, tūlīt piekri­tīs? Tieši ar to tu nedrīkstēji rēķināties, jo tas būtu vis­prātīgākais, ko viņa varētu darīt. Tev pašam vajadzēja spert pirmo soli, vai arī izrādīties viņai kā spēcīgs vīrs. Bet tā vietā, lai kāptu atkal ringā, kad esi pārkāpis vir­vēm, tu paliec maziņš un nerādies veselu mūžību. Pro­tams, tagad tu esi zaudējis izredzes. Jā, pēc manām do­mām, tagad var palīdzēt tikai — skandāls!»

«Kā tu to domā,» Kals pārsteigts jautāja. «Vai man varbūt viņu nolaupīt?»

«To nu gan ne — Džordžijai romantiska nolaupīšana nebūs pa prātam. Tavā vietā es uzglūnētu viņai, pierautu sev klāt un mazliet tēlotu sievu laupošu gorillu. Tad, pirms vēl viņa atguvusies no bailēm, es viņu bildinātu.»

«Tu esi pilnīgi traks, mīļais Tuk,» Kals atteica. «Lai salaulātos, taču nepieciešama viņas piekrišana.»

«Kāds tu tomēr viltīgs puisītis! Protams, to es pats zinu, bet arī to var panākt, ja tikai prot pareizi rīkoties. Tu nepazīsti — kā es jau reiz ļoti pareizi piezīmēju — sievietes un vēl mazāk mūsdienu jaunās meitenes. Esi drošs, mans plāns ir spīdošs. Mums vēl atliek sabāzt gal­vas kopā un pārrunāt sīkumus, jo savādāk tu nekad ne­tiksi pie savas sirdsdāmas!»

«Bet nekā negodīga es nedarīšu!»

Tuks Merrijs nopūtās un savilka uzacis augšup.

«Vai tu tici, ka mazā tevi mīl?» tas jautāja.

«Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, — tas ir, ja tāda meitene kā viņa, vispār var mīlēt.»

«Nu, tad nav nekāds noziegums, ja viņu piespiež no­laist karogu un tevi apprecēt — nemaz nerunājot par to, ka tas ir viņas pēdējais glābiņš. Un viņas māsai tu izda­rīsi milzīgu pakalpojumu.»

«Ja tu varētu man to pierādīt…»

«Nekas nav vieglāk par to,» Tuks Merrijs to strauji pārtrauca. «Uzmani: Džordžija, kas šeit ieradās veselī­bas dēļ, nedēļām ilgi tupēja istabā, kamēr mis Mērija ne­zaudēja pacietību un nesacēla troksni. Tagad mazā klaiņo apkārt, vairs nekur neizjāj … Un kādas sekas? Viņa gar­laikojas, nāk uz muļķīgām domām… Nu, iepriekšējā ne­dēļā redzeslaukā atkal iznācis Bids Hetfīlds.»

«Tiešām?»

«Tik tiešām — patiesība! Jau divas pēcpusdienas re­dzēju to kruķojam garām zāģētavai, tieši tai laikā, kad Džordžija pastaigājas. To uzzināju ar nevērīgu jautājumu no pašas mis Mērijas.»

«Dieva dēļ, ja to uzzinās mani vecāki, ir iespējams, ka viņi atsakās no savas viesmīlīgās izturēšanās!»

«Ļoti pareizi — un ja to pirmais uzzinās kāds tavs brālis vai brālēns, tad tūlīt būs velns katlā. Ar to Mē­rijas Stokvelas stāvoklis kļūs pavisam mokošs. Jā, pat vi­ņas dzīves laime var būt nopietni apdraudēta. Tātad vedot mazo pie saprāta, tu arī Džordžijas māsai izdarīsi lielu pakalpojumu, kas bija pierādāms.»

«Bet kā?» Kals jautāja, kļuvis pavisam domīgs.

«Nekas nav vienkāršāk, kā tas!» Tuks atbildēja staro­dams. Viņš juta, ka Kals sāk lūkoties uz tā varasdarbu jau mazāk noraidoši. «Otros Ziemassvētkos apciemošu mācītā­ju Mīkeri, ļoti jauku, vecu kungu, ar kuru jau agrāk esmu risinājis laipnas sarunas. Patiku viņam gluži labi. Pastās­tīšu viņam kādu aizkustinošu stāstu un nākošajā pusdienā ar viņu būšu Boida Termena pamestajā bluķu mājā uz Dimanta kalna. Tur vairs nerādās neviens cilvēks un ja būs auksts, varēs iekurt uguni. Kad nu tu tur ierodies ar savu sirdsdamu noteikta laika, tad kurss var celties — kā Enoks mēdz sacīt.»

«Dari savu darāmo, es ar savu noteikti tikšu galā.»

«Ideja lieliska, bet vai tā izdosies?»

«Bet kā lai es iesāku?» Kals jautāja diezgan mazdū­šīgi.

«Debesu pērkoni! Vai tad tev viss iepriekš jāsagremo?» Tuks Merijs sāka rēkt. «Nu labi, tātad uzmani! Tu ar kādu viltību izvilināsi Džordžiju ārā … Manis pēc, ja vēlies, vari viņu izvilkt no turienes arī ar varu, bet tas mazāk ieteicams. Krūmos tu iepriekš paslēp zirgu un tad rīkojies pavisam skarbi un rupji… saproti? Tikai daudz nerunāt? Zirgam mugurā un prom! Ja viņai liekas, ka tu esi k|uvis traks, jo labāk. Viņai jābaidās no tevis, lai tā nepastāstītu mācītājam, ka tu ar varu viņu esi uzvedis uz pareizā ceļa, tas ir, pie viņa.»

«Jā, bet…»

«Zinu jau, ko tu gribi teikt,» Tuks pārtrauca, «piespies­tas laulības ir nederīgas. Bet esi drošs, viņai nenāks ne prātā pēc tam celt iebildumus. Pirmkārt, viņa mīl tevi un otrkārt, tikusi pie vīra, viņa aizmirsīs visas pļāpas par modernās sievietes tiesībām un tā tālāk.»

«Labi, pieņemsim — viss saskanēs. Nu un tad?»

«Svētā vientiesība! Kad viņa būs tava sieva, tu, pro­tams, tūlīt ved to savā jaunajā mājā. Līdz tam laikam taču tu pilnīgi vari nobeigt iekārtošanos.»

«Bet sākumā viņa taču būs dusmīga, vismaz pinkšķēs. Kā tad lai es izturos pret viņu?»

Tuks Merrijs brīdi pārdomāja.

«Uzmani — tad nāk lielais beigu efekts! Vispirms tu ienes viņu pāri slieksnim — saproti? Tev jānes viņa, pa­reizi jānes uz rokām, bet vest nedrīkst! Iekšā noliec viņu uz grīdas un sauc, cik spēj: «Tā, misis Termena, tagad vē­los vakariņas! Bet taisies mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!» Un tad tu ej ārā un gaidi, līdz viņa sauc vakariņās. Saproti?»

Kals domīgi kratīja galvu.

«Jā, bet…»

Tuks neļāva viņam turpināt.

«Tagad vairs nav nekādi «bet»,» viņš kliedza. Pie velna, vai tu esi vīrietis vai veļas sieva?»

Nākamajā pēcpusdienā, jādams lejup uz «Zaļo ieleju», Kals bija dažādu pārdomu pilns.

Bezmiegā pavadītajā naktī viņš bija nācis pie atziņas, ka viņam noteikti jāizved Tuka Merrija ieteiktais varas darbs, bet domas par drīzo tikšanos ar Džordžiju, bija to padarījušas atkal mazliet nedrošu. Vai viņa jebkad piedos nodomāto uzbrukumu tās brīvībai? Vai atmiņas par to vienmēr nemetīs ēnas uz viņu laimes saules gaišumu?

Vakar, atvadoties, Tuks Merrijs gan teica: «Skaties vien, kad pienāks pavasaris, tad manā, vecā ēzeļa vietā uz šī akmens sēdēs tava jaunā sieva. Tad tu vari viņai mierīgi pastāstīt, ka es tevi pierunāju. Esmu pārliecināts, viņa gavilēdama kritīs man ap kaklu. Un katrreiz, kad nākšu aplūkot, vai jums klājas labi, dabūšu no viņas pa skūpstam …»

Bet vai viņa pravietojums piepildīsies?

Aukstajā ziemas vakarā ātri iestājās bālā krēsla un bija jau tumšs, kad Kals sasniedza vecāku māju. Spriežot pēc seglu skaita, kuri atradās pie staļļa un slitas, visi vīri jau bija mājās. Tomēr pirms doties pie pārējiem, Kals iegāja savā agrākajā istabā, lai noskūtos un pārģērbtos. Tajā tagad dzīvoja Tuks Merrijs, bet viņa lietas šeit vēl nebija.

Tuks bija pieteicis šodien viņa apmeklējumu, tādēļ ar vakariņām nogaidīja un visi ļoti sirsnīgi izteica savu prieku par viņa ierašanos. Mātei tas likās mazliet nostrā­dājies, bet Mollija pārsteigta jautāja, vai viņš tik smalki uzcirties, domādams, ka šodien ir svētdiena. Kals kļuva tumši sārts. Par laimi abas māsas Stokvelas bija mazliet nokavējušās un Džordžija nedzirdēja nodevīgo jauļājumu.

Kad viņas ieradās, pārējie jau sēdēja ap galdu. Kalu tās sveicināja pamājot, jo abas sēdēja garā galda otrā galā.

Kals gandrīz nepārtraukti lūkojas šķīvī. Džordžijas klātbūtne viņā radīja tādu apjukumu, ka viņš nolādēja Tuku un tā izdomāto ārprātīgo plānu. Viņa ne reizi ne­paskatījās šurp, un Kals klausījās tās balsī, kad viņa kaut ko teica, bet tas bija reti.

Pēc maltītes visi devās dzīvojamā istabā un tur Mē­rija piegāja pie Kala. Džordžija nebija nākusi līdzi.

«Nu, manu zēn, kā tev klājas?» viņa jautāja, sirsnīgi spiezdama tā roku.

«Paldies, gluži ciešami,» viņš atbildēja, «un tev? Kad reiz būs tā tava lielā diena — man taču jāpadomā par cienīgu kāzu dāvanu.»

«To paziņošu tev īstā laikā,» viņa smaidīdama sacīja, bet tad nopietni turpināja: «Vai tev neliekas, ka Džor­džija ļoti pārvērtusies?»

«Nē … kā tā? Vai viņa slima?»

«Tas nē, bet viņa ir kļuvusi tievāka un bālāka. Es ļoti baidos viņas dēļ. Bet tu izskaties brašs un, man šķiet, esi visam garām.»

«Kam garām?»

«Garām savai jūsmošanai par Džordžiju.»

Kals mirkli vilcinājās.

«Vai drīkstu būt atklāts?» viņš jautāja.

«Protams, to taču tu pats zini.»

«Nu labi — es milu viņu vairāk kā jebkad!»

Draudzīgs smaids pārslīdēja Mērijas sejai un tikai tagad Kals pamanīja, cik tā bāla un izmocīta. Tātad viņš nebija vienīgais, kuram Džordžija radīja sirdēstus.

Pēc Kala lūguma Tuks Merrijs nākošo dienu dabūja brīvu. Jau pavisam agri viņi abi sēdēja auto un brauca uz Rijsonu iepirkties: pārtikas krājumus, dažādus rīkus Kala jaunajai saimniecībai un — Ziemassvētku dāvanas. Tuka zobgalība neatturēja Kalu izpirkt veikalus gandrīz tukšus. Viņš norimās tikai tad, kad auto vairs nebija vie­tas jauniem pirkumiem un tā ietaupījumi bija pilnīgi iz­sīkuši.

Pārbraucot mājās, viņi sakrāva visu, kas piederēja Ka­ļam un ko bija noteicis tēvs, deviņpadsmit mūļu mugu­rās un nogādāja uz jauno māju. Dienas pārējo daļu tie pavadīja visu novietojot pēc iespējas gaumīgi un atbilstoši lietu nolūkam.

Svētvakarā plašajā dzīvojamā istabā bija sapulcējušies vairāk kā divdesmit Termenu. Kopā ar māsām Stokvelām un pie ģimenes nepiederošiem kovbojiem, sastādīja īsti kuplu sabiedrību. Kals bija katram paredzējis lielāku vai mazāku dāvanu, šie bija pēdējie Ziemassvētki, kurus viņš te pavadīja kā vecāku pajumtē dzīvojošs dēls un tos, pro­tams, vajadzēja atbilstoši nosvinēt.

Visu prieks bija aizkustinošs. Vecais tēvs ilgi aplūkoja savu dāvanu un tad, galvu kratot, teica:

«Zēn, zēn, ja būsi tik izšķērdīgs ar naudu, tad paies ilgs laiks, kamēr no līduma iznāks īsta ferma!»

Enoks apmulsis rotaļājās ar revolveri, ko nesen bija iekārojot apbrīnojis kādā Rijsonas skatlogā.

«Tiešām, Kal,» viņš ieminējās, «tas bija ļoti mīļi no tavas puses.»

Timām Matjūzam līdz ar vēlējumu:

«Priecīgus svētkus, Tim!» rokā tika iespiests krāšņs un milzīgs bebrādas sombrēro. Viņš sākumā nemaz neap­jēdza savu laimi.

«Ko — šī smalkā cepurīte ir mana?» viņš pavisam ap­jucis stostījās. «Nu, cerams, varēšu to drīz nēsāt tavās kāzās!»

Beidzot bija atlikusi tikai viena dāvana. Tā bija Džor­džijai, kas līdz šim turējās aizmugurē un vispārējā līk­smībā gandrīz nepiedalījās. Kala sirds sita strauji, kad viņš, paslēpis kādu kārbiņu aiz muguras, devās tai klāt un jautāja:

«Vai drīkstu ari tev kaut ko dāvināt?»

«Tu jau esi īsts Svētais Nikolajs!» viņa smaidīdama atteica.

«Uzmini, kas tas ir?»

«Kā lai to zinu? Man nav ne jausmas.»

«Ceru, ka būšu uzminējis tavu gaumi,» viņš teica un vilcinoties sniedza meitenei ar zīda lentu pārsietu kārbiņu.

«Konfektes — no Ņujorkas.»

«Liels paldies, tas tiešām ir jauki un uzmanīgi,» viņa vēsi sacīja. Bet saņemot no Kala dāvanu, tās acis mir­dzēja.

«Tātad: priecīgus svētkus, Džordžija, un daudz laimes jaunajā gadā vecajā Tonto apvidū!» viņš teica, nosark­dams līdz matu saknītēm.

Abas svētku dienas Kaļam bija īstas mokas. Viņš gan spēja parādīt attiecīgo godu ļoti bagātam svētku mielas­tam un neiztrūkstošajam tītaram, bet pārējo laiku tas pavadīja kā pa smagu sapni. No tā viņš atmodās otrās svētku dienas pēcpusdienā, kad Tuks Merrijs tiešām kāpa zirgā, lai apmeklētu minēto mācītāju. Šajā naktī nabaga zēns tikpat kā negulēja.

Nākamajā rītā asinssarkana saule uzlēca bezmākoņai- nās debesīs, vēstot gaišu dienu. Kad Kals izbāza galvu pa

logu, viņā radās sajūta, it kā pati daba piekrīt un atvieglo tā pasākumu.

Pēc brokastīm viņš apsegloja zirgu un pa aizmugures vārtiem atstāja pagalmu. Metot līkumu, viņš sasniedza tuvo mežu un tur, labi noslēptā vietā piesējis zirgu, at­griezās mājās.

Visi vīrieši bija aizgājuši pie svētku pārtrauktā darba. Māte un māsas, kā vēstīja no virtuves plūstošā trauku šķindoņa, bija iesākušas priekšdarbus pusdienas maltītes gatavošanai. Mērija Stokvela sēdēja pie sava rakstām­galda un rakstīja vēstules. Tātad ārējie apstākļi bija lab­vēlīgi plāna izvešanai. Bez tam viņš varēja derēt ar simtu pret vienu, ka Džordžija noteikti izmantos pastaigai krāšņo priekšpusdienu.

Tad Kals atkal izzagās ārā un uzmeklēja jau agrāk iz­vēlēto slēptuvi meža malā. Pēkšņi viņš iedomājās: kas tad, ja Tuks nesastop mācītāju mājās vai arī, ja tas atsakās nākt? Un kad nu Džordžija nemaz neiet pastaigāties?

Domājot par šīm iespējām, auksti sviedri izspiedās uz viņa pieres. Viņam likās, ka vēro jau stundām ilgi. Viņš jau gribēja doties atpakaļ, lai palūkotos vai Džordžija ir savās istabās — gan jau tam iešautos prātā kāds iemesls, lai to izvilinātu laukā. Te viņš pamanīja pa ceļu tuvoja­mies kādu jātnieku.

«Kas tas varētu būt?» viņš nikni rūca. «Ka tikai tas man nesabojā visu lietu! Bet cerams, viņš jās garām.»

Tā arī notika. Nesasniedzis fermu, viņš nogriezās pa kreisi meža virzienā, gandrīz tieši tajā vietā, kur Kals bija noslēpis zirgu. Kals nespēja ticēt savām acīm — tagad viņš pazina jātnieku — Bidu Hetfīldu!

Vai tā bija nejaušība? .. . Droši, ka nē. Tātad arī šis domāja uzglūnēt Džordžijai? Vai ar viņas piekrišanu?

Kamēr viņš prātoja un pārlika, ko darīt, no mājas iz­nāca Džordžija. Viņa kā meklējot lūkojās pa ceļu šurp un turp, bet tad steidzās — uz mežu!

Kals apspieda lāstu — tas taču bija par traku. Nu viņš aplūkos šo lietu no tuvuma un tad lai labais bērns izvē­las … Ja vispār vēl varēs būt runa par kādu izvēli.

Kad meitene bija pazudusi, viņš sekoja. Klusi kā in­diānis, viņš slīdēja starp krūmiem un drīz atradās viņas tuvumā. Nu viņam bija jāuzmanās, jo netālajā klajumiņā tas pamanīja Hetfīldu sēžam uz koka stumbeņa. Un viņš taču vispirms gribēja uzzināt, kādas ir šo abu attiecības. Džordžija, līdz šim iedama raitā gaitā, iedama tuvāk, pamazām palēnināja sojus. Kad viņu pamanīja Hetfīlds, tas piecēlās, steidzās viņai pretī un gribēja apskaut. To­mēr Džordžija to atgrūda. Ko viņa teica un ko Bids at­bildēja, to Kals nedzirdēja. Katrā ziņā viņš redzēja diez­gan daudz: tie noteikti nebija ļaudis, kurus saistīja sav­starpēja mīla. Tātad viņš vēl varēja cerēt.

Piesardzīgi viņš zagās klāt un izvilka revolveri. Het­fīlds savu nebija apjozis. Ja nu viņam ari kabatās nav ieroča, tad varbūt izdosies visu nokārtot bez asinīm.

«Bet, Džordžij, nav iespējams, ka tā tava nopietnība!» Kals tagad dzirdēja Hetfīlda balsi.

«Tomēr, tomēr,» viņa ļoti noteikti atbildēja, «tas bija ārprāts, ka es uz to ielaidos… pat jūs mīlot, šis nebūtu pareizais ceļš. Es jūs nekad vairs…»

Viņa nepaguva nobeigt teikumu, jo Kals pielēca klāt un rīkoja:

«Rokas augšā, Hetfīld! Bet ātri!»

Tā kā Kala stobrs bija vērsts tieši pret viņu, Bids ne­kavējās ne mirkli — vienā rāvienā abas rokas uzlidoja augšup.

Džordžija izbailēs iekliedzās.

«Stāvi klusu!» Kals, sākdams savu lomu, bargi viņai uzkliedza, «vai arī, Dieva vārdā! . ..»

«Nepadari sevi nelaimīgu, Kal; nenonāvē viņu!» tā klusi lūdzās.

«Kādēļ lai es nenogalinu vīrieti, ar kuru tu slepeni sa­ejies?» viņš tai uzsauca. «Vai zini, ka tādi apvaino visu manu ģimeni un iedzen negodā tavu māsu?»

«Nē, nē — tā nav taisnība,» viņa šņukstēja. «Pirmo reizi nejauši sastapos ar viņu. Un tad, es jutos tik nožē­lojama un atstāta, ka biju diezgan neapdomīga, lai nāktu uz otro satikšanos. Viņš man nav nekas, it nekas! Tici taču man un liec nost revolveri!»

Viņa mēģināja satvert tā izstiepto roku, kas turēja ieroci, tomēr Kals ar kreiso viņu brutāli atgrūda nost.

«Ņem savu zirgu un pazūdi!» savilcis nāvīgi nopietnu seju, viņš pavēlēja Hetfīldam. «Viņas lūguma dēļ es dā­vinu tev dzīvību, bet virs nerādies man acīs!»

Acīmredzot Bids Hetfīlds no greizsirdīgā sagaidīja visu. Viņš izskatījās ļoti bāls un nelika pavēli atkārtot. Ātri sa­grābis zirga pavadu, viņš uzlēca seglos. Drīz pēc tam uz ceļa atskanēja aizauļojošā zirga pakavu klaudzieni.

Tagad Kals pagriezās pret Džordžiju, kas vēl vienmēr lūkojās uz viņu baiļu pilnām acīm.

«Tev jāatbild par šīs nedzirdētās izturēšanās sekām!» viņš tai uzsauca, bāzdams revolveri kaburā. «Uz priekšu, nāc līdzi!»

«Nenāk ne prātā,» viņa atcirta. «Vispār, ko tu gan iedomājies? …»

Viņa aprāvās, jo Kala acis bīstami iezaigojās. Brīdi viņa klusēdama gāja tam blakus, tomēr pamanījusi, ka netiek vesta uz mājām un ieraudzīdama apsegloto zirgu, tā apstājās.

«Tālāk neiešu!» viņa spītīgi teica.

Kals atcerējās Tuka Merrija padomu, lai daudz neru­nājot, bet visu veicot klusējot. Viņš neteicis ne vārda, sa­ņēma meiteni aiz rokas un vilka tālāk. Viņa izmisusi pre­tojās.

«Vai tu esi traks vai piedzēries?» viņa elsoja. «Laid vaļā! Au! … Tu dari man sāpes! … Tu esi vēl ļaunāks nekā Hetfīlds! …»

Kad viņi sasniedza zirgu, to pārņēma bailes.

«Ja nelaidīsi mani vaļā, es saukšu palīgā!» viņa šņāca tam ausī.

«Apvaldies!»

Viņa sejai bija tāda dusmu grimase, ka meitene neie­drošinājās kliegt. Un viņai jau arī vajadzēja saprast, ka to tāpat neviens nedzirdētu.

Ar kreiso roku saturot meiteni, Kals ar labo roku at­sēja pavadu. Tad viņš to sagrāba un gribēja uzcelt zirgā. Tomēr viņa tā pretojās, ka tam bija jāmēģina citādi. Uz mirkli palaidis viņu vaļā, Kals zibens ātri ielēca seglos, tad atkal to satvēra, uzrāva augšā un nosēdināja savā priekšā uz segas. To jau viņš bija sagatavojis šim nolū­kam.

Sākumā šausmas galīgi pārvarēja Džordžiju, bet kad Kals sāka jāt, viņa sāka skaļi kliegt. Viņš aizspieda tai muti; viņa koda tam rokā, skrāpēja seju un locījās kā čūska, bet tas neko nelīdzēja; viņa rokas to turēja cieši apskautu. Viņas plosīšanās katrā ziņā traucēja tam droši vadīt zirgu cauri kokiem. Kāds atsitiens pret slīpi stāvošu koku tos abus gandrīz izmeta no segliem.

Par spīti savai piesardzībai, viņš nespēja aizkavēt un Džordžijas galva stipri atsitās pret pārkārušos zaru un viņa zaudēja samaņu. Viņas pretestība pēkšņi pierima, galva noslīga pie Kala pleca.

Sākumā Kaļam šķita, ka viņa ir nomierinājusies un viņš skubināja zirgu ātrākai gaitai, bet tad viņš pama­nīja, kas noticis. Pāri viņas kreisajiem deniņiem stiepās sarkana svītra, no kuras sūcāssīki asins pilieni.

Ko lai viņš tagad dara? Ūdens atradās tikai viņpus pakalna. Viņš noliecās un noskūpstīja pierei asiņu pilie­nus. Zagšus, it kā pašas no sevis, viņa lūpas atrada mei­tenes muti. Viņš bija to noskūpstījis — tagad tā piederēja viņam!

Vienpadsmitā nodaļa

Viņš ātri brāzās pāri krūmu apaugušam līdzenumam. Lai arī kā viņš uzmanījās, bet ne vienmēr spēja izvairī­ties, lai meiteni neskartu dzeloņi. Tomēr, vismaz seju viņš varēja pasargāt no sāpīgajiem asumiem.

Cik klusa viņa dusēja tā rokās! Vai viņas ievainojums nebija bīstamāks, kā Kals domāja? Rēta virs acs bija uz­tūkuši, šad un tad kāds asiņu piliens no tās izritēja.

Kals sasniedza nogāzi. Te atkal sākās mežs, starp ko­kiem viņam bija jāvirzās ļoti uzmanīgi, bet viņš taču pa­zina katru pēdu šīs dzimtās zemes. Kādā vecu sikomoru grupā, kuras brūnzeltainās lapas vēl turējās zaros, viņš atrada meklēto avotu.

Ar Džordžiju rokās viņš izkāpa no segliem un uzma­nīgi to noguldīja mīkstajā sūnā. Saslapinājis savu kakl­autu, viņš ar to atvēsināja tās deniņus. Drīz viņa atvēra lielās, tumšās acis un apjukusi lūkojās apkārt. Kals, kurš bija nometies ceļos tai blakus, likās, atsauca notikušo tās atmiņā. Meitene nodrebēja. Nožēlas, klusas, iekšējas mī­las vārdus gribēja čukstēt viņas trīcošās lūpas, bet tie pa­lika neizteikti.

Brīdi Džordžija klusēja, tad teica:

«Es biju bez samaņas, tātad tu mani apdullināji ar sitienu?»

Kals satrūkās — viņa domāja ka tas? … Tomēr tagad nebija laika paskaidrojumiem. Gan jau vēlāk būs pietie­kami daudz laika to izdarīt.

«Vai tu vari apsēsties?» viņš jautāja.

«Domāju — jā,» viņa atbildēja.

Dīvaini, viņš domāja, meitene tevi tur par brutālu ne­lieti un tomēr skatās tevī bez kāda riebuma. Varbūt Tuka Merrija uzskati par sievietēm tomēr būs patiesi?

Viņš vēlreiz samērcēja kaklautu, saspieda to un apsēja viņas pierei.

«Tā, tagad piecelies, mēs nevaram zaudēt laiku!»

Viņa paklausīgi piecēlās, — šoreiz pat bez kādas pa­līdzības.

«Kurp tu mani ved?» viņa klusi jautāja.

«To tu drīz vien uzzināsi,» viņš skarbi atteica un pie­veda zirgu. «Uz priekšu! Liec kāju kāpslī, tad ies vieglāk!»

Viņš necerēja, ka tā paklausīs, bet rēķinājās ar to, ka būs jāskrien meitenei pakaļ. Tomēr tagad viņa šķiet ne­domāja ne par kādu bēgšanu. Kals metās zirgā, Džordžija darīja kā likts, un drīz sēdēja uz segas, it kā dāmu seg­los. Kals gribēja viņu apņemt, tomēr šoreiz tā pretojās.

«Tev nav mani jātur,» viņa sņcīja.

Viņš laida zirgu ātros rikšos; viņas kreisā roka kram­pjaini turējās pie seglu pogas, labā ieķērās krēpēs, un to­mēr arī tagad tai drīz vien bija jālūdz:

«Laid zirgu soļos, citādi nokritīšu!»

«Par to nekas, es jau tevi atkal uzcelšu,» viņš nežēlīgi atteica.

Bet kad viņa tiešām taisījās krist, Kals paņēma pa­vadu labajā rokā un ar kreiso turēja to cieši klāt. Uzme­tusi viņam dusmu pilnu skatienu, Džordžija ļāva tam no­tikt bez iebildumiem.

Tagad Kals varēja jāt pat vēl ātrāk. Drīz vien viņš ieraudzīja starp meža kokiem tālē rēgojamies pamesto Boida Termena bluķu māju.

Visu laiku Džordžija nebija teikusi ne vārda; viņa to nevarēja, nespēja pat domāt, jo galva bija apreibusi. Bet ieraugot māju, pie kuras bija piesieti divi zirgi un pa ku­ras dūmeni, pretī skaidrajām debesīm, vērpās sīks dūmu pavediens, viņa jautāja:

«Tu varbūt vedīsi mani turp?»

Viņš nolēca un nocēla meiteni.

«Katrā ziņā, tikai turp,» viņš atteica.

«Kas atrodas iekšā?»

«Labi draugi: Tuks Merrijs un mācītājs Mīkers.»

«Mācītājs Mīkers — kādam nolūkam?»

«Lai mūs salaulātu — tagad tu kļūsi mana sieva.»

Kā valodu zaudējusi viņa skatījās runātājā.

«Uz priekšu! Vai tu nesaproti?»

«Tomēr tu nevari mani piespiest dot «jā» vārdu. Es vienkārši pateikšu mācītājam, ka tu atvedi mani ar varu. Tad viņš atteiksies mūs salaulāt.»

«Protams, to tu vari, bet nedarīsi,» viņš ļoti noteikti sacīja.

«Kādēļ ne?»

«Ir jau par vēlu!»

Viņš pats sajuta, cik šī izvairīgā atbilde bija muļķīga. Labāk tomēr nevajadzēja ielaisties šajā ārprātīgajā dēkā.

«Vai nevari mazliet tuvāk paskaidrot, kādēļ būtu par vēlu?» viņa jautāja.

Tagad sabruka viņa pacietība.

«Jo tad es ņemšu tevi bez mācītāja svētības!» Kals vi­ņai uzkliedza. «Tagad izvēlies, kas tev patīkamāk! Bet, lūdzu, izšķiries ātri!»

Viņa sabruka sevī un labprāt raudātu, bet to liedza lepnums. Norāvusi pierei Kala kaklautu, viņa devās ar noliektu galvu tumšajā, dūmainajā būdā.

Mācītājs, garš sirmgalvis, nāca viņiem pretī.

«Priecājos ar jums iepazīties, mis,» viņš sacīja nepār­protamā teksasiešu izloksnē un spieda viņas roku.

«Pateicos,» viņa atbildēja klusi un raudulīgi.

«Dievs palīdz, mister garīdzniek,» Kals toties kliedza pēc iespējas skaļāk. «Ko — tā ir pēkšņa ierašanās, bet jūs sapratīsiet: līdumniekam nu reiz vajadzīga saimniece.»

«Protams, protams — nav labi, kad cilvēks ir viens — stāv rakstīts,» mācītājs smaidīdams atbildēja. «Nu tad sa- dodieties rokās.»

Kaļam likās, ka būda sāk griezties tam apkārt arvien ātrāk. Kā sapnī tas dzirdēja mācītāja balsi un Džordžijas čukstēto «jā».

Tad pienāca Tuks Merrijs, kas visu laiku bija turējies sāņus. Viņš uzsita Kaļam pa plecu un teica:

«Visu labu, manu zēn! Lai Dievs svētī tevi un tavus bērnus! Arī jums, mazā misis, no sirds vēlu laimi. Jūs ap­precējāt īstu vīrieti!»

Mācītājs spieda abu rokas un izteica savus laimes vē­lējumus. Tomēr tagad jau viņa lomai bija beigas un Tuks Merrijs pārvaldīja scēnu.

«Nu, vecais zēn,» viņš teica Kaļam, «taisies, ka aizved savu sievu uz jūsu jauno māju. Jums, Džordžij, tā kļūs mīļa, tur augšā ir tiešām lieliski. Un es došos tieši ielejā — protams, «Zaļajā» — lai paziņotu lielo jaunumu. Tie tik ieplētis acis un priecāsies. Rīt likšu, lai mis Mērija sa­kravā visu, kas pieder tavai sievai un atvedīšu to jums. Uz redzēšanos, laimes putni!»

Kals bija kā apdullis. Tikai pēc Tuka un mācītāja pa­zušanas viņš atgriezās īstenībā. Atsējis zirgu, viņš sasik- snoja īsāk kāpšļu siksnas.

«Vai tu iesi kājām?» Džordžija jautāja. Lai gan pret viņu atradās Kala mugura, viņš juta meitenes skatienu.

«Jā, ceļš par stāvu,» viņš atteica. Kaļam uzreiz kļuva neomulīgi.

«Tātad tu tiešām gribi mani nogādāt savā jaunajā mājoklī?»

«Nejautā tik daudz, bet nogaidi,» viņš sacīja. Tam at­kal bija ienācis prātā, ka sekojot Tuka padomam, vēl ilgu laiku jāspēlē brutālā loma. Tā kā līdz šim padoms bija iedarbojies, būtu muļķīgi un nepateicīgi tam nesekot arī turpmāk. Ja viņa zinātu, cik tam grūti nācās to darīt! Daudz mīļāk viņš to ņemtu savās rokās, noskūpstītu na­baga uztūkušo pieri un pateiktu, kā radies šis neglītais puns.

Dusmās sakostiem zobiem Džordžija kāpa augstajā zirgā, kas kleitā tērptai nebija viegli. Bet kad viņa neko neteica, Kals neuzdrošinājās tai palīdzēt. Jā, ievīstot viņas kājas segā, lai tās pasargātu no dzeloņiem un zaru ievai­nojumiem, viņam tikko pietika drosmes to uzlūkot. Tad viņš ņēma pavadas un ātri devās ceļā.

Kals priecājās, ka nav jāuzlūko Džordžija, ka atrodas drošībā no viņas pētošajiem skatieniem. Tagad uzreiz visa viņa rīcība tam likās nelietīga. Neskatoties uz to, viņš nekā nenožēloja. Nu viņa bija tā sieva un šis fakts, kas īsā laikā būs zināms visā Tonto apvidū, to pasargāja no citu vīriešu uzmanības arī tad, ja viņa to atstātu. Tā noteica kāds nerakstīts, tomēr visu stingri ievērots likums. Un, ka viņa aizies, tas ir saprotams. Varbūt jau rīt, kad at­nāks tās māsa. Nezin', kā tā uzņems šo notikumu? Var­būt Mērija Stokvela bija vienīgais cilvēks, kas Kalu sa­prastu un nenosodītu. Jā, nav pat izslēgts, ka viņa pie­kristu tā rīcībai.

Bija jau vēla pēcpusdiena. īsā ziemas diena gāja uz beigām, laiks kļuva jūtami vēss. Saules pēdējie stari vēl kavējās tikai ēnainās eglēs.

«Vai tev nesalst?» viņš jautāja, nepagriezis galvu.

«Jā, man ir auksti.»

Viņai tiešām klabēja zobi; viņš apgriezās — kā nelai­mes kaudzīte, meitene sēdēja zirgā, trīcot sarāvusies, it kā saplakusi. Kals novilka svārkus un sniedza viņai.

«šeit, velc mugurā!»

«Nē,» viņa spītīgi atteica.

«Vai tev bailes notraipīties, jo tie ir mani svārki?»

«Nē, bet tev pašam vajag!»

Viņš bija saviļņots, tomēr atbildēja zobgalīgi un skarbi:

«Kā nu uzreiz tu rūpējies par mani! Klusi, velc tūliņ to mugurā! Es nemēdzu savas pavēles trīs reizes atkār­tot!»

Satrūkusies viņa paņēma svārkus un tajos cieši ieti­nās. Tad klusējot virzījās uz priekšu.

Kals kļuva vienmēr neapmierinātāks ar sevi, viņš ju­tās tieši nožēlojams. Viņš bija klintscietā pārliecībā, ka visa iznākumā ir panācis tikai to, ka no Džordžijas tagad izzudusi visa mīla un simpātijas pret to — ja vien tai tā­das bija. Tagad viņa juta pret to vienīgi naidu un rie­bumu. Bet palikt pusceļā, būtu neprāts. Tuka Merrija plāns bija jāizved tieši pēc priekšrakstiem. Zaudēt viņš neko ne­varēja, lielākais — tikai iegūt — ja Tuks tiešām tā pa­zina sievietes, kā apgalvoja.

Kad tie bija galā, viņš atviegloti uzelpoja. Vēl tikai lielais beigu efekts un tad, lai slavēts Dievs, smieklīgā ko­mēdija būs garām.

Kals pieturēja, atlaida pavadu un, pievērsies Džordži­jai, teica;

«Kāp nost un ej iekšā!»

Sis vecais, sirsnīgais apsveikums, ar kuru rietumnieki saņem katru viesi, arī svešinieku, šeit skanēja neīsti un piespiesti.

Viņa nepaskatījās un neteica ne vārda.

«Nu, būs drīz?» viņš bargi sauca un izstiepa pēc tās roku. Bet te viņa ar visu spēku iesita Kaļam sejā.

Viņš bija tā pārsteigts, ka streipuļoja. Viņam vaigi kvēloja un zuda pašsavaldīšanās. Ar rāvienu viņš to no­rāva no segliem; nevarīga un bezpalīdzīga viņa gulēja tā rokās un cieta zem mežonīgu, skūpstu brāzmas.

Tad, ar elkoni atgrūdis virtuves durvis, viņš ienesa meiteni tumšajā telpā un nolika stūrī ierīkotā guļvietā.

Tuks bija sagatavojis visu — taustot Kals atrada sēr­kociņu un aizdedzināja jauno spuldzi, kas deva spilgtu gaismu. Pat nepaskatījies uz Džordžiju, viņš devās pie pavarda un iekūra uguni; tā jautri iesprakšķējās. Lielu pa­gali viņš paturēja rokā, jo tā bija licis Merrijs, lai beigu efekts būtu dramatiskāks. «Viņā jāiedzen tādas bailes, ku­ras pietiek vismaz trim dienām,» tas sacīja.

Džordžija piecēlās sēdus un noņēma Kala svārkus. Sa­vilkušies viņa plaši ieplestām acīm lūkojās Kalā . Tas juta viņai no visas sirds līdzi, bet traģiskomisko beigu scēnu nevarēja viņai aiztaupīt.

«Tā, misis Termene,» viņš uzsauca tai pērkonīgā balsī, «tagad es vēlos ēst vakariņas, bet mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!»

Slava Dievam, tas būtu garām!

Un iespaids?

Nu, tas bija pārsteidzošāks, nekā Kals uzdrošinātos sapņot. Džordžija piecēlās un nāca tam klāt. Ne ska­tiens, ne kustības neatgādināja agrāko, pašapzinīgo, «mo­derno» meiteni!

«Labprāt, mans mīļais,» viņa drebēdama sacīja, «vai kaut kas atrodams?»

«Palūkojies un tu atradīsi visu, kas vajadzīgs,» viņš skarbi atbildēja. «Tikmēr novietošu zirgu stallī.»

Te viņš izdimdināja ārā un ar troksni aizcirta durvis.

Vēsais nakts vējš, kas plūda tam pretī, darīja labu, jo viņa seja kvēloja. Ja viņš tagad dabūtu Tuku Merriju, — tas kautos, neskatoties uz briesmām, ka pats var tikt sa­sists putrā. Kā Džordžija drebēja! Galu galā viņa taču vēl bija pa pusei bērns!

Noseglojis un apkopis zirgu, viņš gāja istabā, aizde­dzināja arī šeit spuldzi un iekūra uguni atklātajā kamīnā.

Kals lepni apskatījās apkārt: šeit bija skaisti, gandrīz mazliet pārāk labi vienkāršam līdumniekam, kam vispirms jāiedzīvojas, te bija pat liels spogulis un porcelāna maz­gāšanās trauki. Vai ar spīdīgi sarkano gultas segu būs atminēta Džordžijas gaume? Tomēr te viņam pēkšņi iešā­vās prātā, ka viņa nekad nedalīs ar to šo māju, nekad nekļūs viņa īstā dzīvesbiedre un, ka tagad beidzās skais- stais sapnis.

Atgriežoties virtuvē, Džordžija sēdēja pie galda un iz­baiļu pilnām acīm palūkojās ienācējā. Viņš tiešām bija to pamatīgi iebaidījis, tagad, protams, visam jākļūst citādi! Cik vien maigi varēdams, Kals jautāja:

«Vai es, varbūt, varētu dabūt mazliet silta ūdens?»

Viņa klusēdama piecēlās un ielēja traukā no tējas katla verdošu ūdeni. Trauku tā nolika uz krēsla, bet dvieli pār­kāra atzveltnei. Kals nomazgāja seju un rokas, tad jau­tāja:

«Nu, kā sastāv ar vakariņām?»

«Tās ir gatavas,» viņa atteica, «cik labas jau es varēju pagatavot ar saviem stīvajiem pirkstiem.»

Viņš piegāja pie galda un abi apsēdās.

«Tās taču izskatās īsti vilinoši,» Kals ieminējās. «Ja viss būs tik labs, kā liekas …»

Viņš bija ļoti izsalcis un ēda klusēdams, tikai reiz iejautājās, kādēļ viņa neēdot.

«Ar labāko gribu es nevaru,» tā atteica.

Pēc pēdējā kumosa viņš piecēlās.

«Kas ir, tas ir, Džordžij,» viņš laipni teica, «ēdiens bija priekšzīmīgs! — Lai paliek, es jau vēlāk nokopšu un no­mazgāšu traukus.»

«Paldies Dievam, ka tu atkal esi vecais,» viņa atvieg­loti sacīja.

Viņš pasmaidīja.

«Nu tad nāc, parādīšu tev otru istabu.»

«Vai tad otra arī vēl ir?»

«Protams, šī taču ir tikai virtuve — nāc!»

Tomēr viņa palika kā pieaugusi stāvot. Kals satvēra Džordžiju aiz elkoņa un vilka sev līdzi. Tur valdīja tīkams siltums, gaiss smaržoja no liesmaino pagaļu sveķiem.

«Nu, vai šeit nav gluži omulīgi?» viņš jautāja.

Viņa neko neatbildēja, tās ķermenis drebēja kā drudzī.

«Vispirms sasildies,» viņš teica, «tad tev būs jāaiz- grūž tā bulta. Tēvocis Gards apgalvoja, tā esot tik stipra, ka neviens to nespējot salauzt.»

Vēl vienmēr viņa neteica ne vārda. Kals izvilka revol­veri no kabura un nolika blakus spuldzei uz galda.

«Droši vien tev nebūs tas jālieto, bet varbūt tas derēs kā apmierinājums. Ar labu nakti!»

To teicis, viņš apgriezās un izgāja ārā. Šoreiz viņš aiz­vēra aiz sevis durvis pavisam klusu un lēnām.

Divpadsmita nodaļa

Džordžija stāvēja nekustīgi un klausījās. Izdzirdusi šķīvju un trauku šķindoņu, viņa strauji metās pie durvīm un aizgrūda smago bultu.

Viņas smadzenes bija nogurušas, ceļgali ļodzījās — tā iemetās gultā un brīdi gulēja nekustoties, bez kādām domām. Pamazām izzuda sastingums, kurā viņa bija atra­dusies. Tā piecēlās sēdus, deniņi dega, galva neizsakāmi sāpēja.

Izbrīnījusies viņa lūkojās apkārt. Viņas acis klejoja pa gaiši mirdzošās grīdas zvērādu paklājiem, cēlās augšup pie bluķu sienām. Starp stumbriem viņa redzēja sarkanīgo mālu, ar ko bija aiztrieptas spraugas. Tad tā ielūkojās dē­līšu griestos, pētīja mazo logu, vaļējo, no baltiem akme­ņiem mūrēto kamīnu un vienkāršās, rupji apdarinātās mē­beles. Un beidzot skatiens krita uz pašas dzeloņu saplēsto tērpu.

Pēkšņi viņa uzskatīja koltu, ko Kals nolika uz galda. Tas bija tas pats ierocis, ar kuru šodien tēmēts Hetfīldam, kas būtu bez maza nieka padarījis Kalu Termenu par slep­kavu!

Viņa šausmās pievēra acis, nespēja atcerēties viņa seju. Vienmēr tā redzēja savā priekšā viņa draudošās acis.

Kādēļ viņš atstāja revolveri? «Tev droši vien tas nebūs jālieto,» viņš bija teicis. Vispār, kādā nolūkā viņa to va­rētu lietot? Lai aizstāvētos pret viņu, lai nogalinātu, ja tas …

Meitene nodrebēja.

«Un viņš nebija piedzēries,» viņa murmināja. «Tam va­jadzēja būt velna apsēstam!»

Kā viņa ienīda šo brutālo aizmežnieku! Bet rīt, tiklīdz kļūs gaišs, viņa aizies. Gan jau satiks kādu cilvēku, iz­stāstīs tam visu un lūgs, lai noved pie māsas.

Bet ja nu viņš to aizkavē, ja viņam atkal uznāk tra­kuma lēkme kā šodien? Tādā garastāvoklī viņš bija spē­jīgs uz visu! . . .

Kas gan viņu tik pēkšņi bija pārvērtis par veco Kalu, kurš viņai tā patika? Kad tas norādīja uz bultu un nodeva viņai revolveri, tad Kals taču bija gluži tas pats, agrā­kais. Vai vienā un tai pašā cilvēkā varēja mājot divas, tik nevienādas būtnes? . ..

Ārā bija sacēlies vējš, tālumā gaudoja kāds meža zvērs. Cik šausminoši tas skanēja, cik bezgala vientuļi un atstāti bija jājūtas šajā postažā.

Viņa devās aiztaisīt logu. No kalnāja lejup plūstošs gaiss apdvesa viņas seju ar ledus saltumu. Mirkli tā lūko­jās augšup zvaigznēs, kuras salti zvīļoja samta melnās debesīs, tad nodzēsa spuldzi un iegūlusies gultā, apsedzās ar sarkano vilnas segu.

Lēni izdziestošās uguns atspīdums viesa istabā kaut ko baigu. Dzirkstis, kas sprēgāja, sabrūkot kādai pagalei, iedvesa viņai bailes. Pēkšņi tā sarāvās — tās ausīs iesitās dobjš vaids. Šausmu pārņemta viņa uzcēlās sēdus un klau­sījās. Bet tas bija tikai vējš, kas gaudoja ap māju — drausmīgi, kā milža nāves krācieni, šie gaudi spiedās vi­ņas ausīs.

Viņa ciešāk satinās segā un mēģināja aizmigt. Tomēr, lai cik nogurusi tā bija, miegs nenāca.

Ko gan šis elles cilvēks darīja tur, ārpusē.

Lai arī kā viņa nopūlējās domāt kaut ko citu, domas atkal atgriezās pie Kala Termena, kurā viņa bija tik bries­mīgi vīlusies.

«Dievs, Kungs! es esmu šī cilvēka sieva!» viņa pēkšņi iesaucās pavisam skaļi un piecēlās sēdus. Tagad telpa bija tumša, tikai šad un tad kamīnā iemirdzējās dzirkstele. Džordžijai šausmīgi sala un drebēdama tā līda atpakaļ zem segas.

«Esmu viņu apprecējusi,» viņa stenēja, «esmu teikusi «jā»! Mācītājs nekad neticēs, ka to darīju piespiesta! Cik viltīgi visu bija nokārtojis Tuks Merrijs! Nekas nepalīdz — kurp arī nevēršos, ko nedaru: Dieva un cilvēku priekšā esmu Kala Termena sieva!»

Kādēļ viņu tik ļoti nomocīja šī atziņa? Patiesībā taču Kals, neņemot vērā viņa šīs dienas izturēšanos, bija ļoti jauks zēns, kurš visiem patika. «Kals noteikti ir smalks zēns,» nesen bija teicis pats Bids Hetfīlds un tā kā viņš juta pret Kalu traku greizsirdību, tad tas kaut ko nozī­mēja.

Protams, tas nespēja mainīt Džordžijas lēmumu, ka piespiedu kārtā noslēgtā laulība jāatzīst par nenotikušu. Ja viņš liegsies, tā liks šo blēdi iebāzt cietumā!

Ar stingru apņemšanos, jebkuros apstākļos atrast atri­sinājumu, viņa beidzot tomēr aizmiga.

Džordžiju uzmodināja savāds troksnis, ko viņa tūlīt neprata izskaidrot. Viņas locekļi bija kā sastinguši, acu plakstiņus nāca atplest ar varu. Istabā plūda gaiša saules gaisma; viņa ar pūlēm uzslējās sēdus, pārsteigta lūkojās apkārt — tad viņa atkal visu atcerējās. Pavisam dīvaini, ka tā vispār bija varējusi aizmigt!

Tagad viņa pamanīja, ka troksni rada nepārtraukta klauvēšana pie durvīm. Kā sapnī viņa dzirdēja ārā Kalu jautājam:

«Džordžij, vai tu neesi slima?»

Ko viņš gribēja no viņas? Vai sacīt, ka tā ir slima?

Kals iestenējās:

«Mans Dievs, viņa taču nebūs nomirusi?»

«Ja vēl neesmu, tad tas nav tavs nopelns,» viņa at­teica. «Ko tu vēlies?»

Viņa dzirdēja to atviegloti uzelpojam.

«Iekur uguni, ja tu esi tik tālu,» viņš teica, «te aug­stienē ir ļoti auksts.»

«Man nevajag uguns!»

«Un kā būs ar brokastīm?»

«Arī nevajag,» viņa strupi teica, bet tad iedomājās va­kardienas notikumus un piebilda: «bet tev labprāt tās pa­gatavošu.»

«Mūsu brokastis jau sen gatavas.»

Džordžija jau gribēja dot noraidošu atbildi, taču Kals turpināja:

«Lūdzu mazliet pasteidzies, citādi viss atdzisīs… Bez tam man jānokārto kāda svarīga un neatliekama lieta, ne­varu ilgāk gaidīt!»

«Vai jau ir vēls?»

«Tūlīt pusdiena. Redzi, man jāaizjāj pie tēvoča Garda un atpakaļ būšu vēlu. Pa to laiku tu vari… es do­māju …» viņš nokāsējās, «.. . pa to laiku vari darīt to, ko esi nodomājusi.»

«Dzirdēju, bet nesaprotu,» viņa atteica. «Tātad tu pie­ņem, ka es neturēšu pie mācītāja doto vārdu?»

«Ja man jābūt godīgam — jā; tādas ir manas domas,» viņš atbildēja.

Viņai klusējot, tas smagi nopūtās un tad sauca:

«Nu, tad jau vajadzīgais ir izrunāts — dzīvo ve­sela!»

Viņa dzirdēja ārā zem Kala smagajiem soļiem čirkstot oļus, piezagās logam un paskatījās laukā. Viņš pašlaik lēca zirgā un jāja prom, drīz pazūdot mežā.

Vai tā bija kara viltība? Vai viņš gribēja Džordžiju pārbaudīt? Grūti ticams — kaut ko tādu Kals neda­rītu.

Viņa atgāja no loga un palika stāvot pie spoguļa.

Jauka gan tā izskatījās! Mati izspūruši, pāri apputē­jušajai sejai vilkās melnas asaru pēdas.

«Visuvarenais, kas tad tas?»

Vienos deniņos ziedēja zili brūns puns! Cerams, ka to varēs paslēpt zem matu cirtām.

Krūzē ūdens bija auksts un viņa nespēja to lietot. At­vērusi durvis, viņa uzmanīgi palūkojās pa labi un kreisi, lai pārliecinātos vai Kals, varbūt, jau nav atgriezies. Tad viņa steidzās pāri, virtuvē.

Cik te bija jauki un silti, cik lieliski smaržoja sacep­tais šķiņķis!

Patiesībā viņa bija izsalkusi līdz nāvei.

Galds bija klāts diviem — viņš to bija izdarījis tiešām jauki! Uz pavarda stāvēja kafijas trauks, uz kumodes šķīvis ar grauzdētām maizītēm un panna ar čokurā sacep­tām šķiņķa šķēlēm. Bet Džordžija vīrišķīgi pārvarēja kār­dinājumu: viņa mājā tā negribēja ēst.

Viņa aiznesa trauku siltā ūdens un pamatīgi nomaz­gājās. Pie spoguļa gulēja pilnīgi jauna ķemme un kārdi­noša galvas suka. Ar lielu cītību viņa ķērās pie nepaklau­sīgo matu sakārtošanas pareizās sprogās. Puns ļāvās pa­slēpties bez pretestības.

Viņa ziņkāri pētīja savu attēlu. Tā kā nebija ne pū­deris, ne smiņķa, viņa domāja, ka izskatās mazliet bāla. Bet šis bālums piešķīra sejai kaut ko interesantu, kas labi iederējās viņas dēkā. Bez tam viņas lūpu dabiskais sār­tums izskatījās, patiesību sakot, daudz labāk nekā spilgtā ķieģeļkrāsas lūpu ziede. Ar savu izskatu tā noteikti va­rēja būt apmierināta.

Viņa juta tādu izsalkumu, kā vēl nekad.

Smieklīgi — kam par patikšanu lai viņa šeit badotos un izdiltu?

Viņa devās atpakaļ virtuvē un ar lielu ēstgribu apēda visu, ko Kals bija pagatavojis tiem abiem. Viņa pati ne­saprata, ka tai tik labi viss garšoja. Varbūt sitiens pa galvu, par kuru Kals pelnījis, ka to pakar?

Ko nu lai viņa iesāk?

Skriet prom uz labu laimi, būtu neprāts. Viņa noteikti apmaldītos un tad vientuļais gājiens caur mežu tai iedvesa šausmas. Tātad bija jāsagaida kāds, kuram varēs uzti­cēties.

Viņa prātodama soļoja šurp un turp, tad pēkšņi palika pie galda stāvot.

Patiesībā būtu pieklājīgi, ja viņa tagad nomazgātu traukus, kad viņš tik jauki bija pagatavojis brokastis. Bez tam, pārnācis viņš nebūs saīdzis.

Silts ūdens vēl bija pietiekami un viņa ķērās pie nepa­rastā darba. Drīz tā pārliecinājās, ka tas nemaz nav tik nepatīkams, kādu viņa to bija iedomājusies. Pašlaik viņa nobeidza, kad ārā skanēja pakavu klaboņa un balsis.

Džordžijai straujāk iepukstējās sirds. Vai Kals jau at­griezies?

Viņa piesteidzās pie loga. Pirmais, ko tā ieraudzīja, bija liels skaits apkrautu mūļu. Priekšējais nesa kādu ko­feri, kas viņai likās ļoti pazīstams. Protams, tas bija vi­ņas! Tur bija arī Mērija, tā sēdēja Enoka sarkanbrūnajā zirgā Vallahā. Tur bija Tuks Merrijs un vēl trīs jātnieki.

Džordžija varēja gavilēt — tagad viņa bija glābta! Viņa jau gribēja steigties māsai pretī, kad tumša nojauta uzgūlās tās sirdij: vai tas, ka Mērija ved līdzi viņas koferi un tērpus, nenozīmē tās piekrišanu viņas laulībai ar Kalu Termenu?

«Nu jūs, iebūvieši, kur slēpjaties? Mērija sauca palie­venī.

Džordžijai likās, ka Mērijas balss nekad nav skanējusi jautrāk un līksmāk. Viņa lēnām devās uz durvīm. Ienāca Mērija. Ar ādu apšūtā jātnieces tērpā tā izskatījās apbu­roša. Sals bija padarījis tās vaigus rožainus un pelēkās acis staroja laimē un mīlā.

«Džordžij, mazā māsiņa!» viņa sauca un ieslēdza to savās rokās, glāstīja'un skūpstīja, līdz Džordžijai gandrīz aptrūka elpa. Viņa mēmi atbildēja skūpstiem, tomēr tad ilgāk nespēja savaldīties un izplūda asarās.

«Bet, mīlulīt, bērns, neraudi,» Mērija to mierināja. «Es taču nedusmojos par tavu trako dēku! Tieši otrādi — ar to tu esi mani padarījusi neizsakāmi laimīgu!»

«Tevi laimīgu?» Džordžija bez spēka jautāja.

«Džordžij, tu nevari saprast, cik patīkama man tava izvēle. Bet man ir arī kāds pilnīgi personīgs iemesls prie­cāties, ka tu tik apņēmīgi esi saņēmusi pati sava likteņa vadību. Tūliņ pastāstīšu, atvaino tikai acumirkli… Lū­dzu, izkraujiet mantas un pagaidām nolieciet palievenī!» viņa uzsauca vīriem ārpusē, tad aizvēra durvis un apskāva Džordžiju.

«Tava virtuve ir lieliska,» tā sacīja, «vēlāk aplūkošu visu pamatīgāk, bet vispirms parunāsim. Nāc, apsēdīsi­mies tur!»

Viņa veda Džordžiju, kas bija nosusinājusi asaras, uz guļvietu kaktā.

«Tagad tev var teikt visu!» Mērija iesāka, «nu tu esi apprecējusies un briesmas aiz muguras, bet tās bija lie­lākas nekā vari nojaust. Klausies, Kals, šis lieliskais zēns, ir izglābis ne tikai tevi, bet arī mani!»

«Jā, bet kā tad?» Džordžija izbrīnījusies jautāja.

«Tūlīt to dzirdēsi — tikai uzmani! Vakar Enoks atgrie­zās no pilsētas ārkārtīgi uztraucies par kaut ko. Viņam stāstīts par tevi un Hetfīldu. Tad Enoks paskaidroja, ka tev tūlīt jābrauc projām; tu esot padarījusi Kalu par ap­smieklu visam Tonto apvidum. Ja Kals kaut ko uzzināšot par šo lietu, viņš nošaušot Hetfīldu. Protams, pateicu Eno­kam, ka palieku tavā pusē, lai nāk, kas nākdams. Tu esi vieglprātīga, bet ne slikta. Un uzskatu par savu pienā­kumu aiziet, ja tev būs jāaiziet. Mēs ķildojāmies — pa­visam briesmīgi! Nekad nebūtu domājusi, ka Enoks var kjūt tāds… man trūkst vārdu. Neķildojies nekad ar savu vīru, vai dzirdi? Enoks bija kā bez galvas, viņš lādējās un solījās par manu «sasodīto lellīti no māsas, kura pada­rot visus cilvēkus nelaimīgus.» Es tūlīt viņu pārtraucu un devu trīs dienas laika, kurām paejot atsaukšu savu sa­derināšanos un braukšu tev līdzi, ja …»

«Dieva dēļ!» Džordžija uztraukusies pārtrauca māsu.

«Jā, bērns, man tiešām nebija viegli to pateikt, bet man nekas cits neatlika. Enoks aizgāja, zobus griezdams, un es devos garā pastaigā, nomierināt nervus. Kad atnācu atpakaļ, Enoks krita man ap kaklu, glāstīja un skūpstīja mani visu ļaužu priekšā. Visa Termenu ģimene, sevišķi tēvs Henrijs, nezina kur dēties no laimes un prieka. Proti, manā prombūtnē Tuks Merrijs atnesa ziņu par jūsu rīcību un jutās kā dienas varonis. Visi jūsmoja, bet man vis­pirms nopietni jārunā ar Enoku. Viņš bija ļoti nomākts un nožēloja, ka pirmajā karstumā kļuvis skarbs—nu, un tā joprojām. Katrā ziņā mēs samierinājāmies un zvērējām, ka šī bija pirmā un pēdējā ķilda mūsu kopdzīvē. Beidzot mēs noteicām savu kāzu dienu.»

«Kad tad?» Džordžija sasprindzināti klausījās.

«No šīs dienas pēc četrām nedēļām. Bet Enoks domā, ka mēs veci, prātīgi ļaudis, nevaram šo lietu nokārtot klusi un slepeni kā jūs. Mums esot jāsvin īstas kāzas ģi­menes pulkā. Pats par sevi saprotams, tur jābūt arī jums.»

«Es … ak, Mērij! …»

Pēkšņi Džordžija vairs nespēja savaldīties, viņa iz­plūda asarās un pieglaudās māsai pie krūtīm.

«Bet kas tev kait, mīlulīt?» Mērija izbailēs iesaucās.

«Ak … man tāds kauns no ļaudīm …» viņa šņukstēja. «Es … Enokam jau bija taisnība … es taču biju tāda … par kādu viņš mani sauca.»

«Bet, bērns, kā tu vari kaut ko tādu sacīt? Bez tam tu pilnīgi nepareizi spried par sava vīra ģimeni. Vecais Gards, kas šodien bija «Zaļā ielejā», un kā priekšā arī es nevaru nostāties gluži bez bailēm, teica: «Nu jā, jaunat­nei nav tikumu, sevišķi tai, austrumos, bet gals labs — viss labs. Tagad Džordžija ir Termene un Dievs lai tam žēlīgs, kas viņu, kā tādu, necienīs!» Šis ģimenes redzes- viedoklis ir zināms arī citiem, jo tas pieder zemes para­

žām. Tādēļ tev tiešām nav ko baidīties — neviens cilvēks pat ar vārdu neatgādinās to, kas bijis.»

«Un tu, Mērij — vai tu vēl mani mīli?»

«Bet bērns, kā tu vari tā jautāt?» Mērija mierinoši no­glauda viņas matus. «Esmu lepna uz tevi. Ar savu rīcību tu esi pārvilkusi pagātnei svītru. Bet nākotne taču var mūs tikai tuvināt.»

Trīspadsmitā nodaļa

Virtuvē pulkstenis sita piekto stundu, saule liecās pretī tālajai kalnāja mugurai. Mērija bija aizjājusi pirms di­vām stundām un tikpat ilgi Džordžija prātojot staigāja pa istabu šurp un turp, bez kā tiktu pie kāda slēdziena.

Kādas mokas viņai sagādāja koferu, kastu un kārbu izkravāšana, lai gan Mērija palīdzēja visu sakārtot. Pie­kāra gleznas un visu nolika vietā tā, lai istabā izskatītos mājīgi.

Kamīnā liesmoja uguns, ko Mērija bija iekūrusi, un iz­platīja patīkamu siltumu. Bet Džordžija sala.

Kaut viņa centās vispusīgi apsvērt visu notikušo, slē­dziens tomēr bija, ka viņai jāpaliek šeit, līdz Mērija kļūs Enoka sieva. Ja viņa aizbēgtu jau šodien, dienu pēc kā­zām, pametot vīru, tad Termenu acīs tas būtu daudz ļau­nāk nekā tas, par ko tagad viņai teica pārmetumus. Pro­tams, Mērija paliktu viņas pusē, nedomājot upurētu savu laimi, bet Džordžija nevarēja un negribēja pieņemt šādu upuri — nekādā gadījumā.

Bet ko viņa teiks Kaļam, kad tas pārnāks mājās, kā izskaidros, ka vēl vienmēr ir šeit? Ak, kaut jel viņai kas iešautos prātā!

Veltīgi nomocījusi savas smadzenes, viņa pēkšņi iedo­mājās, ka varētu mēģināt vienkārši teikt patiesību. Katrā ziņā, kopš vakardienas tai bija no Kala tādas bailes, kā nekad agrāk un ne no viena cita cilvēka. Viņš bija to si­tis, rupji un brutāli, kā vīrietis sit varbūt tikai ienaidnie­kam. Un tāpēc viņa to ienīda. Pļauku, kādu vieglu sitienu viņa būtu piedevusi, bet viņas iekšienē kāda balss tai teica, ka viņa tomēr bija pelnījusi to, ko saņēma.

Tātad viņš to izdarījis tikai mazliet par stipru? Nē, nē — lai viņa būtu teikusi un darījusi nezin ko, viņš bija gājis par tālu!

Visvairāk viņu kaitināja tas, ka būs spiesta ilgāku laiku melot. Viņa to nevēlējās.

«To nedarīšu!» viņa skaļi sauca. «Teikšu viņam visu, kā ir!»

Pieņemtais lēmums atnesa viņas nerviem mieru. Viņa devās virtuvē pagatavot vakariņas. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja aizdegt spuldzi. Kad tā jau gribēja sākt savu darbu, viņai ienāca kaut kas prātā. Džordžija ieskrēja at­pakaļ istabā un pie spoguļa apsēja vienu no saviem priekšautiem.

Ēdiena sagatavošanai viņa pielika visas pūles un strā­dāja tik cītīgi, ka nemaz nemanīja, kā aizsteidzas laiks. Pēkšņi pie durvīm klauvēja. Mirkli viņa vilcinājās, tad sauca:

«Kas tur ir?»

«Tas esmu es — Kals.»

«Nāc taču iekšā.»

Viņš izskatījās noguris. No viņa drēbēm plūda egļu un sveķu smarža.

«Es satiku Mēriju — tu viņai neesi neko teikusi?»

«Nē,» viņa vienkārši atbildēja.

«Kādēļ ne?»

«Vai viņa tev nestāstīja par ķildu, kura tai radusies ar Enoku manis dēļ?»

«Ak, Enoks ir vecs stūrgalvis. Tātad tādēļ tu vēl esi šeit?»

«Galvenokārt tādēļ. Bet es nevēlos tādu apiešanos kā vakar!»

Mirkli viņš to uzlūkoja, bet neatbildēja, tad pielēja uz sola nolikto trauku ar siltu ūdeni. Darbodamās pie pa­varda un galda, Džordžija bikli viņu novēroja. Kad viņš bija noslaucījies un gaisma pilnīgi krita tā sejā, viņa bija pārsteigta par tā samocīto izskatu. Likās, ka viena diena viņu bija padarījusi daudz vecāku. No viņa sejas bija pazudis viss jauneklīgais svaigums.

«Vai nevaru tev kaut ko palīdzēt?» viņš jautāja.

«Nē, paldies, man jau viss gatavs,» viņa atteica un lika ēdienu galdā.

Tad viņi klusēdami sēdēja viens otram pretī pie galda. Kals ēda, drūmi savilcis uzacis, bez ēstgribas, tikai lai dotu ķermenim barību.

Kad viņi beidza, Kals paskaidroja, ka par traukiem rūpēšoties viņš, Džordžija varot tos mierīgi atstāt. Viņa tūlīt cēlās, priecīga, ka var tikt projām. Viņš palika sēžot pie galda, atbalstījis galvu rokās.

Aizbīdot smago bultu, viņai pēkšņi radās sirdsapziņas pārmetumi, ka pametusi to sēžot bez viena vārda. Bez šaubām, viņš zināja tās nodomu. Un ja viņa tā dara… tad Kala dzīve bija izpostīta uz visiem laikiem… viņas vainas dēļ.

* * *

Nākošā diena pagāja vienveidīgā vienmuļībā.

Kals runāja ar Džordžiju ļoti maz un kur vien varēja, gāja nost no viņas ceļa. īsos maltītes laikus, kuros viņi bija kopā, tas palika drūms un sevī ierāvies.

Par vienu lietu Džordžija bija pārsteigta. Proti, ka viņš nekad neko neminēja par savu «noziegumu» — viņas sišanu līdz nesamaņai. Pār viņa lūpām līdz šim nebija nā­cis neviens izdarītā nožēlošanas vārds. Taisnību sakot, viņa bija par to bijusi labākās domās. Un ja arī viņš ne­deva ne mazāko cēloni, kas norādītu uz jaunu dusmu iz­virdumu, Džordžija netika vaļā no bailēm, ka viņa bru­tālās dusmu lēkmes atkal var atkārtoties.

Viņai bija pietiekami skaidra stāvokļa jzpratne, lai kļūtu galā ar to dīvaino dzīvi, kurā tā bija iesprostota. Kamēr viņa bija spiesta palikt ar Kalu Termenu zem viena jumta, tai bija jāstrādā, lai nopelnītu ēdienu un mitekli. Pat tad, ja viņas lepnums atļautu kaut ko pieņemt no tā, darbs būtu nepieciešams, jo sēžot bezdarbībā un prātojot par savu likteni, viņa noteikti sajuktu prātā, labākajā ga­dījumā, saslimtu. Bet spēks un veselība tai bija nepiecie­šami. Tikko šis moku pilnais mēnesis būs garām, viņa at­griezīsies austrumos un tur uzsāks jaunu, darbīgu dzīvi. Šī nelaime meiteni tomēr pilnīgi pārvērta. Dzīve, kas vel­tīta vienīgi tukšām izpriecām, tagad viņai likās neiedo­mājama.

Tā viņa izpildīja «savas» saimniecības uzliktos pienā­kumus ļoti apzinīgi. Vakarā, līdz nāvei nogurusi, iekrita gultā un nogulēja bez sapņiem līdz rītam.

Pārmaiņu nebija nekādu. Apmeklētāju pavisam ne. Ti­kai reiz parādījās viņas vīratēvs Henrijs Termens.

Viņš par laimi ieradās laikā, kad Kala nebija mājās, izstaigāja visas telpas un ielūkojās katrā kaktiņā. Viņš bija apmierināts, ka viss ir tik tīrs un jauks.

«Nu, te jau atkal zināmi kungi un dāmas sākuši par agru tenkot,» viņš beidzot sacīja. «Tu savu lietu proti, meitiņ, un es uz tevi esmu lepns!»

Džordžija nosarka. Uzslava tai gāja pie sirds.

«Ko tu īsti vēlētos kā kāzu dāvanu?» vecais jautāja. «Gandrīz būtu to aizmirsis, lai gan tikai tādēļ nācu, ka gribēju to pajautāt.»

«Tu esi pārāk labs,» Džordžija atbildēja, «bet man tie­šām nav nekādu vēlēšanos.»

«Ak muļķības — jaunā saimniecībā vienmēr kaut kā trūkst. Padomā vien, sirsniņ!»

Džordžijai ienāca prātā savas nākotnes plāni un, ne­gribēdama veco kungu apbēdināt, teica:

«Man vajadzētu šujmašīnu un labi daudz audumu.»

«Tu domā kleitu audumu?»

«Nē, nē — aizkariem, galdautiem un tamlīdzīgām lie­tām.»

Vecajam Henrijam staroja seja.

«Tu esi pavisam krietns skuķis!» viņš iesaucās, «tūlīt tu uzraksti, kas vajadzīgs. Es to pasūtīšu pa tālruni Rij -

sonā, bet ja tur nebūs, liksim atsūtīt no pašas Globes.»

Tā pagāja dienas, līdz kādā vakarā Kals pārnāca mā­jās un teica.

«Enoks bija atsūtījis vēstnesi un lūdza ierasties rīt «Zaļajā ielejā». Rīt viņa kāzas.»

«Ko? Vai jau pagājušas četras nedēļas, ka …»

«Jā,» Kals teica, «šodien paiet mēnesis, kopš mēs esam precējušies… lai gan man tas šķiet kā vesela mūžība. Kā tad būs, vai tu gribi iet?»

«Man būs jāiet, citādi Mērija dusmosies,» viņa vilcinā­damās atteica, bet tad noteikti turpināja: «Jā, es iešu. Un tu?»

«Labprat neietu, bet ja tu ej, man, protams, jāiet līdzi, jau ģimenes un ļaužu dēļ, jo mūs uzskata par laimīgu pāri.»

«Man ir tikpat nepatīkami, kā tev. Un galu galā ne­esmu taču vainīga, ka tā noticis. Vismaz ne jau es viena!»

«Es nemaz to nesaku. Tātad kā būs: iesim vai neiesim?»

«Mēs nevaram neiet.»

«Jauki, norunāts. Bet tikai nepārmet man, ja šī lieta tevi pārāk apgrūtinās. Rītvakar, jau iestājoties tumsai, mums būs jādodas atpakaļ. Un tas nebūs patīkams jā- jiens.»

«Jā, bet kādēļ?»

«Pārnakšņošanai māte mums noteikti ierādīs kopīgu istabu.»

«Ak tā …» viņa noteica, tumši nosarkstot.

«Vai tavs jātnieces tērps būs pietiekami silts?»

«Jā, bet to taču nevaru vilkt māsas kāzās.»

«Ko tad tu uzvilksi?»

«Zināmo balto kleitu, bet nebaidies, esmu to pārveido­jusi un tā tagad ir ievērojami garāka.»

Kals paraustīja plecus.

«Man tas ir gluži vienalga,» viņš teica. «Bet manu piederīgo dēļ tas mani iepriecina.»

Viņa atbilde aizskāra Džordžiju. Ja viņam tiešām vairs nebija svarīgi, kā tā ģērbās un izskatījās, tad nebija ne­kādu šaubu, viņa mīla bija mirusi. Lai gan šī atziņa ievē­rojami atviegloja viņas aiziešanu no šīs mājas, tomēr Džordžijā pamodās senās jūtas.

«Nabadziņš,» viņa nodomāja, «ja vien es vēlētos, va­rētu viņam likt iemīlēties manī no jauna!» Viņai radās kāre to izdarīt, bet Kala sejas savādā, gandrīz draudīgā izteiksme noslāpēja šo vēlmi vēl dīglī.

«Protams, laužu acīs mums būs jātēlo laimīgs pāris,» viņš drūmi teica. «Bet tas tev nebūs grūti, jo sen esi pie­rādījusi, ka esi lieliska aktrise.»

Džordžija neko neatbildēja un viņi šķīrās sarūgtināti. * * *

Šoreiz Džordžijai tika aiztaupīts garais ceļojums vienatnē ar Kalu uz «Zaļo ieleju», jo bija ieradusies Garda Termena ģimene, lai paņemtu tos līdzi. Atbraucēji pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi, sevišķi Garda sieva savā mā­tes gādībā laimīgo jaunlaulāto tēlošanu padarīja vieglu.

Bija neparasti maiga un skaista ziemas diena. Džor­džijai iesila sirds un viņā pamodās ilgi neizjusta priecīga dzīvotgriba. Viņa varēja pat sirsnīgi pasmieties, kad tiem, pretī jādams, ieradās Tuks Merrijs. Tas likās kļuvis vēl tievāks un garāks, bet sasmīdināja visus pēc vecfranču paraduma, teikdams komplimentus Ollijai Termenei.

Pēc trim stundām viņi nokļuva «Zaļajā ielejā». Fermas durvju priekšā drūzmējās daudz cilvēku. Pirmais tos ap­sveica vecais Henrijs. Kā ģimenes galva viņš izcēla Džor­džiju no segliem un noskūpstīja tai abus vaigus. Tad no drūzmas izspiedās Mērija un abas māsas apskāvās.

«Tu izskaties labi,» vecākā māsa teica. «Tu vēl nekad neesi bijusi tik daiļa!»

«Šo komplimentu vari attiecināt arī uz sevi,» Džor­džija smaidīdama atteica. «Ceru, ka laulības dzīvei būs uz tevi tikpat labs iespaids kā līgavas laikam. Tu izska­ties par gadiem desmit jaunāka!»

Mērijas starojošā svētlaime, likās, iedarbojas arī uz Džordžiju, tai vairs nebija jāizliekas priecīgai. Kad viņas abas Mērijas istabā pārģērbās, tā bija tik jautra, kādu Mērija neatcerējās to redzējusi.

Ar baltajai kleitai izdarītajiem labojumiem Mērija bija ļoti apmierināta.

«Tā viņa tev piestāv daudz labāk,» viņa teica. «Tu iz­skaties ne vien noteiktāka, bet arī dižciltīgāka.»

«Tikai tās te vairs nepiestāv,» Džordžija atbildēja un pastiepa savas rokas. Vēl nesen maigās, labi koptās rokas bija neticami sastrādātas.

«Tu tās esi pārāk maz sargājusi — vai tad nevari la­bāk kopt?»

«Kā iebūvieša sieva?» Džordžija smejoties jautāja. «Vai tu to saproti? Nu, kad tev būs sava saimniecība, tad vēl pieredzēsi zilus brīnumus. Bet tagad es tev mazliet palīdzēšu — mācītājs jau ir ieradies.»

Mācītāja Mīkera laulību ceremonija beidzās ļoti ātri. Tonto apvidū maz ciena svinīgas ceremonijas. Toties grandiozas bija sekojošās gaviles, ar kādām apsveica jaunlaulātos. Džordžija jau sāka baidīties, ka Mērija un Enoks var tikt sarauti gabalos.

Pusstundu vēlāk sēdās pie galda. Mielasta laikā, kura sagatavošanā bija piedalījušās visas Termenu sievietes, Džordžija sēdēja līdzās Mērijai. Viņai pretī sēdēja Kals, kuru tā gandrīz neievēroja. Lai kāds bija viņa noskaņo­jums, ārīgi nekas neparādījās. Tas bija jautrs kā visi pā­rējie.

Džordžija baidījās no brīža, kad notiks viesu savstar­pējā iepazīšanās un tuvināšanās, bet viss noritēja labi, jo galvenā vērība tika veltīta Mērijai un nevis viņai.

Turoties vairāk novērotājas lomā, viņa tagad ļoti labi saprata, cik viņas agrākā izturēšanās maz iederējās šai vietā, kur visi bija tik vienkārši un labi, godīgi un da­bīgi. Termenu kovboji svinēja sava vadītāja kāzas pēc zemes tradīcijām. Džordžija bija pārsteigta, ka agrāk nemaz nebija ievērojusi, cik šie ļaudis ir daiļi un kā viņi prot aizkustināt. Viņa pat sajuta, ka arī pati mazlietiņ jau pieder pie šiem ļaudīm. Šeit, Tonto apvidū, bija grūta dzīve, bet sniedza daudz prieka. Jaunības gadi bija tikai sagatavošanās laiks šo sieviešu dzīvē, bet īstā dzīve sā­kās tikai pēc apprecēšanās.

No lielās dzīvojamās istabas bija izvākti visi galdi un krēsli. Vecais Henrijs Termens skaņoja vijoli — jaunlau­lātie dejoja savu pirmo deju.

Pirmo goda deju viņi dejoja divi vien un tikai pēc tam viņiem pievienojās pārējie. Pavisam drīz jau dejā virpu­ļoja daudz pāru; jauns un vecs piesita kāju pēc godājamo senču paražas un māja drebēja līdz pat pamatiem. Džor­džija tika virpuļota un locīta, ka viņas pagarinātā kleita plīvoja vien. Viņu bija pārņēmis nekad nepazīts prieks, ko radīja straujās kustības. Vai tas nebija daudz skaistāk, nekā muļķīgā soļošana un stumdīšanās, kas tai reiz likās tik brīnišķīga?

Kals nebija viņu uzlūdzis ne reizi. Tomēr, kad atkal bija beigusies kārtēja deja, viņš pienāca tai klāt un iečukstēja:

«Atvēsinies, mums jāiet.»

Viņa bez ierunām devās uz Mērijas istabu, atstājot jautro sabiedrību. Tur viņa pārģērbās un tad kopā ar Kalu aizgāja pa sētas durvīm, it kā viņi būtu jaunlaulātie.

Bālās debesīs spīdēja pilns mēness un no kalniem dvesa ledains vējš. Tomēr Džordžija bija saģērbusies tik silti, ka arī tagad jutās pavisam omulīgi.

Straujos rikšos viņi klusēdami jāja viens otram blakus. Kad ceļš kļuva šaurāks, Kals pārņēma vadību.

«Turies cieši aiz manis!» viņš uzsauca tai, «un uzma­nies, ka neietriecies kādā zarā!»

Tā kā mežā bija ļoti tumšs, nevilkās ilgi, kad kāds tievāks zars ietrieca viņas sejā skuju adatas. Viņa tikko apspieda izsaucienu, lai gan ķertais vaigs dega. Ziemeļ­vējš baigi auroja egļu galotnēs un viņa bija priecīga, kad tie atkal jāja pa krūmiem apaugušo līdzenumu.

Džordžijai pamazām iepatikās šis naksnīgais jājiens, kas ievadīja viņas dzīvē kaut ko jaunu: atkal atgūto brī­vību! Moku pilnais mēnesis taču bija garām, viņa varēja iet kurp vēlas, neapdraudot māsas dzīves laimi.

Tagad, kad jau bija tik tālu, viņai ienāca prātā, ka tai nav naudas atpakaļbraucienam uz austrumiem. Līdz šim viņa nevarēja to lūgt saviem vecākiem, jo tad visu uzzi­nātu Mērija un Termenu ģimene. Tagad šī apkaunojošā atzīšanās vēl bija priekšā un tad vēl viņai ilgāku laiku būs jāgaida, kamēr no Ņujorkas pienāks nauda.

Kad viņi piejāja bluķu mājai un Kals tai palīdzēja iz­kāpt no segliem, viņa klusi sacīja:

«Priecājos, ka aizgājām — tikai ne jau Mērijas dēļ.»

«Man prieks par to,» viņš atbildēja. «Es gan jutos simt­reiz sliktāk, nekā iedomājos. Viņi nespēja vien beigt dzie­dāt tev slavas dziesmas, katrs man vēlēja laimes un teica, ka esmu ieguvis lielisku sievu …»

«Tās protams bija lielas mokas… Un to visu, tu, na­badziņš, izcieti manis dēļ.»

«Tev nav jāzobojas,» viņš mierīgi atteica. «Varbūt sa­proti nepareizi?» «Kā tā?»

«Man taču tikai tādēļ bija grūti, ka bija jādomā…»

Viņš aprāvās. Vārdu «aiziesi» viņš nespēja dabūt pār lūpām.

«Ja tev ar to varu pakalpot, es palikšu vēl kādu laiku,» viņa klusi teica. «Arī Mērijas dēļ būs labāk, ka es neaizeju tūlīt…»

«Vai tu tiešām tā darīsi?» viņš nesavaldīgi iesaucās.

Viņa pamāja un tad ieslīdēja mājā.

Viņš steidzās tai pakaļ.

«Vai tu negribi kaut ko uzsildīt? Pavardā vēl ir uguns.»

«Nav vajadzības,» viņa atsaucās. «Ar labu nakti!»

Viņa iegāja istabā, aizvēra durvis un kā vienmēr, aiz­grūda bultu. Neuzdegusi gaismu, viņa steigšus noģērbās un palīda zem segas.

Ko viņa bija izdarījusi?

Atkal reiz liekuļojusi un melojusi. Nevis par patiku Ka­ļam vai Mērijas dēļ viņa gribēja palikt, bet tikai domājot par sevi.

Ko īsti viņa gribēja? Vai viņa bija nodomājusi tiešām kļūt par Kala sievu? Smieklīgi!

Viņa pati vairs neko nesaprata, bet jutās apmierināta» ka ne šodien, ne rīt tai vēl nebija jādodas projām.

Četrpadsmita nodaļa

Līdz ar pēdējām februāra vētrām bija aizgājusi ziema. Vienā naktī atnāca pavasaris. Pat kalnāja augstienē jau kusa sniegs, augšējā līdzenumā nožuva iesarkanā pa­matne. Uzartā zeme, ko Kals ar sviedriem vaigos bija iz­tīrījis no celmiem un akmeņiem, bija gatava agrā pava­sara sējai.

Džordžija joprojām nebija aizgājusi. Vēl vienmēr abi «laulātie draugi» atradās viens otram līdzās. Bija ļoti vientuļi — tikai reiz viņus bija apciemojusi Mērija. Viņa bija atgriezusies no kāzu ceļojuma uz Feniksu un atnesa grāmatas un laikrakstus.

Labprātīgi uzņemtos pienākumus Džordžija izpildīja tikpat apzinīgi, kā pirmajās nedēļās, bet nu darbs veicās labāk un tādēļ tiem vairs nevajadzēja veltīt tik daudz laika un atlika brīvs brīdis arī lasīšanai.

Tagad viņa bieži sēdēja ar grāmatu saulē, taču šāda laiskošanās tai nenāca par labu. Viņas domas atkal at­griezās pie brutalitātes, ar kādu Kals toreiz viņai laupīja samaņu. Viņa nespēja aptvert, kā vīrs, kurš tagad bija pilns maigas uzmanības, kas ne ar vārdu nepārkāpa ro­bežas, ko viņi klusi vienodamies bija novilkuši savā kop­dzīvē, ka tas ir tas pats, no kura bija mācījusies pazīt bailes.

Viņa nekad nespētu viņam piedot toreizējo izturēšanos. Bet kādu dienu viens no Termena kovbojiem atnesa Džor­džijai vēstuli, kurā Mērija paziņoja pārsteidzošu jaunumu. Bija mirusi vecā dāma, kuras ģīmetni Mērija reiz bija iz­mantojusi ne visai veiksmīgi. Viņa katrai no māsām bija atstājusi vairākus tūkstošus dolāru lielu mantojumu.

Pirmajā brīdī Džordžija šo ziņu uzņēma diezgan vien­aldzīgi. Viņa priecājās tikai Mērijas dēļ par lielo manto­jumu. Bet tad pēkšņi viņai iešāvās prātā: tagad tu esi brīva! Tagad tev jāpieņem galīgais lēmums, jo tagad vi­ņai pašai ir nauda un nevienam nekas nav jāpaskaidro!

Visu pēcpusdienu viņa domāja par radušos situāciju un netika ne par ko skaidrībā. Viņa nolēma pagaidām Kaļam neko neteikt, bet nogaidīt, līdz nauda būs rokā un tad nākt ar izšķirošo lēmumu. Tas vairs nevarēja vilkties ilgi.

Kals pārnāca diezgan vēlu. Viņa drūmā seja tai tūlīt vēstīja, ka viņš piedzīvojis kaut ko nepatīkamu. Viņš vai­rījās to uzlūkot un uz tās uzmanīgo jautājumu atbildēja:

«Ak, man nav nekas.»

Nākamajā rītā viņš gatavojās ceļam un tūlīt pēc bro­kastīm jau sēdēja seglos, kad pasauca Džordžiju. Viņa iz­gāja ārā un palika stāvot pie durvīm.

«Liekas, man tev kaut kas jāpastāsta,» viņš teica.

«Tā?» viņa jautāja, izbrīnījusies par dīvaino ievadu.

«Tu taču atceries mūsu laulību dienu?»

«Jā,» viņa atteica augošā pārsteigumā.

«Toreiz tu domāji, ka esmu tev iesitis un tādēļ tu zau­dēji samaņu?»

«Protams — varbūt tas nebiji tu?»

«Nē, Džordžij, es tas nebiju. Varbūt biju rupjš pret tevi, bet sitis neesmu. Tu ietriecies ar galvu kādā zarā un zaudēji samaņu. To es tev gribēju pasacīt.»

«Bet kādēļ tu visu laiku ļāvi man domāt, ka tu esi si­tējs?»

«Toreiz tas labi iederējās manā plānā. Gribēju tevi iebiedēt,» viņš atzinās. «Pēc tam man bija kauns, ka tu vari būt tik sliktās domās par mani.»

«Tā? Un kādēļ tu tagad man to stāsti?» viņa jautāja, vēl ne visai pārliecināta par viņa vārdu patiesumu.

«Man šodien kaut kas darāms pie Soundera.»

Džordžija zināja par veco naidu starp Termeniem un Sounderiem un saprata, ko tas varētu nozīmēt.

«Ja tumsai iestājoties neesmu atpakaļ, apseglo zirgu un jāj pie tēvoča Garda,» viņš teica, kad redzēja ka mei­tene šausmu pilnām acīm lūkojas tam sejā.

«Vai atradīšu tur tevi?» viņa jautāja baiļu pārņemtā balsī.

«Nezinu,» viņš atteica, «tomēr ceru būt līdz vakaram atpakaļ, bet ja nē — tad tev bija jāzina taisnība.»

«Kal!» viņa iekliedzās.

«Dzīvo vesela, Džordžija Termena,» viņš teica dīvaini aizkustinātā balsī. Tad cirta zirgam ar piešiem un aizau- ļoja.

«Kal! Kal!» viņa sauca tam pakaļ, bet viņš jau bija nozudis.

Nākošās stundas Džordžija pavadīja neizsakāmās bai­lēs. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņa tiktāl nomierinā­jās, ka varēja sakarīgi domāt. Viņa sev teica, ka pie iz­skaidrošanās naidīgās puses parasti lieto dūres. Tad jau Kals savu pretinieku pieveiks un tādēļ nav vērts nodoties nopietnām bailēm.

Jau mazliet nomierinājusies viņa devās pie sava darba un pašlaik klāja galdu, kad ārā atskanēja pakavu klau- dzoņa. Viņai sirds iepukstējās straujāk — Kals atgriezies. Tomēr no āra atskanēja sveša balss:

«Vai tu reiz stāvēsi, nolādētā bestija!»

Džordžija steidzās ārā — tas bija Vess Termens. Viņa zirgs aizsedza otru un tā seglos sēdēja kāds saļimis stāvs.

«Augstais Dievs, ko tu esi atvedis?» Džordžija izbailēs kliedza.

«To, kas palicis no mūsu Kala,» Vess nikni atcirta, no­kāpa no zirga un mēģināja izcelt Kalu no segliem.

«Visuvarenais, viņš taču vienās asinīs!» viņa šausmās iekliedzās.

«Esi līksma, ka viņš nav beigts,» Vess vēsi atteica. «Ej nost no ceļa!»

Viņš ienesa nesamaņā esošo virtuvē un noguldīja.

«Atnes ūdeni,» viņš teica Džordžijai, kas tam sekoja, rokas lauzīdama. «Vispirms jādabū viņš pie samaņas.»

Viņa atnesa bļodu ar ūdeni un dvieli.

«Labāk nemaz neskaties uz viņu,» Vess viņai teica.

Taču viņa pārliecās tā plecam, kamēr Vess pūlējās ap ievainoto. Kala seja bija tā sadauzīta un pietūkuši, ka to gandrīz nevarēja pazīt. Tā vairākās vietās asiņoja, bet mati no asinīm bija gluži salipuši.

«Dieva dēļ, kas viņam noticis?» viņa jautāja.

«Viņam uzbruka saniknots vērsis un, bez tam, viņš noripoja lejā pa klinšu drupu klātu nogāzi. Bet nu beidz vaimanāt — galvenais, lai viņš paliek dzīvs!»

Kals sāka atgūt samaņu un Džordžija saņēmās. Pāris reižu viņš smagi ievilka elpu, atvēra acis un ar rokām tvēra ap sevi — arī tās bija uztūkušas un asiņoja.

«Tiktāl pagaidām labi,» Vess apmierināts teica.

«Vai tu… pārvedi mani mājās?» Kals vārgi jautāja.

«Protams, un tas nebija vienkārši.»

«Un Džordžija?»

«Viņa ari ir šeit un uzvedas pavisam labi,» Vess at­teica un deva Džordžijai zīmi, iet tuvāk.

«Te es esmu, Kal,» viņa trīcošā balsī teica.

Kals ar pūlēm mēģināja atvērt acis. Viena bija pavi­sam aiztūkusi. Vess pasniedza viņai asinīs samirkušo dvieli.

«Pagaidām nevaru dabūt viņu tīrāku,» viņš teica. «Ta­gad pacelšu viņu mazliet augšā, lai tu vari novilkt viņa kreklu… Lūk, tā jau ir labāk. Nu tikai zābakus nost un tad apsegsim tevi. Pagaidām neko vairāk tevis labā ne­varam iesākt.»

«Vēl tikai rokas,» Kals lūdzās.

Džordžija ieskrēja savā istabā, atnesa audeklu un sā­pes remdējošu smēru, tad viņa tās pārsēja.

«Džordžij,» viņš čukstēja tai, «es atkal to neizda­rīju …»

«Ko tad?»

«Viņš ir par lielu un smagu … viņa rokas ir pārāk garas…»

«Bet tagad turi muti!» Vess viņu pārtrauca. «Kādēļ no­devi manus melus — es viņai stāstīju par mežonīgu vērsi un kritienu no klints …»

«Es tam neticēju,» Džordžija iejaucās sarunā.

«Ja es viņu uzvarētu, tad protams to nevienam nestās­tītu,» Kals teica, pagriezās ar seju pret sienu un palika nekustīgi guļot.

Vess Džordžijai teica, ka paliks pie Kala pa nakti un palīdzēja viņai padarīt mājas darbus. Kad viņš ienesa tās istabā malkas klēpi kamīna iekurināšanai, viņai beidzot radās izdevība ar to runāt zem četrām acīm.

«Ves,» viņa lūdza, «saki man taisnību — Bids Het­fīlds to izdarīja ar Kalu, vai ne?»

«Kas gan cits?» viņš īgni atteica.

«Un manis dēļ?»

Vess pamāja ar galvu.

«Tad runā taču — kā tas gadījās?»

«Jā, mīļais bērns, pārāk labi es to nezinu,» viņš iz­vairīgi teica. «Es jau tur nebiju klāt. Satiku Saundera kovboju Tomu Hallu, kurš bija uzsējis Kalu zirgā un gri­bēja nogādāt šurp. «Labi, ka sastapu tevi,» viņš teica, «tā man vienmēr labāk, nekā ar Enoku vai veco Termenu.» Un tad viņš īsi pastāstīja: ieradies Kals, uzaicinājis Bidu Hetfīldu parunāties un tad abi cīnījušies bez lieciniekiem. Sevišķi zemiski rīkojies Hetfīlds un sitis to vēl tad, kad Kals jau gulējis zemē. Ja nejauši garām neietu Saunders, viņš būtu to nositis.»

«Vai Kala ievainojumi ir bīstami?» viņa bailīgi jautāja.

«Nav bīstami,» Vess atteica. «Sākumā es arī biju no­bijies, jo viņš spļāva asinis. Bet tās nāca, kā pārliecinājos, no pārsistās lūpas.»

«Vai mums labāk neataicināt ārstu?»

«Dievs pasargā — ar to tikai uztrauksim Kalu! Ja tas tevi apmierina, palūgšu māti, lai tā viņu apskata. Viņa saprot vairāk, nekā desmit ārstu.»

«Bet tev vēl man jāpasaka, kādēļ Kals uzsāka ķildu ar Hetfīldu!»

«Varbūt viņam gribējās izkauties,» Vess atteica, pa­raustīdams plecus un sāka rīkoties pie kamīna.

«Vai tagad abu starpā viss galīgi izbeigts?» viņa at­kal jautāja.

«Vai tev prāts! Tikko Kals atkal varēs rāpot, viss sāk­sies no jauna, bet tad noteikti vairs ne ar kailām rokām,» Vess neapdomīgi atbildēja.

«Jā, bet kādēļ?»

«Tādēļ, ka Kaļam viņš vai nu jāpadzen no Tonto ap­vidus vai jānosit!»

Vess bija piemirsis visu piesardzību un kāpināja balsi.

«Un tur vainīga esmu es?» Džordžija gandrīz bez ska­ņas vaicāja.

«Zināmā mērā,» Vess nepacietīgi teica. «Ja tu agrāk nebūtu rotaļājusies un koķetējusi ar visiem pēc kārtas, tad Hetfīlds tagad neuzdrošinātos …»

Viņš nepabeidza un gribēja iet ārā, tomēr meitene nostājās ceļā un saņēma tā roku.

«Tev jārunā tālāk,» viņa enerģiski teica. «Man jāzina patiesība! Neaizmirsti, ka es arī esmu Termene!»

Vess redzēja, ka nav vērts ilgāk pretoties.

«Ja nu tu gribi zināt,» viņš vilcinoties iesāka, «Het­fīlds apgalvoja, ka tu arī pēc kāzām esot bieži ar viņu satikusies.»

«Bet tie taču ir nožēlojami meli!» viņa izmisusi ieklie­dzās un sāka raudāt.

«Es to zinu,» Vess atteica. «Bet galvenais, ka arī Kals zina, ka tie ir meli. Tātad nomierinies un liecies gulēt, bet es došos projām, lai Kals nenojauš, ka esmu izpļāpājies.»

* * *

Palikusi viena, Džordžija apsēdās krēslā pie kamīna, lūkojās liesmās un pārdomāja dzirdēto.

Viņa zināja, ka nebija pelnījusi šādu Kala uzstāšanos viņas labā, jo viņa bija pret to izturējusies tik riebīgi un tādēļ viņai tagad bija jādara viss, lai viņam vairs nebūtu viņas dēļ jāizlej savas asinis vai pat jāiet bojā. Bet kā lai to panāk? Kādu laiku viņš tagad būs spiests pavadīt gultā — bet tad? Ja viņa būtu paredzējusi, ka viņas iepriekšējai uzvedībai būs tādas sekas! Ja austrumos tā­das lietas neuzņēma tik traģiski, tad viņai gan vajadzēja noprast, ka šie vietējie, vienkāršie un taisnīgie cilvēki ir pavisam ar citiem uzskatiem. Pilnīgi dabiski, ka Bids Het­fīlds, spriežot pēc viņas izturēšanās attiecībās ar viņu, no­sprieda, ka Džordžija arī laulībā ar Kalu daudz neievēros uzticību. Droši vien viņš domāja, ka ar saviem meliem tikai nedaudz pasteidzies un tā tiešām notiks. Viņa, viņa viena bija vainojama visā notikušajā!

Ne jau tas bija slikti, ka Kals Termens gribēja viņas dēļ riskēt ar savu dzīvību, tieši otrādi, tagad viņš viņas acīs bija tikai cēlies! Slikti bija tas, ka sievas, līdzīgas vi­ņai, nebija tā vērtas! Un tādēļ viņai par katru cenu bija jānovērš vēlreizēja Kala un Hetfīlda sadursme — jāpa­dara tā neiespējama.

Piecpadsmita nodaļa

Tās bija grūtas dienas, kas nu tagad sekoja. Bezgalī­gās nakts stundas, kad viņa kavējās pie Kala gultas un klausījās viņa drudža murgos; kad viņš savu sāpēs sa­vilkto seju grieza pret sienu, lai tā neredzētu, kā viņš cieš; kad viņa mainīja tā pārsējus vai baroja kā mazu bērnu; kad lasīja tam priekšā vai sarunājās ar to, lai tas kaut mazliet aizmirstu savas.sāpes — tad Džordžija juta, ka patiesi iemīlējusi šo vīru. No viņas pazuda viss rota­ļīgais un paviršais — šīs ciešanas viņu bija pārvērtušas sievā.

Kals pamazām sāka atspirgt, pēc nedēļas viņš jau varēja ārā sēdēt. Bet jo vairāk sadzija briesmīgās brūces, jo drūmāka kļuva viņa seja. Stundām viņš sēdēja nogri­mis savās domās un vairījās uzlūkot Džordžiju. Tagad viņa saprata, ka tai pienācis laiks rīkoties.

Viņa jau visos sīkumos bija izdomājusi kādu plānu. Tā rakstīja Tukam Merrijam un lūdza viņu nākošās die­nas priekšpusdienā uz satikšanos pie skolas. Tad viņa aiz­jāja līdz Garda Termena fermai un nodeva vēstuli kādam kovbojam.

Kals atradās tīrumos, jo bija sācis pamazām atkal rū­pēties par savu iebūvi. Viņu pavadīja Vess, kurš tā slimī­bas laikā bija kopis lopus. Bet Džordžija apsegloja savu zirgu un aizauļoja.

Norunātajā vietā viņu gaidīja Tuks Merrijs. īsos vār­dos viņa tam izstāstīja ap ko lieta grozās un ko sagaida no Tuka. Tam redzami glaimoja dāvātā uzticība un viņš uzreiz bija ar mieru to pavadīt uz Saundera fermu. Tur Džordžija gribēja runāt ar Bidu Hetfīldu un panākt, lai tas turpmāk izvairās no Kala. Par to Tuks gan šaubījās, jo atbildēja:

«Nu, ir jau vēl citas iespējas piedot kādai vēlmei lie­lāku iespaidu. Katrā ziņā vispirms paskatīsimies, kā go­dājamais misters Hetfīlds uzņems šo lietu. Jājiet vien taisni, es tikai gribu no skolas piezvanīt, lai vecais Hen­rijs zina, kur es palicis, ja es viņam būtu vajadzīgs.»

Džordžija darīja kā viņai lika. Tuks Merrijs drīz vien viņu panāca un tad tie tālāk jāja klusēdami. Tikai tad Tuks ierunājās, kad viņu priekšā jau atradās ferma; pa mājas dūmeni kūpēja dūmi un slitai piesietie zirgi norā­dīja, ka kovboji atgriezušies no ganībām un ēd pus­dienas.

«Kungi ir mājās,» Tuks sacīja, «tagad jūs nedrīkstat pazaudēt nervus, sirsniņ!»

Džordžija pakratīja galvu un smaidīja.

Viņi bija tikai dažus metrus no durvīm, kad no mājas iznāca liels, vecāks vīrietis, kailu galvu. Pakausi klāja diezgan plāni rūsgani mati, saulē iedegusī seja caururbjo­šām gaišzilām acīm un garām ūsām atstāja atklātu, bet stingru iespaidu.

«Tas ir Saunders,» Tuks čukstēja Džordžijai un svei­cinot noņēma platmali.

Saunders pavirši atbildēja sveicienam, bet ieraugot, ka otrs jātnieks ir dāma, tūlīt mainīja izturēšanos. Palocījies ar mazliet veclaicīgo godbijības žestu, kuru rietumos lie­toja pret katru sievieti, viņš, nākdams tuvāk, jautāja:

«Labdien mis, kas man sagādā šo godu?»

«Jūs esat misters Saunders?» tā atjautāja.

«Tas es esmu un atrodos jūsu rīcībā, cienījamā!»

«Esmu Kala Termena sieva un ierados uz sarunu ar jūsu kovboju — Bidu Hetfīldu.»

Saunders paskatījās viņā tik pārsteigts, ka asinis sa­kāpa tās vaigos.

«Redziet, esmu apvainota,» viņai likās, ka jāturpina, «viņš izteicies kādam trešajam, ka jau pēc manām laulī­bām esot slepeni saticies ar mani.»

«Katrā ziņā tas ir smags apvainojums — sevišķi vēl šeit pie mums, Tonto apvidū,» Saunders atteica. «Nu, tūlīt jau dzirdēsim, ko viņš par to sacīs.»

Viņš piegāja pie durvīm un sauca:

«Hē, Hetfīld, te ir kāds, kas vēlas ar tevi parunāties!»

«Kas ir? Es pašlaik ēdu!»

«Pirmkārt jau es!» Saunders dusmīgi kliedza. «Varbūt tomēr iznāksi?»

Tūlīt arī iznāca Hetfīlds, steigā norīdams kumosu. Ieraugot Džordžiju un Tuku Merriju, viņš nobālēja.

«Te ir Kala Termena sieva un ceļ pret tevi visai no­pietnu apsūdzību,» Saunders teica.

Hetfīlda biedri ziņkāri spiedās laukā. Visi gaidu pilni lūkojās Džordžijā. Tomēr pirms viņa sāka runāt, pa ceļu tuvojās pērkonīga pakavu rīboņa. Visi metās apkārt — fermai tuvojās putekļu mākonī ietīts, aulekšojošu jātnieku bars.

«Tie ir četru «T» ļaudis, bos!» kāds viņa kovbojs sauca.

«Ko gan Termeni te vēlas? Tā kā jūs man nedarītu ne­kādas muļķības, zēni!»

Tagad Džordžija pazina Enoku, kas ar Timu Matjūzu un Arizonu turējās priekšgalā. Kā viņi auļoja! Zirgi bija pārklāti baltām putām. Tur bija arī Boids, Serdžs, Leks Termens, Pens Hendle, Amess un citi. Vienā rāvienā tie apturēja netālu no bluķu mājas. Enoks, kam pie jostas karājās divi kolti, sauca:

«Labdien, Saunder!»

«'bdien, Enok,» tas atsaucās, «kas par lietu?»

«Kāds piezvanīja mums, lai mēs tūlīt nākam šurp,»

Enoks atteica. «Nu, tad mēs ari brāzām kā velnu bars šurp, nejautājot, kāds iemesls zvanītājam.»

«Katrā ziņā, neesmu jūs lūdzis ierasties,» Saunders smaidīdams teica. «Bet man tiešām liels prieks, ka mēs at­kal reiz tiekamies.»

«Pateicos, ari man,» Enoks atbildēja. «Kas te īsti no­tiek?»

Viņš izbrīnījies lūkojās uz Džordžiju un Tuku Merriju.

«Jūsu brāļa Kala sieva ir ieradusies nokārtot rēķinus ar Bidu Hetfīldu,» Saunders paskaidroja.

«Nu, Džordžij, tagad sadodiet viņam!» Merrijs uz­traukts tai čukstēja.

«Bid Hetfīld, vai tev ir drosme visu šo vīru priekšā at­kārtot to, ko esi par mani teicis?»

«Nekad neesmu teicis neko ļaunu par tevi,» Hetfīlds atteica, juzdamies visai neveikli.

«Vai tu neesi apgalvojis, ka es, jau pēc tam, kad biju Kala Termena sieva, esmu slepeni ar tevi tikusies?»

«Kaut ko tādu esmu varējis pateikt tikai galīgi piedzē­ries.»

«Na, klausies, toreiz tu biji gluži skaidrs!» kāds viņa biedrs iesaucās.

«Vai es esmu pēc savām kāzām kaut reizi ar tevi tiku­sies vai pārmijuši kādu vārdu?» viņa nepielūdzami tur­pināja.

«Nē!» Hetfīlds klusu atteica un gribēja doties pie sava zirga, taču ceļu viņam aizšķērsoja Tuks Merrijs, kurš bija jau Džordžijas runas sākumā nokāpis no zirga.

«Vienu acumirkli, tu, nožēlojamais bezgodi,» viņš sauca, «tik viegli tu netiksi projām!»

«Atbrīvo ceļu, idiot!» Hetfīlds iekliedzās, «citādi ielau­zīšu tavu pauri!»

«To es izdarīšu ar tavējo,» Tuks Merrijs atteica, metot savu sombrēro zemē. Un te viņa kaulainā labā roka drā­zās pret Hetfīlda žokli. Tas sagrīļojās.

Otrs trāpījums lika Bidam nokrist un pirms viņš pa­guva piecelties, Tuks Merrijs metās tam virsū un sāka bez žēlastības apstrādāt. Hetfīlds izmisīgi aizstāvējās, bet viņa pretestība kļuva arvien vājāka. Beidzot viņš palika nekustīgi guļot.

Tuks Merrijs piecēlās un piegāja pie fermera:

8*

115

«Lūdzu piedošanu, mister Saunder, ka jūsu labāko spēku uz ilgāku laiku izsitu no ierindas,» viņš pieklājīgi teica. «Nākošās četrpadsmit dienās šis puisis nebūs

strādātājs. Tomēr man bija jāatriebjas par savu draugu Kalu, ko šis nelietis tik bēdīgi apstrādājis.»

«Hetfīlds pie manis vairs nestrādās,» Saunders atteica, «jo nenodarbinu neģēļus. Blūmu jau atlaidu un tā kā ta­gad šie kaušļi vairs necels ķildas, arī mums nākotnē ne­būs jāķildojas. Mūsu ganāmpulki varēs mierīgi ganīties blakus. Kā jums šķiet, Enok?»

«Varat būt pārliecināts, Saunder, ka nekādā gadījumā mums netrūks draudzības!»

Viņi spieda viens otram roku, tad fermeris griezās pie Džordžijas:

«Manu augstcienību jums, godātā,» viņš sacīja. «Jūs esat droša, mazā sieviņa, kuras dēļ pat es varētu apskaust Kalu Termenu. Sirsnīgi sveiciniet viņu no manis, un pa­stāstiet, kas gadiem ilgi valdīja starp viņa ģimeni un

mani. Arī viņš par to noteikti priecāsies.»

* * *

Neviens nedrīkstēja pavadīt Džordžiju uz mājām. Pat brašā Tuka Merrija pavadonība tika ar pateicību norai­dīta.

Viņai tuvojoties mājai, Kals sēdēja saulē uz sola, dur­vju priekšā un bija redzami uztraucies par tās ilgo prom­būtni.

«Kur tu biji, Džordžij?» viņa jautāja.

Viņa izlēca no segliem un apsēdās tam blakus.

«Ko tu sacītu, ja man būtu izdevies samierināt Džimu Saunderu ar taviem ļaudīm?»

«Vai tu biji pie viņa?»

«Katrā ziņā — lai aiztaupītu tev uz visiem laikiem šo ceļu, kas ved uz ķildu un cīņām,» viņa atteica.

Un tad viņa pastāstīja visu notikušo.

Viņš klausījās klusēdams. Kad Džordžija beidza, viņš saņēma tās sniegto roku un apklāja kvēliem skūpstiem.

«Aizmirsīsim visu, kas bijis,» viņa sacīja, «un visu dzīvi turēsimies kopā. Tikai tev jāatbild godīgi un patiesi uz kādu jautājumu: vai tu toreiz tiešām mani nesiti?»

«Bet, Džordžij!» viņš uztraucās, «kā tu vari par to šau­bīties? Tiešām, tā ir taisnība, ka tas bija tikai zars, kas …»

«Zēl,» viņa smaidīdama sacīja, «jo šodien saprotu, ka toreiz būtu pelnījusi pērienu.»

* * *

Sešpadsmit vīri, visi Termenu ģimenes locekļi, Garda Termena, izslavēta par labāko būvmeistaru, vadībā, novie­toja savās vietās apstrādātos Kala mājas baļķus. Viņš pats strādāja līdzi, ugunīgas centības pilns. Vecais Hen­rijs komandēja: «viens, divi, trīs — celt!» un katrreiz baļ­ķis gulēja tur, kur tam bija jāguļ. Katrs no tiem bija ap­tēsts pēc iespējas rūpīgi, tādēļ viņu starpā palika tikai pa­visam šauras spraugas. Tās vēlāk aizpildīs.

Kā paraugu Gards ņēma pats savu bluķu namu. Pa­tiesībā cēla divas būdas, katru piecpadsmit pēdas platu un divdesmit pēdu garu. Tās savienoja kopīgs jumts, bet telpu starp abām izveidoja it kā segtu palieveni. Grīdām, durvīm, logiem un sienu skapjiem vajadzīgos dēļus no dzirnavām atnesa mūļi. Ceļš bija pārāk stāvs, lai to veiktu ar pajūgiem vai auto. Četru logu rūtis bija pasūtītas Globē un tāpat, ievērojot visu piesardzību, atvestas būv- vietā uz mūļu mugurām.

* * *

* * *

Ar sīkstu uzcītību Kals ik dienas strādāja pie savas zemes tālākas uzkopšanas. No tēvoča Garda viņš dabūja vienu pēc otra, divas piena govis un teļu, vistas un vai­rākas cūkas. Bet Džordžijas pienākumi tādēļ nepalieli­nājās, jo Kals pats apkopa lopus un izmē'za kūti, tomēr viņas atbildība pieauga, turklāt kustoņi tos negribot sais­tīja kopējā interesē.

Tagad, kad vakaros Kals atgriezās mājās, viņi pārru­nāja dienas notikumus un lietas, kā arī to, kas jānokārto nākošajā dienā. Džordžija vairs nejutās tik vientuļa. Viņa lielā maigumā rūpējās par teliņu un starp vistām tai arī bija sevišķas mīlules. Bija pazudis pat riebums, ko viņa sākumā izjuta pret cūkām.

Par savu pašreizējo stāvokli viņa centās vairs nedo­māt. Katrā ziņā, viņa nesaprata, kādēļ tā šeit dzīvo, līdzās kādam vīrietim, kurš bija viņas vīrs un kurš ar katru dienu tai kļuva tālāks un svešāks. Visā pārējā viņa ar katru dienu iejutās arvien vairāk, vēroja apkārtējo dabu un drīz vien prata noteikt rītdienas laiku tikpat labi kā Kals, vadoties no saules lēkta un rieta.