/ Language: Latvia / Genre:sf,

Ceļojums Uz Zemes Centru.

Žils Verns

Verns Žils Ceļojums uz Zemes centru. Jules Verne VOYAGE AU CENTRE DE LA TERRE No franču vai. tulk. S. Jaunarāja. Māksi. J. Jaunarājs. R., Alberts XII, 1996, 256 lpp. Mākslinieks Jānis Jaunarajs Riū ilustrācijas ISBN 9984-557-34-0 © Apgāds "Alberts XII", 1996 © S. Jaunarāja, tulkojums no franču valodas, 1996 © J. Jaunarajs, mākslinieciskais noformējums, 1996 Parakstīts iespiešanai 1 1.09.96. Reģistrācijas apliecība Nr. 000322145. Formāts 84x108/32. Apgāds "Alberts XII", LV-1010, Rīgā, Alberta ielā 12. Iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, LV-1004, Rīgā, Vienības gatvē 1 1. Franču rakstnieks, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācējs Zils Verns (1828-1905) ir visvairāk tulkotais autors pasaules literatūrā. Ari latviski izdoti daudzi šī iecienītā autora darbi, kuriem tagad pievienojas arī "Ceļojuma uz Zemes centru" (1864) jaunizdevums. acu priekšā piepeši mainījās klinšu siluets; tās pavērās kā priekškars. Ieraudzīju krastā atvāžamies neizmērojamu bezdibeni. Jūra kā apreibusi pacēlās līdzīgi vienam vienīgam vilnim, uz kura muguras plosts saslējās pilnīgi perpendikulāri. Mēs visi trīs apgāzāmies. Vienā mirklī gaisma apdzisa un iestājās vis­dziļākā tumsa. Pēc tam jutu, ka zem mums vairs nav stingra pamata - nevis kājām, bet plostam. Šķita, ka tas stāvus gāžas lejup. Gribēju kaut ko sacīt tēvocim, bet viļņu rēkoņā nevarēja sadzirdēt ne vārda…

Ceļojums uz Zemes centru.

Verns Žils

I

Kādā svētdienā - 1863. gada 24. maijā mans tēvocis profesors Lldenbroks straujā gaitā atgriezās savā mazajā namiņā Kēnigštrāsē 19 - vienā no visvecākajiem Hamburgas kvartāliem.

Lādzīgā Marta laikam gan iedomājās, ka ir stipri aizka­vējusies, jo pusdienas uz plīts tik tikko vēl sāka vārīties.

—   Līdenbroka kungs jau klāt! - pavērusi ēdamistabas durvis, viņa, bezgala pārsteigta, iesaucās.

-Jā, Marta, bet pusdienām vēl nav jābūt gatavām, jo pulkstenis nav divi. Nupat svētā Mihaēla tornī nosita tikai pusdivi.

—   Kāpēc tad Līdenbroka kungs nāk mājās?

—   Jādomā, viņš mums to pateiks.

-Nupat jau viņš ir klāt! Es bēgu, Aksela kungs, jūs viņam pateiksiet, ka man taisnība!

Un Marta atgriezās savā kulinārijas laboratorijā.

Es paliku viens. Bet kaut ko iestāstīt visvieglāk aizkaiti­nāmajam profesoram pasaulē man nebija pa spēkam, jo pēc dabas esmu diezgan bikls. Tāpēc grasījos patverties savā augšstāva istabiņā, bet tajā brīdī iečīkstējās ārdurvis; zem smagajiem soļiem nostenējās koka kāpnes, un mājas saim­nieks, šķērsojis ēdamistabu, uzreiz metās uz darba kabinetu.

Tomēr, lai kā steigdamies, viņš paspēja pa ceļam iemest kaktā spieķi ar rokturi, kas bija izveidots kā riekstkodis, nomest uz galda pūkaino platmali un uzsaukt savam brāļa­dēlam:

—   Aksel, nāc līdzi!

Nepaspēju ne pakustēties, kad profesors jau gluži nepa- čietīgi atkārtoja:

—   Ko, vai tu vēl esi te?

Traucos uz sava draudīgā saimnieka kabinetu.

Oto Līdenbroks nebija ļauns cilvēks, to es atzīstu no visas sirds, bet, ja vien līdz mūža galam nenotiks kāds negaidīts pavērsiens, viņš nomirs kā diezgan neciešams savādnieks.

Viņš bija profesors Johaneumā, mācīja tur mineraloģiju un ik lekcijas laikā pāris reižu sadusmojās. Taču viņš nebē­dāja nedz par to, lai audzēkņi centīgi apmeklētu lekcijas, nedz par uzmanību, ko viņi veltīja priekšmetam, nedz panākumiem, kādus vēlāk varētu gūt; tādi sīkumi profesora prātu nepavisam nenodarbināja. Viņš mācīja "subjektīvi", kā izteicies kāds vācu filozofs, — pats sava prieka pēc, ne citu dēļ. Tas bija egoistisks zinātnieks, īsta gudrības ādere, bet, kad no tās kaut ko gribēja pasmelt, vinda pamatīgi čīkstēja; vārdu sakot, viņš bija sīkstulis.

Vācijā ir vairāki tādi profesori.

Nelaimīgā kārtā mans tēvocis nebija apveltīts ar daiļru­nību, viņam nevedās vārdu izrunāšana; paziņu lokā šis trū­kums bija mazāk manāms nekā publikas priekšā, un oratoram tas ir liels trūkums. Tiešām, izklāstot vielu Johaneumā, pro­fesors bieži aprāvās: tādos brīžos viņš cīnījās ar kādu spītīgu vārdu, kas negribēja nākt pār lūpām, ar kādu no vārdiem, kuri pretojas, piepūšas un galu galā izveļas pavisam nezināt­niskā veidolā - kā lamas. Un tad tēvocim uznāca lielās dusmas.

Taču mineraloģijā ir daudz grūti izrunājamu pa pusei grieķisku, pa pusei latīnisku nosaukumu, kas pat dzejnieka lūpās raisītos tikai ar lielām grūtībām. Es par šo zinātni ne­gribu teikt neko sliktu. Nepavisam ne! Bet, ja ir darīšana ar rombiskām kristalizācijām, minerālgeliem, svina molib- dēnskābes sāļiem un titanomagnetītiem, nav brīnums, ja sapinas pat visveiklākā mēle.

Pilsētā, protams, bija zināma šī mana tēvoča piedodamā vājība, to ļaunprātīgi izmantoja, gaidīja, kad viņš sadursies ar grūtībām, un tad viņš niknojās, bet audzēkņi smējās, kas gan neliecina par labu gaumi pat vāciešu vidū. Un, ja arī profesora Līdenbroka lekcijas vienmēr bija labi apmeklētas, daudzi uz tām ieradās galvenokārt tāpēc, lai uzjautrinātos par profesora dusmu lēkmēm.

Lai kā, mans tēvocis — gribu to atkal un atkal uzsvērt — bija īsts zinātnieks. Kaut arī reizēm viņš saplēsa savus parau­gus, pārāk strauji ar tiem eksperimentēdams, viņa ģeologa ģēnijam pievienojās arī liela mineraloga asredzība. Ar savu veserīti, tērauda adatu, magnetizēto stienīti, gāzes degli un slāpekļskābi viņš spēja izdarīt ļoti daudz. Spriežot pēc lauža- mības, izskata, cietības, kušanas temperatūras, skaņas, smaržas un garšas, viņš ikvienu minerālu nevilcinādamies spēja klasificēt pēc sešsimt veidiem, kādi mūsdienu zinātnei ir pazīstami.

Tāpēc Līdenbroka vārds tika godāts nacionālajās augst­skolās un zinātnieku apvienībās. Hamfrijs Deivijs, Hum- bolts, kapteiņi Franklins un Sabēns nekad neaizmirsa viņu apciemot, ja brauca caur Hamburgu. Bekerels, Ebelmens Breisters, Dimā, Melns-Edvardss, Senklērs—Devils labprāt ar viņu apspriedās par visaizraujošākajiem ķīmijas jautāju­miem. Sī zinātne viņam ir pateicību parādā par diezgan interesantiem atklājumiem, un 1835. gadā Leipcigā iznāca profesora Oto Līdenbroka Traktāts par transcendento krista­logrāfiju folio sējumā ar tabulām, taču jāteic, ka izdevumi tā dēļ bija lielāki par ienākumiem.

Turklāt mans tēvocis bija Strūves kunga - Krievijas vēstnieka - mineraloģijas muzeja fondu glabātājs, un tā bija dārga, visā Eiropā pazīstama kolekcija.

Lūk, kāds bija cilvēks, kas mani tik nepacietīgi sauca. Iedomājieties gara auguma kalsnu vīrieti ar dzelzs veselību un jauneklīgi gaišiem matiem, kas viņu, piecdesmit gadus veco, padarīja par saviem desmit gadiem jaunāku. Viņa lie­lās acis nemitīgi šaudījās aiz biezajiem briļļu stikliem, garais un plānais deguns atgādināja uzasinātu asmeni; ļaunas mēles pat melsa, ka tēvoča deguns esot magnetizēts un pievelkot dzelzs skaidiņas. Tās ir tīrās blēņas: tas pievilka vienīgi tabaku, taču jāatzīst, ka to gan viņš šņauca lielā daudzumā.

Ja es vēl piebilstu, ka mana tēvoča soļa garums bija gan­drīz vai metrs un ejot viņš cieši sažņaudza dūres, kas liecina par aizrautīgu temperamentu, viņu varētu pietiekami pazīt, lai nerastos vēlēšanās uzturēties vina sabiedrībā.

Tēvocis dzīvoja nelielajā Kēnigštrāses namiņā, kas da­ļēji bija celts no koka, daļēji — no ķieģeļiem un kam bija mežģīņota jumtgale; mājiņa atradās pie viena no līkumai­najiem kanāliem, kas krustojas visvecākajā Hamburgas kvartālā, kuru 1 842. gada ugunsgrēks, par laimi, ir sau­dzējis.

Tiesa, vecais nams bija mazliet greizs, un ielas pusē siena meta kūkumu; jumts bija nošķiebies uz vienu pusi gluži kā Tugendbunda studenta naģene; siluets tiešām būtu varējis būt lepnāks; tomēr kopumā māja turējās labi, jo to balstīja vecs, fasādē pamatīgi iespiedies vītols, kas pavasarī stiepa ziedošos zarus iekšā pa logiem.

Mans tēvocis nebija nekāds bagātnieks vācu profesoru vidū. Vienīgais, kas viņam piederēja, bija māja un viss, kas tajā. Tajā bija viņa krustmeita Graibena — septiņpadsmit gadus veca virlandiete, lādzīgā Marta un es. Būdams viņa brāļadēls un bārenis, kļuvu tēvocim par palīgu viņa pētī­jumos.

Atzīšos, ka ģeoloģijas zinātnes man likās tiešām intere­santas; manās dzīslās ritēja ģeologa asinis, un dārgo akmeņu vidū es nekad negarlaikojos.

Vārdu sakot, Kēnigštrāses ielas namiņā varēja dzīvot laimīgi, lai cik nepacietīgs bija tā īpašnieks, jo, kaut arī at­tieksme pret visu viņam bija parupja, viņš tāpēc mūs nemī­lēja mazāk. Taču šis cilvēks neprata gaidīt, un viņš pastāvīgi steidzās ātrāk par dabu.

Aprīlī tēvocis salona fajansa podos iestādīja rezēdas vai vīteņus un pēc tam ik rītu tos paraustīja aiz lapām, lai paāt­rinātu augšanu.

Tādam savādniekam varēja vienīgi paklausīt. Tātad es steigšus devos uz viņa kabinetu.

II

Tēvoča kabinets bija īsts muzejs. Visiem mi­nerālu pasaules paraugiem bija uzlīmētas etiķetes, tie bija novietoti vislabākajā kārtībā saskaņā ar iedalījumu trijās lie­lās grupās - nedegošajos, metāliskajos un akmeņveidīgajos minerālos.

Cik lieliski pazinu šos mineraloģijas nieciņus! Nezin cik reižu es nevis izklaidējos kopā ar sava vecuma puišiem, bet slaucīju putekļus no grafītiem, antracītiem, brūnoglēm un kūdras paraugiem! Un kur vēl bitumi, sveķi, organiskie sāļi, kas bija jāpasargā no vissīkākā puteklīša! Un metāli, sā­kot ar dzelzi un beidzot ar zeltu, kura absolūtā vērtība pilnīgi pazuda zinātnisko paraugu pilnīgajā vienlīdzībā! Un vēl - neskaitāmie akmeņi, ar kuriem būtu pieticis, lai pārbūvētu

Kēnigštrāses namu, ierīkojot tajā pat vienu skaistu istabu vairāk, - tā man tiešām noderētu!

Taču, kabinetā ieejot, šie brīnumi man nemaz nebija prātā. Visas domas nodarbināja vienīgi tēvocis. Viņš bija ieslīdzis savā lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā atzveltnī un turēja rokā grāmatu, kuru apskatīja ar vislielāko apbrīnu.

-    Kāda grāmata! Kāda grāmata! - viņš iesaucās.

Šos vārdus dzirdot, atcerējos, ka profesors Līdenbroks brīvajos brīžos ir arī bibliomāns, bet grāmata viņa acīs iegūst vērtību vienīgi tad, ja ir neatrodama vai vismaz neizlasāma.

-    Kā, vai tad tu neredzi? - viņš jautāja. - Tas taču ir ne­novērtējams dārgums, ko šorīt atradu, rakņājoties ebreja Hevēliusa bodītē.

-    Lieliska! — es atbildēju ar mākslotu sajūsmu.

Tiešām, kādēļ gan tik ļoti jūsmot par vecu sējumu, kura muguriņa un vāki, šķiet, bija darināti no rupji apstrādātas teļādas, - par sadzeltējušu grāmatu, no kuras karājās izbalē­jusi lente?

Tomēr profesora apbrīna saucieni nemitējās.

-    Paraugi,- viņš teica, pats atbildēdams uz saviem jau­tājumiem, — vai tā nav skaista? Jā, tā ir brīnišķīga! Un kāds iesējums! Vai šo grāmatu ir viegli atvērt? Jā, jo tā paliek atvērta jebkurā lappusē! Bet vai to viegli aizvērt? Jā, jo vāki un lapas veido vienu veselumu, nekas te nešķiras vaļā un nepiepūšas! Un muguriņa, kas pēc septiņsimt gadiem nav ielauzīta nevienā vienīgā vietā! Jā, tas ir gan sējums, ar ko varētu lepoties Bozeriāns, Kloss vai Pūrgolds!

Tā runādams, tēvocis vēra grāmatu vaļā un ciet. Man atlika vienīgi apjautāties par sējuma saturu, kaut arī tas mani nemaz neinteresēja.

-    Un kā šo brīnumaino grāmatu sauc? — es gaužām mākslotā aizrautībā jautāju.

-Tas ir Heims—Kringla, ko sarakstījis slavenais islan­diešu divpadsmitā gadsimta autors Snorrc Turlesons! Tā ir Norvēģijas valdnieku — tolaik tie valdīja pār Islandi — hronika.

—   Kaut kas traks! - es iesaucos, cik jūsmīgi varēdams, - un laikam jau tas ir tulkojums vācu valodā?

—   Tulkojums? — tēvocis pārjautāja. - Ko gan es iesāktu ar tulkojumu? Šis ir oriģināldarbs, sarakstīts islandiešu valodā — reizē brīnumaini vienkāršā un bagātā, kas ļauj veidot visdažā­dākās gramatiskās konstrukcijas un elastīgi pārveidot vārdus!

—Tāpat kā vācu valoda, - es iebildos.

—   Jā, — tēvocis atbildēja, paraustīdams plecus, — starpība tikai tā, ka islandieši lietvārdus loka tāpat kā latīņu valodā.

-Ak tā, — es sacīju, un mana vienaldzība bija mazliet iedragāta. — Vai šīs grāmatas burti ir skaisti?

—   Burti! Kas te runā par burtiem, nelaimīgo Aksel? Pro­tams, runa ir par rakstu zīmēm. Ak tā, tu iedomājies, ka šis ir kāds drukas darbs? Bet, nelaimīgais, tas taču ir manu­skripts, tuklāt rūnu manuskripts!

—   Rūnu?

—   Jā! Vai tagad tu lūgsi, lai tev šo vārdu izskaidroju?

—   To gan ne, - es atbildēju aizvainota cilvēka tonī.

Taču tēvocis turpināja tādā pašā garā un skaidroja man lietas, par kurām es tiešām neko nevēlējos zināt.

—   Rūnas, — viņš turpināja, — bija rakstu zīmes, ko savulaik lietoja Islandē un, kā teikas stāsta, tās izgudrojis pats Odins. Bet apskati taču, apbrīno, nejēga, šīs zīmes, ko radījusi paša dieva iztēle!

Goda vārds, atbildes vietā es jau grasījos krist uz vaiga, jo tāda rīcība laikam taču patīk gan dieviem, gan karaļiem: tādējādi viņus nevar samulsināt, ja maina sarunas virzienu.

Tajā brīdī atklājās netīrs pergaments — tas izslīdēja no grāmatas un nokrita uz grīdas.

Tēvocis tvēra šo lupatai līdzīgo priekšmetu ar viegli saprotamu alkatību. Viņa acīs vecam dokumentam, kas slē­pies vecā grāmatā kopš neminamiem laikiem, varēja būt tikai milzīga nozīme.

- Kas tad tas? — viņš iesaucās.

To sakot, viņš jau rūpīgi izklāja uz galda piecus sprīžus garu un trīs sprīžus platu pergamentu, uz kura stabiņos bija uzrakstītas nesaprotamas zīmes.

Te ir to faksimils. Man ir svarīgi parādīt šīs ērmotās zīmes, jo tās aizveda profesoru Līdenbroku un viņa brāļadēlu visdīvainākajā ekspedīcijā, kāda vien deviņpadsmitajā gad­simtā notikusi.

Profesors kādu laiku vēroja zīmju virknes, tad noņēma brilles un teica:

—   Tas ir rūnu raksts; zīmes ir pilnīgi tādas pašas kā Snorres Turlesona manuskriptā! Bet… kas tur varētu būt rakstīts?

Biju pilnīgi pārliecināts, ka rūnu raksts ir gudro izdo­mājums nabaga ļautiņu muļķošanai, tāpēc man tīri labi pa­tika, ka tēvocis to nesaprot. Tā es spriedu vismaz pēc viņa pirkstu kustībām - tās bija pagalam drudžainas.

-    Taču tā ir vecislandiešu valoda! - viņš murmināja.

Un profesors Līdenbroks laikam jau no valodām šo to saprata, jo tika uzskatīts par īstu poliglotu. Nevarētu apgal­vot, ka viņš tekoši runā divtūkstoš valodās un četros miljonos dialektu, ko lieto pasaulē, bet labu dalu valodu viņš tie­šām zināja.

Tātad šādu grūtību priekšā viņš droši vien izgāzīs visu savu niknumu, un es jau paredzēju vētrainu scēnu, kad ma­zais kamīna pulkstenis nosita divi.

Tajā pašā mirklī Marta atvēra kabineta durvis un pa­vēstīja:

—   Pusdienas galdā!

—   Pie velna pusdienas, - tēvocis iesaucās, — un pie joda tos, kuri ēdīs, un to, kas tās vārījusi!

Marta aizbēga. Es steidzos viņai pakal un nezin kā no­nācu savā parastajā vietā pie galda ēdamistabā.

Kādu bridi gaidīju. Profesors nenāca. Tā, cik spēju at­cerēties, bija pirmā reize, kad viņš izjauca pusdienu svinīgu­mu. Un kas tās bija par varenām pusdienām! Zupa ar pēter­sīļiem, omlete ar škinki, skābenēm un muskatriekstu, teļa mēle ar žāvētām plūmēm un saldajā — garneles ar cukuru, turklāt viss bija apslacināms ar labu Mozeles vīnu.

Redziet, ko tēvocis zaudēja veca dokumenta dēļ! Goda vārds, kā jau pašaizliedzīgs radinieks es uzskatīju par savu pienākumu ēst arī viņa vietā, un to es darīju pēc labākās sirdsapziņas.

—   Kaut ko tādu es savu mūžu neesmu piedzīvojusi! — Marta teica. — Līdenbroka kungs neēd pusdienas!

—   Tam gandrīz nav iespējams noticēt.

—   Tas nozīmē, ka piedzīvosim kaut ko neparastu! — vecā kalpone turpināja, galvu purinādama.

Manuprāt, tas nepareģoja neko citu kā vien briesmīgu scēnu, kas sāksies, kad tēvocis pamanīs, ka viņa pusdienas ir notiesātas.

Es patlaban ēdu pēdējo garneli, kad pērkonīga balss mani atrāva no deserta. Vienā lēcienā nonācu no ēdamista­bas kabinetā.

III

— Tas neapšaubāmi ir rūnu raksts, - profesors sacīja, raukdams uzacis. - Bet tajā ir kāds noslēpums, un es to atklāšu, citādi…

Domu viņš pabeidza ar spēcīgu žestu.

- Sēdies tur un raksti! - viņš uzsauca, rādīdams uz mazo galdiņu.

Biju gatavs vienā mirkli.

-Tagad es tev nodiktēšu visus mūsu alfabēta burtus, kas atbilst kādam islandiešu burtam. Redzēsim, kas no tā iznāks. Bet - pie svētā Miķeļa - piesargies kļūdīties!

Diktēšana sākās. Es centos, cik vien varēdams. Ik burts tika nosaukts un izveidoja šādu nesaprotamu vārdu vārstī- jumu:

Kad šis darbs bija pabeigts, tēvocis izrāva man no rokām lapu, uz kuras tikko biju rakstījis, un ilgi un uzmanīgi to aplūkoja.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — viņš automātiski atkārtoja. Goda vārds, es viņam to nevarēju izskaidrot. Viņš gan

arī man neko nejautāja, turpinādams sarunāties pats ar sevi:

-   Tas ir tas, ko mēdz saukt par kriptogrammu, kurā jēga paslēpta tīšām sarežģītos burtos, bet, pareizi izvietoti, tie

deva priekšroku kādai valodai, kurā mēdza rakstīt seš­padsmitā gadsimta izglītotie cilvēki, visdrīzāk - latīņu valodai. Ja esmu kļūdījies, varu izmēģināt franču vai spāņu, itāļu, grieķu un senebreju valodu. Taču sešpadsmitajā gadsimtā zinātnieki rakstīja galvenokārt latīniski. Tāpēc apriori varu sacīt: šis teksts uzrakstīts latīņu valodā.

Es uz sava krēsla salēcos. Manas trūcīgās latīņu valodas zināšanas sadumpojās pret apgalvojumu, ka ērmoto vārdu savārstījums varētu būt radniecisks Vergilija lokanajai valodai.

-Jā, latīniski, - tēvocis atkārtoja, — bet tā ir mākslīgi sarežģīta latīņu valoda.

"Lai jau tā būtu," es nodomāju. "Ja tu to atmudžināsi, tu, tēvoc, tiešām būsi liels gudrinieks!"

- Papētīsim labi rūpīgi, — tēvocis atsāka, paņemdams papīra lapu, uz kuras biju rakstījis. - Lūk, te ir simt trīsdesmit divu burtu sērija, kas šķiet uzrakstīta pilnīgā nekārtībā. Ir vārdi, kuros sastopami tikai līdzskaņi, piemēram, pirmais - "m. rnlls", un citi, kur turpretī ir ļoti daudz patskaņu kā piektajā vārdā — "unteief' vai priekšpēdējā — "oseibo". Jādo­mā, ka šis izkārtojums nav tieši sakombinēts: tas dots mate­mātiski mums nezināma iemesla dēļ, kas liek burtus salikt šādi. Man šķiet neapšaubāmi, ka teikums uzrakstīts vispirms pareizi, tad pārveidots saskaņā ar kādu likumu, kas mums jāatklāj. Tas, kurš atradīs šifra atslēgu, varēs tekstu lasīt pil­nīgi brīvi. Bet kāda ir šī atslēga? Vai tev, Aksel, tā ir?

Uz šo jautājumu es neko neatbildēju, un klusēšanai bija savs cēlonis. Mans skatiens bija pievērsies burvīgam portretam pie sienas - Graibenas portretam. Tolaik tēvoča krustmeita atradās Altonā pie kādas savas radinieces, un viņas prom­būtne mani ļoti skumdināja, jo tagad atzīšos, ka glītā virlan- diete un profesora brāļadēls viens otru mīlēja pacietīgi un mierīgi, kā mēdz mīlēt vācieši. Bijām saderinājušies, tēvocim

nezinot, jo viņš bija pārāk aizrautīgs ģeologs, lai saprastu tādas jūtas. Graibena bija burvīga, gaišmataina meitene zilām acīm, mazliet par daudz nopietnu dabu un dziļu prātu; taču tas neliedza viņai mani mīlēt. Es viņu dievināju, ja vien tāds vārds tālaika valodā vispār pastāvēja. Tātad jaunās virlan- dietes portrets mani uz mirkli aizvilināja prom no reālās pasaules iedomu un atmiņu pasaulē.

Es iztēlojos savu darbu un prieku uzticamo līdzgaitnieci. Viņa diendienā man palīdzēja kārtot tēvoča dārgos akmeņus, kopā ar mani tos šķiroja, līmēja etiķetes. Graibenas jaun­kundze bija teicama mineraloģe! Viņa varētu pārspēt dažu labu zinātnieku. Viņai patika iedziļināties vissvarīgākajos zinātnes jautājumos. Cik daudz brīnumainu stundu esam pavadījuši, kopīgi studēdami! Un cik bieži es apskaudu nejūtīgos akmeņus, kuriem pieskārās viņas daiļās rokas!

Kad pienāca atpūtas brīdis, mēs pastaigājāmies pa Alstera ēnainajām alejām un apmeklējām vecās, darvotās dzirnavas, kas ezera krastā tik labi izskatījās; pa ceļam tērzē­jām, turēdamies rokās. Es stāstīju jokus, par kuriem viņa smējās no sirds. Aizgājām līdz Elbas malai un, novēlējuši labu nakti gulbjiem, kas peldēja starp lielām, baltām ūdens­rozēm, atgriezāmies piestātnē ar tvaikonīti.

Es patlaban par to visu sapņoju, kad tēvocis, stipri uzsizdams ar dūri pa galdu, lika man atgriezties īstenībā.

- Manuprāt, pirmā doma, kas rakstītājam ienāca prātā, lai sajauktu teikuma burtus, bija rakstīt vārdus stateniski, nevis līmeniski.

"Redz, kā," es nodomāju.

-Jāpalūkojas, ko tas dotu. Aksel, uzraksti kaut ko uz papīra, bet burtus velc nevis vienu blakus otram, bet citu zem cita vertikālos stabiņos tā, lai iznāktu pieci vai seši stabiņi.

Sapratu viņa domu un no augšas uz leju uzrakstīju:

E i o l a s t t u i t i i , b e k m G e v l ī r n

—   Labi, - profesors, vēl neizlasījis, sacīja. - Tagad uzraksti šos vārdus horizontāli.

Es paklausīju, un man iznāca šāds teikums:

Eiola sttui tii,b ekmGe vlīrn

—   Lieliski! — tēvocis iesaucās, izraudams papīru man no rokām, — šis raksts jau izskatās pēc vecā dokumenta: gan patskaņi, gan līdzskaņi sagrupēti pilnīgi bezjēdzīgi; ir pat lielais burts vārda vidū, tāpat kā komats — viss gluži tāpat kā Saknusema dokumentā!

Man šie spriedumi likās visai atjautīgi.

—   Redzi, — tēvocis teica, vērsdamies tieši pie manis, - lai izlasītu teikumu, ko tu nupat uzrakstīji un ko es nezinu, man pietiktu, ja ņemtu citu pēc cita katra vārda pirmo burtu, pēc tam — otro, trešo un tā tālāk.

Un tēvocis, man par lielu pārsteigumu, izlasīja: "Es tevi ļoti mīlu, Graiben."

—   Redz kā, — profesors noteica.

Jā, nemaz pats neapjauzdams, es, kā jau neveikls mīlētājs, biju uzrakstījis šo kompromitējošo teikumu!

—   Ak tu mīli Graibenu? — tēvocis automātiski pārjautāja īstā aizbildņa tonī.

—   Jā… Nē… - es stostījos.

Tēvocis, no jauna iegrimis aizraujošajā vērošanā, jau bija aizmirsis manus pārdrošos vārdus. Es saku - pārdro­šos, jo zinātnieka prāts nespēj saprast sirdslietas. Bet lai- migā kārtā visu tēvoča uzmanību paņēma izcilais doku­ments.

Izdarot izšķirošo eksperimentu, profesora Līdenbroka acis caur brillēm meta zibeņus. Pirksti drebēja, kad viņš atkal paņēma veco pergamentu. Viņš tiešām bija saviļņots. Beidzot viņš skaļi noklepojās un nopietnā balsī, nosaucot vispirms katra vārda pirmo, tad otro utt. burtu, nodiktēja man šādu tekstu:

 essiinkaSen rA. icefdo K. segn itta m u rtn ecertserrette, rotaivsadua, ednecsedsadne lacartniiiluJsiratracSarbmutabiledmek meratarcsiluco YslejfenSnl

Atzīšos, ka beigās satraucos arī es. Cits pēc cita nosauktie burti manās smadzenēs neradīja nekādas sakarības; tādēļ gaidīju, kad profesors svinīgi izrunās lielisku teikumu latīņu valodā.

Bet kas gan to būtu domājis! Galdu satricināja pamatīgs belziens ar dūri.

- Tas nav nekas! — tēvocis iesaucās. — Tam nav pilnīgi nekādas jēgas!

Tad, izsprādzis cauri kabinetam kā lode, viņš gāzās lejā pa kāpnēm kā lavīna, izskrēja uz Kēnigštrāses un aiztraucās, cik vien kājas nesa.

IV

- Vai viņš aizgāja? - Marta jautāja, atskrējusi pie manis, kad izdzirda ārdurvis aizcērtamies tik nikni, ka nodrebēja visa māja.

-Jā, - es atbildēju, - viņš tiešām ir aizgājis!

—   Bet kā tad ar pusdienām? - vecā kalpone brīnījās.

—   Viņš neēdīs pusdienas!

—   Un vakariņas?

—   Arī vakariņas neēdīs!

—   Kā tad tā? — Marta, rokas saņēmusi, neticīgi jautāja.

—   Jā, mīļā Marta, neēdīs nedz viņš, nedz kāds cits šajā mājā. Tēvocis Līdenbroks mums visiem noteicis gavēni līdz brīdim, kad būs atšifrējis vecu pergamentu, kas ir pilnīgi neatšifrējams!

—   Augstais Dievs! Tad mums visiem būs jānomirst badā!

Es neiedrošinājos atzīties, ka, dzīvojot kopā ar tik prin­cipiālu cilvēku, kāds bija mans tēvocis, tāds liktenis ir neiz­bēgams.

Vecā kalpone, dziļi satraukta, vaidēdama atgriezās virtuvē.

Kad paliku viens, man ienāca prātā doma visu pastāstīt Graibenai. Bet kā lai atstāj māju? Profesors var kuru katru brīdi atgriezties. Un ja nu viņš mani sauc? Un ja nu viņš liek atminēt mīklu, ar ko netiktu galā pat vecais Edips? Kas notiktu, ja es uz viņa aicinājumu neatsauktos?

Prātīgākais bija palikt mājās. Kāds Bezansonas ģeologs tieši todien bija atsūtījis mums silīcija ietvērumu kolekciju, kas bija jāsakārto. Ķēros pie darba. Es paraugus izšķiroju, pielīmēju etiķetes un visus dobos akmeņus, kuru dziļumā mirguļoja mazi kristāliņi, sakārtoju atbilstošajā vitrīnā.

Tomēr šī nodarbe neaiznēma manas domas. Notikums ar veco dokumentu dīvainā kārtā nedeva mieru. Galva dūca, mani pārņēma nenoteikts nemiers. Jutos kā katastrofas priekšvakarā.

Pēc stundas visi dobie akmeņi bija nolikti vietā. Tad iezvilu lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā krēslā, pārkāru rokas pār paročiem un atgāzu galvu. Aizsmēķēju pīpi ar garu, izliektu kātu, kuras izgrieztā galviņa attēloja graciozi izlocī­jušos najādi; pēc tam uzjautrināts vēroju karbonizācijas procesu, kas manu najādi pamazām pārvērta par nēģerieti. Brīžiem ieklausījos, vai kāpnēs neatskan soļi. Nekā. Kur gan mans tēvocis palicis? Es iztēlojos, kā viņš skrien pa Altonas ceļu zem skaistajiem kokiem, rokas mētādams, vilkdams ar spieķi gar žogiem, nikni sizdams zāli, nocirzdams dadžiem galvas un iztraucēdams vientuļas cikādes.

Vai viņš pārradīsies kā uzvarētājs vai nolaistu galvu? Kas gūs virsroku — viņš vai noslēpums? Tā prātodams, nejauši paņēmu rokā papīra lapu, uz kuras pats ar savu roku biju sarakstījis nesaprotamo burtu virknējumus.

"Ko gan tie varētu nozīmēt?"

Mēģināju sagrupēt burtus tā, lai izveidotos vārdi. Neie­spējami! Vai es tos sarakstīju kopā pa diviem, trim, pieciem vai sešiem, tas nedeva neko. Tiesa, bija četrpadsmitais, piec­padsmitais un sešpadsmitais burts, kas veidoja angļu vārdu "ice". Astoņdesmit ceturtais, astoņdesmit piektais un astoņ­desmit sestais veidoja vārdu "sir". Beidzot, dokumenta trešajā rindā es pamanīju arī latīņu vārdus "rota", "mutabile",

«• » « » u »

ira , nec un atra .

"Pie joda," es nodomāju, "šie pēdējie vārdi rāda, ka tēvocim varbūt taisnība par valodu, kādā dokuments uzrakstīts. Ceturtajā rindā es pat pamanīju vārdu "luco", kas nozīmē "svētais koks". Tiesa, trešajā rindā var izlasīt vārdu "tabiled", kas pilnīgi izklausās pēc senebreju vārda, un trīs pēdējie vokābuļi "mer", "arc" un "mere" liekas tīri franciski.

Te tiešām var zaudēt galvu! Četras atšķirīgas valodas vienā bezjēdzīgā teikumā! Kāds sakars varētu būt starp vārdiem «ii » «i n «j » « v-i- J> « - ^ i t »

ledus , kungs , dusmas , nezehgs , svētais koks , "mainīgs", "māte", "arka" vai "jūra"? Sakaru viegli varētu atrast vienīgi starp pirmo un pēdējo: nav nekāds brīnums, ka Islandē rakstītā dokumentā ir runa par "ledus jūru". Bet likās pilnīgi neiespējami pēc šiem vārdiem atrast kriptogrammas jēgu.

Tā es cīnījos ar nepārvaramām grūtībām, manas sma­dzenes pārkarsa, burti ņirbēja gar acīm; šķita, ka simt trīs­desmit divi burti riņķo ap mani kā sudraba asaras, kas lāso ap mūsu galvu, kad tajā strauji sakarst asinis.

Man uzmācās kaut kas līdzīgs halucinācijai: es smaku nost, aptrūkās gaisa. Automātiski sāku vēdināties ar papīra lapu, tā ka viena pēc otras acu priekšā parādījās gan viena, gan otra tās puse.

Cik pārsteigts jutos mirklī, kad, acu priekšā pazibot lapas otrajai pusei, man šķita, ka parādās pilnīgi izlasāmi latīņu vārdi — "craterem" un "terrestre"!

Piepeši man atausa gaisma; pietika ar šīm zīmēm, lai apjaustu patiesību; biju atklājis šifra atslēgu. Lai dokumentu izlasītu, to nevajadzēja pat lasīt, apgriežot lapu otrādi! Nepavisam ne! Tas bija tāds, kāds tika man nodiktēts, tādu to viegli varēja atšifrēt. īstenojās visas profesora gudrās kombi­nācijas. Viņam bija taisnība, runājot par vārdu izvietojumu, kā arī par valodu, kādā dokuments uzrakstīts! Pietrūka tikai tīrā "nieka" - atjautas, ka latīņu teikumu iespējams izlasīt no viena gala līdz otram, un nejaušība man šo "nieku" nupat bija atklājusi!

Varat iedomāties, cik saviļņots jutos! Acis apmiglojās. Nespēju neko saredzēt. Izklāju papīra lapu uz galda. Pietiktu uzmest tai acis, un noslēpums atklātos.

Vispirms piespiedu sevi divreiz apiet apkārt istabai, lai nomierinātu nervus, pēc tam atkritu lielajā atzveltnī.

"Lasīsim!" es iesaucos, kad biju ievilcis plaušās labi daudz gaisa.

Noliecos pār galdu; pieliku pirkstu pie katra burta pēc kārtas un bez vilcināšanās un stomīšanās skaļā balsī izlasīju visu teikumu.

Kāds pārsteigums, kādas šausmas mani pārņēma! Pir­majā mirklī šķita, ka esmu saņēmis pamatīgu triecienu. Kā, vai tiešām tas, ko tikko biju uzzinājis, ir paveikts! Kādam cilvēkam pieticis drosmes, lai nolaistos…

"Ak, nē taču, nē jel!" es iesaucos, pielēkdams kājās.

"Tēvocis to nekad neuzzinās! Tā tikai vēl trūka, lai viņš uzzinātu par tāda ceļojuma iespēju! Viņš arī gribētu veikt tādu pašu ekspedīciju! Tad nekas viņu neapturētu! Tik aizrautīgs ģeologs! Viņš dotos ceļā, par spīti visam! Viņš ņemtu mani līdzi, un mēs nekad neatgrieztos! Nekad, nekad!"

Būtu grūti attēlot manu uztraukumu.

"Nē, nē, tas nemūžam nenotiks!" es apņēmīgi apgalvoju, "jo, ja ir kāds, kas var liegt manam tirānam nonākt pie tādas domas, tas esmu es. Ja viņš dokumentu grozīs rokās, viņš nejauši var nonākt pie atklājuma. Tāpēc iznīcināsim doku­mentu!"

Kamīnā vēl gruzdēja pagales. Es drudžaini paķēru ne tikai papīra lapu, bet arī Saknusema pergamentu; grasījos jau abus uzmest uz kvēlojošajām oglēm un noslēpumu iznī­cināt, kad atvērās kabineta durvis. Tajās parādījās tēvocis.

V

Man tik vien pietika laika kā nolikt nelaimīgo dokumentu uz galda citā vietā.

Profesors Līdenbroks bija dziji iegrimis domās. Uzmā­cīgā ideja nedeva viņam ne mirkli miera; pastaigas laikā viņš acīmredzot bija pētījis, analizējis, licis lietā visas iztēles spējas un tagad droši vien atgriezās mājās izmēģināt kādu jaunu kombināciju.

Tēvocis tiešām apsēdās savā atzveltnī un, paņēmis spalvu, sāka rakstīt formulas, kas atgādināja algebriskus aprēķinus.

Ar skatienu sekoju viņa drebošajai rokai, neatstājot nepamanītu nevienu kustību. Kādi necerēti rezultāti negaidot radīsies? Es baidījos, bet gluži nepamatoti, jo īstā, "vienīgā" kombinācija jau bija atrasta, tāpēc visi citi meklējumi, gluži dabiski, kļuva lieki.

Trīs stundas tēvocis strādāja klusēdams, galvu nepacēlis, dzēsdams, rakstīdams no jauna, svītrodams, atsākdams atkal un atkal.

Libi sapratu, ka gadījumā, ja viņam izdosies burtus izvietot atbilstoši visām iespējamām pozīcijām, kādās tie var atrasties, teikums kļūs skaidrs. Bet es arī zināju, ka tikai divdesmit burti var izveidot divus kvintiljonus četrsimt trīsdesmit divus kvad- riljonus deviņsimt divus triljonus astoņus miljardus simt sep­tiņdesmit sešus miljonus sešsimt četrdesmit tūkstošus kombi­nāciju. Bet teikumā bija simt trīsdesmit divi burti, un šie simt trīsdesmit divi burti, veidojot atšķirīgus vārdus, varēja radīt gandrīz neuzrakstāmu un prātam neaptveramu skaitli.

Mani nomierināja varonīgā metode, pie kuras bija ķēries tēvocis, lai atrisinātu problēmu.

Laiks ritēja, satumsa; tēvocis, noliecies pār savu darbu, neredzēja neko, pat ne Martu, kas pavēra durvis; viņš ne­dzirdēja neko, arī ne cienījamās kalpones balsi, kad tā sacīja:

- Vai kungs ēdis vakariņas?

Tā Marta aizgāja, atbildi nesaņēmusi. Bet es, labu bridi cīnījies pret miegu, galu galā tam padevos un aizmigu dīvāna stūrī, kamēr tēvocis rēķināja un rēķināja.

Kad nākamajā dienā pamodos, nenogurdināmais pēt­nieks joprojām strādāja. Viņa apsarkušās acis, bālā seja, izspūrušie mati, sasarkušie vaigu gali pietiekami skaidri lie­cināja par drausmīgo cīņu ar neiespējamo, un viņam stundas droši vien ritēja, smadzenēm pagurstot pārvarlgā darbā.

Man tiešām bija profesora žēl. Lai arī biju pārliecināts, ka esmu tiesīgs viņam šo to pārmest, mani pārņēma sirsnīgas jūtas. Nabaga vīrs tik ļoti bija idejas varā, ka pat aizmirsa dusmoties. Visi viņa dzīvības spēki koncentrējās vienā punktā, un, tā kā tie netika novadīti parastajā veidā, pastā­vēja briesmas, ka spiediens var kuru katru mirkli radīt eks­ploziju.

Es ar vienu vienīgu kustību būtu varējis atbrīvot viņu no dzelzs spīlēm, kas sažņaudza galvu, — ar vienu vienīgu vārdu! Bet es to neteicu.

lāču man ir laba sirds. Kāpēc es tādā reizē paliku mēms? - Tikai paša tēvoča interesēs.

"Nē, nē," es domās atkārtoju. "Es neteikšu ne vārda! Es zinu, ka viņš noteikti gribētu iet uz turieni, un nekas viņu neapturētu. Viņam ir vulkāniska iztēle, un viņš būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai paveiktu to, ko nav veikuši citi ģeologi. Es klusēšu; es glabāšu noslēpumu, ko man atklājusi nejaušība! Lai viņš to atmin, ja spēj. Negribu, ka reiz pienāktu diena, kad es pārmestu sev, ka esmu vainojams viņa pazudināšanā!"

Tā izlēmis, sakrustoju rokas un gaidīju. Bet savos aprē­ķinos es nebiju ņēmis vērā kādu apstākli, kas noskaidrojās pēc dažām stundām.

Kad Mana gribēja iziet no mājas, lai dotos uz tirgu, viņa atrada durvis aizslēgtas. Lielās atslēgas slēdzenē nebija. Kas to bija paņēmis? Laikam taču tēvocis, kad iepriekšējā dienā atgriezās no straujās pastaigas.

Vai tas bija darīts tīšām vai netīšām? Vai viņš pa īstam gribēja mūs pārbaudīt ar izsalkumu? Tas man būtu licies mazliet par traku. Kā, vai tad man un Martai bija jākļūst par upuri apstākļiem, kuros mēs ne vismazākajā mērā nebijām vainojami? Protams, es atcerējos gadījumu, kas mūs pa īstam pārbiedēja. Pirms vairākiem gadiem, kad tēvocis strādāja pie lielās mineraloģijas klasifikācijas, viņš palika neēdis četr­desmit astoņas stundas, un visiem mājiniekiem bija jāgavē līdz ar zinātnieku. Man, pēc dabas diezgan ēdelīgam, toreiz uznāca kuņģa krampji.

Sāka jau likties, ka brokastis paliks neēstas, tāpat kā ne­ēstas palika vakariņas. Tomēr apņēmos nezaudēt varonību un nepadoties izsalkumam. Marta notiekošo ļoti ņēma pie sirds un jutās gaužām nelaimīga. Mani vairāk apbēdināja nespēja izkļūt no mājas, un tam bija viegli saprotams iemesls. Tēvocis joprojām strādāja; viņa iztēle maldījās kombināciju labirintos; viņš dzīvoja tālu no šīs zemes un laikam arī ārpus šīspasaules ikdienišķajām vajadzībām.

Ap pusdienlaiku izsalkums mani jau mocīja ne pa jokam. Marta pavisam nevainīgi bija apēdusi krājumus, kas glabājās pieliekamajā; mājā vairs nebija nekā. Tomēr es turējos. Man tas zināmā mērā bija goda jautājums.

Pulkstenis nosita divi. Stāvoklis kļuva smieklīgs un pat neciešams. Es sāku prātot, vai nepārspīlēju dokumenta svarīgumu, pieņēmu, ka tēvocis pergamentam nenoticēs, ka uzskatīs to par muļķīgu mistifikāciju, ka visļaunākajā gadījumā, ja profesors iedomāsies mesties dēkā, viņu atturē­sim ar varu; ka galu galā viņš pats arī var atklāt šifra atslēgu un tādā gadījumā gavēšana būtu pilnīgi veltīga.

Šie secinājumi, ko iepriekšējā dienā es būtu ar sašutumu atmetis, man likās lieliski, un pats brīnījos, kāpēc esmu tik ilgi muļķīgi gaidījis; vārdu sakot, nolēmu tēvocim visu pasacīt.

Es prātoju, kā uzsākt sarunu, lai atklājums nebūtu pā­rāk pēkšņs, kad profesors piecēlās, uzlika cepuri un gatavo­jās iet ārā no mājas.

Vai tiešām viņš grasījās iet prom un mūs vēl turēt ie­slēgtus? Tas nu gan nemūžam nenotiks!

-    Tēvoc! - es sacīju.

Skita, ka viņš nemaz nedzird manu balsi.

-Tēvoci Līdenbrok, - es atkārtoju jau skaļāk.

-    Ko? - viņš noprasīja kā pēkšņi pamodināts cilvēks.

-    Kā tad ir ar to atslēgu?

-    Kādu atslēgu? Vai durvju atslēgu?

-    Nē jel, ar šifra atslēgu!

Profesors paskatījās uz mani pāri brillēm; laikam tomēr viņš pamanīja manā sejā kaut ko neparastu, jo piepeši satvēra manu roku un, nespēdams parunāt, jautāja ar skatienu. Taču lūgums nekad nav izteikts skaidrākā veidā.

Es piekrītoši palocīju galvu.

Viņš papurināja galvu tādā kā līdzjūtībā, it kā būtu darīšana ar vājprātīgo.

Es palocīju galvu vēl noteiktāk.

Profesora acis iekvēlojās, viņa roka kļuva draudīga.

Tāda mēma saruna šādos apstākļos būtu ieinteresējusi pat visvienaldzīgāko skatītāju. Tiešām, es pat neiedrošinājos runāt - tik ļoti baidījos, ka tēvocis varētu mani aiz prieka nožņaugt. Bet viņš kļuva pārāk neatlaidīgs, un vajadzēja vien atbildēt.

-Jā, atslēga… Tīrā nejaušība…

-   Ko tu tur runā! — profesors neizsakāmā saviļņojumā iesaucās.

-   Ņemiet, - es sacīju, sniegdams papīra lapu, uz kuras biju rakstījis. — Lasiet!

—   Bet tas taču neko nenozīmē! - viņš iesaucās, saburzī­dams papīru.

-   Tas neko nenozīmē, ja lasa no sākuma, bet, ja sāk no beigām…

Vēl nebiju beidzis runāt, kad profesors iekliedzās - patiesību sakot, pa īstam ierēcās. Viņa prāts apskaidrojās, viņš pilnīgi pārvērtās.

-Ak, atjautīgais Saknusems! - viņš iesaucās. - Vai tu vispirms uzrakstīji teikumu ačgārni?

Un, paķēris papīru, viņš kvēlojošu skatienu un aizrautu balsi nolasīja visu dokumentu, sākot ar pēdējo burtu un beidzot ar pirmo.

Dokumentā bija rakstīts:

In Sneffels Yoculis craterem kem delibat umbra Scartaris Julii intra calendas descende, audas viator, et terrestre centrum attinges. Kodfeci. Arne Saknussemm.

So diezgan kroplo latīņu frāzi varēja tulkot tā:

Nokāp Snefelsajēkidla krāterī,

ko Skartarisa ēna noglāstīs pirms jūlija kalendām,

drosmīgo ceļotāj, un tu nonāksi

Zemes centrā. Ko es esmu izdarījis. Arne Saknusems.

Tēvocis, to izlasījis, palēcās tā, it kā nejauši būtu pie­skāries Leidenas traukam. Drosme, prieks un pārliecības spēks darīja viņu lielisku. Viņš staigāja šurpu turpu; saņēma galvu rokās; pārvietoja sēdekļus; kravāja grāmatas; viņš žonglēja - tam pat lāgā nevarēja noticēt - ar dārgajiem dobajiem akmeņiem; viņš gāza ar dūri, kur pagadījās. Beidzot viņa nervi nomierinājās, un kā cilvēks, ko nogurdinājis pārāk liels enerģijas patēriņš, tēvocis atkal atkrita savā atzveltnī.

-   Cik pulkstenis? - bridi klusējis, viņš jautāja.

-   Trīs, - es atbildēju.

-    Redz kā, pusdienu laiks jau garām. Es vai mirstu aiz izsalkuma. Pie galda! Pēc tam…

-    Pēc tam?

-   Tu sakravāsi manu koferi.

-    Ejiet nu! — es iesaucos.

-    Un savu ari, - nepielūdzamais profesors vēl noteica, ieiedams ēdamistabā.

VI

Šos vārdus dzirdot, es nodrebēju pie visām miesām. Taču savaldījos. Nolēmu pat izlikties, ka nemaz nebrīnos. Profesoru Līdenbroku varētu apturēt vienīgi zinātniski argumenti. Un tādu pret iecerēto ceļojumu netrūka. Doties uz Zemes centru! Kāds neprāts! Es pietau­pīju savu runu izdevīgākam brīdim un sāku rūpēties par maltīti.

Nav vērts atkārtot lāstus, ko profesors izgāza, ieraudzījis nokopto galdu. Viss noskaidrojās. Martai atdeva brīvību. Viņa aizsteidzās uz tirgu un rīkojās tik izveicīgi, ka pēc stundas izsalkums bija remdēts un es atkal spēju iejusties situācijā.

Maltītes laikā tēvocis bija gandrīz vai jautrs; viņš reizēm izmeta kādu zinātnieka joku, kuri nekad nemēdz būt sevišķi dzēlīgi. Pēc deserta profesors pamāja, lai sekoju kabinetā.

Es paklausīju. Viņš apsēdās vienā darba galda galā, es - otrā.

— Aksel, - viņš iesāka diezgan mīlīgā balsī, — tu esi ļoti apķērīgs puisis; tu man izdarīji lielu pakalpojumu, kad, pūliņos noguris, jau grasījos atsacīties no visām kombināci­jām. Kā es varēju tā nomaldīties? Kas to lai zina! Es tavu pakalpojumu nekad neaizmirsīšu, Aksel, un tev piekritīs daļa slavas, ko iemantosim.

"Redz kā," es nodomāju, "viņam ir labs garastāvoklis; nu pienācis īstais brīdis parunāt par gaidāmo slavu."

—   Pirmām kārtām, - tēvocis turpināja, - es tev iesaku paturēt uzzināto visdziļākajā noslēpumā, vai dzirdi? Zinātnes pasaulē netrūkst skauģu, un daudzi gribētu izmēģināt šo ceļojumu, par kuru uzzinās tikai tad, kad atgriezīsimies.

—   Vai tiešām jums liekas, — es iestarpināju, — ka pasaulē ir tik daudz pārdrošnieku?

—   Noteikti! Kurš gan vilcinātos iekarot tādu slavu? Ja dokuments kļūtu zināms atklātībai, vesela armija ģeologu mestos Arnes Saknusema pēdās!

—   Es nu gan par to neesmu tik ļoti pārliecināts, tēvoc, jo nav nekādu šī dokumenta autentiskuma pierādījumu.

—   Kā, kur tad paliek grāmata, kurā mēs to atradām?

—   Labi, es pieņemu, ka Saknusems šīs rindas ir uzrak­stījis, bet kas var apliecināt, ka viņš tiešām veicis tādu ceļo­jumu, ka vecais pergaments nav tikai mistifikācija?

Es uzreiz nožēloju savu pēdējo, mazliet pārdrošo vārdu - labāk būtu, ja es to paturētu pie sevis. Profesors sarauca biezās uzacis, un es baidījos, ka esmu sabojājis sarunas iespējamo labvēlīgo iznākumu. Laimīgā kārtā nekas nenotika. Mans bargais sarunas biedrs tikko manāmi pasmaidīja un atbildēja:

—   To mēs noskaidrosim.

—   Ak tā, - es, mazliet aizskarts, sacīju, - bet ļaujiet man izteikt savas domas par šo dokumentu.

-Runā, zēn, nekautrējies! Es ļauju tev pilnīgi brīvi iz­teikties. Tu esi nevis mans brāļadēls, bet kolēģis. Tātad runā!

—   Labi, vispirms es gribētu zināt, kas ir jēkidls, Snefelss un Skartariss, par kuriem nekad neesmu dzirdējis runājam.

—   Uz to atbildēt ir pavisam viegli. Pirms kāda laika es saņēmu karti no Leipcigas - no sava drauga Augustusa Petermana; tā pienāca īstajā brīdī! Paņem biezo atlantu no lielā plaukta otrā nodalījuma, Z sērija, ceturtais plaukts.

Es piecēlos un, vadoties pēc ļoti skaidrajiem norādīju­miem, ātri atradu atlantu. Tēvocis to atvēra un sacīja:

—   Redzi, te ir viena no labākajām Islandes kartēm — Handersona karte, un esmu pārliecināts, ka tā atrisinās visas grūtības.

Es noliecos pār karti.

—   Apskati šo salu, ko veido vulkāni, un redzi, ka tie visi saucas par jēkidliem. Šis vārds islandiešu valodā apzīmē šļūdoni, un tik augstos platuma grādos, kādos atrodas Islande, lielākā dala izvirdumu izlaužas caur ledus segu. Tāpēc par jēkidliem sauc visus salas ugunsvēmējus kalnus.

—   Labi, — es atbildēja, - bet kas ir Snefelss?

Cerēju, ka uz šo jautājumu atbildes nebūs. Es alojos. Tēvocis teica:

—   Seko man uz Islandes rietumu krastu. Vai tu redzi tās galvaspilsētu Reikjaviku? Jā. Labi. Tagad dodies uz augšu gar neskaitāmajiem jūras izgrauztā krasta fjordiem un astājies mazliet zem sešdesmit piektās paralēles. Ko tu tur redzi?

—   Kaut ko līdzīgu pussalai, kura atgādina pliku kaulu, ar ko beidzas milzīgs ceļgala skritulis.

—   Tavs salīdzinājums, zēn, ir ļoti izdevies. Un vai uz tā skrituļa tu nekā neredzi?

—   Jā, redzu kalnu, kas liekas kā jūrā iestumts.

—   Labi, un tas tad arī ir Snefelss.

—   Snefelss?

-Jā, tas ir piectūkstoš pēdu augsts kalns, viens no salā

ievērojamākajiem kalniem un noteikti ievērojamākais pa­saulē, ja tā krāteris sniedzas līdz zemeslodes centram.

—   Bet tas taču nav iespējams! - es iesaucos, plecus raus­tīdams, jo tāds apgalvojums iesvēla manī dusmas.

—   Ak nav iespējams? - profesors Līdenbroks skarbā tonī pārjautāja. - Un kāpēc nav iespējams?

—   Tāpēc, ka krāteris noteikti ir pieblīvēts ar lavu, kvēlo­jošām klintīm, un tāpēc…

—   Bet ja nu tas ir izdzisis?

—   Izdzisis?

—   Jā. Pasaulē mūsdienās ir tikai apmēram trīssimt dar­bīgu vulkānu; turpretī izdzisušu vulkānu ir nesalīdzināmi vairāk. Un Snefelss pieder pie pēdējiem, turklāt vēstures laikmetā tam bijis tikai viens izvirdums — 1219. gadā; kopš tā laika vulkāna darbība pamazītēm ir izbeigusies, un tas vairs nepieder pie aktīvajiem.

Pret šiem apgalvojumiem man nebija pilnīgi nekā, ko iebilst; tāpēc ķēros pie citām dokumentā sastopamajām neskaidrībām.

—   Ko nozīmē vārds "skartariss", un kāds tam sakars ar jūlija kalendām? — es jautāju.

Tēvocis brīdi domāja. Man pazibēja cerība, bet tikai uz mirkli, jo viņš atbildēja:

-Tas, ko tu sauc par neskaidrību, man ir pilnīgi skaidrs. Tas tikai liecina par lielo izdomu, ar kādu Saknusems gribējis precizēt savu atklājumu. Snefelsu veido vairāki krā­teri; tāpēc ir jānorāda tieši tas, kurš ved uz zemes centru. Kā islandiešu zinātnieks to dara? Viņš ievērojis, ka, tuvojoties jūlija kalendām, tātad - jūnija pēdējās dienās kalna smailes - skartarisi - met ēnu līdz atbilstošā krātera atverei, un ierak­stījis to savā dokumentā. Vai viņš varēja iedomāties skaidrāku norādījumu, un vai mums, kad būsim nonākuši Snefelsa virsotnē, būs iespējams šaubīties, kāds ceļš ejams?

Tiešām, manam tēvocim bija atbildes uz visiem jautā­jumiem. Sapratu, ka viņam par vecā pergamenta vārdiem nav ne vismazāko šaubu. Tāpēc no šāda veida argumentiem atsacījos un, tā kā tēvocis katrā ziņā bija jāpārliecina, ķēros pie citiem zinātniskiem secinājumiem, kas, manuprāt, ne­bija mazāk nopietni.

—   Labi, - es sacīju, — esmu spiests atzīt, ka Saknusema uzrakstītais teikums ir skaidrs un šajā ziņā nerodas nekādas šaubas. Es pat piekrītu, ka dokuments izskatās neapšaubāmi autentisks. Šis zinātnieks ir nokāpis Snefelsa dzīlēs, redzējis, kā jūlija kalendās saule noglāsta krātera malas; viņš pat ir dzirdējis sava laika leģendas, kuras vēstī, ka šis krāteris ved uz zemes centru; bet tam, ka viņš pats tur bijis, ka viņš veicis tādu ceļojumu un no tā atgriezies, es neticu - nē un simt­kārt nē!

—   Kāds taviem vārdiem ir pamatojums? - tēvocis dīvaini zobgalīgā tonī jautāja.

—   Tas, ka visi zinātnes atzinumi liecina: tāds pasākums ir neiespējams!

—   Ak par to liecina visas teorijas? — profesors šķietami labsirdīgi pārjautāja. - Cik muļķīgas teorijas! Kā šie nožēlo­jamie spriedelējumi mūs traucēs!

Skaidri redzēju, ka tēvocis par mani zobojas, tomēr tur­pināju:

—   Jā! Ir neapšaubāmi pierādīts: karstums pieaug apmēram par vienu grādu ik pēc septiņdesmit pēdām no zemeslodes virsas; ja pieņemam, ka šī proporcija ir pastāvīga, un zinot, ka Zemes rādiuss ir tūkstoš piecsimt ljē, jāsecina, ka Zemes centrā temperatūra pārsniedz divsimt tūkstošus grādu. Zemes iekšienes viela atrodas gāzes agregātstāvoklī, jo metāli - zelts, platīns, tāpat kā viscietākās klintis nespēj izturēt tik lielu karstumu. Tāpēc man ir pilnīgs pamats jautāt, vai iespējams iekļūt tādā vidē!

—   Tātad tevi, Aksel, biedē karstums?

—   Protams! Ja nonāksim kaut vai tikai desmit ljē dzijumā, nokļūsim pie Zemes garozas robežas, jo tur temperatūra pārsniegs simt trīsdesmit grādus.

—   Un tu baidies no izkušanas?

—   Sī jautājuma izlemšanu atstāju jums, — es īgni atbildēju.

-Tad pateikšu, ko esmu izlēmis, - profesors Līden-

broks svinīgi vēstīja. - Nedz tu, nedz kāds cits skaidri nezina, kas notiek zemeslodes iekšienē, jo izpētīta ir tikai tūkstoš divsimtā daļa tās rādiusa. Tas vienīgi nozīmē, ka zinātne ir nemitīgi pilnveidojama un ka ik teoriju bez mitas sagrauj jauna teorija. Vai tad līdz Furjē atklājumiem nepastāvēja pārliecība, ka izplatījumā temperatūra nemitīgi pazeminās, un vai šodien nav zināms, ka viszemākā ētera temperatūra nepārsniedz četrdesmit līdz piecdesmit grādu zem nulles? Kāpēc lai tāpat nebūtu ar Zemes iekšējo karstumu? Kāpēc lai nebūtu tā, ka noteiktā dziļumā tas sasniedz nepārkāpjamu robežu, nevis ceļas līdz minerālu kušanas punktam?

Ja tēvocis sāka runāt par hipotēzēm, man nebija, ko atbildēt.

—   Labi, es tev pastāstīšu par īstiem zinātniekiem, citu starpā — par Puasonu, kas pierādījuši: ja Zemes iekšienē būtu divsimttūkstoš grādu karstums, no izkusušās matērijas radu­šās gāzes sasniegtu tādu elastību, ka Zemes garoza nespētu tām pretoties un pārsprāgtu kā katla sienas no tvaika spiediena.

—   Tas, tēvoc, ir tikai Puasona spriedums, nekas vairāk.

—   Piekrītu, bet arī daudzi citi cienījami ģeologi domā, ka zemeslodes dzīlēs nav gāzes, ūdens vai tik smagu akmeņu, kādus nemaz nepazīstam, jo tādā gadījumā Zemes svars būtu desmitkārt mazāks.

—   Nu, ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

—   Bet vai ar faktiem, manu zēn, arī ir tāpat? Vai nav fakts, ka darbīgo vulkānu skaits kopš pasaules pirmsākumiem ir ievērojami samazinājies? Un, ja Zemes centrā nav siltuma, vai no tā neizriet, ka tam ir tendence samazināties?

-Tēvoc, ja jūs dodaties minējumu pasaulē, es neko pretī pateikt nevaru.

-    Bet es varu sacīt, ka manas domas sakrīt ar loti kompetentu cilvēku viedokli. Vai atceries, ka 1825. gadā mani apciemoja angļu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs?

-Neatceros gan, jo esmu nācis pasaulē tikai deviņ­padsmit gadu pēc šī notikuma.

-    Vārdu sakot, Hamfrijs Deivijs apmeklēja mani, kad pa ceļam iegriezās Hamburgā. Mēs ilgi diskutējām par dažādiem jautājumiem, arī par iespējamo šķidrumu Zemes centrā. Abi bijām pārliecināti, ka tāds šķidrums nav iespē­jams, un tam ir iemesls, ko zinātne nekad nav varējusi iz­skaidrot.

-    Un kāds tas ir?

-   Tāda šķidruma masa būtu pakļauta Mēness pievilk­šanas spēkam un tātad divreiz diennaktī notiktu iekšējs paisums, kas paceltu zemes garozu un izraisītu periodiskas zemestrīces.

-     Taču šķiet neapšaubāmi, ka Zemes virsma ir bijusi pakļauta sadegšanai, tāpēc jādomā, ka vispirms atdzisusi Zemes garoza, bet siltums atkāpies uz centru, — es iebildu.

-   Tie ir maldi, - tēvocis atbildēja. - Zemi sakarsēja tieši tās virsmas degšana, nekas cits. Tās virsu veidoja daudz dažādu metālu, tādi kā nātrijs un kālijs, kas spēj aizdegties, tikai saskaroties ar gaisu un ūdeni; šie metāli aizdegas, ja atmosfēras tvaiki nokrīt uz Zemes lietus veidā; un pamazām, ūdenim iespiežoties Zemes garozas spraugās, tie izraisa jaunus ugunsgrēkus ar eksplozijām un izvirdumiem. Tāpēc pasaules pirmsākumos bija tik daudz vulkānu.

-   Tā nu gan ir atjautīga hipotēze! — es neviļus iesaucos.

-        Un Hamfrijs Deivijs mani par tās patiesumu pārlieci­nāja ar vienkāršu eksperimentu. Viņš izgatavoja metāla lodi — galvenokārt no manis jau pieminētajiem metāliem; kad to apsmidzināja ar sīkiem ūdens pilieniem, tā uztūka, oksidējās un izveidoja pakalniņu, kura virsotnē radās krāteris; notika izvirdums, kas lodi sakarsēja tā, ka to nebija iespējams turēt rokā.

Tiešām, profesora argumenti sašķobīja manu neticību, turklāt viņš tos klāstīja ar parasto aizrautību un entuziasmu.

—   Kā redzi, Aksel, - viņš turpināja, - pastāv daudzas ģeologu hipotēzes par Zemes kodolu; nekas nav mazāk pierādīts kā augstas temperatūras pastāvēšana Zemes iekšienē; manuprāt, tā nemaz nav, tāds karstums nevarētu pastāvēt. Gan jau paši to redzēsim, un, tāpat kā Arne Saknusems, zināsim, kā spriest par šo svarīgo problēmu.

—   Nu labi, - es atbildēju, juzdams, ka tēvoša entuziasms pārņem arī mani. - Jā, mēs redzēsim, ja vien tur vispār kaut ko var redzēt.

—   Kāpēc gan ne? Vai mēs nevaram cerēt uz elektrības parādībām, kas varētu dot gaismu, vai arī uz atmosfēru, kuru spiediens Zemes centra tuvumā varbūt padara mirdzošu?

-Jā, — es atbildēju, — galu galā tas tomēr ir iespējams.

—   Tas ir pilnīgi droši, — tēvocis uzvaroši paziņoja. — Bet turi mēli aiz zobiem, vai dzirdi? Par to visu jāklusē, lai nevienam neienāk prātā atklāt Zemes centru pirms mums!

VII

Tā beidzās mušu neaizmirstama saruna. Man no tās uznāca drudzis. Tēvoča kabinetu atstāju kā apdu llis, un Hamburgas ielās nepietika gaisa, lai es spētu atgūties. Tāpēc devos uz Elbas krastiem, uz tvaikoņa piestātni - no tās atgāja kuģītis, kas uzturēja pilsētas satiksmi ar Hārburgas dzelzceļu.

Vai tas, ko tikko biju uzzinājis, mani pārliecināja? Vai varbūt es tikai pakļāvos profesora Līdenbroka spēkam? Vai man jāņem nopietni viņa lēmums doties uz Zemes centru? Vai es nupat biju noklausījies ārprātīgā spriedelējumus vai liela ģēnija secinājumus? Kur visā Šajā lietā beidzās patiesība un sākās tīra fantāzija?

Es maldījos starp neskaitāmiem pretrunīgiem pieņē­mumiem, nespēdams nevienam no tiem pietverties.

Tomēr atceros, ka biju pārliecināts par tēvoča domu pareizību, kaut arī mana jūsma sāka mazināties; taču man būtu vajadzējis doties ceļā uzreiz, neatstājot laiku pārdomām. Jā, tobrīd man nepietrūktu dūšas sakravāt koferus.

Taču jāatzīstas, ka pēc stundas mans milzīgais uzbudi­nājums norimās; nervi atslāba, un es atgriezos no Zemes dzīlēm uz tās virsas.

"Tā ir bezjēdzība!" es iesaucos, " rādu priekšlikumu saprātīgam jauneklim nemaz nevar nopietni izteikt. Nekas tāds nav noticis. Laikam esmu slikti gulējis un redzējis nelāgu sapni."

Visu laiku biju gājis gar Elbas krastu un apmetis līkumu pilsētai. Pie ostas es nonācu uz Altonas ceļa. Laikam mani vadīja priekšnojauta, un tā bija pareiza, jo drīz ierau­dzīju savu Graibenu, savu mazo Graibenu naski nākam uz Hamburgu.

- Graiben! - es no tālienes saucu.

Meitene mazliet apmulsa un apstājās - laikam jau viņu pārsteidza tāds sauciens uz lielceļa. Traucos pie viņas.

—   Aksel! — viņa izbrīnījusies mani uzrunāja. — Laikam jau tu esi nācis man pretī. Kā gan citādi!

Taču, manī lūkodamās, Graibena nevarēja nepamanīt bažas un satraukumu.

—   Kas tev noticis? - viņa jautāja, sniegdama roku.

—   Ak vai! - es atbildēju.

īsā mirklī dažos teikumos izskaidroju stāvokli skaistajai virlandietei. Viņa brīdi klusēja. Vai viņas sirds pukstēja tāpat kā mana sirds? To es nezinu, bet meitenes plauksta manā rokā nedrebēja. Apmēram simt soļu nogājām klusēdami.

—   Aksel! - viņa beidzot mani uzrunāja.

—   Mīļo Graiben!

—   Tas nu gan būs skaists ceļojums!

Tādus vārdus izdzirdējis, es salēcos.

-Jā, Aksel, tas būs liela zinātnieka brāļadēla cienīgs ceļojums. Ir labi, ja vīrietis var sevi pierādīt kādā lielā pasā­kumā!

—   Kā, Graiben, vai tad tu nemēģini mani atrunāt no piedalīšanās ekspedīcijā?

—   Nē, dārgo Aksel, un es labprāt pavadītu tevi un tavu tēvoci, ja nabaga meitene nebūtu jums par apgrūtinājumu.

—   Vai tu runā taisnību?

—   Taisnību gan.

Ak, sievietes un meitenes, kuru sirdis nekad nav izdibi­nāmas! Ja jūs neesat visbiklākās no būtnēm, jūs esat visvaro­nīgākās! Prātam pār jums nav nekādas varas. Kā, vai tiešām šis bērns man iesaka doties tādā ekspedīcijā! Un viņa pati nebaidītos laisties šajā dēkā! Un viņa uz to mudināja mani, kuru tomēr mīlēja!

Jutos galīgi samulsis un, nav ko slēpt, arī nokaunējies.

—   Graiben, — es sacīju, - redzēsim, vai rīt tu teiksi to pašu.

—   Rit, dārgo Aksel, es runāšu tieši tāpat kā šodien.

Mēs ar Graibenu turējāmies rokās, bet turpinājām ceļu

dziļā klusumā. Dienā pārdzīvotais bija mani pilnīgi salauzis.

"Galu galā," es nospriedu, "jūlija kalendas vēl ir tālu, un pa to laiku var atgadīties daudz kas tāds, kas izdziedinās tēvoci no neprātīgās vēlmes ceļot pa apakšzemi."

Bija jau satumsis, kad nonācām Kēnigštrāses mājā. Nešaubījos, ka tur valdīs miers, ka tēvocis kā parasti būs aiz­midzis un Marta kā aizvien slaucīs putekļus ēdamistabā.

Bet es nebiju ņēmis vērā profesora nepacietību. Ieraudzīju viņu klaigājam un rosāmies starp nesējiem, kas priekšnamā izkrāva dažādus pirkumus; vecā kalpone nezināja, kur dēties.

—   Nāc jel šurp, Aksel, pasteidzies, nelaimīgais! - tēvocis sauca, mani ieraudzījis. — Tavs koferis vēl nav sakravāts, mani papīri nav sakārtoti, manai ceļasomai nevar atrast atslēgu, un getras nav atsūtītas!

Paliku stāvam kā apstulbis. Man aizcirtās balss. Lūpas tikko spēja izdvest:

—   Vai tiešām jau braucam?

—   Jā, nelaimīgais, kas klejo apkārt, kad jābūt te!

—   Vai braucam prom? - es vārgā balsī atkārtoju.

—   Jā, parīt no paša rīta.

Es nespēju vairs ilgāk viņā klausīties un aizbēgu uz savu istabiņu.

Nebija nekādu šaubu. Tēvocis pēcpusdienā bija iegā­dājies daļu no ceļojumam nepieciešamajiem priekšmetiem un rīkiem; priekšnams bija pieblīvēts ar virvju kāpnēm, mezglotām virvēm, lielām blašķēm, dzelzs āķiem, cērtēm, apkaltām nūjām, kapļiem - ar šīm mantām varētu apkraut desmit vīrus.

Pavadīju drausmīgu nakti. Otrā rītā jau agri dzirdēju, ka mani sauc. Biju nolēmis nevert vaļa durvis. Bet vai gan iespējams pretoties maigajai balsij, kas izrunāja vārdus "dārgo Aksel!"?

Izgāju no savas istabas. Cerēju, ka mans sagurums, bālums, bezmiegā apsarkušās acis atstās uz Graibenu pietie­kamu iespaidu un mainīs viņas domas.

-Ak, dārgo Aksel, - viņa teica, - es redzu, ka jūties labāk un nakts tevi nomierinājusi.

-    Nomierinājusi! — es iesaucos.

Piesteidzos pie spoguļa. Jā, es tiešām neizskatījos tik slikti, kā biju iedomājies. Bija grūti noticēt savām acīm.

-    Aksel, es ilgi runāju ar savu aizbildni, — Graibena sacīja. - Viņš ir drosmīgs zinātnieks, ļoti vīrišķīgs cilvēks, un gan tu vēl pieminēsi, ka tavās dzīslās rit viņa asinis. Viņš man stāstīja par saviem plāniem un cerībām, par to, kāpēc un kā viņš cer sasniegt mērķi. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņš to arī sasniegs. Ak, dārgo Aksel, cik skaisti ir tik paš­aizliedzīgi kalpot zinātnei! Kāda slava Līdenbroka kungu gaida, kad viņš atgriezīsies, un tā metīs savus starus arī uz viņa ceļabiedru! Atgriežoties, Aksel, tu būsi īsts vīrs, viņa līdzinieks, tad tu varēsi brīvi runāt un brīvi rīkoties, galu galā brīvi…

Meitene nosarka un nepabeidza teikumu. Un tomēr man vēl negribējās noticēt mūsu aizceļošanai. Es aizvedu Graibenu uz profesora kabinetu.

-   Tēvoci, vai tiešām ir pilnīgi izlemts, ka mēs braucam?

-    Kā, vai tad tu vēl šaubies?

-    Nē, - es atbildēju, lai nerunātu pretī. - Es tikai vēlos pajautāt, kāpēc tā steidzamies.

-    Bet laiks! Laiks traucas neapturamā ātrumā!

-    Vēl taču ir tikai divdesmit sestais maijs, un līdz jūnija beigām…

-Vai tad tu neesi apjēdzis, ka nokļūt Islandē nemaz nav tik viegli? Ja vakar tu nebūtu aizdrāzies kā neprātīgs, es tevi aizvestu uz Kopenhāgenas biroju pie Lifendera un biedriem. Tur tu pats redzētu, ka no Kopenhāgenas uz

Rcikjaviku atiet tikai viens pasažieru kuģis mēnesī — div­desmit otrajā datumā.

-    Un tad?

-Ja mēs gaidītu 22. jūniju, mēs nonāktu Islandē pārāk vēlu, lai redzētu skartarisa ēnu noglāstām Snefelsa krāteri! Tāpēc jādodas uz Kopenhāgenu un jāmeklē kāds transport­līdzeklis. Ej un sakravā ceļasomu!

Man vairs nebija, ko atbildēt. Atgriezos savā istabā. Graibena man sekoja. Viņa salika koferī ceļojumam nepie­ciešamos priekšmetus. Viņa bija tik mierīga, it kā es grasītos braukt uz Lībeku vai Helgolandi. Graibenas mazās rokas kustējās pavisam lietišķi. Meitene rāmi tērzēja. Viņa man izteica vissaprātīgākos argumentus par labu mūsu ekspedī­cijai. Viņa mani apbūra, un es jutu pret viņu lielas dusmas. Reizēm gribējās eksplodēt, bet viņa to neņēma vērā un tur­pināja rūpīgi darīt savu darāmo.

Beidzot kofera pēdējā siksna bija aizsprādzēta. Es nokāpu pirmajā stāvā.

Todien fizikas instrumentu, elektrisko aparātu un ieroču tirgotāji ieradās vēl lielākā skaitā. Marta galīgi zaudēja galvu.

-    Vai kungs būtu sajucis prātā? - viņa man jautāja.

Es piekrītoši palocīju galvu.

-    Un vai viņš ved jūs līdzi?

Es atkal piekrītoši pamāju.

-    Uz kurieni? — viņa jautāja.

Es ar pirkstu rādīju uz Zemes centru.

-    Vai uz pagrabu? — vecā kalpone pārsteigta iesaucās.

-    Nē, - es teicu, - vēl dziļāk!

Pienāca vakars. Es vairs nespēju aptvert laika plūdumu.

-    Rīt no rīta, - tēvocis sacīja, - mēs izbrauksim tieši pulksten sešos.

Desmitos vakarā iekritu gultā kā maiss. Pa nakti bailes mani mocīja no jauna.

Nemitīgi sapņoju par bezdibeņiem. Es biju īstā delīrijā, jutu, ka mani sagrābusi profesora spēcīgā roka, tā mani rāva prom. Es gāzos neizmērojamos bezdibeņos ar paātrinājumu, kādu iegūst vaļā palaisti ķermeņi. Visa mana dzīve bija nebeidzams kritiens.

Pamodos pulksten piecos, noguruma un satraukuma salauzts. Nokāpu ēdamistabā. Tēvocis sēdēja pie galda. Viņš rītin rija. Es viņā nolūkojos ar šausmām. Bet Graibena arī tur bija. Es neteicu neko. Es nespēju ieēst ne kumosu.

Pussešos uz ielas ierībējās rati. Plata kulba ieradās aiz­vest mūs uz Altonas dzelzceļa staciju. Drīz pajūgu piekrāva ar tēvoča saiņiem.

—  Un kur ir tavs koferis? - viņš jautāja.

—  Tas ir sakravāts, — es atbildēju, pilnīgi zaudējis dūšu.

—  Pasteidzies un nones to lejā, citādi vēl tavas vainas dēļ nokavēsim vilcienu!

Tad man šķita, ka nav vairs iespējams ilgāk cīnīties pret likteni. Atkal uzkāpu savā istabā un, noslidinājis koferi pa trepju pakāpieniem, drāzos tam pakaļ.

Tajā brīdī tēvocis svinīgi nodeva Graibenas rokās mājas "grožus". Mana daiļā virlandiete bija tikpat mie­rīga kā parasti. Viņa noskūpstīja savu aizbildni, bet, ar maigajām lūpām pieskaroties manam vaigam, nespēja novaldīt asaru.

—  Graiben! — es iesaucos.

—  Ej, dārgo Aksel, ej! — viņa sacīja. — Aizbraucot tu at­stāj līgavu, bet atbraucot atradīsi sievu!

Es cieši apskāvu Graibenu un iesēdos ratos. Uz sliekšņa stāvēdamas, Marta un jaunā meitene māja mums pēdējās ardievas. Pēc tam kučieris uzsvilpa zirgiem, un rati aizdrāzās pa Altonas ceļu.

VIII

AJtona, īsta Hamburgas priekšpilsēta, ir Ķīles dzelzceļa līnijas galastacija, no tās mums vajadzēja nonākt Belta krastos. Nepilnās divdesmit minūtēs sasniedzām Hol- šteinas teritoriju.

Pusseptiņos pajūgs apstājās stacijas priekšā; tēvoča dau­dzie saiņi un lielās ceļojumu lādes tika izkrautas, tām uzlī­mēja etiķetes un tās sakrāva bagāžas vagonā, bet septiņos mēs abi sēdējām viens otram pretī kupejā. Lokomotīve iesvilpās un sakustējās. Ceļojums sākās.

Vai biju padevies liktenim? Vēl ne. Tomēr spirgtais rīta gaiss un gar ātri braucošā vagona logu zibošās aizvien jaunās ainavas novērsa domas no galvenajām rūpēm.

Turpretī profesora domas aizsteidzās vilcienam priekšā - tas viņa nepacietībai bija pārāk gauss. Vagonā bijām vienīgie pasažieri, tomēr nesarunājāmies. Tēvocis ļoti rūpīgi pār­baudīja savas kabatas un ceļasomu.

Starp citiem dokumentiem bija kārtīgi salocīta papīra lapa ar Dānijas konsulāta Hamburgā zīmogu un konsula un profesora drauga — Kristiansena kunga parakstu. Doku­mentam bija jāatvieglo Kopenhāgenā veicamās formalitātes, lai saņemtu ieteikumu Islandes pārvaldniekam.

Pamanīju arī veco pergamentu, kas bija paslēpts portfeļa visdziļākajā kabatā. Klusībā to nolādēju, bet tad atkal pievērsos ainavai aiz loga. Garām slīdēja visai vienmuļi līdzenumi — diezgan mitri un, šķiet, auglīgi; tie bija dzelzceļa ierīkošanai ļoti izdevīgi apvidi - sliedes varēja būvēt pietie­kami taisnas, kas dzelzceļa sabiedrībām ļoti patīk.

Taču vienmuļība nepaspēja mani nogurdināt, jo divas stundas pēc atiešanas no Altonas vilciens piestāja Ķīlē — pavisam tuvu jūrai.

Mūsu bagāžu reģistrēja sūtīšanai uz Kopenhāgenu, ar to nevajadzēja nodarboties. Tomēr profesors bažīgi nolūkojās pakaļ saiņiem, kamēr tos cēla tvaikoni. Tur tie pazuda tilpes dziļumos.

Tēvocis steigdamies bija tik labi aprēķinājis vilciena ienākšanas un tvaikoņa atiešanas laiku, ka bija jāzaudē vesela diena. Ellenora devās ceļā tikai naktī. Tāpēc tēvocis deviņas stundas dega kā drudzī, viegli aizkaitināmais ceļotājs lādēja pie visiem jodiem kuģniecību un dzelzceļu administrāciju, kas pieļauj tādas nekārtības. Man bija jāpiebalso, kad viņš par to rājās ar Ellenoras kapteini. Tēvocis gribēja jūrnieku piespiest kurt kuģa katlus, ne mirkli nezaudējot. Bet kapteinis par profesora nepacietību nelikās ne zinis.

Ķīlē, tāpat kā jebkurā citā vietā, diena tomēr aizritēja. Mēs pastaigājāmies pa līča zaļajiem krastiem, kuros uzcelta pilsētiņa, pa biezajiem mežiem, kas Ķīli vērta līdzīgu ligzdai zaļu zaru ietvarā, apbrīnojām vasarnīcas, kurām bija katrai savs peldnamiņš, niknojāmies un piktojāmies, līdz pienāca seši vakarā.

Debesīs pacēlās Ellenoras dūmu mutuļi; katls drebināja kuģa klāju; mūsu rīcībā bija divas kojas vienīgajā kuģa kajītē.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs tauvas tika atraisītas un tvaikonis strauji devās iekšā Lielā Belta melnajos ūdeņos.

Nakts bija tumša; pūta spirgts vējš, jūra viļņojās diez­gan stipri, vēlāk tumsā krasta pusē iemirdzējās dažas ugunis un kaut kur zibēja bākas gaisma; tas ir viss, kas man palicis atmiņā no pirmā ceļojuma posma.

Septiņos no rīta mēs piestājām Korsērā, Zēlandes rietu­mu krasta pilsētiņā. Tur no kuģa steidzāmies uz citu vilcie­nu, kas mūs aizvizināja pa tikpat līdzenu zemi, kādu jau re­dzējām Holšteinā.

Bija jāpavada ceļā vēl trīs stundas, līdz sasniedzām Dānijas galvaspilsētu. Tēvocis naktī ne acu neaizvēra. Viņš bija tik nepacietīgs, ka šķita - viņš grūž vagonu uz priekšu ar kājām.

Beidzot profesors ieraudzīja juru.

- Tas ir Zunda šaurums! — viņš iesaucās.

Pa kreisi pamanījām lielu ēku, kas atgādināja slimnīcu.

-Tā ir trakomāja, - kāds ceļabiedrs sacīja.

"Labi gan, tieši tā ir iestāde, kur mums ar tēvoci vaja­dzētu pabeigt savu mūžu," nodomāju. "Un, lai cik liela slimnīca būtu, tajā nepietiktu vietas visam profesora Lldenbroka neprātam!"

Beidzot pulksten desmitos mēs izkāpām Kopenhāgenā; bagāžu sakrāva ratos un aizveda uz viesnīcu Fenikss, kur apmetāmies. Tas prasīja pusstundu laika, jo stacija atrodas ārpus pilsētas. Pēc tam tēvocis, uz ātru roku apkopies, aici­nāja mani līdzi. Viesnīcas portjē runāja vāciski un angliski, bet profesors, kā jau krietns poliglots, uzdeva viņam jautā­jumus labā dāņu valodā, un viesnīcas kalpotājs tādā pašā labā dāņu valodā paskaidroja, kur atrodas Ziemeļu senlietu muzejs.

Šo interesanto iestādi, kur savakti visādi brīnumi, kas ļauj izprast šīs zemes vēsturi pēc veciem akmens ieročiem, metāla krūkām un rotām, vadīja zinātnieks — Hamburgas konsula draugs profesors Tomsona kungs.

Tēvocim bija līdzi sirsnīga ieteikuma vēstule. Zinātnieki lielākoties cits citu uzņem diezgan vēsi. Bet te bija pavisam citādi. Tomsona kungs bija izpalīdzīgs cilvēks un sirsnīgi rūpējās ne tikai par profesoru Līdenbroku, bet arī par viņa brāļadēlu. Nemaz nav jāatgādina, ka lieliskajam muzeja direktoram nepavisam netika atklāts manuskripta noslēpums. Mēs izlikāmies, ka gribam apceļot Islandi tikai sava prieka pēc.

Tomsona kungs bija pilnīgi mūsu rīcībā, un trijatā sākām skraidīt pa ostu, meklējot kuģi, kas drīzumā dotos uz Islandi.

Biju cerējis, ka transportlīdzekļus nekādi neizdosies atrast, taču tā nemaz nebija. Mazais dāņu burinieks Valkīra gatavojās doties uz Reikjaviku 2. jūnijā. Kapteini Bjarna kungu sastapām uz kuģa. Nākamais pasažieris aiz prieka spieda viņam roku tā, ka kauliņi krakšķēja. Krietnais virs jutās mazliet pārsteigts par tādu jūtu uzplūdu. Viņam braukšana uz Islandi likās pavisam ikdienišķa, jo tāds bija viņa darbs. Tēvocim tas šķita dievišķīgs. Cienījamais kaptei­nis izmantoja tēvoča sajūsmu, lai uzprasītu mums divkāršu maksu par braucienu. Bet mēs nebijām sīkumaini.

-   Esiet uz kuģa otrdien pulksten septiņos no rīta, - Bjarna kungs teica, iebāzdams kabatā krietnu žūksni naudas.

Tad pateicāmies Tomsona kungam par rūpēm un atgriezāmies viesnīcā.

—   Viss iet labi! Viss iet ļoti labi! — tēvocis atkārtoja. — Cik laimīgi, ka atradām šo kuģi, kas gatavojas doties ceļā! Tagad paēdīsim un iesim apskatīt pilsētu.

Devāmies uz Kongensnijtorvu, neregulāru laukumu, kur bija sargpostenis ar diviem lielgabaliem, bet no tiem neviens nebaidījās. Pavisam tuvu - 5. namā bija franču "restorācija", kas piederēja pavāram, vārdā Vincents; tur pieklājīgi paēdām par visai mērenu cenu — par četrām mar­kām katrs. Pēc tam es bērnišķīgā priekā klejoju pa pilsētu; tēvocis bija ar mieru nākt man līdzi; taču viņš neredzēja neko - nedz necilo karaļa pili, nedz skaisto, XVII gadsimtā būvēto tiltu, kas savienoja kanāla krastus pretī muzejam, nedz Torvalsena muzeju mauzoleju, kuru rotāja šī tēlnieka darbi, nedz diezgan skaisto parku, nedz konfekšu kārbiņai līdzīgo Rosenborgas pili, nedz brīnumstalto biržas ēku renesanses stilā, nedz tās torni, ko veido četru bronzas pūķu kopā savītās astes, nedz krastmalas lielās vējdzirnavas, kuru platie spārni atgādina jūras piepūstas buras.

Cik brīnišķīga pastaiga man būtu kopā ar daiļo virlan- dieti ostas pusē, kur zem sarkanajiem jumtiem rāmi snauda divklāju kuģi un fregates, pa zaļumos slīgstošajiem šauruma krastiem, spirgtajā ēnā zem kuplajiem kokiem, kuros slēpjas citadele, un tās lielgabalu stobri rēgojas starp vītolu zariem!

Bet - ak vai! - mana nabaga Graibena bija tālu, un vai es viņu jelkad vēl redzēšu?

Tēvocis nemaz neskatījās uz brīnišķīgajām pilsētas cel­tnēm un vietām, turpretī viņu tiešām pārsteidza kāds tornis, kas atrodas Amageras salā - Kopenhāgenas dienvidrietumu rajonā.

Profesors veda mani turp; iekāpām tvaikonītī, kas uzturēja satiksmi pa kanāliem, un pēc brīža tas pietauvojās krastmalā.

Šķērsojuši dažas šauras ielas, kur pa pusei pelēkās, pa pusei dzeltenās biksēs ģērbušies ieslodzītie strādāja cietum­sargu uzraudzībā, nonācām pie Forfreslera baznīcas. Tajā nebija nekā ievērojama. Taču zvana tornis saistīja profesora uzmanību šāda iemesla dēļ: sākot no platformas, pa torņa ārpusi veda kāpnes, kas aizlīkumoja tieši debesīs.

—   Kāpsim augšā, - tēvocis teica.

—   Bet vai galva nereibs? — es jautāju.

—   Tad jo vairāk ir iemesls pieradināties.

—   Tomēr…

—   Nāc, kad es tev saku, netērēsim velti laiku!

Atlika vienīgi paklausīt. Sargs, kas dzīvoja otrā pusē ielai, iedeva mums atslēgu, un kāpiens sākās.

Tēvocis straujā gaitā devās pa priekšu. Es viņam sekoju diezgan bailīgi, jo man ļoti ātri mēdz apreibt galva. Neesmu apveltīts nedz ar ērgļa lepnumu, nedz ar šo putnu stiprajiem nerviem.

Kamēr kāpām pa torņa iekšpusi, viss bija kārtībā; taču pēc simt piecdesmit pakāpieniem sajutu sejā svaigu pūsmu — mēs bijām nonākuši uz torņa platformas. Tur sākās ārējās kāpnes, kuras sargāja tikai trauslas margas un kuru ļoti šaurie pakāpieni šķita vedam bezgalībā.

—   Es to nemūžam nespēšu! — iesaucos.

—   Vai tad tu esi zaķpastala? Kāp! — nepielūdzamais pro­fesors atbildēja.

Bija vien jāseko, krampjaini turoties pie margām. Vējš mani apdullināja; jutu, ka tornis brāzmās līgojas; kājas ļodzījās; drīz sāku rāpot uz ceļiem, pēc tam - šļūkt uz vēdera; aizvēru acis; mani bija pārņēmusi augstuma slimība.

Beigās tēvocis vilka mani aiz apkakles, un tā es nonācu pie torņa gala bumbas.

-    Skaties, - viņš teica, - un skaties labi! Ir jāmācās rau­dzīties bezdibenī!

Atvēru acis. Caur dūmu plīvuru ieraudzīju mājas, kas šķita kā kritienā saplacinātas. Man virs galvas slīdēja pinkaini mākoņi, optiska efekta dēļ tie šķita nekustīgi, tupretī zvana tornis, bumba un es — mēs visi drāzāmies fantastiskā ātrumā. Tālumā vienā pusē klājās zaļš līdzenums, otrā pusē saulē mirdzēja jūra. Zunds stiepās līdz Helsingborgai, un tajā zibēja dažas buras gluži kā kaiju spārni, bet austrumu pusē miglā vīdēja Zviedrijas krasti. Viss šis milzīgums virpuļoja manu acu priekšā.

Tomēr vajadzēja celties kājās, stāvēt taisni un skatīties. Pirmā augstuma mācība ilga veselu stundu. Kad beidzot tēvocis atļāva kāpt lejā un atkal nostāties uz cietā bruģa, jutos pilnīgi salauzts.

—   Rīt nāksim atkal, - profesors sacīja.

Un tiešām - šo reibinošo vingrinājumu atkārtoju piecas dienas un gribot negribot ievērojami pilnveidojos "tālo vērojumu" mākslā.

IX

Pienāca aizceļošanas rīts. Iepriekšējā dienā laipnais Tomsona kungs bija mums atnesis sirsnīgas ietei­kuma vēstules grāfam Trampem — Islandes pārvaldniekam, Piktursona kungam - bīskapa palīgam un Reikjavikas mēram Finsena kungam. Par to tēvocis cieši jo cieši spieda viņam roku.

2. jūnijā pulksten sešos mūsu dārgo bagāžu nogādāja uz Valkīras. Kapteinis mums ierādīja diezgan šauras kajītes zem stūres mājas.

-    Vai vējš būs labs? - tēvocis jautāja.

-    Lielisks, — kapteinis Bjarne atbildēja. - Dienvidaus­trumu vējš. No Zunda lielajā jūrā izbrauksim ar uzvilktām burām.

Mazliet vēlāk geolete ar uzvilktu fokburu, aizmugures buru un marsburu ieslīdēja šaurumā. Pēc stundas Dānijas galvaspilsēta šķita nogrimstam tālos ūdeņos, un Valkīra slīdēja cieši gar Helsingēras krastu. Jutos tik ērmoti, ka šķita - tūlīt ieraudzīšu Hamleta ēnu klīstam pa leģendārajām Elsi- noras pils terasēm.

"Dievišķais neprāti, tu noteikti noraugies uz mums atzinīgi," es domāju. "Iespējams, tu mums sekosi, lai no­nāktu Zemes centrā un tur atrastu atrisinājumu savām mūžīgajām šaubām!"

Bet uz vecajiem mūriem neparādījās nekas. Jāteic gan, ka pils ir daudz jaunāka par varonīgo Dānijas princi. Tagad tā kalpo par mītni Zunda šauruma uzraugiem - caur to ik gadus izbrauc tūkstoš piecsimt kuģu.

Drīz miglā izzuda Kronborgas pils, tāpat arī Helsing- borgas tornis, kas pacēlās Zviedrijas krastā, un burinieks mazliet sašķiebās zem Kategata brīzes.

Valkīra bija smalki būvēts kuģis, bet ar buriniekiem jau nekad neko īsti nevar zināt. Tas veda uz Reikjaviku ogles, mājturības priekšmetus, traukus, vilnas apģērbus un labību. Apkalpē bija pieci viri - visi dāņi, un tie spēja ar kuģi tikt galā.

-    Cik ilgs laiks paies ceļā? - tēvocis jautāja kapteinim.

-Apmēram desmit dienas, — tas atbildēja, — ja vien,

kad šķērsosim Farēru arhipelāgu, pārāk bieži nepūtīs ziemeļ­rietumu vējš.

-    Bet vai nevar gadīties tā, ka stipri aizkavējamies?

-   Nē, Lldenbroka kungs, varat būt pavisam mierīgs, mēs galā tiksim.

Vakarpusē burinieks pabrauca garām Skāgena zemes­ragam Dānijas ziemeļu galā, pa nakti šķērsoja Skageraku, Norvēģijas dienvidu galā apmeta līkumu Lindnesa ragam un iebrauca atklātā jūrā.

Pēc divām dienām iepazinām Skotijas krastus Peterhei- das apkaimē, un Valkīra, izraugoties ceļu starp Orkneju salām un Šetlandi, virzījās uz Farēru salām.

Drīz mūsu geoleti sāka mētāt Atlantijas okeāna viļņi; tai vajadzēja cīnīties pret ziemeļu vēju, un arhipelāgu tā sa­sniedza tikai ar grūtībām. 8. jūnijā kapteinis ieraudzīja salu, kas atrodas pašos arhipelāga austrumos, un no tā brīža kuģoja tieši uz Portlandes ragu Islandes dienvidu piekrastē.

Ceļojuma laikā nenotika nekas ievērojams. Es jūras viļ­ņošanos panesu diezgan labi, bet tēvocis, pats sev par lielu vilšanos un vēl lielāku kaunu, bija slims visu laiku.

Tas nozīmē, ka viņš nevarēja iztaujāt kapteini Bjarni par Snefelsu, par satiksmes līdzekļiem un transporta iespē­jām; visi jautājumi bija jāatliek līdz brīdim, kad kuģis pie­stās krastā, un profesors visu laiku nogulēja savā kajītē, kuras sienas krakšķēja, kuģim bangās zvalstoties. Jāteic, ka tādu likteni viņš zināmā mērā bija pelnījis.

Valkīra turējās saprātīgā attālumā no krasta, kuģojot rietumu virzienā starp lieliem vaļu un haizivju bariem. Drīz parādījās milzu klints ar caurumiem, pa kuriem putodami gāzās satrakoti viļņi. Vestmana salas likās izaugam no okeāna kā klinšu sējums ūdens klaidā. Tajā bridi burinieks pagriezās, lai pieklājīgā attālumā apbrauktu apkārt Islandes rietumu galam.

Jūra stipri viļņojās, tāpēc tēvocis nevarēja iznākt uz klāja un apbrīnot ūdens izgrauztos, dienvidrietumu vēju šaustītos krastus.

Pēc četrdesmit astoņām stundām, kad bija norimusies vētra, kuras dēļ kuģis bēga no krasta nolaistām burām, aus­trumos parādījās Skāgena raga boja - tur bīstamās klintis iestiepjas tālu jūrā zem ūdens līmeņa. Uz kuģa uzkāpa islan­diešu locis, un pēc trim stundām Valkīra izmeta enkuru Faksaflouji līci pretī Reikjavikai.

Profesors beidzot iznāca no kajītes, viņš bija diezgan bāls un saguris, bet joprojām aizrautības pilns, un viņa ska­tiens pauda gandarījumu.

Ostmalā pulcējās pilsētnieki, kas šķita ļoti interesēja­mies par kuģa ienākšanu līcī, - tas katram kaut ko bija atvedis.

Tēvocis steidzās atstāt savu peldošo cietumu, lai neteiktu, ka tā viņam bijusi slimnīca. Taču pirms nokāpšanas no geo- letes klāja viņš mani aizveda uz tās priekšgalu un no turienes parādīja līča ziemeļu pusē augstu kalnu ar divām smailēm - dubultu konusu, ko klāja mūžīgi sniegi.

- Tas ir Snefelss! - viņš iesaucās. - Snefelss!

Pēc tam, ar mājienu parādījis, ka man jāklusē, viņš iekāpa laiviņā, kas mūs gaidīja. Es sekoju, un drīz jau mēs stāvējām uz Islandes zemes.

Pirmais parādījās vīrietis ar labsirdīgu seju, ģērbies ģenerāļa formas tērpā. Taču tas bija tikai parasts ierēdnis - salas gubernators - pats barons Tramps. Profesors saprata, ar ko viņam darīšana. Viņš gubernatoram iedeva Kopenhā­genā dabūtās ieteikuma vēstules, un notika īsa saruna dāņu valodā, no kuras es nesapratu ne vārda, jo kā gan citādi varēja būt? Bet šīs pirmās sarunas sekas bija tādas, ka barons Tramps izteica gatavību sniegt profesoram Līdenbrokam visu vajadzīgo atbalstu.

Arī Reikjavikas mērs Finsena kungs uzņēma tēvoci ļoti laipni; viņš bija ģērbies militārā formā tāpat kā gubernators, taču abi pēc dabas bija vienādi miermīlīgi.

Bīskapa palīgs Piktursona kungs tolaik apceļoja salas ziemeļu apgabalu, un mums nebija iespējams viņu sastapt. Toties brīnišķīgs cilvēks, kura palīdzība ļoti noderēja, bija Reikjavikas koledžas dabaszinību profesors Fridriksona kungs. Pieticīgais zinātnieks runāja vienīgi islandiski un latīniski; viņš savus pakalpojumus mums piedāvāja Horācija valodā, un es jutu, ka spējam to saprast. Tas bija vienīgais cilvēks, ar kuru Islandē varēju sarunāties.

Divas no trim istabām, no kurām sastāvēja viņa māja, šis lieliskais cilvēks nodeva mūsu rīcībā, un drīz vien mēs tajās iekārtojāmies ar visu bagāžu, kuras daudzums Reikjavikas iedzīvotājus mazliet pārsteidza.

—   Nu, Aksel, - tēvocis teica, — viss kārtībā, grūtākais jau ir paveikts.

—   Kā tad tā - grūtākais? — es brīnījos.

—   Protams, mums atliek vairs tikai kāpt krāterī!

—   Ja jūs domājat tā, tad jums taisnība, bet pēc tam, kad būsim tur nokāpuši, būs arī jākāpj atpakaļ, vai ne?

—   Nu, par to man nav nekādu bažu! Gan jau redzēsim, galvenais — nekavēsim velti laiku! Es iešu uz bibliotēku. Iespējams, tur atradīsies kāds Saknusema manuskripts, es to labprāt palasītu.

—   Es pa to laiku apskatīšu pilsētu. Vai jūs nenāksiet līdzi?

—   Zini, tā mani sevišķi neinteresē. Viss, kas šajā salā ir uzmanības vērts, atrodas nevis virs zemes, bet zem tās.

Izgāju no mājas un sāku klejot, kur deguns rāda.

Reikjavikas divās ielās nebūtu viegli apmaldīties. Tāpēc man nebija jāprasa ceļš, kas žestu valodā var radīt daudz pārpratumu.

Pilsēta plešas diezgan zemā un purvainā vietā. Milzīga sastingušas lavas mēle sedz krastu un samērā lēzeni iesniedzas Faksaflouji līcī, kuru ziemeļos norobežo milzīgais Snefelsa ledājs un kurā tobrīd bija noenkurojusies vienīgi Valkīra. Parasti līcī stāv arī angļu un franču zvejas sardzes kuģi, bet toreiz tie bija aizsaukti uz salas austrumu krastu.

Reikjavikas garākā iela stiepjas paralēli krastam; tur sar­kanu guļbaļķu būvēs dzīvo tirgotāji un veikalnieki; otra, īsākā iela ved uz ezeriņu, un šajā ielā apmeties gan bīskapa palīgs, gan citi reikjavikieši, kuriem nav sakara ar tirdzniecību.

Es jau drīz biju izstaigājis skumīgās ielas: reizēm ierau­dzīju kādu mazu, izbalējušu zāliena laukumiņu - kā vecu, lietojot nodilušu vilnas paklāju vai arī kaut ko līdzīgu dār­zam, kurā nedaudzie dārzeņi — kartupeļi, latuka salāti un kāposti — labi iederētos uz liliputu galda; dažas slimīga iz­skata lefkojas arī pūlējās tikt pie saules gaismas.

Nekomerciālajā ielā redzēju zemes vaļņa ieskautu kap­sētu, kur vietas netrūka. Tad pēc dažiem soļiem nonācu pie gubernatora mājas - salīdzinājumā ar Hamburgas domes namu tā bija tikai būda, bet blakus islandiešu niecīgajiem namiņiem - īsta pils.

Starp pilsētu un ezeriņu slējās protestantu garā celta kaļķakmens baznīca - būvmateriālus tai bija izmetuši vul­kāni; jādomā, ka niknajos rietumu vējos tās jumta dakstiņi, draudzei par lielām nepatikšanām, birst zemē.

Tuvējā pakalnā ieraudzīju nacionālo skolu, kur, kā vēlāk no mūsu mājastēva uzzināju, māca senebreju, angļu, franču un dāņu valodu — četras valodas, kurās es, sev par lielu kaunu, nepratu ne vārda. Es būtu pēdējais starp četrdesmit audzēk­ņiem, kas mācījās mazajā koledžā, un nebūtu cienīgs gulēt

divdaļīgajos skapjos, kuros vārgāki cilvēki nosmaktu pir­majā naktī.

Trijās stundās biju apskatījis ne tikai pilsētu, bet ari tās apkaimi. Kopskats bija neparasti skumīgs. Neviena koka, īstenībā vispār tikpat kā nekādas veģetācijas. Visās malās rēgojās vulkānisku iežu šķautnes. Islandiešu būdiņas celtas no zemes un kūdras, sienas ir uz iekšpusi slīpas. Tās izskatās pēc jumtiem, kas nolikti uz zemes. Vienīgi šie jumti atgā­dina auglīgas pļavas. Pateicoties iemītnieku radītajam siltu­mam, zāle uz tiem aug diezgan labi, un siena laikā to rūpīgi nopļauj vai arī uz zaļojošajiem mājokļiem ganās lopi.

Pastaigas laikā satiku maz cilvēku. Atgriežoties tirgotāju ielā, redzēju daļu islandiešu kaltējam, sālām un kraujam mencas — galveno eksporta produktu. Vīrieši šķita spēcīgi, bet smagnēji, līdzīgi prātīgajiem vāciešiem, viņi laikam jutās mazliet ārpus pārējās cilvēces - nabaga trimdinieki, kas izraidīti uz mūžīgu ledāju zemi; viņiem vajadzētu būt eski­mosiem, ja jau ir nolemti dzīvei pie Polārā loka! Es veltīgi pūlējos saskatīt kaut jel kādu smaida atblāzmu viņu sejās; reizēm viņi smējās, it kā muskuļi patvaļīgi raustītos, bet nekad nesmaidīja.

Viņi bija ģērbušies kamzoļos no rupjas, melnas vilnas drānas, ko Skandināvijas zemēs dēvē par vadmalu, galvā — cepure platām malām, biksēs ar sarkanām apmalēm un pastalām kājās.

Sievietes izskatījās skumjas un padevīgas, diezgan patī­kamas, kaut arī neizteiksmīgas; viņas tērpās tumšas vadmalas jakās un svārkos; meitenēm mati bija sapīti bizēs un galvā - brūnas adītas cepurītes, bet precētās sievas sēja ap galvu krā­sainus lakatus un tiem virsū lika balta auduma aubes.

Pēc pamatīgas pastaigas, kad atgriezos Fridriksona kunga mājā, ieraudzīju tēvoci mūsu mājastēva sabiedrībā.

X

Vakariņas bija gatavas, un profesors Līden- broks tās notiesāja varen badīgi, jo piespiedu gavēnis uz kuģa bija pārvērtis viņa kuņģi par bezdibenīgu bedri. Maltīte, gatavota vairāk dāņu nekā islandiešu gaumē, nebija ne ar ko ievērojama, bet mājastēvs, drīzāk islandietis nekā dānis, atgādināja antīkos viesmīlības paraugus. Likās pilnīgi skaidrs, ka mēs viņa namā esam vairāk mājās nekā viņš pats.

Saruna ritēja vietējā valodā, kurai mans tēvocis jauca klāt vācu, bet mājastēvs - latīņu vārdus, lai es arī kaut ko saprastu. Tās temats bija zinātnes jautājumi, kā jau mācītu vīru starpā pieklājas, taču profesors Līdenbroks bija ārkārtīgi atturīgs, un viņa skatieni pie katra teikuma brīdināja, ka mūsu nākotnes nodomi jāpatur visdziļākajā slepenībā.

Pirmām kārtām Fridriksona kungs apjautājās, ko tēvocis atradis bibliotēkā.

-    Bet jūsu bibliotēkā ir tikai šur tur salasīti sējumi, kas salikti gandrīz tukšos plauktos!

-    Kā tad tā! - Fridriksona kungs iebilda. - Mums pieder astoņtūkstoš sējumu, no kuriem daudzi ir ļoti vērtīgi retumi — darbi vecskandināvu valodā, turklāt ir arī visi jaunumi, ko mums ik gadus atsūta no Kopenhāgenas.

-    Kur jūs tos astoņus tūkstošus sējumu esat redzējis? Manuprāt…

-    Ak, Līdenbroka kungs, tie klīst pa visu salu! Mūsu senajā ledus zemē cilvēki mīl zināšanas. Nav neviena zem­nieka vai zvejnieka, kas neprastu lasīt un nelasītu. Esam pārliecināti, ka grāmatām nevis jāpel, noglabātām tālu no zinātkāro acīm, bet gan nemitīgi jāiet no rokas rokā pie lasī­tājiem. Sējumus ļaudis lasa cits pēc cita, tos šķirsta un pār­lasa, un reizēm tie atgriežas plauktos tikai pēc gada vai diviem.

-   Tādējādi, — tēvocis, diezgan vīlies, sacīja, - ārzem­niekiem.. .

-    Ko jūs gribat! Ārzemniekiem pašiem savās zemēs ir bibliotēkas, un svarīgākais ir panākt, lai izglītojas mūsu zemnieki. Es atkārtoju - mīlestība uz zināšanām ir islan­diešiem asinīs. Tāpēc mēs 1816. gadā nodibinājām literāro biedrību, kas darbojas ļoti rosīgi; ārzemju zinātnieki jūtas pagodināti, ja var tajā piedalīties; biedrība publicē grāma­tas mūsu tautiešu izglītošanai un tādējādi sniedz lielu pa­kalpojumu savai zemei. Ja jūs, Līdenbroka kungs, vēlētos kļūt par šīs biedrības korespondētājlocekli, jūs mūs ļoti iepriecinātu.

Tēvocis, kas jau piederēja pie apmēram simt zinātnis­kajām biedrībām, labprāt pieņēma piedāvājumu, tā aizkus­tinādams Fridriksona kungu.

-    Un tagad, — viņš turpināja, - nosauciet grāmatas, ko jūs cerējāt atrast mūsu bibliotēkā; iespējams, es par tām varēšu kaut ko pastāstīt.

Raudzījos tēvocī. Viņš vilcinājās. Grāmatas cieši saistījās ar viņa plāniem. Tomēr, brīdi apdomājies, viņš nolēma runāt.

-    Fridriksona kungs, man gribētos zināt, vai starp senajām grāmatām jūsu bibliotēkā nav arī Ames Saknusema darbi?

-   Arne Saknusems! - Reikjavikas profesors iesaucās. - Vai domājat sešpadsmitā gadsimta zinātnieku, kas reizē bija gan liels dabas pētnieks, gan alķīmiķis, gan ceļotājs?

-    Tieši tā.

-   Vienu no tiem, ar kuriem lepojas Islandes zinātne un literatūra?

-Jūs pateicāt tiešām pareizi.

-    Par visslavenāko no cilvēkiem?

-    Es jums piekrītu.

-    Un par vīru, kura drosme bija tikpat liela kā ģenialitāte?

-    Redzu, ka jūs viņu labi pazīstat.

Tēvocis peldēja svētlaimē, dzirdēdams tā slavinām savu varoni. Viņš Fridriksona kungu vai ar acīm aprija.

—   Labi, un kur ir vina darbi?

—   Diemžēl vina darbu mums nav.

—   Kā, nav Islandē?

—   To nav nedz Islandē, nedz kur citur.

—   Un kāpēc?

—   Tāpēc, ka Arne Saknusems 1 573. gadā tika apsūdzēts ķecerībā un viņa darbus bende Kopenhāgenā sadedzināja.

—   Ļoti labi! Lieliski! — mans tēvocis, dabaszinātņu pro­fesoram par lielu sašutumu, iesaucās.

—   Kā tad tā?

—   Jā, viss noskaidrojas, viss nostājas savā vietā, nav vairs nekādu Šaubu, un es saprotu, kāpēc Saknusems bija spiests slēpt sava ģēnija atklājumus, kāpēc viņam noslēpums bija jāuzraksta nesaprotamā kriptogrammā…

—   Kāds noslēpums? - Fridriksona kungs dzīvi iejautājās.

—   Noslēpums, kas… ko… — tēvocis stostīdamies atbildēja.

—   Vai jums ir kāds īpašs dokuments?

—   Nē… Tie ir tikai pieņēmumi.

—   Labi, - atbildēja Fridriksona kungs, kas bija tik laipns, ka ilgāk neuzstāja, redzot profesora samulsumu. — Es ceru, ka jūs neatstāsiet mūsu salu, nepapētījis tās minerālu bagātības?

—   Protams, mani tās interesē, — tēvocis atbildēja. - Bet es gan laikam esmu mazliet nokavējies. Te taču jau ir bijuši zinātnieki?

—   Jā, Līdenbroka kungs: Olafsena un Povelsena kungi pēc karaļa pavēles veica pētījumus, minerālus studēja arī Troils, bija Gemāra un Robēra kungu ekspedīcija ar franču korveti La Recberche un pēdējie novērojumus izdarīja zināt­nieki ar fregati La Reine-Hortense, kas ļoti daudz paveikuši Islandes izpētē. Bet varat man ticēt — darba vēl pietiek.

-    Vai jums tā liekas? — tēvocis labsirdīgi jautāja, pūloties apslāpēt savu jūsmu.

-Jā. Vēl ir kalni, šļūdoņi, vulkāni ko pētīt. Kaut vai tas pats kalns, kas redzams pie apvāršņa. Tas ir Snefelss.

-   Ak tā, Snefelss, - tēvocis atkārtoja.

-Jā, tas ir viens no visinteresantākajiem vulkāniem, kura krāteri reti apmeklē.

-   Vai tas ir apdzisis?

-Jā, kopš piecsimt gadiem.

-Jauki, - tēvocis teica, likdams kāju pār kāju, lai aiz priekiem nepalektos gaisā, — man tiešām gribas sākt savus pētījumus ar šo Sefela… Fesela… kā jūs to vulkānu no­saucāt?

-    Tas ir Snefelss, — sirsnīgais Fridriksona kungs pa­skaidroja.

Šī sarunas daļa noritēja latīniski; es sapratu visu un tikko spēju novaldīt smieklus, redzot, kā tēvocis slēpj gandarījumu, kas nelūgts lauzās ārā; viņš pūlējās savilkt nevainīgu seju, bet tajā parādījās mazliet velnišķīga grimase.

-Jā, jūsu vārdi mani pārliecina! Mēs mēģināsim uzkāpt tajā Snefelsā, iespējams pat - izpētīt tā krāteri.

-    Man ļoti žēl, - Fridriksona kungs atbildēja, - ka darbs man neļauj nekur tālu doties prom. Es labprāt un ar lielāko prieku jūs pavadītu.

-    Nē jel, nē! — tēvocis dzīvi iebilda. - Mēs negribam ne­vienu apgrūtināt, Fridriksona kungs! Es jums no visas sirds pateicos. Tāds zinātnieks kā jūs būtu mums ļoti noderīgs, bet jūsu aroda pienākumi…

No sirds cerēju, ka mūsu mājastēvs savā dvēseles vien­tiesībā nesaprata mana tēvoča neveiklās viltības.

-    Es jums izsaku vislielāko atzinību, Līdenbroka kungs, - viņš teica, - ka sākat ar šo vulkānu. Tur jūs varēsiet izdarīt daudz ļoti interesantu novērojumu. Bet sakiet, kā jūs do­mājat nokļūt uz Snefelsā pussalu?

-    Pa jūru, pāri līcim. Tas ir visātrāk veicamais cels.

-    Par to nav nekādu šaubu, bet tas tomēr nav iespējams.

-    Kāpēc?

-   Tāpēc, ka Reikjavikā nav nevienas laivas.

-    Pie joda!

-Vajadzēs iet pa sauszemi, gar krastu. Tas būs ilgāks, bet arī interesantāks ceļš.

-    Labi. Man tikai būtu jānolīgst pavadonis.

-    Man ir kāds, ko varu piedāvāt.

-   Vai tas ir uzticams un gudrs vīrs?

-Jā, kāds pussalas iedzīvotājs, ļoti izveicīgs gāgu med­nieks, jūs ar viņu būsiet apmierināts. Viņš labi runā dāniski.

-    Un kad es varētu vinu satikt?

-Ja vēlaties - rīt.

-    Kāpēc ne šodien?

-   Tāpēc, ka viņš ieradīsies tikai rīt.

-   Tātad rīt, - tēvocis nopūzdamies atbildēja.

Šī svarīgā saruna drīz beidzās ar sirsnīgu vācu profesora pateicību islandiešu profesoram. Maltītes laikā tēvocis bija uzzinājis daudz svarīga, arī par Saknusemu un par iemesliem, kāpēc viņa atstātais dokuments ir tik noslēpumains, tāpat arī to, ka mājastēvs nenāks līdzi ekspedīcijā un ka nākamajā dienā pavadonis būs mūsu rīcībā.

XI

Vakarā izgāju mazā pastaigā pa Reikjavikas krastmalu, agri atgriezos mājās un likos rupji apdarinātu dēļu gultā, kur gulēju dziļā miegā. Pamostoties izdzirdu tēvoci skaļi runājam blakus istabā. Tūlīt piecēlos un steidzot viņam piebiedroties.

Viņš dāniski sarunājās ar spēcīgi noaugušu gara auguma vīru. Šķita, ka šis puisietis ir apveltīts ar neparastu fizisku spēku. Acis diezgan vientiesīgajā sejā ar raupjiem vaibstiem likās gudras. Tās bija pasakaini zilas. Garie mati, ko pat Anglijā uzskatītu par rudiem, brīvi nokarājās pār atlēta ple­ciem. Šim iezemietim bija lokanas kustības, bet viņš nemē­dza plātīt rokas, it kā nebūtu pieradis pie plašiem žestiem vai arī nicinātu tos. Viss viņā liecināja par nevainojamu mieru — nevis laisku, bet rāmu. Varēja nojaust, ka viņš ne­vienam nekā neprasa, ka strādā pēc labākās sirdsapziņas un ka šajā pasaulē nekas nespētu iedragāt viņa uzskatus par dzīvi.

Šīs rakstura īpatnības uztvēru, noraugoties, kā viņš noklausījās sava sarunas biedra kvēlo monologu. Pretstatā tēvoča dedzīgajiem žestiem viņš turēja rokas, sakrustotas uz krūtīm; kaut ko noliedzot, viņš pagrozīja galvu no kreisās uz labo pusi, piekrītot — palocīja to. Tik lakoniska žestu valoda jau atgādināja skopulību.

Tiesa, šo vīru ieraugot, man nekad neienāktu prātā, ka viņš ir mednieks; nebija Šaubu, ka medījumu viņš nekad neizbiedē, bet kā viņš spēj tam trāpīt?

Viss noskaidrojās, kad Fridriksona kungs pateica, ka šis mierīgais vīrs medī tikai gāgas - putnus, kuru dūnas ir viena no lielākajām Islandes bagātībām. Tiešām, no dūnām taisa pēļus, un, lai tās savāktu, nav sevišķi veikli jākustas.

Pirmajās jūnija dienās gāgu mātītes — tie ir glīti, pīlēm līdzīgi putni — vij ligzdas starp fjordu akmeņiem, un visa

krastmala ir fjordu izrobota. Novīto ligzdu tās izklāj ar mīkstām, no pavēderes izplūktām dūnām. Tad mednieks vai, pareizāk sakot, tirgotājs, paņem ligzdu, un gāgu mātīte sāk darbu no jauna. Tā turpinās, kamēr vien putnam vēl ir atlicis kaut cik dūnu; kad mātītei vēders ir gluži kails, dūnas sāk plūkt tēviņš. Taču ar laiku tās kļūst rupjākas - pavisam bezvērtīgas, un tad mednieks atstāj ligzdu putniem. Tā tiek pabeigta. Mātīte izdēj olas, mazie izšķiļas, un nākamajā gadā dūnu vākšana sākas no jauna.

Gāgas ligzdu vīšanai izraugās nevis stāvas, šķautnai- nas, bet drīzāk gan lēzenas, pret jūru nolaidenas klintis, tāpēc islandiešu mednieka darbs neprasa sevišķu veiklību. Viņš ir kā fermeris, kas nedz sēj, nedz pļauj, bet tikai ievāc ražu.

Šo nopietno, flegmātisko un nerunīgo vīru sauca par Hansu Bjelki; viņš ieradās pēc Fridriksona kunga ieteiku­ma. Viņš bija mūsu nākamais pavadonis. Šī vīra manieres dīvaini kontrastēja ar mana tēvoča manierēm.

Tomēr viņi labi sapratās. Nedz vienam, nedz otram maksa nebija svarīga; viens bija gatavs pieņemt to, ko dod, otrs — dot to, ko prasīs. Neviens darījums nav noslēgts vieg­lāk kā šis.

Sarunas gaitā Hanss apņēmās mūs nogādāt Stapi ciemā, kas atradās Snefelsā pussalas dienvidu krastā, tieši vulkāna pakājē. Ceļš bija apmēram divdesmit divas jūdzes garš, to, pēc mana tēvoča domām, varēja veikt divās dienās.

Bet, uzzinājis, ka runa ir par dāņu jūdzēm, kurās ir div­desmit četri tūkstoši pēdu, viņš dabūja piekāpties un, ņe­mot vērā, ka ceļu tikpat kā nav, rēķināties ar septiņām vai astoņām pārgājiena dienām. Mūsu rīcībā nodeva četrus zir­gus — divus tēvocim un man, otrus divus - mūsu bagāžai. Hanss, kā jau paradis, ies kājām. Viņš lieliski pazina šo pie­krastes daļu un solīja mūs aizvest pa visīsāko ceļu.

Hanss mūs neatstāja, kad nonācām Stapi ciemā; viņš bija ar mieru palikt mūsu dienestā visu laiku, kamēr veik­sim zinātniskās ekskursijas, un viņam maksāja trīs riksdālus nedēļā. īpaši tika nolīgts, ka šī summa viņam tiks izmaksāta ik sestdienas vakaru, - tas bija svarīgākais līguma no­teikums.

Ceļojuma sākums bija paredzēts 16. jūnijā. Tēvocis gribēja maksāt pavadonim rokasnaudu, bet tas atsacījās.

-    Efter, - viņš teica.

—   Pēc tam, - tēvocis izglītošanas nolūkā man pārtulkoja.

Kad vienošanās bija noslēgta, Hanss uzreiz devās prom.

—   Brīnišķīgs cilvēks, - tēvocis iesaucās, - bet viņš nezina, kāda lieliska loma viņam būs nākotnē!

-    Vai tad viņš mūs aizvedīs līdz…

-Jā, Aksel, līdz Zemes centram.

Vēl bija jāpavada četrdesmit astoņas stundas; par nelaimi, man tās pagāja, gatavojoties ceļam; bija jāliek lietā visas prāta spējas, lai novietotu katru priekšmetu visizdevīgākajā veidā, instrumentus - vienā vietā, ieročus — otrā, virtuves piederu­mus vienā sainī, pārtiku — citā. Un viss - četrās daļās.

Instrumenti bija šādi:

1. Eigela simtgrādu termometrs ar simt piecdesmit grā­du iedaļām, kas man šķita vai nu par daudz, vai par maz. Par daudz - ja vides temperatūra būs tik augsta, ka mēs izcepsi- mies; par maz — ja mērīsim avotu vai jebkādas izkusušas matērijas temperatūru.

2.    Manometrs, ar ko mērīt spiedienu, kurš pārsniedz atmosfēras spiedienu jūras līmeņa augstumā. Tiešām, ar parasto barometru nepietiktu, jo atmosfēras spiediens, jādomā, celsies līdz ar mūsu nokāpšanu Zemes dziļumos.

3.    Zenēvas Buasona, jaunākā, hronometrs, kas bija nevainojami noregulēts uz Hamburgas meridiānu.

4.   Divi inklinācijas un deklinācijas kompasi.

5.  Tumsas brilles.

6.   Divi Rūmkorfa aparāti, kas deva drošu, viegli pārnē­sājamu elektrisko gaismu.

No ieročiem bijām paņēmuši divas Pūrdeja, Mora un Co karabīnes un divus kolrus. Kam vajadzīgi ieroči? Pieņēmu, ka mums nav jābaidās nedz no mežoņiem, nedz plēsīgiem zvēriem. Taču šķita, ka tēvocis ieročus uzskata par tikpat svarīgiem kā instrumentus, sevišķi — krietnu daudzumu mitrumizturīgas, viegli aizdedzināmas sprāgstvielas, kuras eksplozijas spēks bija stipri lielāks par šaujampulvera eks­plozijas spēku.

Darbarīki bija šādi: divas cērtes, divi laužņi, vienas zīda kāpnes, trīs ar dzelzi apkaltas nūjas, ducis dzelzs āķu un cilpu un garas virves ar mezgliem. To visu nevarēja salikt vienā sainī, jo zīda kāpņu garums bija trīssimt pēdu.

Un vēl bija pārtika; tās sainis nebija liels, bet iedvesa drošību, jo zināju, ka tajā ir kaltēta gaļa un sausiņi pusgadam. Vienīgais šķidrums bija kadiķu degvīns, ūdens - nemaz; taču mums bija lielas blašķes, un tēvocis cerēja, ka tās varēsim piepildīt no avotiem; mani pārspriedumi par šo avotu ūdens iespējamo kvalitāti, temperatūru vai pat trūkumu viņu nekādi neietekmēja.

Lai mūsu bagāžas saturs būtu pilnīgi skaidrs, vēl pie­minēšu ceļojuma aptieku: neasas grieznes, šinas lūzumu nostiprināšanai, jēlzīda lente, sparadrapa saites un kom­preses, rīki asiņošanas apturēšanai — vārdu sakot, visādas šausminošas lietas; un vēl bija vesela virkne pudeļu ar deks- trīnu, medicīnisko spirtu, šķidru svina acetātu, ēteri, etiķi un ožamo spirtu - arī šīs zāles vedināja uz domām par ne­laimes gadījumiem; un vēl - Rūmkorfa aparātam vajadzīgās detaļas.

Tēvocis neaizmirsa arī tabaku, šaujampulveri un prap- jus, kā arī ādas jostu, ko valkāja ap vidu un kas bija piebāzta ar pietiekamu daudzumu zelta un sudraba monētu un pa­pīrnaudas. Seši pāri krietnu, ūdensnecaurlaidīgu apavu - tie bija ieziesti ar degutu un elastīgu gumiju — tika novietoti pie darbarīkiem.

-Ja esam tā apģērbušies, apāvušies un ar visu nepiecie­šamo apgādājušies, mums nav nekāda iemesla neiet tālu ceļu, - tēvocis teica.

14. jūnijs pagāja, visas šīs lietas kārtojot. Vakariņas ēdām Reikjavikas mēra un doktora Hjaltalina — Islandes ievērojamākā ārsta sabiedrībā pie barona Trampa. Fridrik­sona kunga nebija starp viesiem; vēlāk uzzināju, ka guber­natoram un profesoram ir domstarpības kādā pārvaldes jau­tājumā un viņi nesatiekas. Tāpēc nesapratu ne vārda, ko runāja pie šīs daļēji oficiālās maltītes galda. Vienīgi ievēroju, ka tēvocis neapklust ne mirkli.

Nākamajā dienā — 15. jūnijā sagatavošanās bija pabeig­ta. Mūsu mājastēvs sagādāja profesoram lielu prieku, iedo­dams viņam Islandes karti, kas bija nesalīdzināmi precīzāka par Handersona zīmēto — tā bija Olafa Nikolasa Olsena karte mērogā 1 : 480 000, ko publicējusi Islandes literārā biedrība pēc Sēļa Frisaka kunga ģeodēziskajiem darbiem un Bjorna Gumlaugsona topogrāfiskajiem mērījumiem. Mine­ralogam tas bija vērtīgs dokuments.

Pēdējais vakars pagāja, omulīgi tērzējot ar Fridriksona kungu, pret kuru jutu dziļas simpātijas; sarunai sekoja diezgan tramīgs miegs — to varu sacīt vismaz par sevi.

Piecos no rīta mani pamodināja četru zirgu zviegšana pie loga. Es steidzīgi apģērbos un izgāja uz ielas. Tur Hanss jau beidza kraut zirgiem mugurā mūsu bagāžu, turklāt darīja to visrāmākajā mierā. Taču viņš rīkojās neparasti izveicīgi. Tēvocis vairāk trokšņoja, nekā strādāja, un šķita, ka pava­donis daudz neklausās viņa padomos.

Sešos viss bija pabeigts. Fridriksona kungs spieda mums roku. Tēvocis ļoti sirsnīgi islandiski pateicās par vies­mīlību. Es savā vislabākajā latīņu valodā izrunāju dažas laipnas atvadu frāzes; pēc tam kāpām seglos, un Fridriksona kungs man nodeklamēja Vergilija rindu, ko dzejnieks, šķiet, uzrakstījis tieši ceļotājiem, kas nav pārliecināti par izraudzīto ceļu:

Et quacumque viam dederit fortuna sequamur.

XII

Ceļā dodoties, laiks bija apmācies, bet pastā­vīgs. Nebija jābaidās nedz no nogurdinoša karstuma, nedz lieliem lietiem. Gluži kā tūristiem radītas dienas!

Priecīgs jāju pa svešu zemi, un iecerētā sākums man šķita viegls. Pilnīgi nodevos ekskursanta priekiem, baudīju bez­rūpīgu brīvību. Sāku justies kā pasākuma dalībnieks.

"Ar ko tad es galu galā riskēju?" prātoju. "Tas taču ir ceļojums pa ārkārtīgi interesantu zemi! Kāpiens izcili ievē­rojamā kalnā! Ļaunākajā gadījumā - nokāpšana izdzisuša vulkāna krāterī. Nav šaubu, ka Saknusems neko citu nav izdarījis. Tā taču ir tīrā fantāzija —galerija, kas ved uz Zemes centru! Pilnīga neiespējamība! Tātad ņemsim visu labo, ko šī ekspedīcija dod, un nekaulēsimies!"

Kamēr tā prātoju, bijām izjājuši no Reikjavikas. Hanss gāja pa priekšu ātrā, vienmērīgā gaitā. Viņam sekoja abi ar bagāžu apkrautie zirgi, tie nemaz nebija jāvada. Mēs ar tēvoci noslēdzām gājienu un mazo, bet spēcīgo zirdziņu mugurā tiešām nemaz tik slikti neizskatījāmies.

Islande ir viena no lielākajām Eiropas salām ar 1 400 000 kvadrātjūdžu platību un sešsimt tūkstošiem iedzīvotāju. Ģeogrāfi to ir iedalījuši četros apgabalos, un mums vajadzēja gandrīz pa diagonāli šķērsot to, kuru dēvē par Dienvidrie­tumu zemi.

Izejot no Reikjavikas, Hanss uzreiz sāka soļot gar jūras krastu. Gājām pa nabadzīgām ganībām, kas veltīgi pūlējās būt zaļas; pārsvaru guva dzeltenā krāsa. Austrumu puses miglājos apvārsni aizsedza asas lavas klintis; uz tālākajām smailēm reizēm saules staros iemirdzējās sniega laukumi; dažas lepnākās virsotnes dūrās cauri pelēkajiem mākoņiem un atkal parādījās virs kustīgās miglas vāliem, atgādinādamas debesīs iznirušus rifus.

Daudzviet kailu klinšu grēdas paliecās uz jūras pusi un ielauzās ganībās, tomēr visur bija pietiekami plats ceļš, lai mēs tiktu tām cauri. Zirgi paši prata atrast visērtākās vietas, ne mirkli nepalēninot gaitu. Tēvocim neradās pat iespēja pamudināt lopiņu ar balsi vai pātagu, viņš nedrīkstēja kļūt nepacietīgs. Nespēju nesmaidīt, redzot viņu tik lielu maza zirdziņa mugurā; tēvoča garās kājas gandrīz pieskārās zemei, tāpēc viņš atgādināja seškājainu kentauru.

-    Labs zirgs, labs zirgs! - viņš teica. - Tu redzēsi, Aksel, ka neviens dzīvnieks pasaulē nav gudrāks par Islandes zirgu. To neaptur nedz sniegi, nedz negaisi, nedz neizbrienami ceļi. Tas ir dūšīgs, pieticīgs un uzticams dzīvnieks. Nekad viņš nepaklūp, nekad nesatrūkstas. Ja vajadzēs šķērsot kādu upi vai fjordu, — tu redzēsi, zirgs bez kavēšanās metīsies ūdenī kā amfībija un sasniegs pretējo krastu! Tikai nemudināsim to, un mēs mierīgā garā veiksim savas desmit ljē dienā.

-    Mēs gan, par to nešaubos, bet pavadonis?

-    Nu, par to man nav nekādas bēdas, šādi cilvēki iet, paši nemaz nemanīdami. Mūsējais kustas tik maz, ka noteikti nepavisam nenogurst. Jā, kad pienāks brīdis, es viņam aizdošu savu zirgu. Man drīz piemetīsies krampji, tāpēc kaut cik jāizkustas. Ar rokām viss kārtībā, bet jāpadomā par kājām.

Tā runādami, mēs ātri virzījāmies uz priekšu. Apkaime jau bija gandrīz kaila. Vietumis gluži kā ubagu, kas lūdz žē­lastības dāvanas, izbrauktu grambu malā pamanījām kādu savrupu būdu, kādu islandiešu zemnieka māju, būvētu no koka, zemes un lavas gabaliem. Šajā apvidū nebija nedz ceļu, pat ne taku, un reto ceļinieku pēdas klāja zāle, lai cik lēni tā auga.

Tomēr šis provinces apgabals, kas atradās pavisam tuvu galvaspilsētai, tika uzskatīts par vienu no Islandes visbiežāk apdzīvotajiem un visvairāk iekoptajiem apvidiem. Kādi tad bija šī tuksneša tālākie nostūri? Jau pusjūdzi veikuši, mēs vēl nebijām pamanījuši nevienu zemnieku uz būdas sliekšņa, nedz arī kādu mežonīgu ganu sargājam ne mazāk mežonīgo ganāmpulku. Kādi tad varēja būt tie rajoni, ko tricināja izvirdumi, kurus radīja vulkāniskas eksplozijas un zemes svārstības?

Tos mums bija lemts apskatīt vēlāk; taču, ielūkojoties kartē, sapratu, ka no tiem vairāmies, ejot gar izliekto krasta līniju. Īstenībā lielās apakšzemes kustības koncentrējas gal­venokārt salas vidienē; tur klinšu krāvumi, ko skandināvu valodās sauc par trapiem, vulkānisku iežu joslas, bazalta, tufa un izkusušā porfīra konglomerātu kraujas rada pārdabiski baismu ainavu. Tobrīd man nebija ne jausmas par skatu, kas mums pavērsies Snefelsā pussalā, kur pirmatnējās dabas pos­tījumi rada neiedomājamu haosu.

Divas stundas jājuši, nonācām Gufunesas ciemā, ko dēvē arī par Galveno Baznīcu. Tajā nebija nekā ievērojama, tikai dažas mājas. Vācijā no tām neiznāktu pat īsta zemnieku sēta.

Tur Hanss uz pusstundu apstājās; viņš dalījās mūsu pie­ticīgajā maltītē, ar "jā" vai "nē" atbildēja uz mana tēvoča jau-

tājumiem par ceļa raksturu, un, kad profesors jautāja, kur pārlaidīsim nakti, viņš tikai atbildēja:

-    Garderā.

Ielūkojos kartē, lai uzzinātu, kas tā Gardera tāda ir. Ie­raudzīju tādu ciemata nosaukumu Hvalfjorda malā četras jūdzes no Reikjavikas. Parādīju to tēvocim.

—l ikai četras jūdzes! - viņš iesaucās. - Getras jūdzes no divdesmit divām! Tā taču ir tikai tāda pastaiga.

Viņš gribēja par to aizrādīt pavadonim, bet tas neko neatbildēja, tikai paņēma zirgu pavadas un devās ceļā.

Pēc trim stundām, joprojām ejot pa ganību palso zāli, vajadzēja apiet apkārt Kollafjordam — tas bija vieglāks un mazāks līkums nekā līča šķērsošana. Drīz nonācām kopienas ciemā, ko sauc par Ejulbergu un kura baznīcas tornī nozva­nītu pusdienlaiku, ja Islandes baznīcas būtu tik bagātas, ka tajās varētu ierīkot pulksteņus; taču tās ir stipri līdzīgas savu draudžu locekļiem, kuriem nav pulksteņu un kuri bez tiem tīri labi iztiek.

Ciemā pūtinājām zirgus; pēc tam tie pa izsīkušas upes gultni starp pakalniem un jūru mūs vienā paņēmienā aiznesa uz "Galveno Baznīcu" Brateru, vēl pēc jūdzes - uz Sarbēras "aneksiju" — palīgbaznīcu, kas uzcelta Hvalfjorda dienvidu krastā.

Pulkstenis rādīja četri pēcpusdienā; bijām veikuši četras jūdzes jeb astoņas Ijē.

Tajā vietā fjords bija vismaz pusjūdzi plats; viļņi dārdē­dami gāzās pār smailajām klintīm; šo līci ieskāva klinšu sie­nas - tādi kā smaili zobi, kas ievērojami ar saviem brūnajiem slāņiem starp sarkanīga tufa kārtām. Lai cik gudri būtu mūsu zirgi, man bija grūti iedomāties, kā tiksim pāri īstam jūras līcim, sēžot četrkāju mugurā.

"Ja lopiņi ir prātīgi, tie nu gan nemēģinās kāpt ūdenī," es nodomāju.

Taču tēvocis negribēja gaidīt. Viņa zirgs, apostījis vilni, apstājās. Jātnieks, kuram bija pašam savs instinkts, mudināja to laisties dzelmē. Dzīvnieks atkal atsacījās to darīt, tikai klanīja galvu.Tad sākās lāsti un sitieni, bet kumeļš sāka mest pakaļkājas gaisā, tā ka jātnieks tik tikko spēja noturēties tā mugurā. Beidzot zirdziņš dūšīgi saslējās un atbrīvojās no profesora, atstājot to guļam uz diviem akmeņiem kā Rodosas kolosu.

-Ak, nolāpītais lops! — iesaucās jātnieks, pēkšņi kļuvis par kājāmgājēju un par to sakaunējies gluži kā kavalērijas virsnieks, kas piepeši kļuvis par kājnieku.

-    Fārja, - pavadonis sacīja, pieskardamies viņam pie pleca.

-    Kā, vai prāmis?

-    Der, — Hanss atbildēja, rādīdams uz kuģi.

-   Jā, - es izsaucos, - tas ir prāmis!

-   To taču vajadzēja pasacīt! Dodamies tālāk!

-   Tidvatten, — pavadonis turpināja.

-    Ko viņš saka?

>

-Viņš runā par paisumu, - tēvocis atbildēja, tulko­dams dānu vārdu, i

-    Laikam jau jāgaida paisums?

-    Forbida? - tēvocis jautāja.

-Ja, - Hanss atbildēja.

Tēvocis piecirta kāju, bet zirgi aizsoļoja uz prāmja pusi.

Es ļoti labi sapratu, ka brīdi jāpagaida paisums, lai šķēr­sotu fjordu, kad ūdens līmenis būs visaugstākais un norimsies. Tad uzplūdi un atplūdi nebūs jūtami un prāmi neaizraus nedz līča dibenā, nedz okeānā.

īstais brīdis pienāca tikai sešos vakarā; tēvocis, es, pava­donis, divi pārcēlāji un četri zirgi uzkāpām uz diezgan pla­kanas un ne visai stipras barkas. Biju pieradis pie Elbas tvaika

parceltuvem, tāpēc airi likās ļoti garlaicīgs mehānisms. Fjorda šķērsošana aizņēma vairāk nekā stundu, bet brauciens noritēja bez starpgadījumiem.

Pēc pusstundas sasniedzām "Galveno baznīcu" Garderu.

XIII

Vajadzētu būt jau naktij, bet, nonākot pie seš­desmit piektās paralēles, man gan nevajadzētu brīnīties par nedziestošo gaismu; Islandē jūnijā un jūlijā saule nenoriet.

Tomēr laiks bija kļuvis vēsāks. Man sala un, galvenais - gribējās ēst. Cik gaidīta bija zemnieka māja, kas viesmīlīga vēra mums savas durvis!

Tā bija tikai zemkopja būda, bet viesmīlības ziņā tikpat dāsna kā karaļnams. Mums ierodoties, saimnieks sniedza roku un bez liekām ceremonijām deva zīmi viņam sekot.

Mums tiešām vajadzēja iet viņam nopakaļ. Gara, Šaura un tumša eja veda mājoklī no rupji tēstiem baļķiem, no šī gaiteņa varēja nonākt visās telpās. Tās bija četras: virtuve, austuve jeb "badstofa", ģimenes guļamistaba un vislabākā no visām - viesu istaba. Tēvocis, kura augums, māju ceļot, nebija paredzēts, trīs vai četras reizes sadauzīja galvu pret griestu sijām.

Mūs ieveda viesu istabā - palielā zālē ar zemes klonu, to apgaismoja logs, kam stiklu vietā bija aitu pūšļi, kuri nelikās sevišķi caurspīdīgi. Gultas veļu aizstāja kažokādas, kas bija samestas sarkani nokrāsotās un ar islandiešu sakāmvārdiem izrotātās gultās. Es tik lielas ērtības nebiju gaidījis; nelaime vienīgi, ka visā mājā valdīja spēcīga kaltētu zivju, kūpinātas gaļas un skāba piena smaka, kas manam degunam lāgā nepatika.

Kad bijām novilkuši ceļa drēbes, mājastēvs aicināja uz virtuvi - ari lielā salā uguns tika kurināta vienīgi tajā.

Tēvocis nekavēdamies atsaucās uz laipno aicinājumu. Es viņam sekoju.

Senlaicīgais pavards atradās telpas vidū un sastāvēja no viena vienīga akmeņa. Jumtā bija atstāts caurums, pa kuru plūda ārā dūmi. Virtuve noderēja arī par ēdamistabu.

Kad tur iegājām, mājas saimnieks, it kā vēl nebūtu mūs redzējis, sveicināja ar vārdu "saellvertu", kas nozīmē "esiet laimīgi", un noskūpstīja uz vaiga.

Viņa sieva rīkojās tāpat; pēc tam abi saimnieki piespieda labo roku pie sirds un dziļi paklanījās.

Steidzos pastāstīt, ka islandiete bija deviņpadsmit bērnu māte, tie — gan lieli, gan mazi ņudzēja dūmu mutuļos, kas plūda no pavarda. Ik pa brīdim pamanīju kādu blondu gal­viņu un mazliet skumju sejiņu parādāmies no dūmu aizsega. Mazie izskatījās pēc nosmulētiem eņģelīšiem.

Mēs ar tēvoci ļoti sirsnīgi sasveicinājāmies ar mazuļiem; drīz vien trīs vai četri no tiem sēdēja mums uz pleciem, klēpī vai starp kājām. Tie, kuri jau prata runāt, neiedomājamās skaņkārtās atkārtoja vārdu "ssellvertu". Tie, kuri runāt neprata, klaigāja jo skaļāk.

Koncertu pārtrauca paziņojums, ka maltīte gatava. Tajā brīdī ienāca mednieks, kas tikko bija pagādājis barību zirgiem, tas ir, tos gluži vienkārši palaidis ganīties pa laukiem. Nabaga lopiņiem bija jāsamierinās ar klintāju reto sūnu vai šur tur atrodamām iepuvušām jūraszālēm, taču nākamajā dienā tie paši nāks atsākt darbu.

- Sadlvertu, - Hanss teica.

Pēc tam viņš vienā mierā, gluži kā automāts noskūpstīja saimnieku, saimnieci un viņu deviņpadsmit bērnus.

Kad ceremonija bija beigusies, visi divdesmit četri apsēdāmies pie galda, turklāt viens otram virsū šī vārda vistiešākajā nozīmē. Tiem, kam paveicās, klēpī bija tikai divi bērneli.

Tad cēla galdā viru, un iestājās klusums, pat islandiešu mazie bērni to ievēroja. Mājastēvs mums pasniedza ķērpju viru, kas garšoja gluži labi, pēc tam — milzīgu devu kaltētas zivs, kas peldēja divdesmit gadus vecā, sūrā sviestā, kurš pēc islandiešu domām bija daudz labāks par svaigu. Klāt varēja pieēst "skyr", kaut ko līdzīgu rūgušpienam, kam bija pievie­noti sausiņi un kadiķogu sula. Padzerties mums piedāvāja ar ūdeni atšķaidītu vājpienu, ko tajā novadā sauca par "blanda". Es nekādi nevaru spriest, vai dīvainie ēdieni bija labi vai slikti. Biju izsalcis, un desertā līdz pēdējai lāsei izstrēbu biezu griķu putru.

Kad maltīte bija pabeigta, bērni nozuda; pieaugušie ap­sēdās ap pavardu, kur dega kūdra, virši, govs mēsli un kaltēti putnu kauli. Sasildījušies visi pulciņos atgriezās katrs savā istabā. Mājasmāte ieteica mums saskaņā ar paražu novilkt zeķes un bikses; tomēr, kad visai laipni atteicāmies to darīt, viņa neuzstāja, un galu galā es varēju ieritināties kažokādu guļvietā.

Nākamajā rītā piecos atvadījāmies no islandiešu zem­nieka; tēvocis tikai ar mokām pierunāja viņu pieņemt pie­nācīgu atlīdzību, un Hanss deva signālu doties ceļā.

Simt soļu no Garderas apvidus sāka mainīties; zeme kļuva purvaina, pa to virs nebija tik viegli iet. Labajā pusē stiepās bezgalīga pakalnu grēda, kas atgādināja milzīgu nocietinājumu sistēmu, gar kuru līkumojām; bieži bija jātiek pāri upītēm, kurām meklējām braslu, lai pārāk nesaslapinātu bagāžu.

Pamestība kļuva dziļāka un dziļāka; tomēr reizēm šķita, ka tālumā pavīd kāda cilvēka ēna; kad ceļa līkums mūs nejauši tuvināja šim rēgam, man piepeši uznāca pretīgums, ieraugot pietūkušo seju ar spīdīgu ādu, kailo galvvidu un pretīgās brūces, ko brīžiem atsedza apģērba skrandas.

Nelaimīgais nenāca stiept kroplīgo roku, viņš, gluži pretēji, aizbēga, bet ne tik ātri, lai Hanss nepaspētu viņu pasveicināt, sakot parasto "sasllvertu".

—   Spetelsk, — viņš teica.

—   Spitālīgais! - tēvocis atkārtoja.

Sis vārds vien jau bija derdzīgs. Islandē lepra ir diezgan izplatīta, tā ir nevis lipīga, bet pārmantojama; tāpēc šiem nelaimīgajiem aizliegts precēties, l ādi rēgi nepadarīja jau tā bezgala skumjo ainavu priecīgāku; zem mūsu kājām izzuda pēdējās zāles skupsnas. Koku nebija, apkaimē auga tikai krūmiem līdzīgi pundurbērziņu puduri. Nekādu dzīvnieku, vienīgi daži zirgi, kurus saimnieki nespēja pabarot un kuri klejoja pa skumīgajām ielejām. Reizēm pelēkajās debesīs planēja kāds vanags, tad tas aiztraucās uz dienvidu apgaba­liem; es padevos pirmatnējās dabas melanholijai, un atmiņas mani aizveda uz dzimto zemi.

Drīz bija jāšķērso daži mazi fjordi, tad īsts līcis; tobrīd bija paisums, tāpēc tikām tam pāri bez aizkavēšanās un sasniedzām Alftanesas mājas, kas atradās jūdzi no fjorda.

Vakarā, kad bijām braslā pārbriduši divas forelēm un asariem bagātas upes - Alfu un Hetu, bijām spiesti nakti pavadīt pamestā būdā, kur gan varētu spokoties skandināvu teiksmu troļļi; nav šaubu, ka tur mājo saltuma ģēnijs, un tas mūs mocīja visu nakti.

Nākamajā dienā nekas sevišķs neatgadījās. Joprojām visapkārt pletās purvaini līdzenumi, tā pati vienmuļība un skumīgums. Vakarā bijām veikuši pusi ceļa un pārnakšņojām Drosboltas "aneksijā".

16. jūnijā zem mūsu kājām apmēram jūdzi stiepās lavas slānis; vietējie to sauc par "hraunu"; grumbuļainā lava izskatījās te pēc izstieptām, te saritinātām tauvām; no tuvē- jiein kalniem - apdzisušiem vulkāniem it kā plūda sastingusi, varena straume, liecinot par vareniem izvirdumiem pagātnē. Tomēr šur tur garoja karstie avoti.

Mums nepietika laika šo parādību novērošanai; vaja­dzēja iet tālāk. Drīz zem zirgu kājām atkal bija purvājs, kurā vietumis vīdēja mazi ezeriņi. Mēs gājām uz rietumiem: tiešām, bijām apgājuši apkārt lielajam Faksaflouji līcim, un Snefelsā baltā virsotne pacēlās apmēram piecu jūdžu attālumā.

Zirgi gāja naski; staignais ceļš tos nekavēja; taču es jau biju stipri noguris; tēvocis joprojām turējās taisns un stalts kā pirmajā dienā; es nevarēju arī neapbrīnot mednieku, kam šī ekspedīcija laikam bija tikai parasta pastaiga.

Sestdien, 20. jūnijā, sešos vakarā sasniedzām Bidiru — miestu jūras malā, un pavadonis pieprasīja norunāto maksu. Tēvocis ar viņu norēķinājās. Pajumti mums deva Hansa radinieki — tēvoči un brālēni, viņi mūs uzņēma laipni, un, pārlieku neizmantojot šo krietno cilvēku labsirdību, es labprāt būtu pie viņiem atpūties pēc ceļa grūtībām. Taču tēvocis, kam atpūta laikam nemaz nebija vajadzīga, tā nepa­visam nedomāja, un nākamajā rītā atkal vajadzēja kāpt zir­dziņiem mugurā.

Zeme jau liecināja par kalna tuvumu, tā granīta saknes rēgojās ārā kā vecam ozolam. Apgājām apkārt milzīgajai vulkāna pamatnei. Profesors nenolaida no kalna acu; viņš plātījās ar rokām, it kā to izaicinātu un sacītu: "Redz, kur milzis, ko es savaldīšu!" Beidzot pēc četras stundas ilga gājiena zirgi paši apstājās pie Stapi mācītājmājas.

XIV

Stapi ir ciems, ko veido apmēram trīsdesmit būdas, kas celtas uz lavas slāņa, un tās apspīd saule, kas atsta­rojas no vulkāna. Ciemats stiepjas gar mazu fjordu ar stāviem un gaužām dīvainiem bazalta krastiem.

Kā zināms, bazalts ir tumšbrūna, vulkāniskas izcelsmes klints. Tā veido regulāras formas, kas pārsteidz ar savu izvie­tojumu. Šķiet, daba rīkojusies pēc ģeometrijas likumiem un strādājusi gluži kā cilvēks, it kā būtu rīkojusies ar leņķmēru, kompasu un loti. Citur tā rāda savu mākslu ar lieliem, nekār­tīgi samētātiem bluķiem, ar tikko nojaušamiem konusiem, ar neprecīzām piramīdām, dīvainu līniju režģiem, bet te, gribot parādīt kārtības paraugu, aizsteidzoties priekšā visse­nākajiem arhitektiem, tā ir radījusi striktu kārtību, ko nekad nav pārspējuši nedz Babilonas krāšņumi, nedz Grieķijas brīnumi.

Es, protams, biju dzirdējis runājam par Milžu lielceļu Īrijā, par Fingala grotu kādā no Hebrīdu salām, bet tādus bazalta krāvumus nemūžam nebūtu varējis pat iedomāties. Un pie Stapi tie parādījās visā savā krāšņumā.

Fjorda sienu, tāpat kā visu pussalas krastu, veidoja trīs­desmit pēdu augstas vertikālas kolonnas. Taisnie, skaisti proporcionālie pīlāri balstīja līmeniskus bluķus, kuri kā arka velvējās pāri jūrai. Zināmos attālumos zem dabas radītā baseina, kas uztver lietus ūdeņus, varēja pamanīt bultveida atveres, pa kurām putodams gāzās iekšā jūras ūdens. Daži bazalta bluķi, okeāna niknuma nogāzti, gulēja zemē kā an­tīka tempļa paliekas - mūžam jaunas drupas, kurām pāri, tās neskarot, plūda gadu simteņi.

Tāds bija pēdējais mūsu ceļojuma posms virs zemes. Hanss bija mūs gudri vadījis, un jutos drošāks, iedomājoties, ka viņš mūs pavadīs arī turpmāk.

Nonākot pie garīdznieka mājas, kas bija pavisam vienkārša un zema - ne skaistāka un ne neglītāka par citām, ieraudzīju vīru, kas patlaban apkala zirgu; viņam rokā bija veseris, viņš bija apsējis ādas priekšautu.

-    Saellvert, - mednieks sveicināja.

-    God dag, - kalējs nevainojamā dāņu valodā atbildēja.

—   Kyrkoherde, — Hanss sacīja tēvocim.

—   Mācītājs! — tas atbildēja. — Zini, Aksel, liekas - šis lāga vīrs ir mācītājs.

Pa to laiku pavadonis izskaidroja mūsu vajadzību "kyrkoherde"; tas, darbu turpinādams, izgrūda kliedzienu, kāds droši vien bija parasts zirgu mijēju starpā, un tūlīt no mājas iznāca liela auguma sieva. Esmu pārliecināts, ka viņa bija vismaz sešas pēdas gara.

Baidījos, ka viņa sniegs ceļotājiem parasto islandiešu skūp­stu, bet to viņa nedarīja, tikai ne visai laipni aicināja būdā.

Šķiet, viesu istaba mācītājmājā bija sliktākā telpa no visām — šaura, netīra un smirdīga. Taču ar to bija jāsamierinās. Mācītājs laikam nebija apveltīts ar antīko viesmīlības tikumu. Nepavisam ne. Iekams diena beidzās, man šķita, ka mums darīšana ar kalēju, zvejnieku, mednieku un namdari, tikai ne ar Tā Kunga kalpu. Tiesa, bija darbdiena. Iespējams, mācītāja pienākumus viņš paspēja izpildīt svētdienās.

Negribu teikt neko sliktu par nabaga garīdzniekiem, kuri visumā ir gaužām trūcīgi; no Dānijas valdības viņi saņem smieklīgi mazu algu un desmito tiesu no draudzes, un šī nodeva viņiem neienes vairāk par sešdesmit markām, rēķinot Hamburgas naudā. Tāpēc, lai nopelnītu iztiku, ir jāstrādā cits darbs; bet, zvejojot, medījot un apkaļot zirgus, cilvēks piesavinās mednieku, zvejnieku un citu diezgan skarbu ļaužu manieres; tajā vakarā pamanīju arī, ka pie mūsu mājastēva tikumiem nepieder sātība.

Tēvocis ātri saprata, ar kādu cilvēku viņam darīšana;

viņš bija sastapis nevis drosmīgu un cienījamu zinātnieku, bet gan smagnēju un rupju zemnieku. Tāpēc profesors nolēma ekspedīciju uzsākt agrāk un atstāt neviesmīlīgo namu. Par nogurumu nebēdādams, viņš vēlējās dažas dienas pavadīt kalnos.

Tātad īstajai ekspedīcijai sākām gatavoties nākamajā dienā pēc ierašanās Stapi. Hanss nolīga trīs islandiešus, lai tie zirgu vietā nestu bagāžu; taču tika strikti norunāts, ka, nokāpuši krāterī, viņi dosies atpakaļ un atstās mūs pašu ziņā.

Šādā sakarā tēvocim vajadzēja pateikt medniekam, ka viņa nolūks ir izpētīt vulkānu līdz tā pēdējām robežām.

Hanss tikai palocīja galvu. Viņaprāt, bija gluži vienalga, vai iedziļināties savas salas dzīlēs, vai staigāt pa tās virsu. Ceļojuma iespaidi bija mazliet novērsuši manas domas no nākotnes, bet tagad jutu satraukumu atkal pieņemamies. Ko darīt? Ja būtu iespējams pretoties profesoram Līdenbro- kam, man to vajadzēja darīt Hamburgā, nevis Snefelsā pakājē.

Visvairāk mani mocīja kāda doma — drausmīga doma, kas varētu satricināt cilvēkus ar mazāk jūtīgiem nerviem nekā man.

"Tātad kāpsim Snefelsā," es spriedu. "Labi. Mēs nolai­dīsimies tā krāterī. Labi. Kaut ko tādu ir darījuši arī citi un tāpēc nav miruši. Bet tas vēl nav viss. Ja atradīsies ceļš, pa kuru nonākt Zemes dzīlēs, ja nolāpītais Saknusems rakstījis patiesību, mēs apmaldīsimies vulkāna apakšzemes galerijās. Bet nekas taču nepierāda, ka Snefelss ir pilnīgi izdzisis! Kas var galvot, ka negatavojas izvirdums? Vai no tā vien, ka šis briesmonis snauž kopš 1229. gada, var secināt, ka tas vairs nepamodīsies? Un kas ar mums notiks, ja tas pamodīsies?"

Šādas domas mani tirdīja bez mitas. Nevarēju aizmigt, nesapņojot par izvirdumiem. Un man nepavisam negribējās pārvērsties izdedžos.

Beidzot es vairs nespēju izturēt; nolēmu par šo jautājumu runāt ar tēvoci iespējami veikli, padarot viņa hipotēzi pilnīgi neiespējamu.

Uzmeklēju profesoru. Pastāstīju par savām bailēm un atkāpos, lai ļautu viņam niknoties, cik vien tīk.

-    Par to esmu domājis, - viņš vienkārši atbildēja.

Ko šie vārdi nozīmēja? Vai tiešām viņš uzklausīs saprāta balsi? Varbūt viņš nolēmis plānu īstenošanu atlikt? Tas būtu pārāk skaisti, lai būtu īstenība.

Brīdi valdīja klusums, kad neiedrošinājos viņu iztaujāt, un viņš turpināja:

-    Esmu par to domājis. Ar nopietno jautājumu, ko tu man uzdevi, esmu nodarbojies kopš mūsu ierašanās Stapi, jo nedrīkstam rīkoties pārgalvīgi.

-    Nedrīkstam gan, - es ar visdziļāko pārliecību piekritu.

-    Snefelss klusē sešsimt gadu, bet tas var ierunāties. Tomēr pirms izvirdumiem vienmēr ir vērojamas labi pazīs­tamas parādības. Tāpēc esmu iztaujājis vietējos iedzīvotājus, izpētījis augsni, un varu tev, Aksel, sacīt, ka izvirduma nebūs.

Izdzirdis šādu apgalvojumu, es aiz pārsteiguma kļuvu mēms.

-   Vai tu manus vārdus apšaubi? - tēvocis jautāja. — Nāc līdzi!

Automātiski paklausīju. Izejot no mācītāj mājas, profe­sors iegriezās taisnā ceļā, kas pa bazalta sienas plaisu veda prom no jūras. Drīz bijām līdzenā laukā, ja tā var nosaukt vulkānisko izmešu milzīgu klājienu. Šķita, ka pār zemi lijis milzīgu bazalta, granīta un visādu citādu vulkāniskas izcel­smes akmeņu lietus.

Šur tur redzēju kūpam tvaikus; baltie garaiņi, ko islan- diski dēvē par u reykir", ceļas no karstajiem avotiem, un to spēks liecina par zemes vulkānisko aktivitāti. Es kā no mā­koņiem nokritu, kad tēvocis sacīja:

-   Tu, Aksel, redzi visus šos tvaikus; tas nozīmē, ka mums nav ko baidīties no vulkāna dusmām.

-    Kā tad tā! - es iesaucos.

-    Iegaumē, ko tev sacīšu, - profesors turpināja. - Pirms izvirduma karsto avotu tvaiki kļūst divtik spēcīgi, bet izvir­duma laikā izzūd, jo elastīgie fluīdi, zaudējot nepieciešamo spiedienu, izplūst nevis pa zemes spraugām, bet pa krātera kanāliem. Turpretī, ja tvaiki paliek nemainīgi, ja to enerģija nepieaug, ja vēl neaizmirsti, ka lietu nenomaina smags, rāms gaiss, vari apgalvot, ka tuvākajā laikā izvirduma nebūs.

-Bet…

-    Pietiek! Ja ir runājusi zinātne, atliek vienīgi klusēt.

Atgriezos mācītājmājā nolaistu degunu. Tēvocis bija

mani sakāvis ar zinātniskiem argumentiem. Tomēr cerība vēl bija: kad nonāksim krāterī, nekādu galeriju neatradīsim, un tad nevarēsim kāpt dziļāk, par spīti visiem pasaules Saknusemiem.

Nakti pavadīju, murgodams, ka atrodos vulkāna viducī un Zemes dzīlēs, jutu, ka mani izmet izplatījumā kā klints gabalu.

Nākamajā dienā — 23. jūnijā Hanss mūs gaidīja kopā ar biedriem, kas bija apkrāvušies ar pārtiku, darbarīkiem un instrumentiem. Divas apkaltas nūjas, divas šautenes un pat- ronsomas bija atstātas man un tēvocim. Hanss, piesardzīgs būdams, bija papildinājis mūsu bagāžu ar pamatīgu blašķi ūdens, kas kopā ar mūsu blašķēm nodrošināja ar dzeramo astoņām dienām.

Pulkstenis bija deviņi no rīta. Mācītājs un viņa garā sieva mūs gaidīja durvju priekšā. Laikam jau viņi gribēja mūs, ceļiniekus, pēdējoreiz sveicināt. Taču atvadu vietā saņēmām ļoti lielu rēķinu, kurā bija ieskaitīts pat mācītāj mājas gaiss - iedrošinos sacīt, ka tas bija smirdīgs. Cienījamais pāris mums noplēsa deviņas ādas gluži kā Šveices iebraucamās vietas saimnieks, liekot dārgi samaksāt par visai apšaubāmiem pa­kalpojumiem.

Tēvocis maksāja nekaulēdamies. Cilvēks, kas dodas uz Zemes centru, netirgojas dažu riksdālu dēļ.

Kad viss bija nokārtots, Hanss aicināja ceļā, un pēc īsa brīža jau bijām ārā no Stapi.

XV

Snefelss ir piectūkstoš pēdu augsts. Tas noslēdz salas vulkānisko klintāju grēdu. No vietas, no kuras izgājām, tā divas virsotnes nebija redzamas iezīmējamies pelēkajās debesīs. Vēroju vienīgi milzīgu sniega cepuri, kas sedza milža pieri.

Gājām cits aiz cita pakaļ medniekam; tas kāpa pa stāvām takām, kur diviem cilvēkiem nebūtu iespējams iet blakus. Līdz ar to jebkādas sarunas kļuva gandrīz neiespējamas.

Virs Stapi fjorda bazalta krastiem vispirms nonācām kūdrājā, kuru kopš senseniem laikiem sedza pussalas purvāju augi; vēl veselu gadsimtu neizmantotā kurināmā krājumu pietiktu visas Islandes mājokļu apsildīšanai. Plašais kūdras lauks, kura biezums dažās gravās ir izmērīts un daudzviet sasniedz septiņdesmit pēdu dziļumu, sastāvēja no vairākiem pārogļojušos augu atlieku slāņiem, kurus šķīra plānas porainā tufa kārtiņas.

Kā jau īsts profesora Līdenbroka radinieks, es, par spīti bažām, ar interesi vēroju neparastos minerālu paraugus, kas atradās šajā plašajā dabas rezervātā; reizē manā prātā atausa visa Islandes ģeoloģiskā vēsture.

ŠI tik bezgala interesantā sala tiešām pacēlusies no jūras dzelmēm samērā nesenos laikos. Iespējams pat, ka tā joprojām nemanāmi nirst augšup. Ja tā ir, tās izcelšanos var piedēvēt vienīgi apakšzemes uguns darbībai. Tādā gadījumā gan Hamfrija Deivija teorija, gan Saknusema dokuments, gan mana tēvoča iedomas izkūp kā dūmi. Šis pieņēmums mani mudināja uzmanīgi pētīt augsni, un drīz sapratu, kādā secībā dabas parādības to radījušas.

Islandi, kurā pilnīgi nemaz nav nogulumiežu, veido vienīgi vulkāniskais tufs, tas ir, porainu akmeņu un klinšu aglomerāts. Pirms vulkānu rašanās tā sastāvēja no klints masīva, ko virs jūras līmeņa lēnām pacēla Zemes iekšienes spēki. Magmas svelme vēl nebija izlauzusies ārpusē.

Vēlāk plata plaisa pāršķēla salu pa diagonāli dienvidrie­tumu — dienvidaustrumu virzienā, un no tās pamazām izvirda visa vulkānisko iežu masa. Tolaik šīs parādības spēks nebija eksplozīvs; izeja bija milzīga, un izkususī matērija, ko izmeta no Zemes dzīlēm, mierīgi izpletās platos klājienos vai akmeņainos blāķos. Tajā laikā parādījās laukšpats, sienīti un porflri.

Līdz ar to stipri palielinājās salas biezums un reizē arī tās pretestības spēks. Var iedomāties, kāds daudzums elastīgu fluīdu sakrājās salas dziļumos pēc vulkānisko iežu atdzišanas, kad šiem fluīdiem vairs nebija nekādas izejas. Tātad pienāca brīdis, kad gāzu mehāniskais spēks pieauga tiktāl, ka pacēla smago apvalku un izlauza augstus kanālus. Tā vulkāns uzbildināja Zemes garozu, pēc tam tā virsotnē spēji radās krāteris.

Vulkāniskajām parādībām sekoja izvirdumi. Pa jaunra­dītajām atverēm vispirms gāzās ārā bazalta gabali, kuru klā­jienu tobrīd šķērsojām un kuru brīnumainos paraugus varējām vērot. Gājām pa smagām, tumšpelēkām klintīm, kas atdziestot bija izveidojušās par astoņstūrainām prizmām.

Tālumā rēgojās daudz nošķeltu konusu, kas savulaik vē­muši uguni.

Kad bazalts bija izsīcis, vulkāns, kura spēks, citiem krā­teriem apdziestot, pieauga, deva ceļu lavai, pelnu tufam un izdedžiem, kuru garās mēles redzēju kalna nogāzēs kā biezu, spurainu galvassegu.

Tādā secībā dabas parādības radīja Islandi; visu šo fenomenu cēlonis bija iekšējā svelme, un būtu neprāts pie­ņemt, ka vulkāna magma nav palikusi nebeidzami šķidrā stāvoklī. Un vislielākais neprāts — iedomāties, ka iespējams sasniegt Zemes centru!

Tā, kāpdams Snefelsā, sevi mierināju, domādams par ekspedīcijas neiespējamību

Gājiens kļuva aizvien grūtāks; klinšu atlūzas ļodzījās, un bija ārkārtīgi jāuzmanās, lai izvairītos no bīstama kritiena.

Hanss gāja tik mierīgi kā pa līdzenu zemi; dažkārt viņu aizsedza lieli klinšu bluķi, un tad viņš uz brīdi pazuda no mūsu redzesloka; tādās reizēs ceļa virzienu rādīja pavadoņa spalgais svilpiens. Viņš bieži apstājās, savāca klinšu atlūzas, salika tās noteiktā kārtībā, tā iezīmējot atpakaļceļu. Pati par sevi tāda piesardzība likās slavējama, bet, ņemot vērā turp­mākos notikumus, tā bija tikai smieklīga.

Trīs nogurdinoša gājiena stundas mūs aizveda vienīgi līdz kalna pakājei. Tur Hanss deva zīmi apstāties, un visi dalījāmies pieticīgā maltītē. Tēvocis ēda divtik daudz kā citi, lai spētu paiet vēl ātrāk. Taču apstājušies bijām ne tikai tādēļ, lai paēstu, bet arī lai atpūstos, tāpēc vajadzēja vien gaidīt veselu stundu, līdz pavadonim labpatikās dot signālu tālākam kāpienam. Trīs islandieši klusēja tikpat neatlaidīgi kā viņu biedrs mednieks un ēda maz.

Nu sākām kāpt pa Snefelsā nogāzi. Tā sniegotā virsotne kalnos labi pazīstama optiska efekta dēļ man likās pavisam tuvu, taču pagāja ilgas stundas, līdz tur nonācām. Un, gal-

venais, - kā nogurām! Akmeņi, kurus kopā nesaturēja pilnīgi nekas, ripoja mums zem kājām un gāzās lejā līdzenumā lavī­nas ātrumā.

Dažviet nogāzes stāvums sasniedza vismaz trīsdesmit piecu grādu leņķi, un tādas akmeņiem klātas kraujas bija jāpārvar grūtos pūliņos. Tad cits citam palīdzējām, ņemot talkā nūjas.

Jāteic, ka tēvocis, cik vien iespējams, turējās man blakus;vins ne mirkli neizlaida mani no acīm un dažu labu reizi vina

roka man sniedza drošu atbalstu. Viņš pats acīmredzot bija apveltīts ar lielisku līdzsvara sajūtu, jo ne reizi nesagrīļojās. Islandieši, kaut arī nastām apkrāvušies, gāja veikli kā īsti kalnieši.

Raugoties Snefelsa augstumā, man šķita neiespējami tā virsotni sasniegt no šīs puses, ja nogāze visu laiku būs tikpat stāva. Par laimi, kad stundu bijām mokoši rāpušies, sniega segā, kas klāja vulkāna muguru, gluži negaidot parādījās kāpnes, kas stipri atviegloja iešanu. Tās veidoja no krātera izmestu akmeņu gāziens, ko islandieši sauc par "stinā". Ja šo straumi nebūtu apturējis kalna reljefs, tā būtu iegāzusies jūrā un izveidojusi jaunas salas.

Akmeņu straume mums ļoti atviegloja ceļu. Nogāze kļuva aizvien kraujāka, bet akmeņu pakāpieni ļāva tikt diez­gan viegli uz priekšu, pat tik ātri, ka, vienu brīdi palicis pēdējais, kamēr pārējie strauji devās augšup, es viņus redzēju tālumā kā sīkus punktiņus.

Septiņos vakarā bijām pārvarējuši kāpņu divtūkstoš divsimt pakāpienus un nonācām uz platformas, uz kuras balstījās pats vulkāna krāteris.

Jūra klājās trīstūkstoš divsimt pēdu zem mums. Bijām šķērsojuši mūžīgo sniegu robežu, kas pastāvīgi mitrā klimata dēļ Islandē ir diezgan augstu. Valdīja skaudrs saltums. Pūta stiprs vējš. Biju nonācis pilnīgā spēku izsīkumā. Profesors skaidri redzēja, ka manas kājas vairs neklausa un, par spīti nepacietībai, nolēma apstāties. Tāpēc viņš deva zīmi med­niekam, kas tikai papurināja galvu, sacīdams:

—   Ofvanfdr.

—   Liekas, jākāpj vēl augstāk, - tēvocis teica.

Tad viņš pajautāja, kāpēc Hanss tā nolēmis.

—   Mistour, - pavadonis sacīja.

—   Ja, mistour, - tēvocis diezgan izbijies islandiski at­bildēja.

—   Ko šis vārds nozīmē? — es nobažījies jautāju.

—   Paskaties! — tēvocis atsaucās.

Pavēros uz līdzenuma pusi. Tur virpuļoja milzīgs sadru­puša pumeka, smilšu un putekļu stabs; vējš to nesa uz Sne- felsa nogāzi, pie kuras bijām pieķērušies; necaurspīdīgais aiz­kars aizklāja sauli un meta uz kalnu milzīgu ēnu. Ja virpulis pagriezīsies, tas neizbēgami aizraus mūs sev līdzi. Šo parādī­bu, kas novērojama diezgan bieži, ja vējš pūš no ledāju puses, islandiski sauc par "mistour".

—   Hasting, hasting! - pavadonis iesaucās.

Kaut nemācēju dāņu valodu, sapratu, ka jāsteidzas Hansam līdzi, cik vien kājas nes. Pavadonis sāka iet apkārt vulkāna krāterim, taču ieslīpi, lai atvieglotu gājienu. Drīz virpulis atsitās pret kalnu, kas no trieciena nodrebēja; vēja paceltie akmeņi krita zemē kā izvirduma brīdī. Laimīgā kārtā bijām nonākuši pretējā nogāzē, tāpēc mums briesmas nedrau­dēja. Ja pavadonis nebūtu tik piesardzīgs, mūsu saplosītie ķermeņi, par putekļiem pārvērsti, būtu aizmesti tālumā kā nezināma meteora atlūzas.

Hanss neuzskatīja par prātīgu pārlaist nakti vulkāna no­gāzē. Tā turpinājām kāpienu pa serpentīnu; piecsimt pēdu, kas bija palikušas līdz konusa galam, pārvērtās vismaz par trim ljē. Es vairs nespēju tikt uz priekšu; šķita, ka aukstums un izsalkums mani nobeigs. Mazliet retinātais gaiss vairs ne­deva plaušām pietiekami daudz skābekļa.

Vienpadsmitos vakarā galīgā tumsā beidzot sasniedzām Snefelsa virsotni, un, pirms pārvēros krātera iekšienē, pama­nīju "pusnakts sauli" viszemāk pie apvāršņa; tā meta savus bālos starus uz aizmigušo salu man pie kājām.

XVI

Vakariņas visi ēda ātri un ar lielu kāri. Piec- >

tūkstoš pēdu virs jūras līmeņa guļvieta bija cieta, patvērums nedrošs, un mēs jutāmies visai nelāgi. Tomēr tonakt miegs man bija neparasti salds - tā bija viena no mierīgākajām naktīm, kādas pēdējā laikā biju pārlaidis. Pat nesapņoju.

Nākamajā rītā pamodāmies gluži pārsaluši, kaut arī saule spīdēja jo spoži. Piecēlos no granīta guļvietas un devos baudīt brīnumaino ainavu, kas pavērās skatienam.

Stāvēju vienā no Snefelsa divām smailēm - dienvidu smailē. No turienes varēju pārredzēt salas lielāko daļu. Op­tiska efekta dēļ es no turienes, tāpat kā visur pasaulē, skaidri saskatīju krasta līnijas, bet salas vidiene likās it kā iegrimusi. Šķita, ka zem kājām izklāta kāda no Helbesmera reljefa kartēm. Redzēju uz visām pusēm stiepjamies dziļas gravas, arī bezdibenīgas aizas. Pa labi mirdzēja neskaitāmi šļūdoņi un kalnu smailes, dažas no tām tinās vieglā dūmakā. Bezga­līgā kalnāja viļņi, ko sniega kārta klāja kā putas, atgādināja vētras sakultu jūru. Pagriezos uz austrumiem, un man visā savā varenībā pavērās okeāns, un tas šķita turpinājums bal­tajām virsotnēm. Acs tik tikko izšķīra robežu starp zemi un ūdeni.

Tā nodevos cildenajai jūsmai, ko iedveš augstas virsotnes, un šoreiz man neuznāca reibonis, jo beidzot biju pieradis pie augstuma. Pārsteigts, kā apžilbis gremdēju skatienus saules dzidrajā starojumā. Aizmirsu, kas esmu, kur esmu, šķita, ka dzīvoju skandināvu teiksmaino elfu vai silfu dzīvi. Baudīju augstumu, nedomādams par bezdibeņiem, kuros liktenis man lēmis jo drīz nokāpt. Taču profesora un Hansa ierašanās atsauca mani īstenībā.

Tēvocis, pagriezies uz rietumiem, rādīja tikko redzamus tvaikus — tādu kā miglu, kā zemi, kas pacēlās virs ūdeņiem.

-Tā ir Grenlande, — viņš teica.

-   Vai tiešām Grenlande? - es iesaucos.

-Jā, tā no šejienes ir trīsdesmit piecu ljē attālumā, un atkušņa laikā leduslāči nonāk līdz Islandei kopā ar ledus gabaliem, kas peld no ziemeļiem. Bet tam nav lielas nozīmes. Mēs esam Snefelsa virsotnē. Un te ir divas smailes — Dien­vidu un Ziemeļu smaile. Hanss mums tūlīt pateiks, kā sauc to, uz kuras patlaban stāvam.

Kad jautājums bija izteikts, mednieks atbildēja:

-   Skartariss.

Tēvocis uzmeta man uzvarošu skatienu.

-    Dodamies uz krāteri! - viņš iesaucās.

Snefelsa krāteris atgādināja apgāztu konusu, kura atve­res diametrs varēja būt apmēram pusljē. Manuprāt, tā dzi­ļums bija aptuveni divtūkstoš pēdas. Varat iztēloties, ko tāds baseins nozīmē, kad tas pilns zibeņu un liesmu. Piltuves dibena apkārtmērs, šķiet, nebija garāks par piecsimt pēdām, tā ka pa samērā lēzenajām nogāzēm nokāpšana bija diezgan viegla. Neviļus iedomājos, ka tas atgādina gigantisku mus- ketonu, un šis salīdzinājums lika man nodrebēt.

"Nokāpt musketonā, ja tas, iespējams pielādēts un var iet vaļā no vismazākā satricinājuma, — tā rīkojas tikai neprā­tīgie," es nodomāju.

Bet atkāpšanās vairs nebija iespējama. Hanss pavisam mierīgi atkal sāka iet mums pa priekšu. Es sekoju, ne vārda neteikdams.

Lai nokāpšana būtu vieglāka, Hanss gāja it kā pa ļoti izstieptām elipsēm. Viņš virzījās starp vulkāniskajām klin­tīm, daudzas no tām, līdzko tika izkustinātas, lēkādamas no­gāzās dziļumā. To dārdoņa radīja gaužām dīvainas daudz­kārtīgas atbalsis.

Dažas konusa daļas veidoja iekšējie ledāji. Pa tiem Llanss pārvietojās sevišķi piesardzīgi, iztaustīdams pamatu, lai atrastu plaisas. Dažos bīstamos posmos viņš uzskatīja par nepieciešamu mums sasieties garā virvē, lai to, kuram gadī- tos paklupt, noturētu pārējie. Tāda savstarpēja palīdzība bija saprātīga, taču briesmas pilnīgi nenovērsa.

Kaut arī kāpšana pa nogāzēm, kuras pavadonis nepazina, bija grūta, nenotika neviens starpgadījums, tikai nokrita kāds virves ritulis, kas izslīdēja islandietim no rokām un visīsākajā ceļā nonāca krātera dibenā.

Pusdienlaikā bijām sasnieguši mērķi. Pacēlu galvu un ieraudzīju konusa augšējo malu, kas ietvēra debesu gabalu ļoti mazā, bet gandrīz pilnīgi pareizā aplī. Tikai vienā vietā rēgojās Skartarisa smaile, kas slējās bezgalībā.

Krātera dibenā pavērās trīs rīkles, pa kurām Snefelsa izvirdumu laikā centrālais kanāls izgrūda lavu un tvaikus. Katras šīs atveres diametrs bija apmēram simt pēdu. Tās rēgojās mums zem kājām. Man nepietika drosmes ielūkoties melnajos bezdibeņos. Turpretī profesors Līdenbroks ātri novērtēja to izvietojumu; viņš drebēja; viņš skraidīja no vienas pie citas, mētādamies ar rokām un runādams nesa­protamus vārdus. Hanss un viņa biedri klusēdami sēdēja uz lavas gabaliem un ļāva viņam rīkoties; droši vien tie profesoru noturēja par prātā jukušu.

Piepeši mans tēvocis iekliedzās. Es jau iedomājos, ka viņš paklupis un gāžas vienā no trim bezdibeņiem. Taču nē. Ieraudzīju ka viņš, rokas un kājas iepletis, stāv pie granīta buķa, kas gulēja uz krātera malas kā milzīgs Plutona monu­menta pjedestāls. Viņa poza pauda izbrīnu, bet pārsteigumu drīz nomainīja neprātīga prieka uzplūds.

-   Aksel, Aksel, nāc šurp! — viņš sauca.

Es steidzot pie viņa. Nedz Hanss, nedz pārējie islandieši nekustējās no vietas.

-    Paskaties! - profesors sacīja.

Un tikpat pārsteigts, taču ne tik priecīgs kā profesors, es izlasīju laika gaitā pusizdzisušas rūnu zīmes ar simtkārt nolādēto vārdu

<Lkkf HirUlVrfZ

-   Arne Saknusems! - tēvocis iesaucās. — Vai tu vēl šaubies?

Es neatbildēju un apstulbis atgriezos uz sava lavas sēdekļa. Neapšaubāmība mani satrieca.

Nezinu, cik ilgi sēdēju, domās iegrimis. Atceros vienīgi, ka brīdī, kad pacēlu galvu, ieraudzīju tēvoci un Hansu vienus krātera dibenā. Pārējie islandieši bija aizgājuši, un nu tie kāpa lejā pa Snefelsa ārējām nogāzēm atpakaļ uz Stapi.

Hanss mierīgi gulēja kādas klints pakājē uz lavas mēles, kur bija sataisījis guļvietu; tēvocis griezās pa krāteri kā med­nieku slazdā noķerts mežonīgs zvērs. Man nebija nedz vēlē­šanās, nedz spēka celties augšā, es ļāvos mokošai snaudai, un šķita, ka dzirdu kalna dziļumā trokšņus vai sajūtu tā drebē­šanu.

Tā pagāja pirmā nakts krātera dibenā.

Nākamajā dienā pār kalna virsotni noslīga pelēkas, mākoņainas, smagas debesis. To es pamanīju ne tik daudz pēc krēslas, kas valdīja visapkārt, kā pēc tēvoča dusmām.

Es sapratu to cēloni, un sirdi atgriezās cerības stariņš. Paskaidrošu, kāpēc tā.

No trim ceļiem, kas pavērās mums pie kājām, Saknusems bija gājis tikai pa vienu. Kā apgalvoja islandiešu zinātnieks, īsto ceļu var noteikt pēc kriptogrammā norādītās īpatnības - Skartarisa ēna noglāstīs tā malas pēdējās jūnija dienās.

Tiešām, smaili varēja salīdzināt ar milzīga saules pulk­steņa rādītāju, kura ēna noteiktā dienā apstājas pie ejas, kas ved uz Zemes centru.

Bet, ja saules nebūs, nebūs arī ēnas. Tātad nebūs norā­dījuma. Bija 25. jūnijs. Ja debesis paliks apmākušās sešas dienas, novērojumi būs jāatliek uz citu gadu.

Atsakos attēlot profesora Līdenbroka bezspēcīgās dus­mas. Pagāja visa diena, un krātera dibenā nepavīdēja neviena ēna. Hanss neizkustējās no savas vietas; taču jāpieņem, ka viņš prātoja, ko mēs gaidām; bet, ja arī viņš par to lauzīja galvu, mums viņš nejautāja neko. Ar mani tēvocis nerunāja ne reizi. Viņa skatiens nemitīgi bija pievērsts debesīm un maldījās pelēkajos miglas vālos.

Arī 26. jūnijā nekas nenotika. Visu dienu sniga slapjš sniegs. Hanss no lavas gabaliem uzcēla būdu. Es diezgan tīksmigi vēroju neskaitāmos mazos ūdenskritumus, ko sniegs kūstot veidoja, plūzdams pāri nogāzes akmeņiem, un ik akmens pastiprināja jau tā skaļo urdzēšanu.

Tēvocis vairs nezināja, kur tverties. Arī pacietīgāks cil­vēks šādā reizē būtu sācis nervozēt, jo situācija bija tāda, it kā kuģinieks ciestu avāriju, jau nonācis ostā.

Bet lielām bēdām debesis vienmēr piejauc lielus priekus, un profesoram Līdenbrokam tās sagādāja tikpat lielu gan­darījumu, cik liels bijis viņa izmisums.

Nākamajā dienā debesis vēl bija apmākušās, bet svēt­dien, 28. jūnijā, mainījās mēness fāze un līdz ar to arī laiks. Saule spoži spīdēja krāterī. Ik grumbulītis, ik klints, ik ak­mens, ik izcilnītis guva saules spožumu un meta ēnu. Starp visām citām Skartarisa ēna gluži kā dzīva bulta nemanāmi griezās reizē ar spožo sauli.

Tēvocis griezās tai līdzi.

Pusdienlaikā, kad ēna bija visīsākā, tā viegli pieskārās centrālajai atverei.

—   Tas ir tur! - profesors iesaucās. — Tas ir tur! Uz Zemes centru! - viņš dāniski piebilda.

Paskatījos uz Hansu.

—   Forūt, — pavadonis mierīgi atbildēja..

—   Uz priekšu! - tēvocis pārtulkoja.

Pulkstenis bija pusdivi pēcpusdienā.

XVII

Sākās īstā ekspedīcija. Līdz šim nogurums bija lielāks nekā grūtības, bet nu tiešām tās mums radīsies ik uz soļa.

Es vēl nebiju ieskatījies bezdibenīgajā akā, kurā grasījos laisties lejā. Vēl es varēju izvēlēties: vai nu piedalīties ekspe­dīcijā, vai ari no tās atsacīties. Bet man bija kauns no med­nieka. Hanss piedzīvojumu uzņēma tik mierīgi, ar tādu vienaldzību, ar tik pilnīgu nicinājumu pret briesmām, ka es nosarku, iedomādamies vien, ka varētu nebūt tikpat drosmīgs kā viņš. Ja es būtu viens, vēl ilgi izteiktu svarīgus argumen­tus, bet pavadoņa klātbūtnē klusēju. Vēlreiz domās piemi­nēju skaisto virlandieti un tuvojos centrālajam tunelim.

Es jau teicu, ka tā diametrs bija simt pēdu, apkārtmērs - trīssimt pēdu. Pārliecos pār klints pārkāri un skatījos. Mati uz galvas saslējās. Mani pārņēma tukšuma sajūta. Manīju, ka smaguma centrs manī pārvietojas un galva reibst kā pie­dzērušam. Nav iedomājams nekas nepārvaramāks par bez­dibeņa vilinājumu. Gandrīz jau kritu. Mani satvēra kāda roka. Tas bija Hanss. Kopenhāgenas baznīcas tornī es tiešām nebiju pietiekami daudz vingrinājies augstuma baiļu pārva­rēšanā.

Tomēr, lai cik īsu brīdi biju raudzījies akā, aptvēru tās uzbūvi. Gandrīz pilnīgi stāvajās sienās bija daudz izciļņu, kas droši vien varēja atvieglot nokāpšanu. Bet, ja arī trepes bija, tām nebija margu. Mūs varētu turēt pie atveres malas piestip­rināta virve, bet kā to atraisīt, kad būsim sasnieguši tās galu?

Šīs grūtības tēvocis pārvarēja pavisam viegli. Viņš atri­tināja četrsimt pēdu garu virvi īkšķa resnumā, ļāva tai līdz pusei ieslīdēt bezdibenī, pēc tam apmeta to ap izcilni un arī otru galu iemeta bezdibenī. Katrs no mums varēja laisties lejā, turot rokā abus virves galus, kas nevarēja atraisīties; nonākot divsimt pēdu zemāk, bija iespējams pavisam ērti palaist vienu virves galu vaļā, bet otru vilkt. Tā šo darbību varēja atkārtot līdz bezgalībai.

—   Tagad, — tēvocis teica, pabeidzis sagatavošanos, - ķersimies pie bagāžas; tā jāsadala trīs saiņos, un katrs no mums uzsies mugurā vienu; es runāju tikai par vārīgām lietām.

Drosmīgais profesors mūs pie tādām acīmredzot nepie­skaitīja.

-   Hanss ņems darbarīkus un daļu pārtikas, — profesors turpināja. - Tu, Aksel, - otru trešdaļu pārtikas un ieročus; es - atlikušo pārtiku un smalkākos instrumentus.

-   Bet kas tad notiks ar apģērbiem un daudzajām virvēm un virvju kāpnēm, kurš nesīs tās? - es jautāju.

-    Tās tiks lejā pašas,

-    Kādā veidā?

-    Tūlīt redzēsi.

Tēvocis labprāt lika lietā izšķirīgus līdzekļus, daudz ne­svārstoties. Pēc viņa rīkojuma Hanss salika neplīstošās lietas vienā sainī un, kārtīgi ar virvēm nosietu, to gluži vienkārši nometa lejā.

Dzirdēju kaukoņu, kas pavadīja gaisa slāņu pārvietoša­nos. Tēvocis, pār bezdibeni noliecies, tīksmīgi noraudzījās bagāžas kritienā un atlieca muguru tikai tad, kad nasta izzuda skatienam.

-    Labi, - viņš teica. - Tagad — mūsu kārta.

Es jautāju katram godīgam cilvēkam, vai ir iespējams noklausīties tādos vārdos nenodrebot!

Profesors uzsēja mugurā instrumentu saini; Hanss paņēma darbarīkus, es — ieročus. Lejup laidāmies šādā kārtībā: Hanss, tēvocis un es. Tas notika dziļā klusumā, ko pārtrauca vienīgi klinšu atlūzu graboņa - tās strauji krita bezdibenī.

Laidos lejā, ar vienu roku krampjaini ieķēries dubultajā virvē, bet ar otru, kurā bija apkaltā nūja, turējos nost no sienas. Man prātā bija viena vienīga doma: baidījos, ka atbalsta punkts neizturēs. Virve likās pārlieku nestipra triju vīru svaram. Es to izmantoju iespējami maz, neticami veikli žonglējot uz lavas izciļņiem, kurus kāja meklēja gluži kā atbalstam pasniegtu roku.

Kad viens no slidenajiem pakāpieniem zem Hansa svara nolūza, viņš mierīgā balsī sacīja: -Gifakt!

-    Uzmanību! — tēvocis atkārtoja.

Pēc pusstundas nonācām uz klints, kas stipri turējās stāvajā sienā.

Hanss vilka virvi aiz viena gala, otrs cēlās gaisā; ticis pāri augšējai klintij, tas slīdēja lejup, raudams līdzi visai draudīgus akmeņus un lavas gabalus, kas atgādināja lietu vai, pareizāk sakot, ļoti bīstamu krusu. Noliecoties pār šaurās platformas malu, redzēju, ka cauruma dibens joprojām nav saskatāms.

Manevrs ar virvi atsākās, un pēc pusstundas bijām tikuši vēl divsimt pēdu dziļāk.

Es nezinu, vai profesors savā apmātībā šī lejupkāpiena laikā pētīja apkārtējos iežus; man bija pilnīgi vienalga, vai tie pieder pie pliocēna, miocēna, eocēna, krīta, juras, triasa, dēvona, silūrija vai primitīvā perioda. Taču profesors droši vien izdarīja novērojumus, jo kādā atpūtas brīdī sacīja:

- Jo tālāk tiekam, jo lielāka paļāvība man rodas. Šo vul­kānisko iežu izvietojums pilnīgi atbilst Deivija teorijai. Mēs esam pašā primitīvajā slānī, kurā notika ķīmiskās reakcijas, kad sakarsētie metāli saskārās ar gaisu un ūdeni. Es pilnīgi noraidu centrālā karstuma teoriju. Bet gan jau redzēsim.

Atkal tas pats secinājums. Varat iedomāties, ka man ne prātā nenāca diskutēt. Klusēšana tika pieņemta par piekri­šanu, un lejupkāpiens turpinājās.

Pēc trim stundām vertikālās šahtas gals vēl nebija re­dzams. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju tās atveri, kas šķita sarukusi daudz mazāka. Ieslīpajām sienām radās tendence tuvināties. Pamazām kļuva aizvien tumšāks.

Tā kā esmu rūpīgi aprakstījis mūsu rīkošanos ar virvi, varu arī skaidri pateikt, cik lielu dziļumu noteiktā laika sprīdī sasniedzām.

Manevru, kas ilga pusstundu, mēs atkārtojām četrpa­dsmit reizes. Tātad pagāja septiņas stundas un vēl četr­padsmit stundas ceturkšņi jeb trīsarpus stundas atpūtai. Kopā - desmitarpus stundas. Pulkstenim vajadzētu būt vienpadsmit vakarā. Ja runāja par dziļumu, ko šajos četrpa­dsmit manevros ar divsimt pēdu garo virvi sasniedzām, tas bija divtūkstoš simt pēdu.

Tajā brīdī atskanēja Hansa balss:

-    Halt!

Es apstājos mirklī, kad ar kājām jau gandrīz biju aizskāris tēvoča galvu.

-    Mēs esam pie mērķa, - viņš teica.

-    Kur?

-    Perpendikulārās šahtas dibenā.

-Vai citas ejas nav?

-    Ir gan, redzu tādu kā kuluāru, kas liecas pa labi. Rīt apskatīsim tuvāk. Vispirms paēdīsim vakariņas, tad liksi­mies gulēt.

Tumsa vēl nebija pilnīga. Atvērām pārtikas maisu, ēdām, un katrs, kā mācēdams, apgūlās uz akmeņiem un lavas gabaliem.

Kad, uz muguras atlaidies, atvēru acis, ieraudzīju trīs­tūkstoš pēdu garās caurules galā - tā veidoja milzu tele­skopu - mirdzošu punktu.

Tā bija zvaigzne, kas itin nemaz nemirgujoja un pēc maniem aprēķiniem varēja būt tikai Mazo Greizo Ratu fš.

Pēc tam iegrimu dziļā miegā.

XVIII

Astoņos no rīta mūs pamodināja saules stars. Neskaitāmās sienu lavas plāksnītes to uztvēra un izkaisīja kā dzirksteļu lietu.

Gaisma bija pietiekama, lai mēs spētu izšķirt apkārtējos priekšmetus.

- Nu, Aksel, ko tu teiksi? - tēvocis, rokas berzēdams, iesaucās. - Vai tu jelkad esi pārlaidis mierīgāku nakti mūsu mājā Kēnigštrāsē? Te nav nedz ratu rīboņas, nedz tirgotāju klaigu, nedz sargu saucienu!

-   Protams, šis akas dibenā mums miera netrūkst, tā ir pat tik daudz, ka metas baisi.

-   Ej nu, ej! - tēvocis brīnījās. - Ja tu baiļojies jau tagad - kā tad būs vēlāk? Mēs vēl ne par sprīdi neesam iespiedušies Zemes iekšienē!

-    Ko jūs ar to gribat sacīt?

-   Gribu teikt, ka esam sasnieguši vienīgi salas pamatu. Šī dziļā, vertikālā aka, kas beidzas ar atveri Snefelsa krāteri, atrodas apmēram uz jūras līmeņa.

-    Vai esat par to pārliecināts?

-    Pilnīgi pārliecināts. Paskaties barometrā!

Tiešām, dzīvsudrabs, kas mērinstrumentā sākumā bija mazliet pacēlies, kamēr veicām nolaišanos, bija apstājies pie divdesmit devītās iedaļas.

-    Pats redzi, ka te ir tikai atmosfēras spiediens, un es gaidu, kad šo barometru aizstās manometrs.

Tiešām, šis instruments kļūs nederīgs, līdzko gaisa svars pārsniegs spiedienu, kādu aprēķina uz jūras līmeņa.

-   Bet vai nav jābaidās, ka aizvien pieaugošais spiediens būs ļoti grūti izturams? — es jautāju.

-   Nē. Mēs kāpsim lejup lēnām, un mūsu plaušas pielā­gosies blīvākas atmosfēras ieelpošanai. Aeronautiem reizēm pietrūkst gaisa, kad tie paceļas atmosfēras augšējos slāņos, un mums tā būs varbūt par daudz. Bet tā ir labāk. Nekavē­simies ne mirkli! Kur ir sainis, kas te nonāca pirms mums?

Tad atcerējos, ka iepriekšējā vakarā to bijām meklējuši veltīgi. Tēvocis izjautāja Hansu, kas, ar mednieka aso ska­tienu papētījis apkārtni, atbildēja:

-    Der huppe!

-    Tur augšā!

Tiešām, sainis bija aizķēries aiz klints izciļņa apmēram simt pēdu virs mums. Veiklais islandietis nekavējoties uzrāpās augšā kā kaķis, un pēc dažām minūtēm sainis bija rokā.

—   Tagad paēdīsim brokastis, - tēvocis teica, - bet ēdīsim tā, lai varam izturēt ļoti garu pārgājienu.

Sausiņus un kaltēto gaļu apslacījām ar dažiem malkiem ūdens, kuram bija pieliets mazliet kadiķu degvīna.

Pēc brokastīm tēvocis izvilka no kabatas novērojumu pierakstiem paredzēto piezīmju grāmatiņu; viņš citu pēc cita ņēma dažādus instrumentus un pierakstīja šādus datus:

Pirmdien, 29. jūnijā.

Hronometrs: 8. 20.

Barometrs: 29p. 7 .

Termometrs: 6grādi

Virziens: austrumi — dienvidaustrumi.

Pēdējais novērojums attiecās uz tumšo galeriju un tika noteikts pēc kompasa.

—   Tagad, Aksel, — profesors iesaucās, - mēs pa īstam dosimies iekšā zemes dzīlēs. Tieši šobrīd sākas mūsu ekspe­dīcija.

To teicis, profesors paņēma Rūmkorfa aparātu, kas viņam bija pakārts kaklā, ar otru roku savienoja aparātu ar laternu, un tajā pašā brīdī galerijas krēslu izkliedēja diezgan spoža gaisma.

Hanss nesa otru aparātu, kas arī tika ieslēgts. Gudrā elektrības izmantošana mums deva iespēju ilgi iet, radot māk­slīgu gaismu pat tur, kur varētu būt sevišķi eksplozīvas gāzes.

—   Uz priekšu! — tēvocis sacīja.

Katrs paņēma savu saini. Hanss bija ar mieru stumt sev pa priekšu virvju un apģērbu nastu, un, man gājienu noslē­dzot, devāmies iekšā galerijā.

Pēdējā izvirduma laikā - 1229. gadā lava bija lauzusi ceļu pa šo tuneli. Tā bija pārklājusi alas sienas ar biezu, spožu kārtu, kas atstaroja elektrisko gaismu, padarot to jo spožāku.

Brīdī, kad ieniru tumšajā alā, pacēlu galvu un pēdējo reizi milzīgā teleskopa stobra galā ieraudzīju Islandes debe­sis, "kuras nekad vairs neredzēšu".

Lielākās grūtības sagādāja turēšanās pretī pārāk ātrai slīdēšanai pa apmēram 45 grādus slīpu nogāzi; laimīgā kārtā erozijas radītie grumbuļi un dažādi izciļņi noderēja par pakāpieniem, un atlika vienīgi slīdēt uz priekšu, turot bagāžu garā virvē.

Bet tas, kas zem mūsu kājām bija pakāpieni, uz citām sienām veidoja stalaktītus. Vietumis porainajā lavā varēja

redzēt mazus bumbulīšus — nedzidrus kvarca kristālinus, ko rotāja caurspīdīgas stikla lāses, - tās karājās pie alas griestiem kā lustras; mums tuvojoties, lāses iemirdzējās, it kā iedegtos. Šķita, ka dzīļu ģēniji apgaismo pili, lai uzņemtu viesus no virszemes.

—   Tas ir dievišķīgi! - es neviļus iesaucos. — Kas tas par skatu, tēvoc! Vai jūs arī apbrīnojat lavas nokrāsas, kas zvīļo no sarkanbrūnā līdz spilgti dzeltenajam visās niansēs? Un kristāli, kas atgādina mirdzošas lodes!

—   Ak nu tu aptver, Aksel! - tēvocis atbildēja. - Ak tu, zēn, to uzskati par brīnumainu! Ceru, ka redzēsi vēl daudz ko skaistāku. Iesim, iesim!

Pareizāk būtu sacīt - "slīdēsim", jo mēs pavisam viegli šļūcām lejup pa lēzenām nogāzēm. Tā bija kā Vergilija Facilis descensus Averni. Kompass, kurā bieži ielūkojos, nemainīgi rādīja dienvidaustrumu virzienu. Šī sastingusi lavas straume nenovirzījās ne uz vienu, ne otru pusi. Tā veidoja nevaino­jami taisnu līniju.

Tomēr temperatūra kaut cik jūtami necēlās. Tas tikai apliecināja Deivija teoriju, un es izbrīnījies laiku pa laikam raudzījos termometrā. Divas stundas pēc ceļa sākuma tas rādija tikai desmit grādus, tātad temperatūra bija cēlusies par nieka četriem grādiem. Tas deva pamatu pieņemt, ka mūsu cels ir vairāk horizontāls nekā vertikāls. Bet īsto dziļumu, kādā bijām nonākuši, varēja noteikt pavisam viegli. Profesors rūpīgi mērīja ceļa novirzes un slīpuma leņķus, bet rezultātus paturēja pie sevis.

Vakarā ap astoņiem viņš deva signālu apstāties. Lampas piekārām pie lavas izciļņiem. Bijām nonākuši tādā kā alā, kur gaisa netrūka. Gluži pretēji. Mēs pat sajūtām gaisa pūs­mas. Kur tās radās? Kāda atmosfēras kustība varēja būt to cēlonis? Tobrīd man negribējās lauzīt galvu par šo jautāju­mu. Izsalkums un nogurums stindzināja domas. Septiņas stundas ilgs nepārtraukts lejupkāpiens nevar neprasīt daudz spēka. Biju galīgi pārguris, tāpēc ar prieku izdzirdu vārdu "halte". Hanss nolika ēdienu uz lavas bluķa, un visi ēdām gardu muti. Taču man radās bažas: ūdens krājums jau bija pa pusei izlietots. Tēvocis nešaubījās, ka to papildināsim no apakšzemes avotiem, bet pagaidām nebijām redzējuši ne vissīkāko urdziņu. Es nevarēju nepievērst viņa uzmanību šai problēmai.

-    Vai tu brīnies, ka nav avotu? — viņš jautāja.

-   Tas, protams, rada manī bažas, - es atbildēju. - Mums ūdens pietiek vēl tikai piecām dienām.

-   Esi mierīgs, Aksel, varu atbildēt, kad ūdeni atradīsim, turklāt tā būs vairāk, nekā mēs vēlētos.

-    Kad tas būs?

-    Kad būsim tikuši ārā no šī lavas apvalka. Kā tad avoti var izlauzties cauri tādām klintīm?

-   Taču iespējams, ka sastingusi lava klāj galerijas sienas līdz ļoti lielam dziļumam. Manuprāt, vertikālā virzienā mēs vēl neesam sevišķi tālu tikuši.

-    Kas tevi mudina tā domāt?

-Ja mēs būtu iespiedušies dziļi Zemes garozā, te būtu daudz karstāk.

-   Tā tas būtu pēc tavas pārliecības, — tēvocis atbildēja. - Ko rāda termometrs?

-     Tik tikko piecpadsmit grādu, tātad kopš ieiešanas šajā tunelī tā paaugstinājusies ne vairāk kā par deviņiem grādiem.

-    Izdari secinājumu!

-    Mans secinājums ir tāds. Pēc precīzākiem aprēķiniem, Zemes iekšienē temperatūra paaugstinās par vienu grādu uz simt pēdām. Šī starpība ir tieši atkarīga no klinšu siltumva- dāmības. Piebildīšu, ka vulkāna tuvumā un cauri gneisa slā­nim temperatūra kāpj tikai par vienu grādu uz simt divdesmit piecām pēdām. Pieņemsim par pareizu pēdējo hipotēzi un izrēķināsim.

-    Rēķini vien, zēn!

-   Tas ir pavisam viegli, — sacīju, ierakstīdams skaitļus piezīmju grāmatiņā. — Deviņreiz simt divdesmit piecas pēdas dod tūkstoš simt divdesmit piecas pēdas dziļumā.

-    Pilnīgi pareizi.

-    Un tad?

-   Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies desmit- tūkstoš pēdu zem jūras līmeņa.

-   Vai tas iespējams?

-    ļā, vai arī skaitli vairs nav skaitli!

Profesora aprēķini bija precīzi. Mēs par seštūkstoš pē­dām jau bijām pārsnieguši jebkad cilvēka sasniegto dziļumu Zemes dzīlēs - tādu kā raktuvēs Tiroles Kizbālā un Vutem- burgas raktuvēs Bohēmijā.

Temperatūra, kurai vajadzētu šajā vietā būt vismaz as­toņdesmit vienam grādam, tik tikko sasniedza piecpadsmit grādus. Tas deva daudz vielas pārdomām.

Otrdien, 30. jūnijā, devāmies ceļā sešos no rīta. Joprojām slīdējām lejup pa lavas galeriju gluži kā pa dabiskām margām, tā bija lēzeni slīpa kā kāptuves dažās vecās mājās. Tieši divpadsmitos un septiņpadsmit minūtēs piebiedrojā­mies Hansam, kas tikko bija apstājies.

- Mēs esam nonākuši tuneļa apakšā! - tēvocis iesaucās.

Palūkojos apkārt. Atradāmies krustojumā, kurā pavērās divi ceļi - tumši un šauri. Pa kuru doties tālāk? Grūti pasacīt.

Tomēr tēvocis negribēja izrādīt svārstīšanos nedz man, nedz pavadonim. Viņš norādīja uz tuneli austrumu pusē, un drīz mēs visi trīs devāmies tajā iekšā.

Jebkura vilcināšanās, izvēloties vienu no abiem iespēja­majiem ceļiem, gan būtu varējusi turpināties bezgalīgi, jo nebija nekādu pazīmju, pēc kurām izraudzīties vienu vai otru. Atlika paļauties vienīgi uz laimi.

Jaunās galerijas slīpums bija tikko manāms un šķērs­griezums nevienāds. Reizēm mūsu priekšā kā gotiskā kated­rālē pavērās vesela rinda arku. Viduslaiku celtnieki te būtu varējuši studēt visus šī reliģiskā arhitektūras stila paveidus, kuru pamatā ir bulta. Jūdzi tālāk pieliecām galvu zem romāņu stila velvēm, un resnās, klints masīvā ieaugušās kolonnas šķita liecamies zem griestu smaguma. Dažviet kolonnu un velvju vietā bija zemi veidojumi, kas atgādināja bebru būves, tad mēs rāpāmies kā pa šaurām alām.

Karstums joprojām bija izturams. Neviļus iedomājos, cik drausmīgs tas bija, kad pa tagad tik mierīgo ceļu gāzās Snefelsa izvemtā lava. Iztēlojos uguns straumes, kas sitās gar galerijas stūriem, un pārkarsušo gāzu spiedienu tādā šaurībā!

"Kaut jel vecajam vulkānam neuznāktu jaunības niķi," es nodomāju.

Šādās domās es nedalījos ar tēvoci Līdenbroku; viņš tās

nemaz nesaprastu. Viņa vienīgā doma bija iet uz priekšu. Profesors gāja, slīdēja, pat ripoja ar tādu pārliecību, ka galu galā atlika vienīgi viņu apbrīnot.

Sešos vakarā pēc ne visai nogurdinoša gājiena bijām veikuši divas ljē dienvidu virzienā, bet dziļumā - tikko ceturtdaļljē.

Tēvocis deva signālu atpūtai. Ēdām, daudz nerunādami, un aizmigām, daudz nedomādami.

Naktij saposties bija gaužām vienkārši - guļvieta sastāvēja no ceļojumu pleda, kurā ietināmies, un tas bija viss. Nebija jābaidās nedz no aukstuma, nedz nelūgtiem viesiem. Ceļo­tāji, kas dodas Āfrikas tuksnešos vai Jaunās Pasaules mūža­mežos, ir spiesti atpūtas laikā atstāt kādu sardzē. Bet te bija pilnīga vientulība un drošība. Nebija jābaidās ne no kādiem ļaundariem — nedz mežoņiem, nedz plēsīgiem zvēriem.

No rīta pamodāmies moži un atspirguši. Turpinājām savu lavas ceļu tāpat kā iepriekšējā dienā. Nevarējām no­teikt, pa kādām teritorijām pārvietojamies. Tunelis nevis sliecās Zemes iekšienē, bet kļuva gandrīz pilnīgi horizontāls. Man pat šķita, ka tas mazliet virzās uz zemes virspusi. Des­mitos no rīta tuneļa augšuptiecība kļuva tik skaidra un tā gurdināja, ka biju spiests palēnināt gaitu.

—   Aksel! - profesors man nepacietīgi uzsauca.

—   Es vairs nespēju, — atbildēju.

—   Kā, pēc trīs stundas ilgas vieglas pastaigas!

—   Nenoliedzu, tā ir viegla, taču neapšaubāmi nogurdinoša.

—   Mēs taču tikai kāpjam lejup!

—   Neņemiet ļaunā, bet mēs kāpjam augšup!

—   Ak kāpjam augšup? — tēvocis, plecus raustīdams, pār­jautāja.

—   Bez šaubām. Kopš pusstundas nogāze ir mainījusi slī­pumu, un, ja tā turpināsies, mēs noteikti atkal izrāpsimies virs zemes Islandē.

Profesors papurināja galvu kā cilvēks, kas negrib tikt pārliecināts. Mēģināju sarunu atsākt. Viņš man neatbildēja un lika turpināt ceļu. Skaidri redzēju, ka viņa klusēšana ir tikai koncentrēta slikta oma.

Tomēr dūšīgi paņēmu savu nastu un ātri sekoju Han­sam, kas gāja pa priekšu tēvocim. Pūlējos neatpalikt. Darīju visu iespējamo, lai neizlaistu no acīm ceļabiedrus. Nodre­bēju, iedomādamies vien, ka varētu nomaldīties šī labirinta dziļumos.

Taču, ja jau tunelis kļūst aizvien stāvāks, varēju sevi mierināt ar domu, ka tas mani tuvina zemes virspusei. Tas iedvesa kaut jel kādu cerību. To apstiprināja katrs solis, un es priecājos, domādams, ka atkal redzēšu mīļo Graibenu.

Ap pusdienlaiku galerijas sienas mainījās. To pamanīju, konstatējot, ka to virsma vairs tik stipri neatstaro elektrisko gaismu. Lavas kārtai sekoja kaila klints. Masīvu veidoja slīpi un bieži vien vertikāli novietoti slāņi. Mēs bijām pašā pār­vērtību laikmetā — silūrā.

"Nav nekādu šaubu," es nospriedu, "ūdens nogulas ot­rajā zemes periodā veidoja šos slānekļus, kaļķakmeņus un smilšakmeņus! Mēs pagriežam muguru granīta masīvam! Mēs esam līdzīgi hamburdziešiem, kas dodas uz Hanoveru, lai nonāktu Lībekā!"

Šīs pārdomas man būtu vajadzējis paturēt pie sevis, bet mana ģeologa degsme guva virsroku pār piesardzību, un tēvocis Līdenbroks sadzirdēja manus izsaucienus.

—   Kas tev uznācis? - viņš jautāja.

—   Paskatieties! - es atbildēju, rādīdams viņam smilšak­meņu un kaļķakmeņu slāņus un pirmās mālzemes pazīmes.

—   Kas tad ir?

—   Mēs esam nonākuši periodā, kad parādījās pirmie augi un pirmie dzīvnieki!

—   Vai tev tā liekas?

—   Bet skatieties, vērojiet, domājiet!

Piespiedu profesoru apgaismot alas sienas. Gaidīju, ka arī viņš kaut ko sacīs. Bet viņš neteica ne vārda, tikai turpi­nāja ceļu.

Vai viņš saprata vai nesaprata manu domu? Varbūt viņš, nespēdams pārvarēt tēvoča un zinātnieka patmīlību, negribēja atzīties, ka ir kļūdījies, izvēloties eju, kas veda uz austrumiem? Nebija nekādu šaubu, ka esam cauri lavas ceļam un ka šis tunelis nevar aizvest uz Snefelsa krāteri.

Tomēr prātoju arī, vai nepiešķiru pārāk lielu nozīmi iežu pārmaiņām. Varbūt kļūdos es pats? Vai tiešām mēs šķērsojam slāņus, kas atrodas virs granīta masīva?

"Ja man taisnība, jāatrod kādas primitīvo augu atliekas, tad tiešām vajadzēs pieņemt acīmredzamo. Tāpēc meklēsim."

Nebiju nogājis vēl ne simt soļu, kad pamanīju neap­šaubāmus pierādījumus. Tā tam bija jābūt, jo silūra jūrās mita vairāk nekā tūkstoš piecsimt augu un dzīvnieku sugu. Manas kājas, pieradušas pie lavas cietā pamata, piepeši samanīja putekļus, ko radīja augu un gliemežnīcu druskas. Uz sienām skaidri bija redzami brūnaļģu un likopodiju nospiedumi. Profesors Līdenbroks nevarēja kļūdīties, bet es iedomājos, ka viņš aizver acis un turpina ceļu nemainīgā gaitā.

Tāda stūrgalvība jau gāja pāri visām robežām. Es vairs nevarēju savaldīties. Paņēmu ļoti labi saglabājušos gliemež­vāku, kas savulaik sedzis mūsdienu mitrenei gandrīz pilnīgi līdzīgu mīkstmiesi, un sacīju:

—   Paskatieties!

—   Jā, - viņš mierīgi atbildēja, - tas ir izzudušās trilobītu dzimtes gliemja vāks. Nekas cits.

—   Bet vai no tā jūs nesecināt?…

—   To pašu, ko secini tu? Jā. Pilnīgi pareizi! Mēs esam at­stājuši granīta slāni un lavas ceļu. Iespējams, esmu kļūdījies;

bet par to es būšu pārliecināts vienīgi tad, kad sasniegsim šīs galerijas otru galu.

-Jums, tēvoc, būtu pamats tā rīkoties, un es jums pie­kristu, ja mums aizvien vairāk nedraudētu kādas briesmas.

-    Kādas īsti?

-    Ūdens trūkums.

-    Labi, mēs to lietosim ar mēru, Aksel!

XX

Tiešām, vajadzēja dzert ar mēru. Ūdens krā­juma nevarēja pietikt ilgāk kā trim dienām. To es vakarā sa­pratu maltītes laikā. Un nelaimīgā kārtā šajos pārvērtību laikmeta slāņos mums bija maz cerību atrast kādu avotu.

Visu nākamo dienu galerija stiepās mūsu priekšā kā ne­beidzama arkāde. Soļojām gandrīz klusēdami. Mums pielipa Hansa nerunība.

Ceļš nesliecās augšup, vismaz manāmi ne. Reizēm tas pat mazliet veidoja nogāzi. Bet šī tendence, kas arī bija visai ne­skaidra, laikam nevarēja nomierināt profesoru, jo slāņu rak­sturs nemainījās, joprojām liecinot par pārvērtību laikmetu.

Elektriskajā gaismā galerijas sienās spoži mirdzēja slā­nekli, kalkakmeni un veci, sarkani smilšakmeni. Varētu iedomāties, ka atrodamies Dēvonšīrā kādā atklātā karjerā. Sienas vietumis sedza lieliski marmora bluķi - gan ahāta pe­lēki ar baltu, graciozi kaprīzu dzīslojumu, gan koši sarkani vai dzelteni ar sarkaniem plankumiem; tālāk bija lieliski sarkanplankumainā marmora paraugi, starp kuriem spilgti izcēlās koši kalkakmeni.

Lielākajā daļā marmoru varēja saskatīt primitīvo dzīv­nieku nospiedumus. Kopš vakardienas radīšana bija sasnie­gusi neapšaubāmu progresu. Rudimentāro trilobītu vietā pamanīju augstākas sugas gliemežvāku atliekas; starp citiem bija zivis ganoīdas un zauropteri, kuros paleontologa acs spētu saskatīt pirmās rāpuļu pazīmes. Dēvona jūrās mita daudz šādu dzīvnieku, un tūkstošiem to palieku sagula uz jaunās formācijas klintīm.

Kļuva skaidrs: mēs kāpjam pa dzīvnieku attīstības kāp­nēm, uz kuru augstākā pakāpiena stāv cilvēks. Taču šķita, ka profesors Līdenbroks tam visam neveltī ne mazāko uz­manību.

Viņš gaidīja vienu no diviem: vai nu vertikālu šahtu, kas pavērtos pie viņa kājām un dotu iespēju turpināt lejup- kāpienu, vai arī šķērsli, kurš liegtu turpināt šo ceļu. Bet pie­nāca vakars, un neviena no cerībām nepiepildījās.

Piektdien pēc nakts, kad sāku just slāpju mokas, mūsu mazā grupiņa no jauna turpināja ceļu pa galerijas līkločiem.

Pēc desmit stundu gājiena pamanīju, ka mūsu lampu gaismas atstarojums no sienām dīvaini nobāl. Marmoru, slānekli, kaļķakmeni un smilšakmeni nomainīja kaut kas tumšs un nespodrs. Brīdī, kad tunelis kļuva pavisam šaurs, atspiedos pret sienu kreisajā pusē.

Kad atrāvu no tās roku, izrādījās, ka tā ir pavisam melna. Apskatīju plaukstu tuvāk. Mēs bijām akmeņogļu šahtā!

-    Te ir ogļraktuves! - es iesaucos.

-    Ogļraktuve bez ogļračiem, - tēvocis atsaucās.

-    Kas to tik labi zina?

-   Es zinu, - profesors strupi atcirta, - un esmu pārlieci­nāts, ka šī galerija, kas šķērso akmeņogļu slāni, nav cilvēku roku radīta. Bet, ja tas ir dabas darbs, man vienalga. Ir vaka­riņu laiks. Ēdīsim!

Hanss sagatavoja ēdamo. Mazlietiņ ieēdu un izdzēru dažus pilienus ūdens, kas man pienācās. Puse pavadoņa blašķes bija viss ūdens krājums, kas palicis trim vīriem.

Pēc vakariņām mani biedri izstiepās katrs uz savas segas un miegā remdināja nogurumu. Es nespēju aizmigt un visu nakti skaitīju stundas.

Sestdien sešos no rīta atkal devāmies ceļā. Pēc desmit minūtēm nonācām pie plašas grotas; tad tiešām piekritu, ka šīs ogļraktuves nav cilvēka roku radītas: tādā gadījumā vel­ves būtu nostiprinātas, bet te tās saturēja tikai dabisks līdz­svars.

Alas platums bija simt pēdu, augstums - simt piecdesmit pēdu. To eksplozijā bija radījusi zemestrīce. Zemes masīvs, padodoties milzu spiedienam, bija pavēries, atstājot lielo tukšumu, kur zemes iemītnieki pirmoreiz spēra kāju.

Tumšajās sienās bija ierakstīta visa akmeņogļu laikmeta vēsture, un ģeologs tajās varēja izlasīt dažādas fāzes. Starp ogļu iegulām atradās blīvi smilšakmens vai māla slāņi, tie šķita augšējo slāņu saspiesti.

Tajā pasaules laikmetā, kas bija pirms otrā ģeoloģiskā laikmeta, zemi klāja pārbagāta veģetācija, kas zēla un plauka tropiska karstuma un nemitīga mitruma ietekmē. Visu zemeslodi ietvēra miglas slānis, tā aizsedzot to no saules stariem.

Tāpēc ir radies secinājums, ka augstās temperatūras avots nebija jaunais spīdeklis. Iespējams pat, ka saule vēl nemaz nebija gatava tādai spožai lomai. Tolaik nebija "kli­matu", un visu zemeslodi apņēma tveicīgs karstums, kas bija vienāds gan uz ekvatora, gan polos. Kur tas radās? No Zemes iekšienes.

Par spīti visām profesora Līdenbroka teorijām, spēcīga uguns kvēloja sferoīda centrā; tās darbība bija sajūtama līdz pēdējiem Zemes garozas slāņiem; augi, kas nesaņēma lab­darīgo saules starojumu, nedz ziedēja, nedz smaržoja, bet to saknes smēlās varenu dzīvības spēku Zemes pirmsākumu karstajā augsnē.

Un akmeņogles radušās tieši no šīs pārbagātās veģetāci­jas; toreiz vēl elastīgā planētas garoza pakļāvās to sedzošās šķidrās masas kustībām. Tā radās plaisas un daudzas ielejas.

Zem ūdens parauti, augi pamazām veidoja lielas masas.

Tad iedarbojās dabas ķīmija; jūru dibenā augi vispirms izveidoja kūdru; pēc tam gāzes ietekmē, fermentācijas kar­stumā tie pilnīgi mineralizējās.

Tā radās milzīgās akmeņogļu iegulas, ko pārliecīga iz­mantošana nepilnos trīs gadsimtos tomēr izsmels, ja indus­trializētās zemes nebūs pietiekami piesardzīgas.

Šādas domas man nāca prātā, vērojot šajā Zemes masīvā sakopotās akmeņogļu bagātības. Šīs jau nu gan nekad netiks atklātas. Un tādu raktuvju izmantošana arī maksātu pārlieku dārgi. Turklāt - kam gan tas arī būtu vajadzīgs, ja daudzos jo daudzos pasaules rajonos akmeņogļu iegulas atrodamas gandrīz vai uz zemes virsas? Tāpēc neskartie slāņi, kādus es redzēju, tādi arī paliks, līdz sitīs pasaules pēdējā stunda.

Tostarp mēs gājām uz priekšu, un es vienīgais no mums trim aizmirsu ceļa garumu, aizrāvies ar ģeoloģiskiem vērojumiem. Temperatūra palika gandrīz tāda pati, kāda bija, kad ienācām lavu un slānekļu valstībā. Vienīgi manu ožu stipri kairināja nelaba smaka. Es šajā galerijā uzreiz pamanīju ievērojamu daudzumu bīstamās gāzes, kura ap­draud ogļračus un kuras eksplozijas bieži nodara drausmīgu postu.

Laimīgā kārtā mums gaismu deva lieliskie Rūmkorfa aparāti. Ja mums būtu pietrūcis piesardzības un mēs ienāktu šajā galerijā ar degošām lāpām, ceļojums beigtos ar draus­mīgu sprādzienu, kas aiznestu arī mūsu dzīvības.

Pastaiga pa ogļraktuvēm ilga līdz vakaram. Tēvocis tik tikko spēja apvaldīt nepacietību, ko radīja ceļa līmeniskums.

Tumsa, kas mūsu priekšā saslēdzās divdesmit soļu attālumā, liedza novērtēt galerijas garumu, un es jau sāku domāt, ka tā ir bezgalīga, kad pulksten sešos vakarā mūsu priekšā piepeši parādījās siena. Pa labi, pa kreisi un lejā nebija nevienas ejas. Bijām nonākuši strupceļa galā.

-Jo labāk! - tēvocis iesaucās. - Nu es vismaz zinu, ko darīt. Mēs neesam uz Saknusema ceļa, un atliek vienīgi iet atpakaļ. Pa nakti atpūtīsimies, un nepaies ne trīs dienas, kad atgriezīsimies punktā, kur sākas abas galerijas.

-   Jā, - es atbildēju, - ja vien mums pietiks spēka.

—   Kāpēc gan ne?

—   Tāpēc, ka rīt mums ūdens aptrūksies pilnīgi.

-    Un vai drosmes arī tev aptrūksies? - profesors jautāja, bargi manī nolūkodamies.

Es neiedrošinājos atbildēt.

XXI

Nākamajā dienā devāmies ceļā ļoti agri. Bijām piecu dienu gājiena attālumā no krustojuma. Es nestāstīšu sīkumos par šī ceļa posma mokām. Tēvocis tās pārcieta dus­modamies kā cilvēks, kas nejūtas stiprākais; Hanss - ar savas miermīlīgās dabas padevību; es, jāatzīstas, sūdzējos un izsa- misu; man nepietika dūšas turēties pretī nedienām.

Kā jau biju paredzējis, ūdens pilnīgi aptrūkās pirmās gājiena dienas vakarā. Tad vienīgais atlikušais šķidrums bija kadiķu degvīns, bet šī velnišķīgā dzira plaucēja kuņģi, un es uz to pat paskatīties nevarēju. Man Šķita, ka karstums smacē nost. Aiz noguruma ļima kājas. Vairākas reizes es tik tikko nenokritu un nepaliku guļam. T ad visi apstājās atpūsties; tēvocis vai islandietis man palīdzēja, cik vien spēja. Bet es jau redzēju, ka tēvocis tik tikko turas pretī ārkārtīgam nogu­rumam un slāpju radītajām mokām.

Beidzot - otrdien, 7. jūlijā, uz ceļgaliem rāpodami, pusdzīvi nokļuvām vietā, kur atzarojās abas galerijas. Tur izstiepos uz lavas pamata un paliku guļam kā nedzīvs priekšmets. Pulkstenis bija desmit no rīta. Hanss un tēvocis, pret sienu atspiedušies, mēģināja iestiprināties ar dažiem sausiņiem. No manām satūkušajām lūpām izlauzās gari vaidi. Iekritu dziļā nesamanā.

Pēc kāda laika pienāca tēvocis un pacēla mani uz augšu:

-    Nabaga bērns, — viņš patiesā līdzjūtībā nomurmināja.

Nebiju pieradis pie niknā profesora maiguma izpaus­mēm, tāpēc šie vārdi mani ļoti aizkustināja. Satvēru viņa drebošās rokas savās plaukstās. Viņš tās neatrāva un raudzī­jās manī. Viņa acis bija miklas.

Tad ieraudzīju, ka viņš paņem pie sāniem piestiprinātu blašķi. Man par lielu pārsteigumu viņš to pielika man pie lūpām.

-    Dzer, - viņš teica.

Vai tiešām es nebiju pārklausījies? Vai varbūt tēvocis sajucis prātā? Raudzījos viņā mulsu skatienu. Negribēju viņu saprast.

-    Dzer! - viņš atkārtoja.

Un, pacēlis blašķi, viņš visu tās saturu ielēja man mutē.

Kāda dievišķīga bauda! Ūdens malks veldzēja manu izkaltušo, kaistošo muti, tas bija tikai viens malks, bet ar to pietika, lai dzīvība atgrieztos.

Es saņēmu rokas un pateicos tēvocim.

-Jā, - viņš teica, - ūdens malks - tiešām pēdējais! Es to rūpīgi glabāju savas blašķes dibenā. Man neskaitāmas reizes

bija jāpretojas drausmīgajai kārei dzert! Bet nē, Aksel, es to glabāju tev.

—   Tēvoc! - es iesaucos, un no acīm man bira lielas asaras.

—   Jā, nabaga zēn, es zināju, ka, atnācis līdz šim krusto­jumam, tu pakritīsi pusdzīvs, un es glabāju pēdējās ūdens lāses, lai tevi atdzīvinātu.

—   Paldies, paldies! - es iesaucos.

Kaut ari slāpes nebija pa īstam remdētas, es atguvu mazliet spēka. Līdz tam krampjaini savilktie rīkles muskuļi atslāba un lūpas vairs tā nekaisa. Es spēju runāt.

—   Redziet, - es teicu, - tagad mums atliek tikai viena izeja; mums nav ūdens, tāpēc jādodas atpakaļ.

Kamēr to teicu, tēvocis vairījās mana skatiena: viņš nolieca galvu un nodūra acis.

—   Jāiet atpakaļ! — es iesaucos. - Mums jātiek atpakaļ Snefelsa krāterī. Lai Dievs mums dod spēku tur uzkāpt!

—   Iet atpakaļ! - tēvocis sacīja, it kā vairāk runātu pats ar sevi nekā ar mani.

—   Jā, atpakaļ, un — ne mirkli nezaudējot.

Iestājās diezgan ilgs klusums.

—   Tātad, Aksel, šīs dažas ūdens lāses tev nav atdevušas drosmi un sparu? — profesors dīvainā tonī jautāja.

—   Drosmi!

—   Es tevi redzu tikpat nomāktu kā pirmīt, turklāt vēl runājam izmisuma vārdus!

Ar kādu cilvēku gan man bija darīšana, un kādi pārdroši plāni vēl perinājās viņa galvā?

—   Kā, vai tad jūs negribat…

—   Atsacīties no šīs ekspedīcijas brīdī, kad noskaidrojies - tā var būt tikai veiksmīga? Nemūžam!

—   Vai tad jādodas drošā nāvē?

—   Nē, Aksel, nē! Ej! Es negribu tavu nāvi. Lai Hanss tevi pavada. Es palikšu viens.

-    Lai es jūs pamestu!

-   Atstāj mani, kad es tev saku! Esmu šo ceļojumu iesācis, es to novedīšu līdz galam, vai ari nekad neatgriezlšos. Ej, Aksel, ej!

Tēvocis runāja ārkārtējā uzbudinājumā. Balss, kas mirkli bija atmaigusi, atkal kļuva skarba un draudīga. Viņš ar drūmu enerģiju cīnījās pret neiespējamo. Es negribēju viņu atstāt šī bezdibeņa dziļumā, bet, no otras puses, pašsaglabā­šanās instinkts mudināja bēgt.

Pavadonis scēnā noraudzījās parastajā vienaldzībā. Taču viņš saprata, kas norisinās divu biedru starpā. Mūsu kustī­bas pietiekami skaidri rādīja atšķirīgo virzienu, kādā viens otru gribējām aizvest, taču šķita, ka Hansu sevišķi neinteresē jautājums, no kura taču bija atkarīga arī viņa dzīvība; viņš bija gatavs iet, ja tiks dots signāls, bet gatavs arī palikt, ja saimnieks tā liktu.

Ko visu es būtu gatavs darīt, lai tikai tajā brīdī viņš mani saprastu! Mani vārdi, mani vaidi un izteiksme pārliecinātu šo salto cilvēku. Briesmas, kuras pavadonis, šķiet, pat neno­jauta, es varētu viņam parādīt spilgti, gandrīz taustāmi. Pa diviem mēs varbūt pārliecinātu arī profesoru. Ja ne citādi, mēs viņu ar varu piespiestu kāpt atpakaļ Snefelsā!

Piegāju pie Hansa. Es uzliku savu roku uz viņa rokas. ViņŠ nepakustējās. Es viņam rādīju ceļu uz krāteri. Viņš pa­lika kā sastindzis. Mana pārvērstā seja vēstīja par ciešanām. Islandietis rāmi papurināja galvu un mierīgi norādīja uz tēvoci.

-    Master, - viņš teica.

-   Saimnieks! - es iesaucos. - Neprātīgais! Nē, viņš nav kungs pār tavu dzīvību! Ir jābēg! Vai dzirdi? Vai saproti?

Satvēru Hansa elkoni. Gribēju piespiest viņu piecelties. Cīnījos ar viņu. Iejaucās tēvocis.

-   Esi mierīgs, Aksel! No šī nesatricināmā cilvēka tu ne­panāksi neko. Tāpēc klausies, ko es tev piedāvāšu.

Sakrustoju rokas uz krūtīm un cieši palūkojos tēvocim acīs.

-    Ūdens trūkums ir vienīgais šķērslis manu plānu īste­nošanai. Austrumu galerijā, ko veido lava, slānekļi un ak­meņogles, mēs neatradām nevienu molekulu šķidruma. Iespējams, ka rietumu tunelī mums vairāk laimēsies.

Es dziļā neticībā purināju galvu.

-    Noklausies līdz galam, - profesors, balsi paceldams, turpināja. — Kamēr tu te gulēji kā bez dzīvības, es papētīju rietumu galerijas uzbūvi. Tā sliecas tieši zemes iekšienē un dažās stundās novedīs mūs granīta masīvā. Tur mums no­teikti jāatrod bagātīgi avoti. Tas atbilst klinšu dabai, un manu pārliecību balsta gan loģika, gan intuīcija. Tāpēc es tev pie­dāvāju šādu atrisinājumu. Kad Kolumbs lūdza trīs dienas savu kuģu apkalpēm, lai atrastu jaunas zemes, viņa slimie un pārbiedētie jūrnieki tomēr kapteinim piekrita, un viņš atklāja Jauno Pasauli. Es, pazemes Kolumbs, tev lūdzu tikai vienu dienu. Ja pēc dienas mēs neatradīsim ūdeni, kura tā pietrūkst, es tev zvēru — mēs atgriezīsimies virszemē.

Par spīti dusmām, mani aizkustināja šie vārdi un pie­spiešanās, kas tēvocim bija vajadzīga, lai runātu tādā tonī.

-    Labi! - es iesaucos, — lai notiek, kā vēlaties, un lai Dievs atlīdzina jums par pārcilvēcisko enerģiju! Jums vairs ir tikai dažas stundas, kad pārbaudīt likteni. Iesim!

Lejupkāpiens sākās no jauna, šoreiz — pa citu galeriju. Hanss, kā parasti, atradās priekšgalā. Nebijām no­gājuši ne simt soļu, kad profesors, ar lukturi apgaismodams sienas, iesaucās:

- Lūk, te ir primitīvie slāņi! Mēs esam uz pareiza ceļa! Iesim, iesim!

Kad pasaules sākumā Zeme pamazām atdzisa, tās apjo­mam samazinoties, garozā veidojās pārbīdes, lūzumi, iegri- mumi, plaisas. Kuluārs, pa kuru gājām, bija tā radusies plaisa, pa kuru savulaik tika izmests vulkāniskais granīts. Kuluāra neskaitāmie līkumi veidoja bezgalsarežģītu labirintu, kas veda cauri primitīvajiem slāņiem.

Jo dziļāk kāpām, jo skaidrāk izcēlās slāņi, kas veidoja šo sākotnējo Zemi. Ģeologi to uzskata par minerālās garozas pamatni, un ir atzīts, ka tā sastāv no trim atšķirīgiem slā­ņiem - slānekļa, gneisa un vizlas, kas gulstas uz nesatricinā­mās klints, kuru sauc par granītu.

Nekad vēl ģeologi nav bijuši tik brīnumainos apstākļos, lai studētu dabu tās vidū. To, ko zonde - rupja, bezjūtīga mašīna — spēj no zemes tekstūras iznest virspusē, mēs varēsim vērot savām acīm un aptaustīt ar savām rokām.

Cauri slānekļiem skaistās, zaļganās nokrāsās vijās metāla dzīslas — varš un magnēzijs ar platīna un zelta piedevām. Domāju par bagātībām, ko glabā Zemes dzīles un ko alkatīgā cilvēce nekad nevarēs baudīt. Šos dārgumus planētas pirmsā­kumu kataklizmas aprakušas tādos dziļumos, ka tos no slēp­tuvēm nevarētu izdabūt ne ar kādiem kapļiem vai cērtēm.

Slāneklim sekoja gneiss ar svērtenisku struktūru, tā re­gulārajiem graudiem bija apbrīnojami paralēlas malas, tad - vizlas slāņi, kuru lielās, baltās plēksnes mirdzēt mirdzēja.

Elektriskā gaisma, ko klints blāķa graudiņi atstaroja visos virzienos, radīja īstu ilumināciju, un man šķita, ka eju cauri dobām dimantam, kurā stari salūst neskaitāmos mirguļos.

Ap sešiem gaismas svētki manāmi apdzisa, gandrīz bei­dzās; alas sienas bija kristāliskas, bet tumšas; vizla vairāk sa­jaucās ar laukšpatu un kvarcu, veidojot visvarenāko klinti, viscietāko no akmeņiem, to, kas spēj nenodrebot noturēt četrus Zemes garozas stāvus. Bijām iemūrēti milzīgā granīta cietumā.

Pulkstenis rādīja astoņi vakarā. No ūdens joprojām ne vēsts. Es drausmīgi cietu. Tēvocis gāja uz priekšu. Viņš sasprindzināja dzirdi, cenzdamies uztvert kāda avota mur­doņu. Bet valdīja pilnīgs klusums!

Kājas atsacījās klausīt. Es pārvarēju visas mokas, lai ne­piespiestu tēvoci apstāties. Viņam tas būtu īsts izmisums, jo tad beigtos diena - pēdējā, kas vēl bija viņa rīcībā.

Beidzot spēki mani atstāja. Es iekliedzos un nokritu.

—   Nāciet! Es mirstu!

Tēvocis nāca atpakaļ. Rokas sakrustojis, viņš mani vē­roja, tad izrunāja šādus vārdus:

—   Viss pagalam!

Pēdējais, ko redzēju, bija izmisīgu dusmu žests, un tad aizvēru acis. Kad atkal tās atvēru, ieraudzīju abus savus bied­rus nekustīgi guļam, segās ietinušos. Vai viņi bija aizmiguši? Es ne mirkli nevarēju rast miegu. Mokas bija pārāk lielas, un visvairāk mani tirdīja doma, ka nekāds glābiņš vairs nav iespē­jams. Ausīs skanēja tēvoča pēdējie vārdi: "Viss pagalam!" Tā­dā spēku izsīkumā nebija pat ko domāt izkļūt zemes virspusē.

Virs mums bija pusotra ljē Zemes garozas! Šķita, ka šī ma­sa ar visu svaru gulstas man uz pleciem. Jutos pilnīgi salauzts un pēdējiem spēkiem mēģināju pagrozīties granīta guļvietā.

Pagāja vairākas stundas. Ap mums valdīja dziļš klu­sums — kapa klusums. Neviena skaņa neizspiedās cauri sie­nām, plānākā no kurām bija piectūkstoš pēdu bieza.

Taču pusnemaņā man šķita, ka sadzirdu kaut kādu troksni. Tunelī valdīja tumsa. Es ielūkojos vērīgāk, un likās - redzu islandieti pagaistam ar lukturi rokā.

Kāpēc viņš gāja prom? Vai Hanss mūs pamestu? Tēvocis bija aizmidzis. Gribēju kliegt. Taču balss nenāca pār izkal­tušajām lūpām. Iestājās pilnīga tumsa, izdzisa pēdējās skaņas.

- Hanss mūs atstāj! - es iesaucos. - Hans! Hans!

Šos vārdus izrunāju tikai domās. Tie nebija sadzirdami. Tomēr pēc pirmā pārbīļa es nokaunējos par savām aizdomām pret cilvēku, kura uzvedībā nebija nekā tāda, kas liecinātu par godprātības trūkumu. Viņš taču nevis kāpa pa galeriju atpakaļ, bet devās tajā vēl dziļāk! Ja Hansa nodomi būtu ļauni, viņš dotos atpakaļ, nevis uz priekšu. Šis secinājums mani mazliet nomierināja, un es sāku domāt sakarīgāk. Tik mierīgu cilvēku kā Hansu no atpūtas varēja iztraucēt tikai ļoti nopietns iemesls. Vai viņš būtu kaut ko atklājis? Vai nakts klusumā viņš būtu sadzirdējis kaut ko tādu, ko mana auss nespēja uzrvert?

XXIII

Veselu stundu manas nokaitētās smadzenes iztēlojās visādus iemeslus, kuru dēļ rāmais mednieks būtu sācis rīkoties. Galvā radās vistrakākās domas. Skita, ka zau- dēju prātu!

Beidzot no galerijas dziļumiem atskanēja soļu klaudzoņa. Parādījās Hanss.

Viņš piegāja pie mana tēvoča, uzlika tam roku uz pleca un saudzīgi pamodināja.

-    Kas noticis? - profesors jautāja.

—   Vatten, - mednieks atbildēja.

Laikam jau nežēlīgās ciešanās katrs cilvēks iedvesmas brīdī var kļūt par poliglotu. Es ne vārda nepratu dāniski, tomēr pēc intuīcijas uzreiz sapratu, ko pavadonis teica.

-    Ūdens, ūdens! - es saucu, sizdams plaukstas un mētā­damies ar rokām kā neprātīgs.

—   Ūdens! — tēvocis atkārtoja. — Hvar? - viņš jautāja is­landietim.

-    Nedat, - Hanss atbildēja.

Kur? Lejāk! Es sapratu visu. Satvēru mednieka rokas un tās spiedu, bet viņš manī raudzījās mierīgu skatienu.

Sagatavošanās ceļam neaizņēma daudz laika, un drīz mēs gājām pa kuluāru, kura slīpums sasniedza divas pēdas uz tuāzi.

Pēc stundas bijām nogājuši apmēram tūkstoš tuāzes un nokāpuši divtūkstoš pēdu dziļāk.

Tajā brīdī sadzirdēju neparastu troksni granīta sienā - tādu kā slāpētu rēkoņu, kā tālu pērkona dunu. Pirmajā gā­jiena pusstundā, nekur nemanīdams solīto avotu, jutu bailes atgriežamies; tad tēvocis man pateica, kur trokšņi rodas.

—   Hanss nav kļūdījies, - viņš teica. - Tas, ko tu dzirdi, ir straumes rēkoņa.

-    Straume? - es iesaucos.

—   Par to nav nekādu šaubu. Mums apkārt plūst apakš­zemes upe.

Cerību spārnoti, sākām iet ātrāk. Es vairs nejutu nogu­rumu. Jau ūdens čala vien mani atspirdzināja. Tā kļuva aiz­vien skaļāka. Straume, kas ilgi bija plūdusi mums virs galvas, tagad pārvietojās uz kreiso sienu, tā lēkāja un rūca. Es bieži pārlaidu ar roku klintij, cerēdams samanīt norasojuma pēdas. Bet veltīgi.

Pagāja vēl pusstunda. Veicām vēl vienu pusljē.

Kļuva skaidrs, ka mednieks savos meklējumos nav va­rējis tikt tālāk. Kalniešiem raksturīgā instinkta vadīts, viņš "sajuta" ūdeni cauri klintij, bet droši vien nebija redzējis dārgo šķidrumu un nebija ar to remdējis slāpes.

Drīz pat kļuva skaidrs: ja turpināsim iet uz priekšu, mēs attālināsimies no straumes, kuras murdoņa kļuva klusāka.

Devāmies atpakaļ. Hanss apstājās vietā, kur straume šķita vistuvāk.

Es apsēdos pie sienas, un ūdens ar milzīgu sparu gāzās divu pēdu attālumā no manis. Bet mūs no tā vēl šķīra divas pēdas.

Nedomādams, neprātodams, vai nepastāv kāds līdzeklis, kā šo ūdeni iegūt, es pirmajā brīdī ļāvos izmisumam.

Hanss paskatījās uz mani, un man šķita, ka pamanu viņa sejā smaidu.

Viņš piecēlās un paņēma lampu. Es viņam sekoju. Noraudzījos pavadoņa rīcībā. Viņš piespieda ausi pie sausa akmens un vairākās vietās to ar milzīgu uzmanību izklausīja. Sapratu, ka viņš meklē vietu, kur straumes krākoņa dzirdama visskaidrāk. Šo vietu viņš atrada alas kreisajā sienā trīs pēdas virs grīdas.

Kā es uztraucos! Neiedrošinājos iztēloties, ko mednieks darīs. Bet nemaz nevarēju viņu nesaprast un neuzgavilēt, kad viņš paņēma cērti un uzbruka klints blāķim.

- Glābti! — es iesaucos.

-Jā, — tēvocis aizrautībā sacīja, - Hansam taisnība! Ak, lieliskais mednieks! Mēs to nebūtu atraduši.

Tam nu gan es ticēju no visas sirds. Tāds līdzeklis, lai cik vienkāršs tas būtu, mums neienāktu prātā. Nevar iedo­māties neko bīstamāku kā cērtes triecienu planētas karkasā. Un ja nu notiks nogruvums, kas mūs apraks? Un ja strau­me, izlauzusies cauri klintij, mūs aizraus sev līdzi? Tādas briesmas bija pilnīgi reālas; bet tobrīd mūs nevarēja apturēt bailes nedz no nogruvuma, nedz plūdiem, jo slāpes bija tik briesmīgas, ka to veldzēšanai mēs būtu ar mieru rakt kaut okeāna gultni.

Hanss veica darbu, ko nevarējām padarīt nedz es, nedz tēvocis. Mūsu roka būtu pārāk nepacietīga, un klints zem niknajiem sitieniem sašķīstu druskās. Turpretī pavadonis strādāja mierīgi un prātīgi, deldēja klinti ar vājiem sitieniem, izveidojot sešus sprīžus platu spraugu. Dzirdēju straumes rūkoņu pastiprināmies un jau šķita, ka jūtu uz lūpām labda­rīgo veldzi.

Drīz cērte iegrima divu pēdu dziļumā. Darbs bija ildzis vairāk nekā stundu. Es nepacietībā drebēju. Tēvocis gribēja rīkoties ar plašāku vērienu, un man būtu grūti viņu apturēt, kad viņš satvēra savu cērti, bet tajā brīdī piepeši izdzirdām svilpienu. No klints izšāvās ūdens šalts, kas atsitās pret pre­tējo sienu.

Hanss, saņēmis spēcīgo triecienu, nevarēja novaldīt sāpju kliedzienu. To es sapratu, iegremdējot roku strūklā, — arī man bija skaļi jāiekliedzas. Avots bija verdošs.

—   Ūdens simt grādu karstumā! — es iesaucos.

—   Nekas, tas atdzisīs, - tēvocis atbildēja.

Alu piepildīja tvaiki, no šalts izveidojās strauts, kas aiz- līkumoja tālāk; drīz varējām dzert pirmo malku.

Kāda laime! Kāda ne ar ko nesalīdzināma bauda! Kas tas bija par ūdeni? Kur tas radās? Vai nav vienalga! Tas bija ūdens, un, lai ari joprojām karsts, atdeva gandrīz jau dzies­tošo dzīvību. Dzēru nerimdamies, pat negaršodams.

Tikai pēc minūtes ilgas dzeršanas iesaucos:

—   Bet tas ir ar dzelzi bagāts ūdens!

—   Ļoti labs kuņģim, — tēvocis atbildēja, — turklāt ļoti bagāts ar minerāliem. Šis ceļojums ir veselībai derīgāks nekā brauciens uz Spā vai Teplicu.

—   Ak, cik lielisks!

—   Es domāju gan, kāds gan citāds varētu būt ūdens, kas iegūts divas ljē zem jūras līmeņa! Tam ir visai patīkama tintes piegarša. Tas ir brīnumlabs krājums, ko Hanss mums pagā­dājis. Tāpēc iesaku šim glābējam avotam dot viņa vārdu.

—   Labprāt! - es iesaucos.

Tūlīt nokristījām strautu par Hansbahu.

Tāpēc Hanss nekļuva iedomīgs. Mēreni atspirdzinājies, viņš atspiedās pret sienu parastajā mierā.

—   Tagad nevajadzētu laist šo ūdeni zudumā, - es sacīju.

—   Kāpēc? - tēvocis jautāja. — Esmu pārliecināts, ka avots būs neizsīkstošs.

—   Tas nekas! Piepildīsim blašķes un aizdarīsim caurumu.

Mans padoms tika pieņemts. Hanss mēģināja caurumu

aizbāzt ar klinšu atlūzu un pakulu palīdzību. Tas nebija viegli izdarāms. Viņš tikai applaucēja rokas, neko nepa- nākdams. Spiediens bija pārāk liels, un mūsu pūliņi palika neauglīgi.

—   Nav nekādu šaubu, - es sacīju, — ka šīs ūdens strāvas virsējie slāņi atrodas lielā augstumā, ja spriež pēc strūklas spēka.

—   Esmu ar tevi vienisprātis, - tēvocis atbildēja. - Tam ir kāds tūkstotis atmosfēru spiediens, ja ūdens staba augstums sasniedz trīsdesmit divus tūkstošus pēdu. Bet man kaut kas ienāca prātā.

-Kas?

—   Kāpēc mums tik stūrgalvīgi pūlēties aizdarīt šo cau­rumu?

—   Bet tāpēc, ka…

Nebija viegli atrast iemeslu.

—   Vai tad, kad blašķes būs tukšas, mēs uzreiz atradīsim citu avotu? Vai varam būt par to pārliecināti?

—   Protams, nē!

-Nu, tad ļausim šim ūdenim tecēt! Tas gluži dabiski plūdīs uz leju un vadīs tos, kurus pa ceļam spirdzinās!

-Tas nu gan ir labi izdomāts! - es iesaucos, un tagad, kad mums biedros bija avots, neatradās neviens iebildums pret mūsu plānu veiksmi.

-    Redzi nu, zēn, tu arī to sāc aptvert! - profesors smie­damies iesaucās.

-   Vēl vairāk - esmu jau aptvēris.

-    Brīdi pagaidi! Vispirms dažas stundas atpūtīsimies. Tiešām, biju aizmirsis, ka patlaban ir nakts. To vēstīja

hronometrs. Drīz mēs visi, pietiekami paēduši un atspirdzi­nājušies, iegrimām dziļā miegā.

XXIV

Nākamajā dienā jau bijām aizmirsuši piedzī­votās ciešanas. Sākumā brīnījos, ka vairs nejūtu slāpes, un nesapratu, kāpēc tā. Strauts tecēja pie manām kājām un ča­lodams deva atbildi.

Paēdām brokastis un iedzērām lielisko, ar dzelzi bagāto ūdeni. Jutos brašs un gatavs iet tālu. Kāpēc lai negūtu panā­kumus cilvēks, kas apbruņots ar tādu pārliecības spēku, ar kādu bija apveltīts mans tēvocis, kopā ar gudru pavadoni un "apņēmīgu" braļadēlu, kāds esmu es? Lūk, šādas skaistas domas nāca prātā! Ja man ieteiktu atgriezties Snefelsa vir­sotnē, es tādu piedāvājumu ar sašutumu noraidītu.

Taču laimīgā kārtā iespējams bija vienīgi kāpt lejup.

-Iesim! — es iesaucos, ar savu jūsmu pamodinādams planētas senās atbalsis.

Ceturtdien gājiens atsākās astoņos no rīta. Granīta ku­luārs, izlocīdamies sarežģītos līkločos, veidoja negaidītus leņ­ķus un radīja labirinta iespaidu; tomēr tā galvenais virziens joprojām bija dienvidaustrumi. Tēvocis ļoti bieži un rūpīgi skatījās kompasā, lai konstatētu, cik liels ceļa gabals noiets.

Galerija veda uz priekšu gandrīz horizontāli, tās slī­pums bija divi sprīži uz tuāzi, ne vairāk. Strauts gausi bur­buļoja zem kājām. Man tas likās līdzīgs kādam draudzīgam garam, kas mūs ved cauri planētai, un es reizēm ar plaukstu noglaudīju maigo najādi, kuras dziesma pavadīja mūsu soļus. Labā omā iztēle labprāt ņēma talkā mitoloģiju.

Turpretī tēvocis, "vertikāļu cilvēks", niknojās par ga­lerijas līmeniskumu. Viņam ceļš bezgalīgi stiepās garumā, nevis traucās pa Zemes rādiusu uz centru, bet virzījās pa hi­potenūzu, kā profesors izteicās. Taču izvēles mums nebija, un, kamēr tuvojāmies centram, lai arī cik lēni, nedrīkstējām sūdzēties.

Taču vietumis ala kļuva stāvāka, un mūsu strauts traucās lejup krākdams, bet mēs strauji kāpām lejup blakus tam.

Kopumā tajās divās pirmajās dienās veicām garu hori­zontālu ceļu un samērā mazu vertikāla ceļa gabalu.

Pēc mūsu secinājumiem, piektdien, 10. jūlijā, mums vajadzēja atrasties trīsdesmit jūdzes no Reikjavikas un div­arpus ljē dziļi zemes garozā.

Tad mums pie kājām pavērās diezgan draudīga aka. Tēvocis aiz priekiem sāka sist plaukstas, kad aprēķināja kraujas stāvumu.

— Lūk, šis ceļš mūs aizvedīs tālu, - viņš iesaucās. - Turklāt lejā tikt nebūs grūti, jo klinšu izciļņi veido īstas kāpnes!

Hanss sakārtoja virves tā, lai izvairītos no jebkādas kļūmes. Sākās lejupkāpiens. Es neiedrošinos to nosaukt par bīstamu, jo pie tādiem vingrinājumiem biju jau pieradis.

Šī aka bija šaura sprauga klinšu masīvā - no tām, kuras sauc par plaisām. Droši vien tā radusies, Zemes masai at­dziestot un saraujoties. Ja tiešām pa to savulaik cēlušies aug­šup Snefelsa izvirduma ieži, es nekādi nespēju saprast, kāpēc tie nav atstājuši nekādas pēdas. Mēs kāpām lejup gluži kā pa cilvēka roku darinātām vītņu kāpnēm.

Ik pēc stundas ceturkšņa vajadzēja apstāties un atpūsties, lai locekļi atgūtu lokanumu. Tad apsēdāmies uz kāda izciļņa, kājas nokāruši, un ēzdami tērzējām, bet slāpes veldzējām no strauta.

Hansbahs šajā plaisā, protams, bija pārvērties par ūdenskritumu, tikai pavisam niecīgu, tomēr pietiekamu, lai mēs varētu remdēt slāpes; bijām arī pārliecināti, ka tur, kur stāvums vairs nebūs tik kraujš, ūdens tecēs rāmāk. Tajā brīdī strauts man atgādināja cienījamo tēvoci ar tā nepacietību un dusmām, turpretī lēzenos ceļa posmos tas bija tikpat rāms kā islandiešu mednieks.

11. un 12. jūlijā devāmies lejup pa plaisas spirālēm, ie- spiežoties vēl divas ljē Zemes garozā, tātad nonācām vairāk nekā piecas ljē zem jūras līmeņa. Bet 13. jūlijā pēcpusdienā plaisas kritums kļuva daudz lēzenāks — apmēram četrdesmit pieci grādi.

Tad ceļš bija viegli ejams un pilnīgi vienmuļš. Citādi jau nevarēja būt. Ceļojumu nepārtrauca nekādi starpgadījumi.

Beidzot - trešdien, 15. jūlijā, bijām nonākuši septiņas ljē zem jūras līmeņa un apmēram piecdesmit ljē no Snefelsa apkaimes. Kaut arī bijām mazliet noguruši, veselības stāvoklis likās pilnīgi apmierinošs un ceļa aptieciņa palika neskarta.

Tēvocis ik stundu pierakstīja kompasa, hronometra, manometra un termometra datus - tos pašus, ko publicēja sava ceļojuma zinātniskajā pārskatā. Tāpēc viņam situācija bija viegli pārskatāma. Kad viņš pateica, ka horizontālā virzienā atrodamies piecdesmit ljē no Snefelsa, es nevarēju neiesaukties.

-    Kas tev uznācis? - tēvocis vaicāja.

-    Nekas, man tikai kaut kas ienāca prātā.

-    Kas tieši, manu zēn?

-   Ja jūsu aprēķini ir pareizi, mēs vairs neatrodamies zem Islandes.

-   Vai tev tā liekas?

-    Par to var viegli pārliecināties.

Piemēroju kompasa datus kartei.

-    Es nekļūdos, — sacīju. - Esam garām Portlandes ragam, un piecdesmit ljē dienvidrietumu virzienā mūs aiz­vedušas jūrā.

-Jūrā gan, - tēvocis atbildēja, rokas berzēdams.

-   Tā iznāk, ka mums virs galvas viļņojas okeāns!

-Ak, kas gan var būt vēl dabiskāk, Aksel? Vai tad

Nūkāslā nav ogļraktuves, kas iestiepjas zem ūdens?

Profesoram tāds stāvoklis varēja likties pavisam vien­kāršs, bet es nespēju atbrīvoties no domas, ka soļojam zem milzīgas ūdens masas. Un nebija jau arī liela starpība, vai mums virs galvas klājas Islandes kalni un ielejas vai Atlantijas okeāna ūdeņi, ja vien Zemes karkass ir gana stiprs. Bet es ātri pieradu pie šīs domas, jo kuluārs - te taisns, te līkumains, untumaini mainīdams stāvumu, bet nemainīgi vezdams mūs aizvien dziļāk un dienvidaustrumu virzienā, ātri tuvi­nāja mūs Zemes dzīlēm.

Pēc četrām dienām — sestdien, 18. jūlija vakarā, mēs nonācām tādā kā diezgan plašā alā; tēvocis iedeva Hansam nedēļas algu — trīs riksdālus, un tad nolēmām nākamo dienu veltīt atpūtai.

Svētdienas rītā pamodos, un man nebija pa­rastās nodarbes - gatavošanās ceļam. Kaut atradāmies vis­dziļākajā dziļumā, joprojām jutos patīkami. Mēs jau bijām tikpat kā radīti troglodītu dzīvei. Es nemaz nedomāju par sauli, mēnesi, kokiem, mājām, pilsētām - par visu, kas virs zemes kļuvis dzīvei nepieciešams. Savā fosīliju stāvoklī par visiem šiem nederīgajiem brīnumiem tikai nicīgi pasmai­dījām.

Grota veidoja plašu telpu. Pa tās granīta grīdu rāmi tecēja uzticamais strauts. Tik tālu no iztekas tā temperatūra neat­šķīrās no apkārtējā gaisa temperatūras, ūdeni varēja dzert, kāds tas bija.

Pēc brokastīm profesors gribēja ziedot dažas stundas savām ikdienas piezīmēm.

-    Pirmām kārtām es izdarīšu aprēķinus, lai pilnīgi no­skaidrotu mūsu situāciju, — viņš sacīja. — Pēc atgriešanās gribu uzzīmēt ceļojuma karti — tādu kā planētas vertikālo šķērs­griezumu, kas dos ekspedīcijas profilu.

—   Tas, tēvoc, būs interesanti. Bet vai jūsu novērojumi ir pietiekami precīzi?

—   Jā. Esmu rūpīgi pierakstījis leņķus un nogāzes. Esmu pārliecināts, ka kļūdīšanās nav iespējama. Vispirms palūko­simies, kur esam. Paņem kompasu un pavēro, kādu virzienu tas rāda.

Ieskatījos instrumenta skalā un, rūpīgi to novērojis, sacīju:

-Austrumi, ceturtdaļa dienvidaustrumu.

-   Labi, - profesors teica, pierakstīdams datus un ātri kaut ko aprēķinādams. — No tā secinu, ka no izejas punkta esam veikuši astoņdesmit piecas ljē.

—   Tātad ceļojam zem Atlantijas okeāna?

-    Tieši tā.

—   Un, iespējams, tajā plosās vētra, virs mūsu galvām bangas mētā kuģus?

—   Iespējams.

—   Un vaļi ar astēm sit pa mūsu cietuma mūriem?

—   Esi mierīgs, Aksel, vaļi tos neiedragās. Bet atgriezīsimies pie aprēķiniem. Atrodamies dienvidrietumos, astoņdesmit piecas ljē no Snefelsa pamatnes, un, saskaņā ar iepriekšējiem pierakstiem, esam sasnieguši sešpadsmit ljē dziļumu.

—   Sešpadsmit ljē!

—   Bez šaubām.

—   Bet, saskaņā ar zinātnes atzinumiem, tas ir lielākais iespējamais zemes garozas biezums.

—   Es to nenoliedzu.

—   Un, saskaņā ar temperatūras pieaugšanas likumu, te vajadzētu būt tūkstoš piecsimt grādu karstumam.

—   "Vajadzētu", manu zēn.

—   Un granīts nevarētu būt ciets, tam vajadzētu būt izkusušām!

—   Pats redzi, ka nekā tāda nav un ka fakti, kā jau parasts, apgāž teorijas.

—   Esmu spiests to atzīt, bet jāteic, ka par to tiešām brīnos.

—   Ko rāda termometrs?

—   Divdesmit septiņi grādi sešas desmitdaļas.

—   Tātad zinātnieki kļūdījušies par tūkstoš četrsimt sep­tiņdesmit četriem grādiem un četrām desmitdaļām. Skaidrs, ka temperatūras vienmērīga pieaugšana virzienā uz Zemes centru ir kļūda. Tātad nekļūdās Hamfrijs Deivijs. Un man bija taisnība, kad uzticējos viņam. Ko tu vari atbildēt?

—   Neko.

Īstenībā man būtu daudz kas sakāms. Es nekādi nespēju pieņemt Deivija teoriju, biju pārliecināts, ka pastāv centrālais karstums, kaut arī nejutu tā iedarbību. Labprātāk tiešām pieņēmu, ka šis apdzisušā vulkāna kuluārs, ko sedz siltumu atstarojošas lavas, neļauj karstumam izlauzties cauri kuluāra sienām.

Taču es nemēģināju meklēt jaunus argumentus, es ap­robežojos ar to, ka pieņēmu situāciju tādu, kāda tā bija.

-Tēvoc, - es atsāku, - esmu pārliecināts, ka visi jūsu aprēķini ir pareizi, bet ļaujiet man no tiem izdarīt neapšau­bāmu secinājumu.

-    Dari, manu zēn, cik labi vien spēj.

-   Vai tur, kur mēs esam - uz Islandes platumgrāda - Ze­mes rādiuss nav apmēram tūkstoš piecsimt astoņdesmit trīs ljē?

-     Tūkstoš piecsimt astoņdesmit trīs ljē un trešdaļa.

-    Noapaļosim līdz tūkstoš sešsimt ljē. Tātad no tūkstoš sešsimt ljē gara ceļa esam nogājuši divpadsmit ljē?

-   Taisnība.

-    Un to mēs esam paveikuši, noejot pa diagonāli astoņ­desmit piecas ljē?

-   Tieši tā.

-   Apmēram divdesmit dienās?

-    Divdesmit dienās.

-   Tātad sešpadsmit ljē ir simtā daļa Zemes rādiusa. Ja tā turpināsim, lejupkāpiens ilgs divtūkstoš dienu jeb piecar­pus gadu!

Profesors neatbildēja.

-    Nemaz jau nerunājot par to, ka gadījumā, ja sešpa­dsmit ljē vertikāle beigsies ar astoņdesmit ljē garu horizon­tāli, mēs nonāksim astoņtūkstoš ljē uz dienvidaustrumiem, un mēs iziesim Zemes virspusē ilgi pirms tam, kad būsim sasnieguši tās centru!

-    Pie joda tavus aprēķinus! — tēvocis dusmīgi iesaucās. - Pie joda tavas hipotēzes! Uz ko tās balstās? Kas teicis, ka šis kuluārs neved tieši uz mūsu mērķi? Turklāt man ir pre­cedents. To, ko daru, kāds jau ir izdarījis, un, ja viņam veicies, veiksies arī man.

—   Es ceru; bet galu galā man ir tiesības…

-Ja gribi runāt tādas muļķības, Aksel, tev ir vienīgi tie­sības klusēt.

Redzēju, ka tēvocis gatavojas pārvērsties par briesmīgo profesoru, un pieņēmu, ka esmu brīdināts.

—   Tagad paskaties, ko rāda manometrs.

—   Ievērojamu spiedienu.

—   Labi. Tu redzi, ka, pamazām kāpjot lejup, pamazām pierodot pie atmosfēras blīvuma, mēs no tā nemaz neciešam.

—   Citādi ne, tikai reizēm iesāpas ausis.

-Tas ir nieks, un tu ar šo nepatīkamo sajūtu ātri tiksi galā, ja strauji izelposi gaisu, kas tev plaušās.

—   Lieliski, — es atbildēju, nolēmis vairs ilgāk nerunāt tēvocim pretī. - Ir pat tiešām patīkami justies blīvākā atmo­sfērā. Vai esat ievērojis, cik intensīvi izplatās skaņa?

—   Protams. Te pat kurlais sāktu lieliski dzirdēt.

—   Bet blīvums taču noteikti vēl palielināsies, vai ne?

—   Jā, saskaņā ar diezgan dzelžainu likumu. Tiesa, aizvien dziļāk kāpjot, Zemes pievilkšanas spēks mazināsies. Tu jau zini, ka tā iedarbība visvairāk sajūtama uz Zemes virsmas, bet planētas centrā priekšmetiem vispār vairs nav svara.

—   Zinu gan; bet sakiet — vai gaiss nesasniegs ūdens blīvumu?

—   Jā, noteikti, un tas notiks, kad spiediens būs septiņ­simt desmit atmosfēru.

—   Un vēl zemāk?

—   Zemāk blīvums vēl pieaugs.

—   Kā tad mēs tiksim uz priekšu?

—   Nu, tad sabērsim kabatās akmeņus.

—   Jums tēvoc, tiešām ir atbildes uz visiem jautājumiem!

Es neiedrošinājos ielaisties tālākās hipotēzēs, jo tad es

uzdurtos vēl vienai, kas profesoram liktu salēkties.

Bija pilnīgi skaidrs, ka gaiss zem spiediena, kas varētu sasniegt tūkstošiem atmosfēru, galu galā kļūtu ciets, un tad, ja ari mēs būtu tikuši pāri visiem šķēršļiem, vajadzētu apstā­ties, par spīti jebkādiem iespējamiem argumentiem.

Taču es par šo argumentu pat neieminējos. Tēvocis atkal būtu piesaucis savu mūžīgo Saknusemu — gluži nevēr­tīgu precedentu, jo, ja mēs pieņemtu, ka islandiešu zināt­nieks tiešām veicis ceļojumu, paliktu vēl kāds vienkāršs jau­tājums, uz kuru vajadzētu atbildēt.

Sešpadsmitajā gadsimtā nebija izgudrots nedz barometrs, nedz manometrs; kā tad Saknusems varēja konstatēt, ka no­nācis Zemes centrā?

Taču šo domu paturēju pie sevis un gaidīju notikumu tālāko norisi.

Dienas atlikusi daļa pagāja aprēķinos un sarunās. Es vi­sur piekritu profesoram Lldenbrokam un apskaudu Hansa nesatricināmo vienaldzību — viņš nemeklēja nedz cēloņus, nedz sekas, tikai akli gāja, kurp liktenis veda.

XXVI

Bija jāatzīst, ka līdz šim viss veicies labi un man tiešām nebūtu iemesla sūdzēties. Ja "caurmēra" grūtības nepalielināsies, mēs noteikti sasniegsim mērķi. Un kāda tad būs mūsu slava! Biju iesācis spriest pilnīgi profesora Līden- broka garā. Nopietni. Vai tāpēc, ka dzīvoju tik dīvainā vidē? Iespējams.

Stāvākas, dažas pat draudīgi stāvas nogāzes vairākas dienas mūs veda dziļi Zemes masīvā. Bija dienas, kad par pusotru līdz divām ljē tuvojāmies Zemes centram. Tie bija bīstami kāpieni, kuros ļoti palīdzēja Hansa brīnumainā aukstasinība. Nesatricināmais islandietis darbu darīja ar ne­saprotamu pašaizliedzību un vienkāršību, un, pateicoties viņam, tikām pāri daudzām briesmām, no kurām vieni paši nebūtu izkļuvuši sveikā.

Taču viņa nerunība jo dienas kļuva jo lielāka. Man pat šķiet, ka tā pielipa arī mums. Ārpasaules priekšmeti neap­šaubāmi ietekmē smadzenes. Ja cilvēks ieslēdzas četrās sienās, viņš galu galā zaudē spēju savienot domas ar vārdiem. Cik daudzi viennīcās ieslodzīti cietumnieki ir kļuvuši truli vai pat zaudējuši prātu tikai tāpēc, ka nav spējuši vingrināt domas!

Divas nedēļas, kas sekoja mūsu pēdējai sarunai, nenotika itin nekas pieminēšanas vērts. Atmiņā es spēju atsaukt vienu vienīgu ārkārtīgi nopietnu starpgadījumu. No tā nespētu aizmirst ne mazāko sīkumu.

7. augustā lejupkāpjot bijām sasnieguši trīsdesmit ljē dziļumu, tātad mums virs galvas bija trīsdesmit ljē bieza klinšu masa, okeāna ūdeņi, kontinenti un pilsētas. Tad, šķiet, atradāmies divsimt ljē attālumā no Islandes.

Todien tunelis veda pa visai lēzenu nogāzi.

Gāju pa priekšu. Tēvocis nesa vienu no Rūmkorfa apa­rātiem, es — otru. Pētīju granīta slāņus.

Piepeši atskatīdamies, pamanīju, ka esmu palicis viens.

"Labi," es nodomāju, "vai nu es eju pārāk ātri, vai tēvocis un Hanss pa ceļam apstājušies. Jāatgriežas pie viņiem. Paldies Dievam, ceļš nav pārāk stāvs."

Devos atpakaļ. Gāju stundas ceturksni. Skatījos. Ne­viena. Saucu. Atbildes nebija. Balss apmaldījās piepeši at­modinātās alas atbalsīs.

Sāku bažīties. Nodrebēju.

"Tikai mieru," es skaļi sacīju. "Es noteikti atradīšu biedrus. Divu ceļu taču te nav! Tātad, ja biju aizsteidzies priekšā, tagad iešu atpakaļ."

Gāju veselu pusstundu. Klausījos, vai kāds mani nesauc, - šajā blīvajā atmosfērā taču varēja tik tālu dzirdēt! Milzīgajā galerijā valdīja ārkārtīgs klusums.

Apstājos. Nespēju noticēt savai vientulībai. Biju ar mieru apmaldīties, bet ne pazust. Apmaldījies cilvēks atrodas.

"Ja jau ir tikai viens ceļš," es atkārtoju, "ja viņi pa to iet, man viņi jāsatiek. Atliek vienīgi iet tālāk. Ja vien nav noticis tā: aizmirsuši, ka eju pa priekšu, viņi iedomājušies iet mani meklēt atpakaļ. Nu, tādā gadījumā es viņus atradīšu, ja vien pasteigšos. Par to nav nekādu šaubu!"

Šos vārdus atkārtoju kā cilvēks, kas nav par sevi pārlie­cināts. Turklāt man bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz spēju sasaistīt šīs tik vienkāršās domas un izteikt tās sprieduma veidā.

Tad mani pārņēma šaubas. Vai tiešām es gāju pa priekšu? Protams, Hanss man sekoja, aiz Hansa soļoja tēvocis. Viņš pat uz mirkli apstājās, lai nostiprinātu nastu uz muguras. Šis sīkums man ienāca prātā. Un tieši tajā mirklī man būtu vajadzējis turpināt ceļu.

"Jā, man taču ir drošs ceļvedis, kas neļaus nomaldīties, kas palīdzēs atrast ceļu labirintā un nekad nepārtrūks - mans strauts. Jāiet tikai pa tā tecējumu, un es nemaz neva­rēšu neatrast savu biedru pēdas."

Šī doma man iedvesa spēkus, un es nolēmu doties ceļā, nezaudējot ne mirkli.

Lai svētīta mana tēvoča tālredzība, kad viņš izlēma ne- aizdrīvēt spraugu granīta sienā! Tādēļ labdarīgais strauts, kas dzesējis mūsu slāpes visu ceļu, tagad vedīs mani cauri zemes garozas labirintam.

Pirms devos ceļā, nolēmu mazliet apskaloties.

Tāpēc noliecos, lai iemērktu pieri Hansbahā.

Iedomājieties manu pārsteigumu!

Es pieskāros sausam, raupjam granītam. Strauts vairs netecēja zem manām kājām!

Nespēju aprakstīt savu izmisumu. Cilvēku valodā nav vārdu, kas spētu izteikt manas jūtas. Biju dzīvs aprakts, man draudēja nāve aiz bada un slāpēm.

Karstām rokām automātiski taustīju alas grīdu. Cik izkaltusi man likās klints!

Bet kā es varēju novirzīties no strauta tecējuma? Jo galu galā tā taču vairs te nebija! Tad sapratu, kāpēc visapkārt val­dīja tik neparasts klusums, kad pēdējoreiz pūlējos saklausīt biedru saucienu. Brīdī, kad spēru pirmo nepiesardzīgo soli, es nepamanīju, ka strauta zem kājām nav. Nebija šaubu, ka tajā mirklī galerija manā priekšā sazarojusies, Hansbahs, pa­klausot citas nogāzes untumiem, kopā ar biedriem novirzījies nezināmos dziļumos.

Kā nonākt izejas punktā? Nekādu pēdu nebija. Kājas granītā neatstāj ne mazāko nospiedumu. Lauzīju galvu, mek­lēdams atrisinājumu neatrisināmai problēmai. Manu stā­vokli varēja izteikt vienā vārdā: pazudis!

Jā, es biju pazudis dziļumā, kas pašam šķita neizmēro­jams. Trīsdsmit ljē biezā Zemes garoza mani nospieda ar neizsakāmu smagumu. Jutos kā salauzts.

Mēģināju domāt par zemes lietām. Tas man tik tikko izdevās. Hamburga, Kēnigštrāses māja, nabaga Graibena — visa pasaule, zem kuras maldījos, atplaiksnījās izbiedētajā apziņā. Kā īstu halucināciju ieraudzīju ceļojuma starpgadī­jumus, jūras braucienu, Islandi, Fridriksona kungu, Snefelsu. Nospriedu: ja manā stāvoklī bija palicis kaut jel viens cerību stariņš, šī halucinācija liecinātu par ārprāta iesākumu, un tad jau labāk padoties izmisumam.

Tiešām, kāds cilvēcisks spēks gan varētu mani izvest at­pakaļ virs zemes, atvērt milzīgās velves, kas liecās virs manas

galvas? Kas mani varēja uzvest uz atpakaļceļa un piebiedrot abiem pārējiem?

— Ak, tēvoc! - es izmisis iesaucos.

Tas bija vienīgais pārmetuma vārds, kas izlauzās pār manām lūpām, jo sapratu, ka nelaimīgais noteikti cieš, mek­lēdams mani.

Kad apjēdzu, ka neviens cilvēks nenāks mani glābt, ka pats sev nekādi nespēju palīdzēt, iedomājos par glābiņu no debesīm. Atminējos bērnību, māti, ko biju pazinis tikai pa­visam mazs. Tvēros pie lūgšanas, lai arī man bija pavisam maz tiesību tikt Dieva uzklausītam — es pie viņa vērsos pārāk vēlu, taču lūdzu dedzīgi.

Atgriešanās pie Providences atdeva man drusciņu miera, un es spēju apdomāt situāciju, koncentrējot visas prāta spējas.

Man bija pārtika trim dienām un pilna blašķe. Taču viens es ilgāk palikt nevarēju. Vai kāpt augšup vai lejup?

Protams, augšup, tikai augšup!

Man bija jāatgriežas vietā, kur biju novirzījies no strauta, pie nelaimīgā atzarojuma sākuma. Tad, kad atkal zem kājām būs strauts, es varēšu no jauna sasniegt Snefelsa virsotni.

Kā es par to neiedomājos agrāk! Kaut kāda izglābšanās iespēja tomēr vēl pastāvēja! Tātad vissteidzamākais patlaban bija Hansbaha atrašana.

Piecēlos un, uz apkaltās nūjas balstīdamies, devos pa galeriju uz augšu. Slīpums bija diezgan stāvs. Gāju ar cerību un bez mulsuma - kā cilvēks, kam citas izvēles nav.

Pusstundu mani neaizkavēja neviens šķērslis. Mēģināju atpazīt ceļu pēc tuneļa formas, pēc dažu klinšu izvirzījumiem, pēc radžu izvietojuma. Taču prātu nepārsteidza neviena īpaša zīme, un drīz sapratu, ka šī galerija mani nevar izvest pie atzarojuma sākuma. Tai nebija izejas. Es atdūros pret blīvu sienu un nokritu uz klints.

Nespēju aprakstīt šausmas un izmisumu, kas mani tajā mirklī sagrāba. Paliku kā bez dzīvības. Pret šo granīta sienu bija sašķīdusi mana pēdējā cerība. Apmaldījies labirintā, kura līkloči atzarojās uz visām pusēm, es nespēju vairs glāb­ties. Vajadzēja mirt visdrausmīgākajā veidā! Un dīvainā kārtā man ienāca prātā, ka gadījumā, ja mans par fosīliju pārvērties ķermenis tiks atrasts Zemes dzīlēs, tas radīs no­pietnas zinātniskas problēmas.

Gribēju runāt skaļā balsī, bet pār izkaltušajām lūpām nāca tikai sēcošas skaņas. Es drebēju.

Šajā briesmu brīdī manu prātu pārņēma jaunas draus­mas. Krītot biju sabojājis lukturi. Man nebija nekādas ie­spējas to salabot. Gaisma bālēja un drīz izdzisīs pavisam!

Redzēju kvēldiegu kļūstam aizvien blāvāku. Kustīgu ēnu procesija pārslīdēja satumsušajām alas sienām. Es vairs neiedrošinājos nolaist skatienu, baidīdamies zaudēt kaut vismazāko drusciņu bēgošās gaismas. Šķita: kuru katru brīdi tā apdzisis un mani apņems melna nakts.

Beidzot lampā nodrebēja pēdējais plaiksnījiens. Es se­koju tam, dzēru to ar skatienu kā beidzamo gaismu, ko man lemts skatīt, un tad paliku neaprakstāmā tumsā.

Kāds drausmīgs kliedziens man izlauzās! Virs zemes pat visdziļākajā naktī gaisma nekad pavisam neizzūd. Tā ir iz­kliedēta, tik tikko nojaušama, bet, lai cik vāja tā ir, acs tīk­lene to galu galā uztver. Te nebija nekā. Absolūtā tumsa mani padarīja aklu šī vārda vistiešākajā nozīmē.

Tad zaudēju galvu. Izstiepu rokas uz priekšu, mēģinā­dams taustīties, kaut arī nobrāzu pirkstus. Metos bēgt, uz labu laimi skriedams neatmudžināmajā labirintā, joprojām traukdamies lejup, cauri Zemes garozai kā apakšzemes alu iemītnieks, es saucu, kliedzu, auroju, atsitos pret klinšu ra­dzēm, kritu un asiņains cēlos, mēģināju ar mēli uztvert asinis, kas plūda pār seju, visu laiku gaidīdams, ka siena pavērsīs pret mani kādu šķērsli, pret kuru satriekšu galvu.

Kurp mani aizveda ārprātīgais skrējiens? To es nekad neuzzināšu. Pēc vairākām stundām pilnīgā spēku izsīkumā nokritu kā ļengana masa pie sienas un pilnīgi zaudēju esības izjūtu.

XXVIII

Kad atguvu samaņu, mana seja bija slapja, bet slapja no asarām. Es nekad nevarēšu pateikt, cik ilgi turpi­nājās bezjutības stāvoklis. Man vairs nebija nekādu iespēju aptvert laiku. Nekad vēl vientulība nav bijusi pielīdzināma tai, kuru tobrīd piedzīvoju, nekad neviens nav bijis tik pil­nīgi pamests!

Pēc kritiena biju zaudējis daudz asiņu. Jutu, ka esmu galīgi slapjš! Ak, cik nelaimīgs biju, ka vēl neesmu miris, ka "tas man vēl jāpaveic"! Es vairs negribēju domāt. Dzinu prom katru domu un, sāpju pievārēts, pievēlos pie pretējās sienas.

Manīju, ka atkal jau zaudēju samaņu un ka līdz ar to tuvojas mana pēdējā stundiņa, kad piepeši pie auss atskanēja drausmīgs troksnis. Tas atgādināja ilgu pērkona grandu, un es sadzirdēju skaņu viļņus pamazām izgaistam pazemes tālajos dziļumos.

Kur tāds troksnis radās? Laikam taču Zemes masā nori­sinājās kaut kādi procesi. Varbūt eksplodēja gāze vai sabruka kāds varens planētas balsts.

Klausījos atkal. Gribēju zināt, vai troksnis atkārtosies. Pagāja stundas ceturksnis. Galerijā valdīja klusums. Nedzir­dēju vairs pat savas sirds pukstus. Piepeši auss, kas nejauši bija piespiedusies pie klints, šķita saklausām neskaidrus, ne­uztveramus, tālus vārdus. Es nodrebēju.

"Tā ir halucinācija," es nodomāju.

Bet nē. Ieklausoties uzmanīgāk, es tiešām sadzirdēju klusu runāšanu. Taču biju tik vārgs, ka nespēju saprast ne­vienu vārdu. Tomēr kāds runāja. Par to biju pārliecināts.

Bridi baidījos, ka tie ir tikai mani, atbalss nesti vārdi. Varbūt es neapzinīgi biju kliedzis. Cieši sakniebu lūpas un no jauna piespiedu ausi pie klints.

"Jā, tur noteikti kāds runā!" es nodomāju.

Pat atvirzījies dažas pēdas no sienas, es dzirdēju skaidri. Sāku uztvert izplūdušus, dīvainus, nesaprotamus vārdus. Tos saklausīju kā čukstus, kā murmināšanu. Vairākkārt atskanēja vārds "forlorād", ko izrunāja kā ciešanās.

Ko tas nozīmēja? Kas to izteica? Katrā ziņā - mans tēvocis vai Hanss. Bet, ja es viņus dzirdēju, arī viņi var mani sadzirdēt!

— Palīgā! — no visa spēka saucu. — Palīgā!

Es klausījos, tumsā gaidīju atbildi, kliedzienu vai no­pūtu. Neko nevarēja dzirdēt. Pagāja vairākas minūtes. Prātā šaudījās neskaitāmas domas. Pieņēmu, ka mana vārgā balss nespēj sasniegt biedrus.

"Tie ir viņi," es atkārtoju. "Kas gan cits varētu būt te - trīsdesmit Ijē dziļumā?"

Klausījos atkal. Piespiežot ausi dažādās vietās pie sienas, man šķita, ka esmu atradis punktu, kur skaņa ir visskaļākā. Vēlreiz sadzirdēju vārdu "forlorād", tad atkal tādu pašu dunu, kāda mani izrāva no bezsamaņas.

"Nē," es nospriedu. "Nē. Šīs balsis es nedzirdu caur klints sienu. Tā ir no granīta, un caur to neizspiestos pat visstiprākā sprādziena blīkšķis! Troksnis mani sasniedz pa galeriju! Te laikam tiešām ir pavisam neparasta akustika!"

Klausījos atkal, un šoreiz — jā, šoreiz! - skaidri sadzirdēju atskanam savu vārdu, kas nāca cauri telpai.

To izteica tēvocis! Viņš sarunājās ar pavadoni, un "for­lorād" bija dāņu vārds.

Tad sapratu visu. Lai mani sadzirdētu, bija jārunā tieši gar šo sienu, kas vadīja balsi, kā stieple vada elektrību.

Nu bija jāsteidzas. Ja mani biedri paies tālāk kaut dažus soļus, akustikas parādība izgaisīs. Tāpēc piespiedos pie sie­nas un iespējami skaidri sacīju:

—   Tēvoci Līdenbrok!

Gaidīju ar vislielākajām bažām. Skaņas ātrums nav se­višķi liels. Arī gaisa blīvums to nepalielina; skaņa kļūst tikai intensīvāka. Pagāja dažas sekundes - gadsimti — un beidzot sadzirdēju vārdus:

—   Aksel, Aksel, vai tas esi tu?

-Jā, jā! - es atbildēju.

-    Mīļais bērns, kur tu esi?

-    Pazudis - pilnīgā tumsā.

-    Kur ir lampa?

-    Apdzisusi.

-    Un strauts?

— Pazudis.

—   Aksel, nabaga Aksel, nezaude dušu!

—   Mazliet pagaidiet, esmu pārguris! Man vairs nav spēka atbildēt. Bet runājiet!

-    Nezaudē drosmi, - tēvocis atkārtoja. - Nerunā, bet klausies. Mēs tevi meklējām, ejot pa galeriju augšup un lejup. Nevarējām atrast. Es tiešām tevi apraudāju, mīļais bērns! Iedomājos, ka tu joprojām esi uz Hansbaha ceļa, mēs devā­mies atpakaļ šaudami. Tagad akustikas efekta dēļ mūsu balsis var savienoties, bet rokas — ne. Taču nekrīti izmisumā, Aksel! Labi jau tas, ka varam viens otru sadzirdēt.

Pa to laiku intensīvi domāju. Radās maza, neskaidra cerība. Bija svarīgi tūlīt kaut ko uzzzināt. Tāpēc pietuvināju lūpas klintij un teicu:

—   Tēvoc!

-    Kas ir, mans bērns? - pēc mirkļa sadzirdēju.

-   Vispirms jāuzzina, kāds attālums mūs šķir.

-   To viegli izdarīt.

-    Vai jums ir hronometrs? -Jā.

-   Tad paņemiet to! Izrunājiet manu vārdu un fiksējiet sekundi, kad to darāt. Es atbildēšu, līdzko vārdu sadzirdēšu, un jūs tāpat precīzi noteiksiet laiku, kad saklausīsiet manu atbildi.

—   Labi, un puse laika no mana jautājuma līdz tavai at­bildei ļaus aprēķināt laiku, kas vajadzīgs, lai skaņa nonāktu pie tevis.

—   Tā ir, tēvoc.

-    Vai esi gatavs? -Jā.

-    Uzmanību, es izrunāšu tavu vārdu.

Piespiedu ausi pie sienas un, līdzko sadzirdēju vārdu "Aksel!", acumirklī atbildēju.

-    Četrdesmit sekundes, - tēvocis sacīja. - Starp diviem vārdiem aizrit četrdesmit sekundes; tātad skaņas ceļš ilgst divdesmit sekundes. Ja skaņas ātrums ir tūkstoš divdesmit pēdu sekundē, tas nozīmē, ka attālums ir divdesmittūkstoš četrsimt pēdu jeb pusotra ljē ar astotdaļu.

-    Pusotra ljē! - es čukstēju.

-    Nekas, tas ir paveicams, Aksel!

-    Vai jāiet augšup vai lejup?

-    Lejup, un es tev pateikšu, kāpēc tā. Mēs esam nonā­kuši lielā laukumā, no kura atzarojas daudzas galerijas. Tā, pa kuru esi gājis tu, tevi noteikti šeit novedīs, jo šķiet, ka visas plaisas un lauzumi centrējas ap milzīgo alu, kurā atrodamies. Tāpēc celies augšā un ej atpakaļ. Ej, ja vajag - rāpies, slīdi pa stāvākajām nogāzēm, un ceļa galā mēs tevi sagaidīsim. Nāc, mīļais bērns, nāc!

Šie vārdi man atdeva dzīvību.

-   Uz redzēšanos, tēvoc, es dodos ceļā! - iesaucos. Mūsu balsis vairs nebūs sadzirdamas, līdzko izkustēšos no šīs vietas. Uz redzēšanos!

- Uz redzešanos, Aksel, uz redzešanos!

Tādi bija pēdējie vārdi, kurus sadzirdēju.

Pārsteidzošā saruna cauri zemes masai, vārdi, ko pārmi­jām vairāk nekā ljē attālumā viens no otra, beidzās ar cerību. Noskaitīju pateicības lūgšanu Dievam, jo cauri tumsas blā­ķiem viņš mani bija aizvadījis uz vienīgo vietu, kur biedru balsis varēja mani sasniegt.

Šo pārsteidzošo akustikas efektu viegli izskaidrot ar fizikas likumiem; tas pamatojās uz kuluāra formu un skaņas vadā­mību, ar kuru bija apveltīta klints. Zināmi daudzi tādas skaņu izplatības piemēri telpā. Cik atceros, šāda parādība tikusi novērota daudzviet, citu starpā - arī Londonas Svētā Paula doma iekšējā galerijā, bet it īpaši — interesantajās Sicīlijas alās — labirintos Sirakūzu tuvumā, no kuriem brī­numainākais ir pazīstams ar nosaukumu "Denī Auss".

Tādi fakti man nāca atmiņā, un es skaidri sapratu, ka starp mani un tēvoci nav neviena šķēršļa, ja jau viņa balss varēja mani sasniegt. Sekojot skaņas ceļam, man gluži loģiski bija jānonāk pie viņa, ja vien pietiks spēka.

Tāpēc cēlos augšā. Drīzāk vilkos, nekā soļoju. Nogāze bija diezgan stāva. Ļāvu savam augumam pa to slīdēt.

Drīzumā mans lejupbrauciens sasniedza biedējošu āt­rumu un draudēja pārvērsties par kritienu. Bet apstāties vairs nebija spēka.

Piepeši zem kājām pazuda pamats. Jutu, ka, atsizdamies pret klinšu radzēm, ripoju īstā akā. Galva triecās pret klints šķautni, un es zaudēju samaņu.

Kad atguvos, puskrēslā gulēju uz biezām segām. Blakus sēdēja tēvocis, vērodams manā sejā pirmās dzīvības zīmes. Kad nopūtos, viņš saņēma manu roku; kad atvēru acis, viņš aiz prieka iekliedzās.

-   Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! - tēvocis sauca.

-   Jā, — es vājā balsī atbildēju.

-    Mīļais bērns, tu esi glābts! - tēvocis sacīja, kļaudams mani pie krūtīm.

Mani dziļi aizkustināja tonis, kādā šie vārdi tika pateikti, un vēl vairāk — gādība par mani. Bet, lai profesors tā izrādītu savas jūtas, bija vajadzīgi ārkārtēji notikumi.

Tajā brīdī pienāca Hanss. Viņš redzēja manu roku pro­fesora rokā; iedrošinos apgalvot, ka mednieka acis pauda dzīvu gandarījumu.

-    God dag, — viņš teica.

-    Labdien, Hans, labdien! - es nomurmināju. - Un tagad, tēvoc, pastāstiet, kur mēs patlaban atrodamies.

-    Rīt, Aksel, rīt pastāstīšu; šodien tu vēl esi pārāk vājš, es uzliku tev uz galvas kompreses, tāpēc nedrīksti daudz kustēties; guli, manu zēn, rīt tu visu uzzināsi.

-    Bet pasakiet vismaz, cik pulkstenis un kāda diena!

-    Ir vienpadsmit vakarā, svētdiena, devītais augusts, un es tev neļaušu uzdot jautājumus agrāk kā desmitajā datumā.

Es tiešām biju ļoti vārgs, un acis neviļus vērās ciet. Bija vajadzīga atpūtas nakts; laidos snaudā, nodomādams, ka nemaņā esmu pavadījis četras ilgas dienas.

Nākamajā rītā pamostoties, pārlaidu skatienu apkārtnei. Mana guļvieta, uzklāta no ceļojuma plediem, bija ierīkota jaukā alā, kuru rotāja brīnumaini stalagmīti un grīdu klāja smalkas smiltis. Tur valdīja puskrēsla. Nebija iedegta neviena lampa, neviena lāpa, tomēr no ārienes nāca neizskaidrojams

gaišums, kas iespiedās pa alas šauro ieeju. Dzirdēju arī tālu, neskaidru čalu, kaut ko līdzīgu straumes šalkai, kad ūdens gāžas pāri klintij, un reizēm - vēja iegaudošanos.

Prātoju, vai tiešām esmu pamodies, vai manas smadze­nes, kritienā satricinātas, nerada tikai iztēles trokšņus. Taču

nedz acis, nedz ausis nevarēja tik ļoti kļūdīties.

"Tā ir dienasgaisma, kas iespiežas pa šo klints spraugu," es nodomāju. "Te tiešām šalc straume! Un neapšaubāmi pūš vējš! Vai es maldos, vai mēs esam atgriezušies virszemē? Vai tēvocis ir atsacījies no savas ekspedīcijas, vai arī tā ir lai­mīgi beigusies?

-   Labdien, Aksel! — viņš priecīgi sveicināja. — Esmu ar mieru derēt, ka jūties labi!

-    Protams, - es atbildēju, pasliedamies sēdus.

—   Tā varētu gan būt, jo esi mierīgi gulējis. Mēs ar Hansu pārmaiņus sēdējām pie tevis un redzējām, ka strauji atlabsti.

—   Tiešām, jūtos pavisam braši, un to pierādīšu, krietni pabrokastodams, ja jūs piedāvāsiet.

-   Tu ēdīsi, puis! Drudzis ir garām. Hanss iezieda tavas brūces ar kādu vielu, kuras noslēpums zināms tikai viņam, un vainas brīnumlabi sadzijušas. Mūsu mednieks ir varens vīrs!

Runādams tēvocis sagatavoja ēdienu, ko es rītin apriju, lai arī tiku brīdināts. Ēzdams apbēru tēvoci ar jautājumiem, uz kuriem viņš steidzās atbildēt.

Tā uzzināju, ka brīnumainais kritiens mani novedis gandrīz perpendikulāras galerijas galā; ka esmu nogāzies kopā ar veselu straumi akmeņu, no kuriem pat vismazākais būtu varējis mani saspiest. No tā visa varēja secināt, ka daļa masīva ir noslīdējusi kopā ar mani. Briesmīgās kamanas mani no­gādājušas tēvoča apkampienos, kuros esmu iekritis asiņains un nejūtīgs.

—   Tas tiešām ir brīnums, ka tūkstoškārt neesi gājis bojā.

Bet, Dieva vārds, mēs vairs nekad nešķirsimies, jo tā mums draud nesatikšanās uz mūžiem.

"Nešķirsimies vairs!" Vai tad ceļojums vēl nebija galā? Es izbrīnā iepletu acis, tāpēc tēvocis uzreiz jautāja:

-    Ko tu gribi sacīt, Aksel?

-   Jūs apgalvojat, ka esmu sveiks un vesels?

-    Bez šaubām.

-    Vai visi mani locekļi ir neskarti?

-    Noteikti.

-    Un mana galva?

-   Tava galva, ja neņem vērā dažus zilumus un skrambas, ir savā vietā uz taviem pleciem.

-   Jā, bet baidos, ka smadzenes vairs nav kārtībā.

-    Nav kārtībā?

-Jā. Vai mēs neesam atgriezušies virszemē?

-    Protams, nē!

-Tad laikam esmu sajucis, jo redzu dienasgaismu, dzirdu vēja šalkas un jūras viļņu dunēšanu!

-   Tik vien?

-   Vai varat to izskaidrot?

-    Es tev neizskaidrošu neko, jo tas nav izskaidrojams; bet tu redzēsi un sapratīsi, ka ģeoloģijas zinātne vēl nav tei­kusi savu pēdējo vārdu.

-    Iesim ārā no alas! - es piepeši iesaucos.

-    Nē, Aksel, nē! Āra gaiss tev var nākt par ļaunu.

-   Āra gaiss?

-   Jā, vējš ir diezgan stiprs. Es nevēlos, ka tu tiec tam pa­kļauts, būdams vēl vārgs.

-    Bet es varu apgalvot, ka jūtos lieliski!

-    Mazliet pacieties, zēn! Ja tev kļūs sliktāk, mums radīsies lielas grūtības, un nedrīkst zaudēt laiku, jo brauciens var būt ilgs.

-    Brauciens?

—   Jā, atpūties vel, un rit laidīsimies pa viļņiem.

—   Pa viļņiem?

Izdzirdis šos vārdus, es salēcos.

Kā, mēs turpināsim ceļu pa ūdeni? Vai kādā apakšzemes ostā būtu pietauvots kuģis?

Ziņkāre bija sakairināta līdz pēdējam. Tēvocis pūlējās mani atturēt. Sapratis, ka nepacietība man nodarītu lielāku ļaunumu nekā vēlmju piepildīšana, viņš padevās.

Ātri apģērbos. Aiz piesardzības ietinos arī segā un izgāju no grotas.

XXX

Sākumā neredzēju neko. No gaismas atradušās acis piepeši aizvērās. Kad spēju tās atkal atdarīt, mani pār­ņēma vēl lielāks izbrīns.

—   Jūra! - es iesaucos.

—   Jā, - tēvocis atbildēja, — Līdenbroka jūra, un ceru, ka nebūs tāda kuģotāja, kas apstrīdētu manas tiesības nosaukt šo atklājumu savā vārdā!

Līdz apvārsnim sniedzās ūdens klajš - ezers vai jūra. Viļņi sitās pret izroboto krastu ar smalkām, zeltainām smil­tīm, kurās vīdēja gliemežvāki - pasaules visvecāko radību mājokļi. Viļņi plīsa ar skaļu un dobju troksni, kāds raksturīgs milzīgām, slēgtām telpām. Mērens vējš dzenāja vieglas putas, dažas šļakatas iemezdams man sejā. Apmēram simt tuāzu platajā, ieslīpajā liedagā nāca viļņi, kas laizīja milzīgu klinšu pamatnes - tās slējās un velvējās neizmērojamā augstumā. Dažas, pārtraucot krasta krauju, veidoja ragus un krasta bangu nogludinātus kalnus. Tālāk skatienam skaidri pavērās to asais profils pret miglaino apvārsni.

Tā bija īsta jūra ar untumainiem, baismi mežonīgiem un tuksnesīgiem krastiem.

Skatiens sniedzās tālu ūdens klaidā, jo ik sīkumu izcēla neparasta gaisma. Tā nebija saules gaisma ar tās spožajiem stariem un mirguļojošajiem atspīdumiem, nedz mēness ne­skaidrais, baltais gaišums, kas ir tikai siltuma atspulgs. Nē. Šīs gaismas spēks, tās drebošā izplatīšanās, tās skaidrais, bal­tais skarbums, zemā temperatūra, spilgtums, kas pārspēja gan sauli, gan mēnesi, noteikti bija elektrisks. Tā bija līdzīga ziemeļblāzmai — nepārtraukta kosmiska parādība, un tā pie­pildīja alu, kas spēja sevī ietvert veselu jūru.

Velvi virs galvas, ja gribat - debesis klāja lieli mākoņi, kustīga un mainīga migla, kas kondensācijas rezultātā droši vien reizēm radīja lietus gāzmas. Senāk domāju, ka zem tik spēcīga atmosfēras spiediena ūdens iztvaikošana nav iespē­jama, tomēr kāda man nezināma fizikas likuma dēļ gaisā peldēja lieli mākoņi. Bet tobrīd bija "skaists laiks". Elek­trības slāņi radīja brīnumainas gaismas rotaļas ļoti augstajos mākoņos. Spilgtas ēnas tumsnēja to apakšpusē, un bieži kāds stars, izlaužoties starp diviem atšķirīgiem slāņiem, mūs sasniedza spožā mirdzumā. Taču saule tā nebija, jo gaismai pietrūka siltuma. Tā radīja skumīgu, nomācoši drūmu ie­spaidu. Jutu, ka aiz šiem mākoņiem ir nevis zvaigžņota debess, bet gan granīta velve, kas mani nospieda ar savu svaru, un, lai cik milzīga šī telpa būtu, tā nebūtu pietiekama pat vis­niecīgākajam pavadonim.

Tad man ienāca prātā kāda angļu kapteiņa teorija - viņš apgalvoja, ka zeme ir liela, doba lode, kuras iekšienē gaiss spiediena dēļ kļūst mirdzošs, bet divas planētas - Plu- tons un Prozerpīne tajā ievelk noslēpumainas orbītas. Vai viņam būtu taisnība?

Mēs tiešām bijām ieslēgti milzīgā tukšumā. Nevarējām spriest par tā platumu, jo krasts paplatinājās, cik tālu vien skatiens sniedzās, nedz ari par garumu, jo skatiens drīz atdū­rās pret diezgan neskaidru apvāršņa līniju. Taču augstums, domājams, pārsniedza vairākas ljē. Nevarējām ieraudzīt šīs velves granīta balstus; bet gaisā peldēja mākonis, kura aug­stums varētu būt divtūkstoš tuāzes - vislielākais augstums, kādu šie zemes tvaiki mēdz sasniegt, un tam par iemeslu droši vien bija gaisa ievērojamais blīvums.

Vārds "ala", protams, nav piemērots, attēlojot milzīgo plašumu. Bet cilvēku valodas vārdi nevar būt pietiekami tiem, kuri iedrošinās nolaisties Zemes bezdibeņos.

Un es nezināju arī, kādi ģeoloģiski procesi būtu varējuši izveidot šādu tukšumu. Varbūt - planētas atdzišana? Pēc slavenu ceļotāju nostāstiem es, protams, zināju par ievēro­jamām alām, bet tik liela nebija neviena no tām.

Ja Kolumbijā Guakaras grota, ko apmeklēja Humbolta kungs, atklāja viņam sava dziļuma noslēpumu tikai līdz div­tūkstoš piecsimt pēdām, tā droši vien daudz tālāk ari ne­sniedzas. Mamuta ala Kentuki ir milzīga, tās velve paceļas piecsimt pēdu augstumā virs bezdibenīga ezera, ceļotāji pa to iet vairāk nekā desmit ljē, tomēr neatrodot galu. Bet kas gan bija šie dobumi salīdzinājumā ar to, ko tobrīd vēroju, - ar tvaiku debesīm, elektrisko starojumu un plašu jūru, ko tā ieslēdza? Tāda milzīguma priekšā mana iztēle kļuva bezspēcīga.

Visus šos brīnumus vēroju klusēdams. Man trūka vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas. Šķita, ka esmu nonācis uz kādas tālas planētas — Urāna vai Neptūna un vēroju parādības, ko, būdams Zemes iemītnieks, nekad neesmu pazinis. Jaunām sajūtām un izjūtām vajadzīgi jauni vārdi, un mana iztēle tos nespēja radīt. Es raudzījos, domāju, apbrīnoju, un izbrīnam piejaucās krietna daļa izbaiļu.

Negaidītais skats apveltīja manu seju ar veselības krāsām; es patlaban izveseļojos ar pārsteiguma efektu un atspirgu, liekot lietā šo jauno ārstniecības līdzekli; turklāt mani mundrināja visai svaigais gaiss, kas apgādāja plaušas ar lielu daudzumu skābekļa.

Ikviens var viegli saprast, ka pēc četrdesmit septiņām šaurā galerijā pavadītām ieslodzījuma dienām bezgalīga bauda bija ieelpot sāļi miklo gaisu.

Tāpēc nemaz nenožēloju, ka esmu atstājis savu tumšo alu. Tēvocis, kas šos brīnumus jau bija redzējis, vairs nejuta īpašu saviļņojumu.

-    Vai tev pietiktu spēka mazai pastaigai? - viņš jautāja.

-Jā, protams, - es atbildēju, - tas būtu patīkamākais,

ko varu darīt.

-    Nu, tad ķeries man pie rokas, un sāksim iet pa krasta līčiem.

Steidzīgi piekritu piedāvājumam, un mēs sākām iet gar jaunās jūras malu. Pa kreisi stāvas klintis, kas spiedās cita citai virsū, veidoja satriecoši pārvarīgas sienas. Pa tām skanēdami plūda neskaitāmi dzidri un līdzeni ūdenskritumi. Dažviet, iezīmējot karsto avotu atrašanās vietas, kūpēja viegli tvaiki, un strauti plūda uz kopīgo tilpi, meklējot nogāzes jo maigai urdzēšanai.

Starp strautiem pazinu mūsu uzticamo biedru — Hans- bahu, kas mierīgi ietecēja jūrā, it kā nebūtu neko citu darījis kopš pasaules pirmsākumiem.

-Tagad mums tā pietrūks, - es nopūtos.

-    Nu, zini, vai nav vienalga - tas vai cits strauts?

Manuprāt, šajā atbildē bija sava daļa nepateicības.

Taču tobrīd mūsu uzmanību saistīja negaidīts skats.

Piecsimt soļu attālumā uz augsta pakalna ieraudzījām biezu mežu ar drukniem, spēcīgiem kokiem. Tie bija vidēja aug­stuma un atgādināja saulessargus ar skaidrām, ģeometriskām kontūrām; šķita, ka atmosfēras strāvas nekādi neietekmē koku lapotnes, tie vējā palika nekustīgi kā sastingušu ciedru masīvs.

Sāku iet ātrāk. Vai šie koki piederēja pie kādas no div­simt tūkstošiem veģetācijas sugu, kas pagaidām pazīstamas, un vai tiem būtu jāierāda īpaša vieta ezeru veģetācijas florā? Nē. Kad nonācām koku paēnā, mans pārsteigums izvērtās vistīrākajā apbrīnā.

fiešām, mēs bijām nonākuši pie zemes radītiem augļiem, bet to apjomi bija gigantiski. Tēvocis tos uzreiz nosauca īstajā vārdā.

—Tas ir tikai sēnu mežs! — viņš teica.

Un viņš nekļūdījās. Spriediet paši, kādu apjomu sasnie­dza šie augi, kam patīk mitrums un siltums. Zināju, ka pēc Bijāra ziņām lycoperdon giganteum apkārtmērs var būt pat deviņas pēdas; bet te bija baltas, trīsdesmit līdz četrdesmit pēdu augstas sēnes ar tāda paša diametra cepurēm. To te bija tūkstošiem. Gaisma netika cauri biezajām cepurēm; zem apaļajām velvēm, kas jumās cita citai pāri un atgādināja af­rikāņu ciemu būdas, valdīja pilnīga tumsa. Miklajā, biezajā krēslā klīdām apmēram pusstundu, un jutos no sirds atvieg­lots, kad atkal nonācu jūras krastā.

Taču šī apakšzemes apgabala veģetācija nesastāvēja vienīgi no sēnēm. Tālāk slējās daudz citu koku skupsnU ar bezkrāsainām lapotnēm. Tos bija viegli pazīt — pieticīgie virszemes krūmi bija ieguvuši fenomenālu augumu - simt pēdu augstas likopodijas, milzu sigilārijas, kokveida papardes kā ziemeļu priedes, lepidodendroni ar sazarotiem, cilindris­kiem, stumbriem un garām lapām, un apauguši asu spalvu kā milzonīgi gaļīgie istabaugi.

—   Apbrīnojami, lieliski, spoži! - tēvocis izsaucās. - Lūk, te ir visa otrā zemes laikmeta — pārvērtību laikmeta flora! Palūkojies, kādi mūsu pieticīgie dārzu augi bija pirmajos planētas gadsimtos! Skaties, Aksel, un apbrīno! Nekad vēl botāniķis nav piedzīvojis tādu laimi!

—   Jums taisnība, tēvoc! Tā vien liekas, ka Providence vēlējusies šajā siltumnīcā saglabāt sensenos augus, ko zināt­nieku gudrība ar tādām pūlēm rekonstruējusi.

—   Tev taisnība, manu zēn, te ir tikpat kā siltumnīca; bet vēl vairāk taisnības tev būtu, ja tu sacītu, ka te ir arī zvērnīca.

—   Zvērnīca?

-Jā, bez šaubām. Palūkojies uz putekļiem, pa kuriem staigājam, uz kauliem, kas izmētāti pa zemi.

—   Kauliem! - es iesaucos. - Jā, tie ir pirmsdilūvija dzīv­nieku kauli.

Es steidzos pie gadsimtiem vecajām kaulu paliekām, kas veidotas no neiznīcīgas vielas - kālija fosfāta. Bez svār- stīšanās nosaucu vārdā šos milzu kaulus, kas atgādināja iz­kaltušus koku stumbrus.

—   Te ir mastodonta apakšžoklis; te — dinotera dzerokļi; te ir ciskas kauls, kas varējis piederēt tikai vienam no vislie­lākajiem tālaika dzīvniekiem - megateram. Jā, te tiešām ir zvērnīca, jo skaidrs, ka šie kauli nav te nonākuši kādas ka­taklizmas rezultātā. Dzīvnieki, kam tie piederējuši, mituši šīs apakšzemes jūras krastā, kokveidīgo augu ēnā. Redziet, tur ir veseli skeleti… Un tomēr…

—   Un tomēr? - tēvocis pārjautāja.

—   Es nesaprotu, kā tādi četrkājainie varējuši dzīvot gra­nīta alā.

—   Kāpēc nesaproti?

—   Tāpēc, ka dzīvnieki pasaulē ir mituši tikai periodos, kad izveidojusies nogulu augsne, kas nomainīja primitīvā laikmeta nokaitētās klintis.

—   Paklausies, Aksel, man nemaz nav grūti atbildēt uz tavu jautājumu, jo šī zeme ir nogulu augsne.

—   Kā tas iespējams tik dziļi zem zemes?

—   Šis fakts, bez šaubām, ir ģeoloģiski izskaidrojams. Sa­vulaik Zemi veidoja vienīgi elastīga garoza, kas bija pakļauta svārstībām atbilstoši gravitācijas likumiem. Iespējams, iz­veidojās zemes iegrimumi, un daļa nogulu augšņu tādējādi nogruva bezdibeņos, kas piepeši atvērās.

- Tā varēja gan būt. Bet, ja tādi pirmsdilūvija dzīvnieki ir mituši šajos apakšzemes apvidos, kas ir teicis, ka daži tādi monstri vēl neklejo pa tumšajiem mežiem un starp radžai- najām klintīm?

To iedomājies, es diezgan iztrūcies sāku vērot apvārsni, bet tuksnesīgajos krastos nemanīju nevienu dzīvu radību.

Jutos mazliet noguris. Apsēdos uz klints izvirzījuma, kura pakājē dārdēdami plīsa viļņi. No turienes skatiens ap­tvēra visu līci ar klinšainajiem, izrobotajiem krastiem. Krasta ielokā starp piramīdām līdzīgām klintīm bija izveidojusies maza osta. Tās ūdeņi aizvējā snauda. Līcītī varētu noenku­roties kāds briks un divas vai trīs geoletes. Gandrīz vai gai­dīju kādu kuģi, kas uzvilktām burām dosies jūrā, izmantojot dienvidu vēju.

Taču māns drīz izgaisa. Šajā apakšzemes pasaulē mēs tiešām bijām vienīgās dzīvās būtnes. Vējam pierimstot, pār kailajām klintīm un jūras līmeni nolaidās smags klusums - dziļāks nekā tuksneša klusums. Tad pūlējos ar skatienu izurbties cauri tālajai miglai, pārplēst aizkaru, kas sedza noslēpumaino apvārsni. Kādas lūgšanas lauzās pār manām lūpām? Kur šī jūra beidzās? Kurp tā veda? Vai mums jelkad izdosies skatīt pretējo krastu?

Toties tēvocis nešaubījās ne par ko. Es reizē alku atklā­jumu un baidījos no tiem.

Stundu vērojuši brīnumaino ainavu, devāmies atpakaļ uz liedagu un alu, un pavisam dīvainu domu iespaidā es ie­grimu dziļā miegā.

Nākamajā rītā pamodos pilnīgi vesels. No­spriedu, ka ļoti par labu nāktu pelde, tāpēc uz dažām minū­tēm iegremdējos apakšzemes Vidusjūrā. Liekas, tāds vārds tai piederētos vislabāk.

Atgriezos alā gluži izsalcis. Hanss apņēmās sagatavot brokastis. Viņa rīcībā bija gan uguns, gan ūdens, tāpēc ēdienā radās zināma dažādība. Saldajā viņš mums pasniedza dažas tases kafijas, un šis smalkais dzēriens man nekad nebija sagā­dājis tādu baudu kā torīt.

—Tagad ir paisuma laiks, - tēvocis sacīja, — tāpēc neva­jadzētu palaist garām izdevību šo parādību novērot.

-    Paisums! - es iesaucos.

-    Bez šaubām.

—   Vai tiešām Mēness un Saules iedarbība sniedzas tik dziļi?

—   Kāpēc ne? Vai tad ķermeņi nav pakļauti vispārējai gravitācijai savā kopumā? Tāpēc esmu pārliecināts, ka šī ūdens masa nevar nepakļauties vispārīgam likumam. Tātad, par spīti atmosfēras spiedienam, kas iedarbojas uz tā virsmu, tu redzēsi, kā ezera līmenis celsies - gluži kā Atlantijas okeānā.

Tajā mirklī mēs gājām pa smilšaino krastu un vērojām, kā ūdens pamazām pārņem liedagu.

-     Tiešām, paisums sākas! — es iesaucos.

—   Jā, Aksel, un pēc tām putu atstātajām zīmēm tu vari spriest, ka tā augstums sasniedz apmēram desmit pēdu.

—   Tas ir brīnumaini!

-   Tas ir dabiski.

-    Lai ko jūs, tēvoc, sakāt, man tas viss liekas kaut kas ārkārtējs, es tik tikko iedrošinos ticēt savām acīm. Kas gan varētu iedomāties, ka zem Zemes garozas viļņojas īsta jūra ar paisumiem un bēgumiem, ar vēju un negaisiem!

—   Kāpēc ne? Vai ir kāds fizikālas dabas cēlonis, kas to liegtu?

—   Es tādu nezinu, ja vien atmet zemes centrālā siltuma teoriju.

—   Vai tad līdz šim nav attaisnojusies Deivija teorija?

—   Tiešām, un tādā gadījumā nav nekādu iemeslu, kuru dēļ nevarētu pastāvēt jūras vai klajumi planētas iekšienē.

—   Tā gan, bet tie ir neapdzīvoti.

-Ak tā? Bet kāpēc lai ūdenī nerastu patvērumu kādas nezināmas sugas zivis?

—   Lai kā, līdz šim nevienu neesam redzējuši.

-Jā, bet mēs varam uztaisīt āķus un paskatīties, vai ar tiem var iegūt tādu pašu lomu kā virszemē.

—   Pamēģināsim, Aksel, jo ir jāizdibina visi šo jauno ap­gabalu noslēpumi.

—   Bet kur mēs atrodamies? Pasakiet, tēvoc, jo jūs jopro­jām neesat atbildējis uz jautājumu, ko jūsu instrumenti no­teikti jau ir noskaidrojuši.

—   Horizontālā virzienā — trīssimt piecdesmit ljē no Islandes.

—   Tieši tik?

—   Iespējams, kļūdos par piecsimt tuāzēm.

—   Un vai kompass joprojām rāda dienvidaustrumus?

—   Jā, ar novirzi uz rietumiem par deviņpadsmit grā­diem un četrdesmit divām minūtēm — tieši kā virs zemes. Kas attiecas uz inklināciju, notiek kaut kas interesants, ko ļoti rūpīgi vēroju.

—   Kas tieši?

—   Tas, ka adata nevis noliecas uz pola pusi, kā parasti mēdz būt ziemeļu puslodē, bet ceļas uz augšu.

—   Tad laikam jāpieņem, ka gravitācijas centrs atrodas starp planētas virsmu un vietu, kur esam nonākuši, vai ne?

—   Tieši tā, un iespējams, ka gadījumā, ja nonāksim zem polārajiem apgabaliem, pie septiņdesmitā platuma grāda, kur Džeimss Ross atklāja magnētisko polu, redzēsim adatu izslejamies vertikāli. Tas nozīmē, ka noslēpumainais mag­nētiskais centrs neatrodas lielā dzijumā.

—   Tādu faktu zinātne tiešām nav iedomājusies.

-Zinātne, manu zēn, sastāv no kļūdām, bet kļūdas ir

lietderīgas, jo pamazām ved uz patiesību.

—   Kādā dziļumā esam nonākuši?

—   Trīsdesmit piecu ljē dziļumā.

—   Tātad virs mums ir Skotijas kalnainā daļa un pret debesīm slienas augstas, sniegotas virsotnes.

—   Jā, - profesors smiedamies atbildēja. - Kalni ir diezgan smagi, bet velve — izturīga; lielais Visuma arhitekts būvē no labiem materiāliem, cilvēkam tāds vēriens nekad nebūtu pa spēkam. Kas gan ir tiltu arkas un baznīcu velves salīdzinājumā ar šo jumolu, kura rādiuss sasniedz trīs ljē un zem kura var bangot vētraina jūra?

—   Es tiešām nebaidos, ka debesis varētu uzkrist uz galvas. Un tagad, tēvoc, es gribētu zināt, kādi ir jūsu plāni. Vai ne­domājat atgriezties virszemē?

—   Atgriezties! Ko vēl ne! Gluži pretēji - turpināt ceļoju­mu, ja jau līdz šim viss gājis tik gludi.

—   Tomēr es nespēju iedomāties, kā mēs pakļūsim zem šīs jūras.

—   Nu, es nepavisam nedomāju mesties uz galvas ūdenī. Bet, ja jūras īstenībā nav nekas cits kā ezeri, jo tās ieskauj zeme, nav nekāda iemesla, kāpēc lai šai apakšzemes jūrai nebūtu granīta krastu.

—   Par to nav nekādu šaubu.

-Tātad esmu pārliecināts, ka pretējā krastā atradīšu jaunas ejas.

—   Kāds, jūsuprāt, ir šīs jūras garums?

—   Trīsdesmit līdz četrdesmit ljē.

—   Ak tā, — es sacīju, nodomādams, ka tāds aprēķins var būt ļoti neprecīzs.

—   Tātad nedrīkstam ilgāk kavēties, jau rīt dosimies jūrā.

Es neviļus ar skatienu meklēju kuģi, kas mūs vedīs pāri

ūdens klaidam.

-Tātad mēs dosimies jūrā, - atbildēju. - Un uz kāda kuģa mēs kāpsim?

—   Tas nebūs kuģis, manu zēn, tas būs labs un pamatīgs plosts.

—   Plosts! - es iesaucos. — Uzbūvēt plostu ir tikpat neie­spējami kā uzbūvēt kuģi, un es neredzu…

-Tu, Aksel, tiešām neredzi, bet, ja ieklausītos, tu dzirdētu!

—   Ko tad es dzirdētu?

—   Vesera sitienus, kas tev vēstītu, ka Hanss jau strādā.

—   Vai viņš būvē plostu?

-jā.

—   Kā, vai viņš cērt kokus?

—   Nē jel, koki jau sen nocirsti. Nāc, tu redzēsi, kā viņš to dara.

Pēc stundas ceturkšņa nonācām otrā pusē pakalnam, kas veidoja dabisko ostu, un tur pamanīju Hansu strādājam. Pēc dažiem soļiem biju viņam blakus. Man par lielu pārsteigumu, smiltīs gulēja pusgatavs plosts; tas bija taisīts no neparastiem baļķiem un daudziem koka gabaliem, ar kuriem zeme bija burtiski pārklāta. No tiem varētu uzbūvēt veselu floti.

—   Tēvoc, kas tie par kokiem? — es jautāju.

—   Priede, egle, bērzs - visi ziemeļu koki, kas jūras ūdens ietekmē mineralizējušies.

—   Vai tas iespējams?

—   Tos sauc par surtrbranduru jeb fosilajiem kokiem.

—   Bet tādā gadījumā tiem jābūt cietiem kā akmenim, un tie nevar peldēt.

—   Reizēm tā gadās. Ir koki, kas tiešām pārvērtušies par kaut ko līdzīgu antracītam; bet ir arī tādi kā šie, kuros fosi- lizēšanās process tikko sācies. Labāk paskaties, — tēvocis pie­metināja, sviezdams jūrā koka gabalu.

Tas vispirms nogrima, bet tad iznira un sāka šūpoties vilnos.

—   Vai nu tu esi pārliecināts? — tēvocis vaicāja.

—   Visvairāk esmu pārliecintās par to, ka tas ir neticami!

Nākamās dienas vakarā mūsu izveicīgais pavadonis

plostu bija uzbūvējis. Tā garums bija desmit pēdu, platums - piecas pēdas; fosilie baļķi, ko savienoja stipras virves, veidoja pamatīgu virsmu, un, ūdenī nolaists, šis improvizētais brau­camrīks mierīgi peldēja pa Līdenbroka jūru.

XXXII

13. augustā pamodāmies agri. Bija jāizmēģina jaunais, ātrais un nenogurdinošais pārvietošanās līdzeklis.

Plosta takelāžu veidoja no divām kārtīm sasiets masts, cita kārts - rāju, bet buras uztaisījām no segām.

Virvju mums netrūka.

Sešos profesors deva iekāpšanas signālu. Pārtika, bagāža, instrumenti, ieroči un krietns daudzums dzeramā ūdens jau bija novietoti uz plosta.

Hanss bija ierīkojis arī stūri, kas deva iespēju plostu va­dīt. Viņš nostājās pie tās. Es atraisīju tauvu, kas mūs turēja pie krasta. Noregulējām buru un strauji izbraucām jūrā.

Brīdī, kad atstājām mazo ostu, tēvocis, katrā ziņā gri­bēdams ik vietai dot nosaukumu, ieteica to nokristīt manā vārdā.

-    Manuprāt, to vajadzētu nosaukt citādi. -Kā?

-Graibenas vārdā. Graibenas osta - tāds nosaukums labi iederētos kartē.

-    Lai tad ir Graibenas osta!

Un tā atmiņas par dārgo virlandieti sasaistījās ar mūsu dēkaino ekspedīciju.

Pūta ziemeļaustrenis. Mēs braucām pa vējam, tāpēc ļoti lielā ātrumā. Blīvie atmosfēras slāņi radīja ievērojamu spēku un iedarbojās uz buru gluži kā varens ventilators.

Pēc stundas tēvocis jau varēja diezgan precīzi noteikt plosta gaitas ātrumu.

-Ja turpināsim traukties tik strauji, - viņš teica, - div­desmit četrās stundās veiksim vismaz trīsdesmit jūdzes un, bez šaubām, ieraudzīsim pretējo krastu.

Es neatbildēju un apsēdos plosta priekšgalā. Ziemeļu krasts labajā pusē jau kļuva zemāks. Abas krasta rokas plati iepletās, it kā atvieglodamas mūsu aizbraukšanu. Manu acu priekšā klājās milzu jūra. Lielo mākoņu pelēkās ēnas slīdēja pa ūdens klaidu, tās vērta drūmo klajumu jo nospiedošāku. Elektriskās gaismas sudrabainie stari šur tur atspoguļojās ūdens lāsēs, uzmirdzinot plosta atstātajās vērpetēs spožus punktus. Drīz cietzeme pilnīgi izzuda skatienam, un, ja aiz plosta nepaliktu putu sliede, man liktos, ka ne drusku ne­kustamies.

Ap pusdienlaiku pa ūdens virsu sāka staipīties milzu aļģes. Es pazinu šo augu ārkārtīgo veģetatīvo spēku — tie lokās pat vairāk nekā divpadsmittūkstoš pēdu dziļumā pa jūras dibenu, vairojas zem četrsimt atmosfēru spiediena un bieži sablīvējas tik varenos sēkļos, ka apgrūtina kuģu kus­tību; taču esmu pārliecināts, ka nekur citur aļģes lielumā nepārspētu tās, kas aug Līdenbroka jūrā.

Mūsu plosts brauca garām trīs un četrus tūkstošus pēdu garām brūnaļģēm, tās atgādināja milzu čūskas, kas aizvijās tālāk, nekā skatiens sniedza; es izklaidējos, vērodams to līk­ločus, aizvien domādams, ka tūlīt saskatīšu tiem galu, taču veselām stundām mana pacietība netika atalgota, un atlika vienīgi brīnīties.

Kādi dabas spēki gan varēja radīt tādus augus, un kāda izskatījusies Zeme savas tapšanas pirmajos gadsimtos, kad mitruma un siltuma ietekmē uz tās virsmas attīstījās vienīgi augu valsts!

Pienāca vakars, un, kā jau iepriekšējā dienā biju pama­nījis, gaisa mirdzēšana ne drusku nemazinājās. Tā bija pa­stāvīga parādība, ar kuras ilgstamību varēja rēķināties.

Pēc vakariņām izstiepos blakus mastam un, dīvainu sapņu skauts, drīz aizmigu.

Hanss nekustīgi stāvēja pie stūres un ļāva plostam vaļu; tas, no aizmugures vēja grūsts, pat nemaz nebija jāvada.

Kopš izbraukšanas no Graibenas ostas profesors Līden- broks man uzdeva rakstīt "kuģa žurnālu" - pierakstīt jebkurus novērojumus, interesantākās parādības, vēja virzienu, plosta ātrumu, veikto ceļu — vārdu sakot, visu, kas saistījās ar dīvaino ceļojumu.

Tāpēc te izrakstīšu tikai ikdienas piezīmes, kas radušās atkarībā no notikumu norises, jo tā ceļojumu varēšu attēlot patiesāk.

Piektdien, 14. augustā. Vienmērīgs ziemeļaustrumu vējš. Plosts traucas uz priekšu strauji un taisnā līnijā. Krasts palicis trīsdesmit ljē mums aiz muguras. Pie apvāršņa nav redzams nekas. Gaismas intensitāte nemainās. Jauks laiks, tas ir, mākoņi peld ļoti augstu, nav biezi un ir iegremdēti baltā, izkusušām sudrabam līdzīgā atmosfērā. Termometrs rāda 32 grādus virs nulles.

Pusdienlaikā Hanss piesien pie auklas āķi. Viņš uz tā uzliek gabaliņu gaļas un iemet makšķeri jūrā. Divas stundas nenotiek nekas. Vai ūdeņi būtu neapdzīvoti? Nē. Kaut kas parausta auklu. Hanss to velk un izvelk zivi, kas spēcīgi pretojas.

-    Zivs! — tēvocis iesaucas..

-    Tā ir store! - es savukārt iesaucos. - Maza store!

Profesors vērīgi apskata zivi un man nepiekrīt. Tai ir

plakana, noapaļota galva, pakaļējo daļu klāj kaulveidīgas plāksnītes; mutē nav zobu; diezgan attīstītās krūšu spuras aug pie bezastaina ķermeņa. Šis dzīvnieks neapšaubāmi pieder pie dzimtas, kurā dabaszinātnieki ietvēruši stores, bet diezgan ievērojami atšķiras no tām.

Tēvocis nekļūdās, jo, brīdi vērojis, turpina:

-    Šī zivs pieder pie dzimtas, kas izzudusi pirms daudziem gadsimtiem, tās fosilās paliekas atrodamas vienīgi dēvona

slāņos.

-    Kā, vai tad mums būtu izdevies noķert dzīvu kādu pirmatnējo jūru iemītnieku? - es jautāju.

-Jā, - profesors atbildēja, turpinādams apskatīt zivi, — un tu redzi, ka šīm fosilajām zivīm nav nekādas līdzības ar mūsdienu sugām. Tiešām, turēt rokās kādu no šiem radīju­miem dzīvu — tā naturālistam ir īsta laime!

-    Bet pie kādas dzimtas tā pieder?

-    Pie ganoīdu kārtas, pie cefalaspīdu dzimtas… -Tālāk?

-    Esmu gatavs zvērēt - pie pterihtiju sugas. Bet šai piemīt kāda īpatnība, kas varbūt raksturīga vienīgi apakšzemes ūdeņu zivīm.

-    Kāda?

-    Šī zivs ir neredzīga.

-    Neredzīga!

-    Tā ne tikai ir neredzīga - tai pilnīgi trūkst redzes orgānu!

Es skatos. Tā ir tīra patiesība! Tomēr šis var būt īpašs gadījums. Tāpēc uz āķa vēlreiz tiek uzlikta ēsma un makš­ķere iemesta jūrā. Tajā noteikti ir daudz zivju, jo divās stun­dās samakšķerējam lielu daudzumu pterihtiju, kā arī citu, tāpat pie izzudušas ģints piederošu zivju - dipterīdu, tomēr to sugu tēvocis nespēj noteikt. Nevienai no tām nav redzes orgānu. Negaidītais loms stipri uzlabo mūsu ēdienkarti.

Tā šķiet pierādīts, ka šajā jūrā mīt tikai aizvēsturiski dzīvnieki, un zivis, tāpat kā rāpuli, ir jo pilnīgākas tāpēc, ka radušās senāk.

Varbūt mēs sastapsim arī kādu no zauriem, kurus zi­nātnieki pratuši rekonstruēt pēc dažiem kauliem un skrimšļiem?

Paņemu tālskati un vēroju jūru. Tā ir tuksnesīga. Acīmredzot esam vēl pārāk tuvu pie krasta.

Raugos gaisā. Kāpēc lai tur blīvajos slāņos spārnus ne- plivinātu daži no nemirstīgā Kivjē rekonstruētajiem put­niem? Zivis tiem būtu pietiekama barība. Raugos augšup, bet gaiss ir tukšs, tāpat kā krasti.

Taču iztēle mani aizved brīnumainās paleontoloģijas hipotēzēs. Šķiet, ka redzu jūrā milzīgos pirmsdilūvija bru­ņurupučus, kas atgādina peldošas salas. Pa krēslainajiem liedagiem klejo dižie pirmatnējie zīdītāji — leptoters, kas atrasts Brazīlijas alās, merikoters, kas ieradies no Sibīrijas saltajiem apgabaliem. Tālāk — pahiderms lopiodons — milzu tapīrs slēpjas aiz klints un ir gatavs atņemt laupījumu anop- loteram — dīvainam dzīvniekam, kurā liekas apvienots kaut kas no degunradža, zirga, hipopotama un kamieļa, it kā Ra­dītājs, pasaules sākumā būdams stipri nevaļīgs, salicis kopā vairākus dzīvniekus. Milzīgais mastodonts vicina snuķi un gremo klinšu aizsegā, bet megaters, izliecis muguru, ar vare­najām ķetnām rok zemi, un tā rēcieni atbalsojas klintīs. Augstāk parādās protopiteks — pirmais pērtiķis, kas rāpjas pa stāvām klintīm. Vēl augstāk blīvajā gaisā līdzīgi sikspārnim

planē pterodaktils. Un, beidzot, pēdējos slāņos milzumlieli putni, spēcīgāki par kazuāriem, lielāki par strausiemv iepleš platos spārnus un ar galvu sasniedz granīta jumolu.

Manā iztēlē ataust visa šī fosilā pasaule. Nonāku bībe­liskā laikmetā ilgi pirms cilvēka dzimšanas, kad nepilnīgā pasaule vēl nevarēja būt viņam pietiekama. Tā mani sapņi vijas pagātnē tālāk par brīdi, kad parādās dzīvās būtnes. Vis­pirms izgaist zīdītāji, tad — putni, pēc tam otrā laikmeta rā­puļi un beidzot - zivis, gliemji un mīkstmieši. Tiem seko pārvērtību laikmeta zoofīti. Visa zemes dzīvība saplūst manī, un mana sirds vienīgā pukst šajā tuksnesīgajā pasaulē. Vairs nav gadalaiku; nav klimata; pašas planētas siltums nemitīgi pieaug un neitralizē saules siltumu. Veģetācija zeļ neredzētā leknumā. Es kā ēna slīdu zem kokveida papardēm, nedroši liekot kājas uz vizoša merģeļa un raiba smilšakmena.

Gadsimti aizrit kā dienas. Es ceļos līdzi zemes pārvēr­tībām. Augi izzūd; granīta klintis zaudē savu tīrību; milzīga karstuma ietekmē šķidrais agregātstāvoklis aizstāj cieto ag­regātstāvokli; pa planētas virsmu plūst ūdeņi; tie verd, tie iztvaiko; zemi ietin tvaiki, kas pamazām veido viendabīgu gāzveida masu, kura nokaitēta līdz baltkvēlei, izpletusies tik liela kā saule un ir tikpat spoža kā tā.

Miglāja vidū — un miglājs ir miljons četrsimt tūkstošu reižu lielāks par planētu, ko reiz veidos, — mani aiznes Visuma telpā. Ķermenis izretinās, sublimējas un gluži kā bezsvara atoms iejūk tvaiku milzīgumā, kas ievelk savu liesmaino or­bītu bezgalībā.

Kāds sapnis! Kurp tas ved? Mana drudžainā roka velk uz papīra dīvainas zīmes! Esmu aizmirsis visu - profesoru, pava­doni un plostu. Prātu savā varā pārņēmušas halucinācijas…

- Kas tev noticis? - tēvocis jautā.

Manas acis ir vaļā, bet tās raugās viņā neredzošu skatienu.

Tajā pašā brīdī jūtu, ka mani spēcīgi satver Hansa roka. Ja viņš nenāktu palīgā, es sapņa iespaidā būtu meties jūrā.

-   Vai viņš zaudē prātu? - profesors iesaucas.

-    Kas noticis? - es jautāju, kad beidzot esmu attapies.

—   Vai esi slims?

—   Nē, man mirkli uznāca halucinācijas, bet tās ir garām. Vai viss kārtībā?

-Jā! Labs vējš, mierīga jūra! Mēs traucamies ātri, un, ja neesmu kļūdījies, drīz mums jānonāk krastā.

To izdzirdis, es pieceļos un sāku vērot apvārsni; taču ūdens līnija joprojām saplūst ar mākoņu līniju.

XXXIII

Sestdien, 15. augustā. Jūra joprojām ir bezgala vienmuļa. Nekur neredz cietzemi. Apvārsnis šķiet ārkār­tīgi tālu.

Galva vēl smaga no spilgtā sapņa.

Tēvocis nav sapņojis, bet ir sliktā garastāvoklī. Viņš ne­mitīgi raugās ar tālskati uz visām pusēm un ik pa brīdim vīlies sakrusto rokas uz krūtīm.

Pamanu, ka profesors Līdenbroks grasās atkal kļūt tik­pat nepacietīgs kā senāk un ierakstu šo faktu kuģa žurnālā. Bija vajadzīgas briesmas un ciešanas, ko piedzīvoju, lai viņā izšķiltu cilvēcības dzirkstīti; pēc manas izveseļošanās atkal parādās profesora vecā daba. Bet kāda gan jēga uztraukties? Vai tad ceļojums nenorit vislabākajos apstākļos? Vai plosts netraucas uz priekšu brīnumainā ātrumā?

-    Liekas, jūs moka bažas, tēvoc? - es saku, redzēdams, ka viņš atkal paceļ tālskati pie acīm.

-    Bažas? Nē.

-   Tad jau laikam nepacietība?

-    Kā gan citādi!

-   Taču mēs braucam ar tādu ātrumu…

-    Kāda tam nozīme? Ne jau ātrums ir par mazu, jūra ir par lielu!

Tad atceros, ka profesors, pirms devāmies ceļā, bija pārliecināts, ka apakšzemes jūras garums ir apmēram trīs­desmit ljē. Mēs jau esam veikuši trīsreiz garāku ceļu, un dienvidu krasti vēl nav pat nojaušami.

-    Mēs neiekļūstam dziļāk planētas iekšienē! — profesors atsāk. - Tas viss ir tikai zaudēts laiks, es galu galā neesmu mērojis tik tālu ceļu, lai papriecātos izbraukumā pa dīķi!

Šo ceļojumu viņš sauc par izbraukumu un jūru - par dīķi!

-    Bet, ja jau esam gājuši pa Saknusema iezīmēto ceļu…

-    Tas vēl ir jautājums. Vai tiešām dodamies pa to pašu ceļu? Vai Saknusems uzdūries šim ūdens klajam? Vai strauts, ko ņēmām sev par pavadoni, nav mūs galīgi nomaldinājis?

-    Lai kā, mums nav iemesla sūroties, ka te esam nonā­kuši. Tāds skats ir aizraujošs, un…

-    Runa nav par skatīšanos. Esmu sev nospraudis mērķi, un es gribu to sasniegt! Tāpēc nerunā par apbrīnošanu.

Ņemu to vērā un ļauju profesoram nepacietībā kodīt lūpas. Sešos vakarā Hanss pieprasa savus trīs riksdālus, un tie tiek samaksāti.

Svētdien, 16. augustā. Nekā jauna. Tāds pats laiks. Vējš tikko jūtami pieņemas spēkā. Pamostoties es pirmām kārtām konstatēju gaismas intensitāti. Joprojām baidos, ka elek­triskā spozme var pavājināties vai pavisam izdzist. Nekas tāds nenotiek. Plosta ēna uz ūdens nezaudē noteiktību.

Šī jūra tiešām ir bezgalīga! Tā droši vien ir tikpat plaša kā Vidusjūra vai pat Atlantijas okeāns. Kāpēc gan ne?

Tēvocis vairākkārt mēri dziļumu. Viņš piesien vienu no smagākajām cērtēm virvē, kurai ļauj iegrimt divsimt asu

dziļumā. Tikai ar lielām mokām mums izdodas zondi izcelt virspusē.

Kad cērti izvelkam uz plosta, ieraugām uz tās skaidri saskatāmus iespiedumus. Liekas, dzelzsgabals ir ārkārtīgi spēcīgi saspiests starp diviem cietiem priekšmetiem.

Skatos uz mednieku.

-   Tānder, - viņš saka.

Es nesaprotu. Palūkojos uz tēvoci, kas ir pilnīgi iegrimis domās. Negribu viņu traucēt. Atgriežos pie islandieša. Tas vairākkārt atver un aizver muti, liekot man saprast savu domu.

—   Zobi! — es apstulbis iesaucos un sāku uzmanīgāk aplūkot dzelzs stieni.

Tiešām, metālā pēdas atstājuši zobi! Žokļiem, kuros tie ieauguši, gan jābūt varen stipriem! Vai dzelmē dzīvotu kāds aizvēsturisko laiku briesmonis — rijīgāks par haizivi, bīsta­māks par vali? Nespēju novērst acis no sakodītā stieņa. Vai piepildītos mans pagājušās nakts sapnis?

Šīs domas man nedod miera visu dienu, un iztēle tik tikko norimstas dažās miega stundās.

Pirmdien, 17. augustā. Mēģinu atcerēties, kādi instinkti mājoja pirmsdilūvija dzīvniekos, kas nomainīja mīkstmiešus, vēžveidīgos un zivis, kuras parādījās uz zemes pirms zīdītā­jiem. Tolaik pasaule piederēja rāpuļiem. Šie monstri valdīja juras laikmetā. Daba tiem bija izveidojusi vispilnīgāko orga­nizāciju. Kāda milzīga struktūra! Cik brīnumains spēks! Mūsdienu zauri - vislielākie un visbīstamākie aligatori vai krokodili ir tikai bālas savu tālo senču kopijas.

Par nezvēriem iedomājoties, nodrebu. Neviena cilvēka acs nav redzējusi tos dzīvus. Tie parādījās uz Zemes miljons gadu pirms cilvēka, bet fosilie kauli, kas atrasti kaļķainajā mālā, devuši iespēju nezvērus anatomiski rekonstruēt un aptvert to milzīgos apjomus.

Hamburgas muzejā esmu redzējis viena tāda zaura ske­letu — tā garums bija trīsdesmit pēdu. Vai gan man, zemes iemītniekam, būtu lemts nonākt aci pret aci ar kādu no šiem pirmsdilūvija pārstāvjiem? Nē! Tas nav iespējams. To­mēr dzelzs stienī atstātas varenu zobu pēdas, un es redzu, ka tie veidoti kā krokodilam.

Šausmās vēroju jūru. Baidos, ka ieraudzīšu no tās izšau- jamies kādu zemūdens alu iemītnieku.

Laikam jau profesors Līdenbroks domā tāpat kā es, ja arī nav tik nobijies, jo, aplūkojis cērti, viņš pārlaiž skatienu jūrai.

"Pie joda viņa iedomu mērīt jūras dziļumu! Viņš iz­traucējis kādu alā nolīdušu nezvēru, un var gadīties, ka tas mums pa ceļam uzbrūk!" es nodomāju.

Pametu skatienu uz ieročiem un redzu, ka tie ir kārtībā. Tēvocis pamana manas bažas un atzinīgi pamāj ar galvu.

Plati riņķi uz ūdens līmeņa jau liecina, ka dziļumos kaut kas notiek. Briesmas tuvu. Jābūt modriem.

Otrdien, 18. augustā. Pienāk vakars vai, pareizāk sakot, brīdis, kad plakstiņi no miega kļūst smagi, jo šajā jūrā nav nakts, nekustīgā gaisma nemainīgi gurdina acis, it kā mūs apspīdētu arktisko jūru saule. Hanss stāv pie stūres. Es aiz- miegu.

Pēc divām stundām mani pamodina drausmīgs grū­diens. Plosts ar neaprakstāmu spēku tiek pacelts virs ūdens un pamests divdesmit tuāzes tālāk.

— Kas te notiek? - tēvocis iesaucas. - Vai esam ar kaut ko sadūrušies?

Hanss ar pirkstu rāda uz divsimt tuāzes attālu vietu — melnganu blāķi, kas viļņveidīgi paceļas un plok. Es skatos un iesaucos:

-    Tas ir milzu delfīns!

-   Jā, un vēl paskaties - tur ir neparasti liela jūras ķirzaka!

-    Un vēl tālāk - briesmonīgs krokodils! Vai redzat mil­zīgos žokļus un zobus, ar ko tie apbruņoti? Re, viņš pazūd!

-    Valis, valis! - iesaucas profesors. — Es redzu tā milzīgās peldspuras! Un paskaties, kādas strūklas tas šļāc gaisā!

Tiešām, divi ūdens stabi šaujas lielā augstumā. Mēs gluži apstulbstam no pārsteiguma, mūs šausmina atrašanās jūras briesmoņu vidū. Tie ir pārdabiski lieli, un jebkurš no tiem varētu pārkost plostu vienā paņēmienā. Hanss grib pa­griezt plostu un bēgt no bīstamajiem kaimiņiem, bet otrā pusē pamanu ne mazāk draudīgus ienaidniekus: četrdesmit pēdu platu bruņurupuci un trīsdesmit pēdu garu čūsku, kas izslējusi galvu no ūdens.

Bēgšana kļūst neiespējama. Reptiļi tuvojas; tie griežas ap mums milzīgā ātrumā gluži kā pavadoņi; tie velk ap mums koncentriskus apļus. Paņemu karabīni. Bet ko gan lode var nodarīt zvīņām, ar kurām briesmoņi klāti?

Aiz šausmām kļūstam mēmi. Viņi tuvojas! No vienas puses — krokodils, no otras - čūska. Pārējie pazuduši. Grasos atklāt uguni. Hanss mani ar mājienu aptur. Divi monstri paslīd garām plostam piecdesmit tuāzu attālumā, metas viens otram virsū, niknumā tie mūs nemaz nepamana.

Cīniņš notiek simt tuāzu attālumā no plosta. Mēs skaidri redzam, kā tas norisinās.

Bet man šķiet, ka citi dzīvnieki arī piedalās cīkstiņā - gan delfīns, gan valis, gan ķirzaka un bruņurupucis. Es tos pamanu ik mirkli. Rādu nezvērus islandietim. Tas nolie­dzoši papurina galvu.

-    Tva, — viņš saka.

-    Kā? Divi?

Viņš apgalvo, ka cīnās tikai divi zvēri.

-   Viņam taisnība! - iesaucas tēvocis, kas ne mirkli ne- nolaiž tālskati.

-    Kā tad tā?

-    Pirmajam monstram ir delfīna purns, ķirzakas galva un krokodila zobi, tieši tāpēc mēs kļūdījāmies. Tas ir visbīs­tamākais pirmsdilūvija reptilis - ihtiozaurs!

-    Un otrais?

-   Tā ir bruņurupuča bruņās paslēpusies čūska, nāvīga ihtiozaura ienaidniece — pleziozaurs.

Hanss ir teicis taisnību. Jūru kuļ tikai divi briesmoņi, un manu acu priekšā ir pirmatnējo okeānu reptiļi. Pamanu ih­tiozaura asinīm pieplūdušo aci cilvēka galvas lielumā. Daba šo dzīvnieku apveltījusi ar ārkārtīgi spēcīgu redzes orgānu, kas spēj pretoties ūdens slāņu spiedienam dziļumos, kur tas mīt. Ihtiozaurs ne velti tiek dēvēts par zauru vali, jo ir vaļa lie­lumā un pārvietojas ar vaļa ātrumu. Tas, ko redzu, nav īsāks par simt pēdām, un par tā garumu varu spriest, kad ieraugu astes vertikālās spuras. Zobi ir milzonīgi, pēc dabas pētnieku aprēķiniem, to nav mazāk par simt astoņdesmit diviem.

Pleziozaurs ir čūska ar cilindrisku rumpi, īsu asti un ķetnām, kas izvietotas kā airi. Rumpi pilnīgi klāj bruņas, bet kakls, tikpat lokans kā gulbim, izslienas trīsdesmit metru augstumā no ūdens.

Abi dzīvnieki viens otram uzbrūk neaprakstāmā niknu­mā. Tie saceļ viļņus, kas šūpo arī plostu. Nezin cik reižu mēs gandrīz iegāžamies dzelmē. Skan baismi un skaļi svil­pieni. Abi dzīvnieki ir sapinušies kopā. Es vairs nespēju tos atšķirt vienu no otra. Uzvarētāja niknums var vērsties arī pret mums.

Paiet stunda, divas stundas. Cīninā iekarsušie briesmoni te tuvojas plostam, te attālinās no tā. Mēs paliekam nekus­tīgi, gatavi šaut.

Piepeši pazūd gan ihtiozaurs, gan pleziozaurs, radot īstu malstrēmu. Paiet dažas minūtes. Vai cīniņš beigsies dziļi zem ūdens?

Piepeši no dzelmes izšaujas milzīga galva - pleziozaura galva. Briesmonis ir nāvīgi ievainots. Es vairs neredzu tā drausmīgās bruņas. Vienīgi garais kakls te izslienas, te saliecas, šausta līmeni kā milzīga pātaga un lokās kā pārcirsta slieka. Ūdens šķīst tālu visapkārt. Tas mūs padara aklus. Taču drīz reptiļa agonija ir galā, kustības kļūst lēnākas, raustīšanās no- rimstas, un garais, čūskai līdzīgais kakls izstiepjas kā baļķis uz norimušās jūras līmeņa.

Bet vai ihtiozaurs ir atgriezies savā zemūdens alā, vai arī viņš drīz atkal parādīsies virs līmeņa?

XXXIV

Trešdien, 19. augustā. Laimīgā kārtā spēcīgais vējš ļauj mums ātri aizbēgt no cīņas arēnas. Hanss joprojām stāv pie stūres. Tēvocis, ko nezvēru cīniņš bija izrāvis no uz­mācīgajām domām, atkal nepacietīgi vēro jūru.

Ceļojums atgūst vienmuļību, ko arī vakardienas bries­mas nespēj aizgainīt.

Ceturtdien, 20. augustā. Diezgan brāzmains ziemeļaus­trumu vējš. Laiks silts. Ātrums - trīsarpus Ijē stundā.

Pusdienlaikā sadzirdam ļoti tālu troksni. Es pierakstu faktu, nespēdams rast tam izskaidrojumu. Troksnis atgādina nemitīgu dunu.

-Tālumā laikam ir kāda sala vai klintis, pret kurām plīst viļņi, - profesors saka.

Hanss uzrāpjas mastā, bet neziņo ne par kādu rifu. Okeāns ir vienmuļš līdz apvārsnim.

Paiet trīs stundas. Liekas, dārdoņu izraisa tāls ūdens- kritums.

Es to saku tēvocim, bet viņš purina galvu. Tomēr esmu pārliecināts, ka nealojos. Vai tiešām mēs tuvojamies kata- raktai, kas mūs ieraus bezdibenī? Iespējams, profesoram tāds ceļš patiktu, jo tas tuvojas vertikālei, bet man…

Lai kā, dažu ljē attālumā pa vējam vajadzētu būt kaut kādai trokšņainai parādībai, jo tagad dunoņa kļuvusi ļoti stipra. Vai tā nāk no gaisa vai no jūras?

Paceļu skatienu pret tvaikiem, kas karājas atmosfērā, un mēģinu izdibināt to dziļumu. Debesis liekas mierīgas. Mākoņi, kas paceļas visaugstāk pret velvi, šķiet nekustīgi un gaist spožajā gaismas starojumā. Tātad parādības cēlonis meklējams kaut kur citur.

Tad pievēršu uzmanību tīrajai apvāršņa līnijai, kur nav nojaušama ne mazākā migliņa. Horizonts nav mainījies. Bet, ja trokšņa cēlonis ir ūdenskritums, katarakta, ja visa šī jūra gāžas kādā zemākā baseinā, ja dunu rada krītoša ūdens masa, straumei jākļūst stiprākai, ātrumam jāpieaug, dodot man priekšstatu par draudošajām briesmām. Mēru straumi. Tās nav nemaz. Iemetu ūdenī pudeli, tā paliek uz vietas.

Ap četriem Hanss pieceļas, pieķeras mastam un uzrāpjas līdz tā galam. No turienes viņš var pārredzēt loku, ko jūra novelk plosta priekšā, un viņa skatiens sastingst pie kāda punkta. Seja neko neizsaka, bet skatiens kļuvis urbīgs.

—   Viņš kaut ko ir ieraudzījis, - tēvocis saka.

—   Tā izskatās.

Hanss nošļūc lejā, tad paceļ roku un, uz dienvidiem rā­dīdams, saka:

-    Der nere!

-   Vai tur? - tēvocis atbild.

Un, satvēris tālskati, viņš uzmanīgi raugās veselu minūti, kas man liekas gara kā gadsimts.

-Jā! Jā! - profesors iesaucas.

-    Ko jūs redzat?

-   Virs līmeņa paceļas milzīga strūkla!

-   Vai vēl kāds jūras dzīvnieks?

-    Iespējams.

-    Tad stūrēsim vairāk uz rietumiem, jo mēs taču jau zinām, ko nozīmē sastapšanās ar aizvēsturiskajiem bries­moņiem!

-   Turpināsim vien ceļu, - tēvocis atbild.

Paskatos uz Hansu. Tas nesatricināmi tur stūri.

Taču, ja no tāda attāluma iespējams saredzēt strūklu,

ko dzīvnieks šļāc gaisā, tam jābūt pārdabiski lielam. Bēgšana būtu viselementārāko piesardzības noteikumu ievērošana. Bet mēs neesam piesardzīgi.

Tātad turpinām ceļu uzsāktajā virzienā. Jo tuvāk tiekam, jo lielāks izskatās ūdens stabs. Kas tas par briesmoni, kas bez pārtraukuma spēj ievilkt tik milzīgu daudzumu ūdens un šļākt to gaisā?

Astoņos vakarā mūs no viņa vairs nešķir pat divas ljē. Dzīvnieka melnganais, milzīgais, briesmonīgais ķermenis guļ jūrā kā sala. Vai tā ir tikai ilūzija, vai priekšstatu rada bailes? Briesmoņa garums šķiet pārsniedzam tūkstoš tuāzes! Kas gan tas par radījumu, ko nav nojautis nedz Kivjē, nedz Blūmenbahs? Milzenis guļ rāmi, kā aizmidzis; šķiet, jūra to nespēj pacelt, viļņi sitas tam gar sāniem. Ūdens stabs, kas tiek izgrūsts piecsimt pēdu augstumā, lejup krīt kā apdulli­noša lietus gāze. Mēs savā neprātā traucamies pretī varenajai masai, kurai par barību nepietiktu pat simt vaļu dienā.

Mani pārņem šausmas. Es negribu tam tuvoties vēl vai­rāk! Ja vajadzēs, pārgriezīšu buras tauvu! Es protestēju, bet profesors man neatbild.

Piepeši Hanss pieceļas un rāda uz draudīgo plankumu ar pirkstu.

—   Holme! - viņš saka.

—   Sala! — tēvocis iesaucas.

—   Ak sala, — es savukārt saku, plecus raustīdams.

—   Bez šaubām, - profesors atbild un skaļi iesmejas.

—   Bet ūdens stabs?

—   Geizers, — Hanss saka.

—   Nu protams, geizers! - tēvocis piekrīt. - Tāds pats geizers, kādi ir Islandē!

Sākumā negribu noticēt, ka esmu tik rupji kļūdījies. Noturēt salu par jūras briesmoni! Bet patiesība ir neapstrī­dama, un atliek vienīgi atzīt savu maldīšanos. Tā ir tikai da­bas parādība.

Mums tuvojoties, milzu strūklas apmēri kļūst grandiozi. Ja mani vērojumi ir pareizi, sala atgādina kaut ko līdzīgu milzu valim, kura galva paceļas virs ūdens līmeņa desmit tuāzu augstumā. Geizers majestātiski šļācas tā pašā galā. Reizēm atskan dobja duna, un tad varenā strūkla kā sadus­mojusies sapurina tvaiku cepuri un uzlec līdz pirmajai mākoņu kārtai. Tā ir vienīgā strūkla. Ap geizeru nav nedz fumarolu, nedz karsto avotu, viss vulkāniskais spēks sako- pojas ūdens stabā. Elektriskās gaismas stari rotājas žilbino­šajās šļakatās, ik lāse vizuļo visās varavīksnes krāsās.

—   Piestāsim krastā, - profesors saka.

Taču jāizvairās no ūdens gāzmas, kas vienā mirklī no­gremdētu plostu. Veikli manevrēdams, Hanss mūs aizved uz salas galu.

Nolecu uz klints. Tēvocis veikli seko, bet mednieks paliek savā vietā kā cilvēks, kas stāv pāri jebkuriem pārsteigumiem.

Ejam pa granītu, kas jaucas ar silīcija tufu; pamats zem kājām dreb kā katls, kurā spiežas pārkarsēts tvaiks; tas ir karsts. Ieraugām centrālo baseinu, no kura paceļas geizers. Iegrem­dēju ūdenī termometru, tas rāda simt sešdesmit trīs grādus.

Tātad šis ūdens nāk no karsta centra. Tas neapšaubāmi runā pretī profesora Līdenbroka teorijām. Es nespēju attu­rēties, to nepateicis.

—   Nu, un ko tas pierāda tādu, kas neatbilst manām teo­rijām? — viņš jautā.

-    Neko, - es strupi atbildu, redzēdams, ka pret tēvoča stūrgalvību nekas nav iesākams.

Tomēr esmu spiests atzīt, ka līdz šim mums ir apbrīno­jami veicies un ka man nesaprotamu iemeslu dēļ ceļojums norit ārkārtējos temperatūras apstākļos; taču šķiet neapšau­bāmi skaidrs, ka pienāks brīdis, kad nokāpsim apvidos, kur centrālais karstums sasniedz visaugstākās robežas un pārsniedz visas termometru iedaļas.

Gan jau redzēsim. Tā mēdz teikt profesors, kas, nosaucis vulkānisko salu sava brāļadēla vārdā, dod pavēli turpināt ceļu.

Es vēl dažas minūtes vēroju geizeru. Pamanu, ka tā strūkla nav vienmērīga, ka reizēm tā kļūst vājāka, reizēm at­jaunojas ar milzu spēku, un, manuprāt, tam par iemeslu ir dziļumā uzkrāto tvaiku spiediena svārstības.

Beidzot dodamies prom, apmetot līkumu ļoti stāvajām klintīm saliņas dienvidu krastā. Hanss atpūtas brīdi izmanto, lai sakārtotu plostu.

Bet, pirms uz tā kāpju, izdaru dažus aprēķinus, lai no­teiktu veikto attālumu, un skaitļus ierakstu kuģa žurnālā. No Graibenas ostas esam pārvarējuši divsimt septiņdesmit jūras ljē un atrodamies sešsimt divdesmit ljē no Islandes - zem Anglijas.

Piektdien, 21. augustā. Brīnumainais geizers ir izzudis no redzesloka. Vējš pieņēmies spēkā, un mēs strauji attālināmies no Aksela salas. Dārdoņa pamazām noklust.

Laiks, ja tā drīkstu izteikties, nupat mainījies. Atmosfēra piesātinās ar tvaikiem, kas aizrauj līdzi sāļo ūdeņu iztvaiko­šanas radīto elektrību; mākoņi kļūst zemāki un iegūst vien­mērīgu, olīvzaļganu nokrāsu; elektriskie stari tikko spēj izspiesties cauri šim nespodrajam priekškaram, kas nolaižas pār skatuvi, uz kuras tūlīt sāksies negaisa izrāde.

Jūtos ārkārtīgi nomākts, kā virs zemes jūtas katra radība, kad tuvojas kataklizma. Pietūkuši mākoņi blīvējas dienvidos un izskatās sevišķi drūmi; tie šķiet "nežēlīgi" — tādi man aiz­vien liekas mākoņi negaisa sākumā. Gaiss smags, jūra — rāma.

Tālumā mākoņi atgādina milzīgas vates pikas, kas savē­lušās gleznainā nekārtībā; pamazām tie piepūšas un saplūst, kļūstot aizvien lielāki; tie ir tik smagi, ka nespēj atrauties no horizonta; bet, vējam pūšot augstākajos slāņos, tie pamazām izkūst, kļūst tumšāki un pavisam draudīgi. Reizēm kāds vēl apgaismots miglas lēveris paceļas pie pelēcīgā priekškara un drīz pazūd necaurspīdīgajā masā.

Nav šaubu, ka atmosfēra piesātināta ar strāvu, arī es pats to jūtu visā ķermenī; mati uz galvas slienas stāvus, it kā es atrastos blakus elektrības mašīnai. Šķiet — ja šobrīd biedri man pieskartos, viņi dabūtu pamatīgu strāvas sitienu.

Desmitos no rīta negaisa pazīmes kļūst vēl skaidrākas; liekas, vējš norimstas, lai vēlāk kļūtu jo spēcīgāks; mākoņi sakopojas milzīgā blāķī, kurā krājas viesuļi.

Man negribas ticēt debesu draudiem, tomēr es nevaru nepateikt:

— Būs negaiss.

Profesors neatbild. Viņa garastāvoklis ir eksplozīvs, jo acu priekšā bezgalīgā tālumā klājas jūra. Manus vārdus dzir­dot, viņš tikai parausta plecus.

—  Piedzīvosim negaisu, — saku, rādīdams uz apvārsni. — Mākoņi gulstas virsū jūrai, kā gribēdami to saspiest!

Vispārējs klusums. Vējš nostājas. Daba liekas mirusi un neelpo. Es jau redzu mastā blāzmojam vāju svētā Elma uguni, un bura nokarājas smagās krokās. Plosts nekustīgi stāv uz blīvas, gludas ūdens virsmas, kurā nemana ne vilnīti. Bet, ja jau vairs nebraucam uz priekšu, kāpēc vēl paturam uzvilktu buru, kas var mūs pazudināt, līdzko sāksies vētra?

—  Ņemsim buru nost un nocirtīsim mastu! Tas būtu daudz prātīgāk!

—  Nē, pie joda! - tēvocis iesaucas. - Simtkārt nē! Lai taču vējš mūs satver, bet lai beidzot es ieraugu krasta klintis, lai plosts kaut vai sašķīstu pret tām drusku druskās!

Viņš tikko ir izteicis šos vārdus, kad dienvidos apvārsnis piepeši pārvēršas. No tvaikiem rodas ūdens, un gaiss, kam strauji jāpiepilda kondensācijas radītie tukšumi, pārvēršas par viesuļvētru. Tā nāk no alas vistālākajiem stūriem. Kļūst aizvien tumšāks. Es tik tikko spēju kaut ko uzrakstīt.

Plosts sašķiebjas un salecas. Tēvocis tiek notriekts zemē. Es aizrāpoju pie viņa. Viņš ir stipri ieķēries tauvas galā un, šķiet, ar patiku vēro elementu trakošanu.

Hanss nekustas. Viņa garie mati, ko vējš no aizmugures pūš priekšā nekustīgajai sejai, padara viņu pavisam ērmotu, jo ik mata galu elektrība ceļ uz augšu, veidojot mirdzošus pušķīšus. Viņa biedējošā maska atgādina pirmsdilūvija cil­vēku, kas dzīvojis vienā laikā ar ihtiozauriem un megateriem.

Taču masts pretojas vētras spēkam. Bura piepūšas kā pārsprāgt gatavs balons. Plosts traucas ātrumā, kuru vairs nespēju noteikt, taču ne tik ātri kā ūdens pilieni, ko tas rada, tie milzumātrajā kustībā veido skaidras, taisnas līnijas.

—  Bura, burai — es saucu, ar rokām rādīdams, ka tā jānolaiž.

—   Nē! - tēvocis atbild.

-    Nej, - Hanss atkārto, mazliet papurinādams galvu.

Lietus veido krācošu ūdenskritumu, kas klājas priekšā

apvārsnim, uz kuru drāžamies kā neprātīgi. Bet, pirms lietus aizkars sasniedz mūs, tas pašķiras, jūra sāk trakot, un iedar­bojas elektrība, ko rada plaša ķīmiska reakcija. Pērkona dār­diem pievienojas spoži zibeņi; tvaiki spēji sakarst, krusas graudi, kuri birst uz mūsu darbarīku un ieroču metāla, spīd; saceltās bangas liekas līdzīgas ugunsvēmēju kalnu akmens bluķiem, zem kuriem kvēlo iekšējā uguns; katra viļņa galotni vainago liesma.

Acis žilbst no gaismas spilgtuma; ausis džinkst no pēr­kona grāvieniem. Jāturas pie masta, kas viesulī lokās kā niedrīte.

(Te manas ceļojuma piezīmes kļūst ļoti saraustītas. Esmu spējis izlasīt vairs tikai dažus paviršus vērojumus, kas fiksēti gandrīz vai automātiski. Bet savā lakonismā un pat neskaid­rībā tie šķiet pilni emociju, kuru varā biju, un tās stāvokli attēlo labāk nekā atmina.)

Svētdien, 23. augustā. Kur mēs esam? Mūs nes prom neizmērojamā ātrumā.

Nakts bija drausmīga. Negaiss nerimstas. Mēs dzīvojam nepārtrauktā troksnī, nebeidzamā eksplozijā. Ausis asiņo. Nav iespējams pārmīt ne vārdu.

Zibeņošana nerimstas. Es redzu atgriezeniskus zibeņus, kas, strauji uzšķīlušies, atsitas pret ūdens virsmu un tiek rai­dīti augšup, trāpīdami granīta jomolā. Kas notiks, ja tas sa­grūs! Ir arī zibeņi, kas sazarojas, tādi, kuri iegūst uguns lodes veidu un sprāgst kā bumbas. Liekas, tāpēc kopējais troksnis nekļūst stiprāks; tas sasniedzis intensitātes robežu, līdz kurai cilvēka auss spēj uztvert, un, ja reizē eksplodētu visi pulvera pagrabi pasaulē, mūsu dzirdei troksnis tāpēc nemainītos.

Mākoņu virsma nemitīgi raida gaismu: no to molekulām nepārtraukti plūst elektriskā strāva; liekas, gaisa gāzu sastāvs ir mainījies; neskaitāmi ūdens stabi paceļas augšup un pēc tam putodami gāžas atpakaļ.

Kurp mēs traucamies? Tēvocis nogūlies plosta galā visā garumā.

Karstums strauji pieaug. Skatos uz termometru: tas rāda… (skaitlis izdzisis).

Pirmdien, 24. augustā. Tas nebeidzas! Kālab gan lai ne­būtu tā, ka šī blīvā atmosfēra, reiz pārveidojusies, nepaliek tāda pastāvīgi?

Nogurums mūs pilnīgi salauzis. Hanss ir tāds pats kā parasti. Plosts nemainīgi traucas uz dienvidaustrumiem. No Aksela saliņas esam nobraukuši vairāk nekā divsimt ljē.

Pusdienlaikā negaisa spēks dubultojas. Ir pamatīgi jā­nostiprina ikviens bagāžas priekšmets. Kārtīgi piesienamies arī paši. Viļņi gāžas pāri galvai.

Jau trīs dienas nav iespējams pārmīt ne vārdu. Mēs atveram muti, kustinām lūpas, bet tām pāri netiek neviena sadzirdama skaņa. Nevar nekā saprast pat tad, ja viens otram mēģinām kliegt ausī.

Tēvocis pievirzījies man tuvāk. Viņš izrunā dažus vārdus. Man šķiet, ka dzirdu: "Esam pagalam." Bet neesmu pārlie­cināts, vai sapratu pareizi.

Es uzrakstu: "Nolaidīsim buru."

Viņš piekrītoši māj ar galvu.

Viņš vēl nav beidzis to darīt, kad uz plosta parādās uguns bumba. Masts un bura vienā mirklī uzsprāgst augstu gaisā, un man tie šķiet līdzīgi pterodaktilam — aizvēsturiska­jam, fantastiskajam putnam.

Mūs pārņem šaušalas. Daļēji balta, daļēji ažūra lode desmit sprīžu diametrā lēnām slīd, apbrīnojami ātri griez- dāmās viesuļa pavadā. Tā klejo šurpu turpu, klīst pa plosta virsbūvi, vieglītēm noripo, palecas, pieskaras pulvera kastei. Šausmas! Mēs uzsprāgsim gaisā! Nē. Žilbinošā bumba attā­linās; tā tuvojas Hansam, kas lodi neatlaidīgi vēro; tā virzās tuvāk tēvocim, kas uz ceļgaliem ātri rāpjas prom, no tās bēg­dams, un man, kurš bāls drebu karstajā gaismā; lode dejo man pie kājas, ko mēģinu pavilkt nost. Man tas neizdodas.

Gaisā sajūtama salpetra smaka; tā iespiežas rīklē un plaušās. Slāpstam.

Kāpēc es nespēju atraut kāju? Plosts taču tur to ciet! Kā tad, elektriskās lodes klātbūtne ir magnetizējusi visu metālu uz plosta; instrumenti, darbarīki un ieroči kustas un sitas kopā klikšķēdami; mana zābaka naglas stipri līp pie plosta sastiprinājuma dzelzs plāksnes. Es nespēju atraut kāju no tās!

Beidzot, sasprindzinājis pēdējos spēkus, atrauju zābaku brīdī, kad lode jau grasās to ietvert savā riņķojumā līdz ar mani, ja…

Cik žilbinoša gaisma! Lode eksplodē! Mūs apšļāc liesmu strūklas!

Tad viss apdziest. Paspēju ieraudzīt tēvoci - viņš izstiepies garšļaukus uz plosta, Hansu, kas joprojām stāv pie stūres, "spļaudams uguni" - mirdzēdams piesātinošajā elektrībā.

Kurp mēs traucamies? Kurp traucamies?

Otrdien, 25. augustā. Atjēdzos no ilgas nesamaņas. Ne­gaiss turpinās; zibeņi lokās kā atmosfērā palaistas čūskas.

Vai joprojām esam jūrā? Jā, mūs trenc ar neaprēķināmu ātrumu. Esam traukušies zem Lamanša, Anglijas, Francijas, iespējams — zem visas Eiropas.

Atskan citāds troksnis. Tiešām, kut kur bangas plīst pret klinīm… Bet tad…

Te beidzas tas, ko saucu par "kuģa žurnālu" un tika laimīgi izglābts katastrofā. Turpinu stāstu kā sākumā.

Neko nevaru pateikt par to, kā plosts triecās pret krasta rifiem. Jutu, ka tieku iemests ūdenī, un, ja esmu izglābies no nāves, ja mani locekļi nav sadragāti pret asajām radzēm, tad tikai tāpēc, ka Hanss ar savu spēcīgo roku mani izvilka no bezdibeņa.

Drosmīgais islandietis mani iznesa tik augstu krastā, ka viļņi vairs nevarēja aizsniegt, un nolika nokaitētajās smiltīs blakus tēvocim.

Pēc tam viņš atgriezās pie klintīm, pret kurām sitās tra­kojošas bangas, lai izglābtu to, kas vēl glābjams. Es nespēju parunāt; pārdzīvojumi un nogurums bija mani salauzuši. Atjēdzos tikai pēc vairāk nekā stundas.

Lietus turpināja gāzt straumēm, bet jau ar tādu spēku, kas vēstīja par negaisa beigām. Kāds klinšu krāvums deva mums patvērumu pret debesu ūdeņiem. Hanss sagatavoja ēdienu, kuram nespēju pieskarties, un mēs visi, trīs nomoda nakšu izmocīti, iekritām smagā miegā.

Nākamajā dienā laiks bija brīnumjauks. Debesis un jūra — nomierinājušās. No negaisa — ne pēdu. Pamostoties dzir­dēju profesora priecīgos vārdus. Viņš izskatījās neaprakstāmi laimīgs.

— Nu, manu zēn, vai labi izgulējies?

Vai tikai viņš vēl nepateica, ka esam Kēnigštrāses mājā, ka es mierīgi dodos pie brokastu galda un šodien beidzot sa­laulāšos ar nabaga Graibenu?

Diemžēl - ja negaiss mūs būtu aizpūtis kaut uz austru­miem, ja mēs atrastos zem Vācijas, zem ielas, kur mājoja viss, ko pasaulē mīlēju, mani no tā tomēr šķirtu vēl četrdes­mit jūdzes. Jo tās būtu vertikālas jūdzes granīta klintī, un īstenība vajadzētu veikt vairāk neka tūkstoš jūdzes, lai tur nokļūtu.

Visas šīs sāpīgās domas acumirklī pavīdēja smadzenēs, pirms atbildēju uz tēvoča jautājumu.

-Ak tā, - viņš atkārtoja, — tu negribi sacīt, ka esi labi gulējis!

-    Ļoti labi, - es atbildēju. - Man vēl sāp visi kauliņi, bet tas nekas.

-    Gluži nekas, tikai mazs nogurums.

-    Bet jūs, tēvoc, man šodien liekaties sevišķi priecīgs. -Sajūsmināts, manu zēn! Sajūsmināts! Mēs esam no­nākuši pie mērķa!

-    Vai tad ekspedīcija beigusies?

-    Nebūt ne, bet esam tikuši pāri jūrai, kurai nevarēja saredzēt galu. Tagad atkal iesim pa cietzemi un tiešām ieklūsim Zemes dzīlēs.

-    Atļaujiet jums kaut ko pavaicāt, tēvoc.

-    Es atļauju, Aksel.

-    Un kā mēs atgriezīsimies virszemē? -Virszemē? Vai tiešām tu jau domā par mājupceļu,

pirms esi ticis pie mērķa?

-    Nē, es tikai gribētu zināt, kāds būs šis ceļš.

-Tas būs pavisam vienkāršs. Kad nonāksim planētas centrā, atradīsim jaunu ceļu, pa kuru doties augšup, vai arī pavisam prātīgi iesim atpakaļ pa to pašu, pa kuru nācām. Manuprāt, tas aiz mums neaizvērsies.

-    Tad vajadzētu kārtīgi salabot plostu.

-    Noteikti.

-     Bet vai mums ir palicis pietiekami daudz pārtikas, lai veiktu tik lielus darbus?

-    Kā gan citādi! Hanss ir izveicīgs puisis, un esmu pār­liecināts, ka viņš izglābis lielāko daļu kravas. Iesim un pa­skatīsimies paši!

Atstājām visiem vējiem pavērto klints iedobumu. Reizē cerēju un baiļojos; man likās neiespējami, ka, pret klintīm triecoties, plosts nav pazaudējis visu, kas uz tā bija nostip­rināts. Taču alojos. Krastmalā nonācis, ieraudzīju Hansu starp dažādiem kārtīgi novietotiem priekšmetiem. Tēvocis dziļā pateicībā paspieda viņam roku. Islandietis, šis pār­cilvēciski pašaizliedzīgais cilvēks, kādu varbūt otru pasaulē nemaz nevarētu atrast, bija strādājis, kamēr mēs gulējām, un ar dzīvības briesmām izglābis visvērtīgāko.

Tas nenozīmē, ka mēs nebūtu cietuši ievērojamus zau­dējumus; nebija, piemēram, vairs neviena ieroča, bet bez tiem galu galā varēja iztikt. Pulvera krājums bija palicis ne­skarts, kaut gan negaisa laikā tik tikko neuzsprāga.

—   Nu, ja jau ieroču vairs nav, mums nebūs jāmedī.

—   Labi. Bet kā ar instrumentiem?

—   Te ir manometrs - visnoderīgākais no visiem, par to es bez apdomāšanās atdotu visus citus! Ar to varu aprēķināt dziļumu un zināt, kad būsim sasnieguši centru. Citādi mums varētu noiet greizi un mēs izllstu no pazemes otrā pa­saules malā!

Tā bija nežēlīga jautrība.

—   Bet kompass?

—   Tas ir te, uz klints, un lieliskā stāvoklī, tāpat kā hro­nometrs un termometri. Mednieks gan ir nenovērtējami dūšīgs vīrs!

Tas tiešām bija jāatzīst. Bija arī darbarīki - ieraudzīju, ka smiltīs noliktas kāpnes, virves, cērtes, kapļi un viss kas cits.

Bet vēl bija jānoskaidro pārtikas jautājums.

—   Un pārtika? — es vaicāju.

—   Paskatīsimies, kā ir ar tās krājumiem.

Provianta kastes stāvēja, sarindotas krastā vislabākajā kārtībā; lielāko daļu no tām jūra nebija sabojājusi, un sausiņu, sālītās gaļas, kadiķu degvīna un kaltēto zivju varētu pietikt vēl četriem mēnešiem.

-   Četri mēneši! - profesors iesaucās. - Mums pietiek laika gan turpceļam, gan atpakaļceļam, un no tā, kas paliks pāri, es sarīkošu dzīres saviem kolēģiem Johaneumā!

Man jau sen vajadzēja būt pieradušam pie tēvoča tem­peramenta, tomēr šis cilvēks mani joprojām pārsteidza.

-    Un tagad, - viņš turpināja, mēs atjaunosim dzeramā krājumus, savācot lietus ūdeni, kas negaisa laikā sakrājies visos granīta baseinos; tātad mums nav iemesla baidīties arī no slāpēm. Ieteikšu Hansam iespējami kārtīgi salabot plostu, lai gan nedomāju, ka mums tas vēl noderēs.

-    Kā tad tā?

-   Tā ir tikai mana doma. Esmu pārliecināts, ka mēs ne- atgriezīsimies virszemē tur, kur nokāpām planētas dzīlēs.

Raudzījos profesorā diezgan izaicinoši. Gudroju, vai viņš nav zaudējis prātu. Un tomēr viņš pats nezināja, cik tuvu ir patiesībai.

-    Iesim brokastīs, — viņš teica.

Es viņam sekoju uz augstā klintsraga, kad viņš bija no­devis medniekam visus rīkojumus. Kaltētā gaļa, sausiņi un tēja bija lieliska maltīte - jāatzīstas, viena no gardākajām, kādas savā mūžā esmu ēdis. Izsalkums, svaigais gaiss, miers pēc satraucošajiem pārdzīvojumiem apveltīja ēdienu ar debešķīgu garšu.

Brokastojot pajautāju tēvocim, kur patlaban atrodamies.

-    Manuprāt, šobrīd ir grūti to aprēķināt, - sacīju.

-   Jā, precīzi aprēķināt ir grūti, - tēvocis piekrita, - jo trijās negaisa dienās es nevarēju fiksēt plosta ātrumu un vir­zienu; tomēr aptuveni savu stāvokli noteikt varam.

-Tiešām, pēdējie mērījumi tika izdarīti uz geizera saliņas…

-    Uz Aksela saliņas, manu zēn! Nenoraidi tādu godu - tavā vārdā nosaukta pirmā sala, kas atklāta Zemes centra masīvā.

—   Lai tā būtu! Kad nonācām uz Aksela saliņas, mēs pa jūru bijām veikuši apmēram divsimt septiņdesmit jūras jūdžu un atradāmies vairāk nekā sešsimt ljē no Islandes.

—   Labi! Pieņemsim to par pamatu un pierēķināsim četras negaisa dienas, kad ātrums nevarēja būt mazāks par astoņ­desmit jūdzēm divdesmit četrās stundās.

—   Tā varētu būt. Tad jāpieskaita vēl trīssimt ljē.

—   Jā, un izrādās, ka Līdenbroka jūra no krasta līdz kras­tam ir gandrīz sešsimt ljē plata! Vai zini, Aksel, ka lielumā tā var gandrīz sacensties ar Vidusjūru?

—   Jā, it sevišķi, ja mēs to esam šķērsojuši platumā.

—   Tas ir pilnīgi iespējams!

—   Un dīvainā kārtā, ja mums taisnība, tagad šī Vidusjūra mums ir virs galvas!

—   Tiešām!

—   Tiešām gan — esam deviņsimt ljē attālumā no Reik- j avi kas.

—   Tas ir krietns ceļa gabaliņš, manu zēn. Bet, lai mēs būtu zem Vidusjūras, Turcijas vai Atlantijas okeāna, tas vēl nenozīmē, ka neesam novirzījušies no iecerētās līnijas.

—   Nē, bet vējš likās pastāvīgs, tāpēc es domāju, ka šis krasts atrodas dienvidaustrumos no Graibenas ostas.

—   Labi, par to viegli pārliecināties, ieskatoties kompasā.

Profesors piegāja pie klints, uz kuras Hanss bija nolicis

instrumentus. Viņš bija priecīgs, vingrs, berzēja rokas, izrieza krūtis. īsts jauneklis! Es viņam sekoju, jo gribēju redzēt, vai savos minējumos neesmu kļūdījies.

Pie klints nonācis, tēvocis paņēma kompasu, nolika to horizontāli un vēroja adatu, kas, brīdi drebējusi, magnētiskā spēka ietekmē apstājās.

Profesors skatījās, izberzēja acis un skatījās atkal. Beidzot viņš pagriezās uz manu pusi un likās gluži apstulbis.

—   Kas noticis? - es jautāju.

Viņš pamāja, lai ielūkojos instrumentā. Es aiz pārsteigu­ma iekliedzos. Kompasa adata rādija ziemeļus tur, kur, mū­suprāt, bija dienvidi. Tā griezās uz krasta pusi, nevis uz selgu.

Pakratīju kompasu un apskatīju to vēlreiz. Tas bija pil­nīgi neskarts. Lai kādu stāvokli liku adatai ieņemt, tā stūr­galvīgi rādīja šo negaidīto virzienu.

Tātad nebija nekādu šaubu: negaisa laikā vējš spēji sagrie­zies otrādi, mēs to neesam pamanījuši un esam ar plostu at­dzīti uz krastu, kuru, pēc tēvoča domām, bijām jau atstājuši.

XXXVII

Būtu grūti attēlot visas jūtas, kas pārņēma profesoru Līdenbroku, — milzīgs pārsteigums, neticība un beidzot - dusmas. Nekad nebiju redzējis cilvēku vispirms tik apmulsušu un pēc tam — tik niknu. Nogurdinošais brau­ciens bija jāsāk no jauna, tāpat arī vēlreiz jāuzņemas risks. Mēs bijām nevis virzījušies uz priekšu, bet kāpušies atpakaļ!

Taču tēvocis drīz saņēmās.

-    Kādus jokus ar mani izspēlē liktenis! — viņš iesaucās. - Pret mani sazvērējušies dabas elementi! Gaiss, uguns un ūdens apvienojas, lai nelaistu mani uz priekšu! Nu, tagad tie redzēs, ko iespēj mana griba! Es nepadošos, es neatkāpšos ne par pēdu, un mēs vēl redzēsim, kā cilvēks pārspēj dabu!

Oto Līdenbroks stāvēja uz klints nikns un draudīgs, līdzīgs Ajaksam, kas izaicina dievus. Taču es uzskatīju par nepieciešamu iejaukties un izbeigt bezprātīgo aizraušanos.

-    Paklausieties, - es noteikti sacīju, - kaut kur ir robeža jebkurai godkārei; nevar cīnīties pret neiespējamību; mēs esam slikti sagatavoti jūras braucienam; nevar veikt piec­simt ljē, turoties uz šā tā sasaistītiem baļķiem, kuriem buras vietā ir segas un par stūri - nūja, kad jācīnās pret satrakotiem vējiem. Mēs nevaram plostu vadīt, esam negaisu rotaļlieta, un tikai neprātīgie var kaut mirkli iedomāties tādu neiespē­jamu braucienu atkārtot.

Es varētu vēl desmit minūtes nepārtraukti citu pēc cita nosaukt neapgāžamus argumentus, bet apklusu, pamanījis, ka profesors manos vārdos nemaz neklausās.

-    Uz plostu! - viņš iesaucās.

Tāda bija viņa atbilde. Es varēju darīt, ko vien vēlējos, - lūgties, protestēt, - bet sadūros ar apņēmību, kas bija cietāka par granītu.

Tobrīd Hanss beidza labot plostu. Tā vien šķita, ka šis dīvainais cilvēks nojauš profesora nodomus. Viņš plostu bija nostiprinājis ar dažiem fosilo koku gabaliem. Jaunizgatavo- tajā burā jau rotājās vējš.

Profesors pateica pavadonim dažus vārdus, un tas acu­mirklī ķērās pie bagāžas, lai visu sagatavotu aizbraukšanai. Gaiss bija dzidrs, ziemeļrietumu vējš likās pastāvīgs.

Ko es varēju iesākt? Vai es viens spēju turēties pretī vi­ņiem diviem? Ja vēl Hanss nāktu man talkā! Bet nē! Likās, ka islandietis ir pilnīgi aizmirsis personisko gribu un ir devis atteikšanās solījumu. No savam saimniekam tik padevīga kalpa es nevarēju sagaidīt neko. Bija vien jāturpina ceļš.

Tāpēc grasījos ieņemt uz plosta parasto vietu, kad tēvocis ar rokas mājienu mani apturēja.

-    Mēs ceļā dosimies tikai rīt, - viņš teica.

Es iepletu rokas kā cilvēks, kas padevies liktenim.

-    Es nedrīkstu neko atstāt neievērotu, — profesors atsāka, - un, ja jau liktenis mani atdzinis šajā krastā, es to neatstāšu, pirms būšu izpētījis.

Šādi vārdi kļūs saprotami, ja pateikšu, ka bijām gan no­nākuši ziemeļu krastā, taču nevis tur, no kurienes devāmies jūrā. Graibenas osta, domājams, atradās uz rietumiem. Bija prātīgi apsekot jauno pietauvošanās vietu.

- Iesim un pētīsim! - es teicu.

Un, atstājuši Hansu strādājam, mēs devāmies prom. Liedags starp ūdens malu un klintīm bija plats. Gājām ve­selu pusstundu, līdz nonācām pie klinšu sienas. Zem mūsu kājām sadrupa neskaitāmi visādas formas un dažādu krāsu gliemežvāki, kuros bija mituši aizvēsturiskie dzīvnieki. Pa­manīju arī milzīgas bruņas, kuru diametrs bieži pārsniedza piecpadsmit pēdas. Tās piederējušas milzīgajiem pliocēna laikmeta gliptodontiem, kuru bāla kopija ir mūsdienu bru­ņurupuči. Zemi klāja arī daudz akmens drumslu - veselas rindas viļņu nogludinātu oļu. No tā secināju, ka pašreizējo liedagu savulaik segusi jūra. Tās viļņi bija atstājuši nepār­protamas pēdas uz klintīm, kas tolaik slējās ārā no ūdens.

Tas varēja zināmā mērā izskaidrot šīs jūras atrašanos četrdesmit jūdzes zem zemes. Taču, manuprāt, ūdens masa pamazām iesūcās Zemes dzīlēs, un tā cēlās no pasaules okeāna, kas te nokļūst pa kādu plaisu. Tomēr bija jāpieņem, ka šī plaisa tagad ir aizvērusies un ka šī ala, vai, pareizāk sakot, re­zervuārs piepildījies samērā īsā laikā. Iespējams pat, ka šis ūdens, kam vajadzējis cīnīties pret apakšzemes kvēli, daļēji iztvaikojis. Tā varēja izskaidrot, kāpēc mums virs galvas ka­rājas mākoņi un kāpēc izlādējas elektrība, kas rada negaisus Zemes masīvā.

Tāds redzēto parādību izskaidrojums man likās pieņe­mams, jo, lai cik lieli ir dabas brīnumi, tie vienmēr izskaid­rojami ar fizikāliem cēloņiem.

Gājām pa nogulu iežiem, ko, tāpat kā visas tā perioda augsnes, veidojuši ūdeņi, kas tik plaši pletās uz zemeslodes. Profesors uzmanīgi pētīja katru klinšu sadures vietu. Ja atrastos kāda sprauga, pa to varētu zondēt dziļumu.

Bijām nogājuši pa Lldenbroka jūras krastu apmēram jūdzi, kad reljefs piepeši mainīja raksturu. Tas šķita sabangots, apakšējo slāņu izvirduma spēji salauzīts. Dažās vietās izciļņi vai iegrimumi liecināja par spēcīgām Zemes masīva pārbīdēm.

Ar grūtībām gājām pa granīta lauzumiem, kuros jaucās silekss, kvarcs un alūvija nogulumu kārtas, un tad piepeši mums pavērās vesels kauluiem nosēts klajums. Tas atgādi­nāja milzīgu kapulauku, kurā divdesmit gadsimtu paaudzes sajaukušas savus pīšļus. Tālumā rēgojās kaulu atlieku pauguri. Tie viļņojās līdz pat apvārsnim un izgaisa kūstošā miglā. Ie­spējams, ka šajā klajumā sakopojās visa dzīvnieku attīstības vēsture, kas apdzīvotās pasaules pārāk jaunajos slāņos tik tikko izlasāma.

Mūs mudināja nepacietīga ziņkāre. Zem kājām, sausi krakšķēdami, sabirza aizvēsturisko dzīvnieku kauli un fosi­lijas — tādas pašas, kādu dēļ lielu pilsētu muzeji strīdās kā retu dārgumu dēļ. Nepietiktu tūkstoš Kivjē mūžu, lai rekons­truētu organisko būtņu skeletus, kas gulēja šajā grandiozajā kapličā.

Jutos gluži apstulbis. Tēvocis pacēla garās rokas pret velvi, kas mums bija debesu vietā. Viņa plati atvērtā mute, aiz briļļu stikliem mirdzošās acis, galva, ko viņš purināja, visa poza pauda bezgalīgu izbrīnu. Profesora priekšā bija neno­vērtējama merikoteru, leptoteru, lopodionu, anoplotēru, megateru, mastodontu, protopiteku, pterodaktilu - visu pirmsdilūvija briesmoņu kolekcija, ko viņš varēja aplūkot un pētīt pēc sirds patikas. Salīdzinājumam iedomājieties bibliofīlu, kas piepeši būtu nonācis Omara nodedzinātajā slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā, kura brīnumainā kārtā būtu atdzimusi no pelniem.

Bet vēl daudz lielāku pārsteigumu piedzīvojām, kad, brienot pa dzīvnieku pīšļiem, viņš pacēla galvaskausu un drebošā balsī iesaucās:

-    Aksel, Aksel, tas ir cilvēka galvaskauss!

-   Tiešām, cilvēka galvaskauss, tēvoc! - es atbildēju tikpat pārsteigts.

-Jā, manu zēn. Ak, Milna-Edvardsa kungs! Ak, Katre- fāga kungs! Kāpēc te, kur esmu es, Oto Līdenbroks, neesat nonākuši jūs!

XXXVIII

Lai saprastu, kāpēc tēvocis pieminēja slavenos franču zinātniekus, ir jāzina, ka neilgi pirms mūsu došanās ekspedīcijā bija noticis ievērojams atklājums paleontoloģijā.

1863. gada 28. martā Francijā zemes racēji, kas Bušē de Pērta vadībā strādāja Mulēnkiņonas karjerā netālu no Abevilas Sommas departamentā, četrpadsmit pēdu dziļumā atrada cilvēka žokļa kaulu. Tas bija pirmais tāda veida atra­dums, kas ieraudzīja dienas gaismu. Netālu no žokļa kaula no zemes izraka arī akmens cirvjus un apstrādātus, nokrāso­tus, laika gaitā ar patinu pārklājušos krama gabalus.

Par šo atklājumu daudz runāja ne tikai Francijā, bet arī Anglijā un Vācijā. Vairāki Franču institūta zinātnieki, viņu vidū arī Milns-Edvardss un de Katrefāgs ļoti ieinteresējās par šo problēmu, viņi pierādīja kaula neapšaubāmo auten­tiskumu un "žokļa procesā", kā to dēvēja Anglijā, bija vieni no dedzīgākajiem aizstāvjiem.

Apvienotās karalistes ģeologiem, kas faktu uzskatīja par neapšaubāmu, - Falkoneram, Baskam, Karpenteram un ci­tiem - piebiedrojās vācu zinātnieki, un viņu vidū viens no aizrautīgākajiem entuziastiem bija mans tēvocis Līdenbroks.

Kvartārā perioda cilvēka fosilās atliekas likās neapgāžami pierādītas un pieņemtas.

Tiesa, šo sistēmu nikni apkaroja Eljē de Bomons. Šis loti cienījamais zinātnieks apgalvoja, ka Mulēnkiņonas slānis nepieder pie "dilūvija", ka tas ir jaunāks, un, šajā ziņā būdams vienisprātis ar Kivjē, nepieņēma varbūtību, ka cilvēks dzī­vojis vienā laikā ar kvartārā perioda dzīvniekiem. Tēvocis Līdenbroks kopā ar ģeologu vairākumu cīnījās par savu ideju, disputēja un diskutēja, un Eljē de Bomons ar saviem uzska­tiem palika gandrīz viens pats.

Šos strīdus mēs zinājām visos sīkumos, taču mums ne­bija ne jausmas par to, ka pēc mūsu aiziešanas ekspedīcijā jautājums ticis risināts tālāk. Līdzīgus apakšžokļus, lai arī tie piederējuši atšķirīgu tipu un nāciju cilvēkiem, atrada vairāku alu augsnē Francijā, Šveicē, Beļģijā, tāpat arī atraka ieročus, mājturības priekšmetus, bērnu, pusaudžu, vīriešu un sirm­galvju skeletus. Kvarātrā perioda cilvēka eksistence ar katru dienu apstiprinājās aizvien skaidrāk.

Un tas vēl nebija viss. Terciārā pliocēna slāņos atrastās paliekas deva visdrosmīgākajiem zinātniekiem iespēju ap­galvot, ka cilvēku dzimums ir vēl vecāks. Tiesa, šie atradumi nebija cilvēku kauli, bet gan tikai cilvēka roku darināti priekšmeti, tāpat arī rūpīgi nopulēti, pat izgriezumiem izro­tāti fosilo dzīvnieku augšstilba un lielakauli, kas neapšau­bāmi uzrādīja cilvēka darba pēdas.

Tātad vienā lēcienā cilvēks atkāpās pa laika kāpnēm daudzus gadsimtus; tas bija dzīvojis pirms mastodonta, kļuva "Vidusjūras ziloņa" laikabiedrs; viņa eksistence sasniedz simttūkstoš gadu, jo visslavenākie ģeologi pieņem, ka tik sen ir veidojušies pliocēna slāņi.

Tāds tolaik bija paleontoloģijas stāvoklis, un ar to, ko zinājām, pietika, lai saprastu mūsu pārsteigumu, ieraugot Līdenbroka jūras kaulu klājienu. Tādēļ var saprast arī tēvoča bezgalīgo pārsteigumu un prieku, ko viņš izjuta, kad div­desmit soļu tālāk satikās - tā tiešām var teikt - vaigu vaigā ar kvartārā laikmeta cilvēku.

Tas bija pilnīgi neapšaubāms cilvēka ķermenis. Vai gan zeme ar sevišķām īpašībām, kāda ir, piemēram, Bordo Sen- mišela kapsētā, nesaglabā līķus gadsimtiem ilgi? To es nevaru pateikt. Taču šis līķis, kas šķita kā ar pergamentu apvilkts, bet vēl apaļīgiem locekļiem - tā vismaz izskatījās -, ar ne­skartiem zobiem, kupliem matiem un draudīgi gariem roku un kāju nagiem atklājās mūsu skatieniem tāds, kāds bija dzīvojis.

Es šīs aizvēsturiskās parādības priekšā kļuvu mēms. Klusēja arī tēvocis, kas parasti bija aizrautīgs un daiļrunīgs diskutētājs. Mēs līķi pacēlām. Tas raudzījās uz mums ar tukšiem acu dobuļiem. Aptaustījām viņa skanīgo krūšukurvi.

Kad brīdi bijām klusējuši, tēvocis bija uzvarēts, un pro­fesors Oto Līdenbroks, temperamenta aizrauts, aizmirsa mūsu ceļojuma apstākļus, vietu, kur atradāmies, milzīgo alu, kas turēja mūs savā gūstā. Viņš acīmredzot iztēlojās, ka atrodas Johaneumā, savu studentu priekšā, jo pamācīgā tonī sāka runāt iedomātai auditorijai.

— Kungi, - viņš teica, - man ir tas gods iepazīstināt jūs ar kvartārā perioda cilvēku. Lieli zinātnieki ir nolieguši tā eksistenci, citi, ne mazāk diži, ir to apliecinājuši: Ja te būtu paleontoloģijas neticīgie Tomi, viņi varētu šim cilvēkam pieskarties un būtu spiesti atzīt savu kļūdu. Es zinu, ka uz šādiem atklājumiem zinātnei jāraugās ar lielu piesardzību. Zinu, kādā veidā ar fosilajiem cilvēkiem ir manipulējuši Barnums un citi blēži. Es zinu, kā tika "atrasts" Ajaksa augšstilba kauls, šķietamās Oresta mirstīgās atliekas, ko it kā atrakuši spartieši, un desmit olektis garais Asteriusa ķer­menis, par kuru raksta Pausaniuss. Esmu lasījis ziņojumus par skeletu, kuru Trapani atrada četrpadsmitajā gadsimtā

un vēlējās saskatīt Polifēmu, kā ari par sešpadsmitajā gad­simtā Palermas apkaimē izrakto milzi. Jūs, kungi, tikpat labi kā es zināt, kādu analīzi 1577. gadā Lucernā slavenais ārsts Fēlikss Plāters izdarīja lielajiem kauliem, kuri, pēc viņa do­mām, piederējuši milzim deviņpadsmit pēdu garumā. Esmu aizrautīgi lasījis Kasanjona traktātus un visus memuārus, referātus un koreferātus, kas publicēti sakarā ar Gallijas ie­karotāja simbru karaļa Teutoboha skeletu, ko Dofinē smil­tājā izraka 1613. gadā. Astoņpadsmitajā gadsimtā es būtu cīnījies kopā ar Pjēru Kapē pret Seihcera preadamītu eksis­tenci. Man rokās ir kāds raksts ar nosaukumu Gigans…

Tad parādījās tēvoča nelaime - nespēja publiski izrunāt grūtus vārdus.

-    Raksts ar nosaukumu Gigans…

Tālāk viņš netika.

-    Giganteo…

Neiespējami! Nejaukais vārds negribēja raisīties no mēles. Johaneumā neapšaubāmi skanētu smiekli.

-   Gigantosteoloģija, — profesors Līdenbroks, divreiz nolamājies, beidzot pateica.

Pēc tam viņš turpināja jo sparīgāk un aizrautīgāk:

-Jā, kungi, es to visu zinu! Zinu arī, ka Kivjē un Blū- menbahs minētajās paliekās saskatīja parastus mamuta un citu kvartārā perioda dzīvnieku kaulus. Bet šinī gadījumā šaubas jau būtu zinātnes zaimošana! Līķis ir te! Jūs varat to apskatīt un aptaustīt. Tas nav skelets, tas ir neskarts ķermenis, kas iekonservējies vienīgi antropoloģijas labad!

Šim apgalvojumam tiešām gribējās runāt pretī.

-   Ja man būtu iespēja to nomazgāt sērskābes šķīdumā, - tēvocis turpināja, — es no tā notīrītu visas augsnes paliekas un spīdīgos gliemežvākus, kas ķermenī iespiedušies. Taču man nav labā šķīdinātāja. Tomēr šis ķermenis mums par sevi pastāstīs ari tāds, kāds ir.

Tajā brīdī profesors satvēra līķi un sāka to grozīt tik veikli kā retumu izrādītājs.

- Jūs redzat, - profesors turpināja, - ka viņš nav ne sešas pēdas garš un ka mūsu priekšā nav nekāds milzis. Viņš, bez šaubām, pieder pie kaukāziešu rases. Tā ir baltā rase - mūsu rase! Fosilais galvaskauss ir regulāri ovoīds bez attīstītiem vaigu kauliem un bez izvirzīta zoda. Jūs te neredzat ne miņas no apakšžokļa izvirzījuma, kas veido sejas leņķi. Izmēriet šo leņķi - tas ir gandrīz divdesmit četri grādi. Bet es turpinu savas dedukcijas un iedrošinos sacīt, ka šis cilvēku dzimuma paraugs pieder pie indoeiropiešu tipa, kas izplatīts no Indijas līdz Rietumeiropas robežām. Nesmaidiet, kungi!

Neviens nesmaidīja, bet profesors tik ļoti bija pieradis redzēt smaidošas sejas savu lekciju laikā!

-Jā, - viņš aizrautīgi atsāka, - te nu ir fosilais cilvēks - mastodontu laikabiedrs — šo dzīvnieku kaulu ir pilns šis am­fiteātris. Taču es neatļaušos jums izskaidrot, kā viņš nonācis te, kad zemes slāņi iegrimuši līdz milzīgajam zemeslodes tukšumam. Acīmredzot kvartārajā periodā Zemes garozā vēl notika spēcīgi procesi; zemeslodes nepārtrauktā atdzišana radīja plaisas, spraugas un bezdibeņus, kuros, iespējams, ie­slīdēja daļa virsējo slāņu. Es neko neapgalvoju, bet cilvēks ir te, ap viņu - viņa roku darinājumi: cirvji, apstrādātie krama gabali, kas radīja akmens laikmetu, un, ja vien tas te nav ieradies kā tūrists vai zinātnes pionieris, es nekādi nevaru apšaubīt tā seno izcelsmi.

Profesors apklusa, es dedzīgi aplaudēju. Un profesoram jau arī bija taisnība - viņa vārdus būtu grūti apstrīdēt pat vīriem, kas zinātnē tikuši daudz tālāk par viņa brāļadēlu.

Un vēl viena liecība. Pirmais mūsu atrastais fosilizētais līķis nebija vienīgais milzīgajā kaulu klājienā. Ik uz soļa, ko bridām pa pīšļiem, mēs uzdūrāmies citiem līķiem, un tēvocis varētu izraudzīties vislabākos paraugus, lai pārliecinātu ne­ticīgos.

Tas tiešām bija iespaidīgs skats: cilvēku un dzīvnieku paaudzes saplūdušas vienā kapulaukā. Taču radās nopietns jautājums, ko mēs neuzdrošinājāmies izskaidrot. Vai šīs dzīvās būtnes noslīdējušas uz Līdenbroka jūras piekrasti tad, kad jau pārvērtušās par pīšļiem? Bet varbūt tās mājojušas te - apakšzemē, zem velves debesīm, dzimušas un mirušas kā Zemes dzīļu iemītnieki? Līdz šim mēs dzīvus bijām re­dzējuši tikai jūras briesmoņus un zivis. Ja nu pa tuksnesīga­jiem liedagiem vēl klejo kāds bezdibeņu cilvēks?

XXXIX

Vēl pusstundu mūsu kājas mina kaulu slāņus. Uz priekšu mūs dzina dedzīga zinātkāre. Kādi brīnumi, kādi zinātnes dārgumi vēl slēpās šajā milzu alā? Manas acis bija gatavas skatīt jebkādus brīnumus, iztēle - atvērta visiem ie­spējamajiem pārsteigumiem.

Jūra jau sen bija pagaisusi aiz kaulu kalniem. Profesors, kuram vienmēr pietrūka piesardzības, aizveda mani tālu. Klusēdami, elektriskā starojuma viļņu apņemti, gājām uz priekšu. Kādas man nesaprotamas parādības dēļ, pateicoties pilnīgajai difūzijai, gaisma vienmērīgi apspīdēja visas priekšmetu šķautnes. Tās avots neatradās kādā noteiktā telpas vietā, un nekas nemeta ēnu. Varētu likties, ka pašā pusdien­laikā vasaras vidū atrodamies uz ekvatora zem vertikāliem saules stariem. Visi tvaiki bija izgaisuši. Dīvaini viendabīgajā gaismas starojumā klintis, tālie kalni un tikai nojaušamie, neskaidrie mežu masīvi ieguva ērmotu auru. Mēs atgādinājām Hofmaņa fantastisko cilvēku, kas pazaudējis savu ēnu.

Jūdzi nogājuši, ieraudzījām milzīga meža malu, bet tas nebija sēņu mežs, kas auga pie Graibenas ostas.

Tā bija terciārā perioda veģetācija pilnā plaukumā. Tagad izzudušu sugu palmas, īves, priedes, cipreses, tūjas pārstāvēja skujukoku klasi, nesaraujamu liānu tīkls tās savija kopā. Zemi mīksti sedza sūnas un ķērpji. Zem kokiem šur tur urdzēja mazi strautiņi. To krastos kuploja kokveidīgās papardes, kas atgādināja tās, kādas zaļo apdzīvotās virszemes siltajos apgabalos. Šiem kokiem un krūmiem nebija vienīgi krāsas, jo bija laupīts dzīvinošais saules siltums. Viss saplūda vien­muļā, palsā brūnganumā. Lapām pietrūka zaļuma, un pat puķes, kas terciārajā periodā tik bagātīgi ziedēja, likās no gaismā izbalējuša papīra darinātas.

Tēvocis Līdenbroks devās iekšā milzīgajā mežā. Es viņam sekoju, kaut mazliet baidījos. Ja jau reiz daba bija ra­dījusi tik lielisku augu barību, kāpēc lai te nesastaptu arī bīstamus zīdītājus? Plašajās laucēs, kur bija sakrituši laika zoba saēstie koki, redzēju sakņaugus, rabarbarveidīgos un neskaitāmus sīkus krūmus, kas tik labi garšo visu laikmetu atgremotājiem. Pēc tam pamanīju blakus augam kokus, kuri virszemē sastopami pavisam atšķirīgos apvidos, — ozolu, kas slējās blakus palmai, Austrālijas eikaliptu, kurš atbalstījās pret Norvēģijas egli, ziemeļu bērzu, kas savija zarus kopā ar Jaunzēlandes kauri. Te visgudrākie virszemes botāniķi kla- sificētāji varētu gluži vai prātu zaudēt.

Piepeši apstājos. Satvēru tēvoča roku.

Izkliedētā gaisma ļāva saskatīt vissīkākos priekšmetus meža dziļumā. Man šķita, ka ieraugu… Nē, es tiešām pats savām acīm redzēju draudīgos blāķus kustamies zem kokiem!

Tie neapšaubāmi bija milzīgi dzīvnieki, vesels masto- dontu bars, un tie bija nevis fosili, bet dzīvi un līdzīgi tiem, kuru paliekas atklāja 1801. gadā Ohaijo purvos. Es redzēju varenos ziloņus, kuru snuķi zem kokiem locījās kā vesels čūsku leģions. Dzirdēju garos ilkņus ieurbjamies vecu koku stumbros. Zari brakšķēja, un veseli blāķi norauto lapu pa­zuda briesmoņu milzīgajās rīklēs.

Tātad beidzot piepildījās mans sapnis, kurā redzēju šos aizvēsturiskos radījumus no terciārā un kvartārā laikmeta. Un mēs bijām te, Zemes dzīlēs, vieni paši, pamesti to drau­dīgo iemītnieku žēlastībai!

Tēvocis skatījās.

—   Iesim, — viņš piepeši teica, satverdams manu roku, — tikai uz priekšu!

—   Nē! — es iesaucos. - Nē! Mums nav ieroču! Ko mēs iesāksim to milzīgo četrkāju barā? Nāciet, tēvoc, nāciet! Ne­viena cilvēciska būtne nevar nesodīta izaicināt briesmoņus!

—   Ak neviena cilvēciska būtne? — tēvocis pārjautāja, pie­klusinādams balsi. — Tu maldies, Aksel! Ieskaties labi! Ma­nuprāt, es redzu kādu dzīvu būtni — mums līdzīgu, cilvēcisku būtni!

Es skatījos, plecus raustīdams un nolēmis neticēt tēvocim līdz pēdējai robežai. Un tomēr biju spiests atzīt acīm redzamo.

I iešām, nepilnas ceturtdaļjūdzes attālumā, atspiedies pret milzīga kauri stumbru, kāds cilvēcisks radījums - apakšzemes klajumu Protejs, Neptuna jaunākais dēls uz­raudzīja neskaitāmo mastodontu ganāmpulku!

Immanis pecoris custos, immanior ipsel

Jā — immanior ipse! Tā vairs nebija fosila būtne, kuras līķi atradām kaulu klājienā, tas bija milzis, kas spēja pavēlēt šiem kolosiem. Cilvēka augums pārsniedza divpadsmit pēdas. Galva bija tik liela kā bifelim, un to klāja savēlušos matu mežs. Mati izskatījās pēc īstām krēpēm, kādas bija vissenā­kajiem mamutiem. Viņš vicināja pa gaisu milzīgu zaru, kas tiešām bija šī aizvēsturiskā gana cienīga rīkste.

Aiz pārsteiguma palikām kā zemē iemieti. Bija jābēg.

- Nāciet, nāciet! — es saucu, vilkdams līdzi tēvoci, kas pirmo reizi man paklausīja.

Pēc stundas ceturkšņa izkluvām no bīstamā ienaidnieka redzesloka.

Un tagad, kad es domāju mierīgi, kad prāts atkal kļuvis rāms, kad pēc dīvainās un pārdabiskās satikšanās pagājuši daudzi mēneši, — ko domāt, kam ticēt? Nē, tas nav iespējams! Jutekļi ir mūs pievīluši, acis nav redzējušas to, ko redzējušas! Neviena cilvēciska būtne nemājo bezdibenīgajos dziļumos! Nekādas cilvēku ciltis nemīt planētas dzīļu alās, neraizējoties par virszemes apdzīvotājiem, neuzņemot ar tiem nekādus sakarus! Tas ir bezjēdzīgi, pilnīgi bezjēdzīgi!

Drīzāk spēju pieņemt, ka pastāv kāds dzīvnieks, kura uzbūve ir līdzīga cilvēka uzbūvei, kāds pirmo ģeoloģisko laikmetu pērtiķis, protopiteks vai mezopiteks, līdzīgs tam, ko atklāja Lartē kungs Sansana kapulaukā. Bet tas, ko pama­nījām, pārspēja visus mērus, kādus devusi mūsdienu paleon­toloģija. Tas nekas! Jā, tas būs bijis pērtiķis - tas izklausās visticamāk. Bet cilvēks - dzīvs cilvēks ar visu savu cilti, kas mājo Zemes dziļumos! Nekad!

Atstājām gaiši mirdzošo mežu, aiz pārsteiguma kļuvuši mēmi. Mūsu izbrīns jau atgādināja apstulbumu. Skrējām paši pret savu gribu. Tā bija īsta bēgšana, ko varētu pielīdzināt paniskajam skrējienam, kādu reizēm piedzīvojam murgainos sapņos. Mēs gluži instinktīvi atgriezāmies pie Līdenbroka jūras, un es nezinu, kādos neceļos nomaldītos mans prāts, ja nebūtu jānodarbojas ar praktiskām lietām.

Kaut arī biju pilnīgi pārliecināts, ka eju pa pilnīgi svešu zemi, bieži pamanīju klinšu krāvumus, kas atgādināja Grai- benas ostas apkārtni. Tas tiešām apliecināja to, ko rādīja kompass, un mūsu negribēto atgriešanos Līdenbroka jūras ziemeļu krastā. Reizēm gluži apjuku. Simtiem strautu kā ūdenskritumi plūda gar klinšu sienām. Man šķita, ka ieraugu fosilo koku klājienu, mūsu uzticamo Hansbahu un alu, kur atmodos dzīvei. Dažus soļus tālāk klints sienas ierobojumi, kāds strauts un neparasts klints siluets lika man atmest visas šaubas.

Izteicu tēvocim savas aizdomas. Viņš vilcinājās, tāpat kā es. Ļoti vienmuļajā ainavā bija grūti orientēties.

-   Nav šaubu, ka neesam atgriezušies tieši tajā punktā, no kura šo krastu atstājām, bet negaiss mūs atdzinis mazliet vairāk uz dienvidiem, un, ejot gar krastu, mēs nonāksim Graibenas ostā.

-   Tādā gadījumā nav vērts turpināt pētījumus, tad labāk atgriezīsimies pie plosta, — tēvocis atbildēja. — Bet vai tu, Aksel, nealojies?

-   Ir grūti kaut ko apgalvot, tēvoc, bet klintis ir tieši tā­das, kādas bija tur. Turklāt man šķiet, ka pazīstu pakalnu, kura pakājē Hanss būvēja plostu. Laikam esam netālu no mazās ostas, ja tikai tā nav tepat, — es piemetināju, aplūko­dams līcīti, kura kontūras likās jau redzētas.

-   Nē, Aksel, tad mēs atrastu paši savas pēdas, bet tās es nekur neredzu…

-   Taču es redzu! - iesaucos, steigdamies pie kāda smiltīs nomesta spoža priekšmeta.

-    Kas tas ir?

-    Redziet! - es atbildēju.

Parādīju tēvocim rūsas klātu dunci, ko tikko biju pacēlis no zemes.

-    Redz kā, vai tad tev bija līdzi šis ierocis?

-    Man? Nepavisam ne! Bet jums…

-   Nē, cik zināms, man arī tāda nav bijis, - profesors at­bildēja. - Tāds priekšmets nekad nav man piederējis.

-    Tas nu gan ir dīvaini!

-        Nepavisam, tas ir ļoti vienkārši, Aksel! Islandiešiem bieži mēdz būt šādi ieroči, un Hanss, kam nazis piederējis, būs to pazaudējis…

Es purināju galvu. Hansam tāds nazis nekad nav pie­derējis.

-Vai tiešām tas būtu ierocis, ar ko bruņojies kāds aiz­vēsturisks cilvēks? — es iesaucos. - Dzīvs cilvēks, milzīgā gana laikabiedrs? Nē jel! Tas nav akmens laikmeta ierocis. Pat ne bronzas laikmeta nazis! Tas ir tērauda asmenis…

Tēvocis mani apturēja ceļā, kurp aizrāva jauni mulsuma sapņi, un skarbi sacīja:

-   Nomierinies, Aksel, un nezaudē saprašanu! Šis nazis ir sešpadsmitā gadsimta ierocis, īsts duncis, no tiem, kurus muižnieki nēsāja pie jostas, lai piebeigtu ievainotos. Tas kaldināts Spānijā. Tas nepieder nedz tev, nedz man, nedz medniekam, pat ne cilvēciskajām būtnēm, kuras varbūt mīt Zemes dzīlēs.

-    Vai jūs iedrošinātos teikt…

-    Redzi, tas nevar būt tā sarobots, ieduroties cilvēka kaklā; rūsas kārta, kas klāj tā asmeni, nav radusies vienā dienā, vienā gadā vai vienā gadsimtā!

Profesors kā parasti iedegās, iztēles aizrauts.

-   Aksel, mēs esam uz liela atklājuma sliekšņa! Šis duncis guļ smiltīs simt, divsimt, trīssimt gadu, un tā asmenis saro­bots saskarē ar apakšzemes jūras klintīm!

-    Bet nazis te nevarēja nonākt viens pats, — es iesaucos. - Tas nevarēja pats no sevis salocīties! Kāds te bijis pirms mums!

-Jā! Kāds cilvēks.

-    Un kas ir šis cilvēks?

-   Šis cilvēks ir iegravējis klintī savu vārdu ar šo dunci. Šis cilvēks vēlējies vēlreiz ar savu roku parādīt ceļu uz Zemes centru! Meklēsim, meklēsim!

Un mēs, ziņkārē degdami, gājām gar augsto klinšu sienu, ielūkodamies katrā plaisā, kas varētu izvērsties par galeriju.

Tā nonācām vietā, kur krasts tuvojās jūrai. Viļņi gandrīz skalojās gar stāvo krauju, atstājot ne vairāk kā tuāzi platu josliņu. Starp diviem klints izvirzījumiem pamanījām ieeju tumšā tunelī.

Tur uz gludā granīta bija iegravētas divas noslēpumainas, pusizdzisuŠas zīmes, pārdrošā un fantastiskā ceļotāja iniciāļi:

. jļ. tj.

— A un S! - tēvocis iesaucās. - Arne Saknusems! Joprojām Arne Saknusems!

XL

Kopš ceļojuma sākuma biju piedzīvojis daudz brīnumu; liekas, biju pietiekami norūdījies, lai nekas mani vairs nepārsteigtu. Tomēr, ieraugot šos pirms trīssimt ga­diem iegravētos burtus, mani pārņēma pilnīgs apstulbums. Bijām atraduši ne tikai gudrā alķīmiņa iniciāļus klintī, bet arī viņa stiletu. Ja vien tas nebija ļauns joks, man nebija ne mazākā iemesla apšaubīt ceļotāja eksistenci un viņa veiktās ekspedīcijas realitāti.

Kamēr tādas domas riņķoja manā galvā, profesors Līdenbroks runāja slavas dziesmu Arnem Saknusemam.

- Brīnumainais ģēnij, - viņš iesaucās, - tu neesi aizmirsis, ka citiem mirstīgajiem arī jāatklāj ceļš cauri Zemes garozai, lai tev līdzīgie varētu atrast pēdas, ko tu pirms trim gadsim­tiem esi atstājis tumšajā apakšzemē! Tu esi vēlējies, lai arī citu skatieniem pavērtos visi šie brīnumi! Tavs ik posmā iegravētais vārds ved uz mērķi ceļinieku, kas ir pietiekami drosmīgs, lai tev sekotu, un tavs vārds ar tavu roku noteikti ir ierakstīts pašā mūsu planētas centrā! Labi, arī es ierakstīšu savu vārdu pēdējā granīta lappusē! Bet pagaidām lai šis zemesrags, ko tu ieraudzīji pie paša atklātās jūras, uz visiem laikiem saucas par Saknusema ragu!

Apmēram tādi bija vārdi, kurus noklausījos, un es jutu, ka arī mani pamazām pārņem jūsma, ko tie izstaroja. Krūtīs iedegās gaiša liesma. Aizmirsu visu - gan ceļojuma briesmas, gan atpakaļceļa risku. Ja kāds kaut ko jau paveicis, es arī to varu paveikt, un man nelikās neiespējams nekas, kas bija cilvēka spēkos.

—   Uz priekšu, uz priekšu! - es saucu.

Un es steidzos uz tumšo galeriju, kad profesors mani apturēja, un tieši viņš, kaut parasti bija tik nepacietīgs un aizrautīgs, ieteica būt aukstasinīgākam.

—   Vispirms atgriezīsimies pie Hansa, — viņš teica, - un atvedīsim plostu uz šejieni.

Diezgan negribīgi paklausīju pavēlei un veikli noslīdēju līdz krasta klintīm.

—   Vai jūs, tēvoc, zināt, ka apstākļi līdz šim mums ir brī­numaini palīdzējuši?

—   Vai tev, Aksel, tā liekas?

—   Bez šaubām, jo pat negaiss mums palīdzēja, atdzī- dams plostu uz pareizo vietu. Lai svētīta vētra! Tā izmeta mūs šajā krastā, no kura jaukais laiks attālināja. Iedomā­jieties, kā būtu, ja mēs ar plosta priekšgalu pieskartos Līden­broka jūras dienvidu krastam, - kur tad mēs tagad atrastos? Mēs neieraudzītu Saknusema iniciāļus un tagad stāvētu krastā bez izejas.

-Jā, Aksel, ir kaut kas pravietisks apstāklī, ka, kuģojot uz dienvidiem, esam nonākuši ziemeļu krastā pie Saknusema raga. Man jāteic, ka tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, un ir kāds fakts, kuru es nekādi nespēju izskaidrot.

-    Ak, kas par to, mums fakti ir nevis jāizskaidro, bet jāizmanto!

-    Bez šaubām, manu zēn, tomēr…

-    Bet mēs atgriezīsimies uz ceļa ziemeļu virzienā, un tas mūs vedīs zem Eiropas ziemeļu apgabaliem - Zviedrijas, Sibīrijas, vēl nezin kur, un mēs neklīdīsim zem Āfrikas tuk­snešiem vai okeāna plašumiem, neko citu es nevēlos zināt.

-Jā, Aksel, tev taisnība, viss ir ļoti labi, ja atstājam šo horizontālo jūru, kas nevar nekur aizvest. Mēs kāpsim lejup, lejup un vēlreiz lejup! Vai zini, ka līdz Zemes centram mums vairs jāveic tikai tūkstoš piecsimt ljē!

-    Nu, par to tiešām nav vērts pat runāt, - sacīju. - Do­simies tikai ceļā!

Tādas negudras runas mēs teicām, līdz aizgājām līdz vietai, kur strādāja mednieks. Viss bija sagatavots ceļam. Nekur neredzēja nevienu nenostiprinātu saini. Mēs uzkāpām uz plosta, tika pacelta bura, Hanss to vadīja tā, lai mēs no­nāktu pie Saknusema raga.

Vējš nebija labvēlīgs braucienam gar krastu ar grūti vadāmu plostu. Tāpēc dažā vietā vajadzēja piepalīdzēt ar apkaltajām nūjām. Bieži bija jāmet lieli līkumi ap klintīm, kas dziļi iesniedzās jūrā. Beidzot - pēc trīs stundas ilga brau­ciena, tas ir, sešos vakarā sasniedzām vietu, kur varējām pie­tauvoties.

Izlēcu krastā, man sekoja tēvocis un islandietis. Brauciens mani nebija nomierinājis. Gluži pretēji. Es ieteicu "sadedzināt kuģus", lai nogrieztu katru atkāpšanās ceļu. Tēvocis iebilda. Man viņš likās neparasti aukstasinīgs.

-   Tad vismaz dosimies ceļā, nezaudējot ne mirkli!

-Jā, manu zēn. Bet vispirms izpētīsim jauno galeriju,

lai zinātu, vai nav jāsagatavo virvju kāpnes.

Tēvocis iedarbināja Rūmkorfa aparātu; pietauvoto plostu atstājām vienu; ieeja galerijā nebija ne divdesmit soļu attālumā no tā, un mūsu mazā grupiņa ar mani priekšgalā devās tajā iekšā nekavējoties.

Alas atvere bija tikpat kā apaļa ar apmēram piecu pēdu diametru; tumšais tunelis bija kā klintī izcirsts un viscaur izklāts ar vulkāniskiem iežiem, kas pa to savulaik plūduši; ala sākās gandrīz krasta līnijas līmenī, tāpēc ieiešana tajā neradīja nekādas grūtības.

Sākumā gājām gandrīz horizontāli, un tad savā ceļā ie­raudzījām milzīgu klints bluķi.

-    Nolādētā klints! — es nikni iesaucos, ieraudzījis, ka esmu nonācis pie nepārvarama šķēršļa.

Lai kā meklējām gan pa labi, gan pa kreisi, apakšā un augšā, neatradām itin nekādu eju, nekādu atzarojumu. Ju­tos tik dziļi vīlies, ka nespēju pieņemt šķēršļa eksistenci. Noliecos. Apskatīju bluķa apakšu. Tur nebija ne mazākās sadures vietas. Raudzījos augšup. Tur bija tāda pati granīta siena. Hanss ar lampu apgaismoja katru sienas gabaliņu, bet neradās nekāds atrisinājums. Vajadzēja pilnīgi atsacīties no cerības tikt tālāk.

Apsēdos uz alas grīdas; tēvocis lieliem soļiem staigāja pa kuluāru.

-    Bet kā tad to izdarīja Saknusems? — es iesaucos.

-Jā, - tēvocis jautāja, - vai tad viņu arī apturēja šīs ak­mens durvis?

-    Nē, nē! — es dzīvi iesaucos. - Šis klints bluķis ir piepeši noslēdzis alas ieeju pēc kāda satricinājuma vai magnētiskas parādības, kas iedarbojas uz Zemes garozu. Ir pagājis daudz gadu starp Saknusema atgriešanos un šī bluķa nokrišanu. Vai tad nav skaidrs, ka šī galerija savulaik bijusi lavu ceļš un ka vulkāniskie izmeši tajā brīvi cirkulējuši? Vai redzat nesen radušās plaisiņas granīta griestos? Tie veidoti no sanesu ma-

teriāliem, no milzīgiem akmeņiem, it kā te būtu darbojusies milža roka; bet reiz grūdiens ir bijis stiprāks nekā parasti, un šis bloks, kas saturējis visu velvi, noslīdējis līdz grīdai, aizverot ieeju. Tas ir gadījuma rakstura šķērslis, ko Saknusems nav sastapis, un, ja mēs to nepieveiksim, mēs nemaz neesam cie­nīgi nonākt pasaules centrā.

Lūk, kā es runāju! Profesora dvēsele bija pilnīgi iemā­jojusi manī. Mani iedvesmoja atklājumu ģēnijs. Aizmirsu pagātni, nebēdāju par nākotni. Man nekas vairs neeksistēja uz šīs planētas, kuras dziļumos biju ieniris, - nedz pilsētas, nedz lauki, nedz Hamburga, nedz Kēnigštrāse, nedz mana nabaga Graibena, kura droši vien bija pārliecināta, ka esmu uz mūžiem pazudis Zemes dzīlēs.

—   Nu labi, — tēvocis teica, — lauzīsim ceļu ar laužņiem un cērtēm! Satrieksim šo sienu!

—   Tā cērtei ir par cietu, — es sacīju.

—   Tad — ar lauzni!

—   Lauznim tā ir par garu.

-Bet…

—   Jā, ir taču pulveris! Mīna! Mīnēsim šo šķērsli un uz­spridzināsim to!

—   Pulveris!

—   Jā! Galu galā taču jāuzspridzina tikai klints gabals!

—   Hans, pie darba! - tēvocis iesaucās.

Islandietis atgriezās uz plosta un drīz bija klāt ar lauzni, ar kuru izdoba ligzdu pulverim. Tas nebija nekāds nieka darbs. Vajadzēja izsist pietiekami lielu caurumu, lai tajā ievietotu piecdesmit mārciņu piroksilīna, kura eksplozijas spēks ir četrkārt lielāks par lielgabalu pulvera sprādziena spēku.

Mans prāts bija kā pārkaitēts. Kamēr Hanss strādāja, es rosīgi palīdzēju tēvocim sagatavot garu auklu - to taisījām no samitrināta pulvera, ko iebēra audekla šļūtenē.

-   Gan tiksim cauri! - es teicu.

-   Tiksim gan, - tēvocis atkārtoja.

Pusnakti mūsu darbs bija pilnīgi pabeigts. Piroksilīna lādiņš bija ievietots caurumā, un degaukla izstiepta cauri galerijai līdz tās ieejai.

Tagad pietiktu ar vienu dzirksteli, lai iedarbinātu šo elles mašīnu.

-To darīsim rīt, - profesors teica.

Man atlika vienīgi padoties un gaidīt vēl sešas ilgas stundas.

XLI

Nākamā diena - 27. augusts bija ievērojama visā apakšzemes ceļojumā. Ik reizi, kad to atceros, man šausmās sažņaudzas sirds. No tā brīža mūsu prātam, mūsu spriedumiem, mūsu atjautībai vairs nebija nekādas nozīmes, mēs kļuvām par dabas spēku rotaļlietu.

Piecēlāmies sešos no rīta. Bija pienācis brīdis ar sprā­dzienu atbrīvot ieeju cauri granīta garozai.

Lūdzu, lai man piešķir godu pielaist uguni degauklai. Kad to būšu izdarījis, piebiedrošos pārējiem uz plosta, kas vēl nebija izkrauts; tad mēs dosimies jūrā, lai izvairītos no eksplozijas briesmām — tā varēja iedarboties ne tikai uz klints masīvu.

Pēc mūsu aprēķiniem, degauklai vajadzēja degt desmit minūtes, pirms tā aizvadīs uguni līdz sprāgstvielas lādiņam. Tātad man pietika laika atgriezties uz plosta.

Diezgan saviļņots gatavojos izpildīt savu pienākumu.

Pēc ātri paēstas maltītes tēvocis un mednieks uzkāpa uz plosta, bet es paliku krastā. Manā rīcībā bija iedegta laterna, ar kuru gatavojos pielaist uguni degauklai.

-Ej, manu zēn, - tēvocis teica, - un nekavējies pie­biedroties mums!

—   Esiet mierīgs, - es atbildēju, - man ne prātā nenāk ceļā dzīt jokus.

Ne mirkli nekavēdamies, devos uz galerijas ieeju. Atvēru laternu, satvēru degauklas galu.

Profesors turēja rokā hronometru.

—   Vai esi gatavs? - viņš sauca.

—   Esmu gatavs.

—   Nu, tad laid uguni klāt, manu zēn!

Ātri iebāzu degauklu liesmā, tā uzšvirkstēja, tad skriešiem atgriezos krastmalā.

—   Kāp uz plosta, manu zēn, un dosimies jūrā! — tēvocis teica.

Hanss ar spēcīgu grūdienu iestūma mūs jūrā. Plosts atrāvās no krasta apmēram par divdesmit tuāzēm.

Tas bija neaizmirstams mirklis. Profesors vēroja hrono­metra šautru.

—   Vēl piecas minūtes, — viņš teica. — Vēl četras! Vēl trīs!

Pulss sitās kā neprātīgs.

—   Vēl divas! Viena! Grūstiet, granīta kalni!

Kas tajā mirklī notika? Liekas, eksplozijas troksni es ne­maz nesadzirdēju, bet acu priekšā piepeši mainījās klinšu si­luets; tās pavērās kā priekškars. Ieraudzīju krastā atvāžamies neizmērojamu bezdibeni. Jūra kā apreibusi pacēlās līdzīgi vienam vienīgam vilnim, uz kura muguras plosts saslējās pilnīgi perpendikulāri.

Mēs visi trīs apgāzāmies. Vienā mirklī gaisma apdzisa un iestājās visdziļākā tumsa. Pēc tam jutu, ka zem mums vairs nav stingra pamata - nevis kājām, bet plostam. Šķita, ka ras stāvus gāžas lejup. Bet tā nemaz nebija. Gribēju kaut ko sacīt tēvocim, bet viļņu rēkoņā nevarēja sadzirdēt ne vārda.

Par spīti tumsai, troksnim un pārsteigumam, es sapratu, kas noticis. Aiz nupat uzspridzinātās klints bija bezdibenis. Eksplozija šajā saplaisājušajā klintājā bija izraisījusi kaut ko līdzīgu zemestrīcei, bezdibenis atvēries, un jūra, pārvērtu­sies par straumi, rauj mūs sev līdzi.

Jutu, ka esmu pazudis.

Tā pagāja stunda vai divas stundas - kas lai zina, cik īsti? Mēs spiedāmies cits pie cita ar pleciem, turējāmies rokās, lai netiktu norauti no plosta. Brīžos, kad tas atsitās pret sienām, dabūjām drausmīgus triecienus. Taču tie gadījās reti, tāpēc secināju, ka galerija kļūst ievērojami platāka. Nebija nekādu šaubu, ka esam uz Saknusema ceļa, taču mēs nevis kāpām pa to paši, bet aiz pārgalvības aizrāvām līdzi veselu jūru.

Kā jau saprotat, šīs domas man vīdēja galvā visai jucek­līgi un neskaidri. Bija grūti tās citu ar citu sasaistīt reibinoši straujajā braucienā, kas atgādināja kritienu. Ja spriedu pēc vēja, kas sitās sejā, ātrums pārspēja visātrāko vilcienu gaitu. Tātad bija neiespējami tādos apstākļos iedegt lāpu, un mūsu pēdējais elektriskais aparāts bija sabojāts eksplozijas laikā.

Tāpēc ļoti izbrīnījos, pēkšņi ieraudzījis savā priekšā spilgtu gaismu. Tā apspīdēja Hansa mierīgo seju. Izveicīga­jam medniekam bija izdevies iedegt laternu, un, kaut arī tās liesma raustījās un locījās, tā deva kaut kādu gaišumu bais­majā tumsā.

Galerija bija plata. Nemaldījos, kad to tādu iedomājos. Nepietiekamais apgaismojums neļāva mums ieraudzīt abas sienas reizē. Stāvums, kādā mūs nesa ūdens, pārspēja visstā­vākās Amerikas kalnu kraujas. Tā virsma šķita veidota no ūdens bultu kūļa, ko raidīja ar neaprēķināmu spēku. Savu iespaidu nekā tēlaināk nespēju aprakstīt. Dažkārt plosts, ie­kļuvis virpuļos, traucās lejup griezdamies. Kad tas tuvojās galerijas sienām, es pavērsu pret tām laternas gaismu un va­rēju spriest par plosta ātrumu pēc tā, ka klints radzes pārvērtās nepārtrauktā kustīgu svītru tīklā. Biju gandrīz pārliecināts, ka mūsu ātrums sasniedz trīsdesmit ljē stundā.

Mēs ar tēvoci, pieķērušies pie masta stumbeņa, - masts katastrofas brīdī acumirklī nolūza - raudzījāmies savā priekšā galīgi apstulbuši. Griezām muguru vējam, lai neval­dāmā kustības ātruma radītā gaisa strāva mūs nenosmacētu.

Ritēja stundas. Stāvoklis nemainījās, bet kaut kas tomēr notika.

Mēģinot ieviest kārtību kravā, redzēju, ka eksplozijas brīdī, kad jūra mūs sagrāba ar tādu spēku, lielākā daļa uz plosta sakārtoto saiņu ir pazudusi. Gribēju noskaidrot, kādi īsti ir mūsu krājumi, tāpēc paņēmu laternu un sāku pētīt. No instrumentiem bija palicis vienīgi kompass un hrono­metrs. No virvēm un kāpnēm - tikai ap mastu aptītais tauvas gabals. Nevienas cērtes, neviena laužņa, pat ne vesera, un - tā bija nelabojama nelaime — pārtikas pietika ne vairāk kā vienai dienai.

Apskatīju katru plosta baļķu starpu un dēļu spraugu. Nekā! Ēšanai mums bija vairs vienīgi gabals kaltētas gaļas un daži sausini.

Skatījos apkārt kā apstulbis. Es nevēlējos notikušo sa­prast. Un tomēr - par kādām briesmām gan es prātoju? Pat tad, ja pārtikas pietiktu mēnešiem un gadiem, kā mēs izkļūtu no bezdibeņiem, kuros mūs rāva iekšā neapturamā straume? Kāpēc bēdāties par bada mokām, ja nāve jau rādīja dažādas sejas? Vai tad mums pietiks laika nomirt badā?

Tomēr kaut kādu iztēles dīvainību dēļ es aizmirsu tobrīd draudošās briesmas, toties nākotne man iedvesa vislielākās šausmas. Var taču gadīties, ka mēs izraujamies no niknās straumes un atgriežamies virszemē. Kur? Vai nav vienalga? Pat vismazākā cerība tik un tā ir cerība, turpretī cerība ne-

nomirt bada nāvē bija tik maza, ka nekādi nevarēja kļūt par mierinājumu.

Man iegribējās visu pateikt tēvocim, parādīt viņam, pie kāda gala esam nonākuši, un precīzi aprēķināt, cik ilgs laiks mums vēl atlicis dzīvošanai. Bet man pietika vīrišķības klusēt. Gribēju, lai viņš saglabā visu iespējamo aukstasinību.

Tajā laikā laternas uguns pamazām pavājinājās un beigās izdzisa pavisam. Dakts bija izdegusi līdz galam. Tumsa kļuva necaurredzama. Un nebija ko domāt aizgainīt bezgalīgo nakti. Tad es kā bērns aizvēru acis, lai neredzētu tumsu.

Pēc kāda laika mūsu plosta ātrums pieauga divkārt. To nopratu pēc stiprā vēja, kas pūta sejā. Ūdens krituma stāvums kļuva ārkārtējs. Es tiešām biju pārliecināts, ka mēs vairs ne­slīdam. Mēs kritām. Šķita, ka kritiens ir gandrīz vertikāls. Manus delmus cieši turēja tēvocis un Hanss.

Pēc kāda neaprēķināma laikposma piepeši sajutu kaut ko līdzīgu grūdienam; plosts nebija atsities ne pret ko cietu, bet spēji apstājies kritienā. Mums pāri gāzās vesels ūdens stabs. Man aptrūkās elpas. Bet pēc dažām sekundēm atkal varēju elpot un pievilku pilnas plaušas gaisa. Tēvocis un Hanss žņaudza manus delmus tā, ka šķita — tie tūlīt pārlūzīs, un uz plosta joprojām bijām mēs visi trīs.

XLII

Manuprāt, tobrīd pulkstenis bija apmēram desmit vakarā. Pirmā maņa, kas pēc pēdējā trieciena sāka darboties, bija dzirde. Es gandrīz uzreiz sadzirdēju - jo tā tiešām bija īsta dzirdēšana -, klusumu, kas galerijā iestājās pēc nepārtrauktās rēkoņas, kura stundām ilgi bija uzbru­kusi dzirdei. Beidzot saklausīju tēvoča čukstus:

—   Mēs ceļamies augšup!

—   Ko jūs gribat sacīt? — es iesaucos.

-Jā, mēs tiešām ceļamies augšup.

Pastiepu roku, tā pieskārās klintij, bet sāka asiņot. Mēs traucāmies uz augšu ārkārtīgi strauji.

—   Lāpu! Lāpu! - tēvocis sauca.

Hansam ar zināmām grūtībām izdevās to iedegt, un liesma, kas tiecās augšup, par spīti kāpjošajai kustībai, deva pietiekamu gaismu, lai mēs varētu redzēt visu apkārtni.

—   Ir tieši tā, kā jau biju domājis, — tēvocis sacīja. — Mēs esam šaurā akā, tās diametrs nav pat četras tuāzes. Ūdens, sasniedzis bedres dibenu, atgūst savu līmeni, un mēs ceļamies līdz ar to.

-Kur?

—   To es nezinu, bet mums jābūt gataviem uz visu. Mūsu pacelšanās ātrums, manuprāt, ir divas tuāzes sekundē, tātad vairāk nekā trīsarpus ljē stundā. Tāds ātrvilciens tiek tālu.

—   Jā, ja vien nekas mūs neaptur ceļā, ja šai akai ir izeja! Bet ja nu tās nav, ja gaiss, ūdenim kāpjot, kļūs aizvien blīvāks, tas mūs beigās saspiedīs!

—   Aksel, — profesors ļoti mierīgi atbildēja, — stāvoklis ir gandrīz bezcerīgs, tomēr vēl pastāv dažas izglābšanās iespējas, un es domāju tieši par tām. Jā, mēs varam iet bojā kuru katru mirkli, bet tāpat kuru katru mirkli varam arī izglābties. Tāpēc būsim gatavi izmantot ikvienu jaunu apstākli.

—   Bet ko lai mēs darām?

—   Vispirms paēdīsim, lai atgūtu spēkus.

Tajā brīdī pavēros tēvocī pavisam apjucis. Beidzot bija jāpasaka tas, ko vēl gribēju viņam slēpt.

—   Paēdīsim?

—   Jā, un bez kavēšanās.

Profesors vēl pateica dažus vārdus dāniski. Hanss papu­rināja galvu.

-    Kā, vai tad pārtika gājusi bojā? - tēvocis iesaucās.

-   Jā, te ir viss, kas palicis, — gabals kaltētas gaļas uz trim, — es teicu

Tēvocis vērās manī, it kā nevēlēdamies saprast manus vārdus.

-    Nu, vai tagad arī jums vēl liekas, ka spēsim izglābties?

Uz šo jautājumu atbildi nesagaidīju.

Pagāja stunda. Sāku sajust niknu izsalkumu. No tā cieta arī mani biedri, un neviens neiedrošinājās ķerties klāt niecī­gajām pārtikas paliekām.

Pa to laiku joprojām ārkārtīgi ātri cēlāmies augšup. Reizēm mums aizrāvās elpa kā aeronautiem, kas pārāk strauji uzlido gaisā. Taču tie, paceļoties aizvien augstākos atmosfēras slāņos, jūt proporcionāli arvien lielāku aukstumu, turpretī mēs bijām pakļauti pilnīgi pretējai parādībai. Kar­stums kļuva aizvien lielāks un radīja patiesas bažas, tas droši vien jau bija sasniedzis kādus četrdesmit grādus. Par ko tāda pārmaiņa varēja liecināt? Līdz tam brīdim fakti apstiprināja Deivija un Līdenbroka teoriju; līdz šim siltumu atstarojošās klintis, elektriskās strāvas un magnētisms bija pārveidojuši dabas vispārējos likumus, radot mums mērenu temperatūru, jo, manuprāt, centrālās uguns teorija bija un palika vienīgā patiesā un izskaidrojamā. Vai nonāksim apgabalos, kur šie fenomeni darbosies pilnā spēkā un izkausēs klintis? Es no tā baidījos un teicu profesoram:

-Ja mēs nenoslīksim vai nenositīsimies, ja nenomirsim badā, mums joprojām paliks iespēja sadegt dzīviem.

Viņš tikai paraustīja plecus un no jauna iegrima domās.

Pagāja stunda, un, ja neskaita zināmu temperatūras pa­augstināšanos, mūsu stāvoklī nemainījās nekas. Beidzot tē­vocis pārtrauca klusēšanu.

-    Ziniet, par kaut ko ir jāizšķiras. Ja, taupot atlikušo pārtiku, mēģināsim paildzināt savu eksistenci par dažām stundām, būsim vārgi līdz pat galam.

-Jā, līdz galam, kas ilgi vairs nebūs jāgaida.

-    Un, ja nu tomēr rodas kāda izglābšanās iespēja, ja kādā bridi jāsāk rīkoties, kur radīsim spēkus darboties, ja nekus- tībai ļausim sevi novājināt?

-    Bet, tēvoc, kas tad mums paliks, ja apēdlsim pēdējo gaļas gabalu?

-    Nekas, Aksel, nekas! Bet vai tas tevi spēcinās, ja tu to ēdīsi tikai ar acīm? Tu spried kā cilvēks bez gribas un ener- ģijas!

-    Vai tad jūs pats neesat izsamisis? - es dusmīgi atcirtu.

-    Nē! - profesors strupi attrauca.

-    Vai tiešām jūs vēl cerat uz kādu izglābšanās iespēju?

-    Noteikti, katrā ziņā ceru! Kamēr sirds pukst, kamēr ķermeni riņķo asinis, es, ar gribu apveltīta būtne, nepieņemu izmisumu!

Kādi vārdi! Cilvēks, kas tik bezcerīgos apstākļos tos izrunāja, tiešām bija apveltīts ar neparastu spēku!

-    Ko tad jūs domājat darīt? — es jautāju.

-Apēst līdz pēdējai kripatai visu, kas mums vēl palicis, un atjaunot zudušos spēkus. Lai tad arī šī būtu mūsu pēdējā maltīte! Taču mēs nevis galīgi novārgsim, bet atkal kļūsim par vīriem!

-    Nu labi, ēdīsim! - es piekritu.

Tēvocis paņēma pēc katastrofas pāri palikušo gaļas ga­balu un dažus sausiņus; viņš tos sadalīja trīs līdzīgās daļās un katram iedeva savu. Ikvienam tika apmēram mārciņa pārti­kas. Profesors ēda badīgi, drudžainā satraukumā; es, par spīti izsalkumam - negribīgi, gandrīz ar riebumu; Hanss ēda prātīgi, rāmi, sakošļādams mazus kumosiņus, izbaudīdams tos mierīgi kā cilvēks, pār kuru nākotnes bažām nav varas.

Labi pameklējot, Hanss atrada pusblašķi kadiķu degvīna; to iedzērām, un šī dzira mūs mazliet uzmundrināja.

-    Fortrafflig! — Hanss dzerdams teica.

-    Brīnumlabs! - tēvocis piekrita.

Es atguvu cerību. Taču mūsu pēdējā maltīte bija pa­beigta. Tobrīd bija pieci no rīta.

Cilvēks radīts tā, ka veselība ir pilnīgi negatīvs fakts; līdzko vajadzība pēc barības ir apmierināta, viņš tikai ar grūtībām spēj iztēloties bada mokas; lai tās saprastu, šīs mokas pašam jāizjūt. Tā pēc ilga gavēņa ieēstie gaļas un sausiņu kumosi guva uzvaru pār piedzīvotajām ciešanām.

Taču pēc maltītes katrs iegrima savās domās. Par ko domāja Hanss, šis galējo rietumu cilvēks, kuru vadīja aus­trumnieku paļāvība liktenim? Es veldzējos atmiņās, un tās mani aizveda atpakaļ virszemē, kuru man nebūtu vajadzējis atstāt. Kēnigštrāses māja, mīļā Graibena un lādzīgā Marta slīdēja gar acīm kā vīzijas, un dobjajā dunā, kas tricināja zemes masīvu, man jautās virszemes pilsētu dārdoņa.

Tēvoci aizvien vēl nodarbināja zinātnes problēmas, un viņš, lāpu rokā turēdams, uzmanīgi vēroja apkārtni; viņš mēģināja saprast stāvokli pēc zemes slāņiem. Tādi aprēķini vai, pareizāk sakot, pieņēmumi varēja būt tikai ļoti neprecīzi, bet zinātnieks vienmēr paliek zinātnieks, ja viņam izdodas saglabāt aukstasinību, un šī īpašība profesoram Līdenbrokam piemita neparastā mērā.

Dzirdēju viņu murminām ģeoloģijas terminus; es tos sapratu un neviļus ieinteresējos par vispēdējiem pētījumiem.

-   Eruptīvais granīts, - viņš teica. - Mēs vēl esam primi­tīvajā laikmetā; bet mēs kāpjam! Mēs kāpjam! Kas zina?

Kas var zināt? Viņš joprojām cerēja. Viņš ar roku taus­tīja vertikālo sienu, un pēc brīža turpināja:

-   Redz, kur gneiss! Redz, kur smilšakmeņi! Labi! Drīz būs pārejas laikmeta slāņi, un tad…

Ko profesors gribēja pateikt? Vai viņš spēja izmērīt zemes garozas biezumu virs mūsu galvām? Vai viņam bija kāda iespēja izdarīt aprēķinus? Nē. Nebija manometra, un to ne­varēja aizstāt nekādi pieņēmumi.

Pa to laiku temperatūra stipri paaugstinājās, un es jutos tā, it kā mani apņemtu nokaitēts gaiss. To varēju salīdzināt vienīgi ar svelmi, kas nāk no metāla kausējamām krāsnīm. Man, tēvocim un arī Hansam pamazām vajadzēja vilkt nost svārkus un vestes; katrs apģērba gabals kļuva par traucēkli, pat par mokošu traucēkli.

—   Vai mēs tuvojamies kādam versmainam punktam? - es jautāju, kad karstums strauji pieņēmās.

—   Nē, — tēvocis atbildēja, tas ir neiespējami! Tas ir neie­spējami!

—   Un tomēr šī siena ir pavisam karsta! - es sacīju, pa­taustījis klinti.

Brīdī, kad izrunāju šos vārdus, piedūros ūdenim, un man acumirklī vajadzēja atraut no tā pirkstus.

—   Ūdens ir verdošs! - es iesaucos.

Profesors man tikai nikni pameta ar roku.

Tad manas smadzenes pārņēma nepārvaramas šausmas, kas vairs neatlaidās. Jutu tuvojamies katastrofu, turklāt tādu, kādu nespētu izdomāt pat vispārdrošākā iztēle. Sākumā ne­noteiktā doma prātā ieguva pārliecības spēku. Es mēģināju no tās atkratīties, bet tā stūrgalvīgi atgriezās. Es neiedroši­nājos to formulēt. Tomēr daži nejauši pierādījumi to ap­stiprināja. Lāpas neskaidrajā gaismā pamanīju granīta slāņu nekārtīgu kustēšanos; acīmredzot patlaban norisinājās kāda elektriska parādība. Un vēl - ārkārtīgais karstums, verdošais ūdens! Gribēju ieskatīties kompasā.

Tas bija zaudējis prātu!

XLIII

Jā, kompass bija pavisam satrakojies! Šautra mētājās no vienas puses uz otru, raustījās, aprakstīja visu skalas riņķi - griezās tā, it kā būtu apreibusi.

Pēc visplašāk atzītajām teorijām es ļoti labi zināju, ka zemes minerālā garoza nekad neatrodas pilnīgā miera stā­voklī; to bez mitas tiecas iedragāt pārvērtības, kas rodas iekšējo slāņu sabrukšanas rezultātā, lielās straumes un mag­nētisms, bet būtnes, kas izkaisītas pa planētas virsmu, vēt­rainos procesus pat nenojauš. Tāpēc šī parādība mani nebūtu pārliecīgi satraukusi, ja vien neuzvedinātu uz kādu drausmīgu domu.

Taču citi fakti, daži suigeneris sīkumi neļāva ilgi palikt pie maldiem. Dārdi ar katru mirkli kļuva biežāki un drau­dīgi skaļi. Tos varēju salīdzināt vienīgi ar daudzu pa bruģi braucošu ratu rīboņu. Tas bija kā nepārtraukts pērkons.

Pēc tam manu domu apstiprināja satracinātais kompass, ko raustīja elektriskas parādības. Minerālā garoza draudēja pārsprāgt, granīta masīvi — savienoties, plaisas - aizvērties, tukšums — piepildīties, un mūs, nabaga atomus, šis baismais apkampiens saspiedīs.

—   Tēvoc, tēvoc, mēs esam pagalam! — es iesaucos.

-    No kā tu baidies tagad? — viņš pārsteidzoši mierīgi atbildēja. — Kas tev uznācis?

—   Kas man uznācis! Pavērojiet sienas, kuras kustas, ma­sīvu, kas grūst kopā, padomājiet par svelmējošo karstumu, verdošo ūdeni, par tvaikiem, kas kļūst aizvien biezāki, un paskatieties uz kompasa šautru, kura lēkā gluži kā negudra, - vai tad tās visas nav zemestrīces pazīmes?

Tēvocis lēnām papurināja galvu.

-    Zemestrīce? - viņš pārjautāja.. -Jā!

-    Manuprāt, tu alojies, mīļais bērns!

-    Kā, vai tad jūs nepazīstat šos simptomus?

-    Zemestrīces simptomus? Nē, es gaidu kaut ko labāku.

-    Ko tad jūs gaidāt?

-    Izvirdumu, Aksel!

-    Izvirdumu! - es atkārtoju. - Tātad esam darbīga vul­kāna krātera turpinājumā!

-     Manuprāt, - tēvocis smaidīdams atbildēja, - tas ir labākais, kas varēja ar mums atgadīties!

Labākais! Vai tēvocis būtu zaudējis prātu? Ko šie vārdi nozīmēja? Kāpēc viņš tik mierīgi smaida?

-    Mūs sagrābis vulkāna izvirdums! — es iesaucos. — Lik­tenis mūs iegrūdis kvēlojošu lavu, degošu klinšu, verdošu ūdeņu, visu izvirduma materiālu ceļā! Mūs liesmu viesulī izgrūdis, izmetīs, izvems, izsviedīs gaisā kopā ar klints gaba­liem, pelnu lietu un izdedžiem, - un tas esot labākais, kas ar mums varēja atgadīties!

-    Jā, - profesors atbildēja, raudzīdamies manī pāri briļļu stikliem, — jo tā mums ir vienīgā iespēja nokļūt atpakaļ virs­zemē.

Es neminēšu daudzās domas, kas uzplaiksnīja smadzenēs. Tēvocim bija taisnība, pilnīga taisnība, un nekad viņš man nebija licies drosmīgāks un par savu domu vairāk pārlieci­nāts kā brīdī, kad gaidīja izvirdumu un apsvēra tā iespēja­mību.

Pa to laiku joprojām cēlāmies augstāk un augstāk; šajā augšupkustībā pagāja visa nakts; troksnis visapkārt pastāvīgi pieauga; es gandrīz vai nosmaku, šķita — pienākusi pēdējā stundiņa, un tomēr es nodevos tiešām bērnišķīgiem novē­rojumiem. Es taču pakļāvos savām domām, es nebiju pār tām kungs!

Nebija nekādu šaubu, ka mūs ceļ uz augšu izvirduma straume: zem plosta ūdens virda, bet zem ūdens bija lavas šķidrā masa, izkusušas klintis, kas krātera virsotnē izsprāgs uz visām pusēm. Mēs bijām vulkāna krāterī. Šajā ziņā visas šaubas atkrita.

Taču šoreiz izdzisušā vulkāna Snefelsa vietā bija neap­šaubāmi darbīgs vulkāns. Tāpēc lauzīju galvu, kas tas varētu būt par kalnu un kurā pasaules daļā mūs izmetīs.

Man likās pilnīgi skaidrs, ka nonāksim ziemeļu apga­balos. Pirms kompass satrakojās, tas šajā ziņā nekad nebija svārstījies. No Saknusema raga mūs aizdzina simtiem ljē tieši uz ziemeļiem. Vai tad mēs būtu atgriezušies zem Islan­des? Vai mūs izmetīs pa Heklas vai kāda cita no septiņu salas ugunsvēmēju kalnu krāteriem? Piecsimt ljē rādiusā es rietumu pusē uz šīs paralēles nezināju nevienu citu vulkānu kā vien mazpazīstamos vulkānus Amerikas ziemeļrietumu krastā. Austrumos uz astoņdesmitās paralēles bija tikai Esks uz Jana Mejena salas netālu no Spicbergenas! Tiesa, krāteru netrūka, un tie bija pietiekami plati, lai izvemtu veselu ar­miju! Bet es gribēju uzminēt, kurš būs tas, kas mums kalpos par izeju.

Rīta pusē mūsu kāpiens pieņēmās ātrumā. Tuvojoties Zemes virsai, karstums nevis mazinājās, bet pieauga, taču tam par iemeslu bija lokāla vukāniska darbība. Man nebija vairs nekādu šaubu par to, kāda vara mūs ceļ augšup. Mūs bez apstājas grūda milzīgs spēks - vairāki simti atmosfēru, ko radīja Zemes dzīlēs sakrājušies tvaiki. Un kādas neaptve­ramas briesmas mums no tiem draudēja!

Drīz vien vertikālajā galerijā, kas kļuva platāka, iekvē­lojās violetīgi blāzmojumi; gan pa labi, gan pa kreisi pama­nīju dziļus, milzīgiem tuneļiem līdzīgus kuluārus, no kuriem gāzās laukā biezi tvaiki; liesmas smilkstēdamas laizīja sienas.

—   Paskatieties, paskatieties, tēvoc!

—   Jā, tās ir sēra liesmas. Izvirdumam tas ir pilnīgi dabiski.

—   Bet kā būs, ja tās aptvers mūs?

—   Tās mūs neaptvers.

—   Bet ja mēs nosmaksim?

—   Mēs nenosmaksim. Galerija paplatinās, un, ja vajadzēs, mēs pametīsim plostu un paslēpsimies kādā plaisā.

—   Bet ūdens? Ūdens, kas kāpj aizvien augstāk?

—   Ūdens vairs nav, Aksel, ir tāda kā lavas mīkla, kas mūs nes sev līdzi uz kāda krātera rīkli.

Tiešām, ūdens stabs bija pazudis, tā vietā zem mums atradās diezgan blīvi, verdoši izmeši. Karstums kļuva neiz­turams - ja mums būtu termometrs, tas noteikti rādītu vairāk nekā septiņdesmit grādus! Pār visu miesu plūda sviedri. Ja mēs tik strauji neceltos augšup, mēs noteikti būtu noslāpuši.

Profesors vairs nepieminēja iespēju patverties kādā plaisā, un tas bija labi. Daži šā tā kopā sasaistītie baļķi tomēr bija ciets pamats, kādu nekur citur mēs nebūtu atraduši.

Ap astoņiem no rīta atkal piedzīvojām kaut ko jaunu. Augšupkāpiens piepeši aprāvās. Plosts stāvēja pilnīgi ne­kustīgi.

—   Kas noticis? — es jautāju, jo apstāšanās mani satricināja gluži kā sitiens.

—   Atpūta, — tēvocis atbildēja.

—   Vai izvirdums norimies?

—   Es ceru gan, ka ne.

Piecēlos. Mēģināju kaut ko saskatīt savā tuvumā. Iespē­jams, ka plosts aizķēries aiz klints izciļņa un mirkli pretojas izvirduma masai. Tādā gadījumā vajadzētu pasteigties un plostu iespējami ātrāk atbrīvot.

Tomēr tā nebija. Bija apstājies pats pelnu, izdedžu un akmens atlūzu stabs.

—   Vai tiešām izvirdums būtu aprāvies? — es iesaucos.

—   Tu no tā baidies gan, manu zēn, — tēvocis teica, zobus sakodis. - Bet esi rāms, šis miera brīdis nebūs ilgs; nu tas ilgst jau piecas minūtes, un drīz mēs turpināsim ceļu augšup - uz krātera izeju.

Tā runādams, profesors nemitīgi vēroja hronometru, un laikam jau viņš zināja, ko runāja. Drīz plosts atsāka ātru un nekārtīgu kustību uz augšu, tā turpinājās gandrīz desmit minūtes un pēc tam atkal apstājās.

-    Labi, — tēvocis sacīja, skatīdamies pulkstenī, - pēc desmit minūtēm no jauna dosimies ceļā.

-    Pēc desmit minūtēm?

-   Jā. Mums darīšana ar vulkānu, kura izvirdums notiek ar pārtraukumiem. Tas ļauj mums uzelpot.

Tā tiešām bija taisnība. Profesora paredzētajā mirklī mūs atkal nesa augšup ārkārtīgā ātrumā. Bija cieši jāturas pie baļķiem, lai mūs neaizrautu prom no plosta. Tad grūdiens aprāvās.

Vēlāk esmu daudz domājis par šo dīvaino parādību, ne­spēdams tai rast pietiekamu izskaidrojumu. Lai kā, man liekas skaidrs, ka neatradāmies vulkāna galvenajā kuluārā, tikai blakus tunelī, kur bija jūtams prettrieciena efekts.

Es nevaru pateikt, cik reižu šis manevrs atkārtojās. Varu vienīgi apgalvot, ka ik reizi, kad kustība atsākās, mūs trenca augšup ar vēl lielāku ātrumu, it kā mestu ar īstu raķeti. Ap­rima brīžos gandrīz smakām nost, bet grūdienu laikā karstais gaiss aizcirta elpu. Prātā pazibēja doma, cik brīnišķīgi būtu nonākt tālo ziemeļu apgabalos, kur temperatūra būtu trīs­desmit grādu zem nulles. Mana pārkaitētā iztēle klejoja pa Arktikas sniega laukiem, un es alku pēc brīža, kad varēšu vārtīties pa Ziemeļpola ledājiem. Taču pamazām, grūdieniem nemitīgi atkārtojoties, prāts aptumšojās. Ja nebūtu Hansa, es jau sen būtu satriecis galvu pret klints sienu.

Tāpēc man nav kaut cik skaidri palicis atmiņā nekas no tā, kas norisinājās turpmākajās stundās. Liekas, es dzirdēju nepārtrauktu dārdoņu, nojautu klinšu šķobīšanos, plosta riņķveida kustību. Tas griezās virs lavas straumēm, zem pelnu lietus. To ietvēra rūcošas liesmas. Viesulis, ko radīja apakš­zemes ugunis, tās dzina augšup kā ventilators. Pēdējoreiz Hansa seja man parādījās ugunsgrēka blāzmā, un tad pali­kušas atmiņā tikai šausmas, ko laikam izjūt notiesātais, kas piesiets pie lielgabala stobra, brīdī, kad nogrand šāviens un viņa locekļi tiek saraustīti gabalu gabalos.

XLIV

Acis atverot, jutu, ka jostasvietā mani žņaudz pavadoņa spēcīgā roka. Ar otru roku viņš turēja tēvoci. Es nebiju pa īstam ievainots, drīzāk gan grūdienu sadauzīts. Ie­raudzīju, ka guļu kalna nogāzē pāris soļu no kraujas, kurā būtu iegāzies, ja kaut drusku pakustētos. Hanss man bija izglābis dzīvību brīdī, kad ripoju pa krātera malu.

-   Kur mēs esam? — jautāja tēvocis, kas likās stipri dusmīgs par to, ka nonācis virszemē.

Mednieks paraustīja plecus, rādot, ka to nezina.

-    Islandē, — es sacīju.

-    Nej, - Hanss atbildēja.

-    Kā tad nē! — profesors iesaucās.

-    Hanss maldās, — es teicu, pasliedamies uz elkoņa.

Pēc visiem neskaitāmajiem ceļojuma brīnumiem

mums bija pietaupīts vēl viens pārsteigums. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu mūžīgiem sniegiem klātu konusu ziemeļu apga­balu tuksnesīgajos plašumos zem visaugstāko platuma grādu polāro debesu bālās saules stariem; taču, pretēji paredzēju­miem, tēvocis, islandietis un es bijām saules nokveldēta kalna nogāzē, un mūs mocīja briesmīgs karstums.

Negribēju ticēt savām acīm; taču neapšaubāmais kar­stums, kam bija pakļauts mans augums, neatstāja vietu ne­kādām šaubām. Mēs bijām pa pusei ārā no krātera, un dienas spīdeklis, kuram divus mēnešus nebijām prasījuši neko, dāsni jo dāsni apveltīja mūs ar mirdzoši spožu gaismu un siltumu.

Kad manas no gaismas atradušās acis atkal bija pielāgo­jušās dienas mirdzumam, liku lietā redzi, lai izlabotu iztēles kļūdas. Biju pārliecināts, ka atrodos vismaz Spicbergenā, un no šīs pārliecības nevarēju tik viegli atbrīvoties.

Pirmais ierunājās profesors:

—   Jā, pēc Islandes gan te neizskatās.

—   Bet pēc Jana Mejena salas?

—   Arī ne, manu zēn. Šis nepavisam nav ziemeļu vulkāns ar tā granīta nogāzēm un mūžīgo sniegu cepuri.

—   Tomēr…

—   Skaties, Aksel, skaties!

Virs mūsu galvām apmēram piecsimt pēdu augstumā bija vulkāna krāteris, kurā ik pa stundas ceturksnim kopā ar varenu grandienu pacēlās augstas liesmu mēles, kurās jaucās pumeka gabali, pelni un lava. Sajutu kalna drebēšanu, tas elpoja kā valis un laiku pa laikam pa milzu nāsīm izpūta lies­mas un gaisu. Zem mums klājās diezgan stāva, izvirduma iežiem segta nogāze, sasniedzot septiņsimt līdz astoņsimt pēdu dziļumu, tātad vulkāna kopējais augstums nepārsniedza trīssimt tuāzu. Tā pakāje pagaisa zaļu lapotņu vainagā, starp tām pamanīju olīvkokus, vīģes un zeltainiem ķekariem pilnus vīnogulājus.

Bija vien jāatzīst, ka pēc arktiska apvidus šī vieta neiz­skatās.

Kad skatiens bija pārslīdējis zaļumu joslai, tas aizmaldījās brīnumainas jūras vai ezera ūdeņos — tie šo burvju zemi pār­vērta tikai dažas ljē platā salā. Austrumu pusē redzējām mazu ostu, ap kuru drūzmējās mājiņas, un dažus neparastus kuģus, kas šūpojās debeszilajos viļņos. Tālāk jūras klaidu pārtrauca saliņu grupas, un saliņu bija tik daudz, ka tās atgādināja skudru pūzni. Rietumos apvārsni noslēdza tāls krasts; tur pacēlās zili kalni; aiz tiem slējās augsts konuss, virs kura peldēja tvaiku mākonītis. Ziemeļos saules staros mirguļoja milzīgs ūdens klajums, kurā šur tur varēja manīt kādu masta galu vai buru.

Tāda ainava mums bija pilnīgi negaidīta, tāpēc likās jo debešķīgāka.

-    Kur mēs esam? Kur mēs esam? - es pusbalsī atkārtoju.

Hanss vienaldzīgi aizvēra acis, bet tēvocis lūkojās ap­kārt, nekā nesaprazdams.

-   Lai kas tas būtu par kalnu, laiks ir diezgan karsts, — viņš beidzot sacīja. — Eksplozijas nebeidzas, un nebūtu gan vērts izkļūt no izvirduma, lai pēc tam dabūtu pa galvu ar kādu klints bluķi. Kāpsim lejā, tad jau redzēsim, ko darīt. Turklāt es vai mirstu aiz slāpēm un izsalkuma.

Tiešām, profesors nekad nemēdza gremdēties meditā­cijā. Turpretī es, aizmirsis nogurumu, izsalkumu un slāpes, vēl ilgas stundas būtu palicis turpat, taču vajadzēja sekot biedriem.

Vulkāna nogāzes bija ļoti stāvas; mēs slīdējām pa īstām pelnu kausētavām, izvairoties no lavas strautiem, kas vijās kā ugunīgas čūskas. Lejup kāpjot, es nemitīgi runāju, jo mana iztēle bija pārāk piepildīta, lai neizplūstu vārdos.

-   Mēs esam nonākuši Āzijā, - es iesaucos, - mēs esam Indijas piekrastē uz Malaizijas salām, pašā Okeānijā! Esam šķērsojuši pusi zemeslodes, lai nonāktu Eiropai pretējā pusē.

-    Bet kompass? - profesors jautāja.

—   Jā, kompass… - es apmulsis atkārtoju. — Ja tam ticam, mēs visu laiku esam gājuši uz ziemeļiem.

—   Tātad kompass ir melojis?

—   Kā, melojis?

-Ja vien te nav Ziemeļpols.

—   Protams, Ziemeļpols te nav, bet…

Pastāvēja kāds neizskaidrojams fakts. Nezināju, ko domāt.

Pa to laiku tuvojāmies zaļumu joslai, pie kuras bijām mielojuši acis. Mani mocīja izsalkums un arī slāpes. Laimīgā kārtā pēc divas stundas ilga gājiena mūsu skatieniem pavērās skaists līdzenums, kurā auga olīvkoki, granātkoki un vīn­ogulāji, un tā vien šķita, ka tie pieder visiem. Bijām jau arī nonākuši tādā postā, ka par īpašumu pārāk nedomājām. Kas tā bija par baudu - pilnām mutēm ēst zeltainās vīnogas! Turpat netālu zālē brīnumskaisto koku ēnā pamanīju dzidru avotiņu, kur ar vislielāko baudu noskalojām seju un rokas.

Kamēr visi tā nodevāmies atpūtas svētlaimei, starp di­viem kupliem olīvkokiem parādījās kāds bērns.

—   Redz, kur nāk šīs svētlaimīgās zemes iemītnieks!

Bērns izskatījās pēc maza nabadziņa — vienās skrandās,

vārgs un trausls, un, mūs ieraudzījis, ļoti izbijās; mēs ar sa­vām mežonīgajām bārdām un puskaili tiešām arī varējām iedvest bailes; ja vien šī nebija zagļu zeme, tās iedzīvotāji, jā­domā, jutīs pret mums tikai neuzticību.

Brīdī, kad puika grasījās bēgt, Hanss paskrēja tam pakaļ un atveda atpakaļ, lai arī mazais kliedza un spārdījās.

Tēvocis sāka viņu mierināt, cik labi prazdams, un vā­ciski jautāja:

—   Mazais draugs, kas šis ir par kalnu?

Bērns neatbildēja.

—   Skaidrs, - tēvocis sacīja, — Vācijā mēs neesam.

Tad viņš jautājumu atkārtoja angliski.

Bērns joprojām neatbildēja. Mani tas ļoti ieintriģēja.

-   Vai tad viņš būtu mēms? - profesors iesaucās un, le­podamies ar valodu prasmi, atkārtoja to pašu jautājumu franciski.

Bērns nevēra muti vaļā.

-    Nu, tad pamēģināsim itāliski, - tēvocis atsāka un sacīja:

-    Dove noi siamo?

-Jā, kur mēs esam? - es nepacietīgi atkārtoju.

Klusums.

-   Nu, vai tu runāsi vai ne? — iesaucās profesors, kuru jau pārņēma dusmas, viņš sapurināja puiku aiz ausīm. — Come noma questa isola?

-   Stromboli, - mazais skrandainis atbildēja un, izlocījies no Hansa rokām, deva kājām ziņu cauri olīvkoku dārzam.

Mēs par viņu vairs nedomājām. Stromboli! Kā uz manu iztēli iedarbojās šis negaidītais vārds! Mēs bijām Vidusjūrā, mītiskajā Eola arhipelāgā, senajā Strongilā, kur Eols turēja pieķēdētus vējus un negaisus. Un tie zilie kalni, kas apaļīgi pacēlās austrumos, bija Kalabrijas kalni! Un vulkāns, kurš slējās dienvidu pusē — Etna, pati niknā Etna!

-   Stromboli! Stromboli! - es atkārtoju.

Tēvocis izkliedza to pašu vārdu, rokas pa gaisu mētādams.

Ak, kāds ceļojums! Kāds brīnumains ceļojums! Pa viena vulkāna krāteri nokāpuši, mēs izkļuvām ārā pa otra vulkāna krāteri, un tas atradās vairāk nekā divpadsmittūkstoš ljē no Snefelsa, no neauglīgās Islandes zemes pasaules malā! Eks­pedīcijas nejaušības mūs bija atvedušas vienā no visskaistā­kajām vietām virs zemes. Bijām pametuši mūžīgo sniegu apgabalu, lai nonāktu mūžam zaļojošā apvidū, virs mūsu galvām bija nevis ledaino rajonu pelēcīgā migla, bet Sicīlijas zilās debesis!

Pēc brīnumgardas maltītes - augļiem un avota ūdens mēs atkal devāmies ceļā, lai nonāktu Stromboli ostā. Mums nelikās, ka būtu prātīgi stāstīt, kādā ceļā esam nonākuši salā: māņticīgie itālieši tādā gadījumā mūs varbūt uzskatītu par elles radījumiem; tāpēc vajadzēja samierināties ar vienkāršu avārijā cietušo lomu. Tas neskanēja tik lepni, bet bija drošāk.

Pa ceļam dzirdēju tēvoci murminām:

—   Bet kompass! Kompass, kas rādīja uz ziemeļiem! Kā to izskaidrot?

-Goda vārds, tad jau neizskaidrosim nemaz, tas būs vienkāršāk, — es nicīgi atbildēju.

—   Ko tu iedomājies! Tas tiešām būtu liels kauns, ja Joha- neuma profesors neatrastu izskaidrojumu kādai kosmiskai parādībai!

Tā runādams, mans tēvocis - puskails, ar ādas jostu ap vidu un brillēm uz acīm atkal pārvērtās par mineraloģijas profesoru.

Stundu pēc tam, kad bijām atstājuši olīvkoku dārzus, sasniedzām Sanvičenco ostu, kur Hanss pieprasīja sestās darba nedēļas algu, kas viņam tika noskaitīta, piedevām sniedzot sirsnīgu rokasspiedienu.

Tajā brīdī, kaut Hanss nedalījās mūsu visai dabiskajās emocijās, viņš vismaz kļuva neparasti izteiksmīgs.

Ar pirkstu galiem viņš viegli paspieda mums abiem roku un pasmaidīja.

XLV

Tagad pabeigšu stāstu, kuram atsacīsies ticēt pat cilvēki, kas pieraduši nebrīnīties ne par ko. Bet esmu jau iepriekš nobruņojies pret cilvēku neticību.

Stromboli zvejnieki mūs uzņēma ar cieņu, ar kādu mēdz uzņemt nelaimē cietušos. Viņi mums iedeva apģērbu un pārtiku. Pēc četrdesmit astoņām stundām - 31. augustā mazs kuģītis mūs aizveda uz Mesīnu, kur dažās atpūtas denās atguvām zaudētos spēkus.

Piektdien, 4. septembrī, mēs uzkāpām uz Francijas im­pērijas kravas pārvadājumu kantora kuģa un pēc trim die­nām izkāpām Marseļā; tad mums prātā bija vairs tikai viena doma - mūsu nolāpītais kompass. Šis neizskaidrojamais fakts mani mocīja nemitīgi. 9. septembra vakarā nonācām Hamburgā. Atsakos stāstīt, cik pārsteigta bija Marta un cik laimīga — Graibena.

- Tagad tu esi varonis, — mana dārgā līgava sacīja, - tev mani vairs nevajadzēs atstāt, Aksel!

Es raudzījos uz viņu. Viņa smaidīdama raudāja.

Paši varat iedomāties, kāda sensācija Hamburgā bija profesora Līdenbroka atgriešanās. Pateicoties Martas pļāpī­bai, visi zināja, ka profesors devies ekspedīcijā uz Zemes centru. Martai neviens negribēja ticēt, un, kad mēs atgrie­zāmies, mums ticēja vēl mazāk.

Taču Hansa klātbūtne un dažādas no Islandes pienākušas ziņas pamazām mainīja sabiedrības spriedumu.

Tad mans tēvocis kļuva par ievērojamu vīru un es — par ievērojama cilvēka brāļadēlu, un tas arī jau kaut kas bija. Hamburgā sarīkoja svētkus mums par godu. Johaneumā notika publisks priekšlasījums, kurā profesors pastāstīja par savu ekspedīciju un neizlaida nevienu faktu, kas saistījās ar kompasu. Tajā pašā dienā viņš nodeva pilsētas arhīvam

Saknusema dokumentu un izteica vislielāko nožēlu, ka ap­stākļi bijuši stiprāki par viņa gribu un lieguši pa islandiešu ceļotāja pēdām nonākt Zemes centrā. Viņš savā slavā bija pieticīgs, un tas tikai uzlaboja viņa reputāciju.

Tik lielai slavai, protams, radās skauģi. Tā kā viņa teo­rijas, kas balstījās uz noteiktiem faktiem, bija pretrunā ar zinātnes pieņēmumiem par centrālo karstumu, viņš gan rakstiski, gan ar runām risināja lieliskas diskusijas ar visu zemju zinātniekiem.

Es personiski nespēju pieņemt viņa teoriju par Zemes atdzišanu: par spīti redzētajam, es vienmēr esmu ticējis un ticēšu karstumam Zemes centrā; taču atzīstu, ka daži vēl neskaidri definēti apstākļi var radīt dabas parādības, kas neiekļaujas šajā likumā.

Brīdī, kad par šiem jautājumiem strīdējās sevišķi dedzīgi, tēvocis piedzīvoja lielas bēdas. Par spīti viņa neatlaidībai, Hanss atstāja Hamburgu; cilvēks, kuram bijām pateicību parādā par visu, neļāva mums par to samaksāt. Viņam uz­nāca ilgas pēc Islandes.

"Farval," viņš kādu dienu teica, un, tik vienkārši atva­dījies, devās uz Reikjaviku, kur arī laimīgi nokļuva.

Mēs bijām ļoti pieķērušies brašajam gāgu medniekam; kaut viņš vairs nedzīvo kopā ar mums, mēs nekad neaizmir­sīsim, ka viņš ir izglābis mums dzīvību, un esmu pārliecināts, ka nenomiršu, pirms nebūšu viņu vēlreiz saticis.

Nobeigumā gribu sacīt, ka "Ceļojums uz Zemes centru" sacēla milzīgu ievērību visā pasaulē. To pārtulkoja visās va­lodās un izdeva visās zemēs; vispopulārākie žurnāli sacentās savā starpā, lai iegūtu tiesības publicēt svarīgākās epizodes, kuras tika komentētas, diskutētas, kurām uzbruka un kuras aizstāvēja ar vienādu pārliecību gan piekritēji, gan pretinieki. Tas bija liels retums — tēvocis vēl dzīves laikā baudīja visu slavu, kas viņam pienācās, viņam pat piedāvāja par ļoti lielu maksu pārcelties uz Savienotajām Valstīm.

Taču atzīsim, ka šai slavai bija savs darvas piliens. Viens fakts palika neizskaidrojams — tas, ko rādīja kompass; bet zinātniekam tāds neizskaidrots fenomens ir kā skabarga acī! Taču debesis bija lēmušas tēvocim pilnīgu laimi.

Kādu dienu, kārtojot savā kabinetā minerālu kolekciju, pamanīju kompasu, kas bija mums līdzi ekspedīcijā, un sāku to vērot.

Jau pusgadu tas stāvēja turpat kaktā, nemaz neapzinoties, kādu jezgu ir sacēlis.

Bet kāds bija mans pārsteigums! Iekliedzos. Atsteidzās profesors.

-    Kas noticis? — viņš jautāja.

-    Kompass!…

-    Kas ir ar kompasu?

-    Bet tā šautra rāda uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem!

-    Vai tas var būt?

-    Paskatieties! Poli ir apmainījušies vietām!

-    Apmainījušies!

Tēvocis skatījās, salīdzināja, tad visa māja nodrebēja no vina lēciena.

Beidzot gan viņam, gan man prāts apskaidrojās.

-   Tātad, — viņš iesaucās, līdzko atguva runātspēju, - pēc piestāšanās Saknusema ragā šī nolāpītā kompasa šautra rādīja nevis ziemeļus, bet dienvidus?

-    Tieši tā.

-Tad mūsu kļūda ir izskaidrojama. Bet kas varēja tā apmainīt polus vietām?

-    Tas ir pavisam vienkārši.

-    Nu, tad paskaidro, manu zēn!

-    Kad Līdenbroka jūrā plosījās negaiss, ugunīgā lode, kas slīdēja pa plostu, gluži vienkārši dezorientēja mūsu kompasu.

- Ak tā, tad iznāk, ka tas ir bijis tikai elektrības joks? - profesors, skaļi smiedamies, iesaucās.

No tās dienas mans tēvocis kļuva par laimīgāko zināt­nieku pasaulē, un es esmu laimīgākais vīrs, jo mana jaukā virlandiete, atsacīdamās no aizbildināmās stāvokļa, Kēnigštrāses mājā kļuva par vedeklu un laulāto draudzeni. Viņas tēvocis, protams, bija slavenais profesors Oto Līden- broks, visu ģeogrāfijas un mineraloģijas zinātnisko biedrību korespondētājloceklis piecos kontinentos.