/ Language: Latvia / Genre:sf,

20 Tūkstoš Ljē Pa Jūras Dzelmi

Žils Verns

20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi ŽILS VERNS OTRAIS IZDEVUMS IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974 No franču valodas tulkojis Andrejs Upīts Mākslinieku Nevīla un Riū zīmējumi Induļa Zvagūža mākslinieciskā apdare

20000 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

ŽILS VERNS

OTRAIS IZDEVUMS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974

No franču valodas tulkojis Andrejs Upīts

Mākslinieku Nevīla un Riū zīmējumi

Induļa Zvagūža mākslinieciskā apdare

PIRMĀ DAĻA

PELDOŠAIS RIFS

1866. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vēl būs atmiņā. Va­lodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā arī kontinentu iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūr­niekus. Visvairāk par to interesējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašīnisti, visu zemju jūras virsnieki un tāpat abu kontinentu dažādu valstu valdības.

Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko milzīgu», kādu vārpstveidīgu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pār­spēja pat vali.

Visos kuģu žurnālos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzī­mes par šīs parādības vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it sevišķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, ar kādu viņš šķita apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā pārspēja vi­sus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lase- peds, Dimerils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.

Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem, noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pār­spīlēta ieskata turpretim viņš bij, mazākais, trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pār­spīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skait­ļiem, bij jāpieņem, ka šis nepieredzētais dzīvnieks, ja viņš vispār eksistēja, lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.

Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šau6u. Un, tā Itā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši kā pasaku, bet velti.

Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornāža» tvaikonis «Gubernators Higinsons» bij sa­stapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Austrālijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bei- keram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu. No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izverdošiem geizeriem, vai ari «Gubernators Higinsons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīs­tamam jūras zīdītājam, kurš pa nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jū­lijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis apbrīnojamais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, attālums starp kuriem bij septiņi simti jūras jūdžu.

Pēc divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvēcijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Še- nona», sastapušies Atlantijas okeānā starp Amerikas Sa­vienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu at­tālumā no iepriekš minētās vietas, ziņoja par briesmoni, kas atradās uz 42° 15' ziemeļu platuma un 60° 35' rietumu garuma no Griničas meridiāna. Pēc šī novērojuma arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Hel­vēcijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu kras­tiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.

Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas. Transat- lantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp bries­moni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Kloda» komo- dora Ficdžeimsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie noti­kumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smē­jās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un prak­tiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesē­jās jo dzīvi.

Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafejnīcās, viņu izsmēja avīzēs, teātros viņam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Patiesā attēla trūkuma dēļ avīzēs no jauna parādījās daždažādi fantastiski dzīvnieki, sākot ar balto vali, ziemeļu jūru šausmīgo «Mebiju Diku» un beidzot ar pasakaino krakenu, kas ar saviem taustek­ļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no arhīviem, atsaucās uz Aristoteli un Plīniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu bīskapa Pontopidāna un Paula Egedes nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Heringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilāna» klāja redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes ūde­ņos.

Un tā mācītu vīru. sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmē­jējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personiska rakstura apvainojumos.

Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan otrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazīlijas Ģeogrāfijas institūts, Berlīnes Karaliskā Zinātņu akadēmija, Britānijas asociācija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muanjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedu­miem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobga­lībām. Šie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linneja izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus, krakenus, jūras čūskas, Mebijus Dikus un tamlī­dzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīs­tama satīriska žurnāla populārais redaktors kā Hipolits uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiekliem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.

1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka-to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.

1867. gada 5. martā tvaikonis «Morāvija», kas piederēja Monreālas okeāna sabiedrībai, uz 27° 30' platuma un 72° 15' garuma naktī ar labo bortu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju četri simti zirgspēku tvaika kuģis gāja 13 mez­glus stundā. Ja «Morāvijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts un kuģis noietu dibenā ar visiem simt trīsdesmit septiņiem pasažie­riem, kas brauca no Kanādas.

Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rū­pīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu [1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni. Kuģa va­dība atzīmēja precīzas koordinātes, un «Morāvija» bez manāma bojājuma turpināja ceļu. Tomēr neviens neva­rēja pateikt, kam īsti tvaikonis uzdūries. Varbūt tā bij zemūdens klints, varbūt jūras augšup izmests kuģa vraks? Tomēr, pārbaudot dokā kuģa apakšu, daļa ķīļa izrādījās nolauzta.

Šis par sevi visai svarīgais atgadījums varbūt ātri aiz­mirstos tāpat kā daudzi citi tamlīdzīgi, ja pēc trim nedē­ļām tas atkal neatkārtotos gluži tādā pašā veidā. Tā kā jaunajā katastrofā cietušais kuģis piederēja lielai tautai un ievērojamai sabiedrībai, tad šis notikums it visur sacēla lielu saviļņojumu.

Bez šaubām, visiem būs pazīstams ievērojamā angļu kuģa īpašnieka Kinara vārds. Šis gudrais uzņēmējs 1840. gadā ar trim koka dzenratu kuģiem 1162 tonnu til­pumā un četri simti zirgspēku mašīnām ierīkoja regulāru pasta satiksmi starp Liverpūli un Halifaksu.

Divdesmit sešu gadu laikā Kināra sabiedrības kuģi divi tūkstoši reižu šķērsoja Atlantijas okeānu un visā šajā laikā ne reizi nenokavēja, ne reizi neatcēla braucienu, neviena vēstule nepazuda, neviens cilvēks vai kuģis ne­aizgāja bojā. Neraugoties uz Francijas stipro konkurenci, pasažieri arī patlaban vēl visvairāk cieni Kinara sabied­rību, kā tas redzams no pēdējo gadu oficiālajiem pārska­tiem. Visu to iegaumējot, būs viegli saprotams, kādu traci sacēla gadījums ar vienu no šīs sabiedrības labā­kajiem kuģiem.

1867. gada 13. aprīlī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās uz 45° 37' platuma un 15° 12' garuma. Tūkstoš zirgspēku tvaikonis gāj'a ar vairāk nekā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un dzenrati vienmērīgi kūla jūras viļņus. Kuģis peldēja seši metri un septiņdesmit centimetri dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.

Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēc pusdie­nas, kad kajītē sapulcējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, maz­liet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sadursme likās tik nie­cīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»

Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās,_bet kap­teinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens ne­caurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās no­daļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.

Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi, šajā nodaļā tvaika katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.

Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aiz­lāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās dzenrati pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlo jumu' sasniedza sabiedrības piestātni uztrauktajā Liverpūlē.

Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja- ticēt savām acīm. Divarpus metru zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeometriska trijstūra cau­rums. Dzelzs plāksne bij ielauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mehānisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas, neapšaubāmi kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.

Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sa­biedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelai­mes gadījumus uz jūras pierakstīja noslēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits diemžēl ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru bojā eju ik gadus reģistrē «Bureau Veritas», mazā­kais, divi simti skaitās pazuduši bez vēsts ar visu ko­mandu un kravu.

Tātad pareizi vai nepareizi, bet par kuģu bojā ejas cēloni tagad uzskatīja nezināmo nezvēru, un tāpēc sa­tiksme starp kontinentiem kļuva arvien bīstamāka un bīs­tamāka, un sabiedrība kategoriski pieprasīja, lai jūru beidzot par katru cenu atbrīvotu no šā šausmīgā dzīv­nieka.

II

PAR UN PRET

Aprakstīto notikumu laikā es atgriezos no kādas zināt­niskas ekspedīcijas ceļojuma pa tuksnešaino Nebrasku Savienotajās Valstīs. Kā Parīzes Dabzinātņu. muzeja ad- junktprofesoru franču valdība mani bij piekomandējusi šai ekspedīcijai. Pēc sešiem Nebraskā pavadītiem mē­nešiem es marta beigās ar vērtīgām kolekcijām pārbraucu Ņujorkā un biju nodomājis maija sākumā doties uz Parīzi. Pirms aizbraukšanas es nodarbojos ar savu mineraloģisko, botānisko un zooloģisko kolekciju kārtošanu. Tieši tajā laikā «Skotija» piedzīvoja šo nelaimes gadījumu.

Protams, es toreiz uzmanīgi sekoju šim plaši pārrunāja­mam jautājumam, lasīju un pārlasīju visas Amerikas un Eiropas avīzes, bet nekur neatradu atrisinājumu. Šī no­slēpumainība vēl vairāk iekarsēja manu ziņkāri. Nespē­dams tikt ,pie kāda noteikta secinājuma, metos no vienas galējības otrā. Par noslēpumainās būtnes eksistenci šau­bīties vairs nebij iespējams, neticīgie paši varēja pār­liecināties, apskatot «Skotijas» bojājumu. Kad atbraucu Ņujorkā, strīdi par šo jautājumu bij sasnieguši visaug­stāko pakāpi. Ne visai kompetentu cilvēku agrākās hi­potēzes par peldošu salu vai nenotveramu rifu tagad bij galīgi atmestas. Patiešām — kā gan šis peldošais rifs bez jebkādas mašīnu ierīces varētu kustēties ar tādu neap­tveramu ātrumu?

Tāpat nedzirdēja vairs runājam par tvaikoņa peldošu korpusu, par kāda sadragāta kuģa milzīgām atliekām, jo tas viss bij nesavienojams ar tik milzīgu ātrumu.

Tādā kārtā atlika tikai divi minējumi, pēc kuriem arī visi interesenti sadalījās divās daļās: viena iedomājās milzīgu zemūdens dzīvnieku, otra — «zemūdeņs kuģi» ar neparasti stipru dzinēju.

Šī otrā — pirmajā acu uzmetienā visai ticamā teorija nekādi nevarēja atspēkot abās puslodēs izdarītos meklē­jumus un pētījumus. Grūti bij iedomāties, ka privāts cilvēks varētu iegūt lietošanai tādu kuģi. Kur un kā viņš to uzbūvētu, pie tam vēl pilnīgi slepeni?

Tikai kādai valdībai bij iespējams konstruēt tādu pos­tošu mašīnu, un mūsu drūmajos laikos, kad cilvēki tā pūlas papildināt un izsmalcināt kara ieročus, viegli iespē­jams, ka kāda valsts, citām nezinot, uzbūvējusi un iz­mēģinājusi šo drausmīgo kuģi. Šaspo šautenēm sekoja torpēdas, torpēdām — zemūdens tarāni, bet pēc tam jānāk reakcijai. Mazākais, iespējams tas bij. Taču hipo­tēze par zemūdens kara kuģi sabruka, jo visas valdības sniedza noliedzošus paskaidrojumus. Tā kā runa bij par sabiedriskām interesēm, jo visvairāk cieta transatlantiskā satiksme, tad šo valdību paskaidrojumus nevarēja ap­šaubīt. Tāpat nav iespējams veikt tāda kuģa būvi slepeni; ja jau atsevišķam cilvēkam grūti to izdarīt slepus, tad valdībai tas nepavisam nebūtu pa spēkam, jo visus tās pasākumus rūpīgi uzmana varenās valstis — sāncenses.

Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krie­vijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika atmesta. Par spīti bulvāru pre­ses zobgalībām, no jauna uzpeldēja jautājums par bries­moni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastis­kākās hipotēzes.

Kad atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt ma­nus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virsrakstu «Jūras dzīļu noslē­pumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālista slavu šajā diezgan neizpētītajā dabzinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manās domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama. Bet tad avīze «New York He­rald» vērsās tieši pie «augstcienījamā Pjēra Aronaksa — Parīzes muzeja profesora» ar lūgumu izteikt savus uz­skatus. Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no poli­tiskās, ir zinātniskās puses — un tad 30. aprīļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.

«Tātad, citu pēc citas iztirzājis visas hipotēzes un at­metis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.

Okeāna dziļumus mēs nepavisam vēl nepazīstam. Zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmē­rojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa? Kāds ir šo dzīvnieku organisms? Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.

Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilemma.

Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?

Ja ne, ja ihtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažādus noslēpumus, tad itin dabiski ir pieļaut, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas dziļūdens sugas, kuras mājo mērī­jumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeāna virspusē.

Turpretim, ja mums zināmas itin visas dzīvnieku sugas un pasugas, tad problemātiskais radījums meklējams mūsu katalogos atzīmētās jūras dzīvnieku klasifikācijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pieļaut milzīga narvaļa esamību.

Parastais narvalis jab vienradzis bieži vien sasniedz sešdesmit pēdu garumu. Pareiziniet šo skaitli ar pieci, ar desmit, piedomājiet šim vaļveidīgajam dzīvniekam viņa lielumam piemērotu spēku, samērā ar to palieliniet arī tā uzbrukšanas ieroci — un meklējamais dzīvnieks jums būs rokā. Apmēram tāds, kā to aprēķinājuši «Šenonas» virsnieki, ar tādu ilkni, kas varēja ielauzt «Skotijas» korpusu, un spēku, kurš nogremdē tvaikoņus.

Pēc dažu dabas pētnieku ziņām, jūras vienradzim jeb narvalim patiešām ir tāds kaula šķēps. Trieciena zobs ir ciets kā tērauds. Dažreiz tādus zobus atrod vaļu ķermenī; vaļus narvalis sadursmēs vienmēr pārspēj. Ir zināmi gadī­jumi, kad tāds zobs vali pilnīgi caururbis, kā svārpsts caururbj mucu. Parīzes Medicīnas fakultātes muzejā ir viens tāds zobs — divi metri divdesmit pieci centimetri garš un resnajā galā četrdesmit astoņi centimetri plats!

Un nu iedomājieties šādu desmitreiz lielāku dzīvnieku ar desmitreiz spēcīgāku ilkni, iedomājieties, ka viņš peld divdesmit jūras , jūdzes stundā, pareiziniet viņa lielumu un ātrumu, un jūs redzēsiet, ka ir iespējams tāds trie­ciens ar katastrofiskām sekām.

Kamēr mums trūkst plašāku pētījumu, es gribētu sacīt, ka šeit darīšana ar milzeni jūras vienradzi, kas apbruņots nevis ar āvu, bet ar īstu tarānu gluži kā bruņu fregates. Tam ir ārkārtīgs spēks un kustības ātrums.

Pēc manām domām, vienīgi tā izskaidrojama mīklainā parādība; protams, manam spriedumam tikai tad ir no­zīme, ja šis dzīvnieks tiešām eksistē un nav dīku cilvēku vienkāršs izdomājums.»

Pēdējais teikums bij maza viltība, bet tā man likās nepieciešama profesora cieņas saglabāšanai un aizsardzī­bai pret amerikāņu avīžu viegli iespējamām zobgalībām. Viņi ir lieli meistari izzobot cilvēku! Tādam gadījumam es atstāju sev pakaļdurtiņas, bet patiesībā pilnīgi ticēju «briesmoņa» eksistencei.

Manu rakstu dedzīgi apsprieda, tas ātri kļuva populārs, ieguva diezgan daudz piekritēju. Tomēr tā secinājums ļāva vaļu visādām iedomām. Cilvēka prātam allaž ir tieksme izdomāt dažādus pārdabiskus radījumus. Un jūra jau ir vislabākā vieta, kur viņus ievietot, vienīgā vieta, kur var rasties un attīstīties šie milzeņi, pret kuriem saus­zemes degunradži un ziloņi izskatās kā pundurīši. Lielajos ūdeņos dzīvo visi mums pazīstamie lielākie zīdītāji; vai tur nevar mājot arī kādi neredzēti, šausmīgi vēžveidīgi taustekļaini milzeņi, kā, piemēram, omāri — simtiem metru gari un vairākus simtus tonnu smagi? Kāpēc gan ne?

Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos čfetrkāji, četrroči, rā­puļi un putni sasniedza milzīgus apmērus. Tikai pēc sim­tiem tūkstošiem gadu tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmērojamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas? Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnējos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi — tūkstoš gadiem?

Bet es ļaujos fantāzijām, kuras nepavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav līdzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautājuma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, no­teikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautājumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue mari- time et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kal­pojošās avīzes šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis un drau­dēja paaugstināt apdrošināšanas maksu.

Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savie­notās Valstis. _Ņujorkā sāka rīkot ekspedīciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fregate «Ābrams Lin- kolns» gatavojās visdrīzākajā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenāli, un viņš no tiem apbruņoja savu kuģi.

Bet, kā tas dažkārt notiek, tieši ap to laiku, kad bij galīgi nolemts uzsākt nezvēra vajāšanu, tas vairs nerā­dījās. Divi mēneši viņš nebij ne redzēts, ne dzirdēts. Ne­viens kuģis viņu nebij sastapis. Likās, ka vienradzis uz­zinājis par sazvērestību. Par viņu daudz tika ziņots arī pa transatlantisko telegrāfu; zobgaļi jokojās, ka šis blēdis būs ceļā notvēris kādu telegrammu un laikus pazudis.

Tādā kārtā, kad fregate bij gatava tālajam ceļojumam un apgādāta ar visbīstamākajām vaļu zvejas ierīcēm, ra­dās jautājums — uz kurieni īsteni braukt? Sabiedrības

«Ābrams Linkolns».

nepacietība auga ar katru acumirkli, bet tad piepeši otrajā jūlijā pienāca ziņa, ka Sanfrancisko—Kalifornijas—Šan~ hajas līnijas tvaikonis «Tampiko» pirms trim nedēļām nezvēru sastapis Klusā okeāna ziemeļu daļas ūdeņos.

Šī vēsts atstāja ārkārtīgu iespaidu. Kapteinim Faragu- tam neatļāva vilcināties nevienu dienu! Visi vajadzīgie krājumi jau bij uz kuģa, tilpnes akmeņogļu pārpilnas, kuģa komanda kārtībā. Tikai jākurina krāsnis, jāuzdzen tvaiks un jādodas ceļā. Faragutam nepiedotu pat pusi dienas nokavējuma, bet viņš pats arī traucās pēc iespējas ātrāk izbraukt jūrā.

Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:

«Aronaksa kungam, Parīzes muzeja profesoram.

Viesnīcā «Piektā avēnija», Ņujorkā.

Cienījamais kungs!

Ja Jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedīcijā, Amerikas Savienoto Valstu valdībai būs pa­tīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos Jūsu rīcībā atsevišķu kajīti.

Jūsu padevīgais J. B. Hobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»

III

KĀ PROFESORA KUNGAM TĪK

Dažus mirkļus pirms J. B. Hobsona vēstules saņemšanas es par narvaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrietumu jūras ceļu. Dažus mir­kļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekretāra vēstules iz­lasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrī­vot pasauli no viņa.

Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtas. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzim­

tenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām un vērtīga­jām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aizmirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolek­cijas — un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.

«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un ari narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks, man par prieku, ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā Dabzinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»

Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā oke­āna ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.

— Konse'l! — es nepacietīgi iesaucos.

Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pa­vadīja visos ceļojumos. Es šim flāmam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas flegmātisks, noteikts pēc pār­liecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neie- biedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un, par spīti sa­vam vārdam[2], nekad nemēdza dot padomus, pat ja vi­ņam tos prasīja.

Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārze. zi­nātņu vīru sabiedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabzinātņu klasi­fikācijā, ar akrobāta veiklību acumirklī prata pārskriet dažādu tipu, grupu, klašu, kārtu, dzimšu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls klasifikācijas teorijā — praksē viņš bij gluži neva­rīgs; šaubos, vai Konsels bezzobu vali atšķirtu no kašalota. Un tomēr viņš bija krietns un uzticams cilvēks.

Desmit gadus Konsels bij braukājis līdzi manos zināt­niskajos ceļojumos. Nekad es nebiju dzirdējis viņu žēloja­mies par ceļojuma ilgumu un grūtībām. Nekad viņš ne­bij atteicies no brauciena uz Ķīnu vai Kongo, lai cik tāls tas arī būtu. Nevaicājot nekā, viņš visur brauca man līdzi. Viņš bij ārkārtīgi veselīgs, spēcīgiem muskuļiem, lai arī diezgan jutīgs, tomēr spējīgs turēties pretī visā­dām slimībām un arī ļoti tikumisks.

Viņš bij trīsdesmit gadu vecs, un viņa vecuma samērs ar mani bij kā piecpadsmit pret divdesmit. Es atvainojos, ja še norādu uz saviem četrdesmit gadiem.

Bet viena vājība Konselam tomēr piemita. Būdams liels formālists, viņš mani allaž uzrunāja kā trešo personu, un tas mani bieži vien saniknoja.

—        Konsel! — es atkārtoju, strauji kārtodams savas lie­tas ceļojumam.

Protams, es biju pārliecināts par šā puiša padevību. Parasti, jaunu ceļojumu sākdams, es viņam nekad ne­apvaicājos, vai viņš vēlas braukt ar mani vai ne. Bet pat­laban runa bij par ekspedīciju, kura varēja ieilgt uz neno­teiktu laiku, par pārdrošu pasākumu, par kāda dzīvnieka vajāšanu, kas bij spējīgs mūsu fregati kā rieksta čaulu nolaist dibenā. Te pat visaukstasinīgākajam cilvēkam bij mazliet jāpadomā. Ko par to sacīs Konsels?

—   Konsel! — es saucu trešo reizi.

Konsels atnāca.

—   Vai kungs mani sauca? — viņš teica ienākdams.

—        Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.

—   Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.

—        Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa piederumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.

—   Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.

—   Par tām mēs runāsim vēlāk.

—        Un kur tad paliek mūsu arhiotēriji, hirakotēriji un citu dzīvnieku skeleti? …

—   Tie visi paliks tepat viesnīcā.

—   Bet kunga babirusa?

—        Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.

—   Tad uz Parīzi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.

—        Kā nu ne… — es izvairīgi atbildēju. — Mēs tikai brauksim ar līkumu.

—   Kā profesora kungs vēlas.

—        Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsimies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».

—   Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.

—        Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru… par sla­veno narvali… Mēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsē- jumu sacerējuma «Jūras dzīļu noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija… arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie

dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprīzi. Un tomēr mēs brauk­sim. Uz kapteini varam paļauties.

—   Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels at­bildēja.

—   Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.

—   Kā profesora kungam tīk.

Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Kon­sels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.

Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūzmējās liels pūlis cil­vēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētajiem dzīv­niekiem un žāvētajiem augļiem nosūta uz Parīzi, un iemak­sājis pienācīgu summu tropu cūkas — babirusas uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.

Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz Uniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krustojumam, bet tur nogriezās Katrīnas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit ceturtajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ra­tiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Istriveras kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» no saviem abiem skursteņiem vērpa gaisā veselas dūmu strūklas.

Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa; tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.

—   Pjērs Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.

—   Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Fara- guts?

—    Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atse­višķa kajīte ir jūsu rīcībā.

Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbrauk­šanas brīdī, lūdzu, lai mani pavada uz manu kajīti.

«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jauna­jam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķi modernām mašīnām, kas darbojās ar tvaika spiedienu līdz septiņām atmosfērām. _

Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņdesmit un ceturtdaļ jūdzes[3] stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pietiktu cīņai ar narvali.

Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajīti kuģa pa- kaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.

—   Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.

—   Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vien­tuļniekam vēzim gliemežnīcā, — Konsels atbildēja.

Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja novērot, kā gatavojas aizbraukšanai.

Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt tau­vas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnei. Tātad, aizkavējies ceturtdaļstundu vai vēl ma­zāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvo­tajā un nepieredzētajā ekspedīcijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.

Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pa­sauca kuģa mehāniķi.

—   Vai dzinējs ir kārtībā? — viņš vaicāja.

—   Kārtībā, — tas atbildēja.

Pavēle tūliņ ar aparātu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašīnu telpā. Mašīnas sāka strādāt, tvaiks šņākdams plūda pa pusatvērtajiem ventiļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūves vārpsta sakustējās. Skrūves lāpstiņa sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu ska­tītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.

Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas daļa gar Istri- veru bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci simti tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūksto­šiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, at­sveicinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas jūras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.

Tad fregate, vairāk turēdamās gar vasarnīcām apbū­vēto Ņudžersijas krāšņo krastmalu, pabrauca garām cie­toksnim, no kura salutēja ar lielākajiem lielgabaliem.

Laivu un velkoņu eskorts pavadīja lregati.

«Ābrams Linkolns» atsveicinādamies trīs reizes nolaida un atkal pacēla ar trīsdesmit deviņām zvaigznēm izraiboto Amerikas karogu, tad, mazliet samazinājis ātrumu, iegrie­zās ar bojām apzīmētajā kuģu ceļā, kurš izlocījās aiz Sen- dihuka zemes mēles, un nobrauca gar smilšu kāpu, kur to vēlreiz apsveica vairāki tūkstoši skatītāju.

Laivu un velkoņu eskorts fregati pavadīja līdz peldo­šajai bākai, kuras ugunis norāda kuģiem ieeju Ņujorkas ostā.

Pulkstenis nosita trīs. Locis iekāpa laiviņā un aizbrauca pie mazā šonera, kas to gaidīja ar uzvilktām burām. Ma­šīnu kurtuvēs sakūra lielāku uguni, skrūve sāka vēl strau­jāk kult ūdeni; fregate slīda gar Longailendas zemo, dzel­teno krastu; ap astoņiem aiz apvāršņa ziemeļaustrumu pusē nogrima Fairailendas uguņi, un mēs ar pilnu jaudu devāmies pa Atlantijas okeāna tumšajiem ūdeņiem.

IV

NEDS LENDS

Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, tās dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepieļāva nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientie­sīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatānam. Briesmonis eksistēja, un kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā jūru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodas bruņi­nieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtās salas postītāju — pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekš­nieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamos gadījumus sastapt nezvēru, kā viņi vēroja okeāna neaptveramo plašumu. Šad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sar­dzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja no­stāvēt uz vietas. Bet Klusā okeāna aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienradzi, nonāvēt to ar harpūnu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij apsolījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru, — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.

Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeāna gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrau­tībai.

Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Lai­kam neviens vaļu medību kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas harpūnu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij novietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals ar biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis pre­cīzais amerikāņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometrus tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcinā­šanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpūnistu karalis.

Neds Lends, dzimis kanādietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izveicībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi; tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa har­pūnas.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk nekā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pre­tim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skaidrais skatiens visai viņa būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.

Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uz­aicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, sa­vienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.

Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends, par spīti savai savrupībai, juta zināmas sim­pātijas pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mā­tes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanādas provincēs. Harpūnista dzimtā pilsēta bij Kvebeka; viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgākie zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klau­sījos viņa nostāstus par piedzīvojumiem polārajās jūras. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemāk­slotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvēr­tās episkā formā, un man šķita, ka es-klausos kāda jauna Homēra Ziemeļu jūru Iliādu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku tādu, kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākajos un grūtākajos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!

Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.

Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā va­karā — fregate atradās netālu no Blankas raga, trīs­desmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelāna jūras šaurums. Pēc ne­dēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeāna ūdeņos.

Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojāmies noslēpumainajā jūrā, kuras dzī­les līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni vienradzi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspe­dīcijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk.

— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs ne­ticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?

Harpūnists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it ka pardomadams aizvēra acis un bei­dzot teica:

—   Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.

—    Bet jūs, Ned, kā harpūnists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus jūras zīdītājus, visdrī­zāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīv­nieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.

—   Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules iz­platījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pa­sakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajā­jis ar savu harpūnu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.

■— Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienradzis taranējis arī kuģus.

—   Koka kuģus varbūt, — kanādietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.

•— Bet klausieties, Ned …

—   Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?

—   Tas vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosaukums pats par sevi apzīmē mīkstmiesi. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis ir un paliek bezmugur­kaulnieks un nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.

—    Tātad, dabzinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko manāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzēti milzīgajam valim? …

—   Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdī­tājs, nepieredzēti stiprs, pieder pie mugurkaulniekiem, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfīni, un apbruņots ar ārkār­tīgi spēcīgu ragu vai ilkni.

—   Hm! — harpūnists noņurdēja un pašūpoja galvu ka cilvēks, kas nevēlas piekrist.

—   Lieciet vērā, cienījamais kanādieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeāna dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.

—   Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?

—   Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeāna dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.

—   Vai tiešām? — Neds ievaicājās, piemiegtām acīm nolūkodamies manī.

—   Tiešām. Es jums to ar skaitļiem varu pierādīt.

—   Ak, šie skaitļi! — Neds atbildēja. — Ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

—   Tirdzniecības lietās, Ned, nevis matemātikā. Pa­klausieties! Iedomāsimies vienu atmosfēru lielu spiedienu trīsdesmit divas pēdas augsta ūdens staba spiediena veidā. Taisnību sakot, stabs var būt arī zemāks, jo runa ir par jū­ras ūdeni, kurš ir blīvāks nekā saldūdens. Tātad, ja jūs, Ned, nonirstat jūrā, ikreiz, kad virs jums ir trīsdesmit divas pēdas dziļš ūdens, jūsu ķermenim jāiztur vienas atmos­fēras spiediens vai tikpat daudz kilogramu svara katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram. Iedomāsimies, ka jūs esat nolaidies trīs simti divdesmit pēdas dziļi, tad spiediens būs desmit atmosfēras; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā — simts atmosfēras, bet trīsdesmit divi tūkstoši pēdu, t. i., ap divarpus jūdžu dziļumā spiediens būs jau tūkstoš atmosfēru liels. Tātad, ja jums izdotos nokļūt šādās okeāna dzīlēs, katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram būtu jāiztur tūkstoš kilogramu liels spiediens. Un vai jūs, mīļais Ned, zināt arī, cik kvadrāt­centimetru vispār ir jūsu ķermeņa virspusei?

—   Par to, Aronaksa kungs, man nav ne mazākās jēgas.

—   Apmēram septiņpadsmit tūkstoši.

—   Vai patiešām tik daudz?

—   Jā. Un, tā kā īstenībā atmosfēras spiediens ir maz­liet lielāks nekā kilograms uz kvadrātcentimetru, tad jūsu septiņpadsmit tūkstošiem centimetru tādā gadījumā jā­iztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit astoņi kilogrami liels svars.

—   Bet kā tad es nekā no tā nemanu?

—   Protams, jūs. nekā nemanāt. Tāpēc, ka gaiss jūsu ķer­menī darbojas pretī ar tādu pašu spēku. Tā rodas pilnīgs līdzsvars starp ārējo un iekšējo spiedienu — tāpēc jūs arī no tā nekā nemanāt. Bet ūdenī tas ir pavisam citādi.

—    Jā, es saprotu, — Neds, ar vislielāko uzmanību klau­sījies, atbildēja. -— Ūdens man ir visapkārt, bet manā ķermenī tas neiespiežas.

—    Tā tas ir, Ned. Trīsdesmit divu pēdu dziļumā jums būs jāiztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit kilogramu liels svars; trīs simti divdesmit pēdu dziļi — desmit reizes vairāk, proti, simt septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti astoņdesmit kilogramu; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā spiediens būs simtreiz lielāks — septiņi simti piecdesmit seši tūkstoši astoņi simti kilogramu. Un, bei­dzot, trīsdesmit divi tūkstoši pēdu dziļumā spiediens būs vēl tūkstoš reizes lielāks — septiņpadsmit miljoni pieci simti sešdesmit astoņi tūkstoši kilogramu. Vārdu sakot, jūs saspiedīs tā, it kā jūs būtu atradies zem hidrauliskās spiedes!

—   Nu, velns lai parauj! — Neds iesaucās.

—   Tātad, cienījamais harpūnist, ja jau tādā dziļumā dzīvo vairākus simtus metru gari un attiecīga resnuma mugurkaulnieki, kuru ķermeņa virspuse mērojama mil­jonos kvadrātcentimetru, tad viņiem izturamais spiediens aprēķināms miljardos kilogramu. Padomājiet tagad, cik lielam jābūt viņu kaulu sistēmas pretsvaram un vispār to organisma spēkam, lai izturētu tādu spiedienu.

—    Nu, tad jau viņiem, tāpat kā bruņu fregatēm, jābūt pagatavotiem no astoņas collas biezām dzelzs plāksnēm, — Neds atbildēja.

—   Pareizi, Ned. Bet nu iedomājieties, kādus postījumus spēj veikt tāds radījums, ja viņš ar ātrvilciena straujumu uzbrūk kādam tvaikonim.

—   Jā… to patiešām var iedomāties… — kanādietis noņurdēja, nevarēdams atspēkot manus skaitļus, bet vēl arvien nepiekāpdamies.

—   Vai es jūs beidzot pārliecināju?

—   Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvniekiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vis­pār mājo jūras dziļumos.

—   Bet, ja nu viņu tur nav, kā tad jūs, tiepīgais har­pūnist, izskaidrojat notikumu ar «Skotiju»?

•— Tas varētu būt… — viņš stostījās.

—   Sakiet, sakiet!

—   Tas varētu būt… pilnīgi izdomāts! — kanādietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielau- zums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zemūdens mašīna, tad taču Vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpst- veidīgs ilknis.

Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks piederēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzimtai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai delfī­niem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautā­jumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo ne­zvēru; bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda. uzde­vums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vis­pirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atka­rīgs no gadījuma.

v

UZ LABU LAIMI

«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadī­jums, kad Neds Lends varēja demonstrēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pilnīgi paļauties.

30. jūnijā Malvinas salu apvidū fregate sastapa ameri­kāņu vaļu medniekus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Mon- roe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi pat­laban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies no­vērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanādietim laimējās it sevišķi: viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru pa­nākdams pēc visai neilgas vajāšanas.

Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrā­pīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.

Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaus­trumu krastam. 3. jūlijā mēs atradāmies pie Magelāna jūras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Fara­guts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Horna ragam.

Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Pa­tiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka ne­zvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.

6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Lin- kolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļajai saliņai, tai klintij Dienvidamerikas lejas- galā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mēs uzņēmām kursu uz ziemeļrietumiem, un nākamajā rītā fregates skrūve bei­dzot sāka kult Klusā okeāna ūdeņus.

—   Tagad nu tikai skaties! Tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.

Un jāsaka taisnība: viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeāna līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.

Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdie­nas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti sau^ Ies svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera reliņu, gan atspiedies pret griez­tuvi kuģa pakaļgalā, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļau­dīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apak­šējām kajītēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un kļūt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:

—   Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!

Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts. «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču

Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,

tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.

Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevī­gākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr de­bess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.

Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpa­dsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.

— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tā­tad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te brau­kājām kā akli, — bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izre­dzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav' un ka viņš drīzumā nepa­rādīsies.

20. jūlijā mēs uz 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem mērījumiem fre­gate pagriezās taisni uz rietumiem un devās Klusā okeāna vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pa­reizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no konti­nentiem un lielām salām, no kurām kustonis, acīm redzot, vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate uzņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Paumotu, Marķīza un Sandviča salām, pārbrauca pāri Vēža tropam uz 132° garuma un devās uz Ķīnas jūrām.

Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat ras­ties sirdskaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprē­ķinu kļūdas, vai optikas mirāžas dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa reliņu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.

Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeāna ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazi­nādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašīnas. Cik vien iespējams uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japānai. Bet velti! Vis­apkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi. Vai­rāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvaiim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska.

Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un mo­dās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzī­gai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu. Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sa­bruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.

Ar cilvēka psihei iedzimtu pārmērību no vienas galē­jības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. No kubrika, pa­mazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajītes, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā nepa­rādītu nesalaužamu ietiepību.

Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bija darījuši visu, kas viņu spēkos.

Nekad vēl amerikāņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atka­rīga no viņiem. Acīm redzot, atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.

Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu prasību, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzde­vumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan neno- nāca, tomēr, neilgi pretojoties, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis ap­griezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.

Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pē­dējais izaicinājums milzenim narvaiim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.

Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca pa­lēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu viņu no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu ap­mierinājumu, ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap to uz visām pusēm slīdēja laivas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, pa­lika noslēpums.

Nākamajā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam al­laž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz dienvidaustrumiem un atstāt Klusā okeāna ziemeļu ūdeņus.

Fregate atradās uz 31° 15' ziemeļu platuma un 136° 42' austrumu garuma. Japānas salas bij no mums pretvēja pusē ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturk­šņa disku. Viļņi vienā laidā skalojās ap fregates sāniem.

Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšgala labajā pusē, at­spiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroži bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virs­nieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošajā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu, gaišu plan­kumu jūras spoguli. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.

Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bij saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.

—        Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūkstošus dolāru.

—        Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat ne­zaudētu ne nieka.

—        Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.

—        Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga minerālus. Profesora kunga babirusa būtu novietota krātiņā zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.

—        Tas viss taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!

—        Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…

—   Saki vien, Konsel!

—        Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!

—   Vai tiešām?

—        Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …

Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.

—   Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!

VI

AR PILNU TVAIKU

Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kap­teinis, virsnieki, bocmanis, matroži, jungas, — pat mehā­niķi pameta mašīnas un kurinātāj i krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.

Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanā­dieša redzes spējas bij lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.

Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām pa­rādību, uz kuru viņš rādīja ar roku^

Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neiz­skaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas iz­starošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gais­mas plankums bij milzīgs, visai garena ovāla veidā. Ovāla vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.

—   Tas ir tikai milzīgs fosforisku organismu kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.

—   Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir elektriskā gaisma… Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!

Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.

—   Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!

Matroži metās pie stūres, jnehāniķi — pie mašīnām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolūs» apbrauca pusloku.

—   Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavē­lēja.

Pavēlēs tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji de­vās prom no spīdošā loka.

Es kļūdījos. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabis­kais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi — vairāk no pārstei­guma nekā no bailēm. Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar čerpadsmit mezglu ātrumu, un ar saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fos­forisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotīves iz­mestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā ap­vāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu at­statums ieskrieties, viņš piepeši 110 jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ieniris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acu­mirkli varēja notikt liktenīgā sadursme.

Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un ne­maz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aiz­rādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij redzams dziļākais pārsteigums.

—    Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati pakļaut briesmām. Starp citu, kā lai uz­brūk tam, kuru nepazīst, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.

—   Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīv­nieka sugu?

•— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, tikai elektrisks.

—   Varbūt, ■— es atteicu, — viņam, tāpat kā elektris­kajam zutim, nav iespējams tuvoties?

—   Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam ir vēl ari postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pa­saulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.

Augu nakti uz kuģa visi bij_kājās. Par gulēšanu ne­viens nedomāja. Izrādījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palēnināja gaitu. Vien­radzis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šūpojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.

Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs ne­drīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūkojāmies melnajā nakts dzīlē.

—   Ned Lend, — kapteinis vaicāja, — vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?

—    Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas parādoties vien ienestu man divus tūkstošus dolāru.

—   Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet — vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

—   Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

—   Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, —- es ne­droši ieminējos.

—   Ja tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu ga­ruma tuvu, — kanādietis iesmējās, — tad viņam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

—   Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiva?

—   Katrā ziņā.

—   Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

—   Ar manu arī, — vaļu mednieks vienkārši atbildējā.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja

pusē atkal parādījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pir- māk. Par spīti attālumam, skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens " ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku mašīnas resnajos cilindros.

«Hm,» es nodomāju. «Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam vesela ka Valērijas pulka spēks!»

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielga­balus, kuri harpūnu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpūnu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekami gaišs, bet bieza migla aizklāja ap­vārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezānmastā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēni izklīda un platām strēlēm pamazām sāka - celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

—   Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vēl nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izlie­cās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šenonas» .un «Helvēcija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina, viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkār­tīgi proporcionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no vaļa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu, un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mu­gurkaulniekiem, zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekamas skaid­rības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfīni; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvaļi. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīv­nieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aiz­pildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudīs nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pa­vēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika at­saukt vecāko mehāniķi. Viņš tūlīt ieradās.

—   Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

—   Pilnīgi, — mehāniķis atbildēja.

—   Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs «urā!» apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» de­vās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca tam puskabeļtauvu tuvu; dzīvnieks, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.

Vajāšana ilga, mazākais, trīs ceturtdaļstundas, bet fre­gate ne par vienu asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzot, ar Jtādu ātrumu vien dzīvnieku nepanāks.

Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo, skaisto bārdu.

—   Ned Lend! — viņš sauca.

Kanādietis tūliņ bij klāt.

—        Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai ne­būtu laiks nolaist laivas?

—        Nē, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.

—   Ko lai iesākam?

—        Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novietošos kuģa priekšējā galā un, tiklīdz no­kļūsim pietiekami tuvu, metīšu harpūnu.

—        Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Me­hāniķa kungs, pastipriniet tvaika spiedienu!

Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns kurtuvēs tika vēl pastiprināta; skrūve sāka griezties četrdesmit trīs reizes minūtē; tvaiks pa vārstuļiem plūda laukā. Iz­meta lagu [5] un pārliecinājās, ka fregate iet ar astoņpa- dsmitarpus jūdzes stundā.

Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tā­pat iet astoņpadsmitarpus jūdzes stundā.

Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tuvāk. Tas bij apvainojoši vienam no labā­kajiem amerikāņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet ko­dīja savu bārdu.

Atkal pasauca mehāniķi.

—       Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespē­jams? — kapteinis vaicāja.

Nē, — mehāniķis atbildēja.

Jusu vārstuļu slodze pastiprināta?

—   Līdz sešarpus atmosfēru spiedienam.

•— Kāpiniet līdz desmit atmosfērām!

Tā bij tīri amerikāniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk.

—    Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvo­šajam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.

—   Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbil­dēja.

Jaatzīstas, man šī riskanta spele sāka iepatikties.

Drošības vārstuļi tika noslēgti. Kurtuvēs no jauna uz­mestas oglej. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pieauga. Masti dre­bēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja izspraukties pa tievajiem skursteņiem.

Lagu izmeta vēlreiz.

—   Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.

—   Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.

—   Vēl pastipriniet uguni krāsnīs!

Mehāniķis paklausīja. Manometrs rādīja desmit atmo­sfēru spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas piepūles tāpat brauca deviņ­padsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.

Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztrau­kumu, kas bij pārņēmis visu manu būtni. Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpūnu rokā. Reižu reizēm dzīv­nieks mūs pielaida tuvāk.

—   Noķersim! Noķersim! — kanādietis kliedza.

Bet tai pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpūnu, dzīvnieks attālinājās, mazākais, ar trīsdesmit jūdžu āt­rumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atskanēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.

Pusdienas laikā mēs bijām tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kapteinis Faraguts beidzot bij apņēmies ķer­ties pie radikālākiem līdzekļiem.

—   Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Āb­ramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt arī no mūsu koniskajām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!

Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pie­lādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažas pēdas pāri valim, kas turējās pusjūdzi tālu.

—   Labāku tēmētājuī — kapteinis kliedza. - Un pieci simti dolāru tam, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mierīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.

Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāris jūdžu attālumā iekrita jūrā.

—   Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonieris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!

—   Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.

Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tu­vāk, teica:

—    Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!

—   Pareizi! — es atbildēju.

Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jutī­gāks nekā tvaika mašīnas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, bet nebij manāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.

«Ābramam Linkolnam» par godu, tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neatlaidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļū­mīgajā 6. novembra dienā viņš nobrauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeānam.

Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedīcija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino dzīvnieku. Un tomēr es biju maldījies.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.

Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusējās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izmantot šo izdevīgo brīdi.

Viņš izdalīja _vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzma­nīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem ari Neds ta bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.

Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstā­jās un tikai aiz inerces slīdēja uz priekšu. Uz klāja ne­viens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Visapkārt bij dziļš

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bardu,

klusums. Mēs bijām vairs tikai simts pēdu no spīdošā ovāla, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.

Pārliecies pār kvātera reliņu, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpūnas tauvu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai divdesmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpūna aizlidoja. Atska­nēja spalgs troksnis, itin kā pret metālu atsistos lode.

Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pāršļāca fregates klāju, cilvēkus notriek­damas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.

Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturē­ties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.

VII

NEPAZĪSTAMAS SUGAS VALIS .

Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, tomēr es visos sīkumos atceros savas izjūtas.

Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāris reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.

Protams, vispirms es ar acīm meklēju fregati. Vai tie tur bij pamanījuši manu nozušanu? Vai «Ābrams Lin­kolns» ir mainījis virzienu? Vai kapteinis Faraguts licis nolaist laivu? Vai man ir cerība izglābties?

Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signālugunis pamazām no­dzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja neno­vēršama.

—   Palīgā! Palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.

Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas trau­cēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aiz­rāvās …

—   Palīgā!

Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.

Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es ma­nīju, ka mani izceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vārdus:

—        Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ja viņš pie­turēsies man pie pleca.

Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.

—   Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!

—        Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu pro­fesora kunga rīcībā.

—   Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?

—        Nē, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kun­gam, tad sekoju viņam.

Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.

—   Bet fregate? — es vaicāju.

—        Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdamies uz mu­guras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to.

—    Ko tu saki?

—        Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»

—   Salauztas? v

-— Jā, briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt virzienu.

, — Tad mēs esam pagalam!

—• Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.

Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku peldēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kustību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novē­rojis.

—        Varbūt profesora kungs atļaus man mazu grie­zumu? — viņš vaicāja.

Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pārgrieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.

Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakal­pojumu, un tad abi peldējām tāpat blakus.

Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens nebij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laivu bij vēl iespējams mūs glābt.

Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē.

Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Āb­rama Linkolna» laivas, tad jāmēģina noturēties pēc iespē­jas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatērētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz mu­guras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minūtes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.

Vāja cerība! Un tomēr tā tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mēs taču bijām divi. Turklāt varu apgalvot, ka pat gri­bēdams es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā.

Fregates sadursme ar narvali notika apmēram vienpa­dsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties as­toņas stundas — līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iespējams. Jūra bij pus­līdz rāma, un mēs pārāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda mūsu saviļņotā ūdens fosfo- riskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos, spī­dīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.

Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums sāka raustīties krampjos. Ķoņselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzot, ari viņš ilgi vairs nespēs turēties.

—   Laid mani vaļā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.

—   Pamest profesora kungu? Nekad! — viņš atbildēja — Es ceru, ka noslīkšu pirmais.

Tajā acumirklī skaraiņu mākoņu spraugā, kurus vējš dzina pret austrumiem, parādījās mēness. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni noslīda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās apmēram piecas jūdzes tālu un bija saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glāb­šanas laivas!

Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atsta­tumā! Pār manām uzpampušajām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt dažus vārdus, es dzir­dēju viņu vairākkārt murminām:

—   Palīdziet! Šurp!

Mirkli palikuši mierā, mēs sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pārkairinātās ausis maldījās, tomēr man likās, ka kaut kas atsaucas uz Konsela kliedzieniem.

—   Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.

—   Jā! Jā!

Un Konsels izmisis kliedza atkal.

Šoreiz vairs nebij ko šaubīties. Kāda cilvēka balss at­saucās mūsējām.

Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?

Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamajiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga at­pakaļ.

—   Ko tu tur redzēji?

—   Es redzēju . . • — viņš čukstēja. — Es redzēju … Bet labāk nerunāsim … saudzēsim pēdējos spēkus! …

Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? . .. Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā.

Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa laikam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss at­saucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā, pirksti sāka izplesties, rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsīvi at­vērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni, aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…

Šajā acumirklī man uzgrūdās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pieķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu… Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis ..,

49

—   Konsel! — es čukstēju.

—        Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels at­bildēja.

Tajā brīdī norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.

—   Ned! — es iesaucos.

—        Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanādietis" atteica.

—   Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?

—        Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ laimējās patverties uz kādas peldošas sa­liņas.

—   Uz saliņas?

—   Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa,

—   Paskaidrojiet tuvāk, Ned.

—        Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēj to caururbt, bet atsitas pret tā ādu.

—   Kāpēc tad, Ned, kāpēc?

—        Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm !

Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina at­miņa un jākontrolē agrākie secinājumi.

Kanādieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manu prātu. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegri­mušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets ķer­menis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītājiem.

Bet tās varēja būt arī kaula bruņas kā aizvēsturisko laikmetu dzīvniekiem, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfībiju kārtā, pie bruņurupučiem vai ali­gatoriem.

Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā ska­nēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās! — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.

Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zināt­niekus, uztraucis un izbiedējis abu pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.

Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pārsteidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus

                                                      Mēs gulējām uz zemūdens kuģa muguras.

radījumus, tas viegli saprotams. Bet prāts apjūk, ja sa­vām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.

Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām uz zem­ūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, uz milzīgas tē­rauda zivs. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pievienoties viņam.

—   Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mehānisms un cilvēki, kas to vada.

—   Bez šaubām, — harpūnists atsaucās, — un tomēr visu to trīs stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.

—   Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?

—   Nē, Aronaksa kungs. Viņš šūpojas viļņos, bet pats nekustas.

—   Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi atri. Un, ta ka ši atruma attīstīšanai tam ir mehānisms un mehāniķi mašīnu vadībai, tad man šķiet — mēs esam glābti.

—   Hm … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.

Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult

ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzinējam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmit centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi, kuģis nebrauca pārāk ātri.

—   Kamēr tas uzturas horizontāli, — Neds Lends mur­mināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.

Kanādietis varēja sacīt vēl mazāk. Skaidrs, ka bij ne­pieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mā­joja šajā mašīnā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo lūku vai, zinātniskā valodā ru­nājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet kniežu rindas gar apšuvuma plākšņu malām bij vienmuļas un cieti piestip­rinātas.

Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradā­mies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplū­kotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.

Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedomām — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es ne­šaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja viņi paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.

Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita — jūdzes divpadsmit stundā. Skrūves lāpstiņas vienmērīgi, ar matemātisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļāk­damas augstu gaisā fosforiski spīdošas šļakatas.

Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mokām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu apskaloti. Par laimi, Neds bija sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.

Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sī­kums palicis prātā. Viļņu un vēja aprimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mehānisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?

Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet ari tā sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontāla platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.

— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret. skanošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, ne­viesmīlīgie kuģotāji!

Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bij grūti. Par laimi, kuģis mitējās grimt.

Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.

Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava draus­mīgā kuģa iekštelpās.

MOBILIS IN MOBILE

Šī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri, Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.

Tikko šaurā lūka virs_mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs trapu. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Trapa galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.

Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis ne­jaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds sa­manāms pat vistumšākajā naktī.

Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu saVām dusmām.

—    Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibāli! Arī par to nevarētu brī­nīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pre­tošos.

—    Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Kon­sels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Pat­laban jau mēs vēl netiekam cepti.

—    Cepti vēl ne! — kanādietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandīts, kurš mēģinās man piedurt roku …

—    Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpūnistu, — un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!

Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķeb­ļiem. Šī cietuma grīda bija apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi at­griezāmies kajītes vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aiz­sniegt.

Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā ne­maz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosfo- rescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no ne­spodras puslodes kajītes griestu augstākajā vietā.

—   Beidzot mēs te visu redzam skaidri! — Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.

—   Jā! — es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. — Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.

—   Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! — piebilda mans nesatricināmais Konsels.

Spēji apgaismotajā kajītē es tagad varēju saredzēt pē­dējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermētiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā trok­snīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, Vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, vai nolaidies pašā dzīlē.

Bet gaišā puslode ne velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?

Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu trok­snis, un pie mums ienāca divi. cilvēki.

Viens no tiem bij neliela auguma, spēcīgiem musku­ļiem, platiem pleciem, robustiem locekļiem, lielu galvu, melniem, kupliem matiem, lielām ūsām, spriganu un caur­urbjošu skatienu. Visā viņa augumā bij manāms tas dien- vidnieciskais žirgtums, kas tik raksturīgs Francijas Pro- vansas iedzīvotājiem.

Didro pareizi teicis, ka cilvēka kustībās izpaužas viņa raksturs. Šis nelielais cilvēks bij tam skaidrs pierādījums. Varēja nojaust, ka viņa valodā būs dzirdami svešādu izlokšņu vārdi un salīdzinājumi. Starp citu, es tomēr ne­ņemos to droši apgalvot, jo viņš runāja man pilnīgi ne­saprotamā valodā.

Otrs ienācējs pelna sīkāku raksturojumu. Dižo fiziono- mistu Grasiolas vai Engela māceklis tā sejā lasītu kā atvērtā grāmatā. Es pirmajā acumirklī uztvēru viņa galve­nās īpašības: pašpārliecību, jo galva pašapzinīgi slējās pāri plecu puslokam un melnās acis raudzījās ar saltu no­teiktību un nosvērtību, ko pauda pabālās, lai gan iede- gušās ādas krāsa, enerģiju, kas bij redzama viņa acu plakstu straujajā kustībā, un, beidzot, drošsirdību, jo dziļie elpas vilcieni liecināja par lielu dzīvības spēku.

Piezīmēšu vēl, ka šis cilvēks bij lepns, ka viņa rā­majās, bet stingrajās acīs atstarojās dziļas domas un ka tas viss kopā, kā arī ievērojot sejas izteiksmes un kustību pilnīgu saskaņu, pēc zinātnieku fizionomistu atziņas, no­rādīja šā cilvēka rakstura dziļu patiesīgumu.

Viņa klātbūtnē es neviļus sāku justies drošāks un ce­rēju izmantot mūsu nejaušo satikšanos.

Skaidri nebij pasakāms, vai šim cilvēkam piecdesmit vai tikai trīsdesmit pieci gadi. Viņam bij slaids augums, plata piere, taisns deguns, pareizi veidota mute, lieliski zobi, smalkas, slaidas rokas, hiromantu valodā runājot, — nepārprotami psihiskas, cienīgas kalpot kvēlai dvēselei. Bez šaubām, tas bij vispilnīgākā tipa cilvēks, kādu man jebkad gadījies sastapt. Vēl viens raksturīgs sīkums: viņa patālu stāvošās acis ar vienu skatienu varēja aptvert gandrīz ceturtdaļu horizonta. Vēlāk es dabūju pārlieci­nāties, ka šo īpašību pastiprināja redzes asums, vēl skad- rāks nekā Nedam Lendam. Kad šis nepazīstamais lūkojās uz kādu priekšmetu, viņa uzacis saraucās, platie acu plaksti it kā samiedzās un • tādā kārtā sašaurināja ap­tveramo redzes loku. Kas par skatienu! Kā tas palielināja attālumā šķietami sīkos priekšmetus! Kā tas ieurbās jūsu būtnē līdz pašai dvēselei! Kā izspiedās cauri mūsu acīm nepieejamiem ūdens slāņiem un aptvēra visdziļākās jūras dzīles!

Abiem nepazīstamajiem galvās bij jūras ūdra ādas cepures, kājās roņādas zābaki, mugurā neparasta auduma apģērbi, kuri izcēla auguma līnijas un ļāva kustībām pil­nīgu brīvību.

Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami — kuģa pa­vēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pagriezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, har­moniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patska­ņiem.

Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais ska­tiens pavērsās tieši uz mani.

Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu iz­loksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.

—    Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu pie­dzīvojumus? — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tiem sapratīs.

Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvoju­miem, katru balsienu skaidri uzsvērdams un neviena sī­kuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā pro­fesoru Aronasku, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpūnistu Nedu Lendu.

Cilvēks ar rāmajām, maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts viņa sejā nerādīja, ka viņš būtu ko sapratis. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.

Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekami labi lasīt, nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij nepie­ciešams.

—    Tagad jūsu kārta, — es teicu harpūnistam. — Kra­vājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, nekā anglosakši jebkad runājuši, — papūlieties gūt la­bākas sekmes!

Neds nebij lūdzams un sāka no gala manu stāstu, ko es tikai pa daļai sapratu. Saturs gan bij tas pats, bet forma pavisam citāda. Kanādietis, būdams ļoti strauja rakstura, runādams stipri žestikulēja. Skarbiem teicieniem viņš žēlojās par to, ka te ieslodzīts, un atsaucās uz sa­vām cilvēka tiesībām, vaicāja, uz kāda likuma pamata viņu šeit turot, pieminēja habeas corpus,1 piedraudēja saukt patvarīgos arestētājus pie atbildības, kliedza, žestikulēja un beidzot ar izteiksmīgu mājienu lika saprast, ka mēs mirstam aiz izsalkuma.

Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.

Par lielu pārsteigumu, harpūnistam nebij vairāk pa­nākumu kā man. Mūsu apmeklētājiem ne acu skropstas neparaustījās. Skaidri redzams — viņi nesaprata ne Arago, ne Faradeja[6] valodu.

Izsmēlis visu savu filoloģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis un nezināju vairs ko iesākt, bet tad Konsels teica:

—   Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.

—   Kā? — es iesaucos. -— Tu proti vāciski?

—   Kā ikviens flāms, ja profesora kungam nav iebil­dumu.

—   Gluži otrādi — tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!

Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstās­tīja mūsu raibos un kļūmīgos piedzīvojumus. Bet, par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai, stās­tījumam nebij ne mazākā panākuma.

Tad pilnīgi bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latīņu valodā. Cicerons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.

Pēc šī pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma abi nepazīs­tamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat kādu uzmun­drinošu žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.

—   Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai div­desmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latīniski, bet šiem mūlāpiem nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!

—   Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto har- pūnistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.

—   Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā!

—   Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var tu­rēties vēl labu laiku.

—    Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmi­sumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku, nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.

—   Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši…

—   Nu, labi! Bet — no kādas zemes?

—   No neliešu zemes.

—   Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti ap­zīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidnie- cisks. Bet, vai viņi ir spānieši, turki, arābi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.

—   Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas va­lodas.

—   Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsau­cās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem izgudrota pašiem sava valoda, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visas pasaules malās nav zināms un sa­protams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Paumotu salās,. Parīzē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu — «Es esmu izsalcis! Dodiet man ēst!»?

—   Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik nein­teliģenti cilvēki!

Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs atnesa mums apģērbus — jūrnieku kam­zoļus un bikses; es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.

Pa to laiku kalpotājs — mēms, varbūt arī kurls — bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trim perso­nām.

—   Tas ir prātīgi, ■— Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.

—   Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpūnists.

— Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņuru­puču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!

— To mēs redzēsim! — Konsels atteica.

Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, un mēs sēdāmies klāt. Acīm redzot, mums te bij darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Li­verpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parīzes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pa­sniegtajiem ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts ele­ganti un ar smalku gaumi. Ikkatram daiktam — karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim — iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:

Mobilis in mobile N

Kustošais kustošajā! Šī devīze droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš», nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir šīs mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.

Neds ar Konselu neko daudz negudro ja. Viņi ēda bez žēlastības, un es arī nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pār­liecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.

Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piec­padsmit stundu neēdušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.

—   Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels iemi­nējās.

—   Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.

Abi mani biedri izstiepās uz kajītes grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.

Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmajai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk

                                                  Abi mani biedri tūliņ aizmiga ciešā miegā.

daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs atrodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai, ma­zākais, iedomājos sajūtam, ka mēs nonirstam visdziļākajās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos ša­jos noslēpumainajos dziļumos redzam nepazīstamus dzīv­niekus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tikpat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs … Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca, snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.

IX

NEDS LENDS DUSMOJAS

Nezinu, cik ilgi mēs bijām gulējuši, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vēl nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja, kaktā izstie­pusies.

Ar pūlēm piecēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajīti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cie­tumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij nokopis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?

Tādas izredzes mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka sma­dzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs, acīm redzot, bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.

Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpās.

Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar karsēšanas palīdzību piegādādams skābekli no Bertolē sāls un iznīcinādams ogļskābi ar kālija hlorīdu? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar sauszemi, lai no turienes iegūtu šai operācijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja sa­viem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pa­celties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.

Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu šo pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl palicis šajā kajītē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, pēc sāļainiem iz- tvaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tai pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzot, pacēlās okeāna virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilācijas veids.

Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glā­bēju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajītes gaisu.

Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz reizē pamodās no atsvaidzinošās pūsmas iespaida. Viņi izberzēja acis, izstaipīja rokas un acumirklī bij kājās.

—   Vai kungs labi izgulējās? — Konsels ar savu pa­rasto pieklājību vaicāja.

—   Ļoti labi, mīļais, — es atbildēju. — Un jūs, meistar Ned Lend?

—   Pilnīgi, profesora kungs. Nezinu, vai nemaldos, bet man liekas, it kā es ieelpotu jūras gaisu.

Jūrnieks tur nevarēja maldīties, es pastāstīju kanādie­tim, kas bij noticis, kamēr viņš gulēja.

—    Labi! — viņš noteica. — Tagad pilnīgi saprotami tie svilpieni, kurus mēs dzirdējām, kad šķietamais nar- valis atradās «Ābrama Linkolna» tuvumā.

—   Jā, meistar Lend, tā ir viņa elpošana!

—   Tikai, Aronaksa kungs, man nav nekādas jēgas, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai nav jau pusdienas laiks.

—   Pusdienas laiks, mans cienījamais harpūnist? Sakiet labāk — brokastlaiks, jo mēs esam gulējuši kopš vakar­dienas rīta.

—   Tātad izrādās, ~ Konsels iebilda, — ka esam nogu­lējuši divdesmit četras stundas no vietas.

—   Tā man šķiet, — es teicu.

—    Es nestrīdēšos ar jums, — Neds Lends sacīja. — Bet, vienalga, pusdienas vai brokastis, tikai apkalpotājam būtu laiks atkal ierasties un atnest mums vai nu brokastis, vai pusdienas,

—   Brokastis un pusdienas, — Konsels pārlaboja.

—   Pareizi, — kanādietis piekrita. — Mums ir tiesības uz diviem ēdieniem, un es no savas puses centīšos parā­dīt pienācīgu godu abiem.

—    Nu, pagaidīsim, Ned, — es teicu. — Pēc visām zī­mēm spriežot, šiem svešajiem nav nodoma mērdēt mūs badā, jo pretējā gadījumā vakardienas mielasts būtu ne­vietā.

—  Ja tikai mūs pašus negrib uzbarot cepetim! — Neds attrauca.

—   Es tam nepiekrītu, — es atsaucos. — Mēs nebūt ne­esam krituši kanibālu nagos.

—   Vienai reizei nav nekādas nozīmes, — kanādietis nopietni atbildēja, — Kā lai zina, vai šiem cilvēkiem sen jau nav apsīkuši svaigas gaļas krājumi, un tādā gadījumā trīs tik labi noauguši un pilnīgi veselīgi cilvēki kā pro­fesora kungs, viņa sulainis un es …

—    Atmetiet tādas iedomas, Lend, — es pārtraucu har- pūnistu, — un vispār sargieties sanīsties ar mūsu saim­niekiem, jo tas mūsu stāvoklim var nākt tikai par ļaunu.

—    Lai nu šā vai tā, — harpūnists atcirta, — tomēr man velnišķi gribas ēst, bet brokastis un pusdienas, vēl ne­rādās.

—   Meistar Lend, — es pastāvēju uz savu, — lūkojiet piemēroties šejienes iekārtai. Man šķiet, mūsu vēderi aizsteigušies priekšā pavāra pulkstenim.

—   Tad saskaņosim tos ar pavāra pulksteni, — Konsels mierīgi piezīmēja.

—       Es jūs pazīstu, draugs Konsel, — kanādietis errīgi attrauca. — Jūs saudzējat savu žulti un nervus. Vienmēr tikai rāmi. Jūs būtu ar mieru ari neēdis sacīt paldies un drīzāk nomirt badā nekā sūdzēties!

—   Bet kāds labums sūdzēties? — Konsels vaicāja.

—   Tāds, ka tomēr dabū atvieglot sirdi! Arī tas jau ko nozīmē. Un, ja šie pirāti — es viņus godinu par pirātiem aiz pieklājības, negribēdams strīdēties ar profesora kungu, kas nevēlas, ka viņus sauc par kanibāliem, — ja šie pirāti iedomājas, ka es te sēdēšu un slāpšu nost šajā būri, kur viņi ieslodzījuši mani, un tie nedabūs dzirdēt, ar kādiem lāstiem es viņus pamielošu, tad viņi maldās! Vai jūs do­mājat, ka viņi mūs vēl ilgi turēs šajā dzelzs kastē?

—   Patiesību sakot, es zinu tikpat maz kā jūs, draugs Lend.

—   Nu, bet kā jums šķiet?

—    Man liekas, aiz nejauša gadījuma mēs esam atklājuši lielu noslēpumu. Un, ja šī kuģa ļaudīm no svara paglabāt šo noslēpumu un ja šīs intereses viņiem vairāk vērtas nekā triju cilvēku dzīvības, tad mūsu eksistence ir stipri apdraudēta. Pretējā gadījumā šis nezvērs, gluži tāpat kā viņš mūs norija, mūs atkal izmetīs pasaulē, ko apdzīvo tādi paši cilvēki kā mēs.

—    Kaut viņš tikai nepiedalītu mūs saviem pārējiem kalpotājiem, bet atstātu tāpat, — Konsels noteica.

—   Līdz tam laikam, — Neds Lends papildināja, — ka­mēr kāda fregate, ātrāka un stiprāka par «Ābramu Lin- kolnu», nesagūstīs šo slepkavu perēkli un visu bandu kopā ar mums nepavilks pie sava lielā masta pēdējo reizi ieelpot svaigu gaisu.

—    Labi teikts, meistar Lend, — es piebildu. — Bet, cik man zināms, līdz šim viņi vēl nav nākuši pie mums ar tādiem priekšlikumiem. Tāpēc velti gudrot, ko mēs da­rītu tādā gadījumā. Es atkārtoju: nogaidīsim, apsvērsim visus apstākļus, bet nesāksim nekā, jo nekas jau arī nav darāms.

—    Gluži otrādi, profesora kungs! — harpūnists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kas jādara.

—   Nu, bet kas tad, meistar Lend?

—   Jāmēģina izglābties.

—   Grūti jau nākas, izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zemūdens cietuma man liekas pavisam ne­iespējami.

—    Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbil­dēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikānim jebkādā, gadījumā pietrūktu padoma!

Redzami apjucis, harpūnists klusēja. Izbēgt tādos ap­stākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājami. Bet kanādietis ir pa pusei francūzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.

—    Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādala cil­vēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?

—   Nē, mans draugs.

—   Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.

—    Patiešām! — Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.

—   Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekš­nieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.

—   Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?

—   Ļoti nopietni, — kanādietis atteica.

—   Tas nav iespējams!

—    Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašīnā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanādieti.

Labāk jau bij harpūnista projektus pieļaut nekā strī­dēties ar viņu. Un tāpēc es tikai iebildu:

—    Nogaidīsim to gadījumu, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepa­cietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārstei­dzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk ne- skaizdamies, padosieties mūsu liktenim.

—    To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds at­teica ne visai pārliecinošā balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manām lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.

—   Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanā­dietim.

Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka, par spīti vi­siem kanādieša apgalvojumiem, es šajā ziņā neloloju ne­kādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermētiski noslēgtās dzelzs kajītes. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim ne­apšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs mūs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzes bij pieņemamas, un tikai tā harpūnists varēja cerēt atgūt brīvību.

Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo pik­tāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka. arvien skaļāki lāsti laužas pār viņa lūpām un žesti atkal sāka kļūt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpo­tājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi viņi aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.

Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dota­jam vārdam, es sāku baidīties eksplozijas, ja viņam ta­gad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.

Divu stundu laikā kanādieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē — tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vie­tas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā.

Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pa­modušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cil­vēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā iz­turēšanās — viss man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jā­būt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietībai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.

Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītajiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šaus­mīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.

Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metāla platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.

lekāms es paspēju aizkavēt, kanādietis pielēca nelaimī­gajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpo­tājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos žņaugos.

Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpūnista ro­kas no gandrīz noslāpētā upura, es metos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:

— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jūs, profesor, uzklausiet mani!

x

JŪRAS CILVĒKS

Runāja kuģa kapteinis.

Izdzirdis šos vārdus, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa, acīm redzot, bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanādieti. Konsels — negribot ieintere­sēts — un'es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.

Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas arī bij ticams.

Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:

— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latīniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastap­šanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais stāsts mani pārliecināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjēru Aro- naksa kungu, Parīzes muzeja dabzinātņu profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanādieti Nedu Lendu, Amerikas Sa­vienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» har- pūnistu.

Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa tei­kumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Tomēr es viņā nejutu tautieti.

Viņš atsāka atkal:

—   Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu stāstu patiesību, es tomēr gri­bēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturē­ties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopā ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pa­saules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi…

—   Pašiem negribot, — es iebildu.

—  Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fre­gates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpūnu?

Šajos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde.

—   Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visu prātus abās pasaules daļās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmajām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs līdz vistālākajām Klusā okeāna nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.

Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:

—   Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jūsu minēto nezvēru?

Šis jautājums mani apmulsināja,- jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts nebūtu vilcinājies šaut ari uz zem­ūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iz­nīcināt tāpat kā bīstamo narvali.

—   Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.

Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?

—    Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienākuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?

—   Tās varētu gan būt mežoņa, nevis kultūras cilvēka tiesības, — es atbildēju.

—    Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kultūras cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam, zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.

Tas bij teikts pietiekami skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es no jaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pārdzīvojumi. Viņš ne tik vien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību vis­plašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbrukumi piedzīvoja pil­nīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu turēties pretī viņa zemūdens triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirds­apziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja it kā aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu tā, kā Edips savā laikā bij vērojis sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka.

—   Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie secinājuma., ka manas intereses tomēr savieno­jamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cil­vēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs atvedis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu noteikumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.

—        Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis no­teikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.

—        Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka ne­paredzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajītē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos, un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?

Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigu­miem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.

—        Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.

—   Runājiet, profesora kungs!

—   Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?

—   Pilnīgi brīvi.

—  Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību.

—        Gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brīvība kā mums visiem.

Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesaprotam.

—        Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība no­zīmē tikai cietumnieka brīvību pastaigāties pa savu cie­tumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.

—   Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!

—        Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāat­sakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?

—        Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest šo nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!

•— Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums nedošu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!

—        Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.

—        Kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs aplam izlie­tojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!

—       Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļuvuši mani cietumnieki. Es saudzēju jūs, lai gan mana pirksta mājiena pietiktu nogremdēt jūs okeāna dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslē­pumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — ma­nas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jūs aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!

Šajos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.

—  Tātad, kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs pavi­sam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.

—   Pavisam vienkārši.

—    Mani draugi, — es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.

—   Nekādu, — svešais atbildēja.

Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:

—    Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personiski nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir arī tā, ko jūs esat sarakstījis par jūras dzelmes noslē­pumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs ne­zināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pava­dīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad ap­braukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zem jūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.

Es neliegšos, kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un uz mirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze taču neatsver pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:

—   Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs

žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.

Biju gaidījis, ka kapteinis spiedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.

—        Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.

—   Runājiet, profesora kungs!

—   Kā lai es jūs saucu?

—        Jums es esmu tikai kapteinis Nēmo — viņš atbil­dēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.

Kapteinis Nēmo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanādieti un Konselu:

—   Jūs varat brokastot savā kajītē. Sekojiet šim vīram.

—   Pret to man nav ko iebilst, — harpūnists atsaucās.

Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti

kopš trīsdesmit stundām.

—        Un tagad, Aronaksa kungs, arī mēs iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.

—   Esmu jūsu rīcībā, kaptein.

Es sekoju kapteinim Nēmo un vispirms atrados elek­triski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģa gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.

Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustācijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķi­nāmi dārgi fajansa, porcelāna un kristāla trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.

Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nēmo norādīja man vietu.

—        Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis iz­salkums.

Brokastīs bij jūras ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru

1 Nemo — neviens (lat.).

                                                Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā.

fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.

Kapteinis Nēmo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.

—   Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica. — Tomēr jūs tos varat ēst bez bažām. Tie ir vese­līgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu saus­zemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.

—   Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?

—  Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos savās — cilvēkam šķie­tami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zem­ūdens mežos. Kā vecā gana Neptūna ganāmie pulki, ma­nējie bez bailēm klejo okeāna bezgalīgajās prērijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es izmantoju.

Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nēmo un teicu:

—   Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visugaršīgākās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs pie- kļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kri­patiņa lopu gaļas var nokļūt uz jūsu galda.

—   Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.

—   Bet kas tad tas?… — es ieminējos, noradīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.

—   Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bruņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfīna aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeāna produktiem. No­baudiet visu, kas te uz galda. Šos holotūriju konservus mans malajietis uzskata par vislabākajiem pasaulē. Šis krēms ir no vaļu piena, bet cukurs no Vidusjūras liela­jām aļģēm. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums jū­ras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos saus­zemes augļus.

Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Nēmo valdzināja mani ar sa­viem brīnišķajiem stāstiem.

—   Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani ari apģērbj. Drēbes, kuras jums patlaban mugurā, austas no dažu gliemežu pave­dieniem — bisusiem, tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz arī violetā, kuru es dabūju no Vidusjūras molus­kiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajītes tualetes galda, ir jūras augu destilācijas produkts. Jūsu gultas matracis ir darināts no vismīkstākajām okeāna zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte — no tintes zivs dziedzeru sekrēta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpakaļ.

—  Jūs mīlat jūru, kaptein?

—   Jā, es mīlu jūru! Jūra — tā man ir viss! Jūra aiz­ņem septiņas desmitdaļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuksnesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam ne­rimtīgu dzīvību. Jūra slēpj sevī pārdabiskas, neiedomā­jamas būtnes; mūžam tā kustas, mūžam tajā rosās mīles­tība, tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzej­niekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužas trijos veidos: minerālos, augos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofītu grupām, trim posm­kāju, piecām molusku, trim mugurkaulnieku klasēm, zīdī­tājiem, rāpuļiem un neskaitāmiem zivju bariem; šajā bez­galīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspadsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka zemeslode cēlusies no jūras, un, kas zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder des­potiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak, profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kakla­kunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!

Kapteinis Nēmo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības ro­bežu? Varbūt pateicis par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr. Man pievērsies, viņš sacīja:

—   Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nau- tilu», esmu jūsu rīcībā.

XI

«NAUTILS»

Kapteinis Nēmo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.

Tā bij bibliotēka. Augstos, vara inkrustācijām grezno­tos palisandra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesie­tas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bija ievietoti ar brūnu ādu apsisti, ērti dīvāni. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu no­vietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, ap­krauts žurnāliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektris­kās lampas, līdz pusei iegremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.

—   Kapteini Nēmo, — es teicu namatēvam, kas bij at­laidies uz dīvāna, — es šeit redzu bibliotēku, ar kādu varētu lepoties jebkura sauszemes pils, un esmu patiešām pārsteigts, ka jūs ar to nolaižaties pat visdziļākajās jūras dzīlēs.

—   Bet kur tad jūs atradīsiet lielāku vientulību un ifiieru, profesora kungs? — kapteinis Nēmo man atbildēja. — Vai jūsu muzeja kabinets jums sniedz lielākas ērtības?

—   Nebūt ne, kapteiņa kungs. Pēc tā, ko šeit esmu re­dzējis, tas man šķiet pavisam nabadzīgs. Jums būs savi seši vai septiņi tūkstoši sējumu____________________

—   Divpadsmit tūkstoši, Aronaksa kungs. Tas ir vēl vienīgais pavediens, kas mani saista pie zemes. Pasaule man ir zudusi ar to acumirkli, kad «Nautils» pirmo reizi nolaidās zem ūdens. Tajā dienā es nopirku pēdējos grā­matu sējumus, pēdējās brošūras un pēdējās avīzes — gribu pieņemt, ka kopš tā laika cilvēce nav nekā vairāk ne domājusi, ne rakstījusi. Šīs grāmatas, profesora kungs, ir jūsu rīcībā, jūs varat lietot tās pēc patikas.

Es pateicos kapteinim Nēmo un sāku aplūkot bibliotē­kas plauktus. Tur pārpilnam bija raksti visādās valodās par zinātni, morāli un literatūru, tikai par politisko eko­nomiju es tur neatradu neviena darba — tie likās pil­nīgi atmesti uz šā kuģa. Interesanti atzīmēt, ka visas grā­matas bija sakārtotas neatkarīgi no valodas, kādā tās

                                                      TĀ bij bibliotēka

rakstītas, — acīm redzot, «Nautila» kapteinis tās brīvi lasīja, vienalga kāda grāmata pagadījās pa rokai.

Starp šīm grāmatām es atradu senatnes un jaunlaiku lielāko rakstnieku darbus, visu to ievērojamāko, ko cil­vēka gars atstājis vēsturē, dzejā, romānā un zinātnē, sā­kot no Homēra līdz Viktoram Igo, no Ksenofonta līdz Mišlē, no Rablē līdz Žoržai Sandai. Tomēr zinātne šajā bibliotēkā bij pārsvarā. Grāmatas par mehāniku, ballis­tiku, hidrogrāfiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju un ģeoloģiju atradās līdzās dabzinātņu vēsturei, un no tā es sapratu, kas «Nautila» kapteini interesē visvairāk. Es tur redzēju labi sakārtotus visus Humbolta un Arago darbus, Fuko, tālāk Anrī Senklēra Devila, Šaslē, Milna Edvarda, Katrfaža, Tindāla, Faradeja, Bertlo, abata Seki, Petermaņa, kapteiņa Mori, Agesiza u. c. darbus, Zinātņu akadēmijas rakstus, dažādu ģeogrāfijas biedrību krājumus utt. un bez tam vēl divus manas grāmatas sējumus, kuriem man laikam gan jāpateicas par kapteiņa Nēmo viesmīlību. Žozefa Ber- trāna grāmata «Astronomijas pamati» šķita liecinām, ka «Nautils» nav sācis savas gaitas pirms 1865. gada, jo šī grāmata iznāca minētajā gadā.

Tātad kapteiņa Nēmo zemūdens kuģis te braukāja, vis­ilgākais, gadus trīs. Tomēr es cerēju, ka jaunākie raksti man dos iespēju šo datumu uzzināt noteiktāk, bet tam man laika bija diezgan, un pagaidām es negribēju atlikt brīnišķā «Nautila» tālāko apskati.

—   Kapteiņa kungs, — es teicu, — pateicos par jūsu bibliotēkas nodošanu manā rīcībā. Redzu, ka tur ir visi zinātnes dārgumi, un labprāt tos izmantošu.

—   Šī telpa nav tikai bibliotēka vien, — kapteinis Nēmo sacīja, — bet arī smēķējamā istaba.

—   Smēķējamā istaba! — es iesaucos. — Vai tad uz šā kuģa smēķē arī?

—   Bez šaubām!

—   Tad jau man jātic, ka jums ir vēl kādi sakari ar Havannu.

—    Ar to man nav nekādu sakaru, — kapteinis atteica. — Tomēr pamēģiniet šo cigāru, Aronaksa kungs; lai gan tas nav no Havannas, esmu pārliecināts, jūs būsiet ap­mierināts ar to, ja esat lietpratējs.

Es paņēmu piedāvāto parasta izskata cigāru, bet tas likās tīts no zelta lapiņām. Aizpīpēju pie mazas lampiņas, kas stāvēja uz elegantas bronzas pakājes, un ievilku pirmos dūmus ar baudu, kā jau kaislīgs smēķētājs, kas di­vas dienas nav dabūjis nekā aizkūpināt.

—    Tas garšo lieliski, — es teicu, — bet tabaka tā nu gan nav.

—   Nē, — kapteinis atbildēja, — šī nav ne Havannas, ne Austrumu tabaka. Tas ir kāds ar nikotīnu bagāts jūras augs, kuru man diezgan grūti nākas ievākt. Vai jūs savus sauszemes cigārus uzskatāt par labākiem?

—  No šī brīža tie man liekas sliktāki, kapteiņa kungs.

—    Smēķējiet, lūdzu, un neprātojiet, kā šie cigāri pa­gatavoti. Nekāda valsts iestāde tos nav kontrolējusi, bet man liekas, ka tāpēc tie nebūs sliktāki.

—  Nē, pavisam otrādi.

Tad kapteinis Nēmo atvēra kādas durvis tieši pretim tām, pa kurām es biju ienācis bibliotēkā, un mēs iekļu­vām ārkārtīgi lielā, spilgti apgaismotā telpā.

Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem, apmēram des­mit metru gara, seši plata un pieci augsta. Spīdošie, ar vieglām arabeskām greznotie griesti meta maigu, tomēr pietiekami dzidru gaismu pār visiem šajā muzejā sako­potajiem priekšmetiem. Tas patiešām bij muzejs, kur liet­pratēja roka ar īstu māksliniecisku gaumi sakopojusi vi­sas dabas un mākslas bagātības.

Ap trīsdesmit lielāko meistaru gleznas vienādos rāmjos greznoja sienas, kas bij apsistas ar stingriem zīmējumiem rotātiem audumiem. Starp gleznām karājās dārgi, mirdzoši ieroči. Es tūliņ saskatīju visdārgākās gleznas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privātajās kolekcijās un gleznu iz­stādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Ma­donna», Leonardo da Vinči «Svētā jaunava», Korredžo «Nimfa», Ticiāna «Sieviete», Veronēzes «Pielūgšana», Muriljo «Debessbraukšana», kāds Holbeina portrets, Veļas- kesa «Mūks», Ribeiras «Moceklis», Rubensa «Ražas no­vākšanas svētki», Tehīra flāmu ainavas, trīs nelielas Že- rāra Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas 2e~ riko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzēna un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievē­roju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē, Do- binjī un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antīko skulptūru kopijas, kas, novietotas uz aug­stiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus, Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.

                                               Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem.

—   Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievedu, un arī to nekārtību, ko redzat.

—   Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar māksli­nieku!

—   Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas da­rinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vā­cējs un tāpēc ari esmu sakopojis tik daudz vērtīgu māk­slas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģēniji ne­noveco.

—   Bet šie mūziķi, — es teicu, norādīdams uz Vēbera, Rosmi, Mocarta, Bēthovena, Haidna, Meijerbēra, Herolta, Vāgnera, Obēra, Guno un daudzu citu partitūrām, kuras atradās uz lielām pianīno — ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.

—   Šie mūziķi, — kapteinis Nēmo atbildēja, — ir Gr- feja laika biedri, jo hronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.

Kapteinis Nēmo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmi­ņās. Stipri satraukts, es lūkojos viņā un klusēdams mēģi­nāju uzminēt to, kas atspoguļojas viņa sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaīkas galdu, viņš mani vairs ne­redzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.

Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brīnišķīgajā istabā vēl bij sakopots.

Līdzās mākslas priekšmetiem te bij ari bagāta retu da­bas produktu kolekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nēmo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeāna iemīt­nieku izlase. Telpas vidū, elektriskās gaismas apmirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts 110 milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātajam moluska apvalkam bij, mazākais, savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tri­daknas, kuras Venēcijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parīzes Sv. Silpicija baznīcai pa­gatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.

Apkārt šim baseinam skaistās, vara skrūvēm piestip­rinātās vitrīnās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabzinātnieka acs. Viegli iedo­māties, ar kādu speciālista līksmi es tos aplūkoju.

Zoofītu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu inte­resantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidīgās gorgonijas, maigie Sīrijas sūkļi, Moluku salu koraļļi, jūras spalvas, Norvē­ģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilērijas, alcio- nārijas, vesela sērija madreporu, kuras mans skolotājs Milns Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelīnas, Burboņu salas okulīnas, Antiļu salu «Neptūna ratus», visdažādākās ko­raļļu sugas un, visbeidzot, dīvainos polipus, kuru kolo­nijas veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pār­stāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jūras eži, holotūrijas utt. Tā bij vesela šās grupas indivīdu kolekcija.

Mazliet nervozāks konhiologs[7] nudien apmulstu pie vitrīnām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vērtīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc atmi­ņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas oke­āna; tā simetriskie, baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Eiropas muzejos reti sastopamo ka­ralisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, kuras vērtība, pēc manas saprašanas, sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Amūriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegalas sirdsveidīgos, ek­sotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku gliemenes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju bur­buli, Javas daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņo­jumiem izrotātas dabzinātnieku augsti vērtējamās kaļķ­akmens caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Austrālijas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvid- jūrās mājojošos un it sevišķi reti satopamos Jaunzēlandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās tel- linas, ārkārtīgi vērtīgās citeras un venusas, Trankbara

krastu režģainās kadranas, marmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvīņām, Ķīnas jūras zaļos papa- gailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli sugas konusu un dažādo^ pasugu porcelānveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Āfrikā tiek lietotas mūsu metāla naudas vietā. Un tad Austrumindijas vērtīgo gliemezi — «jūras lep­numu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovilas, voli- tas, olīvas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, tritonus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās glie­mežu sugas, ko zinātne nosauc visglaimīgākajiem vārdiem.

Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās elek­triskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zilas, melnas — visbrīnišķī­gākās visu jūru pērles, starp tām arī daža ziemeļu upju pērle, vārdu sakot, visretākie eksemplāri. Dažas no šīm pērlēm bija lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Pērsijas šaham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat Maskatas imama pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.

Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nēmo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionāra iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:

—   Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabzinātnieku, bet man per­soniski tām ir vēl kāda cita — valdzinošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jūras, kuru es nebūtu pārmeklējis.

—   Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks at­rasties starp šādām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgumus. Nevienam Eiro­pas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīstas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašīnām, kas to virza, ar visām tā ierīcēm visaugstākajā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt? …

—   Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, — es jau jums teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena

                                                             Es iegāju kopteiņa kajītē.

         «Nautila» nodaļa jums nav aizliegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pa­vadīt.

—   Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laipnību velti izlietot. Es tikai gribētu zi­nāt, kādiem nolūkiem domāti šie fizikas instrumenti.

—   Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atro­das manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajīti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvosiet uz «Nautila».

Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotajām dur­vīm es kopā ar kapteini Nēmo izgāju šaurā gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšgalā, un tur es at­radu nevis kajīti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.

Man tikai atlika pateikties namatēvam.

—  Jūsu kajīte ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas kajītes nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.

Es iegāju kapteiņa kajītē. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gandrīz atgādināja mūka celli. Tur bij vie­nīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznumā nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.

Kapteinis Nēmo norādīja man uz kādu sēdekli.

—  Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.

Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.

XII

VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, rādīdams pie sienām novietotos instrumentus,— te ir visi «Nau­tila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, tie ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirkli redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami, piemēram, šis termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperatūru; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; higro- metrs — gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīdamies ziņo par vētras tuvošanos; kom­pass, kurš norāda kuģa virzienu; sekstants, ar kuru pēc saules augstuma noteic platuma grādu; hronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma grādu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tālskati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.

—    Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciāli kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?

—   Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.

—    Un šīs savādās zondes?

—   Tās ir termometriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu temperatūru.

—   Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?

—   Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uzklausieties, lūdzu, — kapteinis Nēmo sacīja.

Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:

—   Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīko­jams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te no­tiek tikai ar tā palīdzību. Sis spēks dod man gaismu, sil­tumu, ir visas manas mehāniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.

—  Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.

—  Jā, profesora kungs.

—   Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskās iespējas bij diezgan aprobežotas un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos,

—   Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — mani elektrības izmantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.

—    Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, tomēr esmu ārkārtīgi pārsteigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs varat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemē­ram — kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?

—   Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nēmo tūliņ atteica. — Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sudraba un zelta slāņi, kurus derētu gan izmantot. Bet no zemes metāliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams ma­nas elektrības radīšanai.

—   Vienīgi jūra?

—   Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Savienodams vadus, kuri nogremdēti dažā­dos dziļumos, es varētu dabūt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādās temperatūras, tomēr es izlietoju citu — praktiskāku sistēmu. ^

—   Kādu?

—   Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūk­stotī gramu atrodas deviņdesmit seši ar pusi procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu procenta hlora nāt­rija. Bez tam tas nelielos daudzumos satur hlora kal­ciju, hlora magniju un kāliju, broma magniju, sulfāta magniju un karbonāta kaļķus; jūs redzat, ka hlora nātrijs tur atrodams pietiekamā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pagatavošanai.

—  Nātriju?

—   Jā gan, profesora kungs. Nātriju ar dzīvsudrabu sa­jaucot, rodas maisījums, kurš atvieto cinku Bunzena ele­mentu kopā. Dzīvsudrabs nekad nenolietojas. Nātrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekamā dau­dzumā. Man jums jāsaka, ka nātrija baterijas uzskatā­mas par visstiprākajām un ka to spēks ir divkārt lielāks par cinka bateriju spēku.

—   Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme nātrijam tajos apstākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu ba­terijas pašas arī varētu jums pakalpot šajā ekstrahēšanas procesā, bet, ja gluži nemaldos, mašīnu patērējamais nāt­rija daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka nātrija ekstrahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!

—   Tāpēc, profesora kungs, es nātriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.

—   No zemes? — es iesaucos pārsteigts.

—   Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nēmo atbildēja.

—   Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?

—    Aronaksa kungs, jums būs gadījums tās redzēt. Lū­dzu tikai mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Tā man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.

—   Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.

—   Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad, mazākais, tā iedarbina mil­zīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen speciālos rezervuā­ros, un tas man dod iespēju uzturēties okeāna dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.

—   Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai iz­brīnīties. Acīm redzot, jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti, elektrības īsto dina­misko spēku.

—  Es nezinu, vai viņi atklās to, — kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs ap­gaismo vienmērīgāk un ilgāk nekā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet pre­cīzāk nekā vislabākie hronometri. Es to pēc itāļu pulk­steņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness, bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlēs. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.

—   Jā, tieši desmit.

—   Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.

—   Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.

—   Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nēmo ieminējās,

celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs va­rētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.

Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala tarānam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nošķirta no bibliotēkas, arī piecus metrus garas; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa kajītes; tālāk — man ierādītā divarpus metrus garā kajīte un, beidzot, gaisa rezervuāra telpa, septiņar- pus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekš- n vadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas ar kaučuka aiz­šaujamiem hermētiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.

Es sekoju kapteinim Nēmo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprināts dzelzs traps veda augšup. Es apvaicājos kap­teinim, kādam nolūkam domāts šis traps.

—   Pa to var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.

—   Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?

—  Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrim­stoša, ar kuru var vizināties un zvejot.

—  Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.

—    Nebūt ne. Laiva novietota speciālā iedobumā «Nau­tila» kurpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermētiski no­slēdzama, nelaiž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šis traps noved pie kuģa virsā ierīkotas lūkas cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati lūka laivas sānos. Pa šīm divkāršajām lūkām es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» lūku, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.

—   Bet, kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?

—   Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.

—   Pēc jūsu pavēles?

                                      Ši spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, divdesmit metru gara.

—    Pēc manas pavēles. Elektrības kabelis savieno mani ar kuģi. Es nosūtu telegrammu, un ar to pietiek.

—   Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!

Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās traps, kas veda uz klāju, es nokļuvu divus metrus garā kajītē, kur Kon- sels ar Nedu Lendu patlaban ņēmās notiesāt lieliskās bro­kastis. Tad atvērās kādas durvis — un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu — kambīzi, kas atrādās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.

Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus nepieciešamos darbus. Metāla vadi zem pavardiem novadīja platīna ierīcē karstumu, ko varēja lie­tot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja arī destilācijas mašīnas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramo ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas is­taba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.

Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij noslēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.

Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajīti atdalīja no mašīnu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nēmo, acīm redzot, pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējus.

Šī spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, div­desmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrajā — mehā­nisms, kas dzina kuģa skrūvi.

Vispirms mani pārsteidza sui generis[8] smarža šajā telpā. Kapteinis tūliņ ievēroja manu izbrīnu.

—   Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais nātrijs, tomēr tā tikai nesvarīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.

Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» ma­šīnas.

—   Jūs redzat, es lietoju nevis Rumkorfa, bet gan Bun- zena elementus, — kapteinis Nēmo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem, Bunzena elementu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissva­rīgākais. Ražotā elektrība ar milzu elektromagnētu palī­dzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistē­mas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves vārpstu. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet ap­griezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.

—   Un brauciena ātrums?

—   Piecdesmit jūdzes stundā.

Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neierobežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai var­būt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomājami ātri? To es nespēju iz­prast.

—   Kapteini Nēmo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultātus un nemēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nau- tilu» manevrējam ap «Ābramu Linkolnu» un zinu tā ātrumu. Bet nepietiek braukt vien, jāzina taču — uz ku­rieni braukt! Nepieciešama iespēja virzīt kuģi uz labo un uz kreiso pusi, uz augšu un uz leju. Kā jūs iespējat nolaisties dziļumā, kur sastopaties ar simt atmosfēru spie­diena pretspēku? Kā jūs atkal paceļaties virs jūras līmeņa? Un, pēdīgi, — kā jūs noturaties tajā dziļumā, kāds jums nepieciešams? Varbūt es esmu uzmācīgs, jums visu to jautādams?

—   Nemaz ne, profesora kungs, — kapteinis Nēmo at­bildēja pēc nelielas vilcināšanās, — jo jūs jau nekad ne­tiksiet prom no šā zemūdens kuģa. Nāciet salonā! Tur ir mana īstā darbistaba, un tur jūs uzzināsiet par «Nautilu» visu, kas jums vajadzīgs.

XIII

DAŽI SKAITĻI

Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau sēdējām salonā uz dīvāna un smēķējām cigāru. Kapteinis izplēta man priekšā kādu zīmējumu. Tas bij «Nautila» šķērsgriezuma plāns. Un tad viņš iesāka savu paskaidrojumu:

— Redziet, Aronaksa kungs, tādi ir tā kuģa būves sa­mēri, uz kura patlaban braucat. Tā korpuss ir stipri slaids, galos konusveidīgi asināts cilindrs. Forma ir līdzīga cigāram; ari Londonā jau būvē šāda veida kuģus. Šā ci­lindra garums no viena gala līdz otram ir tieši septiņdes­mit metru, lielākais platums — astoņi metri. Tā konstruk­cijā garuma attiecības pret platumu nav desmit pret vienu, kā tas pieņemts jūsu ātrbraucēju kuģu būvē, bet tā līnijas ir pietiekami slaidas un izliekums mērens, lai izspiestais ūdens viegli slīdētu garām un nekādi netraucētu kuģa gaitu.

Pēc šiem samēriem jūs viegli aprēķināsiet «Nautila» virspuses un tilpuma lielumu. Virspusei ir tūkstoš vien­padsmit un četrdesmit piecas simtdaļas kvadrātmetra, bet tilpums — tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas ku­bikmetra; tas nozīmē, ka, ūdenī pilnīgi iegrimis, tas iz­spiež tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas kubikmetra jeb tonnas ūdens.

Strādādams pie šā zemūdens kuģa plāniem, es gribēju, lai līdzsvara stāvoklī tas par deviņām desmitdaļām iegrimtu ūdenī un tikai viena desmitā paliktu laukā. Tad,, saprotams, tam būtu arī jāizspiež tikai deviņas desmit­daļas sava tilpuma, proti, tūkstoš trīs simti piecdesmit seši un četrdesmit astoņas simtdaļas kubikmetra un ari pašam jāsver tikpat daudz tonnu. Kuģi būvējot, man va­jadzēja paturēt aprēķinā šo svaru.

«Nautilam» ir divkāršs korpuss — iekšējais un ārējais; tie savienoti ar T veida dzelzs stieņiem, tāpēc tas ir ārkārtīgi izturīgs. Patiesībā, pateicoties šai uzbūvei, tas iztur triecienu, it kā būtu masīvs dzelzs klucis. Sienas nemaz nevar ieliekties, tās turas pašas par sevi, nevis ar kniežu palīdzību. Rūpīgā materiāla izvēle un pilnīgi viengabalainā konstrukcija to nodrošina pret jebkurām jūras bangām.

Abi korpusi pagatavoti no cieta tērauda plāksnēm, tā blīvums attiecībā pret ūdeni ir septiņi un astoņas des­mitdaļas. Iekšējais korpuss ir piecus centimetrus biezs un sver trīs simti deviņdesmit četras un deviņdesmit sešas simtdaļas tonnas. Ārējais korpuss — piecdesmit centi­metrus augstais un divdesmit piecus centimetrus platais, un sešdesmit divas tonnas smagais ķīlis, mašīnas, balasts, dažādi citi piederumi un ierīces, starpsienas un iekšējie balsti kopā sver deviņi simti sešdesmit un sešdesmit di­vas simtdaļas tonnas, bet kopā ar agrāk minētajām trīs simti deviņdesmit četrām un deviņdesmit sešām simtdaļām tonnas iznāk tūkstoš trīs simti piecdesmit un četrdesmit astoņas simtdaļas tonnas. Vai jums tas skaidrs?

—   Pilnīgi, — es atbildēju.

—   Tātad, — kapteinis atsāka, — tādos apstākļos «Nau- tils» ar vienu- desmito daļu paliek virs ūdens. Bet, ja man būtu tā tilpuma desmitdaļas lieli rezervuāri, proti, ja tie uzņemtu simt piecdesmit un septiņdesmit divas simtdaļas tonnas lielu svaru un ja es tos piepildītu ar ūdeni, tad mans kuģis izspiestu tūkstoš pieci simti sep­tiņas tonnas ūdens, tas ir, tikpat daudz, cik sver pats, un pilnīgi iegrimtu ūdenī. Tā tas arī patiesībā notiek, profe­sora kungs. Šādi rezervuāri ir ierīkoti «Nautila» iekšējo telpu apakšdaļā. Kad es atveru krānus, tvertnes piepildās ar ūdeni un kuģis nogrimst līdz jūras līmenim.

—   Labi, kapteiņa kungs, bet man liekas, nu tikai vēl sākas pats grūtākais jautājums. Es vēl saprotu, ka tā jūs varat nogremdēt kuģi līdz jūras līmenim. Bet vai zem šā līmeņa jūsu zemūdens kuģim nav jāiztur pret­spiediens 110 apakšas uz augšu, kura lielumu var rē­ķināt vienu atmosfēru uz katrām trīsdesmit pēdām ūdens jeb apmēram kilogramu uz katru kvadrātcentimetru?

-— Pilnīgi, pareizi, profesora kungs.

—  Un, tā kā jūs visu savu «Nautilu» nepiepildāt ar ūdeni, es nesaprotu, kā jūs varat nolaisties pavisam jūras dibenā?

•— Profesora, kungs, — kapteinis Nēmo uz to atbildēja, — nevajag sajaukt statiku ar dinamiku, jo tad nokļūst dzi­ļos maldos. Nemaz nevajag lielu pūļu, lai nolaistos okeāna dibenā, jo katram ķermenim ir, tā sakot, tieksme šķelt pretestību. Vai jūs sekojat maniem apsvērumiem?

—  Es klausos, kapteiņa kungs.

—  Lai noteiktu, par cik jāpavairo «Nautila» svars, lai kuģis varētu iegrimt dzelmē, man jāpatur prātā tikai tas pakāpeniskais ūdens tilpuma samazinājums, kāds rodas no augšējo slāņu spiediena dažādos dziļumos.

—   Tas viegli saprotams, — es atbildēju.

—   Jāņem vērā — lai gan ūdens ir saspiežams, taču šī ūdens īpašība stipri ierobežota. Un tiešām, pēc vis­jaunākajiem pētījumiem, šo spiedienu rēķina četri simti trīsdesmit sešas desmitm'iljondaļas uz katru atmosfēru vai katrām trīsdesmit pēdām dziļuma. Tātad tūkstoš metru dzi­ļumā jāņem vērā tilpuma samazināšanās zem tūkstoš metru augsta ūdens staba vai simt atmosfēru spiediena.

Šī samazināšanās tādā kārtā aprēķināma četri simti trīs­desmit sešās simttūkstošdaļās. Tātad man kuģa izspiestais ūdens — tūkstoš pieci simti septiņas un divas desmitdaļas tonnas — jāpavairo līdz tūkstoš pieci simti trīspadsmit un septiņdesmit septiņām simtdaļām tonnas. Balasta svars tātad pavairojams ne vairāk par sešām un piecdesmit septiņām simtdaļām tonnas,

—   Tikai?

—   Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuāri ar simt tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu nolaisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizsūknē šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuāri, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa,

Pret šiem skaitļu apstiprinātajiem secinājumiem man nebij nekā, ko iebilst.

—   Es piekritu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu ari gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.

—   Kāds, profesora kungs?

—   Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jā­iztur simt atmosfēru liels spiediens. Ja nu jūs gribat iz­tukšot savus papildu rezervuārus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simt atmosfēru spiediens, tas ir, simt kilogramu uz ikvienu kvadrātcentimetru… Un tas prasīs tādu spēku …

—   Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nēmo pārtrauca mani. —- Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašīnu dinamiskas iespējas ir gandrīz vai neaprobežoja­mas. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši varējāt pārliecināties^ kad to ūdens strūklas kā spēcīga straume gāzās pret «Ābramu Linkolnu». Tomēr savus pa­pildu rezervuārus es lietoju, tikai lai sasniegtu vidējo —• tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dziļumu. Es taupu savas mašīnas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeāna dzīles divas vai trīs ljē[9] zem okeāna līmeņa, es lietoju citādus — mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.

—   Kādus, kapteiņa kungs?

—   Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vis­pār tiek vadīts.

—   Es ļoti vēlētos to dzirdēt.

—    Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to ho­rizontālā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resnas sijas. Šo stūri virza stūres rats un stūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikālā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos piestiprinātas, kustinā­mas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paralēli kuģim, tad tas iet horizontālā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonāles garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonālei. Bet, ja man iepatīkas pa­celties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikāli šaujas tikpat ātri, kā ūdeņ­raža piepildīts balons uzlido gaisā.

—    Bravo, kapteini. — es iesaucos. — Bet kā gan stūr­manis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam no­rādāt?

—   Stūrmanis atrodas stikla kabīnes iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ir ļoti biezi un lēcveidīgi.

•— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?

—   Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristālam tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēģinājumos elektrības gaismā Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas matērijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešpadsmit atmosfēru spiedienu, pie tam laiz- damas cauri spēcīgos, siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes biezāki par nupat minētajiem.

—   Saprotu, kapteiņa kungs. Bet galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa naktī…

—   Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.

—   Aļ Bravo, trīskārt bravo, kapteini Nu es saprotu to iedomātā narvaļa fosforisko spīdumu, par kuru zināt­nieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā —: vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?

—    Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka sadursmei nebūs nekādu bīstamu seku.

■— It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu» …

—   Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikāņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka pa­darīju fregati nekaitīgu. Kurā katrā tuvākajā ostā tā sa­vus bojājumus viegli varēs izlabot.

—   Ak, kaptein! — es iesaucos īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patiešām ir brīnišķīgs kuģis!

—   Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, patiesi aizkustināts, — un es to mīlu kā kaulu 110 mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeānā draud briesmas no visām pusēm; jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bez­dibenis, kā to teicis holandietis Jensens, turpretim uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais kor­puss ir izturīgs kā masīvs dzelzs klucis; nav nekādas take­lāžas, ko svārstīšanās un gāzelēšan^ varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs og|u, jo tā mehāniskais dzinējspēks ir elektrība; nav ne­kādu sadursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; ari vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolūtā klusumā! Redzat, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstajā nozīmē! Un, ja taisnība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris konstruktors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruk­tors un inženieris!

Kapteinis Nēmo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pār­vērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīl bērnu!

Man uzmācās vēl viens — varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi nevarēju noturēties.

—  Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nēmo?

—   Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Londonā, Parīzē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzīvotājiem.

—   Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nau-

tilu»?

—    Ikvienu tā sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie tam fabrikām tika no­rādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpūlē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuārus man gatavoja Kails un Ko Parīzē, mašīnas — Krups Vācijā, tarānu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precīzijas instrumentus — brāļi Harti Ņujprkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātājiem saņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.

—   Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot?

—    Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā okeāna vidū. Tur es un mani strād­nieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.

—   Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.

—    Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» svars ir tūkstoš pieci simti tonnu. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņus tūkstošus franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sanāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā summā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.

—   Vēl beidzamo jautājumu, kapteini Nēmo.

—   Lūdzu, profesora kungs.

—   Jūs esat ļoti bagāts?

—   Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.

Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stās­tīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rā­dīs nākotne.

XIV

MELNĀ UPE

Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs miljoni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadrātmiriametrusVisu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikjūdžu; bumbas veidā šai masai būtu seš­desmit ljē diametrā, bet svarā — trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaizrāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvin- tiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vieninieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četrdesmittūkstoš gados.

Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeāns apklāja visu zemeslodi. Bet silūra periodā kalnu virsotnes pamazām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji — tā radās kon­tinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeogrā­fisko veidu, kādā mēs to patlaban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit septiņas kvadrātjūdzes, proti, divpadsmit mil­jardus deviņi simti sešpadsmit miljonus hektāru.

Pēc kontinentu apveida visi pasaules ūdeņi sadalās pie­cās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeāns, Dienvidu Ledus okeāns, Indijas okeāns, Atlantijas okeāns un Klusais okeāns.

Klusais okeāns atrodas starp abiem polārajiem lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp Āziju un Ameriku, tas stiepjas simt četrdesmit piecu grādu garumā. Tas ir rāmākais no visiem okeāniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un bēgumi mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeāns, kuru liktenis man bij lēmis šķērsot visdī­vainākajos apstākļos.

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti aprēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzīmēt sava ceļojuma sā­kuma punktu. Patlaban ir bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.

' Miriametrs — desmittūkstoš metri.

Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuāriem; manometra adata rādīja mainīgo spiedienu .«Nautila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pavisam.

—   Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.

Es gāju uz kuģa vidustelpas trapu, kurš sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērto lūku izgāju uz «Nautila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pa­kaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigāram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem, zvīņotajiem sauszemes rāpuļiem. Tagad es viegli sa­pratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem ap­lūkots, vienmēr bij noturēts par jūras dzīvnieku.

Pašā klāja vidū laiva, novietota speciālā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem, lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nau­tila» vadītājam — stūrmanim, pa otru spēcīgais elek­triskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.

Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šū­pojās plašajos okeāna viļņos. Viegls austrumu vējiņš grurn- boja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, bet nekā mēs nevarējām sa­skatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābra­ma Linkolna», tikai bezgalīgs, tukšs klajums visapkārt.

Kapteinis Nēmo ar savu sekstantu izmērīja saules aug­stumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grāds. Viņš kādu bridi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvē­lina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis ueparaustījās — marmora statujas rokā instruments ne­stāvēja mierīgāk.

—   Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt?…

Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis šiem dzeltenajiem Japānas tuvienes ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.

Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar hronometra palīdzību aprēķināja tās garuma grādu, pārbaudīdams to ar iepriek­šējiem leņķa mērījumiem. Tad viņš sacīja:

—   Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15' rietumu garuma.

Kapteinis Nēmo izmērīja saules augstumu.

—   Bet pēc kāda meridiāna? — es aši iejautājos, cerē­dams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.

—   Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi hronometri, noskaņoti gan pēc Parīzes, gan Griničas, gan Vašingtonas meridiāniem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parīzes hronometru.

No šīs atbildes es tomēr nekā nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:

—    137° 15' uz rietumiem no Parīzes meridiāna un uz 30° T ziemeļu platuma, proti, apmēram trīs simti jūdžu no Japānas krastiem. Un tātad šodien — 8. novembra pus­dienā — sākas mūsu zinātniskais zemūdens brauciens.

—   Ar dieva palīgu! — es atsaucos.

—    Un tagad, profesora kungs, — kapteinis piemetināja, — es jūs atlaižu pie jūsu zinātniskā darba. Esmu norā­dījis kursu uz austrumiem — ziemeļaustrumiem piecdes­mit metru dziļumā. Te būs kartes ar svarīgāko vietu apzī­mējumiem, pēc tām jūs varēsiet sekot ceļojumam. Salons paliek jūsu rīcībā, bet es lūgšu atļauju atstāt jūs vienu.

Kapteinis Nēmo atsveicinājās un izgāja. Es paliku viens un nogrimu domās. Tās rosījās tikai ap «Nautila» īpaš­nieku. Vai es jel kādreiz uzzināšu, kādas tautības ir šis cilvēks, kurš teicās nepiederam ne pie vienas? Kāds cēlonis viņa naidam pret cilvēci, naidam, kas varbūt tīkoja briesmīgu atriebšanos? Vai viņš bij neatzīts zi­nātnieks? Varbūt viens no tiem ģēnijiem, kuri, pēc Kon- sela izteiciena, darījuši daudz ļauna? Kāds moderns Ga- lilejs? To es vēl nevarēju pateikt. Es biju nokļuvis uz viņa kuģa nejauši, viņš uzņēma mani vēsi, tomēr viesmī­līgi, un mana dzīvība bij viņa rokās. Ne reizes viņš nebij satvēris manu pastiepto roku. Ne reizes savu roku nebij sniedzis man.

Veselu stundu es paliku savu pārdomu varā, nopūlēda­mies iespiesties šajā tik interesantajā noslēpumā. Bet tad mani skatieni uztvēra uz galda izklātu abu pusložu karti, un es piedūru pirkstu tai vietai, kur krustojās mūsu no­vērotais platuma un garuma grāds.

Jūrai ir savas upes tāpat kā sauszemei. Tās ir sevišķas straumes, pazīstamas pēc to temperatūras un ūdens krā­sas. Visievērojamākā no tām ir pazīstama ar vārdu Golfa straume. Bet zinātne uz zemeslodes ir noteikusi un atzīmējusi piecu galveno straumju virzienu: vienu Atlanti­jas okeāna ziemeļu daļā, otru dienvidu daļā, trešo Klusā okeāna ziemeļos, ceturto tā dienvidos, bet piekto — Indijas okeāna dienvidos. Iespējams, ka reiz bijusi vēl sestā straume Indijas okeāna ziemeļos, jo Kaspijas jūra kopā ar Arālu un Āzijas lielajiem ezeriem tad bijusi viens vienots ūdens plašums.

Kartē manā priekšā bij apzīmēta vieta, kur tecēja viena no šīm straumēm — Japānas Kurosio jeb Melnā upe. At­dalījusies no Bengālijas straumes, kur to karsēja tropis­kās saules taisni krītošie stari, tā plūst cauri Malakas jūras šaurumam, novirzās gar Āzijas krastiem, Klusā oke­āna ziemeļu daļā pamet līkumu līdz Aleutu salām; allaž tā nes sev līdzi kamparkoka stumbrus un citus apskalo­jamo piekrastu augus un krasi atšķiras ar savu silto ūdeņu koši zilo krāsu. Pa šīs straumes virzienu bij ap­zīmēts arī «Nautila» ceļš. Ar acīm es sekoju tam un jutos aizrauts un it kā pazudis Klusā okeāna bezgalībā, kad dur­vīs parādījās Neds Lends un Konsels.

Ieraudzījuši visus še savāktos brīnumus, mani brašie pavadoņi apstulbuši apstājās.

—   Kur mēs esam? Kur mēs esam? — kanādietis iesau­cās. — Vai patiešām Kvebekas muzejā?

—   Ja profesora kungam nekas nav pretī, — Konsels piezīmēja, — tad drīzāk jau Somerāras viesnīcā.

—   Mani draugi, — es atsaucos, pamādams, lai viņi nāk iekšā, — jūs neesat ne Kanādā, ne Francijā, bet gluži vienkārši «Nautila» telpās un piecdesmit metru zem jūras līmeņa.

—   Būs jau jātic, ja profesora kungs tā apgalvo, — Kon­sels attrauca. — Bet patiešām šis salons ir ierīkots tikai tāpēc, lai pārsteigtu pat tādu flāmu kā mani.

—   Brīnies vien, draugs, un iegaumē labi, ka tādam klasifikatoram kā tu te būtu ko pastrādāt.

Man nemaz nevajadzēja skubināt Konselu. Brašais zēns, pār vitrīnām noliecies, jau murmināja dabzinātnieku va­lodā: vēderkāju klase, molusku tips, Cyprae madagasca- riensis un tā joprojām.

■ Pa to laiku konhioloģijā ne visai spējīgais Neds Lends izprašņāja mani par sarunu ar kapteini Nēmo. Vai es esot izdibinājis, kas viņš tāds, no kurienes nāk un kurp dodas, uz kādiem bezdibeņiem viņš mūs ved? Un bez tam vēl tūkstoš jautājumu, uz kuriem atbildēt es nemaz nepaguvu.

Es viņam pastāstīju visu, ko zināju, vai, labāk sakot, to, ko nezināju, un no savas puses izvaicāju, ko viņš dzirdējis vai novērojis.

—   Nekā es neesmu redzējis, nekā neesmu dzirdējis, — kanādietis atteica. — Pat neviena no kuģa ļaudīm neesmu manījis. Vai galu galā arī tie nebūs elektriski?

—   Elektriski!

—   Patiešām! Te drīz var sākt arī tam ticēt. Bet jums, Aronaksa kungs, allaž savi ieskati; sakiet — cik vīru, pēc jūsu domām, varētu būt uz šā kuģa: desmit, div­desmit, piecdesmit, simt?

—   To es jums nevaru pasacīt, meistar Lend. Bet vienu gan varu jums teikt: šimbrīžam atmetiet katru iedomu sacelties pret «Nautilu» vai mēģināt bēgt. Šis kuģis ir modernās tehnikas augstākais sasniegums, un es nožē­lotu, ja man nebūtu laimējies to redzēt! Daudzi citi lab­prāt būtu mierā ar to likteni, kāds mums piešķirts, jau tāpēc vien, lai dabūtu redzēt visus tos brīnumus, kas mums paveras. Tātad palieciet mierā un mēģiniet ievērot visu, kas ap mums notiek.

—   Ievērot! — harpūnists izsaucās. — Bet ko te lai ievēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam…

Nedam Lendam tā runājot, piepeši iestājās absolūta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs pa­lika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.

Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties ne­ziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.

—   Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja..

—   Kā hidromedūzas! — Konsels purpināja.

Piepeši atkal abos telpas galos pa ovāliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli ap­gaismotu jūru. Tikai divas kristāla rūtis atšķīra mūs no ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt, bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.

Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam».

Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caur­spīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgais­motā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā!

Katram zināms, cik caurspīdīgs ir jūras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izšķīdušās mine­rālu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeāna ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simt četrdesmit piecu metru dzi­ļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat trīssimt metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur patlaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet tā bij šķidras gaismas plūsma.

Ja atzīst Ēremberga hipotēzi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban ari varēju aplie­cināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītajiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristāls būtu bezgalīga akvārija vitrīna.

«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lā­giem kuģa priekšvadņa šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.

It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atmetušies pret šīm vitrīnām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrī­nās klusumu. Tad Konsels ierunājās:

—   Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!

—  Brīnišķi! Brīnišķi! — kanādietis attrauca, gluži aiz­mirsis savas dusmas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!

—   Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir atradis pats savu pasauli, kura paglabā­jusi tam vispārsteidzošākos brīnumus.

—   Bet zivis? — ieminējās kanādietis. — Es te neredzu nevienas zivs.

—  Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. — Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.

—   Nepazīstu? — iekliedzās kanādietis. — Es — pro­fesionāls zvejnieks!

Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina zivis, tikai katrs pavisam citādi.

Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtajai un līdz ar to pēdējai mugurkaulnieku klasei. Zivju zināt­niskais raksturojums ir ļoti precīzs: «Mugurkaulnieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žau­nām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.

Varbūt arī kanādietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un ta­gad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pieļaut, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:

—    Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīv­nieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.

—    Kā tad es nezinu, — harpūnists atsaucās nopietni. —- Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās, kuras nevar ēst.

—   Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man — vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?

—   Tīri labi zinu, Konsel.

—   Un abu šo lielo grupu sadalījumu kārtas?

—   To varbūt gan ne tik labi, — kanādietis atbildēja.

—    Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet! Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žau­nām. Pie šīs kārtas pieder piecpadsmit dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pārstāvi var uzskatīt parasto asari.

—   Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.

—    Otrā, -— Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām un nav savienotas ar plecu kauliem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākajai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.

—   Pēl — kanādietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!

—- Trešā, — Konsels teica, — mīkstspurainās, kam vē­dera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas

ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.

—   Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpūnists, kas neat­zina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.

—   Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestāciju, — kailvēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, ar biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzim­tas. Pārstāvis — zutis.

—   Nu, tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.

—  Piektā, -— Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustīgiem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestiprinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.

—   Neder ne velnam! — harpūnists atkal iejaucās.

—    Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvas­kausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs. .

—   Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanādietis sprieda.

—   Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.

■— Itin nekā, draugs Konsel, — harpūnists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.

—   Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jāsaka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.

—   Jo labāk,— Neds ieminējās.

—   Pirmā — apaļmutes, kurām žokļi izliekti kustīgā gredzenā, bet žaunas veras daudzām spraugām. Šai kārtai ir tikai viena dzimta. Pārstāvis — nēģis.

—   Ne šāds, ne tāds, — Neds Lends iebilda.

—   Otrā — ar apaļmutēm līdzīgām žaunām, tikai apak­šējais žoklis viņām kustīgs. Šī ir pati galvenā skrimšļa zivju kārta ar divām dzimtām. Pārstāvji — raja un hai­zivs

—   Ko? — Neds iekliedzās. — Rajas un haizivis vienā un tajā pašā kārtā! Klausieties, Konsel, raju labā es jūs lūdzu — nelieciet viņas abas vienā traukā!

—   Trešā, — Konsels turpināja savu, — ir storveidīgās.

Žaunas tām, kā parasts, atveras tikai ar vienu spraugu, kurai vēl pieaudzis aizsarga vāciņš. Šai kārtai pavisam četras dzimtas. Pārstāvis — store.

—   Ai, draugs Konsel! To labāko jūs esat pataupījis beigām. Mazākais, tāds ir mans ieskats. Un tas ir viss?

—   Jā, brašo Ned, — Konsels atbildēja. — Bet iegau­mējiet vēl to, ka tas, kas zina šo, nezina vēl nekā, jo dzimtas savukārt atkal sadalās ģintīs, apakšģintīs, sugās un pasugās .. .[10]

—   Labi, labi, draugs Konsel, — harpūnists atteica, no­liekdamies pie loga rūts. — Palūkojiet, te jums būs visas tās pasugas.

—   Jā, patiešām zivis! — Konsels iesaucās. — Tas iz­skatās gluži pēc akvārija!

—   Nē, — es iebildu, — akvārijs ir tikai būris; tās zivis tur ir brīvas kā putni gaisā.

—  Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosau­ciet! — Neds Lends mudināja.

—    To es nespēju, — Konsels vairījās. — Tas ir tikai manam kungam pa spēkam!

Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bei dabzinātnieks turpretī nepavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt no makreles. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanādietim, kas bez vilcināšanās nosauca katru zivi.

—   Mugurradzis, — es norādīju uz kādu zivi.

—   Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildināja.

—   Balistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kār­tas, — Konsels murmināja.

Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabzinātnieks.

Kanādietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu ar pla­kaniem rumpjiem, lāsumainu ādu, ragu uz muguras, spu- rinādami četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugur­pusē pelēks, ap vēderu balts, krēslaino viļņu virpulī ar zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas jūras raju ar dzeltenu rumpja virsdaļu un sārtenu vēderu, ar trim adatām virs acīm. Tā bij retas kārtas zivs, gandrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kādā japāņu zīmējumu

krājumā.

Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem tā rotaļājoties un šaudoties it kā sacenšoties. straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japānas skum­brijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu, tad mirdzošas debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt, svītrotās jūras karū­sas gan ar dzeltenām, gan zilām un melnām spurām un it kā ar lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē, jūras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplāri sasniedz viena metra garumu, Japānas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.

Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pār­steiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par viņu žiglajām kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzējis dzīvas savvaļā.

Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasu­gas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japānas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās sa­valdzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.

Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslē­dzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vien­mēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, mano­metrs — piecu atmosfēru spiedienu un līdz ar to piec­desmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.

Es gaidīju kapteini Nēmo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.

Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajītē. Ari es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplāriem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks

Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «NautiLu».

cepetis no atsevišķi pagatavotām viņu aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras asara fileja, kas man likās labāka par laša gaļu.

Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomā­dams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu gu­ļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.

XV

IELŪGUMS AR VĒSTULI

Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvai­cāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpoju­mus. Savu draugu kanādieti viņš bija pametis guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.

Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko domāt par kapteiņa Nēmo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.

Drīz es biju uzvilcis savu bisusu apģērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem — bisusiem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīdtārpiņiem.

Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.

Es sāku aplūkot vitrīnās novietotos konhioloģijas retu­mus. Šķirstīju arī biezos herbārijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izžāvēti bij saglabājuši savas brīnišķās krāsas. Šo hidrofītu vidū es vēroju vertikālās kladostefas, pāvveidīgās padinas, kaulerpas ar vīnogāju lapām, grau- dainās kalitamas, smalkās, purpursārtās cerami)as, vēdekļ­veidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šam­pinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofītiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.

Tā pagāja diena, bet kapteinis Nēmo tomēr nerādījās.

Salona iluminatori neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.

«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļ- austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.

Nākošajā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturību. Vai šis dīvainais cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?

Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļū­mīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.

11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» tel­pās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs jūras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es stei­dzos pa galveno dzelzs trapu un iznācu uz klāja.

Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nēmo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabīnē. Uz lai­vas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sā- ļaino gaisu.

Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mir­dzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena uzliesmoja kā pulveris. Augšā klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospul- gās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.

Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkāns ne­spēj iebiedēt!

Es jūsmoju par spožo, līksmo saules lēktu, kad iz­dzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.

Sagatavojos apsveikt kapteini Nēmo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klāja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ār­kārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam.

Tas skan šādi: «Nautron respoc lorni ,virch.» Ko tas no­zīmēja, to es nevaru pateikt.

Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šauro trapu un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā kajītē.

Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauc to pašu teikumu. Kapteinis Nēmo nerādījās.

Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Kon- selu ienācis kajītē, es ieraudzīju uz galda man adresētu zīmīti.

Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfa­bētu.

Zīmītei bij šāds saturs:

«Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautils» 1867. gada 16. novembrī.

Kapteinis Nēmo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārliecināts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.

«Nautila» komandieris kapteinis Nēmo.»

—   Medības! — Neds iekliedzās.

—     Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels pie­bilda.

—    Tātad šis savādnieks izkāps uz sauszemes? — Neds Lends prātoja.

—    Man liekas, tas ir diezgan skaidri teikts, — es sa­cīju, zīmīti vēlreiz pārlasījis.

—• Labs ir, tāds aicinājums mums jāpieņem, — kanā­dietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim, kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaiga meža medījuma cepeti.

Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nēmo naidu pret sauszemi un salām un šo aicinājumu uz me­dībām Krespo mežā, es tikai piezīmēju:

—   Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.

Es sāku izpētīt pusložu karti un uz 32° 40' ziemeļu platuma un 167° 51' rietumu garuma atradu šo saliņu, kuru 1801. gadā bij atklājis kapteinis Krespo un kura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Rocca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie tam «Nautils» bij mazliet mainījis kursu un nu brauca uz dienvidaustrumiem.

Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeāna ziemeļu daļas vidū.

—   Ja kapteinis Nēmo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi no­šķirtas salas.

Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejūtīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.

17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Atri apģērbies, steidzos lielajā salonā.

Kapteinis Nēmo jau bija tur un gaidīja mani. Piecē­lies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.

Tā kā viņš ne vārda nerunāja par to, kādēļ astoņas dienas netika rādījies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vien­kārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.

—   Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicā­jumu, — es vēl piebildu.

—   Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es at­bildēšu.

—    Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attiecības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?

—    Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas ir manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gais­mas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie ir nevis sauszemes, bet gan zemūdens meži.

—   Zemūdens meži! — es iesaucos.

—   Jā gan, profesora kungs.

—   Un jūs aicināt mani tos aplūkot?

—   Katrā ziņā.

—   Kājām?

—   Un pie tam vēl sausām.

—   Un medīt?

—   Medīt.

—   Ar šauteni rokās?

—   Ar šauteni rokās.

Es skatījos «Nautila» kapteini tādām acīm, kurās gan nebij nekā glaimojoša.

«Tiešām,» es domāju, «viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un, acīm redzot, arī tagad vēl nav pārgājusi. Ir gan nelaime! Labāk taču, lai viņš būtu sa­vādnieks nekā traks.»

Šādas domas skaidri bij lasāmas arī manā sejā, bet kapteinis Nēmo turēja par vajadzīgu tikai aicināt mani viņam sekot. Es gāju līdzi kā cilvēks, kas gatavs uz visu. Tā mēs nonācām ēdamistabā, kur brokastgalds jau bij klāts.

—   Aronaksa kungs, — kapteinis teica, — lūdzu jūs bez kādām ceremonijām pabrokastot kopā ar mani. Ēzdami varēsim patērzēt. Es jūs apsolīju izvadāt pa mežiem, bet nevaru apsolīt, ka pacienāšu jūs tur kādā restorānā. Tā­pēc ieteiktu jums ēst, rēķinoties ar to, ka tikai stipri vēlu tiksiet atkal pie galda!

Es arī nelikos daudz skubināties. Ēdiens sastāvēja no dažādu sugu zivīm un lieliskiem zoofītiem ar gremošanu veicinošu dažādu jūras aļģu — kā porphyria laciniata un laurentia primafetida piedevām. Dzērām vienīgi skaidru ūdeni, kuram arī es pēc kapteiņa parauga piepilināju klāt mazliet liķiera, ko kamčatkiešu veidā dabū no aļģes ar nosaukumu rodomena palmata.

Kapteinis Nēmo brīdi ēda un tikai tad ierunājās:

—   Profesora kungs, saņēmis uzaicinājumu uz medībām manos mežos Krespo salā, jūs droši vien nodomājāt, ka es esmu atmetis savus pamatprincipus. Bet, kad es pa­skaidroju, ka runa ir par zemūdens mežiem, jūs noturējāt mani par traku. Profesora kungs, nekad nevajag uz ātru roku spriest par cilvēkiem.

—   Bet, kapteiņa kungs, ticiet, ka es …

—   Lūdzu, uzklausiet vispirms mani un tad spriediet, vai es esmu traks vai rīkojos pret saviem principiem.

—   Es klausos.

—  Profesora kungs, jūs zināt tikpat labi kā es, ka cil­vēkam iespējams uzturēties zem ūdens, ja tikai var pā­ņemt līdzi elpošanai nepieciešamo krājumu gaisa. Zem­ūdens darbos strādniekam ūdensnecaurlaidīgā apģērbā, ar metāla cepuri galvā elpojamo gaisu piegādā sevišķs sūk­nis, bet izelpoto regulatori aizgādā prom.

—   Šo aparātu sauc par skafandru, — es teicu.

—   Jā. Bet ar to cilvēks nevar brīvi kustēties. Viņš nevar tikt vaļā no sūkņa, kurš piegādā gaisu pa kaučuka cauruli, un tā ir īsta ķēde, kas to sien pie zemes. Ja ari mēs šeit, uz «Nautila» būtu tāpat atkarīgi no zemes, tad nekur tālu vis netiktu.

—   Un kāds līdzeklis ir kļūt brīvam?

—  Tas ir Rukveirola-Daneirūza aparāts, divu jūsu tau­tiešu izgudrots, bet es to esmu pārlabojis un pielāgojis savām vajadzībām, tā ka tagad jūs ar to varat riskēt ari jaunajos fizioloģiskajos apstākļos un pie tam nemaz ne­kaitēt savam organismam. Šis aparāts ir biezas dzelzs plāksnes rezervuārs, kurā es ar piecdesmit atmosfēru lielu spiedienu iesūknēju gaisu. Aparātu kā kareivja somu ar siksnām piesien uz muguras. Tā virsējā daļa ir kastei līdzīga, kur plēšveidīga ierīce gādā, lai gaiss aiz­plūstu tikai normāla spiediena pakāpē. Parastajam Ruk- veirola aparātam divas kaučuka caurules sniedzas no šās kastes līdz nesēja degunam un mutei; viena no tām kalpo ieelpojamā, otra izelpojamā gaisa novadīšanai, bet elpotājs tās pēc vajadzības ar mēli aiztaisa vai atdara. Tā kā man jārēķinās ar lielu spiedienu jūras dibenā, es, tā­pat kā ūdenslīdēji, galvu ietērpju vara čaulas bumbā un tai tad arī pievienoju ieelpojamā un izelpojamā gaisa caurules.

—   Tas ir labi izdomāts, kapteini Nēmo. Tomēr gaiss, ko paņemsiet līdzi, drīz sabojāsies un būs elpošanai ne­derīgs, jo tajā paliks tikai piecpadsmit procentu skā­bekļa.

—   Bez šaubām. Bet es jums jau teicu, Aronaksa kungs, ka «Nautila» sūkņi to iepilda ar ārkārtīgi lielu spiedienu un tāpēc aparāta rezervuāros elpošanai noderīga gaisa ietilpst tik daudz, cik nepieciešams deviņām vai desmit stundām.

—   Vairāk man nav ko jautāt, — es teicu. — Tikai pa­sakiet man vēl — kā jūs apgaismojat sev ceļu pa okeāna dzelmi?

—   Ar Rumkorfa aparāta palīdzību, Aronaksa kungs. Pir- māk minēto es nesu uz muguras, bet šo piestiprinu pie jostas. Tam es atkal lietoju Bunzena elementu, ko pie­pildu nevis ar kālija bihromātu, bet gan ar jūrā bagātīgi atrodamo nātriju. Induktīvā spole uztver radīto elektrību un novada to sevišķi ierīkotā lukturī. Šajā lukturī ievie­tota spirālveidīga stikla caurule, pildīta ar ogļskābo gāzi. Kad aparātu palaiž, gāze sāk spilgti un vienmērīgi kvēlot. Tādā kārtā es elpoju un redzu.

—   Kapteini Nēmo! Uz visiem maniem jautājumiem jūs devāt tik izsmeļošas atbildes, ka es gandrīz nedrīkstu jūs vairāk izvaicāt. Par Rukveirola un Rumkorfa aparātiem jūs mani esat pārliecinājis. Bet tad beigās vēl lūdzu pa­skaidrot — kas tā par šauteni, ar ko jūs gribat mani ap­bruņot?

—   Tā nebūt nav ar pulveri lādējama, — kapteinis at­teica.

—   Tātad ar saspiestu gaisu?

—   Bez šaubām. Kā lai es te izgatavotu pulveri, ja man kuģī nav ne salpetra, ne sēra, ne ogļu?

—   Bet apkārtējā vide še ir astoņi simti piecdesmit pie­cas reizes blīvāka par gaisu; lai labi trāpītu, lodei jā­pārvar stipra pretestība.

—   Tam nav nekādas nozīmes. Ir ieroči, kurus pēc Ful- tona vēl pārlabojuši angļi Filips Kolts un Berlijs, fran­cūzis Fursī un itālietis Landi, un tie, apgādāti ar sevišķu aizslēgu, var šaut arī šādos apstākļos. Bet es atkārtoju: pulvera vietā es lietpju ārkārtīgi saspiestu gaisu, kuru «Nautila» sūkņi piegādā pārpilnām.

—  Tāds gaiss taču drīz vien tiek iztērēts.

—   Nu, bet kam tad man Rukveirola rezervuārs, no kura es pēc patikas varu paņemt, cik vajadzīgs? Te tikai nepieciešams pagriezt krānu. Bet jūs, Aronaksa kungs, re­dzēsiet pats, ka zemūdens medībās nav jātērē ne pārāk daudz gaisa, ne ložu.

—   Tomēr man liekas, ka tajā puskrēslā un no atmo­sfēras spiediena tik smagā ūdenī lode nesniegs diez cik tālu un dzēliens nebūs nāvīgs.

—   Profesora kungs, gluži otrādi — katrs šīs lodes dzē­liens ir nāvīgs; lai cik viegli tā arī skartu medījamo dzīvnieku, tas krīt kā zibens ķerts.

—   Kāpēc tā?

—   Tāpēc, ka šī šautene neraida parastās lodes, bet austriešu ķīmiķa Lenibroka izgudrotas mazas stikla kap­sulas, kuru man liels krājums. Šajās kapsulās ar tērauda apvalku un svina smagumu, kuras īstenībā ir mazas Lei- denas pudeles, elektriskā enerģija izpaužas visspēclgāk. No vieglākā pieskāriena kapsulas pārsprāgst, un visstip­rākais, dzīvnieks krīt nonāvēts. Varu vēl piezīmēt, ka kap­sulas nav lielākas par ceturtā numura skrotīm un ka pa­rastās šautenes aptvere var uzņemt, mazākais, desmit.

— Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jūsu ceļi ir mani ceļi.

Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajītei, es pasaucu Nedu un Konselu. Tie uz pēdām mums sekoja.

Visi četri mēs nonācām pie kādas kabīnes, kas atradās pie uzejas līdzās mašīnu telpai, kur mums bij jāpārģēr­bjas zemūdens tērpos.

XVI

GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU

Taisnību sakot, šī kabīne bij «Nautila» ģērbistaba un arī tā arsenāls. Vairāk nekā ducis ūdenslīdēju apģērbu — skafandru karājās pie sienām, gaidīdami lietotājus.

Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mu­gurā.

—        Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar, Krespo salas meži atrodas zem ūdens.

—        Tas ir gan jauki! — harpūnists atņurdēja, nopraz­dams, ka viņa cerības uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?

—   Jālien vien būs, meistar Ned.

—   Kā gribat, profesora kungs, — harpūnists atbildēja.

—        Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.

—        Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nēmo viņu mierināja.

—   Vai Konsels ari riskēs? — Neds apvaicājās.

—        Es allaž esmu tur, kur mans kungs, — Konsels at­bildēja.

Uz kapteiņa saucienu ieradās divi matroži palīdzēt mums uzvilkt šos platos, ūdensnecaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pagatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tie bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Skafandrs sastāvēja no ķiveres, vestes un biksēm. Bikšu galos — biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm satu­rēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lo­kani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.

Acīm redzot, šie pārlabotie skafandri bij nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitajā gadu simtenī izgudrotajiem — ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, svārkiem un tā joprojām.

Kapteinis Nēmo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot, ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti skafandros. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metāla čaulas bumbā. Bet pirms šīs operācijas es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.

Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa pēc izskata vienkāršu šauteni; laide tai bij tērauda, tvertne tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc pa­tikas varēja ievadīt metāla caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodēm; ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šautenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automātiski pielādējās no jauna.

—   Kaptein Nēmo, — es teicu, — šis ierocis ir lie­lisks, un ar to viegli rīkoties. Es tikai vēlos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?

—   Profesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.

—   Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?

—  To jūs tūliņ redtēsiet.

Kapteinis Nēmo iebāza galvu bumbveidīgajā cepurē, Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie tam kanādietis mums ironiski novēlēja laimīgas medības. Uzvalka augšgals no­beidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metāla kaska. Pa trim ar biezu stiklu aizsegtiem cauru­miem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespē­jams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestip­rinātie Rukveirola aparāti sāka darboties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.

Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās — es gri­bēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zāba­kiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustēties no vietas.

Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērb- istabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu ap­sistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.

Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzot, pa kādu krānu no ārie­nes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma puskrēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.

Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un pie­dzīvojumus šajā zemūdens gājienā? Ar vārdiem nav iespē­jams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau otas nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģi­nātu spalva?

Kapteinis Nēmo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs se­koja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējā­mies blakus, it kā caur savām metāla kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajutu ne savu uzvalku, ne zāba­kus, ne gaisa rezervuāru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savā čaulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Arhimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju nekāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.

Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā pārsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šai ūdens blīvai un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simt metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk jūras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrāsās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tik­pat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo līmeni.

Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogūlušas smilkts gludo paklāju; tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izska­lotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti at- plaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caur- staroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju

                                   Mes droši gājām pa smalkas, cieti nogulušas smilkls gludo paklāju,

iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā gaišā dienas laikā?

Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, ne- jūtamiem gliemežnīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slai- ( dais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pa­mazām izzuda, bet tā prožektoru tālu mestie stari ap­gaismoja ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaismas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai nespodra, miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.

Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Ar izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēdzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.

Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekš­meti sāka aptverami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofītiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.

Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, aļģes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krā­sās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzelteno, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptveramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalīties ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnās saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nēmo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevaja­dzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.

Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat ap­stājies kā es. Acīm redzot, brašais puisis atkal jau kla­sificēja šīs dažādās zoofītu un molusku sugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izīdām, iz­klaidu dzīvojošām kornulārijām, skarainām okulinām, ku­ras agrāk sauca par «baltajiem koraļļiem», sarainām, sēņ- veidīgām fungijām. puķes ziedam līdzīgajām jūras

anemonēm, jūras zvaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģīnēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.

Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti, jūras sekstītēm, «āmuri­ņiem», donācijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombu- siem ar eņģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeāna iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizāliju gaišzilie taustekļi; opālveidīgās maigi rozā medūzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saulessargi mūs aizslēpa no spilgtiem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums ap­gaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.

Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju kapteinim Nēmo, kas mani ar žestu aicināja līdzi. Drīz arī jūras dibens kļuva citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij no­audzis ar ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spēcīgiem jūras augiem. Šīs biezi noaugušās, maigās pļaviņas varēja sa­censties ar vismīkstākajiem cilvēka rokas austiem pa­klājiem. Kājas mina jūras zaļumu, un arī pār galvām mums šūpojās ūdensaugu seģene. Vairāk nekā divi tūk­stoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgos fu- kusus, kā,bumbas vai cauruļveidīgās laurencijas, klados- tefijas ar' šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās, vēdekļ­veidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspusē, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidrofītiem atstādami pašas dziļākās okeāna dzīles.

Aļģes patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie un arī vismazākie zemes­lodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūk­stošus uz pieciem kvadrātmilimetriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.

Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tuvojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošajiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safīra atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi dobji. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jutīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.

Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļīga. Mēs bijām nonākuši simt metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem desmit atmosfēru spiediena. Bet mans skafandrs bij tā ierīkots, ka es nesajutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Ari nogurums nebij nekāds lielais šajā man gļuži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Ūdens virzīts, es kustējos ārkārtīgi viegli un veikli.

Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, tomēr visai vāji. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt visu mēs varējām vēl pietiekami skaidri, un Rumkorfa aparātu darbā laist vēl nebij va­jadzīgs.

Kapteinis Nēmo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kas netālu no mums rēgojās krēslā.

«Tie būs Krespo meži,» es nodomāju — un nebiju mal­dījies.

XVII

ZEMŪDENS MEŽĀ

Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nēmo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt. un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?

Mežā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām no­nākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku zaru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.

Neviena zālīte nesliecās pa zemi, neviens krūma za­riņš neizliecās un nestiepās horizontālā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vistievākie stiebri, vissī­kākās šķiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Fukusi un laminārijas taisni perpendikulāri stiepās augšup, pie­mērodamies apkārtējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitātes valstība.

Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Smilkts mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarežģītāka nekā ar­ktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pēc kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalī­jumu — zoofitus noturējis par hidrofītiem, dzīvniekus — par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki bieži vien ir tik līdzīgi.

Es ievēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smil- ktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē barības sulas, bet tikai pieturu. Šie augi eksistē paši, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākajai daļai no tiem lapu vietā ir dīvaini veidotas, nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākajai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmīna, zaļā, olīvu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīva veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbārijos redzētās vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās cerāmijas, laminārijas ar ēšanai noderī­giem jauniem asniem, lokanās, cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus jūras augus bez ziediem. «Dīvaina, ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dab- zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»

Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja koraļļu kolonijas, īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofītu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrīnas ar līkumainām rievām, dzel­tenīgās kariofīlijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā ar velēnām klātie zoanteru puduri; lai ilūzija būtu jo pil­nīgāka, zivtiņas-mušas laidelējās no zara uz zaru līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenās lepisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā dak- tilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.

Ap pulksten vieniem kapteinis Nēmo deva zirni apstā­ties. Es no savas puses paklausīju labprāt, un mēs izlai- dāmiēs guļus zem kāda alāriju pudura, kuru garie, smal­kie stumbri kā bultas tiecās' augšup.

Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākajā veidā grozīja galvu.

Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesa jutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū! Drīz vien acis man aizvērās, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nēmo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristālā izstie­pusies, rādīja mums labu piemēru.

Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pa­modos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Arī kapteinis Nēmo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locek­ļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.

Pāris soļu atstatu milzīgs krabis, ap metru augsts, ska­tījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī skafandrs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra spīlēm, es tomēr izbailēs notrīsēju. Šajā acu­mirklī pamodās arī Konsels un «Nautila» matrozis. Kap­teinis Nēmo parādīja savam pavadonim uz riebīgo posm­kāji, un matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes lai- des sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.

Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var mājot arī vēl bīstamāki dzīvnieki, no kuru uzbrukuma pat skafandrs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vīlies. Kapteinis Nēmo negriezās vis atpakaļ uz «Nau- tilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.

Jūras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trim, kad mēs sa­sniedzām kādu ieleju spraugā starp divām augstām, stā­vām klinšu sienām, kas atradās simt piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparātiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz "šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskur­sijām.

Es saku simt piecdesmit metru, lai gan man nebij ne­kāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zi­nāju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij sa­skatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad pie­peši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nēmo bij laidis darbā savu elektrisko aparātu. Viņa pa­vadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, un es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes cau­rule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.

Kapteinis Nēmo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens­augi vairs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofīti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.

Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparāti katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja arī viņi tuvojās, tomēr, medniekam par lielu nožēlo­šanu, palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es redzēju kapteini Nēmo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet, pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un tur­pināja gājienu.

Pēdīgi ap četriem šis brīnišķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granīt- bluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespē­jams piekļūt.

Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.

Kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstā­dināja arī mūs, lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te beidzās kapteiņa Nēmo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.

Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nēmo bij novietojies sava mazā pulciņa priekšgalā un vadīja mūs nešaubīda­mies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». Šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šī at­griešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti ap­draud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda da­žādus priekšmetus.

Desmit metru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņu­dzēja mazas zivtiņas; to te bij neskaitāmas sugas, vai­rāk nekā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai ne­viens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.

Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Viņš iz­šāva, un es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds dzīvnieks kā- zibens ķerts pakrita dažus soļus atstatu. Tas bij lie­lisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam dzīvniekam bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķī­niešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij, mazākais, divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāju ar plakanu galvu, īsām ausīm, apaļām acīm, baltām kaķa ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā plēsīgo dzīvnieku suga sasto­pama arvien retāk un tagad galvenokārt mīt Klusā oke­āna ziemeļu daļā, un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.

Kapteiņa Nēmo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, un mēs no jauna devāmies ceļā.

Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajš bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es re­dzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas — virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.

Un vēl viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši un tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vāli; es pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmojam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmenī virs mūsu galvām.

Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns ar plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tu­vojās mums. Kapteiņa Nēmo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kri­tiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs va­rēja to satvert. Tas bij albatross, jūras putnu visskaistā­kais pārstāvis.

Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kurus izbrist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pus jūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vēl divdesmit minūtes, tad mēs bū­sim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo ma­nīju, ka manā rezervuārā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.

Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ierau­dzīju kapteini Nēmo spēji pagriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju ap­jaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kap­teinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.

Es biju izstiepies zemē zem kāda zāļaugu pudura, bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni un fosforisku spīdumu skrējām mums pāri.

Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij vis­bīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabzināt- nieks.

Par laimi, šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārsllda pāri, mazliet aizskardamas mūs ar savām brūn­ganajām spurām, un tā mēs, kā par brīnumu, izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.

Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas lūka bij tāpat vaļā; kap­teinis Nēmo noslēdza to, līdzko mēs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es ma­nīju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, jo redzēju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pil­nīgi tukša. Atvērās otras durvis, un mēs iegājām ģērb- istabā.

Tur mums ar pūlēm novilka skafandrus; es pavisam no­mocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā kajītē, bezgala sajūsmināts par visu, kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.

XVIII

ČETRI tŪkstoŠi ljĒ pa KLUSĀ OKEĀNA DZELMI

Nākošajā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpū­ties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nau­tila» klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frāzi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»

Jūra patiešām bij gluži klaja, Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jūra uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnīdama, laistī­jās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbo- tais jūras līmenis atgādināja muarē audumu.

Es biju nogrimis krāšņās okeāna ainavas apbrīnošanā, kad uznāca kapteinis Nēmo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomiskos novērojumus. Darbu pa­beidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeāna spoguli.

Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spē­cīgi un slaidi noauguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņē­mās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slāvus un grieķus un kādu Krētas salas iedzimto. Visi šie vīri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā valodā, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.

Tīkli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normaņ- dijas zvejnieku tīklus — līdzīgi lieliem maisiem, ko pei- doša kārts un apakšējām cilpām izvērta ķēde tur pusat­vērtus. Dzelzs trosēm piestiprināti, šie maisi velkas ku­ģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, kurus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās komersānijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adat- vēderi, olīvdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvī­ņām, trihiāras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās notopieras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmak- reles ar lielām, metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar ziliem un sudrabotiem raibu­miem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepārspējami ātro skrēju nebij varējuši izvairīties no «Nautila» tīkliem.

Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mār­ciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur arī ko brīnī­ties! Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uz­ņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pateicoties kuģa ātrajai gaitai un tā elek­trisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām at­jaunot.

Šis dažādīgais loms nekavējoties tiks nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigās, otra — kon­servētās pārtikas uzglabāšanai.

Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti; man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpakaļ savā kajītē, bet tad kap­teinis Nēmo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:

— Paraugieties uz okeānu, profesora kungs, — vai tam nav sava īpatnēja dzīvība? Vai tam nav tāpat savs mai­gums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pārgulētas nakts,

Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpinātu jau agrāk iesāktu sarunu.

—   Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no saules glāstiem! Viņš atsāk savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas artērijas, savas lēkmes; es pilnīgi pie­krītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeānā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.

Acīm redzot, kapteinis Nēmo negaidīja no manis ne­kādu atbildi, tāpēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezī­mēm: «tā liekas gan», «bez šaubām» vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk pats sev un ar lieliem starpbrī­žiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domāšana.

—   Jā, — viņš turpināja, — okeānam ir visas asinsriņ­ķošanas spējas, ko ierosina temperatūras maiņas, sāļu piemaisījums un mikroorganismi. Temperatūras maiņas rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstraumes. Ūdens iztvaikošana, kas polāra­jos apgabalos ir visai niecīga un ekvatoriālajā zonā ļoti liela, nemitīgi rada tropisko un polāro ūdeņu apmaiņu. Un, no otras puses, atkal es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas le­jup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeāna elpošanu. Okeāna ūdeņi, sasiluši silto zonu augšējos slāņos, aizplūst uz aukstajām zonām, kur atdziest un top blīvāki un tātad smagāki, un grimst lejup, piepildīdami okeāna dzelmes. Ekvatoriālajā zonā tie ceļas uz augšu un sasilst, un no jauna plūst uz polārajiem apgabaliem. Polārajos apgabalos jūs redzat šīs parādības sekas un sapratīsiet, kāpēc sa­skaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virs­pusē.

Kamēr kapteinis Nēmo pabeidza savu teikumu, es nodo­māju pie sevis: «Polārajos apgabalos! Vai tiešām šis pār­drošais cilvēks grasās mūs novest arī tur?»

Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpētīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:

—- Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs atdalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izšķīdušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonus kubikljē tilpumu. Ar to visu zemeslodi var pārklāt desmit metru biezā slānī. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tikai dabas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spē­cīgi iztvaikot un vējiem aiznest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā mērenās joslas no pārliecīga lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme, lai līdzsvarotu stihiju darbību uz zemeslodes.

Kapteinis Nēmo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.

—   Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — mil­jardi mikroorganismu — miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu organismu sver tikai vienu mili­gramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uzsūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada poli­pus un koraļļus, no kuriem veidojas kaļķakmens rifi! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no minerālvielu piejaukuma, kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaiko juma pamestos sāļus, atkal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeāna, kurš lielākajai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensīvāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriādēm dzīvnieku — un arī man!

Šā runādams, kapteinis Nēmo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.

—  Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda. — Es ticu jūras pilsētu un zemūdens namu būves projektiem, mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots…

Kapteinis Nēmo ar enerģisku žestu pārtrauca savu tei­kumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vēr­sās tieši pie manis.

—   Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeāns?

—   Es, kaptein, zinu, mazākais, visu to, ko mums rāda līdzšinējie mērījumi.

—   Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vaja­dzības gadījumā tos pārbaudītu?

—   Te jums būs daži, — es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, Atlantijas okeāna ziemeļu daļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet

Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievēro­jamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeāna dienvidu daļā uz 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņdesmit viens metrs un piecpadsmit tūkstoši simt četrdesmit deviņi metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, tās vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.

— Labi, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeāna vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.

Pēc tam kapteinis Nēmo devās pie lūkas un pazuda trapa spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strādāt, un laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.

Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nēmo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, un pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļo­juma virzienam.

Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bija atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanādietis ļoti no­žēloja, ka nebij nācis līdzi. Bet es cerēju, ka vēl būs gadījums pastaigāties pa okeāna zemūdens mežiem. Gan­drīz ik dienu uz dažām stundām atvērās iluminatori sa­lona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpu­mainajā zemūdens pasaulē.

«Nautils» arvien vēl ieturēja kursu uz dienvidaustru­miem un pie tam brauca simt un simt piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgrādu termometrs rādīja 4,25 grādi; tāda temperatūra šķiet dabiska šajā dziļumā itin visos platumos.

26. novembrī trijos no rīta «Nautils» pārbrauca Vēža tropu uz 170° garuma. 27. novembrī tas pabrauca garām Sandviča salām, kur slavenais Kuks 1779. gada 14. feb­ruārī gāja bojā.

Tātad mēs kopš sava ceļojuma sākuma bijām nobrau­kuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta, izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no arhipelāga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās iekopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkānus ar Maunakea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» iz­mestie tīkli šeit izzvejoja arī sevišķi skaisti veidotus pa- vonīna polipus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.

«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram uz 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez kādiem sevišķiem starpgadīju­miem, mēs iztālēm redzējām Marķīza salu grupu. Uz 8° 57' platuma un 139° 32' garuma es saskatīju Martina ragu Nukahivā, šīs grupas galvenajā Francijai piederošajā salā. Iztālēm gar apvārsni varēju saskatīt tikai mežiem apau­gušus kalnus, jo kapteinis Nēmo vairījās piebraukt tu­vāk zemei. Šajā apvidū atkal tīklos bij ieķērušās vispie­vilcīgākās zivis: horiferas ar zilām spurām, zeltainām as­tēm un visgaršīgāko gaļu pasaulē, hologimnozas — tikpat kā bez zvīņām, bet ēšanai visai noderīgas, ostovhinas ar kaula žokļiem, dzeltenīgās vēja zivis, kas nebij sliktākas par bonitām, un vēl daudzas citas kuģa pārtikas krājumu cienīgas zivis.

Pabraucis garām šīm skaistajām Francijas protektorāta salām, «Nautils» no 4. līdz 11. decembrim nobrauca vēl ap­mēram divi tūkstoši jūdžu. Šis ceļa gabals ievērojams ar to, ka te mēs sastapām bezgalīgu drūzmu kalmāru, visai interesantus moluskus, radniecīgus tintes zivīm, — tie pieder galvkāju klasei un divžaunu dzimtai. Šos dzīvnie­kus sevišķi pētījuši senatnes dabzinātnieki, agoras runā­tājiem tie sagādājuši bagātīgus metaforu materiālus, bet bagātajiem pilsoņiem atkal sevišķu gardumu — mazākais, tā stāsta Galēna priekštecis — grieķu mediķis Atenejs.

Tas bij naktī no 9. uz 10. decembri, kad «Nautils» sa­tika šo molusku armiju, kura galvenokārt parādās tikai naktī. To bij neskaitāmi miljoni. Patlaban viņi, sekodami siļķēm un sardīnēm, no mērenās joslas devās uz dienvi­diem. Pa biezajiem kuģa kristāla logiem mēs vērojām, kā viņi, peldēdami atpakaļiski, neiedomājami ātri traucās uz priekšu, vajāja zivis un sīkākos moluskus, rija gan ma­zākus, gan lielākus, nemitīgi un neaprakstāmā kārtā ņir- bodami ar saviem pneimatiskām čūskām līdzīgiem desmit taustekļiem virs galvas. Ar visu savu ātrumu «Nautils» vairākas stundas brauca pa šo dzīvnieku baru; tīkli tos sasmēla bezgala daudz; es tur uzgāju visas tās deviņas sugas, kādas Orbiņī atradis Klusajā okeānā.

No visa stāstītā redzams, ka jūra nemitīgi atklāja mums allaž jaunas un brīnišķas ainas. To dažādība bij neiz­smeļama.

Jūra nemitīgi mainīja ārējo veidu, lai ielīksmotu mūsu acis, vilināja mūs jo vairāk iepazīties ar to un tās iemīt­niekiem, bet rosināja arī iespiesties pašos okeāna noslē­pumainajos dziļumos.

11. decembrī es sēdēju lielajā salonā un lasīju. Neds Lends un Konsels pa atvērtajiem iluminatoriem skatījās gaišajos ūdeņos, «Nautils» nekustējās. Piepildījis savus rezervuārus, tas bij iegrimis tūkstoš metru dziļi visma­zāk apdzīvotā okeāna joslā, kur lielas zivis tikai reti atgadās.

Man rokā bija Žana Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.

—   Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.

—   Kas noticis, Konsel?

—   Paskatieties pats, profesora kungs.

Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.

Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu, melnu masīvu — nekustīgu, ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgajam valim līdzīgais melnums. Pie­peši savāda doma iešāvās man prātā.

—   Tas ir kuģis! — es iekliedzos.

—   Jā, — kanādietis piemetināja. — Kuģis ar sadragātu takelāžu.

Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši pie kāda kuģa, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu aug­stumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelāžu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvēs sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvēr­stos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām ap­tvēra mātes kaklu, Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamajās konvulsijās, mēģi­nādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trij- mastnieku okeāna dzīlēs.

Kas par šausmīgu skatu! Mēs stāvējām klusu, lūko­jāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta ka­tastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzī­gas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.

Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida, San- derland.»

XIX

VANIKORO

Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras kata­strofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši vis­biežāk kuģojamās jūrās, mēs dzelmē redzējām trūdošus kuģu korpusus, bet dziļāk — pašā dibenā — lielgabalus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citu dzelzs priekš­metu, kurus rūsa pamazām saēda.

Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pil­nīgi izolēti. 11. decembrī mēs pabraucām garām Paumotu arhipelāgam, kas stiepjas pieci simti ljē no austrumu - dienvidaustrumiem līdz rietumu-ziemeļrietumiem starp 13° 30—23° 50' dienvidu platuma un 125° 30—151° 30' rietumu garuma no Disī līdz Lazareva salai. Šis arhipe- lāgs aizņem trīs simti septiņdesmit kvadrātljē lielu apga­balu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Fran­cijas okupēto Cambjē. Visas šīs ir tā sauktās koraļļu salas. Koraļļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ ar­vien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī ap­vienotā sala satieksies ar kaimiņu arhipelāgiem, un tad no Jaunzēlandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Mar­ķīza salām radīsies jauns kontinents.

Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kap­teinim Nēmo, viņš man vēsi atbildēja:

—   Jauns kontinents mums nav vajadzīgs, bet gan jauns cilvēks!

«Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Kler- montonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bells. Tur man bij izdevība novērot madreporas, no kurām cēlušās visas šā okeāna salas. Madreporas nevajag sajaukt ar citiem koraļļiem; tās sastāv no kaļķa skeleta, un tā dažādais veids ir pamudinājis manu cienījamo skolotāju Milnu Edvardu iedalīt tās piecās grupās. Sīkie dzīvnieciņi polipi miljardiem mājo savos apvalkos. No to kaļķa skeletiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku — atolu, kas ieslēdz lagūnu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar jūru. Un tur koraļļi tad sāk būvēt barjeru rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Paumotu sa­las. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mau- ricija salām, madreporas uzceļ augstas, stāvas rifu klintis pat jūras visdziļākajā vietā.

Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Kler- montonnera salām, un man bij izdevība novērot šo mikro­skopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij izveidojušas madreporas, tāpat arī koraļļi, kas pazīstami ar nosaukumu milleporas, poritas, zvaigznītes un mean- drinas.

Mērīklis te rādīja trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti apgaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.

Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīv­nieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcollas gadu simtenī.

—   Tātad, — viņš iesaucās, — lai uzceltu šīs sienas, viņiem vajag…

—    Simt deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Kon- sel, — es teicu. — Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzi­not ar to laiku, kāds bij vajadzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.

Tātad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lēktiem, kā teikts bībelē.

Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju ap­lūkot Klermontonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzot, viesuļi un vētras koraļļklintis ir padarījuši auglīgas. No tuvākās sauszemes vējš pacēlis kādu graudu, atnesis un nometis kaļķainajā zivju un jūras augu palieku pārklātajā klajumā. Viļņu izskalots kokospalmas rieksts tāpat varēja nokļūt šajā jaunajā saus­zemes gabaliņā, tur uzdīgt un iesakņoties. Izaugdami koki aizturēja ūdens tvaikus, un tā radās pirmie strauti. Pama­zām vairojās veģetācija. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un in­sekti. Bruņurupuči te sāka dēt savas olas. Putni vija lig­zdas jaunajos kokos, Tādā kārtā attīstījās augu un dzīv­nieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzināts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušās šīs mikrosko­pisku dzīvnieciņu radītās salas.

Pret vakaru Klermontonnera pazuda tālumā, bet «Nau­tils» manāmi mainīja kursu. Aizsniedzis uz 135° garuma Mežāža tropu, tas pagriezās uz rietumu-ziemeļrietumu pusi un devās pāri visai tropiskajai joslai. Lai gan tropu saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mēs no tā necietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļumā ūdens temperatūra nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit grādiem.

15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošajai Sabied­rības salu grupai un skaistajai Klusā okeāna valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja pusē es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidū bij sazve­jojuši vislabākās zivis — makreles, bonitas, albikoras — un dažās murenas, kas līdzīgas jūras čūskām.

«Nautils» bij jau nobraucis astoņi tūkstoši jūdžu. Brau­cot starp Tonga-Tabu arhipelāgu, kur bojā gājuši kuģi «Argo», «Prinča osta» un «Portlandes hercogs», un Jūras­braucēju arhipelāgu, kur dabūja galu Laperūza draugs kapteinis Delangls, laga rādīja deviņi tūkstoši septiņi simti divdesmit jūdzes. Pēc tam nobraucām gar Fidži ar­hipelāgu, kur mežoņi nogalināja «Uniona» matrožus un Nantes kuģa «Piemīlīgā Žozefina» kapteini Biro.

Šis arhipelāgs atrodas starp 6° un 2° dienvidu platuma un 174° un 179° rietumu garuma un aizņem simt ljē no ziemeļiem uz dienvidiem un deviņdesmit ljē no austru­miem uz rietumiem. Tajā ir vairākas salas, saliņas un vienkāršas klintis, no kurām minamas Viti-Levu, Vanu- Levu un Kandibona.

Šo salu grupu atklāja Tasmans 1643. gadā — tajā pašā gadā, kad Toričelli izgudroja barometru un Luijs XIV uzkāpa tronī. Es atstāju lasītājam izšķirt, kurš no šiem trim notikumiem cilvēcei ir svarīgākais. Pēc tam šīs sa­las apmeklēja Kuks 1774. gadā, Dantrkasto 1793. gadā un, beidzot, Dimons Dirvils, kas 1827. gadā izpētīja visu sa­režģītā arhipelāga ģeogrāfiju.

«Nautils» piebrauca Vailija līcim, kapteiņa Diloņa šaus­mīgo piedzīvojumu vietai. Kā zināms, šim kapteinim pir­majam izdevās noskaidrot Laperūza bojā ejas noslēpumu.

Šajā jūras līcī mēs zvejojām vairāk reižu un bagātīgi ieguvām lieliskas austeres. Edām tās ar lielu kāri pēc Senekas receptes, turpat pie galda attaisījuši vaļā. Šie moluski pieskaitāmi Ostrea lamellosa sugai, kas sevišķi pazīstama Korsikas apkaimē. Vailija austeru sēklis katrā ziņā ir krietni liels, un, ja jūras zvaigznes un krabji ne­iznīcinātu jaunās austeres milzīgos daudzumos, tās, bez šaubām, pilnīgi aizšķērsotu ieeju līcī, jo viens pats mo­lusks rada līdz divi miljoni pēcnācēju.

Un, ja Nedam Lendam šajos apstākļos nenācās nožēlot savu ēdelību, tad tikai tāpēc, ka austeres nekad nesabojā vēderu. Bet patiesībā arī jāapēd ne mazāk kā sešpadsmit duču šo molusku, lai dabūtu tos trīs simti piecpadsmit gramus slāpekļa vielas, kas nepieciešamas cilvēka dienas pārtikai.

25. decembrī «Nautils» iebrauca Jaunhebridu arhi- pelāgā, ko Kviross atklāja 1606. gadā, Bugenvils izpētīja 1768. gadā un Kuks 1773. gadā nosauca tagadējā vārdā. Šajā grupā galvenokārt skaitāmas deviņas lielas salas, kuras stiepjas simt divdesmit ljē garā virknē no ziemeļu- ziemeļrietumiem uz dienvidu-dienvidaustrumiem uz 15°— 2° dienvidu platuma un 164°—168° garuma. Mēs nobrau­cām tuvu gar Oru salu, kura man iztālēm šķita pēc zaļu koku pudura ar ļoti augstu kalnu šķautni. Tajā dienā bij ziemsvētki, un man likās, ka Neds Lends stipri skumst pēc protestantu iecienītajām svinībām savas ģimenes vidū.

Kapteini Nēmo es jau astoņas dienas nebiju redzējis, bet tad 27. decembra rītā viņš piepeši ienāca lielajā salonā tā, it kā būtu šķīries pirms piecām minūtēm.

Es patlaban nopūlējos kartē sazīmēt «Nautila» ceļa vir­zienu. Kapteinis pienāca klāt, piedūra pirkstu kādam punktam kartē un pateica tikai vienu vārdu:

—   Vanikoro.

Tā bij tā mazo saliņu grupa, pie kuras aizgāja bojā Laperūza kuģi. Es strauji piecēlos kājās.

—   Vai «Nautils» dodas uz Vanikoro? — es vaicāju.

—   Jā gan, profesora kungs, — kapteinis atbildēja.

—        Un man būs izdevība aplūkot tās slavenās salas, kur nogrima «Busolē» un «Astrolabs»?

—   Ja jūs to vēlaties, profesora kungs,

—   Kad mēs būsim pie Vanikoro?

•— Mēs jau esam klāt, profesora kungs.

Sekodams kapteinim Nēmo, es izgāju uz klāja un kārām acīm aplūkoju visu apvārsni.

Ziemeļaustrumos pacēlās divas vulkāniskas nevienāda lieluma salas, četrdesmit jūdžu plata koraļļu rifu gredzena ieslēgtas. Mēs patlaban bijām pie Vanikoro salas, kuru Dimons Dirvils savā laikā nosauca par «Meklētāja» salu, tieši pretī mazajai Vanu ostai uz 16° 4' dienvidu platuma un 164° 32' garuma. Sala likās apaugusi ar zāli ņo liedaga līdz kalnu augstienēm, kur Kapogo virsotne pacēlās četri simti septiņdesmit sešu tuāžu [11] augstumā.

«Nautils» pa šauru spraugu izbrauca cauri ārējai klinšu joslai un tad iekļuva aiz bangu joslas līcī, kur jūras dzi­ļums bij trīsdesmit vai četrdesmit jūras asis. Zaļojošu tropu augu ēnā es pamanīju kādu duci mežoņu, kuri likās ārkārtīgi pārsteigti par mūsu negaidīto ierašanos. Viņi droši vien šo gareno, melno ķermeni uzskatīja par kādu briesmīgu vali, pret kuru jāaizsargājas.

Bet tai pašā brīdī kapteinis Nēmo apvaicājās, ko es zinot par Laperūza kuģu bojā eju.

—   To pašu, ko zina visi; — es atbildēju,

—        Bet varbūt jūs varat man pastāstīt, ko tad visi zina? — viņš jautāja mazliet ironiski.

—   Labprāt.

Es viņam stāstīju visu, kas man bij zināms no Dimona Dirvila pēdējiem darbiem, kuru saturu lūkošu īsumā at­tēlot.

Laperūzu un viņa palīgu Delanglu Luijs XIV 1785. gadā

                                                                    VaniKoro sala.

aizsūtīja ceļojumā apkārt pasaulei. Viņi izbrauca ar kor- vetēm «Busole» un «Astrolabs» un vairs neatgriezās.

1791. gadā Francijas valdība, norūpējusies par šo abu korvetu likteni, sarīkoja divus lielus kuģus «Meklētāju» un «Cerību». Tie izbrauca no Brestas 28. septembrī Brūni Dantrkasto vadībā.

Divus mēnešus vēlāk pēc Bovēna — «Albermala» kap­teiņa ziņojuma kuģu paliekas bij manītas Jaungeorgijas krastu tuvumā. Bet Dantrkasto, nekā nezinādams par šīm, taisnību sakot, stipri apšaubāmajām ziņām, devās tieši uz Admiralitātes salām, kuras kapteinis Hanters bij norādījis kā Laperūza bojā ejas vietu.

Viņa meklējumi bij gluži veltīgi. «Meklētājs» un «Ce­rība», nemaz neapstādamies, nobrauca garām Vanikoro. Viss šis brauciens bij ļoti nelaimīgs, jo kapteinis Dantr­kasto, divi viņa palīgi un daudzi matroži dabūja galu.

Kapteinis Dilons, piedzīvojis jūrnieks, labs Klusā okeāna pazinējs, pirmais sazīmēja nogrimušo kuģu vietu. 1824. gada 15. maijā viņa kuģis «Svētais Patriks» nobrauca garām Tikopijai, vienai no Jaunhebridu grupas salām. Tur, laiviņā piebraucis, kāds iedzimtais viņam pārdeva sud­raba zobena rokturi, kurā neskaidri bij samanāmi iegra vēti burti. Šis iedzimtais vēl apgalvoja, ka pirms sešiem gadiem, aizbraucis uz Vanikoro, viņš tur redzējis divus ei­ropiešus, kuri izglābušies no salas zemūdens rifu sadragātā kuģa.

Dilons tad noskārta, ka tie paši bij Laperūza kuģi, kuru pazušana savā laikā uztrauca visu pasauli. Viņš gribēja piebraukt pie Vanikoro, kur, pēc mežoņa nostāstiem, esot atrodamas kuģa paliekas, bet vētras un jūras straumes to aizkavēja.

Dilons atgriezās Kalkutā. Tur viņš ar savu atradumu ieinteresēja Āzijas Sabiedrību un Ostindijas Kompāniju. Viņa rīcībā nodeva kuģi, kuru arī nosauca par «Mek­lētāju», un 1827. gada 23. janvārī franču pārstāvja pa- A^adībā viņš devās ceļā.

Pēc vairākām pieturām Klusajā okeānā «Meklētājs» 1827. gada 7. jūlijā izmeta enkuru pretim Vanikoro, tajā pašā Vanu līcī, kur patlaban bij iebraucis «Nautils».

Dilons tur atrada daudzas sadragātu kuģu paliekas — dzelzs instrumentus, enkurus, salauztus trīšus, akmeņme- tēju mortīru, astoņpadsmit mārciņu smagu lielgabala lodi, astronomisku instrumentu drazas, kuģa augšdaļas gabalus

un bronzas zvanu ar uzrakstu «Mani izlēja Bazens» un 1785. gada Brestas fabrikas zirni. Nu vairs nebij nekādu šaubu.

Ievācot sīkākas izziņas, Dilons palika katastrofas vietā līdz oktobrim. Pēc tam viņš atstāja Vanikoro, aizbrauca uz Jaunzēlandi un 1828. gada 7. aprīlī izmeta enkuru Kalkutā. Pēc atgriešanās Francijā viņu laipni pieņēma Kārlis X.

Tai pašā laikā Dimons Dirvils, nekā nezinādams par Diloņa meklējumiem, brauca pavisam uz otru pusi meklēt katastrofas vietu. Pēc kāda vaļu mednieka nostāstiem, Lui- ziādas un Jaunkaledonijas mežoņiem esot Sv. Ludviķa krusts un medaļas.

Un tā «Astrolaba» kapteinis Dimons Dirvils izmeta en­kuru pie Hobertaunas divus mēnešus pēc tam, kad Dilons bij aizbraucis no Vanikoro. Te viņš dabūja zināt par Diloņa atradumiem un arī par to, ka kāds Džems Hobs, «Uniona» kapteiņa palīgs no Kalkutas, izkāpis vienā no šejienes salām, kas atrodas uz 8° 18' dienvidu platuma un 1156° 30' austrumu garuma, redzējis iedzimto rokās dzelzs stieņus un sarkanas drēbes gabalus, ar ko iedzimtie grez­nojušies.

Dimons Dirvils, atrazdamies neziņā un neuzticēdamies visai apšaubāmajiem avīžu rakstiem, nolēma braukt pa Diloņa pēdām.

1828. gada 10. februārī «Astrolabs» apstājās pie Tiko- pijas, uzņēma tur par vadoni un tulku salā nometušos dezertieri un devās uz Vanikoro, 12. februārī nokļuva tur, 14, apbrauca tās rifus un tikai 20., visus šķēršļus pārva­rējis, izmeta enkuru Vanu ostā.

23. februāri vairāki «Astrolaba» virsnieki apstaigāja salu un pārnesa dažas nenozīmīgas kuģa drazas. Iedzimtie, lietodami noliegšanas un izlocīšanās sistēmu, liedzās vi­ņiem parādīt katastrofas vietu. No aizdomīgās izturēšanās bij noprotams, ka tie apgājušies slikti ar avarējušā kuģa ļaudīm un tagad domāja, ka Dimons Dirvils ieradies at­riebties par Laperūzu un tā nelaimīgajiem pavadoņiem.

Dabūjuši dāvanas un pārliecinājušies, ka nedraud ne- kāda izrēķināšanās, viņi 26. februārī aizvadīja kapteiņa I palīgu Zakino bojā ejas vietā.

Triju četru jūras asu dziļumā tur starp Paku un Vanu rifiem gulēja enkuri, lielgabali, kaļķu nosēžņu pārklāti dzelzs un svina stieņi. «Astrolaba» laiviņa un vaļu medībām domātā laiva nobrauca tajā vietā un ar lielām pūlēm izvilka tūkstoš astoņi simti mārciņas smagu enkuru, lielgabalu, kas šāva ar astoņas mārciņas smagām lodēm, svina stieni un divas vara akmeņmetējas mortīras.

Iztaujādams iedzimtos, Dimons Dirvils uzzināja, ka pēc abu kuģu bojā ejas salas apkaimes rifos Laperūzs uz­būvējis no avarējušo kuģu paliekām mazāku kuģi, devies ar to tālākā ceļā un atkal avarējis. Bet, kur īsti, to viņam neviens nevarēja pateikt.

Tad «Astrolaba» kapteinis kādā mangru birzē lika uz­celt pieminekli slavenajam jūrasbraucējam un viņa bied­riem — vienkāršu četrstūru piramīdu uz koraļļu pamata. Tur nebij nekādu metāla apkalu, kas varētu iekairināt iedzimtos.

Dimons Dirvils gribēja tūliņ doties tālāk, bet lielākā daļa viņa kuģa ļaužu bij saslimuši ar šajos apvidos tik parasto drudzi, un arī viņš pats jutās grūti slims. Tikai 17. martā bij iespējams aizbraukt.

Bet Francijas valdība, baidīdamās, ka Dimonam Dirvi- lam nebūs zināmi Diloņa atradumi, pa to laiku bij izsū­tījusi uz Vanikoro korveti «Bajonete» Legorāna de Tro- melina vadībā, kurš patlaban atradās Amerikas rietumu piekrastē. Divus mēnešus pēc «Astrolaba» aizbraukšanas «Bajonete» piestāja pie Vanikoro, neatrada tur vairs ne­kādu zīmju no iepriekšējiem kuģiem, tomēr konstatēja, ka piemineklis palicis neskarts.

To visu es pastāstīju kapteinim Nēmo.

—   Tātad vēl nemaz nav zināms, kur nogrimis trešais —■ pie Vanikoro salas būvētais kuģis? — viņš vaicāja.

—   Nē, nav zināms.

Kapteinis Nēmo neatbildēja nekā, tikai deva man zīmi sekot viņam lielajā salonā. «Nautils» atkal bij' ieniris dažus metrus zem ūdens līmeņa, un iluminatoru aizvari atvērās.

Es steidzos pie iluminatora un tur koraļļu spraugās ieraudzīju neskaitāmus sifonoforu, alcionāriju, korofilgu, glifizidonu, pomferidu, diakopu un holocentru barus vir­puļojam kopā ar dažādām zivju sugām, un zem visas šās drūzmas es redzēju dzelzs daļas, enkurus, lielgabalus, lodes, ceļamās ķēdes, priekšvadni; visi šie priekšmeti bij apauguši ar zoofītiem.

Kamēr es aplūkoju visas šīs bēdīgās paliekas, kapteinis Nēmo nopietni sacīja:

                                        Es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni,

—   Kapteinis Laperūzs ar saviem kuģiem «Busole» un «Astrolabs» izbrauca 1785. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības sa­las un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santakrusu un ap­stājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca pie nepazīstama Vanikoro salas rifa. «Bu­sole» brauca pirmā un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabs» steidzās palīgā un tāpat uzskrēja sēklī, Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairākas dienas noturējās virs ūdens. Iedzimtie avarējušo kuģu ļau­dis uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākajai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperūzam līdzi. Viņi devās uz Zālamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas ap­kaimē starp Maldu un Mierinājuma klinšu ragiem,

—   Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.

—   Redzat, to es atradu beidzamajā katastrofas vietā.

Kapteinis Nēmo parādīja man skārda kastīti ar franču

ģerboni. Kastīte sālsūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr "vēl labi sala­sāmu rokrakstu žūksni.

Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperūzam ar Luija XVI atzīmēm uz malām!

—   Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nēmo. — Koraļļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī no­vēlētu tādu pašu!

XX

TORRESA JŪRAS ŠAURUMS

Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vani­koro un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu vir­zienā. Trijās dienās kuģis nobrauca septiņi simti piec­desmit ljē lielu atstatumu starp Laperūza salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.

1868. gada 1. janvāra rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.

«— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica,

—   novēlēt viņam laimīgu Jaungadu?

—    Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patla­ban būtu Parīzē, savā Botāniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt — ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu Jaungadu» tajos ap­stākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma tur­pinājumā?

—    Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko pro­fesora kungam sacīt. Tiesa, mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas, un divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vienmēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beigsies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums ne­kad vairs negadīsies.

—   Nekad, Konsel.

—   Turklāt kapteinis Nēmo pilnīgi attaisno savu latīņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa ne­pavisam nebūtu pasaulē.

—   Pilnīgi pareizi, Konsel!

—   Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatī­kami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu …

—   Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?

—   Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica.

—    Viņam ir prozaisks saprāts un valdonīgs vēders. Vi­ņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts an­glosaksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifšteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.

—   Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režīmam.

—    Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies palikt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko profesora kungs vēlas.

—       Paldies, Konsel! Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.

— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs, — Konsels atteica.

Pēc tam krietnais puisis aizgāja.

2. janvārī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūk­stoši trīs simti četrdesmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no Japānas jūras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamie Koraļļu jūras ūdeņi iepretim Austrālijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu ku­ģis dažu jūdžu atstatumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un neno­grima tikai tāpēc, ka koraļļu gabals, kas to ielauza, bij atlūzis un palicis turpat caurumā.

Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmit ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra gāzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpu stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās koraļļu sienas. Bij jāapmierinās ar dažādām mūsu tīklu izzve­jotām zivju sugām. Starp tām bij kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem se­koja kuģim un piegādāja mums lielisku pārtiku. Tiklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centi­metriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas jūras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismoja ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofītiem es tīkla acīs atradu ieķērušās arī alcionārijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sastopamas krāšņas peldošās aļģes, laminārijas un makro- cistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo Ne- mastoma gelirtiaroide, kura jāpieskaita vislielākajiem mu­zeju retumiem.

Pēc četru dienu brauciena pa Koraļļu jūru 4. janvārī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nēmo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Torresa jūras šau­rumu iekļūt Indijas okeānā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedam bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.

Torresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Koraļ]u jūru, jo tajā atrodas daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīgās papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Austrā­liju no Jaungviņējas.

Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simt trīsdesmit ljē plata, bet tās platību rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeogrāfisko ljē. Tā atrodas uz 0° 19' un 10° 2' dienvidu platuma un 128° 23' un 146° 15' garuma. Ap pusdienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es sa­skatīju salas līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kal­nāju, kas slējās augšup pa terasēm un nobeidzās ar smai­lām virsotnēm.

Šo jūras šaurumu atklāja portugālis Fransisko Serrāno 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules ap­braucēji: dons Hosē de Menezess 1526., Grihalva 1527., spāniešu ģenrālis Aivars de Saavedra 1528., Hugo Ortess 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gadā; pēc tam Tasmans Darmjē, Fimels, Karterē, Edvardss, Bu- genvils, Kuks, Forests, Maklūrs un Dantrkasto 1792., Dip- reijs 1823. un Dimons Dirvils 1827. gadā. «Te ir visu Me- lanēzijas melnādaino šūpulis,» bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepa­zīties ar bīstamajiem andamaniešiem.

Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamā­kajiem jūras šaurumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Torress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidu jūrām Melanēzijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie tam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās sargāties no koraļļu rifiem.

Torresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, piesēts neskaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievē­rojot, arī kapteinis Nēmo visai rūpīgi gatavojās šim brau­cienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.

Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietojušies uz allaž tukšā klāja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabīne, un, ja nemaldos, arī pats kapteinis Nēmo atradās tur un personiski vadīja «Nautilu».

Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inženieris hidrogrāfs Vengandons Dimulēris un mičmanis Kupvāns-Dibuā, tagadējais admirālis, majora Di­mona Dirvila.pēdējā pasaules apceļojuma dalībnieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētajām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas jūklī, un es tās pē­tīju ar vislielāko uzmanību.

Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustru­miem uz ziemeļrietumiem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, un viļņi plīsa pret koraļļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.

—   Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.

—   Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils».

—   Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanādietis piemetināja. — Es redzu koraļļu šķaut­nes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu ga­balos!

Stāvoklis tiešām bij bīstams, tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa Dimona Dirvila «Astrolaba» un «Centības» avārijas ceļu, bet virzījās vairāk pret zieme­ļiem, nobrauca ap Mereja salu un pagriezās uz dienvid­rietumiem pret Kumberlenda šaurumu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šaurumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļrietumiem, izslīda pa neskaitāmu nepa­zīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanālam.

Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nēmo, būdams pār­drošs līdz neprātam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Di­mona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.

Bij ap trim pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sasniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandāniem apaugušo krast­malu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nautils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.

Atkal kājās piecēlies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nēmo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pār­mija pāris vārdu savā nesaprotamajā valodā.

Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa la­bajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies no ziemeļiem uz rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidaus­trumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas

                                          «Nautils» bij atduries pret kādu zemūdens klinti.

koraļļu rifu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli, un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai bij visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tomēr kapteiņa Nēmo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.

Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nēmo, allaž nosvērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.

—     Nelaimes gadījums? — es iejautājos.

—   Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.

—   Bet gadījums, — es piebildu, — kura dēļ jums var­būt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.

Kapteinis Nēmo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekami skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz sauszemes. Pēc acumirkļa viņš teica:

—    Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav ap­draudēts. Vēl viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos oke­āna apvidos. Mūsu ceļojums tikko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pavadonības goda.

—   Tomēr, kaptein Nēmo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā paisuma laikā, bet paisums Klusajā oke­ānā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu balastu — man tas liekas pavisam neiespē­jami —, tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.

—   Jums taisnība, profesora kungs, paisums Klusajā oke­ānā nav liels, — kapteinis Nēmo man atbildēja, — bet Torresa šaurumā starpība starp uzplūdu un atplūdu līme­ņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. janvāris, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais pilnais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekami augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai 110 viņa vienīgā varu pieņemt.

To teicis, kapteinis Nēmo sekoja savam palīgam un de­vās pa trapu lejā «Nautila» telpā. Kuģis joprojām palika stāvam, itin kā koraļļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.

—   Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aiziešanas uzkāpis pie manis.

—       Labi, draugs Ned, mēs nogaidīsim 9. janvāra pai­sumu, Jo, izrādās, mēness būs tik laipns un nocels mūs no sēkja.

—   Tik vienkārši?

—   Tik vienkārši.

—   Un kapteinis nemaz nedomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašīnas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?

—   Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.

Kanādietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu metodi nevarēja atzīt.

—   Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mučele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tā der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kap­teini Nēmo.

—   Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vēl neesmu atmetis visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko spēj Klusā okeāna paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums būtu pie­ņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apkaimē tas ir pavisam kas cits, un šim pēļdējam līdzeklim laika būs allaž pietiekami, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepatīkamu gadījumu.

—   Bet tad vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien ir sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifštekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.

—    Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Kon­sels, — un es pievienojos viņa domām. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nēmo izcelt mūs malā — ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planētas cietākajām vietām?

—   Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.

—   Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlai­dās, — vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķi­nāties ar kapteiņa laipnību.

Par lielu pārsteigumu, kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpakaļ. Bet gājiens pa Jaungvinejas salām ir briesmu pilns — es nevaru Nedam

Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietum­nieku uz «Nautila» nekā krist papuasu nagos.

Laiva bij apsolīta mūsu rīcībā rīt no rīta. Es nemēģi­nāju uzzināt, vai kapteinis Nēmo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens no kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jātiek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanādietim tā bij vienkārši rotaļa — izvadīt vieglo laivu pa lielajiem kuģiem tik bīstamām rifu spraugām.

5. janvāra rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.

Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem ap­bruņojušies, aizbraucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām starp rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli va­dāma un ātri slīdēja uz priekšu.

Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cie­tumam izbēdzis arestants, kuram prātā nenāca vairs griez­ties atpakaļ.

—   Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu un kādu vēl! īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medī­juma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.

—   Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas satek mutē.

—   Vēl būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vis­pār sastopams medījums vai arī tas ir tik liels, ka pats mednieks tam viegli var kļūt par laupījumu.

—   Ak ko, Aronaksa kungs! — kanādietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četr­kāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera fileju.

—   Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.

—   Lai 11u kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man!

—   Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām!

—   Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanādietis atsaucās, — airējiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minūtes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.

Pusdeviņos «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gvebo­roaras salas koraļļu gredzenam, viegli izbrauca un ap­stājās smilkšu sēklī.

XXI

DAŽAS DIENAS UZ SAUSZEMES

Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros sauszemei. Neds Lends ar kāju pamīņāja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Bet bij pagājuši tikai divi mēneši, kopš mēs, pēc kapteiņa Nēmo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pa­sažieri, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.

Pēc dažām minūtēm mēs bijām jau šautenes šāviena at­tālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no koraļļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granītakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala pieder pie senas ģeoloģiskas formācijas.

Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu mežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapīņoja kopā liānu vītnes, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens, dzīvs šūpuļtīkls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumij- koki, kazuarinas, tīkkoki, hibiski, pandāni un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakājē auga orhide­jas, tauriņzieži un papardes.

Bet kanādietis maz vēroja šo Jaungvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokospalmu, viņš notrauca dažus augļus, pār­šķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režīmam.

—   Lielisks! — Neds Lends iesaucās.

—   Patiešām labs! — Konsels piekrita.

—   Es domāju, — kanādietis prātoja, — kapteinim Nēmo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosriekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.

—   Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos ēdīs.

—   Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.

—   Un jo labāk priekš mums! — kanādietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.

—   Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad har- pūnists grasījās apstrādāt otru palmu. — Kokosrieksti ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu palū­kot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.

—   Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo medījumam, lai gan dzīvniekus es vēl neesmu manījis.

—   Konsel, — kanādietis atbildēja, — nevajag izsamist!

•— Turpināsim ekskursiju, — es vedināju, — bet acis

paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr — kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi nekā mēs.

—   Ha! Ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.

—   Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.

—   Patiešām, — kanādietis attrauca, — es sāku saprast kanibālisma jaukumus.

—    Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsau­cās. — Jūs esat kanibāls! Turpmāk es ar jums kajītē vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.

—   Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.

—   Tam es negribu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosi­mies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut da­žus dzīvniekus, lai apmierinātu šito kanibālu. Citādi pro­fesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinātus kauli­ņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.

Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.

Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropu joslas augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.

Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenokārt šeit auga pasuga bez kauli­ņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».

No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām, šķelsnainām lapām dabzinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir maizes koks, ko izdevīgi kultivē arī Maskareņa salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli, decimetru garš bumb­veidīgi aug|i ar sešstūrveidīgām šņīpām. Tas ir neatsve­rami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi apgabaliem, kur nav labības, un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēne­šus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.

Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmajos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem gardus ēdienus. Tagad, ieraudzījis augļus, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.

—    Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!

—    Nobaudiet vien, draugs Ned, nobaudiet, cik jums tīk. Mēs jau esam šeit, lai taisītu mēģinājumus. Izmēģināsim!

—   Tas neprasīs daudz laika, — kanādietis piezīmēja.

Ar lēcas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas

sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Kon- selu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies — bieza miza ap­klāja to balto, cīpslaino mīkstumu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.

Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci 110 tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Viņš sagrieza tos biezās šķēlēs un salika uz kvēlojošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:

—    Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.

—   It sevišķi kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.

—    Tā vairs nav tikai maize, — kanādietis papildināja, — tas ir sevišķs, smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?

—   Nē, Ned.

—    Nu, tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpūnistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!

Pēc kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.

Jāatzīstas, šī maize patiešām bij lieliska un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.

—    Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabā­jama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.

—    Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabzinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, at­pakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdzi.

—        Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanādietim vaicāju.

—        No to mīkstuma es pagatavošu mīklu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Kad vajadzēs, es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga maize.

—        Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības!…

—   Tomēr, profesora kungs, — kanādietis atbildēja,

—   tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi.

—   Nu, tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.

Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savām «sauszemes» pusdienām.

Mūsu meklējumi nebij velti, un ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu banānu. Šie smalkie tropisko apvidu augļi nogatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pizangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar banāniem mēs vēl salasījām garšīgos mango un neredzēti lielus ananasus. Šis darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot…

Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpūnists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja papildināt mūsu pārtikas krājumus.

—        Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.

—   Hm… — kanādietis noņurdēja.

—   Ko? Vai jums vēl nepietiek?

•— No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, — Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?

—        Patiešām, — es ieminējos, —■ Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.

—        Profesora kungs, — harpūnists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas — tās vēl nav sākušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četr­kājaino dzīvnieku — ja ne šeit, tad droši vien kādā citā vietā …

—   Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja,

—   jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu at­griezties pie laivas.

—   Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.

—   Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.

—   Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanādietis jautāja.

—   Mazākais, divi pēc pusdienas, -— Konsels atteica.

—   Cik ātri laiks aizskrien uz sauszemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.

—   Uz priekšu! — Konsels skubināja.

Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krāj umus ar kāpostu palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, un sīkām pupām, ko ma­lajieši sauc par «abru».

Pārpārēm apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādamies, viņš ieraudzīja vai­rākas sāgo palmas, divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augstas. Tikpat derīgas kā maizes koki — tās skaitāmas pie visvērtīgākajiem Malajas floras pārstāvjiem.

Sāgo palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairo­jas no sēklām un atvasēm.

Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sāgo palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekami nobriedušas, par ko varēja spriest 110 baltu putekļu klātām lapām.

Es vēroju kanādieti vairāk kā dabzinātnieks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stum­bram vienu sloksni pirksta platumā — zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos šķiedru ar lipī­giem miltiem. Šie milti bij sāgo — barojoša ēdamviela, no kuras galvenokārt pārtiek melanēziešu ciltis.

Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlā­kam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost šķiedru piemaisījumus, saulē žāvējami un tad trau­kos sacietināmi.

Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pus­stundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs sa­ņemt. Milzīgais tērauda cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā kajītē. Tur vaka­riņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.

Nākamajā rītā, 6. janvārī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdēja ne mazākā troksnīša,

                                                                Neds Lends sāka cirst.

nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nau- tilam» blakus — turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un vēlējās aplūkot kādu citu meža daļu.

Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.

Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir ■ pa­ļauties uz kanādieša instinktu, sekojām viņam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.

Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pār- bridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, — ja sala arī nebij apdzīvota, tomēr cilvēciskas būtnes to bieži apmeklēja.

Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu laidelēšanos un dziesmām.

—   Te ir tikai putni, — Konsels teica.

—   Bet ari ēdami, — harpūnists atbildēja.

—   Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās. — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.

—   Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papa­gailis ir fazāna vietā tiem, kam nav cita, ko ēst.

-— Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos,, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.

Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lē­kāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai saktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar daždažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozo­fisku problēmu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamīna skaras, arara laidās, spārniem spurkšķi- nādami, papuā greznojās vismaigākajām debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz dažādu spārnaiņu dažādu > krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.

Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Aru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es da­būju apbrīnot šo putnu.

Izbridusi cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skrēju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos sazīmēt.

—   Paradīzes putni! — es iesaucos.

—   Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.

—   Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.

—   Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropu putnu.

—   Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpūnu nekā ar šauteni.

Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi — mums nelietojami veidi viņu sa­gūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradīzes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta vi­ņus, noziežot zarus ar kādu lipīgu šķīdumu, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu munīcijas krājumu.

Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām no­medījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerē­juši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi, Konsels, pašam par lielu pārsteigumu, ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes koka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko tie parasti lieto pārtikai, un jau pēc šīs smaržas varēja spriest, ka cepetis būs sevišķi izsmalcināts.

—   Gluži kā ar trifeļiem baroti cāļi, — Konsels teica.

—   Nu, kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju ka­nādietim.

—   Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu no­šāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.

—   Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris para­dīzes putnu.

—   Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties me­žainos apvidos.

Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizsniedzām īstu sāgo palmu mežu. Da­žas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradīzes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradīzes putnu._

—   A! Bravo, Konsel! — es izsaucos.

—   Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.

—   Nebūt ne, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar kailām rokām!

—   Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk., viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.

—   Kāpēc, Konsel?

—   Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.

—   Piedzēries?

—   Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriek­stiem, ko tas knābāja zem kāda muskatkoka, kad es to ķēru. Redzat nu, draugs Ned, redzat nu lielas negausības augļus!

—   Velns lai parauj! — kanādietis norūca. — Es do­māju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mē­nešiem būtu izdzēris daudz džina.

Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels ne­bij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradīzes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja un tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos un ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.

Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pa­radīzes putnu sugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais sma­ragds» — ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas

                         Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais smaragds» ir visretāk sastopams.

un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brī­nišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brū­nas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš bāli dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami mai­gas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu»,

Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradīzes putnu sugas eksemplāru uz Parīzi un uzdāvināt Botāniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.

—    Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanādietis tādā balsī kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.

—    Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemanījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.

—    Kā! —Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus para­dīzes putnus?

—   Jā, Konsel!

—    Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?

—    Pilnīgi. Austrumu musona laikā paradīzes putni pa­zaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabzinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas putnu vilto­tāji uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu, Pēc tam viņi nokrāso šuves, pašu putnu nolako un tad šo savu dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas re­tumu cienītājiem.

—    Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī ņav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.

Mana vēlēšanās ar šā paradīzes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanādiešu mednieka — vēl nebūt ne. Par laimi, ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utangu». Dzīvnieks nāca kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu, un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ār­kārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lo­des ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.

Kanādietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un va­kariņu mielastā paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu ga­balu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un tiešām, pa krūmā­jiem ložņādami, abi draugi uzgāja baru ķenguru, kas laidās bēgt, atsperdamies uz savām elastīgajām pakaļkā­jām. Tomēr tik ātri šie dzīvnieki nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.

— Ak, profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. — Kas par lielisku medījumu, it se­višķi ja to izsautē! Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! Trīs! Veseli pieci! Un, ja es vēl iedo­mājos, kā mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas . . .

Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, kanādietis sajūsmas ekstāzē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet vi­ņam pietika ar kādu duci šo somaiņu, kas, pēc Konsela klasifikācijas, pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru — zaķu suga, kas pa­rasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem apbrīnojami garda.

Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panāku­miem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēša­nai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar var­būtējiem atgadījumiem.

Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stā­vēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.

Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.

Tad es samanīju, ka sāku iet kanādieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkgaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu mo­tīvu dēļ!

Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sāgo mīkla, maizes koka augļi, daži mango, pusducis ananasu un norūgusi kokosriekstu sula mūs padarīja pavisam līksmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.

                                        Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem.

—        Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila»? — ieminējās Konsels.

—        Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lencls piebilda.

Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpūnista priekšlikumu.

XXII

KAPTEIŅA NĒMO ZIBENS

Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturēdams roku pusceļā uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienākumus.

—        Akmeņi nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par meteorītiem.

Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam gar­šīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.

Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atvairīt katru uzbrukumu.

—   Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.

—        Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. — Tie ir me­žoņi.

—   Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.

Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra des­mit iedzimtie, ar lokiem un lingām bruņojušies, parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simt soju attālu.

Mūsu laiva bij asis desmit no mums.

Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.

Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti draudošajām briesmām, viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.

Pēc divām minūtēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirklī medījums bij novietots laivā, tā ūdenī un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.

Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu piesējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.

Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kapteinis Nēmo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies mūzikas ekstāzē.

—   Kapteini — es viņam uzsaucu.

Viņš nedzirdēja.

—   Kapteini — es atkārtoju, pieskardamies viņa rokai.

Viņš notrīsēja un pagriezās.

—        Ak tas esat jūs, profesora kungs! — viņš teica. — Nu, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botāniskajiem pētījumiem?

—        Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi barļi divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.

—   Kas tie par divkājiem?

—   Mežoņi.

—        Mežoņi! — kapteinis Nēmo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz jebkura no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir slik­tāki par tiem pārējiem?

•— Bet, kapteiņa kungs …

—   Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.

—        Lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādā­dami par kādu aizsardzību.

—        Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jā­gādā.

—   Bet iedzimto ir daudz.

—   Cik daudz jūs viņus rēķināt?

—   Mazākais, vienu simtu.

—        Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaun- gvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.

Kapteiņa pirksti atkalslīda pār instrumenta klaviatūru; es ievēroju, kā tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melo­dijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos^ kurus traucēt es negribēju.

Es atkal devos uz klāja. Arā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma grādos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.

Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij no­mierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Fran­ciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stun­dām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenītā starp zvaig­znāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvēlīgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un nocelt «Nautilu» no tā koraļļu sē­dekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajītē un mierīgi iemigu.

Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā gu­ļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.

8. janvāra rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.

Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz ko­raļļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, ar augstām un platām pierēm, lieliem, tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nūbiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī da­žas sievietes ar īstam krinolīnam līdzīgu, no zālēm paga­tavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ce­ļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēness rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos kat­ram karājās tīkla soma ar apaļiem akmeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.

Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to' aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu banānu lapu pinumu.

Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slais­tījās tikai pusšāviena attālumā, bet nospriedu, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņa puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.

Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā, tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu no­raidīt.

Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papil­dināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanādietis iz­lietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams mil­tus, ko bij pārvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievēro­jami pieauga. Bij iespējams, ka viņi te saradās no kai­miņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.

Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā ]auki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofīti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt, pēc kapteiņa Nēmo solījuma, tam bij jau jādodas klajā jūrā.

Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu, vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.

—   Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profe­sora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.

—   Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.

—   Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, —

                                                Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu»,

Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otru.

—   Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūs­tekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, ari godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nau- tila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!

Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekādu sevišķu re­tumu mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Mīdasa austiņām», arfām un melanijām, un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holptūrijas, pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.

Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas krop­lums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķe­seli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan pa­rastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konhiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespē­jams.

—   Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?

—   Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.

—   Par kādu atradumu?

—   Par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam sa­vas sajūsmas priekšmetu.

—   Bet tā taču ir vienkāršā, purpurotā olīva — olīvu ģinfs, skaraini žaunaino kārtas, vēderkāju klases, mo­lusku tipa .. .

—   Jā gan, Konsel. Bet gliemežnīca ir nevis saritināta no labās uz kreiso kā citiem, bet no kreisās uz labo pusi.

•— Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.

—   Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!

—   Ķeira gliemezis! … — Konsels pukstošu sirdi at­kārtoja.

—   Palūko viņa spirāli.

—       Aķ, profesora kungs var man ticēt, — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl ne'kad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uztraukumu!

Bet te arī bij ko uztraukties. Pēc dabas pētnieku no­vērojumiem, kustība dabā no labās puses uz kreiso ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instrumenti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu at­speres utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežnīcu vītnēm. Tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.

Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma ap­lūkošanā. Es patlaban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sa­šķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.

Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šauteni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet Konsels jau izšāva, un lode sadragāja amuletu aproci uz iedzimtā rokas.

—   Konsel! — es saucu. — Konsel!

—   Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis ka­nibāls uzbruka pirmais?

—   Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.

—   Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu?

Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju viņam pie­krist. Tomēr situācija pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau riņķoja ap «Nautilu». No izdobta koka stumbra pagata­votas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai — šīs laivas balansēja ar divkāršu ūdenī peldošu bambusu svār- stekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvo­jas, izveicīgu, puskailu airētāju virzītas.

Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas da­rīšanas ar eiropiešiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie lai domā par šo garo dzelzs cilindru bez mas­tiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustīgi guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu klusās šautenes uz

                                                                    Konsels paķēra manu šauteni.

iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekami lielu iespaidu — tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.

Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu mākonis atdūrās tā sānos.

—        Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un varbūt vēl saindēta!

—        Jābrīdina kapteinis Nēmo, — es teicu un metos pa lūku lejā.

Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad stei­dzos un pieklauvēju pie durvīm, kuras veda kapteiņa kajītē.

Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogrimušu aprēķinos ar sarežģītām algebriskām formulām.

—   Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies vaicāju.

—        Jā gan, Aronaksa kungs, ■— kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.

—        Ļoti nopietns! Iedzimto laivas ir mums visapkārt, un pēc dažām minūtēm mums droši vien uzbruks vairāki simti mežoņu.

—        Ak tā, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?

—   Jā, kapteiņa kungs.

—   Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.

—   Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums …

—   Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nēmo atteica.

Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa

dežurējošiem ļaudīm.

—        Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūka noslēgta. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesalauž «Nautila» sienas, kuras jūs ar savas fregates lielgabalu lodēm ne­spējāt sašaut?

■— To ne, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.

—   Kādas, profesora kungs?

—       Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu .. .

—        Bez šaubām, profesora kungs, jo mūsu kuģis elpo līdzīgi valim.

—        Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa klāju, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā?

—   Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?

—   Par to es esmu pārliecināts.

—   Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav ne­kāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožē­lojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!

To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nēmo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvaicāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās, nemaz nesaprata kanādieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie tam kapteinis Nēmo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.

Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avāriju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons DirVils tikko neaiz­gāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:

—    Dimons Dirvils bij viens no jūsu izcilākajiem jūr­niekiem, viens no inteliģentākajiem jūrasbraucējiem! Viņš bija franču Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Apbraukā­jis dienvidpola ledus jūras un Okeānijas koraļļu salas, izvairījies no Klusā okeāna kanibāliem un nožēlojamā kārtā dabūjis galu dzelzceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?

Tā runādams, kapteinis Nēmo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.

Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču jūrasbraucēja ceļus, visus viņa ceļojumus apkārt pasaulei, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu un Adelijas un Luija Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa Okeā­nijas galveno salu hidrogrāfiskos aprakstus un kartes.

—   To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kaptei­nis Nēmo teica, — es esmu paveicis okeāna dzīlēs, pie tam daudz vieglāk un pilnīgāk par viņu. Mūžam vētru svai­dītais «Astrolabs» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īstu māju ūdeņu dzīlēs!

—   Tomēr, kapteiņa kungs, — es ieminējos, — ir ari vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».

—   Kāda, profesora kungs?

—   Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa tāpat kā tās savā laikā.

—    «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nēmo vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāda bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabs» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nauti­lam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.

—   Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos…

—   Rīt, — kapteinis Nēmo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minūtēs pēcpusdienā «Nautils» pacel­sies un bez mazākā bojājuma atstās Torresa jūras šau­rumu.

Pēc šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nēmo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajītē.

Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt, kāds rezul­tāts manai sarunai ar kapteini.

—   Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapteinis man atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt!

—   Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs va­jadzīgi?

—   Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?

—   Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbil­dēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.

Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāgā nevarēju. Es dzirdēju, kā mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, ap­dullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibālu klātbūtni, gluži tāpat kā cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.

Pulksten sešos es piecēlos. Lūka vēl nebij atvērta. Tā­tad arī gaiss iekšpusē vēl nav atjaunots, bet katram gadī­jumam piepildītie avārijas rezervuāri darbojās un ieplūdi- nāja vairākus kubikmetrus skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.

Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajītē, bet kapteini

Nēmo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbraukšanu.

Es nogaidīju vēl brīdi, tad dy evos lielajā salonā. Pulk­stenis rādīja pustrīs. Pēc desmit minūtēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nēmo solī­jums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr kuģis iespēs pamest savu koraļļu gultni.

Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss it kā mozdamies sadrebēja. Es izdzirdu, ka tā dibens šņirkst pa koraļļu klints muguras kaļķotajām grambām.

Divos trīsdesmit piecās minūtēs kapteinis Nēmo ienāca salonā.

—   Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.

—   Ak tā! — es iesaucos.

—   Es tikko devu pavēli attaisīt lūku.

—   Bet papuasi?

—        Papuasi? — plecus mazliet paraustīdams, kapteinis Nēmo atjautāja pretī.

—   Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.

—   Kā viņi te iekļūs?

—   Pa lūku, kuru jūs esat licis atvērt.

—        Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo mierīgi atbil­dēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūku — pat tad, ja tā vaļā.

Es noraudzījos kapteinī.

—   Jūs nesaprotat mani? — viņš vaicāja,

—- Nepavisam ne.

—   Labi, tad nāciet un paskatieties.

Es devos uz centrālo trapu. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vēroja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūku, kamēr no augšas atskanēja satrakoto mežoņu bļāvieni un kaukšana.

Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Pa­rādījās kādi desmit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku trapa margām, kāds nere­dzams spēks atsvieda atpakaļ, un mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.

Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat kā viņš un aizbrāzās arī tāpat.

Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa trapu

Mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bjaudams.

augšā. Bet, līdzko viņš ar abām rokām pieskārās margām, ari viņu savukārt atsvieda atpakaļ.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?

Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas mar­gas, bet kuģa elektrības pielādēti metāla kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu —tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nēmo būtu ielaidis šajos vados visu savu apa­rātu radīto strāvu. Tiešām, var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.

Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smiek­lus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.

Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precīzi no­teiktajā četrdesmitajā minūtē, pēdējo uzplūdu viļņu pa­celts, «Nautils» noslīda no savas koraļļu gultnes. Tā skrūve majestātiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» neiedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Torresa jūras šaurumu.

XXIII

AEGRI SOMNIA

10. janvāri «Nautils» turpināja savu zemūdens brau­cienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.

Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājā un bez tam vēl kā aizsargs pret ārējiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežu un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.

Mēs turējām kursu tieši uz rietumiem un 11. janvārī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas 135° garuma un 10° ziemeļu platuma Karpentārija jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu ari te vēl bij daudz, bet vairāk iz­klaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Minēja klintīm labajā un Vik­torijas rifiem kreisajā pusē uz 130° garuma un desmitās paralēles.

13. janvārī kapteinis Nēmo nokļuva Timoras jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstoš seši simti divdesmit piecas kvadrātijē lielo salu pārvalda radžas. Tie dēvē sevi par krokodilu dēliem — tas ir visaristokrātiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai pie­sargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām ķirzakām!

Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīv­niekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu bridi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs novēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas gru­pas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma dēļ sevišķi iecienītas malajiešu sieviešu tirgos.

No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidrietumu virzienā uz Indijas okeānu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nēmo fantāzija? Vai mēs brauksim uz Āziju? Varbūt tuvosimies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda iemesla, jo šis cilvēks taču vairījās no apdzīvotās zemes. Varbūt viņš dosies dienvidu virzienā? Varbūt viņš brauks garām Labās Cerības un Horna ragam? Vai viņš uzdrošināsies doties uz dienvidpolu? Varbūt viņš griezīsies atpakaļ Klusajā okeānā, kur «Nautils» varēja braukāt mierīgs un netrau­cēts? To rādīs nākotne.

Nobraukuši garām Kartjē, Hibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur sauszeme ar pēdējiem spēkiem vēl cī­nījās pret jūru, 14. janvārī mēs atradāmies pilnīgi klajos okeāna ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies, reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.

Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nēmo izdarīja intere­santus temperatūras pētījumus dažādos ūdens slāņos. Pa­rastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diezgan sarež­ģītiem instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļau­ties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīst no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriski aparāti, kuru darbība pielāgota dažu metālu nevienādai elektrības vadītspējai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienācīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kap­teinis Nēmo pats nolaidās okeāna dziļumos tieši pārbaudīt temperatūru, un viņa termometrs, iegremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso temperatūru.

Un tā «Nautils», piepildījis rezervuārus, ar savu slīpo plātņu palīdzību ienira trīs, četri, pieci, septiņi un de­viņi tūkstoši metru dziļumā un pārliecinājās, ka tūkstoš metru dziļumā visos platuma grādos ūdens temperatūra noslīd līdz četrarpus grādiem.

Es ar vislielāko interesi sekoju šiem mērījumiem. Kap­teinis Nēmo tos izdarīja ar īstu kaislību. Es bieži do­māju — kādam nolūkam gan viņam tie īsti vajadzīgi? Lai pakalpotu citiem cilvēkiem? Tas nebij ticams, jo vienā dienā viņš ar visiem saviem skaitļiem varēja pazust kādā nezināmā jūras nomalē! Jeb varbūt viņš bij nodomājis uzticēt man savu pētījumu rezultātus? Tad jau manam dīvainajam ceļojumam vajadzēja kādreiz beigties, bet bei­gas acumirklī vēl nebij paredzamas.

Lai nu kā, bet kapteinis tomēr iepazīstināja mani ar skaitļiem, no kuriem redzams ūdens blīvums dažādo pa­saules daļu jūrās. No tiem es taisīju personiskus secinā­jumus, kuriem nebij nekā kopēja ar zinātniskajiem.

Tas notika 15. janvāra rītā. Mēs ar kapteini atradāmies uz klāja, un viņš apvaicājās, vai man esot zināms dažādo jūras ūdeņu blīvums. Es atbildēju, ka ne, un vēl piebildu, ka zinātnei šajā jautājumā vēl nav pietiekamu novēro­jumu.

—   Es pats tos esmu izdarījis, — viņš atbildēja, — es jums tos varu pateikt pilnīgi noteikti.

—   Labi, — es atbildēju, -— bet ko tas līdz? «Nautils» mūžam braukā, un viņa zinātnieku pētījumi nekad neaiz­sniegs zemi.

—   Jums taisnība, profesora kungs, — kapteinis atbil­dēja, brīdi klusējis. — «Nautils» ir pasaule par sevi. Ze­mei tas ir tikpat svešs kā tās planētas, kas pavada mūsu zemeslodes ceļojumu ap sauli. Nekad mēs nedabūsim zi­nāt, ko pastrādājuši Saturna vai Jupitera zinātņu vīri. Bet, tā kā gadījums savedis mūs kopā, es gribu jums pa­stāstīt savu novērojumu rezultātus.

—   Es klausos, kapteiņa kungs.

— Jūs zināt, profesora kungs,, ka jūras ūdens ir blī­vāks par saldūdeni, bet šis blīvums nav visur vienāds. Patiešām, ja es saldūdens blīvumu apzīmēju ar vienu, tad Atlantijas okeānā šis blīvums būs viens vesels un div­desmit astoņas tūkstošdaļas, Klusajā okeānā — viens ve­sels un divdesmit sešas tūkstošdaļas, bet Vidusjūrā — viens vesels un trīsdesmit tūkstošdaļas.

«Ak tā!» es nodomāju. «Viņš apciemo arī Vidusjūru!»

•— Jonijas jūrā viens vesels un astoņpadsmit tūkstoš­daļas, bet Adrijas ūdeņos viens vesels un divdesmit de­viņas tūkstošdaļas.

Acīm redzot, «Nautils» nevairījās no Eiropas piekrastu jūrām, un es secināju, ka agrāk vai vēlāk tās aizvedīs mūs atpakaļ uz civilizētu cilvēku apdzīvotiem kontinen­tiem. Man ienāca prātā, ka Neds Lends šo jauno ziņu uzņems ar labi saprotamu apmierinājumu.

Pēc tam vairākas dienas no vietas mēs pavadījām, mē­rīdami ūdens sāļumu dažādā dziļumā, krāsu un caurspī- dību. Visos šajos pētījumos kapteinis Nēmo izrādīja tādu apķērību, ar kuru sacensties vēl varēja tikai viņa laipnība pret mani. Bet tad atkal dažas dienas viņš nemaz nerā­dījās, un es no jauna paliku uz kuģa gluži vientuļš.

16. janvārī «Nautils» likās iesnaudies dažu metru dzi­ļumā zem ūdens līmeņa. Tā elektriskās mašīnas nestrā­dāja, skrūve stāvēja mierā, kuģis vienkārši ļāvās zem­ūdens straumei. Man šķita, ka kuģa ļaudis strādā pie kādiem labojumiem, kas varēja būt nepieciešami sakarā ar mašīnu mehānisma darbināšanu lielā ātrumā.

Es ar saviem biedriem atkal piedzīvoju kādu interesantu skatu. Logi salona sienās bij vaļā, un, tā kā «Nautila» prožektors nedarbojās, ūdenī valdīja diezgan liela tumsa. Bieziem negaisa mākoņiem klātās debesis tikai blāvi ap­gaismoja ūdens virsējo kārtu.

Es vēroju jūru šādos apstākļos; vislielākās zivis man likās tikai kā tumši atēnas plankumi ar neskaidriem ap­veidiem. Bet tad «Nautils» atkal piepeši tika spilgti ap­gaismots. Pirmajā acumirklī man likās, ka prožektors no jauna iededzies un met savu elektrisko spulgu tumšajās ūdens masās. Bet biju maldījies un ātri vien noskārtu savu kļūdu.

«Nautils» vienkārši bij iepeldējis fosforiskā ūdens slāni, un pret apkārtējo tumsu tas likās žilbinoši spulgs. Šī mirdzēšana cēlās no miriādēm mikroskopisku dzīvnieciņu.

kuru spožums kļuva vēl lielāks, pieskaroties kuģa metāla sienām. Un tad es šajā spīdīgajā plīvā pamanīju atsevišķas zibošas lāses, itin kā krāsns svelmē izkausētus alvas pi­lienus vai balti nokaitēta metāla dzirkstis; šā pēkšņā uz­liesmojuma dēļ dažas svītras šajā spīdumā likās gluži ēnainas, lai gan bij jādomā, ka nekādiem tumšiem plan­kumiem te nevajadzēja būt vietai. Nē! Tas nebij mūsu kuģa parastais, rāmais spožums! Pārāk spilgts un ņirbīgs! Skaidri redzams — tas bij dzīvs mirdzums!

Patiešām, tur spīguļoja neskaitāmas jūras infuzorijas, līdzīgas mazām, caurspīdīgām recekļa lodītēm ar dieg- veidīgu taustekli; tās varēja rēķināt ap divdesmit pieci tūkstoši katros trīsdesmit kubikcentimetros ūdens. Spī­dumu vēl pavairoja sevišķi spilgti mirdzošās medūzas, jūras zvaigznes, aurēlijas, salpas un fosforescējoši zoofīti, kas piesūkušies ar jūrā sairušām, organiskām, taukainām vielām, tāpat arī zivju gļotas.

Vairākas stundas no vietas «Nautils» slīdēja pa šiem mirdzošajiem ūdeņiem; mūsu izbrīnu vēl pavairoja lieli jūras dzīvnieki, kuri tur rotaļājās kā salamandras. Šajās nededzinošās uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfīnus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru garumā, nemaldīgos vētras vēstnešus, kuru šaus­mīgie pīķi reižu reizēm atdūrās salona iluminatoros. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis — balistas, skum­brijas, degunzivis —, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.

Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kaut kādi at­mosfēras apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu. Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā — tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.

Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami.

Konsels pētīja un klasificēja savus zoofītus, posmkā­jus, moluskus un zivis. Diena pēc dienas pagāja ātri, uņ es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribēju ap­galvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu glie­mezi.

Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl cita — zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.

18. janvārī «Nautils» atradās uz 105° garuma un 15° dienvidu platuma. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vairākas dienas jau krities, baro­metrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos,

Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja apvārsni. Pa paradumam es gaidīju atkal at­skanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu — tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nēmo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārsnī.

Labu brīdi viņš palika nekustīgi stāvam, nenovērsda- mies no sava novērojuma punkta. Tad viņš nolaida tāl­skati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pūlējās savaldīties. Kapteinis Nēmo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, viņš kaut ko iebilda, bet palīgs kaut ko apgal­voja. Vismaz es to tā sapratu no viņu balsīm un žestiem.

Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pilnīgi saplūstam kopā.

Pa to laiku kapteinis Nēmo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, tomēr ne tik no­svērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas uz krū­tīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vai­rākus simtus jūdžu tālu no tuvākā krasta!

Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kap­teinim Nēmo.

Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatī­jās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un pa­ņēmu savu parasti lietojamo, labo tālskati. Tad, atbalstī­jies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, gatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārsnī.

Bet vēl es nebiju piespiedis tālskati pie acīm, kad in­struments man tika spēji izrauts no rokām.

                                         Ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā,

Es apgriezos. Kapteinis Nēmo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pil­nīgi pārvērtusies. Acis draudoši spulgoja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sasprin­dzinātā auguma, savilktajām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja nekustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja pie viņa kājām.

Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesaprotamais cilvēks iedomājās, ka es esmu at­klājis kādu «Nautila» viesiem aizliegtu noslēpumu?

Nē! Tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam pie apvāršņa.

Pēdīgi kapteinis Nēmo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atdabūja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagrie­zās pret mani.

—   Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.

—   Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?

—   Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.

—   Jūs te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūko­damies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautā­jumu.

—   Nevienu, profesora kungs!

Uz to man vairs nebij ko teikt — atlika tikai paklau­sīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.

Es nokāpu kajītē pie Neda Lenda un Konsela un pa­stāstīju tiem par kapteiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanādietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pa­vadījuši pirmo nakti uz «Nautila».

Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.

—   Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas nozīmē?

Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.

Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nēmo dī­vaina izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pret­runīgas hipotēzes šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.

—   Skat, brokastis galdā!

Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzot, kap­teinis Nēmo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātri­nāt «Nautila» gaitu.

—   Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vaicāja.

—   Jā, mīļais, — es atbildēju.

—   Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, ka tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz ne­zinām, kas te vēl var notikt.

—   Tev taisnība, Konsel.

—   Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnie­guši tikai parastos kuģa ēdienus.

—   Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?

Šī iebilduma pietika, lai harpūnists mitētos pukoties.

Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz ne­sarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.

Bet tad izdzisa kajītes apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels, man par lielu brīnumu, iemiga cieši. Es vēl do­māju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinācijas. Acīm redzot, mūsu ēdie­nam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kapteinim Nēmo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam vajadzēja mūs!

Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās arī mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieni- ris jūras dzīlēs? Varbūt atkal nolaidies nekustīgos jūras slāņos?

Es ar varu mēģināju turēties miegam pretī. Bet tas ne­bij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina manus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina svara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kā­jās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk ari murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.

XXIV

KORAĻĻU VALSTĪBĀ

Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu, es atrados pats savā kajītē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajītē gluži kā es. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī no­ticis; šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nā­kotnē.

Es iedomājos iziet laukā no savas kajītes. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gai­teni un devos augšup pa centrālo trapu. Vakar noslēgtā lūka tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.

Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajītē.

«Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mērenā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.

Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kanādietis apvārsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne sauszemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.

Papildinājis gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piec­padsmit dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē, — tas bija neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās —• 19. janvāra dienas. Kapteiņa palīgs katru reizi ieradās uz klāja, un atkal atskanēja parastais sauciens.

Kapteinis Nēmo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.

Ap pulksten diviem, kad es salonā kārtoju savas pie­zīmes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nēmo. Es sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs kaut ko par- pagājušās nakts noti­kumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palū­kojos viņā. Viņš izskatījās saguris, apsarkušām acīm, ne­gulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grā­matu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instru­mentiem, bet netaisīja parastās atzīmes — vispār likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.

Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:

•— Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?

Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.

—     Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu kolēģiem ir studējuši medicīnu: Gresiolē, Mo- kens-Tandons un arī citi.

—     Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slimnīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botā­niskajā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.

—   Tad ir labi, profesora kungs.

Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nēmo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.

—     Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?

—   Vai kāds saslimis?

—   Jā.

—- Es esmu gatavs pakalpot.

—   Tad nāciet līdzi.

Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kā­pēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.

Kapteinis Nēmo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajītei.

Tur gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spē­cīgs anglosakšu tipa vīrs.

Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spil­veniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm, neievaidēdamies vērās manī,

Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar

                                     Tur gulēja apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs vīrs.

neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontūziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavi­sam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krampjos. Sma­dzeņu paralīzei pievienojās sajūtu un kustību trieka.

Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kā­jas un rokas sāka jau sastingt, un es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārtojis šim nelai­mīgajam galvas apsējus, es pavēros kapteinī Nēmo.

—   No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.

—   Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbil­dēja, — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās svi­ras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt… Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā — nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nautila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?

Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt. '

—   Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cil­vēks nesaprot franciski.

—   Pēc stundām divām viņš būs miris.

—   Un nekas viņu nevar glābt?

—   Itin nekas.

Kapteinis Nēmo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vaigiem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.

Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neat­turami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektrības gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai nabadzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdi­bināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spie­dās pār viņa lūpām.

—   Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica.

Es pametu kapteini Nēmo mirēja kajītē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos savā istabā. Visu dienu es netiku vaļā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, — es dzirdēju itin kā at­tālu sēru mūziku un nopūtas. Varbūt tā bij man nesa­protamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem? .. .

Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.

—   Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursiju?

—   Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju,

—   Ja jūs to vēlaties.

—   Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.

—   Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.

Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kap­teiņa Nēmo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, un-arī kanādietis šoreiz bij gatavs mūs pavadīt,

Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pie­nācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparātiem. Divkār­šās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nēmo un kādu div­padsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā ap­mēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».

Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dziļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pirmajā ekskursijā Klusajā oke­ānā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, .ka šodien kapteinis Nēmo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij koraļļu valstība.

Zoofītu tipā, aicionāriju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trijās grupās: gorgonijās, izīdijās un koraļļos. Pie pēdējās arī skaitāms raga korallis, savāds radījums, ko pieskaitīja tiklab minerālu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par ārstniecības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā Marseļas zinātnieks Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.

Koraļļi — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota pamata. Kolonijai ir viens kopīgs radītājs polips, kas piestiprinās pie kāda priekšmeta. Kolonija izveidojas vairošanās rezultātā, vie­nam polipam pumpurojoties. Polipi, iekļaudamies kolo­nijas sastāvā, dzīvo katrs par sevi, tomēr arī nešķiramā, savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas sociālismam, dabisku komūnu. Man zināmi dabas zināt­nieku visjaunākie pētījūmi par šo dīvaino zoofītu dzīvi, kuri sazarojas pārakmeņotu koku veidā, un tāpēc bij bez­gala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras di­benā.

Iedarbinājuši Rumkorfa aparātus, mēs gājām pa kādu koraļļu rifu, kas atradās veidošanās stadijā un kam turpmākos laikos būs lemts izveidot barjeru rifu šajā Indi­jas okeāna daļā. Gar abām pusēm stiepās necaurejami, kokveidīgi. koraļļu krūmāji ar sīkām, baltām sešstaru zvaigznītēm. Vienīgā atšķirība no sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup, piestiprinājušies klints pakājē.

Mūsu lukturu ugunis ar tūkstoškārtējām nospulgām at- mirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos, maigi taus- tekļainos koraļļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radušies, un ap tiem, spurām viegli pieskar­damās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm ju­tīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij samanāms uz­traukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sar­kanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.

Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofītu vis­interesantākās pasugas.

Šie koraļļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus zvejo Vi­dusjūrā pie Francijas, Itālijas un Āfrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi attaisno savus pār­devēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» nosau­kumus. Koraļļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagā­tība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar ci­tiem — līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un tā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brī­nišķos rozā koraļļus.

Bet drīz vien krūmājs kļuva biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izpletās visbrīnišķīgākās fantāzijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa starpām.

Kapteinis Nēmo nogriezās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simt metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīnišķi spoguļojās rievainajās, da­biskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp koraļļu kokiem es novēroju arī citus — tikpat pievilcīgus polipu darinājumus — melitus un īrisus ar posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralīnas, ar kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabzinātnieka izteiciena «te dzīvība itin kā raisās vaļā no savas ieakmeņojušās snaudas, bet vēl nav paspējusi pil­nīgi atraisīties».

Pēc kādu divu stundu gājiena mēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās koraļļu formācijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsstumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lie­liska minerālkoku audze, neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plumāriju — jūras liānu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām velvēm, it kā maldīda­mies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrīnu, jūras zvaig­znīšu, fungiju un kariofīliju ziedaino, ar dārgiem akme­ņiem nokaisīto paklāju.

Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko to­reiz izjutu un pārdzīvoju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metāla un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējām būt kā tās zivis vai amfībijas, kuras te visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!

Tad kapteinis Nēmo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūko­jot, es ievēroju, ka četri -no viņa cilvēkiem uz muguras nes kaut kādu garenu priekšmetu.

Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu ko­raļļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. Klajumu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu koraļļu šķautnes vēl spilgti mir­dzēja.

Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs sa­skatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pie­redzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus, ar kaļķu nosēžņiem pārklātus paugurus, kuri likās it kā cilvēka rokas darināti.

Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies koraļļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sa­stingušas, asiņainas rokas.

Uz kapteiņa Nēmo mājienu kāds no viņa kuģa ļaudīm pagājās uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jos­tas kapli, sāka cirst bedri.

Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nēmo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru brāļu kapenēs okeāna nepieejamos dziļumos.

Nē! Nekad es vēl nebiju pārdzīvojis tādu dvēseles sa­viļņojumu! Nekad vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinā­jušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!

Kaps tikai pamazām tika dziļāks. Izbiedētās zivis bēga uz visām pusēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkste­lei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama gabalu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.

Tad tuvojās nesēji. Baltā bisusa audumā ietītais ķer- "menis lēnām nogrima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nēmo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem abiem biedriem zemu noliecāmies.

Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.

Kad tas bij paveikts, kapteinis Nēmo kopā ar saviem vīriem piecēlās kājās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu at­vadīšanās zīmi.

Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nau- tilu» — pa meža velvēm, gar koraļļu birzēm un krūmā­jiem, vienmēr augšup pa slīpo jūras dibenu.

Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.

Apģērbies parastajās drēbēs, smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.

Kapteinis Nēmo pienāca man klāt. Es piecēlos un teicu:

—   Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?

—   Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja.

—   Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem koraļļu

kapsētā?

—        Jā, visu aizmirsts, atskaitot mūs! Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.

Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nēmo velti mē­ģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:

—        Tā ir mūsu klusā kapsēta — vairākus simtus pēdu zem ūdens līmeņa!

—   Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!

—       Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo lēnām at­bildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti!

OTRĀ DAĻA

   INDIJAS OKEĀNĀ

Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošu notikumu koraļļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nēmo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos. Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cil­vēku netraucēti,» kapteinis Nēmo teica.

Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!

Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotēzēm. Šis kriet­nais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģēnijs, kas noguris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipo­tēze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nēmo rīcību.

Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajītē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, ne­izskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs — tas viss manī modināja citus minē­jumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis bij domāts ne tikai personiskas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezi­nāmai, baigai atriebībai.

Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.

Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Pro­tams, es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapzi­ņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augst­sirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekāms pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brī­vībā, es tomēr vēlētos nobeigt tik lieliski iesākto zem­ūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es gribētu līdz galam re­dzēt visus brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeānu!

Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadī­sies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks, no šādas iespējas baidās.

Todien, 1868. gada 21. janvārī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigāru aizpīpojis, es novēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī iz­teicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vien­aldzīgi un klusi.

Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā eks­kursijā uz Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparātu, kura spēku simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gre­dzeni, kas gaismu koncentrē vajadzīgā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Voltas loks dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, un šis apstāklis nodrošināja ir tā kvēles vienmē- rību, ir intensitāti. Šis tukšums ari saudzēja grafīta stieņu galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietau­pījums kapteinim Nēmo bij sevišķi no svara, jo viņam

                                                    Mēs sastapām lielus ūdens putnu barus.

nebūtu viegli atjaunot grafīta krājumus. Tādā iekārto­jumā grafīta stieņu nolietošanās gandrīz nebij manāma.

Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens brau­cienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūka noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz rietumiem.

Mēs braucām pa Indijas okeānu. «Nautils» pa lielākajai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un gar­laicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbībā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeāna gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona iluminatoriem, bibliotēkā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.

Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtikas uz kuģa bij pilnīgi pietiekoši; es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīrās spītības. Šajā vienmērīgajā temperatūrā pat no ies­nām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofīliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to polipu sulīgais mīkstums ir labākais līdzeklis pret saaukstēšanos.

Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenokārt kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, sevišķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.

«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bru­ņurupuču ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanāla ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, toties vērtīgas viņu dētās olas.

Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pa­manīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.

Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sar­kanajā jūrā, Indijas okeānā un ap Centrālamerikas kras­tiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, bruņneši, jūras eži un vēžveidīgie, aizsargātas ar bruņām, kuras ir nevis no krama vai kaļķiem, bet no īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadrātveidīgas.

Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfen- glerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās garenās sloksnēs; tālāk: elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās — šo zivju garums ir septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis: bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeānos; lidojošās zivis ■— pegazi ar ļoti garu snuķi —, to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pār­klātas ar vamagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākajās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzel­tenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; triho- petras, kam spuras veidotas kā šķiedras; kotēs, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgiem plakstiem, un, beidzot, šļācējzi­vis — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras muš- ķērājas, kas nogalina insektus ar vienu vienīgu ūdens lāsi.

Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vāku un bronhāio membrānu, es ievēroju skor- pēnu, kuras galva greznota ar adatām un kurai ir tikai viena muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseīdas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas, ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, pie­mēram, tā sauktais «jūras bullis», dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts ar puniem, apklāts ar adatām, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, adatu dūrieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.

No 21. janvāra līdz 23. janvārim «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudzām un dažādām zivju sugām, tad tā­pēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku pel­dēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.

24, janvārī uz 1.2° 5' dienvidu platuma un 94° 33' ga­ruma mēs pabraucām garām krāšņām kokospalmām ap­augušai koraļļu madreporu — Kilinga salai, kuru jau ap­meklējis Čārlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» no­brauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un adatādaiņu sugu dzīvnieki un molusku čaulas.

Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavēr- sāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas ga­lējo punktu.

—   Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Pa- puasiju, kur tu sastop vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ir pie­nācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nēmo viesmīlībai.

—   Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti noteikti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai sauszemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko sa­prāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nēmo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.

—   Nu, profesora kungs, varbūt mēs iztiksim arī bez viņa atļaujas.

Es kanādietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos pie­dzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».

Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas

slīpās plātnes, kuras ar iekšējo sviru palīdzību bij iespē­jams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lā­giem braucām divu un trīs kilometru dziļumā, bet ne reizi neizdevās izmērīt lielāko dziļumu — pat trīspadsmit tūk- stoši metru garas zondes neaizsniedza okeāna dibenu. Tem­peratūra dzīlē visur bij četri grādi virs nulles.

25. janvārī okeāns bij pilnīgi klajš. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij mā­nāms pie apvāršņa, atskaitot kādu tvaikoni, kas aizbrauca i šķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, I bet «Nautiļu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai I mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis ļ, pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi I starp Ceilonu. un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza ļi karaļa Georga ragu un Melburnu.

i Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tro­piskajos apvidos parasti šķir dienu no nakts, mēs ar Kon­soļu pieredzējām interesantu skatu.

Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotelis, Plīnijs un Apiāns to ir novērojuši ar Hvisām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un | Itālijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie Iviņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr mo­dernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.

Mēs tad ari novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeānā parastās Argonauta tuberculata pasugas.

Sie graciozie moluski peldēja ar savādas dzinēj piltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no to astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, bij izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburoti, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovālos, spirālveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.

— Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas

                                       Mēs novēlojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi.

gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.

— Gluži tāpat kā kapteinis Nēmor — Konsels prātnie- ciški atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».

Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc sig­nāla savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējušas, gliemežnīcas apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Tas viss notika acumirklī — nekad neviena kuģu eskadra nav manev­rējusi tik saskanīgi.

Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja sa­celtie, rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.

Otrā dienā, 26. janvārī, mēs pa astoņdesmit otro meri­diānu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļo­jumu ziemeļu puslodes ūdeņos.

Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Bries­mīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un pa­dara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vien­padsmit zobu rindām, uz kakla viņām ar baltu gredzenu apvilkts, liels, melns plankums atgādina milzīgu aci; bez tam tur vēl bij otra haizivju pasuga ar apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīv­nieki ar lielu niknumu triecās pret salona iluminatoriem. Neds Lends nepavisam vairs nevarēja rimties. Viņš trau­cās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpūnu šiem nezvēriem, šīm gludenajām haizivīm, kuru zobiem piesētā rīkle šķita it kā izlikta ar mozaīku, tāpat arī lie­lajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.

27. janvārī, iebraucot Bengālijas jūras līcī, mēs vairāk­kārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši iznīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem talkā šajā apbedīšanas darbā.

Ap septiņiem vakarā, līdz pusei iegrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss

S* 2i i okeāns likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nēr jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.

Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi, man bij iespējams viņam to paskaidrot.

—   Tā ir tā sauktā «piena jūra», — es teicu, — šādus plašus, baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma grādos.

—   Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām ne­būs pārvērties pienā.

—   Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriādēm recekļ- veidīgu un bezkrāsainu, spīdīgu infuzoriju mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garumā.

—   Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.

—   Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infu­zoriju skaitu. Tas tev tik un tā" nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk nekā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu «piena jūru».

Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu priekšvadni šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur straumes saduras ar pret- straumēm.

Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess at- plaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies zie­meļblāzmas nospulgā.

II

KAPTEIŅA NĒMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS

28. februārī, kad «Nautils» uz 9° 4' ziemeļu platuma ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama sauszeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā sa­lonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas — šīs Indijas pērles.

Es tūliņ steidzos bibliotēkā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu. . Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nēmo ar savu palīgu.

Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.

—.Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zve­jas vietu?

—   Bez šaubām, kapteiņa kungs.

—   Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pa­vēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.

Kapteinis kaut ko pasacīja savam palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā mano­metrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.

Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādī­jās, ka tas atrodas uz devītās paralēles Ceilonas ziemeļ­rietumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.

—    Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, — pērles zvejo Bengālijas jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japānas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgākā. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo pērļu zvej­nieki Manaras jūras līcī parasti pulcējas tikai martā: tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbo­jas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sa­dalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.

—   Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitīvais zvejas veids?

—   Vienmēr, — kapteinis Nēmo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjēnas līgumu 1802. gadā.

—   Man tomēr liekas, ka skafandrs, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīgs šādā darbā.

—   Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferu, kas varējis piecas minūtes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgajiem cilvē­kiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmit sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus to pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nenodzīvo ilgu mūžu: redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas ar brūcēm, un nereti, triekas ķerti, viņi mirst turpat jūras dibenā.

—   Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats, pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, — cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?

—   Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.

—   Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?

—   Nebūt ne, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolāru algas nedēļā. Pa lielākajai daļai viņiem maksā vienu sū par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!

—   Vienu sū šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izman­totājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!

—   Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nēmo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, va­rēsiet novērot viņu darbā.

—   Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.

—   Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?

—   No haizivīm? — es iesaucos.

Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.

—   Nu, ko jus uz to sakat? — kapteinis Nemo atkār­toja.

—   Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vel neesmu paguvis tuvāk iepazīties.

—   Mēs, pārējie, — kapteinis Nēmo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā!

To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nēmo aizgāja.

«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk ne­steigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to da­rījām pie Krespo salas, -— tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivs! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās nebūtu nevietā.»

Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vai­rāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat nejauku sāpi jau sa­jutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinā­jumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!

«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kap­teini.»

Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.

. Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mehāniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi, vaļā atvērti žokļi.

Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanādieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.

—   Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nēmo — velns viņu lai parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.

—   Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?

—   Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels,

—    «Nautila» kapteinis mūs uzaicināja rīt līdz ar profe­sora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.

—   Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?

—        Nekā, profesora kungs, — kanādietis atteica, — at­skaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.

—        Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par…

—        Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?

—        Es?… Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?

—   Jā, tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!

—   Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.

—        Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.

Redzams, ka kapteinis Nēmo nebij turējis par vaja­dzīgu biedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzētu viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.

—        Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profe­sora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?

—        Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažā­dajiem starpgadījumiem…

—   Tikai par pašu zveju! — kanādietis atsaucās.

—   Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidāms.

—        Nu, labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastās­tīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.

Neds ar Konselu apsēdās uz dīvāna, bet kanādietis vis­pirms vēl iejautājās:

—   Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?

—        Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzejnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena, perlamutram līdzīga, caurspī­dīga, dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfāta un ogļskābes kālija maisījums ar želatīna piejaukumu un, beidzot, dabzinātniekam — vienkārši saslimuša orgāna perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku molusku pasugām. Bet gal­venokārt, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķa pērļu gliemene — nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bum­biņas veidā nogulsnējusies perlamutra viela. Pērle vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets, sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pama­zām vairākos gados nogulsnējas sīkās, koncentriskās kārtiņās.

—   Vai kādreiz vienā gliemežnīcā atrodamas arī vairā­kas pērles? — Konsels apvaicājās.

—   Jā gan, mīļais. Ir izzvejotas gliemežnīcas, kurās at­rodams vesels dārgumu krājumiņš. Es gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simt piecdesmit haizi­vīm iekšā.

—   Simt piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.

—   Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt — simt piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.

—   Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?

—   Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi pie vāka, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīte- ņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un desmit dienās sapūst. Tad viņas saber lielos, ar jūras ūdeni pilnos toveros, vē­lāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju div­kāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argeritee, bātarde blanche un bdtarde noire, to pārdod simt div­desmit pieci un simt piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemenes gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.

—   Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Kon­sels jautāja.

—   Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemeņu ķermeņos, pa lielākajai daļai baltas, ne­caurspīdīgas vai opāla mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atse­višķi — pa gabalam. Pārējās — vākiem pieaugušās pēr­les ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās, sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, — arī tās pārdod pēc svara.

—        Bet vai pērļu zveja ir arī bīstama? — Konsels vai­cāja.

—        Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.

—        No kā tad tādā darbā jābaidās? — Neds Lends prā­toja. — Ka neierauj pāris malku jūras ūdens?

—        Jums taisnība, Ned. Bet uzklausieties, — es turpi­nāju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nēmo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?

—        Man! — kanādietis iesaucās. — Profesionālam har- pūnistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!

—        Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, — es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.

—   Tātad runa ir par…

—   Jā tieši par to.

—   Ūdenī?

—   Ūdenī.

—        Vienalga, ja tikai rokā laba harpūna! Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli kus­toņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku …

Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.

—   Nu, labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?

—        Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, pro­fesora kungs.

«īstā laikā,» es nodomāju.

—        Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Kon­sels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi?

III

DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE

Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «reguiem»[13] etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.

Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpo­tājs, ko kapteinis Nēmo speciāli bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.

Kapteinis Nēmo tur jau gaidīja mani.

—   Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?

—   Jā, kapteiņa kungs.

—   Tad sekojiet man.

—   Un mani biedri, kapteiņa kungs?

—   Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.

—   Vai mēs iesim uzvilkt skafandrus? — es vaicāju.

—   Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, — mēs atrodamies vēl puslīdz tālu no Ma­naras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu — tā mūs novedīs tieši vajadzīgajā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju tērpi arī jau laivā — mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ek­skursiju.

Kapteinis Nēmo aizvadīja mani pie trapa, kurš sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.

Nakts vēl bij tumša. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte pasilda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgi tumšo loku, kas aiz­ņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem līdz ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Cei­lonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņiem mūs gaidīja vairāk nekā div­desmit jūdžu garais sēklis —• neizsmeļamais pērleņu lauks.

Kapteinis Nēmo, Konsels, Neds Lends un es novietojā­mies laivas pakaļējā galā. Viens matrozis satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.

Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz ne­steidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara flotes paražas tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lā­ses no airiem kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotajā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi, roboti vilnīši.

Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nēmo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži pretēji kanā­dieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūko­jās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkāri.

Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij pie­cas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūma­kaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēju nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nēmo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.

Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts tropu joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara no­krēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablī­vētajiem mākoņiem, un mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.

Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augo­šiem kokiem.

Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nēmo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.

Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij — ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma virzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.

-— Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un droš­sirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis lai­mīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsar­gāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandrus un uzsāksim savu gājienu.

Es nekā neatbildēju, tikai noraudzījos šajos aizdomī­gajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago tērpu. Arī kapteinis Nēmo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.

Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka ap­ģērbos, bet gaisa aparātus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparātu nebij. Iekāms iebāzu galvu metāla čaulā, es par to ieminējos kapteinim.

Šoreiz šie aparāti mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.

Kapteinim Nēmo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metāla čaulā — tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.

Man atlika tikai vēl viens jautājums kapteinim Nēmo.

—   Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?

—   Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuz­brūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmenis. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.

Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tā­pat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl mil­zīga harpūna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms ^izbraukšanas no «Nautila».

Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu saspiestā gaisa rezervuāri tūliņ sāka darboties.

Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no lai­vas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataus­tījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nēmo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.

. Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos

                                                     Nedam Lendarn bij rokā milzīga harpūna.

brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.

Saule jau pietiekami sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekami labi. Pēc desmit minūtēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.

Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūsk- veidīgo zivi — tiešām īstu čūsku astoņu decimetru ga­rumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stro- mateīdu sugas ar saspiestajiem ovālajiem ķermeņiem te bij tā sauktās «buru zivis» spilgtās krāsās, ar izkaptij līdzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pa­zīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl traņķve- baras no apsiforoīdu sugas, kam ķermenis apklāts ar bruņveidīgām zvīņām astoņās garenās joslās.

Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja ūdens dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās ar apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofītiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij plaeenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeānā un i Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lūciņas ar gredzen- veidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru garie, ragainie klinteņi, kas vērpās kā rokas ar izplestiem, tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā Tur- binnella cornigera; lingulas, anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostānas tirgos; liegi vizošās pelagijas un, bei­dzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzī­gie, gliemji — okulinas.

Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofītu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, galvenokārt .vēžveidīgie ar čaulām apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairākkārt man te ga­dījās redzēt arī kādu citu — tikpat riebīgu dzīvnieku. Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties ar kokosriekstiem: dzīv­nieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas ieplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē krabji skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras bruņurupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofītu apklātām klintīm.

Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu.

Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.

Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» — abi vāki ir gan­drīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri gru­buļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļga­nām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās pa­audzes.

Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, ir piecpadsmit centimetru platas.

Kapteinis Nēmo man ar roku norādīja šo pērleņu mil­zīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos mo­luskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.

Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kaptei­nim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē. Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap augstām klinšu šķaut­nēm. No to tumši ēnotiem iedobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām ne­kustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, arīcijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.

Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta ar visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobelēniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zau­dēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.

Kapteinis Nēmo iegāja iekšā. Mēs viņam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri bal­stījās uz dabiskām granīta kolonnām, resnām pie pamat-

                                               Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam.

nes; tās atgādināja smagnējo Toskanas arhitektūru. Kā­dēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk.

Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nēmo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.

Tas bij ārkārtīgi liels gliemezis — milzeņa tridakna. Ja viņas vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet Veselu ezeru svētītā ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk nekā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja «Nautila» salonu.

Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam. Ar savu bisusu tas bij pielipinājies kādai granīta plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, un būtu va­jadzīgs patiešām Gargantijas vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.

Kapteinim Nēmo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šū tridakna. Droši vien viņš to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai pa­rādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nēmo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna.

Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aiz­vērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izro­boto mantiju, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.

Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļēji guļam pērli kokosrieksta lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu ideālo dzidrumu un apbrīnojami zaigano nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nēmo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.

Tad es sapratu kapteiņa Nēmo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mantijas krokās, viņš tai ļāva pie­augt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalījumi veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kaptei­nim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņš pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metāla vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apaugt ar perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas' bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.

Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nēmo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.

Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc pa­tikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz ne­mocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvi­nāja mūs līmenim, līdz viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, pie­bāzis savu lielo metāla galvas čaulu manējai, ar acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš — tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā no­saukt.

Pēc minūtēm desmit kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē! Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.

Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm, bet es maldījos — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeāna nezvēru.

Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu — laiva bij noenkurota dažas pē­das virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis ap­mēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pil­dīja savu somu ar gliemežiem,. kas pagadījās pie rokas.

Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par trīsdesmit sekundēm.

Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār — kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk par kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar saviem bisusa pavedie­niem bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar dzīvību!

Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos no­metoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.

Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelai­mīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga hai­zivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām pa diagonāli šāvās lejup.

Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.

Spēcīgu spuru vēzieniem rijīgais kustonis traucās virsū indietim, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no hai­zivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.

Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās at­pakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvo­šais kapteinis Nēmo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.

Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pama­nīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.

Vēl šodien es redzu kapteiņa Nēmo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gai­dīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un iecirta savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.

Haizivs, figurāli sakot, ierēcās. Asinis aumaļām plūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri ne­varēju saskatīt.

Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nēmo, pieķērušos kādai dzīvnieka spurai, augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dū­rienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.

Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.

Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kap­teinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atplētās plati vaļā kā milzīgas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.

Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Kon- selu pagāza zemē.

Pa to laiku Neds Lends, atbrīvoja kapteini. Tas piecē­lās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pār­grieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.

Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.

Kapteiņa Nēmo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo na­baga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizivs astes trie­ciens varēja būt nāvīgs.

Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis, par laimi, atguva samaņu. Viņš atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to noliekušās četras lielas vara galvas!

Un bez tam vēl — ko gan viņš varēja domāt, kad kap­teinis Nēmo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis ar drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dā­vanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.

Pēc kapteiņa Nēmo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pus­stundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.

Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvo­jāmies no savām smagajām vara ķiverēm.

Kapteiņa Nēmo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:

—   Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.

—   Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.

Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nēmo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.

—   LJz «Nautilu»! — viņš sacīja.

Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.

Pēc viņas spuru melnajiem galiem es sazīmēju šo bīs­tamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk nekā divdesmit piecu pēdu gara, žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.

Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo zvēru, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.

Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».

Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Ma­naras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaid­rībā par to, ka kapteinis Nēmo ir nepārspējami drošsir­dīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtīga līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cil­vēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpā­tijas pret sauszemes apdzīvotājiem.

Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:

—    Šis indietis ir apspiestas zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam, elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.

SARKANĀ JŪRA

29. janvāri Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca šaurumu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļļu salai, vienai no galvenajām Lakadivu arhipelāga deviņpadsmit salām, ko Vasko da Gama atklāja 1493. gadā; šīs salas atrodas starp 10° un 14° 30' ziemeļu platuma un 69° un 50° 72' austrumu garuma.

Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japānas jūras.

Otrā dienā, 30. janvārī, kad «Nautils» atkal pacēlās jū­ras virspusē, sauszeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļu — ziemeļrietumu virzienā uz Omānas līci starp Arābiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Pērsijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kur gan kapteinis Nēmo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanādietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.

—    Meistar Ned, mēs braucam turp, kur kapteinis iedo­mājas.

—   Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanādietis at­bildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, — tur iebrau­kuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.

—    Kas par to, meistar Lend, — ja ari griezīsimies at­pakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Babelmandebas šaurumu.

—    Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpa­skaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis? Suecas kanāls vēl nav izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanālā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.

—   Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?

—   Bet ko tad jūs domājat?

—    Manliekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arā- bijas un Ēģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeānā varbūt pat pa Možambikas kanālu, var­būt gar Maskarena salām, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.

—   Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanādietis vai­cāja ar sevišķu uzmanību.

—   Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim Atlantijas okeānā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zem­ūdens ceļojums jūs garlaiko? Vai tad jūs nemaz neval­dzina šie nemitīgi mainošies zemūdens brīnumi? Es no sa­vas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam, beigtos.

—   Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslo­dzīti šajā «Nautilā».

—   Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.

—   Bet kā tas viss beigsies?

—   Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība bēgt,» — es apspries­tos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nēmo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.

Četras dienas, līdz 3. februārim, «Nautils» brauca pa Omānas līci ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.

Izbraukdami no šā līča, mēs uz kādu laiciņu dabū­jām redzēt Omānas galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.

Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arābijas Mahras un Hadramautas kalnainajiem krastiem ar vairā­kām senatnes celtņu drupām. Beidzot 5. februārī mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Babelmandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeāna ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.

6. februārī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atro­das uz sauszemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.

Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nēmo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies: man par lielu pār­steigumu, viņš to nedarīja.

Otrā dienā, 7. februārī, mēs iebraucām Babelmandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arābu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš; «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens, bet es neredzēju nekā, pat ne Perimas salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Maurīciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.

Pēdīgi ap pusdienas laiku mēs jau šķēlām Sarkanās jū­ras ūdeņus.

Sarkanā jūra ir bībeles teiku ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kurš katru gadu aiz ārkārtīga izgarojumu daudzuma noplok veselus pusotra metrus. Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.

Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedo­mām kapteinis Nēmo mūs ievadīja šajā jūras līcī, tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbrau­cēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.

Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Āfrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem ilumina­toriem divu straumju kristāldzidrajā ūdenī mēs varējām aplūkot brīnišķos, spilgtos koraļļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm apaugušus klinšu klajus. Kāds neap­rakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vul­kāniskajām klintīm un salām Lībijas piekrastē, bet vis­krāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofītu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāš­ņās vītnēs sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā ma­zāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.

Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona ilumi­natoriem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīv­nieku sugas dabūju novērot prožektora spožumā! Šampin- jonveidīgās fungijas, šīfera krāsas aktīnijas, starp citu, Thalassianthus aster un tubiporas fleites veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpatnējas gliemežu pasugas koraļļu sazarojumos ar spirālveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu parasto sūkļu. -

Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un ne­apstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabzinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par koralli. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piemēram, Milns Edvards, — ka tas ir atsevišķs indivīds.

Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu sugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās iluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sar­kanā jūra un Grieķijas arhipelāgs Vidusjūrā pret Sīrijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu sugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz_ simt piecdesmit franku gabalā, baltais Sīrijas sūklis, Āfrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofītus izpētīt Tuvo Austrumu ūde­ņos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.

Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, lapas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attais­noja savus nosaukumus — kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptūna cimdi —, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām plūst laukā ūdens, kas ticis uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākajai poriņai. Ūdens kustību rada īpašas kustīgas šūnu viciņas. Šī viela, sūklim nobeidzoties, sadalās un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek pāri tikai cietais vai šūnainais raga skelets rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākajām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturī­bas spējām.

Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdensaugu stiebriem, Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal noka­rājas lejup līdzīgi koraļļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar tīkliem, , vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts .pēdējais. veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.

Starp daudziem citiem zoofītiem, kas ņudzēja starp sūk­ļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata medūzas; no moluskiem — dažādu paraugu kalmāri, kuri pēc d'Orbiņī domām, raksturīgi tieši Sarkanajai jūrai, bet 110 rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.

Zivju bij ārkārtīgi daudz, pie tam daudzas ļoti ievē­rojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovālu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asu, divkāršu dzeloni; arnakus ar sudrabotām mugurām; pastenakus ar sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus — jūras kamieļus, kuru kupris nobeidzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas ar zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ai pelēku maliņu; stromateīdu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām, greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām melnām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu; lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūksto­šiem citas «Nautila» ceļojumā redzētas zivis.

9. februārī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu kras­tiem ir simt deviņdesmit jūdžu plata.

Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nēmo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekāms aptuveni nebūšu izdibinājis viņa tur­pmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigāru un teica:

—   Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofītus, sūkļus un koraļļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?

—   Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!

-^-'Jā-gan, profesora - kungs, saprātīgs, • drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klinšu.

—   Patiešām, — es teicu, •— šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos tai bij vissliktākā slava.

—   Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēs­turnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, se­višķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikos. Arābs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tā smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.

—   Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».

—   Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par sena­jiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekāms atklāja tvaika mehānisko dzinējspēku. Kas zina, vai simt gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.

—   Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka tāds atklājums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.

Uz to kapteinis Nēmo neko neatbildēja. Brīdi klusējis, viņš atsāka:

—   Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.

—   Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.

—   Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.

—   Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikrosko­piska ūdensauga piemaisījuma?

—    Jā, 110 kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trihodesmijas. Vienā kvadrātmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.

—   Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?

—   Nē, profesora kungs.

—   Bet Suecas kanāls, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?

—   Taisnība, — kapteinis Nēmo teica. — Tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vi­dusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanālu, bet lūdza Nīlu talkā. Ja ticētu senajiem nostāstiem, tad kanālu, kas Nīlu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu ēras Neho iesācis kanāla rakšanas darbus; kanāls pildījies ar Nīlas ūdeni un stiepies pāri Ēģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arābiju. Pa šo kanālu varē­juši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka divas trirēmas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Dārijs, Histapa dēls, un laikam nobeidzis Pto- lemajs II. Starbons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai, bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanāls kal­pojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pa­mests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal at­rakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegā­dāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.

—   Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedroši­nājušies mēģināt, savienot divas jūras, lai par deviņi tūk­stoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To paveiks inženieris Leseps, kas drīz vien Āfriku pārvēr­tīs par milzīgu salu.

—    Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru parādīt jums Suecas kanālu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaīdas garos 'dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.

—   Vidusjūrā? — es iekliedzos.

—   Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?

—   Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.

—   Patiešām?

' — Jā, kapteiņa kungs, lai gan še, uz jūsu kuģa dzī­vodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.

—   Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?

—       Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai ļldz parītam apbrauktu apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam un aizsniegtu Vidusjūru.

—        Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam?

—        Tomēr ja «Nautils» nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam …

—   Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs!

—   Pa apakšu?

—        Bez šaubām, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cil­vēks patlaban mēģina tās virspusē.

—   Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?

—        Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arābijas tuneli-. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Pelū- zijas jūras līcī.

—   Bet zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās

smilkts?

—        Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dzi­ļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.

—        Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, ar­vien vairāk un vairāk pārsteigts.

—        Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.

—        Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstāt, bet manas ausis liedzas tam ticēt.

—        Ak, profesora kungs, aurēs habent et non audient tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vai­rākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.

—        Un vai atļauts jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to at­radāt?

—        Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.

Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa stāstu.

—        Profesora kungs, — viņš teica,, — vienīgi ar dabas pētnieka domu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas — kā ofidas, fiatolas, lidojošās zivis u. c. Pārliecinājies par šī fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām

1 Ausis ir, bet nedzird (lai ).

nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā, Suecas ka­nāla tuvumā, lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz as­tēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mē­nešus vēlāk es pie Sīrijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arābijas tuneli!

V

ARĀBIJAS TUNELĪ

Tai pašā dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pa­stāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja inte­resēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanādietis raustīja plecus.,

—   Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?

—   Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstām par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.

Tai pašā vakarā uz 21° 30' ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arābijas krastam. Es ierau­dzīju Džidu, ostas_ pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdznie­cības sakaros ar Ēģipti, Sīriju, Turciju un Indiju.

Bet drīz vien Džida nogrima vakara krēslā, un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.

Otrā rītā, 10. janvārī, mēs ieraudzījām vairākus pre­timbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jūra bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.

Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, mik­lajā miglā.

Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:

—   Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?

                                                Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?

—        Nē, Ned,— es atbildēju. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.

—        Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?

—        Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu, garu priekšmetu kustamies ūdenī.

—   Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels vaicāja.

—        Nē, — kanādietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.

—   Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja,

—   Jā, mīļais, •— es paskaidroju, — dažkārt pagadās.

—        Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā priekšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.

—        Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.

Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidū pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.

—        Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitātēm.

—   Bet tādā gadījumā… — es ieminējos.

—. Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz mu­guras, krūtis izriezis augšup. '

—        Tā ir sirēna, — Konsels paskaidroja. — īsta sirēna, ja profesora kungam nav iebildumu.

Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā ir viens no tiem jūras dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.

—        Nē, — es atbildēju Konselam, — sirēna tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarkanajā jūrā. Tas ir dugongs.

—        Sirēnu kārta, zivveidīgo grupa, monodelfīnu apakš­klase, zīdītāju klase, mugurkaulnieku nodalījums, — Kon­sels paskaidroja.

Vairāk tur nebij ko teikt.

Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanīju­šas, viņa acis iedegās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpūnu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt dzīvniekam.

—     Ak, profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Nekad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.

Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpūnista daba.

Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nēmo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanādieša uztrau­kumu un vērsās tieši pie tā:

—     Ja jums tagad būtu harpūna, meistar Lend, es do­māju, tā svilinātu jums roku.

—   Tiešām tā, kapteiņa kungs.

—     Un jums nekas nebūtu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu trofeju sarak­stam?

—   Nepatīkami tas nebūtu.

—   Labi, tad varat pamēģināt.

—     Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aizliesmojās vēl vairāk.

—     Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpūnu garām šim dzīvniekam.

—        Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautā­jos. — Dažreiz jā, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Šis dzīv­nieks uzbrūk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.

—     Ko! — kanādietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl arī tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti?

—     Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju dzīv­nieka gaļa, un tā visā Melanēzijā grezno valdnieku galdu. Tāpēc ari viņu medī tik uzcītīgi, ka šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantīni kļūst arvien retāki.

—     Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad ne­vajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?

—     Tas var gan būt, — kanādietis atteica, — bet vir­tuves labā viņš jādabū rokā.

—     Ķerieties pie darba, meistar Lend! — kapteinis Nēmo mudināja.

Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpūnu un tievu virvi, . kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.

—   Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.

—   Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas

medības.

Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jū­dzes attālu no «Nautila».

Dažu kabeļtauvu atstatumā no dzīvnieka laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpūnu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu harpūnu parasti piesien ļoti garā virvē, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norādīja dugonga gaitu zem ūdens.

Es biju pacēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanā­dieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantīnam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānspuras — ar īstiem pirkstiem.

No lamantīna viņš atšķiras ar diviem gariem, asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no augšžokļa.

Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais, septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpūnu. Pie­peši atskanēja svilpiens un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpūna droši vien bija ķērusi tikai ūdeni.

—   Velns un elle! — kanādietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis?

—   Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, re­dzat — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.

—   Mana harpūna! Mana harpūna! — Neds Lends. iz­misis sauca.

Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldeja pa ūdeni. Izzvejojuši harpūnu, sākām meklēt dzīvnieku.

Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievaino­jums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkār­tīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij tikai nedaudz metru, un kanā­dietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.

Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas ne­pacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu vil­tībām.

Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt.

Kanādietis to tūliņ pamanīja.

— Uzmanību! — viņš uzsauca.

Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesapro­tamajā valodā — bez šaubām viņš brīdināja tos uzmanīties.

Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gā­zās mums virsū.

Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztajā iaivā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsmeļ, bet, pateicoties stūrmaņa izvei­cībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpūnas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar ilkņiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es ne­zinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanādietis bei­dzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.

Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kus­tonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpūnu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs ūdens, un tūliņ pēc tam pa­rādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgas stipras tauvas un

                                                   Milzīgais dzīvnieks pacēla laivu no ūdens.

daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanādieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operācijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs — man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.

Otrā dienā, 11. februārī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Ēģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, ar melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēk- snēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nīlas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.

«Nautils» atkal brauca palēnām — it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens top mazāk sāļš.

Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Mu- hameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arābijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.

«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.

Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē pacel­damies, nobrauca garām Torai, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nēmo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iz­trauca tikai kāds pelikānu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, brau­cot tālu no mums, ar saviem ratiem kuldams līča ūdeni.

No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus met­rus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem ilumi­natoriem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.

Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gri­bējās tikt cauri kapteiņa Nēmo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas ap­māktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.

—   Tā ir peldošā bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.

Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.

—   Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.

—   Iebraukšana laikam nebūs viegla?

—   Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novie­tojos stūrmaņa kabīnē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā — «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arābijas tunelim.

Es sekoju kapteinim Nēmo. Lūka aizslēdzās, ūdens re­zervuāri tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.

Tajā acumirklī, kad es grasījos ieiet savā kajītē, kap­teinis mani aizturēja.

—    Profesora kungs, vai jums patiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?

—   Es neuzdrošinājos to jums lūgt.

—    Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.

Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centrālā trapa. Pa daļai pa to nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabīnē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.

Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūres mājai. Pašā vidū bij vertikāli grozāms rats, ko troses savienoja ar stūri līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidī- giem, kabīnes sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūr­manis varēj a redzēt uz visām pusēm. Kabīne bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani — spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Arā jūru spilgti apgaismoja kabīnes aiz­mugurē klāja pakaļējā galā ierīkotais prožektors.

—   Un tagad, — kapteinis Nēmo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.

Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabīni ar mašīnu telpām — no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nau­tila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metāla pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.

Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slida garām. Kapteinis Nēmo nenovērsa acu no kabīnē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vien­kārša viņa mājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.

Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus kora|ļu veidojumus, zoofītus, aļģes un vēžvei­dīgos, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.

Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nēmo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija, melna un dziļa, atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nau­tils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašīnas, palēninādamas kuģa gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.

Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie apa­rāti kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.

Desmitos un divdesmit piecās minūtēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.

— Vidusjūra, — viņš teica.

Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minūtēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.

VI

GRIEĶIJAS ARHIPELĀGS

Olrā rītā, 12. februārī, ap saules lēktu «Nautils» pa­cēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Pelūzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. 5ajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk atgriezties pret straumi.

Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepa­visam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.

— Nu, zinātnieka kungs, — kanādietis apvaicājās maz­liet zobgalīgi, — kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?

—   Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.

—   Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad naktī…

—    Jā, šai pašā naktī dažās minūtēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.

—   Es tam neticu! — kanādietis iesaucās.

—   Velti neticat, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Ēģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.

—   Stāstiet to citam! — kanādietis tiepās.

—   Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.

—    Un pie tam, Ned, kapteinis Nēmo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās ;viņam stūrmaņa kabīnē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.

—   Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.

—    Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaīdas dambjus iestiep­jamies jūrā.

Kanādietis sāka uzmanīgi skatīties,

—    Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs ne­noklausās.

Es sapratu labi, kas kanādietim padomā. Man šķita tas prātīgākais — parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no viļņu šļakatām.

—    Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. —- Ko jūs gribat pastāstīt?

—    Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanādietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nēmo nav aizvizinājis mūs polārjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeānā.

Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam ne­parko negribējās atstāt kapteini Nēmo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc reāliem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeāna dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.

—    Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsir­dīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka' liktenis jūs nodevis kapteiņa Nēmo rokās?

Kādu brīdi kanādietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.

—    Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļo­jumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies, bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai tas reiz arī beidzas. Tāds ir mans ieskats.

—    Un reiz tas arī beigsies, Ned.

—   Kur un kad?

—    Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vismaz es domāju — tas beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.

—    Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadājis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.

—    Malā! — kanādietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!

—    Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieska­tam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, lai šis noslēpums klīst pa pasauli.

—    Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja,

—    Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mē­nešos, kā šajā brīdī.

—    Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs!

—    Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa sauszemes dzelzceļu. Viņš nebūt ne­baidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas Vai Ame­rikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit?

—   Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag iz­mantot.

Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pār­spēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.

—   Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pie­ņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nēmo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?

—   Nezinu, — es nomurmināju.

—   Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīsdienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos? Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?

Es viņam nekā neatbildēju.

—   Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.

—    Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam. te nekas nav ko teikt. Vi­ņam gar šo jautājumu nav absolūti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā kungs, un, par lielu nožēlošanu, ar viņu ne­var rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tik divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzī­mēs abu ieskatus.

Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absolūti noliedzam savu personību. Kanādietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.

—   Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?

Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.

—   Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebil­dumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nēmo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz pa­laist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirmo gadījumu tikt prom no «Nautila».

—   Labi, Aronaksa kungs, tagad jūs runājat prātīgi.

—   Tikai vēl vienu piezīmi, — es piebildu, —'vienu pašu. Nepieciešams, lai šis gadījums patiešām būtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam katrā ziņā jāizdo- das( jo, ja tas neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs ne­spēsim un kapteinis Nēmo to mums nepiedos.

—        Viss pareizi, — kanādietis piezīmēja. Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tā­tad jautājums ir un ^pajiek tāds: līdzko gadās laba izde­vība, tā jāizmanto.

—        Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, — kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?

—        Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.

—   Un jūs mēģinātu glābties peldus?

—        Jā, ja tikai mēs esam pietiekami tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nau­tils» zem ūdens, tad citādi.

—   Un tādā gadījumā?

—        Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim tajā, atgriezī­sim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrma­nis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.

—        Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pa­zuduši.

•— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.

—        Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par vi­siem šiem jūsu projektiem?

—   Labprāt, Aronaksa kungs.

—        Nu, labi — es domāju, es nesaku — ceru, es do­māju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.

—   Kāpēc?

—        Tāpēc, ka kapteinis Nēmo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brī­vībā; viņš tāpēc uzmanīsies — it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.

—        Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.

—        To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar no­teiktu apņēmību papurinādams galvu.

—        Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet — un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.

Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk bij tik sva­rīgas sekas. Man jāatzīstas, ka, kanādietim par lielām sirdssāpēm, manas aizdomas izrādījās pareizas. Kapteinis Nēmo vai nu neuzticējās mums, vai arī tikai centās iz­vairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, kuri krus­tām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņš lielāko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira tā, ka tikai stūrmaņa kabīne pa­lika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtīgi dziļi, jo starp Grieķijas arhipelāgu un Mazāziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.

Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporādu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu kartei piedūris, nenoskan- dētu Vergīlija pantu:

— «Est in Carpathio Neptuni gurgite vates coeruleus Proteus . . .»

Patiešām Neptūna ganāmo pulku sargam vecajam Prote- jam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skar- panto un kas atrodas starp Rodu un Krētu. Pa salona ilu­minatoru es, garām braucot, redzēju tikai tās granītklinšu pakājes.

14. februārī es gribēju izlietot dažas stundas arhipelāga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona ilu­minatori palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas — senās Krētas sa­las virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezi­nāju, kā šī sacelšanās beigsies; protams, arī kapteinis Nēmo, kam nebij it nekādu sakaru ar sauszemi, man par to nekā nevarēja pastāstīt.

Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda ne­ieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavē­lēja atvērt salona iluminatoru aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novēro­dams zivis aiz stikla.

Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotelis un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nīlas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforiscējošās jū­ras karūsas, kuras ēģiptieši skaitīja par svētiem dzīvnie­kiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamos plūdus, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās heilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.

Ari citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modi­nāja atmiņā dažādas senās Romas leģendas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var no­turēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinā­dama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru, Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, seno grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķī­gās spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias — nozīmē «puķe», un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu ni­ansēm, sākot no bāli rozā līdz rubīnsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju at­raut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.

Ūdenī parādījās cilvēks — nirējs ar ādas somu pie jos­tas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Ar spēcīgām rokām viņš īrās pa viļņiem, reizēm pazuda, pa­celdamies virspusē atvilkt elpu, pēc tam tūliņ atkal at­griezās.

Es apgriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:

—   Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!

Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.

Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stiklam piespiedis, viņš lūkojās uz mums.

Man par lielu pārsteigumu, kapteinis Nēmo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mā­jienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs ne­rādījās.

—   Neuztraucieties! — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Kiklādu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams līdz pat Krētai.

—   Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?

—   Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?

To sacījis, kapteinis Nēmo aizgāja pie kāda skapja

                                                          Kapteinis atvēra skapi.

līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju ar dzelzs stīpām apkaltu lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» iniciāļiem un devīzi Mobilis in mo~ bile.

Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metāla stieņiem.

Tie bija kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie dārgmetāla stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?

Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz ma­lām. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta — tātad apmēram pieci miljoni franku.

Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.

To padarījis, kapteinis Nēmo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniedzās kuģa ļaužu kajītē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs trapu.

Šajā acumirklī kapteinis Nēmo pievērsās man.

—   Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.

—   Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.

—   Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.

Pēc tam kapteinis atstāja salonu.

Saprotams, ka es atgriezos savā kajītē ārkārtīgi ieinte­resēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto lādi. Pēc kuģa šū­pošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es' sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.

Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika no­vietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūde