---

Ž. RONĪ VECĀKAIS

CĪŅA PAR UGUNI

Ž. RONĪ VECĀKAIS

CĪŅA PAR UGUNI

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

A(Fr) Ro 485

No krievu valodas tulkojusi A. Zviedre

Vāku, titulu un priekšlapas zīmējis Māris Ozoliņš

A. O r 1 o v a ilustrācijas

Pirmā dala

1. nodaļa

UGUNS NĀVE

UGUNS NĀVE

Ulamri kā ārprātīgi no ciešanām un pārguruma bēga necaurredzamajā nakts tumsā, visi viņu pūliņi bija veltīgi un nespēja novērst ciltij uzbrukušo nelaimi: uguns bija mirusi!

Viņi uzturēja to pie dzīvības trīs sprostos. Pēc cilts paražas četras sievietes un divi karavīri baroja to augu dienu un nakti.

Pat visgrūtākajos laikos viņi uzturēja uguni pie dzī­vības: sargāja lietū, negaisā un plūdu laikā, nesa pāri upēm un purviem; dienas gaismā zilganīga, naktī asinssarkana — tā nekad nebija atstājusi ulamrus. No tās skaudrā skatiena bēga lauvas, alu lāči, pelēkie lāči, mamuti, tīģeri un leopardi. Tās sarkanie zobi aizsar­gāja cilvēku no plašās, briesmīgās pasaules; tikai pie uguns cilvēks izjuta īstus priekus. Uguns izvilināja no gaļas gardu smaržu, nodedzināja cietas mednieku iesmu smailes un plēsa pušu akmeņus, uzmundrināja cilvēkus biezajos, tumšajos mežos, bezgalīgajā savannā

un dziļajās alās. Uguns bija tēvs, sargātājs un glābējs; bet, izlauzusies no saviem sprostiem un sākusi plosī­ties mežā, tā kļuva vēl briesmīgāka un mežonīgāka par mamutiem.

Un tagad uguns bija mirusi! Ienaidnieks izpostīja di­vus sprostus; trešajā, kas bija palicis neskarts, uguns, ulamriem bēgot, kļuva aizvien vārgāka, sāka bālēt un nespēkā rauties mazāka. Tā bija kļuvusi tik vāja, ka nespēja vairs iekvēlināt pat purva zāli; tā raustījās kā slims dzīvnieks, pārvērtusies mazā, sarkanīgā knislītī, un ikviena vēja pūsma grasījās to nodzēst… un pēc tam uguns pavisam pazuda …

Ulamri, pazaudējuši uguni, bēga pa rudens nakti. Zvaigžņu nebija. Smaga debess noslīga pār smagiem ūdeņiem", pāri bēgļiem pletās aukstu, sastingušu koku zari un zāļu stiebri, un tikai šur tur čabinājās rāpuļi. Tumsa aprija vīriešus, sievietes un bērnus. Ieklausīda­mies savu vadoņu balsīs, ulamri pūlējās atrast sausā­kas, cietākas vietas, brizdami pāri strautiem un pur­viem. Jau trīs paaudzes zināja šo taku. Rītausmā viņi sasniedza savannu. Auksta gaisma strāvoja cauri bal­tajiem mākoņu vāliem. Pāri eļļainajiem, asfaltam līdzī­gajiem ūdeņiem virpuļoja vēja sīpas. Uztūkušas kā strutaini augoņi, šūpojās ūdenszāles, un sastingušas ķirzakas saritinājušās gulēja uz lēpju lapām. Nokal­tušā kokā sēdēja gārnis. Beidzot, rūsganos tvaikos tinu­sies, skatieniem pavērās savanna ar saltā vējā drebo­šiem augiem. Cilvēki atguva drosmi un, izbriduši mel­dru biezokņus, beidzot spēra kāju uz cietas, ar zāli apaugušas zemes. Šeit viņu drudžainais satraukums pēkšņi pierima, cilvēki nogūlās uz zemes un sastinga kā miruši; sievietes panesa visu vieglāk nekā vīrieši, tikai tās, kas bija pazaudējušas purvos bērnus, gaudoja kā vilku mātes; kuras bija izglābušas savus mazuļus, pacēla tos uz augšu, pretim padebešiem. Rītam uz- austot, Faums, ņemot palīgā pirkstus un zarus, pārskai­tīja savu cilti. Katrs zars apzīmēja abu roku pirkstu skaitu. Ciltī bija palikuši dzīvajos četri zari karavīru, vairāk nekā seši zari sieviešu, kādi trīs zari bērnu un daži sirmgalvji.

Vecais Gūns teica, ka esot palicis dzīvs viens vīrie­tis no pieciem, viena sieviete no trim un viens bērns no vesela zara.

Ulamri izjuta, cik smaga ir milzīgā nelaime. Viņi sa­prata, ka ciltij draud bojā eja. Dabas spēki kļu­vuši vēl draudīgāki, un ciltij būs jāklīst pa pasauli no­žēlojamai un neaizsargātai.

Izmisums sagrāba pat vīrišķīgo Faumu. Viņš vairs nepaļāvās uz savām milzīgajām rokām. Viņa lielajā, cietiem sariem apaugušajā sejā, viņa dzeltenīgajās leo­parda acīs vīdēja nāvīgs nogurums, viņš aplūkoja brū­ces, ko bija cirtuši ienaidnieka šķēpi, nolaizīdams asi­nis, kas sūcās no ievainotā pleca.

Viņš pūlējās atsaukt atmiņā kaujas ainu. Ulamri uzsāka cīņu. Faums ar rungu šķaidīja ienaidnieku gal­vas. Ulamriem vajadzēja iznīcināt svešās cilts vīriešus, nolaupīt viņu sievietes, nodzēst ienaidnieka uguni, aiz­dzīt svešiniekus uz savannām un necaurejamiem me­žiem. Bet kas notika īstenībā? Kāpēc ulamri bija me­tušies bēgt, kāpēc sāka brīkšķēt viņu kauli, kāpēc no viņu uzšķērstajiem vēderiem gāzās laukā iekšas, kā­pēc no viņu lūpām izlauzās nāves vaidi, bet nometnē iebrukušie ienaidnieku bari iznīcināja svēto uguni? Tā sev jautāja nogurušais Faums, juzdams plecos nežē­līgu smagumu. Šīs atmiņas viņu satracināja tā, ka viņš locījās kā hiēna; viņš negribēja sakāves, viņš vēl juta sevī pietiekami daudz spēka, drošsirdības un nežē­lības.

Uzlēca saule. Tās spožie stari lija pāri purvam, sil­dīja slīkšņas un žāvēja savannu, kas elpoja rīta līksmē un augu svaigumā. Ūdens tagad vairs nelikās tik smags, nodevīgs un bīstams. Tas dzirkstīja un mirdzēja sudrabā ap zaļganīgi rūsganajām salām, pārklājās ar sīku ņirbu vilnīšu malahītu un pērlēm, uzvizmoja spožām vizlas zvīņām. Cauri kārklu un alkšņu biezokņiem plūda vārā ūdens smarža. Gaismas un ēnu rotaļā mirdzēja ūdens­zāles, baltās ūdensrozes un dzeltenie lēpju ziedi, saulē šūpojās skalbes, zeltenes un bultenes. Biezi saaugušās gundegas ar kuplajām, robotajām lapām un pūkaino zaķkāpostu maurs mijās ar savvaļas liniem, rūgtajām kresēm un rasenēm. Krūmos un meldru biezokņos šaudījās ūdensvistiņas, prīkšķes, tārtiņi un ķīvītes zaļganīgiem spārniem. Mazu, rūsganu līcīšu krastos kā sardzē stāvēja gārņi, uz zemes mēles, spārnus plivinā­damas, draiskojās dzērves, un plēsīgā līdaka medīja līņus. . . Zaļganām uguntiņām dzirkstot, spāres laide­lējās pāri saplaisājušiem lazurīta akmeņiem.

Faums nolūkojās uz savu cilti. Posts nomāca ļaudis kā smags slogs. Cilvēki, dažs dzeltenīgs, dažs asinssar- kans, dažs zaļganīgs kā ūdenszāles, oda pēc drudža un trūdošas miesas. Daži gulēja, saritinājušies kā čūskas, citi izstiepušies kā ķirzakas, bet viens otrs gārdza nā­ves mokās. Brūces vēderā bija kļuvušas melnas un riebīgas, brūces galvā šķita plašākas matos sarecējušo asiņu dēļ. Visiem šiem ļaudīm vajadzēja izveseļoties, jo nāvīgi ievainotie bija gājuši bojā viņā krastā vai arī dabūjuši galu purvājos.

Faums, novērsis savu skatienu no guļošajiem, sāka aplūkot tos, kurus cilts sakāve bija satriekusi vairāk nekā nogurums. Tie bija īsti ulamri — lielām, smagām galvām, zemām pierēm un spēcīgiem žokļiem, rūsganu ādu, spalvainiem ķermeņiem, spēcīgām rokām un kā­jām. Viņu maņu orgāni, sevišķi oža, bija tik labi at­tīstīti, ka ožas smalkuma ziņā viņi sacentās ar dzīv­niekiem. Ulamru skatienos zvēroja drūms niknums. Sevišķi skaistas bija bērnu un jauno sieviešu acis.

Paleolīta ciltis — tā bija cilvēces jaunība, kura ne­kad vairs neatgriezīsies un kuras plaukstošo dzīvības spēku un enerģiju mēs tikai ar grūtībām varam iedo­māties.

Faums pacēla rokas pret debesīm un ievaimanājās.

—    Ko iesāks ulamri bez uguns? — viņš iesaucās. — Kā viņi dzīvos savannās un mežos, kas viņus pa­sargās no ziemas tumsas un vējiem? Viņiem būs jāēd jēla gaļa un sūras saknes! Kas sasildīs viņu nosalušās miesas? Iesmu smailes paliks neapdedzinātas. Lauva, zvērs ar asajiem zobiem, lācis, tīģeris un lielā hiēna pa nakti saplosīs viņus! Kurš atnesīs uguni, tas būs Fauma brālis, tas saņems trešo tiesu medījuma un ce­turto tiesu visa kara laupījuma, tas saņems Gamlu — manu meitu un pēc manas nāves būs cilts vadonis!

Tad piecēlās Nao, Leoparda dēls, un teica:

—          Lai dod man divus karavīrus veiklām kājām, un es iešu un atkarošu uguni Mamuta dēliem vai cilvēk­ēdājiem, kas medī Lielās upes krastos.

Faums palūkojās uz viņu nelaipnām acīm. Nao bija pats slaidākais no visiem ulamriem, platiem pleciem. Nebija veiklāka un ātrāka karavīra par Nao. Viņš uz­varēja Mu, Mežakuiļa dēlu, kurš spēkā varēja līdzinā­ties Faumam. Faums baidījās Nao un bieži lika viņam darīt pazemojošus darbus, sūtīja projām no cilts un dzina nāves briesmās.

Nao nemīlēja vadoni, bet aizvien iedegās sajūsmā par šmaugo, lunkano, noslēpumaino Gamlu, kuras mati bija biezi kā mežs. Nao bieži paslepus gaidīja viņu kārklu biezokņos, slēpdamies aiz kokiem, vai arī gravā. Gamla iekvēlināja viņā gan maigumu, gan niknumu, dažreiz viņš izstiepa rokas maigiem, lēnīgiem apkam­pieniem, bet dažreiz viņam gribējās uzbrukt Gamlai, kā uzbrūk naidīgo cilšu meitenēm, un notriekt viņu zemē ar rungas sitienu. Tomēr viņš nevēlējās nodarīt meitenei nekā ļauna; ja viņš to apņemtu par sievu, viņš apietos ar to mīlīgi. Viņam nepatika redzēt baiļu izteiksmi cilvēku sejās — tā padarīja cilvēkus svešus.

Citā reizē Faums par Nao vārdiem būtu sanikno­jies. Tomēr nelaime lika vadonim savaldīties.

Varbūt savienība ar Leoparda dēlu varētu noderēt? Ja ne, gan viņš pratīs aizraidīt Nao nāvē. Un, pagrie­zies pret jaunekli, viņš teica:

—    Faumam ir tikai viena valoda. Ja tu atnesīsi uguni, tu dabūsi Gamlu bez kāda izpirkuma. Tu būsi Fauma dēls.

Viņš pacēla roku un runāja lēnā, skarbā balsī. Tad viņš pamāja Gamlai.

Viņa drebēdama pienāca tuvāk, pacēlusi savas brī­nišķīgās, valga mirdzuma pielijušās acis. Meitene zi­nāja, ka Nao slepus seko viņai garo zāļu biezokņos, nakts tumsā, un, kad viņš iznira no paslēptuves, it kā vēlēdamies mesties virsū, meitene satrūkās, tomēr daž­reiz jauneklis šķita mīļš: viņa vienā un tai pašā reizē vēlējās, lai Nao nogalinātu cilvēkēdāji un lai viņš uz­varētu un atnestu uguni.

Faums uzlika savu smago roku uz meitenes pleca:

—    Kura no cilvēku meitām var līdzināties Gamlai?

Viņa spēj viegli panest uz sava pleca briežu māti, ne­piekusuši iet no saules lēkta līdz saules rietam, paciest badu un slāpes, apstrādāt zvēru ādas un pārpeldēt pāri ezeriem. Viņa dzemdēs veselīgus bērnus. Ja Nao at­nesīs uguni, viņš varēs ņemt Gamlu par sievu, nedo­dams pretim ne cirvjus, ne ragus, ne zvēru ādas, ne gliemežvākus.

Tad pienāca tuvāk Ago, Sumbra dēls, pats spalvai­nākais no ulamriem, pilns iekāres.

-— Ago grib iekarot uguni! Viņš ies kopā ar saviem brāļiem un uzglūnēs ienaidniekiem viņpus upes. Vai nu viņu nonāvēs cirvis vai šķēps, saplosīs tīģera zobi vai milzu lauvas nagi, vai arī viņš atnesīs ulamriem uguni, bez kuras viņi ir vārgi un nespēcīgi kā briedis vai antilope.

Viņa sejā bija redzama tikai mute ar biezajām, sar­kanajām lūpām un slepkavas acis. Viņa druknais stāvs vēl vairāk izcēla garās rokas un platos plecus; viss viņa augums pauda neparastu, nenogurdināmu un ne­žēlīgu spēku. Neviens nezināja viņa spēka robežu, Ago nebija izmēģinājis to ne pie Fauma, ne pie Mu, ne pie Nao, bet visi zināja, ka viņš ir milzīgi stiprs. Viņš ne reizi nebija to pārbaudījis mierīgā cīņā; neviens no tiem, kas bija stājies pretim Ago, nebija spējis tam nekā padarīt. Viņš vai nu sakropļoja, vai nosita savus pretiniekus, aiznesdams līdzi viņu galvaskausus. Viņš dzīvoja tālu no citiem ulamriem kopā ar saviem di­viem brāļiem, tikpat spalvainiem kā viņš pats, un vai­rākām šausmīgā verdzībā nospiestām sievām. Kaut arī ulamri paši bija cietsirdīgi, tomēr Sumbra dēlu ne­žēlība biedēja pat pašus nežēlīgākos. Sumbra dēli mo­dināja ulamros neskaidru neapmierinātību.

Šajā neapmierinātībā pirmo reizi izpaudās kopējo in­terešu apzināšanās, nojaušot tuvas briesmas.

Daudzi ulamri pārmeta Nao, ka viņš nav pietiekami bargs. Šāda vājība, kas piemita draudīgam karavīram, varēja būt pa prātam tikai tiem, kam nebija ne spē­cīgu muskuļu, ne veiklu locekļu.

Faums nīda Ago ne mazāk par Nao, bet vēl vairāk baidījās no viņa. Spalvaino brāļu slēptais spēks viņam likās nepieveicams. Ja kāds no viņiem vēlējās cilvēka

nāvi, tas nozīmēja — visi trīs vēlējās to pašu. Ikvie­nam, kas gribēja iet pret viņiem cīņā, vajadzēja vai nu mirt pašam, vai iznīcināt viņus visus.

Vadonis vēlējās biedroties ar Sumbra dēliem, tomēr viņa pieglaimošanās mēģinājumi uzdūrās brāļu neuz­ticībai. Faums varbūt arī pats bija tikpat nežēlīgs un neuzticīgs kā Ago un viņa brāļi, tomēr viņam piemita arī dažas vadonim raksturīgas īpašības: viņš bija lab­vēlīgs pret saviem piekritējiem, rūpējās par to vaja­dzībām, viņam netrūka drosmes un vīrišķības.

Viņš atbildēja ar rupju vienaldzību:

—    Ja Sumbra dēls atnesīs uguni ulamriem, viņš sa­ņems Gamlu bez izpirkuma, viņš būs otrais cilvēks ciltī un vadoņa prombūtnes laikā viņam paklausīs visi kara­vīri.

Ago klausījās, niknumā saviebies. Pavērsis pret Gamlu savu spalvām apaugušo seju, viņš raudzījās meitenē alkatīgi, ar iekāri. Viņa apaļās acis draudīgi zvēroja.

—    Purva meita piederēs Sumbra dēlam; ikviens, kas tīkos pēc viņas, tiks iznīcināts.

Nao, šo vārdu sakaitināts, tūliņ pieņēma izaicinā­jumu un sauca:

—    Gamla piederēs tam, kurš atnesīs uguni!

—    Uguni atnesīs Ago!

Viņi saskatījās. Līdz šai dienai viņiem nebija gadī­jies iegansts ķildai.

Apzinādamies savus spēkus, viņi, nebūdami ne ienaid­nieki, ne draugi, ne reizi nebija sastapušies pat medī­bās. Fauma aicinājums bija radījis viņos naidu.

Ago, kurš vēl vakar pat nepalūkojās uz Gamlu, kad cilts bēga pa savannu, sāka trīcēt pie visām miesām, tikko Faums sāka cildināt meiteni. Viņu pēkšņi sa­grāba kaislība. Viņam šķita, ka jau sen vēlas iegūt šo meiteni. No šā brīža viņš ienīda ikvienu sāncensi un juta šo naidu ar visu savu būtību.

Nao to zināja. Viņš ciešāk satvēra kreisajā rokā cirvi un labajā mednieka iesmu.

Uz Ago aicinājumu tuvāk panācās viņa brāļi, ne vārda nerunādami, drūmi un briesmīgi. Viņi bija ne­parasti līdzīgi Ago, tādi paši rūsgani, sarkanīgu saru kumšķiem apaugušu seju, kā skrejvaboles cietie spārni spīdošām acīm. Viņu veiklība bija tikpat bīstama kā viņu spēks.

Visi trīs, sagatavojušies uz slepkavību, uzglūnēja ik­vienai Nao kustībai. Tomēr karavīri sāka kurnēt. Pat tie, kuri nosodīja Nao par mīkstsirdību pret ienaid­niekiem, nevēlējās viņa nāvi, sevišķi tagad, kad bija gājis bojā tik daudz ulamru. Un bez tam — viņš taču bija apsolījis atnest ciltij uguni! Visi zināja, ka viņš ir izveicīgs kara gaitu viltībās, nenogurdināms kaujā, zina pat vājas uguns liesmiņas glabāšanas noslēpumu un prot uzpūst uguni arī no pelniem. Daudzi ticēja, ka Nao laimēsies.

Tiesa, arī Ago netrūka šim pasākumam vajadzīgās pacietības un viltības, un ulamri saprata, cik labi būtu, ja atnest uguni mēģinātu divi.

Karavīri trokšņodami pietrūkās kājās. Nao piekri­tēji, uzmundrinādami sevi ar kliedzieniem, gatavojās kaujai.

Sumbra dēls nepazina baiļu, tomēr neniecināja arī piesardzību. Viņš atlika kauju. Gūns, Sausie Kauli, iz­teica ļaužu pulka neskaidrās domas:

—    Vai tad ulamri grib pavisam pazust no pasaules? Vai tad viņi aizmirsuši, cik daudz karavīru iznīcinājis ienaidnieks un cik aizgājis bojā purvos: no četriem pie dzīvības palicis tikai viens! Ikvienam, kas spēj cilāt šķēpu, cirvi un rungu, ir jādzīvo. Nao un Ago ir stiprākie no vīriem, kas medī mežos un savannā: ja viens no viņiem mirs, ulamri būs vēl vājāki. Purva meita piederēs tam, kurš atnesīs mums uguni. Cilts grib, lai notiek tā!

—    Lai tā notiek! — aizsmakušas balsis apstiprināja teikto.

Sievietes, draudīgas ar savu lielo skaitu, briesmīgas ar savu pirmatnējo spēku un jūtu kopību, sauca:

—    Gamla piederēs tam, kurš nolaupīs uguni!

Ago izslēja savus spalvainos plecus. Viņš nicināja pūli, tomēr neturēja par vajadzīgu uzsākt strīdu. Pār­liecināts par to, ka pārspēs Nao, viņš cieši nolēma iz­devīgā reizē iznīcināt sāncensi.

Viņa sirdī uzmutuļoja nežēlība.

2. nodaļa MAMUTI UN SUMBRI

2. nodaļa MAMUTI UN SUMBRI

Tas bija nākamās dienas rītausmā. Vējš plosīja mā­koņus, bet zemu pār zemi un purviem gūlās sastindzis, smaržīgs, silts gaiss. Debess drebēja kā ezers, kurā šūpojas ūdenszāles, lēpju lapas un bālganie meldri. Rīta blāzma vēla pa debess jumu sārtas putas; tā ple­tās plašumā un izplūda dzeltenās lagūnās, zaļganīgos līčos un rožaina perlamutra upēs.

Ulamri, pagriezušies pret šo milzīgo uguns sārtu, sajuta mostamies dvēseles dziļumos kaut ko cildenu, kas liek dziedāt mazajiem putniņiem savannas zālē un kārklu krūmājos.

Slāpju mocīti, ievainotie vaidēja; kāds miris kara­vīrs gulēja, izstiepis sazilējušos locekļus; nakts dzīv­nieki jau bija apgrauzuši viņa seju. Gūns dziedošā balsī nomurmināja kaut ko žēlabainu. Faums lika ie­sviest līķi ūdenī.

Pēc tam cilts ļaudis uzmanīgi vēroja Ago un Nao, kuri gatavojās doties ceļā un iekarot uguni. Spalvai­nie brāļi bija apbruņojušies ar rungām, cirvjiem, ies­miem un sviežamiem nažiem ar nefrīta un krama smai­lēm galā. Nao, paļaudamies vairāk uz drosmi nekā uz spēku, izraudzījās divus jaunus, izveicīgus kara­vīrus, žiglus skrējējus. Viņi bija apbruņojušies ar cir­vjiem, iesmiem un sviežamiem nažiem. Nao vēl ņēma līdzi apdedzinātu ozolkoka rungu. Viņš turēja šo ieroci par vislabāko un stājās ar to pretī pat lielajiem plēsī­gajiem zvēriem.

Faums vispirms uzrunāja Sumbra dēlu:

—   Ago nācis pasaulē agrāk par Leoparda dēlu. Lai Ago pirmais izraugās ceļu! Ja viņš ies uz Lielo upi, Nao pagriezīsies uz purviem, uz rietošās saules pusi… Ja Ago ies uz purviem, Nao pagriezīsies uz Lielo upi.

—    Ago vēl nezina savu ceļu, — spalvainais iebilda. — Ago meklēs uguni; viņš var no rīta iet uz upes pusi, bet vakarā — uz purviem. Vai tad mednieks, mežakuilim pēdas dzīdams, zina, kur viņš to nonāvēs?

—         Ago var mainīt savu ceļu vēlāk, — iejaucās (luns, ko atbalstīja pūļa rūkoņa, — bet viņš nevar vienā un tai pašā reizē iet uz rietošās saules pusi un uz Lielo upi. Lai viņš pasaka, uz kurieni ies!

Savas tumšās dvēseles dziļumos Sumbra dēls no­jauta, ka viņš pieļaus kļūdu, nevis nepaklausīdams va­doni, bet gan modinādams ar šādu rīcību Nao aizdo­mas. Uzmetis ļaužu baram vilka skatienu, viņš iesaucās:

—    Ago ies uz rietošās saules pusi! — un, pamājis brāļiem, devās prom gar purva malu.

Nao tūliņ nesekoja viņa piemēram. Viņš vēlējās vēl­reiz paskatīties uz Gamlu, ciešāk iespiest atmiņā viņas tēlu. Meitene stāvēja zem oša aiz vadoņa, Gūna un citiem sirmgalvjiem. Nao panācās tuvāk; meitene stā­vēja kā sastingusi, vērdamās savannā. Viņas matos bija ievīti bulteņu ziedi un mēnessbālās ūdensrozes; šķita, ka no viņas ādas staro gaisma, vēl spožāka nekā no vizošās upes straumes un no zaļajām koku lapām.

Nao pēkšņi sajuta dzīvības slāpes, trauksmainas, ne­valdāmas alkas, kādas allaž pārņem dzīvniekus un augus. Sirds viņam sāka spēcīgi dauzīties, viņam pie­trūka elpas aiz maiguma un dusmām; ikviens, kas va­rēja šķirt viņu no Gamlas, tagad likās viņam tikpat nīstams kā Mamuta dēli vai cilvēkēdāji.

Viņš pacēla roku ar cirvi un teica:

—    Purva meita! Nao vai nu nemaz nepārnāks — viņš pazudīs no zemes virsas, ņems galu ūdenī vai hi­ēnas žokļos, — vai arī atnesīs ulamriem uguni. Viņš atnesīs Gamlai gliemežvākus, leoparda zobus, zilus ak­meņus un sumbra ragus!

Pie šiem vārdiem meitene uzmeta karavīram bērniš­ķīga prieka pilnu skatienu. Taču Faums nepacietībā pārtrauca runātāju:

—    Sumbra dēli jau nozuduši aiz papelēm!

Tad Nao devās projām uz dienvidiem.

Augu dienu Nao, Gavs un Nams gāja pa savannu. Tā kuploja pilnā plaukumā; zāles līgojās un gūlās viļ­ņos kā jūra, savanna šūpojās vieglajā vējiņā, plaisāja saules tveicē un izstrāvoja gaisā neskaitāmas smar­žas. Tā bija draudoša un auglīga, vienmuļa savā neap­tveramajā plašumā un tai pašā reizē daudzveidīga.

Šajā zāļu jūrā, starp irbuleņu puduriem un viršu skup- snam, ziedēja asinszāles, salvijas, gundegas un pļavu ķērsas. Vietām zeme bija kaila, klāta akmeņiem, kas atvairīja augu uzmākšanos. Tālāk no jauna nāca bez­galīgi klajumi ar ziedošām malvām, mežrozēm, rudzu- puķēm, sarkano āboliņu un krūmiem.

Pauguri mijās ar ieplaciņām un purviem, kur ņu­dzēja kukaiņi un rāpuļi. Šur tur dīvainas klintis kā mamuti slējās pāri līdzenumam. Vilku un suņu vajātas antilopes un zaķi skraidīja un slēpās garajā zālē. Šau­dījās lielās sīgas un irbes, gaisā lielus lokus meta dzēr­ves un kraukļi. Zirgu un aļņu bari auļoja pāri zaļa­jam līdzenumam, kur gausi klaiņoja pelēkais lācis ar lielā pērtiķa un degunradža paražām, stiprāks par tī­ģeri un tikpat briesmīgs kā milzu lauva. Nao, Nams un Gavs apmetās uz naktsguļu paugura pakājē; viņi vēl nebija nogājuši ne desmito daļu savannas un tika redzējuši vienīgi šalcošos zāles viļņus. Visapkārt pletās līdzenā, vienmuļā stepe. Rietošā saule kusa krēslaina­jos mākoņos. Raudzīdamies uz neskaitāmajiem vakar­blāzmas atspulgiem mākoņos, Nao domāja par mazo uguntiņu, kas viņam jāatkaro. Likās, vajadzētu tikai uzkāpt paugurā, pasniegties ar priežu zaru, lai aiz­degtu to pie rietumos dziestošā ugunskura.

Padebeši satumsa melni. Purpursārtais bezdibenis vēl ilgi kvēloja debesu dziļumā, un cits pēc cita iespulgo- jās mazie, dzirkstošie zvaigžņu akmentiņi. Uzvēdīja nakts elpa.

Nao, pieradis vakaros sakurt ugunskuru, šo gaišo žogu, kas sargāja cilvēkus no tumsas jūras, tagad vēl asāk izjuta savu nespēku un bezpalīdzību. Kuru katru mirkli varēja uzklīst pelēkais lācis un leopards, tīģeris vai lauva, kurus gan tikai retumis varēja sastapt tik tālu savannā; sumbru bars varēja samīdīt vājos cil­vēkus; vilki, sapulcējušies baros, bija tikpat bīstami kā lielie plēsoņi, un izsalkums deva tiem drosmi.

Karavīri apmierināja izsalkumu ar jēlu gaļu. Tas bija bēdīgs azaids; viņiem labāk patika ceptās barības smarža. Nao pirmais uzņēmās palikt nomodā. Ar visu savu būti viņš ieelpoja nakti. Viņš uztvēra tās vissmal­kākās, tikko jaušamās nianses. Viņa redze uztvēra vāji mirdzošos priekšmetus, to blāvās formas un zibošās aprises. Viņa dzirde izšķīra rāmā vēja čukstus, zāles švīkstēšanu, kukaiņu un plēsīgu putnu lidojumu, dzīvnieku soļus un rāpuļu ložņāšanu. Viņš jau iztālēm pazina šakāļa smilkstēšanu, hiēnas smieklus, vilku kaukšanu un ērgļa kliedzienu; viņa nāsis uztvēra brīnišķīgās ziedu smaržas un patīkamo zāles dvesmu, plēsīgo zvēru smirdoņu un rāpuļu riebīgo smaku. Viņa āda tūkstoš veidos uztvēra iespaidus no aukstuma līdz karstu­mam, no mitruma līdz sausumam, vismazāko vēja pār­maiņu. Viņa dzīve bija saplūdusi ar dabas dzīvi.

Sī dzīve bija briesmu pilna. Dzīvībai līdzās aizvien bija iznīcība; dzīvība varēja pastāvēt tikai ar spēku un viltību, nerimstošā cīņā. No katra krūma Nao uz­glūnēja briesmas: asi zobi un nagi, kas varēja viņu saplosīt. Plēsīgo zvēru ugunīgās acis draudēja no nakts tumsas.

Tomēr vairums zvēru, uzskatīdami cilvēku par spē­cīgu radījumu, meta viņam apkārt līkumu. Pagāja ga­rām hiēnas: viņu žokļi bija briesmīgāki par lauvu žokļiem, bet hiēnas vairījās uzbrukt dzīviem cilvēkiem, viņas meklēja kritušus dzīvniekus; garām ejot, apstā­jās vilku bars, bet vilki neaizskāra cilvēkus, jo nebija sevišķi izbadējušies un, cerēdami uz vieglāku laupī­jumu, aizskrēja pa antilopu pēdām; parādījās vilkiem līdzīgie suņi un ilgi kauca, riņķodami ap pauguru. Dažreiz suņi pa vienam vai diviem piezagās pavisam tuvu cilvēku guļas vietai, tomēr bailes no divkājaina­jiem atturēja viņus no uzbrukuma.

Bija laiks, kad viņi lielos baros klaiņoja ap ulamru cilts nometni, aprīdami atkritumus un piedalīdamies medī­bās. Vecais Gūns bija iedraudzējies ar diviem suņiem un baroja viņus ar nomedīto dzīvnieku iekšām un kau­liem. Abi suņi dabūja galu cīņā ar mežakuili. Citus pieradināt vairs neizdevās, jo Faums, ticis par vadoni, pavēlēja nogalināt visus suņus. Šī draudzība ar suņiem Nao šķita pievilcīga — tā padarīja cilvēku spēcīgāku un drošāku. Tomēr šeit, savannā, sastapšanos ar su­ņiem viņš uzskatīja par bīstamu — suņu bija vesels bars, bet cilvēku tikai trīs.

Pa to laiku suņi aizvien ciešākā lokā aplenca pauguru, pārstāja riet un sāka ātri elsāt. Nao kļuva ne­mierīgs. Viņš paķēra akmeni un svieda to pašam ne­kaunīgākajam no bara.

—    Mums ir iesmi un rungas, ar kurām var nosist lāci, sumbru un lauvu! — viņš kliedza. Akmens trāpīja sunim pa galvu. Trieciena un cilvēka balss skaņas iz­biedētais zvērs pazuda tumsā. Pārējie saspiedās cie­šāk kopā. Šķita, ka viņi par kaut ko apspriežas. Nao no jauna svieda viņiem ar akmeni.

—    Kur nu jums cīnīties ar ulamriem! Ejiet, medī­jiet antilopes, plēsiet vilkus! Nāciet tikai tuvāk, es jums izgāzīšu iekšas!

Vadoņa balss pamodināti, pietrūkās arī Nams un Gavs; jaunu ienaidnieku parādīšanās piespieda suņus atkāpties.

Ulamri gāja septiņas dienas. Līdz šim laikam viņiem laimīgi bija izdevies izvairīties no briesmām, kas ik dienas auga augumā līdz ar tuvošanos mežam. Kaut gan līdz mežam vēl bija vairāku dienu gājums, tomēr tā tuvumu vēstīja koku puduri un lieli plēsīgi zvēri. Ulamri jau bija manījuši tīģeri un lielu panteri. Naktis kļuva aizvien bīstamākas. Jau ilgi pirms tumsas iestā­šanās ulamriem vajadzēja meklēt patvērumu: viņi slē­pās klinšu spraugās un krūmājos,, bet pārnakšņot kokos neuzdrošinājās. Astotajā vai devītajā dienā viņus sāka mocīt slāpes. Nekur nebija ne avota, ne purva, visap­kārt saulē izdedzis zāļu tuksnesis; sausi, zvīņaini rāpuļi spīdēja starp akmeņiem; gaisā nemierīgi virmoja ku­kaiņi; lidojumā izvīdami vara, nefrīta un perlamutra spirāles, tie metās uz karavīru miesas un dzēla viņus ar saviem asajiem dzeloņiem.

Devītajā dienā zeme kļuva svaigāka un mīkstāka, no pauguru puses atplūda ūdeņu smarža; ulamri ierau­dzīja sumbru baru dodamies uz dienvidiem. Tad Nao teica saviem pavadoņiem:

—    Mēs padzersimies vēl pirms saules rieta! Sumbri iet uz dzeramo vietu.

Nams, Papeles dēls, un Gavs, Antilopes dēls, izslēja taisnāk savus slāpju izmocītos ķermeņus. Viņi bija veikli jaunekļi, tomēr viņiem vēl trūka noteiktības, viņos vēl vajadzēja ieaudzināt vīrišķību, ticību saviem spēkiem un izturību. Toties viņi bija paklausīgi, dzīves­priecīgi un viegli panesa visas likstas un ciešanas. Briesmu brīžos, atstāti savā ziņā, viņi ātri samulsa, tā­pēc labprāt turējās viens otra tuvumā. Arī Nao jutās spēcīgāks kopā ar jaunekļiem. Viņiem bija veiklas ro­kas, lunkanas kājas, vērīgas acis un asa dzirde. Viņi bija uzticami ceļa biedri un viegli pakļāvās vadoņa vīrišķībai un gribai. Deviņās ceļā aizvadītajās dienās jaunie ulamri ar visu sirdi bija pieķērušies Nao. Viņš abiem jaunekļiem bija cilts pārstāvis, cilvēka spēka iemiesojums, sargs un aizstāvis. Un, kad Nao soļoja pa priekšu, rīta apskurbināts, līksmodams par savu spēcīgo ķermeni, viņi abi divi ar visu sirdi un dvēseli l iecās pie Nao, tāpat kā koks tiecas pēc gaismas.

Nao to drīzāk gan sajuta, nevis saprata, un šī sa­jūta izraisīja viņā jaunus spēku uzplūdus un iedvesa pārliecību par uzvaru.

No kokiem raisījās garas ēnas, un zāles alkatīgi dzēra zemes valgmi. Liela, dzeltena rieta saule apgais­moja sumbru baru, kas iztālēm šķita kā duļķaina upes straume.

Izgaisa pēdējās Nao šaubas: tur, viņā pusē aiz pakal­niem, bija ūdens, to apliecināja instinkts, to vēstīja daudzie dzīvnieki, kas paslepšus sekoja sumbriem. Tā­pat kā Nao, arī viņa ceļa biedri juta gaisā smaržojam vēso veldzi.

— Vajag aizsteigties garām sumbriem, — Nao teica.

Viņš bažījās, vai tikai dzeramā vieta nebūs pārāk šaura un vai sumbri neaizsprostos visu krastu. Kara­vīri sāka soļot žiglāk.

Sumbru bars gāja lēnām: vecie vērši bija uzmanīgi, jaunie — noguruši. Ulamri ātri itzkāpa pauguru grē­das virsotnē. Arī citi dzīvnieki steidzās, viņiem tāpat gribējās padzerties pirmajiem. Steigšus skrēja vieglās antilopes, mufloni un mežēzeļi, bet, šķērsojot to ceļu, auļoja vesels bars zirgu. Daudzi dzīvnieki jau bija tikuši pāri pakalnu grēdai otrā pusē. Nao bija sum­briem tālu priekšā — nu ulamri varēs padzerties bez steigas. Kad cilvēki bija sasnieguši visaugstākā paugura virsotni, sumbri vēl bija tikai tā pakājē. Nams un Gavs sāka skriet vēl žiglāk, juzdami aizvien skaudrākas slāpes; tikuši pāri pakalniem, viņi ieraudzīja ūdeni. Ūdens bija māte — dzīvības devēja, visa radītāja, dās­nāka par uguni un nebija tik briesmīga kā tā. Viņu skatienam pavērās iegarens ezers klinšu pakājē ar sa­liņu mugurām; no labās puses ezerā ietecēja upes ūdeņi, kas kreisajā pusē gāzās bezdibenī. Pie ezera va­rēja nokļūt pa trim ceļiem: gar upi vai pāri pauguru grēdai, kā tikko bija atnākuši ulamri, un vēl trešajā vietā starp klintīm. Visur citur pie ezera slējās stāvas bazalta sienas.

Ulamri priecīgiem saucieniem apsveica ūdens klaju, kas rietošās saules staros laistījās oranžās liesmās. Pie ūdens jau drūzmējās graciozās antilopes, mazie, druk­nie zirdziņi, mežēzeļi ar smalkajiem nagiem, mufloni ar bārdainajiem purniem, dažas biklas kaziņas, trauslas kā rudens lapas; atsevišķi stāvēja vecs briedis, kura pieri, šķiet, rotāja vesels žuburains koks. No visiem dzīvniekiem tikai viens pats mežakuilis dzesēja slāpes nesteigdamies, bez bailēm, visi pārējie dzēra ausīda- mies, gatavi kuru katru mirkli bēgt. «Vājajiem jādzīvo nemitīgās bailēs,» tā skanēja pirmatnējās dzīves likums.

Pēkšņi visi dzīvnieki ātri pagrieza galvas uz vienu pusi un sākās apjukums. Pēc mirkļa zirgi, brieži, stir­nas un mufloni jau bēga uz rietumiem sārto saules staru palos. Tikai mežakuilis viens pats palika uz vie­tas, blisinādams savas mazās, asiņainās acis zīdaino skropstu ielokā. Parādījās bars lielu, garkājainu vilku ar platām rīklēm un tuvu stāvošām dzeltenām acīm. Ulamri satvēra ciešāk savus iesmus un metamos na­žus. Mežakuilis atņirdza līkos ilkņus un neganti iekvie­cās. Vilki, mērodami ienaidnieka spēku ar savām asa­jām acīm un smalkajām nāsīm, noturēja to par bīstamu un metās medīt aizbēgušos dzīvniekus.

Pēc viņu aiziešanas iestājās dziļš klusums, un ulamri, remdējuši slāpes, sāka apspriesties. Krēsla sabiezēja aizvien vairāk, saule slīga aiz klintīm, un bija par vēlu, lai turpinātu ceļu. Kur meklēt vietu naktsguļai?

— Sumbri tuvojas! — Nao teica. Viņš lūkojās uz pauguriem rietumos. Visi trīs ieklausījās un pēc tam nogūlās pie zemes.

Tie nav sumbri! — Gavs nomurmināja.

Tie ir mamuti! — Nao apstiprināja.

Ulamri steigšus izlūkoja apkārtni. Upe tecēja starp li.izalta pauguru un sarkana porfīra sienu, kuras dzega hij.i diezgan plata, lai pa to viegli varētu staigāt pat lieli zvēri. Ulamri uzrāpās uz dzegas. Tumšajā klinšu bezdibenī mutuļoja ūdens; pāri bezdibenim bija sagā- /.ušies guļus akmeņu nogruvumu nolauzti koki vai arī nolīkuši aiz sava smaguma, bet citi — pavisam tievi un ārkārtīgi slaidi — stīdza uz augšu no aizas dziļu­miem. Visus spēkus tie bija izlietojuši, lai paceltu savu lapu vainagu blāvajā puskrēslā. Sūnām apauguši, liā­nām apvīti un piepēm aprepējuši — tie pauda uzvarēto nesalaužamo sīkstumu.

Nams pirmais ieraudzīja alu — zemu, ne visai dziļu, nevienādi paplašinātu. Ulamri, iekšā nelīzdami, vis­pirms ilgi un vērīgi to aplūkoja. Pēc tam Nao, pielie- cis galvu pie zemes un izpletis nāsis, gāja alā pa priekšu saviem ceļa biedriem. Alā visapkārt mētājās kauli, ādas gabali, ragi un žokļi. Bija redzams, ka alas saimnieks ir spēcīgs un bīstams mednieks. Nao centās saost tā smaku.

— Tā ir pelēkā lāča ala, — viņš beidzot pateica. — Jau otru reizi pie debesīm parādījies jauns mēness, kopš ala ir tukša.

Nams un Gavs vēl nepazina šo briesmīgo zvēru — ulamri klejoja tādos apgabalos, kur mitinājās tīģeri, lauvas, sumbri un pat mamuti, turpretim pelēkais lācis bija sastopams reti. Nao bija saticis šo zvēru savos tālajos klejojumos, viņš pazina tā aklo niknumu, kāds piemita arī degunradzim, un tā spēku, kas gandrīz līdzinājās milzu lauvas spēkam, pazina viņa baismīgo bezbailību. Varbūt lācis pametis alu pavisam, varbūt apmeties citur tikai uz īsu laiku, varbūt viņam atga­dījusies kāda liksta. Pārliecināts, ka zvērs šonakt ne­atgriezīsies, Nao nolēma apmesties viņa miteklī. Tai brīdī baisi rēcieni sadrebināja klintis un aizvēlās pāri upei: sumbri bija klāt! Viņu spēcīgā maurošana atbal­sojās šajā dīvainajā vietā.

Nao ar nemieru ieklausījās milzīgo dzīvnieku bau- rošanā. Cilvēks reti medīja sumbrus. Šie vērši bija tik milzīgi, tik spēcīgi un veikli, ka, raugoties uz viņu pēctečiem, to grūti iedomāties. Sumbri apzinājās savu spēku un nebaidījās pat no vislielākajiem plēsīgajiem zvēriem.

Ulamri iznāca laukā no alas. Viņus bija satraukusi neparastā aina, viņu tumšais prāts bez domām, bez vārdiem uztvēra to spēka pilno skaistumu, kas kūsāja viņu pašu būtes dziļumos; viņi nojauta to trauksmaino nemieru, kas pēc gadu simtiem un tūkstošiem lika uz­plaukt lielo barbaru poēzijai.

Tikko ulamri bija iznākuši no alas, kad no jauna atskanēja rēkšana, gan vājāka, ne tik ritmiska, citāda nekā sumbru maurošana; un tomēr šie rēcieni vēstīja, ka tuvojas paši varenākie to laiku dzīvnieki.

Tajos laikos mamutu neviens nespēja pieveikt. Viņa izskats vien piespieda bēgt lauvu un tīģeri un atņēma drosmi pelēkajam lācim. Pagāja gadu tūkstoši, iekām cilvēks iedrošinājās uzbrukt šim dzīvniekam. Vienīgi vājredzīgais un stulbais degunradzis uzdrīkstējās sākt cīņu ar viņu. Mamuts bija lunkans, žigls un nenogurdi­nāms, veikli kāpelēja pa stāvām nogāzēm, bija saprā­tīgs, ar labu atmiņu. Ar savu snuķi viņš satvēra un aptaustīja priekšmetus, ar ilkņiem izrakņāja zemi, un viņa dzīslās tecēja koši sarkanas asinis; bez šaubām, viņam bija gaišāks saprāts nekā, teiksim, mūsu piera­dinātajiem ziloņiem, kuru apziņu notrulinājusi ilgā dzīve nebrīvē.

Sumbru un mamutu bara vadoņi nonāca pie ūdens reizē. Mamuti, pieraduši, ka visi viņiem griež ceļu, gribēja padzerties pirmie. Ne bizoņi, ne sumbri pa­rasti nepretojās šim mamutu paradumam. Tomēr šoreiz sumbri iespītējās.

Sumbru baru vadīja vērši, kas vēl labi nepazina ma­mutus.

Barveži bija milzīgi — pats varenākais tik liels kā degunradzis. Stipru slāpju mocīti, viņi nepacietībā me­tās pie ūdens. Redzēdami, ka mamuti grib nodzerties pirmie, viņi, izstiepuši purnus uz augšu un piepūtuši kaklus, griezīgi iebaurojās. Mamuti aizkrustoja viņiem ceļu. Pieci veci tēviņi nostājās blakus cits citam, un viņu ķermeņi bija kā pakalni. Ne mazāk kā desmit olokšu garie ilkņi spēja saskaldīt ozolus, viņu snuķi līdzinājās melniem pitoniem, galvas — klintīm, viņu biozā āda — vecu vīksnu mizai. Viņiem sekoja viss milzīgais mamutu bars. Pavērsuši savas mazās, spri­dzīgās ačeles pret sumbriem, mamuti uzlūkoja tos ne­satricināmā mierā.

Astoņi sumbri stingiem redzokļiem, kuprainām mu­ti urām, pinkainām, bārdainām galvām, plaši izliektiem ragiem kratīja biezās, smagnējās un salēkšķējušās krē­pes; viņi instinktīvi nojauda ienaidnieka spēku, bet bara maurošana lika viņiem drebēt cīņas trauksmē. Pats stiprākais no viņiem — barvežu barvedis, noliecis savus spīdošos ragus, šāvās virsū tuvākajam mamutam. Plecā ievainots, mamuts pakrita uz ceļiem. Sumbrs uzbruka ar savai sugai raksturīgo neatlaidību. Viņš sāka ņemt virsroku, jo stingri stāvēja kājās, un viņa asie ragi bija neatvairāmi, turpretim mamuts va­rēja aizsargāties tikai ar snuķi. Sumbrs bija briesmīgs savā niknumā, kas mutuļoja visur — gan viņa aizmig­lotajās acīs, gan drebošajā skaustā, gan putām klātajā purnā, gan drošajās, straujajās kustībās. Viņš lūkoja nogāzt pretinieku pie zemes pavisam un uzšķērst vi­ņam vēderu. Tad sumbrs būtu uzvarētājs.

Mamuts to apzinājās un visiem spēkiem centās ne­pieļaut, lai viņu nogāž uz sāniem. Juzdams briesmas, milzenis atguva aukstasinību. Viņš nogaidīja, kamēr sumbra straujais uzbrukums kļūs gausāks un tad varēs tikt uz kājām.

Šis negaidītais uzbrukums sākumā bija apmulsinājis pārējos barvežus. Četri mamuti un septiņi sumbri sa­stinga draudīgās gaidās. Neviens no viņiem neuzdrīk­stējās iejaukties cīņā, visi juta draudošās briesmas. Mamuti pirmie sāka zaudēt pacietību. Pats lielākais no viņiem pienāca tuvāk cīnītājiem. Smagi elsodams, viņš sāka vēdināt savas plēvainās, milzīgiem sikspārņu spārniem līdzīgās ausis. Šajā mirklī mamuts, kas cīnī­jās ar sumbru, spēcīgi iezvēla ar snuķi pretiniekam pa kājām. Sumbrs sagrīļojās. To izmantodams, mamuts pietrūkās kājās. Tagad milzīgie dzīvnieki stāvēja viens otram pretī. Niknums aukaini mutuļoja mamuta sma­dzenēs; skaļi taurēdams, viņš pacēla snuķi un devās

uzbrukumā. Līkie ilkņi ar tādu spēku atsvieda sumbru, ka tam nokrakšķēja visi kauli. Aizvien augošā trakumā mamuts ar ilkņiem uzšķērda sumbra vēderu un sa­mīdīja iekšas, un asinis apšļāca viņa milzīgās kājas.

Uzvarētā sumbra rēciens noslāpa drausmīgajā trok­snī: starp barvežiem bija iesākusies kauja. Septiņi sum­bri un četri mamuti gāzās cits citam virsū. Barvežu satraukums pārņēma arī sumbru un mamutu baru. Sumbru dobjā maurošana saplūda ar griezīgajiem mamutu brēcieniem. Ārprāta niknumā cēlās un grima mil­zīgo ķermeņu viļņi. Galvas, ragi, snuķi un ilkņi sajaucās vienā vienīgā mudžeklī.

Barvežus sagrāba cīņas trakums. Tā bija milzīga ķer­meņu gūzma, niknuma un sāpju juceklis. Pirmajā sa­dursmē lielākais skaits deva pārsvaru sumbriem. Trīs vērši notrieca gar zemi vienu mamutu, otrs mamuts aizstāvēdamies nogāzās beigts, toties abi pārējie drīz kļuva par uzvarētājiem. Uzklupuši sumbriem, viņi ar ilkņiem uzšķērda tiem vēderus, mīdīja kājām un no­žņaudza pakritušos. Redzēdami savus ciltsbrāļus bries­mās, mamuti metās viņiem palīgā. Uzbrukums negai­dot pārsteidza trīs sumbrus, kas plosīja pakritušo ma­mutu. Vienā mirklī viņus notrieca gar zemi, divus sabradāja, trešais laidās mukt. Bēgdams sumbrs aizrāva sev līdzi visu baru. Sumbrus sagrāba šausmas. Vis­pirms iestājās klusums, dīvains sastingums, pēc tam sumbru bars nodrebēja, atskanēja lietus gāzes krākša­nai līdzīga dipoņa, un vēl pēc mirkļa atkāpšanās pār­vērtās bēgšanā. Šaurajā aizā saspiestie dzīvnieki me­tās cits citam virsū, spēcīgie notrieca no kājām vājā­kos, veiklākie skrēja pāri pakritušo mugurām. Kauli brīkšķēja kā viesuļvētras lauzti koki.

Mamuti nemaz nedomāja par pakaļdzīšanos. Viņi tikai vēl reizi bija pierādījuši savu varenību, savas tie­sības būt par zemes saimniekiem. Rūsganie milži, ap­auguši ar garu, rupju spalvu, ar sarainām krēpēm, barā devās pie ūdens. Viņi dzēra tik alkatīgi, ka līme­nis mazajos ezera līcīšos strauji nokritās.

Cīņas izbiedētie meža iemītnieki no pauguru nogā­zēm nolūkojās mamutu dzeršanā. Arī ulamri, godbijībā sastinguši, vēroja viņus.

Nao salīdzināja savu ceļa biedru vājās rokas, tievās kājas un šaurās krūtis ar mamutu kājām, kas bija tik stipras kā ozoli, ar viņu klintīm līdzīgajiem ķermeņiem. Cik niecīgs un vārgs viņam tagad šķita cilvēks, kas visu mūžu klejo savannā!

Viņš domāja arī par dzeltenajiem lauvām un milzu lauvām, par tīģeriem, kurus varēja sastapt ceļā un kuru ķetnās cilvēks ir vājš un bezpalīdzīgs kā putniņš ērgļa nagos.

3. nodaļa ALA

3. nodaļa ALA

Bija jau pāri pusnaktij. Mēness, balts kā tīteņu zieds, slīdēja gar mākoņa malu un vēla savus viļņus pār upi un mēmajām klintīm, kuru ēnas krita ezerā. Mamuti bija aizgājuši. Visur valdīja klusums. Tikai retumis garām aizslīdēja kāds rāpulis vai bez trokšņa aizlidoja pūce.

Gavs, kura kārta bija palikt nomodā, stāvēja pie alas ieejas. Jauneklis snauda aiz noguruma, un viņa uzma­nība saspringa tikai tad, kad Viņš sadzirda kaut kādus nejaušus trokšņus, saoda kādu jaunu smaržu vai sa­juta vēja pūsmu. Viņu bija pārņēmis tāds sastingums, kas lika aizmirst visu, izņemot briesmas. Garām pa­skrēja antilope — iztraucētais Gavs pacēla galvu un palūkojās visapkārt: tālumā parādījās kāds drukns si­luets, kas gāzelēdamies nāca tuvāk. Pēc smagiem un tai pašā laikā lunkaniem locekļiem, lielās galvas ar smailu apakšējo daļu, pēc dīvainās līdzības ar cilvēku varēja spriest, ka tas ir lācis. Gavs jau no agrākajiem laikiem pazina alu lāci, šo milzīgo zvēru ar apaļu, izliektu pieri, kurš mierīgi mitinājās savā midzenī un klaiņādams pārtika no augu barības. Tikai ilgstošs bads spieda viņu uzbrukt dzīvniekiem. Turpretim dzīvnieks, kas tuvojās, nelīdzinājās alu lācim. Gavs par to pār­liecinājās pavisam droši, kad zvērs iznāca mēness gaismā: pelēkā'spalva, plakanais galvaskauss, gaita — viss liecināja par gaļas ēdāja dzīvnieka drosmi, ne­žēlību un viltīgumu. Tas bija pelēkais lācis, viens no lielākajiem plēsīgajiem zvēriem. Gavs atcerējās cilts­brāļu stāstus par piedzīvojumiem kalnos. Pelēkais lācis pieveicot sumbru un bifeli un aizstiepjot tos tikpat viegli kā leopards antilopi. Viņa ķetna ar vienu sitienu spējot pārplēst cilvēka krūtis un vēderu, viņš varot savās ķetnās nožņaugt zirgu un nebaidoties ne tīģera, ne rūsganā lauvas. Vecais Gūns domāja, ka pelēkais lācis griežot ceļu tikai milzu lauvam, mamutam un degunradzim. Tomēr Antilopes dēls neizjūta tās pēk­šņās bailes, kas viņu parasti pārņēma, sastopoties ar tīģeri. Ne vienreiz vien viņš bija sastapies ar alu lāci un tāpēc uzskatīja visus lāčus par labsirdīgiem zvē­riem, kam sveša jebkāda viltība. Šīs atmiņas iedroši­nāja jauno karavīru, tomēr drīz vien zvēra izturēšanās modināja viņā aizdomas. Gavs aizskrēja pie vadoņa. Vajadzēja tikai pieskarties guļošajam ar roku, kad slaidais Nao jau iznira no alas tumsas.

—    Ko vēlas Gavs? — Nao vaicāja.

Gavs pastiepa roku un rādīja uz paugura virsotni. Vadoņa sejā atspoguļojās izbrīns:

—    Pelēkais lācis!

Nao žigli pārlaida acis alai. Tuvumā bija daži ak­mens bluķi, ar kuriem varēja aizsprostot alas ieeju. Nao iedomājās, ka varētu bēgt, bet atkāpšanās bija iespējama tikai gar dzeramo vietu, kur lācis viegli va­rētu viņus notvert. Vienīgais glābiņš bija uzrāpties kokā, jo pelēkais lācis nekāpj kokos, tomēr viņš spēj uzglūnēt cilvēkam zem koka bezgala ilgi, un turklāt tuvumā nebija stumbru ar resniem zariem.

Vai zvērs pamanījis Gavu sēžam pie alas vai arī viņš atgriežas atpakaļ uz savu midzeni pēc ilgas klai- ņāšanas? Kamēr Nao prātoja par to, lācis jau kāpa lejā pa stāvo paugura nogāzi. Te viņš pacēla galvu, ievilka nāsīs valgo gaisu un sāka skriet rikšos. Kareivji jau iedomājās, ka zvērs dodas projām, bet tad viņš apstājās tieši tai vietā, kur visvieglāk bija tikt lejā pa dzegu no klints. Atkāpšanās ceļš nu bija nogriezts. Uz augšu gar upi dzega beidzās, un klinšu sienā ulamri nevarēja uzrāpties, bet uz leju gar upi nāktos skriet pavisam tuvu lācim — viņš pagūtu tikt pāri šaurajai upei un aizšķērsotu bēgļiem ceļu. Atlika vienīgi no­gaidīt, kamēr zvērs vai nu aizies, vai arī uzbruks alai.

Nao uzmodināja Namu, un visi trīs ņēmās aizkraut alas ieeju ar klinšu bluķiem. Mazliet pavilcinājies, lācis nolēma pārpeldēt upi. Viņš nesteigdamies sasnie­dza krastu un uzrāpās augšā uz klinšu dzegas. Zvēram nākot tuvāk, aizvien skaidrāk varēja saskatīt viņa mus­kuļaino ķermeni, mēness gaismā reižu reizēm pamir­dzēja baltie zobi. Nams un Gavs drebēja aiz bailēm. Viņu krūtīs mutuļoja dzīves alkas, bet cilvēka vājuma apziņa aizžņaudza elpu. Arī Nao bija satraukts. Viņš zināja, cik spēcīgs ir šis pretinieks, un saprata, cik īsā laikā lācis var nogalināt visus trīs cilvēkus; viņa bie­zajai ādai un granītcietajiem kauliem naži, cirvji un iesmi gandrīz nekā nevarēja padarīt.

Drīz alas ieeju aizsprostoja klinšu bluķu siena, ne- aizkrauta palika tikai neliela sprauga cilvēka augumā. Pavisam tuvu pienācis, lācis rūkdams nolieca galvu un izbrīnā paraudzījās apkārt. Viņš jau sen bija saodis cilvēkus un dzirdējis viņu sacelto troksni, tomēr ne­pavisam nebija gaidījis, ka midzenis, kur viņš bija mitinājies tik daudz gadu, būs aizsprostots. Zvērs ne­skaidri nojauta sakaru starp midzeņa aizsprostošanu un tiem, kas bija aizņēmuši viņa mājokli. Saodis vājus dzīvniekus, ar kuriem nodomāja pamieloties, lācis ne­izrādīja nekādu apdomību. Viņš vispirms izstaipījās mēness gaismā, izrieza sudrabotās krūtis un pašūpoja smailo purnu. Pēc tam zvērs pēkšņi bez jebkāda iemesla draudoši ierūcās. Satraukumā lācis saslējās pakaļkājās — šajā pozā viņš izskatījās kā milzīgs, spal­vains cilvēks, tikai pārāk īsām kājām un nesamērīgi attīstītu vidukli — un metās uz alu.

Nams un Gavs, paslēpušies alas tumsā, turēja ga­tavībā cirvjus, Leoparda dēls pacēla rungu: viņi gai­dīja, lai zvērs pabāž spraugā savas ķetnas, tad tās varēs nocirst. Tomēr parādījās nevis ķetnas, bet gan milzīga, sapinkātām spalvām apaugusi galva, piere, noslienātas lūpas, asi, balti zobi. Nams un Gavs visā spēkā zvēla ar saviem cirvjiem. Nao atvēzēja rungu, bet zemie alas griesti izjauca sitienu. Lācis ierēcās un atlēca atpakaļ. Viņš pat nebija ievainots, viņa purnu nesārtoja neviena asiņu lāse, tikai žokļu klabināšana un zilganīgi zvērojošie redzokļi vēstīja par apvainotā milzeņa sašutumu. Tomēr viņš saņemto mācību ņēma vērā un tūliņ mainīja taktiku. Apveltīts ar smalku spēju apjaust briesmas, zvērs pavisam labi saprata, ka dažreiz labāk iet apkārt šķērslim, nevis lauzties ar varu. Viņš atzvēlās pret sienu un pagrūda, līdz ak­meņu krāvums salīgojās zem zvēra smaguma. Nu lācis, aizvien stiprāk iekarsdams, sāka strādāt ar ķetnām, pleciem un galvu, gan krita virsū sienai, gan plēsa ak­meņus ar asajiem nagiem. Sameklējis aizsprosto jumā

neizturīgāku vietu, viņš uzgūlās tam virsū ar visu ķer­meņa smagumu. Cilvēki ar savām īsajām rokām ne­varēja šeit viņu aizsniegt. Viņi arī nemaz vairs nemē­ģināja uzbrukt zvēram. Nao un Gavs balstīja sienu, neļaudami lācim to izļodzīt, bet tikmēr Nams pa spraugu viņu vēroja, mērķēdams ar nazi zvēra acī.

Drīz uzbrucējs atskārta, ka akmens bluķi vairs ne­šūpojas. Šis atklājums, kas nepavisam nesaskanēja ar

zvēra ilgajā mūžā sakrāto pieredzi, viņu ārkārtīgi iz­brīnīja un dzina izmisumā. Lācis pārstāja plosīties, no­sēdās uz pakaļkājām un sāka apošņāt sienu, pieliecis galvu un neuzticīgi šķielēdams. Beidzot atskārtis, ka kļūdījies, lācis no jauna bruka virsū šķērslim ar ķet­nām, plecu un visu augumu. Tomēr akmeņu krāvums nepadevās. Lācis sāka trakot un aizmirsa jebkuru pie­sardzību. Viņu vilināja brīvā sprauga — tā likās vie­nīgā ērtā ieeja alā, un, ārprātīgās dusmās zaudējis jēgu, lācis metās spraugā. Sviestais nazis ieurbās purnā pie pašas acs, taču trakā plosīšanās vairs nebija apturama. Dusmas virda milzīgajā ķermenī, un asinis dzīslās uzmutuļoja aukainās brāzmās — zvērs divkār­šoja savus pūliņus. Siena sagāzās.

Nao un Gavs atlēca dziļāk alā, bet Nams atģidās šausmīgo ķetnu tvērienos. Viņš nemaz nedomāja aiz­sargāties; kā antilope, ko sagrābis panteris, kā zirgs, ko notriecis pie zemes lauva, viņš gaidīja nāvi, rokas nolaidis, plati atplētis muti, galīgi apstulbis. Bet Nao, sākumā apmulsis, ātri atguvās un iekvēlojās tajā cīņas dedzībā, kas rada varoņus. Viņš nosvieda zemē cirvi, uzskatīdams šo ieroci par nederīgu, un abām rokām satvēra zaraino ozola rungu. Pamanījis Nao, lācis pa­meta savu vājo, ķetnās drebošo upuri un metās virsū pretiniekam, kas likās bīstamāks. Tomēr zvērs nepa­guva sagrābt Nao ar ķetnām un zobiem, kad ulamrs jau zvēla ar rungu. Runga bija ātrāka par zvēru. Si­tiens ķēra lāča žokli un nāsis. Aiz sāpēm zvērs ierēcās un apsēdās uz pakaļkājām; otrs Nao zvēliens ķēra ne- iedragājamo galvaskausu. Taču milzīgais zvērs atjē­dzās un metās uzbrukumā. Ulamrs tikko paspēja atlēkt atpakaļ un paslēpties aiz klints stūra, kad lācis visā sparā atsitās pret klinti. Izmantodams zvēra kļūmi, Nao izlēca no paslēptuves un, izkliegdams kaujas saucienu, zvēla ar rungu pa lāča garo mugurkaulu. Nokrakšķēja kauli, un zvērs, jau apstulbis no trieciena pret klinti, sagrīļojās un sabruka pie zemes. Nao, sava spēka skurbināts, ar rungu dragāja zvēra ķetnas un žokļus, kamēr Nams un Gavs uzšķērda lācim vēderu ar cir­vjiem. Kad beidzot aprima milzīgā ķermeņa krampjai­nās trīsas, ulamri klusēdami saskatījās. Tas bija brīniš­ķīgs mirklis. Nao tagad bija kļuvis pats bezbailīgākais, pats spēcīgākais no ulamriem, jo nevienam — ne Fau­mam, ne Go, Tīģera dēlam, ne kādam citam no tiem teiksmainajiem kaujas vīriem, par kuriem stāstīja Guns, Sausie Kauli, nebija izdevies nosist pelēko lāci ar rungu. Šis varoņdarbs uz visiem laikiem iespiedās jauno ulamru atmiņā: tas spārnoja viņu cerības, un viņi stāstīs par to saviem bērniem un bērnu bērniem, ja vien Nams, Gavs un Nao neaizies bojā cīņā par uguni.

4. nodaļa MILZU LAUVA UN TĪĢERIENE

4. nodaļa MILZU LAUVA UN TĪĢERIENE

Apritēja vēl vieni mēnessgrieži. Jau sen ulamri bija šķērsojuši savannu, aiziedami arvien tālāk uz dien­vidiem. Tagad viņi gāja pa mežu. Mežs likās bez gala un bez malas. Tikai retumis pagadījās klajumi, ezeri, purvi un klinšu grēdas. Mežs kuploja gan zemās lejās, gan augstos pauguros, tā ka tur bija sastopamas visda­žādākās augu un dzīvnieku sugas. Tur varēja sastapt tīģeri, dzelteno lauvu, leopardu un meža cilvēku, kas dzīvoja vientulīgi kopā ar dažām mātītēm un bija daudz spēcīgāks nekā ulamri. Mežā mitinājās arī hiē­nas, vilki, mežacūkas, dambrieži, kazas, mufloni, de­gunradži ar biezām bruņām un pat izmirstošie milzu lauvas, kas bija sastopami aizvien retāk; šīs sugas izmiršana bija sākusies jau pirms daudziem gadu tūk­stošiem. Tur klaiņoja arī mamuti, koku rāvēji un lau­zēji, postīdami mežu vēl vairāk nekā viesuļvētras vai plūdi.

Šajā baismīgajā mežā barības ulamriem bija papil­nam, tomēr viņi ļoti labi saprata, ka arī paši var kļūt par lielo plēsoņu kārotu laupījumu. Tāpēc viņi gāja uz priekšu, ļoti uzmanīdamies, savirknējušies trijstūrī krietnu gabalu cits no cita, lai varētu pārskatīt pla­šāku apgabalu. Pa dienu viņus no visādām likstām sargāja smalkie jutekļi, turklāt paši niknākie viņu ienaidnieki izgāja medībās tikai ar tumsas iestāšanos. Dienas gaismā plēsīgie zvēri redzēja sliktāk nekā cil­vēks, turpretim cilvēkiem nebija tik smalka oža kā vilkiem. Par laimi mežā, kur laupījuma papilnam, vil­kiem nebija nekādas vajadzības medīt tādus spēcīgus radījumus kā cilvēki. Pats stiprākais plēsonis — alu lācis gandrīz nekad neuzbruka dzīvniekiem, vienīgi liela bada laikā; šis augu ēdājs aizvien prata sameklēt, ar ko mierīgā ceļā, bez cīņas apmierināt savu rijību. Pelēkais lācis, kas tikai nejauši bija sastopams aiz mē­renās joslas robežām, bija viegli pamanāms jau iz­tālēm.

Un tomēr dienas bija pilnas satraukuma, naktis — briesmu. Ulamri sevišķi piesardzīgi izraudzījās vietu naktsguļai, jau ilgi pirms saules rieta iekārtodamies paslēptuvē, bieži pārnakšņoja alās, dažreiz nolīda starp siekstām vai dziļās bedrēs, sakraujot ap savu nakts­mītni visvisādus aizsprostojumus.

Visvairāk ciešanu ulamriem sagādāja uguns trūkums. Tumšajās naktīs, kad nespīdēja mēness, jaunekļiem šķita, ka viņi uz visiem laikiem nogrimuši tumsā, kas uzvēlusi viņu pleciem milzīgu slogu, viņus pavisam aprijusi. Naktī viņi ilgi raudzījās meža biezoknī, it kā cerēdami saskatīt šajā sprostā iemirdzamies liesmu, kas aprij sausus zarus, bet redzēja tikai tālas, mirgojošas zvaigžņu uguntiņas vai zvēru acis. Un tad viņiem uz­mācās bezpalīdzības un vientulības sajūta.

Varbūt ulamru ciešanas būtu mazākas, ja viņi būtu kopā ar savu cilti, ja apkārt trokšņotu ļaužu drūzma, bet tagad sirds sažņaudzās pilnīgā, neizmērojamā vien­tulībā.

Beidzot mežs pašķīrās. Koku jūra palika rietumu pusē, bet austrumos pletās līdzenums ar krūmu brik- snājiem un koku puduriem. Zālaugi cīnījās ar kokiem un krūmiem, un zālei talkā nāca sumbri, brieži, zirgi un mežēzeļi — kulani, apgrauzdami jaunās atvases. Pa līdzenumu starp sudrabotajām papelēm, vītoliem, ap­sēm, alkšņiem un niedrēm tecēja upe, ledāja sakrauto laukakmeņu blāķi bija izslējuši savas rūsganās mugu­ras. Kaut arī vēl bija liela diena, garas ēnas jau gūlās pāri līdzenumam.

Ulamri neuzticīgi vēroja apkārtni — arī te nebija droši; tumsai metoties, šeit, acīm redzot, nāca uz dzer­šanu daudzi plēsīgi zvēri. Tādēļ jaunekļi vispirms stei­dzās pie upes dzesēt slāpes un pēc tam sāka meklēt drošu vietu nakšņošanai. Šur tur izkaisītie klinšu bluķi nevarēja dot pietiekamu patvērumu. Tiesa, dažviet bija akmeņu grēdas, bet viņiem vajadzētu ilgi strādāt, ka­mēr sakrautu akmens aizsprostojumus. Jaunie kara­vīri jau zaudēja dūšu un grasījās atgriezties mežā, kad Nao pēkšņi ieraudzīja ļoti tuvu kopā stāvošus milzīgus klinšu bluķus, no kuriem diviem virsotnes sadūrās kopā, tā izveidojot alu ar četrām ieejām. Pa trim ieejām varēja iespraukties tikai mazāki zvēri — vilki, suņi un panteri, bet pa ceturto —- cilvēks, turpretim lielajiem plēsīgajiem zvēriem — lāčiem, lauvām un tīģeriem eja bija par šauru.

Tā ulamri bija atraduši daudz drošāku patvērumu nekā līdz šim, jo akmens bluķi bija tik smagi un tik cieši sagūluši kopā, ka vesels mamutu bars nespētu tos izkustināt. Alā pavisam droši varēja patverties desmit cilvēku.

Ulamri priecājās par savu atradumu. Pirmo reizi visā ceļojuma laikā viņi varēja mierīgi pārnakšņot, ne­baidīdamies uzbrukuma. Ieturējuši azaidu ar jēlu jauna brieža gaļu un mežā salasītiem riekstiem, viņi izlūkoja apkārtni. Daži dambrieži un kazas skrēja uz dzeramo vietu; kraukļi, griezīgi ķērkdami, pacēlās spārnos; mā­koņos lidinājās ērglis; lūsis slaidā lēcienā uzbruka meža pīlei; kārklājā nedzirdamiem soļiem zagās leopards. Drīz vien pāri savannai klājās ēnas, saule dzisa aiz kokiem kā milzīgs, apaļš ugunskurs; tuvojās brīdis, kad plēsīgie zvēri iziet medībās. Tomēr pagaidām viņus vēl nekur nemanīja.

Bija dzirdams neskaidrs troksnis — tur gan pa vie­nam, gan pulkā dziedāja putni, skandinādami līksmu himnu saulei, baiļu un žēlabu himnu draudīgajai naktij.

No meža iznāca bizonis. Uz kurieni viņš dosies?! Kā­pēc viņš atšķīries no citiem? Vai viņš steidzies at­pakaļ pie bara vai arī bēdzis uz labu laimi, ienaidnieku vajāts? Ulamri to nevaicāja; viņus sagrāba mednieku kaisle. Viņu cilts mednieki nekad neuzbruka bizoņu

baram, viņi uzglūnēja vientuļiem dzīvniekiem, sevišķi vājiem un ievainotiem.

Nao, dobji ierūkdamies, pietrūkās kājās. Nomedījot bizoni, varēja iekarot tikpat lielu slavu, kā pieveicot jebkuru lielu plēsoni. Nao pamodās mednieka instinkts. Viņa dedzība vairojās līdz ar dzīvnieka tuvošanos. To­mēr tajā pašā laikā viņā ierunājās arī cits instinkts, aizliegdams iznīcināt bez vajadzības medījumu, kas derēja uzturam, — svaigas gaļas viņiem patlaban bija pārpārēm. Atcerējies savu uzvaru pār lāci, Nao atzina, ka bizoņa nogalināšana nemaz nebūs tik liels varoņ­darbs. Viņš nolaida šķēpu, atsacīdamies no medībām,

kurās varēja tikai sabojāt savus ieročus. Bizonis lēnām pagāja viņam garām un pagriezās uz upes pusi.

Pēkšņi visi trīs pacēla galvu — viņi nojauta briesmu tuvošanos. Šaubīties nenācās ilgi; Nams un Gavs pēc vadoņa mājiena paslīdēja zem akmens bluķiem, un viņiem sekoja arī Nao. No meža izskrēja lielragu brie­dis. Dzīvnieks joņoja milzīgā ātrumā, atmetis atpakaļ galvu ar platajiem ragiem; no purna viņam vēlās asi­ņainu putu lēkšķes, kājas locījās kā koku zari vētrā. Pa pēdām briedim no meža izdrāzās tīģeris. Spēcīgais zvērs ar lunkano muguru skrēja milzīgiem, divdesmit olekšu tāliem lēcieniem. Šķita, viņš nemaz neskrien,

bet gan slīd gaisā. Pieskāries pie zemes, tīģeris viss saspringa, sakopodams spēkus jaunam lēcienam. Bija redzams, ka plēsonis drīz panāks briedi. Tas auļoja, ne uz mirkli neapstādamies, īsiem, aizvien straujākiem lēcieniem. Briedis bija skrējis no tālienes un noguris, turpretim tīģeris tikko izgājis medībās ar svaigiem spēkiem.

—    Tīģeris uzklups lielajam briedim! — teica Nams satraukumā drebošā balsī.

Nao, aizrautībā vērodams vajāšanu, atbildēja:

—    Lielais briedis nav nogurdināms!

Netālu no upes briedis uz mirkli apstājās, bet pēc tam, saņēmis visus spēkus, no jauna metās bēgt. Abi dzīvnieki tagad skrēja vienādā ātrumā, bet drīz vien tīģera lēcieni kļuva īsāki. Viņš droši vien mestu mieru vajāšanai, ja tuvumā nebūtu upe. Tīģeris cerēja, peldot pāri upei, panākt briedi, kas atradās priekšā kādas piecdesmit olektis. Tīģeris metās ūdenī un sāka veikli peldēt. Tomēr briedis bija tikpat žigls. Šis brīdis iz­šķīra dzīvību vai nāvi. Upe nebija plata, un briedis drīz vien pārpeldēja pāri. Priekšā bija stāvs krasts. Kamēr briedis tiks pa to augšā, tīģeris viņu panāks un saplosīs. Briedis to noskārta un pameta līkumu uz lēzenu sēkli pie zemesraga. Tā pagāja daži lieki mirkļi, un pa to laiku tīģeris paspēja tikt tuvāk. Briedis ne­paspēja noskriet ne divdesmit olekšu, kad tīģeris savu­kārt sasniedza krastu un izlēca no ūdens.

Tomēr viņš, pārāk steigdamies, paslīdēja un paklupa. Briedis bija glābts. Tīģeris saprata, ka tālākā pakaļ­dzīšanās veltīga. Viņš atcerējās bizoni, ko bija uz mir­kli manījis, metās ūdenī un peldēja atpakaļ. Bizonis vēl bija redzams .. .

Pa medību laiku bizonis bija atkāpies uz meža pusi. Pamanījis, ka tīģeris viņu nevajā, bet, gluži otrādi, dodas projām, bizonis apjukumā sāka skriet gausāk. Tobrīd viņš saoda kādu jaunu bīstamu smaku. Izstiepis kaklu, dzīvnieks izbīlī sāka skraidelēt, meklēdams dro­šāku ceļu. Tā viņš nonāca tuvu pie klinšu bluķiem, kur slēpās ulamri. Cilvēka izgarojumi atgādināja viņam kādu uzbrukumu, kad viņš, vēl jauns un vājš, tika ievainots ar akmeni, un dzīvnieks no jauna mainīja v i rzienu.

Tagad bizonis rikšoja uz tuvējo mežu, kad pēkšņi apstājās kā sastindzis: milzīgiem lēcieniem viņam tu­vojas tīģeris. Plēsonis zināja, ka bizonis neaizbēgs, taču nesenā neveiksme kaitināja zvēru. Tuvās briesmas iz­gaisināja bizoņa nenoteiktību. Nepaļaudamies uz sa­vam ātrajām kājām, viņš gatavojās cīņai un, nikni kār­pīdams nagiem zemi, zemu nolieca galvu. Viņš nebija slikts cīnītājs — īsts zaļoksnis, ar platām, rūsganām krūtīm un acīm, kurās gailēja violetas uguntiņas. Me­žonīgs niknums kā slaucīt aizslaucīja bailes; asinis, kas sitās viņa sirdī, bija cīņas asinis, pašsaglabāšanās in­stinkts pārvērtās drosmē.

Tīģeris novērtēja pretinieka spēkus. Viņš neiedro­šinājās uzbrukt bizonim pēkšņi, bet meta visādus līku­mus, līzdams kā rāpulis, gaidīdams kādu pārsteidzīgu vai neveiklu soli, kas dotu iespēju uzlēkt bizonim skaustā, salauzt mugurkaulu vai pārplēst kaklu. Tomēr bizonis, uzmanīgi vērodams uzbrucēja kus­tības, visu laiku grieza viņam pretim pieri un asos ragus.

Pēkšņi plēsonis sastinga uz vietas. Viņš viss sa­springa, lielās, dzeltenās, niknumā zvērojošās acis stingi vērās turp, no kurienes tuvojās kāds jauns mil­zīgs dzīvnieks. Pēc auguma tas līdzinājās tīģerim, bet pēc krēpēm, krūtīm un majestātiskās gaitas — lauvam. Zvērs tuvojās neapstādamies, un tomēr viņa valdonīga­jās kustībās bija jūtama zināma nedrošība — tas ne­bija viņa medību apgabals. Turpretim tīģeris te bija savās mājās. Jau desmit sezonas viņš bija sirojis šajā apvidū; leopardi, panteri un hiēnas mitinājās šeit viņa aizgādnībā, ikviens laupījums piederēja šim plēsonim, ja vien viņš to iekāroja, neviena dzīva būtne neuz­drošinājās stāties viņam pretim. Vienīgi pelēkais lācis dažreiz ieklaiņoja viņa medību apgabalos, bet tikai aukstajā gadalaikā; citi tīģeri mājoja tālāk ziemeļos, bet lauvas — pie lielajiem ūdeņiem; neviens nenāca apstrīdēt viņa varenību. Viņš vairījās tikai no neievai­nojamiem degunradžiem un mamutiem ar masīva- jām kājām, uzskatīdams, ka tos pieveikt būtu pārāk grūti. Dīvaino zvēru, kas nupat bija parādījies, tīģeris nepazina un tāpēc samulsa.

Tas bija ļoti rets dzīvnieks, seno laiku zvērs, izmir­stošas sugas pārstāvis. Tīģeris instinktīvi nojauta, ka ienaidnieks ir spēcīgāks par viņu, asākiem zobiem un nagiem un tikpat veikls kā viņš pats. Paradis aizvien uzvarēt, tīģeris visiem spēkiem pūlējās apspiest bailes. Un tomēr viņš vilcinājās.

Ienaidniekam tuvojoties, tīģeris nekāpās atpakaļ, bet centās paslēpties, tomēr gatavodamies cīņai.

Kad attālums starp viņiem bija pietiekami samazi­nājies, milzu lauva, izriezis varenās krūtis, ierēcās, pēc tam izstiepies uzreiz aizlēca divdesmit piecas olek­tis tālu. Tīģeris atsprāga atpakaļ. Milzu lauvas otrā lē­ciena laikā viņš pasviedās sānis, lai atkāptos vēl tālāk, bet šī kustība tikai sagatavoja uzbrukumu; niknums spieda viņu griezties atpakaļ, viņa dzeltenās acis iezal- gojās — tīģeris pieņēma kauju, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš vairs nebija viens: no garās zāles izlīda tīģeriene; strauja un lieliska tā steidzās palīgā savam tēviņam.

Milzu lauva savukārt vilcinājās — viņš sāka šau­bīties par saviem spēkiem. Varbūt viņš arī atkāptos, atstājis tīģeriem viņu medību apgabalu, ja pretinieks, tīģerienes ņaudēšanas satraukts, nesāktu uzbrukumu. Pretiniekus tagad šķīra tikai viens lēciens. Lauva viegli pārvarēja šo atstatumu, bet nesasniedza mērķi. Tīģeris pasviedās, lai uzbruktu no sāniem. Lauva sastinga, gatavs aizsargāties. Sacirtās žokļi un nagi, bija dzir­dama tikai zobu šņakstēšana un šaušalīgi gārdzoša elpa. Tīģeris, būdams mazāka auguma, lūkoja sagrābt pretinieku pie rīkles, un tas viņam gandrīz arī izdevās. Tomēr spēcīgā lauvas ķetna nogāza tīģeri gar zemi, asie nagi iecirtās vēderā, izšķetinot zarnas, sarkanas asinis straumēm šļācās zālē, un mežonīgs rēciens sa­tricināja savannu. Šajā mirklī piesteidzās tīģeriene. Ne­saprašanā viņa ostīja silto asiņu smaku, tīģera asiņu smaku, un aicinoši ieņaudējās.

Izdzirdis viņas balsi, tīģeris pielēca kājās, jauns dros­mes vilnis uzbangoja viņa smadzenēs, viņš gribēja mes­ties virsū ienaidniekam, bet zemē izšķetinātās iekšas aizkavēja lēcienu. Zvērs saļima uz vietas, viņa spēki izsika, un tikai acīs vēl gailēja dzīvība; Tīģeriene instinktīvi noskārta, cik maz dzīvības vēl palicis taja, kurš tik ilgi bija dalījis ar viņu lau pījumu, aizsargājis pēcnācējus, aizstāvējis savu ģimenino neskaitāmam likstām. Viņa atcerējās kopējās cīņas priekus un cie­šanas, un neskaidrs maigums lika nodrebet viņas stiprajiem nerviem. Tomēr pašsaglabāšanas instinkts ņēma virsroku; pārliecinājusies, ka sastapusi daudz spēcī­gāku zvēru par tīģeri, viņa uzmezdama atvadam ska­tienu savam tēviņam, dobji iestenēdamās, bēga projām uz mežu. Milzu lauva viņu -nevajāja, jo bija jau pārlie­cinājies par savu muskuļu pārākumu; tagad viņš rāmi ieelpoja naksnīgo gaisu kas solīja piedzīvojumus un laupījumu. Tīģeris vairs neradīja viņam nekādu raižu; lauva nesteidzās to galīgi nobeigt, jo bija piesardzīgs un, pat uzvarētājs būdams, baidījas no nevajadzīgiem ievainojumiem.

Bija pienākusi rieta stunda; sarkanā, gausa un vil­tīga gaisma strāvoja meža biezokņos. Dienas dzīvnieki apklusa. Šad un tad atskanēja vilku gaudošana, suņu riešana, hiēnas smiekli un naktsputnu nopūtas, satrau­coša varžu kurkstēšana. Saule lēnām mira aiz koku okeāna. Austrumos pie debess cēlās milzīgs mēness. Bizonis pa cīņas laiku bija nozudis, milzu lauva palicis viens pats Krūmu biezokņos un ielejās slēpās daudz laupījuma, tomēr viņam aizvien draudēja bads. Smaka nodeva lauvu vairāk nekā viņa soļi, zemes, lapu un zāļu drebēšana. Asā, draudīgā smaka bija jūtama visur pat uz ūdens, un izraisīja šausmas vājajos. Sa­oduši lauvu, dzīvnieki vienā mirklī paslēpās vai arī bēga projām. Zeme pārvērtās tuksnesī, medījums no­zuda, un šķita, it kā lauva būtu palicis viens pats visā pasaulē.

Naktij tuvojoties, lauva sajuta izsalkumu. Plūdi bija izdzinuši viņu no vecajiem medību apgabaliem, un viņš bija pārpeldējis daudzas upes, sirodams pa nepazīsta­miem klajumiem. Jauna uzvara — tīģeris bija pie­veikts. Lauva izpleta nāsis, pūlēdamies vēja pūsmā sa­ost kādu dzīvnieku. Tomēr tuvumā nekāda medījuma nebija. Viņš pamanīja tikai dažus sīkus dzīvnieciņus slēpjamies zālē, dažus zvirbuļu perēkļus un divus gār­ņus melnaja apsē; bet modros putnus būtu grūti no­ķert pat tad, ja arī viņš rāptos kokā. Turklāt lauva vairākkārt bija neveiksmīgi kritis un tagad rāpās tikai kokos ar resniem zariem.

Bads piespieda viņu griezties atpakaļ uz to pusi, no kurienes plūda uzvarētā tīģera asiņu siltā smaka; milzu lauva, piegājis pie sava upura, to apošņāja: tas viņam riebās ka inde. pēkšņā niknuma lēkmē viņš uz­lēca tīģerim virsū, salauza tā mugurkaulu un, pametis beigto zvēru, aizgaja tālāk savannā.

Viņa uzmanību pievilka klinšu bluķi, zem kuriem slēpās ulamri. Tā kā akmeņi atradās aizvēja pusē un lauvas oža nebija sevišķi asa tad viņš nemaz ne­nojauta cilvēku klātbūtni. Tikai, tuvāk piegājis, lauva noģida, ka zem akmeņiem slēpjas laupījums. Alkatībā zvēram aizrāvās elpa. .

Ulamri jau sen drebēdami vēroja vareno zvēru. Viņi bija redzējuši visu, kas notika pēc brieža bēgšanas, un tagad briesmīgais plēsonis ložņāja apkārt viņu pa­slēptuvei un bāza purnu visas spraugas; viņa acis šķīla zaļas dzirksteles, no visas viņa būtes dvesa alkatība un rijība. Atradis spraugu, pa kuru bija ielīduši cilvēki, lauva nogūlās, pūlēdamies tur iebāzt galvu un plecus. Viņš spraucās tik spēcīgi, ka ulamri jau sāka šaubīties, vai viņu patvērums izturēs. Ikviens jauns grūdiens lika Namam un Gavam sarauties un izmisumā nopūs­ties. Niknums sagrāba Nao, saprātīgas būtnes niknums pret aklo instinktu un tā pārmērīgo varenību. Nao kļuva vēl niknāks, redzēdams, ka zvērs sāk kašņāt zemi. Kaut arī milzu lauva nepiederēja pie zemes racējiem dzīvniekiem, tomēr viņš prata rakt bedres un izjaukt aizsprostojumus. Nao pieliecās un trieca zvē­ram galvā ar šķēpu; lauva mežonīgi ierēcās un atgāja nostāk no alas. Labi redzēdams tumsā, viņš skaidri sa­skatīja cilvēkus. Tie bija pavisam tuvu, un šī apziņa vēl vairāk satracināja izsalkušo zvēru.

Viņš vēl reizi apgāja apkārt akmeņiem, izmēģinā­dams visas spraugas, un atkal atgriezās pie tās, pa kuru zem klinšu bluķiem bija ielīduši cilvēki. No jauna zvērs sāka kašņāt zemi. Jauns šķēpa grūdiens pār-

trauca šo darbu un piespieda zvēru atkāpties. Viņš noskārta, ka iekļūt paslēptuvē nav iespējams, tomēr nolēma neizlaist no acīm laupījumu, cerēdams, ka tas lik un tā nekur neaizbēgs. Pēdējo reizi uzmetis ska­tienu klinšu bluķiem, viņš ievilka nāsīs gaisu un, šķiet, pavisam aizmirsis cilvēkus, devās uz meža pusi.

Ulamrus pārņēma prieks: viņu slēptuve bija droša! Viņi tīksmīgi ieelpoja nakts gaisu; tas bija viens no tiem mirkļiem, kad jutekļi kļūst sevišķi asi un musku­ļos briest neuzvarams spēks.

Cik daudz sajūtu izraisīja pirmatnējās dabas skais­tums šajās raupjajās sirdīs! Neprazdami izteikt vārdos savas jūtas, pat nenojauzdami, ka par tām varētu pa­stāstīt, viņi tikai smējās, raudzīdamies viens otrā, — aizraujošā jautrībā, kas staro tikai cilvēku sejās. Ulamri nebūt nešaubījās, ka milzu lauva atkal atgriezī­sies, bet, tā kā viņiem vēl nebija skaidras nojausmas par laiku, viņi visā pilnībā baudīja tagadni. Laiks starp vakara krēslu un rīta blāzmu šķita viņiem bezgalīgs.

Nao, kā aizvien, pirmais uzņēmās palikt nomodā. Viņam miegs ne nāca. Viņa apziņā, ko bija satraukusi tīģera un milzu lauvas cīņas aina, atspoguļojās jauna pieredze, veidojās jauni jēdzieni un tēli. Ulamri jau daudz ko bija uzzinājuši par pasauli. Viņi zināja saules un mēneša gaitas, tumsas un 'gaismas nemitīgo maiņu, auksto un silto gadalaiku secību, upju straumes plū­šanu. Zināja, ka cilvēks piedzimst, noveco un nomirst. Viņi atšķīra pēc ārējā izskata neskaitāmus dzīvniekus, zināja to paradumus un spēku, vēroja koku un zāles augšanu. Prata darināt rungas, metamos nažus, šķēpus, cirvjus un skrāpjus un zināja, kā tie lietojami; pa­zina vējus un mākoņu virzienu, lietus untumus un zi­beņu bargumu. Visbeidzot, viņi pazina uguni — vis­briesmīgāko un vispatīkamāko parādību visā pasaulē. Uguni, kas viena pati spēja iznīcināt savannu un mežu ar visiem mamutiem, degunradžiem, lauvām, sumbriem un bizoņiem.

Uguns dzīve aizvien bija valdzinājusi Nao. Ugunij, tāpat kā dzīvniekam, aizvien vajag barības; tā aprij koku zarus, sausu zāli, kustoņu mēslus; tā spēj augt un radīt citu uguni, bet katra uguns var arī nomirt.

Tā var izaugt bezgala liela, bet tai pašā laikā tās aug­šanu var apturēt, katra atsevišķa tās daļa var dzīvot patstāvīgi. Tā saraucas mazāka, tikko tai atrauj ba­rību, kļūst sīka kā bite, kā muša un tomēr var atdzimt no vienas pašas smildziņas un izplesties plaša kā purvs. Uguns ir kā dzīvnieks un tai pašā laikā nelīdzinās ne­vienam dzīvniekam. viņai nav ne kāju, ne ķermeņa, bet viņa skrien ātrāk par antilopi, bez spārniem viņa lido augšup līdz mākoņiem, bez rīkles viņa šņāc, rūc un gaudo, viņai nav ne roku, ne nagu, bet viņa sagrābj visu pasauli. Nao mīlēja uguni un tomēr neieredzēja to un baidījās no tās. Bērnīibā daudz reižu uguns bija viņu sakodusi. Viņš zināja, ka uguns nebaidās ne no viena un gatava aprīt pat tos, kas viņu baro, viņa ir viltīgāka par hiēnu un asinskārīgāka Par panteri, bet viņas klātbūtne bija brīnišķīga, viņa izkliedēja salto nakšu skarbumu, deva atpūtu nogurušajiem un pada­rīja cilvēkus spēcīgus.

Bazalta akmeņu puskrēslā Nao ar tīksmē smeldzošu sirdi iedomājās savas cilts ugunskuru un liesmas, kas apmirdzēja Gamlas seju. Uzlecošais mēness viņam atgādināja liesmas. No kādas zemes nāk mēness, un kā­pēc tas, tāpat kā saule, nekad nenodziest? Tiesa, daž­reiz tas dilst. Ir naktis, kad tas pārvēršas vājā ugun­tiņā, kas, šķiet, kāpj uz augšu gar mazu zariņu vai zā­les stiebru. Pēc tam tas atkal atdzīvojas. Bez šaubām, kaut kādi neredzami ļaudis to uzmana un laiku pa lai­kam pabaro… Šovakar tas staro pilnā spēkā un spo­žumā. Vakara pusē mēness bija liels un nespodrs, pēc tam, pacēlies uz augšu, kļuva mazāks, tomēr gaisma nepavājinājās, tā kļuva vēl spožāka. Droši vien nere­dzamie cilvēki šodien piemetuši ugunij daudz sausas malkas.

Kamēr Leoparda dēls prāto, nakts dzīvnieki cits pēc cita iziet medībās. Viņu ēnas slīd pa zāli. Nao pamana cirslīšus, lēcējpeles, aguti, akmeņcaunas un zebiek­stes. Parādās alnis; Nao redz viņa tievās, kalsnās kājas, viņa ķermeni zemes un ozola mizas krāsā, ragus, ko viņš atliecis uz muguras. Alnim pa pēdām rikšo vilki smailiem purniem, žiglām kājām. Vēders viņiem palss, mugura un sāni rūsgani, bet pār muguru melna svītra;

druknajā skaustā spēcīgi muskuļi, gaita zaglīga, skatiens nodevīgs. Viņi saoduši alni, bet aļņa jutīgā oža jau sen brīdinājusi to par vilku tuvošanos. Alnis sācis skriet ātrāk, cenzdamies aizsteigties zveriem priekšā. Vilki vajā to pa savannu līdz pat briksnajam. Talaka pakaļdzīšanās ir velta. Vīlušies savās cerībās, vilki lēniem soļiem griežas atpakaļ. Dažirūc un gaudo. Pec tam nāsis no jauna sāk ošņāt gaisu Tuvumā neviena nav, izņemot beigto tīģeri un cilvekus, kas paslēpušies zem akmeņiem. Taču cilvēki ir pārak bīstami pretinieki, bet tīģera gaļa riebīga. Tomērvilku bars tuvojas beig­tajam zvēram, neapstādamies Pie cilvēku patvēruma.

Sākumā vilki ložņāja apkārt beigtajam tīģerim visai piesardzīgi. Pēc tam paši nepacietīgākie sāka apošņāt tīģera ķermeni, pusatvērto purnu, no kurienes vēl ne­sen bija plūdusi karstā elpa, sāka laizīt asiņainās brū­ces. Tomēr neviens neuzdrīkstējās nomēģināt šo sīvo, smirdošo, indes pilno gaļu, ko varēja sagremot vienīgi hiēnas un maitu lijas.

Pēkšņi vaidi un smiekli samulsināja vilkus. Mēness apmirdzētajā klajumā parādījās sešas hiēnas. Līkām kā­jām, spēcīgām krūtīm un strupiem purniem — viņas rikšoja īsiem lēcieniem. Zvēri gan pieplaka pie zemes, gan lēkāja kā sienāži, izplatīdami šausmīgu smirdoņu. Viņu žokļi bija tikpat stipri kā tīģerim. Hiēnām reti kāds uzbruka: maitu ēdāji dzīvnieki bija par tām vā­jāki, bet. lielajiem plēsoņiem derdzās to smirdoņa. Kaut arī hiēnas apzinājās savu pārākumu pār vilkiem, to­mēr viņas vilcinājās, gan nāca tuvāk, gan kāpās at­pakaļ, laiku pa laikam griezīgi iekaukdamās. Beidzot viss bars metās uzbrukumā. Vilki neizbijās, bet arī ne­mēģināja turēties pretī. Pārliecināti par savu veiklību, viņi gaudodami ložņāja apkārt hiēnām, mānīdami tās projām no tīģera, šķiet, priecādamies, ka var pakaitināt uzbrucējas. Nepievērsdamas uzmanību vilku lēkāšanai, hiēnas, īgni ņurdot, klupa klāt tīģerim. Protams, viņām labāk būtu paticis nevis svaigs līķis, bet gan iepuvusi, tārpaina gaļa, tomēr viņu pēdējais azaids bija pārāk trūcīgs un vilku klātbūtne vēl vairāk iekairināja viņu rijību. Vispirms viņas nogaršoja iekšas, samaldamas tīģera sānus ar saviem briesmīgajiem zobiem, tad izrāva sirdi, plaušas un aknas, pēc tam aso, grubu­ļaino mēli, kas pirmsnāves agonijā bija izkārusies uz āru. Tā bija īsta bauda - rīt beigtā tīģera gaļu, just, ka bads tiek remdets un ka vairs nevajadzes sirot ap­kārt ar tukšu vēderu alkstot pēc laupījuma. Izsalkušie vilki skaudībā vēroja hiēnu dzīres. Vīlušies savās ce­rībās, vilki devās uz klinšu bluķiem, zem kuriem slē­pās cilvēki. Viens no viņiem pat pabāza galvu pa alas caurumu, bet Nao dziļā nicinājumā trieca viņam ar iesmu. Plecā trāpīts, zvērs aizlēca uz trim kājām, želi smilkstēdams. Par atbildi iegaudojās viss bars. Zvēru silueti asāk iezīmējās mēness gaismā, acis iegailējās, uz lūpām parādījās putas, kamēr tievās kājas kārpīja zemi. Izsalkums kļuva nepanesams tomēr, nojauzdami, ka zem akmeņiem slēpjas viltīgi un spēcīgi radījumi, kurus grūti pieveikt, vilki mitējās -ložņāt ap akmeņiem un sapulcējās, lai apspriestu medību gaitas. Daži at­sēdās uz pakaļkājām, izstiepuši purnu kā gaidās, citi satraukumā trinās cits pret citu. Vecie tēviņi, it sevišķi kāds liels vilks gaišu spalvu, dzelteniem zobiem, pie­vērsa sev uzmanību; visi viņu paklausīja, uz viņu lū­kojās, visi ar cienību viņu apošņāja.

Nao nemaz nešaubījās, ka vilkiem ir sava valoda, ka viņi var apspriesties, kā uzglūnēt medījumam, va­jāt un ielenkt laupījumu un sadalīt savā starpā nomedī­tos dzīvniekus. Viņš ziņkārīgi aplūkoja zvērus, cenz­damies uzminēt viņu plānus un nodomus.

Viens pulciņš vilku pārpeldēja pāri upei. Citi izklīda pa briksnāju. Bija dzirdama tikai hiēnu plosīšanās pie beigtā tīģera.

Spožais mēness izdzēsa zvaigznes; mazākās nemaz vairs nevarēja saredzēt, lielās, nogrimstot mēness gais­mas viļņos, zaudēja savu mirdzumu. Mežam un savan­nai pāri klājās dīvains sastingums. Tikai reizēm zilga­najā gaisā bez trokšņa uz saviem mīkstajiem spārniem aizslīdēja ūpis. No purva atskanēja koku varžu kurkstē­šana. Laidelējās sikspārņi.

No jauna iegaudojās vilki. Gaudošana atskanēja vienā laikā pie upes un krūmu biezoknī. Nao nojauta, ka vilki ielenkuši laupījumu. Līdzenumā izskrēja zir­gam līdzīgs dzīvnieks, tikai ļoti šaurām krūtīm un tumšbrūnu svītru par muguru. Tas bija kulans — mežēzelis. Viņu trenca trīs vilki. Viņi skrēja lēnāk par kulanu un, šķiet, nemaz nesteidzās, laiku pa laikam sasaukdamies ar citiem vilkiem, kas uzglūnēja slēpnī. Drīz vien līdzenumā izskrēja viss bars. Kulanu ielenca no visām pusēm. Trīsēdams pie visām miesām, viņš sa­slējās uz pakaļkājām, lūkodams, uz kuru pusi vēl va­rētu glābties. Izlauzties no aplencēju loka varēja tikai uz ziemeļiem, kur rēgojās viens vienīgs vilks. Vajātais dzīvnieks izraudzījās šo ceļu. Vilks, šķietami vienal­dzīgs, vēroja viņa tuvošanos, bet, tikko kulans metās sānis, lai tiktu zvēram garām, vilks šaušalīgi iekaucās. Tūliņ ūz pakalna parādījās vēl trīs vilki.

Mežēzelis, gari un žēli iezviegdamies, apstājās. Vis­apkārt bija nāve. Viņa vieglajam ķermenim nekur ne­bija patvēruma, nekur viņš nevarēja izvairīties no ienaidniekiem. Viņa viltība, viņa žiglās kājas, viņa spēki -—nekas vairs nelīdzēja. Viņš palūkojās visapkārt un skumji iezviedzās, it kā lūgdams žēlastību. Vilki at­bildēja viņam ar niknu kaucienu, vēl ciešāk sadrūzmē- damies lokā. Viņu acīs zvēroja nāve. Vilki centās sa­mulsināt kulanu, baidīdamies no viņa cietajiem na­giem, — tie, kas bija priekšā, izlikās, it kā grasītos klupt kulanam pie rīkles. Bet tā bija viltība, viņi gri­bēja novērst laupījuma uzmanību. Loks savilkās cie­šāk — vilki bija tikai dažu olekšu attālumā. Kulans pēdējo reizi lūkoja glābties. Neprātīgā lēcienā viņš me­tās virsū plēsoņiem, notrieca pie zemes tuvāko vilku, atsvieda sānis otru. Ceļš bija brīvs. Priekšā pavērās skurbinošais savannas plašums. Bet šajā mirklī no sā­niem kulanam uzklupa liels, stiprs vilku tēviņš. Arī citi vilki iecirta miesās savus asos zobus. Izmisumā kulans sāka spert. Viens vilks pārsistu žokli aizlidoja sānis, bet citi jau bija paguvuši ieķerties kulanam rīklē. Pludoja asinis. Nobrīkšķēja kauli. Kulans nogāzās zemē, un vilku bars sakrita viņam virsū, saplosīdams laupījumu dzīvu. Nao redzēja, kā mežēzeļa ķermenis drebēdams un stenēdams cīnījās ar nāvi. Līksmi rūk­dami, vilki plosīja silto miesu un dzēra siltās asinis, pildīdami savus negausīgos vēderus. Vecie vilki, kļu­vuši nemierīgi, pa brīžam paraudzījās uz hiēnu pusi.

Viņām, bez šaubām, mīkstais medījums patiktu daudz labāk nekā tīģera smirdošās paliekas, tomēr hiēnas sa­prata, ka vilki cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam un neatdos laupījumu, ko bija nomedījuši ar tādām pūlēm, tāpēc viņas bez kurnēšanas grauza tīģera cie­tos kaulus.

Mēness bija uzkāpis augstu augstu debesu velvē. Nao likās gulēt, bet nomodā palika Gavs. Nakts klu- ' sumā varēja saklausīt tāla ūdenskrituma krākšanu. Bet tad pēkšņi no jauna sākās satraukums. Meža biezoknī kāds ierūcās. Iebrikšķējās krūmi, vilki un hiēnas izbi­jušies pacēla augšup asiņainos purnus. Gavs, izbāzis galvu ārā pa spraugu, sasprindzināja dzirdi, redzi un ožu…

Kāds iebrēcās nāves mokās, kāds īsi ierūcās. Pa­šķīrās zari, un milzu lauva iznāca no meža ar dam- briedi zobos. Līdzās viņam iztapīgi zagās jau padevīgā tīģeriene. Abi zvēri devās uz cilvēku paslēptuves pusi. Baiļu pārņemts, Gavs pamodināja Nao. Ulamri ilgi vē­roja abus plēsoņus: milzu lauva plosīja laupījumu ierastiem, plašiem kampieniem, bet tīģeriene, baidīda­mās tam pieskarties, skatījās šķībi uz lauvu tēviņu, tās uzvarētāju. Nao juta, ka drausmīgas bailes sa­žņaudz krūtis un aizrauj elpu.

5. nodaļa

ZEM AKMENS BLUĶIEM

5. nodaļa

ZEM AKMENS BLUĶIEM

Līdz pat rītausmai milzu lauva un tīģeriene palika turpat uz vietas. Viņi abi snauda pie brieža ģindeņa, pirmo saules staru apspīdēti. Trīs cilvēki, paslēpušies zem akmeņiem, ne acu nespēja novērst no šausmīga­jiem kaimiņiem. Gaiša līksme staroja pār mežu, sa­vannu un upi. Gārņi veda savus mazuļus uz zivju zveju; pīles, nirdamas ūdenī, vizēja kā perlamutrs; pa zāli un koku zariem visur lodāja putni; zvīļojošs atspulgs vēs­tīja, ka garām aizlidojis zivju dzenītis; sīlis lidodams izpleta savus sudrabaini zilganos svārkus ar rūsganiem lāsumiem; zobgalīgā žagata, pļāpādama koka zarā, šū­poja garo asti. Kraukļi ilgi ķērca pie kulana un tīģera skeletiem, līdz vīlušies aizlaidās pie dambrieža pa­liekām. Tur viņiem ceļu aizsprostoja divi nobarojušies pelnu pelēki vanagi. Neuzdrošinādamies lauvas klāt­būtnē pamieloties pie zvēra laupījuma, viņi ilgi laide­lējās tam apkārt, iekām pakampa pa gabaliņam gaļas, pēc tam žigli uzšāvās gaisā un sastinga, līdz lapu bie­zoknī pazibēja vāvere un putni strauji pasviedās uz viņas pusi.

Visapkārt nebija neviena zīdītāja — lauvas smaka turēja tos drošās paslēptuvēs.

Nao nodomāja, ka milzu lauva atgriezies atpakaļ, lai atriebtos par šķēpa dūrieniem. Jaunais ulamrs no­žēloja savu pārsteidzīgo soli. Viņš nešaubījās, ka zvēri spēj saprasties savā starpā un tie pēc kārtas uzraudzīs cilvēku paslēptuvi. Viņam iešāvās atmiņā dažādi stāsti par to, cik viltīgi un neatlaidīgi mēdz būt cilvēka ap­vainoti zvēri. Laiku pa laikam dusmu lēkmē viņš pie­lēca kājās, tverdams pēc rungas vai cirvja. Tomēr pie­sardzība ņēma virsroku; kaut arī Nao bija uzvarējis pelēko lāci, viņš saprata, ka cilvēks ir vājāks par abiem plēsoņiem. Viltība, kas bija palīdzējusi alas puskrēslā, diemžēl nederēja cīņā ar milzu lauvu un tīģerieni. To­mēr viņš neredzēja citas izejas kā vien niknu kauju. Atlika vai nu nomirt badā zem klinšu bluķiem, vai nogaidīt brīdi, kad tīģeriene paliks viena pati. Bet vai viņš varēja pilnīgi paļauties uz Namu un Gavu?

Nao notrīsēja it kā aiz aukstuma, ieraudzījis sev pievērstās jauno karavīru acis. Viņš juta vajadzību viņus uzmundrināt:

—   Nams un Gavs izspruka no lāča zobiem, viņi iz­glābsies arī no milzu lauvas nagiem!

Jaunie ulamri pagrieza savas sejas uz šausmīgā pāra pusi.

Nao atbildēja, it kā nolasīdams viņu domas:

—    Milzu lauva un tīģeriene jau vienmēr nepaliks kopā. Izsalkums viņus izšķirs. Kad lauva aizies uz mežu, mēs cīnīsimies ar tīģerieni. Nams un Gavs klau­sīs manām pavēlēm.

Vadoņa vārdi iedvesa jaunekļos cerības, un pat nāve viņiem nelikās tik šausmīga, ja viņi cīnīsies plecu pie pleca ar Nao.

Papeles dēls iesaucās:

—    Nams paklausīs Nao līdz pašai nāvei!

Otrs karavīrs pacēla uz augšu abas rokas:

—    Kopā ar Nao Gavs nekā nebaidās!

Vadonis uzmeta viņiem sirsnības pilnu skatienu. Viņi sajuta jaunu spēku uzplūdus un, nespēdami izteikt savas jūtas vārdos, izkliedza kaujas saucienu, vici­nādami cirvjus. Zvēri no kliedzieniem uztrūkās un nodrebēja, bet ulamri, viņus izaicinādami, kliedza vēl stiprāk; plēsoņi atbildēja ar rēcieniem. Un tad atkal iestājās klusums. Saule pagriezās uz meža pusi. Plēsoņi bija no jauna iesnaudušies, un sīkie dzīvnieki zagšus steidzās uz upi, vanagi bez bailēm knābāja brieža paliekas. Ziedu vainagi tiecās pretim saulei. Zeme bija pilna varenas, krāšņas dzīvības, kas šķita aptveram pašas debesis. Visi trīs cilvēki pacietīgi gaidīja. Nams un Gavs laiku pa laikam iesnaudās. Nao pārdomāja bēg­šanas plānus. Viņiem bija vēl mazliet gaļas, bet viņus sāka mocīt slāpes: tās kļūs neizciešamas tikai pēc da­žām dienām.

Krēslai metoties, milzu lauva pamodās un piecēlās kājās. Pametis skatienu uz klinšu bluķiem, viņš pār­liecinājās, ka ienaidnieks nekur nav aizbēdzis. Pazīs­tamā cilvēku smaka atmodināja viņā atriebības instinktu, viņš nikni iešņācās, apgāja apkārt cilvēku paslēp­tuvei un appētīja spraugas. Atcerējies, ka ala nav pie­ejama un no turienes šaujas ārā asi nagi, viņš mitējās ložņāt apkārt akmeņiem un apstājās pie brieža kauliem, ko vanagi bija pavisam apknābājuši. Tīģeriene jau bija tur. Kopā viņi aprija mielasta paliekas. Paēdis lauva pagrieza uz tīģerienes pusi savu lielo, rūsgano galvu. Viņa skatienā staroja maigums. Tīģeriene atbildēja ieņaudēdamās, izstiepusi savu lunkano ķermeni zālē. Lauva paberzēja purnu pret draudzenes muguru un nolaizīja to ar savu lokano, raupjo mēli. Viņa ļāvās lauvas glāstiem, pa pusei pievērusi acis, pēc tam pēkšņi pietrūkās kājās un izslējās draudošā pozā. Lauva ierūcās klusu, glāsaini. Tīģeriene sāka draiskoties, mez­dama līkumus zālē un locīdamās kā milzu čūska, slēp-

dāmās krūmos un no jauna izskriedama klajumā milzī­giem lēcieniem. Rūsganie atspulgi padarīja viņu līdzīgu dejojošai liesmai. Lauva, sākumā nekustīgi sastindzis, sāka zagties tuvāk tīģerienei ar savām milzīgajām ķet­nām; viņa acis iespulgo jās gluži kā saule. Tīģeriene ieslīdēja biezoknī, un lauva sekoja viņai, pieplakdams pie zemes.

Ieraudzījis, ka zvēri pazuduši, Nams teica:

—    Viņi ir projām, nu jāiet uz upi.

—    Vai tad Namam vairs nav ne dzirdes, ne ožas? — Nao iebilda. — Vai varbūt viņš domā, ka var paskriet ātrāk par milzu lauvu?

Nams nokāra galvu. Ošu biezoknī atskanēja apslā­pēts vaids. Jauneklis saprata, ka briesmas tagad ir tik­pat tuvas kā dienu, kad zvēri gulēja tepat blakus cil­vēku paslēptuvei. Tomēr kaut kāda cerība vēl mājoja ulamru sirdīs. Milzu lauva un tīģeriene, sākuši dzīvot kopā, jo stiprāk sajutīs vajadzību pēc sava midzeņa. Lielie plēsīgie zvēri reti kad pārnakšņo zem klajas debess uz kailas zemes, it sevišķi lietainajā gadalaikā.

Kad saules ugunskurs bija nogrimis tumsā, cilvēkiem uzmācās tās neizprotamās skumjas, ko krēslas stundās izjūt visi zālēdāji dzīvnieki. Bailes vēl pieauga līdz ar ienaidnieku atgriešanos. Lauvas gaita bija gausa un rāma, gandrīz smagnēja, bet tīģeriene vijās ap viņu ar drausmu jautrību. Krēslai sabiezējot, līdzenumā ska­nēja izsalkušo zvēru rūkšana. Viņi ložņāja ap ulamru paslēptuvi, snaikstīdami niknos purnus ar zaļganajām acīm. Milzu lauva uzmanīja alu, pietupies uz pakaļ­kājām, bet viņa draudzene devās uz upi uzglūnēt dzīv­niekiem, kas ies padzerties.

Debesīs iedegās milzīgas zvaigznes. Drīz pēc tam iezai- gojās Piena Ceļa arhipelags ar tā līčiem, šaurumiem un salām. Gavs un Nams nekad nepievērsa uzmanību debesu spīdekļiem, turpretim Nao tos aplūkoja ļoti uz­manīgi. Viņa tumšā dvēsele alka izprast nakti, tumsu un izplatījumu. Viņš bija pārliecināts, ka vairums zvaigžņu ir milzu ugunskura dzirksteles, kas katru nakti ir citādas, izņemot dažus spīdekļus, kas atgriezās aiz­vien no jauna ar neparastu pastāvību. Bezdarbība, kādā Nao dzīvoja kopš vakarējās dienas, atdeva viņam zaudētos spēkus. Raudzīdamies uz mazajām debesu uguntiņām un melno koku jūru, viņš aizsapņojās un viņa dvēselē modās kaut kas svinīgs, kas viņu vēl jo ciešāk saistīja ar zemi.

Mēness gaisma strūklām lija pār koku zariem, ap­mirdzot milzu lauvu, kas zvilnēja garajā zālē, un tīģe­rieni, kas ložņāja pa savannu, meklēdama laupījumu.

Tīģeriene bija aizgājusi tālu; tagad varētu uzbrukt milzu lauvam, bet Nao nebija pārliecināts par savu ceļa biedru drosmi. Bez tam viņu mocīja lielas slāpes. Nams mocījās vēl vairāk — viņš nekādi nevarēja aizmigt un gulēja tumšajā alā, plati iepletis acis. Nao māca skumjas. Nekad vēl viņš tik asi nebija sajutis atstatumu, kas viņu šķīra no cilts, nekad vēl tik asi nebija izjutis savu vientulību. Viņam rādījās ulamru cilts sievietes.

Aizsapņojies Nao ieslīga tajā nemierīgajā snaudā, ko iztraucē pat mazākais troksnītis. Laiks pamazām ritēja uz priekšu. Nao pamodās tikai tad, kad atgrie­zās tīģeriene. Viņa neatnesa nekādu laupījumu un šķita nogurusi. Milzu lauva piecēlies viņu ilgi apošņāja un tad savukārt aizgāja medībās. Arī viņš kādu laiku slapstījās krūmos upes malā un tad devās uz mežu. Nao sasprindzis vēroja viņa gaitu. Jau vairākas reizes viņš dzīrās modināt biedrus (Namu bija pievārējis miegs), bet ik reizi apdomājās — lauva vēl bija tu­vumā. Beidzot viņš pieskārās jauno karavīru pleciem un, kad tie bija piecēlušies, čukstēja:

—    Vai Nams un Gavs ir gatavi kauties?

Viņi atbildēja:

—    Antilopes dēls sekos Nao!

—    Nams kausies ar nazi un rungu!

Ulamri apskatījās, kur paslēpusies tīģeriene. Tā zvil­nēja turpat netālu, muguru pret klinšu bluķiem pagrie­zusi, tomēr nesnauda. Nao klusītiņām atvēla akmeņus no alas ieejas. Viens cilvēks, bet varbūt arī divi pagūs iznākt no paslēptuves, pirms tīģeriene pievērsīs viņiem uzmanību. Apskatījis ieročus, Nao izbāza ārā nazi un rungu un pēc tam bezgala uzmanīgi izlīda no alas arī pats. Viņam palīdzēja gadījums: vilku gaudošana un meža pūces brēciens noslāpēja vieglo troksni, kas iz­cēlās, ķermenim slīdot pa zemi. Nao jau bija klajumā, kad no alas izspraucās Gava galva. Jaunais karotājs izlienot neveikli piegrūdās akmeņiem, tīģeriene pagrie­zās un stingi nolūkojās ulamros. Tik pēkšņi pārsteigta, viņa vilcinājās ar uzbrukumu, un arī Nams paguva izlīst un piecelties kājās. Tikai tagad tīģeriene, ieņau- dēdamās it kā aicinot, sāka bez steigas tuvoties cilvē­kiem, pārliecināta, ka viņi tai neizbēgs. Ulamri pa tam bija satvēruši savus metamos nažus. Nams un Gavs mērķēja uz tīģerienes ķetnām. Papeles dēls bija sagai­dījis izdevīgu mirkli. Nazis nosvilpa gaisā un ieurbās zvēram plecā. Tīģeriene, šķiet, pat nesajuta sāpes: viņa tikai ierūcās un sāka rikšot straujāk. Nu arī Gavs svieda savu nazi, bet zvērs pasitās sānis un ierocis iecirtās zemē. Tagad bija Nao kārta. Viņš nogaidīja, kamēr tīģeriene būs tikai kādas divdesmit olektis at­statu. Nazis ieurbās viņai pakausī. Tomēr arī šis ievai­nojums neapstādināja tīģerieni. Viņa gāzās virsū cil­vēkiem kā negaiss. Gavs, ievainots krūtīs, pakrita pie zemes. Nao zvēla zvēram ar smago rungu, tīģeriene iekaucās, viena viņas ķetna bija salauzta, un tūliņ arī Papeles dēls uzbruka viņai ar iesmu; apbrīnojami veikli viņa izvairījās no dūriena, piespieda Namu pie zemes un, izslējusies pakaļkājās, grasījās sagrābt Nao. Viņš jau sajuta sejā zvēra karsto, smirdošo elpu, un asie nagi jau pieskārās viņa ķermenim. Runga vēlreiz pa­zibēja gaisā. SitierA galīgi apstulbināja zvēru. Apmul­sumu izmantodams, Nao pārsita zvēram otru ķetnu; tīģeriene sāka griezties riņķī, pūlēdamās noturēties līdzsvarā. Sitieni bira cits pēc cita, kamēr zvērs pakrita pie zemes. Nao varētu tūliņ nosist tīģerieni, taču ceļa biedru ievainojumi darīja viņam raizes. Gavs jau bija piecēlies, un asinis tecēja pāri krūtīm no trim garām brūcēm, Nams apdullināts gulēja pie zemes; viņš nebija ievainots, taču juta stipras sāpes mugurā un nevarēja piecelties. Viņš ar pūlēm atbildēja uz Nao jautāju­miem.

Vadonis vaicāja:

—    Vai Gavs var aiziet līdz upei?

—    Gavs ies uz upi, — jaunais ulamrs nočukstēja.

Nao nogūlās zemē, pieplaka ar ausi pie zāles un pēc tam ilgi ošņāja gaisu. Nekas nevēstīja par lauvas tu­vošanos. Pēc cīņas slāpes bija kļuvušas nepanesamas. Nao pacēla Namu uz rokām un aiznesa līdz upei. Tur viņš pats krietni padzērās un padzirdināja arī Namu, liedams ar plaukstu mutē ūdeni. Pēc tam viņš gāja atpakaļ uz akmeņiem, nesdams uz rokām Namu un atbalstīdams streipuļojošo Gavu.

Ulamri nemācēja dziedēt brūces; viņi tikai pārklāja ievainojumus ar smaržīgām lapām, paklausīdami kādam dzīvnieciskam instinktam. Nao salūkoja kārklu un piparmētru lapas un, saberzējis tās plaukstās, lika Ga- vam uz krūtīm. Asinis vairs tik stipri netecēja, un likās, ka ievainojums nebūs nāvīgs. Arī Nama sastingums sāka pāriet, kaut gan kājas viņam vēl joprojām bija kā bez dzīvības. Gribēdams uzmundrināt biedrus, Nao teica:

—    Nams un Gavs cīnījās dūšīgi.. . Ulamru dēli vi­sur slavinās viņu drošsirdību . . .

Jauno karavīru vaigi sārtojās aiz prieka: viņu vado­nis vēlreiz guvis uzvaru!

—    Nao uzvarēja tīģerieni, — Antilopes dēls nočuk­stēja apslāpētā balsī, — Nao nosita pelēko lāci.

— Nav stiprāka karavīra par Nao, — Nams izdvesa.

—    Mēs atnesīsim uguni! — Leoparda dēls iesaucās.

Un turklāt piebilda:

—    Lauva vēl ir tālu . . . Nao ies meklēt medījumu.

Iedams garām tīģerienei, Nao paraudzījās uz viņu.

Zvērs vēl bija dzīvs. Cīņā neskartās acis, naidā zvē­rodamas, vēroja uzvarētāju. Ievainojumi sānos un mu­gurā bija viegli, turpretim ķetnas tīģerienei bija pa­visam sakropļotas.

Nao apstājās un, domādams, ka tīģeriene viņu sa­pratīs, uzsauca:

—    Nao pārsita tīģerienei ķetnas … Viņš padarīja to vājāku par vilku.

Karavīram tuvojoties, zvērs pūlējās piecelties un draudoši rūca. Ulamrs pacēla rungu.

—    Nao var nosist tīģerieni, bet tīģeriene nekā nevar padarīt Nao!

Atskanēja neskaidrs troksnis; karavīrs paslēpās ga­rajā zālē. Tās bija briežu mātes, kas bēga no suņiem, kuri gan vel nebija redzami, tikai no tālienes skanēja viņu riešana. Briežu mātes metās ūdeni, bet šai mirklī viena no tām paklupa — Nao mestais nazis iecirtās tās sānos. Paskrējis gabaliņu, Nao panāca ievainoto dzīvnieku un nobeidza ar rungas sitienu. Pēc tam viņš uzmeta medījumu sev uz pleca un teciņus nesa uz pa­slēptuvi, jo sajuta tuvojamies briesmas . . . Tikko viņš paguva iespraukties starp klinšu bluķiem, kad no meža iznāca milzu lauva.

6. nodaļa BĒGŠANA NAKTI

6. nodaļa BĒGŠANA NAKTI

Bija pagājušas sešas dienas pēc cīņas ar tīģerieni. Gava brūces jau bija gandrīz aizdzijušas, tomēr asiņu zuduma dēļ viņš jutās vēl pavisam vārgs. Namam arī vairs nekas nesāpēja, tikai viena kāja joprojām palika stīva. Nao tirdīja nemiers un nepacietība. Ar katru nakti lauva palika projām aizvien ilgāku laiku — vi­ņam vajadzēja sagādāt barību pašam un pabarot arī tīģerieni, un bieži vien abi zvēri cieta badu; viņiem klājās sliktāk nekā vilkiem.

Tīģeriene pamazām atveseļojās; viņa tagad kustējās tik gausi, ka Nao pat nepūlējās izvairīties no viņas. Viņš vairs netaisījās nosist tīģerieni, jo pūles, gādājot viņai barību, novārdzināja lauvu un arvien vairāk pa­garināja viņa prombūtnes laiku. Ulamri un tīģeriene pamazām sāka mazliet pierast viens pie otra. Pirmajās dienās, parādoties cilvēkam, ievainoto dzīvnieku pār­ņēma niknums un bailes. Izdzirdusi cilvēka balsi, kas nemaz nelīdzinājās citu zvēru rēcieniem un kaucieniem, tīģeriene pacēla galvu un atņirdza zobus.

Nao, vicinādams rungu vai paceldams cirvi, atkār­toja:

— Ko nu tagad līdz tīģerienei nagi? Nao var viņai izsist zobus ar rungu, var uzšķērst vēderu ar iesmu. Tīģeriene ir tikpat bezspēcīga kā briedis vai antilope!

Tomēr pamazām tīģeriene pierada pie viņa valodas skaņām un ieročiem. Atmiņas par sitieniem vairs nebiedēja viņu. Cilādams rungu, Nao nekad vairs ne- sita tīģerienei, tāpēc tā pārstāja baidīties viņa draudu. Turklāt tīģeriene saprata, ka cilvēks ir bīstams preti­nieks, un, cienīdama viņa spēku, vairs neuzskatīja viņu par medījumu. Galu galā tīģeriene sarada ar cilvēkiem, bet pieradums dzīvniekiem ir līdzvērtīgs simpātijām.

Nao nenožēloja, ka atstājis plēsoņu pie dzīvības; viņa uzvara līdz ar to kļuva vēl spožāka un tās slava ilgāka. Viņš pat sajuta zināmu pieķeršanos uzvarēta­jam ienaidniekam.

Drīz vien Nao sāka staigāt uz upi divatā ar Gavu. Remdējuši savas slāpes, viņi nesa ūdeni, ko padzerties, Namam tāss traukā. Piektās dienas vakarā arī tīģeriene kaut kā bija aizvilkusies līdz upes malai, bet viņa nevarēja aizsniegt ūdeni, jo krasts bija stāvs. Nao un Gavs sāka smieties par viņu.

Leoparda dēls teica:

—    Pat hiēna tagad ir stiprāka par tīģerieni. Pat vilki viņu varētu saplosīt!

Tad, pasmēlis ar tāsi ūdeni, viņš dižodamies nolika to tīģerienei priekšā; viņa vieglītiņām pieskārās ūde­nim un sāka lakt. Tas ulamriem tā iepatikās, ka Nao vēlreiz atkārtoja šo rotaļu. Pēc tam viņš zobodamies uzsauca:

—    Tīģeriene vairs neprot dzert no upes!

Viņš lepojās ar savu varu pār plēsoņu.

Astotajā dienā Nams un Gavs jutās pietiekami spē­cīgi, lai turpinātu gājienu. Nao gatavojās uz bēgšanu nākamajā naktī. Nakts tuvojās valga un tveicīga. Sar­kanās saulrieta ugunis ilgi kvēloja debesīs; zāle un koku zari slīga uz leju, mirkstot smalkajā lietū; lapas krita lejup, čabēdamas kā viegli spārni vai kukaiņi. No meža dziļumiem un drebošajiem krūmājiem atska­nēja izsalkušo zvēru vaidi, bet tie, kuri nebija izsal­kuši, ievilkās savos midzeņos.

Pēc pusdienas milzu lauva bija pamodies, trīcēdams aiz aukstuma. Viņš atcerējās alu, kur bija mitinājies pirms plūdiem. Viņš bija sācis meklēt midzeni, atradis dziļu bedri un apmeties tajā uz dzīvi kopā ar tīģerieni. Tomēr tas nebija nekāds īsts midzenis.

Nao cerēja, ka lauva šajā naktī, iedams medīt, mek-

lēs sev kādu citu patvērumu. Zvērs būs ilgi projām. Ulamri pagūs pārpeldēt pāri upei, un lietus padarīs bēgšanu vieglāku — izdzēsīs pēdas zemē, noskalos pēdu smaku, un lauvam būs grūti vajāt bēgļus.

Drīz pēc tumsas uznākšanas plēsonis devās meklēt medījumu. Vispirms viņš izsiroja tuvāko apkaimi, pēc tam, pārliecinājies, ka tuvumā nekā nenomedīs, aiz­gāja dziļāk mežā.

Nao gaidīja, viņš baidījās pievilties, valgo augu smar­žas nomāca zvēru smakas, lapu čabēšana un lietus šalkšana izkliedēja skaņas. Beidzot Nao deva zīmi sa­viem biedriem un pirmais izlīda no alas. Nams un Gavs turējās viņam katrs savā pusē, viens pa labi, otrs pa kreisi. Tā varēja vieglāk uzzināt, vai nedraud briesmas. Vispirms vajadzēja pārpeldēt pāri upei. Sa­vos agrākajos gājienos pa lauvas prombūtnes laiku Nao bija atradis braslu, pa kuru varēja aizbrist līdz upes vidum; pēc tam vajadzēja peldēt uz klinti pretējā krastā, un tur no jauna varēja sasniegt ar kājām upes dibenu un brist brišus. Pirms ieiešanas ūdenī ulamri centās sajaukt savas pēdas; viņi staigāja gar krastu šurpu turpu, mezdami cilpas, un apstājušies ilgi mīņājās uz vienas vietas. Lai noslēptu to vietu, no kurienes sāks brist pāri upei, viņi aizpeldēja līdz tu­rienei peldus.

Izkāpuši otrā krastā, viņi no jauna sāka jaukt pēdas, mezdami visādus līkumus un garas cilpas. Tikai no­gājuši kādas trīssimt vai četrsimt olektis, viņi atmeta jebkuru piesardzību un turpināja savu ceļu taisnā vir­zienā.

Kādu laiku viņi gāja klusēdami, pēc tam Nams un Gavs sāka sasaukties. Nao vērīgi klausījās. Tālumā at­skanēja rūkšana un atkārtojās trīs reizes, ilgstošas ņau­dēšanas pavadīta.

Nams teica:

—    Tas ir milzu lauva!

—    Iesim ātrāk, — Nao iečukstējās.

Viņi nogāja vēl kādus simt soļus, bet nekas netrau­cēja naksnīgo klusumu. Pēc tam zvēra rūkšana atska­nēja tuvāk.

—    Lauva ir uz upes krasta!

Ulamri paātrināja soļus. Nu cits citam sekoja saraus­tīti, griezīgi, niknuma un nepacietības pilni rūcieni. Ulamri saprata, ka zvērs tagad skraida pa viņu sajauk­tajām pēdām.

Nonākuši savannā, viņi saplūca zāli un, nometuši zāles klēpjus zemē savā priekšā, soļoja pa tiem uz priekšu, bet zāli aiz sevis atkal sagrabstija kopa. Ta bija viņu kara viltība, kas varēja maldināt pašu jutīgāko zvēru. Viņu sirdis sitās krūtīs kā dzeņa knābis pret koka mizu. Viņi jutās vāji un neaizsargāti šajā nomācošajā tumsā. Tomēr šī pati tumsa paslēpa viņus no plēsoņu skatieniem. Ja arī lauva pārpeldētu pāri upei, viņš ulamru viltības dēļ galīgi pazaudētu bēgļu pēdas.

Šausmīgs rūciens pāršķēla klusumu; Nams un Gavs pieskrēja pie Nao.

—    Lielais lauva ir šajā krastā! — Gavs čukstēja.

—    Ejiet uz priekšu! — Nao pavēlēja. Pats viņš ap­stājās un pieplaka ar ausi pie zemes.

Piecēlies viņš iesaucās:

—    Lauva vēl ir uz otra krasta!

Draudīgā rūkšana sāka pierimt, acīm redzot, plēsonis mitējās viņus vajāt un aizgāja uz ziemeļiem. Briesmas bija garām, ceļš brīvs. Pelēkais lācis šajās zemajās vie­tās bija reti sastopams, bet panteri un leopardi nebija bīstami trim drosmīgiem karavīriem. Viņi soļoja ļoti ilgi. Lietus bija mitējies, migla izklīdusi, bet visu ap­kaimi joprojām klāja necaurredzama tumsa. Biezi mā­koņi aizsedza zvaigznes. Tumsā mirdzēja tikai satrunē­jušo koku praulu vājais spīdums. Nakts klusumā ieel- sojās kāds dzīvnieks, un bija dzirdams, kā pa zemi slīd viņa ķetnas.

Ulamri pa reizei apstājās, lai ieklausītos trokšņos un paostu gaisu. Nams un Gavs galu galā sāka pagurt. Nams juta sāpes visos locekļos, Gavam bija iekaisušas rētas. Vajadzēja meklēt kādu paslēptuvi. Tomēr ulamri nogāja vēl daudz olekšu, gaiss kļuva miklāks, un uz­pūta vēss vējš. Kaut kur tuvumā bija lieli ūdeņi. Viss šķita klusu. Tikai šad tad viegls troksnis liecināja, ka garām paskrien kāds neliels dzīvnieks, un pazibēja tā tumšais siluets. Nao izraudzījās paslēptuvei vietu pie milzīgas melnās apses. Koks gan pavisam vāji sargāja viņus no lielajiem plēsīgajiem dzīvniekiem, bet kā lai nakts tumsā sameklē drošāku patvērumu? Sūna bija slapja, zeme auksta. Tomēr tas ulamriem nemaz ne­kaitēja. Viņi, tāpat kā lāči un mežacūkas, viegli pa­cieta laika pārmaiņas un aukstumu. Nams un Gavs, izstiepusies uz zemes, tūliņ iekrita dziļā miegā, bet

Nao palika nomodā. Viņš nejutās piekusis, jo bija labi atpūties alā zem klinšu bluķiem. Pieradis pie gariem gājieniem, darba un cīņām, viņš nolēma palikt sargos visu nakti, lai Nams un Gavs labāk atspirgtu.

Otra dala

1. nodaļa

PELNI

Otra dala

1. nodaļa

PELNI

Tumsa aizkavēja ulamrus. Beidzot austrumu pusē debesis kļuva gaišākas. Maiga, pērļaina gaisma ieblāz- mojās mākoņu putās. Nao ieraudzīja dienvidos milzīga ezeru. Viņš apdomāja, vai iet gar ezeru uz austrumiem, kur varēja izšķirt pakalnu grēdas, vai uz rietumiem pa mežiem apaugušu līdzenumu.

Vieglas vēja pūsmas sacēla sīkus vilnīšus ezera ūde­ņos, bet augstu debesīs pūta spēčīgs vējš, plosīdams mākoņus, un pa mākoņu plaisām bija manāms šaurs mēness sirpis. Nao izvēlējās ceļu uz austrumiem.

Valdīja neparasts klusums, izplatīdamies no ūdeņiem līdz pat sudrabainajam mēness sirpim; šķita, it kā no­pūstos augi.

Noguris no nekustēšanās, Nao iznāca no apses ēnas un pagājās gar krastu. Daudzās pēdas rādīja, ka šeit bieži vien atnāk dzīvnieki.

Ulamrs pēkšņi apstājās, viņa acis un nāsis iepletās, sirds strauji iepukstējās; atausa tik skaidras atmiņas, ka Nao šķita: viņš atkal ieraudzījis ulamru nometni,

kūpošo pavardu, slaiido Gamlas stāvu — zaļajā, biezajā zālē melnēja dobulis ar apdegušiem zariem un izdzisu­šām oglēm; vējš vēl nebija paspējis aizslaucīt pelēkās pelnu plēksnes.

Nao iedomājās atpūtas vietas mieru, ceptās gaļas smaržu, maigo siltumu un rūsganās uguns mēles.. . Viņš nometās ceļos, lai labāk izpētītu pēdas ap uguns­kuru. Šeit, domājams, bija apmeties viens no tiem mednieku pulkiem, kas dodas tālos izlūkgājienos. Iz­lūku bijis trīsreiz tik daudz, cik pirkstu abām rokām. Daudzie zālē izsvaidītie kauli apstiprināja šos novēro­jumus.

Vajadzēja uzzināt, no kurienes mednieki atnākuši un uz kurieni aizgājuši. Varbūt viņi ir no kzammu — cilvēkēdāju cilts, kas, pēc vecā Gūna stāstiem, viņa jaunības laikos esot mitinājusies dienvidu apgabalos abos Lielās upes krastos. Augumā šās cilts ļaudis pār­spējuši ulamrus un visas citas ciltis, kādas vien savu­laik redzējuši sirmgalvji. Kzammi bijuši vienīgie, kas ēduši cilvēka gaļu, tiesa, viņiem tomēr labāk patikusi briežu, mežacūku, kazu, zirgu un kulanu gaļa. Laikam kzammu nav bijis visai daudz, vismaz Uags, Lūša dēls, pats drosmīgākais sirotājs no visiem ulamriem, savos tālajos klejojumos sastapis tikai trīs cilvēkēdāju ordas, visas pārējās ciltis, ko viņš redzējis, cilvēka gaļu nav lietojušas.

Kamēr Nao atmiņā pamazām atausa viss agrāk dzir­dētais, viņš joprojām pētīja atstātās pēdas. Tas nebija grūti, jo mednieki, paļaudamies uz savu lielo skaitu, nemaz nebija pūlējušies tās sajaukt. Viņi, jādomā, bija aizgājuši austrumu virzienā uz Lielās upes krastiem.

Nao varēja rīkoties divējādi: panākt izlūkus, iekām viņi atgriežas savos medību apgabalos, un ar viltu tiem nolaupīt uguni vai arī aizsteigties izlūkiem priekšā, aiziet līdz viņu apmetnei, kur pašreiz nav spēcīgāko karavīru, un atņemt uguni ar varu.

Lai neaizklīstu pa nepareizu ceļu, vajadzēja sekot pa pēdām izlūkiem, kuri nesa sev līdzi pāri stepēm, upēm un pakalniem pašu dārgāko, kas bija cilvēkiem, — uguni. Nao sapnim drīz vajadzēja kļūt par īstenību; viņā mutuļoja spēks un enerģija. Tagad viņš domāja tikai par to, kā nolaupīt uguni.

Vējš pamazām norima, tikai retumis pašūpodams kādu lapu vai zāļu stiebru.

2. nodaļa PIE UGUNSKURA

2. nodaļa PIE UGUNSKURA

Jau trīs dienas ulamri sekoja kzammiem pa pēdām, sākumā gar ezeru līdz pakalnu pakājei, pēc tam pa mežu biezokņiem, krūmiem un pļavām. Pēdas bija skaidri saskatāmas.

Mednieki nemaz nepūlējās tās nojaukt. Viņi sakūra lielus ugunskurus, lai izceptu medījumu vai arī lai sildī­tos dzestrajās, miglainajās naktīs. Turpretim Nao visu laiku ar visādām viltībām pūlējās apmānīt tos, kas iedo­mātos vajāt ulamrus: lūkoja izvēlēties ceļu pa cietu zemi vai lokanu zāli, kas tūlīt sacēlās augšā, tikko ulamri bija aizgājuši, viņi peldēja vai arī brida brišus pāri ezera līčiem un arvien visādi pūlējās sajaukt sa­vas pēdas.

Tomēr viņi ātri virzījās uz priekšu. Trešās dienas pievakarē ulamrus no cilvēkēdājiem šķīra tikai vienas dienas gājums.

—    Lai Nams un Gavs sagatavo ieročus un saņem dūšu! — Nao teica. — Šovakar viņi redzēs uguni!

Jaunie karavīri gan līksmoja, gan sadrūma — atka­rībā no tā, ko iedomājās: vai nu to, ka drīz redzēs uguni, vai arī saprazdami, cik grūti būs to atņemt kzammiem.

—    Vispirms atpūtīsimies! — Leoparda dēls sacīja. — Mēs pielīdīsim cilvēkēdājiem, kad viņi aizmigs, un lūkosim piemānīt sargus.

No šiem vārdiem Nams un Gavs nojauta, ka gaidā­mas tik lielas briesmas, kādas tiem nekad vēl nebija draudējušas. Kzammi bija paši nežēlīgākie no visām ciltīm. Paretam ulamri uzbruka viņiem, iznīcinādami nelielus kzammu pulciņus, tomēr biežāk gadījās, ka ulamri krita no kzammu cirvjiem un smagajām ozola rungām. Pēc vecā Gūna nostāstiem, kzammi cēlušies no pelēkā lāča; no viņa tiem mantojumā nesamērīgi garas rokas, biezām spalvām apaudzis ķermenis, tāds pats kā Ago un viņa brāļiem. Tomēr vislielākās šausmas kzammi iedvesa ar to, ka aprija nogalināto ienaidnieku līķus.

Nams un Gavs klausījās Leoparda dēlā, nokāruši gal­vas, bet pēc tam apgūlās un līdz pusnaktij atpūtās.

Ulamri piecēlās, kad mēness sirpis vēl nebija uzlēcis un iededzis bālo gaismu debess dzīlēs. Nao vēl pirms krēslas bija uzmeklējis kzammu pēdas, un tagad ulamri gāja pa tām uz labu laimi nakts tumsā. Mēnesim uzlecot, viņi atģidās, ka apmaldījušies, bet, par laimi, ātri uz- }><ija uz pareizā ceļa. Viņi izgāja cauri krūmu biezok­ņiem gar purvājiem un pārpeldēja pāri upei.

Beidzot no kāda neliela pakalna virsotnes viņi pavi­sam tuvu ieraudzīja uguni. Paslēpušies garajā zālē, Nams un Gavs drebēja pie visām miesām, bet Nao smagi elsoja. Pēc tik daudzām saltumā, lietū un tumsā pavadītām naktīm, pēc badošanās, slāpēm, cīņas ar lāci, tīģerieni un milzu lauvu uguns viņiem šķita žil­binoši krāšņa.

Ugunskurs dega līdzenumā, netālu no ezera, kura krastos auga pistācijas un vīģes koki. Dziestošo liesmu vājais atspulgs atdzīvināja apkārtni.

Vēja nestās dzirksteles kā sarkani sienāži nomira tumsā, sārtajiem spārniņiem sprakšķot. Viegla dūmu strūkla vīdamās cēlās pret debesīm, izklīzdama mēness gaismā, liesmas gan locījās kā odzes, gan šūpojās kā viļņi, ik mirkli mainīdamas savu veidu.

Kzammi gulēja, apsegušies ar briežu un vilku ādām ar vilnu uz iekšu. Līdzās bija izmētāti cirvji, rungas un metamie naži. Divi karavīri sargāja nometni. Viens sē­dēja uz sausu žagaru kaudzes, atspiedies uz iesma un uzmetis plecos kazas ādu; ugunskura atblāzma apgais­moja viņa seju, spalvām apaugušu līdz pašām acīm. Viņa ķermeni klāja bieza vilna kā muflonam, plakanais deguns ar apaļajām nāsīm tikko pacēlās pāri biezajām, izvērstajām lūpām. Garās rokas šķita pavisam nesamē­rīgas salīdzinājumā ar īsajām, līkajām kājām.

Otrs sargs staigāja šurpu turpu ap ugunskuru. Pa reizei viņš apstājās, lai ieklausītos un paostu svaigu vēja^ pūsmu, kas, sakarsušajiem tvaikiem nolaižoties uz leju, gūlās pāri līdzenumam. Karavīrs bija Nao augumā, tikai ar milzīgu galvu un asām, smailām vilka ausīm; mati uz galvas un bārda auga kumšķiem, atse­dzot dzeltenīgas ādas pleiskumus; lejāk par augstajām, izrieztajām krūtīm rēgojās plakans, iekritis vēders, stū­raini gurni un stilbi kā cirvja asmeņi. Kājas bija mazas, bet ar gariem pirkstiem. Viss viņa smagnējais, druk­nais ķermenis liecināja par milzīgu spēku, bet viņš ne­spētu paskriet tik ātri kā žiglie ulamri.

Sargs mitējās staigāt un pagrieza galvu uz pakalna pusi, kur slēpās ulamri. Viņu, jādomā, darīja nemierīgu kāda nepazīstama smaka. Otrais sargs, mazāk jutīgu ožu apveltīts, joprojām snauda.

—    Mēs esam piegājuši cilvēkēdājiem par tuvu! — Gavs klusu pačukstēja. — Vējš tiem nes virsū mūsu smaku.

Nao pamāja ar galvu; arī viņš vairāk baidījās no ienaidnieka ožas, nevis no redzes vai dzirdes.

—    Vajag pagriezties pret vēju, — Nams piebilda.

—    Vējš pūš no mums uz cilvēkēdāju pusi, — Nao atbildēja. — Ja mēs pagriezīsimies pret vēju, viņi pa­liks aiz muguras.

Viņam nevajadzēja izskaidrot savu domu: Nams un Gavs zināja tikpat labi kā zvēri, ka aizvien jāseko me­dījumam, nevis jāaizsteidzas tam priekšā.

Tobrīd sargs kaut ko pateica savam biedram, bet tas noliedzoši papurināja galvu. Karavīrs jau taisījās ap­sēsties tam līdzās, taču pārdomāja un sāka nākt uz pakalna pusi.

—    Mums jāatkāpjas! — Nao teica.

Viņš ar skatienu meklēja kādu aizsegu, kas varētu apslāpēt viņu smaku. Viņi paslēpās biezos krūmos pau­gura nogāzē. Vieglās vēja pūsmas biezoknī pierima un tagad vairs nebija uztveramas pat visjutīgākajai ožai. Drīz vien sargs apstājās; vairākas reizes dziļi ievil­cis nāsīs gaisu, viņš atgriezās pie ugunskura.

Ulamri ilgi kavējās savā slēpnī. Leoparda dēls, ne­novērsdams skatienu no dziestošā ugunskura, apdo­māja, ko darīt. Tomēr viņam nekas neienāca prātā. Var paslēpties no vērīgas acs, var piezagties pa stepi, pievilt pat antilopi vai mežēzeli, bet kā lai nomāc cil­vēka smaku, kas izplatās līdz ar kustībām un saglabā­jas pat pēdās zālē? Šo smaku var izkliedēt tikai pretvējš.

Šakāļa smilksti iztraucēja Nao pārdomas. Sākumā viņš klusēdams ieklausījās, pēc tam klusītiņām iesmējās.

—    Mēs esam šakāļu zemē, — viņš teica. — Lai Nams un Gavs lūko kādu nosist!

Abi izbrīnījušies paskatījās uz viņu. Nao turpināja:

—    Nao paliks šajos krūmos sardzē. Šakālis ir tikpat viltīgs kā vilks: viņš cilvēku nelaidīs klāt. Bet viņš aiz­vien ir izsalcis. Nams un Gavs noliks zemē gabalu gaļas un gaidīs turpat netālu. Šakālis nāks tuvāk un

tad kāpsies atpakaļ. Vēlreiz nāks tuvāk un vēlreiz ies projām. Pec tam sāks ložņāt ap gaļas gabalu. Ja jūsu galvas un jūsu rokas būs nekustīgas kā no akmens, šakālis uzklups gaļai un liksies projām. Jūsu sviestie naži būs ātrāki.

Nams un Gavs aizgāja meklēt šakāļus. Tos nebija grūti atrast, jo tos nodeva riešana. Pie pistāciju kokiem ulamri sastapa četrus šakāļus, kas plēsdamies grauza kāda dzīvnieka kaulus.

Pagriezuši pret cilvēkiem savas modrās acis, viņi dobji ieņurdējās, gatavi mukt projām, tikko cilvēki nāks tuvāk.

Nams un Gavs darīja tā, kā bija licis Nao. Viņi no­meta zemē gabalu brieža gaļas un, atkāpušies dažus soļus, palika nekustīgi stāvam uz vietas. Šakāļi pama­nīja ēsmu, bet izturējās pret to ar neuzticību. Viņi jau ne vienu reizi vien bija sastapušies ar cilvēkiem un tomēr nekādi nespēja atminēt viņu viltības. Viņi zi­nāja, ka cilvēki ir stiprāki, un centās turēties no tiem tālāk, jo bija gudri un piesardzīgi zvēri. Tāpēc viņi ilgi ložņāja apkārt nekustīgajiem ulamriem, gan paslēpda­mies biezoknī starp kokiem, gan no jauna iznākdami klajumā. Mēness sirpis jau sārtojās austrumu pusē, iekām šakāļu pacietība izsīka un šaubas galīgi izgaisa; viņi kļuva nekaunīgāki, pienāca ēsmai divdesmit olekšu attālumā un labu laiku ņurdēdami vēroja to. Beidzot rijība ņēma virsroku. Viņi klupa gaļai klāt visi reizē, lai ikvienam tiktu līdzīga daļa. Kā jau Nao bija pare­dzējis, šakāļi rīkojās ļoti strauji. Tomēr ulamru mestie naži bija vēl žiglāki, tie iedūrās sānos diviem šakāļiem, kamēr divi citi aizbēga, pakampuši laupījumu. Ulamru cirvji nobeidza ievainotos dzīvniekus.

Kad Nams un Gavs atnesa šakāļus, Nao teica:

— Tagad mēs piemānīsim cilvēkēdājus, šakāļu smaka ir stiprāka par mūsējo.

Uguns no jauna atdzīvojās, aprijot uzmestos sausos žagarus un zaļos zarus. Pāri līdzenumam augstu pacēlās kūpošas liesmu mēles; tagad labāk varēja saskatīt guļošos kzammus, viņu ieročus un gaļas krājumus. Sardze bija nomainījusies. Divi jauni sargi sēdēja, galvas no­kāruši, nemaz nenoj auzdami briesmas.

— Šos varēs daudz vieglāk pārsteigt, — Nao teica, uzmanīgi vērodams kzammus. — Nams un Gavs nome­dīja šakaļus, tagad Leoparda dēls savukārt ies medībās.

Nesdams līdzi šakāļa ādu, viņš nokāpa lejā no pa­kalna un pazuda brikšņos. Sākumā viņš pagāja garām cilvēkēdājiem krietnā atstatumā, lai viņu nevarētu pa­manīt. Pēc tam, izgājis cauri krūmiem, viņš līda pa garo zāli gar ezera niedrājiem, iegriezās mežā un tagad nonāca četrsimt olekšu attālumā no uguns.

Sargi nebija pakustējušies. Viens, tiesa, saoda šakāļa smaku, bet tā viņu nepavisam neuztrauca. Nao varēja labi pārskatīt apmetni. Viņš vispirms saskaitīja kzam­mus, noskatīja, cik tie spēcīgi. Gandrīz visi viņi bija spēcīgiem muskuļiem, druknu stāvu, platiem pleciem un garām rokām, bet īsām kājām. Ulamrs tūliņ noprata, ka neviens kzamms viņu nenoskries, pēc tam viņš ap­lūkoja apkārtni. Pa labi tukšs, klajš līdzenums šķīra viņu no maza uzkalniņa, tālāk auga krūmi. Pa kreisi, piecu sešu olekšu attālumā no ugunskura, — garu zāli aizaudzis klajumiņš.

Nao nekavējās ilgi, bet līda uz pakalniņa pusi, jo sargi sēdēja, pagriezuši viņam muguru. Steigties ne­drīkstēja— ik reizes, sargiem sakustoties, viņš apstā­jās, cenzdamies pieplakt pie zemes tikpat cieši kā rā­puļi. Viņš juta divējas gaismas — ugunskura un mē­ness gaismu. Šī gaisma viņu apskāva kā maigas, žiglas rokas. Nokļuvis drošībā, Nao līda krūmu aizsegā, no­nāca līdz klajumiņam un beidzot piezagās pie pašas uguns. Visapkārt viņam — ne tālāk par šķēpa ga­rumu — tagad bija guļošie kzammi. Mazākā neuzma­nība, un sargi saceltu trauksmi. Tad Nao būtu paga­lam. Tomēr viņam palīdzēja vēja pūsma, aiznesot un izkliedējot dūmos cilvēka un šakāļa smaku. Turklāt sargi snauda un tikai retu reizi pacēla galvu.

Ielauzies liesmu apspīdētajā gaismas lokā, Nao lēca kā leopards un sagrāba gruzdošu pagali. Viņšjau pa­spēja pagriezties atpakaļ, kad pēkšņi atskanēja klie­dziens: viens no sargiem metās viņam pakaļ, otrs

svieda nazi. Gandrīz tai pašā mirklī pietrūkās kājās vēl kādi desmit kzammi, bet, pirms viņi paspēja nogriezt atkāpšanās ceļu, Nao, izkliedzis kaujas saucienu, jau skrēja, cik jaudas, taisni uz pakalnu, kur to gaidīja Nams un Gavs.

Kzammi, draudīgi rūkdami, dzinās pakaļ. Kājas kzam-miem gan bija īsas, taču viņi skrēja žigli, tomēr ne tik ātri, lai panāktu ulamru, kas, vicinādams degošo pagali, skrēja lieliem lēcieniem kā jauns briedis. Aizsniedzis pakalnu, viņš bija aizsteidzies priekšā vajātājiem par kādām piecsimt olektīm. Viņu ieraudzījuši, Nams un Gavs pietrūkās kājās.

— Skrieniet uz priekšu! — Nao uzkliedza.

Viņu lokanie augumi metās tikpat žigli uz priekšu kā vadonis. Nao nopriecājās, ka bija izvēlējies šos veiklos jauniešus, nevis stiprus, nobriedušus karavīrus, jo, bēgdami no kzammiem, viņi ik uz desmit lēcieniem aizsteidzās priekšā par divām olektīm. Leoparda dēls bez pūlēm sekoja viņiem, pa reizei apstādamies, lai pamestu skatienu uz pagali. Vajāšana viņam darīja raizes, un turklāt viņš baidījās pazaudēt mirdzošo laupījumu, kura dēļ bija pārcietis tik daudz grūtību. Liesma jau bija nodzisusi, palikusi tikai sarkanīga uguntiņa, kas tik tikko turējās uz mitrā apdeguļa. Tomēr šī uguntiņa vēl bija pietiekami spēcīga, un Nao cerēja pirmajā atpūtas vietā to atdzīvināt un pabarot.

Mēness jau taisījās rietēt, kad ulamri sasniedza purvus; šeit viņi nokļuva uz pazīstama ceļa, pa kuru bija dzinuši pēdas kzammiem — tā bija šaura, līkumaina taka, toties droša, bez briesmām. Bez šaubīšanās viņi nogriezās uz tās: pa šo taciņu līdzās ar pūlēm varēja skriet labi ja divi cilvēki. Kzammiem, uzsākot kauju, vajadzētu doties lielās briesmās vai arī viņi būtu spiesti meklēt ceļu apkārt purviem. Bet pa to laiku ulamri viegli varētu aizsteigties viņiem priekšā. Sarkanā uguntiņa bija vēl vairāk sarāvusies, tā dila un dzisa acīm redzot.

Divējādu instinktu — dzīvnieka un cilvēka — vadīts, Nao saprata, ka viņam tagad ir pietiekami daudz laika, lai atdzīvinātu uguni. Ulamri apstājās. Jaunekļi uzmeklēja causu zāli un zarus. Nokaltušu niedru, nodzeltējušas zāles un kārklu zaru bija papilnam, bet tie bija mitri, savilguši. Tad viņi mēģināja salasīt pavisam smalkus zariņus.

Dziestošā oglīte mazliet atdzīvojās, kad vadonis uzpūta elpu. Vairākkārt zāļu stiebriņi uz mirkli iedegās ar vāju liesmiņu; drebošā uguntiņa tikko turējās zariņa galā, sarāvās aizvien mazāka un nomira, ūdens tvaiku uzvarēta. Tad Nao ienāca prātā izmēģināt šakāļa spalvu. Viņš izrāva dažas spalvu pinkas un mēģināja tajās ielaist uguni. Daži spalvu kušķīši iekvēlojās. Bailes un prieks smacēja ulamrus; tomēr katru reizi, par spīti visai piesardzībai, vārgā, drebošā uguntiņa nodzisa .. . Vairs nebija nekādu cerību! Pēdējā sarkanā ogles maliņa raucās aizvien mazāka; vispirms tā bija tik liela kā lapsene, pēc tam kā muša un beidzot kā tie sīkie kukainīši, kas lidinās virs purviem. Galu galā oglīte izplēnēja. Smagas, smeldzošas skumjas stindzināja ulamru dvēseli.

Pat šī vājā gaismiņa bija viņiem īsts dārgums. Augdama augumā, tā iegūtu spēku, kas baro pavardus nometnē, aizbiedē milzu lauvu, tīģeri un pelēko lāci, uzvar tumsu un rada visā ķermenī brīnišķīgu mieru. Ulamri varētu aiznest spožo uguni savai ciltij, un cilts atzītu viņu spēku. Bet tagad uguns, tikko atgūta, bija mirusi, un ulamriem no jauna vajadzēja spītēt zemes, ūdens un zvēru ļaunajiem nodomiem un vēlreiz stāties pretim pašam bīstamākajam ienaidniekam — cilvēkam.

3. nodaļa

LIELĀS UPES KRASTOS

3. nodaļa

LIELĀS UPES KRASTOS

Nao bija tālu aizsteidzies priekšā kzammiem. Vajāšana jau ilga astoņas dienas. Tā bija sīksta, pilna viltus. Kzammi vajāja ulamrus neprātīgā niknumā vai nu varbūt tāpēc, ka uzskatīja viņus par lielas cilts izlūkiem un baidījās par savu nākotni, vai varbūt arī tāpēc, ka nīda jebkuru svešinieku.Tomēr bēgļu izturība nebūt nebija mazāka par viņu ātrumu, viņi viegli varētu ik dienas aizsteigties ienaid­niekiem priekšā par pieciem sešiem tūkstošiem olekšu, bet Nao visu laiku neatlaidīgi prātoja, kā lai vēlreiz n'olaupa uguni. Katru nakti viņš ložņāja ap kzammu nometni, gulēja maz, bet arvien ciešā miegā.

Mezdams līkumus un apmānīdams vajātājus, Leo­parda dēls tomēr bija spiests nogriezties aizvien tālāk uz austrumiem un astotajā dienā no pakalna virsotnes ieraudzīja Lielo upi. Plūdi, lietus un vēji bija izvago­juši pakalnu, uz kura viņš stāvēja, ūdeņi izskalojuši tā nogāzēs dziļas gravas, plaisas atšķēlušas milzīgus bluķus, bet pakalns vēl joprojām stāvēja nesatrici­nāms, spītēdams skarbajiem dabas spēkiem.

Upe plūda visā savā varenībā, izlauzdama ceļu cauri granīta kalniem, cauri līdzenumam ar pļavām un me­žiem, uzņemot avotu, strautu un citu upju ūdeņus.

Ūdeņi upei krājās visur: pa kalnu aizām lejup slī­dēja šļūdoņi, no klinšu plaisām izlauzās salti avoti, kalnu strauti izskaloja granītus, smilšakmeņus un kaļķ­akmeņus, bet no padebešiem lejup gāzās lietus strūk­las, gruntsūdeņi steidzās atstāt savus pazemes mājok­ļus. Strauja, svaiga, putojoša tā plūda tur, kur to žņaudza klinšu krasti, bet līdzenumos pletās plašumā, sadzīdama ūdeņus ezeros un purvos un sazarodamās ap salām. Tā nikni rūca ūdenskritumos un skaļi rau­dāja krācēs un aizās. Pati dzīvības pilna — tā visur sēja neizsīkstošu dzīvību; karstajos un vēsajos apga­balos, auglīgajās sanesu augsnēs un nabadzīgajos, lie­sajos smiltājos — visur tā lika kuplot biezām vīģes koku, olīvkoku, pistāciju audzēm, ēnainiem priežu, ozolu, platānu, kastaņu, skābaržu un dižskābaržu me­žiem, valriekstu, ošu, bērzu un sudrabpapeļu birzīm, alkšņu un sēru vītolu biezokņiem.

Tās dzīlēs mudžēja milzums molusku kaļķa un perla­mutra čaulās, peldēja neskaitāms daudzums žiglu un gnusu zivju, ložņāja rāpuļi — lunkani kā niedres vai i.iupjām, cietām bruņām klāti.

Atkarībā no gadalaika tai pāri laidās dzērvju kāši; virs tās riņķoja zosis, pīles, prīkšķes, gārņi un tārtiņi; bezdelīgu, kaiju un strazdu bari šaudījās pār ūdeņiem; stārķu, gulbju, tilbīšu un griežu brēcieni saplūda ar udeņu šņākšanu. Kraukļi un ērgļi augstu mākoņos uz­glūnēja laupījumam. Smailos spārnus plivinādami, lidi­nājās vanagi; pāri augstajām klintīm lokus meta klijas; ūpji un pūces bez trokšņa šķēla tumsu ar saviem mīk­stajiem spārniem. Upes krastos staigāja hipopotami, šūpodamies kā kļavas stumbri; kārklu biezokņos zagšus lavījās caunas un ūdens žurkas ar galvu kā zaķim; skrēja biklie dambrieži un kazas, žiglo mežēzeļu un zirgu bari; klaiņoja mamutu, sumbru un bizoņu pulki. Tumšais degunradzis bradāja dūņainajos līčos. Mežakuilis lauza vecos vītolus; smagnēji čāpoja miermīlīgais un tomēr draudīgais alu lācis; mežos siroja izsalkušie lūši, panteri un leopardi; pelēkie lāči, tīģeri un lauvas plosīja vēl gluži siltu laupījumu; riebīga smaka lieci­nāja, ka tuvumā slēpjas šakāļi un hiēnas; vilku un suņu bari ar viltu un pacietību medīja ievainotus vai notrenktus, pārgurušus dzīvniekus. Visapkārt mudžēja milzum daudz zaķu, peļu, murkšķu, varžu, krupju, ķir­zaku, odžu un zalkšu, tārpu un kāpuru, sienāžu, skudru, bišu, kameņu, mušu, sirseņu, tauriņu, spīgainīšu, cir­ceņu un maijvaboļu. . . Straujajās krācēs ūdeņi rāva sev līdzi koku stumbrus, beigtus dzīvniekus, nobirušas lapas, siekstas un zarus.

Nao patika upes draudīgie viļņi.

Viņš ilgi un tīksmīgi noraudzījās tās nerimstošajā plūdumā. Vēroja, kā slaidās, vijīgās plūsmas, brīžam pelēcīgas, brīžam zaļganas, skalojās gar salām, laizīja krastus, meta lokus, veidodamas duļķainas vērpatas. Ūdens, tāpat kā uguns, ulamriem šķita kā dzīva būtne, ūdens, tāpat kā uguns, gan dilst un krītas, gan pieņe­mas spēkā, rodas no nekā, veļas pāri pasaulei, aprij zvērus un cilvēkus, gāžas no debesīm un veldzē zemi, nepiekusis bez mitas grauž klintis, rauj sev līdzi akme­ņus, smiltis un mālu; neviens augs, neviens dzīvnieks nevar dzīvot bez ūdens; ūdens rūc, svilpj un vaid, smejas, raud un dzied, izlodā pa spraudziņām, kur ne- izlīstu pats mazākais kukainītis, un iespraucas pat dziļi apakš zemes. Ūdens ir spēcīgāks par mamutu un pla­šāks par mežu. Ūdens guļ purvā, atpūšas ezerā un āt­riem soļiem soļo pa upes gultni; tas joņo pa krācēm un lec kā tīģeris ūdenskritumos.

Tā domāja Nao, noraudzīdamies nerimstošajos upes viļņos.

Ulamriem vajadzēja meklēt patvērumu naktsguļai. Salas ir labs aizsargs pret zvēriem, bet visai nedrošs pret cilvēkiem, jo neļauj brīvi pārvietoties, un tur nav ko domāt par uguns nolaupīšanu. Nao nosprieda labāk palikt krastā. Viņi apmetās uz kādas augstas slā­nekļu klints. Klints sienas bija stāvas, bet virsotnē uz līdzena laukumiņa vietas pietika desmit cilvēkiem.

Līdz ar krēslu ulamri pabeidza nometnes ierīkošanu. No vajātājiem viņus šķīra pietiekami liels attālums. Bēgļi varēja bez bailēm atpūsties vismaz līdz pusnaktij.

Kļuva vēsāks, un mākoņu vāli klīda kvēlojošās rieta debesīs. Iestiprinājušies ar jēlu gaļu, riekstiem un sē­nēm, ulamri vēroja tumstošo zemi. Krēslā vēl varēja at­šķirt salas, bet pretējais upes krasts bija vāji saska­tāms. Garām paskrēja mežēzeļi, lejup pa krasta slīpumu nāca zirgu bars; tie bija spēcīgi dzīvnieki, viņu galvas ar biezajām, sapinkātajām krēpēm šķita milzīgas. Viņu kustībās bija daudz grācijas, un lielās acis izstaroja zilganu gaismu. Noliekušies pār upi, zirgi, pilni neuz­ticības, ilgi ošņāja gaisu; ātri padzērušies, viņi aiz­skrēja.

Nakts, izpletuši savus palsos spārnus, jau bija aizklā­jusi debesis austrumu pusē, bet rietumos vēl turējās smalka purpursarkana svītra.

Mijkrēslī atskanēja rūkšana.

— Lauva! — Gavs čukstēja.

-— Krasti ir pilni medījuma, — Nao atbildēja. — Lauva ir gudrs, drīzāk viņš uzbruks antilopei un briedim, nevis cilvēkam.

Rūkšana aprima kaut kur tālumā. Sāka gaudot ša­kāļi. Ulamri pārmaiņus gulēja līdz rīta gaismai, tad viņi gāja lejup gar Lielās upes krastu un drīz satikās ar mamutiem. Mamuti ganījās tūkstoš olekšu platā untrīs- I ukstoš olekšu garā klajumā, plūcot trauslos stādus un rokot no zemes saknes. Ulamri ar skaudību vēroja viņu rāmās, drošās kustības.

Priecādamies par savu spēku, dzīvnieki reizēm pa­trenkāja viens otru pa valgo zemi vai rotaļādamies sita cits citam ar savu spalvaino snuķi. Zem viņu milzīga­jām kājām lielais lauva izšķīstu kā mīksti māli, viņu ilkņi varēja izraut ozolu ar visām saknēm, ar granīta pauri viņi varēja sadragāt to skaidās.

Aplūkodams viņu lokanos snuķus, Nao nevarēja no­ciesties, neteicis:

- Mamuti valda pār visu, kas mīt virs zemes!

Viņš nemaz nebaidījās no mamutiem, viņš zināja, ka tie neuzbrūk nevienam dzīvniekam, ja vien tos pā­rāk nekaitina. Nao vēl piebilda:

—    Aums, Kraukļa dēls, bija sadraudzējies ar ma­mutiem.

—    Kāpēc lai arī mēs nedarām tāpat kā Aums? — Gavs vaicāja.

—    Aums saprata mamutus, — Nao iebilda, — mēs jviņus nesaprotam.

Tomēr šī doma viņam iepatikās. Pēc ilgām pārdo­mām viņš sacīja:

—    Mamutiem nav tādu vārdu kā cilvēkiem. Mamuti saprot tikai cits citu. Viņi pazīst sava barveža klie­dzienu. Vecais Gūns stāstīja, ka viņi pirms došanās ceļā sastājoties rindās un apspriežoties. Ja mēs prastu atminēt viņu zīmes, mēs ar viņiem iedraudzētos.

Viens no mamutiem paskatījās uz ulamriem, kad viņi gāja garām. Mamuts klaiņāja viens pats, plūkdams jauno papeļu maigās atvases. Tik varenu mamutu Nao vēl nekad nebija sastapis. Tā augums bija ap divpa­dsmit olekšu augsts. Biezas krēpes kā lauvai auga uz viņa resnā kakla. Spalvainais snuķis šķita kā patstāvīgs radījums un likās gan kā koka stumbrs, gan kā čūska.

Bez šaubām, mamutu interesēja šie trīs cilvēki, bet ne jau tāpēc, ka viņš no tiem baidītos.

Nao uzsauca:

—    Mamuti ir stipri! Lielais mamuts ir stiprāks par visiem pārējiem; viņš samīdīs lauvu un tīģeri kā tār­pus, viņš ar vienu pleca grūdienu nogāzīs zemē desmit sumbrus. Nao, Nams un Gavs ir lielā mamuta draugi!

Mamuts sacēla savas smagās ausis, it kā ieklausīda­mies, ko viņam saka cilvēks, un, lēnām pašūpojis snuķi, par atbildi mazliet iebrēcās.

— Mamuts mūs ir sapratis! — Nao līksmi iesaucās. — Viņš zina, ka ulamri atzīst viņa spēku.

Un viņš kliedza vēlreiz:

—    Ja Leoparda, Antilopes un Papeles dēli nolaupīs uguni, viņi izceps kastaņus un ozolzīles un dāvinās lielajam mamutam.

Tā runājot, Nao ieraudzīja purvā lēpju lapas. Viņš zināja, ka mamutiem patīk mieloties ar šo augu stub­lājiem. Viņš pamāja saviem ceļa biedriem, un tie sa­plūca veselu klēpi rūsgano augu, rūpīgi tos nomazgāja un nolika zemē netālu no mamuta. Piegājis mamutam piecdesmit olekšu attālumā, Nao sacīja:

—   Paskaties! Mēs saplūcām šos augus, ko tev pa­mieloties. Ulamri ir mamuta draugi.

Un Nao atkāpās.

Milzenis, ziņkāres dzīts, piegāja pie lapu klēpja. Viņš tās ļoti labi pazina, tās viņam garšoja. Gausi gre­modams sulīgos stublājus, viņš joprojām vēroja cilvē­kus. Reižu reizēm mamuts, ošņādams gaisu, pacēla snuķi un pašūpoja to pavisam miermīlīgi.

Tad Nao uzdrošinājās lēnītiņām tuvoties mamutam un piegāja klāt pie milzīgajām kājām, zem snuķa, kas varēja izraut kokus ar visām saknēm, starp abiem ilkņiem, tik gariem kā viss bizoņa ķermenis. Līdzās mamutam cilvēks bija kā pele pantera priekšā. Tomēr jaunais karavīrs nedrebēja aiz bailēm, viņš drebēja ce­rībās un aiz satraukuma. Mamuts apošņāja ulamru un pieskārās ar snuķi viņa ķermenim. Aizturējis elpu, Nao savukārt aptaustīja spalvaino milzeni. Pēc tam viņš sa­plūca zāli un jaunas atvases un pasniedza mamutam par draudzības zīmi; jaunais ulamrs saprata, ka dara kaut ko neparastu, kam ir dziļa jēga. Viņa sirds līk­smoja lepnumā.

4. nodaļa

CILVĒKA UN MAMUTA DRAUDZĪBA

4. nodaļa

CILVĒKA UN MAMUTA DRAUDZĪBA

Nams un Gavs bailēs vēroja, kā viņu vadonis tuvo­jās mamutam. Kad milzīgais snuķis pieskārās Nao, viņi niurinināja:

—   Mamuts samīdīs Nao. Nams un Gavs paliks vieni paši. Kas aizstāvēs viņus no cilvēkēdājiem, kas aizsar­gās no zvēriem un ūdens?

Pēc tam, ieraudzījuši, ka Nao noglauda dzīvnieku, viņu sirdis pildīja prieks un lepnums.

-— Nao ir sadraudzējies ar mamutu! — Nams čuk­stēja. — Nao ir pats stiprākais no cilvēkiem!

Tobrīd Leoparda dēls uzsauca:

—    Lai Nams un Gavs nāk šurp, tāpat kā nāca Nao! Lai viņi saplūc zāli un jaunās atvases un pasniedz mamutam!

Paklausīdami vadoņa pavēlei, Nams un Gavs pie­sardzīgi sāka tuvoties dzīvniekam, pa ceļam plūkdami sulīgu zāli un jaunās atvases. Piegājuši pavisam klāt milzenim, viņi pastiepa tam savu dāvanu. Un, tā kā Nao bija kopā ar viņiem, mamuts rāmi saņēma barību.

Tā ulamri noslēdza draudzību ar mamutu.

No jauna bija atnākušas pilnmēness naktis. Mēness, liels kā saule, kāpa aizvien augstāk debess jumā. Kādu vakaru ulamru un kzammu nometnes šķīra divdesmit tūkstošu olekšu liels attālums. Viņi vēl arvien bija Lie­lās upes krastā.

Kzammi, ierīkojušies uz naktsguļu sausā norā, sildī­jās pie sprakstošās uguns un ēda lielus gaļas gabalus, jo medījuma bija pārpārēm, turpretim ulamriem mik­lajā, drēgnajā tumsā vajadzēja apmierināt izsalkumu ar dažām saknēm un meža baloža gaļu.

Desmittūkstoš olekšu attālumā no krasta zem vīģes kokiem gulēja mamuti.

Dienā mamuti samierinājās ar cilvēku klātbūtni viņu barā, bet līdz ar tumsas iestāšanos milzīgo dzīvnieku izturēšanās pret cilvēkiem kļuva pavisam citāda — vai nu tāpēc, ka viņi baidījās cilvēku viltības, vai arī var­būt nevēlējās, ka viņu mieru traucē citas cilts radījumi. Katru vakaru ulamri bija spiesti šķirties no saviem aiz­stāvjiem un aiziet projām tik tālu, ka mamuti vairs nevarēja saost cilvēku smaku.

Šajā vakarā Nao vaicāja biedriem: "— Vai Nams un Gavs ir labi atpūtušies? Vai viņu locekļi ir lunkani? Vai viņu elpa ir viegla?

Papeles dēls atbildēja:

—    Nams ir gulējis veselu cēlienu. Viņš ir gatavs uz kauju.

Un Gavs savukārt sacīja:

—    Antilopes dēls viegli var noskriet gabalu, kas mūs šķir no kzammiem.

—    Tas ir labi! — Nao teica. — Nao un viņa jaunie karavīri dosies pie kzammiem un cīnīsies visu nakti, lai iegūtu uguni!

Nams un Gavs pietrūkās kājās un sekoja savam pa­vēlniekam. Šoreiz uz tumsu nebija ko cerēt. Otrpus Lielās upes lēca pilns mēness. Tas cēlās pār salām, slaido papeļu melno siluetu izrobots, gan nogrimdams upes viļņos, kur tā drebošais atspulgs izskatījās pēc mirdzoša vasaras mākoņa, gan līzdams pa zemi kā vara sarkans pitons, gan izstiepdamies kā gulbja kakls, gan izplezdams savu zvīņaino plīvuru no viena krasta līdz otram.

Ulamri soļoja ātri, izraudzīdami ar biezu, garu zāli apaugušas vietas. Bet, jo tuvāk viņi nāca kzammu ap­metnei, jo gausāki kļuva viņu soļi. Viņi tagad gāja zināmā atstatumā cits no cita, lai varētu pārskatīt pla­šāku apgabalu un neuzdurtos kzammu slēpņiem. Tā­lumā, aiz kārklu biezokņiem, ieplaiksnījās liesma, mē­ness gaismā kļuvusi pavisam bāla.

Kzammi gulēja. Trīs sargi piemeta zarus ugunskuram un apsargāja gulētājus. Ulamri, paslēpušies garajā zālē, ar skaudību raudzījās uz uguni.

Ak, kaut viņi varētu nolaupīt jel vienu dzirkstelīti! Viņi bija salauzuši smalkus, sausus zariņus. Uguns vairs nenomirs viņu rokās, uguns dzīvos, kamēr viņi to ieliks mizas sprostā, ko no iekšpuses izklās ar plaka­niem akmeņiem. Bet kā lai tiek līdz ugunskuram? Kā lai novērš kzammu uzmanību? Kopš tās nakts, kad Leo­parda dēls bija ielauzies cilvēkēdāju apmetnē, viņi bija kļuvuši ārkārtīgi piesardzīgi.

Vadonis teica:

— Nao paslēpsies upes krastā, bet Nams un Gavs staigās ap cilvēkēdāju nometni, gan paslēpdamies, gan no jauna izlīzdami no zāles un krūmiem. Tiklīdz ienaidnieks metīsies viņiem virsū, viņi bēgs, bet ne­skries pārāk ātri. Vajag aizvilināt ienaidniekus tālāk no uguns. Nams un Gavs ir drošsirdīgi karavīri, viņi nebēgs pārāk ātri. Viņi aizvilinās kzammus līdz sarka­najai klintij. Ja Nao vēl tur nebūs, viņi aizzagsies ga­rām mamutiem uz Lielās upes krastu. Nao atradīs Nama un Gava pēdas.

Jaunie karavīri vilcinājās: viņiem bija baisi šķirties no Nao, palikt vieniem, aci pret aci ar briesmīgajiem kzammiem; tomēr, pakļaudamies viņa gribai, viņi sāka līst pa zāli, kamēr Leoparda dēls devās uz krasta pusi. Pagāja labs laiks. Nams uz mirkli paslējās no zāles un no jauna paslēpās, un to pašu darīja arī Gavs. Sargi sacēla trauksmi; kzammi pamodās un, griezīgi klieg­dami, saskrēja barā ap savu vadoni. Tas bija neliela auguma karavīrs, plecīgs kā alu lācis. Viņš divas reizes pavicināja rungu, piesmakušā balsī izkliedza kādus vārdus un deva zīmi.

Kzammi, sadalījušies sešās grupās, izklīda, izveido­dami pusloku. Pilns šaubu un nemiera, Nao noraudzī­jās, kā viņi aiziet aizvien tālāk; pēc tam viņu pārņēma tikai viena vienīga neatlaidīga doma — nolaupīt uguni!

Ugunskuru sargāja četri paši spēcīgākie karavīri. Se­višķi viens likās briesmīgs. Tāds pats plecīgs kā kzammu vadonis, tikai vēl lielāka auguma. Prāvā runga liecināja par viņa milzīgo spēku. Uguns gaismā Nao skaidri redzēja viņa spēcīgos žokļus, acis spalvaino uz­acu tumšajos ielokos, īsās, resnās, līkās kājas. Pārējie trīs gan nelikās tik drukni, bet tāpat muskuļainiem vidukļiem un garām, spēcīgām rokām.

Nao bija izvēlējies izdevīgu vietu: viegls vējš pūta pretim, nesdams projām viņa smaku. Pa savannu klai­ņoja smirdošie šakāļi, bez tam Nao bija paņēmis līdzi ari vienu šakāļa ādu. Tā, rīkojoties piesardzīgi, viņam izdevās pienākt pie uguns sešdesmit olekšu attālumā. Te viņš apstājās, gaidīdams izdevīgu mirkli uzbruku­mam. Mēness paslēpās aiz papelēm. Nao izslējās un izkliedza savu kaujas saucienu.

Kzammi pārbijās, viņa pēkšņās parādīšanās pārsteigti. Tomēr cilvēkēdāju apmulsums nevilkās ilgi, pēc mirkļa viņi atguvās un kliegdami tvēra ieročus: cits akmens cirvi, cits rungu, cits metamo nazi.

Nao sauca:

—    Leoparda dēls ir nācis pāri līdzenumam, mežiem, kalniem un upēm, tāpēc ka viņa cilts ir palikusi bez uguns … Ja kzammi atļaus viņam paņemt dažas paga­les, viņš aizies necīnījies.

Kzammi šos svešā valodā teiktos vārdus saprata tik­pat maz kā vilku gaudošanu. Ieraudzījuši, ka Nao ir viens pats, viņi nolēma to nogalināt. Nao atkāpās, ce­rēdams, ka kzammi uzbruks viņam pa vienam un viņš varēs aizvilināt tos tālāk no uguns, bet tie metās ulam- ram virsū visi uzreiz.

Pats garākais, pieskrējis tuvāk, svieda savu nazi ar krama smaili galā; to viņš meta ar lielu spēku un veiklību. Nazis, mazliet aizķēris Nao plecu, ietriecās zemē. Ulamrs, vēlēdamies pataupīt savus paša ieročus, pacēla pretinieka nazi un savukārt svieda to kzam­miem. Svilpdams apmetis gaisā loku, ierocis iedūrās vienam cilvēkēdājam rīklē, tas sagrīļojās un pakrita. Viņa biedri, iegaudodamies kā suņi, savīcināja šķēpus, Nao tikko paguva nomesties pie zemes, lai izvairītos no šķēpu smailēm. Cilvēkēdāji, domādami, ka uzvarē­juši, skrēja tuvāk, lai nobeigtu viņu. Bet Nao jau atkal bija uzlēcis kājās, gatavs dot pretsparu. Viens no kzam­miem, ievainots vēderā, vairs nedzinās pakaļ, divi citi joprojām uzbruka. Asinis sāka plūst no Nao gurna, bet, juzdams, ka ievainojums nav bīstams, viņš sāka riņķot ap saviem ienaidniekiem, jo vairs nebaidījās, ka viņi to varētu ielenkt. Viņš gan skrēja projām, gan no jauna tuvojās, tā, lai drīzāk nonāktu starp ugunskuru un ienaidniekiem.

—    Nao ir žiglāks par kzammiem! — viņš kliedza.

— Viņš paņems uguni! Kzammi jau pazaudējuši divus karavīrus!

Vēl viens lēciens, un viņš jau pastiepa roku, lai pa­ķertu kādu degošu pagali, kad pēkšņi ar šausmām ieraudzīja, ka uguns gandrīz pavisam izdzisusi. Nao ap­skrēja apkārt ugunskuram, cerēdams atrast kaut vienu nenodegušu zaru, bet visa meklēšana bija veltīga. Un kzammi nāca atkal virsū! Nao metās bēgt, bet aizķērās aiz celma un paklupa. Ienaidnieks aizšķērsoja Nao ceļu, atspiežot viņu pie paša ugunskura. Nao atlika viena iz­eja: pārlēkt pāri kvēlojošām oglēm un pazust krūmos, bet doma par to, ka jāatgriežas pie savējiem bez uguns, uzvarētam, atturēja viņu. Pacēlis reizē savu cirvi un rungu, viņš pieņēma kauju.

5. nodaļa KAUJA PAR UGUNI

5. nodaļa KAUJA PAR UGUNI

Abi kzammi joprojām nāca virsū Nao. Stiprākais no viņiem savīcināja savu pēdējo nazi un svieda, būdams gandrīz jau pavisam klāt. Nao ar cirvja vēzienu nazi atsita, un salūzušais ierocis iekrita ugunskurā. Tai pašā brīdī gaisā sāka virpuļot trīs rungas.

Nao ar rungu atsita ienaidnieka uzmākšanos. Viens no kzammiem sagrīļojās. To pamanījis, Nao uzklupa viņam un ar spēcīgu triecienu pārsita galvaskausu. To­mēr arī ulamrs pats tika ievainots: rungas zars pār­plēsa viņam kreiso plecu. Smagi elsdams, viņš atsprāga atpakaļ un, pacēlis rungu, apstājās nogaidīdams. Kaut arī bija atlicis viens vienīgs pretinieks, tomēr šis brīdis bija bīstams, jo Nao kreisā roka vairs tikai vāji klau­sīja, turpretim kzamms bija spēka pilns un apbruņots ar rungu un cirvi. Tas bija slaida auguma karavīrs, plecīgs, ar garām rokām, spēcīgs kā sumbrs.

Pirms izšķirošā uzbrukuma cilvēkēdājs drūmi nopē­tīja ulamru; pārliecināts, ka drošāk būs zvelt ar abām rokām, viņš paturēja sev tikai rungu un metās virsū ienaidniekam.

Gandrīz vienādi smagās cietās ozola rungas triecās viena pret otru. Kzamma sitiens bija stiprāks, jo Nao nevarēja kustināt kreiso roku. Tomēr Leoparda dēls bija veikli atsitis uzbrukumu ar ieslīpu rungas trie­cienu. Kad kzamms otru reizi nolaida savu briesmīgo ieroci, tas trāpīja tukšu vietu: Nao bija pacirties sānis. Trešo reizi sita pats Nao, mēģinādams iezvelt ienaidnie­kam pa galvu, bet tas paspēja laikus aizsargāties, un rungas no jauna krustojās. Kzamms atlēca atpakaļ un satrakots zvēla ar neprātīgu spēku; trieciens tikko ne- izsita ieroci Nao no rokas, un, pirms viņš paguva at­tapties, kzamms iesita viņam taisni pa galvu. Nao pa­krita — zeme, koki, uguns — viss sāka griezties riņķī. Tomēr arī šajā šausmīgajā mirklī viņš nezaudēja drosmi, kāds spēks saspringa viņa būtes dziļumos, viņš pielēca kājās un, pirms ienaidnieks bija saņēmies, zvēla kzammam ar rungu. Nobrakšķēja kauli, un kzamms no­gāzās pie zemes beigts.

Nao prieks mutuļoja kā straume; piesmakušā balsī smiedamies, viņš skatījās ugunskurā, kur plaiksnījās liesmu mēles. Viņš tikai ar pūlēm spēja apjaust savu uzvaru, šeit, zem svešajām zvaigznēm, upei šalcot, vē­jam liegi čukstot, šakāļiem smilkstot un lauvai rūcot kaut kur upes otrā krastā. *

Aizelsies viņš kliedza:

—    Nao ir ieguvis uguni!

Ulamrs lēnām staigāja šurpu turpu ap ugunskuru, pastiepdams pret to rokas un pagriezdams krūtis. Pēc tam viņš vēlreiz nočukstēja sajūsmā:

—    Nao ir ieguvis uguni!

Pamazām laimes drudzis pierima. Kzammi drīz vien varēja atgriezties — vajadzēja ātrāk aiznest projām savu ieguvumu. Izņēmis dažus plakanus akmeņus, ko viņš aizvien nēsāja līdzi, Nao sāka tos sasaistīt kopā, pinot tiem apkārt zarus, koka mizas un niedres. Meklē­jot zarus, viņš kādā nelielā bedrē pamanīja gatavu sprostu, kurā cilvēkēdāji glabāja uguni. Tā bija koka mizas ligzda, izlikta ar plakaniem akmeņiem; sprostā vēl drebēja maza liesmiņa. Kaut arī ulamru ciltī dau­dzināja Nao veiksmi uguns sprostu pīšanā, taču pat viņš nespētu izgatavot tik veikli darinātu uguns ligzdu. Kzammu sprosts bija no ozola mizas, izlikts ar trim

kurtām slānekļa un apvīts ar lokanām klūdziņām. Vel- kmei bija atstāta maza spraudziņa. Šie sprosti nemitīgi bija jāuzmana: uguni vajadzēja sargāt no lietus un vēja, raudzīties, lai tā nesāk vārguļot vai arī neiedegas ar lielu liesmu. Bieži vajadzēja apmainīt arī sprosta mizu.

Nao zināja visus šos senču likumus; viņš maz­liet atdzīvināja uguni, apslacināja sprosta ārpusi ar ūdeni, ko pasmēla peļķē, apraudzīja spraugu un slā­nekļa kārtas. Pirms bēgšanas viņš salasīja pa zemi iz­svaidītos ienaidnieka cirvjus un metamos nažus un tad uzmeta vēl pēdējo skatienu apmetnei.

Divi kzammi gulēja, pavērsuši pret zvaigznēm savas sastingušās sejas; ievainotie, par spīti ciešanām, izlikās miruši. ,

Piesardzība prasīja viņus nobeigt. Nao piegāja pie kzamma, kurš bija ievainots gurnā, un pacēla šķēpu, bet dīvains riebums pārņēma viņa sirdi, niknums pa­gaisa priekā, un viņš nolaida ieroci.

Bez tam daudz svarīgāk bija nodzēst ugunskuru. Nao izsvaidīja kvēlojošās pagales, ar rungu tās sadauzīja sīkos gabaliņos, lai ogles apdzistu pirms karotāju pār­nākšanas, pēc tam sasaistīja ievainotos ar niedru saiš­ķiem un klūgām un uzkliedza:

— Kzammi negribēja dot Leoparda dēlam ne paga­les, tagad kzammiem vairs nav uguns. Viņi klejos tumsā un saltumā līdz tam laikam, kamēr neatgriezīsies pie savas cilts! Ulamri ir kļuvuši stiprāki par kzam­miem!

Sarkanās klints pakājē, norunātajā sastapšanās vietā, Nao savus ceļa biedrus neatrada. Tomēr viņš nebrīnī­jās: jaunajiem karotājiem vajadzēja mest lielus līku­mus, lai nokausētu ienaidnieku.

Pārklājis savu brūci ar kārklu lapām, viņš notupās pie vārgās uguntiņas, kas mirdzēja cauri pinumam.

Laiks plūda tāpat kā Lielās upes ūdeņi un lecošā mēness stari. Kad spīdeklis bija uzkāpis debess velves augstumos, Nao pacēla galvu. Starp tūkstoš neskaid­riem trokšņiem viņš pazina cilvēka soļus. Tos bija grūti sajaukt ar četrkājaina dzīvnieka gaitu. Drīz vien vēja pūsma atnesa līdz viņam arī cilvēka izgarojifmus.

Ulamrs noteica pie sevis:

—           Tur skrien Papeles dēls, viņš apmānījis ienaid­nieku, ienaidnieks pazaudējis viņa pēdas.

Starp vīģes kokiem pazibēja cilvēka ēna: tas bija Nams. Viņš nāca pa sudrabaino mēness gaismas plī­vuru. Drīz viņš parādījās klints pakājē.

Vadonis jautāja:

—    Vai kzammi pazaudēja Nama pēdas?

—           Nams aizvīla viņus tālu uz ziemeļiem, bet pēc tam aizbēga no viņiem. Kad Nams apstājās, viņš jau vairs nevarēja saost kzammus.

—           Tas ir labi! — Nao atteica, apkampdams biedru. — Nams ir viltīgs un veikls karavīrs! Bet kas noticis ar Gavu?

—          Antilopes dēlu vajāja cits kzammu pulks. Nams nav manījis viņa pēdas.

—          Mēs pagaidīsim Gavu šeit. Bet tagad lai Nams skatās!

Nao aizveda jauno karavīru aiz paugura, pie bed­res, kur Nams ieraudzīja mazu, drebošu, siltu uguntiņu.

—           Paskaties! — vadonis teica. — Nao ir atnesis uguni!

Jauneklis skaļi iekliedzās, acis viņam izpletās aiz sa­jūsmas; viņš nokrita Leoparda dēla priekšā pie zemes un murmināja:

—           Nao ir viltīgāks par veselu cilti! Viņš būs ulamru vadonis, un neviens neuzdrošināsies turēties viņam pretim!

Karavīri apsēdās pie vārgās uguntiņas. Viņiem šķita, it kā viņi sēdētu dzimtajā pusē zem saltajām ziemeļu zvaigznēm, starp Lielā purva malduguntiņām. Doma par tālo ceļu atpakaļ pie cilts viņus vairs nebiedēja. Kad viņi būs atstājuši Lielās upes krastus, kzammi vi­ņiem vairs nedzīsies pakaļ, bet tālāk viņi ies pa ap­vidu, kur klejo tikai dzīvnieki.

Tā viņi sapņoja, un nākotne viņiem šķita cerību pilna. Bet, kad mēness jau slīga uz rietumu pusi, viņu sirdīs iezagās nemiers.

—    Kur paliek Gavs? — vadonis vaicāja.

Vai viņš nav mācējis sajaukt kzammiem pēdas? Var­

būt viņam ceļā gadījies purvs vai viņš iekritis kzammu lamatās?

Līdzenums bija mēms, dzīvnieki klusēja; pat vējš bija norimis virs upes un paslēpies apšu biezokņos; tikai ūdens dobji šalca. Vai gaidīt līdz rītausmai jeb vai iet meklēt pazudušo tūliņ? Nao nepavisam netikās atstāt uguni Nama sargāšanā. Tomēr cilvēkēdāju va­jātā jaunā karavīra liktenis darīja viņu nemierīgu. Tiesa, uguns dēļ vadonis varēja atstāt Gavu likteņa varā un pēc cilts likuma tieši tā vajadzēja darīt, bet Nao bija žēl pamest biedru, ar kuru kopā bija pārcietis visas briesmas grūtajā gājienā un kurš turklāt bija vājāks.

—    Nao ies un uzmeklēs Gavu! — viņš beidzot teica. — Papeles dēls lai paliek un sargā uguni. Nams sasla­pinās mizu ar ūdeni, kad tā sakarsīs par stipru. Nams neies projām no uguns ne soli!

—    Nams sargās uguni kā savu dzīvību! — jaunais karotājs atbildēja.

Un vēl piebilda ar lepnumu:

—   Nams māk barot uguni! Māte viņam to iemācīja, kad viņš vēl bija tik mazs kā vilcēns.

—    Tas ir labi. Ja Nao nav vēl atgriezies līdz tam laikam, kad saule būs sasniegusi papeļu virsotni, lai Nams meklē patvērumu pie mamutiem; ja Nao nav vēl atgriezies līdz vakaram, lai Nams viens pats bēg uz ulamru zemi.

Nao aizgāja, un viņa sirds sažņaudzās aiz skumjām; vairāk reižu viņš pagriezās atpakaļ un lūkojās turp, kur atradās sprosts ar uguni, kuras vājā gaisma, šķiet, vēl aizvien mirgoja viņam iztālēm.

6. nodaļa GAVU MEKLĒJOT

6. nodaļa GAVU MEKLĒJOT

Lai sameklētu Gava pēdas, vajadzēja vispirms griez­ties atpakaļ uz kzammu nometni. Nao gāja lēnām. Plecs zem kārklu lapām, ko viņš bija uzlicis uz brūces, dega kā ugunī; galvā rūca; viņš sajuta sāpes tai vietā,

kur bija ķērusi runga. Nao pārņēma grūtsirdība — ari pēc uguns nolaupīšanas nāksies pārciest vēl daudz lik­stu. Drīz vien viņš nokļuva tai vietā, kur kopā ar saviem jaunajiem biedriem pirmo reizi bija ieraudzījis kzam- mus. Toreiz ugunskura sarkanās liesmas saplūda ar mēness gaismu, turpretim tagad apmetne bija tumša, Nao izmētātās ogles apdzisušas, nakts apsudrabojusi nekustīgos cilvēku ķermeņus un priekšmetus; bija dzir­dami tikai ievainoto vaidi.

Nao drīz pārliecinājās, ka vajātāji vēl nav atgriezu­šies. Tad viņš droši gāja uz kzammu apmetnes pusi. Ievainoto vaidi apklusa, šķita, tur palikuši tikai līķi; Nao neuzkavēdamies gāja tālāk un drīz vien atrada Gava pēdas. No sākuma pa šīm pēdām bija viegla iešana: tās aizvijās kzammu pēdu pavadībā gandrīz taisnā virzienā; pēc tam pēdas nogriezās krūmos un pazuda purvā. Nao tās sameklēja no jauna krasta līkumā, bet tagad pēdas bija pavisam slapjas, it kā Gavs un kzammi būtu izmirkuši ūdenī.

Pie vīģes koku birzs kzammi, domājams, bija sada­lījušies vairākos pulciņos. Nao izvēlējās pašu ērtāko ceļu un nogāja vēl trīs vai četrus tūkstošus olekšu, bet tad viņam vajadzēja apstāties. Biezi mākoņi aprija mēnesi, bet līdz rītausmai vēl bija tālu. Leoparda dēls apsēdās zem veca vīģes koka. Plēsīgie zvēri bija bei­guši savas medības, un dienas dzīvnieki vēl gulēja, pa­slēpušies alās, krūmos, koku dobumos un biezos zaros.

Nao atpūtās, kamēr koku galotnes nepārklājās ar saltu paisumu. Smagā rudens rītausma pieskārās vār­gulīgajām lapām un pamestajām ligzdām. Rītausmu vēstīja arī viegls vējiņš, kas šķita kā vīģes koka no­pūtas. Nao nostājās pret svīstošo gaismu, kas vēl bija blāva kā ugunskura baltie pelni, apēda gabalu vējā kaltētas gaļas, noliecās pie zemes, sameklēja pēdas un no jauna devās ceļā. Pēdas aizvijās tūkstošiem olekšu tālu; Gavs, iznācis no meža, bija šķērsojis smilšaino klajumu, kur auga tikai reta zāle un sīki, vārgi kociņi, nogriezies pa purva malu, kur trūdēja sarkanas nied­res, uzkāpis pakalnā, pārgājis pāri pauguru virknei un beidzot apstājies pie upes, ko, bez šaubām, bija pārpeldējis. Arī Nao pārpeldēja pāri upei un pēc ilgas staigāšanas pamanīja, ka kzammu pēdas sākušas tuvo­ties. Varbūt Gavs ielenkts! Tad vadonis nodomāja, ka varbūt labāk pamest bēgli savam liktenim, lai viena cilvēka dēļ neriskētu ar savu un Nama dzīvību un ar uguni. Tomēr pēdu meklēšana viņam patika un turklāt iegribējās novest visu iesākto līdz galam.

Atskaitot šos divus kzammu pulciņus, kuru nodo­mus Nao jau bija uzminējis, vēl vajadzēja baidīties no trešā, tā, kas bija vajājis Namu. Paļaudamies uz savām žiglajām kājām un viltību, Leoparda dēls bez kavēša­nās ļlevās tālāk pa Gava pēdām, tikai reizēm apstāda­mies, lai izlūkotu apkārtni.

Zeme kļuva cieta, cauri plānajam sanesu slānim vie­tām rēgojās granīts, parādījās klints ar stāvām krau­jām. Nao nolēma uzkāpt augšā uz klints. Pēdas bija svaigas, tātad cilvēki nebija tālu, un no klints virsot­nes varbūt varēs saskatīt Gavu vai arī viņa vajātājus. Ulamrs ielīda krūmos un drīz vien sasniedza klints virsotni. Uzkāpis augšā, viņš neviļus iesaucās: uz šau­ras, sarkanas zemes joslas, kas šķita asinīm slacīta, izskrēja Gavs.

Viņam pakaļ kādu tūkstoš olekšu attālumā nekārtīgā drūzmā skrēja vīri ar muskuļainajiem vidukļiem un īsajām kājām, no ziemeļiem tuvojās otrs kzammu bars. Par spīti ilgajai vajāšanai, Antilopes dēls vēl nelikās noguris. Gavs bija skrējis visu nakti ne visai ātri, un tikai tur, kur vajadzēja izvairīties no slazdiem vai pa­kaitināt ienaidniekus, viņš bija auļojis kā briedis.

Par nelaimi, kzammu viltība bija viņu samulsinājusi; viņš nezināja, kur īsti atrodas, — uz rietumiem vai dienvidiem no tās sarkanās klints, pie kuras viņam vajadzēja sastapties ar vadoni.

Nao vēroja vajāšanas gaitu. Gavs skrēja uz priežu silu ziemeļaustrumu pusē. Pirmais kzammu pulciņš se­koja viņam nekārtīgā barā, atgriezdams atkāpšanās ceļu. Otrais bars, tas, kurš nāca no ziemeļiem, pagrie­zās, lai sasniegtu mežu reizē ar bēgli. Tomēr stāvoklis vēl nebija bez cerībām. Žiglais Gavs viegli varēja aiz­steigties kzammiem labu gabalu priekšā, un, kad Nao sastapsies ar viņu, ulamri varēs atgriezties kopā pie Lielās upes.

Ar vienu skatienu vadonis izraudzījās visizdevīgāko ceļu: tas bija krūmiem aizaudzis klajums; tur viņu neviens neredzēs un viņš varēs ātri aizskriet līdz me­žam.

Nao jau taisījās kāpt lejā no klints, kad pēkšņa ap­stākļu maiņa viņu aizkavēja: parādījās trešais vajātāju bars, šoreiz no ziemeļrietumiem. Tagad Gavs varētu izvairīties no kzammu slazdiem tikai tad, ja viņš, skrie­dams, cik vien spēj, pagrieztos uz rietumiem. Tomēr viņš, acīm redzot, nenojauta briesmas un joprojām de­vās uz priekšu taisnā virzienā.

Vēlreiz Nao sāka svārstīties starp nepieciešamību glābt uguni, Namu un sevi un kārdinājumu glābt Gavu, un vēlreiz vēlēšanās palīdzēt biedram ņēma virs­roku pār saprātu.

Leoparda dēls uzmanīgi pavēroja apkaimi, vēlēda­mies labi iegaumēt visas apvidus savādības, un pēc tam nokāpa lejā no klints.

Krūmu aizsegā viņš virzījās uz rietumiem, pēc tam ienira garajā zālē un, skriedams ātrāk gan par kzam­miem, gan par Gavu, drīz vien jau bija priežu sila malā.

Tagad viņam vajadzēja dot zīmi Gavam par savu klātbūtni. Viņš trīs reizes iekliedzās, atdarinādams brieža brēcienu, — tāds bija ulamru pieņemtais sig­nāls. Citu reizi Gavs varbūt sadzirdētu vadoņa sau­cienu, bet tagad viņš bija noguris, visu viņa uzmanību saistīja vajātāji, tāpēc viņš nekā neievēroja.

Tad Nao nolēma neslēpties; viņš izlīda no zāles un ar ulamru kaujas saucienu izskrēja līdzenumā. Par at­bildi viņam atskanēja gari stiepts kauciens, ko atkār­toja visi kzammi. Gavs uz mirkli izbrīnā apstājās, pēc tam cik ātri varēdams metās pie Leoparda dēla. Nao tagad skrēja vienīgi pareizā virzienā — uz rietumiem, bet trešais kzammu bars, atskārtis viņa nodomus, mē­ģināja aizšķērsot ulamriem ceļu.

Bēgļus ielenca no trim pusēm — no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, bet ceļu uz rietumiem aiz­sprostoja augsta klints, kurā uzrāpties bija ārkārtīgi grūti. Un tomēr Nao skrēja tieši uz šo klinti. Kzammi, pārliecināti, ka uzvara jau tuvu, skaļiem kliedzieniem uzmundrināja cits citu. Daži no viņiem jau bija pienā­kuši piecdesmit olekšu attālumā un skriedami vicināja šķēpus, gatavodamies raidīt tos pakaļ ienaidniekam. Tad Nao, vezdams sev līdzi biedru, pavisam negaidot pēkšņi ienira krūmos un pazuda šaurā aizā. Šo aizu viņš bija ievērojis jau agrāk, kad no klints izlūkoja apkaimi.

Kzammi trakā niknumā iekaucās. Daļa dzinās pakaļ pa aizu, bet pārējie skrēja meklēt ceļu apkārt klintij.

Pa to laiku Nao un Gavs visiem spēkiem auļoja pa aizu. Viņi pavisam viegli varētu noskriet vajātājus, ja aiza nebūtu tik nelīdzena. Klinšu bluķi aizkavēja ulam- rus, un, kad viņi beidzot tika laukā no šaurās aizas, trīs kzammi, kas bija skrējuši klintij apkārt, jau bija paspējuši aizsteigties priekšā un nogriezuši atkāpšanās ceļu uz ziemeļiem.

Nao grasījās pagriezties uz dienvidiem, bet no tu­rienes skaidri bija sadzirdami tuvojošos vajātāju klie­dzieni. Jebkura vilcināšanās draudēja ar nāves briesmām.

Tad Nao metās virsū kzammiem, kas tuvojās, turē­dams vienā rokā cirvi, otrā — rungu, bet Gavs satvēra ciešāk savu iesmu.

Baidīdamies, ka ulamri neizsprūk, kzammi tos ap­lenca ciešā lokā. Nao uzklupa pretiniekam, kas bija apstājies pa kreisi. Tas bija jauns, veikls un lunkans karavīrs. Viņš pacēla cirvi, lai atvairītu uzbrukumu, bet rungas zvēliens izsita viņam ieroci no rokām; otrais sitiens noguldīja kzammu uz visiem laikiem.

Abi pārējie cilvēkēdāji metās virsū Gavam, cerēdami ātri tikt ar viņu galā un pēc tam kopējiem spēkiem uzbrukt Nao. Gavs meta šķēpu un ievainoja vienu uzbrucēju, bet, pirms viņš paspēja laist darbā savu iesmu, viņam pašam ar rungu iesita pa krūtīm. Anti­lopes dēls atlēca sānis un tā paglābās no otra sitiena, kas nestu nāvi.

Kzammi dzinās viņam pakaļ. Viens uzbruka Gavam no priekšas, otrs mēģināja iezvelt ar rungu pa muguru. Gava bojā eja bija tuvu. Tomēr šai mirklī viņam pa­līgā piesteidzās Nao. Varenā runga zvēlienā tā iešņā­cās, it kā gāztos vesels koks; viens no ienaidniekiem saļima, otrs bēga atpakaļ uz ziemeļiem, no kurienes tuvojās vesels bars viņa ciltsbrāļu. Tomēr bija jau par vēlu: ulamri izlauzās no aplenkuma un metās uz rietumiem, kur ceļš bija brīvs. Attālums, kas viņus šķīra no kzammiem, palielinājās ar katru soli. Kad saule bija pacēlusies pašā debess vidū, viņi bija aiz­steigušies kzammiem priekšā par seštūkstoš olektīm. Ulamri cerēja, ka ienaidnieks metīs mieru vajāšanai, bet katru reizi, paraudzījušies atpakaļ no kāda pau­gura virsotnes, viņi redzēja sekojam satracināto ienaid­nieku baru.

Gavs kļuva aizvien vārgāks. Viņa ievainojums asi­ņoja bez mitas. Sākumā asinis tecēja tikai smalkā strūk­liņā; par spīti izmisuma pilnajam skrējienam, brūce, šķiet, bija aizrecējusi, bet tad pēc dažām neveiklām kustībām sarkanais šķidrums sāka plūst aumaļām. Kad pa ceļam gadījās jaunas papeles, Nao saberza lapas un aizspieda ar tām brūci, bet asiņošana nemitējās. Gavs vēl spēja paskriet tikpat ātri kā kzammi, bet vēlāk viņš sāka atpalikt. Kzammi pamazām tuvojās bēgļiem. Leoparda dēlu māca drūmas domas: ja Gavs nesaspa- rosies, viņus panāks, pirms viņi aizskries līdz mamutu baram. Gavs aizvien vairāk zaudēja spēkus, viņš tikai ar lielām mokām rāpās augšā pauguros, kājas viņam drebēja, seja kļuva pelnu pelēka, sirds pukstēja aiz­vien vārgāk. Viņš grīļojās. Kzammi joprojām tuvojās.

—    Ja Gavs vairs nevar paskriet, — Nao teica dobjā balsī, — cilvēkēdāji panāks mūs, pirms būsim aizskrē- juši līdz upei.

—    Gava acis metas tumšas, ausīs viņam čirkst cir­ceņi, — murmināja jaunais karavīrs. — Lai Leoparda dēls viens pats skrien tālāk! Gavs nomirs par uguni.

—    Nē, Gavs vēl nemirs!

Un, uzsviedis Gavu sev uz muguras, Nao skrēja tālāk.

Sākumā viņa neparastā vīrišķība un varenie muskuļi palīdzēja saglabāt attālumu, kas viņus šķīra no kzam­miem. Lejup pa nogāzēm Nao skrēja milzīgiem lēcie­niem, smagās nastas rauts, bet, kāpjot kalnā, viņa elpa kļuva biežāka un kājas smagas. Ja nebūtu brūces, kas truli smeldza un dedzināja, ja no rungas sitiena pa galvu vēl nedžinkstētu ausīs, viņš varbūt pat ar Gavu uz muguras noskrietu, cilvēkēdājus ar viņu īsajām, ilgajā vajāšanā nogurušajām kājām. Turpretim tagad šāds skrējiens gāja pāri viņa spēkiem. Neviens dzīv­nieks ne stepē, ne mežā nevarētu izturēt tUc nogurdi­nošu un ilgu pārbaudījumu.

Tagad attālums, kas viņus šķīra no kzammiem, sa­ruka aizvien mazāks un mazāks. Nao jau varēja sa­dzirdēt ienaidnieku soļus, viņš zināja, cik tuvu viņi jau pienākuši: piecsimt olekšu, pēc tam četrsimt… pēc tam divsimt. . .

Tad Leoparda dēls nolika Gavu zemē; vadoņa ska­tiens aizmiglojās, viņš šaubījās. Beidzot viņš teica:

—   Gav, Antilopes dēls, Nao vairs nespēj tevi pa­nest un glābt no cilvēkēdājiem.

Gavs izslējās un atbildēja:

—    Lai Nao pamet Gavu un glābj uguni!

Kzammi jau bija pieskrējuši sešdesmit olekšu at­tālumā un pacēla metamos nažus, lai uzsāktu kauju. Nao nolēma bēgt tikai vislielāko briesmu gadījumā. Viņš sagaidīja ienaidnieku vaigu vaigā. Nosvilpa pir­mie naži, bet lielāko tiesu tie nokrita zemē, pat nesa- snieguši ulamrus; tikai viens vienīgs tik tikko skāra Gava kāju, tomēr ievainojums bija pavisam niecīgs. Nao ar rungu notrieca pie zemes vienu tuvāk pieskrē- jušo kzammu un otram, sviezdams nazi, pāršķēla vēderu.

Šī divkāršā neveiksme apmulsināja uzbrucējus. Kzammi apstājās, gaidīdami palīgspēkus.

Atelpa ulamriem nāca īstā laikā. Skramba kājā, šķiet, bija aizgainījusi Gava sastingumu. Viņš satvēra nazi un sāka to vicināt, gaidīdams, līdz ienaidnieks pie­nāks pa sviedienam. Nao, to ieraudzījis, jautāja:

—   Vai Gavs ir no jauna atguvis savus spēkus? Lai viņš bēg! Nao aizturēs vajātājus!

Jaunais karavīrs vēl vilcinājās, bet vadonis pavēloši atkārtoja:

—    Bēdz!

Gavs metās skriet; viņa soļi, sākumā nedroši, pama­zām kļuva stingrāki. Nao lēnām atkāpās, turēdams katrā rokā pa nazim. Kzammi vilcinājās. Beidzot viņu vadonis deva zīmi uzbrukumam. Sāka svilpt sviestie naži, un kzammi metās virsū Nao. Viņam izdevās ievai­not vēl divus cilvēkēdājus, tad viņš pagriezās un metās bēgt.

Vajašana atsakas no jauna. Gavs brīžam skrēja tik­pat ātri kā iepriekš, brīžam apstājās, smagi elsodams. Nao vilka viņu līdzi aiz rokas. Kzammi no jauna guva pārsvaru. Viņi skrēja bez steigas, paļaudamies uz savu izturību. Nao vairs nespēja stiept līdzi savu biedru. Aiz noguruma un drudža aizvien stiprāk sāka sāpēt brūce plecā, galvā rūca, un bez tam viņš vēl bija sa­sitis kāju pret akmeni.

—    Lai Gavs mirst, — Antilopes dēls bez mitas at­kārtoja. — Nao pastāstīs ulamriem, ka viņš dūšīgi kāvies.

Sadrūmušais vadonis nekā neatbildēja. Viņš ieklau­sījās ienaidnieka soļu dunoņā. No jauna attālums līdz kzammiem bija ne vairāk par divsimt olektīm. Priekšā bija pakalni.

Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Leoparda dēls uz­skrēja paugura virsotnē. Pametis no turienes skatienu uz rietumiem, smagi elsodams aiz noguruma, viņš līk­smi iekliedzās:

—    Lielā upe . .. Mamuti!

Patiešām aiz paugura tecēja upe, spulgodama starp papelēm, ošiem un alkšņiem, un tās krastā ganījās mamutu bars, mielodamies ar saknēm un jaunajiem koku dzinumiem. Juzdams pieplūstam jaunus spēkus, Nao tik strauji metās uz priekšu, raudams līdzi arī Gavu, ka tika kzammiem priekšā par vairāk nekā simt olektīm. Tas bija pēdējais spēku sasprindzinājums. Kzammi olekti pēc olekts atguva zaudēto. Līdz mamu­tiem bija palicis vēl ne mazāk par divtūkstoš olektīm, bet kzammi jau atkal mina bēgļiem uz papēžiem. Cilvēkēdāji joprojām skrēja vienmērīgā, ritmiskā solī, cerēdami jo drošāk panākt ulamrus, jo ciešāk atspiedīs viņus pie mamutiem. Kzammi zināja, ka šie miermīlīgie dzīvnieki tomēr nepacieš savā tuvumā nevienu dzīvu radījumu, tāpēc dzīs projām arī bēgļus. Ulamri jau dzirdēja aiz muguras vajātāju ātro elpu, bet vēl vaja­dzēja noskriet ne mazāk kā tūkstoš olekšu! . . . Tad

Nao stieptā balsī iekliedzās, no platānu meža iznāca cilvēks un pēc tam arī mamuts. Milzīgais dzīvnieks pacēla snuķi un, skaļi taurēdams, kopā ar trim citiem mamutiem steidzās pretim Leoparda dēlam. Izbiedēti un tai pašā laikā priecīgi kzammi apstājās: nu tikai bija jāgaida, kad ulamri sāks kāpties atpakaļ, pēc tam viņus varēs aplenkt un iznīcināt. Pa to laiku Nao no­skrēja vēl simt olektis, tad, pagriezis pret kzammiem savu iekritušo seju, uzvaras priekā iekliedzās:

—    Ulamri ir sadraudzējušies ar mamutiem! Nao sme­jas par cilvēkēdājiem!

Kamēr viņš runāja, mamuti bija pienākuši cieši klāt un, kzammiem par neizsakāmu izbrīnu, pats lielākais no milzīgajiem dzīvniekiem uzlika savu snuķi uz ulamra pleca. Nao turpināja:

—    Nao ir ieguvis uguni! Viņš ir nogalinājis četrus karotājus kzammu apmetnē un vēl četrus vajātājus!

Kzammi atbildēja ar nikniem kaucieniem, bet, tā kā mamuti soļoja viņiem tieši virsū, steigšus atkāpās. Viņi uzskatīja mamutus par neuzvaramiem.

7. nodaļa DZĪVE PIE MAMUTIEM

7. nodaļa DZĪVE PIE MAMUTIEM

Nams bija labi sargājis uguni. Liesma spoži kvēloja savā sprostā, kad Nao no jauna to ieraudzīja. Leoparda dēls bija laimīgs, kaut arī bija noguris līdz nāvei, kaut arī brūce plosīja viņa ķermeni kā vilks, bet galvā drudžaini rūca. Viņa platajās krūtīs mutuļoja jaunība. Viņš atkal iedomājās dzimto pusi — purvu pavasarī, smailās niedru bultas, smuidrās papeles, ošus un alk­šņus, tērpušos zaļajā pavasara rotā. Viņš dzirdēja, kā sasaucas gārņi, prīkšķes, zīlītes, meža baloži, kā lejup šļācas līksmas, spirdzinošas lietus šaltis. Un ūdeņos un zālē, un meža biezokņos Leoparda dēlam rādījās slaidā Gamla. Visa cilvēka dzīves līksme, šķiet, slēpās Fauma meitas lunkanajā ķermenī, slaidajās rokās un ieapaļajā viduklī.

Izsapņojies pie uguns, Nao pieplūca mīkstu zāli un koku vasas, ko pasniegt mamutu barvedim. Viņš saprata, ka draudzība ar šiem milzeņiem būs cieša tikai tad, ja to atjaunos katru dienu. Pēc tam viņš izvēlējās vietu at­pūtai milzīgā mamutu bara pašā vidū un atlaidās gu­ļus, pavēlējis Namam stāvēt sargos.

—    Ja mamuti ies projām no šīm ganībām, — Nams teica, — es pamodināšu Leoparda dēlu.

—    Ganības ir bagātīgas un plašas, — Nao atbildēja, — mamuti šeit ganīsies līdz vakaram.

Un viņš ieslīga miegā —: dziļā kā nāve.

Kad Nao pamodās, saule jau bija nolaidusies zemu pār savannu.

Rieta pusē blīvējās sarkani mākoņi un pamazītiņām ietina dzelteno saules disku, kas līdzinājās milzīgam ūdenslilijas ziedam. Nao sāpēja kāju locītavas, pār mu­guru skrēja drudža drebuļi, bet rūkšana ausīs bija kļu­vusi vājāka un sāpes plecā pierimušas. Viņš piecēlās, vispirms apraudzīja uguni, pēc tam jautāja sargam:

—    Vai kzammi ir rādījušies?

—    Viņi nav aizgājuši. Viņi gaida upes krastā pfetī salai ar augstajām papelēm.

—    Tas ir labi! — Leoparda dēls teica. — Viņiem nebūs uguns garajās, mitrajās naktīs, viņi zaudēs dūšu un atgriezīsies pie savas ordas. Lai Nams tagad no- snaužas!

Kamēr Nams atgūlās uz sūnām un lapām, Nao uz­manīja Gavu, kurš miegā svaidījās un murgoja. Jaunais karavīrs bija ļoti vārgs, miesa viņam dega kā ugunī, viņš smagi elsoja, bet brūce bija pārstājusi asiņot, un Nao saprata, ka viņa jaunā biedra dzīvībai briesmas vairs nedraud.

Leoparda dēls noliecās pār uguni, un viņam kaislīgi iegribējās sakurt lielu ugunskuru, tomēr ulamrs saprata, ka uguns varbūt nepatiks mamutiem.

Nācās vēl pagaidīt citas, labākas dienas. Vispirms va­jadzēja izlūgties barveža atļauju pārnakšņot mamutu aizsardzībā. Nao, ar skatienu sameklēja milzeni, kurš kā aizvien ganījās viens pats, lai labāk un mierīgāk uzmanītu baru un novērotu apkaimi.

Mamuts klaiņoja pa sīku kociņu biezokni, kuru ga­lotnes tikko pacēlās virs zemes. Leoparda dēls saraka ēdamo paparžu saknes, pieplūca lēcas un devās pie mamutu vadoņa; cilvēkam tuvojoties, dzīvnieks mitējās skrubināt koku atvases, lēnām pacēla savu spalvaino snuķi un pat panācās dažus soļus uz Nao pusi. Redzē­dams viņa rokās barību, mamuts likās apmierināts. Ulamrs pastiepa viņam zāļu klēpi un teica:

— Mamutu vadoni! Kzammi uzglūn ulamriem upes krastā, ulamri ir stiprāki par kzammiem, bet ulamru ir tikai trīs, turpretim kzammu daudz. Viņi mūs no­kaus, ja mēs aiziesim projām no mamutiem.

Mamuts, jau dienā krietni pamielojies labajās ganī­bās, gausi gremoja atnestos gardumus. Pabeidzis mie­lastu, viņš paraudzījās uz rietošo sauli, nogūlās uz ze­mes un apvija savu snuķi ap cilvēka ķermeni. Nao no­sprieda, ka viņu draudzība kļuvusi vēl ciešāka un viņš, Gavs un Nams var palikt mamutu aizsardzībā, līdz sa­dzīst visas brūces. Varbūt milzenis pat atļaus viņiem sakurt uguni un nobaudīt garšīgos ceptos kastaņus un gaļu?

Pa to laiku rietumos iespulgojās saule un iededzināja purpura kvēlumā krāšņos mākoņus. Tas bija vakars, sarkans kā kannu zieds, dzeltens kā gundegu pļava, violets kā ugunskurs rudenīgā krastā. Vakara ugunis pāršķēla upes dzelmi; tas bija viens no brīnišķīgajiem vakariem uz Zemes. Debesīs iezīmējās ezeri, salas un alas, vizuļodamas magnoliju, mežrožu un gladiolu ziedu krāsās, un šie atpulgi sajūsmināja Nao mežonīgo dvēseli. Jaunais karavīrs jautāja sev: kas gan ap­gaismo šos neizmērojamos plašumus, kādi ļaudis un kādi zvēri mīt aiz debesu kalniem?

Jau trīs dienas ulamri dzīvoja mamutu aizsardzībā. Atriebības alkstošie kzammi joprojām ložņāja pa Lie­lās upes krastiem, cerēdami notvert un aprīt cilvēkus, kas bija viņus apsmējuši, pārspējuši viltībā un nolau­pījuši viņiem uguni. Nao vairs nebaidījās no kzam­miem, ulamru draudzība ar mamutiem bija cieša. Ar katru dienu viņa spēki vairojās, galvā vairs nerūca, ne visai dziļā brūce plecā ātri dzija, drudzis bija mi­tējies.

Arī Gavs izveseļojās. Bieži vien visi trīs ulamri, uzkāpuši paugura virsotnē, izaicināja pretiniekus. Nao kliedza :

— Ko jūs ložņājat apkārt mamutiem un ulamriem? Mamutu priekšā jūs esat kā šakāļi pret lāci. Neviena kzammu runga, neviens kzammu cirvis nevar stāties pretim Nao rungai un cirvim. Ja jūs neiesiet projām, mēs iemānīsim jūs slazdos un nokausim!

Nams un Gavs kliedza savus kaujas saucienus un vicināja šķēpus, bet kzammi draudiem nepievērsa ne­kādu uzmanību. Viņi joprojām ložņāja pa briksnājiem, meldriem, savannu un mežu, paslepeni uzglūnēdami ienaidniekam.

Kaut arī ulamri nebaidījās kzammu, tomēr viņu klāt­būtne nebūt nebija patīkama. Kzammi neļāva ulam­riem turpināt ceļu, viņi apdraudēja ulamrus diendienā: agri vai vēlu ulamriem būs jāpamet mamuti un jādodas uz ziemeļiem. Leoparda dēls bez mitas prātoja, kā aiz­dzīt projām ienaidniekus.

Viņš, tāpat kā aizvien, visādi izdabāja mamutu bar­vedim.

Trīs reizes dienā Nao salūkoja viņam garšīgu barību un labu laiku pavadīja blakus savam draugam, cenz­damies izprast viņa valodu un iemācīt viņam savējo. Mamuts labprāt klausījās cilvēka balss skaņās, noliecis galvu, un šķita domās nogrimis; dažreiz dīvaina gaisma ieplaiksnījās viņa brūnajās acīs, un viņš piemiedza acis it kā smiedamies. Tad Nao nodomāja: «Lielais mamuts saprot Nao, bet Nao viņu vēl nesaprot.» Pamazām ma­muts tomēr iemācījās saprast vārdus, par kuru jēgu nebija nekādu šaubu. Kad ulamrs iekliedzās: «Ba­rība!» — mamuts tūliņ nāca klāt, jo zināja, ka šis vārds nozīmē svaigus stiebrus vai augļus. Dažreiz viņi sasaucās viens ar otru bez jebkādas vajadzības, turklāt mamuts klusu urkšķēja, bet Nao atbildēja viņam, ar vienu vai divām zilbēm.

Šī tuvība darīja prieku kā cilvēkam, tā arī dzīvnie­kam. Cilvēks nosēdās zemē, mamuts staigāja šurpu turpu apkārt viņam un dažreiz rotaļādamies uzmanīgi pacēla viņu ar snuķi gaisā.

Nao pavēlēja saviem biedriem, lai viņi parāda cie­nību arī diviem citiem mamutiem. Ulamri visvisādi centās izrādīt viņiem savu pieķeršanos un draudzību. Nao iemācīja jaunekļus pieradināt milzeņus pie cil­vēka balss; pēc piecām dienām mamuti jau paklausīja Nama un Gava aicinājumam.

Ulamri jutās laimīgi. Kādu vakaru, pirms tumsas uznākšanas, Nao, salasījis sausus zarus un zāli, iedroši­nājās pielikt tiem uguni. Gaiss bija dzestrs, vēss, vēja nebija. Liesma iedegās, sākumā melni dūmaina, pēc tam spoža, sprakstoša, rīta blāzmas sārtumā.

No visām pusēm saskrēja mamuti. Viņi šūpoja savus garos snuķus, un viņu acīs spīdēja nemiers. Daži, pa­cēluši snuķus, taurēja. Viņi gan zināja, kas ir uguns! Viņi bija redzējuši uguni savannā un mežā, kad ne­gaisā no zibens spērieniem bija uzliesmojis ugunsgrēks. Tad uguns, šaušalīgi sprakšķēdama, bija vajājusi ma­mutus. Tās elpa apsvilināja viņiem ķermeni, asie zobi plosīja viņu neievainojamo ādu; vecie mamuti atcerē­jās, ka šī šausmīgā būtne bija sagrābusi dažu labu no viņu biedriem; tie vairs nebija atgriezušies no uguns gūsta. Izbijušies un draudīgi viņi skatījās uz liesmu, kurai apkārt stāvēja mazie cilvēciņi.

Nao, juzdams, ka mamutiem nepatīk ugunskurs, pie­gāja pie barveža un teica viņam:

— Ulamru uguns nekur neskries, uguns neuzbruks mamutiem. Nao to ir sagūstījis un nolicis uz kailas zemes, kur tai nav barības.

Milzenis bija pienācis desmit soļu atstatumā no ugunskura un, būdams tikpat ziņkārīgs kā viņa cilts­brāļi, ilgi skatījās uz to, bet pēc tam viņu pārņēma kaut kāda neapjausta uzticības sajūta un, ieraudzījis, ka viņa nespēcīgie draugi ir pavisam mierīgi, nomie­rinājās arī pats.

Tā kā ilgus gadus viņa satraukums vai miers bija ietekmējis visa bara noskaņojumu, mamuti pamazām pārstāja baidīties no ulamru uguns — tā bija nekus­tīga un neauļoja kā tā šausmīgā liesmu jūra, kas viņus bija vajājusi stepē un mežā.

Nu Nao varēja kurināt ugunskuru un gainīt prom nakts tumsu.

Šajā vakarā ulamri mielojās ar garšīgām ceptām saknēm, sēnēm un gaļu.

Pagāja sešas dienas, bet kzammi vēl joprojām uz­glūnēja ulamriem.

Tagad, kad Nao bija atguvis savus spēkus, bezdar­bība viņu mocīja — viņš tiecās atpakaļ uz ziemeļiem. Kādu reizi, ieraudzījis spalvainos kzammus slapstāmies starp platānām, Nao aizsvilās dusmās un uzsauca:

—    Kzammiem neiznāks pamieloties ar ulamru gaļu!

Pēc tam viņš ataicināja biedrus un teica viņiem:

—   Jūs pasauciet tos mamutus, ar kuriem esat sa­draudzējušies, bet man sekos lielais bara vadonis. Tā mēs uzvarēsim cilvēkēdājus.

Paslēpuši uguni drošā vietā, ulamri devās ceļā. Jo tālāk viņi aizgāja no mamutu bara, jo vairāk centās iz­dabāt mamutiem, vākdami viņiem barību, un Nao laiku pa laikam runājās ar viņiem rāmā, klusā balsī. Tomēr, nogājuši kādu gabalu, mamuti sāka vilcināties. Ar katru soli viņos pieauga atbildības sajūta pret visu ma­mutu baru. Viņi lāgu lāgiem apstājās un pagrieza galvu

uz rietumiem. Leoparda dēls piegāja pie barveža, ap­kampa sava drauga snuķi un teica:

— Kzammi ir paslēpušies krūmos. Ja mamuti mums palīdzēs viņus uzvarēt, viņi vairs neuzdrošināsies lož­ņāt ap mūsu nometni.

Tomēr mamutu barvedis palika vienaldzīgs. Viņš stūrgalvīgi raudzījās uz rietumiem, uz tālo, pamesto baru. Nao zināja, ka kzammi paslēpušies dažu šķēpa sviedienu attālumā, un" nevarēja atsacīties no uzbru­kuma. Kopā ar Namu un Gavu viņš pieplaka pie zemes garajā zālē. Iesvilpās sviestie naži. Kzammi biezoknī izslējās kājās, lai labāk varētu notēmēt. Nao gari un spalgi iekliedzās. Šķita, ka arī mamutu vadonis ir sa­pratis. Viņš skaļi ietaurējās, saukdams šurp visu baru.

Pēc tam abu pārējo barvežu pavadībā milzenis gāzās virsū cilvēkēdājiem.

Tad arī Nao, vicinādams rungu, tāpat Nams un Gavs ar cirvi kreisajā un nazi labajā rokā metās uz priekšu. Izbiedētie kzammi lūkoja paslēpties krūmu biezoknī. Mamutus bija sagrābis niknums; viņi uzbruka bēgļiem aklās dusmās gluži kā degunradži. No Lielās upes krastiem kā brūna straume šurp gāzās viss ma­mutu bars. Zeme drebēja viņu soļu dimdoņā. Vilki, šakāļi, stirnas, brieži, zirgi un mežacūkas bēga no viņiem kā no plūdiem.

Mamutu barvedis pirmais panāca vienu no kzam­miem. Tas pakrita pie zemes, šausmās kaukdams, bet muskuļainais snuķis jau saliecās, lai sagrābtu kzammu; mamuts uzsvieda cilvēku desmit olekšu augstu un, kad tas nokrita atpakaļ zemē, ar milzīgo kāju samina kā kukaini. Tūliņ pēc pirmā galu dabūja arī otrs kzamms — to saplosīja ilkņi. Trešais, varenā snuķa pa­celts, locījās un kauca. Pa to laiku viss bars nāca aiz­vien tuvāk. Kā palu straume mamuti pārplūdināja visu līdzenumu; zeme līgojās, ieliecās un cēlās uz augšu it kā platas krūtis.

Visi kzammi starp upes krastu un paugura virsotni tika samīdīti asiņainos dubļos. Tikai tad aprimās ma­mutu trakums.

Barvedis, sasniedzis paugura pakāji, notaurēja kau­jas beigu signālu. Dzīvnieki apstājās, smagi elsodami, vēl zvērojošām acīm.

No nāves izglābušies kzammi izklaidu barā bēga uz dienvidiem. No viņu slazdiem vairs nebija jābaidās. Viņi uz visiem laikiem meta mieru ulamru vajāšanai. Savai ordai viņi aiznesa satricinošu jaunu vēsti par ziemeļu cilvēku sadraudzību ar mamutiem, leģendu, ko vēlāk cita citai stāstīja neskaitāmas paaudzes.

* *

Veselas desmit dienas mamuti pamazām gāja gar upi uz lejteces pusi. Viņu dzīve bija brīnišķīga. No labās barības brieda viņu spēki, bagātīgs mielasts gaidīja viņus ikvienā upes līcītī — gan purvu dumbrājos, gan melnzemes līdzenumos, gan biezajos mežos.

Neviens zvērs netraucēja viņus. Sos zemes valdnie­kus visur gaidīja droša uzvara. Savas varenības apziņa padarīja viņus miermīlīgus. Gadu tūkstošos izvei­dojušies paradumi nosacīja mamutu barā stingru kār­tību kā ganībās, tā arī pārgājienos, šie paradumi palī­dzēja viņiem atrast vislabākās ganības un saskaņot visu savu izturēšanos. Viņiem bija ļoti laba redze, smalka oža un asa dzirde.

Milzīgie un tai pašā reizē lunkanie, smagnējie, bet arī kustīgie mamuti staigāja pa zemi tikpat veikli kā peldēja pa ūdeni.

Aptaustot šķēršļus, apošņājot un noplūcot zāli un augļus, izraujot ar visām saknēm kokus, rakņājoties dumbrājos, — visur mamuti rīkojās ar snuķi, kas va­rēja apvīties apkārt kā čūska, žņaugt kā lāča ķetnas un strādāt tikpat labi kā cilvēka rokas. Ar ilkņiem viņi raka zemi, ar vienu kājas triecienu spēja samīdīt lauvu.

Nekas nevarēja stāties pretim šo milzeņu spēkam. Kas uzdrīkstētos traucēt viņu mieru? Kas spētu aiz­kavēt viņu vairošanos?

Tā domāja Nao, staigādams līdzi milzeņiem. Viņš ar patiku ieklausījās, kā dun zeme zem viņu kājām, ar lepnumu noraudzījās uz mamutu baru, kas bija iz­stiepies virknē gar upi zem rudenīgajiem koku za­riem; mamutiem tuvojoties, visi dzīvnieki bēga projām, bet putni, vēlēdamies viņos labāk noskatīties, nolaidās zemāk no padebešu augstumiem vai arī pacēlās spār­nos pār meldriem.

Tās bija laimīgas, pārpilnībā "Un bezrūpībā pavadītas dienas, un, ja nebūtu atmiņu par Gamlu, Nao nekad nevēlētos tām beigu. Tagad, kad viņš bija iepazinis mamutus, tie viņam šķita labsirdīgāki un taisnīgāki nekā cilvēki. Mamutu bara vadonis nebija tāds kā Faums, no kura baidījās pat viņa draugi, milzu mamuts vadīja baru bez draudiem un nodevības. Neviens no mamutiem nebija arī tik nežēlīgs kā Ago un viņa brāļi.

Rītausmā, kad upe austrumu pusē sāka sirmot, ma­muti pamodās. Pacēluši snuķus, viņi skaļi ietaurējās, apsveikdami jauno, dzimstošo dienu. Draiskodamies viņi trenkāja cits citu pa upes līčiem, pēc tam salasī­jās pulciņos, vienkāršā, dziļā dzīves prieka satraukti, un sāka ganīties: nesteigdamies bez pūlēm izrāva no zemes saknes, plūca sulīgus stiebrus un vasas, grauza kastaņus un zīles, mielojās ar priežu bekām un lāč- purniem. Paēduši visi mamuti kopā devās uz upi pa­dzerties. Tad milzīgo dzīvnieku bars kļuva vēl ciešāks un šķita vēl varenāks.

Nao, uzkāpis kādā paugurā vai uz klints, ar labpa­tiku noraudzījās, kā mamuti soļo gar upes krastu.

Viņu muguras šūpojās kā milzīgi viļņi, viņu kājas iemina mālos dziļas bedres, viņu ausis šķita kā milzu sikspārņi, kas grasās aizlidot; lokanie, kustīgie snuķi līdzinājās ar pelēcīgu sūnu apaugušiem vītolu stum­briem; gludie un mirdzošie ilkņi izskatījās pēc med­nieku iesmiem.

Pienāca atkal kāds vakars. Mākoņi atspulgoja zemes krāšņumu, violetā dūmakā satumsa asiņu alkstošā nakts, uguns iedegās aizvien spožāka. Ulamri to apgā­dāja ar bagātīgu barību. Uguns alkatīgi aprija priežu zarus un sausu zāli, bet šņākdama smaka nost, graužot vītola un kārklu zarus; tās elpa kļuva sūra, liesmām aprijot mitrus stiebrus un lapas.

Augdams aizvien lielāks, tās ķermenis kļuva gaišāks un balss skaļāka, tā žāvēja un sasildīja vēso zemi un aizdzina tumsu tūkstoš olekšu apkaimē. Cepto kastaņu, sakņu un gaļas smaržas vilināts, lielais mamuts bieži vien atnāca palūkoties uz uguni. Viņš sāka pie tās pierast, viņam, vērojot liesmas ar savām domīgajām acīm, iepatikās tās glāsti un spožums. Mamuts nolū­kojās ulamru kustībās, kad viņi meta zarus un sauso stiebru klēpjus ugunskura sārtajā rīklē. Varbūt viņš neskaidri nojauta, ka mamutu cilts būtu vēl stiprāka, ja viņai būtu uguns.

Kādu vakaru mamuts pienāca pie uguns ciešāk nekā citkārt un piebāza snuķi tuvāk, ošņādams dvašu, kas sitās pretim no dzīvnieka, kurš nemitīgi mainīja savu iz­skatu. Milzenis apstājās un ilgi stāvēja nekustēdamies

kā pelēka klints, pēc tam satvēra ar snuķi lielu zaru, paturēja to bridi gaisā un beidzot iesvieda ugunī. Gaisā uzšāvās dzirksteļu spiets, zars iesprakšķējās, iešņācās, sāka kūpēt un galu galā aizdegās ar liesmu. Tad, noliecis galvu, apmierinātā izskatā mamuts pie­gāja pie Nao un uzlika snuķi viņam uz pleca. Nao ne­pakustējās. Izbrīnās un sajūsmas pārņemtais ulamrs nodomāja, ka mamuti prot kurināt uguni tāpat kā cil­vēki, un vaicāja sev, kāpēc gan viņi pavada naktis saltumā un tumsā.

No šā vakara mamutu barvedis vēl ciešāk sadrau­dzējās ar ulamriem. Viņš palīdzēja salasīt sausu malku, baroja uguni tikpat veikli un uzmanīgi kā cilvēki un domīgi raudzījās tās purpursarkanajās vai aveņsārta- jās liesmās.

Viņa milzīgās smadzenes uztvēra jaunus iespaidus, un saites starp mamutu un ulamriem kļuva vēl ciešākas. Viņš tagad saprata jau diezgan daudz vārdu un žestu un iemācīja cilvēkus saprast arī viņu.

Mamuti joprojām devās uz leju gar Lielo upi, un pienāca diena, kad bara ceļš vairs nesakrita ar ceļu, kas veda ulamrus atpakaļ uz viņu cilti. Upe, kas līdz šim bija tecējusi uz ziemeļiem, pagriezās uz dien­vidaustrumiem. Tā kā mamuti gāja pa upes krastu, vajadzēja no viņiem šķirties. Nao sāka bažīties — tik līksmi bija dzīvot šo milzīgo, labsirdīgo draugu pulkā. Pēc mierīgās, bezrūpīgās dzīves vientulība viņam šķita sevišķi briesmīga.

Šajā lietainajā rudenī, šajos niknu zvēru pilnajos mežos, šajās milzīgajās, purvainajās pļavās ulamriem uz katra soļa uzglūnēja likstas un lamatas, skarbā daba un viltīgie plēsoņi.

Kādu rītu Nao piegāja pie mamutu barveža un teica viņam:

— Leoparda dēls sadraudzējās ar mamutiem. Šī draudzība ielīksmoja viņa sirdi, un viņš sekotu mamu­tiem vēl ilgu laiku, bet viņam jāatgriežas un jāredz Gamla Lielā purva krastos. Viņa ceļš iet uz ziemeļrietumiem. Kāpēc mamuti nevarētu pamest upes krastus?

Nao atbalstījās uz mamuta ilkņa; dzīvnieks, nojauz­dams viņa satraukumu, uzmanīgi klausījās.

Pēc tam barvedis lēnām pašūpoja smago galvu un no jauna virzījās tālāk, vedot mamutu baru sev līdzi gar upes krastu. Nao saprata to kā atbildi. Viņš teica sev:

Mamutiem vajag ūdens.

Viņš dziļi nopūtās un pasauca savus biedrus. Kad mamutu bars vairs nebija redzams, Nao uzkāpa pau­gurā. Jaunais ulamrs vēl iztālēm vēroja barvedi, kas viņu bija uzņēmis tik laipni un izglābis no kzammiem. Ap sirdi viņam bija smagi: skumjas un bailes sagrāba Nao; raudzīdamies uz ziemeļrietumiem, uz stepi un ru­denīgajiem krūmu biezokņiem, viņš sajuta, cik bez­spēcīgs ir cilvēks, un viņa sirds pildījās ar maigām jūtām pret mamutiem un viņu spēku.

trešā daļa

1.nodaļa

RŪSGANIE PUNDURI

trešā daļa

1.nodaļa

RŪSGANIE PUNDURI

Uznāca lielas lietavas. Ulamri stiga staignos dum­brājos, spraucās cauri krūmu biezokņiem, gāja pāri pauguriem, atpūtās zem koku zariem, aizās un klinšu plaisās. Bija sēņu laiks. Visi trīs, zinādami, ka sēnes mēdz būt indīgas un var nogalināt cilvēku tikpat viegli kā čūsku inde, lasīja tikai tādas, par kurām zināja no sirmgalvjiem, ka tās ir ēdamas. Kad pietrūka gaļas, ulamri uzmeklēja vietas, kur auga baravikas, gailenes, lāčpurni un priežu bekas, un sēņoja nosūnojušu gobu un rūsganu vīģes koku paēnā, snaudošās ielejās un kalnu nogāzēs. Tagad, pēc uguns atkarošanas, ulamri varēja cept sēnes, uzdurot tās uz zariem un saliekot uz akmeņiem vai tāpat uz zemes ap ugunskuru. Tāpat viņi cepa arī saknes un apgrauzdēja ozolzīles, bet daž­reiz arī kastaņus. Viņi mielojās ar lazdu un diž­skābaržu riekstiem, lasīja kļavu sēklas un dzēra kļavu saldo sulu.

Uguns bija viņu prieka un bēdu avots. Viesuļvētrai vai lietum uznākot, viņiem vajadzēja visvisādi nopūlē- lies, sargājot uguni. Kad lietus gāza sevišķi spēcīgi — k<i ar spaiņiem, ugunij nācās meklēt drošu patvērumu; ja to nedeva klintis, koki vai bedres, paslēptuvi ugunij vajadzēja izrakt vai sakraut no kokiem vai akmeņiem. Tāpat daudz laika gāja zudumā, kamēr viņi apgāja apkārt dažādiem šķēršļiem. Un varbūt, vēlēdamies iz­iet pa īsāko ceļu, viņi paši, to nemaz neapzinādamies, padarīja savu ceļu garāku. Viņi gāja atpakaļ uz ulamru zemi, paļaudamies uz instinktu, kā arī uz sauli un zvaigznēm.

Negaidot viņi bija nonākuši kādā smilšu tuksnesī ar izmētātiem granīta bluķiem.

Šķita, ka tuksnesis — šis draudīgais, palsais, nabadzī­gais novads aizņem visus ziemeļrietumus. Šur tur auga asa, cieta zāle, kāpās dažas nožēlojamas priedes, ķērpji pamazām iegrauzās akmeņos, nokarādamies lejup bā­lām kodeļām; pavisam reti pāri pauguru nogāzēm aiz­skrēja bailīgs zaķis vai pundurantilope.

Lietus lija retāk, un plāni, saplosīti mākoņi traucās uz dienvidiem kopā ar zosīm, pērkonkazām un dzēr­vēm.

Nao vilcinājās — vai vajadzētu doties tālāk šajā tuksnesīgajā novadā? Diena nāca jau uz vakara pusi; pelēki bāla gaisma slīdēja pār zemi, un vējš gaudoja dobji un žēlabaini.

Ulamri, pagriezuši seju pret smiltājiem, sajuta tuk­sneša elpu. Bet, tā kā gaļas viņiem bija atliku likām un uguns spoži kvēloja sprostos, viņi nolēma iet taisnā ceļā pāri smilšu klajumiem.

Pēc piecu dienu gājuma viņi vēl joprojām neredzēja gala līdzenumiem un kailajiem smiltājiem. Pārtikas krājumi izsīka. Ceļotājus mocīja slāpes, dzīvnieki iz­vairījās no viņu slazdiem, un smiltis bija uzsūkušas visu ūdeni.

Ne vienu reizi vien ulamri bija nobažījušies par uguns likteni — nebija nekā, ar ko varētu to pabarot. Sestajā dienā viņi pamanīja, ka zāle ir biezāka un vairs nav tik asa, priežu vietā stājušies vīģes koki, platānas un papeles, biežāk pagadās ūdens lāmas, bet zeme

kļuvusi melna un debesis ar biezajiem mākoņiem noslī- gušas zemāk. Ulamri pavadīja nakti zem apses pie ugunskura, mezdami liesmās satrunējušu malku un lapas, kas drebēja lietus strūklās un kūpēja, radīdamas smacīgus dūmus.

Vispirms sargāja Nao, pēc tam pienāca Nama kārta. Jaunais ulamrs staigāja gar ugunskuru, to uzmanīdams; piemezdams ugunij zarus, viņš tos vispirms apžāvēja un tikai tad deva ugunij aprīšanai. Smagā liesma ar pūlēm lauzās cauri biezajiem dūmiem, gaisma klājās pāri mālainajai zemei un slīdēja starp pundurkociņiem, mezdama sārtu blāzmu uz lapām. Aiz apgaismotā loka robežām biezēja tumsa; ūdens peļķēs tā atgādināja smagu šķidrumu.

Nams noliecās pie uguns un, sildīdams rokas, ieklau­sījās; tumsas bezdibenī slēpās briesmas: cilvēku viegli varēja saplosīt nagi vai žokļi, samīdīt smagas kājas, cilvēku varēja nogalināt čūskas kodums vai cirvja sitiens.

Karavīrs pēkšņi nodrebēja pie visām miesām, visi viņa jutekļi saspringa: viņš saprata, ka apkārt ugunij ložņā kaut kas dzīvs. Nams klusītiņām pieskārās va­donim. Nao bez trokšņa pielēca kājās un savukārt sāka ieklausīties nakts skaņās. Nams nebija maldījies: tuvumā staigāja kaut kādi dzīvi radījumi; mitro augu izgarojumi un dūmi nomāca viņu smaku, tomēr Leo­parda dēls noskārta, ka tie ir cilvēki. Ar spēcīgu šķēpa vēzienu viņš sarušināja ugunskuru, liesma uzvijās aug­stu gaisā un apgaismoja vairākus cilvēkus, kas bija paslēpušies biezoknī.

Nao pamodināja Gavu.

— Šeit ir cilvēki! — viņš čukstēja.

Piespiedušies cits pie cita, viņi ilgi un vērīgi lūkojās uz to pusi, kur bija parādījušies cilvēki.

Tomēr nekas nebija manāms. Bija pavisam klusu, tikai šņākdams plīkšķēja lietus. Vēja pūsmas neatnesa nekādas smakas. Kur tad nu bija briesmas? Kas slē­pās tumsā: vesela cilts vai tikai daži karavīri? Kā rī­koties — bēgt vai uzsākt kauju?

-— Sargājiet uguni, — Nao beidzot pavēlēja.

Ulamri ilgi noskatījās, kā viņu vadoņa stāvs kļūst aizvien sīkāks un sīkāks, līdz beidzot tumsa viņu ap- rija pavisam. Apmetis kādu līkumu, Nao pagriezās uz biezokņa pusi, kur, liesmai uzšaujoties gaisā, viņš bija ieraudzījis slapstāmies cilvēkus. Viņš brīdi pa brīdim apstājās un ilgi stāvēja ar cirvi un rungu rokās, dažreiz pieplaka ar ausi pie zemes, centās virzīties uz priekšu nevis taisni, bet visu laiku meta līčloču cil­pas. Zeme lietū bija izmirkuši, un Nao gāja pavisam klusu. Pat vissmalkākā vilka auss nevarētu saklausīt viņa soļu troksni. Pagāja kāds laika sprīdis. Nao ne­dzirdēja un nejuta nekā cita, tik vien lietu, augu trī­sas un sīko dzīvnieku čabināšanos.

Viņš apgāja apkārt krūmājiem un atgriezās vecajā vietā; nekur nebija ne miņas no cilvēku pēdām.

Nao par to nemaz nebrīnījās: instinkts viņu mudināja iet uz pauguru, ko viņš bija ievērojis jau krēslā. Uz­kāpis paugura virsotnē, Nao caur miglu ieraudzīja aizā gaismu, viņš pazina cilvēku sakurtu uguni.

Bet attālums bija tik liels un tumsa tik bieza, ka viņš tikai ar pūlēm atšķīra dažas neskaidras ēnas. Tomēr viņš nemaz nešaubījās, ka tie ir cilvēki. Nao sagrāba drebuļi tāpat kā toreiz ezera krastā, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja uguni cilvēkēdāju apmetnē. Šoreiz briesmas bija lielākas, jo svešinieki bija pamanījuši ulamrus agrāk nekā tie viņus.

Nao atgriezās pie saviem biedriem.

—    Tur ir cilvēki! — viņš čukstus pateica, rādīdams uz austrumiem.

—    Uguni sprostos vajag pabarot, — viņš piebilda pēc kāda brītiņa.

Šo darbu viņš uzticēja Namam un Gavam, bet pats sāka kraut ap ugunskuru žagaru klēpjus, lai zaru blā­ķis aizsegtu cilvēkus. Kad uguns sprostos bija iedegu­sies un pārtikas krājumi sakravāti, Nao pavēlēja doties ceļā.

Tagad lija smalks lietiņš bez vēja. Nao, izmanto­dams šo viltīgo paņēmienu, cerēja, ka ulamri aizies daudzus tūkstošus olekšu tālu, iekām ienaidnieks pa­manīs, ka viņi aizbēguši. Ienaidnieks domās, ka ulamri joprojām sēž pie ugunskura, uzmanīgi aplenks viņus un gaidīs izdevīgu brīdi uzbrukumam.

Rītausmā lietus pārstāja pavisam. Austrumos svīda skumja gaisma, un rīta blāzma it kā negribot paspī­dēja mākoņu plaisās. Ulamri uzkāpa nelielā pakalnā; tikuši pašā virsotnē, viņi vispirms ieraudzīja tikai sa­vannu, rūsganīgi sarkanus krūmu biezokņus un mežus ar zilganpelēkām un rudām laucēm.

—    Cilvēki ir pazaudējuši mūsu pēdas! — Nams čuk­stēja.

Bet Nao atbildēja:

—    Cilvēki dzenas mums pakaļ!

Patiešām, kādā upes līkumā parādījās divi cilvēki, un viņiem sekoja vēl kādi trīsdesmit. Kaut arī attālums bija liels, Nao saskatīja, ka cilvēki ir pavisam maza auguma, tomēr nevarēja pateikt, ar kādiem ieročiem viņi apbruņojušies. Punduri neredzēja starp kokiem paslēpušos ulamrus. Ienaidnieku pulks aizvien palieli­nājās. Tomēr viņi nelikās tik izveicīgi un ātri kā ulamri.

Atkāpjoties ulamriem vajadzētu šķērsot gluži klaju līdzenumu. Labāk būtu doties uz priekšu un lūkot, vai nevar ienaidnieku nokausēt. Tagad ulamri devās uz leju pa pauguru nogāzēm, tāpēc nogāja lielu gabalu un nemaz nebija piekusuši. Paskatījušies atpakaļ un pamanījuši vajātājus, kas žestikulēdami stāvēja pau­guru grēdas virsotnē, ulamri redzēja, ka aizsteigušies tiem tālu priekšā.

Apvidus pamazām kļuva aizvien nelīdzenāks. Ceļā pagadījās gan sakrokojušies, it kā konvulsijās sastin­guši krīta pauguri, gan dzelkšņainiem krūmiem klāti klajumi, gan zālēm aizauguši purvi, ko iztālēm nemaz nevarēja saskatīt; visu laiku vajadzēja mest līkumus, lai apietu tiem apkārt. Bēgļi gandrīz nemaz netika uz priekšu. Viņu pacietība izsīka. Pēc tam pagadījās sar­kanīga zeme ar dažām nožēlojamām, ļoti garām un pavisam nīkulīgām purva priedēm. Beidzot ulamri no­nāca savannā. Nao kļuva līksms, bet tajā brīdī netālu no viņa parādījās ļaužu pulciņš. Vai tie ir tie paši punduri, ko viņš redzēja no rīta? Varbūt viņiem labi pazīstams apvidus un viņi paspējuši aizsteigties priekšā bēgļiem pa īsāku ceļu? Jeb vai tas ir cits tās pašas cilts karotāju pulciņš? Viņi bija jau pietiekami luvu, un viņus viegli varēja saskatīt. Cik sīka auguma cilvēciņi! Pats garākais no viņiem tikko sniedzās Nao līdz krūtīm. Galvas viņiem bija apaļas, sejas trīsstūrai- nas un āda sarkanīga.

Kaut arī punduri šķita sīki un vārgi, tomēr, ierau­got ulamrus, viņi izgrūda kraukļa ķērkšanai līdzīgu kaujas saucienu un sāka vīcināt mednieku iesmus un metamos nažus.

Leoparda dēls skatījās uz punduriem izbrīnījies. Va­rētu nodomāt, ka tie ir bērni, ja daži neizskatītos pa­visam vecīgi, ja viņu sejas nebūtu apaugušas ar bār­das kumšķiem un rokās nebūtu ieroču. Diezin vai viņi pirmie uzdrošināsies uzbrukt ulamriem! Patiešām — punduri vilcinājās. Kad ulamri pacēla rungas un šķē­pus, kad līdzenumā atskanēja Nao balss, kas pārmāca punduru balsis, kā lauvas rēciens apslāpē kraukļa ķērkšanu, mazie cilvēciņi metās bēgt. Tomēr visi viņi, acīm redzot, bija noskaņoti kareivīgi: kliedza visi reizē, un viņu kliedzienos skanēja draudi. Pēc tam viņi iz­klīda puslokā. Nao saprata, ka punduri grib ulamrus aplenkt.

Bīdamies no punduru viltības vairāk nekā no viņu spēka, Nao deva atkāpšanās zīmi. Ulamri bez pūlēm aizskrēja tālu priekšā punduriem, kaut gan ulamru nasta — sprosti ar uguni kavēja bēgšanu. Tomēr Nao bija piesardzīgs. Viņš pavēlēja saviem karavīriem tur­pināt ceļu, bet pats, nolicis sprostu ar uguni zemē, sāka vērot ienaidnieku.

Trīs vai četri punduri bija aizsteigušies pārējiem priekšā. Leoparda dēls nekavēja velti laiku. Viņš pa­ķēra dažus akmeņus un, cik jaudas, metās pretim rūs­ganajiem punduriem. Nao kustības viņus samulsināja. Viens no punduriem, laikam pats vadonis, griezīgi iekliedzās, un punduri apstājās.

Tad Nao uzsauca:

— Nao, Leoparda dēls, negrib darīt ļaunu cilvē­kiem. Viņš nevienu neaizskars, ja viņi vairs nedzīsies pakaļ.

Punduri klausījās nekustīgām sejām. Redzēdami, ka ulamrs tuvāk nenāk, viņi grasījās atsākt vajāšanu. Tad Nao, sviezdams akmeni, iesaucās:

— Leoparda dēls nositīs rūsganos pundurus!

Garām Nao aizlidoja trīs vai četri naži. Ulamrs, sviezdams akmeni, ievainoja vienu punduri, un tas pakrita. Tūliņ Nao svieda arī otru akmeni, bet netrā­pīja, pēc tam trešo — akmens atsitās pundurim pret krūtīm.

Tad ulamrs, izzobodams pundurus, pakratīja ceturto akmeni un pēc tam, draudīgi izslējies, svieda nazi.

Rūsganie punduri žestus saprata labāk nekā vārdus, viņi zināja, ka sviestais nazis ir daudz bīstamāks par akmeņiem. Uz priekšu paskrējušie karavīri metās at­pakaļ pie lielā ļaužu pulka, un Leoparda dēls aizgāja lēniem soļiem. Punduri sekoja viņam pa gabaliņu. Tik­līdz viens vai otrs karotājs iznāca vairāk uz priekšu garām saviem biedriem, Nao draudēja un vīcināja ieročus. Punduri drīz noprata, ka viņiem daudz bīsta­māk iet izklaidus nekā ciešā barā, un Nao, panācis to, ko gribējis, turpināja savu ceļu.

Ulamri bēga gandrīz visu dienu. Kad viņi apstājās, rūsganie punduri vairs nebija redzami. Mākoņi pašķī­rās, un zilajās mākoņu plaisās iemirdzējās saule. Zeme, kas sākumā bija cieta, kļuva aizvien staignāka, mīk­stāka, slēpdama līganus muklājus, kuros stiga kājas. Parādījās lieli rāpuļi, pazibēja pelēki zaļganās ūdens čūskas, dobji kurkstēdamas, lēkāja vardes, tramīgi gar­kājaini putni šaudījās gaisā kā drebošas apšu lapas.

Ulamri uz ātru roku ieturēja maltīti, baidīdamies pār­steigumu, viņi steidzās aiziet projām no šās briesmu pilnās zemes. Dažreiz šķita, ka viņi patiešām drīz vien atstās šo apgabalu. Zeme kļuva cietāka, dižskābarži, vīģes koki un papardes stājās papeļu, vītolu un purva zāļu vietā. Bet drīz atkal no jauna sākās zemiene ar stāvošu, sasmirdušu ūdeni, kur uz katra soļa uzglūnēja slīkšņas un akači. Nāca virsū nakts. Saule kļuva sar­kana kā svaigas asinis un nogrima kūdrainos purvājos rietumu pusē.

Ulamri zināja, ka var paļauties tikai uz savu drosmi un veiklību; viņi soļoja uz priekšu, kamēr vien debesu velves dzīlēs bija jaušama gaisma. Pēc tam vajadzēja apstāties^Priekšā pletās līdzenums, aiz muguras — haoss, kur blāva gaisma mijās ar tumšiem bezdibeņiem.

IJlamri salauza zarus, savēla lielus akmeņus un apvija tos ar kārklu vicām un liānām; tagad viņiem bija drošs patvērums. Tomēr viņi sargājās kurt ugunskuru un ap­mierinājās ar mazu uguntiņu, ko pa pusei paslēpa bedrē. Viņi gaidīja kaut ko, kādus nezināmus noti­kumus.

2. nodaļa granīta Šķautne

2. nodaļa granīta Šķautne

Pagāja nakts. Mirdzošajā zvaigžņu gaismā ne Nams, ne Gavs, ne viņu vadonis vairs neredzēja neviena pundura; ulamri tikai dzirdēja un saoda valgo vēju, purva dzīvniekus un plēsīgos putnus ar mīkstajiem spārniem. Kad rīts atausa sudrabainas miglas tvaikos, tuksnesis atklāja savu drūmo vaigu, bet aiz tuksneša pletās bezgalīgi purvi ar mālainām salām.

No šiem krastiem aiziedami, ulamri droši vien atkal sastaptu rūsganos pundurus. Vajadzēja iet starp stepi un purvu, meklējot izeju, bet, tā kā nekas nenorādīja, kāds ceļš būtu labāks, viņi izvēlējās taku, kas tiem šķita mazāk bīstama.

No sākuma ceļš likās ciešams. Zeme bija diezgan cieta, un tikai vietvietām rēgojās nelielas dūkstis un nīkulīgi augi. Ap dienas vidu krūmi un koki pagadījās aizvien biežāk. Ulamriem visu laiku vajadzēja vērot šauro apvārsni. Nao nenojauta, ka rūsganie punduri tuvu. Ja viņi nav metuši vajāšanu pie malas, viņiem jānāk pa ulamru pēdām un tātad jāpaliek tālu iepakaļ.

Gaļas aizgāds bija izsīcis. Ulamri tuvojās krastiem, kur netrūka medījuma. Viņi palaida garām lielo skrē- jēj putnu sīgu, kas paguva paslēpties kādā salā. Strauta ietekā Gavs noķēra nelielu plaudi. Nao nodūra ar šķēpu paipalu, Nams izzvejoja dažus zušus. Karavīri sa­lasīja sausu zāli un zarus un sakūra ugunskuru, priecā­damies par ceptās gaļas smaržu. Ulamri bija pārliecināti, ka rūsganie punduri galīgi nomocījušies, nespēdami tikt viņiem līdzi. Viņi beidza apskrubināt paipalas kaulus, kad pēkšņi no krūmu biezokņa izskrēja daži dzīvnieki. Nao saprata, ka viņi bēg no kāda bīstama ienaidnieka. Piecēlies kājās, viņš paspēja saskatīt tikai kaut kādas zaglīgas ēnas.

— Rūsganie punduri ir klāt! — viņš teica.

Rūsganie punduri bija paslēpušies brikšņos un va­rēja aizšķērsot viņiem ceļu, sarīkojot visādas lamatas. Starp krūmu biezokni un purvu atradās gandrīz pa­visam klaja josla, pa kuru varēja bēgt. Ulamri steigšus paķēra sprostus ar uguni, ieročus un pāri palikušo pārtiku. Nekas netraucēja viņu bēgšanu. Ja punduri sāktu viņus vajāt pa krūmājiem, tad, nebūdami tik veikli kā ulamri, kavēkļu dēļ zaudētu daudz laika. Nao ar saviem ceļa biedriem skrēja starp kokiem un krū­miem un pa garu zāli. Nao bija pārliecināts, ka aizies punduriem tālu priekšā, ja vien ceļā nebūs nekādu ka­vēkļu. Tomēr kavēkļi gadījās visai drīz. Līdzenumā bija iezīdušies purva taustekļi — dziļas slīkšņas, dumbrāji un šauras ūdens strēles ar gļotainiem augiem.

Uz priekšu tikt bija aizvien grūtāk, bēgļiem vaja­dzēja mest līkumus, meklēt apkārtceļus un pat griezties atpakaļ. Galu galā viņi bija nonākuši uz šauras granīta šķautnes. Pa labi — liels purvs, pa kreisi -— rudens lietavās apslīkusi zeme.

Granīta šķautne, kļūdama aizvien šaurāka un ze­māka, paziida zem ūdens. Ulamrus no trim pusēm ielenca ūdens: vajadzēja vai nu griezties atpakaļ, vai gaidīt kādu laimes gadījumu.

Tas bija briesmīgs brīdis. Ja punduri jau atnākuši granīta šķautnes galā, jebkura atkāpšanās kļuvusi ne­iespējama. Nao, nokāris galvu, rūgti nožēloja, ka bija aizgājis no mamutiem. Viņa vīrišķība bija pagaisusi, viņš iepazina mazdūšību un bailes, tomēr tas bija tikai īss vājuma brīdis. Briesmu apziņa no jauna iedvesa viņā enerģiju. Vajadzēja ātrāk tikt laukā no šā slazda. Tālumā pacēlās kaut kas brūns — varbūt sala, varbūt arī granīta takas turpinājums. Gavs un Nao sāka mek­lēt braslu, bet visur atrada vai nu pārāk dziļus ūde­ņus, vai staignu slīkšņu.

Atlika vienīgi griezties atpakaļ. Ulamri steidzās. Viņi noskrēja divus tūkstošus olekšu un, izkļuvuši no purva,

nonāca pie bieziem krūmiem. Nams, kurš gāja pa priekšu, piepeši apstājās un teica:

—    Rūsganie punduri ir šeit!

Nao par to nešaubījās. Lai vēl pārliecinātos, viņš, salasījis akmeņus, sāka sviest tos biezoknī, uz kuru norādīja Nams; viegla zaru švīkstēšana nodeva ienaid­nieku.

Par atkāpšanos nebija ko domāt — vajadzēja gata­voties kaujai, kaut gan šī vieta ulamriem nedeva ne­kādas priekšrocības, gluži otrādi, punduri te varēja viņus aplenkt. Drošāk būtu nostiprināties uz granīta kaupres. Ugunskura gaisma pasargātu viņus no nejau­šiem pārsteigumiem.

Ulamri izkliedza, savu kaujas saucienu. Vicinot iero­čus, Nao sauca:

—    Rūsganie punduri veltīgi vajā ulamrus, kas ir tik stipri kā lācis un žigli kā antilope! Ja punduri uzbruks, viņi zaudēs daudz ļaužu! Nao viens pats nositīs desmit rūsganos pundurus! Nams un Gavs tikpat daudz! Vai gan punduri grib pazaudēt savus karavīrus, lai nogali­nātu trīs ulamrus?

No visām pusēm — no krūmiem un garās zāles at­skanēja skaļi kaujas saucieni. Leoparda dēls saprata, ka punduri alkst cīņu uz dzīvību un nāvi. Viņš par to nebrīnījās; vai tad arī ulamri arvien nebija nogalinājuši svešas cilts ļaudis, ko sagūstīja savas apmetnes tu­vumā? Vecais Gūns aizvien teica:

«Labāk atstāt pie dzīvības vilku vai leopardu, nevis cilvēku. Cilvēks, kuru tu šodien nenokāvi, atnāks rīt kopā ar citiem un nokaus tevi.»

Turklāt Nao pavisam labi zināja, ka divu dažādu cilšu ļaudis nīst cits citu vēl niknāk, nekā degunradzis nīst mamutu. Nao krūtīs uzbangoja dusmas, viņš iz­aicināja ienaidniekus uz kauju. Kliegdams viņš tuvojās biezoknim. Iesvilpās tievie naži, tomēr neviens no tiem netrāpīja. Nao smējās mežonīgiem smiekliem:

—    Rūsgano punduru rokas ir bez spēka! . . . Tās ir bērnu rokas! Nao var nosist katru punduri ar vienu cirvja vai rungas sitienu . ..

Starp meža vīnogulāju stīgām izspraucās kāda galva. Tā tikko bija samanāma rudens sārto lapu ietvarā. Bet Nao ieraudzīja zvērojošās acis. Viņam iekārojās parā­dīt savu spēku bez šķēpa mešanas. Viņa sviestais ak­mens sašūpoja lapu jumu, un atskanēja spalgs klie­dziens.

— Skatieties! — ulamrs uzvaras priekā iekliedzās. — Tāds ir Nao spēks!. .. Viņš nosita rūsgano punduri ar akmeni vien.

Nemaz nevērodams satracināto ienaidnieku brēcie­nus, viņš uzgrieza punduriem muguru un mierīgi aiz- soļoja pa granīta šķautni. Šķautnes galā bija laukumiņš, kur pietika vietas trim cilvēkiem. Šī vieta bija drošāka, jo punduri nevarēja ne uzbrukt ulamriem visi lielā barā, ne aplenkt viņus, ne arī piepeldēt no purva pu­ses, jo ikviens drosminieks tūliņ nogrimtu nodevīgajā slīkšņā.

Vēl grūtāk bija sasniegt klinšaino saliņu, kas pacē­lās sešdesmit olekšu attālumā no granīta kaupres.

Ulamri sameklēja sausus meldrus vakara ugunsku­ram. Viņiem cits nekas neatlika kā vien gaidīt. No visām gaidīšanas reizēm šī bija vismokošākā.

Uzglūnēdami pelēkajam lācim, viņi cerēja nogalināt zvēru. Sprostā zem klinšu bluķiem viņi zināja, ka milzu lauva agri vai vēlu dosies medībās. Viņi ne reizi nebija pieļāvuši, lai cilvēkēdāji viņus aplenc. Turpretim tagad viņus bija ielenkusi orda, skaita un viltības ziņā pā­rāka. Ordu nav iespējams iznīcināt. Diendienā orda bez mitas uzmanīs purvu, bet, ja tā uzdrošināsies nākt uzbrukumā, kā tad lai trīs cilvēki turas pretim?

Nao un viņa biedrus pieveikuši viņiem līdzīgi un tomēr daudz vājāki radījumi; neviens no punduriem nespēj nožņaugt vilku, viņu vieglie naži nekad neie- urbsies lauvas sirdī, viņu iesmi nekā neiespēj nodarīt sumbram, bet izurbties cauri cilvēka sirdij tie var.. .

Pa to laiku saules un ūdens spožā dzīvība saplūda vienkop. Ūdeņu klaids ir milzīgi plašs — tam nav ne gala, ne malas, bet saule ir uguns, tik liela kā ūdens­rozes ziedlapiņa.

Tomēr saules gaisma ir spēcīgāka par ūdens gaismu; saules gaisma plūst pāri purvam un piepilda visu de­bess jumu, kas klājas pār zemi. Bažu satraukts, Nao nemitējās domāt par rūsganajiem punduriem, kaujām, slēpņiem, vajāšanu un bēgšanu.

Smags slogs bija uzgūlies viņa pleciem, sirds lēkāja kā panteris, un Nao dzirdēja, kā tā sitas viņa krūtīs.

Laiku pa laikam jaunais ulamrs, aizgainījis sastin­gumu, pietrūkās kājās un tvēra pēc rungas, iekvēlo­damies cīņas kaismē. Rokas kniesa nepacietībā dragāt tos, kas nozaimojuši viņa spēku, bet viņš tūliņ atguvās, palikdams tikpat piesardzīgs un viltīgs kā līdz šim; bez šīs piesardzības un viltības cilvēks nevarētu nodzīvot nevienu dienu. Ja viņš pats meklēs nāvi, tad sagādās pārāk lielu prieku ienaidniekiem. Rūsganie punduri jānokausē, jāiebiedē, jānokauj pēc iespējas vairāk viņu karotāju. Un pats Nao negrib mirt, viņš grib vēl re­dzēt Gamlu. Un, kaut gan viņš vēl nezina, kā pieveiks savus ienaidniekus, viņš lolo cerības, viņš jūt, ka tā uzreiz nevar pazust; viņa mūžs būs tikpat plašs un tāls kā ūdeņi un gaisma.

Sākumā rūsganie punduri nemaz nerādījās, vai nu bīdamies slazdu, vai gaidīdami, ka ulamri aiz neuzma­nības pienāks tuvāk.

Punduri parādījās tikai pret vakaru; izlīduši no sa­vām paslēptuvēm, viņi tuvojās granīta šķautnei, dīvaini palēkdamies. Gan viens, gan otrs no punduriem paskrē­jās uz priekšu un kaut ko kliedza, bet viņu vadoņi nāca klusu, uzmanīgi un saspringuši. * Krēslai nolaižoties, drūzmējās un ņudzēja sarkanīgi ķermeņi; pelnu pelēkajā vakara gaismā šķita, ka sa­slējušies pakaļkājās kaut kādi dīvaini šakāļi. Uznāca nakts. Ulamru uguns meta pāri ūdeņiem asiņainu at­spulgu. Aiz krūmājiem aplencēju ugunis tumsā iededza vara sarkanu blāzmu. No tumsas iznira un no jauna pazuda sargu silueti. Tomēr ar visu kareivīgo rīkošanos ienaidnieks turējās lielā attālumā no ulamriem.

Nākamā diena šķita bezgala gara. Punduri bez mitas lodāja apkārt ulamru apmetnei gan pa vienam, gan veseliem bariem. Viņu platie vaigu kauli liecināja par nesatricināmu stūrgalvību. Varēja just, ka viņi nemi­tēsies vajāt svešās cilts locekļus; tas bija neskaitāmu paaudžu instinkts, bez ta viņi sen būtu gājuši bojā, sa­kauti cīņā ar spēcīgākām cilvēku ciltīm.

Arī nākamajā naktī viņi ne reizi nemēģināja uz­brukt — izturējās pavisam klusu un nemaz nerādījās. Pat viņu ugunis nebija redzamas — vai nu viņi nemaz nededzināja ugunskurus, vai arī bija aizcēluši tos tālu projām. Gaismai austot, atskanēja kaut ķāda dīvaina čabēšana un zaru brīkšķēšana, it kā līdz ar cilvēkiem būtu sakustējušies un slīdētu pa zemi krūmu biezokņi. Kad bija jau pavisam gaišs, Nao ieraudzīja, ka vesels zaru valnis aizsprostojis pieeju granīta takai. Aiz šā aizžogojuma, izaicinoši kliegdami, lēkāja un vaibstījās rūsganie punduri. Tas bija labs patvērums. Nu punduri varēja sviest nažus, paši palikdami neredzami, varēja negaidot izskriet lielā skaitā un uzbrukt ienaidniekam.

Ulamru stāvoklis kļuva nopietns. Barības krājumi bija izsīkuši; viņiem vajadzēja iztikt ar purva zivīm. Zvejošanai vieta nebija izdevīga. Viņi izzvejoja dažus zušus, plaužus un noķēra vardes, un tomēr viņu jau­nie, lielie, spēcīgie ķermeņi cieta no barības trūkuma. Nams un Gavs, kas vēl gluži nebija atspirdzis no brū­cēm, novājēja un zaudēja spēkus.

Trešais vakars neatnesa nekādu pārmaiņu. Nao iegrima domās. Tiesa, ulamru patvērums ienaidniekiem nebija pieejams, bet ulamru vadonis zināja, ka pēc da­žām dienām, ja loms joprojām būs tikpat niecīgs, viņa biedri kļūs nespēcīgāki par punduriem un varbūt arī viņš pats nevarēs tik izveicīgi rīkoties ar ieročiem. Vai viņa runga vairs spēs sēt nāvi ienaidnieku rindās?

Instinkts skubināja viņu bēgt, izmantojot tumsas aiz­segu. Bet tad vispirms jāapmāna punduri, jāiemidzina viņu modrība un jāizlaužas cauri viņu apmetnei, tomēr tas nebija iespējams.

Nao pameta skatienu uz rietumiem. Spīdēja mēness; tā ragi bija kļuvuši ieapaļi, un pats mēness noslīdējis līdzās lielai, zilganai zvaigznei, kas mirgoja valgajā gaisā. Bezastaini mūdži sasaucās vecīgās, skumjās bal­sīs, starp nakts tauriņiem šaudījās sikspārnis; pelēcīgos spārnus vēcinādams, garām palidoja ūpis, un varēja samanīt iemirdzamies kāda rāpuļa zvīņas.

Tas bija viens no tiem vakariem, ko ulamri tik labi pazina no tiem laikiem, kad viņi nakšņoja pie saviem purviem zem skaidrajām debesīm. Nao galvā uzvirpu-

ļoja atmiņas. Sevišķi spilgti atausa kāda aina, un aiz­kustinājumā viņš kļuva maigs kā bērns.

Ulamru cilts apmetusies pie ugunskuriem; vecais Gūns stāsta par seniem laikiem, vieglajā vējā plūst ceptas gaļas smarža, tālumā mēness gaismā vizuļo garā purvu josla. Parādās trīs meitenes, tās klaiņā ap uguns­kuriem, starodamas savas jaunības kaismē, ko nav spē­jis nomākt dienas nogurums; dīvaini smiedamās, viņas paiet garām Nao. Pēkšņi saceļas vējš, kādas meitenes mati pieskaras jaunā ulamra sejai — tie ir Gamlas mati.

To atceroties, no viņa krūtīm izlauzās dziļa no­pūta . . . Pēc tam atmiņu tēli izgaisa.

Nao no jauna sāka domāt, kā lai glābjas. Viņu sa­grāba drudzis, piecēlies viņš sabikstīja ugunskuru un

pagājās uz rūsgano punduru pusi. Nao grieza zobus. Zaru blāķis šajā vakarā bija pievirzīts vēl tuvāk; var­būt jau nākamo nakti ienaidnieks nāks uzbrukumā?! Pēkšņi griezīgs kliedziens pāršķēla gaisu. No ūdens iz­nira kāds dīvains stāvs. Nao ieskatījies redzēja, ka tas ir cilvēks. Viņš tikko spēja pavilkties, no gurna viņam tecēja asinis, viņš izskatījās pavisam dīvains, gandrīz bez pleciem, ļoti šauru galvu. Papriekš likās, it kā punduri viņu nebūs pamanījuši, bet tad sacēlās neie­domājami skaļa kņada, sāka svilpt sviestie naži un šķēpi. Nao sarosījās. Viņš aizmirsa, ka šis cilvēks var būt ienaidnieks; nejuzdams nekā cita kā vien mežonīgu niknumu pret punduriem, viņš pieskrēja pie ievainotā, tāpat kā būtu steidzies pie Nama vai Gava. Mestais na­zis mazliet ieskrambāja Nao plecu. Viņš satvēra ievai­noto un atkāpās. Akmens trāpīja Nao galvā, otrs nazis ievainoja muguru. . . bet tad jau viņš bija drošā vietā…

Šajā vakarā punduri vēl neiedrošinājās uzsākt iz­šķirošo kauju.

3. nodaļa

nakts purvā

3. nodaļa

nakts purvā

Leoparda dēls noguldīja cilvēku uz sausās zāles un sāka aplūkot viņu ar ziņkāri un neuzticību. Šis nepa­rastais radījums visai atšķīrās no ulamriem, kzammiem un rūsganajiem punduriem. Viņa iegarenais, smailais galvaskauss bija apaudzis ar retiem, plāniem matiem. Acis tumšas, nespodras, vaigi iekrituši, žokļi vāji at­tīstīti, apakšējais žoklis īss kā žurkai. Visvairāk vadoni pārsteidza svešinieka velteniskais ķermenis; plecus ne­maz nevarēja manīt, rokas sākās tieši no rumpja kā krokodila ķepas, āda sausa un raupja, it kā zvīņām klāta, visa vienās krunkās. Leoparda dēlam šķita, ka viņš līdzinās reizē gan čūskai, gan ķirzakai.

No tā brīža, kopš Nao bija noguldījis ievainoto uz sausās zāles klēpja, viņš nebija pakustējies. Reizēm viņa plaksti lēnām pacēlās un tumšās acis paraudzījās ulamros. Viņš elpoja sēkdams un dažu reizi ievaidējās. Namam un Gavam viņš iedvesa riebumu, un viņi lab­prāt būtu iesvieduši ievainoto ūdenī. Nao, būdams ziņ­kārīgāks par saviem biedriem, prātoja — no kurienes nācis nepazīstamais, kā nokļuvis purvā, kā ticis ievai­nots, vai viņš ir cilvēks vai arī cilvēka un rāpuļa jauk­tenis? Nao mēģināja ar viņu saprasties žestiem, ieskaid­rot, ka Nao viņu nenogalinās. Pēc tam parādīja viņam punduru ierīkoto paslēptuvi, ar zīmēm rādīdams, ka nāve gaidāma no viņiem.

Cilvēks, pagriezis seju pret vadoni, dobjā rīkles balsī iekliedzās. Nao nosprieda, ka svešinieks viņu ir sa­pratis.

Mēness jau skāra debess malu, un lielā, zilganā zvaigzne bija pazudusi. Cilvēks, puszviļus pacēlies, lika zāles pie brūces, un brīžiem viņa tumšajās acīs ieplaik- snījās vājš mirdzums.

Kad mēness bija norietējis un zvaigznes novilkušas pāri ūdeņiem savus dzirkstošos pavedienus, varēja dzir­dēt pundurus rīkojamies. Viņi strādāja visu nakti, vieni nesa klāt zarus, citi tos krāva valnī. Nao vairākas rei­zes trūkās kājās, grasīdamies mesties kaujā. Bet viņš zināja, cik liels ir ienaidnieku skaits, cik tie modri un viltīgi; viņš saprata, ka ikviena ulamru kustība tū­liņ tiks pamanīta, un nolēma pagaidīt, cerēdams uz lai­mīgu gadījumu.

Pagāja vēl viena nakts. No rīta rūsganie punduri svieda vairākus nažus, kas ietriecās zemē pie pašas ulamru slēptuves. Punduri iegavilējās uzvaras priekā.

Tā bija pēdējā diena. Acīm redzot, aplenkums tuvo­jās beigām. Uznākot tumsai, punduri pievirzīs vēl tu­vāk savu žagaru valni un metīsies uzbrukumā. Sadrū- mušie ulamri nevarīgā niknumā vēroja zaļganīgos ūde­ņus, un izsalkums krimta viņu vēderus. Rīta gaismā ievainotais šķita vēl baismīgāks. Viņa acis kļuva līdzī­gas nefrītam, garais, velteniskais ķermenis locījās kā tārps, kalsnās, vārgās rokas kaut kā dīvaini liecās at­pakaļ.

Pēkšņi viņš sagrāba metamo nazi un trieca lēpju lapā; mutuļojošos ūdens burzguļos pazibēja kaut kas sarkanīgs, un cilvēks uz naža smailes izvilka milzīgu karpu. Nams un Gavs no prieka iegavilējās ■— zivs pietika maltītei vairākiem cilvēkiem. Nu viņi vairs ne­nožēloja, ka vadonis izglābis šā dīvainā radījuma dzī­vību.

Viņiem nepavisam vairs nenācās to nožēlot, kad cilvēks bez pleciem sazvejoja vēl daudz citu zivju; viņam piemita neparasti attīstīts zvejnieka instinkts. Jauno karavīru krūtīs no jauna ieplūda spēks: viņi vēl­reiz bija pārliecinājušies, ka vadonis rīkojies pareizi. Nams un Gavs kļuva mundrāki, siltumam ieplūstot viņu ķermeņos, un viņi vairs nedomāja par nāvi. Viņi ticēja Nao un vairs nešaubījās, ka tas viņus izglābs.

Leoparda dēls gan neloloja šādas cerības. Viņš ne­varēja atrast nekādus līdzekļus, kā glābties no rūsgano

punduru mežonības. Jo vairāk viņš prātoja, jo skaidrāk redzēja, cik veltīga visa viltība, saprata, ka glābiņš nekur nav saskatāms.

Beidzot viņš nolēma paļauties vienīgi uz savu roku spēku un uz to veiksmi, kam tic cilvēki un dzīvnieki, glābdamies no lielām briesmām.

Saule bija tuvu rietam. Debesis vakarpusē aizklāja tumšs mākonis, ik pa brīdim mainīdams savu izskatu. Ieskatījušies ciešāk, ulamri ieraudzīja, ka tas ir nevis mākonis, bet gan milzīgs gājputnu bars. Krākdami kā vējš un viļņi, lidoja ķērcošu kraukļu bari, aiz krauk­ļiem — dzērves ar līganām kājām, pīles, izstiepušas raibās krāsās zvīļojošās galvas, zosis ar smagajām guzām, strazdi, kas šāvās līdzīgi melniem akmeņiem, žagatas, zīlītes, vakarlēpji un tārtiņi.

Bez šaubām, tur, aiz apvāršņa, bija notikusi kāda šausmīga nelaime, kas izbiedējusi putnus un dzina

viņus uz jaunām zemēm. Krēslai metoties, putniem se­koja arī dzīvnieki. Kā ārprātīgi ar savām slaidajām kā­jām auļoja brieži, antilopes un zirgi, kā viesuļvētra aizjoņoja vilku un suņu bari, liels dzeltens lauva ar savu lauvumāti piecpadsmit olekšu tāliem lēcieniem skrēja pa priekšu šakāļu baram. Daži dzīvnieki apstā­jās pie purva atvilkt elpu un skrēja padzerties.

Tad no jauna iedegās mūžsenais karš, ko bija aptu­rējusi panika: leopards, uzklupis skrejošam zirgam skaustā, saplosīja viņam rīkli, vilki uzbruka antilopei, ērglis aiznesa padebešos gārni, lauva, gari rūkdams, me­tās pakaļ bēgošam laupījumam. Parādījās kāds zema auguma dzīvnieks ar īsām kājām, tikpat masīvs kā ma­muts, ar biezu, sakrokojušos, veca ozola mizai līdzīgu ādu. Varbūt lauva nepazina šo dzīvnieku, jo otrreiz draudoši ierūcās, papurinādams savu briesmīgo galvu ar smailajiem granīta ilkņiem un biezajām krēpēm. Rē­ciena satracināts, degunradzis pacēla ragaino purnu un niknās dusmās metās virsū plēsonim. Tā nemaz nebija cīņa. Lunkanais, dzeltenais ķermenis kūleņodams uz­lidoja gaisā, bet krunkainais degunradzis akli turpināja uzbrukumu, nemaz nepamanījis savu uzvaru.

Nao drudžainā nepacietībā cerēja, ka bēgošie zvēri aizdzīs rūsganos pundurus, bet viņš vīlās savās cerībās.

Bēgošo zvēru lavīna aiztraucās garām punduru no­metnei, un, kad pēc krēslas stundas iestājās nakts, līdze­numā no jauna iedegās ugunskuri un atskanēja zvēra kaucieniem līdzīgi smiekli. Pēc tam viss apklusa. Tikai paretam kāda nemierīga tilbīte savēcināja spārnus vai kārklu krūmos iečabinājās strazds, vai aizpeldēja ga­rām zivs, sašūpojot ūdensrozes.

Negaidot uz ūdens parādījās kaut kādi dīvaini radī­jumi, kas peldēja uz saliņu netālu no granīta kaupres. Bija redzamas apaļas, ūdenszālēm aplipušas galvas. Pel­dētāju bija pieci vai seši. Nao un cilvēks bez pleciem lūkojās uz viņiem ar izbrīnu un ieraudzīja, ka peldē­tāji jau sasnieguši saliņas krastu un uzrāpjas uz klinšu raga; drīz vien no turienes atskanēja viņu izsmiekla un niknuma pilnās balsis.

Nao izbrīnījies pamanīja, ka tie ir rūsganie punduri; viņš kādu brīdi par to vēl bija šaubījies, bet kliedzieni krastā galīgi izklīdināja šaubas. Trakās dusmās Nao saprata, ka punduri, izmantodami zvēru bēgšanu, pie­vīluši viņa modrību. Bet kā viņi tur nokļuvuši? Tā prātodams, Leoparda dēls ievēroja, ka cilvēks bez ple­ciem rāda ar roku no krasta uz saliņu un pēc tam uz granīta šķautni. Nao noģida, ka starp saliņu un šķautni zem ūdens slēpjas brasls. Ienaidnieks jau bija uz sa­liņas. Ulamriem nāksies slēpties aiz klinšu izciļņiem, lai paglābtos no punduru sviestajiem akmeņiem un nažiem.

No jauna pār purvu iestājās klusums. Nao palika no­modā zem mirguļojošiem zvaigznājiem. Rūsganie pun­duri lēnām, bet neatlaidīgi virzīja uz priekšu no žaga­riem sakrauto valni. Uz rīta pusi viņi sāks uzbrukumu ulamriem. Kauja nebūs no vieglajām. Lai aizsprostotu uzbrucējiem ceļu, ulamri sakūra ugunskurus pāri visai granīta kauprei.

Kamēr Nao prātoja par visu to, ugunī iekrita ak­mens. Ugunskurs nočūkstēja, ietīdamies tvaika mutulī, un tūliņ ugunī iekrita otrs akmens.

Sirdij šausmās stingstot, Nao saprata ienaidnieka no­domu. Ienaidnieks ar slapjā zālē ievīstītiem akmeņiem pūlējās apdzēst ugunskurus, lai uzbrucējiem būtu vieg­lāk tikt cauri uguns lokam. Ko darīt? Kā izjaukt pun­duru nodomus? Nākt laukā no paslēptuves un uzbrukt punduriem? Bet viņi paslēpušies krūmos un nav re­dzami, turpretim ulamri, iznākdami ugunskura apgais­motajā klajumā, būs lielisks mērķis akmeņiem un nažiem.

Joprojām bira akmeņu krusa, un lielāko tiesu tie trāpīja mērķī. Ugunskurs, tīdamies dūmos, noslāpa aiz­vien vairāk un vairāk, punduru sakrautais žagaru val­nis nemitīgi virzījās uz priekšu. Ulamri un cilvēks bez pleciem drebēja kā vajāti zvēri.

Ugunskurs bija gandrīz nodzisis.

— Vai Nams un Gavs ir gatavi? — vadonis jautāja.

Un, nenogaidījis atbildi, viņš izkliedza ulamru kaujas saucienu. Tomēr viņa dusmu pilnajā balsī jaunie kara­vīri nemanīja parastās stingrās pārliecības. Šķita, ka Nao vēl joprojām vilcinās. Pēkšņi acis viņam iezverojas, griezīgi smiekli izlauzas no viņa krūtīm un viņš iekliedzās:

—    Rūsgano punduru žagarblāķis kalst saulē jau četras dienas!

Pieplacis pie zemes, viņš aizrāpās līdz ugunskuram, satvēra gruzdošu pagali un visā spēkā iesvieda to ža­garos, ko punduri nemitīgi stūma uz ulamru pusi. Cil­vēks bez pleciem, Nams un Gavs tūliņ pievienojās vi­ņam, un nu visi četri sāka sviest citu pēc citas degošas lāpas.

Izbrīnījušies par šo dīvaino rīcību, ienaidnieki uz labu laimi svieda dažus nažus. Kad viņi beidzot at­skārta, kas notiek, uguns jau bija piesprukusi pie žagarblāķa sausajām lapām un zariem, milzīgi liesmu stabi trakoja visapkārt krūmājiem un sāka ielauzties nunduru slēpņos. Nao otrreiz izkliedza kaujas saucienu, ūn šoreiz tajā skanēja lepnums un pašpaļāvība, un šī pašpaļāvība lika straujāk pukstēt viņa ceļa biedru sirdīm.

—    Ulamri ir uzvarējuši cilvēkēdājus, viņi uzvarēs arī mazos, rūsganos šakāļus! — Nao kliedza.

Uguns aprija krūmājus, augsta, sārta liesma šaudījās pār purvu, pievilinādama zivis, rāpuļus un kukaiņus. Putni, plīkšķinot spārnus, sacēla briesmīgu troksni, un hiēnu smiekli jaucās ar vilku gaudošanu.

Pēkšņi cilvēks bez pleciem izslējās, dīvaini iebrēk­damies. Viņa acis iemirdzējās, un viņš rādīja ar roku uz rietumiem.

Nao pagriezies ieraudzīja uz attālajiem pauguriem jauna mēness gaismai līdzīgu blāzmu.

4. nodaļa kauja kārklājā

4. nodaļa kauja kārklājā

Nākamās dienas rītā rūsganie punduri sāka parādī­ties aizvien biežāk un biežāk. Viņu acis zvēroja aiz naida un žokļi niknumā sacirtās. Punduri iztālēm vici­nāja savus iesmus un nažus, rādīdami, ka nodurs un nositīs ienaidniekus, sadragās viņiem galvaskausus un

uzšķērdīs vēderus. Sakrāvuši jaunu žagarblāķi un laiku pa laikam aplaistīdami ar ūdeni, viņi vēla to uz gra­nīta šķautnes pusi.

Saule jau bija augstu pie debesīm, kad cilvēks bez pleciem izskrēja no paslēptuves un, līksmi brēkdams, sāka vicināt rokas. Par atbildi pāri purvam atskanēja kliedziens. Krietni tālu, purva malā, ulamri ieraudzīja gluži tādu pašu cilvēku, kādu viņi bija izglābuši. Cil­vēks stāvēja niedrāja malā un vicināja kādu nepazīs­tamu ieroci. Arī punduri pamanīja viņu: tūliņ vesels bars devās vajāt svešinieku. Tomēr cilvēks jau bija pazudis niedrēs. Nao, šās dīvainās ainas pārsteigts, vēl joprojām vēroja apkārtni. Viņš varēja redzēt pundurus sirojam gar krastu niedru biezoknī, bet pamazām visi viņi pazuda skatienam un purvā no jauna iestājās pilnīgs klusums. Pēc kāda laika divi no vajātājiem at­griezās punduru nometnē, bet tūliņ vesela bara pava­dībā no jauna atsāka vajāšanu. Nao atskārta, ka no­ticis kaut kas svarīgs. Cilvēks bez pleciem, acīm re­dzot, domāja to pašu. Viņš, acis nenovērsis, vēroja punduru baru, laiku pa laikam īsi iekliegdamies.

Neizprotamie notikumi sāka risināties ļoti strauji. Vēl četri punduru pulciņi izgāja no apmetnes un pa­zuda purva biezokņos. Beidzot kārklājā izskrēja kādi trīsdesmit vīrieši un sievietes garām galvām un šau­riem vidukļiem. Tie bija vahu cilts ļaudis, pie kuriem piederēja arī cilvēks bez pleciem. Rūsganie punduri bija viņus ielenkuši no trim pusēm. Sākās kauja.

Vahi meta nažus nevis tāpat ar rokām, bet ar kāda priekšmeta palīdzību, ko ulamri nekad nebija redzē­juši un par ko tiem nebija ne mazākā priekšstata. Tā bija resna koka nūja vai kauls ar āķi galā. Ar šo nūju izsviests nazis lidoja daudz tālāk nekā tāpat ar roku mests.

Pirmajā brīdī punduri cieta sakāvi — daudzi jau gu­lēja nokauti. Tomēr viņiem no visām pusēm skrēja papildspēki, pat no slēptuves, kas atradās iepretim Nao un viņa biedriem. Neprātīgas dusmas bija sagrā­bušas rūsganos pundurus. Viņi, griezīgi kliegdami, me­tās kaujā. Kā nebijusi pagaisa visa piesardzība, ar kādu viņi izturējās pret ulamriem; varbūt tāpēc, ka viņi pazina cilvēkus bez pleciem un nebaidījās uzsākt ar tiem tuvcīņu, bet varbūt arī tāpēc, ka viņus satra­cināja sensens naids.

Jau pašā kaujas sākumā Nao pieņēma negrozāmu lēmumu, ko pat nepaspēja pienācīgi apdomāt. Viņu skubināja uz kauju kāds dziļi apslēpts spēks, riebums pret ilgstošo bezdarbību un it sevišķi apziņa, ka rūs­gano punduru uzvara var kļūt par viņa paša bojā eju.

Tikai viens apstāklis lika viņam vilcināties: ko da­rīt ar uguni? Pamest to? Sprosti traucēs kaujā, un tos, protams, sadragās. Taču pēc uzvaras uguns netrūks, bet ulamru sakāvei tik un tā sekos arī viņu nāve.

Nogaidījis izdevīgu mirkli, Nao deva zīmi, un ulamri kliegdami pameta savu paslēptuvi. Viņiem pretim trie­cās naži, bet ulamru karotāji ātri aizskrēja līdz ienaid­nieka žagaru valnim. Tur viņi sastapa iesmiem bruņo­tus desmit vai divpadsmit pundurus. Nao svieda viņu barā šķēpu un nazi un zvēla ar rungu. Trīs punduri saļima beigti, iekām Nams un Gavs paspēja uzsākt kauju. Tomēr ienaidnieks rīkojās ar iesmiem neparasti žigli un izveicīgi un ievainoja ulamrus, tiesa, viegli, jo viņu triecieni bija vāji un nāca iztālēm. Trīs rungas niknumā zvēla uz visām pusēm. Ieraudzījuši, ka bez dzīvības saļimst vēl daži karavīri un ulamriem pa­līgā steidzas cilvēks bez pleciem, punduri metās bēgt. Nao nosita vēl divus, pārējie iespruka meldros, bet viņš nedzinās tiem pakaļ, degdams nepacietībā pievie­noties vahiem.

:* * *

Pa to laiku kārklājā bija sācies īsts slaktiņš. Tikai dažiem vahu cilts karavīriem laimējās izrauties no kaujas drūzmas; patvērušies drošā vietā, viņi jopro­jām meta nažus ar savām nūjām. Tomēr pārējo stāvok­lis bija bezcerīgs: punduri cīnījās tikpat nikni kā sā­kumā un nomāca vahus ar savu pārspēku. Šķita, punduri jau izcīnījuši uzvaru un tikai zibeņātra iejauk­šanās varētu to izraut viņiem no rokām. Ulamri to ļoti labi saprata un, cik jaudas, steidzās palīgā cilvēkiem bez pleciem. Kad ulamri tuvojās kaujas laukam,

divpadsmit rūsganie punduri un desmit vīrieši un sie­vietes no vahu cilts jau gulēja bez dzīvības.

Nao balss atskanēja kā lauvas rūciens. Ulamrs bija viss viens vienīgs niknuma kamols. Viņa milzīgā runga bez mitas dragāja ienaidnieku galvaskausus, muguras'* un krūtis.

Kaut arī rūsganie punduri bija baidījušies no šā spēka, tik briesmīgu to nebija iedomājušies. Iekām viņi atjēdzās, Nams un Gavs savukārt gāzās viņiem virsū, bet vahi, negaidītās palīdzības uzmundrināti, sāka sviest nažus ar savu dīvaino ieroci. Sākās galīgs juceklis. Daži punduri metās bēgt, bet pārējie pēc va­doņa pavēles saskrēja ciešā barā, izslējuši pretim uz­brucējiem šķēpus. Iestājās it kā īsa atelpa.

Vahi turpretim slēpās kārklājā. Viņi deva priekš­roku metamām ierīcēm un tāpēc atzina par labāku pa­likt slēptuvēs.

No jauna gaisā sāka svilpt naži. Kam vairs nebija ieroču, tie lasīja akmeņus un pielāgoja saviem ieroču metējiem. Nao, salasījis zemē izsvaidītos šķēpus un nažus, meta tos virsū ienaidniekiem, bet pēc tam ap­mētāja viņus ar akmeņiem. Punduri saprata, ka viņu sakāve nenovēršama, ja viņi necīnīsies vīrs pret vīru. Viņi metās uzbrukumā, tomēr vahi paguva atkāpties.

Būtu vahi tikpat veikli kā ulamri, viņus nevarētu panākt, tomēr viņu garās kājas bija nespēcīgas un gau­sas. Punduri vajāja viņus pa vienam un no jauna guva virsroku. Nao, turēdamies nomaļus no slaktiņa drūz­mas, vērīgi sekoja kaujas gaitai. Rūsgano punduru barvedis bija plecīgs, sirms vīrs ar milzīgiem zobiem. Nao nosprieda, ka ar to jātiek galā, bet vadoni sar­gāja piecpadsmit karavīru. Vīrišķība, daudz spēcīgāka par nāves bailēm, lika izslieties slaidajam ulamra stā­vam. Rūkdams kā sumbrs, viņš metās kaujā. Viņa mil­zīgā runga notrieca gar zemi ikvienu. Tomēr visap­kārt vecajam vadonim izslējās šķēpu mežs, aizšķērso­jot ceļu un cērtot uzbrucējiem brūces; Nao izdevās tos pasist sānis. Palīgā steidzās citi punduri. Tad, sauk­dams talkā savus biedrus, pārdabiskā spēku sasprindzi­nājumā Nao sadragāja izslietos ieročus un kā rieksta čaumalu pārskaldīja cieto vadoņa galvaskausu.

Tai pašā brīdī Nams un Gavs piesteidzās palīgā.

Rūsganos pundurus sagrāba panika. Pazaudējuši va­doni, viņi jutās pavisam pamesti. Neatskatīdamies, juku jukām viņi bēga uz dzimto zemi, ezeriem un upēm pie savas ordas, kas bija devusi viņiem drosmi un kur viņi no jauna cerēja to atgūt.

5. nodaļa

izmirstoša cilts

5. nodaļa

izmirstoša cilts

Trīsdesmit vīrieši un desmit sievietes gulēja pie ze­mes. Lielākā daļa ievainoto vēl bija dzīvi. Asinis plūda aumaļām, rokas un kājas bija pārlauztas, galvas­kausi iedragāti, no vēderiem izvēlušās zarnas. Dažiem ievainotajiem nebija nekādu cerību sagaidīt nakti, citi varēja nodzīvot vēl kādas dienas, bet vairums spēja atveseļoties. Rūsganajiem punduriem turpretim vaja­dzēja pakļauties kara likumam. Pat Nao, kas ne vien­reiz vien bija pārkāpis šo likumu, atzina, ka tik nežēlīgi ienaidnieki jāiznīcina bez žēlastības.

Viņš ļāva, lai jaunie ulamri un vahi nogalina ievai­notos pundurus. To izdarīja ātri.

Pēc tam cilvēki bez pleciem sāka pārsiet savu cilts­brāļu brūces. Viņi to darīja daudz prasmīgāk un veik­lāk nekā ulamri. Nao šķita, ka brūču dziedināšanā vahi pārspēj viņa cilts ļaudis, bet visādā citādā ziņā netiek līdzi ulamriem. Vahu kustības bija gausas un lēnīgas; lai paceltu vienu ievainoto, viņiem vajadzēja pūlēties divatā vai trijatā. Reizēm vahus pārņēma kaut kāds dīvains nekustīgums — viņi raudzījās sastingušām acīm un viņu rokas noslīga uz leju kā mirušiem.

Sievietes likās veiklākas, izveicīgākas un atjautīgā­kas. Kādu laiku padzīvojis pie vahiem, Nao ievēroja, ka cilti vada sieviete. Arī sievietēm bija tādas pašas skumjas, nespodras acis, tādas pašas drūmas sejas kā vīriešiem, un retajām matu šķipsnām cauri spīdēja zvī- ņainas ādas laukumi. Leoparda dēls neviļus atcerējās savas cilts sieviešu garos, biezos matus, brīnišķīgos Gamlas matus… Dažas sievietes un divi vīrieši

pienāca aplūkot arī ulamru brūces. Viņu kustībās bija jaušams rāms maigums. Viņi ar smaržīgām lapām no­slaucīja asinis, pārklāja brūces ar piparmētrām un ap­sēja ar vijīgiem augiem. Brūču pārsiešana liecināja, ka starp ulamriem un vahiem noslēgta cieša draudzība.

Nao nodomāja, ka vahi ir daudz labsirdīgāki par ulamriem, cilvēkēdājiem un rūsganajiem punduriem. Tā spriezdams, viņš nebūt nemaldījās.

Vahu senči bija iemācījušies noslīpēt akmeņus un apdedzināt koku agrāk par citām ciltīm. Jau gadu tūk­stošiem ilgi vahu cilts dzīvoja plašos līdzenumos un mežos. Toreiz viņi bija pati stiprākā no ciltīm. Vahu ieroči cirta dziļas brūces; viņi bija spēcīgi, viņu mus­kuļi stipri un nenogurdināmi. Arī viņu valodā bija daudz pilnīgāka nekā citu viņiem līdzīgu cilšu valoda. Viņu skaits auga un vairojās no paaudzes uz paaudzi. Tā bija pirms daudziem gadu tūkstošiem. Pēc tam vahu cilts vairs nepieauga skaitā. Viņi nezināja sava panī­kuma cēloņus.

Viņu ķermeņi kļuva vārgāki, kustības gausākas, viņu valoda vairs neattīstījās, bet vēlāk kļuva pavisam na­badzīga. Viņu prāts kļuva truls, zuda atjautība, viņu viltības bija rupjas. Vahi vairs neprata tik labi rīko­ties ar ieročiem, un arī tie kļuva vienkāršāki. Tomēr visdrošākās cilts panīkuma pazīmes bija domu tru­lums un kustību gausums. Vahi ātri nogura, maz ēda, daudz gulēja un reizēm ieslīga ziemas guļā kā lāči.

No paaudzes uz paaudzi samazinājās arī viņu vairo­šanās spējas. Sievietes ar pūlēm laida pasaulē tikai vienu vai divus bērnus, un tos uzaudzināt lielus izde­vās ar milzīgām grūtībām. Lielākajai daļai sieviešu bērnu nemaz nebija. Tomēr sievietes izrādījās dzīvot­spējīgākas un izturīgākas par vīriešiem, un viņu mus­kuļi bija spēcīgāki. Sievietes gāja medībās, zvejoja, izgatavoja ieročus un cīnījās par ģimeni un cilti tāpat kā vīrieši.

Pamazām spēcīgākie, enerģiskākie un dzīvesspējīgā- kie ienaidnieki atspieda vahus arvien tālāk uz dienvid­rietumiem. Ļoti daudz viņu cilts locekļu iznīcināja rūs­ganie punduri un kzammi. Vahi klaiņāja apkārt pa pa­sauli gluži kā iesnaudusies ar bijušo zināšanu paliekām.

Viņi bija saglabājuši kaut kādus ieročus, pilnīgākus nekā tie, kurus lietoja viņu ienaidnieki, un dažas iemaņas, kas liecināja par viņu prāta spēju bijušo uz­plaukumu. Viņi mitinājās purvainos kūdrājos upju ap­kaimē un lielu ezeru krastos, bet dažreiz arī plašās, pazemes ūdeņu izskalotās alās, ko citu ar citu savie­noja līkumainas ejas. Apzinādamies, ka ir nespēcīgi, gausi, mazāk kustīgi nekā ienaidnieki, vahi centās iz­vairīties no cīņas, toties prata lieliski paslēpties.

Neviens dzīvnieks nemācēja tik veikli sajaukt savas pēdas. Vahu pazemes mājokļi bija tik veikli paslēpti, ka tos nevarēja atrast pat suņi un vilki, nemaz neru­nājot par cilvēkiem, kuru oža nav tik smalka kā dzīv­niekiem.

Tikai vienā gadījumā šie tramīgie un vārgie radījumi kļuva bezprātīgi un drošsirdīgi: viņi lika visu uz spē­les, ja vajadzēja glābt briesmās nokļuvušu cilts locekli. Kādreiz šīs radniecības apzināšanās padarīja vahus ne­uzvaramus. Kaut gan rūsganie punduri bija bīstami ienaidnieki, vahi nebaidījās iziet no savām apakš­zemes slēptuvēm, lai palīdzētu ievainotajam biedram, ko bija izglābis Nao.

Pēc brūču pārsiešanas Leoparda dēls atgriezās uz granīta kaupres, lai paņemtu sprostus ar uguni; viņš tos atrada neaizskartus, sprostos vēl plaiksnījās mazas uguntiņas. Ieraugot tās, uzvara Nao šķita vēl daudz pilnīgāka un līksmāka. Ne tāpēc, ka viņš būtu baidījies pazaudēt uguni, nē, rūsgano punduru ugunskuri jo­projām dega, bet viņš vadījās no kādas tumšas māņ­ticības. Viņš taču bija tā cīnījies par šīm mazajām uguntiņām! Nākotne liktos šausmīga, ja šīs uguntiņas būtu gājušas bojā!

Viņš, uzvaras priekā starodams, aiznesa sprostus ar uguni pie vahiem. Viņi ziņkārīgi raudzījās uz ulamru, bet ordas vadone pašūpoja galvu. Ulamrs ar zīmēm izskaidroja viņai, kā viņa cilts ļaudis pazaudējuši uguni un kā viņš, Nao, pratis to no jauna iekarot. Tomēr neviens nesaprata jauno ulamru, un Nao ar skumjām nodomāja, kas tie tādi ir par cilvēkiem, vai tikai tie nepieder pie tām nožēlojamām ciltīm, kas neprot sa­sildīties saltajās naktīs, neprot aizgainīt nakts tumsu

un cept barību. Vecais Gūns stāstīja, ka esot tādas ciltis, radījumi, kas attīstīti vājāk par vilkiem, jo vi­ņiem neesot tik smalkas dzirdes un ožas kā vilkiem.

Līdzcietības skubināts, Nao sāka rādīt viņiem, kā uzkurt uguni, kad pēkšņi ievēroja kārklājā sievieti, kura sita vienu akmeni pret otru. Izšķīlās dzirksteles, pie sausa, smalka zāles stiebra sāka dejot mazs, sar­kans punkts, tad aizdegās smalki zariņi; sieviete pama­zām uzpūta uguni, un tā sāka aprit lapas un zarus.

Leoparda dēls sastinga izbrīnā. Viņš nodomāja: «Vahi slēpj savu uguni akmeņos.»

Piegājis pie sievietes, viņš pūlējās labāk apskatīt, ko viņa dara. Ar instinktīvu kustību sieviete izrādīja neuzticību, bet tad, atcerējusies, ka šis cilvēks izglābis viņus no bojā ejas, pasniedza tam akmeņus. Nao kā- rīgi tos aplūkoja un, neatrazdams nevienas plaisas, brīnījās vēl vairāk. Viņš aptaustīja akmeņus — tie bija auksti. Nemiera pilns Nao vaicāja sev: «Kā gan uguns varējusi iekļūt šajos akmeņos? . . . Un kāpēc tā nesa- silda šos akmeņus? …»

Viņš atdeva akmeņus atpakaļ ar tām bailēm un ne­uzticības sajūtu, ko cilvēkiem iedveš noslēpumaini un nepazīstami priekšmeti.

6. nodaļa ŪDEŅU ZEME

6. nodaļa ŪDEŅU ZEME

Vahi un ulamri devās pāri Ūdeņu zemei. Odens bija visur: aļģēm, ūdensrozēm, bultenēm un meldriem aizau­gušajos purvos, kūdrainajos muklājos, ezeros un upēs, ko šķērsoja akmeņu brasli un smilšu sēres. Vietām ūdeņi sūcās laukā no zemes un plūda lejup pa pauguru nogāzēm, dažreiz sākdami savu plūdumu aizās un atkal pazuzdami apakš zemes. Vahi tagad zināja, ka Nao nolēmis iet uz ziemeļrietumiem. Viņi gribēja pavadīt savus glābējus līdz Ūdeņu zemes robežām, uzmeklēdami īsāko ceļu un drošākās takas. Šo apvidu viņi pazina lieliski. Reizēm vahi veda ulamrus pa tādām slepenām ejām un takām, kuru esamību neviens citas cilts

cilvēks nekad nevarētu pat nojaust. Dažreiz viņi sasēja plostus un cēlās pāri ūdeņiem, pārmeta koku stumbrus pāri bezdibeņiem un novija liānu tiltus, lai tiktu pāri upēm. Vahi peldēja gausi, tomēr visai izveicīgi, ja vien ūdenī neauga dažas zāles, kas viņiem iedvesa māņticī­gas bailes.

Un tomēr visā vahu rīcībā un kustībās bija jau­šama kaut kāda nedrošība, it kā viņi tikko būtu atmo­dušies no miega vai arī cīnītos ar nepārvaramu snaudu.

Šajos apgabalos barības bija atliku likām. Vahi pa­zina loti daudz ēdamu sakņu, bez tam viņi lieliski mācēja zvejot zivis. Viņi prata nodurt zivis ar har­pūnu, ķēra ar kailām rokām, iedzinuši zivis lokanu zāļu biezokņos, prata tās pievilināt, naktīs ar degošiem zariem un sadzina veseliem bariem līcīšos. Vakaros, sēdēdami pie ugunskura un neteikdami ne vārda, vahi baudīja klusu laimi. Viņi allaž sēdēja, cieši piekļāvu- šies cits pie cita; varbūt viņiem šķita, ka viņu vārgie, gurdenie ķermeņi kļūs spēcīgāki, sajūtot savu cilts­brāļu tuvumu. Turpretim ulamri bieži vien turējās katrs par sevi, it īpaši Nao. Dažreiz vahi dziedāja, vilkdami vienmuļīgu melodiju, bez gala atkārtodami vienas un tās pašas skaņas; savās dziesmās viņi slavināja sen mi­rušu paaudžu drosmīgos varoņdarbus.

Tomēr Leoparda dēls par visu to nepavisam neinte­resējās. Viņš pret to izjuta gandrīz riebumu. Toties viņš ar dedzīgu ziņkārību novēroja vahu medību paņēmie­nus, noskatījās, kā viņi lieto savus ieroču metējus un izšķiļ uguni no akmeņiem.

Arī pats Nao ātri iemācījās rīkoties ar vahu iero­čiem. Tā kā jaunais ulamrs iemantoja aizvien lielāku savu sabiedroto labvēlību, vahi nekā no viņa neslēpa. Nao drīkstēja lietot viņu ieročus, un, kad reiz kāds no vahiem bija pazaudējis savu ieroču metēju, viņi Nao klātbūtnē izgatavoja jaunu.

Cilts vadone iedeva viņam vienu tādu ierīci, un drīz ulamrs iemācījās rīkoties ar to tikpat veikli kā vahi, tikai ar nesalīdzināmi lielāku spēku.

Tomēr uguns iegūšanas noslēpumu viņš nekādi ne­spēja izprast. Šis noslēpums viņam iedvesa bailes. Nao tikai iztālēm noskatījās, kā no akmeņiem šķīst dzirk­

steles; viņam uzmācās jautājumi, uz kuriem rast atbildi nebija iespējams. Tomēr ar katru reizi viņš aizvien vai­rāk pierada pie šās ainas, un pamazām baiļu vietā stā­jās ziņkārība.

Drīz vien Nao bija iemācījies saprast kādus desmit, divpadsmit vārdus vahu valodā un kādas trīsdesmit zīmes, kas aizstāja vārdus, un šīs jaunās zināšanas viņam ļoti noderēja. Viņš noprata, ka vahi neslēpj uguni ak­meņos, bet ka pati uguns dzīvo akmeņos. Uguns izšķīlās, ja akmeņus sita vienu pret otru, un metās uz zariem un sausu zāli, bet, būdama vēl ļoti vāja, tā nevarēja Uz­reiz sagrābt savu laupījumu. Nao vēl vairāk nomieri­nājās, ieraudzījis, ka vahi izšķiļ dzirksteles no gluži parastiem akmeņiem, kas mētājas turpat zemē. Tiklīdz viņš bija pārliecinājies, ka noslēpums ir atkarīgs no pašiem akmeņiem, nevis no pārdabiskām vahu spējām, viņa pēdējās šaubas izgaisa. Viņš nolēma pamēģināt, vai nevarēs pats uzšķilt uguni. Sim nolūkam vajadzēja ņemt divus akmeņus: cieto kramu un mazliet mīkstāko pirītu.

Spēks un roku veiklība atsvēra pieredzes trūkumu. Dzirksteles šķīda no akmeņiem, tomēr visas pūles bija veltīgas — viņš pat nespēja aizdedzināt ne vissmal­kāko smildziņu.

* *

Kādu reizi, vēl ilgi pirms krēslas uznākšanas, vahi sāka rīkoties uz naktsguļu. Tas notika liela ezera smil­šainā krastā ļoti sausā laikā.

Debesīs lidoja dzērvju bari, niedrājā šaudījās pīles, tālumā rūca lauva. Vahi sakūra ugunskurus. Nao, sala­sījis sausas jo sausas, pavisam sakaltušas smilgas, sita akmeņus vienu pret otru. Viņš pūlējās ar kaislu de­dzību. Tad viņu sagrāba šaubas. Viņš teica sev: «Vahi kaut ko slēpj no Nao.» Viņš tik spēcīgi sita akmeni pret akmeni, ka viens no tiem pāršķēlās. Te pēkšņi. .. Nao aizrāvās elpa … uz viena zāles stiebra parādījās maza uguntiņa! Tad ulamrs apdomīgi uzpūta liesmu — tā aprija savu sīko laupījumu un pārsviedās uz citiem stiebriem.

Un Nao, sastindzis, elpu aizturējis, mirdzošām acīm, izjuta vēl lielāku līksmi nekā toreiz, kad viņš bija pie- veicis tīģerieni, atkarojis uguni kzammiem, sadraudzē­jies ar mamutu barvedi un nogalinājis rūsgano pun­duru vadoni.

Viņš juta, ka ieguvis tādu varenu spēku, kāda nav bijis nevienam no viņa senčiem. No šā brīža neviens nespēs izdzēst uguni viņa cilts ļaudīm.

7. nodaļa zilspalva1nie cilvēki

7. nodaļa zilspalva1nie cilvēki

Ielejas kļuva aizvien dziļākas. Ulamri un vahi gāja pa zemi, kur rudens bija gandrīz tikpat silts kā Vasara. Pēc tam viņi iegāja biezos, baismīgos mežos. Necaur­ejamos biezokņos kokiem apkārt vijās liānas un ceļu aizsprostoja dzeloņplūmju brikšņu siena; vahi izcirta taku cauri biezoknim ar krama nažiem, Vahu vadone lika Nao saprast, ka vahi pametīšot ulamrus, tikko iz­vedīšot viņus cauri mežiem, jo tālāko apgabalu aiz tiem vahi vairs nepārzinot. Viņi zinot tikai tik daudz, ka tur esot līdzenums, pēc tam kalns, ko plata aiza sa­dalot divās daļās. Vadone vēl teica, ka ne līdzenumā, ne kalnos neesot cilvēku, bet mežā gan dzīvojot kaut kādi dīvaini radījumi. Pēc viņas stāstījuma, tie esot milži ar platām krūtīm un varen spēcīgām rokām; viņa lika saprast, ka šie radījumi nekurinot uguni, ne­protot sarunāties, nekarojot un neejot medībās, bet esot briesmīgi, ja viņiem uzbrūkot vai stājoties viņu ceļā.

Otru rītu mežs bija kļuvis retāks. Mazāk bija dze­loņaino krūmu. Starp tūkstošgadīgajiem kokiem klaju- miņos vijās zvēru iestaigātas taciņas. Zaļā puskrēsla palika aiz muguras; putni bariem čivināja kokos, aiz­vien biežāk pagadījās zvēri, rāpuļi un kukaiņi. Mežā risinājās nemitīga, sīksta, slepena cīņa, kurā augi un dzīvnieki bez mitas gāja bojā, bet turpat līdzās sazēla jauna dzīvība.

Kādu dienu vahu vadone pamāja Nao, rādīdama uz kādu koku biezoknī. Starp vīģes koka lapām parādījās zilgans ķermenis, un Nao, ieskatījies ciešāk, pazina cilvēku. Atcerējies rūsganos pundurus, ulamrs sāka drebēt aiz dusmām un satraukuma. Cilvēks pazuda. Iestājās dziļš klusums. Vahi, brīdināti par briesmām, sāka iet gausāk un saspiedās vēl ciešāk kopā. Tad ierunājās pats vecākais cilvēks ordā.

Viņš teica, ka zilspalvaino cilvēku spēks esot liels un viņu niknums briesmīgs. Nekādā ziņā nevajagot iet pa viņu taku vai cauri viņu apmetnei — viņi nevarot panest ne trokšņa, ne kustību.

— Mūsu tēvu tēvi, — sirmgalvis nobeidza, — mier­mīlīgi dzīvoja viņiem kaimiņos un grieza viņiem ceļu mežos. Bet zilspalvainie cilvēki ari deva ceļu vahiem līdzenumos un purvos.

Vadone pamāja ar galvu par piekrišanas zīmi un pa­cēla savu šķēpu. Orda uzņēma jaunu ceļu starp aug­stiem vīģes kokiem un drīz vien nonāca lielā laucē; laikam to nesen bija izsvilinājis zibens — koku stum­bru un zaru pelnu paliekas vējš vēl nebija izdzenājis. Tikko vahi un ulamri izgāja uz lauces, Nao no jauna ievēroja lapotnē zilspalvainu ķermeni, kas izskatījās tāds pats kā starp vīģes koka lapām manītais.

Tūliņ aiz viņa parādījās vēl kādi divi stāvi. Iebrik­šķējās zari, un klajumiņā no pelēcīgi zaļās krēslas izlēca kāds spēcīgs, lunkans radījums. Neviens neva­rētu pateikt, vai viņš nāk uz četrām kājām kā zvēri vai uz divām kā cilvēki un putni. Šķita, ka viņš pie- tupies un izstiepis pakaļkājas uz zemes, bet priekš­kājas uzlicis uz milzīgām, no zemes izlīdušām sak­nēm. Seja viņam bija milzīga, žokļi kā hiēnai, acis apaļas, spīdošas, galvaskauss plakans, krūtis spēcīgas kā lauvai, bet vēl platākas, priekškājām un pakaļkā­jām — gari pirksti; bieza, zilgani lāsmojoša spalva klāja visu ķermeni. Tikai pēc krūtīm un pleciem Nao šajā radījumā pazina cilvēku; četras rokas padarīja viņu pavisam dīvainu, bet galva atgādināja bifeļa vai lāča galvu.

Uzmetis klajumiņā sanākušajiem cilvēkiem dusmu un neuzticības pilnu skatienu, zilspalvainais cilvēks iz­slējās un dobji iebrēcās. Tūliņ parādījās vēl daži viņam līdzīgi radījumi: trīs tēviņi, kāds ducis mātīšu un daži mazuļi. Viens no tēviņiem bija īsts milzenis: ar savām raupjajām, platānas stumbram līdzīgajām rokām, div­reiz platākām krūtīm nekā Nao viņš viegli varēja no­gāzt pie zemes un nožņaugt tīģeri. Viņam nebija ne­kādu ieroču, tikai divi vai trīs dīvainie radījumi turēja rokās tikko nolauztus zarus ar visām lapām. Milzīgais tēviņš nāca virsū vahiem un ulamriem, ka­mēr visi pārējie reizē rēca. Viņš sita sev pa krūtīm ar dīvainajām rokām, un starp biezajām, drebošajām lūpām mirdzēja atņirgtie baltie zobi.

Vahi pēc savas vadones mājiena atkāpās nesteig­damies un pavisam klusu. Zinādami zilspalvaino cilvēku paradumus, viņi izvairījās no liekām kustībām un sar­gājās sacelt jebkādu troksni. Nao darīja tāpat, pa­ļaudamies uz viņu pieredzi. Turpretim Nams un Gavs, kas bija gājuši ordai pa priekšu, uz brīdi palika stāvam. Arī viņi tūliņ grasījās atkāpties, bet ceļš jau bija no­griezts. Zilspalvainie cilvēki izklīda pa klajumu. Gavs metās meža biezoknī, bet Nams joza šķērsām pāri meža norai. Viņš skrēja žigli, šķita, jauneklis izbēgs. Tomēr kāda mātīte ātri panāca viņu un aizšķērsoja ceļu. Nams pacirtās sānis. Viņam pakaļ metās divi tē­viņi. Vairīdamies no tiem, Nams paklupa un nogāzās gar zemi. Milzīgas rokas sagrāba viņu un pacēla gaisā. Jaunais ulamrs bija nokļuvis milzīgā tēviņa nagos, ne­paguvis pat pacelt ieroci. Baismīgs smagums spieda viņa plecus, stindzinādams kustības; viņš jutās tikpat vājš un neaizsargāts kā antilope tīģera ķetnās.

Viņš redzēja, ka Nao ir tālu un nepaspēs atsteigties palīgā, un, saprazdams, cik bezcerīgs ir jebkurš preto­šanās mēģinājums, padevīgi gaidīja nāvi.

Nao nespēja noskatīties sava biedra bojā ejā; sa­grābis rungu un šķēpu, viņš jau grasījās mesties virsū zilspalvainajam cilvēkam, bet vadone apstādināja ulamru.

— Stāvi! — viņa teica.

Un viņa lika tam saprast, ka pirmais viņa sitiens pa­zudinās Namu. Svārstīdamies starp vēlēšanos uzbrukt ienaidniekam un bailēm ar to pazudināt biedru, Nao izdvesa smagu nopūtu.

Zilspalvainais cilvēks turēja jaunekļa ķermeni pa'

celtu gaisā; griezdams zobus, viņš šūpoja Namu, gra­sīdamies sašķaidīt tā galvu pret koka stumbru. Pēkšņi meža cilvēks aprima, palūkojās uz sastingušo ķermeni savās rokās, un viņa niknā seja izstiepās - smaidā un kāds neapjausts maigums ieplaiksnījās plēsonīgajās acīs; viņš nolika Namu zemē. Ja jauneklis būtu kaut mazliet pakustējies, šausmīgā roka no jauna viņu sa­grābtu. Nams instinktīvi to atskārta un gulēja gluži sastindzis.

Sapulcējās visa zilspalvaino cilvēku orda — tēviņi, mātītes un mazuļi. Šie radījumi neskaidri noģida Namā kaut ko sev līdzīgu. Rūsganajiem punduriem un kzam- miem tas būtu vēl viens iegansts slepkavībai. Tomēr zilspalvainajiem cilvēkiem vēl nebija saprāta, viņi ne­medīja un nekaroja, neēda gaļu, un viņiem nebija ienaidnieku. Instinktīvi viņi neieredzēja plēsoņus, kas saplosīja viņiem mazuļus un ievainotos; dažreiz tēviņi, sacenzdamies cits ar citu, kļuva nikni, tomēr viņi ne­kad nenogalināja zālēdājus dzīvniekus.

Zilspalvainie cilvēki it kā nezināšanā apstājās pie Nama sastingušā ķermeņa. Viņus nomierināja tā ne­kustīgums un galvenokārt milzīgā tēviņa rāmā izturē­šanās. Viņš bija barvedis, viņš vadīja tos pa mežiem, izraudzīdams takas, ūdeņus un vietu naktsguļai. Un, tā kā barvedis nebija sitis jauneklim, ne arī sācis to plosīt zobiem, tad arī neviens cits nemaz netaisījās to darīt. Nama dzīvība bija glābta. Tagad viņš varētu bez bailēm piebiedroties šo zilspalvaino cilvēku ciltij un pat dzīvot pie viņiem. Kā sākumā viņš bija sajutis neizbēgamās nāves elpu, tā tagad skaidri apzinājās, ka briesmas garām. Viņš lēnītiņām piecēlās sēdus un sāka gaidīt.

Zilspalvainie cilvēki vēl kādu brīdi vēroja viņu ar slēptu neuzticību. Pēc tam viena no mātītēm, iekārojusi svaigas atvases, nolauza kādu krūma zaru un sāka lē­nītiņām to apskrubināt, kāds tēviņš ķērās pie sakņu rakšanas. Pamazām visa cilts, Namu aizmirsusi, sāka apmierināt izsalkumu. Tā kā zilspalvainie cilvēki pār­tika tikai no augiem un nevarēja tos izvēlēties tik plaši kā brieži vai sumbri, tad barības meklēšana viņiem prasīja daudz laika un lielu uzmanību.

Nams bija brivs un gāja pretim Nao, kurš, acu ne­nolaidis, vēroja, kā zilspalvainie cilvēki gan pazūd, gan parādās no jauna garajā zālē, mekledami barību.

Nams vēl drebēja pie visām miesām no pārdzīvotā satraukuma, viņš alka šo dīvaino radījumu nāvL To­mēr Nao izturējās pret tiem miermīlīgi; viņš apbrīnoja šo cilvēķ. « spēku, kas droši vien līdzinājās lāča spē­kam, uļf;Nodomāja: ja zilspalvainie cilvēki gribētu, viņi bЈr >'pūlēm iznīcinātu gan rūsganos pundurus, gan vahus' gan kzammus, gan ulamrus …

8 nodaļa Milzu lācis aizā

8 nodaļa Milzu lācis aizā

Jau sen Nao bija izšķīries ar vahiem un zilspalvainajiem cilvēkiem un izgājis no meža. Pa klinšainām ai­zām viņš bija aizgājis līdz plakankalnei. Te rudens bija dzestrāks, nebeidzamām virknēm debesīs vēlās mākoņi, augām dienām auroja vējš, zāle un lapas trunēja uz nožēlojamās zemes un aukstums nonāvēja neskaitāmus kukaiņus zem koku mizas, uz līganajiem stiebriem, sa­trunējušajām saknēm un augļiem, akmeņu un zemes plaisās.

Kad pašķīrās mākoņi, zvaigžņu mirdzumā tumsa šķita stindzinoša. Pa naktīm gandrīz bez mitas kauca vilki, apnicīgi rēja suņi, reizēm atskanēja brieža, antilopes vai zirga pirmsnāves brēciens, tīģera ņaudēšana vai lauvas rūkšana. Ulamri redzēja plēsoņu zvērojošās acis, kas pēkšņi iedzirkstījās tumsā ap ugunskuru.

Dzīve bija briesmu pilna.

Ziemai tuvojoties, augu barība bija grūti salūkojama, Zālēdāji dzīvnieki meklēja iztiku, nograuzdami zāli līdz pašai saknei, apskrubinādami koku atvases un mizu. Grauzēji nostiprināja savas alas; plēsoņi pacietīgi uzglū­nēja laupījumam, sirodami gan pa zālēdāju ganībām, gan pie dzeršanas vietāiA, gan krēslainajos meža bie­zokņos, gan aizās. Visiem, izņemot tos, kas noliekas guļā vai savelk krājumus ziemai savos midzeņos,klajas grūti: vajadzības auga auguma, bet krājumi diltin dila.

Ulamri badu necieta. Ilgais, briesmu pilnais ceļš bija asinājis viņu instinktus, veiklību un izmanību. Jau no tālienes viņi pamanīja medījumu vai ienaidnieku, viņi bija iemācījušies paredzēt, vai būs vējš, lietus vai plūdi. Ikviena ulamru kustība bija mērķtiecīgi un aiz­taupīja spēkus. Vienā mirklī viņi atrada vislabāko at­kāpšanās ceļu, drošu patvērumu, labu kaujas lauku. Viņi izvēlējās savu ceļu gandrīz tikpat nemaldīgi kā gājputni. Pāri ezeriem, purviem un kalniem, cauri me­žiem ulamri ar katru dienu nāca aizvien tuvāk savas cilts medību apgabaliem. Viņi cerēja vēl pirms piln­mēness laika atgriezties pie savas cilts. Kādu dienu viņi bija nonākuši kalnainā apgabalā. Dzeltenigajās zemajās debesīs mākoņu vāli okera, māla un nobirušu lapu krāsā klājās cits pār citu, un to miglas auti, šķiet, uz visiem laikiem draudēja paslēpt zemi.

Nao bija izvēlējies naktsguļai garu aizu. Viņš to pazina: kādreiz, būdams Gava vecumā, viņš te bija gājis kopā ar citiem savas cilts medniekiem. šī aiza, stiepdamās starp kaļķakmens klintīm, nobeidzās ar stāvu, klinšu bluķiem aizsprostotu nogāzi.

Ulamri bez jebkādām likstām nogāja gandrīz divas trešdaļas aizas. Ap dienas vidu viņi apmetās atpūsties ieapaļā laukumiņā stāvu klinšu ielokā. Bija dzirdama apakšzemes ūdeņu krākšana, ūdens rūkdams gāzās bez­dibenī; klintī rēgojās divas tumšas spraugas — tur bija ieejas kaļķakmens alās.

Krietni paēdis, Nao devās uz vienu no alām un ilgi to aplūkoja. Viņš atcerējās, ka Faums toreiz bija rā­dījis saviem karavīriem šo alu, pa kuru vedot vis­īsākais ceļš uz ieleju.

Vaļējiem akmens bluķiem piegruvusī nogāze, lielā barā ejot, nebija noderīga, turpretim trīs cilvēki varēja viegli tur uzkāpt. Nao izvēlējās šo ceļu. Viņš saka iet aizvien dziļāk alā, līdz vāja gaisma vēstīja, ka izeja ir tuvu. Kad viņš atgriezās, Nams viņam teica:

— Milzu lācis ir aizā! . . .

Aizsmacis rūciens pārtrauca viņu. Starp akmeņiem Nao ieraudzīja Gavu, kas bija paslēpies un, likās, uz­glūnēja kādam ienaidniekam. Pie ieejas laukumiņā pa­rādījās divi varen lieli zvēri. Neparasti biezā, pelēkā vilna varēja lieliski aizsargāt viņus no tuvās ziemas sala, no asajām klinšu šķautnēm un dzeloņainajiem krūmiem. Viens no zvēriem bija gandrīz tik liels kā sumbrs, tikai īsākām, muskuļainākām un lunkanākām kājām — kā apsūnojis akmens bluķis ieapaļu pieri; milzīgie žokļi bez pūlēm varēja sagrābt cilvēka galvu un sadragāt ar vienu vienīgu kodienu. Tas bija tēviņš. Mātītei bija plakana piere, īsāks purns. Ar savām pla­tajām krūtīm un gausajām kustībām viņi atgādināja zilspalvainos cilvēkus.

—    Jā, — Nao čukstēja, — tie ir milzu lāči!

Šie zvēri, neraugoties uz visu savu vareno spēku, bija bīstami tikai tad, kad bija ļoti saniknoti vai arī galīgi bada nomocīti. Viņi sevišķi nekāroja pēc gaļas.

Lāči ierūcās. Tēviņš pacēla purnu un nikni purināja galvu.

—    Viņš ir ievainots, — Nao piebilda.

Pa spalvu tecēja asinis. Ulamri izbijās: vai tikai brūce nav cēlusies no cilvēku ieroča? Tad lācis lūkos atriebties. Un, ja lācis pirmais sāks uzbrukumu, tad neatkāpsies, līdz uzvarēs. Nav stūrgalvīgāka radījuma par milzu lāci! Biezajam kažokam un cietajai ādai nekā nevar padarīt ne šķēps, ne cirvis, ne runga. Ar vienu vienīgu ķetnas triecienu viņš varēja uzšķērst cilvēkam vēderu, nožņaugt savās ķetnās un samalt ar žokļiem.

—    Kā viņi te iekļuvuši? — Nao jautāja.

—    Viņi gājuši, rau, tur, starp tiem kokiem, — Gavs teica, rādīdams uz dažām priedēm, kas auga cietajā klintī. — Tēviņš nāca lejā no labās puses, mātīte — no kreisās.

Vai nu nejauši, vai tīšām izeja no aizas jau bija aizšķērsota. Cīņa šķita neizbēgama. To varēja spriest gan pēc tēviņa niknās rūkšanas, gan pēc mātītes iztu­rēšanās — lāču māte ļaunu skatienu blenza uz ulamriem. Lāči ilgi ošņāja gaisu, lai labāk noteiktu attā­lumu līdz ienaidniekiem, kas slēpās starp akmeņiem.

Kad lāči sāka nākt uz cilvēku pusi, ulamri jau bija alas dziļumā. Nams un Gavs gāja pa priekšu; visi trīs

steidzās, cik vien to ļāva nelīdzenais alas klons un līkumainās ejas. Alā ienākušie lāči pazaudēja daudz laika, kamēr atrada ulamru pēdas. Neuzticības mākti, zvēri bieži vien apstājās. Viņi nebijās ne cilvēku, ne dzīvnieku, un tomēr ilggadējā pieredze un iedzimtā piesardzība bija iemācījusi viņus sargāties no nezināmā. Viņu smadzenēs bija stingri iespiedušās atmiņas par lejup brūkošiem akmens bluķiem, par zemes iegru- vumiem un plaisām, par dziļiem bezdibeņiem, lavīnām, klinšu nogruvumiem.

Ne mamuts, ne lauva, ne tīģeris nekad nebija tīkojis pēc viņu dzīvības, turpretim dabas spēki ne vienreiz vien bija stājušies viņiem pretim; lāči atcerējās sniega un akmeņu lavīnas, atminējās arī pavasara palu straumi, kas viņus tikko nebija aizrāvusi līdzi, un asos akmeņus, kas gāzās lejā no augstajām klintīm un cirta viņiem sāpīgas brūces.

Bet šās dienas rītā pirmo reizi viņiem bija uzbru­kuši cilvēki. Tas notika pie klints, kur varētu uzrāpties tikai ķirzakas un kukaiņi. Trīs divkājaini radījumi stā­vēja pašā klints korē. Ieraudzījuši lāčus, viņi iekliedzās un meta nažus. Viens no tiem ievainoja tēviņu. Satra­kots aiz sāpēm un niknuma, zvērs metās virsū klintij, aizmirsis, ka nespēj tikt tur augšā. Tomēr drīz vien viņš atguvās un kopā ar savu mātīti sāka lūkot ar līkumu piekļūt virsotnei.

Pa ceļam viņš izrāva no brūces nazi un to apoš­ņāja — lācim pamodās neskaidras atmiņas. Viņam jau bija gadījies sastapt cilvēkus, bet tie neizraisīja viņā lielāku interesi kā vilki vai hiēnas. Cilvēki parasti steigšus grieza zvēram ceļu, un viņš nekā nezināja ne par cilvēku viltību, ne par spēku. Tāpēc vēl jo vairāk viņu satrauca šārīta uzbrukums: tas iznīcināja viņa priekšstatu par cilvēkiem, viņa smadzenēs radās kaut kas jauns, nezināms, bet jebkura neziņa biedēja zvēru. Viņš sāka klaiņāt pa aizām, aptaustīdams klintis un uzmanīgi ošņādams gaisu. Galu galā viņš nogura. Ja viņš nebūtu ievainots, saglabātos tikai neskaidras atmi­ņas, kas snauž kaut kur apziņas dziļumos un pamostas tikai tad, ja atgadās līdzīgi notikumi. Tomēr sāpes laiku pa laikam atsauca atmiņā trīs dīvainos radījumus, kas

slavēja klints korē, un aso naža smaili. Tad lācis sāka rūkt, laizīdams brūci. Tomēr drīz vien arī sāpes vairs nekā neatgādināja. Zvērs sāka domāt par barību, bet to nebija viegli sameklēt, un tad viņš pēkšņi saoda cil­vēkus. Niknums uzmutuļoja viņa sirdī. Viņš pasauca mātīti, kas meklēja barību mazliet tālāk, — sameklēt ēdamo, soļojot blakām, it sevišķi aukstajā gada laikā, bija grūti, — un, saodis ienaidnieku pēdas, nolēma viņiem atriebties.

Alas mijkrēslī Nao bija grūti kaut ko saskatīt. Drīz vien atskanēja zvēru smagie soļi un spēcīgā elsošana: lāči dzinās pakaļ cilvēkiem. Zvēriem skrienot bija

vieglāk saglabāt līdzsvaru, turpretim ulamri ik brīdi klupa uz akmeņiem, iegāzās bedrēs un uzgrūdās klinšu sienu izciļņiem, un turklāt viņiem vēl vajadzēja nest ieročus, pārtikas krājumu un sprostus ar uguni, no kuriem Nao neparko negribēja šķirties.

Uguns kvēloja pavisam vāji, gandrīz nemaz neap­gaismodama ceļu, tās blāvais, sarkanīgais atspulgs pa­gaisa kaut kur augšā, tikko iezīmēdams alas sienas. Toties bēgļu stāvi bija pavisam labi samanāmi.

— Žiglāk, žiglāk! — vadonis sauca.

Tomēr Nams un Gavs jau tā skrēja, cik vien jaudāja, un nemaz nebija vainojami, ka zvēri tuvojās. Jo tu­vāk nāca lāči, jo vairāk auga viņu niknums; te viens, te otrs no zvēriem nikni ierūcās. Viņu pērkonīgie rē­cieni draudīgi atbalsojās apakšzemes velvēs. Drīz vien zvēri jau bija tikai dažu soļu attālumā no ulamriem. Zeme sagrīļojās zem Nao kājām, tūliņ, tūliņ milzīgs smagums, šķiet, gāzīsies virsū viņa mugurai. . .

Viņš pagriezās pretim briesmām un, ātri pagāzis slīpi uguns sprostu, ar vājo uguni apgaismoja gāzelējošos zvēru. Lācis apstājās. Katrs pārsteigums modināja viņā piesardzību. Uzmanīgi vērodams mazo liesmiņu, viņš apslāpētā balsī sāka aicināt pie sevis mātīti; pēc tam, niknuma pārņemts, metās virsū cilvēkam. Nao atlēca atpakaļ un no visa spēka svieda ar sprostu lācim pa galvu. Sprosts ķēra zvēra purnu, uguns apsvilināja vi­ņam plakstus, lācis iegaudojās, un, kamēr apstulbumā viņš paguva apjaust, kas īsti noticis, Nao izdevās aiz­steigties dažu,s desmitus soļu priekšā.

Alā parādījās nespodras gaismas strēle. Ulamri ta­gad redzēja zemi apakš kājām; viņi skrēja ātrāk un drošāk, neklupdami, bet arī lāči paātrināja gaitu.

Leoparda dēls iedomājās, ka klajā laukā briesmas būs vēl lielākas. Lācis jau atkal bija pavisam tuvu.

Svilinošā sāpe plakstos vēl vairāk iekveldēja viņa dusmas. Viņš aizmirsa piesardzību; asinis saplūda vi­ņam galvā, elpa kļuva vēl smagāka, zvērs aizvilkda­mies sirdīgi rūca. Tagad nekas viņu nespēja apturēt.

Nao jau gribēja pasviesties pretim zvēram un uz­sākt cīņu, kad Nams, skriedams pa priekšu, iekliedzās. Vadonis ieraudzīja lielu klinšu bluķi, kas aizsprostoja gandrīz visu alu, atstādams tikai šauru spraugu. Nams jau bija izlīdis pa spraugu, Gavs tikko tur iesprau­cās. Tikai trīs soļi šķīra zvēru no ulamra, kad Nao savukārt ieslīdēja spraugā, nobrāzdams plecus pret ak­mens sienām. Lācis ar visu sparu metās pret klints bluķi, bet šaurajā spraugā iegāja tikai purns. Viņš at­ņirdza savu zobu dzirnas un zāģus, izgrūzdams šau­šalīgu rēcienu. Tomēr Nao vairs nebaidījās no viņa. Ulamri pēkšņi bija patvērušies aiz pilnīgi nepārvarama šķēršļa. Klints, varenāka par simt mamutiem, vecāka par cilvēku tūkstoš paaudzēm, apturēja lāci tikpat droši kā nāve.

Leoparda dēls sāka smieties:

— Tagad Nao ir stiprāks par milzu lāci. Nao ir runga, cirvis un naži, ko sviest. Viņš var ievainot lāci, bet lācis nekā nevar padarīt Nao.

Nao atvēzēja rungu, tomēr lācis paguva izraut galvu no spraugas. Viņā trakoja dusmas, kas cilāja viņa sā­nus, dunēja deniņos, kūdot viņu uz bezprātīgu rīcību; tomēr zvērs dusmām neļāvās. Divos lāgos iemantotā pieredze mācīja, ka cilvēks ir bīstams ienaidnieks un tā iznīcināšanai nepietiek ar spēku vien, vajadzīga vil­tība un apdomība. Zvērs sadzīs viņu pēdas un lūkos uzbrukt pēkšņi.

Lāču mātē, ko rūgtā pieredze vēl nebija mācījusi, rūca aiz muguras; viņa nebija cietus^sastopoties ar cilvēku, nebija smēlusies gudrību.

Tēviņa rūcieni sauca viņu pie apdomība un viņa apstājās, nojauzdama, ka ceļā gadījušies kādi ne­pārvarami šķēršļi, bet nevarēja patie domāties, ka briesmas draud no tiem vārgajiem radījumiem, kas paslēpušies tur, otrpus klints.

9. nodaļa

klints

9. nodaļa

klints

Kādu brīdi Nao alka cīnīties ar plēsoni. Niknums kūsāja viņa sirdī. Urbdamies ar acīm tumsā, viņš tu­rēja gatavībā aso šķēpu. Tomēr lāci vairs neredzēja, arī lāču māte bija aiz­gājusi. Vadonis nomierinājās. Viņš domāja par to, ka tuvojas vakars un pirms tumsas uznākšanas jānokāpj ielejā. Ar īgnumu sirdī viņš devās uz alas izeju. Pa­zemes velves kļuva plašākas un ar katru soli arī gai­šākas. Beidzot ulamri iznāca no alas un līksmiem klie­dzieniem apsveica rudenīgos, pie debesīm slīdošos mā­koņus, stāvo kalnu nogāzi un līdzenumu kalnu pakājē. Šo apgabalu viņi pazina. Jau no bērnu dienām viņi bija izstaigājuši šos mežus, savannas, pakalnus, gājuši pāri šiem purviem, apmetušies uz upes krasta vai apakš klinšu nokares. Vēl divu dienu gājums — un viņi sa­sniegs Lielo purvu, kura malā ulamri sapulcējās pēc kaujām un tālajām medībām.

Nams smējās kā mazs bērns, Gavs aiz prieka izstiepa uz augšu rokas, bet Nao, atmiņu satraukts, tikko dzir­dami nočukstēja:

— Mēs drīz ieraudzīsim savu cilti!

Visi trīs jau juta savu ciltsbrāļu tuvumu, tas bija dzirdams rudens šalkās, atspulgojās ūdeņu mirdzumā, šis apgabals izskatījās pavisam citāds nekā tās zemes, kas bija palikušas aiz muguras dienvidaustrumos.

Ulamri tagad atcerējās tikai laimīgās dienas, ko bija pavadījuši kopā ar savu cilti. Nams un Gavs, kas bija daudz cietuši no vecāko ciltsbrāļu nežēlīgās izturēšanās un niknā Fauma dūrēm, tagad jutās pilnīgi droši. Ar lepnumu jaunekļi noraudzījās uz mazajām uguntiņām, ko, par spīti visām ciešanām, cīņām un nogurumam, viņiem drīg izdosies aiznest līdz savai ciltij.

Nao nožēloja, ka viņš bijis spiests upurēt savu sprostu. Betvāi tad viņam nav līdzi akmeņu, kuros gla­bājas uguns, un vai tad viņš nezina uguns iegūšanas noslēpumu? Un tomēr viņam labāk būtu paticis sagla­bāt, tāpat kā ceļa biedriem, šo mazo, mirdzošo dzīvību, ko ar tādām pūlēm bija atkarojis kzammiem.

Nokāpšana lejā pa nogāzi bija grūta. Rudens pavai­roja klinšu bluķu nogruvumus un plaisas. Ulamri kapa lejup, izlīdzēdamies ar šķēpiem un cirvjiem. Beidzot pēdējais šķērslis bija pārvarēts, un viņi izgāja līdze­numā ar labi pazīstamām takām. Cerību spārnoti, viņi vairs nepievērsa uzmanību briesmām, kas uzgluneja visapkārt.

Ulamri gāja līdz krēslai. Nao pūlējās sameklēt pār- nakšņošanai izdevīgu upes līkumu. Diena mira gausās mokās, un padebešu dzīlēs pludoja sarkanīga gaisma draudīga un drūma; gaudoja vilki, žēlabaini rēja suņi, bariem klaiņādami gar meža malu. Viņu lielais skaits radīja ulamros izbrīnu. Acīm redzot, suņi, bagāta medījuma vilināti, bija atklaiņājuši uz šejieni, seko­dami lieliem zālēdāju bariem. Tomēr, kā redzams, barī­bas krājumi bija izsīkuši. Vilku un suņu gaudošana liecināja par badu. Ulamri sāka soļot žiglāk, zinādami, ka vilki un suņi lielā skaitā var kļūt bīstami.

Galu galā zvēri sapulcējās divos milzīgos baros —- pa labi suņi, pa kreisi vilki. Gan vilki, gan suņi me­dīja vienus un tos pašus dzīvniekus un tāpēc bieži vien apstājās vienās un tais pašās vietās. Tādās reizēs zvēri, sabozuši spalvu, rūca, draudēdami cits citam. Vilki bija lielāki un spēcīgāki par suņiem, bet suņu bija vairāk. Jo vairāk nakts uzmācās krēslai, jo spo­žāk iespīdējās zvēru acis. Ulamri redzēja neskaitāmas mazas, zaļas uguntiņas, kas mirgoja tumsā kā jāņ­tārpiņi.

Uz gaudošanu un riešanu ulamri reizēm atbildēja ar garu kaujas saucienu, kas lika dzīvniekiem turēties krietnā attālumā. Bet, jo vairāk satumsa, jo uzmācīgāki kļuva zvēri. Jau pavisam skaidri varēja saklausīt ķepu mīksto švīkstēšanu. Pa priekšu skrēja suņi. Daži no vi­ņiem pat aizsteidzās cilvēkiem priekšā! Zvēfi gan mē­ģināja aizšķērsot gājējiem ceļu, gan arī, 'spalgi rie­dami, metās sānis.

Vilki, nobažījušies, ka suņi var sagrābt viņu laupī­jumu, skrēja pakaļ ciešā barā.

Sadursme kļuva neizbēgama. Arī suņi sadrūzmējās barā, pārliecināti par savu spēku un lielo skaitu. Dzies­tošajā mijkrēslī abi plēsoņu bari uzklupa viens otram cīņā uz dzīvību un nāvi.

Tomēr ne jau visi plēsoņi piedalījās cīņā: daļa vilku un suņu joprojām skrēja pakaļ ulamriem divās garās virknēs.

Šī neatlaidīgā vajāšana galu galā padarīja cilvēkus nemierīgus. Vakara tumsā, tik daudzu ienaidnieku ielenkti, viņi juta uzglūnam nāves briesm as,

Paskrējis uz priekšu, milzīgs suns krietna vilka augumā, atņirdzis baltus zobus, metās virsū Gavam. Jaunais karavīrs svieda nazi; suns, žēli gaudodams, pakrita pie zemes. Ulamrs viņu nosita ar rungu. Uz žēlo gaudošanu saskrēja citi suņi: bara instinkts viņiem bija attīstīts spēcīgāk nekā vilkiem, un, ja kāds no viņiem nokļuva briesmās, viss bars dažreiz iedrīkstējās uzbrukt pat lieliem plēsoņiem. Nao arī šoreiz baidījās no visa bara uzbrukuma.

Viņš pasauca tuvāk Namu un Gavu — trijatā viņi jutās daudz spēcīgāki. Suņi, ko pretspars bija mazliet apmulsinājis, ielenca viņus, uzbudināti rūkdami. . .

Ja viens vienīgs zvērs mestos virsū cilvēkiem, tam sekotu visi pārējie un pēc mirkļa līdzenumā balotu cil­vēku kauli. . .

Nao svieda nazi, kāds suns pakrita ar pāršķeltām krūtīm. Vadonis sagrāba to aiz pakaļkājām un atvēzē­jies iesvieda vilku barā.

Asins smaka satracināja zvērus, vilki alkatīgi sa­klupa virsū necerētajam laupījumam. Tad arī suņi, aiz­mirsuši cilvēkus, metās virsū vilkiem.

To izmantodami, ulamri metās bēgt. Migla vēstīja par upes tuvumu, un Nao jau iztālēm samanīja ūdens mirdzēšanu. Reizes divas vai trīs viņš apstājās, lai ap­skatītu apvidu. Beidzot, norādījis uz iepelēku, pār upes krastu izslēmšos blāķi, viņš teica:

— Nao,|Nams un Gavs smejas par suņiem un vil­kiem!

Iepelēkaļjjfclāķis bija stāva klints piecu cilvēku augumā. Tur varēja tikt augšā tikai no vienas puses. Nao jau sen pazina šo klinti, un viņš ātri uzrāpās augšā. Nams un Gavs sekoja vadonim. Ulamri nokļuva krū­miem aizaugušā laukumiņā, kur ērti varēja pārnakšņot trīsdesmit cilvēku.

Tur lejā, līdzenumā, vilki un suņi joprojām plēsās kā neprātīgi. Mežonīga gaudošana un gari stiepti kau­cieni skanēja valgajā gaisā, bet ulamri līksmoja, juz­damies drošībā.

Viņi sakūra ugunskuru; iesprakšķējās malka, izšāvās sarkanas uguns mēles un rūsgani dūmi, un spoža gaisma sāka plaiksnīties pāri ūdeņiem. Klints pakājē abās pusēs stiepās meldru un krūmu biezokņi. Koki auga tikai patālāk, divdesmit šķēpa sviedienu at­statumā.

Ulamru ugunskurs satrauca visus dzīvniekus plašā apkaimē.

Baisi iebrēkdamās, virs apses spārnos pacēlās divas pūces; pavisam apstulbuši, veselā mākonī uzvirpuļoja lielausainie sikspārņi; strazdi aizšāvās uz otru upes krastu; izbiedētās pīles steigšus paslēpās ēnā; kā perla­mutra un sudraba bultas no ūdens lēca slaidas zivis.

Rūsganajā uguns atblāzmā iznāca spēcīgs meža kui­lis un rukšķēdams apstājās; bailēs drebēdams, garām paskrēja briedis, atmetis uz muguras savus žuburai­nos ragus; ošu biezoknī pazibēja lūša galva ar trijstū­rainajām ausīm un niknajām, vara sarkanajām acīm.

Cilvēki apzinājās savu spēku; nesteigdamies viņi ēda cepto gaļu, priecādamies par dzīvi un uguns siltumu. Cilts ir tuvu! Pirms būs pienācis otrs vakars, viņi ieraudzīs Lielā purva ūdeņus. Namu un Gavu saņems kā īstus karavīrus. Ulamri dzirdēs par viņu drosmi, viltību un izturību. No viņiem bīsies. Nao saņems Gamlu un kļūs par otro vadoni pēc Fauma.

Jauno karavīru asinīs kvēlo cerības, un, ja arī domas nelido tālu, toties spēcīgs ir viņu instinkts, bagāts brī­nišķīgiem, noteiktiem tēliem. Viņi neapzinās, ka viņu dzīve kādreiz beigsies. Nāve —- tā, šķiet,|ir šausmīga teiksma, nevis īstenība. Viņi baidās no Mves tikai briesmu brīžos, pēc tam nāve atkāpjas un «gaist kaut kur viņu spēka dzīlēs. Lai gan dzīvSļpHresmu pilna, lai gan nemitīgi jācīnās ar zvēriem, badu, salu, šaus­mīgām slimībām un dabas katastrofām, tikko visas šīs nelaimes pārciestas, tikko vairs netrūkst barības un pa­tvēruma, dzīve no jauna kļūst spirgta un krāšņa kā upe.

Pēkšņi tumsā atskanēja drausmīgs rēciens. Meža kui­lis metās bēgt, briedis, krampjaini piespiedis ragus pie kakla, iešāvās biezoknī; sāka šaudīties un drebēt des­mitiem citu dzīvnieku.

Mežmalā parādījās kāda līgana ēna, un ikvienā tās kustībā bija jaušams spēks. Vēlreiz Nao ieraudzīja milzu lauvu. Visi dzīvnieki bija steigšus izklīduši.

Plēsonis zināja, cik žigli, modri, uzmanīgi un izveicīgi ir tie, kuriem vajadzēja dzīties pakaļ, cik smalka ir viņu oža. Šis apgabals, kur viņa cilts jau gandrīz bija izmi­rusi, ir nabadzīgs un skarbs; dzīve šeit kļūst aizvien grūtāka. Bads nemitīgi kremt zvēra iekšas.

Klints bija augsta un nepieejama, tomēr Nao nodre­bēja bailēs, kaut arī centās sev iegalvot, ka uguns aiz­sargās viņus no šausmīgā zvēra.

Viņš satvēra rungu un nazi. Arī Nams un Gavs sa­gatavojās kaujai; visi trīs, paslēpušies pie klints, nebija redzami. Lauva apstājās un, izslējies uz savām musku­ļainajām ķetnām, vēroja šo dīvaino gaismu, kas klie­dēja ierasto nakts tumsu; viņš saprata, ka tā nav ne dienas gaisma, ne arī vakara blāzma. Viņa smadzenēs miglaini atplaiksnījās atmiņas par ugunsgrēku, kas plo­sījās savannā, par zibens aizdedzinātu koku, par cilvēku sakurtiem ugunskuriem, ar ko viņam jau senāk bija gadī­jies sastapties apgabalos, no kurienes viņu aizdzina sausums un bads. Lauva vilcinājās un rūca, neganti sita ar asti pret zemi, pēc tam tuvojās klintij un ievilka nāsīs gaisu. Tikko jūtamās smaržas cēlās uz augšu un Izgaisa, pirms nokļuva pie zemes, un vieglas vēja pūs­mas aiznesa tās uz upes pusi. Lauva tikko samanīja dūmu, bet vēl vājāk ceptās gaļas smaržu, bet cilvēkus nemaz nesaoda; viņš neredzēja nekā cita, tikai lēkājo­šas uguntiņas, sarkanus un dzeltenus atspulgus, kas gan šāvās uz augšu, gan saplaka, paplaiksnījās pie pašas zemes unjizgaisa dūmu mutuļos. Tomēr šīs uguntiņas neatgādina?! _ viņam ne laupījumu, ne uzvaras pār ienaidnieku. Skiimju un bada mocīts, viņš pavēra savu milzīgo rīkli un šausmīgi ierūcās …

Nao redzēja, kā milzu lauva nozūd tumsā meklēt citu laupījumu.

—    Ne no viena zvēra mēs nebaidāmies! — vadonis iesaucās, izaicinoši smiedamies.

Nams, pagriezis muguru ugunskuram, sāka cieši vē­rot otru upes krastu, kur aizsniedzās ūdens atspulgotā gaismas strēle. Pastiepis roku, jauneklis čukstēja:

—    Leoparda dēls, tur ir cilvēki!

Smags slogs uzgūlās vadoņa krūtīm, un visi trīs ulamri sasprindzināja dzirdi un redzi. Tomēr upes kras­tos nebija nekādas dzīvības; varēja dzirdēt tikai ūdens šļakstēšanu, zāles un koku zaru šalkas.

—    Vai Nams nav maldījies? — Nao vaicāja.

—    Nams nav maldījies, viņš ieraudzīja cilvēku stā­vus starp kokiem. Viņi bija divi, -— jaunais karavīrs atbildēja.

Vadonis vairs nešaubījās. Viņa sirds notrīsēja prie­cīgā cerībā. Viņš teica pavisam klusu:

—    Mēs esam ulamru zemē. Tu būsi redzējis vai nu medniekus, vai Fauma sūtītos izlūkus.

Un viņš izslējās visā augumā. Kāpēc slēpties? Cil­vēki, lai viņi būtu kas būdami — draugi vai ienaid­nieki, pārāk labi zina, ko nozīmē uguns. Viņa balss aiz­biedēja nakts klusumu:

—    Es esmu Nao, Leoparda dēls! Es esmu atnesis ulamriem uguni! "Lai parādās Fauma sūtņi!

Tomēr visapkārt bija kluss un tukšs.

—    Lai parādās Fauma sūtņi! — vadonis atkārtoja. — Lai viņi paraugās šurp, viņi pazīs Nao, Namu un Gavu! Viņi būs mīļi viesi pie ugunskura!

Visi trīs nostājās pie sarkanās uguns, viņu apgais­motie silueti bija redzami iztālēm, un karavīri izklie­dza ulamru aicinājuma saucienu.

Nevienas skaņas par atbildi. Šī klusēšana vēstīja briesmas.

Nao sirdīgi iesaucās:

—    Tie ir ienaidnieki!

Nams un Gavs arī paši to bija nojautusi. Prieks, tikko piepildījis viņu sirdis, izgaisa kā dūtni. Jaunās briesmas šķita sevišķi draudīgas tieši šajā naktī, kad mērķis jau bija tuvu. Un šīs briesmas varēja draudēt tikai no cilvēkiem. Šajos apgabalos, līdzās Lielajam purvam, ulamru karavīri nevarēja sastapt nevienu citu, izņemot savas cilts ļaudis.

Varbūt ulamriem vēlreiz uzbrukuši tie, kuri toreiz uzvarēja Faumu? Varbūt ulamru nemaz vairs nav uz pasaules?

Nao iedomājās Gamlu sagūstītu vai jau mirušu. Zo­bus griezdams, viņš draudēja ar rungu otram upes krastam, pēc tam, skumju mākts, notupās pie uguns­kura, pārdomādams notikušo un nogaidīdams .. .

Austrumos pašķīrās mākoņu vāli. Tālu pāri savan­nai parādījās sarkans, dilstošs, dūmakā tīts mēness. Kaut arī mēness gaisma bija pavisam vāja, tomēr klie­dēja dziļo tumsu. Bēgšana, par ko prātoja vadonis, vairs nebija iespējama, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrā krastā varēja būt paslēpušies daudzi cilvēki un ierī­kojuši slēpņus.

Nao izdzirda čabēšanu. Pieplacis pie zemes, viņš ieraudzīja cilvēka stāvu. Viņa sirds nodrebēja, it kā krūtīs būtu ietriekts nazis. Šaubu vairs nebija. Paslē­pušies cilvēki bija no ulamru cilts.

Tomēr Nao labāk būtu saticies ar cilvēkēdājiem vai rūsganajiem punduriem. Viņš pazina spalvaino Ago.

10. nodaļa

spalvainais Ago

10. nodaļa

spalvainais Ago

Ar neganti pukstošu sirdi Nao atcerējās, kā Ago ar saviem brāļiem bija nostājies Fauma priekšā un noso­lījies atnest uguni.

Draudi toreiz zvēroja viņu apaļajās acīs, spēks un nežēlība bija jaušama ikvienā viņu žestā.

Visa cilts drebēja, klausīdamās viņu balsīs. Ikviens no trim brāļiem spēka ziņā varēja sacensties ar Faumu. Ago un viņa brāļi ar spēcīgajiem ķermeņiem, spalvainieml kā pelēkais lācis, ar milzīgajām rokām, stiprām kājpzola zari, ar viņu viltību, veiklību un drosmi bija desmit* Karavīru vērti. Un, iedomājoties visus, kurus šie vīri bija nosituši vai kuriem salauzuši kau­lus, Nao sagrāba bezgalīgs naids.

Kā lai viņus pieveic? Viņš, Leoparda dēls, turēja sevi par tikpat stipru kā Ago . . .

Pēc tik daudzām uzvarām viņa paļāvība uz saviem spēkiem bija kļuvusi nesatricināma. Bet Nams un Gavs — vai viņus varēja salīdzināt ar Ago brāļiem?

Nao vairs nevilcinājās: viņa lēmums bija tikpat žigls kā briedis, kas pārsteigts paslēptuvē.

— Nams kāps lejā pa priekšu, — vadonis pavēlēja, — pēc tam Gavs. Viņi ņems līdzi šķēpus un nažus, es nosviedīšu viņiem rungas, kad viņi būs nokāpuši apakšā pie klints. Es pats nonesīšu lejā sprostus ar uguni.

Lai gan Nao nesa līdzi vahu iedotos noslēpumainos akmeņus, viņš neuzdrošinājās šķirties no iekarotās uguns.

Nams un Gavs saprata, ka jāaizsteidzas priekšā Ago un viņa brāļiem un agrāk par viņiem jānokļūst ulamru apmetnē.

Viņi steigšus paķēra savus ieročus. Nams jau sāka rāpties lejup pa stāvo krauju; Gavs sekoja viņam divu cilvēka augumu atstatumā. Tagad viņu uzdevums bija daudz grūtāks, nekā kāpjot augšā uz klints, — mānīgā gaisma un pēkšņi iznirstošās ēnas padarīja nokāpšanu vēl grūtāku; vajadzēja laisties lejā tukšumā, taustīties, meklējot neredzamos iedobumus, un turēties cieši jo cieši pie klints.

Kad Nams bija jau gandrīz nonācis lejā, no upes krasta puses atskanēja pūces kliedziens, pēc tam brieža brēciens un dumpja māviens. Noliecies pār klints malu, Nao niedrājā ieraudzīja Ago. Viņš skrēja šurp zibens ātrumā; tūlīt parādījās arī viņa brāļi — viens no dien­vidu puses, otrs no austrumiem.

Nams jau bija lejā. Nao sirdi pārņēma skumjas un satraukums. Viņš nezināja, ko darīt — nosviest Namam lejā rungu vai saukt viņu atpakaļ.

Jauneklis bija žiglāks un veiklāks nekā Sumbra dēli; bet, tā kā viņi visi joprojām skrēja uz klinti, Namam vajadzētu paskriet viņiem garām jau šķēpa sviediena attālumā. Nao, mazliet vilcinājies, sauca:

— Es nesviedīšu Namam lejā rungu. Tā kavēs viņu skriešanā! Lai viņš bēg! Lai viņš pastāsta ulamriem, ka mēs gaidām viņus šeit ar uguni!

Nams paklausīja, drebēdams bailēs no briesmīgajiem brāļiem. Pēc dažiem lēcieniem viņš paklupa, tad atkal pietrūkās kājās un skrēja tālāk. Nao, redzēdams, ka ienaidnieks jau tuvu, pavēlēja Namam griezties at­pakaļ.

Viens no Ago brāļiem, būdams izveicīgāks, meta šķēpu. Tas ieurbās jauneklim rokā, kad viņš atgrie­zies sāka kāpt augšā pa klinti, otrs kliegdams metās pie Nama, lai to saplosītu. Nao uzmanīja uzbrucēju un visā spēkā svieda lejup akmeni. Apmetis mijkrēslī loku, akmens sadragāja uzbrucējam gūžas kaulu, un viņš pakrita. Pirms Leoparda dēls paguva sameklēt otru akmeni, ievainotais, niknumā brēkdams, pazuda krūmos. Pēc tam iestājās klusums. Ago, piegājis pie brāļa, aplūkoja tā brūci. Gavs palīdzēja Namam sa­sniegt klints virsotni. Nao stāvēja ugunskura un mē­ness gaismas blāzmā, turēdams abās rokās paceltu smagu granīta bluķi. Viņš ierunājās pirmais:

—           Vai tad Sumbra dēli nav no tās pašas cilts kā Nao, Nams un Gavs? Kāpēc viņi uzbrūk mums kā ienaidniekiem?

Spalvainais Ago iznāca no paslēptuves. Izkliedzis kaujas saucienu, viņš atbildēja:

—           Jūs būsiet Ago draugi, ja dosiet viņam uguni, bet, ja ne, viņš medīs jūs kā briežus!

Šausmīgā smīnā atņirdzās Ago žokļi; viņa krūtis bija tik platas, ka uz tām varētu saritināties panteris. . .

Leoparda dēls iesaucās:

—           Nao ir iekarojis uguni, atņēmis to cilvēkēdājiem! Viņš iedos jums uguni, kad būs atgriezies pie cilts!

— Mēs gribam dabūt uguni tūliņ . . . Ago paņems Gamlu, bet Nao dabūs trešo daļu no medījuma un kara laupījuma.

Leoparda dēls dusmās nodrebēja.

—           Kāpēc Ago paņems Gamlu? Vai tad viņš iekarojis uguni?! Visa cilts izsmies Ago!

—           Ago ir "stiprāks par Nao. Viņš uzšķērdīs ar šķēpu Nao vēderu un salauzīs kaulus ar rungu.

—           Nao nogalināja pelēko lāci un pieveica tīģerieni, viņš nosita desmit vīru no cilvēkēdāju cilts un div­desmit rūsgano punduru. Nao nogalinās arī Ago!

—    Lai Nao nāk lejā, līdzenumā!

—    Ja Ago būtu atnācis viens, Nao ar viņu cīnītos!

Atskanēja Ago smiekli, līdzīgi rēkšanai.

—    Neviens no jums neredzēs Lielo purvu!

Abi apklusa. Nao salīdzināja Nama un Gava tievos vidukļus ar briesmīgajiem, spēcīgajiem Sumbra dēlu stāviem. Bet vai tad viņš jau nebija guvis pirmo uz-

varu? Kaut arī Nams ievainots, tomēr viens no trim brāļiem tāpat nespēj vajāt ienaidnieku!

Asinis plūda Namam no rokas. Vadonis uzkaisīja brūcei pelnus un pārklāja to ar lapām.

Kamēr viņa acis vēroja ienaidnieku, viņš apdomāja, kā rīkoties. Grūti būs apmānīt Ago un viņa brāļu mod­rību. Viņiem laba redze un dzirde, viņi nav nogurdi­nāmi un elpo platu krūti, kaut gan nespēj skriet tik ātri kā Nams un Gavs. Tikai Leoparda dēls ir tikpat iz­turīgs kā viņi.

Nao domas bija saraustītas, tomēr instinkts tās ap­vienoja un sasaistīja vienkop.

Nao pavisam skaidri visos sīkumos iedomājās bēg­šanu un kaujas, viņš jau alktin alka rīkoties, kaut arī vēl joprojām sēdēja sastindzis uguns vara sarkanajā gaismā; beidzot viņš piecēlās, un viltīgs smaids pārslī­dēja pāri viņa sejai; nepacietībā viņš rušināja zemi ar kāju, it kā pirkstu vietā viņam būtu zirga nags.

Vispirms jāizdzēš ugunskurs, lai Sumbra dēliem, ja viņi arī uzvarētu, netiktu ne Gamla, ne trešā daļa me­dījuma.

Nao sasvieda upē pašas lielākās degošas pagales; biedriem piepalīdzot, viņš nogalināja uguni ar zemi un akmeņiem, atstājis pie dzīvības tikai mazu uguntiņu vienā sprostā, pēc tam ulamri'sāka kāpt lejā no klints. Šoreiz pirmais kāpa Gavs. Divu cilvēku augumā no ze­mes klints sienā bija pietiekami plats izcilnis, lai tur varētu nostāties un, saglabājot līdzsvaru, mest no tu­rienes šķēpus. Gavam vajadzēja nokāpt līdz šim iz­cilnim.

Jaunais ulamrs tūliņ paklausīja. Sasniedzis norādīto vietu, viņš paklusām iesaucās, dodams ziņu vadonim.

Sumbra dēli bija sagatavojušies kaujai. Ago ar me­tamo nazi rokā vēroja klinti, ievainotais stāvēja, bal­stīdamies pret krūmu un turēdams ieročus gatavībā, bet trešais brālis, Ruks, atrazdamies tuvāk, staigāja šurp un turp. Stāvēdams uz kraujas malas, Nao uzmanīja ienaidnieku. Nogaidījis mirkli, kad Ruks bija pienācis tuvāk, viņš meta nazi. Sumbra dēls brīnījās, cik tālu tas lido, tomēr nazis neaizlidoja līdz mērķim — pie­trūka vēl dažu olekšu. Akmens, ko Nao svieda pēc tam, nokrita vēl tālāk no mērķa. Ruks izsmiedams iekliedzās:

— Leoparda dēls ir akls un stulbs!

Izrādīdams nicināšanu, Ruks padraudēja viņam ar savu rungu. Ar veiklu kustību Nao paķēra to dīvaino ieroci, kura lietošanu viņš bija iemācījies no vahiem, un ātri savīcināja to virs galvas. Ruks, pārliecināts, ka tie ir tukši draudi, nepievērsa tam nekādu uzmanību,

joprojām staigādams šurp un turp gar klinti. Viņš pat uzgrieza Nao muguru un tāpēc neievēroja nazi lidojam. Vēl mirklis — un viņa roka bija pāršķelta starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Ruks nikni iekliedzās, un runga izšļuka tam no rokas. Pinkainie brāļi bija pavisam pār­steigti. Viņi nesaprata, kā Nao varējis aizsviest nazi tik tālu.

Juzdami bailes no šā noslēpumainā ieroča, viņi visi trīs atkāpās. Ruks savu rungu tagad varēja turēt tikai kreisajā rokā. Pa tam Nao izmantoja viņu apmulsumu, lai palīdzētu Namam nokāpt lejā. Tagad līdzenumā bija seši cilvēki, saspringuši, uzmanīgi, naida pilni. Leoparda dēls pagriezās uz labo pusi, kur bija plašāks laukums un labāka bēgšana. Ago nostājās viņam ceļā. Viņa apa­ļās acis vēroja katru jaunā ulamra kustību. Viņš lieliski prata izvairīties no šķēpiem un sviestajiem nažiem un tāpēc droši nāca virsū Nao, pārliecināts, ka tas katrā ziņā aizsviedīs šķēpus un nažus garām un pa to laiku piesteigsies palīgā Ruks. Tomēr Nao, pavisam negaidot pasities sānis, traucās pie trešā brāļa, kas stāvēja, at­spiedies uz šķēpa.

Šī kustība piespieda Ago un Ruku pagriezties uz rietumiem, paverot Nao, Namam un Gavam brīvu ceļu; viņi to izmantoja un metās bēgt. Aplenkuma loks bija pārrauts.

— Sumbra dēli nedabūs uguni! — vadonis iesaucās skaļā balsī. — Nao saņems Gamlu!

Visi trīs bēga pa klajo līdzenumu. Ceļš uz ulamru nometni bija brīvs. Tomēr Nao ļoti labi saprata, ka bez izšķirošās kaujas neiztiks. Divi no spalvainajiem brā­ļiem jau bija ievainoti. Atteikties tagad no cīņas no­zīmētu dot viņiem iespēju atkopties, un tad pieveikt viņus būtu vēl grūtāk.

Par spīti ievainojumam, Nams neatpalika no bied­riem.

Visi trīs bija aizsteigušies ienaidniekiem priekšā vai­rāk nekā tūkstoš soļu. Tad Nao apstājās, iedeva uguni Gavam un teica:

— Skrieniet bez apstāšanās uz rietumiem, kamēr es jūs panākšu!

Abi ulamri joprojām skrēja uz priekšu tikpat ātri kā agrāk, bet viņu vadonis sekoja daudz lēnāk. Drīz viņš pagriezās uz spalvaino brāļu pusi, draudēdams viņiem ar savu jauno ieroci. Pēc tam paskrēja viņiem garām no labās puses un devās atpakaļ uz upes pusi. Ago saprata viņa nodomu. Viņš ierūcās kā lauva un kopā ar Ruku metās palīgā ievainotajam brālim. Iz­misums vairoja viņa spēkus, un viņš gandrīz nemaz neatpalika no Nao. Tomēr Ago milzu augums bija par smagu. Leoparda dēls, it kā radīts skriešanai, aizstei­dzās viņam priekšā par trīssimt soļiem un drīz vien bija aci pret aci ar trešo brāli. Tas sagaidīja Nao drau­dīgs un satracināts. Viņš svieda uz Nao nazi, bet, ne­varēdams stingri nostāties uz kājām, netrāpīja. Nao metās viņam virsū.

Spalvainais brālis bija tik stiprs un veikls, ka, par spīti ievainojumam, viegli varētu notriekt pie zemes Namu un Gavu. Lai pieveiktu Nao, kas bija garāka auguma, viņš tik spēcīgi atvēzēja rungu, ka tikko no­turējās kājās. Nao ar rungu iezvēla viņam pa galvu un noguldīja uz vietas, otrais sitiens sadragāja viņam mugurkaulu.

Ago vēl bija simt soļu attālumā, bet Ruks, brūcei asiņojot, zaudējis spēkus, atpalika no brāļa. Abi skrēja uz mērķi kā degunradži, akla instinkta trenkti, aizmir­suši pat jebkuru piesardzību.

Uzspēris kāju uz nogalinātā un pacēlis rungu, Leo­parda dēls gaidīja viņus. Pieskrējis tuvāk, Ago gāzās viņam virsū. Nao izvairījās, pasviedās sānis un metās virsū Rukam. Ar spēcīgu triecienu viņš izsita ieroci pretiniekam no kreisās rokas un ar zvēlienu pa galvas­kausu nogalināja uz vietas arī otro brāli.

Pēc tam, vairīdamies no Ago, viņš kliedza:

—    Kur nu ir tavi brāļi, Sumbra dēls? Es viņus no­situ tāpat kā nositu pelēko lāci, tīģerieni un cilvēk­ēdājus! Nao tagad ir brīvs kā vējš! Viņa kājas ir vieg­lākas par tavējām, viņa elpa ir plašāka nekā briedim!

Aizskrējis gabaliņu priekšā, viņš apstājās un no jauna kliedza:

—    Nao vairs negrib bēgt. Šonakt viņš vai nu paņems tavu dzīvību, vai arī atdos savējo.

Ulamrs notēmēja nazi uz Sumbra dēlu, bet spalvai­nais pieliecās, un ierocis nosvilpa pār viņa galvu.

— Tas būs Nao, kas mirs! — Ago ierēcās.

Viņš nesteidzās: viņš zināja, ka pretinieks var iz­vēlēties — vai nu uzsākt cīņu, vai arī atteikties. Ago nāca Nao tuvāk zaglīgā gaitā. Katrā viņa kustībā bija jaušams zvērs, viņa šķēps un runga nesa nāvi. Kaut arī brāļi bija pieveikti, viņš nebaidījās no sava veiklā

un spēcīgā pretinieka. Viņš bija spēcīgāks par saviem brāļiem un līdz šim nepazina sakāvi. Neviens cilvēks, neviens zvērs nebija izbēdzis no viņa. Piezadzies tuvāk Nao, viņš meta šķēpu.

Viņš to darīja tāpēc, ka tā bija jādara: viņš nemaz nebrīnījās, ka Nao no šķēpa izvairījās. Arī viņš pats savukārt veikli izvairījās no mestā šķēpa. Tagad abiem bija palikušas tikai rungas; tās abas pacēlās reizē, un abas bija no ozola. Ago rungai bija trīs zari, no ilgas lietošanas tā bija labi noslīpēta un mēness gaismā spī­dēja; Nao runga bija apaļāka.

Ago zvēla pirmais. Tomēr viņš nesita ar visu spēku, cerēdams uzveikt Leoparda dēlu citādā ceļā. Nao bez pūlēm atvairīja sitienu un savukārt zvēla atvēzējies. Abas rungas brīkšķēdamas atsitās viena pret otru. Tad Ago pacirtās uz labo pusi un sita ar ārkārtīgu spēku, tomēr netrāpīja: Nao paguva atlēkt sānis. Viņa atbil­des belziens bija tāds, ka pat Faums būtu sagrīļojies, bet Ago kājas bija gluži kā zemē ieaugušas; viņš tikai mazliet atliecās atpakaļ.

Pretinieki no jauna atradās aci pret aci, abi bez ievainojumiem, it kā nemaz nebūtu cīnījušies. Bet kā viņos viss mutuļoja! Tagad katrs jau pazina sava pre­tinieka spēku, zināja, ka ikviens nokavēts mirklis vai nepiesardzīga kustība var viņu pazudināt.

Ago no jauna atsāka kauju. Viss viņa spēks bija sakopots rokās; viņš bez kādas apdomāšanās zvēla ar rungu no augšas.

Nao atvairīja triecienu, tomēr pretinieka zarainā runga paguva ieplēst viņam plecā platu brūci. Auma­ļām sāka plūst asinis un sārtoja viņa roku; Ago, pārlie­cināts par drošu uzvaru, atvēzējās ar divkāršu spēku.

Draudīgi iekliedzies, Nao metās prettriecienā. Ago galvaskauss noskanēja kā ozola bluķis, un spalvainais ķermenis sagrīļojās; otrs sitiens notrieca Ago pie zemes.

— Ago nedabūs Gamlu! — uzvarētājs iekliedzās. — Ago vairs neredzēs savu cilti, neredzēs Lielo purvu un nekad vairs nesildīs savas miesas pie uguns!

Ago izslējās kājās. Viņa cietais galvaskauss asiņoja, labā roka nokarājās kā pārlauzts zars, kājas bija bez­spēcīgas. Tomēr sīkstas dzīvības alkas zvēroja viņa acīs. Sagrābis rungu ar veselo kreiso roku, viņš pēdējo reizi atvēzēja to pār galvu, bet, pirms tā nolaidās uz leju, Nao izsita ieroci no pretinieka rokām un tas no­krita zemē desmit soļu attālumā.

Ago gaidīja nāvi. Viņš jau uzskatīja sevi par mirušu, jo zināja, ka sakāve — tā ir nāve. Ar lepnumu viņš at­cerējās visus, ko bija nonāvējis, pirms tika satriekts pats.

— Ago netaupīja savus ienaidniekus! — viņš mur­mināja. — Nekad viņš neatstāja dzīvus tos, kas apstrī­dēja viņa laupījumu. Visi ulamri drebēja Ago priekšā!

Viņš nelūdza žēlastību un pat neievaidējās, kad pir­mais nāvējošais sitiens triecās pret viņa galvu. Viņa apziņa izdzisa, un palika tikai viņa siltais ķermenis, kura pēdējās trīsas Nao otrais sitiens izdzēsa uz vi­siem laikiem.

Nogalinājis Ago, Nao nobeidza arī abus viņa brāļus. Un šķita, it kā Sumbra dēlu spēks ir ieplūdis viņā. At­griezies pie upes, Nao klausījās, cik strauji dauzās viņa sirds.

11. nodaļa gadsimtu dzīles

11. nodaļa gadsimtu dzīles

Katru vakaru ulamru cilts ar bailēm gaidīja saules rietu. Kad debesīs bija palikušas tikai zvaigznes vai arī mēness paslēpās mākoņos, viņi jutās vāji un no- žēloj ami.

Saspiedušies barā kādā krēslainā alā vai apakš klinšu nokares, tumsā un aukstumā viņi sapņoja par uguni, kas glāstītu viņus ar savu siltumu un atgaiņātu plēsīgos zvērus.

Sargi pastāvīgi turēja ieročus gatavībā, un nemitīgā modrība un bailes novārdzināja viņus. Viņi zināja, ka uzbrukums var būt pēkšņs un viņi nepagūs aizstāvē­ties. Nesen lācis bija saplosījis vienu karavīru un di­vas sievietes, vilki un leopardi nolaupījuši vairākus bērnus. Daudzus vīriešus ievainoja nakts sadursmēs.

Uznāca ziema. Ziemeļu vējš meta savus šķēpus, sals koda asiem zobiem. Kādu nakti cīņā ar lauvu cilts va­donis Faums savainoja labo roku, un tā palika pavisam bezspēcīga. Sakropļotais vadonis zaudēja ulamru cieņu. Ciltī sākās ķildas. Hūms vairs nevēlējās paklausīt Fau- mam, Mu prasīja sev pirmo vietu ciltī. Ikvienam no viņiem bija savi piekritēji, un tikai daži palika uzticīgi Faumam. Tomēr asinsizliešana nenotika, jo visi bija no­guruši. Vecais Gūns pārmeta ulamriem mazdūšību — tā esot visa ļaunuma sakne. Viņa vārdus uzklausīja. Krēslas stundās ulamri rūgti nožēloja aizgājušos kara­vīrus. Jau daudzas reizes uzlēca jauns mēness, un cilts bija zaudējusi cerības vēl kādreiz ieraudzīt Nao, Gavu un Namu vai arī Sumbra dēlus! Daudz reižu cilts sūtīja izlūkus, bet tie atgriezās, neatraduši nekādas pēdas. Iz­misums sažņaudza ulamru sirdis: seši karavīri gājuši bojā plēsoņu nagos, no cilvēku cirvjiem vai nomiruši badā. Ulamri nekad vairs neredzēs uguni, kas nesīs glābiņu!

Tikai sievietes vēl loloja neskaidras cerības, izturība un pacietība uzturēja viņās možumu. Gamla bija viena no spēcīgākajām un drosmīgākajām. Ne sals, ne bads nespēja nomākt viņas jaunību. Pa ziemu viņas mati bija atauguši vēl garāki un krita pār pleciem kā lauvas krēpes. Fauma meita labi pazina augus. Pļavā, krūmu biezokņos, mežā un meldros viņa ātri sameklēja ēda­mas saknes, garšīgus augļus un sēnes. Ja nebūtu viņas, Faums nomirtu badā savas slimības laikā, kad viņš gu­lēja alaS kaktā, kļuvis pavisam vārgs aiz lielā asiņu zuduma. Gamla vieglāk par citiem iztika bez uguns. Tomēr viņa kaislīgi ilgojās pēc tās un naktīs bieži vien vaicāja sev: kurš gan to atnesīs — Ago vai Nao? Viņa bija gatava pakļauties jebkuram no viņiem aiz cieņas pret uzvarētāju, bet zināja, ka dzīve pie Ago būs smaga.

Tā pienāca kāds vakars. Spēcīgs vējš izdzenāja mā­koņus un gaudodams brāzās pār nokaltušo zāli un mel­najiem kokiem. Sarkana saule kā pakalns vēl rēgojās rietumos. Cilts sapulcējās, ar bažām gaidīdama nakts tuvošanos. Vai drīz atgriezīsies tās dienas, kad liesmas rūkdamas aprīs malkas pagales? Kad mijkrēslī smaržos cepta gaļa, silta līksme pārņems visu ķermeni, kad vilki, lācis, lauva un leopards bēgs no zvērojošās, dzī­vās uguns?

Saule satumsa, un dienas gaisma pamazām izdzisa kailajā rietumu pusē. Nakts dzīvnieki izgāja medībās.

Vecais Gūns, ko bēdas bija padarījušas uzreiz ve­cāku par vairākiem gadiem, izmisumā ievaidējās:

—     Gūns ir redzējis savus dēlus un dēla dēlus! Uguns vienmēr ir bijusi ulamru ciltij, bet tagad uguns vairs nav! Gūns nomirs, un viņa acis to vairs neredzēs!

Klints plaisa, kur cilts bija atradusi patvērumu, at­gādināja alu. Labā laikā tas nebūtu slikts miteklis, bet tagad ziemeļu vējš šaustīja kailās sirmgalvja krūtis.

Gūns nerimās:

—     Vilki un suņi ar katru dienu kļūst aizvien drošāki un nekaunīgāki.

Viņš rādīja uz zaglīgajām ēnām, un to skaits līdz ar tumsas iestāšanos vēl pieauga. Gaudošana kļuva aiz­vien spēcīgāka un draudīgāka. Pēdējais vakarblāzmas atspulgs turēja zvērus vēl krietnā attālumā. Sargi no­raizējušies soļoja saltajā zvaigžņu gaismā, aukstajā vējā.

Pēkšņi viens no viņiem apstājās un pacēla galvu. Citi darīja tāpat. Pēc tam pirmais teica:

—    Līdzenumā ir cilvēki!

Uztraukums pārņēma visu cilti. Daži izbijās, citu sir­dīs iekvēlojās cerība. Atcerējies, ka viņš vēl ir vado­nis, Faums iznāca no klints plaisas, kur atpūtās.

—     Lai visi karavīri tur ieročus gatavībā! — viņš pa­vēlēja.

Šajā trauksmainajā brīdī nebija laika ķildām, un ulamri paklausīja bez ierunām. Vadonis vēl piebilda:

—     Lai Hūms ņem sev līdzi trīs jaunos karavīrus un iet izlūkos!

Hūms vilcinājās, neapmierināts ar to, ka saņem pa­vēles no cilvēka, kas jau zaudējis spēku. Iejaucās ve­cais Gūns:

—     Hūmam ir leoparda acis, vilka ausis un suņa oža. Viņš uzreiz pateiks, kas tuvojas — ienaidnieks vai draugi.

Tad Hūms ar trim jauniem karavīriem devās ceļā. Jo tālāk viņi aizgāja, jo vairāk plēsīgo zvēru sāka skriet pakaļ pa viņu pēdām. Karavīri vairs nebija redzami. Cilts'satraukumā un nepacietībā gaidīja izlūku atgrie­šanos. Beidzot tumsā atskanēja gari stiepts kliedziens.

Faums, izskrējis līdzenumā, iesaucās:

—    Tie ir ulamri, kas tur nāk!

Neparasts saviļņojums pārņēma visus.

Gūns jautāja:

—    Kas nāk: Ago un viņa brāļi vai Nao, Nams un Gavs?

No jauna zem zvaigznēm atskanēja kliedzieni.

— Tas ir Leoparda dēls! — Faums līksmi čukstēja.

Dvēseles dziļumos vadonis baidījās no niknā Ago. Tomēr lielais vairums ulamru domāja tikai par uguni. Ja Nao atnesis uguni, viņi gatavi mesties viņa priekšā zemē, bet, ja ne, — dusmas un nicināšana vērsīsies pret viņa nespēku.

Tikmēr apmetnei bija piezadzies vesels bars vilku. Mijkrēsli nomainīja necaurredzama nakts. Pēdējā die­nas atblāzma nodzisa, un tikai zvaigznes blāvi mirdzēja ledainajās debesīs. Ak, kaut varētu ieraudzīt, kā no jauna piedzimst siltais, sarkanais zvērs, just viņa elpu uz savām krūtīm!

Beidzot parādījās Nao. Viņa varenais stāvs melnēja pelēcīgajā līdzenumā. Faums iesaucās:

—    Uguns! Nao nes uguni!

Cilts sabangojās. Daudzi sastinga uz vietas, kā cirvja sitiena apdullināti, citi pietrūkās kājās, neprātā klieg­dami:

—    Uguns! Uguns!

Leoparda dēls turēja uguni savā akmens sprostā. Tā bija maza, sarkana uguntiņa, vāja dzīvība, ko bez pū­lēm varētu izdzēst bērna dvašas pūtiens. Tomēr ulamri zināja šās vājās uguntiņas milzīgo spēku; aizelsušies, mēmi, baiļodamies, ka tikai uguns neizdziest, viņi ska­tījās uz to.

Pēc tam sacēlās tāds troksnis, ka pat vilki un suņi pārbijās. Visa cilts sadrūzmējās ap Nao, ar žestiem iz­teikdama padevību, dievināšanu un prieku.

—    Uzmanīgi, nenogaliniet uguni! — vecais Gūns kliedza.

Visi atkāpās. Nao, Faums, Gamla, Nams, Gavs, ve­cais Gūns ciešā pulciņā devās uz klints pusi. Ulamri metās saplūkt sausu zāli un salasīt zarus. Kad uguns­kurs bija sakrauts, Leoparda dēls pielika tam drebošo uguntiņu. Sākumā tā pieķērās pie sausās zāles, bet pēc tam svilpdama un rūkdama sāka aprīt zarus. Ieraudzī­juši liesmas, vilki un suņi, baiļu pārņemti, aizbēga tumsā.

Tad Nao, pagriezies pret Faumu, teica:

—    Leoparda dēls ir izpildījis savu solījumu! Vai ulamru vadonis arī turēs savu vārdu?

Viņš ar roku rādīja uz sārtās gaismas apmirdzēto Gamlu. Meitene papurināja savus garos, krāšņos ma­tus, drebēdama aiz lepnuma, redzot Nao.

—    Gamla būs tava sieva! —- Faums padevīgi atbil­dēja.

—    Un Nao bus cilts vadonis! — drosmīgi piebilda vecais Gūns.

Viņš to neteica tāpēc, lai nonicinātu Faumu, bet tā­pēc, lai iznīcinātu jebkādu sacensību, kas viņam šķita bīstama. Šajā svinīgajā mirklī neviens neuzdrošinājās viņam kaut ko iebilst. Visa cilts līksmi apsveica Gūna vārdus. Tomēr Nao redzēja tikai Gamlu, viņas garos matus, viņas brīnišķīgās acis. Dziļš žēlums iezagās Nao sirdī pret cilvēku, kas atdeva viņam savu meitu par sievu. Tomēr viņš saprata, ka spēkus zaudējušais, sakropļotais vadonis vairs nespēj vadīt cilti. Un Nao iesaucās:

—    Nao un Faums kopā vadīs ulamru cilti!

Visi izbrīnījušies apklusa. Nežēlīgais Faums pirmo reizi izjuta neskaidru maigumu pret cilvēku, kas vi­ņam nebija asinsradinieks.

Tad vecais Gūns, pats ziņkārīgākais no visiem ulam- riem, steidzās uzzināt, ko pieredzējuši un pārdzīvojuši trīs karavīri. Piedzīvojumi Nao atmiņā bija tik spilgti, it kā būtu notikuši tikai vakar.

Tajos laikos vārdu nebija daudz, cilvēku valoda ne­bija tik plūstoša, toties izteiksmīga.

Drošsirdīgais karavīrs stāstīja par pelēko lāci, milzu lauvu un tīģerieni, par cilvēkēdājiem, par mamutiem un rūsganajiem punduriem, par cilvēkiem bez pleciem, par zilspalvainajiem cilvēkiem un par alu lāci. Tomēr piesardzīgais Nao neatklāja ulamriem uguns akmeņu noslēpumu, ko bija uzzinājis no vahiem. Uguns sprak­šķēšana pavadīja viņa stāstu. Vecais Gūns iesaucās:

—    Starp mūsu tēviem nav bijis karavīra, kas līdzi­nātos Nao, un tāda nebūs starp mūsu bērniem un bērnu bērniem!

Beidzot Nao pieminēja Ago vārdu. Ulamri nodrebēja kā koki vētrā, jo visi baidījās no Sumbra dēla.

—    Kad Leoparda dēls redzēja Ago pēdējo reizi? — Faums vaicāja, pametis izbiedētu skatienu tumsā.

—    No tā laika pagājušas divas naktis, — Nao at­bildēja. — Sumbra dēli pārgāja pāri upei. Viņi atnāca pie klints, kur bija Nao, Nams un Gavs. Nao cīnījās ar viņiem.

Iestājās dziļš klusums. Bija dzirdama tikai uguns­kura sprakšķēšana, ziemeļu vēja gaudas un kāda plē­sīga zvēra attāls brēciens.

—    Un Nao viņus uzvarēja! — ulamrs lepni iesaucās.

Vīrieši un sievietes saskatījās. Prieks un šaubas cī­nījās viņu sirdīs. Mu izteica visu neskaidrās jūtas, vai­cādams :

—    Vai Nao nogalināja visus trīs?

Leoparda dēls nekā neatbildēja. Viņš iebāza roku aiz lāčādas, kas bija apmesta ap vidu, un nometa zemē trīs asiņainas rokas.

—    Te ir Ago un viņa brāļu rokas!

Gūns, Mu un Faums tās aplūkoja; viņi labi pazina šīs milzīgās, resnās, zvēru spalvām apaugušās rokas. Tās nevarēja nepazīt. Visi atcerējās tās šausmas, ko ciltij bija iedvesušas šīs rokas. Sacensības gars nodzisa nenovīdīgo un spēcīgo sirdīs; vājie saistīja uz visiem laikiem savu likteni ar Nao, sievietes nojauta, ka viņu cilts neizmirs. Un Gūns, Sausie Kauli, pasludināja:

—    Tagad ulamriem nav bīstami nekādi ienaidnieki!

Faums, satvēris Gamlu aiz matiem, rupji norāva viņu

zemē uzvarētāja priekšā un teica:

— Lūk! Viņa būs tava sieva! Es noņemu no viņas savu varu. Tu esi viņas kungs! Viņa tev uzmeklēs un nesīs uz pleciem medījumu, ko tu nogalināsi medībās. Ja viņa būs nepaklausīga, tu vari viņu sodīt ar nāvi.

Nao uzlika roku uz Gamlas pleca un maigi piecēla meiteni kājās.

Nākamo gadsimtu bezgalība pavērās viņu priekšā.

saturs

saturs

Pirmā daļa

1.   nodaļa. Uguns nāve…………………………………………………….. 5

2.   nodaļa. Mamuti un sumbri…………………………………………. 14

3.   nodaļa. Alā……………………………………………………………… 26

4.   nodaļa. Milzu lauva un tīģeriene…………………………………. 31

5.   nodaļa. Zem akmens bluķiem…………………………………….. 46

6.   nodaļa. Bēgšana naktī………………………………………………… 53

Otrā daļa

1.  nodaļa. Pelni…………………………………………………………….. 59

2.   nodaļa. Pie ugunskura……………………………………………….. 61

3.   nodaļa. Lielās upes krastos………………………………………… 69

4.   nodaļa. Cilvēka un mamuta draudzība … 75

5.   nodaļa. Kauja par uguni…………………………………………….. 79

6.   nodaļa. Gavu meklējot………………………………………………. 83

7.   nodaļa. Dzīve pie mamutiem………………………………………. 91

Trešā daļa

1.  nodaļa. Rūsganie punduri…………………………………………. 104

2.   nodaļa. Granīta šķautne…………………………………………… 111

3.   nodaļa. Nakts purvā………………………………………………… 118

4.   nodaļa. Kauja kārklājā…………………………………………….. 124

5.   nodaļa. Izmirstošā cilts……………………………………………. 129

6.   nodaļa. Ūdeņu zemē……………………………………………….. 133

7.   nodaļa. Zilspalvainie cilvēki…………………………………….. 136

8.   nodaļa. Milzu lācis aizā……………………………………………. 141

9.   nodaļa. Klints…………………………………………………………. 147

10.  nodaļa. Spalvainais Ago………………………………………….. 154

11.  nodaļa. Gadsimtu dzīlēs…………………………………………. 163

* * *