/ Language: Latvia / Genre:prose_classic,

Kapteiņa Granta Bērni

Žils Verns

ŽILS VERNS KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI Plaši pazīstamais franču rakstnieka romāns par ceļojumu apkārt zemeslodei. Grāmata saista nevien ar aizraujošiem piedzīvojumiem, bagātīgo floras un faunas attēlojumu, bet arī spilgtiem varoņiem, kurus vada cēlas jūtas. Jules Verne LES ENFANTS DU CAPITAINE GRANT Librairie Hachette, Paris, 1923 3. izdevums No franču valodas tulkojis Ēvalds Juhņēvičs 81.4 Fr Ve 650 4803020000-248 M801 (11)—86 Riū ilustrācijas Arvīda Būmaņa mākslinieciskais noformējums

ŽILS VERNS

KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

.

Pirmā daļa

I nodaļa ĀMURZIVS

1864. gada 26. jūlijā, spirgtam ziemeļaustrumu vējam pūšot, Ziemeļu kanāla viļņus ar pilnu tvaiku šķēla stalta jahta. Tās bezānmastā plīvoja Anglijas karogs, bet grotmastu greznoja gaiši zils vimpelis, uz kura zem hercoga kroņa bija zeltā izšūti iniciāļi «E. G.». Šīs jahtas nosaukums bija «Dunkans». Tā piederēja lordam Glenervenam, vienam no sešpadsmit skotu pēriem augšnamā un visā Apvienotajā Karalistē slavenā Temzas jahtkluba goda biedram.

Lords Edvards Glenervens brauca kopā ar savu jauno sievu lēdiju Helēnu un vienu no saviem brālēniem — majoru Maknebu.

Nesen uzbūvētais «Dunkans» bija devies dažu jūdžu izmēģinājuma- >raucienā ārpus Klaidas līča un patlaban atradās atceļā uz Glazgovu. Pie ipvāršņa jau iznira Aranas sala, kad sardzes matrozis signalizēja, ka jah- as ķīļūdenī peld kāda milzīga zivs. Kapteinis Džons Mengls tūdaļ pazi- īoja par to lordam Edvardam. Uzkāpis kopā ar majoru Maknebu uz klāja,, ords pajautāja kapteinim, kas, pēc viņa domām, šis nezvērs varētu būt..

—   Manuprāt, jūsu augstība, tā ir liela haizivs, — Džons Mengls at- )ildēja.

—   Haizivs šais ūdeņos?! — Glenervens šaubīdamies iesaucās.

—   Tas nav nekas neparasts, — kapteinis turpināja, — šās sugas hai­zivis sastopamas visās jūrās un visos platuma grādos. Tā ir āmurzivs. Ja lemaldos, mums ir darīšana ar vienu no šiem nelietīgajiem radījumiem. Ja jūsu augstība būtu ar mieru un lēdijai Glenervenai šī neparastā zveja sagādātu prieku, mēs tūdaļ uzzinātu, kas īsti par zivi tā ir.

—  Kādas ir jūsu domas, Makneb? — lords Glenervens pievērsās ma­oram. — Vai ir vērts ielaisties šai dēkā?

' — Jau iepriekš esmu ar jums vienis prātis, — majors mierīgi atbildēja..

—   Starp citu, — Džons Mengls piemetināja, — šīs plēsoņas jāiznīcina 3ez kādas saudzības. Izmantosim gadījumu, un, ja vien jūsu augstībai lab­patiksies, mēs ne tikai redzēsim aizraujošu skatu, bet reizē izdarīsim arī abu darbu.

—   Lai notiek, Džon, — lords Glenervens noteica.

Pēc tam viņš lika brīdināt lēdiju Helēnu, kas atsteidzās uz klāja, gau­sām saintriģēta par neparasto zveju.

Jūra bija lieliska. Ūdenī varēja labi saskatīt haizivs straujās un apbrī- lojami spēcīgās kustības, kad tā traucās uz priekšu, brīžam ienirdama, Drižam iznirdama virspusē. Džons Mengls deva rīkojumu. Matroži pārmeta Dār labā borta reliņiem stipru tauvu, kuras galā bija āķis ar pamatīgu speķa gabalu. Rijīgā haizivs, lai gan atradās piecdesmit jardu attālumā, tūdaļ sajuta ēsmu. Viņa strauji tuvojās jahtai. Varēja redzēt, kā viņas peldspuras, pelēkas galos un melnas pie pamatnes, ar negantu spēku kūla viļņus, kamēr astes piedēklis palīdzēja ieturēt nevainojami taisnu līniju. Haizivij tuvojoties, aizvien skaidrāk varēja redzēt viņas .lielās, izvalbītās, alkatībā gailošās acis, bet, kad zivs pagriezās uz sāniem, plaši atplestajā rīklē paspīdēja četras zobu rindas. Galva tai bija plata, līdzīga kātā iestip­rinātam āmuram. Džons Mengls nebija maldījies: tā bija visrijīgākā hai­zivju dzimtas pārstāve — āmurzivs.

«Dunkana» pasažieri un komanda saspringti sekoja haizivs rīcībai. Drīz vien plēsoņa sasniedza ēsmu. Tad viņa apsviedās uz muguras, lai varētu to labāk sakampt, un milzīgais speķa gabals nozuda platajā rīklē. Nākamajā mirklī, spēcīgi noraustīdama tauvu, haizivs pati «piecirtās», un matroži sāka vilkt nezvēru ar vinču, kas bija piestiprināta pie lielās rājas.

Juzdama, ka tiek celta laukā no ierastās stihijas, haizivs nežēlīgi raustījās, taču drīz vien viņu savaldīja. Matroži uzmeta haizivs astei nāves cilpu, paralizēdami tās kustības. Vēl pēc brīža plēsoņa tika pacelta virs borta reliņiem un nomesta uz jahtas klāja. Viens no matrožiem, piesardzīgi piegājis nezvēram klāt, ar varenu cirvja vēzienu nocirta draudīgo asti.

Neparastā zveja nu bija galā, un plēsoņa vairs nevienu neapdraudēja, rnieku atriebības jūtas bija apmierinātas, taču par viņu ziņkāri to ne­rēja teikt. Parasti uz visiem kuģiem mēdz rūpīgi pārmeklēt noķerto hai- rju kuņģus. Pazīdami šīs zivs pasakaino rijību, matroži gaida no šādas skates kādu pārsteigumu, un viņu cerības ne vienmēr ir veltīgas. Lēdija Glenervena nevēlējās noraudzīties šai pretīgajā «apskatē» un griezās kajītē. Haizivs vēl elsoja. Viņa bija desmit pēdas gara un svēra ri par seši simti mārciņām. Sāds garums un svars nav nekas neparasts, lut arī āmurzivs nepieder pie lielāko haizivju sugām, tā tomēr ir viena visbīstamākajām.

                                    — Ko?! — Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

Drīz vien milzīgā zivs bez liekas prātošanas tika uzšķērsta ar cirvja tieniem. Āķis bija nonācis līdz pat pilnīgi tukšajam kuņģim. Plēsoņa īmredzot bija ilgi gavējusi, un pieviltie matroži jau dzīrās izmest to )akaļ jūrā, kad kapteiņa palīga uzmanību piesaistīja kāds ieapaļš, zivs :šās iestrēdzis priekšmets.

—   Ē! Kas tad tas?! — viņš iesaucās.

—     Droši vien kāds klintsgabals, ko badīkla iekampusi balastam, — linējās viens matrozis.

—   Nieki! — atsaucās otrs. — Tā uz galvošanu ir lielgabala lode, kuru neradījums dabūjis vēderā un nav vēl paguvis sagremot.

—    Labāk būtu klusējuši! — sarunā iejaucās kapteiņa palīgs Toms tins. — Vai neredzat, ka šis kustonis bijis nelabojams plencis un, lai etu zudumā ne lāsītes, izlacis ne vien visu vīnu, bet ierijis piedevām pudeli?

—   Ko?! — lords Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

—    Nudien īsta pudele! — apliecināja kapteiņa palīgs. — Taču skaidri izams, ka tā nav nākusi no pagraba.

—   Tādā gadījumā, Tom, — lords Edvards sacīja, — izņemiet to uz- nīgi laukā. Jūrā iemestās pudelēs bieži vien atrodas svarīgi dokumenti.

—   Jūs tā domājat? — majors Maknebs ievaicājās.

—   Es domāju tikai to, ka tas varētu tā būt.

—   Es nemaz nestrīdos ar[1] jums, — majors atbildēja. — Ļoti iespējams, šī pudele glabā kādu noslēpumu.

—   Tūlīt mēs to uzzināsim, — Glenervens sacīja. — Kā veicas, Tom?

—    Te tā ir, — kapteiņa palīgs atbildēja, rādīdams nenoteiktas formas ekšmetu, kuru ar pūlēm bija izvilcis no haizivs vēdera.

— Labi, — Glenervens noteica. — Lieciet šo netīro pikuci nomazgāt un pēc tam ienesiet kajītē.

                                                     Glenervens uzmanīgi izņēma laukā dokumentus.

Toms izpildīja pavēli, un tik neparastos apstākļos atrastā pudele drīz vien atradās kopkajītē uz galda, ap kuru sasēdās lords Glenervens, ma­jors Maknebs, kapteinis Džons Mengls un lēdija Helēna — jo sievietes, kā stāsta, allaž esot mazliet ziņkārīgas.

Jūrā ikviens notikums iegūst īpašu nozīmību. Brīdi valdīja klusums. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti trauslajam traukam. Ko tas slēpa sevī: nelaimes vēsti par kuģa bojā eju vai tikai nesvarīgu zīmīti, kuru garlaicības mākts kuģinieks uzticējis viļņu rotaļai?

Galu galā tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, un Glenervens stājās pie pudeles izpētes, centīgi ievērodams šādos gadījumos nepieciešamo piesar­dzību. Šai brīdī viņš atgādināja krimināllietu izmeklētāju, kas iedziļinās smaga nozieguma apstākļos. Glenervens, darīja pareizi, tā rīkodamies, jo •bieži vien šķietami nenozīmīgs sīkums paver ceļu svarīgam atklājumam.

Vispirms pudele tika izpētīta no ārpuses. Pudelei bija pagarš, izturīgs kakls, uz kura vēl bija saglabājies sarūsējis stieples gabals. Biezais stikls, kas varēja izturēt vairāku atmosfēru spiedienu, nepārprotami liecināja, ka pudele nākusi no Šampaņas. Ar šādām pudelēm Epernejas vīnkopji pārsit krēslu atzveltnes, un stikls pat neieplaisā. Nav šaubu, ka arī šī pudele varējusi izturēt tāla ceļa pārbaudījumus.

—   Kliko firmas pudele, — majors konstatēja.

Un, tā kā Maknebs tika uzskatīts par pazinēju šai nozarē, viņa apgal­vojumu neviens pat nemēģināja apstrīdēt.

—  Mīļo major, — lēdija Helēna sacīja, — ko tas līdz, ja mēs zinām, kas tā par pudeli, bet nezinām, no kurienes tā atceļojusi.

—   To mēs uzzināsim, dārgā Helēna, — lords Edvards atbildēja. — Jau tagad var droši sacīt, ka pudele nākusi no tālienes. Vai redzat šo akmens- cieto slāni, kas to klāj, šīs jūras minerālsāļu nogulsnes? Tātad pudele jau ilgi klīdusi pa okeānu, iekāms nokļuvusi haizivs vēderā.

—   Esmu ar jums vienis prātis, — majors atsaucās. — šis trauslais trauks savā akmens čaulā tiešām varēja izturēt garu ceļojumu.

—   Bet no kurienes tas īsti nācis? — lēdija Glenervena jautāja.

—   Pacietieties, dārgā Helēna, pacietieties brītiņu! Pudeles prasa pa­cietību. Domājams, nemaldīšos, teikdams, ka pudele pati atbildēs uz visierr. mūsu jautājumiem.

To sacīdams, Glenervens sāka kasīt cietās nogulsnes no pudeles kakla Drīz vien parādījās korķis, kuru jūras ūdens bija stipri sabojājis.

—   Bēdīgs fakts, — Glenervens noteica. — Ja pudelē atrodas kāds pa pīrs, tas būs krietni cietis.

—   Baidos, ka jums taisnība, — majors piekrita.

—  Varu vēl piebilst, — Glenervens turpināja, — ka šī slikti aizkorķētā pudele drīz vien būtu nogājusi dibenā. Par laimi, haizivs to aprija, lai no­gādātu mums uz «Dunkana» klāja.

—   Tā tas ir, — Džons Mengls sacīja, — un tomēr būtu bijis labāk, ja mēs pudeli būtu izzvejojuši atklātā jūrā, zināmos platuma un garuma grā­dos. Tad pēc gaisa un jūras strāvām mēs varētu noteikt pudeles ceļu,. Turpretī tāds pastnieks kā haizivs, kas peld pret vēju un straumi, izjauc visus aprēķinus.

—   Tūlīt redzēsim, — Glenervens atbildēja.

Sai brīdī viņš jo piesardzīgi izvilka korķi — un kopkajīti piepildīja asa sāls smaka.

—   Kas tur ir? — lēdija Helēna noprasīja īsti sievišķīgā nepacietībā.

—  Jā, man bija taisnība! — Glenervens sacīja. — Pudelē ir papīri!

—   Dokumenti! Dokumenti! — lēdija Helēna iesaucās.

—  Tikai mitrums tos, liekas, saēdis, — Glenervens piezīmēja, — un; nav iespējams tos dabūt laukā, jo tie pielipuši pie pudeles sieniņām.

—   Sadauzīsim pudeli, — Maknebs ierosināja.

—   Es labāk gribētu saglabāt to veselu, — Glenervens atbildēja.

—   Es tāpat, — majors piekrita.

—  Tas, bez šaubām, būtu ļoti jauki, — sarunā iejaucās lēdija Helēna,. — taču trauka saturs ir daudz vērtīgāks par pašu trauku, un tāpēc labāk upurēt to.

—   Ja jūsu augstība nodauzītu pudelei tikai kakliņu, — Džons Mengls ieteica, — mēs varētu izvilkt dokumentus laukā, nenodarot tiem nekādus bojājumus.

—   Dariet to, mīļais Edvard! — lēdija Glenervena iesaucās.

Tā kā bija grūti ko citu izgudrot, lords Glenervens tā arī izlēma no­dauzīt vērtīgajai pudelei kaklu. Vajadzēja ņemt palīgā āmuru, jo akmens čaula bija cieta kā granīts. Drīz vien uz galda nobira stikla lauskas — un kļuva redzami vairāki kopā salipuši papīra gabaliņi. Kamēr Glenervens tos uzmanīgi ņēma laukā, atdalīja citu no cita un lika uz galda, lēdija Helēna, majors un kapteinis stāvēja viņam apkārt.

II nodaļa trĪs dokumenti

Jūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi da­žus nesakarīgus vārdus, gandrīz pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uz visām pu­sēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūra vēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palū­kojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnus skatienus.

—   Te ir trīs dažādi dokumenti, — Glenervens sacīja, — acīmredzot viena un tā paša dokumenta kopijas trīs valodās: angļu, franču un vācu. To liecina daži saglabājušies vārdi.

—   Vai šais vārdos nav kāda jēga? — lēdija Glenervena vaicāja.

—   Grūti dot noteiktu atbildi, dārgā Helēna, dokumentos saglabājies ļoti maz vārdu, un tie paši daļēji izdzisuši.

—   Varbūt kopijas papildina cita citu? — majors ieminējās.

—   Iespējams, — Džons Mengls atsaucās. — Nav ticams, ka jūras ūdens būtu izdzēsis vienas un tās pašas rakstu rindas. Savirknēdami tei­kumu drumslas, mēs galu galā izlobīsim kaut ko sakarīgu.

—   Tā arī darīsim, — lords Glenervens izlēma, — turklāt sistemātiski. Sāksim vispirms ar dokumentu angļu valodā.

Sai dokumentā rindas un vārdi bija izkārtoti šādi:

62

Bri

gow

sink

aland

stra

skipp

Gr

that monit

of long

and

lost

ssistance

—   Nekas sakarīgs te gan nav saskatāms, — majors vīlies noteica.

—   Lai nu būtu kā būdams, — kapteinis atbildēja, — tomēr tā ir skaidra angļu valoda.

—   Par to nevar būt nekādu šaubu, — lords Glenervens apstiprināja. — Vārdi sink, aland, that, and, lost saglabājušies neskarti; skipp droši vien nozīmē skipper, un runa ir par kādu misteru Gr…, domājams, ava­rējuša kuģa kapteini.

—   Redziet nu! Kaut kas mums jau ir, — lēdija Helēna sacīja.

—   Diemžēl trūkst pat veselu rindu, — majors piezīmēja. — Kā lai uz­zinām avarējušā kuģa nosaukumu un avārijas vietu?

—   Gan uzzināsim arī to, — lords Edvards noteica.

—   Bez šaubām, — piekrita majors, kurš vienmēr bija tādās pašās do­mās kā visi pārējie. — Bet kādā veidā!?

—   Papildinot dokumentus citu ar citu.

—   Tad stāsimies pie darba! — lēdija Helēna skubināja.

Otrs papīra gabaliņš bija cietis vairāk nekā iepriekšējais. Tajā atse­višķi vārdi bija izkārtoti šādi:

7 Juni

Glas

zwei

atrosen

graus

bringt ihtien

—   Tas rakstīts vācu valoda, — Džons Mengls konstatēja, uzmetis pa­pīram skatienu.

—   Vai jūs protat šo valodu, Džon? — Glenervens jautāja.

—   Ļoti labi, jūsu augstība.

—   Tad pasakiet mums, ko nozīmē šie nedaudzie vārdi! Rūpīgi izpētījis dokumentu, kapteinis sacīja:

—   Tagad mēs jau varam pateikt, kad notikusi katastrofa — 7 Juni> tas ir, septītajā jūnijā, un, pievienojot skaitli 62 no angļu valodā uzrak­stītā dokumenta, mēs dabūjam precīzu datumu: 1862. gada 7. jūnijs.

—   Brīnišķīgi! — lēdija Helēna iesaucās. — Turpiniet, Džon!

—  Tai pašā rindā, — jaunais kapteinis atsāka, — es redzu vārdu Glas. Savienojot to ar vārdu gow no pirmā dokumenta, mēs dabūjam Glasgow. Acīmredzot kuģis ir no Glazgovas ostas.

—   Gluži manas domas, — majors paziņoja.

—   Otrās rindas šai dokumentā nemaz nav, — Džons Mengls turpināja. — Toties trešajā es redzu divus visai svarīgus vārdus: zwei, kas nozīmē divi, un atrosen jeb, pareizāk, Matrosen, kas vācu valodā nozīmē matroži.

—   Tatacl dokumenti stasta par kapteini un diviem matrožiem, — lēdija Helēna secināja.

—   Ļoti iespējams, — lords Glenervens atbildēja.

—   Man jāatzīstas jūsu augstībai, — kapteinis turpināja, — ka nāka­mais vārds — graus mani mulsina. Es nezinu, kā to pārtulkot. Varbūt tre­šais dokuments mums palīdzēs. Turpretī divi pēdējie vārdi saprotami bez grūtībām. Bringt ihtien nozīmē sniedziet viņiem, un, savienojot šos vārdus ar angļu vārdu assistance, kas pirmajā dokumentā arī atrodas septītajā rindā, gluži dabiski, veidojas teikums sniedziet viņiem palīdzību.

—   Tiešām! «Sniedziet viņiem palīdzību!», — Glenervens atkārtoja. — Bet kur atrodas šie nelaimīgie? Pagaidām mums trūkst pat visniecī­gākā norādījuma par katastrofas vietu.

—   Cerēsim, ka franču valodā uzrakstītais dokuments būs izsmeļo­šāks, — lēdija Helēna piebilda.

—   Tūlīt izpētīsim arī franču dokumentu, — Glenervens atsaucās, — un, tā kā mēs visi šo valodu protam, tas būs daudz vieglāk.

Lūk, precīza trešā dokumenta kopija:

trois

ats

tannia

gonie

austral

abor

contin

pr

cruel indi

jete

ongit

et 37° 11'

lat

—   Te ir skaitļi! •— lēdija Helena iesaucas. — Skatieties, kungi, ska­tieties!

—   Rīkosimies sistemātiski, — lords Glenervens teica, — un sāksim no sākuma. Atļaujiet man atjaunot citu pēc cita šos izkliedētos un aprautos vārdus. Jau. pēc pirmajiem burtiem es redzu, ka runa ir par trīsmastu buri­nieku, kura nosaukums angļu un franču dokumentā pilnīgi saglabājies: «Britannia». No nākamajiem diviem vārdiem — gonie un austral — tikai pēdējā vārda nozīme mums visiem saprotama.

—   Tas ir vērtīgs norādījums, — Džons Mengls secināja, — tātad ku­ģis avarējis Dienvidu puslodē.

—   Pārāk nenoteikti, — majors piezīmēja.

—   Es turpinu, — Glenervens atsāka. — Vārds abor ir darbības vārda ūborder sakne. Tātad šie nelaimīgie izcēlušies krastā. Bet kur? Ko nozīmē cotitin? Vai tas nav kontinents? Pēc tam cruel.

—   Cruel! — Džons Mengls iesaucās. — Lūk, izskaidrojums vācu vārdam graus … grausam — nežēlīgs!

—   Turpināsim! Turpināsim! — Glenervens steidzināja, jo viņa inte­rese, nepilno vārdu jēgai atklājoties, auga augumā. — Indi… Vai šie jūr­nieki būtu izmesti Indijas krastā? Un ko nozīmē vārds ongit? Ak jā! Lon- gitude — garums! Un tepat arī platums: trīsdesmit septiņi grādi vienpa­dsmit minūtes. Beidzot mums ir precīzs norādījums.

—   Bet garuma grādu nav, — Maknebs ieminējās.

—   Nevajag gribēt pārāk daudz, dārgais major, — Glenervens atsaucās. — Jau tas ir ļoti labi, ka mēs precīzi zinām platuma grādus. Franču doku­ments neapšaubāmi ir pilnīgākais no visiem trim. Acīmredzot divi doku­menti burtiski pārtulkoti no trešā, jo rindu skaits visos ir pilnīgi vienāds. Tāpēc būtu lietderīgi šos trīs dokumentus apvienot, pārtulkot vienā valodā un pēc tam censties atrast visticamāko, visloģiskāko un visnepārprota­māko skaidrojumu.

—   Bet kādā valodā jūs tulkosit, — majors vaicāja, — franču, vācu vai angļu?

—   Franču, — Glenervens atbildēja, — jo visvairāk vārdu saglabājies tieši šai valodā.

—   Jūsu augstībai taisnība, — Džons Mengls piebilda. — Turklāt šo valodu mēs visi pārvaldām.

—   Tātad nolemts. Es pārrakstīšu šo dokumentu, savilkšu kopā vārdu un teikumu drumslas, saglabādams atstarpes starp tām, un pierakstīšu klāt tos vārdus, kuru nozīme ir neapstrīdama. Pēc tam mēs visu salīdzinā­sim un apsvērsim.

Glenervens tūdaļ ķērās pie spalvas un pēc brīža pasniedza draugiem papīru, uz kura bija šādas rindas:

7 juin 1862 trois-māts «Britannia» Glasgow

sombre

gonie austral

ā terre

deux matelots

capitaine Gr

abor

contin pr

cruel indi

jete ce document

de longitude

et 87° 11' de latitude

Portez-leur secours

perdus

Sai brīdī matrozis, ienācis kopkajītē, ziņoja kapteinim, ka «Dunkans» iebrauc Klaidas jūras līcī, un jautāja, ko darīt tālāk.

—   Kādi ir jūsu augstības nodomi? — Džons Mengls uzrunāja lordu. Glenervenu.

—   Iespējami ātrāk sasniegt Dambārtonu, Džon. No turienes lēdija Helēna dosies mājup uz Malkolmas pili, bet es braukšu uz Londonu, iesniegt šo dokumentu admiralitātei.

Džons Mengls deva attiecīgus rīkojumus, un matrozis aizsteidzās pie kapteiņa palīga.

—   Bet tagad, dārgie draugi, — Glenervens teica, — turpināsim aiz­sāktos meklējumus. Mēs esam uz pēdām lielai katastrofai. No mūsu atta­pības atkarīga vairāku cilvēku dzīvība. Saliksim kopā visus prātus, lai atminētu šo mīklu.

—   Esam ar mieru, mīļais Edvard, — lēdija Helēna atsaucās.

—   Vispirms, — Glenervens turpināja, — mums jāņem vērā, ka šai dokumentā ir trīs dažādas faktu grupas: pirmkārt, tādi fakti, kurus mēs zinām, otrkārt, tādi, kurus mēs varam noskārst, un, treškārt, tādi, kur.us mēs nezinām. Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka 1862. gada 7. jūnijā cietis avāriju trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas, ka divi matroži un kap­teinis iemetuši šo dokumentu jūrā trīsdesmit septītajā platuma grādā un vienpadsmitajā minūtē un ka viņi lūdz palīdzību.

—   Pilnīgi pareizi, — majors apliecināja.

—   Ko mēs varam noskārst? — Glenervens turpināja. — Vispirms to, ka avārija notikusi dienvidu jūrās, un tūdaļ es gribētu pievērst jūsu uzmanību vārdam gonie. Vai tas nenorāda uz kādas zemes nosaukumu?

—   Patagonija! — lēdija Helēna iesaucās.

—   Bez šaubām.

—   Bet vai Patagoniju šķērso trīsdesmit septītā paralēle? — majors noprasīja.

—   To var viegli pārbaudīt, — Džons Mengls atbildēja, izklādams uz galda Dienvidamerikas karti. — Pilnīgi pareizi. Patagoniju tiešām skar • trīsdesmit septītā paralēle. Tā šķērso Araukāniju, iet caur Patagonijas ziemeļu apgabalu pampām un iesniecas Atlantij.as okeānā.

—   Labi. Turpināsim. Divi matroži un kapteinis abor… abordent, tas ir, sasniedz krastu. Kādu? Contin… kontinentu. Ievērojiet: nevis salu, bet kontinentu. Kāds liktenis viņus piemeklējis? Par to mums stāsta divi viedīgi burti — pr. Šie nelaimīgie, kā redzams, ir pris — sagūstīti vai prisonniers — gūstekņi. Kas viņus sagūstījis? Cruels Indiens — nežēlīgie indiāņi. Vai tas neskan pārliecinoši? Vai trūkstošie vārdi paši nenostājas tukšajās vietās? Vai dokumenta saturs nekļūst skaidrs? Vai jums neataust atklāsmes gaisma?

Glenervens runāja ar lielu pārliecības spēku. Viņa acīs dega nesatrici­nāma ticība. Runātāja, iedvesma pārņēma arī klausītājus, un viņi vienā balsī sauca:

—   Protams! Protams!

Pēc brīža lords Edvards turpināja:

—   Visas šīs hipotēzes, dārgie draugi, man šķiet ļoti ticamas. Manuprāt, katastrofa notikusi pie Patagonijas krastiem. Turklāt Glazgovā es pacen­tīšos noskaidrot, kāds bijis «Britānijas» ceļa mērķis. Tad mēs droši zinā­sim, vai kuģis varējis atrasties šais ūdeņos.

— Mums nemaz nav jāmeklē tik tālu, — Džons Mengls ieminējās. — Man ir «Mercantile and Shipping Gazette» komplekts, kurā mēs atra­dīsim precīzas ziņas.

—   Dodiet šurp, paskatīsimies! — lēdija Glenervena mudināja.

Džons Mengls paņēma 1862. gada avīzes un ātri tās pārlapoja. Nemaz

ilgi nevajadzēja meklēt, drīz vien kapteinis gandarīts izlasīja:

—   «1862. gada 30. maijs. Peru. Kalao. Ar kravu uz Glazgovu, «Britā- nija», kapteinis Grants.»

—   Grants! — lords Glenervens iesaucās. — Tas drosmīgais skots, kurš gribēja nodibināt Klusajā okeānā Jaunskotiju?

—  Jā, tas pats, — Džons Mengls atbildēja. — 1861. gadā viņš izbrauca no Glazgovas ar «Britāniju», un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.

—   Par to vairs nevar būt šaubu! — Glenervens iesaucās. — Tas ir viņš! «Britānija» atstāja Kalao 30. maijā un 7. jūnijā, nedēļu pēc izbrauk­šanas, avarēja pie Patagonijas krastiem. Šķietami neatšifrējamās vārdu paliekas vēstī par šā kuģa likteni. Kā redzat, dārgie draugi, lielum lielo daļu patiesības mēs esam jau izdibinājuši. Palicis tikai viens vienīgs ne­zināmais — mums trūkst garuma grāda.

—   Tas nemaz nav vajadzīgs, — Džons Mengls paziņoja. — Tā kā zeme ir zināma, tad ar platuma grādu vien es apņemos atrast katastrofas vietu.

—   Tātad mēs zinām visu? — lēdija Helēna vaicāja.

—   Visu, mīļā Helēna, un tās vietas, ko dokumentā izdzēsis jūras ūdens, es varu aizpildīt bez kādām grūtībām, it kā rakstītu, kapteinim Grantam diktējot.

Lords Glenervens tūdaļ paņēma spalvu un drošu roku uzrakstīja šadas rindas:

1862. gada 7. jūnijā trismastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pie Patagonijas krastiem Dien­vidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants mē­ģinās sasniegt kontinentu, kur nežēlīgie indiāņi viņus sagūstīs. So dokumentu viņi iemetuši jūrā… garuma un 37° 11' platuma grādos. Sniedziet viņiem palī­dzību, citādi viņi aizies bojā.

—   Brīnišķīgi! Brīnišķīgi, mīļais Edvard! — lēdija Helēna iesaucās, — Ja šie nelaimīgie atkal ieraudzīs dzimteni, par savu laimi viņi būs pa­teicīgi jums.

—  Viņi noteikti atgriezīsies dzimtenē, — Glenervens atbildēja. — Šis dokuments ir tik izsmeļošs, skaidrs un neapšaubāms, ka Anglija nevar nenākt palīgā saviem trim dēliem, kas izmesti vientuļā jūras krastā. To, ko viņa savā laikā darījusi Franklina un daudzu citu labā, — to šodien viņa darīs avāriju cietušo «Britānijas» jūrnieku labā.

—   Šiem nelaimīgajiem, — lēdija Helēna ieminējās, — droši vien ir ģimenes, kas apraud viņu nāvi. Nabaga kapteinim Grantam varbūt ir sieva, bērni…

—  Jums taisnība, mīļā lēdija, es apņemos paziņot viņiem, ka nevajag zaudēt cerības. Bet tagad, draugi, kāpsim uz klāja, jo kuģis tuvojas ostai.

Paātrinājis gaitu, «Dunkans» tobrīd brauca garām Bjūtas salai, atstā­dams aiz labā borta Rotseju, jauku pilsētiņu, kas atdusas auglīgā ielejā. Pēc tam jahta ieslīdēja jūras līča šaurajā kuģu ceļā, pabrauca garām Grīnokai un pulksten sešos vakarā izmeta enkuru pie Dambārtonas bazalt- klints, kuras virsotnē paceļas skotu varoņa Vollesa slavenā pils.

Piestātnē lēdiju Helēnu jau gaidīja kariete, lai aizvestu viņu un majoru Maknebu uz Malkolmas pili. Lords Glenervens, noskūpstījis savu jauno sievu, aizsteidzās uz Glazgovas ātrvilcienu.

Taču pirms aizbraukšanas viņš uzticēja visātrākajam sakaru līdzeklim kādu svarīgu ziņu, un telegrāfs nogādāja laikrakstu «Times» un «Morning Chronicle» redakcijām šādu sludinājumu:

«Ziņas par pazudušo trīsmastu kuģi «Britānija» no Glazgovas un par kapteini Grantu var saņemt pie lorda Glenervena Malkolmas pilī Lasā, Dambārtonas grāfistē, Skotijā.»

III n o d a ļ a

MALKOLMAS PILS

Malkolmas pils ir viena no vispoētiskākajām pilīm Skotijas kalnainē-. Tā atrodas netālu no Lasas ciema un paceļas, augstu pār brīnum jauku ieleju. Pils granīta sienas apskalo dzidrie Lomonda ezera ūdeņi. Kopš senseniem laikiem Malkolmas pils piederējusi Glenervenu dzimtai, kura Robroja un Fērgusa Makgregora dzimtenē saglabājusi veco Valtera Skota varoņu viesmīlības tikumus. Tai laikā, kad Skotijā norisa sociālā revolū­cija, no savām zemēm tika padzīts liels skaits zemnieku, kuri saviem klanu vecākajiem nevarēja samaksāt augsto nomas naudu. Daļa zemnieku nomira badā, daļa kļuva par zvejniekiem vai emigrēja. Tas bija vispārēja posta laiks. Vienīgi Glenerveni uzskatīja, ka uzticībai jāvalda tiklab starp augstajiem, kā zemajiem, un viņi palika uzticīgi saviem ļaudīm. Neviens nepameta savas dzimtās mājas, neatstāja zemi, kur atdusējās viņa senči, visi palika savu veco senjoru klanā. Arī pašreiz šai nenovīdības un nesa­ticības laikmetā Glenerveniem tiklab Malkolmas pilī, kā ari uz «Dunkana» kalpoja vienīgi skoti. Viņi visi bija cēlušies no Makgregoru, Makferleinu, Maknebu un Maknotenu lēņu ļaudīm, vārdu sakot, visi bija Stērlingas un Dambārtonas grāfistes bērni, ar sirdi un dvēseli uzticīgi savam kun­gam, un dažs labs no viņiem vēl runāja vecajā kaledoniešu valodā.

Lordam Glenervenam piederēja milzu bagātības, kuras viņš izlietoja,, darīdams daudz laba. Vēl lielāka par viņa devību bija viņa labsirdība, jc tā var būt bezgalīga, turpretī devībai vienmēr ir robežas. Lasas senjorsv Malkolmas «lerds», pārstāvēja savu grāfisti lordu palātā. Taču jakobī- ' nisko ideju dēļ viņš nevarēja patikt Hanoveras namam un arī Anglijas valstsvīru aprindās netika lāgā ieredzēts — visvairāk tāpēc, ka turējās pie savu senču tradīcijām un enerģiski pretojās «dienvidnieku» politiska­jiem tīkojumiem.

Tomēr lords Edvards Glenervens nebija ne atpalicis, ne garā aprobe­žots cilvēks. Plaši atvērdams savas grāfistes vārtus progresam, savā sirdī viņš palika skots un pat Karaliskā Temzas jahtkluba sacīkstēs cīnījās ar savām jahtām vienīgi par Skotijas slavu.

Edvardam Glenervenam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš bija liela auguma, paskarbiem sejas vaibstiem, taču bezgala maigu skatienu, un visa viņa būtne pauda Skotijas kalnaines poēziju. Viņš tika daudzināts kā ārkārtīgi drosmīgs, uzņēmīgs un bruņniecisks cilvēks, īsts deviņpadsmitā gadsimta Fērguss, turklāt ļoti labs, pat labāks par svēto Martinu, jo sava kalnu novada nabaga ļaudīm viņš būtu atdevis pat mēteli.

Pirms nepilniem trim mēnešiem lords Glenervens bija kļuvis precēts virs. Viņš bija apprecējis mis Helēnu Tafnelu, kuras tēvs — lielais ceļotājs Viljams Tafnels visu savu dzīvi bija veltījis ģeogrāfijas zinātnei un jaun­atklājumu kaislībai.

Mis Helēna nepiederēja pie dižciltīgas dzimtas, toties viņa bija sko­tiete, kas, pēc lorda Glenervena domām, atsvēra jebkuru dižciltību, šo piemīlīgo, drosmīgo un uzticīgo meiteni Lasas senjors izraudzījās par savu dzīvesbiedri. Viņš iepazinās ar mis Helēnu, kad viņa, kļuvusi bāre- nīte, viena pati gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem dzīvoja tēva mājās Kil- patrikā. Glenervens saprata, ka nabaga meitene būs krietna sieva, un ap­precēja to. Mis Helēnai bija divdesmit divi gadi. Viņai bija gaiši mati un zilas acis kā Skotijas ezeri spirgtā pavasara rītā. Viņas mīlestība pret vīru bija vēl lielāka nekā pateicība. Viņa mīlēja vīru tā, itin kā pati būtu bagāta mantiniece, bet viņš — pamests bārabērns. Fermeri un kalpotāji •bija ar mieru atdot dzīvību par savu «labo Lasas kundzi».

Lords Glenervens un lēdija Helēna laimīgi dzīvoja Malkolmas pilī, kuru apņēma Skotijas kalnaines krāšņā un mežonīgā daba. Viņi pastaigā­jās pa ēnainām ozolu un kļavu alejām, gar ezera krastiem, kur vēl atbal­sojās skotu senās pibrokas[3], nokāpa pamestās aizās, kurās par Skotijas vēsturi vēstīja aizgājušo laiku pilsdrupas. Viendien viņi klaiņoja pa bērzu un lapegļu mežiem, pa nodzeltējušiem viršu laukiem, citdien rāpās Ben- lomonda stāvajās kraujās vai arī auļoja zirgos pa klusajām, pamestajām ielejām, vērodami, iepazīdami un apbrīnodami šo poēzijas apdvesto no­vadu, kuru vēl tagad dēvē par Robroja zemi, visas šīs slavenās vietas, ko tik cildeni apdziedājis Valters Skots. Vakaros, kad virs apvāršņa iedegās «Makferlcina lākturis», viņi domīgi klīda pa seno galeriju, kuras robotie mūri apjoza Malkolmas pili, un, apsēdušies uz kāda akmens bluķa, dabas klusuma apņemti, blāvās mēness gaismas apspīdēti, kalnu virsotnēm pa­mazām tinoties nakts ēnās, aizmirsa visu pasauli un iegrima tai apskaid­rotajā aizmirstībā, tai divatnības burvībā, kāda zemes virsū atvēlēta vie­nīgi mīlošām sirdīm.

Tā pagāja viņu laulības pirmie mēneši. Taču lords Glenervens neaiz­mirsa, ka viņa sieva ir slavena ceļotāja meita. Viņam šķita, ka lēdija Helēna mantojusi tēva tieksmes, un viņš nebija maldījies. Tika uzbūvēts «Dunkans», kuram vajadzēja aizvizināt lordu un lēdiju Glenervenus uz skaistākajām zemēm pasaulē — pa Vidusjūras viļņu klaidu līdz pat Ege-

jas jūras salām. Kā lai attēlo lēdijas Helēnas prieku, kad vīrs nodeva «Dunkanu» viņas rīcībā! Patiesi, vai var būt lielāka laime kā traukties kopā ar mīļoto pretī brīnišķīgajai grieķu zemei un redzēt uzlecam medus mēnesi pār krāšņajiem orienta krastiem!

Un nu lords Glenervens aizbraucis uz Londonu. Tā kā turp viņu bija aizvedušas rūpes par nelaimīgajiem kuģiniekiem, pēkšņā šķiršanās lēdiju Helēnu neskumdināja, viņa tikai nepacietīgi gaidīja vīru mājās. Nāka­majā dienā pienākusī telegramma solīja drīzu atgriešanos, turpretī vakarā saņemtajā vēstulē lords Glenervens lūdza paciesties, jo radušies nepare­dzēti sarežģījumi. Aiznākamajā dienā pienāca jauna vēstule, kurā lords Glenervens vairs neslēpa savu neapmierinātību ar admiralitāti.

Tai dienā lēdija Helēna jau sāka uztraukties. Vakarā, kad viņa viena pati sēdēja savā istabā, ienāca pils pārvaldnieks misters Helberts un jautāja, vai lēdija nepieņemšot kādu jaunu meiteni un puisēnu, kuri vēlo­ties runāt ar lordu Glenervenu.

—   Vai tie ir mūsu ļaudis? — lēdija Helēna pavaicāja.

—  Nē, kundze, — pārvaldnieks atbildēja, — es viņus nepazīstu. Viņi atbraukuši ar vilcienu līdz Balokai, bet no turienes nākuši uz Lasu kājām.

—   Aiciniet viņus šurp, Helbert, — lēdija Glenervena sacīja.

Pārvaldnieks izgāja. Pēc brīža lēdijas Helēnas istabā ienāca jauna

meitene un puisēns. Kā redzams, māsa un brālis. Tik līdzīgi viens otram, ka tas neradīja nekādas šaubas. Meitenei bija gadu sešpadsmit. Viņas glītā, mazliet nogurusī sejiņa, acis, kas laikam bija lējušas daudz asaru, padevīgā un tomēr drosmīgā sejas izteiksme, nabadzīgais, bet tīrais ap­ģērbs — tas viss modināja simpātijas. Viņa turēja pie rokas gadus divpa­dsmit vecu apņēmīga izskata zēnu, kas, liekas, uzskatīja sevi par māsas aizstāvi. Nudien, ikvienam, kas izrādītu meitenei kaut mazāko necieņu, būtu darīšana ar šo brašuli.

Lēdijas Helēnas priekšā māsa mazliet samulsa. Taču lēdija pasteidzās viņu uzrunāt pirmā.

—   Jūs vēlējāties mani sastapt? — viņa vaicāja un iedrošinādama pa­skatījās uz meiteni.

—   Nevis jūs, — zēns pārliecināti attrauca, — bet lordu Glenervenu.

—   Piedodiet, kundze, — māsa sacīja, uzmezdama brālim nosodošu skatienu.

—   Lords Glenervens nav mājās, — lēdija Helēna paskaidroja, — bet cs esmu viņa sieva un ja varētu viņu aizstāt…

—  Jūs esat lēdija Glenervena? — meitene jautāja.

—  Jā, mis.

—  Tātad jūsu vīrs lords Glenervens no Malkolmas pils ievietojis laik­rakstā «Times» sludinājumu sakarā ar «Britānijas» katastrofu?

—   Jā, jā! — lēdija Helēna laipni atsaucās. — Un kas jūs esat? …

—   Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

—  Mis Granta! Mis Granta! — lēdija Helēna iesaucās, apkampdama meiteni un skūpstīdama brašā puisēna apaļos vaigus.

—   Kundze, — meitene atsāka, — kas jums zināms par manu tēvu? Vai viņš ir dzīvs? Vai mēs viņu kādreiz redzēsim? Runājiet, es jūs ļoti lūdzu!

—  Mīļais bērns, — lēdija Helēna sacīja, — lai dievs mani pasargā no vieglprātīgas atbildes, es negribu modināt maldīgas cerības …

—   Runājiet, kundze, runājiet! Es protu panest bēdas un esmu sagata­vojusies uz visu.

—   Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — cerības ir ļoti niecīgas, taču iespējams, ka ar dieva palīgu kādā jaukā dienā jūs atkal ieraudzīsit savu tēvu.

—   Ak dievs! Ak dievs! — mis Granta iesaucās, nejaudādama vairs apvaldīt asaras, bet Roberts tikmēr pārklāja ar skūpstiem lēdijas Glener- venas rokas.

Kad pirmais skumjā prieka uzplūds bija pāri, jaunā meitene uzdeva neskaitāmus jautājumus. Lēdija Helēna viņai pastāstīja par atrasto doku­mentu, par to, ka «Britānija» cietusi katastrofu pie Patagonijas krastiem, ka kapteinis un divi matroži, kas palikuši dzīvi, acīmredzot sasnieguši kontinentu un, beidzot, ka viņi uzticējuši kaprīzajiem okeāna viļņiem trijās valodās uzrakstītu dokumentu, kurā lūguši visai pasaulei palīdzību.

Šā stāsta laikā Roberta Granta skatiens palika kā kaltin piekalts pie lēdijas Helēnas, itin kā no viņas lūpu kustībām būtu atkarīga visa viņa dzīve. Zēna fantāzija uzbūra šaušalīgas tēva ciešanu ainas. Viņš redzēja tēvu uz «Britānijas» klāja, viņš sekoja tam bangainā jūrā, kopā ar tēvu ķērās pie krasta klintīm un, smagi elsodams, rāpās pa viļņu apskalotām liedaga smiltīm. Vairākkārt pār zēna lūpām izlauzās sāpjpilni vārdi.

—   Ak, mans tēvs, mans nabaga tēvs! — viņš sauca, piekļaudamies māsai.

Mis Granta turpretim, rokas sažņaugusi, klausījās un nebilda ne vārda. Tikai kad stāsts bija galā, viņa iesaucās:

—   Bet dokuments — kur ir šis dokuments, kundze!?

—   Man tā vairs nav, mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja.

—   Jums tā vairs nav?

—  Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Lon­donu, taču es atstāstīju jums tā saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums

                                           — Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdu paliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …

—   Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.

—   Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik spa­rīgu apņēmību. — Kā redzat, mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.

—  Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.

—   Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīs­tinot admiralitātes ierēdņus ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib pa­nākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.

—   Vai tas var būt, kundze?! — meitene iesaucās. — Vai tiešām to visu jūs esat darījuši mūsu labā?

—  Jā, dārgā mis, un kuru katru mirkli es gaidu atgriežamies lordu Glenervenu.

—   Kundze, — jaunā meitene sacīja dziļā pateicībā un patiesā aiz­grābtībā, — lai debesis svētī lordu Glenervenu un jūs!

—   Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — mēs neesam pelnījuši nekādu pateicību! Ikviens mūsu vietā būtu rīkojies gluži tāpat. Lai tikai piepildītos mūsu kopējās cerības! Līdz lorda Glenervena pārbraukšanai jūs paliksit pilī…

—   Kundze, — jaunā meitene sacīja, — es negribētu ļaunprātīgi iz­mantot laipnību, kādu jūs parādāt svešiem cilvēkiem.

—   Svešiem! Nē, mīļais bērns, nedz jūs, nedz jūsu brālis šai namā ne­esat svešinieki, un es gribu, lai lords Glenervens, atgriezies mājās, izstās­tītu kapteiņa Granta bērniem, kas tiks darīts, lai glābtu viņu tēvu.

Tik sirsnīgu piedāvājumu nebija iespējams atraidīt. Un mis Granta ar brāli palika Malkolmas pilī, lai sagaidītu atgriežamies lordu Glenervenu..

IV n o d a ļ a

LĒDIJAS GLENERVENAS PRIEKŠLIKUMS

Sarunā ar kapteiņa Granta bērniem lēdija Helēna nebilda ne vārda par lorda Glenervena vēstulē izteiktajām bažām, ka admiralitātes ierēdņi varētu viņa lūgumu neievērot. Tāpat viņa noklusēja to, ka kapteini Grantu droši vien sagūstījuši Dienvidamerikas indiāņi. Kālab apbēdināt nabaga bērnus un apslāpēt nupat modušās cerības! Tas itin neko nemainītu! To< lēdija Helēna paturēja pie sevis un, atbildējusi uz visiem mis Grantas jautājumiem, savukārt iztaujāja jauno meiteni, kura, šķiet, bija sava brāļa vienīgā aizgādniece.

Vienkāršais un aizkustinošais stāsts padarīja lēdijas Glenervenas sim­pātijas pret jauno meiteni vēl dziļākas.

Mis Mērija un Roberts Granti bija kapteiņa vienīgie bērni. Nākot pa­saulē Robertam, Harijs Grants zaudēja sievu, un, dodamies tālajos jūras braucienos, bērnus viņš uzticēja savas vecās un lādzīgās māsīcas gādībai. Kapteinis Grants bija drosmīgs jūras braucējs, lielisks sava aroda pratējs, labs kuģinieks un labs tirgotājs, vārdu sakot, viņam piemita visas tās īpa­šības, kādas vajadzīgas tirdzniecības flotes kapteinim. Viņš dzīvoja Sko­tijā, Pērtas grāfistes pilsētiņā Dandijā. Kapteinis Grants bija īsts savas dzimtās zemes dēls. Viņa tēvs, Svētās Katrīnas baznīcas mācītājs, bija devis viņam vispusīgu izglītību, būdams pārliecināts, ka tā nevienam ne­var kaitēt, ari tālbraucējam kapteinim ne.

Jau pirmajos braucienos uz aizjūras zemēm, būdams sākumā kapteiņa palīgs, pēc tam kapteinis, Harijs Grants sekmīgi kārtoja tirdznieciskus darījumus, un dažus gadus pēc Roberta piedzimšanas viņam jau piederēja paprāvs kapitāls.

Tieši tai laikā kapteiņa Granta prātus pārņēma ideja, kas viņa vārdu padarīja populāru visā Skotijā. Tāpat kā Glenerveni un dažas citas diže­nas skotu dzimtas, viņš savā sirdī — lai arī darbos tas neizpaudās — nosodīja Anglijas uzkundzēšanos. Pēc viņa domām, Skotijas intereses ne­varēja būt tādas pašas kā anglosakšu intereses, un viņš nolēma dibināt skotu koloniju kādā no lielajām Okeānijas salām. Vai viņš sapņoja par neatkarību, kādu, piemēram, jau ieguvušas Savienotās Valstis un kādreiz izcīnīs Indija un Austrālija? Iespējams. Iespējams arī, ka viņš kaut kādā veidā izpauda savas slepenās cerības. Skaidrs bija vienīgi tas, ka valdība atteicās atbalstīt viņa kolonizācijas plānus, vēl vairāk: tā lika kapteiņa Granta ceļā dažādus šķēršļus, kas jebkuru citu vīru būtu salauzuši. Taču Harijs Grants nepadevās. Viņš griezās ar uzsaukumu pie saviem tautie­šiem, ziedoja iecerētajam mērķim savu īpašumu, uzbūvēja kuģi, nolīga uz­ticamu komandu un, atstājis bērnus savas vecās māsīcas gādībā, devās pētīt Klusā okeāna lielās salas. Tas notika 1861. gadā. Veselu gadu, līdz 1862. gada maijam, viņš sūtīja par sevi vēstis. Taču kopš tās jūnija dienas, kad viņš atstāja Kalao, par «Britāniju» vairs nekas nebija dzirdams, arī «Gazette Maritime» spītīgi klusēja par kapteiņa likteni.

Harija Granta vecā māsīca pēkšņi nomira, un abi bērni palika pasaulē gluži vieni.

Mērijai Grantai toreiz bija tikai četrpadsmit gadu, taču varonīgā mei- "tene grūtajā brīdī nezaudēja drosmi un visu savu dzīvi veltīja brālim, kurš bija vēl bērns. Viņu vajadzēja audzināt un skolot. Taupīgā, saprātīgā un tālredzīgā meitene, strādādama dienu un nakti, pati no visa atteikdamās, atrada līdzekļus brāļa uzturēšanai un pašaizliedzīgi pildīja mātes pienā­kumus. Abi bērni dzīvoja Dandijā, ar cieņu panesdami nabadzību un vīrišķīgi ar to cīnīdamies. Mērija domāja vienīgi par savu brālīti un sap­ņoja, ka viņš reiz pieredzēs laimīgas dienas. Pati viņa vairs neko necerēja. «Britānija» gājusi bojā, un viņas tēvs ir miris. Nav aprakstāms meitenes satraukums, kad laikrakstā «Times» nejauši pamanītais sludinājums viņu pēkšņi izrāva no dziļās bezcerības.

Vilcināties nebija pamata, un Mērija Granta nolēma rīkoties. Ja arī viņa uzzinātu, ka kapteiņa Granta līķis uziets kādā neapdzīvotā krastā zem viļņu sadragāta kuģa paliekām, tas tomēr būtu labāk nekā mūžīgās šaubas, nebeidzamā neziņa.

Viņa izstāstīja visu brālim, un tai pašā dienā abi bērni iekāpa Pērtas vilcienā un vakarā jau bija Malkolmas pilī, kur Mērija pēc ilgajām dvē­seles mokām atkal atguva cerības.

Tāds bija skumjais stāsts, ko Mērija Granta vienkāršos vārdos pavēs­tīja lēdijai Glenervenai, nemaz nedomādama, ka šais garajos pārbaudī­jumu gados viņa izturējusies kā īsta varone. Toties lēdija Helēna to iedomāja, un viņa vairākkārt, neslēpdama acīs sariesušās asaras, cieši apkampa abus kapteiņa Granta bērnus.

Robertam šķita, ka to visu viņš dzirdētu pirmo reizi, un klausījās māsā plaši ieplestām acīm. Tikai tagad puisēns atskārta, cik daudz māsa viņa labā darījusi, cik daudz pārcietusi, un metās viņai ap kaklu.

—   Māmiņ! Manu mīļo māmiņ! — viņš iesaucās, nevarēdams apvaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.

Kamēr viņi tā sarunājās, bija pienākusi nakts, un lēdija Helēna, sa­prazdama, cik ļoti bērni noguruši, nolēma pārtraukt šīs sarunas. Mērijai Grantai un Robertam tika ierādītas istabas, un viņi aizmiga, sapņodami par labākām dienām.

Kad bērni bija aizgājuši, lēdija Helēna lika ataicināt majoru un izstās­tīja viņam visus šāvakara notikumus.

—   Mērija Granta ir krietna meitene, — Maknebs sacīja, noklausījies māsīcas stāstījumu.

—   Ak dievs, kaut manam vīram viss labi paveiktos! — lēdija Helēna izsaucās. — Citādi šo abu bērnu stāvoklis kļūs briesmīgs.

—   Noteikti paveiksies, — Maknebs noteica. — Vai tiešām admiralitā­tes lordu sirdis būtu cietākas par Portlendas cementu!

Lai cik stipra bija majora pārliecība, lēdija Helēna visu nakti nevarēja aizmigt, kaudamās ar drūmām nojautām.

Nākamajā rītā Mērija un viņas brālis, piecēlušies jau gaismas svīdā, pastaigājās plašajā pils pagalmā, kad pēkšņi atskanēja ratu rīboņa. Lords

                                                  — Mans tēvs! — Mērija Granta iekliedzas.

Glenervens atgriezās Malkolmas pilī, zirgiem traucoties pilnos auļos. Gan drīz tai pašā mirklī majora pavadībā pagalmā iznāca lēdija Helēna un •metās vīram pretim. Lords Glenervens izskatījās skumjš, norūpējies un ,aizkaitināts. Viņš klusēdams cieši apkampa sievu. — Nu stāsti, Edvard! — lēdija Helēna iesaucās. - Ak, dārgā Helēna, šiem cilvēkiem nav sirds! — lords Glenervens atbildēja.

—   Viņi atteicās? …

—   Jā, viņi atteicās sūtīt kuģi. Viņi runāja par miljoniem, kas velti izšķiesti, meklējot Franklinu. Viņi paziņoja, ka dokuments esot apšau­bāms un nesaprotams. Viņi teica, ka nelaimīgie avarējuši jau pirms diviem gadiem un atrast viņus tikpat kā neesot cerību. Viņi apgalvoja, ka indiāņi savus gūstekņus acīmredzot aizveduši zemes iekšienē un ka neesot iespē­jams izvandīt visu Patagoniju, lai sameklētu trīs cilvēkus — trīs skotus? Ka šī meklēšana būšot veltīga un bīstama, ka tā vairāk cilvēku pazudinā­šot nekā izglābšot. Vārdu sakot, viņi minēja visādus sagudrotus iemeslus, lai tikai varētu atteikt. Viņi nav aizmirsuši kapteiņa nodomus, un nelai­mīgais Grants tagad ir neglābjami pazudis!

—  Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — Mērija Granta iekliedzās, noslīg­dama pie lorda Glenervena kājām.

—   Jūsu tēvs? Ko jūs sakāt, mis… — Glenervens pārsteigts uzlūkoja meiteni.

—  Jā, Edvard, — lēdija Helēna paskaidroja, — mis Mērija un viņas brālis ir kapteiņa Granta bērni, kurus admiralitāte nolēmusi padarīt par bāreņiem!

—   Ak, mis, — lords Glenervens sacīja, pieceldams meiteni, — būtu es zinājis, ka jūs esat šeit…

Neko vairāk viņš neteica. Pagalmā valdīja nomācošs klusums, ko rei­zēm pārtrauca šņuksti. Neviens nebilda ne vārda: nedz lords Glenervens, nedz lēdija Helēna, nedz majors, nedz pils kalpotāji, kas klusēdami stā­vēja puslokā ap saviem kungiem. Taču šo skotu izskats liecināja, ka viņi visi nosoda angļu valdības rīcību.

Pēc laba brīža majors uzrunāja lordu Glenervenu:

—   Tātad nav nekādu cerību?

—   Itin nekādu.

—   Tādā gadījumā, — Roberts iesaucās, — es pats uzmeklēšu šos kungus, un mēs vēl redzēsim …

Māsas apsaukts, Roberts nepaguva izteikt līdz galam savus draudus, taču zēna sažņaugtā dūre liecināja, ka viņa nolūki nav miermīlīgi.

—   Nē, Robert, nē! — Mērija Granta sacīja. — Pateiksimies krietna­jiem senjoriem par visu, ko viņi mūsu labā darījuši, — mēs to nekad ne­aizmirsīsim. Bet nu dosimies prom.

—   Mērij! — lēdija Helēna iesaucās.

—   Mis, kurp jūs gribat doties? — lords Glenervens jautāja.

—   Es metīšos pie kājām karalienei, — jaunā meitene atbildēja. — Vai tiešām viņa varētu palikt nedzirdīga pret divu bērnu lūgumu glābt viņu tēva dzīvību?!

Lords Glenervens skumji pašūpoja galvu: ne jau apšaubīdams viņas majestātes žēlīgo sirdi, bet zinādams, ka Mērija Granta pie karalienes nepiekjūs. Lūdzēji tikai ļoti retos gadījumos nonāk līdz troņa pakāpieniem, un tā vien liekas, ka virs karaļpiļu durvīm būtu lasāmi tie paši vārdi, kurus angļi raksta uz savu kuģu stūrēm:

Passengcrs are requested not to speak to the man at the wheel

Lēdija Helēna uzminēja sava vīra domas. Viņa saprata, ka meitenes pūles būtu veltīgas. Viņa skaidri redzēja, cik izmisuma pilna būs abu bērnu turpmākā dzīve. Un tad viņu pārņēma liela un cildena ideja.

—   Mērija Granta, — viņa iesaucās, — pagaidiet, mans bērns, un uz­klausiet, ko es sacīšu!

Meitene jau bija satvērusi brāli pie rokas un dzīrās doties prom. Tagad viņa apstājās.

Lēdija Helēna asaru pilnām acīm un apgarotu seju piegāja pie vīra un sacīja stingrā balsī:

—   Edvard, šo vēstuli rakstīdams un iemezdams to jūrā, kapteinis Grants nodeva sevi dieva ziņā. Bet dievs to uzticējis mums, tieši mums! Kā redzams, dievs vēlas, lai rūpes par nelaimīgo cilvēku glābšanu uzņem­tos mēs.

—   Ko jūs gribat ar to sacīt, Helēna? — lords Glenervens jautāja.

Pagalmā iestājās dziļš klusums.

—   Es gribu sacīt, — lēdija Helēna turpināja, — ka sākt laulības dzīvi ar labu darbu ir liela laime. Un jūs, mīļais Edvard, lai sagādātu man prieku, esat paredzējis izpriecas ceļojumu. Bet vai var būt patiesāks un lielāks prieks par to, kādu mēs gūtu, glābjot nelaimīgus cilvēkus, ko pa­metusi dzimtene?

—   Helēna! — lords Glenervens iesaucās.

—   Jā, jūs esat mani sapratis, Edvard! «Dunkans» ir labs un izturīgs kuģis. Tas var droši vagot dienvidjūras un pat apbraukt apkārt zemeslo­dei, ja būs vajadzīgs. Dodamies ceļā, Edvard! Braucam meklēt kapteini Grantu!

Sajūsmināts par šiem drosmīgajiem vārdiem, lords Glenervens apskāva savu jauno sievu un smaidīdams piekļāva pie krūtīm, kamēr Mērija un

Roberts skūpstīja viņas rokas. Sā aizkustinošā skata aizgrābti, pils kalpo­tāji sauca no visas sirds:

— Urrā! Lai dzīvo Lasas kundze! Urrā! Lai trīskārt sveikti lords un lēdija Glenerveni!

V nodaļa «DUNKANS» IZIET JŪRĀ

Kā jau sacījām, lēdijai Helēnai bija cēla un drosmīga sirds. To neap­strīdami pierādīja arī viņas pašreizējais nodoms. Lords Glenervens ar pilnām tiesībām varēja lepoties ar savu varonīgo sievu, kas spēja viņu saprast un viņam sekot. Jau Londonā, kad viņa lūgums tika noraidīts, viņam ienāca prātā doma pašam doties palīgā kapteinim Grantam, un viņš neizteica to pirmais vienīgi tāpēc, ka viņam bija grūti samierināties ar šķiršanos no lēdijas Helēnas. Turpretī, kad lēdija Helēna pati tiecās doties ceļā, nekādām šaubām vairs nevarēja būt vietas. Pils kalpotāji šo priekšlikumu uzņēma ar skaļiem sajūsmas saucieniem — vajadzēja taču glābt brāļus, tādus pašus skotus kā viņi paši, — un lords Glenervens no visas sirds pievienojās suminājumiem par godu Lasas kundzei.

Tā kā jautājums par aizbraukšanu bija izlemts, vairs nedrīkstēja zau­dēt ne stundu. Tai pašā dienā lords Glenervens nosūtīja Džonam Menglam rīkojumu braukt ar «Dunkanu» uz Glazgovu un sagatavot visu ceļojumam pa dienvidjūrām un, iespējams, apkārt zemeslodei. Starp citu, izteikdama savu priekšlikumu, lēdija Helēna nebija pārvērtējusi «Dunkana» izcilās īpašības. Šis izturīgais un ātrais kuģis varēja droši doties tālos jūras braucienos.

«Dunkans» bija pirmklasīga tvaika jahta ar divi simti desmit tonnu lielu kopējo tilpumu, turpretim Kolumba, Vespuči, Pinsona un Magelāna kuģi, kuri pirmie sasniedza Jaunās pasaules krastus, bija krietni vien mazāki.

Vispirms kapteinis lika paplašināt tilpnes, lai varētu uzņemt iespējami lielāku daudzumu akmeņogļu, jo ceļā ir grūti papildināt kurināmā krāju­mus. Tāpat Džons Mengls tālredzīgi parūpējās par kambīzi, sagādādams pārtiku veseliem diviem gadiem. Naudas viņam netrūka, un viņš pat iegā­dājās lielgabalu, ko uzstādīja jahtas priekšgalā. Ceļā var daudz kas gadī­ties, un nekad nevar nākt par ļaunu iespēja raidīt četras jūdzes tālu astoņas mārciņas smagu lodi.

Džons Mengls, kā mēdz teikt, bija vīrs īstajā vietā, un, lai gan pašlaik viņš komandēja tikai izpriecu jahtu, viņu pelnīti uzskatīja par vienu no labākajiem Glazgovas šķiperiem. Viņam bija trīsdesmit gadu, paskarbie sejas vaibsti pauda drosmi un labsirdību. Viņš bija piedzimis un uzaudzis Malkolmas pilī, Glenerveni bija devuši viņam izglītību un izskolojuši par teicamu jūrnieku. Vairākos tālos jūras braucienos Džons Mengls bija ne vienreiz vien pierādījis savu meistarību, enerģiju un aukstasinību. Kad lords Glenervens uzaicināja viņu par «Dunkana» kapteini, viņš ar prieku pieņēma šo piedāvājumu, jo mīlēja Malkolmas senjoru kā brāli un mek­lēja izdevību, pagaidām gan bez panākumiem, uzupurēties viņa labā.

Kapteiņa palīgs Toms Ostins bija vecs jūrasvilks, kas pelnīja pilnīgu uzticību. Pavisam «Dunkana» komandā, ieskaitot kapteini un viņa palīgu, bija divdesmit pieci vīri. Viņi visi bija nākuši no Dambārtonas grāfistes, visi šie rūdītie jūrnieki bija Glenervenu lēņu ļaužu dēli, un tā arī uz kuģa radās īsts brašo skotu klans, kurā netrūka pat tradicionālā paiperbega[6]. Tādējādi Glenervenam bija lieliska komanda, kurā ietilpa krietni un uzti­cami vīri, kas mīlēja savu amatu, prata ne vien lieliski vadīt kuģi, bet arī veikli rīkoties ar ieročiem un bija gatavi doties pat visbīstamākajās ekspe­dīcijās. Kad «Dunkana» komanda uzzināja, kurp tai jābrauc, jūrnieki nespēja apvaldīt savu sajūsmu, un Dambārtonas klintis atbalsoja skaļu «urrā!».

Līdztekus kuģa apgādei ar kurināmo un pārtiku Džons Mengls neaiz­mirsa sagatavot tālajam ceļojumam lorda Glenervena un lēdijas Helēnas.

apartamentus. Viņam vajadzēja iekārtot kajītes arī kapteiņa Granta bēr­niem, jo lēdija Helēna nespēja atteikt Mērijai un apsolīja ņemt viņu līdzi.

Arī Roberts negribēja palikt krastā un bija pat ar mieru slepus uzlavī- ties uz kuģa un paslēpties kravas tilpnē. Ja viņam būtu jāstrādā par kuģa- puiku kā savā laikā Nelsonam un Franklinam, viņš salīgtu uz «Dunkana». Kā lai atsaka tik dūšīgam zēnam! Neviens pat nemēģināja to darīt. Vaja­dzēja piekrist pat tam, ka Roberts nebrauks kā pasažieris, jo viņš gribēja būt vai nu junga, vai matrozis. Džonam Meņglam tika uzdots apmācīt viņu jūrnieka amatā.

—   Labi, — Roberts noteica, — un lai viņš netaupa pletni, kad es daru ko aplam.

—   Vari būt bez rūpēm, manu zēn, — Glenervens atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi, noklusēdams vienīgi to, ka lietot «kaķi ar deviņām astēm»1 uz «Dunkana» aizliegts un nav arī nekādas vajadzības to darīt. •

Lai jahtas pasažieru saraksts būtu pilnīgs, vēl jāpiemin majors Mak­nebs. Majors bija apmēram piecdesmit gadus vecs, rāmu, pareizi veidotu seju un lādzīgu raksturu. Vienkāršs, kluss, miermīlīgs un labsirdīgs — Maknebs allaž gāja tur, kur viņu sūtīja, allaž visiem un visam piekrita un nekad nestrīdējās, nekad nezaudēja savaldīšanos. Viņš devās augšā pa kāpnēm savā guļamistabā tikpat mierīgi, kā rāpās bumbu saārdītā cietok­šņa valnī, nekas pasaulē nespēja viņu satraukt un izsist no līdzsvara, pat lielgabala lode ne, un droši vien viņš arī nomirs, neradis izdevību aizsvil- ties dusmās. Majoram Maknebam visaugstākā mērā piemita ne vien pa­rastā kaujas lauka drošsirdība, fiziskā drosme, kas raksturīgas ar lielu muskuļu spēku apveltītiem cilvēkiem, bet vēl jo vairāk morālā drosme, tā dēvētais garīgais spēks. Ja viņam var ko pārmest, tad vienīgi to, ka viņš bija skots no galvas līdz kājām, zvērināts kaledonietis, kas stūrgalvīgi turas pie savas zemes senajiem tikumiem. Tālab Maknebs nekad nebija kalpojis Anglijai un majora dienesta pakāpi bija ieguvis melnās kalniešu gvardes 42. pulkā, kurā visi virsnieki bija skotu muižnieki. Kā Glenervena brālēns Maknebs dzīvoja Malkolmas pilī, bet kā majors uzskatīja par savu dabisku pienākumu doties līdzi ceļojumā ar «Dunkanu».

Tāds bija jahtas personālsastāvs, kuram neparedzētu apstākļu dēļ bija lemts veikt vienu no mūsu laikos vispārsteidzošākajiem ceļojumiem. Kopš ierašanās Glazgovas tvaikoņu piestātnē «Dunkans» piesaistīja vispārēju publikas uzmanību. Katru dienu to apbrīnoja lieli ļaužu pūļi. Visi intere­sējās vairs tikai par «Dunkanu», runāja vairs tikai par «Dunkanu», un tas, protams, ne visai patika citu ostā stāvošo kuģu kapteiņiem, arī kap­teinim Bērtonam, kura lieliskais stīmers «Skotija» bija pietauvojies blakus «Dunkanam» un gatavojās doties uz Kalkutu.

Milzīgā «Skotija» no saviem augstumiem ar pilnām tiesībām varēja noraudzīties uz «Dunkanu» kā uz parastu piekrastes kuģeli. Un tomēr visi interesējās vienīgi par lorda Glenervena jahtu, un šī interese ar katru dienu auga augumā.

Aizbraukšanas brīdis nāca aizvien tuvāk. Džons Mengls rīkojās pras­mīgi un izdarīgi. Jau mēnesi pēc izmēģinājuma brauciena Klaidas jūras līcī «Dunkans», apgādāts ar kurināmo un proviantu un sakārtots tālajam' ceļojumam, varēja iziet jūrā. Izbraukšanas diena bija nolikta uz 25. augustu, lai dienvidu platuma grādus jahta sasniegtu, turienes pava­sarim sākoties.

Kad lorda Glenervena nodoms kļuva zināms sabiedrībai, viņam vaja­dzēja uzklausīt ne vienu vien brīdinājumu par to, cik nogurdinošs un bīstams būšot šāds ceļojums. Taču Glenervens tam nepievērsa ne visma­zāko uzmanību un mierīgi gatavojās atstāt Malkolmas pili. Turklāt dau­dzi Glenervena paļātāji klusībā viņu apbrīnoja. Galu galā sabiedrības doma atklāti nostājās skotu lorda pusē un visi laikraksti vienprātīgi noso­dīja admiralitātes ierēdņu rīcību, tikai valdības oficiozi to nedarīja. Starp citu, lords Glenervens bija vienlīdz nejūtīgs kā pret nopēlumiem, tā slavi­nājumiem: viņš darīja to, ko prasīja pienākums, un nelikās par pārējo ne zinis.

24. augustā Glenervens, lēdija Helēna, majors Maknebs, Mērija un Roberts Granti, jahtas stjuarts misters Olbinets un viņa sieva — lēdijas Glenervenas apteksne misis Olbineta, sirsnīgi atvadījušies no kalpotājiem, atstāja Malkolmas pili. Pēc dažām stundām ceļotāji jau atradās uz «Dun­kana». Glazgovas iedzīvotāji ar patiesu sajūsmu sveica lēdiju Helēnu, šo jauno, drosmīgo sievieti, kura, atsacījusies no bezrūpīgās, greznās dzī­ves priekiem, steidzās palīgā avarējušajiem kuģiniekiem.

Lorda Glenervena un viņa sievas apartamenti atradās jahtas pūpē: tur bija divas guļamistabas, salons un divas tualetes telpas. Bez tam vēl bija koptelpa un tai apkārt sešas kajītes, no kurām piecās iekārtajās Mērija un Roberts Granti, misters un misis Olbineti un majors Maknebs. Džona Mengla un Toma Ostina kajītes atradās jahtas priekšpusē, un tām bija izeja uz augšējo klāju. Komanda bija izvietota starpklājā, turklāt visai ērti, jo jahta neveda nekādu citu kravu kā vienīgi akmeņogles, proviantu un ieročus. Vārdu sakot, Džona Mengla rīcībā bija pietiekami daudz telpu kuģa iekšienē, un viņš tās prasmīgi izmantoja.

«Dunkanam» vajadzēja iziet jūrā 25. augustā pulksten trijos no rīta, •tiklīdz sāksies bēgums. Taču jau iepriekšējā vakarā glāzgovieši bija lieci­nieki aizkustinošai ceremonijai. Pulksten astoņos lords Glenervens, viņa viesi un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātājiem, — visi, kas piedalījās šai pašaizliedzīgajā ceļojumā, atstāja jahtu un devās uz Sanmango katedrāli. Šis senais Glazgovas dievnams, kas reformācijas postījumu laikā palika neskarts un ko tik brīnum jauki aprakstījis Valters .Skots, uzņēma zem savām masīvajām velvēm «Dunkana» pasažierus un jūrniekus. Viņus pavadīja milzīgs ļaužu pūlis. Plašajā baznīcas jomā, kas -bija pilns ar kapakmeņiem, viņa eminence Mortons izlūdzās debesu svē­tību un dieva aizgādību ekspedīcijas dalībniekiem. Brīdi senajā katedrālē ieskanējās Mērijas Grantas balss. Jaunā meitene lūdza dievu par saviem labdariem un lēja karstas pateicības asaras. Pēc tam sapulcējušies, dziļu jūtu pārņemti, atstāja dievnamu. Pulksten vienpadsmitos visi atkal bija uz kuģa. Džons Mengls un komanda veica pēdējos sagatavošanas darbus, pirms devās ceļā.

Pusnaktī iekvēlojās kurtuves. Kapteinis pavēlēja straujāk piemest og­les, un drīz vien melni dūmu mutuļi sajaucās ar nakts miglu. Lai pasar­gātu «Dunkana» buras no kvēpiem, tās tika rūpīgi ietītas audekla pārval­kos, jo vējš pūta no dienvidrietumiem un to nevarēja izmantot kuģa gaitas paātrināšanai.

Pulksten divos naktī «Dunkana» korpusu sadrebināja tvaika katlu trī­sas. Manometrs rādīja četras atmosfēras lielu spiedienu. Pārkarsētais tvaiks šņākdams lauzās ārā caur vārstuļiem. Paisums bija sasniedzis aug­stāko līmeni, un rītausmā jau varēja saskatīt Klaidas kuģu ceļu ar bojām un bakeniem, kuru signālugunis pamazām balēja. Ilgāk kavēties vairs nedrīkstēja. Bija laiks doties ceļā.

Džons Mengls lika paziņot par to lordam Glenervenam, kurš nekavē­joties uzkāpa uz klāja.

Drīz vien sākās bēgums. Gaisu satricināja sirēnas pūtiens, «Dunkans» atdeva galus un atvirzījās no pārējiem kuģiem. Skrūve sāka strādāt, un jahta ieslīdēja upes kuģu ceļā. Džons iztika bez loča, jo pats lieliski pazina Klaidas kuģu ceļu un neviens cits neprastu kuģi labāk izvadīt. Jahta paklausīgi pakļāvās viņa gribai: mierīgi un droši viņš vadīja mašīnu ar labo roku, bet stūri — ar kreiso. Drīz vien pēdējās fabrikas nomainīja vasarnīcas, kas zvilnēja šur tur piekrastes pakalnos. Pilsētas troksnis aprima tālumā.

Pčc stundas «Dunkans» pabrauca garām Dambārtonas klintīm, un vēl pēc divām stundām tas jau bija Klaidas jūras līcī. Pulksten sešos no rīta jahta apbrauca Kentairas zemesragu, izslīdēja no Ziemeļu kanāla ūdeņiem un sāka šķelt okeāna viļņus.

VI nodaļa sestĀs KAJĪTES PASAŽIERIS

Ceļojuma pirmajā dienā jūra bija diezgan nemierīga, pievakarē vējš vēl pieņēmās. «Dunkans» tika krietni šūpots. Dāmas uz klāja nerādījās. Viņas palika guļam savās kajītēs, un tas bija prātīgi darīts.

Nākamajā dienā vējš mainīja virzienu. Kapteinis Džons pavēlēja uz­vilkt fokburu, bezānburu un mazo marsburu. Tagad «Dunkans» stabilāk turējās viļņos un šūpošanās vairs nebija tik ļoti jūtama. Lēdija Helēna un Mērija Granta rītausmā iznāca uz klāja, kur jau atradās lords Glenervens, majors un kapteinis. Saullēkts bija brīnišķīgs. Dienas spīdeklis iznira no okeāna gluži kā apzeltīts metāla disks no milzīgas galvanizācijas vannas. «Dunkans» slīdēja spožā gaismas plūsmā, un šķita, ka burās iegūlis nevis vējš, bet saulstari.

Jahtas pasažieri klusā aizgrābtībā vēroja starojošā spīdekļa parādī­šanos.

—   Kāds burvīgs skats! — lēdija Helēna beidzot ierunājās. — Saullēkts sola jauku dienu. Ka tikai vējš neiegrieztos pretī un nekavētu «Dunkanu» skrējienā!

—  Grūti pat iedomāties labāku ceļavēju, dārgā Helēna, — Glenervens atsaucās. — Par ceļojuma sākumu mēs nevaram sūdzēties.

—   Un cik ilgi mums būs jābrauc, dārgais Edvard?

—  To pateikt mums varēs vienīgi kapteinis Džons, — Glenervens sa­cīja. — Kā mēs braucam, Džon? Vai esat apmierināts ar savu kuģi?

—   Pat ļoti apmierināts, jūsu augstība, — Džons atbildēja. — Tas ir lielisks kuģis, un jūrniekam to patīkami sajust zem kājām. Starp korpusu un mašīnu pastāv vislabākā saskaņa: paskatieties, cik līdzena ir ķīļūdens svītra un cik viegli jahta tiek pāri vilnim! Mēs braucam septiņpadsmit jūdzes stundā. Ja šāds ātrums saglabāsies, pēc desmit dienām mēs šķērso­sim ekvatoru, bet pēc nepilnām piecām nedēļām apbrauksim Hornas ragu.

—   Vai dzirdēji, Mērij, — lēdija Helēna iesaucās, — pēc nepilnām piecām nedēļām!

—  Jā, kundze, es dzirdēju, — meitene atbildēja, — un kapteiņa vārdi lika straujāk iepukstēties manai sirdij.

—   Kā jūs panesat braucienu ar kuģi, mis Mērij? — lords Glenervens apvaicājās.

—   Samērā labi, milord, bez sevišķām grūtībām. Drīz apradīšu pavisam.

—   Un mūsu jaunais cilvēks Roberts?

—   Ko nu par Robertu! — Džons Mengls atsaucās. — Ja viņa nav mašīntelpā, tad'droši vien viņš uzrāpies jau mastā. Šis zēns, kā redzams, smejas par jūras slimību. Skatieties! Vai redzat, kur viņš ir?

Sekojot kapteiņa žestam, visu skatieni pievērsās fokmastam, kur simt pēdu augstumā bramstengas vantīs karājās Roberts. Mērija neviļus no­drebēja.

—   Nomierinieties, mis! — Džons Mengls sacīja. — Es galvoju par viņu un apsolu jums visā drīzumā iepazīstināt kapteini Grantu ar veiklu zelli, jo nav nekādu šaubu, ka mēs atradīsim šo cienījamo kapteini.

—   Lai debesis jūs uzklausa, mister Džon! — jaunā meitene atbildēja.

—  Mīļais bērns, — lords Glenervens ierunājās, — visos šais notikumos saskatāms likteņa vēlējums, kas paver mums vislielākās cerības. Mēs ne­braucam, bet tiekam sūtīti. Mēs nemeklējam, bet tiekam vadīti. Un parau- gieties uz šiem brašajiem vīriem, kas svēti apņēmušies izpildīt savu cil­deno pienākumu! Mēs noteikti gūsim panākumus un turklāt bez īpašām grūtībām. Es apsolīju lēdijai Helēnai izpriecas ceļojumu un esmu cieši pārliecināts, ka savu vārdu turēšu.

—   Edvard, jūs esat labākais cilvēks pasaulē! — lēdija Glenervena iesaucās.

—   Itin nemaz, toties man ir labākā komanda pasaulē un labākais ku­ģis pasaulē. Vai mūsu «Dunkans» nav apbrīnas vērts, mis Mērija?

—   Protams, milord, es to apbrīnoju, — jaunā meitene atteica, — un apbrīnoju kā lietpratēja.

—   Tiešām?

—   Būdama vēl maza meitenīte, es rotaļājos uz tēva kuģiem. Viņš būtu izskolojis mani par īstu jūrnieku, taču nepieciešamības gadījumā es arī tagad varētu rēvēt buras vai novīt līnīti.

—   Ko jūs sakāt, mis! — Džons Mengls iesaucās.

—  Ja tas ir tā, — lords Glenervens piebilda, — jūs kļūsit lieli draugi ar kapteini Džonu, jo, pēc viņa domām, nav labākas nodarbošanās pasaulē par drosmīgo jūrnieka amatu. Neko citu viņš neatzīst pat sievietēm! Vai nav tiesa, Džon?

—   Bez šaubām, jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — taču man jāteic, ka es labprātāk redzētu mis Grantu uzturamies kajītē nekā

                            šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu.

uzvelkam bramburu. Tomēr man bija ļoti patīkami dzirdēt viņu tā ru­nājam.

—   It īpaši, kad viņa apjūsmoja «Dunkanu»… — Glenervens sacīja.

—   … kas to patiesi pelnījis, — Džons piemetināja.

—  Jūs tik ļoti lepojaties ar savu jahtu, — lēdija Helēna ierunājās, — ka man uznāca vēlēšanās izstaigāt kuģi līdz pat kravas telpām un pa­raudzīties, kā mūsu krietnie matroži iekārtojušies starpklājā.

—   Lieliski iekārtojušies, — Džons atbildēja, — viņi tur jūtas kā mājās.

—  Viņi tiešām ir savās mājās, dārgā Helēna, — lords Glenervens sa­cīja. — Sī jahta ir daļa mūsu senās Kaledonijas! Tas ir peldošs Dambār­tonas grāfistes gabaliņš, un mēs brīnumainā kārtā nemaz neesam atstā­juši savu dzimteni. «Dunkans» ir Malkolmas pils, un okeāns ir Lomonda ezers.

—   Tādā gadījumā, dārgais Edvard, izrādiet mums savu pili, — lēdija Helēna pajokoja.

—   Esmu jūsu rīcībā, kundze, — Glenervens atbildēja, — taču vispirms, atļaujiet man brīdināt Olbinetu.

Jahtas stjuarts bija lielisks saimniecības vadītājs, pēc tautības skots, taču pēc miesas apmēriem varētu būt arī francūzis. Savus pienākumus viņš veica uzcītīgi un prasmīgi. Saņēmis lorda pavēli, viņš nekavējoties ieradās.

—   Olbinet, pirms brokastīm mēs dosimies nelielā pastaigā, — Glener­vens sacīja, it kā runa būtu par pastaigu līdz Tarbetai vai Katrīnas eze­ram. — Ceru, ka līdz mūsu pārnākšanai galds būs klāts.

Olbinets cienīgi palocījās.

—   Vai jūs, major, nāksit mums līdzi? — lēdija Helēna vaicāja.

—   Kā pavēlēsit, — Maknebs atbildēja.

—  O, majors tik cieši ietinies sava cigāra dūmos, — lords Glenervens iejaucās, — ka būtu nežēlīgi izraut viņu no tiem laukā. Viņš, mis Mērij, ir nerimtīgs smēķētājs. Viņš smēķē vienmēr, pat miegā.

Majors piekrītoši pamāja, un lorda Glenervena viesi nokāpa starpklajā.

Palicis viens, Maknebs sāka tērzēt pats ar sevi un saskaņā ar iera­dumu, kuram nekad nepretojās, ietinās aizvien biezākos dūmu mākoņos. Viņš stāvēja nekustēdamies un raudzījās jahtas ķīļūdens sliedē. Veltījis dažas minūtes klusai pašapcerei, majors pagriezās un ieraudzīja savā priekšā nepazīstamu cilvēku. Ja majoru vispār varētu kaut kas pārsteigt, tad šī tikšanās viņu noteikti pārsteigtu, jo pasažieris viņam bija gluži svešs.

Šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu. Viņš šķita līdzīgs tievai naglai ar lielu galvu. Galva viņam tiešām bija apaļa un pamatīga, piere augsta, deguns garš, mute plata un zods ass. Viņa acis slēpās zem milzīgiem, apaļiem briļļu stikliem un nedrošais ska­tiens, šķiet, liecināja par niktalopiju[7]. seja pauda gudrību un jautrību.

Viņa vaibstos nebija ne miņas no tās netīkamās noslēgtības, kāda daždien piemīt svarīgiem vīriem, kas principā nekad nesmejas un savu niecību paslēpj zem nopietnības maskas. Gluži otrādi. Svešinieka sirsnīgā un ne­piespiestā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš cilvēkos un lietās radis sa­skatīt vispirms labās īpašības. Lai gan pagaidām svešinieks nebija bildis ne vārda, tomēr varēja redzēt, ka viņš labprāt mēdz runāt, turklāt ir ļoti izklaidīgs, tāds, kas neredz to, uz ko skatās, un nedzird to, ko klausās. Galvā svešiniekam bija ceļojuma cepure, kājās vienkārši, dzelteni puszā­baki un ādas getras, viņš bija tērpies brūnas samta biksēs un tādas pašas drānas žaketē ar neskaitāmām kabatām, kas bija piestūķētas dažnedažā­dām piezīmju grāmatiņām, bloknotiem, naudasmakiem, kabatas portfeļiem' un veselu lērumu citu nevajadzīgu, apgrūtinošu priekšmetu, bez tam vēl siksnā pār plecu karājās garš tālskatis.

Svešinieka kustīgums visai dīvaini kontrastēja ar majora lēnību. Viņš riņķoja ap Maknebu, pētīja viņu, meta jautājošus skatienus, taču majors pat nedomāja painteresēties, no kurienes radies šis cilvēks, kurp viņš. brauc un kāpēc atrodas uz «Dunkana».

Kad noslēpumainais pasažieris redzēja, ka visas viņa pūles iedragāt majora vienaldzību ir gluži veltīgas, viņš satvēra tālskati, kas, izvilkts līdz galam, sasniedza četru pēdu garumu, un, kājas iepletis, nekustīgs kā lielceļa stabs pavērsa savu instrumentu pret apvāršņa līniju, kur debes­jums saplūda kopā ar ūdens klaidu. Kādas piecas minūtes vērojis, viņš nolaida tālskati zemē un atbalstījās uz tā gluži kā .uz spieķa, taču skatāmā stobra posmi tūdaļ sagāja cits citā, un nepazīstamais pasažieris, pēkšņi zaudējis līdzsvaru, tik tikko nenostiepās visā garumā blakus grotmastam.

Jebkurš cits, to redzēdams, būtu vismaz pasmaidījis, taču majors pat aci nepamirkšķināja. Tad svešinieks nolēma rīkoties.

—   Stjuarti — viņš iesaucās ar skaidri samanāmu ārzemnieka akcentu.

Mirkli svešinieks pagaidīja. Neviens nenāca.

—   Stjuarti — viņš uzsauca jau skaļāk.

Tobrīd misters Olbinets devās uz kambīzi, kas atradās kuģa priekšgalā zem baka. Nav grūti iedomāties, cik pārsteigts viņš jutās, dzirdēdams, ka viņu tik uzstājīgi sauc kaut kāds nepazīstams garstilbis.

«Kur tāds te uzradies?» viņš sev jautāja. «Lorda Glenervena draugs? Nevar būt.»

Misters Olbinets tomēr uzkāpa uz pakaļējā klāja un piegāja pie sve­šinieka.

—   Vai jūs esat kuģa stjuarts? — svešinieks noprasīja.

—   Jā, kungs, — Olbinets atbildēja, — bet man nav gods . ..

—   Es esmu sestās kajītes pasažieris.

—   Sestās kajītes? — stjuarts pārjautāja.

—   Protams. Un kā jūs sauc?

—   Olbinets.

—   Tad klausieties, mīļais Olbinet, — svešinieks no sestās kajītes sa­cīja, — man vajadzētu ieturēt brokastis, turklāt nekavējoties. Trīsdesmit sešas stundas neesmu neko baudījis vai, pareizāk sakot, pavadījis trīsdes­mit sešas stundas miegā, un tas pilnīgi piedodams' ceļiniekam, kas taisnā ceļā atjoņojis no Parīzes uz Glazgovu. Sakiet, lūdzu, — cikos jūs ēdat brokastis?

—   Pulksten deviņos, — Olbinets nedomādams atbildēja.

Svešinieks gribēja ielūkoties pulkstenī, taču tas nebija tik ātri izda­rāms, jo pulkstenis atradās tikai devītajā kabatā.

—   Bet tagad vēl nav ne astoņi! — viņš sacīja. — Labi, Olbinet, at­nesiet pirms brokastīm galēti un glāzi šerija, jo aiz vārguma es neturos uz kājām.

Olbinets klausījās, neko nesaprazdams, bet svešinieks runāja vienā laidā, apbrīnojami veikli pārlēkdams no viena temata uz otru.

—   Kur ir kapteinis? Vēl nav piecēlies! Un kapteiņa palīgs? Ko viņš dara? Vai arī guļ? Laiks, par laimi, ir jauks, pieturas ceļavējš, un kuģis brauc pats …

Tieši tobrīd, kad svešinieks to sacīja, uz pakaļējā klāja kāpnēm parā­dījās Džons Mengls.

—   Tepat ir arī kapteinis, — Olbinets pavēstīja.

—  Ā, ļoti priecājos, — svešinieks iesaucās, — ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Bērton!

Džons Mengls vai apstulba aiz pārsteiguma, izdzirdis, ka viņu nosauc par kapteini Bērtonu, un vēl jo vairāk tāpēc, ka sastapis uz sava kuģa svešu cilvēku.

Bet svešinieks tikai trieca tādā pašā garā tālāk:

—   Atļaujiet paspiest jūsu roku. Ja es to neizdarīju aizvakarvakarā, tad vienīgi tāpēc, ka aizbraukšanas brīdī neklājas nevienu traucēt. Toties šodien, kapteini, esmu patiesi laimīgs ar jums tuvāk iepazīties.

Džons Mengls plati ieplestām acīm uzlūkoja brīžam Olbinctu, brīžam nepazīstamo pasažieri.

—   Nu mēs esam iepazinušies, mīļais kapteini, — svešinieks turpināja, — un uzskatīsim, ka esam veci draugi, un brītiņu patērzēsim. Sakiet — vai esat apmierināts ar «Skotiju»?

—   Par kādu «Skotiju» jūs runājat? — Džons Mengls beidzot pavaicāja.

—   Par to pašu «Skotiju», uz kuras mēs atrodamies, — par šo lielisko kuģi, kura fiziskās īpašības pelnījušas tikpat daudz cildinošu vārdu kā viņa komandiera — krietnā kapteiņa Bērtona morālās īpašības. Vai slave­nais Āfrikas apceļotājs Bērtons, šis drosmīgais vīrs, nav jūsu radinieks? Jau iepriekš izsaku jums savu atzinību!

—   Cienītais kungs, — Džons Mengls attrauca, — es neesmu ne ceļo­tāja Bērtona radinieks, ne arī kapteinis Bērtons.

—   Ā! — svešinieks novilka. — Tātad es runāju ar «Skotijas» kapteiņa palīgu misteru Bērdnesu?

—   Misteru Bērdnesu? — Džons Mengls pārjautāja, sākdams atskārst patiesību. Vēl tikai nebija skaidrs, ar ko viņam darīšana: ar prātā jukušu cilvēku vai savādnieku. Kapteinis jau grasījās šo jautājumu noskaidrot bez kādiem aplinkiem, kad uz klāja uznāca lords Glenervens, viņa sieva un mis Granta. Ieraudzījis viņus, svešinieks iesaucās:

—   Ā! Pasažieri! Pasažieri! Brīnišķīgi! Es ceru, mister Bērdnes, ka jūs mani iepazīstināsit.. .

Un, negaidīdams Džona Mengla starpniecību, viņš nepiespiesti pagāja dažus soļus pretī.

—   Misis, — viņš teica mis Grantai. — Mis… — viņš teica lēdiļai He­lēnai. — Ser . .. — viņš piemetināja, pagriezdamies pret lordu Glener­venu.

—   Lords Glenervens, — Džons Mengls paskaidroja.

—   Milord, — svešinieks turpināja, — lūdzu, atvainojiet, ka pats stādos jums priekšā, taču uz jūras ir piedodamas mazas atkāpes no etiķetes. Ceru, ka mēs ātri iepazīsim cits citu un jaukajā dāmu sabiedrībā ceļojums ar «Skotiju» mums šķitīs ne tikai īss, bet arī patīkams.

Lēdija Helēna un mis Granta neattapās, ko atbildēt. Viņas nekādi ne­varēja aptvert, kā šis nelūgtais viesis varēja gadīties uz «Dunkana» klāja.

—   Cienītais kungs, — lords Glenervens pievērsās svešiniekam, — ar ko man ir gods runāt?

—   Ar Zaku Eliasenu Fransuā Mariju Paganelu, Parīzes Ģeogrāfijas biedrības sekretāru, Berlīnes, Bombejas, Darmštates, Leipcigas, Londonas, Pēterburgas, Vīnes, Ņujorkas ģeogrāfijas biedrību korespondētājlocekli, Austrumindijas Karaliskā Ģeogrāfijas un etnogrāfijas institūta goda- biedru, kurš pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti, nodarbojoties ar ģeogrā­fiju kabinetā, beidzot nolēmis veltīt sevi praktiskajai zinātnei un patlaban dodas uz Indiju, lai apkopotu dižo ceļotāju atklājumus.

VII nodaļa

NO KURIENES UZRADAS UN KURP DEVĀS ŽAKS PAGANELS

Ģeogrāfijas biedrības sekretārs acīmredzot bija patīkams cilvēks, jo visu to viņš pateica bez kādas dižošanās. Lords Glenervens tagad lieliski zināja, ar ko viņam darīšana: Zaķa Paganela vārds un nopelni bija plaši pazīstami. Viņa darbi ģeogrāfijā, ziņojumi par jaunākajiem atklājumiem biedrības biļetenos un viņa sarakste turpat ar visām pasaules malām — tas padarīja Paganelu par vienu no izcilākajiem Francijas zinātniekiem. Tāpēc Glenervens sirsnīgi paspieda roku negaidītajam viesim.

—   Bet tagad, kad esam iepazinušies, — viņš piebilda, — atļaujiet man, Paganela kungs, uzdot jums vienu jautājumu.

—   Kaut vai divdesmit, milord, — Zaks Paganels atbildēja. — Saruna ar jums man allaž sagādās prieku.

—   Vai jus uzkāpāt uz šī kuģa aizvakarvakarā?

—   Jā, milord, aizvakarvakarā, pulksten astoņos. No Kaledonijas vil­ciena es ielēcu ormaņa ratos, bet no ormaņa ratiem uzkāpu uz «Skotijas», uz kuras jau Parīzē biju pasūtījis sesto kajīti. Nakts bija tumša. Uz klāja neviena nemanīju. Tā kā pēc trīsdesmit ceļā pavadītajām stundām jutos noguris un zināju, ka labākais līdzeklis, kā izvairīties no jūras slimības, ir likties gulēt tūlīt pēc ierašanās uz kuģa un pirmajās dienās necelties augšā no kojas, es tūdaļ devos pie miera un, varat man ticēt, cītīgi nogu­lēju trīsdesmit sešas stundas.

Tagad Zaķa Paganela klausītājiem kļuva skaidrs, kā viņš nonācis uz jahtas. Franču ceļotājs bija sajaucis kuģus un uzkāpis uz «Dunkana» tai laikā, kad jahtas komanda piedalījās ceremonijā Sanmango katedrālē. To uzminēt nebija grūti. Bet ko teiks pazīstamais ģeogrāfs, dabūjis zināt, kā sauc kuģi, uz kura viņš atrodas, un kurp tas dodas?

—   Tātad, Paganela kungs, — Glenervens atsāka, — par sava sausze­mes ceļojuma izejas punktu jūs esat izraudzījies Kalkutu?

—   Jā, milord. Visu mūžu esmu karsti vēlējies nokļūt Indijā. Beidzot mans sapnis sāk piepildīties un es braucu uz ziloņu dzimteni.

—   Tatad jums, Paganela kungs, nebūtu vienalga, ja jūs, apstākļu spiests, nokļūtu nevis Indijā, bet kādā citā zemē?

—   Nē, milord, tas mani gaužām apbēdinatu, jo man ir ieteikuma vēs­tules Indijas ģenerālgubernatoram lordam Somersetam, turklāt Ģeogrāfi­jas biedrība man uzticējusi uzdevumu, kas man jāizpilda.

—   A! Jums uzticēts noteikts uzdevums?

                                                 Paganels runāja ar patiesu iedvesmu.

— Jā, man jāveic kāds derīgs un saistošs ceļojums, kura programmu- izstrādājis mans kolēģis un draugs Vivjēns de Senmartēna kungs. Sa­skaņā ar šo programmu man būs jādodas brāļu Šlaginveitu, pulkveža Vo, Veba, Hodžsona, misionāru Huka un Gabē, Murkrofta, Zila Remī un citu slavenu ceļotāju pēdās. Es gribu gūt panākumus tais vietās, kur misionāru Kriku 1846. gadā diemžēl piemeklēja neveiksme, vārdu sakot, gribu izpētīt visā tās tecējumā Jarudžangboču, kas Himalaju ziemeļu pakājē plūst caur

Tibetu tūkstoš pieci simti kilometru garumā, un beidzot noskaidrot, vai šī upe Asamas ziemeļaustrumos nesaplūst ar Bramaputru. Un ceļotājam, kam izdosies atrisināt šo Indijas ģeogrāfijai tik svarīgo jautājumu, zelta medaļa, milord, nodrošināta.

Paganels bija lielisks. Viņš runāja ar patiesu iedvesmu'.'Viņš ļāva sevi nest ātrajiem fantāzijas spārniem. Apturēt viņu būtu tikpat neiespējami kā apturēt Reinu šafhauzenes ūdenskritumā.

—   Paganela kungs, — lords Gleņervens sacīja, kad zinātnieks uz mir­kli apklusa, — jūsu attēlotais ceļojums, bez šaubām, ir brīnišķīgs, un zi­nātne par to jums būs pateicīga. Taču es negribu atstāt jūs ilgāk neziņā, un tāpēc man jāpavēsta, ka tuvākajā laikā jums vajadzēs atteikties no patīkamās iespējas apmeklēt Indiju.

—   Atteikties? Kāpēc?

—   Tāpēc, ka Indijas pussalai jūs esat uzgriezis muguru.

—   Kā tad tā! Kapteini Bērton …

—   Es neesmu kapteinis Bērtons, — Džons Mengls atsaucās.

—   Bet «Skotija»?

—   Šis kuģis nav «Skotija»!

Paganela pārsteigums nebija attēlojams. Viņš uzlūkoja pēc kārtas gan lordu Glenervenu, kas joprojām saglabāja nopietnību, gan lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuru sejas pauda žēlumu un līdzjūtību, gan smaidošo Džonu Menglu un nesatricināmi mierīgo majoru un tad, paraustījis plecus un pabīdījis brilles no pieres uz acīm, iesaucās:

—   Jūs jokojat!

Šai brīdī viņa skatiens apstājās pie stūresrata, uz kura bija lasāmi divi vārdi:

DUNKANS. GLAZGOVA

—   «Dunkans»! «Dunkans»! — Paganels iekliedzās izmisuma pilnā balsī. Tad noskrēja pa kāpnēm lejā un aizmetās uz savu kajīti.

Tiklīdz nelaimīgais zinātnieks bija nozudis, vairs neviens, izņemot majoru, nejaudāja apvaldīt smieklus, rēca pat matroži. Kļūdīties uz saus­zemes un iekāpt Edinburgas vilcienā, kad jābrauc uz Dambārtonu, — to vēl var saprast, bet sajaukt kuģus un doties uz Cīles krastiem, kad ceļa mērķis ir Indija, — tie jau ir izklaidības kalngali!

—   Starp citu, šis gadījums ar Zaķu Paganelu mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja. — Viņš ir slavens ar tamlīdzīgām likstām. Reiz viņš izdeva brīnišķīgu Amerikas karti, kurā bija ietilpinājis arī Japānu. Tomēr viņš ir izcils zinātnieks, viens no labākajiem Francijas ģeogrāfiem.

—   Bet ko mēs iesāksim ar šo nabaga cilvēku? — lēdija Helēna ietei­cās. — Mēs taču nevaram viņu ņemt līdzi uz Patagoniju.

—   Kāpēc gan ne? — Maknebs nopietni vaicāja. — Par viņa izklaidību mums nav jāatbild. Iedomājieties, ka viņš atrodas vilcienā, — vai viņš varētu to apturēt?

—   Nevarētu, bet nākamajā stacijā viņš izkāptu, — lēdija Helēna iebilda.

—   Gluži to pašu, ja vien vēlēsies, viņš varēs darīt pirmajā ostā, kur mēs piestāsim, — lords Glenervens noteica.

Šai brīdī Paganels, pārliecinājies, ka viņa bagāža atrodas uz šā paša kuģa, sadudzis un apkaunējies atgriezās uz klāja. Bez mitas viņš atkārtoja kļūmīgo vārdu: «Dunkans! Dunkans!» Nekādus citus vārdus savā leksi­konā viņš nevarēja atrast. Nelaimīgais zinātnieks staigāja šurp un turp, vērodams jahtas mastus un jautājoši vērdamies atklātās jūras mēmajā apvārsnī. Beidzot viņš pienāca pie lorda Glenervena.

—   Un kurp šis «Dunkans» brauc? — viņš jautāja.

—   Uz Ameriku, Paganela kungs.

—   Un konkrētāk?

—   Uz Konsepsjonu.

—   Uz Cīli! Uz Cīli! — nelaimīgais ģeogrāfs vaimanāja. — Un mana ekspedīcija uz Indiju! Ko gan sacīs Katrfāža kungs, Centrālās komisijas prezidents! Un d'Avezaka kungs! Un Kortambēra kungs! Un Vivjēns de Senmartēna kungs! Kā lai es tagad rādos biedrības sēdēs!

—   Nevajag krist izmisumā, Paganela kungs, — Glenervens mierināja. — Gan viss nokārtosies, un laika zaudējums beigās nemaz tik liels nebūs. Jarudžangboču jūs uzticīgi pagaidīs Tibetas kalnājos. Mēs drīz iegriezī­simies Madeirā, un tur jūs varēsit pārsēsties kuģī, kas aizvedīs jūs atpa­kaļ uz Eiropu.

—   Sirsnīgi pateicos, milord, nekas cits neatliek kā samierināties ar lik­teni. Bet vai tas nav patiesi neparasts piedzīvojums? Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi ar mani. Un mana kajīte uz «Skotijas»!

—   Par «Skotiju» iesaku jums pagaidām nedomāt.

—   Taču «Dunkans», kā rādās, ir izpriecu jahta, — Paganels ieteicās, vēlreiz nopētījis kuģi.

—  Jā, cienītais kungs, — Džons Mengls atsaucās, — un pieder viņa augstībai lordam Glenervenam.

—   Kurš lūdz jūs dāsni izmantot viņa viesmīlību, — Glenervens pie­metināja.

—   Tūkstoškārt pateicos, milord, — Paganels atbildēja. — Jūsu laip­nība mani dziji aizkustina, taču atļaujiet man izteikt kādu gluži dabisku apsvērumu: Indija ir bezgala skaista zeme, kas ceļotājiem dāvā visbrīniš­ķīgākos pārsteigumus, un godājamās dāmas to droši vien vēl nebūs skatī­jušas … Stūresvīram vajadzētu tikai pagriezt ratu, un «Dunkans» tikpat viegli trauktos uz Kalkutu, kā tagad traucas uz Konsepsjonu, jo izpriecas ceļojums …

Redzēdams, ka klātesošie noraidoši purina galvas, Paganel.s, nepabei- dzis iesākto frāzi, pēkšņi apklusa.

—   Paganela kungs, — lēdija Helēna ierunājās, — ja tas būtu izpriecas ceļojums, es nevilcinoties jums atbildētu: «Braucam visi kopā uz In­diju!» — un lordam Glenervenam pret to nebūtu nekādu iebildumu. Taču «Dunkans» dodas, uz Ameriku, lai pārvestu dzimtenē kuģiniekus, kas cie­tuši avāriju pie Patagonijas krastiem, un nevar novērsties no sava humānā ceļa mērķa.

Pēc dažām minūtēm franču ceļotājs jau bija lietas kursā. Dziļi aizkus­tināts, viņš uzzināja par dokumentu, kas tik brīnumaini nonācis lorda Gle­nervena rokās, par kapteiņa Granta nedienām un lēdijas Helēnas cēlsir­dīgo priekšlikumu.

—   Kundze, — viņš teica, — atļausit jums izteikt vislielāko apbrīnu, kādu modina jūsu rīcība. Lai jahta turpina savu ceļu, es nekad nevarētu sev piedot, ja manis dēļ tā aizkavētos kaut vienu vienīgu dienu.

—   Vai tādā gadījumā jūs nevēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai? — lēdija Helēna vaicāja.

—   Tas nav iespējams, kundze, man jāpilda uzticētais uzdevums. Es izkāpšu pirmajā ostā, kur jūs piestāsit. ..

—   Tātad Madeirā, — Džons Mengls piebilda.

—   Lai notiek, Madeirā. Tur es atradīšos tikai simt astoņdesmit jūdžu no Lisabonas un varēšu sagaidīt kādu transporta līdzekli.

—   Kā vēlaties, Paganela kungs, — lords Glenervens sacīja. — Es sa­vukārt jūtos laimīgs par iespēju kaut dažas dienas uzņemt jūs kā mīļu Tieši uz sava kuģa. Cerēsim, ka mūsu sabiedrība jūs pārlieku negarlaikos.

—   O, milord! — zinātnieks iesaucās. — Tā tiešām ir laime, ka esmu tik patīkami kļūdījies! Un tomēr ir ļoti smieklīgi, ja cilvēks, kas iekāpis kuģī, lai dotos uz Indiju, brauc uz Ameriku!

Par spīti šai skumīgajai atziņai, Paganels samierinājās ar aizkavēša­nos, kuru novērst nebija viņa spēkos. Viņš bija visai patīkams, jautrs un, protams, ļoti izklaidīgs cilvēks. Dāmas viņš apbūra ar savu mūžam labo garastāvokli. Jau pirmās dienas pievakarē Paganels bija draugos ar visiem pasažieriem. Viņam parādīja arī slaveno dokumentu. Viņš pētīja to ilgi un rūpīgi. Jebkurš cits tulkojums viņam šķita neiespējams. Pret Mēriju Grantu un viņas brāli Paganels izturējās ar iejūtīgu interesi un centās iedvest viņiem jaunas cerības. Zinātnieks tik optimistiski raudzījās uz visu notiekošo un bija tik pārliecināts par «Dunkana» ekspedīcijas panākumiem, ka meitene neviļus pasmaidīja. Ja viņam nebūtu pašam savs uzdevums, viņš noteikti dotos meklēt kapteini Grantu.

Un, kad vēl Paganels uzzināja, ka lēdija Helēna ir Viljama Tafnela meita, viņa sajūsmai nebija gala. Viņš pazinis viņas tēvu. Kāds drosmīgs zinātnieks! Cik rosīgi viņi sarakstījušies, kad Viljams Tafnels bija biedrī­bas korespondētājloceklis! Un tieši viņš, Paganels, kopā ar Maltbrīna kungu ieteicis Tafnelu par īsteno locekli!. Kāda pārsteidzoša sastapšanās un kāda laime ceļot kopā ar Viljama Tafnela meitu!

Beigās zinātnieks lūdza lēdijai Helēnai atļauju viņu noskūpstīt. Lēdija Glenervena atļāva sevi noskūpstīt, lai gan, iespējams, tas bija mazliet «nepiedienīgi».

VIII nodaļa

«DUNKANS» IEGŪST VĒL VIENU KRIETNU VĪRU

Nokļuvusi izdevīgajās Ziemeļāfrikas piekrastes straumēs, jahta ātri traucās pretī ekvatoram. 30. augustā pie apvāršņa parādījās Madeiras salu grupa. Turēdams doto vārdu, Glenervens piedāvāja savam jaunajam viesim iebraukt ostā, lai viņš varētu izkāpt krastā.

—   Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — runāsim atklātu valodu, bez kādiem aplinkiem. Sakiet — vai pirms manas parādīšanās uz kuģa jums bija nodoms iebraukt Madeirā?

—   Nē, — Glenervens atteica.

—   Tādā gadījumā atļaujiet man izmantot pēc saviem ieskatiem manas kļūmīgās izklaidības sekas. Madeira ir pārāk izpētīta sala. Ģeogrāfā tā vairs nevar modināt nekādu interesi. Par šo salu jau viss pateikts un uz­rakstīts. Turklāt vīnkopība tur pašlaik galīgi panīkusi. Varat iedomāties — Madeirā vairs nav vīna dārzu! Vīna raža, kas 1813. gadā sasniedza div­desmit divus tūkstošus pipu[8], 1845. gadā saruka līdz divi tūkstoši seši simti sešdesmit deviņām pipām. Pašlaik tā nepārsniedz ne pieci simti pipu! Bēdīgi! Tātad, ja jums būtu vienalga, vai piestāt šeit vai Kanāriju salās…

—   Labi, piestāsim Kanāriju salās, — Glenervens piekrita. — Tās mums pa ceļam.

—   To es zinu, dārgais lord. Kanārijās pētnieka interesi var saistīt trīs salu grupas, nemaz jau nerunājot par Tenerifa virsotni, kuru allaž esmu ilgojies ieraudzīt. Tagad šāda iespēja radusies. To es izmantošu, un, gai­dīdams kuģi, kas aizvedīs mani atpakaļ uz Eiropu, es uzkāpšu šai slave­najā kalnā.

—   Kā vēlaties, dārgais Paganel, — lords Glenervens atbildēja, neva­rēdams apvaldīt smaidu.

Un viņam bija iemesls smaidīt.

Kanāriju salas neatrodas tālu no Madeiras. Sīs divas salu grupas šķir tikai divi simti piecdesmit jūdžu, kas tik ātram kuģim kā «Dunkans» ir visai niecīgs attālums.

31. augustā pulksten divos pēc pusdienas Džons Mengls un Paganels pastaigājās pa klāju. Francūzis apbēra savu sarunu biedru ar jautājumiem par Cīli. Pēkšņi kapteinis viņu pārtrauca, norādīdams uz kādu punktu apvāršņa dienvidu malā.

—   Paganela kungs! — viņš sacīja.

—   Jā, dārgais kapteini, — zinātnieks atsaucās.

—   Vai jūs neparaudzītos uz šo pusi? Vai neko neredzat?

—   Nē, neko.

—   Jūs neskatāties, kur vajag. Jāskatās virs apvāršņa, mākoņos.

—   Mākoņos? Lai kā es cenšos …

—   Raugieties pāri bugsprita ārgalim.

—   Itin neko neredzu.

—   Jūs nemaz negribat redzēt. Bet ticiet man, lai gan mēs atrodamies četrdesmit jūdžu no Tenerifa kalna, tā virsotne gluži skaidri saskatāma virs apvāršņa.

Gribēja vai negribēja Paganels saskatīt šo kalnu, pēc dažām stundām viņam tomēr vajadzēja piekrist kapteinim kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāat­zīst sevi par aklu.

—   Vai beidzot jūs to redzat? — Džons Mengls noprasīja.

—   Jā, jā, pilnīgi skaidri, — Paganels atbildēja. — LIn tā ir daudzinātā Tenerifa smaile? — viņš nicīgi piebilda.

—   Tā pati.

—   Izskatās gauži zema.

—   Un tomēr kalns paceļas vienpadsmit tukstošu pcdu virs juras līmeņa.

—   Monblāns tas tomēr nav.

—   Iespējams, taču, kad būs jārāpjas augšā, jūs pārliecināsities, ka tas ir pietiekami augsts.

—   Rāpties! Rāpties Tenerifā! Sakiet, lūdzami, dārgais kapteini, — kā­dēļ man tas būtu jādara? Pēc Humbolta un Bonplāna! Ģeniālais Humbolts uzkāpa šai kalnā un aprakstīja to tik pamatīgi, ka nekādi papildinājumi vairs nav vajadzīgi. Viņš atklāja tur piecas joslas: vīnogulāju joslu, lauru joslu, priežu joslu, Alpu viršu joslu un, beidzot, neauglīgo joslu. Zināt­nieks uzlika kāju uz pašas smailes, kur nebija iespējams pat apsēsties. No kalna virsotnes skatienam pavērās plašumi, kas līdzinājās ceturtajai daļai no Spānijas teritorijas. Pēc tam viņš nokāpa izdzisušajā vulkānā līdz pat krātera dibenam. Sakiet — ko lai es daru šai kalnā, kad tur jau bijis tik dižens zinātnieks?

—   Patiešām tur jums vairs nav ko meklēt, — Džons Mengls piekrita.

—   Tikai žēl, ka Tenerifas ostā jums būs briesmīgi jāgarlaikojas, kamēr sagaidīsit kādu kuģi. Izredzes izklaidēties tur ir visai niecīgas.

—   Mani izklaidēs mana izklaidība, — Paganels smiedamies atbildēja.

—  Bet sakiet, mīļais Mengl, — vai Zaļā Raga salās ir lielas ostas?

—   Protams, ir. Viljaprajā jūs bez pūlēm atradīsit piemērotu kuģi.

—   Nemaz jau nerunājot par tādu vērā ņemamu priekšrocību, — Pa­ganels piebilda, — ka Zaļā Raga salas neatrodas tālu no Senegalas, kur sastapšu savus tautiešus. Protams, es skaidri zinu, ka šī salu grupa nav sevišķi interesanta, daba tur mežonīga un klimats neveselīgs. Taču ģeo­grāfu interesē itin viss. Prast redzēt ir liela māksla. Cilvēki, kas neprot redzēt, ceļo apkārt kā gliemeži savā čaulā. Varat ticēt, ka es nepiederu pie šās sugas.

—   Kā jums labpatīk, Paganela kungs, — Džons Mengls atbildēja.

—   Esmu pārliecināts, ka jūsu uzturēšanās Zaļā Raga salās būs ieguldī­jums ģeogrāfijas zinātnē. Tā kā tieši tur esam nodomājuši papildināt ogļu krājumus, jūs itin nemaz mūs neaizkavēsit.

To pateicis, kapteinis lika uzņemt kursu uz Kanāriju salu rietumu piekrasti. Slavenā virsotne palika aiz kreisā borta, un «Dunkans», jopro­jām traukdamies tikpat ātri, 2. septembrī pulksten piecos no rīta šķērsoja Vēža tropu. Laika apstākļi tūdaļ mainījās. Gaiss kļuva mitrs un spie­dīgs — kā parasti lietus sezonā, ko spāņi sauc par «ūdens laiku». Ceļotā­jiem šī sezona nav patīkama, toties gaidīta Āfrikas salās, kur nav mežu un tātad trūkst arī ūdens. Bangainā jūra neļāva pasažieriem uzturēties uz klāja, taču arī kopkajītē sarunas sprēgāt sprēgāja.

3. septembrī, posdamies kāpt krastā, Paganels kravāja savas mantas. «Dunkans» manevrēja starp Zaļā Raga salām. Pabrauca garām Sāls salai, neauglīgai un grūtsirdīgai kā kapu smiltājs. Pēc tam slīdēja gar plašiem koraļļu rifiem, atstādams sāņus Svētā Jēkaba salu, kuru virzienā no zie­meļiem uz dienvidiem šķērsoja bazalta kalnu grēda ar divām drūmām virsotnēm. Tad Džons Mengls iebrauca Viljaprajas līcī un izmeta enkuru astoņu asu dziļumā iepretim pilsētai. Laiks bija šaušalīgs, un bangas ne­ganti triecās pret krastu, lai gan līcis bija aizsargāts no jūras vējiem. Lie­tus gāza kā ar spaiņiem, un pilsētu pat nevarēja lāgā saskatīt. Tā atradās uz terasveida līdzenuma, kuru ieskāva trīssimt pēdu augstas vulkānisku klinšu atradzes. Caur biezo lietus priekškaru sala izskatījās satriecoši skumīga.

Lēdijai Helēnai vajadzēja atteikties no iecerētā pilsētas apmeklējuma. Ogles varēja uzņemt tikai ar lielām grūtībām. Kamēr jūra un debesis jauca kopā savus ūdeņus, «Dunkana» pasažieriem neatlika nekas cits kā sēdēt kopkajītē. Gluži dabiski, galvenais sarunu temats bija nelāgais laiks. Ikviens bilda šai sakarā kādu vārdu, vienīgi majors klusēja, un viņa rāmo mieru, šķiet, nespētu satricināt pat pasaules plūdi. Paganels staigāja šurpu turpu, galvu šūpodams.

—   Viss notiek kā par spīti, — viņš sodījās.

—   Patiesi, dabas spēki sazvērējušies pret jums, — Glenervens at­saucās.

—   Un tomēr es gūšu pār tiem virsroku.

—   Jūs taču nevarat doties šādā lietū, — lēdija Helēna ieteicās.

—  Man pašam, kundze, tas nav bīstami. Esmu nobažījies vienīgi par savu bagāžu un instrumentiem. Tie visi būs pagalam.

—   Bīstama tikai pati izcelšanas krastā, — Glenervens piebilda. — To­ties Viljaprajā jūs varēsit iekārtoties gluži ciešami. Tiesa, šai pilsētā jums būs jādzīvo kopā ar pērtiķiem un cūkām, kuru sabiedrība ne vienmēr ir patīkama. Taču ceļotājs nedrīkst.būt pārlieku izvēlīgs. Turklāt jums ir ce­rības, ka pēc septiņiem astoņiem mēnešiem sagaidīsit kuģi, kas dosies uz Eiropu.

1 Pēc septiņiem astoņiem mēnešiem! — Paganels iesaucās.

—   Un varat uzskatīt, ka jums laimējies. Lietus sezona kuģi Zaļā Raga salās pārāk bieži neiegriežas. Toties laiku jūs varēsit izmantot lietderīgi. Šis arhipelāgs pagaidām maz izpētīts. Topogrāfijas, klimatoloģijas, etno­grāfijas un hipsometrijas laukā te vēl daudz kas darāms.

—   Jūs varēsit pētīt upes, — lēdija Helēna ieminējās.

—   Tādas šeit nav atrodamas, kundze, — Paganels atbildēja.

—   Un strauti?

—   Arī tādu šeit nav.

—   Kaut kādām.ūdens straumītēm taču jābūt?

—   Nav itin nekādu.

—   Tādā gadījumā jūs varēsit pievērsties mežiem, — majors ierosināja.

—   Lai būtu meži, ir vajadzīgi koki, bet koku šeit nav.

—   Cik brīnišķīga zeme! — majors secināja.

—   Neskumstiet, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — jums taču paliek vēl kalni.

—   Ak, milord, šie kalni nav nedz augsti, nedz interesanti. Turklāt tie jau izpētīti.

—   Izpētīti? — Glenervens pārjautāja.

—  Jā, man, kā vienmēr, nelaimējas. Tur, Kanāriju salās, visu bija padarījis Humbolts, bet šeit aizsteidzies priekšā ģeologs Šarls Senklērs- Devils!

—   Vai tas var būt?

—   Diemžēl tā tas ir, — Paganels skumīgi atbildēja. — šis zinātnieks, atradās uz franču korvetes «Drosmīgā», kad tā stāvēja pie Zaļā Raga salam. Viņš uzkāpa visinteresantākajā šīs salu grupas virsotnē — Fogu salas vulkānā. Ko lai es sadaru pēc viņa?

—   Skumji, — lēdija Helēna sacīja. — Ko jūs domājat tagad iesākt,. Paganela kungs?

Paganels brīdi klusēja.

—   Patiesi, — Glenervens ierunājās, — būtu bijis prātīgāk izkāpt Madeirā, lai arī tur vairs nav vīna.

Ģeogrāfijas biedrības zinātniskais sekretārs joprojām klusēja.

—   Jūsu vietā es nogaidītu, — majors sacīja tādā balsī, itin kā teiktu: «Jūsu vietā es negaidītu.»

—   Dārgais Glenerven, — Paganels beidzot atsāka, — kur paredzēta jūsu nākamā pietura?

—   Tagad tikai Konsepsjonā..

—   Sasodīts! Jūs aizvilināt mani arvien tālāk no Indijas.

—   Gluži otrādi: tiklīdz mēs apbrauksim apkārt Hornas ragam, jūs sāksit tai tuvoties.

—   Par to es šaubos.

—  Turklāt, — Glenervens nopietni turpināja, — vai nav vienalga, kādā Indija jūs nokļūsit — Austrumindijā vai Rietumindijā?

—   Vienalga! 1

—  Tiklab Patagonijas pampu indiāņi, kā Pendžabas indieši patiesībā Indijas iedzīvotāji vien ir.

—   Pie joda, milord, — Paganels iesaucās, — šāds arguments man nekad nebūtu ienācis prātā!

—   Bet zelta medaļu, dārgais Paganel, var nopelnīt kurā katrā zemē. Nodarboties ar pētniecību un izdarīt atklājumus var tiklab Kordiljeros, kā Tibetas kalnos.

—   Bet Jarudžangboču?

—   Tā nav nekāda problēma, aizstājiet to ar Riokolorado! Arī šī lielā upe vēl maz izpētīta, un kartēs tās tecējums pārlieku atkarīgs no ģeogrāfu fantāzijas.

—   To es zinu, dārgais lord, kartēs sastopamas kļūdas par vairākiem grādiem. Es nemaz nešaubos, ka Ģeogrāfijas biedrība, ja būtu to lūdzis, tikpat labprāt sūtītu mani uz Patagoniju, kā uz Indiju. Taču tas man neienāca prātā.

—   Kā parasti, izklaidības dēļ.

—   Tātad, Paganela kungs, jūs brauksit mums līdzi? — lēdija Helēna mīļi ievaicājās.

—   Bet kas izpildīs man uzticēto uzdevumu, kundze?

—   Neaizmirstiet, ka mēs brauksim caur Magelāna jūras šaurumu, — Glenervens piemetināja.

—   Milord, jūs esat īsts kārdinātājs!

—   Atļaujiet vēl piebilst, ka mēs iegriezīsimies Bada ostā.

—   Bada osta! — francūzis aizgrābts iesaucās. — Ar šo vārdu ģeogrā­fisko atklājumu hronikā saistās visspožākās lappuses!

—   Neaizmirstiet arī to, Paganela kungs, — lēdija Helēna turpināja, — ka jūsu līdzdalība šai ekspedīcijā blakus Skotijas vārdam padarīs sla­venu arī Francijas vārdu.

—   Jā, protams!

—   Ģeogrāfs mūsu ekspedīcijai būtu ļoti noderīgs, un kas var būt cildenāks par zinātni, kura kalpo cilvēcības ideāliem!

—   Tie ir zelta vārdi, kundze!

—   Ticiet man. Paklausiet likteņa gribai. Sekojiet mūsu piemēram. Liktenis atsūtīja mums dokumentu, un mēs devāmies ceļā. Liktenis atveda jūs uz «Dunkana», un jums šeit jāpaliek.

—  Vai gribat, mīļie draugi, lai pasaku jums patiesību? — Paganels ierunājās. — Tad klausieties: jūs visi ļoti vēlaties, lai es palieku!

—   Un jūs, Paganel, — jūs beidzaties vai nost aiz vēlēšanās palikt, — Glenervens attrauca.

—   Sasodīts! — zinātnieks iesaucās. — Un es tik ļoti baidījos kļūt uzbāzīgs!

IX nodaļa MAGELĀNA JŪRAS Šaurums

Paganela lēmumu visi uzņēma ar patiesu prieku. Roberts tik brāzmaini metās viņam ap kaklu, ka cienījamais zinātniskais sekretārs tik tikko noturējās kājās.

— Dūšīgs puisis, — Paganels sacīja. — Es mācīšu viņam ģeogrāfiju.

Tā kā Džons Mengls solījās padarīt Robertu par jūrnieku, Glener­vens — par drosmīgu vīru, majors — par aukstasinīgu zelli, lēdija He­lēna — par krietnu un augstsirdīgu cilvēku, bet Mērija Granta teicās iedvest viņam pateicību pret šiem skolotājiem, tad jaunajam Grantam acīmredzot bija lemts kļūt par ideālu džentlmeni.

Ātri uzņēmis ogles, «Dunkans» atstāja šos nemīlīgos krastus. Turēdams kursu uz rietumiem, tas iekļuva Brazīlijas piekrastes straumē un 7. sep­tembrī, spirgtam ziemeļvējam pūšot, šķērsoja ekvatoru un iebrauca Dien­vidu puslodē.

Brauciens noritēja bez kādiem sarežģījumiem. Visus ekspedīcijas da­lībniekus spārnoja vislabākās cerības. Izredzes atrast kapteini Grantu, šķiet, auga no dienas dienā. Jo pārliecināts par ekspedīcijas sekmēm bija «Dunkana» kapteinis. Šo ticību uzturēja galvenokārt viņa karstā vēlēša­nās redzēt mis Mēriju laimīgu un apmierinātu. Pret jauno meiteni Džonam Menglam bija modusies īpaša interese, un savas jūtas viņš prata tik labi noslēpt, ka, izņemot Mēriju Grantu un viņu pašu, tās bija visiem zināmas.

Augsti mācītais ģeogrāfs ta'gad droši vien bija laimīgākais cilvēks visā Dienvidu puslodē. Augas dienas viņš pētīja kartes, izklājis tās kopkajītē uz galda. Tas bija par iemeslu mūžīgiem strīdiem ar misteru Olbinetu, kuram vajadzēja klāt galdu, šais strīdos Paganela pusē nostājās visi jahtas viesi, izņemot majoru, kuram ģeogrāfija bija vienaldzīga, it īpaši ēdienreizēs. Bez tam Paganels bija izcēlis no kapteiņa palīga lādes veselu kaudzi grāmatu, to vidū vairākus sējumus spāņu valodā, un nolēmis iemā­cīties Servantesa valodu, kuru uz kuģa neviens neprata. Šai valodai vaja­dzēja atvieglot ģeogrāfiskos pētījumus Cīles piekrastē. Tā kā lingvistisku dotību viņam netrūka, viņš cerēja tekoši runāt spāniski līdz tam laikam, kad kuģis piestās Konsepsjonas ostā. Tāpēc viņš mācījās jo aizrautīgi, nemitīgi murminādams dažnedažādus nesaprotamus vārdus.

Pavaļas brīžos Paganels vēl atrada iespēju nodarboties ar Robertu un stāstīja viņam par zemēm, kurām «Dunkans» strauji tuvojās.

10. septembrī, kad jahtas atrašanās vieta bija 5° 37' dienvidu platuma un 31° 15' rietumu garuma, Glenervens uzzināja kaut ko tādu, kas, iespē­jams, nav zināms pat izglītotākiem prātiem. Klāstīdams Amerikas vēsturi un kavēdamies pie slavenajiem juras braucējiem, kuru ceļus tagad mēroja arī «Dunkans», Paganels nonāca līdz Kristoforam Kolumbam. Beigās viņš pateica, ka dižais dženovietis nomiris, nezinādams, ka ir atklājis jaunu pasaules daļu.

Visi klausītaji iesaucās aiz pārsteiguma. Paganels palika pie savām domām.

—   Tā ir neapšaubāma patiesība, — viņš paziņoja. — Es negribu mazi­nāt Kolumba slavu, bet fakts paliek fakts. Piecpadsmitā gadsimta beigās visus prātus nodarbināja viens jautājums: kā vieglāk sasniegt Āziju un, braucot uz rietumiem, nokļūt austrumos. Vārdu sakot, kā atrast īsāko ceļu uz «garšvielu zemi». Pēc tā tiecās arī Kolumbs. Viņš devās četros jūras braucienos, sasniedza Ameriku pie Kumanas, Hondurasas, Moskītu krasta, Nikaragvas, Veragvas, Kostarikas un Panamas, noturēdams šos krastus par Japānas un Ķīnas piekrasti. Viņš nomira, nenojauzdams, ka eksistē jauns, milzīgs kontinents, kuram viņš nebija devis pat savu vārdu.

—   Es ticu jums, dārgais Paganel, — Glenervens atbildēja, — taču nebrīnieties, ka esmu pārsteigts, un atļaujiet jums vaicāt, kādi jūras brau­cēji uzzināja patiesību par Kolumba atklājumiem.

—   Viņa pēcnieki, sākot ar Ohedu, kas bija pavadījis Koluīnbu viņa ceļojumos, tad vēl Vinsents Pinsons, Vespuči, Mendosa, Bastidass, Kav- rals, Soliss, Balvoja. Šie kuģinieki apbraukāja Amerikas austrumu kras­tus, atzīmējot uz kartes to kontūras. Pirms trīssimt sešdesmit gadiem viņus nesa uz dienvidiem tā pati straume, kas tagad dzen arī mūsu jahtu. Ievērojiet, draugi, mēs pārbraucām pār ekvatoru tieši tai pašā vietā, kur to šķērsoja Pinsons piecpadsmitā gadu simteņa beidzamajā gadā, un mēs tuvojamies tam pašam astotajam dienvidu platuma grādam, kur viņš izkāpa Brazīlijas krastā. Pēc gada portugālis Kavrals aizkļuva līdz Se- guro ostai. Tad Vespuči savā trešajā ekspedīcijā 1502. gadā aizbrauca vēl tālāk uz dienvidiem. 1508. gadā Vinsents Pinsons un Soliss apvienojās, lai kopīgi izpētītu Amerikas krastus, un 1514. gadā Soliss atklāja Lapla- tas upes ieteku, kur iezemieši viņu apēda. Gods apbraukt apkārt Amerikas kontinentam piekrita Magelānam. 1519. gadā šis dižais jūras braucējs ar pieciem kuģiem devās gar Patagonijas krastiem un atklāja Ilgoto ostu, kā arī Svētā Juliāna ostu, kur ilgāku laiku uzkavējās. Pēc tam piecdesmit otrajā platuma grādā Magelāns atklaja Vienpadsmit Tūkstošu Jaunavu jūras šaurumu, kas vēlāk ieguva viņa vārdu, un 1520. gada 28. novembrī iebrauca Klusajā okeānā. Ai, kāds prieks pārņēma visu viņa būtni un cik satraukti pukstēja sirds, kad skatienam līdz pat apvārsnim pavērās vēl neredzēta, saules staros mirgojoša jūra!

—   Ak, Paganela kungs, būtu es bijis tur klāt! — ģeogrāfa stāsta aiz­grābts, Roberts Grants iesaucās.

—   Arī es, mīļo draudziņ, protams, nebūtu laidis garām šādu izdevību, ja vien liktenis man būtu lēmis nākt pasaulē pirms trīssimt gadiem.

—   Tas mūs ļoti apbēdinātu, Paganela kungs, — lēdija Helēna atsau­cās, — jo tādā gadījumā jūs neatrastos uz «Dunkana» un nestāstītu mums tik aizraujošus stāstus par Amerikas atklāšanu.

—   Manā vietā to pastāstītu kāds cits, kundze, un piebilstu vēl, ka pateicība par rietumu piekrastes izpētīšanu pienākas brāļiem Pizarro. Šie drosmīgie dēkaiņi nodibināja veselu virkni pilsētu. Kusko, Kvito, Lima, Santjago, Viljarika, Valparaiso un Konsepsjona, kurp patlaban dodas mūsu «Dunkans», — tās visas ir viņu dibinātās pilsētas. Brāļu Pizarro atklājumi papildinaja Magelana atklājumus, un Amerikas krastu apveidi par lielu apmierinājumu Vecās pasaules zinātniekiem varēja parādīties •ģeogrāfijas kartēs.

—   Es gan vēl nejustos apmierināts, — Roberts paziņoja.

—   Kāpēc? — Mērija vaicāja, uzlūkodama brāli, kuru ģeogrāfa stās­tījums bija tik ļoti aizrāvis.

—   Patiešām, manu zēn, kāpēc? — lords Glenervens jautāja, uzmudi­noši smaidīdams.

—   Tāpēc, ka es gribētu zināt, vai aiz Magelāna jūras šauruma vēl kaut kas ir.

—   Lieliski, draudziņ! — Paganels iesaucās. — Arī es būtu gribējis uzzināt, vai kontinents stiepjas līdz pat polam vai ari paveras jūras klaids, kā to paredzēja, milord, jūsu tautietis Dreiks. Tāpēc nav šaubu, ka Roberts Grants un 2aks Paganels, ja viņi dzīvotu septiņpadsmitajā gadu simtenī, noteikti būtu devušies līdzi holandiešiem Shoutenam un Lemērain, kuri alka atminēt šo ģeogrāfijas mīklu.

—   Vai viņi bija zinātnieki? — lēdija Helēna jautāja.

—   Nē, tikai uzņēmīgi tirgotāji, kurus atklājumu zinātniskā puse visai maz interesēja. Tai laikā Holandē pastāvēja Austrumindijas kompānija, kurai vienīgajai piederēja tiesības pārvadāt preces caur Magelāna jūras šaurumu. Tā kā toreiz cits rietumu jūras ceļš uz Āziju nebija zināms, šī privilēģija kļuva par īstu žņaugu. Tad daži tirgotāji nolēma cīnīties pret šo monopolu, atklājot citu jūras šaurumu. Starp šiem tirgotājiem bija arī kāds Izaks Lemērs, gudrs un izglītots vīrs. Viņš sarīkoja par saviem līdzekļiem ekspedīciju, kuru vadīja viņa brāļadēls Zakobs Lemērs un Shou- tens, pieredzējis kuģinieks no Hornas. Šie drosmīgie jūras braucēji devās ceļā 1615. gada jūnijā, turpat veselu gadu simteni pēc Magelāna. Viņi atklāja Lemēra jūras šaurumu starp Ugunszemi un Valstu zemi un 1616. gada 12. februārī apbrauca apkārt slavenajam Hornas ragam, kuru ar vēl lielākām tiesībām nekā tā dvīņubrāli Labās Cerības ragu varētu, saukt par Vētru ragu.

—   Nudien man vajadzēja tur būt! — Roberts iesaucās.

—    Un tu, draudziņ, tad būtu dzēris no visspirdzinošākā prieka avota, — Paganels aizrautīgi turpināja. — Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūras braucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā veidojas jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu bangotnes sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises ir neskaidras, nepilnīgas un saraustītas. Šeit vientuļš zemesrags, tur izolēts joms, tālāk — neaptve­rams līcis. Ar laiku atklājumi papildina cits situ, līnijas savienojas, pun- ktīru uz kartēm aizstāj svītra. Līči iegulst sauszemē noteiktās vietās, ze­mesragi atbalstās uz zināmiem krastiem. Un beidzot uz globusa visā krāš­ņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un upītēm, kalniem, ielejām, līdzenumiem, ciematiem, pilsētām un metropolēm. Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklājējs ir visīstākais izgudrotājs! Viņš pārdzīvo- tādus pašus saviļņojuma brīžus, tādus pašus pārsteigumus. Bet nu šīs atradnes turpat pilnīgi iztukšotas — viss redzēts, viss izpētīts, visi konti­nenti un jaunās zemes atklātas, un mums, pēdējiem ienācējiem ģeogrāfijas zinātnē, vairs nav ko darīt.

—   Un tomēr ir, dārgais Paganel, — Glenervens iebilda.

—   Kas tad?

—   Tas, ko mēs darām!

«Dunkans» tikmēr ar apbrīnojamu ātrumu traucās pa Vespuči un Ma­gelāna ceļu. 15. septembrī tas šķērsoja Mežāža tropu un uzņēma kursu uz daudzināto jūras šaurumu. Vairākas reizes kā tikko manāma līnija apvār­šņa malā parādījās Patagonijas zemie krasti. Līdz tiem bija vairāk nekā desmit jūdžu, un pat slavenais Paganela tālskatis sniedza savam īpašnie­kam tikai neskaidru priekšstatu par Amerikas piekrasti.

25. septembrī «Dunkans» jau atradās pie Magelāna jūras šauruma un droši iebrauca tā ūdeņos. So ceļu parasti izraugās tvaikoņi, kas dodas uz Kluso okeānu. Šaurums ir tieši trīssimt septiņdesmit sešas jūdzes garš. Tas ir pietiekami dziļš, lai pa to varētu izbraukt vislielākie kuģi, pat turo­ties pie pašiem krastiem. Šauruma dibens piemērots enkura izmešanai. Abos krastos daudz saldūdens avotu, upēs milzums zivju, meži bagāti ar medījumiem. Kādās divdesmit vietās var droši un ērti piestāt pie krasta. Vārdu sakot, šeit ir tūkstošiem priekšrocību, kādu nav nedz Lemēra jūras šaurumā, nedz pie Hornas raga draudīgajām klintīm, kur nemitīgi plosās viesuļi un vētras.

Pirmajās brauciena stundās, apmēram sešdesmit, astoņdesmit jūdžu garā posmā līdz Gregorija ragam, jūras šauruma krasti bija lēzeni un smilšaini. Zaks Paganels negribēja palaist garām nevienu ainavu, nevienu piekrastes sīkumu. Braucienam pa šaurumu nevajadzēja ilgt vairāk par trīsdesmit sešām stundām, un garām slīdošā, dienvidu saules apmirdzētā abu krastu panorāma, protams, bija tā vērta, lai ievērojamais zinātnieks to apbrīnotu. Ziemeļu krastā neredzēja neviena cilvēka. Vienīgi Uguns- .zemes kailajā klintājā klimta daži nožēlojami iezemieši. Neredzēdams ne­viena patagoņa, Paganels jutās gaužām sarūgtināts un nevarēja vien beigt šķendēties par lielu uzjautrinājumu saviem ceļabiedriem.

—   Patagonija bez patagoņiem nav nekāda Patagonija, — viņš sacija.

—   Pacietieties, cienījamo ģeogrāf, gan redzēsim arī patagoņus, — lords Glenervens atsaucās.

—   Diez vai.

—   Bet viņi taču eksistē, — lēdija Helēna iebilda.

—   Ļoti šaubos, kundze, jo es nevienu neredzu.

—   Galu galā vārds «patagoņi», kas spāniski nozīmē «lielkāji», diez vai tiktu dots iedomātām būtnēm.

—  Vārds vēl neko nenozīmē, — Paganels pastāvēja pie savām domām, lai saasinātu strīdu. — Turklāt nemaz nav zināms, kā viņi paši sevi sauc.

—   Kas to būtu domājis! — Glenervens brīnījās. — Vai jūs, major, to zinājāt?

—   Nē, — Maknebs attrauca, — un es nedotu nevienu skotu mārciņu, lai to uzzinātu.

—   Un jums tomēr tas būs jāuzzina, vienaldzīgais cilvēk! — Paganels paziņoja. — Tiesa, Magelāns šejienes iezemiešus nosauca par patagoņiem, bet ugunszemieši viņus dēvē par tiremeņiem, čīlieši — par koukalviem, Karmenas kolonisti — par tehvelčiem, araukāņi — par uiličiem. Bugen- vils nosauca viņus par čauhiem, Falkners — par teveletiern. Viņi paši sevi dēvē par inakiein. Sakiet, lūdzu, — kā lai cilvēks tiek gudrs šai jūklī ur* vai vispār tauta ar tik daudziem vārdiem var eksistēt?

—   Ir nu gan pierādījums! — lēdija Helēna iesaucās.

—   Pieņemsim, ka tas tā ir, — Glenervens noteica, — taču, manuprāt,, mūsu draugam Paganelam jāatzīst: ja arī pastāv domstarpības par pata- goņu nosaukumu, tad vismaz viņu izskats neizraisa nekādas šaubas.

—   Nekas mani nepiespiedīs atzīt tamlīdzīgas aplamības, — Paganels attrauca.

—   Viņi ir liela auguma, — Glenervens sacīja.

—   Man tas nav zināms.

—   Vai tad viņi būtu maza auguma? — lēdija Helēna vaicāja.

—   Neviens to nevar apgalvot.

—   Tatad vidēja auguma? — Maknebs samierinoši sacīja.

—   Arī tas man nav zināms.

—   Tas jau ir par daudz! — Glenervens iesaucās. — Ceļotāji, kas viņus, redzējuši .. .

—   Ceļotāji, kas viņus redzējuši, — ģeogrāfs pārtrauca, — nebūt nav vienis prātis. Magelāns stāsta, ka viņa galva tik tikko sniegusies patago­ņiem līdz jostasvietai.

—   Redziet nu!

—   Toties Dreiks apgalvo, ka jebkurš anglis esot garāks par visgarāko' patagoni.

—   Ko nu angļi! — majors nicīgi noteica. — Tie droši vien būs bijuši: skoti.

—   Kavendišs liecina, ka patagoņi esot lieli un spēcīgi, — Paganels turpināja. — Hokinss viņus sauc par milžiem. Lemērs un Shoutens uz­skata, ka viņi ir apmēram vienpadsmit pēdu gari.

—   Šie godavīri pelna uzticību, — Glenervens piemetināja.

—   Protams, gluži tāpat kā Vuds, Narboro un Falkners, pēc kuru do­mām, patagoņi ir vidēja auguma. Tiesa, Bairons, 2irodē, Bugenvils, Voliss. un Karterē apgalvo, ka patagoņi esot sešas pēdas un sešas collas gari, turpretī zinātnieks d'Orbiņī, kurš vislabāk pazīst šo zemi, uzskata, ka pa- tagoņu vidējais augums ir piecas pēdas un četras collas.

—   Bet kāda tādā gadījumā ir patiesība? — lēdija Helēna vaicāja,.

—   Patiesība, kundze, ir šāda: patagoņiem ir īsas kājas un garš rumpis. To pašu var izteikt arī joka veidā: šie cilvēki ir sešas pēdas gari, kad sēž, un tikai piecas pēdas gari, kad stāv kājās.

—   Bravo, cienījamais zinātniek! — Glenervens iesaucās. — Vareni sacīts!

                                                      «Dunkana» rajas skāra dižskābaržu zarus.

— Turklāt, — Paganels turpināja, — ja patagoņi neeksistē, tad tais­nība tikpat labi var būt visiem. Un beigu beigās, dārgie draugi, man jā­saka jums par apmierinājumu, ka Magelāna jūras šaurums ir lielisks arī bez patagoņiem.

Sai brīdī «Dunkans» brauca garām Brunsvikas pussalai, abpus kuģa pavērās brīnišķīgas ainavas. Septiņdesmit jūdžu attālumā no Gregorija raga aiz labā borta palika Puntaarenasas pārmācības nams. Starp kokiem pavīdēja Ciles karogs un baznīcas zvanu tornis. Tad šauruma ūdeņi ap­skaloja varenus granīta milzeņus. Kalnu pakājes sedza nepārredzami meži, bet mūžīgā sniega klātās,virsotnes sniedzās mākoņos. Dienvidrietu­mos seši tūkstoši pieci simti pēdu augstumā slējās Tarna kalns. Pēc ilga mijkrēšļa satumsa nakts. Apkārtne nemanot ietinās glāsainās ēnās. Pie debesīm iedegās spožas zvaigznes, un Dienvidu Krusts norādīja kuģotā­jiem dienvidpola atrašanās vietu. Šai luminiscējošajā tumsā, mirgojot zvaigznēm, kuras šeit aizstāj civilizēto krastu bākugunis, jahta droši tur­pināja ceļu, neizmezdama enkuru nevienā no daudzajiem ērtajiem līcīšiem. Jahtas rājas bieži skāra dižskābaržu zarus, kas slīga pār viļņiem. Kuģa skrūve bieži sabangoja ūdeņus lielu upju grīvās, iztraucēdama meža zosis, pīles, purva slokas, prīkšķes un citus spārnotos šo purvaino vietu iemītnie­kus. Drīz no tumsas iznira drupas, kurām nakts piešķīra drūmu diženumu. Tā bija sen pamesta kolonija, kuras vārds mūžam liks apšaubīt šās zemes auglību un medījumu bagātību. «Dunkans» brauca garām Bada ostai.

Šai vietā 1581. gadā uz dzīvi apmetās spānietis Sarmiento ar četri simti emigrantiem. Viņš nodibināja šeit Sanfilipas pilsētu. Ārkārtīgi bargais sals izretināja kolonistu rindas, trūkums un bads pieveica tos, kurus ziema bija saudzējusi, un 1587. gadā korsārs Kavendišs atrada pēdējo no šiem četri simti nelaimīgajiem, kas bija miruši badā sagruvušajā pilsētā, kura savas pastāvēšanas sešos gados, šķiet, bija pārdzīvojusi sešus gad­simtus.

«Dunkans» slīdēja gar šiem vientulīgajiem krastiem. Gaismas svīdā tas brauca pa šauru iežmaugu starp dižskābaržu, ošu un bērzu mežiem, virs kuriem pacēlās zaļi kupoli, ar akmeņozoliem apauguši pakalni un smailas virsotnes, pār kurām visaugstāk slējās Buklendas obelisks. Jahta pabrauca garām Sannikolasa līcim, kuru Bugenvils kādreiz bija nosaucis par Franču līci. Tālumā draiskojās roņu bari un milzīgas valzivis, par kuru apmēriem varēja spriest pēc izšļāktajām ūdensstrūklām, kas bija redzamas no četru jūdžu attāluma. Beidzot «Dunkans» apbrauca Frovarda zemesragu, kuru vēl klāja ziemas ledus. Šauruma otrā pusē, Ugunszemē, seši tūkstoši pēdu augstumā slējās Sarmiento kalns — gigantiska, mākoņu caurausta klinšu gūzma, kas debesu zilgmē, šķiet, veidoja gaisa arhipclāgu. Ar Frovarda ragu patiesībā arī beidzās Amerikas kontinents, jo Hornas rags ir tikai vientuļa klints, kas iemesta jūrā piecdesmit sestajā platuma grādā.

Aiz Frovarda raga jūras šauruma krasti vēl vairāk satuvinās starp Brunsvikas'pussalu un Izmisuma zemi — garu salu, kas- sīko saliņu vidū šķiet līdzīga milzīgai, akmeņiem nosētā sēklī izsviestai valzivij. Cik ļoti šis izrobītais Amerikas lejasgals atšķiras no Āfrikas, Austrālijas vai Indi­jas gludajiem viengabala galiem! Kāda neiedomājama kataklizma sašķai­dījusi šo milzīgo, starp diviem okeāniem iemesto zemesragu!

Tālāk auglīgos krastus nomainīja kailas un tuksnesīgas kalnaines, kuras šķēla neskaitāmas sarežģītā ūdens labirinta aizas.. «Dunkans» droši un nekļūdīgi lavēja pa kaprīzajiem līkločiem, jaukdams savu dūmu mutu­ļus ar miglu, kas klājās pār klintīm. Nesamazinot ātrumu, jahta pabrauca garam vairākām šais vientulīgajos krastos izkaisītajām spāņu faktorijām. Pie Tamara raga šaurums atkal kļuva platāks. Apliecis loku ap Narboro salas stāvajiem krastiem, «Dunkans» tuvojās dienvidu piekrastei. Beidzot pēc trīsdesmit sešām stundām kopš iebraukšanas Magelāna jūras šaurumā ceļinieki ieraudzīja Pilāras zemesraga klinti, kas pacēlās Izmisuma zemes galējā punktā. Skatienam pavērās neaptverams, mirgojošs jūras klajš, un 2aks Paganels, sveikdams to ar jūsmīgu žestu, jutās tikpat dziļi aizgrābts kā pats Fernāns Magelāns, kad viņa «Trinidadas» burās iegūla Klusā okeāna vējš.

X nodaļa trĪsdesmit SEPTĪTĀ PARALĒLE

Nedeļu pēc tam, kad ceļinieki bija atstājuši aiz muguras Pilājas ragu, «Dunkans» ar pilnu tvaiku iebrauca Talkavano līcī — lieliskā divpadsmit jūdžu garā un deviņas jūdzes platā limānā. Laiks pieturējās brīnišķīgs. Sai apvidū no novembra līdz martam pie debesīm nav redzams neviens mākonītis un visgarām Andu kalnu grēdas aizsargātajiem krastiem nemai­nīgi pūš dienvidu vējš. Izpildīdams lorda Glenervena norādījumu, Džons Mengls kuģoja cieši gar Cilojes arhipelāga krastiem un neskaitāmām ci­tām Amerikas kontinenta drumslām. Kāda vraka palieka, salauzts masts vai cilvēka rokas apstrādāts koka gabals varēja norādīt uz avārijas pēdām. Taču nekas nebija redzams, un jahta, turpinādama savu ceļu, izmeta enkuru Talkavano ostā pēc četrdesmit divām dienām, kopš bija atstājusi Klaidas līča miglainos ūdeņus.

Glenervens tūdaļ lika nolaist laivu un kopā ar Paganelu izkāpa krastā pie pāļu mola. Augsti mācītais ģeogrāfs, izmantodams gadījumu, gribēja likt lietā spāņu valodu, kuru bija tik uzcītīgi mācījies, taču iezemieši, viņam par lielu pārsteigumu, neko nesaprata.

—   Vainīga droši vien mana sliktā izruna, — viņš noteica.

—   Ejam uz muitnīcu, — Glenervens ierosināja.

Tur ar dažu angļu vārdu un izteiksmīgu žestu palīdzību viņiem pa­skaidroja, ka angļu konsuls dzīvo Konsepsjonā. Līdz turienei bija stundas brauciens. Glenervens viegli sameklēja divus labus zirgus, un drīz vien viņi abi ar Paganelu iejāja lielā pilsētā, par kuras eksistenci jāpateicas, brāļu Pizarro kompanjona drošsirdīgā Valdivijas uzņēmībai.

Cik ļoti nobālējis bija kādreizējais pilsētas spožums! Vairākkārt ieze­miešu izlaupīta, 1819. gadā nodedzināta, izpostīta un sagrauta, Konsep- sjona bija ļāvusi sevi apēnot kaimiņu pilsētai Talkavano, un ugunsgrēku nomelnējušos mūros mita vairs tikai kādi astoņi tūkstoši iedzīvotāju.. Laisko pilsētnieku reti mīdītās ielas pamazām pārvērtās par prērijām.. Nekādas tirdzniecības, nekādas rosības. Uz katra balkona skanēja man­dolīna. Caur logu žalūzijām gurdi plūda tvīksmīgas dziesmas. Kādreizējā vīru pilsēta bija pārvērtusies par sieviešu un bērnu ciematu.

Glenervens neizrādīja nekādu lielu vēlēšanos izdibināt šā pagrimuma cēloņus, lai gan 2akam Paganelam gribējās par to parunāt. Nezaudēdams ne mirkli, Glenervens devās pie Britanijas karaliskās augstības konsula 2. R. Bcntoka. Šis cienījamais kungs viņus uzņēma ļoti iaipni un, uzzinā­jis kapteiņa Granta bēdu stāstu, apsolījās ievākt ziņas visā piekrastē.

Nekas neliecināja par to, ka trīsdesmit septītās paralēles tuvumā pie Cīles Araukānijas krastiem būtu avarējis trīsmastu burinieks «Britānija». Nekādu ziņojumu par tamlīdzīgu atgadījumu nebija saņēmis nedz Ben- toks, nedz viņa kolēģi — citu valstu konsuli. Glenervens tomēr nezaudēja dūšu. Viņš atgriezās Talkavano un, netaupīdams nedz pūles, nedz naudu,, izsūtīja pa visu piekrasti aģentus. Visi meklējumi bija veltīgi. Pat visrūpī­gākā piekrastes iedzīvotāju aptauja nedeva nekādus rezultātus. Pēc «Bri­tānijas» katastrofas, šķiet, nebija palikušas nekādas pēdas.

Kad Glenervens pavēstīja saviem ceļabiedriem par neveiksmīgajiem meklējumiem, Mērija Granta un viņas brālis nejaudaja apslēpt savas bēdas. Bija pagājušas jau sešas dienas kopš «Dunkana» ierašanās Talka­vano. Pasažieri bija sapulcējušies kopkajītē. Lēdija Helēna nevis ar vār­diem — ko gan viņa varēja teikt? — bet ar glāstiem mierināja abus kapteiņa Granta bērnus. 2aks Paganels atkal bija sadabūjis dokumentu un pētīja to ar vislielāko rūpību, itin kā gribēdams izvilināt no tā jaunus, noslēpumus. Kad viņš tā bija darbojies jau veselu stundu, Glenervens. viņu pēkšņi uzrunāja:

—   Paganel, es paļaujos uz jūsu aso prātu. Vai dokuments nav iztul­kots aplam? Vai rekonstruētie teikumi neskan neloģiski?

Paganels neko neatbildēja. Viņš domāja.

—   Vai tiešām mūsu apsvērumi par katastrofas vietu būtu maldīgi? — Glenervens turpināja. — Vai tad vārds «Patagonija» neduras acīs pat vis­paviršākajam vērotājam ?

Paganels joprojām klusēja.

—   Un beidzot, — Glenervens piebilda, — vai tad vārds «indiāņi» ne­liecina, ka mums ir taisnība?

—   Protams, — Maknebs atsaucās.

—   Vai tad nav pilnīgi skaidrs, ka avārijā cietušajiem tai brīdī, kad viņi rakstīja šīs rindas, draudēja briesmas nokļūt indiāņu gūstā?

—   Atļausit jūs pārtraukt, dārgais lord, — Paganels beidzot ierunā­jās. — Pārējie jūsu secinājumi, iespējams, ir pareizi, taču pēdējais, manu­prāt, nav pamatots.

—   Ko jūs gribat ar to sacīt? — lēdija Helēna jautāja ģeogrāfam, ku­ram bija pievērsti visu klātesošo skatieni.

—   Es gribu sacīt, — Paganels uzsvēra katru vārdu, — ka patlaban kapteinis Grants atrodas indiāņu gūstā, un atļaujos piebilst, ka dokuments šai ziņā nerada nekādas šaubas.

—   Paskaidrojiet, lūdzu, tuvāk, Paganela kungs, — mis Granta pa­lūdza.

—   Nekas nav vieglāk izdarāms, mīļā Mērij. Nelasiet dokumentā sa­gūstīs, bet lasiet sagūstījuši, un viss kļūs skaidrs.

—   Tas nav iespējams! — Glenervens iesaucās.

—   Nav iespējams? Bet kāpēc, godātais draugs? — Paganels smaidī­dams jautāja.

—   Tāpēc, ka pudeli varēja iemest jūrā vienīgi pēc tam, kad kuģis bija uzskrējis virsū klintīm. Pamatojoties uz to, mēs secinājām, ka doku­mentā minētie garuma un platuma grādi attiecas tieši uz katastrofas vietu.

—   Tas vēl neko nepierāda, — Paganels attrauca. — Es neredzu iemesla, kāpēc avārijā cietušie, pēc tam kad indiāņi viņus bija aizveduši kontinenta iekšienē, nevarētu mēģināt ar tās pašas pudeles palīdzību pa­ziņot par savu gūstniecības vietu.

—   Iemesls, dārgo Paganel, ir gaužām vienkāršs: lai iemestu pudeli jūrā, jāatrodas vismaz jūras krastā.

—   Vai arī pie upes, kas ietek jūrā! — Paganels atteica.

Pēc šīs negaidītās atbildes, kura tomēr neizteica neko neiespējamu,, iestājās pārsteiguma pilns klusums. Pēc savu klausītāju mirdzošajām acīm Paganels saprata, ka visu sirdīs uzausušas jaunas cerības. Pirmā atguvās lēdija Helēna.

—   Kāda ideja! — viņa iesaucās.

—   Kāda laba ideja, — ģeogrāfs naivi piemetināja.

—   Ko tad jūs iesakāt? — Glenervens jautāja.

—   Es iesaku uzmeklēt vietu, kur trīsdesmit septītā paralēle sastopas ar Amerikas krastu, un, nenovirzoties pat ne par pusgrādu, doties pa šo paralēli cauri visam kontinentam līdz punktam, kur tā iesniedzas Atlanti­jas okeānā. Iespējams, ka šai pārgājienā mēs atradīsim katastrofā cietušos «Britānijas» ļaudis.

—   Maz izredžu, — majors piemetināja.

—   Lai arī cik maz būtu izredžu, — Paganels iebilda, — mums tomēr jādara viss iespējamais. Ja man ir taisnība un pudeli patiesi aiznesusi jūrā kāda no kontinenta upēm, mēs noteikti nonāksim gūstekņiem uz pē­dām. Ielūkojieties, draugi, — ielūkojieties šīs zemes kartē, un jūs pārlieci­nāsities par mana plāna pareizību.

To sacīdams, Paganels izklāja uz galda čīles un Argentīnas provinču karti.

—   Skatieties, — viņš teica, — sekojiet man līdzi pastaigā pa Amerikas kontinentu. Pāriesim pāri šaurajai Čīles joslai. Pārrāpsimies pāri Andu Kordiljeriem. Nokāpsim lejā pampās. Vai šajā apvidū trūkst lielu un mazu upju? Nekā tamlīdzīga. Lūk, Rionegro un Riokolorado ar daudzajām pie­tekām — visas šīs upes šķērso trīsdesmit septītais platuma grāds, un visas tās varēja aiznest jūrā pudeli ar dokumentu. Varbūt kādā nomet- nieku ciltī, pie kādas maz pazīstamas upes, kādā sjerras aizā savu brīnu­maino atpestīšanu gaida tie, kurus mums ir tiesības saukt par saviem draugiem. Vai mēs drīkstam pievilt viņu cerības? Vai tad jūs visi neesat ar mieru šķērsot šīs zemes, stingri turoties pie līnijas, kuru mans pirksts patlaban velk uz kartes? Ja, par spīti paredzējumiem, es šoreiz būtu mal­dījies, vai mūsu pienākums nav izsekot trīsdesmit septīto paralēli līdz galam un apbraukt pa to apkārt visai zemeslodei, ja tas ir nepieciešams avarējušo jūrnieku glābšanai?

Šie pašaizliedzīgie vārdi, kurus Paganels izteica ar patiesu aizgrāb­tību, atstāja uz klausītājiem dziļu iespaidu. Visi piecēlās un spieda ģeo­grāfam roku.

—   Jā, mans tēvs ir tur! — Roberts Grants iesaucās, ar acīm vai aprī­dams karti.

—   Un mēs viņu tur atradīsim, manu zēn! — Glenervens paziņoja. — Nekas nevar būt loģiskāks par mūsu drauga Paganela sniegto doku­menta tulkojumu, un mums bez svārstīšanās jādodas pa viņa nosprausto ceļu. Kapteini Grantu vai nu sagūstījusi kāda liela indiāņu cilts, vai arī viņš kritis kādas niecīgas cilts rokās. Otrajā gadījumā mēs atbrīvojam viņu paši. Pirmajā gadījumā, noskaidrojuši visus apstākļus, mēs atgrieža­mies uz «Dunkana» austrumu piekrastē, aizbraucam uz Buenosairesu, kur majors Maknebs noorganizēs tādu karapulku, kas tiks galā ar visiem Ar­gentīnas provinču indiāņiem.

—   Pareizi! Pareizi, jūsu augstība! — Džons Mengls iesaucās. — Tur­klāt varu piebilst, ka šis ce|ojums pa Amerikas kontinentu nav bīstams.

—   Nedz bīstams, nedz nogurdinošs, — Paganels apliecināja. — Dau­dzi ceļotāji to jau veikuši, kaut arī viņi nebija tik labi apgādāti kā mēs un viņus neiedvesmoja tik cildens mērķis! Vai 1782. gadā Basilio Vilarmo neaizkļuva no Karmenas līdz Kordiljeriem? Vai 1806. gadā čīlietis, Kon- sepsjonas provinces tiesnesis dons Luiss de la Kruss, izjājis no Antuko un virzīdamies tieši pa trīsdesmit septīto platuma grādu, nav pārkļuvis pāri Andiem un pēc četrdesmit dienām sasniedzis Buenosairesu? Un, beidzot, pulkvedis Garsija, Alsids d'Orbiņī un mans cienījamais kolēģis doktors Martēns de Musī — vai viņi nav pārstaigājuši šo zemi krustām šķērsām, paveikdami zinātnes labā to pašu, ko mēs gatavojamies darīt cilvēcības labā?

—   Paganela kungs! Paganela kungs! — Mērija Granta iesaucās aiz saviļņojuma trīcošā balsī. — Kā lai pateicas jums par pašaizliedzību, kas saistīta ar tik lielām briesmām!?

—   Briesmām? — Paganels attrauca. — Kurš minēja vārdu «briesmas»?

—   Es ne! — atsaucās Roberts Grants ar apņēmības pilnu, mirdzošu skatienu.

—   Briesmas! — Paganels turpināja. — Vai šeit tādas vispār pastāv? Turklāt par ko mēs runājam? Par kaut kādiem trīssimt piecdesmit ljē, jo mēs virzīsimies pa taisnu līniju, par ceļojumu tādos pašos platuma grā­dos, kādos zemeslodes ziemeļu puslodē atrodas Spānija, Sicīlija, Grieķija, un tātad apmēram tādos pašos klimatiskajos apstākļos un, beidzot, par ceļojumu, kas prasīs tikai nepilnu mēnesi. Tā taču ir pastaiga!

—   Paganela kungs, — lēdija Helēna iejautājās, — tātad jūs domājat, ka indiāņi būs saudzējuši avarējušo kuģinieku dzīvības?

—   Protams, kundze. Indiāņi taču nav cilvēkēdāji. Itin nemaz. Kāds no maniem tautiešiem, ar kuru kopā darbojos Ģeogrāfijas biedrībā, Gināra kungs, trīs gadus nodzīvoja pampās indiāņu gūstā. Tiesa, viņš daudz pār­cieta, ar viņu slikti apgājās, taču galu galā viņš izturēja šo pārbaudījumu. Eiropietis šai zemē tiek uzskatīts par derīgu radījumu. Indiāņi apzinās eiropieša vērtību un aprūpē viņu kā visdārgāko mājlopu.

—   Tādā gadījumā mēs nedrīkstam ilgāk kavēties, — Glenervens pa­ziņoja. — Mums tūlīt jādodas ceļā. Kāds būs mūsu maršruts? '

—   Ceļojums būs viegls un patīkams, — Paganels atbildēja. — Sākumā ceļš vīsies kādu gabalu pa kalniem, pēc tam pa lēzeno Andu austrumu nogāzi un beidzot pa zālainu līdzenumu, vārdu sakot, īstu dārzu.

—   Paraudzīsimies kartē, — majors ierosināja.

—   Te tas ir, dārgais Makneb. Vispirms Cīles piekrastē starp Rumena zemesragu un Karnero līci atradīsim trīsdesmit septīto paralēli. Izgājuši cauri Araukānijas galvaspilsētai, mēs šķērsosim Kordiljerus pa Antuko kalnu pāreju, atstādami vulkānu dienvidu pusē. Pēc tam, dodoties lejup pa lēzenajām kalnu nogāzēm un pārceļoties pāri Neukenai un Riokolo- rado, sasniegsim pampas, Saliņas ezeru, Gvamini upi, Tapalkvenas sjerru. Turpat būs arī Buenosairesas provinces robeža. Pārgājuši tai pāri, uzkāp­sim Tandilas sjerrā un turpināsim meklējumus līdz pat A'ledano zemes­ragam Atlantijas okeāna piekrastē.

Klāstīdams ekspedīcijas maršrutu, Paganels pat nepapūlējās ieskatīties •uz galda izklātajā kartē, jo viņam nebija nekādas vajadzības to darīt. Apbrīnojamā atmiņa, balstīdamās uz Frezjē, de Molinas, Humbolta, Mjera •un d'Orbiņī darbiem, nevarēja viņu nedz pievilt, nedz iedzīt strupceļā. Ticis galā ar šo ģeogrāfisko uzskaitījumu, Paganels piebilda:

—   Tātad, dārgie draugi, mūsu ceļš nemet nekādus līkumus. Mēs no­iesim to trīsdesmit dienās un sasniegsim austrumu piekrasti, iespējams, pat ātrāk par «Dunkanu», kuru var aizkavēt rietumu vēji.

—   Tātad «Dunkanam» vajadzēs kreisēt starp Korientes un Sanantonio zemesragiem? — Džons Mengls vaicāja.

—   Tieši tā.

—   Kādam, pēc jūsu domām, vajadzētu būt ekspedīcijas personālsastā­vam? — Glenervens pajautāja.

—   Pēc iespējas mazākam. Mūsu uzdevums ir tikai noskaidrot kapteiņa Granta atrašanās vietu, nevis ielaisties kaujā ar indiāņiem. Manuprāt, ekspedīcijas sastāvā varētu ietilpt mūsu vadītājs lords Glenervens, tad vēl majors, kas nevienam negribēs atdot savu vietu, jūsu padevīgais kalps Zaks Paganels …

—   Un es! — jaunais Grants iesaucās.

—   Robert! Robert! — Mērija viņu aprāja.

—   Kāpēc gan ne? — Paganels atbalstīja Robertu. — Ceļojumi jau­natni izglīto un norūda. Tātad mēs četri un trīs «Dunkana» matroži …

—   Kā tad tā, — Džons Mengls pievērsās lordam Glenervenam. — Vai jūsu augstība nevēlas mani ieskaitīt ekspedīcijas sastāvā?

                                                          Toms Ostins, Vilsons un Milredijs.

—   Dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs taču atstājam uz jahtas pasažieres, tas ir, mūsu lielāko dārgumu. Kurš gan cits rūpēsies par viņām, ja ne uzticamais «Dunkana» kapteinis?

—   Tātad mēs nevarēsim doties kopā ar jums? — lēdija Helēna vaicāja, un viņas acis aizplīvuroja skumjas.

—   Mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mūsu ceļojuma temps būs ārkārtīgi straujš. Mēs nešķirsimies uz ilgu laiku un …

—   Jā, draugs, es saprotu, — lēdija Helēna sacīja. — Dodieties ceļā, un lai jums labi veicas!

—   Turklāt tas nav nekāds ceļojums, — Paganels pavēstīja.

—   Kas tad? — lēdija Helēna noprasīja.

—   Tikai pārgājiens, nekas vairāk. Mēs iziesim cauri šai zemei, kā krietni ļaudis nostaigā savu ceļu šai pasaulē, darīdami iespējami vairāk laba. Transire benefaciendo — tāda ir mūsu devīze.

Ar šiem vārdiem Paganels beidza diskusiju, ja vien par diskusiju var nosaukt pārrunas, kurās visi dalībnieki ir vienis prātis. Gatavošanās eks­pedīcijai sākās tai pašā dienā. Viss tika darīts stingrā slepenībā, lai nepie­saistītu indiāņu uzmanību.

Izbraukšana bija nolikta uz 14. oktobri. Kad pienāca brīdis izraudzīties ekspedīcijai matrožus, savus pakalpojumus piedāvāja itin visi un Glener­venam atlika vienīgi izvēlēties. Lai neapbēdinātu nevienu no šiem braša­jiem puišiem, viņš nolēma ķerties pie lozēšanas. Laimīgās lozes krita kap­teiņa palīgam Tomam Ostinam, spēkavīram Vilsonam un Milredijam, kas varētu mēroties boksā ar pašu Tomu Saijersu[9]!

Glenervens rosīgi piedalījās sagatavošanas darbos. Viņš gribēja, lai noliktajā dienā viss būtu gatavs, un panāca to. Tikpat enerģiski rīkojās arī Džons Mengls, papildinādams ogļu krājumus, lai nekavējoties varētu atkal iziet jūrā. Viņš cerēja nokļūt Argentīnas piekrastē pirms sauszemes ceļotājiem. Tādējādi starp Glenervenu un jauno kapteini norisa īsta sacen­sība, kas nāca par labu kopējam pasākumam.

Un tiešām — 14. oktobrī paredzētajā laikā visi bija sagatavojušies ceļam. Tuvojoties šķiršanās brīdim, jahtas pasažieri sapulcējās kopkajītē. «Dunkans» kuru katru mirkli grasījās pacelt enkuru, un kuģa skrūve jau kūla Talkavano līča dzidros ūdeņus. Glenervens, Paganels, Maknebs, Ro­berts Grants, Toms Ostins, Vilsons un Milredijs, bruņojušies ar karabīnēm un koltiem, posās atstāt jahtu. Pavadoņi un mūļi viņus gaidīja pie pāļu mola.

—   Ir laiks, — lords Edvards beidzot sacīja.

—   Dodies ceļā, mīļais! — lēdija Helēna atbildēja, apvaldīdama sa­traukumu.

Lords Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm, bet Roberts metās ap kaklu Mērijai Grantai.

—    Bet tagad, dārgie draugi, — 2aks Paganels sacīja, — pēdējo reizi

paspiedīsim cits citam roku tik cieši, lai sajustu šo spiedienu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem!

Paganels prasīja pārāk daudz. Un tomēr apskāvieni bija tik dedzīgi, ka cienījamā zinātnieka vēlējums, šķiet, varēja arī piepildīties.

Visi uzkāpa uz klāja, un septiņi ekspedīcijas dalībnieki atstāja «Dun­kanu». Kad viņi jau atradās uz mola, jahta manevrēdama pievirzījās kras­tam tuvāk par pusi kabeļtauvas.

Lēdija Helēna no klāja augstumiem pēdējo reizi sauca:

—   Lai dievs jums palīdz, mīļie draugi!

—   Viņš palīdzēs mums, kundze, — Zaks Paganels atsaucās, — varat ■man ticēt, jo mēs palīdzēsim paši sev!

—   Pilnu tvaiku! — Džons Mengls uzsauca mehāniķim.

—   Aiziet! — lords Glenervens atsaucās.

Tai pašā brīdī, kad sauszemes ceļinieki, pievilkuši pavadas, aizauļoja īpa piekrastes ceļu, «Dunkans», spēcīgās skrūves dzīts, pilnā gaitā izgāja atklātā okeānā.

XI nodaļa CAURI ČĪLEI

Par ekspedīcijas pavadoņiem Glenervens bija nolīdzis četrus iezemie­šus — trīs vīriešus un vienu zēnu. Mūļu īpašnieks bija kāds anglis, kas dzīvoja šai zeinē jau divdesmit gadus. Viņš iznomāja mūļus un vadīja ce­ļiniekus pāri Kordiljeru pārejām. Pēc tam viņš uzticēja ceļotājus kādam bakeano, argentīniešu pavadonim, kas labi pazina ceļus pampās. Sis an­glis mūļu un indiāņu sabiedrībā vēl nebija tik ļoti aizmirsis mātes valodu, lai nevarētu saprasties ar ceļiniekiem. Glenervens tagad varēja vieglāk izteikt savus vēlējumus un pārbaudīt rīkojumu izpildi. Šo iespēju viņš nekavējās izmantot, jo Zaķu Paganelu, lai kā viņš centās, vēl aizvien ne­saprata.

Mūļu īpašniekam, šejienes čīliešu izloksnē — katapasam, palīgos bija divi iezemiešu peoni un divpadsmit gadus vecs zēns. Peoni uzraudzīja ar ekspedīcijas bagāžu apkrautos mūļus, bet zēns veda pavadā madrinu, ar zvārgulīšiem un zvaniņiem apkārtu ķēvīti, kas gāja pa priekšu un itin kā vilka sev līdz desmit mūļus. Uz septiņiem no tiem jāja mūsu ceļinieki, uz astotā n— katapass. Pārējie divi nesa pārtikas krājumus un dažus audumu baķus, kas bija paredzēti līdzenuma virsaišu — kaciku labvēlības «iemantošanai. Peoni, kā parasti, gāja kājām. Ceļojumam cauri Dienvidamerikai, šķiet, vajadzēja noritēt vislabvēlīgākajos apstākļos tiklab drošī­bas, kā arī ātruma ziņā.

Pārkļūt pāri Andu kalnu grēdai nav nemaz tik vienkārši. Šādā ceļo­jumā labāk nemaz nedoties bez izturīgiem mūļiem, no kuriem vērtīgākie nāk no Argentīnas. Šie lieliskie dzīvnieki šai zemē ieguvuši īpašības, kā­das sākotnējai sugai nemaz nepiemita. Viņi ir ļoti pieticīgi barības ziņā. Dzer tikai vienreiz dienā, gluži viegli noiet desmit Ijē astoņās stundās un nekurnēdami panes četrpadsmit arobu[10] smagu nastu.

Visā ceļā no viena okeāna līdz otram nav nevienas iebraucamās vie­tas. Ceļinieku parastā pārtika ir kaltēta gaļa, rīsi ar papriku un medījumi, ja pa ceļam laimējas ko nošaut. Kalnos dzeramo ūdeni ņem no tecēm, bet līdzenumā no strautiem un urgām, piepilinot ūdenim klāt dažas lāses ruma, kurš ikvienam ceļiniekam glabājas vērša ragā, ko sauc par čiflu. Starp citu, alkoholiskie dzērieni šais apgabalos jālieto ļoti mazās devās, jo cilvēku nervu sistēma jau tāpat atrodas uzbudinātā stāvoklī. Labu labā guļvieta ir vietējie segli — rekado. Šos seglus, kas pagatavoti no pelioniem — aunādām, kurām viena puse ir ģērēta, bet otra — ar vilnu klāta, nostiprina uz mūļa muguras ar divām platām, krāšņi izšūtām jos­tām. Ietinies šais siltajās segās, ceļinieks guļ saldu miegu, par spīti mik­lajām un vēsajām naktīm.

Glenervens, kā jau cilvēks, kas daudz ceļojis un radis pielāgoties dažādu zemju paražām, bija iegādājies sev un pārējiem ekspedīcijas da­lībniekiem čīliešu apģērbu. Paganels un Roberts — viens liels, otrs mazs bērns — nevarēja vien rimties aiz sajūsmas, kad uzmauca galvā nacio­nālo pončo, platu vilnas seģeni ar caurumu vidū, bet kājās uzāva zābakus no kumeļa pakaļkāju ādas. Un cik grezni izskatījās viņu mūļi ar arābu laužņiem mutē, ar garām, pītām pavadām, kas vienlaikus noderēja par pātagām, un metāla kalumiem izrotātiem iemauktiem! Pie segliem karājās alforhas, koša audekla dubultmaisi, kuros glabājās pārtika vienai dienai. Kamēr mūžam izklaidīgais Paganels trausās seglos, izgreznotais lopiņš tik tikko neaplaimoja viņu ar trīs četriem spērieniem. Ar neiztrūkstošo tāl­skati pār plecu ticis beidzot seglos un ar kājām atspēries kāpšļos, zināt­nieks pilnīgi paļāvās uz sava lopiņa prāta spējām, un viņam tas nebija jānožēlo. Turpretī Roberts uzreiz parādīja izcilas jātnieka dotības.

Ekspedīcija devās ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Lai gan pie dzidrajām debesīm neredzēja neviena mākonīša, saules svelme nebija jūtama, jo pūta spirdzinošs jūras vējš. Karavāna straujā solī virzījās uz dienvidiem pa Talkavano līča līkumotajiem krastiem, lai pēc trīsdesmit jūdzēm sa­sniegtu trīsdesmit septīto paralēli. Pirmo dienu ceļinieki cītīgi jāja pa izžuvušiem niedrājiem, nepārmīdami gandrīz ne vārda. Pārāk dzīvi atmiņā tēlojās nesenā atvadīšanās. Pie apvāršņa vēl varēja saredzēt «Dunkana» gaistošos dūmus. Visi klusēja, vienīgi Paganels nerimās. Uzcītīgais ģeo­grāfs uzdeva jautājumus spāniski un pats sev atbildēja šai jaunapgūsta- majā valodā.

Arī katapass nebija diez cik runīgs, turklāt pļāpību neveicināja arī viņa profesija. Ar saviem palīgiem viņš tikai retumis pārmija kādu vārdu. Abi peoni bija sava amata meistari un lieliski zināja, kas viņiem darāms. Ja kāds no mūļiem apstājās, viņi to uzmudināja ar spalgiem uzsaucieniem, ja tas nelīdzēja, lopiņa stūrgalvību uzveica veiklas rokas mests akmens. Kad atgāja vaļā seglu josta vai noslīdēja iemaukti, peons novilka savu pončo un, apsedzis ar to mūļa galvu, ātri izlaboja vainu, pēc tam mūlis atkal soļoja tālāk.

Mūļu dzinēji raduši doties ceļā tūlīt pēc brokastīm, pulksten astoņos no rīta, un iet līdz pat pulksten četriem vakarā, kad jāpošas naktsguļai. Glenervens piemērojās šim paradumam. Kad, pēc katapasa ieskatiem, bija pienācis laiks uzmeklēt apmešanās vietu, ceļinieki, jādami gar viļņu apska­loto okeāna krastu, pašreiz tuvojās Arauko pilsētai, kas atradās līča dien­vidu malā. No šejienes līdz Karnero līcim, kur sākas trīsdesmit septītā paralēle, vēl bija jāiet apmēram divdesmit jūdzes rietumu virzienā. Gle­nervena aģenti jau bija pārmeklējuši šo piekrastes rajonu, neatrazdami nekādas katastrofas pēdas. Tāpēc tika nolemts tālākos meklējumus sākt ar Arauko pilsētu, no kurienes maršruts stiepās taisnā līnijā uz austrumiem.

Ceļinieku pulciņš iejāja pilsētā un nolēma pārlaist nakti kādas iebrau­camās vietas pagalmā, jo telpās tāpat nebija nekādu ērtību.

Arauko ir Araukānijas galvaspilsēta. Sīs valsts teritorija stiepjas ap­mēram simt piecdesmit Ijē garumā un trīsdesmit ljē platumā. To apdzīvo moluči — dzejnieka Ercilas apdziedātie vecākās čīliešu cilts dēli. Lepnā un spēcīgā moluču cilts ir vienīgā cilts abās Amerikās, kura nekad nav pakļāvusies svešzemnieku kundzībai. Tiesa, Arauko kādreiz bija piederē­jusi spāņiem, taču tauta viņiem nav pakļāvusies. Tā pretojās iebrucējiem tikpat spīvi, kā patlaban pretojas Čīles tīkojumiem, un Araukānijas neat­karības karogs — balta zvaigzne debeszilā laukā — joprojām plīvo pār pilsētu virs cietokšņa vaļņiem.

Kamēr tika gatavotas vakariņas, Glenervens, Paganels un katapass pa­staigājās Arauko ielās starp salmiem apjumtām mājām. Pilsētā ievērības cienīgas bija vienīgi baznīca un franciskāņu klostera drupas. Glenervens velti pūlējās kaut ko uzzināt par avārijā cietušajiem kuģiniekiem. Paga­nels krita vai izmisumā, nevarēdams nekādi saprasties ar vietējiem iedzī­votājiem, bet, tā kā araukāniski — mātes valodā — runāja visā piekrastē līdz pat Magelāna jūras šaurumam, tad Paganela spāņu valoda šeit varēja noderēt tikpat labi, cik senebreju valoda. Nevarēdams izmantot ausis, Pa­ganels lika lietā acis un galu galā izbaudīja patiesu pētnieka prieku, vē­rodams ielās dažādus moluču tipus. Vīrieši bija gara auguma, plakanu vara krāsas seju, izplūkātu bārdu, neuzticīgu skatienu, lielu galvu un melnām matu pinkām. Viņi, šķiet, nīka savdabīgā bezdarbībā, kā daždien ■karavīri, kas miera laikā nezina, ko sadarīt. Viņu varonīgās nabaga sie­vietes bez nogurdinošā mājas soļa vēl sukāja zirgus, spodrināja ieročus, apstrādāja zemi, gāja savu pavēlnieku vietā medībās un atrada vēl laiku, lai izgatavotu tirkīzzilus pončo, pie tam katrs pončo prasa divu gadu darbu un maksā vismaz simt dolāru.

Visumā moluči ir samērā neinteresanta tauta ar diezgan mežonīgām ieražām. Viņiem piemīt vai visi cilvēku netikumi, kurus atsver viens vie­nīgs tikums — brīvības mīlestība.

— īsti spartieši, — pārnācis no pastaigas, Paganels nerimās daudzināt pie vakariņu galda.

Cienījamais zinātnieks, protams, pārspīlēja, taču vēl lieku neizpratni radīja viņa piebilde, ka Arauko ielās viņa francūža sirds satraukti pukstē­jusi. Kad majors viņam noprasīja, kas gan izraisījis tik negaidītu «pukstē­šanu», Paganels atbildēja, ka viņa saviļņojums bijis gluži dabisks, jo Araukānijas tronī vēl ne tik sen sēdējis kāds viņa tautietis. Majors izteica vēlēšanos uzzināt šā monarha vārdu. Zaks Paganels lepni minēja de To- nēna kungu, brīnum jauku cilvēku, kādreizējo Perigē advokātu, pārlieku kuplas bārdas īpašnieku, kuram Araukānijā diemžēl bijis jāizbauda tas, ko troni zaudējuši karaļi labprāt mēdz saukt par «pavalstnieku nepatei­cību». Tā kā majorā stāsts par kādreizējo advokātu, kas ticis padzīts no troņa, izraisīja smīnu, Paganels ļoti nopietni aizrādīja, ka drīzāk no advo­kāta var iznākt labs karalis nekā no karaļa labs advokāts. Par šo piezīmi visi sirsnīgi smējās un iedzēra dažus malkus čičas[11] uz Araukānijas eks- karaļa Aurēlija Antona I veselību. Pēc kāda brīža, ietinušies savos pončo, ceļinieki jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta ceļinieku pulciņš ar madrinu priekšgalā un peoniem aizmugurē devās pa trīsdesmit septīto paralēli uz

                                                                             Tubalas brasls.

austrumiem. Ceļš veda pa Araukānijas auglīgajiem apgabaliem ar plašiem vīnogu dārziem un lieliem ganāmpulkiem. Taču pamazām apkārtne kļuva aizvien vientulīgāka. Tikai retumis pa ceļam gadījās visā Amerikā slaveno zirgu iejājēju — rastreadoru būdiņas vai arī kāda pamesta zirgu pasta stacija, kas tagad noderēja par pajumti līdzenumā klaiņojošiem indiāņiem. Sai dienā ceļu aizšķērsoja divas upes: Rakija un Tubala. Katapass ikreiz uzmeklēja braslu, un ceļinieki laimīgi pārkļuva otrā krastā. Pie apvāršņa

stiepās Andu kalnu grēda, augdama augumā un sliedama pret debesīm aizvien vairāk virsotņu ziemeļu virzienā. Taču tie bija tikai apakšējie skriemeļi milzīgajā mugurkaulājā, kas balsta Jaunās pasaules karkasu.

Pulksten četros vakarā, nogājuši trīsdesmit piecas jūdzes, ceļinieki apmetās līdzenumā zem milzīgām mirtēm. Mūļus nosegloja un palaida ganīties kuplajā prērijas zālē. No alforhām izņēma kaltētu gaļu un rīsus. Uz zemes izklātie pelioni noderēja par segām un spilveniem, un ceļinieki, ieritinājušies šais paštaisītajās gultās, ieslīga spirdzinošā miegā, kamēr peoni un katapass stāvēja pēc kārtas sardzē.

Tā kā laiks pieturējās jauks un visi ceļinieki, arī Roberts, bija spirgti un veseli, šo laimīgo sagadīšanos vajadzēja izmantot un traukties ar skubu uz priekšu, kamēr «veiksme smaida» — kā mēdz sacīt kāršu spēlmaņi. Tā domāja visi. Nākamajā dienā ceļotāju pulciņš naski turpināja ceļu, bez starpgadījumiem šķērsoja Beljas krāces, un vakarā, apmetoties uz nakts­guļu pie Biobio upes, kura spāņu Cīli atdala no neatkarīgās Cīles, Glener­vens ekspedīcijas kontā varēja ieskaitīt vēl trīsdesmit piecas jūdzes. Ap­kārtne joprojām bija tāda pati. Dāsnajā zemē raženi auga amarilis, kok- veida vijolītes, velnāboli un zeltainiem ziediem nosēti kaktusi. Biežņās slapstījās kaut kādi zvēri, starp tiem oceloti. Putnu valsti pārstāvēja vie­nīgi dzērves, kāda vientuļa pūce, vanagu trenkāti strazdi un gārgales. Iezemieši tikpat kā nebija redzami. Retumis kā ēna aizauļoja garām kāds gvaso, deģenerējies indiāņu un spāniešu pēctecis, spiezdams zirga asiņai­najos sānos milzīgus, pie basām kājām piestiprinātus piešus. Pa ceļam negadījās neviens, ar ko varētu parunāt un uzzināt kaut ko par kapteini Grantu. Glenervens jau bija ar to samierinājies. Viņš centās sev iegalvot, ka indiāņi sagūstīto kapteini aizveduši pāri Andu kalnu grēdai un meklē­jumiem var būt panākumi vienīgi pampās, nevis šai apvidū. Tāpēc pagai­dām jāapbruņojas ar pacietību un jādodas iespējami ātrāk uz priekšu.

17. oktobrī ekspedīcija atkal devās ceļā parastajā laikā un parastajā kārtībā. Ievērot šo kārtību Robertam nemaz nebija tik viegli, jo savā de­dzībā viņš tiecās apsteigt madrinu, dzenot izmisumā savu mūli. Vienīgi Glenervena bargais apsauciens lika zēnam atgriezties savā vietā.

Apkārtne vairs nebija tik līdzena. Atsevišķi pauguri liecināja par kalnu grēdas tuvumu. Aizvien biežāk ceļā trāpījās upītes, kas čalodamas līku­moja lejup pa nogāzēm. Paganels ikreiz ielūkojās kartē. Ja'kāda no šīm upītēm nebija tajā iezīmēta — tas, starp citu, atgadījās bieži —, asinis ģeogrāfa dzīslās sāka vai vārīties un viņš burvīgi piktojās.

— Upīte bez vārda, — viņš teica, — ir kā cilvēks, kas nav reģistrēts dzimtsarakstu grāmatās! Pēc ģeogrāfijas likumiem tā neeksistē.

Tāpēc slavenais zinātnieks bez kautrēšanās krustīja šīs bezvārdu upī­tes, dāvādams tām skaistākos spāņu vārdus un iezīmēdams tās kartē.

—   Kāda valoda! — viņš jūsmoja. — Cik krāšņa un skanīga! It kā iz­lieta no metāla! Varu galvot, ka tajā ir septiņdesmit astoņas daļas vara un divdesmit divas daļas alvas gluži kā zvanu bronzā!

—   Bet kā jums pašam veicas ar šo valodu, vai ir kāds progress? — Glenervens apvaicājās.

—   Bez šaubām, dārgais lord. Vienīgi šis nolāpītais akcents! Netieku un netieku vaļā!

Un Paganels, daudz neskumdams, skaļā balsī atsāka cīņu ar spāņu iz­runas grūtībām, neaizmirsdams tai pašā laikā arī ģeogrāfiskos novēroju­mus. Šai nozarē viņš bija apbrīnojami spēcīgs un sacensties ar viņu ne­varēja itin neviens. Kad Glenervens iejautājās katapasam par kādu šā novada īpatnību, augsti mācītais zinātnieks allaž pasteidzās atbildēt pir< mais. Pavadonis uzlūkoja ģeogrāfu pagalam apmulsis.

Tai pašā dienā ap pulksten desmitiem ekspedīcijas dalībnieki ierau­dzīja ceļu, kas šķērsoja to, pa kuru viņi jāja. Glenervens, protams, jautāja katapasam, uz kurieni šis ceļš ved, un, kā vienmēr atbildēja Paganels:

—   Tas ir ceļš no Jumbelas uz Losanhelesu.

Glenervens uzlūkoja katapasu.

—   Pilnīgi pareizi, — pavadonis atbildēja.

Pēc brītiņa viņš griezās pie ģeogrāfa:

—   Vai jūs esat kādreiz ceļojis šai pusē?

—   Protams! — Paganels nopietni atbildēja.

—   Uz mūļa?

—   Nē, atzveltnes krēslā.

Katapass acīmredzot neko nesaprata, jo, paraustījis plecus, atgriezās savā parastajā vietā kolonnas priekšgalā.

Pulksten piecos vakarā ceļinieki apstājās kādā seklā aizā dažas jūdzes no Lohas pilsētas. Šoreiz viņi nakšņoja milzīgās Kordiljeru grēdas pirmo- sjerru pakājē.

XII nodaļa

DIVPADSMIT TŪKSTOŠU PĒDU AUGSTUMĀ

Ceļojums cauri čīlei līdz šim bija noritējis bez nopietniem starpgadīju­miem. Tikai tagad vajadzēja sākties visām tām grūtībām un briesmām, kādas saistās ar ceļošanu kalnos. īstā cīņa ar dabu vēl bija priekšā.

Iekāms viņi devās tālāk, vajadzēja izšķirt svarīgu jautājumu: pa kādu pāreju šķērsot Andu kalnu grēdu, lai nenovērstos no izraudzītā kursa. I\ad par to jautāja katapasam, viņš atbildēja:

—   Šai Kordiljeru rajonā man zināmas tikai divas izmantojamas pār­ejas.

—  Jums droši vien padomā Arko pāreja, ko atklājis Valdivija Men- dosa? — Paganels vaicāja.

—   Tā pati.

—   Un Viljarikas pāreja uz dienvidiem no Nevado?

—   Pilnīgi pareizi.

—  Abām šīm pārejām, dārgais draugs, piemīt kāds trūkums: viena novirza mūs pārlieku tālu uz ziemeļiem, bet otra — uz dienvidiem.

—   Vai nevarat mums ieteikt vēl kādu pāreju? — majors jautāja.

—   Protams, — Paganels atbildēja. — Mēs varam izmantot Antukc kalnu ceļu, kas aizlokās pa vulkānisku nogāzi līdztekus dienvidu platuma trīsdesmit septītajam grādam un trīsdesmitajai minūtei, tas ir, pusgrādu no mūsu maršruta. Šī pāreja atrodas tikai tūkstoš tuāzu[12] augstumā, un tc atklājis Samudio de Kruss.

—   Lieliski! — Glenervens noteica. — Bet jūs, katapas, — vai jūs pa­zīstat Antuko pāreju?

—  Jā, milord, esmu pa to gājis. Neminēju šo pāreju vienīgi tāpēc, ka patiesībā tā ir tikai lopu stiga, pa kuru savus ganāmpulkus dzen austrumu nogāžu indiāņi.

—   Tad viss kārtībā, — Glenervens atbildēja. — Kur var tikt pāri ķēvju, aunu un vēršu bari, iziesim arī mēs. Un, tā kā Antuko pāreja ir taisnākais ceļš, iesim pa to.

Drīz vien ceļinieku pulciņš iesoļoja Laslehasas ielejā starp milzīgām kaļķakmens klintīm. Ceļš tikko manāmi kāpa kalnup. Ap pulksten vien­padsmitiem ceļinieki apm'eta līkumu ap nelielu ezeriņu. Tā bija gleznaina tikšanās vieta visām apkārtnes upītēm, kas čalodamas steidzās šurp, lai salietos klusā dzidrumā. Augšpus ezeriņa pletās ljanosi — zālaini līdze­numi, kur ganījās indiāņu lopu bari. Tad ceļu aizšķērsoja purvs, kas stie­pās uz dienvidiem un ziemeļiem. Vienīgi mūļu instinkts palīdzēja ceļinie­kiem laimīgi izkļūt no tā laukā. Pulksten vienos skatienam pavērās Bal- jenaras forts, kura pussagruvušie vaļņi apjoza augstas klints smaili. Aiz cietokšņa ceļš kļuva aizvien stāvāks un akmeņaināks. Mūļu kāju izkusti­nātie akmeņi ripoja lejup skaņās kaskādēs. Ap pulksten trijiem pēcpus­dienā ceļinieki atkal ieraudzīja iespaidīgas drupas, kas bija palikušas pāri- no 1770. gadā sacelšanās laikā nopostītā forta.

—   Kā redzams, — Paganels noteica, — kalni cilvēkus nenošķir pietie­kami droši, un tāpēc tie vēl jānocietina.

No šejienes ceļš kļuva ne vien grūtāks, bet arī bīstamāks. Nogāzes kļuva aizvien kraujākas, bezdibeņi aizvien draudīgāki, bet taciņas gar tiem. aizvien šaurākas. Mūļi, cits aiz cita piesardzīgi virzīdamies uz priekšu,, galvas noliekuši, apošņāja ceļu. Reizēm, kad asākos pagriezienos madrina izgaisa skatienam, karavāna sekoja viņas zvaniņa gaistošajai šķindai.. Bieži vien taciņas kaprīzie līkloči izkārtoja kolonnu divās paralēlās rindās„ un katapass varēja mierīgi sarunāties ar peoniem pāri divas tuāzes platai spraugai, kas patiesībā bija divsimt tuāzes dziļš, nepārejams bezdibenis.

Zāle šeit vēl cīnījās ar akmeņiem, taču minerālu valsts uzvara pār augu valsti jau bija skaidri samanāma. Ar dzelteniem adatveida kristāliem nosētas rūsganas, sastingušas lavas straumes liecināja par Antuko vul­kāna tuvumu. Cits citam virsū sakrautie klinšu blāķi, šķiet, draudēja kuru katru acumirkli sagāzties un turējās savās vietās, par spīti visiem līdz­svara likumiem. Kā redzams, dabas katastrofas šeit varēja viegli izmainīt ainavu, un, uzlūkojot šīs sasvērušās smailes, sazvārojušos kupolus, greizr novietotos paugurus, varēja droši sacīt, ka galīgais kalnu veidošanās pro­cess šai apvidū vēl nav beidzies.

Atrast pareizo ceļu šādos apstākļos nemaz nav viegli. Gandrīz' vai ne­pārtrauktie Andu mugurkaulāja satricinājumi bieži izmaina trasi, un pa­zīšanas zīmes vairs neatrodas savās vietās. Tāpēc katapass brīžiem šau­bīdamies apstājās, aplaida skatienu visapkārt, pētīja klinšu formu, centās saskatīt irdajos iežos indiāņu pēdas. Orientēties vairs nebija iespējams.

Glenervens jāja tūlīt aiz pavadoņa. Viņš saprata un juta, ka līdz ar ceļa grūtībām pieaug arī katapasa apjukums. Viņš neuzdrīkstējās neko jautāt, iespējams, gluži pamatoti uzskatīdams, ka mūļu dzinējiem, tāpat, kā mūļiem, ir savs instinkts un prātīgāk paļauties uz to.

Katapass maldījās vēl vienu stundu, kā mēdz sacīt, uz labu laimi, to­mēr nemitīgi kāpdams aizvien augstāk kalnos. Beidzot viņš bija spiests apstāties. Ceļinieku pulciņš atradās kādā no šaurajām aizām, kuras indiāņi: sauc par kevradām. Izeju noslēdza stateniska porfīra klints. Veltīgi iz­meklējies kādu spraugu, katapass nokāpa no mūļa un palika stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojis. Glenervens pienāca pie viņa.

—   Vai esat apmaldījies? — viņš vaicāja.

—  Nē, milord, — katapass atbildēja.

—   Un tomēr tā nav Antuko pāreja?

—   Tā ir Antuko pāreja.

—   Vai jūs nekjūdāties?

—   Nē, nekļūdos. Rau, tepat indiāņu ugunskura paliekas un pēdas, ku­ras atstājuši ķēvju un aunu bari.

—   Tātad pa šo ceļu var tikt pāri kalniem?

—   Varēja, bet tagad vairs nevar. Pēdējā zemestrīce padarījusi to ne­lietojamu.

—   Mūļiem, nevis cilvēkiem, — majors iebilda.

—   Tas ir jūsu pašu ziņā, — katapass atbildēja. — Esmu darījis visu, kas manos spēkos. Ja vēlaties, es un mani mūļi esam gatavi doties atpakaļ un meklēt citu ceļu pāri Kordiljeriem.

—   Cik laika tas prasīs?

—   Vismaz trīs dienas.

Glenervens klusēdams klausījās katapasa vārdos. Pavadonis acīmre­dzot negribēja lauzt izdevīgo līgumu, taču viņa mūļi nespēja iet tālāk. Kad katapass ieteica griezties atpakaļ, Glenervens uzrunāja savus ceļa­biedrus:

—   Vai gribat doties tālāk pa šo pašu pāreju?

—   Mēs gribam jums sekot, — Toms Ostins attrauca.

—   Pat aizsteigties jums priekšā, — Paganels piemetināja. — Kas tad sevišķs mums jāizdara? Jāpāriet pāri kalnu grēdai, pa kuras pretējās pu­ses nogāzēm nokāpt lejā būs nesalīdzināmi vieglāk! Tur mēs atradīsim argentīniešu pavadoņus — bakeano, kuri mūs izvedīs cauri pampām, un ātrus zirgus, kas raduši auļot pa līdzenumiem. Droši uz priekšu!

—   Uz priekšu! — Glenervena ceļabiedri atsaucās.

—   Vai jūs nenāksit mums līdzi? — Glenervens jautāja katapasam.

—   Es esmu mūļu dzinējs, — čīlietis atbildēja.

—   Kā vēlaties.

—   Iztiksim bez viņa, — Paganels sacīja. — Otrpus šās sienas mēs artkal nokļūsim uz Antuko pārejas takām, un varat man ticēt, ka es pārve­dīšu jūs pāri kalnu grēdai tikpat nekļūdīgi kā vislabākais Kordiljeru gids.

Glenervens norēķinājās ar katapasu un atlaida viņu kopā ar peoniem un mūļiem. Ieroči, instrumenti un pārtikas krājumi tika sadalīti starp sep­tiņiem ceļiniekiem. Visi vienprātīgi nolēma nekavējoties doties augstāk kalnos un vajadzības gadījumā kādu laiku iet arī pa nakti. Kraujuma krei­sajā pusē augšup vijās stāva taciņa, pa kuru mūļi nevarēja uzkāpt. Rāp­ties pa stāvo taciņu bija ļoti grūti, taču pēc divu stundu nogurdinošas līkumošanas Glenervens un viņa ceļabiedri atkal uzgāja Antuko pāreju.

                         Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši 7500 pēdu augstumu.

Viņi vairs neatradās tālu no Kordiljeru kores, kad iemītā taka pēkšņi izgaisa un nebija vairs atrodama. Nesenā zemestrīce bija savandījusi visu šo rajonu, un ceļiniekiem vajadzēja kāpt aizvien augstāk un augstāk uz kalnu grēdas virsotnēm. Takas negaidītā izzušana Paganelu ļoti samulsi­nāja, jo viņš apzinājās, ka tagad nebūs viegli sasniegt Andu virsotnes, kuru vidējais augstums svārstās no vienpadsmit tūkstošiem pēdu līdz divpadsmit tūkstošiem sešiem simtiem pēdu. Par laimi, laika apstākļi bija labvēlīgi, vējš nebija jūtams, pie debesīm ne mākonīša. Turpretī ziemā, no maija līdz oktobrim, šāda kalnos kāpšana'nemaz nav iespējama. Stin­dzinošais sals drīz vien pieveic ceļiniekus, bet tiem, kurus sals pasaudzējis, savukārt uzbrūk niknās temporāles, šim apvidum raksturīgās viesuļvētras, kas ik gadus nogāž Kordiljeru aizās jaunus upurus.

Ceļinieki kāpa kalnup visu nakti. Viņi uzvilkās ar rokām gandrīz ne­pieejamās klintīs, lēca pāri platām un dziļām plaisām, kopā sadotās ro­kas aizstāja virves, bet pleci noderēja par pakāpieniem. Šie drosminieki atgādināja cirka akrobātu trupu, kas aizrāvusies ar pārgalvīgām Ikara spēlēm. Neskaitāmos gadījumos lieti noderēja Milredija spēks un Vilsona veiklība. Abi brašie skoti paguva visur būt klāt, un, šķiet, vienīgi viņu pašaizliedzība un vīrišķība palīdzēja mazajam pulciņam virzīties uz priekšu. Glenervens neizlaida no acīm Robertu, kas savā zēniskajā strau­jumā ne vienmēr bija piesardzīgs. Paganels traucās uz priekšu ar īsti francisku degsmi. Turpretī majors gluži nemanāmi virzījās augšup, neiz­darīdams nevienu lieku kustību. Vai viņš vispār apjauta, ka jau vairākas stundas kāpj kalnā? To nevarēja droši apgalvot. Varbūt viņam šķita, ka viņš laižas lejup.

Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši, kā rādīja barometrs, septiņi tūkstoši pieci simti pēdu augstumu. Viņi atradās otrajā plakan­kalnē, kur koki vairs tikpat kā neauga, šeit varēja sastapt dzīvniekus, kas būtu vērtīgs ieguvums ikvienam medniekam. Žiglie dzīvnieki, kā redzams, to labi zināja, jo, ieraudzījuši cilvēkus jau pa lielu gabalu, diedza prom. Te bija tik vērtīgā kalnu iemītniece lama, kas viena pati aizstāj aunu, vērsi un zirgu un spēj dzīvot tur, kur neizdzīvotu pat mūlis. Te bija bik­lais un tramīgais grauzējs šinšilla, kaut kas vidējs starp zaķi un lēcējpeli. Notupies uz pakaļkājām, šis zvērēns ar dārgo kažokādu šķita līdzīgs ķen­guram. Nevarēja vien nopriecāties, kā ņiprā šinšilla, gluži kā vāvere, joņo pa koku galotnēm.

— Tas vēl nav putns, bet nav vairs arī četrkājainis, — Paganels kon­statēja.

Šie dzīvnieki nebija pēdējie kalnu iemītnieki. Deviņi tūkstoši pēdu aug­stumā pie mūžīgā sniega robežas baros dzīvoja neparasti skaisti gremo- tājdzīvnieki: alpaka ar garu, zīdainu vilnu, tad vēl graciozā un cēlā kalnu kaza bez ragiem, kurai ir ļoti smalka vilna un kuru dabaszinātnieki sauc par vikuņu. Taču pielavīties šiem dzīvniekiem tuvāk nebija ko domāt, tos bija grūti pat saskatīt: tie aizšāvās prom kā bultas, bez trokšņa slīdēdami pār žilbinoši balto sniega paklāju.

Apkārtne no šī brīža pilnīgi pārmainījās. Visapkārt slējās milzīgi, vie­tumis zilgani mirdzoši ledus blāķi, atspoguļodami pirmos uzlecošās sau­les starus. Kāpšana kalnā tagad kļuva vēl bīstamāka. Vairs nevarēja spert ne soli, iepriekš rūpīgi neiztaustot, vai zem sniega nav plaisu. Pulciņa priekšgalā gāja Vilsons, pārbaudīdams ar kāju ledāju. Viņa ceļabiedri so­ļoja tieši viņa pēdās un vairījās skaļi runāt, jo niecīgākais troksnis, satri­cinādams gaisu, varēja nogāzt lejā sniega masas, kas karājās septiņsimt astoņsimt pēdu augstumā virs viņu galvām.

Tā ceļinieki sasniedza krūmu joslu, kas tūkstoš pieci simti pēdu aug­stāk atdeva vietu stiebrzālēm un kaktusiem. Vienpadsmit tūkstošu pēdu augstumā izzuda arī šie augi un neauglīgajā zemē vairs nebija saskatā­mas nekādas veģetācijas pazīmes. Ceļinieki pa visu šo laiku apstājās tikai vienu reizi — pulksten astoņos no rīta —, lai iebaudītu uz ātru roku bro­kastis. Ar pārcilvēcisku drosmi viņi joprojām kāpa kalnup, nicinādami aiz­vien pieaugošās briesmas. Viņiem vajadzēja rāpties pāri asām klinšu ko­rēm un iet pāri bezdibeņiem, kuros bija bail pat ielūkoties. Daudzās vietās ceļu iezīmēja koka krusti, kas liecināja par šeit notikušajām traģēdijām. Ap pulksten diviem pēcpusdienā starp kailām kalnu smailēm skatienam pavērās milzīga, tuksnesim līdzīga plakankalne bez kādām veģetācijas iezīmēm. Gaiss šeit bija sauss un debess koši zila. Sādā augstumā lietu nepazīst: iztvaikojumi šeit pārvēršas sniegā vai krusā. Šur un tur, gluži kā skeleta kauli no balta līķauta, spraucās laukā porfīra un bazalta radzes. Reižu reizēm novēlās vējā sadeldēti kvarca vai gneisa gabali, kuru kri­tiena troksnis retinātajā atmosfērā tikpat kā nebija dzirdams.

Lai arī kalnā kāpēju apņēmība bija liela, viņu spēki tomēr sāka izsīkt. Glenervens, redzēdams, cik ļoti pārguruši viņa biedri, nožēloja, ka atvedis viņus tik augstu kalnos. Roberts pašaizliedzīgi cīnījās ar nogurumu, taču nekur tālu aiziet vairs nejaudāja. Pulksten trijos Glenervens apstājās.

—   Vajadzētu mazliet atpūsties, — viņš ierosināja, saprazdams, ka ne­viens cits šādu priekšlikumu neizteiks.

—   Atpūsties? — Paganels pārjautāja. — Te taču nav nekādas pa­jumtes.

—   Un tomēr tas ir jādara, kaut vai Roberta dēļ.

—   Nekādā gadījumā, milord, — dūšīgais zēns atbildēja. — Es vēl varu iet… Neapstājieties …

—   Mēs tevi nesīsim, draudziņ, — Paganels sacīja, — bet austrumu nogāze mums jāsasniedz par katru cenu. Tur, iespējams, mēs uziesim kādu būdu, kur patverties. Mums jāiet vēl divas stundas.

—   Vai visi tam piekrīt? — Glenervens noprasīja.

—   Jā, — ceļabiedri atbildēja.

Milredijs vēl piemetināja:

—   Es apņemos nest zēnu.

Un gājiens uz austrumiem atsākās. Vēl veselas divas stundas turpinā­jās šī briesmīgā kalnā kāpšana. Vajadzēja sasniegt kalnu grēdas virsotnes. Retinātais gaiss izraisīja sāpīgu elpas trūkumu, kas pazīstams ar vārdu «puna». Zemā gaisa spiediena vai aso sniega kristāliņu dēļ asiņoja sma­ganas un lūpas, vai arī vainojams bija sniegs, kas lielā augstumā acīm­redzot sagandē atmosfēru. Lai retinātajā atmosfērā piegādātu asinīm ne­pieciešamo skābekļa daudzumu, vajadzēja paātrināti elpot, un tas nogur­dināja ne mazāk par saulstaru mirgu uz sniega virsmas. Lai cik liels bija šo drosmīgo cilvēku gribasspēks, beidzot pienāca brīdis, kad pagura pat visvaronīgākie un galvas reibonis, šis kalnā kāpēju lāsts, laupīja viņiem ne vien fiziskos, bet arī morālos spēkus. Cilvēks tiek sodīts, ja neievēro šādu pārgurumu. Ceļinieki cits pēc cita nogāzās zemē un, nespēdami vairs piecelties, vilkās uz priekšu rāpus.

Bija skaidrs, ka pārlieku ieilgusī kalnā kāpšana vairs nevarēs turpinā­ties, un Glenervens pārlaida bažīgu skatienu bezgalīgajam sniega klai- dam, šai saltumā sastingušajai posta vietai, grūtsirdīgajām virsotnēm, kas tinās jau vakara krēslā, meklēdams neesošo naktsmītni, kad majors pēkšņi apstājās un sacīja rāmā balsī:

—   Būda.

XIII nodala Lejup pa Kordiljeru nogĀzi

Ikviens cits Makneba vietā būtu simtreiz pagājis šai būdai garām, apgājis tai apkārt vai pārgājis pāri, pat nenojautiš, ka tāda vispār eksistē. Ieputināta sniegā, tā gandrīz neatšķīrās no apkārtējām klintīm. Sniegs bija jānorok nost. Pusstundu krietni pastrādājuši, Vilsons un Milredijs atbrīvoja kasučas ieeju, un ceļinieku pulciņš patvērās būdā.

Šo kasuču indiāņi bija uzcēluši bazalta klints virsotnē no saulē dedzi­nātiem ķieģeļiem, tā saucamajiem adoviem. Būdai bija kubveida forma ar divpadsmit pēdas garām skaldnēm. Uz būdas ieeju veda akmens kāp­nes. Lai arī cik šaura bija vienīgā sprauga, tomēr reizēs, kad kalnos plo­sījās temporāles, vējam, sniegam un krusai izdevās iespraukties būdas iekšienē.

Būdā varēja brīvi apmesties desmit cilvēki. Ja arī būdas sienas lietus periodā nebija visai drošs patvērums, toties šai gadalaikā, kad termometrs rādīja desmit grādus zem nulles, tās gluži labi pasargāja pret spelgoņu. Turklāt būdā atradās kaut kas līdzīgs pavardam ar ķieģeļu skursteni: pa­vardā varēja iekurt uguni un sekmīgi cīnīties pret salto āra gaisu.

—   Lūk, naktsmītne, lai arī nav sevišķi ērta, tomēr gluži ciešama, — Glenervens sacīja. — Liktenis mūs atvedis šurp, un mēs varam tam vie­nīgi pateikties.

—   Tā jau ir īsta pils! — Paganels iesaucās. — Trūkst vienīgi sardzes un galminieku. Mēs šeit jutīsimies brīnišķīgi.

—   It īpaši, kad pavardā sprēgās uguns, — Toms Ostins piemetināja*

—   jo, liekas, mēs esam ne vien izsalkuši, bet arī pamatīgi nosaluši.. Krietna žagaru nasta man pašreiz sagādātu daudz lielāku prieku nekā ce­peša gabals.

—   Lai notiek, Tom, — Paganels atsaucās, — pacentīsimies sadabūt kurināmo!

—   Kurināmo Kordiljeru virsotnēs?! — Milredijs neticīgi nošūpoja galvu.

—   Ja kasučā ierīkots pavards, — majors piebilda, — tuvumā acīm­redzot jābūt kaut kam tādam, kas deg.

—   Mūsu draugam Maknebam pilnīga taisnība, — Glenervens sacīja.

—  Sagatavojiet visu vakariņām, bet es došos uz mežu pēc malkas.

—   Mēs ar Vilsonu iesim jums līdz, — Paganels pieteicās.

—   Ja varu būt jums noderīgs… — Roberts pieceldamies sacīja.

—   Nē, mazais drosminiek, labāk atpūties, — Glenervens atbildēja..

—  Tu jau tāpat kļūsi īsts vīrs, kad citi tavā vecumā vēl būs tikai bērni.. Glenervens, Paganels un Vilsons izgāja no kasučas. Bija pulksten seši

vakarā. Par spīti bezvējam, sala adatiņas durstīt durstīja. Koši zilā de­bess sāka jau tumst, un rietošās saules pēdējie stari apmirdzēja vairs tikai Andu augstākās smailes. Ielūkojies līdzpaņemtajā barometrā, Paganels konstatēja, ka dzīvsudraba stabiņš apstājies pie 495 milimetriem. Tātad, viņi atradās vienpadsmit tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā. Šis Kordil­jeru rajons bija tikai deviņi simti desmit metru zemāks par Monblānu. Ja šajos kalnos gadītos tādas pašas grūtības, kādas ik uz soļa sagādā Šveices milzenis, ja šeit būtu plosījušās vētras un sniegputeņi, neviens no ceļinie­kiem nebūtu ticis pāri Jaunās pasaules varenajai kalnu grēdai.

Uzkāpuši kādā porfīra radzē, Glenervens un Paganels pārlaida ska­tienu apvārsnim. Viņi atradās uz Kordiljeru sniegotās grēdas skausta, no kura varēja pārredzēt četrdesmit kvadrātjūdžu plašu apkārtni. Austrumu Nokalnes bija lēzenākas un daudz pieejamākas. Peoni bija pat iemanīju­šies slīdēt simtiem tuāžu lejup pa nogāzēm. Tālumā rēgojās milzīgas mo- rēnu strēmeles, kuras veidoja šļūdoņa sanestie akmeņi un klinšu bluķi. Saulei laižoties aizvien zemāk, Kolorado ieleja jau slīga kalnu ēnā. Saul­staru apmirdzētais reljefs, klintis, radzes un smailes cita pēc citas apdzisa, un tumsa pamazām pārņēma visu Andu austrumu nokalni. Turpretī rie­tumu stāvā nokare ar visiem tās atzarojumiem vēl bija apgaismota. Dienas spīdekļa spozmē mirdzošās klintis un ledāji izskatījās neparasti krāšņi. Ziemeļu pusē kalnu virsotnes viegli trīsuļoja un nemanāmi saplūda kopā cita ar citu, veidodamas it kā nedrošas rokas vilktu, tālumā gaistošu līniju. Toties uz dienvidiem pavērās sevišķi iespaidīgs skats, kas, naktij satum­stot, kļuva aizvien grandiozāks. Lejā pletās mežonīgā Torvido ieleja, pār kuru divu jūdžu attālumā pacēlās Antuko vulkāna vaļējais krāteris. Vul­kāns rēca kā milzīgs nezvērs, gluži kā Leviatāns no Vecās derības, pūz­dams laukā karstus dūmus un kvēpainas liesmu strūklas. Visi apkārtējie kalni šķita liesmojam. Nokaitētu akmeņu krusa, sarkanīgu tvaiku mutuļi un lavas šaltis saplūda žilbīgos kūļos. Kamēr saule, pamazām zaudēdama spožumu, kā dziestošs spīdeklis grima apvāršņa tumsā, vulkāna milzīgais blāzmojums auga augumā, mezdams šaudīgus atspulgus neaptveramajos plašumos.

Aizmirsuši malkas sagādnieku pienākumus, Paganels un Glenervens, gluži kā mākslinieki, vēl ilgi būtu noraudzījušies šai zemes un debess uguņu majestātiskajā cīņā, ja reālāk noskaņotais Vilsons neatsauktu vi­ņus īstenībā. Tiesa kas tiesa, malka šeit nebija atrodama, taču klintis, par laimi, klāja sausi ķērpji. Ceļinieki savāca krietni daudz ķērpju un vēl kādu augu, tā dēvēto ljaretu, kura saknes deg gluži ciešami. Vērtīgais kurināmais tūdaļ tika nogādāts kasučā un sakrauts pavardā. Iekurt un uzturēt uguni nebija viegli. Stipri retinātajā gaisā trūka degšanai nepie­ciešamā skābekļa — tāds vismaz bija majora paskaidrojums.

— Toties, lai uzvārītu ūdeni, — viņš piemetināja, — tas nebūs jākarsē līdz simt grādiem. Tiem, kam garšo simt grādus karstā ūdenī pagatavota kafija, vajadzēs atteikties no šī ieraduma, jo šķidrums šai augstumā sāks burbuļot, kad temperatūra vēl nebūs deviņdesmit grādu.[13]

Maknebam bija taisnība. Verdošā ūdenī iegremdētais termometrs rā­dīja tikai astoņdesmit septiņus grādus. Visi ar baudu iedzēra dažus mal­kus karstās kafijas. Turpretī kaltētā gaļa nelikās visai garšīga un pamu­dināja Paganelu izteikt kādu prātīgu, taču nepiepildāmu ierosinājumu.

—   Nudien, — viņš ierunājās, — lamas cepetis tagad būtu īstajā reizē. Stāsta, ka šis dzīvnieks aizstājot gan vērsi, gan aunu, un man gaužām gribētos zināt, vai tas attiecas arī uz lamas gaļu.

—   Vai tiešām mūsu vakariņas jūs neapmierina, cienījamo zinātniek? — majors iesaucās.

—   Esmu sajūsmināts, krietno major. Taču man jāatzīstas, ka svaigu cepeti es iebaudītu labprāt.

—   Jūs esat gardēdis, — Maknebs konstatēja.

—   Varu jums tikai piekrist, major, taču, sakiet ko sacīdams, es neticu, ka jūs pats atteiktos no krietna bifšteka.

—   Ļoti iespējams, — majors atbildēja.

—   Ja jūs kāds aicinātu medībās, par spīti salam un tumsai, vai jūs ietu bez svārstīšanās?

—   Protams, ja vien tas sagādātu jums prieku …

Makneba ceļabiedri nepaguva viņam nedz pateikties, nedz apvaldīt viņa pārlieko pakalpību, kad tālumā atskanēja kaukoņa. Dīvainā kaukoņa nerimās. Turklāt kauca, šķiet, nevis atsevišķi dzīvnieki, bet vesels ātri auļojošs bars. Vai tiešām liktenis, sagādājis viņiem naktsmītni, nolēmis atvēlēt arī vakariņas? — ģeogrāfam iešāvās prātā. Taču Glenervens maz­liet atvēsināja viņa sajūsmu, atgādinādams, ka četrkājainie Kordiljeros tādā augstumā nekad nav sastopami.

—   No kurienes tad nāk šis troksnis? — Toms Ostins vaicāja. — Vai iedzirdat, ka tas tuvojas?

—   Varbūt lavīna? — Milredijs ieminējās.

—   Neiespējami! Tā kauc vienīgi dzīvnieki! — Paganels iebilda.

—   Tūlīt paraudzīsimies! — Glenervens noteica.

—   Paraudzīsimies ar ieročiem rokā, — majors piemetināja, paņem­dams karabīni.

Visi izmetās laukā no kasučas. Pār kalniem jumās tumša, zvaigžņota nakts. Dilstošā mēness pusapgrauztā ripa vēl nebija uzlēkusi. Ziemeļu un austrumu virsotnes tinās melnā tumsā, tik tikko varēja samanīt tuvāko klinšu fantastiskos apveidus. Kaukoņa — pārbiedētu dzīvnieku kaukoņa kļuva aizvien skaļāka. Tā nāca no tumsā tīto Kordiljeru puses. Kas tur notika? Pēkšņi plakankalnē nogruva neapturama lavīna — mežonīgu baiļu pārņemtu dzīvnieku lavīna. Visa plakankalne, šķiet, saviļņojās. Trakā ātrumā nesās simtiem, varbūt pat tūkstošiem dzīvnieku, saceldami apdul­linošu troksni pat retinātajā gaisā. Vai tie bija pampu savvaļas dzīvnieki vai tikai lamu un Vikuņu ganāmpulki? Glenervens, Maknebs, Roberts. Ostins un abi matroži tik tikko paguva nokrist zemē, kad dzīvais viesulis aizbrāza dažas pēdas virs viņiem. Paganels, kas naktī redzēja ne sliktāk ka dienā, palika stāvam, lai nepalaistu neko garām, un tūdaļ tika notriekts no kājām.

šai mirklī atskanēja šāviens. Majors uz labu laimi bija nospiedis kara- bines mēlīti. Kāds dzīvnieks, šķiet, nogāzās turpat zemē, kamēr visa verdze, nevaldāmas dziņas trenkta, vēl negantāk aurodama, aizjoņoja pa vulkāna plaiksnīgās gaismas apspīdētajām nokalnēm.

—   Ā, atradu! — atskanēja kāda balss — Paganela balss.

—   Ko jūs atradāt? — Glenervens noprasīja.

—   Savas brilles, nolāpīts! Šādā varzā var ātri pazaudēt ne tikai brilles vien!

—   Vai neesat ievainots?

—   Nē, tikai mazliet samīdīts. Pat nezinu, kas to izdarījis.

—   Tepat arī vainīgais, — majors attrauca, vilkdams nošauto dzīvnieku.

Visi steidzās atpakaļ uz kasuču, lai pavarda gaismā kārtīgi apskatītu

Makneba medījumu.

Tas bija skaists dzīvnieks, līdzīgs mazam, bezkuprainam kamielim. Tam bija gracioza galva, saplacināts ķermenis, slaikas, garas kājas, smalka vilna gaišbrūnā kafijas krāsā un balti plankumiņi uz pavēderes. Nepaguvis medījumam ne lāgā acis uzmest, Paganels tūdaļ iesaucās:

—   Tas taču gvanako!

—   Kāds gvanako?.— Glenervens jautāja.

—   Dzīvnieks, kura gaļu var ēst, — Paganels atbildēja.

—   Vai tā ir garšīga?

—   Ļoti garšīga. Tsts Olimpa ēdiens. Es zināju, ka vakariņās mums būs svaiga gaļa. Un kāda vēl! Bet kas medījumu nodīrās un izņems iekšas?

—   Es, — Vilsons atsaucās.

—   Lieliski! Bet es apņemos pagatavot cepeti, — Paganels piebilda.

—   Vai jūs esat arī pavārs, Paganela kungs? — Roberts noprasīja.

—   Protams, draudziņ, es taču esmu francūzis! Katrā kārtīgā francūzī slēpjas pavāra talants.

Pēc piecām minūtēm Paganels jau lika gaļas šķēles uz kvēlojošām Ijaretas sakņu oglēm. Vēl pēc desmit minūtēm viņš pasniedza saviem ceļabiedriem brūni apceptu «gvanako fileju». Bez kādas tielēšanās visi iecirta zobus kārdinošajā cepetī.

Taču, ģeogrāfam par lielu pāsteigumu, ieņēmuši pirmo kumosu, gaļas ēdēji visi kā viens saviebās un vienā mutē izdvesa: «Fu!»

—   Cik pretīga! — kāds iesaucās.

—   Tā nemaz nav ēdama! — otrs piemetināja.

Nelaimīgais zinātnieks, pats nogaršojis savu meistardarbu, bija spiests atzīt, ka šādu cepeti neēstu pat izsalcis cilvēks. Biedri ņēma viņu uz zoba, to Paganels, starp citu, uztvēra visai saprotoši, un dzina jokus par viņa «Olimpa ēdienu». Pats Paganels lauzīja galvu un nevarēja tikt gudrs, kā­pēc vērtīgā un iecienītā gvanako gaja viņa rokās kjuvusi nebaudāma. Pēk­šņi viņam atausa gaisma.

—   Skaidrs! — viņš iesaucās. — Nu man ir skaidrs, velns parāvis!

—   Varbūt gaļa pārāk ilgi stāvējusi? — Maknebs mierīgi vaicāja.

—   Nē, gluži otrādi, neciešamais major, gaļa pārāk ilgi skrējusi! Kā gan tas neienāca man prātā!

—   Kā lai to saprot, Paganela kungs? — Toms Ostins jautāja.

—   Es gribu sacīt, ka gvanako gaļa lietojama vienīgi tad, ja dzīvnieks nošauts atpūtas brīdī. Turpretī, ja mednieks gvanako ilgi trenkājis, tad viņa gaļa vairs nav ēdama. Pēc cepeša pretīgās garšas es varu secināt, ka šis dzīvnieks un tātad arī viss bars nākuši no tālienes.

—   Vai esat par to pārliecināts? — Glenervens noprasīja.

—   Pilnīgi pārliecināts.

—   Kāds notikums, kāda dabas parādība būtu varējusi tik ļoti pārbie­dēt šos dzīvniekus, ka viņi nakts laikā atstājuši savas siltās migas?

—   Atbildēt uz to, dārgais Glenerven, nav manos spēkos, — Paganels sacīja. — Dosimies labāk pie miera un nelauzīsim vairs par to galvu. Miegs nāk virsū kā nāve. Vai liekamies gulēt, major?

—   Liekamies gulēt, Paganel.

Piemetuši pavardā kurināmo, ceļinieki ietinās katrs savā pončo, un drīz vien visās toņkārtās un visos ritmos atskanēja varena krākšana, ku­ras harmoniju jo koši papildināja augsti mācītā ģeogrāfa bass.

Vienīgi Glenervens nevarēja aizmigt. Viņu urdīja neizprotams nemiers. No prāta neizgāja gvanako bars, kas, neizskaidrojamu baiļu trenkts, aiz­joņoja noteiktā virzienā. Dzīvniekus nevarēja vajāt plēsīgi zvēri, jo šādā augstumā tie tikpat kā nav sastopami un mednieki vēl ne tik. Kādas šaus­mas dzina gvanako baru pretī Antuko bezdibeņiem, un kāds bija šo šausmu cēlonis? Glenervenam mācās virsū briesmu nojausma.

Taču mazpamazām, laižoties vieglā snaudā, domas guva citu virzienu, bažas atkāpās, dodamas vietu cerībām. Glenervens jau redzēja sevi Andu līdzenumā. Tur beidzot varēs meklēt kapteini Grantu, un viņu pūliņi droši vien drīz vainagosies panākumiem. Viņš sapņoja par to, kā viņi atbrīvos no sūrās verdzības kapteini Grantu un abus viņa matrožus. Šīs ainas iztēlē

slīdēja cita aiz citas, un tikai brīžam tās pārtrauca kāda virs pavarda uz- sprikstējusi dzirkstīte vai spožāk iedegusies liesmu mēle, apgaismodama aizmigušo ceļabiedru sejas un uzmezdama šaudīgas ēnas kasučas sienām. Pēc tam ļaunā nojausma atkal mācās virsū vēl neatlaidīgāk. Glenervens neapzināti ieklausījās āra skaņās, kuru rašanos šais vientuļajās kalnu virsotnēs bija grūti izskaidrot.

Kādu brīdi viņš itin kā saklausīja tālu, dobju, draudīgu dunoņu, it kā pērkona dārdus, taču tie nenāca no debesīm. Acīmredzot negaiss plosījās kaut kur kalnu nogāzēs, vairākus tūkstošus pēdu zem viņiem. Gribēdams par to pārliecināties, Glenervens izgāja laukā.

Mēness jau bija uzlēcis. Gaiss bija skaidrs un rāms. Neviena mākonīša nedz augšā, nedz lejā. Sur tur blāvājās Antuko ugunīgie atspulgi. Ne vēsts no pērkona vai zibens. Pie debesīm mirgoja zvaigžņu tūkstoši. Un tomēr dunoņa nemitējās. Tā šķita veļamies aizvien tuvāk cauri Andu grē­dai. Glenervens atgriezās kasučā vēl vairāk norūpējies, nemitīgi domā­dams, kāds sakars varētu būt starp šiem grandiem un gvanako bara bēg­šanu. Vai pazemes grandi nebija bēgšanas cēlonis? Glenervens paraudzī­jās pulkstenī, kas rādīja otro nakts stundu. Nebūdams cieši pārliecināts par nenovēršami draudošām briesmām, viņš nemodināja pārgurušos bied­rus, kuri gulēja dziļā miegā, un arī pats ieslīga smagā snaudā, kas ilga vairākas stundas.

Pēkšņi drausmīga dārdoņa uzrāva viņu kājās. Tas bija apdullinošs troksnis, kaut kas līdzīgs neskaitāmu artilērijas ratu rīboņai uz skanīga' bruģa. Glenervens juta, ka zaudē pamatu zem kājām. Kasuča salīgojās, un tās sienas pavērās.

—   Celieties! — Glenervens iekliedzās.

Viņa ceļabiedri tūdaļ pamodās, bet jau nākamajā mirklī juku jukām gāzās pa stāvo nokaru lejup. Rītausmas bālganajā gaismā skatienam pa­vērās satriecoša aina. Kalnu apveidi strauji mainījās: konusiem nolūza galotnes, smailes grīļodamās nozuda, itin kā zem tām būtu pavērušās lū­kas. Norisa Kordiljeriem raksturīga parādība[14]: vairākas jūdzes plats ma­sīvs, atdalījies no kalnu grēdas, slīdēja lejup līdzenumā.

—   Zemestrīce! — Paganels iesaucās.

Viņš nebija maldījies. Šādas dabas katastrofas Čīles kalnājos nav ne­kāds retums: Kopjapo jau divas reizes pārvērsta drupu kaudzē, bet Sant-

                                                     Plato traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu.

jago četrpadsmit gadu laikā sagrauta četras reizes. Šās zemeslodes daļas dzīlēs vēl liesmo pazemes ugunis, taču samērā jaunās kalnu grēdas vul­kāni ir gaužām niecīgi vārstuļi, lai izvadītu laukā visus pazemes tvaikus. Tāpēc arī nemitīgi notiek šie satricinājumi, kurus šejienieši dēvē par tramblorēm.

Tikmēr plato ar septiņiem apdullinātiem, šausmu pārņemtiem cilvē­kiem, kas bija krampjaini ieķērušies ķērpju ceros, traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu, tas ir, piecdesmit jūdzes stundā. Velti būtu mēģināt kaut kur aizbēgt, patverties vai saukt palīgā. Tik un tā neviens nebūtu dzirdē­jis. Pazemes dārdoņa, lejup grūstošo granīta un bazalta blāķu rībēšana un sniega putekļu mākoņi jebkuru sazināšanos padarīja neiespējamu. Brīžam masīvs slīdēja lejup bez grūdieniem un satricinājumiem, brīžam atkal šū­pojās un zvalstījās kā kuģa klājs sabangotā jūrā, drāzdamies gar bezdibe­ņiem, kuros gruva iekšā kalnu gabali, izraudams ar visām saknēm simt­gadējus kokus un nopļaudams gluži kā ar milzu izkapti visus austrumu nogāzes nelīdzenumus.

Grūti pat aptvert, kāds milzu spēks piemīt miljardiem tonnu smagai masai, kas aizvien pieaugošā ātrumā gāžas lejup piecdesmit grādu leņķī.

Neviens nevarēja aplēst, cik ilgi turpinās šis neaprakstāmais kritiens, tāpat kā neviens neuzdrošinājās paredzēt, kādā bezdibenī tas beigsies. Ne­viens nevarēja pateikt, vai visi vēl dzīvi vai arī kāds jau guļ aizas dibenā. Ātrajā kritienā palikuši bez elpas, ledainajā vējā sastinguši, sniega virpuļu aizķepētām acīm, zaudējuši pēdējos spēkus, nelaimīgie vairs tikko dvašoja, un vienīgi visvarenais dzīvības instinkts lika viņiem krampjaini turēties pie klintīm.

Te pēkšņi neiedomājami spēcīgs trieciens izlingoja ceļiniekus laukā no slīdošā transportlīdzekļa. Viņi ripoja lejup pa pēdējām kalnu terasēm. Milzīgais plato bija apstājies.

Labu brīdi neviens nepakustējās. Beidzot kāds piecēlās. Lai arī trie­ciens viņu bija apdullinājis, viņš tomēr stingri turējās uz kājām. Tas bija majors. Notrausis putekļus un izberzējis acis, viņš pavērās visapkārt. Viņa ceļabiedri gulēja izkliedēti nelielā aplī gluži kā mērķī izšauts skrošu lādiņš.

Majors saskaitīja biedrus. Visi gulēja turpat zemē, izņemot vienu. Trūka Roberta Granta.

XIV nodala negaidĪtais ŠĀviens

Andu Kordiljeru austrumu nogāzi veido nolaidenas nokalnes, kas ne­manāmi pāriet līdzenumā, pie kura tik pēkšņi bija apstājusies masīva at­lauza. Šai jaunajā zemē pletās leknas ganības un kuploja krāšņi koki, te auga ar zeltainiem augļiem bērtin piebērtu, vēl kontinenta iekarošanas laikā stādītu ābeļu meži. Šai līdzenumā, šķiet, bija pārnests auglīgās Nor- mandijas stūrītis, un jebkuros citos apstākļos ceļiniekus būtu patīkami pārsteigusi tik pēkšņā pāreja no tuksneša uz oāzi, no sniegotām virsotnēm uz zaļojošām prērijām, no ziemas uz vasaru.

Pamats zem kājām atkal bija pilnīgi nekustīgs. Zemestrīce bija mitē­jusies, un pazemes spēki savu posta darbu, kā redzams, darīja citā vietā, jo Andu kalnu grēda allaž kaut kur tiek drebināta. Šoreiz satricinājums bija sevišķi spēcīgs. .Kalnu apveidi bija krasi mainījušies. Uz zilā debess fona iezīmējās jauna virsotņu, koru un smaiļu panorāma, un pampu gidi tajā velti meklētu ierastās pazīšanas zīmes.

Modās brīnum jauka diena. Izkāpuši no Klusā okeāna miklās gultas, saules stari pārslīdēja pār Argentīnas līdzenumiem un rotājās jau otra okeāna viļņos. Bija devītā rīta stunda.

Majoram piepalīdzot, lords Glenervens un viņa ceļabiedri pamazām atžilba. Trieciens viņus bija tikai pamatīgi apdullinājis. Tikuši lejā no Kordiljeriem, ceļinieki būtu varējuši pateikties gādīgajai dabai par ātro satiksmes līdzekli, ja vien viņu vidū netrūktu visjaunākā un vārgākā biedra — Roberta Granta.

Ikviens mīlēja drosmīgo zēnu: Paganels, kas bija viņam sevišķi pieķē­ries, majors, par spīti savai atturībai, itin visi, taču visvairāk Glenervens. Uzzinājis, ka Roberts ir nozudis, viņš gaužām izmisa. Glenervens iztēlojās, kā nelaimīgais zēns guļ kādā aizā un veltīgi sauc palīgā viņu, savu otro tēvu.

—   Dārgie draugi, — Glenervens sacīja, ar pūlēm apvaldīdams asa­ras, — mums jādodas viņu meklēt, mums viņš jāatrod! Mēs nedrīkstam viņu tā pamest! Jāpārmeklē ikviena aiza, ikviens bezdibenis! Apsieniet man ap vidukli virvi un nolaidiet mani lejā! Es tā vēlos! Vai dzirdat: es tā vēlos!-Dievs dod, ka Roberts vēl būtu dzīvs! Kā gan bez Roberta mēs varē­sim sastapties ar viņa tēvu, un ko vērta kapteinim Grantam būs atgūtā brīvība, ja tā prasījusi viņa dēla dzīvību!

Glenervena ceļabiedri noklausījās šos vārdus klusēdami. Juzdami, ka Glenervens viņu skatienos meklē kaut niecīgāko cerības stariņu, viņi no­dūra acis.

—   Vai dzirdējāt, ko es teicu? — Glenervens turpināja. — Jūs ciešat klusu! Vai tiešām vairs nav cerību? Itin nekādu?

Kādu brīdi valdīja klusums. Beidzot ierunājās Maknebs:

—   Vai kāds no jums, draugi, neatceras, kad īsti Roberts nozuda?

Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.

—   Tad sakiet vismaz, — majors neatlaidās, — kuram blakus atradās zēns, kad mēs braucām lejā no Kordiljeriem?

—   Man, — Vilsons atsaucās.

—   Līdz kuram brīdim tu redzēji viņu sev blakus? Centies atcerēties? Runā!

—   Tas ir viss, ko es atceros, — Vilsons atbildēja. — Vēl nepilnas divas minūtes pirms liktenīgā trieciena, kas apturēja mūsu slīdēšanu lejup, Ro­berts Grants, iekrampējies ķērpju cerā, gulēja man līdzās.

—   Nepilnas divas minūtes! Padomā labi, Vilson, — vai šīs minūtes nebija ļoti garas? Vai tu nekļūdies?

—   Nedomāju vis … Jā, tieši tā: nepilnas divas minūtes!

—    Pieņemsim! — Maknebs noteica. — Bet kur atradās Roberts: pa kreisi vai pa labi no tevis?

—   Pa kreisi. Vēl atceros, ka viņa pončo sitās man sejā.

—   Un kurā pusē no mums atradies tu pats?

—   Arī pa kreisi.

—   Tātad Roberts varēja nozust vienīgi šai pusē, — majors sacīja, pa­griezdamies pret kalniem un norādīdams pa labi. — Turklāt, spriežot pēc laika, kad zēns nozuda, mēs varam secināt, ka viņš nokritis posmā starp kalna pakāji un nogāzi divu jūdžu augstumā. Seit, sadalījuši šo rajonu savā starpā, mēs viņu meklēsim un arī atradīsim.

Neviens vairs nebilda ne vārda. Seši vīri uzkāpa Kordiljeru nokalnē dažādos augstumos un stājās pie meklēšanas. Turēdamies pa labi no lejup- ceļa līnijas, viņi ielūkojās pat vissīkākajās plaisās, riskēdami ar dzīvību, nolaidās masīva atlauzu pusaizbērtos bezdibeņos, izrāpās laukā no tiem ar sadriskātām drēbēm, asiņainām rokām un kājām. Nedomādami par laiku un atpūtu, šie pašaizliedzīgie cilvēki rūpīgi pārmeklēja visu šo Andu ap­vidu, izņemot dažas nepieejamas augstienes. Taču visi viņu pūliņi bija veltīgi. Kā redzams, zēns bija atradis kalnos ne vien nāvi, bet arī. kapa vietu, kuru uz mūžīgiem laikiem pārsedzis kāds milzīgs kapakmens.

Ap dienas vidu Glenervens un viņa ceļabiedri, pagalam pārguruši un nomākti, atkal sapulcējās ielejā. Glenervenu plosīja skaudras ciešanas. Viņš tikpat kā nerunāja. Pār viņa lūpām izlauzās tikai nopūtas un vieni un tie paši vārdi:

—   Nekur projām no šejienes es neiešu! Nekur projām no šejienes es neiešu!

Visi saprata šo spītību, kas bija kļuvusi par uzmācīgu iedomu, un iztu­rējās ar cieņu pret to.

—   Pagaidīsim, — Paganels sacīja majoram un Tomam Ostinam. — At­pūtīsimies kādu brīdi un uzkrāsim jaunus spēkus. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai mēs turpināsim meklēšanu vai arī dosimies tālāk.

—   Labi, — Maknebs atbildēja, — paliksim šeit, ja Edvards tā vēlas. Viņš vēl cer. Bet ko?

—   Dievs to zina, — Toms Ostins noteica.

—   Nabaga Roberts!. — Paganels iesaucās, norausdams asaras.

Ielejā auga milzums dažādu koku. Majors nolūkoja vietu zem lieliem

maizes kokiem un lika ierīkot šeit pagaidu nometni. Dažas segas, ieroči, mazumiņš kaltētas gaļas un rīsu — tā bija visa ceļinieku mantība.-Turpat tuvumā tecēja upīte, kuras ūdens pēc nesenā nogruvuma vēl bija duļķains. Milredijs sakūra zālienā uguni un drīz vien pasniedza savam kungam karstu un spēcinošu dzērienu. Taču Glenervens atteicās un — vienaldzīgs ■pret visu — palika guļam uz sava pončo.

Tā pagāja diena. Pienāca nakts, tikpat klusa un rāma kā iepriekšējā. Visi apgūlās, taču aizmigt neviens nevarēja. Glenervens atkal devās kal­nos. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās nakts skaņās, aizvien vēl ce­rēdams sadzirdēt zēna palīgā saucienus. Viņš aizklīda augstu un tālu kal­nos, brīžam pieplaka ar ausi pie zemes un klausījās, cenzdamies apvaldīt satrauktos sirdspukstus, brīžam sauca Robertu izmisuma pilnā balsī.

Augu nakti nabaga lords klimta kalnos. Gan Paganels, gan majors vi­ņam pārmaiņus sekoja, lai sniegtu palīdzīgu roku uz slidenajām klinšu korēm un bezdibeņu kraujām, kurp viņu dzina neprāta drosme. Tomēr arī šīs pēdējās pūles bija veltīgas. Uz neskaitāmajiem saucieniem «Robert! Robert!» atsaucās vienīgi atbalss, sēri atkārtodama to pašu vārdu.

Atausa rīts. Ceļiniekiem vajadzēja doties tālu kalnos pakaļ Glenerve­nam un gandrīz ar varu atvest viņu atpakaļ nometnē. Viņa izmisums bija neaprakstāms. Kā lai ieminas viņam par promiešanu un aicina viņu atstāt šo bēdu ieleju? Nebija vairs arī produktu. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt argentīniešu pavadoņiem, par kuriem bija stāstījis katapass, un zirgiem, kas nepieciešami ceļojumam caur pampām. Atgriezties atpakaļ bija daudz grūtāk nekā doties uz priekšu. Turklāt Atlantijas okeāna piekrastē bija norunāta tikšanās ar «Dunkanu». Sie nopietnie apsvērumi neļāva ilgāk kavēties, kopējās intereses prasīja turpināt ceļu.

Maknebs mēģināja kaut mazliet izkliedēt Glenervena bēdas. Viņš at­kal un atkal centās pierunāt savu draugu, kas, liekas, neko nedzirdēja un tikai noliedzoši šūpoja galvu. Beidzot Glenervens pavēra lūpas:

—   Jādodas ceļā?

—   Jā, laiks doties tālāk.

—   Nogaidīsim vēl vienu stundu!

—   Labi, nogaidīsim vēl vienu stundu, — cēlsirdīgais majors piekrita.

Stunda pagāja, un Glenervens lūdza dāvāt vēl vienu stundu. Bija tāds iespaids, it kā uz nāvi notiesātais izlūgtos, lai viņam atļauj vēl kādu brī­tiņu dzīvot. Tā turpinājās apmēram līdz divpadsmitiem. Tad Maknebs, ap­spriedies ar pārējiem biedriem, apņēmīgi paziņoja Glenervenam, ka neka­vējoties jādodas ceļā, jo vilcināšanās apdraud visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības.

—   Jā, jā, — Glenervens atsaucās. — Tūlīt iesim!

To sacīdams, viņš vairs neraudzījās uz Maknebu. Glenervena skatienu bija piesaistījis kāds melns punkts augstu pie debesīm. Pēkšņi Glenervena roka pacēlās un sastinga kā pārakmeņojusies.

—   Tur, tur! — viņš sauca. — Skatieties! Skatieties!

Visu skatieni pievērsās debess zilgmei, kurp tik neatlaidīgi rādīja Gle­nervena roka. Melnais punkts acīm redzami auga augumā. Neizmērojamā augstumā lidinājās kāds putns.

—   Kondors, — Paganels noteica.

—  Jā, kondors, — Glenervens atsaucās. — Kas zina … Viņš lido šurp? Viņš laižas lejup! Nogaidīsim!

Uz ko gan Glenervens cerēja? Vai tik viņa prāts nesāka aptumšoties? Un ko nozīmēja vārdi «Kas zina»?

Paganels nebija kļūdījies. Kondors kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saskatāms. Šis majestātiskais, kādreiz inku pielūgtais putns ir Dienvid- andu valdnieks. Šai novadā tas sasniedz milzīgus apmērus. Kondora spēks ir apbrīnojams, bieži vien viņš nogrūž kalnu aizās pat vēršus. Putns uz­brūk ganībās aitām, kazām un teļiem. Iecirtis nagus savā upurī, viņš pace­ļas ar to lielā augstumā. Bieži vien kondors lido divdesmit tūkstošus pēdu virs zemes, tas ir, tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevar saredzēt. No turienes šis padebešu valdnieks ar savu apbrīnojami aso redzi, kas pār­steidz pat dabaszinātniekus, izšķir uz zemes vissīkākos priekšmetus.

Ko gan kondors ieraudzījis? Varbūt Roberta Granta līķi?

—   Kas zina! — Glenervens atkārtoja, neizlaizdams milzīgo putnu no acīm.

Kondors tikmēr tuvojās, brīžam planēdams, brīžam strauji krizdams lejup gluži kā nedzīvs ķermenis brīvā kritienā. Apmēram simt tuāžu aug­stumā putns sāka mest lielus lokus. Tagad kondors bija lieliski saredzams. Viņa vareno spārnu izpletums pārsniedza piecpadsmit pēdas, un viņš tu­rējās gaisā, gandrīz nemaz tos nevēzēdams, jo daba lielajiem putniem de­vusi spēju lidot majestātiskā mierā, turpretī kukaiņiem, lai tie noturētos gaisā, spārni jāvēzē tūkstoš reižu sekundē.

                                                      Putns bija satvēris Robertu aiz drēbēm.

Majors un Vilsons satvēra karabīnes. Glenervens ar rokas mājienu viņus apstādināja. Kondors riņķoja ceturtdaļjūdzes attālumā virs kādas nepieejamas Kordiljeru nogāzes smailes. Milzīgais putns meta lokus galvu reibinošā ātrumā, izlaizdams un ievilkdams drausmīgos nagus, kratīdams krimšļaino seksti.

— Tas ir tur! Tur! — Glenervens iesaucās.

Pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma.

—  Ja nu Roberts vel dzīvs?! — viņš izbailēs iekliedzas. — Šis putns. . * Uguni! šaujiet, draugi!

Taču jau bija par vēlu. Kondors nozuda aiz augstām klinšu radzēm. Pagāja kāda sekunde, kas šķita gara kā mūžība. Tad milzīgais putns pa- rādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis — Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes. Viņš bija pamanījis ceļiniekus un, pūlēdamies žiglāk aizlaisties ar smago laupījumu projām, spēcīgiem spārnu vēzieniem kulstīja gaisu.

—   Ā! — Glenervens iesaucās. — Lai Roberta līķis labāk sašķīst uz klintīm nekā nokļūst…

Aprāvies pusvārdā, viņš satvēra Vilsona karabīni un pavērsa to pret kondoru. Taču rokas viņam drebēja, acis aizmiglojās un viņš nejaudāja notēmēt.

—   Ļaujiet man, — majors piedāvāja.

Stingru stāju, drošu roku un skaidru skatienu viņš paņēma uz grauds putnu, kas atradās jau trīs simti pēdas no viņa.

Taču majors vēl nebija paguvis nospiest gaili, kad ielejas dzijumā at­skanēja šāviens. Starp divām bazalta blīvām pacēlās balts dūmu mākonī­tis, un kondors ar cauršautu galvu, lēnām griezdamies, sāka krist lejup gluži kā ar izpletni, ko veidoja viņa izplestie spārni. Neizlaidis no nagiem laupījumu, viņš tikpat lēni nosēdās zemē kādus desmit soļus no strauta,

—   Ātrāk šurp! Ātrāk! — Glenervens sauca.

Un, nepūlēdamies noskaidrot, no kurienes nācis negaidītais šāviens, viņš skriešus metās pie kondora,.ceļabiedri viņam sekoja.

Kad viņi atsteidzās notikuma vietā, putns jau bija beigts, bet Roberta ķermenis pārklāts ar putna platajiem spārniem. Glenervens metās pie zēna līķa, izrāva viņu no putna nagiem, noguldīja zālē un pielika ausi pie ne­kustīgā ķermeņa krūtīm.

Vēl nekad no cilvēka krūtīm nav izlauzies tik satricinošs prieka klie­dziens kā tai brīdī, kad Glenervens pietrūkās kājās, saukdams:

—   Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!

Vienā mirklī Robertu atbrīvoja no drēbēm un apslacīja seju ar vēsu ūdeni. Zēns sakustējās, atvēra acis, paskatījās un nomurmināja:

—   Ā, tas esat jūs, milord … mans tēvs!

Glenervens aiz saviļņojuma nespēja atbildēt un, nometies ceļos pie brīnumainā kārtā izglābtā zēna, raudāja prieka asaras.

XV nodaļa Žaka Paganela spĀŅu valoda

Laimīgi izglābies no vienām nāves briesmām, Roberts tūdaļ tika pa­kļauts citām ne mazākām briesmām: viņam draudēja nosmakšana biedru apkampienos. Lai gan puisēns vēl bija gaužām vārgs, neviens no šiem krietnajiem vīriem nevarēja atturēties, nepiekļāvis zēnu pie sirds. Un jā­domā, ka šādi sirsnīgi apkampieni slimniekiem nav nāvējoši, jo Roberts nenomira, gluži otrādi — viņš atžirga.

Pēc tam ceļinieku domas no izglābtā pievērsās glābējam, un, protams,, vispirms majoram ienāca prātā aplaist skatienu visapkārt. Kādus piecdes­mit soļus no upītes uz pirmās kalnu terases stāvēja neparasti liela auguma cilvēks, atbalstījies uz garas šautenes. Viņam bija plati pleci un gari, ar ādas siksniņu pārsieti mati. Viņa augums pārsniedza sešas pēdas. Bronzas brūnā seja bija nokrāsota sarkana starp acīm un muti, apakšējie plakstiņi melni, bet piere — balta. Viņš bija tērpies kā visi pierobežas novada pa­tagoņi: mugurā viņam bija lielisks, ar sarkanām arabeskām izrotāts gva­nako ādas apmetnis, šūdināts ar strausu cīpslām un valkājams ar zīdaino spalvu uz ārpusi. Zem apmetņa bija redzams cieši pieguļošs, no lapsādām darināts tērps. Pie jostas karājās maisiņš ar krāsām, kas noderēja sejas krāsošanai. Zābaki bija pagatavoti no vēršādas gabaliem un piestiprināti; pie potītēm ar krusteniski apsietām siksniņām.

Kaut arī raibi nokrāsota, patagoņa seja tomēr bija cēla un pauda pa­tiesu saprātu. Cieņas pilns viņš gaidīja ceļiniekus. Nekustīgais un iespai­dīgais stāvs uz klints pjedestāla izskatījās kā aukstasinības iemiesojums.

Ieraudzījis patagoņi, majors parādīja to Glenervenam, kas tūdaļ devās pie svešinieka. Patagonis paspēra divus soļus pretī. Glenervens satvēra, viņa roku un cieši paspieda. Lorda skatiens un visa viņa starojošā seja pauda tik lielu pateicību un atzinību, ka patagonis nevarēja to nesaprast. Viņš mazliet nolieca galvu un teica dažus vārdus, kurus nesaprata nedz majors, nedz viņa draugs.

Tad patagonis, vērīgi nopētījis svešiniekus, ierunājās citā valodā, taču, lai arī kā viņš centās, arī šoreiz viņu neviens nesaprata. Tomēr dažas frā­zes Glenervenam šķita kaut kur dzirdētas. Tās atgādināja viņam spāņu* valodu, no kuras viņš zināja biežāk lietotos vārdus.

— Espanol? — viņš jautāja.

Patagonis pamāja ar galvu no augšas uz leju — tas visām tautām no­zīmē apstiprinājumu.

—  Jauki, — majors noteica, — tagad būs darbs mūsu draugam Paga- nelam. Kāda laime, ka viņam ienāca prātā mācīties spāņu valodu!

Ataicināja Paganelu. Viņš tūdaļ atsteidzās un palocījās patagoņa priekšā ar īsti francisku grāciju, kuru iezemietis, pēc visa spriežot, nespēja novērtēt. Glenervens paskaidroja ģeogrāfam, kas viņam jādara.

—   Brīnišķīgi! — Paganels iesaucās.

Un, plati iepletis muti, lai būtu skaidrāka izruna, viņš sacīja:

Iezemietis sasprindzināja dzirdi, bet neko neatbildēja.

—   Viņš nesaprot, — ģeogrāfs nomurmināja.

—   Varbūt jums ir kļūdaina izruna, — majors piezīmēja.

—   Ļoti iespējams. Nolāpītais akcents!

Un Paganels vēlreiz atkārtoja savu komplimentu. Taču panākumi bija tādi paši.

Iezemietis joprojām klusēja.

Arī šoreiz patagonis nebilda ne vārda.

—   Vos compriendeis?A — Paganels spalgi iekliedzās, gandrīz vai pār­raudams balss saites.

Bija skaidrs, ka indiānis nesaprot, ko viņam saka, jo beidzot viņš spā­niski atbildēja:

Tagad bija pienākusi Paganela reize brīnīties, un viņš aizkaitināts no­bīdīja brilles no pieres uz acīm.

—   Lai mani pakar, bet es ne vārda nesaprotu no šīs velnišķīgās izlok­snes! — viņš iesaucās. — Tā droši vien ir araukāņu valoda!

—   Bet šis cilvēks taču atbildēja spāniski, — Glenervens iebilda.

Un, pagriezies pret patagoņi, vēlreiz noprasīja:

—   Espanol?

                                                                 Patagonis Talkavs.

Paganels aiz pārsteiguma vai apstulba. Majors un Glenervens paslepus saskatījās.

—  Vai tikai, mans augsti mācītais draugs, — majors sacīja ar vieglu smaidu uz lūpām, — arī šoreiz nebūs vainīga tā pati izklaidība, uz kuru, kā man šķiet, jums ir monopols?

—   Ko? — ģeogrāfs satrūkās.

—   Šis patagonis neapšaubāmi runā spāniski…

—   Viņš?

—   Jā, viņš! Vai tikai jūs neesat nejauši iemācījies kādu citu valodu, domādams, ka .. .

Maknebs nepaguva izteikties līdz galam. Viņu pārtrauca skaļš «O!», kuru zinātnieks izdvesa, paraustīdams plecus.

—  Jūs atļaujaties pārāk daudz, major, — Paganels dzedri noteica.

—   Bet kāpēc tad jūs viņu nesaprotat? — Maknebs jautāja.

—  Nesaprotu tāpēc, ka šis iezemietis runā sliktā spāņu valodā! — ģeogrāfs atcirta, zaudēdams pacietību.

—   Tātad viņš runā sliktā spāņu valodā tāpēc, ka jūs viņu nesapro­tat? — majors mierīgi secināja.

—  Jūsu pieņēmums, Makneb, patiesi ir vairāk nekā dīvains, — sarunā iejaucās Glenervens. — Lai arī cik izklaidīgs būtu mūsu draugs Paganels, tomēr grūti pat iedomāties, ka viņa izklaidība būtu bezgalīga un viņš vienas valodas vietā iemācītos citu!

—  Tad esiet tik laipni, dārgais Edvard vai, vēl labāk, jūs, cienījamais Paganel, un paskaidrojiet man, kas šeit notiek!

—   Man nav ko skaidrot, — Paganels atteica, — es varu vienīgi kon­statēt. Še ir grāmata, pēc kuras es diendienā vingrinos sarežģītajā spāņu mēlē. Ielūkojieties tajā, major, un jūs pārliecināsities, ka es jūs nemaldinu.

To sacīdams, Paganels sāka rakņāties pa savām neskaitāmajām kaba­tām un, dažas minūtes cītīgi meklējis, izvilka krietni nodriskātu sējumiņu un pašapzinīgi pasniedza to majoram. Majors paņēma grāmatu un uzmeta tai skatienu.

—   Kas tas par daiļdarbu? — viņš jautāja.

—   Tās ir «Luziādas», — Paganels atbildēja. — Brīnišķīga epopeja, kas…

—   «Luziādas»? — Glenervens iesaucās.

—  Jā, dārgais draugs, ne vairāk, ne mazāk kā dižā Kamoensa «Luziā­das»!

—   Kamoensa? — Glenervens atkārtoja. — Nelaimīgais draugs, Kamoenss taču ir portugālis! Un valoda, kuru jūs mācāties nu jau sešas ne­dēļas, ir portugāļu valoda!

—   Kamoenss! «Luziādas»! Portugāļu valoda! …

Tas bija viss, ko Paganels spēja izteikt. Acis zem briļļu stikliem viņam aizmiglojās, bet ausīs iedārdējās ceļabiedru homēriskie smiekli.

Patagonis pat nesarauca uzacis. Viņš pacietīgi gaidīja izskaidrojumu incidentam, kas viņam bija pilnīgi nesaprotams.

—   Ak, es neprātīgais! Ak, es stulbenis! — Paganels beidzot izsau­cās. — Kā! Vai tiešām? Un tas nav ļauns joks? Un to esmu izdarījis es? Bet tas taču ir īsts valodu sajukums gluži kā pie Bābeles! Ak, draugi, draugi! Vai to var aptvert: braukt uz Indiju un nokļūt Čīlē, mācīties spāņu valodu, bet runāt portugāliski! Vai tas jau nav par daudz? Ja tā tas turpi­nāsies, kādā jaukā dienā es izmetīšos laukā pa logu, aizmirsdams, ka jāiz­met tikai cigāra gals!

Dzirdot un redzot, kā Paganels izturas pret savu nelaimi, kā viņš pār­dzīvo komisko neveiksmi, neviens nespēja apvaldīt smieklus, turklāt pats ģeogrāfs rādīja piemēru.

—   Smejieties, draugi, smejieties no visas sirds, — viņš sacīja. — Vis­gardāk par sevi smiešos es pats. — Un viņš laida vaļā pērkondimdošus smieklus, kādus droši vien vēl nebija smējis neviens zinātnieks.

—   Un tomēr mēs esam palikuši bez tulka, — majors noteica.

—   Tā nav liela nelaime, — Paganels atbildēja, — portugāļu un spāņu valoda ir tik ļoti līdzīga, ka es, kā redzat, tās pat sajaucu. Toties šī līdzība man palīdzēs ātri izlabot kļūdu, un tuvākajā nākotnē es varēšu pateikties šim cēlsirdīgajam patagonim valodā, kuru viņš tik labi pārvalda.

Paganelam bija taisnība, jo drīz vien viņš jau varēja pārmīt ar ieze­mieti dažus vārdus. Ģeogrāfs pat uzzināja, ka patagoņi sauc par Talkavu, kas araukāņu valodā nozīmē — Pērkongrāvis. Šo vārdu viņš droši vien bija iemantojis tāpēc, ka prasmīgi rīkojās ar šaujamieročiem.

Taču visvairāk Glenervenu iepriecināja atklājums, ka patagonis pēc nodarbošanās ir pavadonis un turklāt vēl pavadonis caur pampām. Šis cilvēks šķita paša likteņa sūtīts, un viņa parādīšanās modināja tādu ticību ekspedīcijas panākumiem, ka neviens vairs nešaubījās par kapteiņa Granta izglābšanu. Pēc tam ceļinieki kopā ar patagoņi atgriezās pie Roberta. Zēns izstiepa rokas pretī iezemietim, kas, ne vārda nesacīdams, uzlika viņam uz galvas savu roku. Patagonis rūpīgi apskatīja zēnu un iztaustīja smeldzošos locekļus. Tad smaidīdams aizgāja līdz upītes krastam, sa­plūca tur pāris sauju savvaļas seleriju un atgriezies ierīvēja ar tām slim­nieka ķermeni. Pēc šīs ārkārtīgi saudzīgi izdarītās masāžas Roberts sajuta spēku pieplūdumu, un nu bija skaidrs, ka, dažas stundas atpūties, zēns atkal būs uz kājām.

Atlikušo dienas daļu un nākamo nakti ceļinieki nolēma pavadīt no­metnē. Turklāt vajadzēja atrisināt tik svarīgos pārtikas un transporta jautājumus. Ceļiniekiem vairs nebija nedz produktu, nedz mūļu. Par laimi, kopā ar viņiem bija Talkavs. šis pavadonis, kurš parasti vadīja ceļiniekus gar Patagonijas robežām un bija viens no viszinošākajiem vietējiem bakeano, apņēmās sagādāt Glenervenam visu, kas vajadzīgs viņa mazajam pulciņam. Talkavs piedāvāja aizvest Glenervenu uz apmē­ram četras jūdzes attālo indiāņu tolderiju, kur varēšot iegādāties ekspedī­cijai nepieciešamās mantas. Šis priekšlikums, izteikts daļēji ar žestiem, daļēji ar spāņu vārdiem, kurus Paganels jau sāka saprast, tika pieņemts. Un Glenervens ar savu augsti mācīto draugu, atvadījušies no biedriem, patagoņa pavadībā devās augšup gar upītes krastu.

Viņi raiti gāja pusotras stundas, sperdami lielus soļus, lai tiktu līdzi milzim Talkavam. Šis Andu apvidus bija gleznains un aprīnojami aug­līgs. Cita citai sekoja leknas ganības, kurās, šķiet, pietiktu barības sim­tiem un tūkstošiem gremotāju. Plaši dīķi, kurus savienoja biezs upīšu tīkls, bagātīgi apgādāja ar veldzi zaļos līdzenumus. Šai ūdeņu valstībā burvīgi draiskojās melngalvainie gulbji, dalīdami savus īpašumus ar dau­dzajiem strausiem, kuri skraidelēja pa ljanosiem. Putnu pasaule šeit bija ārkārtīgi spilgta, ārkārtīgi skaļa, kā arī apbrīnojami daudzveidīga. Izsa- kasi — graciozas, iepelēkas ūbeles ar baltām svītriņām — un dzelteni kar- dinālputni rotāja koku zarus kā dzīvas puķes. Padebešos lidinājās impo­zanti pasta baloži, bet dažnedažādi vietējie zvirbuļi, čingolosi, ilgerosi, monhitasi trenkāja cits citu, pieskandinādami gaisu ar griezīgu čivi­nāšanu.

Žaks Paganels nevarēja vien beigt visu apbrīnot, no viņa lūpām nemi­tīgi lauzās ārā sajūsmas pilni izsaucieni, kas gaužām pārsteidza patagoņi, kuram likās pilnīgi dabiski, ka gaisā ir putni, dīķos — gulbji un prēri­jās — zāle. Zinātnieks nenožēloja, ka devies šai pastaigā, un arī nesū­dzējās par ilgo gājumu. Kad skatienam pavērās indiāņu apmetne, viņam šķita, ka viņš tikai nupat devies ceļā.

Indiāņu tolderija atradās ielejas dziļumā starp diviem Andu kalnu grēdas atzarojumiem. Šeit zaru būdās dzīvoja kādi trīsdesmit nomadi, kuriem piederēja lieli govju, vēršu, aitu un zirgu ganāmpulki. Viņi kle­joja no ganībām uz ganībām, visur atrazdami saviem četrkājainiem ba­gāti klātu galdu.

Antropologam uzreiz būtu skaidrs, ka šie andoperuāņi nav tīra rase, bet gan araukāņu, pevenku un auku sajaukums. Viņi bija vidēja auguma, drukni, ar olīvkrāsas ādu, zemu pieri, gandrīz apaļu seju, plānām lūpām, lieliem vaigu kauliem, sievišķīgiem vaibstiem un saltu sejas izteiksmi. Vārdu sakot, šie iezemieši īpašu interesi neizraisīja. Turklāt Glenerve­nam bija vajadzīgi nevis viņi paši, bet gan viņu ganāmpulki, viņu vērši un zirgi,

Talkavs uzņēmās vest sarunas, kas neprasīja daudz laika. Par septi­ņiem maziem argentīniešu sugas zirgiem ar visiem segliem, par simt mār­ciņām čarkijas jeb kaltētas gaļas, dažiem mēriem rīsu un pāris ādas mai­siem indiāņi bija ar mieru saņemt divdesmit unces zelta, jo ceļotājiem nebija nedz vīna,' nedz ruma, kuram viņi būtu devuši priekšroku. Glener­vens vēl gribēja nopirkt astoto zirgu pavadonim, taču patagonis lika sa­prast, ka tas nav vajadzīgs.

Nokārtojis šo tirdzniecisko darījumu, Glenervens atvadījās no saviem jaunajiem «apgādātājiem», kā Paganels viņus nosauca, un pēc nepilnas pusstundas visi trīs jau tuvojās nometnei. Fiiedri viņus sagaidīja ar jūs­mīgiem saucieniem, kurus Glenervens gan attiecināja uz ēdamlietām un jājamzirgiem. Visi remdēja izsalkumu ar lielu kāri. Mazliet iebaudīja arī Roberts, kurš gandrīz pilnīgi bija atguvis spēkus.

Pievakare tika veltīta atpūtai. Ceļinieki tērzēja par šo un to: atcerējās jaukās ceļabiedrenes, atcerējās «Dunkanu», kapteini Džonu Menglu un viņa krietno komandu, neaizmirsa arī Hariju Grantu, kas droši vien nebija nekur tālu.

Paganels turpretī neatkāpās ne soli no indiāņa, pārvērzdamies par Talkava ēnu. Ģeogrāfs nevarēja vien beigt priecāties, ka sastapis īstu patagoņi, kuram blakus viņš pats izskatījās kā punduris, — patagoņi, kuru varēja salīdzināt ar astoņas pēdas garo ķeizaru Maksimiliānu vai tāda paša garuma Kongo nēģeri, ko bija redzējis zinātnieks Vandenbroks. Paganels mocīja Talkavu ar dažādiem teicieniem spāņu valodā, un nopiet­nais indiānis pacietīgi atbildēja. Šoreiz ģeogrāfs mācījās šo valodu bez grāmatas. Varēja dzirdēt, kā viņš veidoja skanīgus vārdus, cītīgi vingri­nādams rīkli, mēli un žokļus.

— Ja es nedabūšu pareizu akcentu, — viņš sacīja majoram, — tad nesodiet mani bargi. Kas to būtu domājis, ka spāņu valodu man mācīs patagonis!

XVI nodaļa Riokolorado

Nākamajā dienā, 22. oktobrī, pulksten astoņos no rīta Talkavs aicināja ceļā. Argentīnas līdzenumi starp divdesmit otro un četrdesmit otro pla­tuma grādu pazeminās no rietumiem uz austrumiem, tā ka ceļotājiem vajadzēja doties aizvien lejup pa lēzenu nogāzi līdz pašai jūrai.

Kad patagonis atteicās no piedāvātā zirga, Glenervens nodomāja, ka Talkavs, tāpat kā daždien vietējie pavadoņi, uzskata par labāku iet kājām, un tas, starp citu, ņemot vērā viņa garās kājas, nemaz nebūtu grūti. Taču Glenervens maldījās.

Kad pienāca brīdis doties ceļā, Talkavs īpatnējā veidā iesvilpās. Un tūdaļ, paklausot sava saimnieka aicinājumam, no tuvējās birzs izskrēja stalts argentīniešu sugas zirgs. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks dū- kanu spalvu, spēcīgs, lepns, drosmīgs un straujš. Viņam bija maza galva, glezns kakls, plati ieplestas nāsis, mirdzošas acis, platas paceles, slaidi izliekts skausts, augstas krūtis, gari skrumšļi, vārdu sakot, visas spēka un veiklības pazīmes. Būdams labs zirgu pazinējs, majors nevarēja vien ap­jūsmot šo pampu sugas pārstāvi, saskatīdams tajā zināmu līdzību ar angļu hanteru. Šo skaistuli sauca par Tauku, kas patagoņu valodā no­zīmē — Putns, un šo vārdu zirgs acīmredzot pilnam attaisnoja.

Tiklīdz Talkavs uzlēca zirgam mugurā, tas tūdaļ rāvās uz priekšu. Pa­tagonis bija tik lielisks jātnieks, ka izraisīja vispārēju apbrīnu. Viņam pie segliem karājās Argentīnas līdzenumos visvairāk lietotie medību ieroči: bolās un laso. Bolās sastāv no trim lodēm, kas savienotas savā starpā ar ādas siksnu. Indiāņi reizēm tās met no simt soļu attāluma nopakaļ vajā­tam dzīvniekam vai ienaidniekam — un tik precīzi, ka bolās aptinas upu­rim ap kājām un vienā mirklī nogāž to gar zemi. Indiāņa rokās tas ir varens ierocis, ar kuru viņš rīkojas apbrīnojami veikli. Turpretī laso vien­mēr paliek rokās tam, kas to sviež. Laso nav nekas cits kā trīsdesmit pē­das gara, no divām ādas sloksnēm savīta virve, kuras galā ir cilpa, kas slīd caur dzelzs gredzenu, šo cilpu sviež ar labo roku, bet ar kreiso tur laso virvi, kuras gals cieši piestiprināts pie segliem. Patagoņa bruņojumu vēl papildināja gara, pār plecu pārmesta karabīne.

Nepamanījis apbrīnas pilno sajūsmu, kuru izraisīja viņa dabiskā grā­cija, iznesība un lepnā stāja, Talkavs ieņēma vietu jātnieku pulciņa priekš­galā, un visi devās ceļā. Viņi brīžam aulekšoja, brīžam jāja soļiem, jo rikšot argentīniešu zirgi, kā redzams, neprata. Roberts jāja tik droši, ka Glenervens drīz vien vairs nešaubījās par viņa māku turēties seglos.

Pampu līdzenums sākās Kordiljeru pakājē. To var iedalīt trīs joslās. Pirmā josla, kurā aug zemi koki un krūmi, stiepjas divsimt piecdesmit jūdzes uz austrumiem no Andu kalnu grēdas. Otrā josla, kas ir četrsimt piecdesmit jūdzes plata un noaugusi ar lielisku zāli, izbeidzas simt astoņ­desmit jūdžu attālumā no Buenosairesas. No šejienes līdz pat jūrai ceļo­tājs dodas caur bezgalīgām lucernas un dadžu prērijām. Tā ir trešā pampu josla.

Atstājis aiz muguras Kordiljeru aizas, Glenervena pulciņš vispirms sastapa ceļā neskaitāmas smilšu kāpas, kas šeit pazīstamas ar nosaukumu «medano». Ja šīs smiltis neaiztur augu saknes, vējš tās dzenā gluži kā jūras viļņus. Kāpu smiltis ir ārkārtīgi smalkas. Pat nelielā vējā tās uzvir- puļo gaisā, brīžam izveidodamas veselus smilšu stabus, kas sasniedz pa­matīgu augstumu. Šī dabas parādība acīm ir reizē prieks un reizē nelaime. Prieks tāpēc, ka ārkārtīgi interesanti vērot, kā šie klīstošie smilšu stabi saduras, sajaucas, sagāžas un atkal ceļas augšā haotiskā nekārtībā. Ne­laime tāpēc, ka smilšu stabi piesārņo gaisu ar sīksīkiem putekļiem, kas iespiežas caur plakstiņiem acīs, lai arī cik cieši tās būtu aizvērtas.

Šī ziemeļvēja izraisītā dabas parādība nerimās turpat visu dienu. Ceļi­nieku pulciņš tomēr ātri virzījās uz priekšu, un pulksten sešos vakarā Kordiljeri, kas bija palikuši jau četrdesmit jūdžu aiz muguras, vairs tikai neskaidri melnoja pie apvāršņa, gaisdami vakara dūmakā.

Nojājuši krietnas trīsdesmit astoņas jūdzes un juzdamies mazliet nogu­ruši, ceļinieki ar prieku sagaidīja saulrietu. Viņi apmetās straujās Neuke- nas krastā, pie upes, kuras duļķainie ūdeņi putodami traucas starp aug­stām, sarkanīgām klintssienām. Neukena, kuru daži ģeogrāfi dēvē arī par Ramidu vai Komoju, iztek no ezeriem, kas zināmi vienīgi indiāņiem.

Šai naktī un arī nākamajā dienā nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts stāstīt. Ceļotāji jāja ātri, bez kādiem kavēkļiem. Līdzenais apvidus un mērenā temperatūra ļoti atviegloja ceļojumu. Tomēr ap dienas vidu saule sāka svilināt. Vakarā apvārsni dienvidaustrumos aizsedza mākoņu blāķi. Tā bija droša zīme, ka laiks mainīsies. Patagonis to, protams, zināja un norādīja ģeogrāfam ar pirkstu uz rietumu pamali.

—   Skaidrs! — Paganels atsaucās un, pievērsies saviem ceļabiedriem, pavēstīja: — Paredzama laika maiņa. Mums vajadzēs izbaudīt pampero.

Un ģeogrāfs tūdaļ paskaidroja, ka pampero, ārkārtīgi sauss dienvid­rietumu vējš, Argentīnas līdzenumos ir visai parasta parādība. Talkavs nebija maldījies. Naktī pampero sāka pūst ar negantu spēku, tas nebija visai patīkami ceļiniekiem, kurus aizsargāja vienīgi pončo. Zirgi nogūlās zemē, bet cilvēki, saspiedušies cieši kopā, nolikās tiem blakus. Glener­vens raizējās, ka viesuļvētra varētu viņus aizkavēt, taču Paganels, uzme­tis skatienu barometram, nomierināja viņus, sacīdams:

—   Parasti pampero plosās trīs dienas, uz to nepārprotami norāda ba­rometra krišanās. Turpretī, ja dzīvsudraba stabiņš ceļas kā šai gadījumā, vēja brāzmas aprimst jau pēc dažām stundām. Nomierinieties, dārgais draugs, rītausmā debesis būs skaidras kā parasti.

—  Jūs runājat kā no grāmatas, Paganel, — Glenervens ieminējās.

— Es pats esmu gramata, — Paganels atteica. — Varat mani šķirstīt, kad vien jums iepatīkas.

Grāmatai bija taisnība. Ap pulksten vieniem nakti vējš pēkšņi mitējās, un ceļinieki vēl paguva kārtīgi izgulēties. No rīta visi piecēlās moži un spirgti, īpaši Paganels, kas jautri staipījās, ka locītavas vien krakšķēja.

Jau vairākas reizes ekspedīcija šķērsoja dažādas pampu takas, arī visai svarīgo Karmenas un Mendosas ceļu, kas bija sētin nosēts mūļu, zirgu, aitu un vēršu kauliem. Maitasputnu apknābātie, saulē un vējā izbalojušie kauli noderēja itin kā par ceļa zīmēm. Tie vīdēja tūkstošiem, un laikam ne viena vien cilvēka skeleta pīšļi šeit bija sajaukušies ar uzticamo dzīv­nieku pīšļiem.

Līdz šim Talkavs nebija itin neko jautājis par stingri ieturēto marš­rutu. Taču viņš, bez šaubām, saprata, ka šis maršruts, nesakrizdams ar parastajiem pampu ceļiem, nenovedīs nevienā no Argentīnas provinču pilsētām, ciematiem vai apmetnēm. Katru ritu ceļinieku pulciņš devās pretī uzlecošai saulei, visu dienu nenovērsdamies no taisnas līnijas, un katru vakaru rietošā saule atradās viņiem tieši aiz muguras. Droši vien Talkavam kā pavadonim šķita savādi, ka nevis viņš ved ceļiniekus, bet ceļinieki ved viņu pašu. Tomēr ar indiāņiem raksturīgo atturību viņš neizrādīja izbrīnu un, ekspedīcijai šķērsojot pampu takas, neizteica nekā­das piezīmes. Vienīgi šoreiz, nonācis uz jau minētā ceļa, viņš apturēja zirgu un, pagriezies pret Paganelu, sacīja:

—   Karmenas ceļš.

—   Jā gan, krietnais patagoņi, — ģeogrāfs atbildēja, pūlēdamies iespē­jami skaidrāk izrunāt spāņu vārdus, — tas ir ceļš no Karmenas uz Men- dosu.

—   Vai mēs pa to nejāsim? — Talkavs vaicāja.

—   Nē, — Paganels atbildēja.

—   Kurp tad mēs dodamies?

—   Taisni uz austrumiem.

—   Tas nozīmē nekur nenokļūt.

—   Kas zina!

Talkavs apklusa un vērās zinātniekā pagalam pārsteigts. Tomēr viņš. ne mirkli nepieļāva iespēju, ka Paganels dzītu ar viņu jokus. Indiānim,, kas allaž pret visu izturas nopietni, nevar ne prātā ienākt, ka vispār kāds varētu runāt nenopietni.

—   Tātad jūs nedodaties uz Karmenu? — brīdi klusējis, viņš pieme­tināja.

—   Nē, — Paganels atbildēja.

—   Varbūt uz Mendosu?

—   Arī turp ne.

Šai brīdī pie Paganela piejāja Glenervens un jautāja, ko Talkavs sacī­jis un kāpēc viņš apstājies.

—   Viņš man jautāja, kurp mēs dodamies: uz Karmenu vai Men­dosu, — Paganels paskaidroja. — Viņš bija ļoti pārsteigts, saņēmis nolie­dzošas atbildes uz abiem jautājumiem.

—   Patiesi, mūsu ceļojums viņam var likties ārkārtīgi dīvains, — Gle­nervens piezīmēja.

—   Es domāju gan. Viņš teica, ka mēs nekur nenokļūšot.

—   Vai jūs, Paganel, nevarētu izskaidrot viņam mūsu ekspedīcijas mērķi un to, kāpēc mums jāiet visu laiku uz austrumiem?

—   Tas būs ļoti grūti izdarāms, — Paganels atbildēja. — Indiāņiem nav nekādas jēgas par platuma grādiem, un stāsts par dokumentu viņam var likties pilnīgi neticams.

—   Ko īsti viņš nesapratīs? — majors nopietni iestarpināja. — Pašu stāstu vai stāstītāju?

—   Ak, nelabojamais Makneb! — Paganels izsaucās. — Vai jūs vēl aizvien šaubāties par manu spāņu valodu?

—   Tad mēģiniet ieskaidrot, cienījamais draugs.

—   Un mēģināšu arī.

Paganels piejāja pie patagoņa un sāka savu runu, bieži apstādamies, jo trūka vārdu un bija grūti pārtulkot dažus speciālus terminus un izskaid­rot tos gandrīz pilnīgi neizglītotajam indiānim. Zinātnieks izskatījās gau­žām smieklīgs. Viņš sparīgi žestikulēja, cītīgi izrunāja vārdus un vispār tik ļoti pūlējās, ka sviedri straumēm lija viņam no pieres uz krūtīm. Kad pietrūka vārdu, viņš ņēma palīgā rokas. Paganels nolēca no zirga un uzzīmēja smiltīs ģeogrāfijas karti, kur meridiāni krustojās ar paralēlēm, kur bija attēloti divi okeāni un kur aizstiepās Karmenas ceļš. Neviens skolotājs vēl nekad nav bijis iedzīts tādās sprukās. Talkavs mierīgi norau­dzījās šais izdarībās, nelikdams manīt, vai viņš kaut ko saprot vai ne. Ģeogrāfa lekcija ilga vairāk nekā pusstundu. Beidzot Paganels apklusa, noslaucīja sviedriem noplūdušo seju un paraudzījās uz patagoņi.

—   Vai viņš saprata? — Glenervens jautāja.

—   Tūlīt noskaidrosim, — Paganels atbildēja. — Ja viņš nebūs sapra­tis, no tālākiem mēģinājumiem es atsakos.

Talkavs stāvēja pilnīgi nekustīgi, nebilzdams ne vārda. Viņš neatraudamies skatījās uz smiltīs ieskicēto zīmējumu, ko vējš pamazām izdzēsa.

—   Nu? — Paganels noprasīja.

Talkavs šķita neko nedzirdam. Paganels manīja ironisku smīnu uz majora lūpām un, aizskarts savās godajūtās, jau dzīrās ar jaunu enerģiju atsākt ģeogrāfijas lekciju, kad patagonis ar rokas mājienu viņu apstā­dināja.

—   Vai jūs meklējat gūstekni? — viņš jautāja.

—  Jā, — Paganels atbildēja.

—   Un meklējat tieši uz šīs līnijas starp sauli, kas noriet, un sauli, kas uzlec, — Talkavs piemetināja, pēc indiāņu paraduma apzīmēdams ceļu no rietumiem uz austrumiem.

—  Jā, jā, pilnīgi pareizi.

—   Un jūsu dievs gūstekņa noslēpumu uzticējis milzīgās jūras viļņiem.

—  Jā, pats dievs.

—   Lai notiek viņa prāts, — Talkavs svinīgi noteica, — mēs iesim uz austrumiem un, ja būs vajadzīgs, kaut vai līdz pašai saulei!

Sajūsmināts par savu skolnieku, Paganels tūdaļ pārtulkoja biedriem indiāņa atbildi.

—   Kāda gudra tauta! — viņš piebilda. — Esmu pārliecināts, ka no div­desmit franču zemniekiem deviņpadsmit nebūtu nenieka sapratuši no mana skaidrojuma.

Glenervens palūdza Paganelam iztaujāt patagoņi, vai viņš nav dzirdē­jis kaut ko par svešzemniekiem, kas nokļuvuši pampu indiāņu gūstā.

Uzdevis šo jautājumu, Paganels gaidīja atbildi.

—   Varbūt… — patagonis sacīja.

Šī atbilde tika nekavējoties pārtulkota, un visi septiņi ceļinieki, ielen­kuši Talkavu, raudzījās viņā vaicājošiem skatieniem.

Gaužām satraukts, tikai ar pūlēm razdams vajadzīgos vārdus, Paga­nels turpināja uzdot jautājumus, turpretī viņa skatiens, neatraudamies no indiāņa sejas, it kā tiecās jau iepriekš nolasīt atbildi no viņa lūpām.

Ikvienu spāņu vārdu ģeogrāfs tūdaļ pārtulkoja angliski, tā ka viņa ceļabiedri dzirdēja atbildes tikpat kā savā dzimtajā valodā.

—   Kas bija šis gūsteknis? — Paganels jautāja.

—   Tas bija svešzemnieks, eiropietis, — Talkavs atbildēja.

—   Jūs viņu redzējāt?

—   Nē, bet es pazīstu viņu pēc indiāņu nostāstiem. Viņš bija krietns vīrs! Viņam bija vērša sirds.

—  Vērša sirds! — Paganels atkārtoja. — Brīnišķīgā patagoņu valoda!: Vai jūs saprotat, draugi? Tas nozīmē, ka viņš bijis liels drošsirdis.

—   Mans tēvs! — Roberts Grants iekliedzās.

Pēc tam, pievērsies Paganelam, pajautāja:

—   Kā spāniski būs «Tas ir mans tēvs»?

—   Es mio padre, — ģeogrāfs atbildēja.

Tad Roberts, satvēris Talkava roku, maigi sacīja:

—   Es mio padre!

—   Suo padreZ[22] — patagonis atsaucās, un viņa acīs ielija mirdzums.

Viņš satvēra zēnu rokās, pacēla viņu virs zirga muguras un uzlūkoja

ar apbrīnas pilnu sirsnību. Viņa gudrā un mierīgā seja pauda aizkustinā­jumu.

Bet Paganels nevarēja vien beigt taujāšanu. Kur atradās šis gūsteknis? Ko viņš darīja? Kad īsti Talkavs dzirdējis par viņu runājam? Visi šie jautājumi urdīt urdīja viņa prātu.

Atbildes nebija ilgi jāgaida, un Paganels uzzināja, ka eiropieti sagūs­tījusi kāda indiāņu cilts, kas klejojot apvidū starp Riokolorado un Rionegro.

—   Bet kur viņš atradās pēdējā laikā? — Paganels jautāja.

—   Pie kacika Kalfukura, — Talkavs atbildēja.

—   Uz līnijas, pa kuru mēs tagad ejam?

—   Jā.

—   Un kas ir šis kaciks?

—   Viņš ir pojuču cilts virsaitis, cilvēks ar divām mēlēm un divām sirdīm.

—   Tas nozīmē, ka šis virsaitis ir nepatiess vārdos un darbos, — Pa­ganels paskaidroja, iepriekš pārtulkojis biedriem burtiski šo gleznaino patagoņu teicienu. — Vai mēs varētu savu draugu atbrīvot? — ģeogrāfs atkal pievērsās pavadonim.

—   Varbūt, ja viņš vēl atrodas indiāņu rokās.

—   Kad jūs dzirdējāt par viņu runājam?

—   Sen. Saule kopš tā laika jau divas reizes dāvājusi pampām vasaru.

Glenervena prieks nebija izsakāms. Patagoņa minētais laiks sakrita ar

dokumentā ierakstīto datumu. Vēl tikai vajadzēja uzdot Talkavam vienu jautājumu. Un Paganels to nekavējoties darīja.

—   Jūs runājāt par vienu gūstekni, — viņš sacīja. — Bet vai viņi ne­bija trīs?

—   Nezinu, — Talkavs atbildēja.

—   Un nezināt arī, kur gūsteknis patlaban atrodas? \

—   Nav ne jausmas.

Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Bija pilnīgi iespējams, ka trīs gūs­tekņi jau sen izšķirti. Taču no patagoņa sniegtajām ziņām neapšaubāmi izrietēja, ka indiāņu vidū klīst valodas par eiropieti, kas kritis viņu gūstā. Sagūstīšanas laiks un vieta, kur gūsteknis atradies, patagoņa gleznainais izteiciens par gūstekņa drošsirdību — tas viss acīmredzot attiecās uz kapteini Hariju Grantu.

Nākamajā dienā, 25. oktobrī, ceļinieki ar jaunu sparu devās tālāk uz austrumiem. Viņi jāja pa vienmuļiem un skumīgiem līdzenumiem, kuriem, šķiet, nebija ne sākuma, ne gala un kurus šeit sauc par travesijām. Mā­lainā, visiem vējiem pakļautā zeme bija gluda kā galds. Nekur neredzēja ne vissīkākā akmentiņa, ja nu vienīgi dažās neauglīgās un izžuvušās gra­vās vai arī indiāņu rokām izrakto dīķu krastos. Retumis ceļā gadījās bir­zis ar melnīgsnējām koku galotnēm, starp kurām šur tur spraucās laukā baltie maizes koki, kuru pākstis ir pilnas ar saldu, garšīgu un atsvaidzi­nošu mīkstumu. Nelielos puduros auga terpentīnkoki, šanari, savvaļas irbulenes un dažnedažādi dzelkšņaini krūmi, kas liecināja par zemes ne­auglību.

Divdesmit sestais oktobris bija grūta diena. Vajadzēja iespējami ātrāk sasniegt Riokolorado. Jātnieku skubinātie zirgi aulekšoja tik raiti, ka tai pašā vakarā uz rietumu garuma 69. grāda un 45. minūtes ekspedīcija nonāca pie varenās pampu upes. Indiāņi to sauc par Kobuleubu, kas no­zīmē — lielā upe. Pēc garā tecējuma caur pampām tā ieplūst Atlantijas okeānā. Tur, ietekas tuvumā, vērojama interesanta parādība: tuvojoties •okeānam, ūdens daudzums upē nemitīgi samazinās — vai nu iesūcas zemē, vai arī izgaro. Neparastās parādības cēlonis vēl nav pilnīgi noskaidrots.

Nonācis pie Kolorado, Paganels vispirms steidzās «ģeogrāfijas intere­sēs» izpeldēties šai mālu iekrāsotajā, sarkanīgajā ūdenī. Viņu pārsteidza upes dziļums, kam par iemeslu bija pirmajos vasaras saules staros kūsto­šais sniegs. Upe bija tik plata, ka zirgi nejaudāja pārpeldēt viņā krastā. Par laimi, dažus simtus tuāžu augšup pa tecējumu atradās no zariem sa­pīts un ādas siksnām nostiprināts piekaru tilts, ko bija cēluši indiāņi. Ce­ļotāju pulciņš pārgāja pāri tiltam un apmetās upes kreisajā krastā.

Pirms gulētiešanas Paganels nolēma precīzi noteikt Kolorado atrašanās vietu un sevišķi cītīgi iezīmēja šo upi kartē, it kā gribēdams atdarīt Jarudžangboču, kas viena pati bez viņa veļ savus ūdeņus Tibetas kalnājos.

Nākamajās divās dienās, 27. un 28. oktobrī, ceļojums norisa bez starp­gadījumiem. Joprojām tā pati vienmuļā un neauglīgā zeme. Nekad vēl līdz pat apvārsnim nebija pletusies tik vienveidīga un neizteiksmīga ainava. Toties augsne kļuva aizvien mitrāka. Vajadzēja brist pāri pārplū­dušām nogultnēm, tā saucamajām kanadām, un ūdenszālēm aizaugušām lagūnām jeb esterām. Vakarā zirgi apstājās pie Laukemas ezera, kura ūdens satur daudz minerālsāļu un kuru indiāņi tāpēc sauc par Rūgto •ezeru. 1862. gadā šis ezers pieredzēja, kā argentīniešu karaspēks nežēlīgi izrēķinājās ar iezemiešiem. Seit ceļinieki, kā parasti, ierīkoja nometni, un nakts paietu mierīgi, ja nebūtu aluatu sugas pērtiķu un savvaļas suņu. Šie skaļie dzīvnieki droši vien par godu eiropiešiem, vai pušu plēsdami viņu ausis, izpildīja vienu no tām mežonīgajām simfonijām, kuru pienā­cīgi novērtētu laikam vienīgi kāds nākotnes komponists.

XVII nodaļa PAMPAS

Argentīnas pampas plešas no trīsdesmit ceturtā līdz' četrdesmitajam dienvidu platuma grādam. «Pampa» ir araukāņu vārds un nozīmē «zāļu līdzenums», kas trāpīgi izsaka šā novada raksturu. Ķokveida mimozas pampu rietumu daļā un krāšņās zāles austrumu daļā padara pampas ār­kārtīgi savdabīgas. Visa šī veģetācija sakņojas augsnes kārtā, kas sniedz sarkanīgu vai dzeltenu smilšmāla slāni. Ģeologs tajā varētu atrast neiz­mērojamas bagātības, izpētot terciārā laikmeta noslāņojumus. Tajos lielā daudzumā saglabājušies aizvēsturisku dzīvnieku kauli, kurus indiāņi pie­dēvē izmirušām milzu bruņnešu sugām, vārdu sakot, zem augu valsts trū­diem paslēpta šīs zemes pirmvēsture.

Amerikas pampas ir tāda pati ģeogrāfiska savdabība kā Lielo ezeru savannas vai Sibīrijas stepes. Pampu klimats, būdams kontinentāls, rak­sturīgs ar saltākām ziemām un svelmainākām vasarām nekā Buenosaire- sas provincē, jo, kā Paganels paskaidroja, okeāns ziemā pamazām atdod atpakaļ vasarā uzkrāto siltumu. Tāpēc arī salās daudz vienmērīgāka tem­peratūra nekā kontinenta iekšienē.[23] toties pampu rietumu daļā klimats nav tik vienmērīgs kā piekrastē — Atlantijas okeāna tuvumā. Rietumu daļā notiek pēkšņas temperatūras svārstības, kad dzīvsudraba stabiņš spēji krītas un tikpat spēji kāpj augšup. Rudeņos, tas ir, aprīlī un maijā, bieži nolīst īstas gāzmas. Turpretī šai gadalaikā pieturas ļoti karsts un sauss laiks.

Iepriekš noteikuši virzienu, ekspedīcijas dalībnieki jau rītausmā devās ceļā. Koku un krūmu sakņu nostiprināta, zemes virskārta šeit bija gluži cieta: nebija vairs smilšu, no kurām veidojas medanas, nedz arī smalko putekļu, kas virmo gaisā. Zirgi raiti soļoja starp savdabīgās pampu zā­les — pahabravas ceriem, kuros indiāņi patveras negaisa laikā. Aizvien retāk ceļā gadījās miklas liekņas, kur aug vītoli un vietējais augs gygnerium argenteum, kas ciena saldūdens tuvumu. Zirgi, atraduši šais liekņās ūdeni, allaž krietni nodzērās, itin kā gribēdami dzesēt slāpes priekšdienām. Talkavs, jādams pa priekšu, šaustīja krūmus. Viņš baidīja prom čolinas, ļoti bīstamas indīgās čūskas, no kuru kodiena nepilnas stundas laikā nobeidzas pat vērsis. Talkava veiklais zirgs lēca pāri krū­miem, palīdzēdams savam saimniekam iemīt stigu pārējiem zirgiem.,

                                                                       Zirgi raiti soļoja.

Jāt pa gludo līdzenumu nebija grūti, un ceļinieku pulciņš ātri virzījās uz priekšu. Visapkārt pletās tā pati prērija, kur simt jūdžu apkaimē, šķiet, nevarētu atrast pat ne mazu akmentiņu. Bezgalīga vienmuļība. Nekādu izmaiņu ainavā, nekādu pārsteigumu. Patiesi, vajadzēja būt Paganelam, vienam no tiem zinātniekiem entuziastiem, kuri saredz to, ko citi neredz, lai interesētos par dažādiem sīkumiem. Kas tad saistīja viņa uzmanību? Pat viņam pašam būtu grūti atbildēt uz šo jautājumu. Kāds krūmiņš, kāds zāles stiebriņš. Taču ar to pietika, lai atraisītu zinātniekam mēli un viņš sāktu mācīt Robertu, kas labprāt viņā klausījās.

Arī 29. oktobrī, cik tālu vien skatiens sniedza, visapkārt pletās tas pats bezgala vienveidīgais līdzenums. Ap pulksten diviem dienā ceļinieki ierau­dzīja zem zirgu kājām izbalojušus dzīvnieku kaulus. Tās bija milzīga vēršu bara paliekas. Šie kauli negulēja līkloču līnijā, kā parasti ceļā mēdz nokrist cits pēc cita spēku zaudējušie dzīvnieki. Tāpēc neviens nevarēja izskaidrot, kālab vienuviet tik daudz skeletu. Nespēdams rast izskaidro­jumu, Paganels griezās ar jautājumu pie Talkava, kas nekavējoties kaut ko atbildēja.

Ģeogrāfa izsauciens «Nevar būt!» un patagoņa apstiprinošais galvas mājiens visus ļoti ieinteresēja.

—   Kas šeit ir bijis? — viņi jautāja.

—   Debesu uguns, — ģeogrāfs atbildēja.

—   Kā gan zibens spējis nodarīt tik lielu postu?! — Toms Ostins iesau­cās. — Vienā spērienā nolikt gar zemi piecsimt vēršu!

—   Talkavs to apgalvo, un Talkavam ir taisnība. Es viņam ticu, jo pērkona negaisi pampās, starp citu, ir sevišķi neganti. Ka tikai mums tie nebūtu jāizbauda!

—   Šausmīgi karsts, — Vilsons ieteicās.

—   Termometrs droši vien rāda trīsdesmit grādus ēnā, — Paganels atsaucās.

—   Tas mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja, — es jūtu, ka mani caurstrāvo elektrība. Cerēsim, ka šāds karstums ilgi neturēsies.

—   Ko jūs! — Paganels iebilda. — Uz laika maiņu nav ko cerēt. Pie apvāršņa neredz ne dūmakas.

—   Jo ļaunāk, — Glenervens noteica, — karstums pārāk nokausējis zirgus. Un tev, manu zēn, vai tev nav pārāk karsti? — viņš piemetināja, pievērsdamies Robertam.

—   Nē, milord, — jaunais Grants atbildēja. — Karstums man patīk. Tas tik ir ko vērts!

—   Sevišķi ziemā, — majors dziļdomīgi noteica, izpūzdams gaisā ci­gāra dūmu.

Vakarā ceļinieki apstājās pie kāda pamesta rančo, salmiem apjumtas māla būdas. Blakus būdai atradās aploks, kura pussapuvušais mietu žogs vēl varēja naktī pasargāt zirgus no lapsām. Pašiem zirgiem šie viltīgie zvēri neko nevar nodarīt, taču tie pārgrauž apaušus, un zirgi, izmanto­dami to, aizbēg brīvībā.

Dažu soļu attālumā no rančo bija izrakta bedre, kas acīmredzot kal­poja par virtuvi, jo tajā vēl bija saglabājušies atdzisuši pelni. Būdā atra­dās sols, ar vēršādu pārklāta guļvieta, katliņš, iesms un mate vārāmais trauks. Dienvidamerikā mate ir plaši izplatīts dzēriens. Tā ir indiāņu tēja. Mate gatavo no kaltētu zāļu uzlējuma un, tāpat kā daudzus amerikāņu dzērienus, sūc caur salmiņu. Izpildot Paganela lūgumu, Talkavs pagata­voja vairākas tases mate, un ceļinieki pēc vakariņām to labprāt iebaudīja, atzīdami par brīnišķīgu dzērienu.

Saule 30. oktobra rītā uzlēca, ietinusies kvēlojošā dūmakā, un raidīja uz zemi svelmējošus starus. Temperatūra šai dienā solījās būt neparasti augsta, un līdzenumā diemžēl nebija nekādas paēnas. Ceļinieku pulciņš tomēr varonīgi devās tālāk uz austrumiem. Vairākkārt viņi sastapa ceļā milzīgus ganāmpulkus. Nejaudādami šai spiedīgajā karstumā plūkt zāli, lopi gulēja, laiski izstiepušies. Sargu vai, pareizāk sakot, ganu nekur nemanīja. Sos milzīgos govju un vēršu barus uzraudzīja vienīgi suņi, kas, slāpju mocīti, bija pieraduši zīst aitas. Vērši šeit ir rāmas dabas, un viņus nesatricina sarkanā krāsa kā viņu Eiropas ciltsbrāļus.

—  Tas droši vien tāpēc, ka viņi ganās republikas pļavās, — Paganels sacīja, priecādamies pats par savu asprātību, kura, šķiet, bija pārāk franciska.

Ap dienas vidu pampās iezīmējās dažas pārmaiņas, kas nevarēja palikt nemanītas vienmuļības nogurdinātam skatienam. Zālaugu kļuva aizvien mazāk. Tie atdeva vietu sausajiem dadžiem un gigantiskiem, deviņas pēdas augstiem dzelkšņiem, kuri varētu aplaimot visas pasaules ēzeļus. Sur tur bija redzami tumšzaļi, adataini augi, kādi parasti sastopami sau­suma piemeklētos apvidos. Līdz šim prērijas mālainajā augsnē saglabājies mitrums deva ganībām veldzi, un zāles paklājs bija biezs un krāšņs. Tur­pretī tagad zaļais paklājs, vietumis izdilis, vietumis pārrauts, atsedza ska­tienam savu lieso pamatni. Talkavs norādīja ceļiniekiem uz šīm aizvien pieaugošā sausuma pazīmēm.

—  Man pret šādu pārmaiņu nav nekādu iebildumu, — Toms Ostins ierunājās. — Visu laiku tikai zāle un zāle, galu galā tas reiz var apnikt.

—   Nevajag aizmirst: kur zāle, tur arī ūdens, — atsaucās majors.

—   Pagaidām ūdens mums netrūkst, — sarunā iejaucās Vilsons, — un ceļā mēs droši vien šķērsosim ne vienu upi vien.

Ja šos vārdus būtu dzirdējis Paganels, viņš, protams, nebūtu palaidis garām izdevību paskaidrot, ka starp Kolorado un Argentīnas provinces sjerrām upes sastopamas visai reti, taču tieši tai brīdī viņš skaidroja Gle­nervenam kādu parādību, kas bija piesaistījusi lorda uzmanību.

Jau labu laiku gaisā bija jūtama tāda kā deguma smaka, lai gan uguns pie apvāršņa nebija redzama. Nemanīja arī dūmus, kas liecinātu par attālu ugunsgrēku. Šai parādībai nevarēja rast nekādu dabisku cēloni. Drīz vien svilstošas zāles smaka kļuva tik stipra, ka visi, izņemot Paganelu un Talkavu, jutās pārsteigti. Ģeogrāfs, kā allaž, varēja izskaidrot jebkuru parādību un pastāstīja saviem draugiem:

—   Mēs neredzam uguni, bet jūtam dūmu smaku. Tomēr paruna, ka nav dūmu bez uguns, ir spēkā tiklab Amerikā, kā Eiropā. Tātad uguns kaut kur ir. Tikai pampas ir tik līdzenas, ka gaisa plūsmām šeit nekas nestāv ceļā un degošās zāles smaka bieži vien saožama septiņdesmit piecu jūdžu attālumā.

—   Septiņdesmit piecu jūdžu attālumā? — majors šaubīdamies pār­jautāja.

—   Tieši tā, — Paganels apstiprināja. — Varu vēl piebilst, ka šie ugunsgrēki izplatās ar lielu ātrumu un bieži vien aptver milzu platības.

—   Kas tad aizdedzina prērijas? — Roberts pajautāja.

—   Dažkārt zibens, kad zāle saules svelmē izkaltusi, citreiz paši in­diāņi.

—   Kāpēc viņi to dara?

—   Indiāņi uzskata — nezinu, cik pamatots šāds uzskats, — itin kā pampās pēc ugunsgrēkiem labāk augot zāle. Tas, iespējams, ir mēģinā­jums uzlabot zemes auglību ar pelniem. Taču, manuprāt, šo ugunsgrēku galvenais nolūks ir iznīcināt miljardiem ērču, parazītisku kukaiņu, kuri moka nost ganāmpulkus.

—   Bet šāds radikāls līdzeklis var maksāt dzīvību dažam labam līdze­numā klīstošam dzīvniekam, — majors aizrādīja.

—  Jā, dažs labs sadeg, taču, ņemot vērā dzīvnieku daudzumu, tam nav nekādas nozīmes.

—  Man nerūp indiāņi — tā ir viņu pašu darīšana, — Maknebs turpi­nāja, — bet gan ceļinieki, kas jāj caur pampām. Vai ugunsgrēks viņus nevar pārsteigt un apņemt ar liesmām?

—   Un kā vēl! — Paganels iesaucās ar acīm redzamu gandarījumu. — Reizēm tas atgadās, un man nebūtu nekas pretī piedalīties šādā izrādē.

—  Tas izklausās pēc mūsu zinātnieka, — Glenervens sacīja, — zināt­nes labā viņš būtu ar mieru dzīvs sadedzināties.

—  To gan ne, dārgais Glenerven, esmu lasījis Kūperu, un viņa Ādzeķe iemācījis mani izglābties no liesmām. Vajag tikai izraut zāli vairāku tuāžu lielā aplī. Nekas nav vieglāk izdarāms. Tāpēc mani itin nemaz nebaida ugunsgrēka tuvošanās, gluži otrādi, es alkstu to ieraudzīt.

Paganela alkām tomēr nebija lemts piepildīties; ja arī viņš mazliet apcepa, tad vienīgi karstajos saules staros, kas tiešām neizturami svel- mēja. Zirgi šai tropiskajā karstumā smagi elsoja. Uz paēnu nebija nekādu cerību. Ja nu vienīgi, kad kvēlojošo disku aizklāja kāds rēns mākonītis. Tad ēna slīdēja pāri bezgalīgajam līdzenumam un jātnieki skubināja zir­gus, gribēdami palikt atsvaidzinošajā ēnā, kuru austrumu vējš dzina uz priekšu kopā ar mākoni. Taču zirgi drīz vien atpalika un neaizklātais die­nas spīdeklis atkal lēja uguns versmi pār izdedzināto pampu zemi.

Izrādījās, Vilsons, apgalvodams, ka ūdens krājumi esot pietiekami, nebija ņēmis vērā neremdināmās slāpes, kas šai dienā mocīja viņa ceļa­biedrus. Arī viņa paredzējums, ka ceļā droši vien gadīšoties kāda upe, bija stipri pārsteidzīgs. Patiesībā upju nebija nemaz, jo gludajā līdzenumā tās nevarēja rast piemērotu gultni. Arī indiāņu izraktās mākslīgās ūdenskrā­tuves bija izsīkušas. Redzēdams, ka sausuma pazīmes ar katru jaunu jū­dzi kļūst aizvien krasāk izteiktas, Paganels uzsāka sarunu ar Talkavu un jautāja viņam, kur viņš cerot atrast ūdeni.

—   Saliņas ezerā, — indiānis atbildēja.

—   Kad mēs to sasniegsim?

—   Rītvakar.

Argentīnieši, ceļodami pa pampām, parasti rok akas un uziet ūdeni dažu tuāžu dziļumā. Taču mūsu ceļiniekiem nebija vajadzīgo darbarīku un viņi nevarēja izmantot šo ūdens ieguves veidu. Vajadzēja iztikt ar mazāku ūdens devu, un, lai arī neizturamas slāpes nevienu nemocīja, tomēr tās pilnīgi apmierināt neviens nevarēja.

Vakarā, nojājuši trīsdesmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Visi cerēja izgulēt dienā uzkrāto nogurumu, taču moskītu un odu mākoņi viņus, burtiski, tirdīja. So kukaiņu parādīšanās liecināja, ka grozīsies vējš, un tiešām drīz vien tas mainīja virzienu un sāka pūst no ziemeļiem. Turpretī uzmācīgie kukaiņi šai apvidū parasti pazūd vienīgi reizēs, kad vējš iegrie­žas dienvidos vai dienvidrietumos.

Majors mierīgi pacieta sīkās dzīves likstas, turpretī Paganels šķendējās par ikvienu likteņa dzēlienu, viņš sūtīja pie visiem velniem moskītus un odus un nevarēja vien beigt gausties, ka nav paskābināta ūdens, ar ko veldzēt tūkstošiem sūrstošo kodumu. Lai gan majors centās viņu nomieri­nāt, sacīdams, ka vajadzētu justies laimīgam jau tāpēc vien, ka no trīs simti tūkstošiem kukaiņu sugām, kas pazīstamas dabaszinātniekiem, vi­ņiem darīšanas vienīgi ar divām, Paganels nākamajā rītā tomēr pamodās visai nelāgā garastāvoklī.

Taču, kad ekspedīcija jau gaismas svīda posās ceļā, ģeogrāfs nebija skubināms, jo tai pašā dienā vajadzēja sasniegt Saliņas ezeru. Zirgi bija pagalam noguruši un beidzās vai nost aiz slāpēm. Jātnieki no saviem krājumiem gan atlicināja ūdeni arī zirgiem, tomēr viņu tiesa bija visai niecīga. Sausums lika sevi manīt aizvien vairāk un karstums šķita vēl neizturamāks, jo pūta putekļiem piesātinātais ziemeļvējš, pampu samums.

Sajā dienā ceļojuma vienmuļību uz brīdi izkliedēja kāds starpgadī­jums. Pēkšņi Milredijs, kas jāja pa priekšu, pagriezās atpakaļ un ziņoja, ka tuvojas kāda indiāņu nodaļa. Šī sastapšanās tika uzņemta dažādi. Gle­nervens cerēja, ka indiāņi varēs sniegt kādas ziņas par «Britānijas» jūr­niekiem. Turpretī Talkavs nejutās iepriecināts par iespēju sastapties ar klejotājiem indiāņiem. Viņš uzskatīja tos par laupītājiem un centās izvai­rīties no šīs tikšanās. Pēc viņa norādījuma ceļinieku pulciņš saspiedās cieši kopā un satvēra ieročus. Vajadzēja būt gataviem uz visu.

Drīz vien parādījās indiāņu nodaļa. Tajā nebija vairāk par desmit jātniekiem, un patagoņi tas nomierināja. Indiāņi apstājās apmēram simt soļu attālumā. Tagad viņi bija labi redzami, šie iezemieši piederēja pie tās pampu cilts, kuru 1833. gadā sakāva ģenerālis Rosass. Viņi bija lieliski savas rases pārstāvji: gara auguma, augstu, izliektu pieri, olīvkrāsas ādu. Indiāņi bija tērpušies gvanako un sesku ādās, apbruņojušies ar divdesmit pēdu gariem šķēpiem, lingām, bolām un laso. Pēc tā, cik veikli viņi vadīja zirgus, varēja spriest, ka viņi ir prasmīgi jātnieki.

Apstājušies simt soļu attālumā no ceļiniekiem, indiāņi par kaut ko apspriedās, kliedza un žestikulēja. Glenervens izjāja viņiem pretī. Taču viņš nenojāja ne divas tuāzes, kad indiāņu nodaļa spēji pagriezās un neti­cami ātri izgaisa skatienam. Mūsu ceļinieku nokausētie zirgi nekad ne­būtu varējuši viņus panākt.

—   Gļēvuļi! — Paganels iesaucās.

—   Godīgi ļaudis tik nadzīgi nemuktu, — Maknebs piebilda.

—   Kas tie par indiāņiem? — Paganels jautāja Talkavam.

—   Gaučo, — patagonis atbildēja.

—   Gaučo, — Paganels atkārtoja, pagriezdamies pret ceļabiedriem. — Gaučo! Tādā gadījumā mums nevajadzēja būt tik piesardzīgiem. No šiem indiāņiem nav ko baidīties.

—   Kāpēc tā? — majors noprasīja.

—   Tāpēc, ka gaučo ir miermīlīgi zemnieki.

—   Jūs esat pārliecināts, Paganel?

—   Bez šaubām. Viņi noturēja mūs par laupītājiem un aizaulekšoja prom.

—   Es tomēr domāju, ka viņi neuzdrošinājās mums uzbrukt, — Gle­nervens iebilda, aizkaitināts, ka nav izdevies parunāties ar iezemiešiem, lai tie būtu kas būdami.

—   Pilnīgi pareizi, — majors paziņoja, — ja nemaldos, šie gaučo ir nevis miermīlīgi zemnieki, bet gan veikli un bīstami laupītāji.

—   Blēņas! — Paganels iesaucās.

Un viņš tik dedzīgi sāka apcerēt šo etnoloģijas jautājumu, ka aizkai­tinātais majors, par spīti savai atturībai, atļāvās atcirst:

—   Manuprāt, jums nav taisnība, Paganel.

—   Nav taisnība? — zinātnieks pārjautāja.

—   Jā. Pat Talkavs šos indiāņus noturēja par laupītājiem, un Talkavs, domājams, viņus pazīst.

—   Tas vēl neko nenozīmē, Talkavs šoreiz kļūdījies, — Paganels skarbi attrauca. — Gaučo ir miermīlīgi zemkopji, visparastākie gani, nekas vai­rāk. Es pats esmu tā rakstījis pietiekami pazīstamajā brošūrā par pampu iezemiešiem.

—   Tātad jūs esat kļūdījies, Paganela kungs.

—   Es kļūdījies, Makneba kungs?

—   Tās pašas izklaidības dēļ, ja vēlaties zināt, — majors palika pie savām domām, — un nākamajos izdevumos jums vajadzēs izdarīt attiecī­gus labojumus.

Paganels, juzdamies sāpīgi aizskarts, ka viņa ģeogrāfijas zināšanas tiek ne vien apstrīdētas, bet kļūst par ņirgāšanās objektu, saīga aizvien vairāk.

—   Ielāgojiet, cienītais kungs, — viņš sacīja majoram, — ka manām grāmatām nekādi kļūdu labojumi nav vajadzīgi.

—   Nē, ir vajadzīgi, vismaz šai gadījumā! — Maknebs atcirta, parādī­dams ne mazāku stūrgalvību.

—   Kā redzams, cienītais kungs, jūs kļūstat kašķīgs, — Paganels iedzēla.

—   Bet jūs, kā redzams, — rupjš! — majors dzēla pretī.

Strīds acīmredzot draudēja pieņemt visai plašus apmērus, lai gan strīda iemesls nebija to pelnījis. Tāpēc Glenervens uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.

—   Patiesi, — viņš sacīja, — jūsu strīdā vērojama gan kašķība, gan rupjība. Es brīnos par jums abiem.

Patagonis, nesaprazdams, par ko strīdas, bez grūtībām noskārta, ka abi draugi tūlīt saies ragos. Viņš pasmaidīja un mierīgi sacīja:

—   Tas ir ziemeļu vējš.

—   Ziemeļu vējš! — Paganels iesaucās. — Kāds tam sakars ar ziemeļu vēju?

—   Kas tur ko nesaprast, — Glenervens atsaucās, — ziemeļu vējš ir jūsu nelāgā garastāvokļa cēlonis. Esmu dzirdējis, ka Amerikas dienvidos tas ārkārtīgi uzbudinot nervu sistēmu.

—   Zvēru pie svētā Patrika, jums taisnība, Edvard! — majors iesaucās un sāka skaļi smieties.

Turpretī pārlieku iekarsušais Paganels negribēja tik viegli mest strī­dam mieru un pavērsās pret Glenervenu, kura iejaukšanās viņam šķita nepiedienīga.

—   Tātad, pēc jūsu domām, milord, — viņš sacīja, — mana nervu sis­tēma atrodas uzbudinājuma stāvoklī?

—   Protams, Paganel, un iemesls tam ir ziemeļu vējš, kas pampās daž­kārt noved cilvēku pat līdz noziegumam tāpat kā tramontāns Romas apkaimē.

—   Līdz noziegumam! — zinātnieks attrauca. — Tātad es izskatos pēc cilvēka, kas grasās pastrādāt noziegumu?

—   Gluži tā es neteicu.

—   Sakiet taču atklāti, ka es gribu jūs nogalināt!

—   O! Jūs tiešām iedvešat man bailes! — Glenervens iesaucās, neva­rēdams apvaldīt smieklus. — Par laimi, ziemeļu vējš nepūš ilgāk par vienu dienu.

Glenervena vārdi izraisīja veselu smieklu šalti. Paganels iecirta piešus zirgam sānos un aizauļoja uz priekšu, lai vientulībā izkliedētu nelāgo ga­rastāvokli. Pēc stundas ceturkšņa viņš jau bija pilnīgi aizmirsis strīdu.

Tā zinātnieks šai dienā uz brīdi palika neuzticīgs savam lādzīgajam raksturam, taču Glenervens bija pareizi norādījis, ka cēlonis šim vājuma mirklim ir tīri ārējs.

Pulksten astoņos vakarā Talkavs, kas jāja kādu gabalu pa priekšu, pavēstīja, ka viņi tuvojas sengaidītajam ezeram. Pēc ceturtdaļstundas ce­ļinieku pulciņš jau jāja lejup pa Saliņas ezera krastu. Taču ceļiniekus gaidīja rūgta vilšanās. Ezers bija izžuvis.

XVIII nodaļa Ūdeni meklĒjot

Ar Saliņas ezeru beidzas lagūnu virkne, kas stiepjas starp Ventanas un Gvamini sjerrām. Kādreiz no Buenosairesas šurp devās pēc sāls vese­las ekspedīcijas, jo ezera ūdeņi satur ievērojamu daudzumu nātrija hlo­rīda. Tagad svelmainaja Karstuma ūdens bija izgarojis, sals nosedies un ezers pārvērties milzīgā, žilbinošā spogulī.

Kad Talkavs runāja par Saliņas ezera dzeramo ūdeni, viņam padomā bija saldūdens upes, kas daudzās vietās tajā ietek. Taču patlaban visas upītes, tāpat kā pats ezers, bija sausas. Kvēlojošā saule bija visu izdzē­rusi. Nav grūti iedomāties sāpīgo vilšanos, kad izslāpušie ceļinieki ierau­dzīja Saliņas ezera izžuvušos krastus. Nekavējoties vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tas mazumiņš ūdens, kas vēl atradās ādas maisos, bija stipri sasmacis un nevarēja dzesēt slāpes. Bet slāpes mocīja aizvien ne­gantāk. Šās visupirinās nepieciešamības priekšā atkāpās pat bads un nogu­rums. Novārgušie ceļinieki patvērās rukā — ādas teltī, kuru iezemieši bija uzcēluši un atstājuši kādā nelielā ieplakā. Zirgi, nogūlušies ezera dūņai­najā krastā, ar acīm redzamu riebumu košļāja ūdenszāles un sausās niedres.

Kad visi bija sanākuši rukā, Paganels lūdza Talkavu izteikt savas domas, kā rīkoties tālāk. Lai gan ģeogrāfs un indiānis sarunājās ātri, atse­višķus vārdus Glenervenam tomēr izdevās uztvert. Talkavs runāja mierīgi, toties Paganels žestikulēja par abiem. Dialogs ilga vairākas minūtes. Tad patagonis sakrustoja rokas uz krūtīm.

—   Ko viņš sacīja? — Glenervens jautāja. — Cik sapratu, viņš iesaka .mums sadalīties.

—   Jā, divās grupās, — Paganels atbildēja. — Tie, kuru zirgi aiz nogu­ruma un slāpēm tikko velkas, turpinās kā varēdami ceļu pa trīsdesmit septīto paralēli. Turpretī tie, kuru zirgi možāki, izrausies uz priekšu, lai pirmie sasniegtu Gvamini upi, kaš ietek Sanlukasa ezerā trīsdesmit vienu jūdzi[24] no šejienes. Ja ūdens tur būs pietiekamā daudzumā, pirmā grupa sagaidīs ceļabiedrus Gvamini krastos. Bet, ja arī šī upe izžuvusi, pirmā grupa dosies atpakaļ pretī otrajai, lai aiztaupītu biedriem veltīgu ceļa .gabalu.

—   Bet pēc tam? — Toms Ostins vaicāja.

—   Tad vajadzēs jāt septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem līdz "Ventanas sjerras pirmajiem atzarojumiem, kur upju ir ļoti daudz.

—   Padoms nav slikts, — Glenervens sacīja. — Un mums tūdaļ tam jāseko. Manu zirgu ūdens trūkums vēl nav pārāk novārdzinājis, un es pie sākos jāt līdzi Talkavam.

—   Ak, milord, ņemiet līdz ari mani! — Roberts lūdzās, itin kā runa būtu par jautru izpriecu.

—   Vai tu varēsi tikt mums līdz, manu zēn?

—   O! Man ir labs zirgs, kas tā vien raujas uz priekšu … Vai ņemsit mani, milord? … Es jūs ļoti lūdzu!

—   Lai notiek, manu zēn! — Glenervens piekrita, patiesībā juzdamies iepriecināts, ka nebūs jāšķiras no Roberta. — Tas nevar būt, — viņš pie­bilda, — ka mēs trijatā neuzietu svaigu un tīru ūdeni.

—   Bet es? — Paganels iejautājās.

—   Jūs, dārgais Paganel, paliksit kopā ar rezerves nodaļu, — majors atsaucās. — Jūs pārāk labi pazīstat trīsdesmit septīto paralēli, Gvamini upi un visas pampas, lai atstātu mūs. Nedz Milredijs, nedz Vilsons, nedz es — neviens no mums nebūs spējīgs aizkļūt līdz noliktajai satikšanās vietai. Turpretī drosmīgā Zaķa Paganela vadībā mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu.

—   Būs vien jāpadodas liktenim, — ģeogrāfs piekrita, juzdamies glai­mots, ka viņam uzticēta nodaļas vadība.

—   Tikai pielūkojiet, ka nekļūstat izklaidīgs, — majors piebilda. — Ne- aizvediet mūs turp, kur mums nav ko iesākt, piemēram, atpakaļ uz Klusā okeāna krastiem!

—   Jūs būtu to pelnījis, neciešamais major! — Paganels smiedamies atteica. — Bet sakiet, dārgais Glenerven, — kā jūs sapratīsities ar Tal- kavu?

—   Es domāju, ka mums ar patagoņi nebūs vajadzības daudz runāt, — Glenervens atbildēja. — Bet ārkārtējos apstākļos pietiks ar nedaudzajiem spāņu vārdiem, kurus es zinu, lai mēs viens otru saprastu.

—   Tad dodieties ceļā, mans krietnais draugs, — Paganels sacīja.

—   Vispirms paēdīsim vakariņas, — Glenervens ierosināja, — un no- snaudīsim kādu brītiņu.

Ceļinieki iebaudīja sausu ēdienu, kas viņus maz spirdzināja, un nolikās gulēt, jo nekas cits nebija darāms. Paganels sapnī redzēja plašas strau­mes, ūdenskritumus, upes, upītes, dīķus, strautus, pat pilnas karafes, vārdu sakot, visu, kur parasti atrodams dzeramais ūdens. Tie bija mokoši murgi.

Nākamajā dienā pulksten sešos no rīta Talkava, Glenervena un Roberta Granta zirgi jau bija apsegloti. Zirgus padzirdīja ar pēdējām ūdens palie­kām, kuras viņi gan alkatīgi dzēra, taču bez kādas baudas, jo ūdens pa­tiesi bija pretīgs. Pēc tam visi trīs jātnieki uzlēca seglos.

—   Uz redzēšanos! — viņiem nopakaļ sauca majors, Ostins, Vilsons un Milredijs.

— Un, galvenais, pacentieties neatgriezties atpakaļ! — Paganels pie­metināja.

Drīz vien patagonis, Glenervens un Roberts ar skumjām pazaudēja no redzes loka ģeogrāfa attapībai uzticēto ceļinieku pulciņu.

Saliņas ezera tuksnesis, pa kuru viņi tagad jāja, bija mālains līdze­nums, kur auga kādas desmit pēdas augsti, nīkulīgi krūmi, mazas mimo­zas, kuras indiāņi dēvē par kuramamelēm, un krūmveida huma koki, kas satur daudz sodas. Sur tur vīdēja lielas sāls plātnes, kas apbrīnojami spoži atstaroja saules starus. Ja nebūtu negantās svelmes, šos barrero[25] varētu noturēt par ledāju rajonu. Kontrasts starp sauso, saules izdedzināto aug­sni un baltajiem, mirgojošajiem laukumiem darīja tuksnesi ārkārtīgi īpat­nēju un interesantu.

Turpretī gluži citāda ainava vērojama Ventanas sjerrās, kurp mūsu ce­ļiniekiem būtu jādodas, ja izrādītos, ka Gvamini upe ir izžuvusi. Sis no­vads, kuru 1835. gadā izpētīja «Bīgla» ekspedīcijas vadītājs Ficrojs, ir neparasti auglīgs. Te plešas vislabākās indiāņu teritorijas ganības. Sjerru ziemeļrietumu nogāzes klāj lekna zāle, mazliet zemāk kuplo ar dažādu koku sugām bagāti meži. Tur aug maizes koks — algarobo —, kura aug­ļus kaltē un smalki saberž, pēc tam cep indiāņu ciltīs iecienītu maizi; bal­tais kebračo, kura garie un lokanie zari atgādina Eiropas sēru vītolu; ļoti cietais sarkanais kebračo; naudubajs, kas ātri uzliesmo un bieži vien ir par iemeslu postošiem ugunsgrēkiem; viraro, kas zied ar violetiem piramīd- veida ziediem, un, beidzot, astoņdesmit pēdas augstais milzis timbo, zem kura zarotnes no saules stariem var paslēpties vesels ganāmpulks. Argen­tīnieši ne vienreiz vien mēģinājuši kolonizēt šo bagāto novadu, taču viņiem tā arī nav izdevies pārvarēt indiāņu naidīgumu.

Acīmredzot no kalnu grēdas gālēm lejup traucas daudzas upes, kas dāsni veldzē šo auglīgo zemi, un, patiesi, pat bargākajā sausumā šīs upes nekad neizsīkst. Taču, lai aizkļūtu līdz tām, vajadzēja nojāt simt trīsdes­mit jūdzes uz dienvidiem. Tāpēc Talkava lēmums doties vispirms uz Gva­mini bija saprātīgs, jo šī upe atradās daudz tuvāk un nevajadzēja arī no­virzīties no nospraustā ceļa.

Trīs zirgi strauji aulekšoja uz priekšu. Šie lieliskie dzīvnieki, kā re­dzams, instinktīvi nojauta, kurp jātnieki viņus vada. īpaši nasks bija Tauka — nedz nogurums, nedz slāpes to nevarēja nokausēt. Kā putns tas laidās pār izžuvušām kanadām un kuramameles krūmiem, laiku pa laikam uzmundrinoši iezviegdamies. Glenervena un Roberta zirgi, labā parauga aizrauti, varonīgi sekoja Taukam, lai gan solis tiem bija smagāks. Talkavs^ itin kā pieaudzis pie segliem, noderēja par paraugu saviem ceļabiedriem tāpat kā Tauka saviem.

Patagonis bieži atskatījās uz Robertu Grantu. Redzēdams, ka puisēns seglos sēž stingri un droši, ar taisnu muguru, izrieztām krūtīm, brīvi no­laistām kājām, pie segliem piespiestiem ceļgaliem, viņš izteica savu atzi­nību ar uzmudinošu saucienu. Patiesi, Roberts Grants veidojās par lie­lisku jātnieku un bija pelnījis indiāņa uzslavu.

—   B'ravo, Robert! — Glenervens sacīja. — Talkavs, kā redzams, iz­saka tev atzinību. Viņš ir apmierināts ar tevi, manu zēn.

—   Ar ko apmierināts, milord?

—   Ar tavu labo jātnieka stāju.

—   Es tikai cieši turos seglos — un vairāk nekā, — Roberts atbildēja> piesarkdams aiz labpatikas.

—   Tas arī ir svarīgākais, Robert, — Glenervens turpināja. — Tu esi pārāk kautrīgs, taču es paredzu, ka tev ir visas dotības kļūt par pirm­klasīgu sportistu.

—   Nebūtu jau slikti, — Roberts smiedamies atbildēja. — Bet ko sacīs tēvs, kurš grib, lai es kļūstu par jūrnieku?

—   Te nav nekādas pretrunas. Visi jātnieki nevar būt labi jūrnieki, toties visi jūrnieki spēj kļūt par labiem jātniekiem. Sēdēdami jāteniski uz rājām, viņi iemācās stingri turēties, bet savaldīt zirgu, pagriezt to uz vienu vai otru pusi, likt tam apgriezties apkārt — tas viss rodas pats no sevis, jo nekas nevar būt dabiskāks.

—   Nabaga tēvs! — Roberts ieteicās. — Cik pateicīgs viņš būs jums, milord, kad jūs viņu izglābsit!

—   Tu ļoti mīli tēvu, Robert?

—  Jā, milord. Viņš bija tik labs pret māsu un mani! Par mums vien viņš domāja! Pēc katra jūras brauciena viņš pārveda mums dāvanas no visām tām zemēm, kuras bija apmeklējis, bet vēl dārgāki mums bija viņa maigie glāsti un mīļie vārdi. Ai, kad jūs iepazīsit manu tēti, arī jūs viņu iemīlēsit! Mērija ir viņam līdzīga. Viņam tāda pati balss kā Mērijai. Jūr­niekam tas ir pat savādi, vai ne?

—   Jā, ļoti savādi, Robert, — Glenervens piekrita.

—   Es viņu vēl redzu acu priekšā, — puisēns turpināja, itin kā runā­dams pats ar sevi. — Mīļais, jaukais tētis! Kad biju maziņš, viņš ieaijāja mani klēpī, allaž dungodams kādu senu skotu dziesmiņu, kurā stāstīts par mūsu dzimtenes ezeriem. Reizēm šī dziesmiņa man ienāk prātā, taču

                                              Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.

neskaidri. Arī Mērija to atceras. Ai, kā mēs viņu mīlējām, milord! Zināt, manuprāt, vajag būt maziņam, lai tik ļoti mīlētu tēvu.

—   Un vajag izaugt lielam, lai iemācītos viņu ciefrīt, manu zēn, — Gle­nervens piebilda, aizkustināts par vārdiem, kas izlauzās no skaidrās bērna sirds.

Šās sarunas.laikā zirgi pagausināja skrējienu un sāka iet soļiem.

—   Mēs viņu atradīsim, vai ne? — Roberts iejautājās pēc klusuma brīža.

—  Jā, mēs viņu atradīsim, — Glenervens atbildēja. — Talkavs uzvedīs mūs uz īstajām pēdām, es viņam ticu.

—   Talkavs ir krietns indiānis, — Roberts atsaucās.

—   Bez šaubām.

—   Vai zināt ko, milord?

—   Pasaki vispirms ko, lai varu tev atbildēt.

—   Es gribu teikt, ka kopā ar mums ir vienīgi krietni cilvēki. Helēnas kundze, kuru es tik ļoti mīlu, allaž mierīgais majors, kapteinis Mengls, Paganela kungs un «Dunkana» matroži, tik drošsirdīgi, tik uzticami!

—   Es zinu to, manu zēn, — Glenervens atbildēja.

—   Bet vai jūs zināt, ka jūs esat vislabākais?

—   Nē, to es nezinu.

—   Tad ziniet to, milord. — Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.

Glenervens rāmi papurināja galvu, un saruna pārtrūka, jo Talkavs ar rokas mājienu aicināja viņus neatpalikt. Vajadzēja pasteigties, domājot par tiem, kas bija palikuši aiz viņiem.

Jātnieki atkal devās uz priekšu aulekšos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šādu tempu izturēs vienīgi Tauka. Dienas vidū vajadzēja ļaut zirgiem stundu atpūsties. Viņi bija tik ļoti pārguruši, ka neplūca vairs pat alfa- faras skumšķus, liesu, saules svelmē sakaltušu lucernu.

Glenervenu pārņēma nemiers. Sausuma pazīmes nemazinājās, un ūdens trūkums varēja kļūt liktenīgs. Talkavs klusēja un droši vien domāja, ka ļauties izmisumam, kamēr nav skaidrs, vai Gvamini tiešām izžuvusi, būtu priekšlaikus, ja vien vispār indiāņa sirds pazīst, kas ir izmisums.

Tad viņi atkal devās ceļā, un zirgi, kurus vajadzēja skubināt ar pātagu un piešiem, gribot negribot vilkās uz priekšu lēnā solī — neko vairāk viņi nejaudāja.

Talkavs būtu varējis aizsteigties priekšā saviem ceļabiedriem, jo Tauka to pāris stundās aizrautu līdz upei. Patagonim, bez šaubām, ta3 ienāca prātā, taču tikpat neapšaubāmi viņš negribēja atstāt savus biedrus vienus pašus pusceļā. Un indiānis lika Taukam gausināt soli. Talkāva zirga samierinājās ar to tikai pēc sīvas pretošanās: tas slējās pakaļkājās un mežonīgi zviedza. Sā'imnieks savaldīja zirgu vairāk ar vārdiem nekā ar spēku. Talkavs, burtiski, sarunājās ar savu zirgu, un Tauka, ja arī neatbil­dēja viņam, tad katrā ziņā visu saprata. Jādomā, ka patagoņa argumenti bija visai pārliecinoši, jo, kādu laiku «pastrīdējies», Tauka ļāvās pierunā­ties un pakļāvās saimniekam, tiesa, joprojām grauzdams laužņus.

Ja Tauka saprata Talkavu, tad ari Talkavs tikpat labi saprata Tauku. Gudrais dzīvnieks ar saviem smalkajiem maņu orgāniem sajuta gaisā miklumu: viņš alkatīgi to ieelpoja, kustinādams un klakšķinādams mēli, itin kā iemērkdams to spirdzinoša valgmē.

Patagonis nevarēja nesaprast: ūdens vairs nebija tālu. Viņš uzmundri­nāja savus ceļabiedrus, izskaidrodams viņiem Taukas nepacietību, kas drīz vien pārņēma arī abus pārējos zirgus. Viņi sasprindzināja pēdējos spēkus un aizaulekšoja nopakaļ indiānim.

Ap pulksten trim pēcpusdienā kādā iegravā parādījās bālgana svītra. Tā mirguļoja saules staros.

—   Ūdens! — Glenervens iesaucās.

—  Jā, ūdens, ūdens! — Roberts uzgavilēja.

Zirgi vairs nebija mudināmi. Nabaga dzīvnieki, sajuzdami jaunu spēka pieplūdumu, neapturami drāzās uz priekšu. Dažās minūtēs tie sasniedza Gvamini un kopā ar jātniekiem iebrida līdz krūtīm dzīvinošajā ūdenī.

Arī jātniekiem gribot negribot vajadzēja iegremdēties šai vannā, lai gan patiesībā viņiem nenāca ne prātā to nožēlot.

—   Ai, cik garšīgs! — Roberts iesaucās, dzesēdams upes vidū slāpes.

—   Dzer ar sātu, manu zēn! — Glenervens viņu brīdināja, pats nerādī­dams mērenības paraugu.

Kādu laiku bija dzirdami vienīgi skaļi guldzieni.

Talkavs toties dzēra mierīgi, nesteigdamies, maziem malciņiem, kas tomēr, kā patagoņi mēdz teikt, bija «gari kā laso». Indiānis nevarēja vien atdzerties, un bija pamats bažām, ka tikai viņš neizdzer visu upi.

—   Kā redzams, mūsu draugiem nebūs jāviļas, — Glenervens sacīja. — Tikuši līdz Gvamini, viņi atradīs šeit tīru ūdeni lielā daudzumā, ja vien, protams, Talkavs viņiem kaut ko atstās.

—   Vai mēs nevarētu jāt viņiem pretī? — Roberts jautāja. — Tā mēs aiztaupītu viņiem vairākas satraukuma un ciešanu pilnas stundas.

—   Protams, mēs varētu to darīt, manu zēn, bet kā mēs aizgādāsim vi­ņiem ūdeni? Ādas maisi palika pie Vilsona. Nē, prātīgāk sagaidīt viņus šeit, kā bija norunāts. Ņemot vērā attālumu, kāds viņiem jānojāj, pie tam tikai soļos, mūsu draugi var ierasties šeit naktī. Sagatavosim viņiem labāk kārtīgu naktsmītni un kārtīgas vakariņas.

Negaidīdams Glenervena ierosinājumu, Talkavs jau bija devies meklēt vietu apmetnei. Upes krastā viņam palaimējās uziet ramadu — no tri­jām pusēm nožogotu aploku. Tā bija lieliska naktsmītne ceļiniekiem, kas nebaidās gulēt zem klajām debesīm. Nebūdami izvēlīgi, Talkava biedri nemeklēja neko labāku un nogūlās turpat saulgozī, lai izžāvētu samirku­šās drēbes.

—   Tā kā naktsmītne nodrošināta, — Glenervens sacīja, — padomāsim par vakariņām. Mums jāparūpējas, lai mūsu draugi būtu apmierināti ar kurjeriem, kas izsūtīti pa priekšu, un, manuprāt, viņi nevarēs sūdzēties. Atlicinādami kādu stundu medībām, mēs nebūsim velti tērējuši laiku. Vai esi gatavs, Robert?

—  Jā, milord, — puisēns atbildēja, ar šauteni pielēkdams kājās.

Doma par medībām Glenervenam ienāca prātā tāpēc, ka Gvamini

krasti, šķiet, bija visu apkārtējo līdzenumu putnu sastapšanās vieta. Ve­seliem bariem gaisā lidinājās pampu sarkanās irbes — tinamu —, melnās paipalas, tārtiņi jeb teruteru, dzeltenās griezes un ūdensvistiņas ar koši zaļām spalvām.

Četrkājainos medījumus nekur nemanīja. Taču Talkavs, norādīdams uz garo zāli un biezajiem brikšņiem, lika saprast, kur slēpjas šie dzīvnieki. Paspēruši tikai dažus soļus, mednieki jau atradās vietās, kurām medījumu daudzuma ziņā nav līdzīgu visā pasaulē.

Vērtēdami kažokādu augstāk par putnu spalvām, pirmos šāvienus viņi raidīja lielajiem pampu dzīvniekiem. Uztrūkās simtiem stirnu un gvanako, līdzīgu tiem, kas tik mežonīgi bija uzdrāzušies viņiem virsū Kordiljeru virsotnēs. Taču šie tramīgie dzīvnieki aizlikās prom ar tādu ātrumu, ka nebija nekādas iespējas pietuvoties tiem šāviena attālumā. Tad mednieki pievērsa uzmanību gausākiem dzīvniekiem, kuri tāpat bija lielisks medī­jums. Viņi nošāva kādu duci sarkano irbju, bez tam Glenervens ar trāpīgu šāvienu nogāza bizamcūku — taitetru —, biezādainu zvēru ar rūsganu spalvu un garšīgu gaļu, kuras dēļ nebija žēl tērēt pulveri.

Nepilnā pusstundā mednieki bez pūlēm ieguva tik daudz medījumu, cik viņiem bija vajadzīgs. Arī Roberts nebija palicis tukšā: viņš bija no­šāvis kādu neparastu dzīvnieku no nepilnzobju sugas — armadilju — kaut ko līdzīgu pusotras pēdas garam bruņnesim, kura bruņas sastāvēja no kustīgām kaula plāksnītēm. Tas bija ļoti trekns dzīvnieks, un, kā apgal­voja patagonis, no tā vajadzēja iznākt labam cepetim. Roberts ļoti lepojās ar saviem panākumiem.

Talkavs savukārt demonstrēja saviem medību biedriem, kā var medīt nandu, pampu strausu, kas ir apbrīnojami ātrs skrējējs. Indiānis nemaz nemēģināja pievārēt šo žiglkājaino dzīvnieku ar viltību. Viņš laida Tauku aulekšos tieši virsū nandu, cenzdamies uzreiz tikt tam tuvumā, un, ja pirmais uzbrukums neizdotos, nandu tikai nokausētu zirgu un mednieku, mezdams savā ātrajā skrējienā sarežģītus līkločus. Ticis vajadzīgajā at­tālumā, Talkavs ar spēcīgu vēzienu meta bolās un tik trāpīgi, ka tās tūdaļ aptinās ap strausa kājām un apstādināja viņu. Pēc dažām sekundēm nandu jau gulēja zemē.

Indiānis pacentās nomedīt nandu nevis mednieka godkāres dēļ, bet gan tāpēc, ka šā strausa gaļa tiek augstu vērtēta un Talkavs gribēja celt ko­pējā galdā arī savu daļu.

Mednieki aiznesa uz ramadu sarkano irbju virteni, Talkava strausu, Glenervena bizamcūku un Roberta bruņnesi. Strausam un bizamcūkai tū­daļ novilka biezo ādu un gaļu sagrieza plānās šķēlēs. Turpretī vērtīgo bruņnesi, kas nēsā sev līdzi pannu, bez liekas domāšanas uzlika viņa paša bruņu čaulā uz kvēlojošām oglēm.

Vakariņās mednieku trijotne iztika vienīgi ar irbēm, pārējos — sātīgā­kos ēdienus atstādami draugiem. Cepetim klāt viņi piedzēra skaidru ūdeni, kas viņiem šķita labāks par visiem pasaules portvīniem, pat garšīgāks par slaveno uskebo[26], kuru tik ļoti ciena Skotijas kalnienē.

Netika aizmirsti arī zirgi. Ramadā atradās tik daudz siena, ka tā pie­tika ne vien barībai, bet arī pakaišiem. Kad viss bija sagatavots, Glener­vens, Roberts un indiānis, ietinušies pončo, apgūlās uz alfafaras pēļiem, kas parasti noder par guļvietām pampu medniekiem.

XIX n o d a ļ a sarkanie vilki

Iestājās nakts. Jaunā mēness nakts, kad nakts spīdeklis zemes iedzīvo­tājiem nav redzams. Līdzenumu apmirdzēja vienīgi nespodrā zvaigžņu gaisma. Pie apvāršņa Zodiaka zvaigznājs blāvi mirgoja miglas dūmakā. Gvamini ūdeņi plūda pilnīgi bez trokšņa — gluži kā gara eļļas lāma uz marmora plāksnes. Putni, četrkājainie un rāpuļi atpūtās pēc dienas gai­tām. Pār pampu bezgalīgajiem klajiem jumās tuksneša klusums.

Glenervens, Roberts un Talkavs bija pakļāvušies visvarenajam dabas likumam. Atlaidušies mīkstajās lucernas guļvietās, viņi gulēja dziļā miegā. Arī pārgurušie zirgi bija nogūlušies zemē. Vienīgi Tauka, būdams īsts tīrasiņu zirgs, gulēja, stāvēdams kājas. Ari miega viņam bija tikpat lepna un stalta stāja kā nomodā un viņš, liekas, bija gatavs traukties uz priekšu pēc sava saimnieka pirmā sauciena. Aplokā valdīja neviena ne­

traucēts miers, vienīgi ogles ugunskurā, pamazām izkvēlodamas, meta pēdējo plaiksnīgo gaismu tumšajā klusumā.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā, nogulējis tikai kādu laiciņu, in­diānis pamodās. Viņa puspievērtās acis zem nokarenajām uzacīm sa­springti ielūkojās tumsā, pavērsies pret līdzenumu, viņš vērīgi ieklausījās. Talkavs, kā redzams, centās uztvert kādu tikko sadzirdamu skaņu. Drīz vien viņa parasti tik bezkaislīgajā sejā pavīdēja neskaidrs nemiers. Viņš noģida vai nu tuvojamies klejotājus indiāņus, vai arī zogamies jaguārus, ūdenstīģerus vai citus plēsīgus zvērus, kas sastopami upju tuvumā. Pē­dējais pieņēmums šķita visvairāk iespējams, jo Talkavs pārlaida žiglu skatienu aplokā samestajiem degmateriāliem — un viņa nemiers kļuva vēl lielāks. Patiesi, sausās alfafaras krājumi ātri vien sadegtu un nevarētu ilgi aizsargāt pret uzmācīgajiem zvēriem.

šādos apstākļos Talkavam neatlika nekas cits kā nogaidīt notikumu attīstību, un viņš pussnaudā gaidīja, galvu atbalstījis rokās, elkoņus at­spiedis pret ceļgaliem, stingu skatienu kā cilvēks, kuru pēkšņi pamodinā­jusi tuvojošos briesmu priekšnojauta.

Pagāja viena stunda. Jebkurš cits Talkava vietā, apkārtējā klusuma nomierināts, būtu atkal apgūlies un aizmidzis. Kur svešzemnieks nemanītu nekā aizdomīga, indiāņa saasinātā uztvere un iedzimtais instinkts no­skārta tuvojamies briesmas. Kamēr Talkavs klausījās un lūkojās tumsā, Tauka pēkšņi apslāpēti iezviedzās un pagrieza galvu uz ramadas ieejas pusi, ievilkdams nāsīs gaisu. Patagonis tūdaļ pietrūkās kājās.

— Tauka sajūt ienaidnieku, — viņš noteica un, izgājis no ramadas, vērīgi pārlūkoja līdzenumu.

Vēl aizvien valdīja klusums, taču miera vairs nebija. Talkavs sama­nīja kaut kādas ēnas, kas slīdēja bez trokšņa starp kuramameles ceriem, šur tur iespīdējās kvēlojoši punktiņi, kas nemitīgi kustējās, krustojās visos virzienos, uzdzirkstīja, apdzisa un atkal iedegās. Itin kā virs milzīgas lagūnas spoguļa dejotu fantastiski lukturīši. Svešzemnieks šīs lidojošās dzirksteles droši vien noturētu par jāņtārpiņiem, kuri naktīs spīd daudzos pampu apgabalos. Taču Talkavu nebija tik viegli maldināt: viņš saprata, ar kādu ienaidnieku darīšana. Pielādējis karabīni, viņš nostājās sardzē pie ieejas aplokā.

Ilgi gaidīt viņam nevajadzēja. Pampās atskanēja dīvaini kliedzieni, kaut kas līdzīgs riešanai un gaudošanai. Tiem atbildēdams, norībēja kara- bines šāviens, kuram sekoja šaušalīgas gaudas, izlauzdamās no simtiem rīkļu.

Glenervens un Roberts pēkšņi uztrūkās no miega.

—   Kas tur ir? — jaunais Grants jautāja.

—   Vai indiāņi? — Glenervens vaicāja.

—   Nē, — Talkavs atbildēja, — aguāri.

—   Aguāri? — Roberts atkārtoja, jautājoši uzlūkodams Glenervenu.

—   Jā, — Glenervens atbildēja, — pampu sarkanie vilki.

Satvēruši ieročus, Glenervens un Roberts nostājās blakus indiānim. Talkavs norādīja viņiem uz līdzenumu, no kurienes atskanēja drausmīgs gaudu koncerts.

Roberts instinktīvi pakāpās soli atpakaļ.

—   Vai tev bail no vilkiem, manu zēn? — Glenervens noprasīja.

—   Nē, milord, — Roberts droši atbildēja, — blakus jums es nemaz ne­baidos.

—   Tad ir labi. Šie aguāri nav nemaz tik bīstami zvēri, ja vien viņu nebūtu tik daudz, es neliktos par viņiem ne zinis.

—   Nekas, ja daudz, — Roberts atsaucās. — Mēs esam labi apbruņoti, lai tikai mēģina nākt tuvumā!

—   Mēs viņus saņemsim, kā pienākas!

To sacīdams, Glenervens gribēja zēnu nomierināt, lai gan pats sirds dziļumos ar šausmām domāja par satracināto nakts plēsoņu leģionu. Droši vien aguāru ir simtiem, un trīs cilvēki, lai cik labi apbruņoti, nevar sekmīgi cīnīties ar tik lielu pārspēku. Tiklīdz patagonis bija pateicis vārdu «aguāri», Glenervens tūdaļ atcerējās, ka pampu indiāņi tā sauc sarkanos vilkus. Šis plēsoņa, kuru dabaszinātnieki pazīst ar nosaukumu catīis-juba- tus, augumā līdzīgs lielam sunim, galva tam ir kā lapsai, spalva kanēļsar- kana, bet pāri mugurai visa mugurkaula garumā stiepjas melnas krēpes. Aguārs ir ļoti veikls un spēcīgs. Tas parasti mitinās purvainās vietās un peldus dzenas pakaļ ūdensdzīvniekiem. Nakts izvilina sarkano vilku no alas, kurā tas guļ pa dienu. No sarkanajiem vilkiem visvairāk baidās lopu fermās, jo izbadējies aguārs uzbrūk pat liellopiem un nodara daudz posta. Viens pats sarkanais vilks nav bīstams, taču to nevar sacīt par lielu izsal­kušu dzīvnieku baru. Labāk sastapties ar kuguāru vai jaguāru: ar tiem vismaz var cīnīties viens pret vienu.

Dzirdēdams gaudas, kas piepildīja pampas, un redzēdams neskaitāmas pāri līdzenumam slīdošas ēnas, Glenervens vairs nešaubījās, ka Gvamini krastā sapulcējies milzīgs sarkano vilku bars. Šie plēsoņas bija sajutuši drošu laupījumu, zirgu un cilvēku gaļu, un neviens no tiem negribēja atgriezties midzenī nedabūjis savu tiesu. Stāvoklis bija ārkārtīgi draudīgs.

Tikmēr vilku loks kļuva aizvien ciešāks. Uztrūkušies zirgi trīcēja bai­lēs. Tikai Tauka kārpīja ar kāju zemi, grasīdamies pārraut pavadu un aiz­

aujot prom. Saimnieks to varēja nomierināt vienīgi ar nepārtrauktu svil­pošanu.

Glenervens un Roberts bija ieņēmuši aizsardzības pozīcijas pie rama­das ieejas. Pielādējuši karabīnes, viņi jau dzīrās atklāt uguni uz pirmo aguāru rindu, kad Talkavs pēkšņi pacēla augšup viņu ieročus.

—   Ko īsti Talkavs grib? — Roberts vaicāja.

—   Viņš aizliedz mums šaut, — Glenervens atbildēja.

—   Kāpēc?

—   Droši vien uzskata, ka vēl nav pienācis laiks.

Tomēr tas nebija īstais iemesls, kas lika indiānim tā rīkoties, apsvē­rums bija daudz nopietnāks. Glenervens to saprata, kad Talkavs, atvēris un pacēlis gaisā savu pulvera ragu, apgrieza to apkārt, rādīdams, ka tas gandrīz tukšs.

—   Ko tas nozīmē? — Roberts vaicāja.

—   Tas nozīmē, ka mums jātaupa munīcija. Šodienas medības mums dārgi maksājušas, mums palicis maz svina, ložu un pulvera. Mēs nevarē­sim izšaut ne divdesmit reižu!

Zēns neko neatbildēja.

—   Vai tev nav bail, Robert?

—   Nē, milord.

—   Tad ir labi, manu zēn.

Tai brīdī atkal norībēja šāviens. Talkavs bija noguldījis gar zemi kādu pārlieku nekaunīgu ienaidnieku. Vilki, kas nāca virsū ciešās rindās, atkā­pās un saspiedās barā simt soļu attālumā no aploka.

Glenervens pēc indiāņa mājiena tūdaļ nostājās viņa vietā, bet Talkavs, savācis pakaišus, zāles, vārdu sakot, visu, kas vien var degt, sakrāva vā­kumu pie ieejas ramadā un iemeta šai kaudzē kvēlojošu ogli. Drīz vien uz •melnā debesu fona sāka plandīties ugunspriekškars, pa kura starpām pa­vērās lielo, kustīgo liesmu spoži apgaismotais līdzenums. Glenervens nu varēja spriest, pret kādu plēsoņu milzumu viņiem vajadzēs aizstāvēties. Nekad vēl vienuviet nebija redzēts tik daudz mežonīgas iekāres pārņemto vilku. Talkava radītā uguns barjera vilkus gan apstādināja, tomēr satra­cināja vēl vairāk. Daži no viņiem pienāca pie paša aploka un apdedzināja ķetnas.

Laiku pa laikam vajadzēja raidīt kādu šāvienu, lai apturētu šo gaudo­jošo ordu, un pēc stundas prērijā jau gulēja kādi piecpadsmit nogalināti vilki.

Tagad ielenktie varēja justies samērā droši. Kamēr vēl nebija izsīkuši munīcijas krājumi, kamēr vēl uguns priekškars aizsedza ieeju ramadā, no vilku iebrukuma nebija jābaidās. Bet ko darīt pēc tam? Kad visi šie aizstāvēšanās līdzekļi galu galā vairs nebūs pieietami? Glenervens parau­dzījās uz Robertu un juta, kā sažņaudzas sirds. Viņš domāja nevis par sevi, bet vienīgi par šo nabaga zēnu, kurš izrādīja savam vecumam nepa­rastu drosmi. Roberts bija bāls, tomēr neizlaida no rokām ieroci un vīriš- šķīgi gaidīja saniknoto vilku uzbrukumu.

Glenervens tikmēr aukstasinīgi apsvēra stāvokli un nolēma meklēt kādu izeju.

—   Pēc stundas, — viņš sacīja, — mums vairs nebūs nedz pulvera, nedz svina, nedz uguns. Tāpēc mums nav jāgaida šis brīdis un tūdaļ pat jāpieņem lēmumi.

Glenervens pagriezās pret Talkavu un, likdams lietā visus spāņu vārdus, kādus vien bija saglabājusi atmiņa, uzsāka ar indiāni sarunu, kuru bieži vien pārtrauca šāvienu spraksti.

Abi vīri tikai ar grūtībām varēja saprasties. Par laimi, Glenervenam bija zināmas sarkano vilku paražas. Citādi viņš nebūtu varējis saprast patagoņa vārdus un žestus.

Tomēr pagāja vismaz stundas ceturksnis, iekāms viņš varēja atstāstīt Robertam Talkava atbildi. Glenervens bija centies uzzināt indiāņa domas par turpat bezcerīgo stāvokli, kādā viņi bija nonākuši.

—   Ko viņš atbildēja? — Roberts Grants vaicāja.

—   Viņš teica, ka mums par katru cenu jānoturoties līdz rītausmai. Aguāri dodas sirojumos vienīgi naktīs, bet līdz ar gaismas svīdu atgrie­žas savos midzeņos. Aguārs ir nakts plēsoņa, kas baidās no dienas gais­mas, vārdu sakot, četrkājaina pūce.

—   Labi, tad mēs aizstāvēsimies līdz rītausmai.

—  Jā, manu zēn, un aizstāvēsimies ar nažiem, kad nevarēsim vairs aizstāvēties ar šautenēm.

Talkavs jau rādīja šai ziņā piemēru, un, tiklīdz kāds no vilkiem pie­nāca tuvāk pie liesmojošā sārta, patagoņa garā roka ar tajā sažņaugtu nazi izšāvās cauri liesmām un ikreiz atrāvās atpakaļ asinīm notašķīta.

Aizsargāšanās līdzekļi tikmēr gāja uz beigām. Ap pulksten diviem naktī Talkavs iemeta sārtā pēdējo zāļu klēpi un viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi pieci šāviņi.

Glenervens aplaida visapkārt skumīgu skatienu.

Viņš domāja par zēnu, kas stāvēja viņam līdzās, domāja par saviem ceļabiedriem, par visiem, kurus mīlēja. Roberts nebilda ne vārda. Viņa paļāvīgajā bērna iztēlē briesmas, iespējams, nelikās neizbēgamas. Bet Gle­nervens domāja arī Roberta vietā un skaidri iztēlojās neatvairāmo un šau- salīgo galu — kad vilki viņus dzīvus saplosīs. Nespēdams vairs apvaldīt savas jūtas, viņš piekļāva puisēnu pie krūtīm un, asarām ritot, noskūpstīja viņu uz pieres.

Roberts smaidīdams raudzījās Glenervenā.

—   Es nebaidos, — viņš sacīja.

—   Tev taisnība, manu zēn, baidīties nevajag. Pareizi dari, ka nebai­dies, — Glenervens atbildēja. — Pēc divām stundām uzausīs gaisma — un mēs būsim glābti. Braši, Talkav! Braši, krietno patagoņi! — viņš iesau­cās, redzēdams, kā indiānis ar šautenes laidi nosita divus milzīgus vilkus, kas grasījās pārlēkt pāri liesmu barjerai.

Taču tai pašā brīdī dziestošā ugunskura gaismā Glenervens ieraudzīja vilku baru, kas ciešās rindās devās uzbrukumā ramadai.

Tuvojās asiņainās drāmas noslēgums. Kurināmā trūkuma dēļ sārts pa­mazām dzisa, liesmas noplaka. Līdz šim apgaismotais līdzenums iegrima tumsā, kurā atkal iegailējās fosforescējošās acis. Vēl dažas minūtes — un viss šis bars sagrūs aplokā.

Talkavs raidīja no savas karabīnes pēdējo šāviņu, nolikdams gar zemi vēl vienu ienaidnieku. Izlietojis visus munīcijas krājumus, patagonis sa­krustoja rokas. Viņa galva noslīga uz krūtīm. Likās, viņš klusībā kaut ko apdomā. Vai viņš meklēja kādu pārdrošu, neiespējamu, neprātīgu līdzekli, kā apstādināt šo satracināto baru? Glenervens neuzdrīkstējās viņam neko jautāt.

Te pēkšņi uzbrūkošie vilki mainīja taktiku. Viņi, šķiet, sāka atkāpties, un viņu negantās gaudas apklusa. Līdzenumā iestājās drūms klusums.

—   Viņi laižas prom! — Roberts iesaucās.

—   Ļoti iespējams, — Glenervens atsaucās, ieklausīdamies nakts trokšņos.

Taču Talkavs, noskārzdams viņu domas, noliedzoši pakratīja galvu. Patagonis labi zināja, ka plēsoņas nepametīs tikpat kā drošu laupījumu, iekāms dienas gaisma viņus nebūs iedzinusi tumšajos midzeņos.

Toties taktiku ienaidnieks acīmredzot bija mainījis.

Vilki vairs nemēģināja ielauzties caur ramadas ieeju, kuru tik neat­laidīgi apsargāja uguns un lodes. Taču viņu jaunais uzbrukuma veids bija vēl briesmīgāks. Apgājuši ramadai apkārt, aguāri visi reizē mēģināja ieņemt to no pretējās puses.

Drīz vien ielenktie izdzirda, kā zvēru nagi iecērtas satrupušajā kokā. Starp izļodzītajiem mietiem jau parādījās spēcīgās ķetnas un asiņainie purni. Pārbiedētie zirgi, pārrāvuši pavadas, ārprāta šausmās auļoja pa ap­loku. Glenervens satvēra Robertu un piekļāva sev klāt, lai aizsargātu zēnu

līdz pēdējai iespējai. Varbūt viņam iešāvās prātā neprātīga doma — iz­glābties bēgot, bet tad viņa skatiens apstājās pie indiāņa.

Talkavs, kas nupat vēl bija staigājis pa aploku kā krātiņā ieslodzīts meža zvērs, pēkšņi piegāja pie sava nepacietībā trīcošā zirga un sāka to rūpīgi seglot, neaizmirsdams nevienu siksniņu, nevienu sprādzi. Vilku gaudas, kas tagad skanēja vēl negantāk, liekas, viņu nemaz neuztrauca. Glenervens ar šausmām uzlūkoja patagoņi.

—   Viņš grib mūs pamest! — lords iesaucās, redzēdams, ka Talkavs saņem pavadas kā jātnieks, kas grasās lēkt seglos.

—   Talkavs? Nekad! — Roberts iekliedzās.

Patiesībā indiānis gatavojās nevis pamest draugus likteņa varā, bet glābt viņus, upurēdams savu dzīvību.

Tauka bija apseglots. Tas krimta laužņus un nepacietīgi slējās pakaļ­kājās. Viņa mirdzošas uguns pilnās acis meta zibeņus. Zirgs bija sapratis savu saimnieku.

Kad indiānis, ieķēries zirgam krēpēs, jau gribēja lēkt seglos, Glener­vens krampjaini satvēra viņu aiz rokas.

—   Tu dodies prom? — viņš jautāja, norādīdams uz līdzenuma daļu, ko vilki bija atstājuši.

—  Jā, — indiānis atbildēja, sapratis Glenervena žestu. Pēc tam viņš piemetināja dažus vārdus spāniski, un tie nozīmēja:

«— Tauka ir labs zirgs! Ātrs! Viņš aizvilinās vilkus sev līdz.

—   Talkav! — Glenervens iesaucās.

—   Ātrāk, ātrāk! — indiānis atkārtoja, kamēr Glenervens aiz satrau­kuma aizlauztā balsī sacīja Robertam:

—   Robert! Manu zēn! Tu dzirdi? Viņš grib upurēties mūsu labā! Viņš grib auļot laukā pampās, lai pievērstu sev asinskāro vilku niknumu un tādējādi izglābtu mūs!

—   Mīļo Talkav! — Roberts iesaucās, mezdamies pie patagoņa kājām. — Mīļo Talkav, nepamet mūs!

—   Nē, viņš mūs nepametīs, — Glenervens sacīja.

Pēc tam viņš pagriezās pret indiāni.

—  Mēs jāsim visi kopā, — Glenervens ierosināja, norādīdams uz bai­lēs drebošajiem zirgiem, kas spiedās pie aploka mietiem.

—   Nē, — indiānis iebilda, saprazdams šo vārdu jēgu. — Slikti zirgi. Pārbijušies. Tauka ir labs zirgs!

—  Lai notiek! — Glenervens noteica. — Talkavs tevi nepametīs, Ro­bert! Viņš parādīja, kas jādara. Man jājāj prom, bet viņam jāpaliek pie tevis!

                                                     Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam.

Satvēris Taukas pavadu, lords pavēstīja:

—   Jāšu es!

—   Nē, — patagonis mierīgi atbildēja.

—   Es teicu, ka jāšu es! — Glenervens iesaucās, raudams pavadu no Talkava rokām. — Tu glāb puisēnu! Es tev viņu uzticu, Talkav!

Glenervens satraukumā jauca angļu un spāņu vārdus. Bet ko nozīmē valodai Šādos liktenīgos brīžos žesti izsaka visu — un cilvēki uzreiz cits citu saprot. Tomēr Talkavs nebija ar mieru. Strīds ievilkās, bet briesmas ar katru mirkli kļuva aizvien lielākas. Vilku sakrimstie aploka mieti jau ļodzījās.

Nedz Glenervens, nedz Talkavs negribēja piekāpties. Indiānis bija aizvilcis Glenervenu pie aploka ieejas. Viņš rādīja uz līdzenumu, kurā vilku vairs neredzēja, un dedzīgi pūlējās Glenervenam ieskaidrot, ka ne­drīkst zaudēt nevienu mirkli, ja manevrs neizdosies, vislielākās briesmas draudēs tiem, kas būs palikuši aplokā, un, beidzot, ka vienīgi viņš pietie­kami labi pazīst Tauku, lai liktu lietā viņa apbrīnojamo veiklību un āt­rumu. Tomēr Glenervens turējās pretī kā apmāts un gribēja par katru cenu upurēt sevi. Te pēkšņi viņu kāds spēcīgi pagrūda sāņus. Tauka saslējās pakaļkājās un negaidīti metās uz priekšu, pārlēkdams pāri uguns barjerai un beigtajiem vilkiem. Tai pašā mirklī atskanēja bērna balss:

—   Lai dievs jūs sargā, milord!

Glenervens un Talkavs tik tiko paguva ieraudzīt Robertu, kas, ieķēries Taukam krēpēs, nozuda melnā tumsā.

—   Robert! Nelaimīgais! — Glenervens iesaucās.

Sos vārdus nesadzirdēja pat indiānis. Visu pārskanēja šaušalīgas gau­das. Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam un fantastiskā ātrumā aizlikās uz rietumiem.

Talkavs un Glenervens izskrēja laukā no ramadas. Līdzenumā atkal valdīja klusums un miers. Vienīgi kaut kur nakts tumsā tikko viedama aizvilnīja melna svītra.

Satriekts un izmisis Glenervens, rokas lauzīdams, noslīga zemē. Viņš pacēla skatienu uz Talkavu. Indiānis, kā parasti, smaidīja savu rāmo smaidu.

—   Tauka ir labs zirgs! Dūšīgs zēns! Viņš izglābsies! — patagonis at­kārtoja, vārdus apstiprinādams ar galvas mājieniem.

—   Ja nu viņš nokrīt zemē? — Glenervens nerimās.

—   Viņš nenokritīs!

Par spīti Talkava pārliecībai, nabaga lords pavadīja nakti mokošās sirdsapziņas ēdās. Viņš pat neiedomāja, ka līdz ar vilku bara nozušanu viņam vairs nedraud briesmas. Viņš gribēja nekavējoties steigties Rober­tam palīgā, taču indiānis viņu atturēja, likdams saprast, ka viņu zirgi zēnu nekad nepanāks, ka Tauka jau atrodas tālu priekšā saviem vajātā­jiem, ka tumsā viņi nevarēs to atrast, vārdu sakot, jāsagaida gaisma un tikai tad jāsāk dzīt Robertam pēdas.

Pulksten četros no rīta sāka svīst gaisma. Pie apvāršņa blāvā mir­dzumā iedegās miglas vāli. Līdzenumā iemirdzējās dzidras rasas lāses, un pirmajās rīta vēsmās saviļņojās garā zāle.

Bija laiks doties ceļā.

—   Aiziet! Zirgos! — indiānis uzsauca.

Nebilzdams ne vārda, Glenervens uzlēca Roberta zirgā. Drīz vien abi jātnieki auļoja uz rietumiem, nenovirzīdamies no taisnās līnijas, pie kuras vajadzēja turēties arī viņu ceļabiedriem.

Kādu stundu viņi joņoja trakā ātrumā, meklēdami ar skatienu Robertu, ik brīdi baidīdamies ieraudzīt zēna asiņaino līķi. Glenervens nežēlīgi ap­strādāja ar piešiem sava zirga sānus. Beidzot viņi izdzirda šauteņu šā­vienus, kas atskanēja pēc noteiktiem starpbrīžiem, kā parasti to dara sig­nalizējot.

—   Tie ir viņi! — Glenervens iesaucās.

Abi jātnieki sāka auļot vēl straujāk un drīz vien pievienojās Paganela vadītajam pulciņam. No Glenervena krūtīm izlauzās kliedziens. Roberts, sveiks un vesels, bija šeit uz lieliskā Taukas, kas, ieraudzījis savu saim­nieku, zviedza aiz prieka.

—   Ai, manu mīļo puisīt! — Glenervens iesaucās neizsakāmā maigumā.

Nolēkuši no zirgiem, Roberts un Glenervens metās viens otra apkam­pienos. Pēc tam bija indiāņa kārta spiest pie krūtīm kapteiņa Granta droš­sirdīgo dēlu.

—   Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! — Glenervens gavilēja.

—   Jā, — Roberts atteica. — Mani izglāba Tauka!

Vēl nedzirdējis šos atzinības pilnos vārdus, indiānis jau pateicās sa­vam zirgam, viņš sarunājās ar to, teica tam mīļus vārdus un glāstīja to, itin kā šā cēlā dzīvnieka dzīslās tecētu cilvēka asinis.

Pēc tam patagonis pavērsās pret Paganelu.

—   Brašulis! — viņš sacīja, norādīdams uz Robertu.

Un, izmantodams indiāņu metaforu zēna drošsirdības izteikšanai, pie­metināja:

—   Viņa pieši nenodrebēja.

Tikmēr Glenervens, slēgdams Robertu savās skavās, jautāja viņam:

—   Saki, mans dēls, — kāpēc tu neļāvi Talkavam vai man izmēģināt šo pēdējo iespēju, lai tevi glābtu?

—  Milord, — zēns atbildēja, un viņa balsī jautās viskvēlākā pateicība,. — vai šoreiz nebija mana kārta upurēties? Talkavs jau reiz izglāba man dzīvību, bet jūs izglābsit manu tēvu.

XX nodaļa ArgentĪnas LĪDZENUMI

Pēc pirmajām atkalredzēšanās prieka brāzmām Paganels, Ostins, Vil­sons, Milredijs, visi, kas bija palikuši otrajā grupā, izņemot varbūt vienīgi majoru Maknebu, pēkšņi sajuta, ka viņi mirst vai nost aiz slāpēm. Par laimi, Gvamini nebija tālu, un ceļinieki tūliņ devās turp. Pulksten septiņos no rīta mazais pulciņš sasniedza aploku. Redzot visapkārt beigtus vilkus, nebija grūti iedomāties, cik neganti uzbrukuši plēsoņas un cik varonīgi aizstāvējušies ielenktie. Drīz vien ceļinieki, pilnām dzesējuši slāpes, sēdās aplokā pie vienreizīga brokastu galda. Nandu fileju visi atzina par lielisku, bet paša čaulā izcepto bruņnesi — tatu — par debešķīgu.

— Est šādus gardumus ar sātu būtu apgrēcība, — Paganels sacīja. — Vajag ēst, cik tik lien.

Un ģeogrāfs tiešām ēda bez kāda sāta, tomēr nekas ļauns ar viņu ne­notika, jo Gvamini skaidrajam ūdenim, pēc zinātnieku domām, piemīt īpašības, kas veicina gremošanu.

Pulksten desmitos no rīta Glenervens, nevēlēdamies atkārtot Hannibala kļūdu Kapujā, deva rīkojumu doties tālāk. Piepildījuši ādas maisus ar ūdeni, ceļinieki atkal kāpa seglos. Labi atpūtušies, zirgi bija spara pilni un gandrīz visu laiku traucās vieglos aulekšos. Apvidus šeit bija mitrāks un auglīgāks, lai gan joprojām tikpat vientulīgs. Otrais un trešais novem­bris pagāja bez piedzīvojumiem, un vakarā, garā pārgājiena nogurdināti, ceļinieki apmetās pārlaist nakti uz pampu un Buenosairesas provinces ro­bežas. Talkavano līci viņi bija atstājuši 14. oktobrī. Tātad divdesmit divās dienās viņi bija nogājuši četrsimt piecdesmit jūdzes jeb, citiem vārdiem, laimīgi pievārējuši jau divas trešdaļas ceļa.

Nākamajā rītā ekspedīcija šķērsoja nosacīto robežu, kas Argentīnas līdzenumus atdala no pampām. Šeit Talkavs cerēja sastapt kacikus, kuru gūstā — par to viņš nešaubījās — atradās Harijs Grants un abi viņa biedri.

No četrpadsmit Argentīnas republikas provincēm Buenosairesas pro­vince ir vislielākā un visbiežāk apdzīvota. Tās robežas dienvidos iesnie­dzas indiāņu teritorijās starp sešdesmit ceturto un sešdesmit piekto ga­ruma grādu. Zeme šai provincē ir apbrīnojami auglīga un klimats nepa­rasti veselīgs. Ar zālēm un pākšaugiem noaugušais, gandrīz pilnīgi horizontālais līdzenums stiepjas līdz pat Tandilas un Tapalkemas sjerru piekājei.

Attālinājušies no Gvamini krastiem, ceļinieki ar lielu gandarījumu kon­statēja, ka temperatūra kļūst aizvien mērenāka. Caurmērā tā nepārsniedz septiņpadsmit grādus pēc Celsija, jo spēcīgie un aukstie Patagonijas vēji nemitīgi saviļņo atmosfēras slāņus. Nedz zirgiem, nedz cilvēkiem, kas tik ļoti bija cietuši no sausuma un karstuma, vairs nebija nekāda iemesla gausties. Ceļinieki jāja uz priekšu moži un cerību pilni. Tomēr, par spīti Talkava paredzējumam, apvidus šķita pilnīgi neapdzīvots vai, pareizāk sakot, gluži bez cilvēkiem.

Līnija, pa kuru ekspedīcija virzījās uz austrumiem, bieži gāja garām ezeriņiem gan ar sāļu, gan saldu ūdeni. Pie ūdeņiem krūmu paēnā lēkāja veiklie zeltgalvīši, dziedāja līksmie cīruļi un dižojās tangari, kas spalvu košumā var mēroties ar kolibri. Visi šie skaistie putni jautri lidinājās, ne­likdamies ne zinis par uzplečotajiem, sarkankrūtainajiem strazdiem, kas drasēja gluži kā kareivji parādē. Ērkšķainos krūmos itin kā kreolu guļam- tīkli šūpojās anubisu ligzdas, bet ezeru krastos veseliem bariem pastaigā­jās lieliskie flamingi, izplezdami vējā savus ugunīgos spārnus. Turpat bija redzamas arī viņu ligzdas, bezgala daudzi apmēram pēdu augsti, no­šķelti konusi, kas izveidoja itin kā veselu pilsētu. Ceļinieku tuvošanās putnus nemaz nesatrauca, un par to Paganels jutās visai neapmierināts.

—   Jau sen mani moka ziņkāre redzēt, kā lido flamingi, — viņš sacīja majoram.

—   Brīnišķīgi! — majors atsaucās.

—   Šo laimīgo gadījumu es, protams, izmantošu.

—   Dariet to, Paganel.

—  Tad nāciet man līdzi, major! Arī tu, Robert. Man vajadzīgi lieci­nieki.

Un Paganels, palaizdams ceļabiedrus pa priekšu, Roberta Granta un majora pavadībā devās pie ugunsputnu bara.

Piejājis pietiekami tuvu, viņš izšāva ar tukšu patronu, jo nebija spējīgs bez vajadzības izliet pat putna asinis. Visi flamingi pacēlās spārnos un lidoja projām. Paganels vērīgi nolūkojās putnos caur briļļu stikliem.

—   Nu, vai redzējāt, kā viņi lido? — viņš jautāja majoram, kad putnu bars bija izgaisis skatienam.

—   Protams, redzēju, — Maknebs atbildēja. — Tikai aklais to nere­dzētu.

—   Vai jums neliekas, ka lidojošs flamings atgādina spārnotu bultu?

—   Itin nemaz.

—   Nekādas līdzības, — Roberts apliecināja.

—   Tā jau es domāju! — zinātnieks apmierināts paziņoja. — Toties manam slavenajam tautietim Satobriānam tas netraucēja tik neprecīzi salīdzināt flamingu ar bultu. Ielāgo, Robert, ka salīdzinājums ir visriskan­tākā no visām man zināmajām retoriskajām figūrām. Sargies no salīdzi­nājumiem visu mūžu un izmanto tos vienīgi vislielākās nepieciešamības gadījumā.

—• Tātad jūs esat apmierināts ar šo eksperimentu? — majors noprasīja.

—   Ārkārtīgi.

—   Es arī. Bet nu paskubināsim zirgus. Jūsu slavenā Satobriāna dēļ mēs esam atpalikuši par veselu jūdzi.

Tuvojoties biedriem, Paganels redzēja, ka Glenervens par kaut ko dzīvi sarunājas ar indiāni, kurš acīmredzot viņu lāgā nesaprot. Talkavs bija brīdi pa brīdim apstājies un pētījis apvārsni, un viņa seja ikreiz bija pau­dusi lielu pārsteigumu. Nemanīdams blakus savu parasto tulku, Glener­vens bija mēģinājis pats iztaujāt indiāni, taču visas viņa pūles bija vel­tīgas. Ieraudzījis tagad zinību vīru, viņš sauca tam jau iztālēm:

—   Pasteidzieties, dārgais Paganel, mēs ar Talkavu nekādi nevaram saprasties!

Parunājis kādu brītiņu ar patagoņi, Paganels piejāja pie Glenervena.

—   Talkavu pārsteidz kāds patiesi dīvains fakts, — viņš sacīja.

—   Kāds?

—   Nekur nav redzami nedz indiāņi, nedz viņu pēdas, lai gan šais līdze­numos viņu bandas parasti klaiņo krustām šķērsām, gan dzenot salaupītos lopu barus, gan arī dodoties līdz pat Andiem, lai pārdotu tur pašaustos paklājus un pītās pātagas.

—   Un kā Talkavs izskaidro indiāņu nozušanu?

—   Viņš neko nevar pateikt, viņš tikai brīnās par to.

—   Kādus indiāņus viņš cerēja sastapt šai pampu apgabalā?

—   Tieši tos, kuru gūstā atrodas svešzemnieki, — indiāņus, pār kuriem valda kaciki Kalfukura, Katriels un Jančetruss.

—   Kas tie tādi?

—   Tie ir cilšu virsaiši, viņi bija visuvareni valdnieki vēl pirms trīs­desmit gadiem, kad viņus atspieda pāri sjerrām. Kopš tā laika viņi pakļā­vušies Argentīnai — cik nu vispār indiānis var būt pakļāvīgs — un tagad klaiņo tiklab pampās, kā Buenosairesas provincē. Esmu pārsteigts ne ma­zāk kā Talkavs, ka mēs nesastopam indiāņus šai apvidū, kur tie parasti piekopj salteadoru[27] amatu.

                                                                 Flamingu medibas.

—   Ko lai mēs darām šādā gadījumā? — Glenervens jautāja.

—   Tūdaļ noskaidrošu, — Paganels atbildēja.

Atkal parunājis kādu brīdi ar Talkavu, zinātnieks sacīja:

—   Patagoņa priekšlikums, manuprāt, ir ļoti saprātīgs. Viņš iesaka tur« pināt ceļu uz austrumiem līdz Neatkarības fortam, un, ja arī tur neko ne« uzzināsim par kapteini Grantu, tad vismaz noskaidrosim, kur palikuši Argentīnas līdzenuma indiāņi.

—   Vai līdz Neatkarības fortam vēl ir tālu? — Glenervens apvaicājās.

—   Nē, tas atrodas Tandilas sjerrās, kādas sešdesmit jūdzes no šejienes..

—   Kad mēs tur nonāksim?

—   Parīt vakarā.

Glenervens jutās krietni norūpējies par negaidīto pavērsienu. Tas, ka pampās nebūs neviena indiāņa, šķiet, nevarēja ne prātā ienākt. Parasti par viņu trūkumu līdzenumā nevarēja sūdzēties. Acīmredzot kāds ārkār­tējs apstāklis licis viņiem nozust. Ja Hariju Grantu tiešām sagūstījusi kāda no indiāņu ciltīm, patlaban vissvarīgākais bija uzzināt, uz kurieni viņš aizvests — uz ziemeļiem vai dienvidiem. Šis jautājums ne brīdi neiz­gāja Glenervenam no prāta. Nekādā ziņā nedrīkstēja nozaudēt kapteiņa pēdas. Tāpēc vissaprātīgākais, šķiet, bija sekot Talkava padomam un do­ties uz Tandilas ciemu. Tur vismaz būs cilvēki, ko iztaujāt.

Ap pulksten četriem pēc pusdienas pie apvāršņa parādījās paugurs,, kuru tik līdzenā apvidū varētu nosaukt arī par kalnu. Tā bija Tapalkemas sjerra, kuras pakājē ceļinieki apmetās uz naktsguļu.

Nākamajā dienā viņi tika pāri šim kalnam bez kādām grūtībām. Ceļi­nieki jāja pa smilšainām, nolaidenām nogāzēm. .Pēc Kordiljeriem šāds pārgājiens šķita vieglāks par vieglu, un zirgi tikpat kā negausināja soli. Dienas vidū ekspedīcija pajāja garām pamestajam Tapalkemas fortam, pirmajam priekšpostenim nocietinājumu ķēdē, kas uzcelta gar dienvidu robežu pret indiāņu sirotājiem. Taču arī šeit no indiāņiem nebija ne miņas, un par to Talkavs nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai dienas otrā pusē tālumā parādījās trīs labi apbruņoti pampu jātnieki straujos zirgos. Brīdi iztālēm pavērojuši ceļinieku pulciņu, viņi neticami ātri nozuda. Glenervens apskaitās.

—   Gaučo, — patagonis paskaidroja, nosaukdams šos iezemiešus vārdā, kas bija izraisījis tik dedzīgu strīdu starp majoru un Paganelu.

—   Ā, gaučo, — Maknebs atsaucās. — Ko jūs domājat, Paganel, par šiem radījumiem šodien, kad ziemeļu vējš vairs nepūš?

—   Es domāju, ka viņi izskatās pēc rūdītiem laupītājiem, — Paganels atbildēja.

—   Un kas vajadzīgs, lai viņi par tādiem kļūtu, dārgais zinātniek?

—   Tikai viens vienīgs solis, dārgais major!

Paganela atzīšanās izraisīja vispārējus smieklus, taču zinātnieku tas nemaz nesamulsināja, un viņš pats šai sakarā izteica interesantu piezīmi.

—   Esmu kaut kur lasījis, — viņš sacīja, — ka arābiem esot sevišķi nežēlīga mutes izteiksme, toties acis paužot cilvēcisku siltumu. Turpretī

                                                           Paganelam laimējās novērot mirāžu.

Amerikas mežoņiem sevišķi ļaunas esot acis. — Pat profesionāls fiziono- mists nebūtu trāpīgāk noraksturojis indiāņu rasi.

Tikmēr ceļinieki, paklausot Talkava ieteikumam, jāja ciešā pulciņā. Lai cik vientuļš bija šis apvidus, tomēr vajadzēja būt gataviem atvairīt negaidītus uzbrukumus. Tomēr šie piesardzības pasākumi, izrādījās, bija lieki, un tai pašā vakarā ekspedīcija apmetās uz naktsguļu kādā plašā, pamestā tolderijā, kur kaciks Katriels parasti pulcināja savas iezemiešu bandas. Neuzgājis nekur tuvumā svaigas pēdas, patagonis secināja, kas tolderijā jau labi sen neviens nav uzturējies.

Nākamajā dienā Glenervens ar ceļabiedriem atkal jāja pa līdzenumu. Parādījās pirmās estansijas[28] Tandilas sjerras tuvumā. Taču Talkavs no­lēma arī šeit neuzkavēties un doties taisnā ceļā uz Neatkarības fortu, kur cerēja ievākt jaunas ziņas un pirmām kārtām noskaidrot, kāpēc šo apvidu tik dīvainā kārtā pametuši cilvēki.

Atkal parādījās šaipus Kordiljeriem reti sastopamie koki, kas lielāko­ties iestādīti pēc eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentā. Šeit savvaļā raženi auga persiki, papeles, vītoli un akācijas. Koki parasti ieskāva ko­rāļus, plašus mietu aplokus. Tajos barojās tūkstošiem vēršu, aunu, govju un zirgu, kuriem ar nokaitētu dzelzi bija iededzināta viņu saimnieka zīme. Turklāt lopus sargāja vesels bars lielu un modru suņu. Kalnu piekājes iesāļajā augsnē kuplo ražena zāle, kas lopiem ir labu labā barība. Šādās vietās parasti iekārto estansijas, kurās saimnieko pārvaldnieks un viņa palīgs ar četriem peoniem uz katriem tūkstoš lopiem.

Šie ļaudis dzīvo gluži kā bībelē aprakstītie gani. Viņu ganāmpulki ir tikpat lieli, varbūt pat lielāki par tiem, kas klīda Mezopotāmijas līdzenu­mos. Taču šeit ganiem nav ģimeņu un pampu estanseri vairāk atgādina vēršu tirgotājus nekā bībeles laiku patriarhus.

Pastāstījis to visu saviem ceļabiedriem, Paganels uzsāka šai sakarā antropoloģisku diskusiju, salīdzinādams dažādas rases. Viņš ieinteresēja pat majoru, kurš to nemaz neslēpa.

Paganelam laimējās novērot ari mirāžu, šo interesanto dabas parādību, kas visai raksturīga šais horizontālajos līdzenumos: estansijas iztālēm at­gādināja lielas salas, bet papeles un vītoli, šķiet, spoguļojās dzidrā ūdenī, kas, ceļiniekiem tuvojoties, pamazām atkāpās. Ilūzija bija tik pilnīga, ka acis atkal un atkal noticēja mānam.

Šai dienā, 6. novembrī, ceļotāji pajāja garām vairākām estansijām, kā. arī pāris saladero. Nobarojušies leknajās ganībās, lopi šeit ierodas, lai pa­stieptu kaklus miesnieka nazim. Saladero, kā jau pats vārds norāda, ir ne vien lopkautuve, bet ari gaļas sālīšanas vieta. Šis netīkamais darbs sākas pavasara beidzamajās dienās. Lopu kāvēji ierodas pēc lopiem korāļos. Veikli rīkodamies ar laso, viņi noķer savus upurus un aizved tos uz sala­dero. Tur apkauj tūkstošiem vēršu, govju un aitu, novelk tiem ādu un sadala tos gabalos. Bieži vien vērši spīvi pretojas. Tad lopu kāvējs kļūst par toreadoru. Savu bīstamo amatu viņš veic ar apbrīnojamu veiklību un

tikpat lielu nežēlību. Vārdu sakot, lopu apkaušana ir šaušalīgs skats. Ne­kas nevar būt pretīgāks par saladero un tās apkaimi. No šiem drausma­jiem aplokiem reizē ar riebīgu dvaku laužas laukā niknie lopu kāvēju kliedzieni, draudīgās suņu rejas un mirstošo lopu gārgšana. Turklāt no divdesmit ljē plašas apkārtnes šurp salaižas Argentīnas līdzenuma milzī­gie vanagi, lai plēstos ar miesniekiem par vēl kūpošajām viņu upuru pa­liekām. Taču patlaban saladero bija kā izmiruši, tukši un klusi. Milzīgā slaktiņa stunda vēl nebija pienākusi.

Talkavs steidzināja savus ceļabiedrus. Viņš gribēja vēl tai pašā vakarā sasniegt Neatkarības fortu. Zirgi, jātnieku skubināti un sekodami Taukas piemēram, auļoja pa garo zāli. Pa ceļam varēja redzēt mūriem nocietinātas un dziļiem grāvjiem apjoztas fermas. Uz galvenās ēkas jumta atradās te­rase, no kuras vienmēr aizsardzībai gatavie iemītnieki varēja apšaudīt uzbrūkošos līdzenuma laupītājus. Glenervens šais fermās, iespējams, būtu dabūjis vajadzīgās ziņas, taču drošāk bija jāt uz Tandilas ciematu. Tāpēc ceļinieki nekur neapstājās. Zirgi pārbrida braslā Riodelosvisosu un dažas jūdzes tālāk Capaleofu. Drīz vien zirgu kājas mina Tandilas sjerras pirmo atzaru zaļās, lēzenās nogāzes, un pēc stundas šauras aizas dziļumā parā­dījās ciemats, kuram pāri slējās Neatkarības forta robotie mūri.

XXI nodala NeatkarĪbas forts

Tandilas sjerra paceļas tūkstoš pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir pirmat­nēja kalnu grēda, tas ir, to veido pamatieži, kas radušies pirms organiskās dzīves un iežu metamorfozes. Sjerras uzbūve un sastāvs pamazām mainī­jušies zemes dzīļu temperatūras ietekmē. So kalnu grēdu veido ar zāli ap­augušu gneisa pakalnu pusaplis. Tandilas apriņķis, kuram nosaukumu de­vusi kalnu grēda, aptver visu Buenosairesas provinces dienviddaļu, un tā pierobežas nogāzes plūdina uz ziemeļiem daudzas upju straumes.

Šai apriņķī apmēram četri tūkstoši iedzīvotāju, un tā administratīvais centrs ir Tandilas ciemats, kas atrodas sjerras ziemeļu virsotnes piekājē un ko apsargā Neatkarības forts. Cauri ciematam tek gleznainā Capaleofu. Paganels zināja arī tādu ievērības cienīgu faktu, ka šai ciematā dzīvo Francijas baski un itāliešu kolonisti. Patiesi, franči pirmie nodibināja ār­zemnieku kolonijas Laplatas lejtecē. 1828. gadā, lai aizsargātu koloniju pret biežajiem indiāņu uzbrukumiem, francūzis Paršaps uzcēla Neatkarī­bas fortu. Šai darbā viņam palīdzēja franču zinātnieks d'Orbiņī, kurš sīki bija izpētījis un aprakstījis šo Dienvidamerikas daļu.

Tandilas ciemats ir nozīmīgs tirdzniecības punkts. Tā sauktajās gale- rās, lielos, vēršu vilktos ratos, kas ļoti parocīgi ceļošanai pa līdzenumu, no šejienes divpadsmit dienās var nokļūt Buenosairesā. Tāpēc ciemats uztur ar šo pilsētu rosīgus tirdznieciskus sakarus, sūta uz pilsētu lopus no sa­vām estansijām, sālītu gaļu no saladero un visai interesantus indiāņu amatnieku izstrādājumus — kokvilnas un vilnas audumus, smalkus ādas pinumus un tamlīdzīgas preces. Tandilā līdzās daudzām samērā glītām mājām ir arī skolas un baznīcas, kas māca dzīvot šaisaulē un viņsaulē.

Pastāstījis to visu, Paganels piemetināja, ka Tandilā no vietējiem iedzī­votājiem droši vien varēs iegūt vajadzīgās ziņas. Turklāt fortā pastāvīgi atrodas nacionālā karaspēka vienība. Glenervens lika novietot zirgus kā­das samērā pieklājīgas iebraucamās vietas stallī, un pēc tam viņš pats, Paganels, majors un Roberts Talkava pavadībā devās uz Neatkarības fortu. Kādu brīdi kāpuši kalnā, viņi nonāca pie cietokšņa vārtiem, kurus diezgan nevērīgi apsargāja argentīniešu sargkareivis. Viņš tūdaļ ielaida ceļiniekus cietoksnī, un tas liecināja vai nu par ārkārtīgu nevērību, vai arī pilnīgu drošību.

Cietokšņa laukumā karamākslā vingrinājās vairāki kareivji. Vecāka­jam no tiem nebija vairāk par divdesmit gadu, bet jaunākajam labi ja septiņi. Patiesību sakot, tie nebija nekādi kareivji, bet ducis jaunekļu un pusaudžu, kuri diezgan precīzi izdarīja militārus vingrinājumus. Viņu vie­nīgā uniforma bija svītrains, ar ādas jostu apjozts krekls. Viņiem nebija nedz bikšu, nedz skotu svārciņu. Siltajā klimatā varēja atļauties nēsāt tik vieglu apģērbu. Paganelam tūdaļ radās labs iespaids par valdību, kas neputina sevi laukā ar tresēm un citiem liekiem greznumiem. Ikvienam no šiem zeņķiem bija šautene un zobens, taču mazākajiem šautene bija pārāk smaga un zobens pārāk garš. Viņi visi bija melnīgsnēji un līdzīgi cits citam kā vienas ģimenes locekļi, tāpat arī kaprālis, kas viņus ap­mācīja. Acīmredzot tie bija divpadsmit brāļi, kurus komandēja trīs­padsmitais.

Paganels par to nebrīnījās. Pēc statistikas datiem viņš zināja, ka ar­gentīniešu ģimenē vidēji ir vairāk nekā deviņi bērni. Toties viņu pagalam pārsteidza tas, ka šie mazie kareivji apguva visas iemaņas pēc franču armijā pieņemtās kārtības un kaprālis bieži vien nokliedza komandas ģeogrāfa mātes valodā.

— Tas tik ir ko vērts! — zinātnieks iesaucās.

Taču Glenervens nebija ieradies Neatkarības fortā, lai noskatītos, kā puišeļi vingrinās karamākslā, un vēl mazāk viņu interesēja šo puišeļu tautība un izcelšanās. Tāpēc, neļaudams Paganelam ilgi brīnīties, viņš

                                                  Karamākslā vingrinājās kāds ducis jaunekļu.

lūdza izsaukt garnizona komandantu. Paganels izpildīja šo lūgumu, un viens no argentīniešu kareivjiem aizsoļoja uz namiņu, kas atradās turpat kazarmā.

Pēc kāda brīža ieradās arī pats komandants. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, liela auguma, militāru stāju. Viņam bija spurainas ūsas, plati vaigu kauli, iesirmi mati un pavēlošs skatiens. Tāds izskatījās komandants, cik varēja saredzēt caur dūmu mutuļiem, kas vēlās no viņa īsās pīpes.

Komandanta gaita un izturēšanās Paganelam atgādināja viņa dzimtenes vecos apakšvirsniekus.

Talkavs devās pretī komandantam un iepazīstināja viņu ar Glener­venu un pārējiem ceļabiedriem. Kamēr Talkavs runāja, komandants visai uzkrītošā veidā nekautrīgi pētīja Paganelu. Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, zinātnieks jau grasījās prasīt paskaidrojumu, taču komandants bez kādām ceremonijām satvēra Paganelu aiz rokas un priecīgi noprasīja ģeogrāfa dzimtajā valodā:

—   Vai jūs esat francūzis?

—   Jā, esmu, — Paganels atbildēja.

—   Cik jauki! Esiet sveicināti! Sveicināti! Es arī esmu francūzis! — ko­mandants sacīja, spēcīgi kratīdams zinātnieka roku.

—   Vai tas ir jūsu draugs? — majors jautāja Paganelam.

—   Protams! — zinātnieks atbildēja ar skaidri samanāmu lepnumu. — Tādi draugi man ir visās piecās pasaules daļās.

Ar mokām atbrīvojis roku no dzīvajām spīlēm, Paganels sāka sarunā­ties ar brašo komandantu. Glenervens labprāt būtu bildis kādu vārdu un izvaicājis komandantu par to, kas viņu interesēja, taču vecais karavīrs stāstīja par savu dzīvi un viņa runas plūdi nemaz nebija tik viegli aptu­rami. Kā redzams, šis lāga vīrs bija tik sen atstājis Franciju, ka sāka jau aizmirst savu dzimto valodu un neprata vairs tik veikli savirknēt vārdus teikumos. Viņš runāja apmēram tā, kā runā nēģeri franču kolonijās.

Neatkarības forta komandants savā laikā patiesi bija franču armijas seržants, bijušais Paršapa karabiedrs. Viņš nebija fortu atstājis kopš tā dibināšanas 1828. gadā un patlaban komandēja to saskaņā ar Argentīnas valdības rīkojumu. Viņš bija piecdesmit gadus vecs basks, vārdā Manuels Ifaragers, kā redzams, gandrīz vai spānis. Gadu pēc ierašanās šai zemē seržants Manuels ieguva pilsoņa tiesības, iestājās Argentīnas armijā un apprecēja dūšīgu indiānieti, kura tai laikā jau zīdīja sešus mēnešus vecus dvīnīšus. Protams, zēnus, jo seržanta krietnā dzīvesbiedre nekad nebūtu atļāvusies dāvāt viņam meitas. Manuels neatzina nekādu citu nodarbo­šanos kā vienīgi militāro dienestu, un viņš cerēja ar laiku un dieva palīgu dāvāt republikai veselu kareivju rotu.

—   Vai redzējāt? — viņš sacīja. — Brašuļi! Lieliski zaldāti! Hosē! Huan! Mikele! Pepe! Pepem tikai septiņi gadi, bet viņš jau šauj, ka prieks.

Izdzirdis, ka viņu uzliela, Pepe sasita kopā kājeles un veikli ar ieroci rokā atdeva godu.

—   Viņš tālu tiks, — komandants piebilda, — dienās būs pulkvedis vai brigādes ģenerālis.

                                                 — Cik jauki! Esiet sveicināti! — komandants sacija.

Seržants Manuels bija tik ļoti aizrāvies, ka neviens pat nemēģināja apstrīdēt to, ka karavīra amats ir viscienījamākais, nedz arī to, ka viņa pēctečus gaida spoža nākotne. Viņš bija laimīgs, jo, kā teicis Gēte: «Nekas mūs nedara tik laimīgus kā ilūzija.»

Par lielu brīnumu Talkavam, šis stāsts ilga krietnu ceturtdaļstundu. Indiānis nekādi nevarēja saprast, kā tik daudz vārdu var nākt no vienas pašas mutes. Komandantu neviens nepārtrauca. Tomēr pat franču seržan-

tam kādreiz jāapklust, un beidzot apklusa arī Manuels, iepriekš uzaici­nājis viesus savā dzīvoklī. Atnācēji padevīgi sekoja un ļāva, ka viņus iepazīstina ar Ifaragera kundzi, kura viņiem šķita «jauka sieviete», ja šo Vecās pasaules apzīmējumu var attiecināt uz indiānieti.

Kad visas seržanta vēlēšanās bija izpildītas, viņš jautāja, kam lai viņš pateicas par godu redzēt viesus savā mājā. Bija pienācis visizdevīgākais brīdis uzdot jautājumus. So uzdevumu uzņēmās Paganels, sākumā izstās­tīdams par ceļojumu caur pampām un beigās jautādams, kāda iemesla dēļ indiāņi atstājuši šo apvidu.

—   Kā tad, neviena! — seržants izsaucās, paraustīdams plecus. — Pa­tiesi — itin neviena! … Mēs sēžam rokas salikuši… Nav ko darīt!

—   Kāpēc?

—   Karš.

—   Karš?

—   Jā, pilsoņu karš …

—   Pilsoņu karš? — Paganels pārjautāja. Pats nemanīdams, viņš bija sācis runāt franciski kā nēģeris.

—  Jā, karš starp paragvajiešiem un buenosairiešiem, — seržants atbildēja.

—   Un tad?

—  Visi indiāņi devušies uz ziemeļiem pa pēdām ģenerālim Floram. Indiāņi laupa.

—   Kur tad kaciki?

—   Kaciki kopā ar viņiem.

—   Un Katriels?

—   Katriela nav.

—   Un Kalfukura?

—   Nav ari Kalfukura.

—   Bet Jančetruss?

—   Ari Jančetruss ir prom.

Šī saruna tika atstāstīta Talkavam, un tas apstiprinoši māja ar galvu. Patagonis acīmredzot nezināja vai arī bija aizmirsis, ka starp divām republikas daļām plosās pilsoņu karš, kurā vēlāk iejaucās arī Brazīlija. Indiāņi no šīm iekšējām ķildām tikai ieguva, viņiem tā bija labu labā izdevība doties sirojumos. Tādējādi seržants nekļūdījās, izskaidrodams indiāņu prombūtni ar pilsoņkaru, kas plosījās Argentīnas ziemeļu pro­vincēs.

Sie notikumi izjauca visus Glenervena plānus. Patiesi, ja Harijs Grants atrodas kaciku gūstā, tad viņi to aizveduši līdz uz republikas ziemeļu robežām. Kur lai tagad viņu meklē? Vai ir vērts doties jaunos bīstamos un gandrīz bezcerīgos klejojumos pampu ziemeļos? Lai pieņemtu tik nopietnu lēmumu, vajadzēja visu rūpīgi apsvērt.

Tomēr bija vēl viens svarīgs jautājums, kuru varēja uzdot seržantam, un izdarīt to iešāvās prātā majoram, kamēr viņa ceļabiedri klusēdami saskatījās. Maknebs pavaicāja seržantam, vai viņš neesot dzirdējis, ka pampu kaciku gūstā atrodas eiropieši.

Manuels brītiņu padomāja, cenzdamies atcerēties, un beidzot sacīja:

—   Jā, esmu dzirdējis.

—   Ā! — Glenervens iesaucās, jaunu cerību spārnots.

Paganels, Maknebs un Roberts pievirzījās tuvāk seržantam.

—   Runājiet! Runājiet! — viņi atkārtoja, neatraudami skatienu no komandanta.

—   Pirms vairākiem gadiem, — Manuels iesāka, — jā, jā, patiesi… sagūstīti eiropieši… nekad gan neesmu redzējis …

—   Pirms vairākiem gadiem! — Glenervens viņu pārtrauca. — Jūs mal­dāties. «Britānija» gāja bojā 1862. gada jūnijā. Tātad tas bija pirms ne­pilniem diviem gadiem.

—   O! Krietni sen, milord!

—   Nevar būt! — Paganels iesaucās.

—   Tas bija tai gadā, kad piedzima Pepe… Indiāņu rokās toreiz krita divi gūstekņi.

—   Nē, trīs, — Glenervens izlaboja.

—   Divi, — seržants nešaubīdamies apstiprināja.

—   Divi? — Glenervens pārsteigts pārjautāja. — Divi angli?

—   Nē, — seržants atbildēja. — Kas teica, ka angļi? Viens bija fran­cūzis un otrs itālietis.

—   Itālietis, kuru nogalināja pojuči? — Paganels iesaucās.

—   Jā … pēc tam uzzināju … francūzis izglābās.

—   Izglābās! — iesaucās Roberts, kura dzīvība, šķiet, bija atkarīga no tā, ko pateiks seržants.

—   Jā, izglābās. Aizbēga no indiāņiem, — Manuels apliecināja.

Visi atskatījās uz zinātnieku, kas izmisīgi sita sev pa pieri.

—   Ā! Tagad es saprotu, — viņš beidzot sacīja. — Viss ir skaidrs!

—   Par ko jūs runājat? — Glenervens nepacietīgi noprasīja.

—   Mīļie draugi, — Paganels atbildēja, saņemdams Roberta roku, — mums jāsamierinās ar lielu neveiksmi! Mēs esam gājuši pa nepareizām pēdām! Tas bija nevis kapteinis Grants, bet kāds mans tautietis, kura ■biedru Marko Vazello patiesi nogalinājuši pojuču cilts indiāņi, turpretī francūzis vairākas reizes devies kopā ar indiāņiem līdz pat Kolorado upes krastiem, un tur viņam laimīgā kārtā izdevies izbēgt un atkal ieraudzīt Franciju. Domādami, ka ejam pa Harija Granta pēdām, mēs patiesībā esam nonākuši uz Gināra pēdām.

Pēc šī atklājuma iestājās dziļš klusums. Kļūda bija acīm redzama. Ser­žanta izstāstītie sīkumi, gūstekņa tautība, viņa biedra nogalināšana, bēg­šana no indiāņiem — itin viss to apstiprināja.

Glenervens satriekts skatījās uz Talkavu.

—  Vai jūs nekad neesat dzirdējis par trim sagūstītiem angļiem? — Tal­kavs jautāja seržantam.

—   Nekad, — Manuels atbildēja. — Tandilā tas būtu zināms… es zinātu … Kas nav, tas nav …

Pēc tik noteiktas atbildes Glenervenam Neatkarības fortā vairs nebija ko darīt. Pateikušies seržantam un paspieduši viņam roku, ceļinieki devās prom.

Redzēdams, ka visas cerības sabrukušas, Glenervens bija tuvu izmisu­mam. Roberts klusēdams soļoja viņam blakus asaru pilnām acīm. Glener­vens nevarēja rast neviena vārda, lai mierinātu jauno Grantu. Paganels žestikulēdams sarunājās pats ar sevi. Majors pat nepavēra muti. Talkavs, šķiet, jutās aizskarts savā indiāņa pašlepnumā, ka nokļuvis uz nepareizām pēdām, taču nevienam nenāca prātā pārmest viņam kļūdu, kas bija tik viegli saprotama.

Ceļinieki atgriezās iebraucamajā vietā.

Vakariņas norisa klusi un skumji. Protams, neviens no šiem vīrišķīga­jiem un pašaizliedzīgajiem cilvēkiem nenožēloja veltīgi izšķiestos spēkus un pārciestās briesmas, taču viņus visus nomāca apziņa, ka vienā mirklī sabrukušas visas cerības. Patiesi, vai varēja vēl cerēt nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām starp Tandilas sjerru un okeānu? Nē. Ja Atlantijas pie­krastē kāds eiropietis būtu kritis indiāņu gūstā, seržantam Manuelam tas noteikti būtu zināms. Tāds notikums nevarēja palikt nepamanīts iezemie­šiem, kuri pastāvīgi uztur tirdznieciskus sakarus gan ar Tandilu, gan Karmenu, kas atrodas pie Rionegro ietekas. Argentīnas līdzenuma tirgotāji par visu ir labi informēti un jaunas ziņas pie sevis netur. Tātad mūsu ceļiniekiem atlika tikai viena iespēja: nekavējoties doties uz «Dunkanu», kas saskaņā ar norunu gaidīja viņus pie Medano raga.

Tomēr Paganels palūdza Glenervenam dokumentu, uz kura pamatojo­ties bija uzsākti neveiksmīgie meklējumi. Ģeogrāfs pārlasīja to ar neslēptu niknumu. Viņš centās izdabūt no tā jaunu tulkojumu.

—   Bet dokuments taču tik skaidrs! — Glenervens sacīja. — Tajā tik nepārprotami pateikts par «Britānijas» avāriju un vietu, kur sagūstīts kap­teinis Grants.

—   Bet es saku, ka ne! — ģeogrāfs atbildēja, uzsizdams dūri uz galda. — Simtreiz ne. Ja Harija Granta nav pampās, tad viņa vispār nav Ame­rikā. Bet, kur viņš atrodas, tas jāpasaka šim dokumentam. Un dokuments to pateiks, mīļie draugi, vai arī es neesmu Zaks Paganels!

XXII nodaļa PLŪDI

Neatkarības fortu no Atlantijas okeāna krastiem šķir simt piecdesmit jūdzes. Ja ceļā negadīsies kavēkļi, kas, šķiet, arī nebija gaidāmi, tad, pēc Glenervena domām, jau pēc četrām dienām viņiem vajadzētu atrasties uz «Dunkana». Taču atgriezties uz kuģa bez kapteiņa Granta pēc pilnīgi neveiksmīgiem meklējumiem — ar šādu iznākumu viņš nekādi nevarēja samierināties. Tāpēc nākamajā dienā Glenervens vilcinājās doties ceļā. Vadības rūpes uzņēmās majors. Viņš lika papildināt pārtikas krājumus, apseglot zirgus un izraudzīties iespējamās atpūtas vietas. Majora vadībā ekspedīcija pulksten astoņos no rīta jau devās lejup pa Tandilas sjerras zālainajām nogāzēm.

Glenervens klusēdams jāja blakus Robertam. Drosmīgā un uzņēmīgā daba neļāva viņam lēnprātīgi samierināties ar neveiksmi. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās, galva dega vienās ugunīs. Grūtību saērcinātais Paga­nels nemitīgi pārcilāja domās dokumenta vārdus, lai izlobītu no tiem jaunu jēgu. Talkavs klusēdams atlaida pavadu un ļāva Taukam pašam iet savu ceļu. Vienīgi majors bija enerģijas pilns, kā jau cilvēks, kas nepa­zīst, ko nozīmē zaudēt dūšu. Toms Ostins un abi matroži bēdājās kopā ar savu saimnieku. Pāri ceļam pārskrēja tramīgs trusis. Māņticīgie skoti saskatījās.

—   Ļauna zīme, — Vilsons noteica.

—   Jā, Skotijā, — Milredijs atsaucās.

—   Tas, kas ir ļauns Skotijā, nav labāks arī šeit, — Vilsons pamācoši piebilda.

Ap pusdienas laiku ceļinieki bija tikuši pāri Tandilas sjerrai un izjāja plašos līdzenumos, kas viļņveidā slīga lejup līdz pat okeānam. Ik uz soļa tecēja dzidri strauti, kas, dodami veldzi šai auglīgajai zemei, izgaisa kaut kur leknajās ganībās. Apkārtne kā okeāns pec vētras kļuva aizvien līdze­nāka. Pēdējie kalnu atzarojumi palika aiz muguras, un prērija vienmuļi ritināja zem zirgu kājām savu zaļo paklāju.

Līdz šim bija pieturējies jauks laiks, taču todien debesis vairs nebija tik skaidras. Milzīgs daudzums tvaiku, kas bija radušies pēdējās karstajās dienās, pārklāja debesis ar mākoņiem, kuri draudēja ar pamatīgām lietus­gāzēm. Turklāt Atlantijas okeāna tuvums un pastāvīgais rietumu vējš darīja šejienes klimatu īpaši mitru. Par to liecināja zemes auglība, leknās ganības un zāles tumšais zaļums. Todien smagie mākoņi tomēr nesāka gāzt lejup lietus straumes, un vakarā zirgi, nosoļojuši apmēram četrdesmit jūdzes, apstājās pie dziļām kanadām, ar ūdeni pildītām dabiskām iepla­kām. Šeit nebija nekādas pajumtes. Par teltīm un segām ceļiniekiem node­rēja pončo, un visi aizmiga zem klajām debesīm, kas, par laimi, tikai solīja lietu.

Nākamajā dienā, līdzenumam slīgstot zemāk un zemāk, pazemes ūdeņi kļuva aizvien jūtamāki. Ūdens spiedās laukā no visām zemes porām. Drīz vien ceļu uz austrumiem aizšķērsoja lieli dīķi, no kuriem dažs labs jau bija pilns ar ūdeni, bet citi vēl tikko sāka veidoties. Kamēr ceļā gadījās vienīgi šīs noteiktu krastu ietvertās un ūdenszālēm neaizaugušās lagū­nas, zirgi viegli tika tām pāri, bet, kad parādījās tā saucamie pentani, ar garu zāli aizauguši muklāji, — tik viegli vairs negāja. Pamanīt un laikus izvairīties no briesmām nebija iespējams.

Šie muklāji acīmredzot bija liktenīgi daudzām dzīvām būtnēm. Roberts, kas bija aizsteidzies kādu pusjūdzi priekšā, aulekšoja atpakaļ, kliegdams:

—   Paganela kungs! Paganela kungs! Tur ir vesels ragu mežs!

—   Ko? — Paganels brīnījās. — Tu esi uzgājis ragu mežu?

—   Jā, jā, vismaz birztalu jau nu noteikti.

—   Birztalu? Tu murgo, draudziņ! — Paganels sacīja, raustīdams plecus.

—   Nē, es nemurgoju, — Roberts attrauca, — jūs paši redzēsit. Ir gan brīnumaina zeme! Šeit sēj ragus un tie aug kā labība. Es arī gribētu dabūt šādu sēklu!

—   Viņš runā nopietni, — majors sacīja.

—  Jā, majora kungs, jūs tūlīt pats pārliecināsities.

Roberts nebija alojies: drīz vien ceļinieki piejāja pie milzīga lauka ar taisnās, nepārredzami garās rindās iedēstītiem ragiem. Tā tiešām bija īsta jaunaudze, kas atstāja dīvainu iespaidu.

—   Ko nu jūs teiksit? — Roberts noprasīja.

—   Zili brīnumi! — Paganels noteica un tūdaļ sāka iztaujāt indiāni.

—   Ragi rēgojas laukā, bet vērši ir apakšā, — Talkavs paskaidroja.

—   Kā! — Paganels iesaucās. — Sai muklājā iestidzis vesels ganām­pulks?

—   Jā, — patagonis apstiprināja.

Patiesi, zem straujā skrējienā satricinātās zemes šeit bija dabūjis galu milzīgs ganāmpulks. Simtiem vēršu bija nesen iestiguši un noslāpuši šai lielajā staignājā. Tādas katastrofas Argentīnas līdzenumos reizēm atga­dās, un Talkavs to nevarēja nezināt. Un šādu brīdinājumu, protams, vaja­dzēja ņemt vērā. Ceļinieku pulciņš apjāja apkārt milzīgajai hekatombai, kura būtu varējusi apmierināt visprasīgākos antīkās pasaules dievus, un pēc stundas ragu lauks jau bija palicis divas jūdzes aiz muguras.

Talkavu acīmredzot darīja nemierīgu kādas neparastas zītnes. Viņš bieži apstādināja zirgu un pieslējās uz kāpšļiem. Garais augums ļāva vi­ņam aptvert ar skatienu plašu apvārsni, taču, droši vien neieraudzījis neko tādu, kas izskaidrotu notiekošo, viņš jāja tālāk. Pēc kādas jūdzes Talkavs apstājās atkal, pēc tam, atrāvies no saviem ceļabiedriem, pajāja dažas jūdzes gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, tad atkal atgriezās un ieņēma savu vietu pulciņa priekšgalā, ne vārda nebilzdams nedz par savām cerī­bām, nedz bažām. Sāds manevrs, kas tika atkārtots vairākas reizes, iein­triģēja Paganelu un darīja nemierīgu Glenervenu. Viņš palūdza zinātnieku pavaicāt indiānim, ko tas nozīmē. Paganels tūdaļ to darīja.

Talkavs atbildēja, ka viņš brīnoties, kāpēc zeme tik ļoti piesūkusies ar ūdeni. Kopš viņš strādājot par pavadoni, viņam vēl nekad neesot gadī­jies redzēt tik ļoti piemirkušu zemi. Pat lielo lietavu laikā Argentīnas līdzenumam allaž varēja iziet cauri.

—   Kā lai izskaidro šo aizvien pieaugošo mitrumu? — Paganels jautāja.

—   Nezinu, — indiānis atbildēja. — Ja es zinātu …

—   Vai kalnu upes lietavu laikā nekad neiziet no krastiem?

—   Reizēm gadās.

—   Varbūt upes pārplūdušas arī patlaban?

—   Var jau būt, — Talkavs atteica.

Paganels bija spiests apmierināties ar tādu pusatbildi. Viņš atstāstīja šo sarunu Glenervenam.

—   Un ko Talkavs iesaka? — Glenervens vaicāja.

—   Kas tagad jādara? — Paganels jautāja patagonim.

—   Jājāj, cik ātri vien var, — indiānis atbildēja.

So padomu bija vieglāk dot nekā izpildīt. Zirgi drīz nogura, mīdami zemi, kas zuda zem kājām. Apkārtne kļuva aizvien zemāka un zemāka. Sī līdzenuma daļa patiesībā bija milzīga ieplaka, kurā viegli vien varēja saplūst kāpjošie ūdeņi. Tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt laukā no zemienes, kura plūdu gadījumā tūdaļ pārvērstos par ezeru.

Jātnieku skubināti, zirgi pielika soli. Itin kā būtu par maz tā ūdens, kas šļakstēja zem zirgu kājām, ap pulksten diviem atvērās debesu slūžas un pāri līdzenumam sāka grūt tropiskā lietus gāzmas. Patverties no lietus nebija nekādas iespējas. Neatlika nekas cits kā kļūt par filozofiem un stoiciski paciest pārbaudījumu. Pončo uzreiz kļuva caurcaurēm slapji, no cepurēm ūdens plūda lejup gluži kā no aizsērējušām jumtu notekām. Seglu bārkstis, šķiet, pārvērtās par ūdens straumītēm. Zirgu kāju apšļākti no apakšas, ceļinieki jāja itin kā starp divām gāzmām, kuras nāca no zemes un no debesīm.

Izmirkuši, nosaluši un bezgala pārguruši, viņi vakarā sasniedza kādu nožēlojamu rančo. Vienīgi gaužām pieticīgi ļaudis varēja to uzskatīt par pajumti, un vienīgi bezizejas stāvoklī nonākuši ceļinieki varēja tajā mek­lēt patvērumu. Taču Glenervenam un viņa biedriem nebija citas izvēles, un viņi saspiedās šai pamestajā būdā, ko noniecinātu pat visnabadzīgākais pampu indiānis. Ar grūtībām ceļinieki sakūra nožēlojamu ugunskuru, kas vairāk dūmoja nekā sildīja. Laukā joprojām lija vienā līšanā, un cauri satrupējušajam salmu jumtam pilēja lielas lāses. Uguns neapdzisa vienīgi tādēļ, ka Milredijs un Vilsons nemitīgi to pasargāja no virsū plūstošā ūdens. Trūcīgās vakariņas pagāja bez kādas jautrības. Nevienam nebija ēstgribas. Vienīgi majors parādīja godu slapjajam proviantam un ēda kāru muti. Nesatricināmais Maknebs stāvēja pāri visām likstām. Paganels, kā jau francūzis, mēģināja jokot, taču nevienu sasmīdināt viņam neiz­devās.

— Mani joki ir samirkuši, — viņš sacīja, — tie nešķiļ dzirkstis.

Labākais, ko šādā reizē varēja darīt, bija doties pie miera. Tāpēc ikviens mēģināja aizmirst miegā nogurumu. Nakts bija vētraina. Rančo krakšķēja visos pakšos, šūpojās un draudēja sagāzties ar katru spēcīgāku vēja brāzmu. Pakļauti visām debesu sodībām, pagalmā žēlabaini zviedza zirgi, kaut arī viņu saimniekiem draņķīgajā būdā neklājās daudz labāk. Tomēr miegs pamazām ceļiniekus pieveica. Roberts pirmais aizvēra acis, nolicis galvu uz lorda Glenervena pleca. Drīz vien arī pārējie rančo iemīt­nieki gulēja dziļā miegā.

Kā redzams, dievs viņus modri sargāja, jo nakts pagāja bez starpgadī­jumiem. Ceļiniekus uzmodināja Tauka, kas, būdams, kā vienmēr, nomodā, skaļi zviedza un dauzīja ar kāju būdas sienu. Sava saimnieka vietā viņš atgādināja, ka laiks doties tālāk. Būdami parādā Taukam tik daudz patei­cības, ceļinieki nevarēja viņam nepaklausīt un naski vien saposās ceļam.

                                                          — Pali! Pali! — Talkavs attrauca.

Lietus bija mitējies, taču mālainā zeme vairs nespēja uzsūkt sakrājušos ūdeni. Neskaitāmās peļķes, purvi un dīķi izkāpa no krastiem, izveidodami milzīgus, nodevīgi dziļus banado. Ielūkojies kartē, Paganels pamatoti no­sprieda, ka Riogrande un Vivarota, kurās parasti satek visi līdzenuma ūdeņi, tagad droši vien saplūdušas vienā vairākas jūdzes platā gultnē.

Vajadzēja jāt uz priekšu, cik ātri vien var. Uz spēles bija liktas visu ceļinieku dzīvības. Ja ūdens līmenis kāps vēl augstāk — kur tad lai patve­ras? Milzīgajā, līdz pat apvārsnim novilktajā aplī nemanīja neviena aug­stāka punkta, un zemiene varēja applūst ļoti strauji.

Zirgi tika trenkti pilnos auļos. Tauka turējās priekšgalā un vairāk par jebkuru spēcīgām peldspurām apveltītu abinieku bija pelnījis jūraszirga vārdu, jo traucās pa ūdeni tik veikli, it kā atrastos savā dabiskajā vidē.

Pēkšņi ap desmitiem no rīta Tauka sāka izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Vai ik brīdi viņš grieza galvu pret nepārredzamajiem dienvidu klajumiem, skaļi zviedza un, plati ieplestām nāsīm ieelpojis vēso gaisu, spēji slējās pakaļkājās. Talkavu šie izrāvieni izsviest no segliem gan nevarēja, taču zirgu viņš valdīja ar manāmu piepūli. Jātnieks tik spēcīgi piecirta lauž­ņus, ka putas, kas nāca pār Taukas lūpām, sajaucās ar asinīm, un tomēr karstasinīgais aidinieks nerimās. Talkavs skaidri nojauta: tiklīdz Taukam dotu vaļu, viņš tai pašā mirklī pilnos auļos joņotū uz ziemeļiem.

—   Kas Taukam lēcies? — Paganels jautāja. — Vai tikai viņam nav piesūkušās Argentīnas ūdeņu rijīgās dēles?

—   Nē, — indiānis atbildēja.

—   Vai tad viņu kaut kas satrauc?

—   Viņš nojauš briesmas.

—   Kādas?

—   Nezinu.

Lai acs vēl neredzēja briesmas, kuras noskārta Tauka, auss jau varēja tās uztvert. Patiesi, no pamales plūda šurp dobja duna, kas atgādināja paisuma viļņu šalkšanu. Vējš pūta miklām, ūdens putekļu piesātinātām brāzmām. Putni, bēgdami no kādas mīklainas dabas parādības, traucās, ko spārni nes. Zirgi, brizdami līdz ceļgaliem pa ūdeni, sajuta pirmos strau­mes triecienus. Drīz vien atskanēja šaušalīga baurošana, zviegšana un blēšana un kādu pusjūdzi uz dienvidiem no ceļinieku pulciņa parādījās milzīgi pārbiedētu dzīvnieku bari. Apgāzdami cits citu, atkal pieceldamies, izraudamies uz priekšu, dzīvnieki neiedomājamā jūklī kaut kur drāzās šausminošā ātrumā. Skrējienā sacelto ūdens šļakatu viesulī tik tikko varēja saskatīt šos satracinātos kustoņus. Pat simt vislielākās valzivis, šķiet, ne­varētu tik spēcīgi sabangot okeāna ūdeņus.

—   Anda, anda/' — Talkavs nokliedza.

—   Kas noticis? — Paganels vaicāja.

—   Pali! Pali! — Talkavs attrauca un, iecirtis piešus zirgam sānos, aiz­aulekšoja uz-ziemeļiem.

1 Ātrāk, ātrāk!

                                                Begļiem uzgruva drausmīga ūdens grēda.

— Plūdi! — Paganels iesaucās.

Un visi ceļabiedri ar Paganelu priekšgalā aizjoņoja nopakaļ Taukam.

Bija ari pēdējais laiks. Kādas piecas jūdzes uz dienvidiem jau varēja saskatīt milzum augstu un platu ūdens vālu, kas gruva virsū līdzenumam, pārvērzdams to par okeānu. Garā zāle pazuda kā nopļauta. Straumes izrautie mimozu krūmi peldēja virs ūdens gluži kā mazas saliņas. Ūdens

masa biezā klājienā gāzās virsū ar neatvairāmu spēku. Starp lielajām Pampu upēm acīmredzot bija pārrauti aizsprosti, un Kolorado ūdeņi zie­meļos un Rionegro dienvidos saplūda vienā gultnē.

Ūdens vāls, uz kuru bija norādījis Talkavs, tuvojās ar sacīkšu zirga ātrumu. Ceļinieki laidās no tā prom kā vētras dzīti mākoņi. Viņu skatieni velti meklēja kādu patvērumu. Ūdens klajš stiepās līdz pašam apvārsnim. Panisku baiļu pārņemtie zirgi drāzās tik trakos auļos, ka jātnieki ar mo­kām jaudāja noturēties seglos. Glenervens ik pa brīdim atskatījās atpakaļ. «Ūdens mūs panāks,» viņš domāja.

—   Anda, anda! — Talkavs kliedza.

Un jātnieki vēl izmisīgāk trenca nelaimīgos lopiņus. No piešu savaino­tajiem sāniem tiem tecēja asinis, stiepdamās ūdenī kā gari, sarkani dzī­pari. Zirgi klupa zemes nelīdzenumos. Ap kājām viņiem pinās neredzamās, ūdens apslēptās zāles. Viņi krita. Viņus rāva augšā. Viņi atkal krita, un atkal viņus rāva augšā. Ūdens līmenis tikmēr nemitīgi cēlās. Viegla viļņošanās liecināja, ka nav vairs tālu ūdens vāls, kura baltās krēpes pli­vinājās nepilnu divu jūdžu attālumā. Veselu stundas ceturksni ilga šī iz­misīgā cīņa ar satrakoto stihiju. Bēgļi vairs nebija spējīgi aplēst, cik liels attālums noauļots, taču, spriežot pēc zirgu straujā skrējiena, tam vaja­dzēja būt ievērojamam. Tikmēr zirgi, atrazdamies jau līdz krūtīm ūdenī, kūlās uz priekšu tikai ar vislielāko piepūli. Glenervens, Paganels, Os­tins — visi uzskatīja sevi par pazudušiem, nolemtiem briesmīgai nāvei jū­ras viļņos. Zirgi sāka zaudēt pamatu zem kājām, un sešu pēdu dziļums jau bija pietiekams, lai varētu noslīkt. Nav vārdos aprakstāmas smeldzo­šās skumjas, kādas plosīja šo palu stihijā ierauto cilvēku sirdis. Viņi skaidri apzinājās, ka cīnīties pret šo dabas kataklizmu nav cilvēka spēkos. Glābiņš vairs nebija atkarīgs no viņiem pašiem.

Pēc piecām minūtēm zirgi jau laidās peldus. Spēcīgā straume rāva viņus uz priekšu ar neticamu ātrumu, kas līdzinājās sacīkšu zirga visātrā­kajiem auļiem un pārsniedza divdesmit jūdzes stundā.

Šķita, vairs nav nekāda glābiņa, kad pēkšņi atskanēja majora balss:

—   Koks!

—   Koks? — Glenervens iesaucās.

—   Tur, tur! — attrauca Talkavs, rādīdams ar pirkstu uz gigantisku koku, kas vientuļš slējās virs ūdens kādas astoņsimt asis no ceļiniekiem.

Neviens nebija skubināms. Visi saprata, ka šis koks, kurš tik negaidīti bija trāpījies ceļā, jāsasniedz par katru cenu. Zirgi droši vien līdz tam neaizpeldēs, turpretī cilvēki vēl varēja izglābties. Straume viņus nesa tieši uz koku. Šai brīdī Toma Ostina zirgs aprauti iezviedzās un nozuda zem ūdens. Viņa saimnieks, atsvabinājis kājas no kāpšļiem, sāka sparīgi peldēt. ,

— Ķeries pie maniem segliem! — Glenervens viņam uzsauca.

—   Paldies, jūsu augstība, — Toms Ostins atbildēja. — Rokas man stipras.

—   Un tavs zirgs, Robert? — Glenervens vaicāja jaunajam Grantam.

—   Viņš peld, milord, — viņš peld kā zivs!

—   Uzmanību! — majors skaļi iesaucās.

Viņš nepaguva ne izteikt šo vārdu, kad bēgļus panāca milzīgais ūdens vāls. Drausmīgā, četrdesmit pēdas augstā ūdens grēda ar apdullinošu troksni uzgruva viņiem virsū. Cilvēki un zirgi — itin viss nozuda mutu­ļojošā vērpetē. Miljoniem tonnu smaga ūdens masa aizrāva viņus savā mežonīgajā brāzmā. Kad milzu vilnis bija pāri, cilvēki atkal iznira virs­pusē un tūdaļ pārskaitīja ar skatienu savus biedrus. Neviena netrūka, tur­pretī zirgi bija pazuduši uz visiem laikiem, vienīgi Tauka joprojām nesa savu saimnieku.

—   Drošāk! Drošāk! — Glenervens mudināja Paganelu, pieturēdams viņu ar vienu roku un irdamies ar otru.

—   Nekas! Nekas! … — cienījamais zinātnieks atsaucās. — Es nemaz nenožēloju …

Ko īsti viņš nenožēlo, tas palika nezināms, jo teikuma beigas, nabags, bija spiests norīt kopā ar puspinti duļķaina ūdens. Majors mierīgi peldēja uz priekšu, izdarīdams tik precīzas un saskaņotas kustības, ka viņam nevarētu neko pārmest pat peldēšanas skolotājs. Matroži jutās kā divi delfīni ierastajos ūdeņos. Roberts bija ieķēries Taukam krēpēs un ļāvās, lai zirgs viņu velk. Ar lielu sparu šķeldams viļņus, Tauka instinktīvi ietu­rēja virzienu uz koku, kurp viņu nesa arī straume.

Līdz kokam bija atlikušas vairs tikai kādas divdesmit asis. Pēc dažām minūtēm to sasniedza viss ceļinieku pulciņš. Kāda laime! Ja nebūtu šī patvēruma, zustu jebkura iespēja izglābties un neatliktu nekas cits kā sagaidīt galu viļņos.

Odens sniedzās kokam līdz pat vainagam, kur sākās pirmie lielie zari. Pieķerties pie tiem nebija grūti. Pametis zirgu un satvēris Robertu, pir­mais uzrāpās kokā Talkavs, un drīz vien viņa stiprās rokas palīdzēja tikt augšā visiem pārējiem izmocītajiem peldētājiem. Tikmēr Tauka, straumes aizrauts, ātri attālinājās. Viņš pagrieza pret saimnieku savu gudro galvu un, purinādams garās krēpes, zviedza, itin kā saukdams palīgā.

—   Vai tu viņu pamet? — Paganels vaicāja Talkavam.

—   Es!? — indiānis iesaucās.

Un, iemeties mutujojošajā ūdenī, viņš iznira kādas desmit asis no koka. Pēc dažām minūtēm viņa roka jau apķērās ap Taukas kaklu, un viņi abi — zirgs un jātnieks — aizpeldēja pretī dūmakainajam ziemeļu ap­vārsnim.

XXIII nodala

CEĻINIEKI DZĪVO KĀ PUTNI

Koks, kurā Glenervens un viņa biedri bija atraduši patvērumu, atgā­dināja riekstkoku. Tam bija apaļīga vainaga forma un spīdīgas lapas. Patiesībā tas bija ombu, kas sastopams vientuļi augam Argentīnas līdze-' numos. Sī koka milzīgais, rēpuļainais stumbrs iekrampējies zemē ne vien ar resnajām saknēm, bet arī ar spēcīgiem dzinumiem, kas padara to sevišķi noturīgu. Tāpēc arī tas varēja izturēt brāzmainos palus.

Šis ombu bija apmēram simt pēdas augsts un apēnoja turpat vai seš­desmit tuāžu lielu apli. Viss koloss atdusējās uz trim lieliem zariem, kuros pārgāja sešas pēdas resnais stumbrs. Divi no šiem zariem slējās gandrīz stateniski gaisā, balstīdami milzīgo lapotnes saulessargu, sīkākie zari, krustām šķērsām izvijušies, itin kā grozu pinēja sapīti, veidoja necaurre­dzamu pajumu. Turpretī trešais lielais zars stiepās turpat vai horizontāli virs rēcošajiem ūdeņiem, kuros jau mirka tā apakšējās lapas. Tas bija itin kā okeāna vidū iemestas zaļas salas rags. Vietas gigantiskajā kokā bija atliku likām. Tā krāšņajā lapotnē bija īstas logu ailas gaismai, visapkārt pārpārēm svaiga gaisa un spirdzinošas paēnas. Raugoties uz milzīgā ombu vainagu, kas paceļ vai līdz mākoņiem savus neskaitāmos parazītisko liānu sasaistītos zarojumus, un uz saules stariem, kas laužas iekšā caur lapotnes spraugām, patiesi varēja sacīt, ka šī ombu plecos šalko vesels mežs.

Ierodoties bēgļiem, liels putnu bars uzlaidās koka augšējos zaros, skaļi protestēdams pret tik nekaunīgu ielaušanos viņu mājoklī. Kā redzams, arī putni bija atraduši patvērumu vientuļajā ombu. Šeit bija simtiem strazdu, isaku, ilgeru un bezgala daudz pikafloru, sīksīku, košspalvainu putniņu. Kad viņi uzspurdza gaisā, šķita, ka vēja brāzma norāvusi kokam visus ziedus.

Tāds bija patvērums, ko liktenis bija dāvājis ceļinieku pulciņam. Jau­nais Grants un veiklais Vilsons, nokļuvuši kokā, tūdaļ uzrāpās tā augšējos zaros. Izbāzuši galvas cauri zaļajam kupolam, viņi pārlaida no saviem augstumiem skatienu pār plašo apvārsni. Palu radītais okeāns apņēma

                                                   Tāds bija ceļinieku pulciņa patvērums.

viņus no visām pusēm, tam nebija ne gala, ne malas. Šai ūdens klajotnē neredzēja neviena koka — tikai ūdeņu ieskautais ombu drebēja straumes vi]ņu grūdienos. Tālumā, varenās straumes nesti, no dienvidiem uz zie­meļiem peldēja ar visām saknēm izrautu koku stumbri, nolauzti zari, sagrautu rančo salmu jumti, estansiju šķūņu spāres, noslīkušu dzīvnieku maitas, asiņainas ādas. Uz kāda zvalstīga koka kuģoja vesela jaguāru ģimene — iekrampējušies ar nagiem savā nedrošajā plostā, zvēri nikni

rūca. Vēl tālāk Vilsonam izdevās saskatīt vairs tikko samanāmu melnu punktu. Tas bija Talkavs un viņa uzticamais Tauka.

—  Talkav! Mīļais Talkav! — Roberts iesaucās, izstiepdams rokas uz drošsirdīgā patagoņa pusi.

—  Viņš izglābsies, Roberta kungs, — Vilsons mierināja. — Bet nu kāpsim lejā pie viņa augstības.

Pēc kāda brīža, nokāpuši no «trešā stāva», Roberts Grants un matrozis jau atradās lielo zaru pakājē. Šeit sēdēja Glenervens, Paganels, majors, Ostins un Milredijs kā nu kuram ērtāk — dažs jāteniski, dažs — nokāris kājas uz vienu pusi. Vilsons pastāstīja, ko redzējis no ombu galotnes. Visi bija ar viņu vienis prātis, ka Talkavs neaizies bojā. Domstarpības izraisīja vienīgi jautājums, kurš kuru izglābs — Talkavs Tauku vai Tauka Talkavu. Milzu kokā patvērušos bēgļu stāvoklis neapstrīdami bija vēl kritiskāks. Koks acīmredzot gan izturēs straumes spiedienu, taču kāpjošie ūdeņi varēja aizsniegt augšējos zarus, jo līdzenums šai vietā pārgāja dziļā ieplakā. Tāpēc Glenervens vispirms deva rīkojumu iegriezt koka stumbrā atzīmes, pēc kurām varētu izsekot ūdens līmenim. Augstāk tas nekāpa, plūdi, šķiet, bija sasnieguši kulmināciju. Šis atklājums mazliet nomie­rināja.

—   Ko mēs tagad darīsim? — Glenervens ievaicājās.

—   Vlsim ligzdu, velns parāvis! — Paganels jautri atbildēja.

—   Vīsim ligzdu? — Roberts brīnījās.

—   Protams, draudziņ, un dzīvosim kā putni, jo dzīvot kā zivis mēs nevaram.

—   Jauki, — Glenervens piekrita. — Un kas mūs baros?

—   Es, — majors pavēstīja.

Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam. Ērti sēdēdams atzveltnī, kuru veidoja divi elastīgi zari, majors turēja izstieptā rokā divas izmir­kušas, bāztin piebāztas alforhas.

—  Maknebs paliek Maknebs! — Glenervens iesaucās. — Jūs allaž visu atceraties, pat tādos apstākļos, kad cilvēkam piedodams visu aizmirst.

— Ja esam nolēmuši nenoslīkt, — majors atsaucās, — tad nebūtu saprātīgi nomirt badā.

—  Es arī būtu ko pietaupījis, ja vien nebūtu tik izklaidīgs,_— Paganels nikni noteica.

—   Kas atrodas šais alforhās? —'Toms Ostins noprasīja.

—   Pārtika septiņiem cilvēkiem divām dienām, — Maknebs atbildēja.

—   Lieliski! — Glenervens noteica. — Es ceru, ka divdesmit četrās stundās ūdens līmenis jūtami kritīsies.

—   Vai ari mēs atradīsim iespēju sasniegt cietzemi, — Paganels piebilda.

—   Tātad mūsu pirmais pienākums ir paēst brokastis, — Glenervens paziņoja.

—   Es gan vispirms izžāvētu drēbes, — majors piemetināja.

—   Kur tad uguns? — Vilsons vaicāja.

—   Sakursim ugunskuru, — Paganels atbildēja.

—   Kur?

—   Tepat kokā, velns parāvis!

—   Ko mēs dedzināsim?

—   Sausus, nokaltušus zarus, kurus salasīsim šai pašā kokā.

—   Kā lai tos aizdedzina? — Glenervens jautāja. — Mūsu posa līdzīga piemirkušām sūklim.

—    Iztiksim bez tās, — Paganels attrauca. — Mazliet sausas sūnas, viens saules stars, mana tālskata lēca — un jūs redzēsit, pie kādas brīnum jaukas uguns es sildīšos. Kas dosies uz mežu pēc malkas?

—   Es! — Roberts pieteicās.

Un kopā ar savu draugu Vilsonu viņš, gluži kā kaķis, nozuda zaru biežņā. Kamēr abi mežinieki bija prom, Paganels savāca krietnu skumšķi sausas sūnas un sagādāja arī saules staru, un tas, starp citu, nebija grūti izdarāms, jo dienas spīdeklis kvēloja pilnā spožumā. Tad ģeogrāfs izņēma no tālskata lēcu un bez pūlēm aizdedzināja sauso iekuru, kas bija nolikts uz miklu lapu kārtas trīs lielo zaru pakājē. Šāds ugunskurs nemaz nebija bīstams. Drīz Vilsons un Roberts atgriezās ar sausu zaru klēpjiem un tūdaļ uzmeta tos uz degošajām sūnām. Lai uguns ātrāk iedegtos, Paga­nels pēc arābu paražas, plati iepletis garās kājas, nostājās virs ugunskura un, spēji pieliekdamies un izsliedamies, sāka vēdīt ar savu pončo vēja pūsmu. Zari gaiši iekvēlojās, un drīz vien spožas liesmas sprakšķēdamas uzvijās virs improvizētā pavarda. Visi sāka žāvēt drēbes, kā nu kurš praz­dams, zaros uzkarinātie pončo plandījās vējā. Pēc tam ceļinieki paēda pie­ticīgas brokastis, jo vajadzēja domāt par rītdienu: pārtikas bija gaužām maz, bet ūdens milzīgajā baseinā varēja kristies lēnāk, nekā Glenervens cerēja. Ombu kokā neauga nekādi augļi, taču, par laimi, tā zaros bija daudz ligzdu, kas varēja apgādāt ceļiniekus lielā izvēlē ar dažnedažādām olām, bez tam lapotnē bija milzums spārnoto iemītnieku. Šie krājumi ne­kādā ziņā nebija noniecināmi.

Turklāt, kad uzturēšanās kokā solījās ieilgt, vajadzēja iekārtoties iespē­jami ērtāk un mājīgāk.

—   Tā kā virtuve un ēdamistaba mums ir pirmajā stāvā, tad gulēt mēs dosimies otrajā stāvā, — Paganels sacīja. — Māja ir pietiekami plaša, īres maksa nav augsta, nevajag sevi ierobežot. Tur augšā es redzu dabas pagatavotas šūpoles, un, ja mēs kārtīgi tajās ierīkosimies, tās būs vislabā­kās gultas pasaulē. Mūs neviens neapdraud. Turklāt mēs varam norīkot sardzi, jo esam pietiekamā skaitā, lai atvairītu indiāņu vai plēsīgu zvēru uzbrukumu.

—   Mums trūkst vienīgi ieroču, — Toms Ostins atgādināja.

—   Man ir revolveris, — Glenervens paziņoja.

—   Man arī, — Roberts atsaucās.

—   Kāda tiem jēga, ja Paganela kungs neatradīs iespēju pagatavot pulveri? — Toms Ostins piebilda.

—   Tas nav vajadzīgs, — Maknebs sacīja, rādīdams pilnīgi lietojamu pulvernīcu.

—   Kur jūs to rāvāt? — Paganels jautāja.

—  Tā ir Talkava pulvernīca. Viņš domāja, ka tā varētu mums node­rēt, un, iekāms metās palīgā Taukam, iedeva to man.

—   Kāds augstsirdīgs un drosmīgs indiānis! — Glenervens iesaucās.

—   Jā, — Toms Ostins piekrita, — ja visi patagoņi ir tāda paša kaluma, tad gods un slava Patagonijai!

—   Neaizmirstiet, lūdzu, arī Tauku, — Paganels piemetināja. — Zirgs ir daļa no patagoņa, un es varu likt galvu ķīlā, ka mēs atkal ieraudzīsim Talkavu zirga mugurā.

—   Cik tālu mēs atrodamies no Atlantijas okeāna? — majors ievaicājās.

—   Ne tālāk par četrdesmit jūdzēm, — Paganels atbildēja. — Un ta­gad, draugi, tā kā ikvienam no mums dota rīcības brīvība, es izlūdzos atļauju jūs atstāt. Es kāpšu augšā, izraudzīšos novērošanas punktu un, likdams lietā tālskati, ziņošu jums, kas notiek pasaulē.

Saņēmis laipnu atļauju, zinātnieks, veikli rāpdamies no zara uz zaru, nozuda aiz biezā lapu priekškara. Viņa biedri tikmēr sagatavoja guļvietas. Sis darbs daudz laika neprasīja. Nebija nedz gultas jāizvieto, nedz palagi un segas jāklāj. Drīz vien visi atkal sēdēja savā vietā pie ugunskura. Kopējās sarunās vairs netika apcerēts pašreizējais stāvoklis, kas, pēc ceļinieku domām, bija vien pacietīgi jāpanes. Sarunas atkal kavējās pie neizsmeļamā temata — kapteiņa Granta likteņa. Ja palu ūdeņi noskries, pēc dienām trim viņi uzkāps uz «Dunkana», taču viņu vidū nebūs nelai­mīgo, katastrofā cietušo jūrnieku — Harija Granta un abu matrožu. Šķita, ka pēc veltīgā ceļojuma cauri Amerikai jebkuras cerības viņus atrast ne­glābjami zaudētas. Kur lai tagad viņus meklē? Cik neremdināmas būs lēdijas Helēnas un Mērijas Grantas bēdas, kad viņas uzzinās patiesību, kad mierinājumu vairs nesniegs pat cerības!

—   Mana nabaga māsa! — Roberts iesaucās. — Viss pagalam!

Pirmo reizi Glenervens neatrada neviena mierinājuma vārda. Kādas

gan cerības viņš varēja dot šim puisēnam? Vai viņš nebija vadījies pre­cīzi pēc dokumentā dotajiem norādījumiem?

—   Un tomēr trīsdesmit septītais platuma grāds nav grābts no gaisa! — viņš prātoja. — Tas attiecas vai nu uz kuģa katastrofas, vai arī uz Harija Granta gūstniecības vietu, tomēr katrā gadījumā šis skaitlis nav izdomāts, izsecināts vai uzminēts. Paši savām acīm esam to izlasījuši.

—   Tas viss ir tiesa, jūsu augstība, — Toms Ostins sacīja, — un tomēr mūsu meklējumi nav neko devuši.

—   Tas reizē sanikno un dzen izmisumā! — Glenervens iesaucās.

—   Ja jums patīk, jūs varat niknoties, — Maknebs rāmi iebilda, — taču izsamist nav vērts. Mūsu rīcībā taču ir neapstrīdams skaitlis, un mums jāizmanto līdz galam visas iespējas, kādas tas paver.

—   Ko jūs gribat ar to sacīt, — Glenervens jautāja, — un ko, pēc jūsu domām, mēs varētu vēl pasākt?

—   Kaut ko Joti vienkāršu un ļoti loģisku, dārgais Edvard. Kad būsim uz «Dunkana», mums jāuzņem kurss uz austrumiem un, ja būs nepiecie­šams, jāvirzās pa trīsdesmit septīto paralēli kaut vai līdz tai pašai vietai, kur uzsākām meklēšanu.

—  Vai tiešām jūs pieļaujat, Makneb, ka es neesmu par to domājis? — Glenervens atbildēja. — Simtiem reižu esmu domājis! Bet vai ir kādas izredzes gūt panākumus? Atstādami Amerikas kontinentu, mēs taču attā­lināmies no vietas, ko norādījis pats Harijs Grants, — no Patagonijas, par kuru tik skaidri pateikts dokumentā.

—   Vai tiešām jūs gribat pārmeklēt pampas, skaidri zinādami, ka «Bri­tānija» nav avarējusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna pie­krastē? — majors sacīja.

Glenervens neatbildēja.

—   Lai cik niecīgas būtu izredzes atrast Hariju Grantu, virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, mums tomēr vajag mēģināt. Mums nav tiesību to nedarīt.

—   Es nesaku — nē … — Glenervens atbildēja.

—   Un jūs, mani draugi, — majors uzrunāja jūrniekus, — vai jūs man piekrītat?

—   Pilnīgi, — Toms Ostins atbildēja, bet Milredijs un Vilsons piekrī­toši pamāja ar galvu.

—   Tad klausieties, draugi, — Glenervens ierunājās pēc īsa pārdomu brīža, — arī tu, Robert, klausies labi uzmanīgi, jo saruna būs ļoti nozī­mīga. Es darīšu visu iespējamo, lai atrastu kapteini Grantu. Esmu uzņē­mies šo pienākumu un, ja būs vajadzīgs, veltīšu tam visu mūžu. Visa Skotija man palīdzēs izglābt drosmīgo kapteini, kas upurējies dzimtenes labā. Arī es uzskatu, lai cik niecīgas būtu izredzes gūt panākumus, mums jāapbrauc apkārt zemeslodei pa trīsdesmit septīto paralēli, un es to izda­rīšu. Taču tagad mums jāizšķir nevis šis, bet kāds cits — daudz svarīgāks jautājums, un proti: vai mums galīgi jāatsakās no meklējumiem Ameri­kas kontinentā?

Tik kategoriski izvirzīts, jautājums palika bez atbildes. Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās ieteikties.

—   Kādas ir jūsu domas? — Glenervens pievērsās majoram.

—   Dārgais Edvard, tūdaļ atbildēt uz jūsu jautājumu nozīmē uzņemties pārlieku lielu atbildību, — Maknebs sacīja. — Tas rūpīgi jāapsver. Vis­pirms man jāzina, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītais dienvidu pla­tuma grāds.

—   Vislabāk to pateiks Paganels, — Glenervens atbildēja.

—   Tad pajautāsim viņam, — majors ierosināja.

Ombu biezajā lapotnē ģeogrāfs nebija saskatāms. Viņu vajadzēja sasaukt.

—   Paganel! Paganel! — Glenervens sauca.

—   Es esmu šeit, — atbildēja balss no padebešiem.

—   Kur jūs esat?

—   Savā tornī.

—   Ko jūs tur darāt?

—   Vēroju plašo apvārsni.

—   Vai jūs nevarētu uz brīdi nokāpt lejā?

—   Vai esmu jums vajadzīgs?

—   Jā.

—   Kādam nolūkam?

—   Lai noskaidrotu, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle.

—   Tas ir vieglāk par vieglu, — Paganels attrauca, — un nemaz nav jākāpj lejā, lai jums to pateiktu.

—   Tad sakiet.

—   Tad klausieties. Atstājusi Ameriku, trīsdesmit septītā paralēle aiz­stiepjas pāri okeānam.

—   Skaidrs.

—   Savā ceļā tā sastop Tristana da Kuņjas salas.

                                                Paganels ripoja lejā no zara uz zaru.

—   Ļoti jauki.

—   Tā paiet garām Āfrikai divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerī­bas raga.

—   Un tālāk?

—   Šķērso Indijas okeānu.

—   Pēc tam?

—   Tikko skar Svētā Pētera salu Amsterdamas salu arhipelāgā.

—   Un vēl tālāk?

—   Tā šķērso Austrāliju pa Viktorijas provinci.

—   Turpiniet!

—   Izgājusi cauri Austrālijai…

Šis pēdējais teikums palika nepabeigts. Vai ģeogrāfs šaubījās? Vai viņš būtu aizmirsis, kur tālāk aizsniedzas trīsdesmit septītā paralēle? Nē. Ombu galotnē atskanēja šaušalīgs izbaiļu kliedziens. Glenervens un viņa draugi nobālējuši saskatījās. Vai tiešām notikusi jauna katastrofa? Vai tiešām nelaimīgais Paganels novēlies zemē? Vilsons un Milredijs jau stei­dzās viņam palīgā, kad pēkšņi parādījās garš ķermenis. Paganels ripoja lejā no zara uz zaru. Viņa rokas nevarēja nekur pieķerties. Vai viņš vēl dzīvs? Vai miris? Neviens to nezināja. Ģeogrāfs tūdaļ būtu iekritis mutu­ļojošajā ūdenī, ja majora stingrā roka nesatvertu viņu kritienā.

—   Ļoti pateicos, Makneb, — Paganels sacīja.

—   Kas jums lēcies? — majors jautāja. — Kas noticis? Atkal jūsu mūžīgā izklaidība?

—   Jā, jā, — Paganels atbildēja aiz uztraukuma aizžņaugtā balsī. — Jā, izklaidība … un šoreiz patiesi fenomenāla!

—   Kāda?

—   Mēs esam kļūdījušies! Mēs arī iagad kļūdāmies. Mēs visu laiku kļūdāmies.

•— Ko jūs gribat ar to sacīt? Paskaidrojiet!

—   Glenerven, major, Robert un visi mani draugi, — Paganels iesau­cās, — klausieties! Mēs meklēj'am kapteini Grantu tur, kur viņa nemaz nav!

—   Ko? — Glenervens iesaucās.

—   Un ne vien tur, kur viņa nav, — Paganels piebilda, — bet arī tur, kur viņš nekad nav bijis!

XXIV nodala ceĻinieki joprojĀm dzĪvo kĀ PUTNI

šie negaidītie vārdi izraisīja vislielāko izbrīnu. Ko ģeogrāfs gribēja sacīt? Varbūt viņš zaudējis prātu? Tomēr viņš runāja ar tādu pārliecību, ka visu skatieni pievērsās Glenervenam. Šis Paganela apgalvojums bija tieša atbilde uz nupat uzdoto Glenervena jautājumu. Taču Glenervens tikai atmeta ar roku, un tas nerunāja zinātniekam par labu.

Tikmēr Paganels, pārvarējis uztraukumu, atkal ierunājās.

—   Jā, jā, — viņš sacīja pārliecības pilnā balsī, — mēs esam meklējuši tur, kur nevajadzēja meklēt, un esam izlasījuši dokumentā to, kā tur nemaz nav.

—   Paskaidrojiet savu apgalvojumu tuvāk, Paganel, — majors palū­dza, — tikai mierīgāk.

—   Tas ir ļoti vienkārši, major. Tāpat kā jūs visi, arī es kļūdījos, tāpat kā jūs visi, es nepareizi iztulkoju dokumentu, un tikai pirms brīža, kad, sēžot šā koka galotnē un atbildot uz jūsu jautājumu, izrunāju vārdu «Aus­trālija», pēkšņi man caur smadzenēm izšāvās itin kā zibens — un viss kļuva skaidrs.

—   Ko? — Glenervens iesaucās. — Jūs apgalvojat, ka Harijs Grants…

—   Jā, es apgalvoju, — Paganels viņu pārtrauca, — ka vārds austral dokumentā nav pilns vārds, kā mēs to līdz šim uzskatījām, bet gan vārda Australie sakne.

—   Cik oriģināli! — majors iesaucās.

—   Nevis oriģināli, bet neiespējami, — Glenervens iebilda, paraustī­dams plecus.

—   Neiespējami! — Paganels attrauca. — Pie mums Francijā šādu vārdu nemaz neatzīst.

—   Tātad, — Glenervens turpināja neticības pilnā balsī, — pamatojo­ties uz dokumentu, jūs uzdrošināties apgalvot, ka «Britānija» avarējusi pie Austrālijas krastiem.

—   Es esmu par to pārliecināts! — Paganels atbildēja.

—   Nudien, Paganel, esmu bezgala pārsteigts, ka šādus spriedumus var izteikt Ģeogrāfijas biedrības sekretārs.

—   Kāpēc? — Paganels noprasīja, aizskarts vārīgā vietā.

—   Tāpēc, ka, vārdā austral saskatīdami «Austrāliju», jūs vienlaikus atzīstat, ka šai kontinentā dzīvo indiāņi, kuri līdz šim vēl nekad nav tur redzēti.

Sis arguments Paganelu itin nemaz nesamulsināja. Viņš smaidīja: acīmredzot viņš bija to gaidījis.

—   Dārgais Glenerven, — ģeogrāfs sacīja, — nesteidzieties svinēt uz­varu. Tūdaļ es sakaušu jūs, kā mēdz sacīt, lupatu lēveros, sakaušu tā, kā neviens anglis vēl nav sakauts. Tā būs atmaksa par Kresī un Azankūru.

■— Esiet tik laipns! Sakaujiet mani, Paganel!

—   Tad klausieties! Dokumenta tekstā indiāņi pieminēti gluži tāpat kā patagoņi. Vārda daļa indi… nenozīmē vis indiens — indiāņi, bet gan indigenes — iezemieši, bet to, ka Austrālijā dzīvo iezemieši, jūs, cerams, nenoliedzat?

Šoreiz Glenervens vērīgi paraudzījās uz ģeogrāfu.

—   Bravo, Paganel! — majors iesaucās.

—   Vai jūs atzīstat manu skaidrojumu, dārgais lord? •

—  Vienīgi tai gadījumā, ja jūs varēsit pierādīt, ka gonie nav vārda Patagonie beigas.

—  Protams! — Paganels iesaucās. — Tam nav nekāda sakara ar Pata­goniju. Lasiet, ko vien jūs vēlaties, tikai ne šo vārdu.

—   Kādu tad?

—   Kosmogonija, teogonija, agonija …

—   Agonija, — majors izraudzījās.

—   Man ir gluži vienalga, — Paganels atbildēja, — šim vārdam nav būtiskas nozīmes. Es pat necentīšos izdibināt, ko tas nozīmē. Svarīgākais ir tas, ka austral norāda uz «Austrāliju». Kā gan mēs varējām akli iet pa aplamu ceļu un neredzēt tik acīm redzamu patiesību? Ja mani nebūtu sa­mulsinājis dokumenta kļūdainais tulkojums, es uzreiz būtu ticis uz pareizā ceļa, jo te viss ļoti skaidrs. Ja es pats būtu dokumentu atradis, ja manu spriedumu nebūtu ietekmējis jūsu aplamais skaidrojums, es nekad nebūtu varējis to citādi saprast!

Šoreiz Paganela vārdi tika uzņemti ar līksmām urravām un prieka saucieniem. Ostins, matroži, majors un īpaši Roberts, kuru tagad spārnoja jaunas cerības, aplaudēja cienījamajam zinātniekam. Glenervens, kas pa­mazām sāka apjaust savus nomaldus, paziņoja, ka viņš gandrīz esot ar mieru padoties.

—   Vēl pēdējais jautājums, dārgais Paganel, un man būs vien jānoliec galva jūsu prāta priekšā.

—   Jautājiet, Glenerven.

—   Kā jūs izlasīsit visu dokumentu šai jaunajā interpretācijā?

—   Nekas nav vieglāk izdarāms. Te ir dokuments, — Paganels sacīja, izvilkdams dārgo papīru, kuru jau vairākas dienas bija cītīgi pētījis.

Kamēr ģeogrāfs apkopoja domas, lai atbildētu, valdīja dziļš klusums. Beidzot Paganels, vilkdams ar pirkstu pa dokumentu saraustītajām rin­dām, noteiktā balsī, uzsvērdams atsevišķus vārdus, lasīja:

—   «1862. gada 7. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pēc…», te varētu lasīt, ja jūs vēlaties, «divām dienām, trim die­nām» vai «ilgas agonijas», vienalga, tam nav nekādas nozīmes, «pie Aus­trālijas krastiem. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kon­tinentu …» vai «sasnieguši kontinentu, kur viņi kritīs …» vai «krituši nežēlīgo iezemiešu gūstā. Šo dokumentu viņi iemetuši jūrā» un tā tālāk, un tā tālāk. Vai skaidrs?

—   Skaidrs, ja vien vārdu «kontinents» var piemērot Austrālijai, kas ir tikai sala.

—   Nomierinieties, dārgais Glenerven. Izcilākie ģeogrāfi ir tais domās, ka šī sala jānosauc par Austrālijas kontinentu.

—   Tādā gadījumā, draugi, man jāsaka jums tikai viens: uz Austrā­liju! — Glenervens iesaucās. — Un lai dievs mums stāv klāt!

—   Uz Austrāliju! — viņa ceļabiedri vienā balsī atkārtoja.

—   Vai jūs zināt, Paganel, — Glenervens piemetināja, — ka jūsu iera­šanās uz «Dunkana» ir augstākas varas izpausme?

—   Brīnišķīgi! — ģeogrāfs attrauca. — Pieņemsim, ka es esmu dieva sūtnis, un nerunāsim vairs par to.

Tā beidzās saruna, kurai nākotnē bija tik nozīmīgas sekas. Tā pilnīgi mainīja ceļinieku noskaņojumu. Atkal bija rokā pavediens, aiz kura turē­damies viņi varēja izkļūt laukā 110 labirinta, kur, šķiet, bija uz visiem laikiem apmaldījušies. Uz sabrukušo plānu drupām uzplauka jaunas ce­rības. Tagad viņi varēja bez bažām atstāt Amerikas kontinentu, un visas viņu domas jau atradās Austrālijā. Atkal uzkāpdami uz «Dunkana», viņi neatnesīs sev līdz drūmu izmisumu. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nevajadzēs apraudāt neglābjami pazudušo kapteini Grantu. Priecīga sa­traukuma pārņemti, ceļinieki aizmirsa briesmas, kas viņiem draudēja, un nožēloja vienīgi to, ka nevar nekavējoties doties tālāk.

Bija pulksten četri pēc pusdienas. Ēst vakariņas ceļinieki nolēma sešos. Paganels gribēja atzīmēt šo laimīgo dienu ar lepnām dzīrēm. Bet, tā kā pieejamā ēdienkarte bija gaužām ierobežota, viņš aicināja Robertu nākt viņam līdz medībās uz «tuvējo mežu». Roberts aiz sajūsmas sasita plauk­stas. Mednieki paņēma Talkava pulvernīcu, iztīrīja revolverus, pielādēja tos un devās savās gaitās.

—   Neaizklīstiet pārāk tālu, — majors nopietni piekodināja abiem med­niekiem.

Pēc tam kad viņi bija aizgājuši, Glenervens un Maknebs devās aplū­kot koka stumbrā iecirstās zīmes, bet Vilsons un Milredijs tikmēr uzpūta izdzisušo ugunskuru.

Nokāpis līdz milzīgajam ezeram, Glenervens nevarēja konstatēt nekā­das pazīmes, ka ūdens līmenis būtu sācis kristies. Tas acīmredzot bija sa­sniedzis savu maksimumu. Taču negantais spēks, ar kādu ūdeņi traucās no dienvidiem uz ziemeļiem, liecināja, ka līmenis Argentīnas upēs vēl nav izlīdzinājies. Pirms līmeņa krišanās visai šai plūstošajai masai vajadzēja nomierināties tāpat kā jūrai brīdī starp paisumu un bēgumu. Tāpēc pagai­dām, kamēr ūdeņi tik neapvaldīti traucās uz ziemeļiem, nebija nekādu cerību, ka līmenis kritīsies.

Kamēr Glenervens un majors izdarīja savus novērojumus, kaut kur kokā atskanēja šāvieni, kurus pavadīja gandrīz tikpat skaļi sajūsmas sau­cieni. Roberta diskants saplūda kopā ar Paganela basu. Grūti pateikt, kurš- no abiem bija lielāks bērns. Medības acīmredzot veicās labi un solīja kuli­nārijas mākslas brīnumus. Atgriezušies pie ugunskura, majors un Glener­vens ar prieku apsveica Vilsona asprātīgo ieceri. Šis brašais jūrnieks no auklas gala un kniepadatas bija pagatavojis makšķeri un tagad vilka lomus. Uz viņa pončo spirinājās vairāki duči moharu, mazu zivtiņu, kas tikpat garšīgas kā salakas.

šai brīdī arī mednieki kāpa zemē no ombu galotnes. Paganels uzmanīgi nesa melno bezdelīgu olas un virtenē savērtus zvirbuļus, kurus viņš dzīrās pasniegt galdā kā strazdus. Roberts bija veikli nošāvis vairākus pārus ilgeru, mazus, dzelteni zaļus putniņus, kuru gaļai ļoti patīkama garša un pēc kuriem liels pieprasījums Montevideo tirgū. Paganels, kas zināja piec­desmit vienu veidu, kā pagatavot olas, šoreiz varēja tās vienīgi izcept ugunskura karstajos pelnos. Tomēr maltīte bija pārsteidzoši daudzveidīga un apbrīnojami garšīga. Kaltēta gaļa, cietas olas, ceptas moharas, zvirbuļi un ilgeri — no visa tā iznāca neaizmirstams mielasts.

Pie galda jautri sprēgāja sarunas. Paganels tika cildināts gan kā med­nieks, gan kā pavārs. Zinātnieks uzklausīja šos slavinājumus ar cieņas pilnu kautrību, kas raksturīga cilvēkiem ar patiesiem nopelniem. Pēc tam viņš saistoši pastāstīja par lielisko ombu, zem kura milzīgās lapotnes viņi dzīroja.

—   Mums ar Robertu šķita, — ģeogrāfs jokodamies piebilda, — ka mēs medījam īstā mežā. Vienu brīdi pat domāju, ka esam apmaldījušies. Es vairs nevarēju atrast ceļu! Saule jau tuvojās rietam. Velti meklēju mūsu pēdas. Sāka mocīt negants izsalkums. Tumšajā biezoknī atskanēja plēsīgu zvēru rēcieni… Tas ir, nē, šeit nav plēsīgu zvēru, lai gan man ļoti žēl, ka tas tā.

—   Kā! — Glenervens brīnījās. — Jūs ilgojaties pēc plēsīgiem zvēriem?

—   Protams.

—   Kaut arī viņi ir asinskārīgi…

—   No zinātnes viedokļa asinskāre nemaz neeksistē, — zinātnieks iebilda.

—   To nu gan nestāstiet, Paganel, — sarunā iejaucās majors. — Jus nekad mani nepārliecināsit, ka plēsīgie zvēri ir derīgi. Kāds no viņiem labums?

—   Kāds labums? — Paganels iesaucās. — Vispirms, major, viņi noder klasifikācijai. Viņus var iedalīt klasēs, sugās, pasugās …

—   Ir nu gan labums! — Maknebs iekaisa. — Es gluži labi iztiktu arī bez tā. Bijis es Noāsa kompanjons lielo plūdu laikā, es nekad nebūtu Jāvis šim neapdomīgajam patriarham uzņemt šķirstā pa pāriem lauvas, tīģerus, panteras, lāčus un citus tādus pašus kaitīgus un nederīgus zvērus.

—   Un jūs būtu to darījis? — Paganels jautāja.

—   Būtu.

—   Tad saprotiet, ka no zooloģiskā redzes viedokļa jūs būtu rīkojies nepareizi.

—   Toties pareizi no cilvēciskā, — Maknebs atbildēja.

—   Kāda nekaunība! — Paganels sašuta. — Es, gluži otrādi, būtu licis uzņemt šķirstā gan megatērijus, gan pterodaktilus, gan visus citus aizvēs­turiskos dzīvniekus, kas diemžēl vairs nav sastopami…

—   Bet es jums saku, —• Maknebs iebilda, — ka Noāss rīkojās saprā­tīgi, atstādams tos likteņa varā, ja vien tie tolaik patiesi dzīvoja.

—   Bet es jums saku, — Paganels neatlaidās, — ka Noāss rīkojās ne­saprātīgi un uz mūžīgiem laikiem iemantojis zinātnieku lāstus.

Klausīdamies Paganela un majora strīdu par veco Noāsu, klātesošie nevarēja novaldīt smieklus. Majors, kas nekad ne ar vienu neielaidās strī­dos, tagad pretēji visiem saviem principiem katru dienu krustoja zobenus ar Paganelu. Acīmredzot zinātniekam piemita spējas izvest viņu no pa­cietības.

Glenervens, kā parasti, iejaucās viņu strīdā, sacīdams:

—   Lai tas būtu no zinātniskā vai cilvēciskā redzes viedokļa, taču pašreiz mums jāsamierinās ar plēsīgu zvēru trūkumu, šajā padebešu mežā Paganelam nav pat cerību tos sastapt.

—   Kāpēc gan ne? — Paganels attrauca.

—   Plēsoņas kokā? — Toms Ostins brīnījās.

—   Bez šaubām! Amerikas tīģeris — jaguārs, kad mednieki viņam uz pēdām, parasti glābjas kokos. Un viens no šiem zvēriem, plūdu pārsteigts, varēja mierīgi atrast patvērumu ombu zaros.

—   Jūs taču, cerams, jaguāru nesastapāt?

—   Nē, nesastapām, — Paganels atbildēja, — lai gan izstaigājām visu mežu. Cik žēl! Tās būtu brīnišķīgas medības! Jaguārs ir ļoti bīstams. Ar vienu ķetnas sitienu viņš pārlauž zirgam skaustu. Ja viņam reiz izdodas nogaršot cilvēka gaļu, tad viņš atkal alkst pēc tās. Vislabāk viņam garšo indiāņi, pēc tam nēģeri, pēc tam mulati, pēc tam baltie.

—   Cik patīkami, ka es tieku ieskaitīts tikai ceturtajā šķirā! — Maknebs piebilda.

—   Tas pierāda vienīgi to, ka jūs esat bezgaršīgs, — Paganels nicīgi atcirta.

—   Cik patīkami, ka esmu bezgaršīgs! — majors atbildēja.

—   Un tomēr tas ir aizvainojoši! — Paganels nerimās. — Baltie uz­skata, ka viņi ir pārāki par citiem cilvēkiem. Taču jaguāru kungi par to neliekas ne zinis!

—   Lai kā būtu, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — bet mūsu vidū nav nedz indiāņu, nedz nēģeru, nedz mulatu, un es esmu priecīgs, ka šeit nemājo jūsu iemīļotais jaguārs. Mūsu stāvoklis nemaz nav tik spožs.

—   Nav tik spožs? — Paganels iesaucās, pieķerdamies šim izteicienam, kas varēja ievirzīt sarunu citā gultnē. — Jūs gaužaties par savu likteni, Glenerven?

—   Protams, — Glenervens atbildēja. — Vai tiešām jūs jūtaties tik pa­tīkami šais neērtajos, slikti polsterētajos zaros?

—   Es nekad neesmu juties labāk pat savā kabinetā. Mēs dzīvojam kā putni. Mēs dziedam, mēs lidināmies! Es sāku domāt, ka cilvēki ir radīti, lai dzīvotu kokos.

—   Viņiem trūkst vienīgi spārnu, — majors iestarpināja.

—   Kādreiz viņi tos pagatavos.

—   Gaidot šo laimīgo dienu, — Glenervens sacīja, — atļaujiet man, dārgais draugs, dot priekšroku grantētam parka celiņam, istabas parke­tam vai kuģa klājam nekā šim padebešu mājoklim.

—   Redzat, Glenerven, — Paganels atbildēja, — dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir. Ja tā ir laba — jo labāk. Ja slikta — nevajag to ņemt pie sirds. Es redzu, ka jūs skumstat pēc Malkolmas pils komforta.

—   Nē, bet…

—   Esmu pārliecināts, ka Roberts ir pilnīgi apmierināts, — Paganels pasteidzās piebilst, lai dabūtu savā pusē vismaz vienu piekritēju.

—   Jā, Paganela kungs! — Roberts priecīgi iesaucās.

—   Viņa vecumā tas ir saprotams, — Glenervens noteica.

—   Un manā arī, — zinātnieks iebilda. — Jo mazāk ir ērtību, jo mazāk arī vajadzību. Bet, jo mazāk ir vajadzību, jo laimīgāks ir cilvēks.

—   Tagad Paganels sāks uzbrukumu bagātībai un greznībai, — Mak­nebs sacīja.

                                                            — Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka.

—   Jūs maldāties, major, — zinātnieks atbildēja, — taču, ja vēlaties, es izstāstīšu jums šai sakarā kādu arābu pasaku, kas man nupat ienāca prātā.

—   Lūdzu, izstāstiet, Paganela kungs! — Roberts iesaucās.

—   Un ko jūsu pasaka pierādīs? — majors vaicāja.

—   To pašu, ko visas pasakas, dārgais draugs.

—   Tātad tikpat kā neko, — Maknebs atbildēja. — Tomēr sāciet vien, Seherezāda, veltiet mums vienu no savām daudzajām pasakām, kuras jūs tik brīnišķīgi protat stāstīt.

—   Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka, — varenā Hārūna al Rašīda dēls; viņš bija ļoti nelaimīgs. Kādu dienu viņš aizgāja pēc padoma pie veca der- vīša. Uzklausījis viņu, gudrais sirmgalvis atbildēja, ka laimi šai pasaulē vispār esot grūti atrast. «Un tomēr,» viņš piemetināja, «es zinu drošu līdzekli, kā darīt jūs laimīgu.» — «Kādu?» jaunais princis vaicāja. — «Jā­uzvelk mugurā laimīga cilvēka krekls,» dervīšs atbildēja. Aiz pateicības princis noskūpstīja sirmgalvi un devās meklēt savu talismanu. Viņa ceļš bija ļoti ilgs. Viņš apceļoja visas pasaules galvaspilsētas. Viņš mēģināja nēsāt karaļu kreklus, imperatoru kreklus, prinču kreklus, galminieku kreklus. Veltas pūles! Laimīgāks viņš nekļuva. Tad princis vilka mugurā mākslinieku kreklus, karavīru kreklus, tirgoņu kreklus. Nekādu panākumu! Viņš ilgi klīda pa pasaules ceļiem, veltīgi meklēdams laimi. Beidzot, zau­dējis visas cerības atrast laimīga cilvēka kreklu, viņš sagrauzts devās at­pakaļ uz tēva pili. Un pēkšņi ceļa malā ieraudzīja zemnieku, kas, bezrūpīgi dziedādams un svilpodams, dzina tīrumā vagu.

«Ja šis cilvēks nav laimīgs, tad laimes pasaulē vispār nav,» princis no­domāja. Viņš piegāja pie zemnieka. «Labais cilvēk,» viņš vaicāja, «vai tu esi laimīgs?» — «Jā,» zemnieks atbildēja. — «Vai tu neko nevēlies?» — «Neko.» — «Un tu negribētu mainīties pat ar karali?» — «Neparko!» — «Tad pārdod man savu kreklu.» — «Kreklu? Krekla man nemaz nav!»

XXV nodaļa starp uguni un Ūdeni

Zaķa Paganela pasakai bija lieli panākumi. Viņam pat skaļi aplaudēja, taču katrs palika pie saviem ieskatiem un rezultāts, tāpat kā visās disku­sijās, bija viens un tas pats — zinātnieks nevienu nepārliecināja. Tomēr visi bija vienis prātis, ka nevajag zaudēt dūšu, izaicināt likteni un, ja nav nedz pils, nedz būdas, tad jāapmierinās ar koku.

Kamēr risinājās šī un vēl citas sarunas, bija pienācis vakars. Pēc šādas satraukumu pilnas dienas kārtīgs, atspirdzinošs miegs bija vairāk nekā ne­pieciešams. Ombu iemītniekus bija nogurdinājusi ne vien cīņa ar plūdiem, bet arī negantā dienas svelme. Viņu spārnotie kaimiņi jau devās pie miera, pampu lakstīgalas — ilgeri — beidza savas melodiskās rulādes. Visi putni

bija nozuduši krēslainajā lapu biezoknī. Prātīgākais bija sekot viņu pie­mēram.

Taču, iekams «ieritinājās ligzdiņā», kā Paganels sacīja, Glenervens, Roberts un ģeogrāfs uzkāpa «novērošanas tornī», lai pēdējo reizi pārska­tītu bezgalīgo ūdens klajotni. Bija apmēram pulksten deviņi vakarā. Saule nupat grima mirdzošā dūmakā. Viss debesjums rietumu pusē tinās karstos tvaikos līdz pat zenītam. Parasti tik spožie dienvidu puslodes zvaigznāji neskaidri mirgoja, itin kā ietīti miglas plīvurā. Tomēr tos varēja saskatīt, un Paganels iepazīstināja Robertu un Glenervenu ar polārās joslas zvaig­znēm. Starp citu, zinātnieks parādīja viņiem Dienvidu Krustu, četras pirmā un otrā lieluma zvaigznes, kas veido rombveida zvaigznāju un atro­das gandrīz pola augstumā; Kentaura zvaigznāju, kurā mirgo zemei vis­tuvākā zvaigzne, tikai astoņi tūkstoši miljardu ljē attālumā; divus plašus miglājus, Magelāna mākoņus, no kuriem lielākais aizņem debesjumā lau­kumu, kas ir divsimt reižu lielāks par Mēness redzamo virsmu, un, bei­dzot, «melno caurumu», kurā, šķiet, nav itin nevienas zvaigznes.

Orions, kas redzams abās puslodēs, diemžēl vēl nebija uzlēcis, tomēr Paganels abiem skolniekiem izstāstīja kādu saistošu savdabību no pata- goņu kosmogrāfijas. Pēc poētisko indiāņu domām, Orions ir milzīgs laso un trīs bolās, kuras aizmetis pa debesu prērijām klīstošs mednieks. Visi šie zvaigznāji atspoguļojās ūdens spogulī, veidodami itin kā otras debesis, kuru skaistumu varēja apbrīnot.

Kamēr Paganels iepazīstināja klausītājus ar kosmogrāfijas noslēpu­miem, apvārsnis austrumu pamalē apmācās, bieza, tumša, skaidri iezīmēta mākoņu blīva pamazām cēlās augšup, apdzēsdama zvaigznes. Draudīgais mākonis drīz aizsedza pusi debesjuma. Šķita, ka mākoni dzen uz priekšu paša spēks, jo nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma. Gaiss bija pilnīgi ne­kustīgs. Kokam nedrebēja neviena lapa, ūdens virsu nesakrunkoja ne vis­niecīgākais vilnītis. Kļuva grūti elpot, itin kā milzīgs pneimatiskais sūk­nis būtu izretinājis gaisu. Atmosfēra bija piesātināta ar elektrību, un ik­viena dzīva būtne juta, kā tā plūst pa nerviem.

Elektrības ietekmi juta arī Glenervens, Paganels un Roberts.

—   Savelkas negaiss, — Paganels sacīja.

—   Vai tu nebaidies no pērkona? — Glenervens jautāja zēnam.

—   Nē, milord, — Roberts atbildēja.

—   Tas ir labi, jo negaiss vairs nav tālu.

—   Un negaiss, kā liecina debess, būs ļoti bargs, — Paganels piebilda.

—  Mani biedē nevis pats negaiss, — Glenervens turpināja, — bet gan lietus gāzmas, kas nāks tam līdz. Mēs izmirksim līdz ādai. Lai ko jūs teiktu, Paganel, ar ligzdu vien cilvēkam nepietiek, un drīz vien jūs pats to izbaudīsit.

—   Viss atkarīgs no filozofijas …

—   Filozofija jūs nepaglābs no izmirkšanas.

—   Protams, ne, taču tā sasilda.

—   Bet nu kāpsim lejā pie pārējiem, — Glenervens sacīja, — un ieteik­sim viņiem ietīties filozofijā un pončo, cik cieši vien iespējams, un katrā ziņā paņemt krājumā labi daudz pacietības, jo tā mums gaužām noderēs.

Glenervens pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajām debesīm. Mā­koņu blīva tagad tās klāja viscaur. Vienīgi rietumu pamalē vēl blāvāja nespodra svītra. Odeņi satumsa un atgādināja milzīgu negaisa mākoni, kas grasās saplūst ar biezo dūmaku. Neko vairs nevarēja saskatīt. Iestājās melna tumsa. Ne gaismas stariņa, ne skaņas. Klusums kļuva tikpat bezga­līgs kā tumsa.

—   Kāpjam lejā, — Glenervens steidzināja, — drīz sāksies zibens un pērkons.

Visi trīs nošļūca pa gludajiem zariem lejā. Šeit viņus ļoti pārsteidza spokaina pusgaisma, ko izstaroja veselas miriādes mirdzošu punktiņu, kuri dūkdami šaudījās virs ūdens.

—   Vai tā ir fosforescence? — Glenervens vaicāja.

—   Nē, — Paganels atbildēja, — tie ir fosforescējoši kukaiņi, jāņtār­piņi, dzīvi un lēti dimanti, no kuriem Buenosairesas sievietes izgatavo burvīgas rotaslietas.

—   Ko, vai šīs lēkājošās dzirksteles ir kukaiņi? — Roberts iesaucās.

—  Jā, draudziņ. Tieši tā.

Roberts noķēra vienu no mirdzošajiem kukaiņiem. Paganels nebija maldījies. Tas bija lielai kamenei līdzīgs, apmēram collu garš kukainis, kuru indiāņi sauc par tukotuko. Šis īpatnējais kukainis izstaroja gaismu no saviem krūšu vairodziņiem, un tā bija tik spēcīga, ka tumsā varēja lasīt. Paganels pielika kukaini pie sava pulksteņa un saskatīja, ka tas rāda desmit vakarā.

Pienācis pie majora un trim matrožiem, Glenervens deva norādījumus, kā sagatavoties naktsguļai. Bija gaidāms spēcīgs negaiss. Pēc pirmajiem pērkona grāvieniem, bez šaubām, sacelsies vējš un ombu sāks stipri šūpo­ties. Tāpēc ikvienam tika piekodināts labi cieši piesieties pie zaru gultas. Ja nebija iespējams paglābties no debesu ūdeņiem, vismaz vajadzēja izsar­gāties no zemes ūdeņiem un neiekrist mutuļojošā straumē, kas traucās koka pakājē.

Ceļinieki novēlēja eits citam labu nakti, tiesa, nelolodami sevišķas ce­rības, ka nakts būs laba. Pēc tam katrs ieritinājās savā ligzdā, ietinās pončo un gaidīja atnākam miegu.

Taču neparastu dabas parādību tuvošanās ikvienā dzīvā būtnē izraisa neskaidru nemieru, kuru pārvarēt nejaudā pat visspēcīgākie. Satrauktie ombu iemītnieki nebija spējīgi aizvērt acis un, atskanot pirmajiem pēr­kona grāvieniem, visi vēl bija nomodā. Glenervens aizlīda līdz horizontālā zara galam un izbāza galvu no lapotnes.

Melnās debesis tālumā jau plosīja spoži zibeņi, kas skaidri atspoguļo­jās uzplūdušā ezera ūdenī. Padebeši pāršķēlās bez spalga trokšņa gluži kā mīksts, pūkains audums. Pavērojis debesjumu, kas saplūda kopā ar ap­vārsni vienā vienīgā melnā tumsā, Glenervens atgriezās koka centrā.

—   Ko jūs sakāt, Glenerven? — Paganels viņam jautāja.

—   Es saku, ka sākums ir labs, draugi, un, ja tas tā turpināsies, ne­gaiss būs drausmīgs.

—   Jo labāk! — Paganels sajūsmināts iesaucās. — Tā kā izvairīties no šīs izrādes nav iespējams, tad esmu priecīgs, ka tā vismaz būs krāšņa.

—   Lūk, vēl viena jūsu teorija, kas izkūpēs kā dūmi, — majors piebilda.

—   Un viena no manām labākajām teorijām, Makneb. Esmu vienis prā- tis ar Glenervenu — negaiss būs lielisks! Nupat, kamēr pūlējos iemigt, man ienāca prātā vairāki gadījumi, kas palīdz nezaudēt cerības. Mēs atro­damies lielo elektrisko vētru rajonā. Esmu kaut kur lasījis, ka 1793. gadā tieši šeit, Buenosairesas provincē, kāda negaisa laikā zibens spēris trīsdes­mit septiņas reizes. Mans kolēģis Martēns de Musī dzirdējis pērkona dārdu, kas turpinājies nepārtraukti veselas piecdesmit piecas minūtes.

—   Vai viņš klausījās ar pulksteni rokā? — majors jautāja.

—   Jā, ar pulksteni rokā, — Paganels apstiprināja. — Mani dara ne­mierīgu vienīgi tas, ka augstākais punkts šai līdzenumā ir tieši tas pats ombu, kurā atrodamies mēs. Zibensnovedējs mums patlaban gaužām no­derētu, jo no visiem pampu kokiem zibens visvairāk iecienījis tieši ombu. Jums, draugi, droši vien ir zināms, ka zinātnieki neieteic negaisa laikā meklēt patvērumu zem kokiem.

—   Jūsu padoms nāk īstajā reizē, — majors noteica.

—   Nudien, Paganel, jūs esat izvēlējies piemērotu brīdi, lai paziņotu mums šo nomierinošo vēsti, — Glenervens piemetināja.

—   Jebkurš brīdis ir piemērots, lai iegūtu jaunas zināšanas. Nu iet vaļā!

Šo nesavlaicīgo sarunu pārtrauca pērkona grāvieni. Tie kļuva aizvien

spēcīgāki. Tuvodamies tie pārgāja no zemajiem toņiem uz vidējiem, ja vietā ir salīdzinājums no mūzikas. Drīz vien tie kļuva spalgi un sāka neganti strinkšķināt atmosfēras stīgas. Visu apkārtni piepildīja uguns. Urj šai ugunīgajā murskulī nebija iespējams noteikt, tieši kura elektriskā dzirkstele izraisa šo nebeidzamo dārdoņu, kas, daudzkārtēji atbalsodamās, aizskan debesu bezdibenīgajās dzīlēs.

Nepārtraukti liesmojošie zibeņi bija dažnedažādas formas. Daži triecās perpendikulāri pret zemi piecas sešas reizes vienā un tai pašā vietā. Citi modināja zinātniekā vislielāko interesi: pat Arago savos daudzajos novē­rojumos bija redzējis tikai divus dakšveida zibeņus, turpretī šeit tos va­rēja redzēt simtiem. Bija arī tādi zibeņi, kas sadalījās bezgala daudzos koraļļveida žuburos, uzburdami uz tumšā debesu fona brīnumainu gaismas rotaļu.

Drīz vien visu pamali no austrumiem uz ziemeļiem apjoza žilbinoši spoža, fosforescējoša josla. Ugunsgrēks pamazām apņēma visu apvārsni, aizdedzinādams mākoņus gluži kā ātri uzliesmojošu vielu, un, atspoguļo­damies vizinainajos ūdeņos, tas veidoja milzīgu uguns lodi, kuras centrā atradās ombu.

Glenervens uņ viņa ceļabiedri klusēdami raudzījās šai baismīgajā iz­rādē. Viņi nevarēja sarunāties, jo nebija iespējams citam citu dzirdēt. Brīžam bālgana, spokaina gaisma izrāva no tumsas gan majora mierīgo seju, gan Paganela ziņkāres pilnās acis, gan Glenervena enerģiskos vaib­stus, gan Roberta apjukušo sejiņu, gan matrožu bezrūpīgās fizionomijas..

Nedz lietus, nedz vēja pagaidām nebija. Taču drīz vien debesu slūžas atvērās. Uz melnā debesu fona nostiepās vertikālas strūklas gluži kā meti aužamajos stāvos. Lielas lietus lāses, atsizdamās pret ezera spoguli, zibeņu: plaiksnīgajā gaismā iemirgojās kā dzirkstelītes. Vai lietus gāzma liecināja par negaisa beigām? Vai Glenervens un viņa ceļabiedri tiks cauri vienīgi ar pamatīgu dušu? Nē. Kad debesu uguņošana bija sasniegusi kulmināciju, ombu koka lielajā zarā pēkšņi parādījās melnu dūmu apvīta uguns lode dūres lielumā. Kādu brīdi griezusies pati ap savu asi, šī lode sprāga gluži kā bumba ar tik drausmīgu troksni, ka tas pārskanēja visus citus pērkona grandus. Gaisā uzvirmoja sēra tvaiki. Uz mirkli viss apklusa, un tad at­skanēja Toma Ostina kliedziens:

— Koks deg!

Toms Ostins nebija maldījies. Vienā mirklī liesma, itin kā tikusi klāt milzīgajai uguņošanas raķetei, apņēma visu ombu rietumu pusi. Nokaltu­šie zari, no sausās zāles savītās ligzdas un visa koka rēpuļainā aplieva bija labu labā ēsma rijīgajai ugunij.

Tūlīt sacēlās arī vējš un uzpūta uguni vēl gaišākās liesmās. Vajadzēja bēgt prom. Glenervens un viņa ceļabiedri steidzīgi devās uz ombu aus-

                                                         Zibeņi bija dažnedažādas formas.

trumu pusi, kuru vēl nebija aptvērušas liesmas. Apmulsuši, baiļu pārņemti, viņi klupdami krizdami līda pa zariem, kas liecās zem viņu smaguma. Liesmu apņemtie zari čokurojās, sprakšķēja un locījās ugunī kā sārtā iemestas dzīvas čūskas. Kvēloši nodedži krita ūdenī un, mezdami sarka­nīgus atspulgus, aiztraucās pa straumi. Brīžam uzvīdamās milzīgā aug­stumā un izgaisdamas, šķiet, degošā gaisā, brīžam negantā viesuļa pieplacinātas, liesmas apņēma visu ombu kā Nesus tunika. Glenervens,. Roberts, majors un matroži bija šausmu pārņemti, viņus smacēja biezie dūmi, svilināja neizturamais karstums. Ari viņā pusē uguns jau bija ap­tvērusi koka pazares. Nekas to nespēja nedz apdzēst, nedz apstādināt, un nelaimīgie ceļinieki bija pārliecināti, ka viņiem neglābjami jāsadeg dzī­viem tāpat kā tiem indusiem, kurus sadedzina elka vēderā. Beidzot stā­voklis vairs nebija izturams, no divām nāvēm vajadzēja izvēlēties to, kura nav tik briesmīga.

—   Ūdenī! Leciet ūdenī! — Glenervens iesaucās.

Vilsons, kuru jau skāra liesmas, pirmais metās ezerā, taču tai pašā. mirklī lejā atskanēja stindzinošs izbaiļu kliedziens:

—   Palīgā! Palīgā!

Ostins tūdaļ metās pie drauga un palīdzēja viņam atkal uzrāpties kokā..

—   Kas tur bija?

—   Kaimani! Kaimani! — Vilsons attrauca.

Patiesi, koka pakājē mudžēt mudžēja šie visbīstamākie rāpuļi, mirdzi- nādami bruņas ugunsgrēka plaiksnīgajā gaismā. Redzot viņu saplacinātās astes, galvas, kas atgādināja šķēpu uzgaļus, izvalbītās acis, briesmīgos žokļus, kas sniedzās aiz ausīm, Paganels pēc šīm raksturīgajām pazīmēm uzreiz pazina alkatīgos Amerikas aligatorus, kurus spāņu aizjūras zemēs sauc par kaimaniem. Viņu bija kāds desmits. Viņi kūla ūdeni ar milzīga­jām astēm un grauza ombu ar garajiem apakšžokļu zobiem.

Nelaimīgie ceļinieki saprata, ka viņu bojā eja ir neizbēgama. Viņus gaidīja šaušalīga nāve: vai nu uguns liesmās, vai kaimanu rīklēs. Pat ma­jors noteica savā rāmajā balsī:

—   Nudien beidzamā stundiņa klāt.

Mēdz būt tādi apstākļi, kad cīnīties pret tiem nav cilvēka spēkos, ap­stākļi, kad satrakoto stihiju spēj uzveikt vienīgi kāda cita stihija. Glener­vens ar klīstošu skatienu vēroja pret viņiem sazvērējušos uguni un ūdeni, nezinādams, kādu glābiņu izlūgties no debesīm.

Negaiss, tiesa, jau bija mazliet pierimis, taču gaisā atradās ievērojams daudzums tvaiku, kuriem elektrība piešķīra neiedomājamu spēku. Dienvidu pamalē pamazām izveidojās milzīgs virpuļviesulis, savdabīgs miglas konuss, kura galotne atradās lejā, bet pamatne augšā. Savienodams ban- gainos ūdeņus ar negaisa mākoņiem, virpuļviesulis drīz vien sāka tuvoties. Griezdamies neiedomājamā ātrumā, tas iesūca sevī no ezera veselu stabu ūdens un sparīgi virpināja sev apkārt visas tuvākās gaisa strāvas.

Pēc dažiem mirkļiem gigantiskais virpuļviesulis uzdrāzās virsū ombu, apņemdams to no visām pusēm. Koks nodrebēja līdz pat saknēm. Gle- nervenam šķita, ka kaimani ar saviem spēcīgajiem žokļiem rauj ombu laukā no zemes. Ceļinieki, turēdamies cits pie cita, juta, ka varenais koks padodas un sāk gāzties. Tā liesmojošie zari ar griezīgu šņākoņu iemērcās mutuļojošajā ūdenī. Tas viss norisinājās nepilnā sekundē. Virpuļviesulis jau brāzās tālāk, uzsūkdams savā ceļā ūdeni, itin kā gribētu iztukšot ezeru līdz pašam dibenam.

Ar visām saknēm izgāztais ombu sāka peldēt pa straumi. Kaimani bija pagaisuši, tikai viens ar atvērtu rīkli pa izrautajām saknēm zagās klāt cilvēkiem. Milredijs satvēra degošu milnu un deva ar to rāpulim tik pa­matīgu triecienu, ka pārlauza tam mugurkaulu. Kaimans tenteriski iezvēlās ūdenī. Viņa milzīgā aste joprojām ar negantu spēku kūla ūdeni, kamēr viņš nozuda straumes vērpetēs.

Glenervens un ceļabiedri, tikuši vaļā no rijīgajiem rāpuļiem, pārgāja uz liesmu neapņemtajiem zariem vēja pusē. Tikmēr degošais ombu, orkānam pūšot ugunīgajās burās, aiztraucās nakts melnumā kā liesmojošs branders.

XXVI nodaļa Atlantijas okeĀns

Jau veselas divas stundas ombu traucās milzīgajā ezerā, bet cietzeme aizvien vēl nebija redzama. Liesmas koka zarotnē pamazām apdzisa. Lie­lākās briesmas, kas draudēja ceļiniekiem šai drausmajā kuģojumā, bija pagājušas secen. Majors atļāvās pateikt, ka nebūtu nekāds brīnums, ja viņi izglābtos.

Straume joprojām plūda tai pašā virzienā — no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Tumsa, kuru tikai retumis pāršķēla kāds novēlojies zib­snis, atkal kļuva necaurredzama. Paganels velti pūlējās kaut ko saskatīt pie apvāršņa. Negaiss aprima. Smagās lietus lāses tagad nomainīja smalki, vēja trenkāti ūdens putekļi. Saplakušie negaisa mākoņi izira un aizklīda debess dzīlēs.

Ombu joņoja varenajā straumē ar pārsteidzošu ātrumu, itin kā zem mizas tam būtu iebūvēts spēcīgs dzinējs. Šķita, ka skrējiens turpināsies dienām ilgi. Ap pulksten trijiem rītā majors tomēr pamanīja, ka ombu sak­nes brīžam pieskaras zemei. Toms Ostins, nolauzis garu zaru, sataustīja ezera dibenu un konstatēja, ka ūdens kļūst seklāks. Patiesi, pēc desmit minūtēm ceļinieki sajuta grūdienu — un ombu apstājās.

— Zeme! Zeme! — Paganels iesaucās pilnā balsī.

Apdegušo zaru gali bija atdūrušies pret kādu zemes izcilni. Vēl nekac? jūras braucēji nebija tā priecājušies par zemūdens klinti, jo šoreiz tā bija viņu osta. Roberts un Vilsons, pirmie uzkāpuši uz cietzemes, aiz sajūsmas- kliedza «urā!», kad pēkšņi atskanēja labi pazīstamais svilpiens. Līdzenumā nodipēja zirga auļi, un krēslā iznira indiāņa garais stāvs.

—   Talkav! — Roberts iekliedzās.

—   Talkav! — vienā balsī atsaucās viņa ceļabiedri.

—   Amigosl — patagonis sauca.

Viņš bija gaidījis ceļiniekus tai vietā, kur straumei vajadzēja tos at-. nest, tāpat kā tā bija atdzinusi šurp viņu pašu. Talkavs pacēla Robertu Grantu un piespieda pie krūtīm, kaut arī Paganels jau karājās viņam kaklā. Glenervens, majors un matroži, priecādamies, ka atkal sastapuši uzticamo pavadoni, sirsnīgā aizkustinājumā spieda viņam roku. Pēc tam patagonis aizveda viņus uz kādas pamestas estansijas šķūni. Tur dega liels ugunskurs, pie kura viņi varēja sasildīties. Uz uguns cepās sulīgi medījumu gabali, kurus viņi notiesāja līdz pēdējai kripatai. Mazliet atgu­vušies, ceļinieki sāka pārdomāt notikušo, un nevienam no viņiem negribē­jās pat ticēt, ka izdevies izkļūt sveikā no tik daudzām briesmām — gan ūdens, gan uguns, gan rijīgajiem Argentīnas kaimaniem.

Talkavs dažos vārdos izstāstīja Paganelam, kā viņš izglābies, piemeti­nādams, ka viņam par to jāpateicoties savam bezbailīgajam zirgam. Paga­nels savukārt mēģināja izskaidrot patagonim jauno dokumenta tulkojumu un to, kādas cerības tas modinājis. Vai indiānis saprata zinātnieka atjau­tīgās hipotēzes? Par to var šaubīties, toties viņš redzēja, ka viņa draugi ir laimīgi un cerību spārnoti, un vairāk viņam neko nevajadzēja.

Nav grūti iedomāties, ka drosmīgie cejinieki pēc ombu pavadītās atpū­tas dienas alka doties tālāk. Pulksten astoņos no rīta viņi jau posās atstāt apmetni. Atrazdamies tālu uz dienvidiem no estansijām un saladero un tāpēc nevarēdami dabūt nekādus transporta līdzekļus, viņi bija spiesti iet kājām. Līdz okeānam vairs bija tikai kādas četrdesmit jūdzes. Turklāt Tauka laiku pa laikam labprāt panesīs kādu nogurušu kājnieku un va­jadzības gadījumā pat divus. Trīsdesmit sešās stundās varēja aizkļūt līdz Atlantijas okeāna krastiem.

Atstājuši aiz muguras milzīgo ieplaku, kuru vēl pildīja ūdens, ceļinieki devās cauri līdzenumam, kas pacēlās augstāk virs jūras līmeņa. Visapkārt pletās tā pati Argentīnas ainava. Šur tur ganību vidū kuploja eiropiešu stādītas birztalas, taču tās bija šeit tikpat reti sastopamas kā Tandilas un Tapalkemas sjerru apvidū. Koki šeit aug vienīgi prēriju malās un Korientes raga tuvumā.

                                                          — Amigos! — patagonis sauca.

Tā pagāja diena. Okeāna tuvums kļuva samanāms jau nākamajā dienā, kad līdz tam vēl bija atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Noliekdams pie zemes garās zāles, pūta virasons, šejienes vējš, kas regulāri pūš dienas un nakts otrajā pusē. Liesajā zemē šur tur auga mazas kokveida mimozas, akāciju krūmi un kuramabolas puduri. Reizēm ceļā gadījās sālsezeri, kas spīguļoja kā stikla lauskas un aizkavēja virzīšanos uz priekšu, jo tos vaja­dzēja apiet. Ceļinieki pielika soli, lai sasniegtu tai pašā dienā Salado ezeru okeāna piekrastē, un patiesi bija krietni nokusuši, kad pulksten astoņos vakarā ieraudzīja divdesmit tuāzes augstas smilšu kāpas, kas slējās gar bangojošā okeāna liedagu. Drīz vien kļuva sadzirdama krasta bangu dunoņa.

—   Okeāns! — Paganels iesaucās.

—   Jā, okeāns! — Talkavs apliecināja.

Un ceļinieki, kuriem, šķiet, bija izsīkuši pēdējie spēki, apbrīnojami veikli uzrāpās kāpu virsotnē. Taču jau bija satumsis. Skatieni velti rau­dzījās bezgalīgajā tumsā. «Dunkans» nekur nebija redzams.

—    Un tomēr viņš ir šeit! — Glenervens iesaucās. — Viņš gaida mūs, kursēdams gar piekrasti!

—   Rīt mēs to ieraudzīsim, — Maknebs noteica.

Toms Ostins sāka saukt neredzamo jahtu, taču nekādas atbildes nebija. Pūta diezgan spēcīgs vējš, un jūra bija nemierīga. Mākoņi traucās uz rietumiem, un šļakatas no putainajām viļņu krēpēm sitās augšā līdz pat kāpām. Ja arī «Dunkans» atrastos norunātajā vietā, sardzesvīrs tik un tā nevarētu sadzirdēt šo kliedzienu, nedz arī atbildēt uz to. Piekrastē nebija nekāda patvēruma. Ne līča, ne lagūnas, ne līcīša. Tālu jūrā iestiepās gari smilšu sēkļi, kuri kuģiem ir vēl bīstamāki nekā rifi, kas rēgojas laukā no ūdens. Sādi sēkļi pastiprina jūras viļņošanos, un vētras šeit ir īpaši bar­gas. Kuģis, kas vētras laikā uzskrien uz šiem smilšu vaļņiem, nolemts drošai bojā ejai.

Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka «Dunkans» turas tālāk no nemīlīgā krasta, kur nav rodams nekāds patvērums. Džons Mengls, allaž būdams ļoti piesardzīgs, droši vien kursēja iespējami tālāk selgā. Toms Ostins bija pārliecināts, ka «Dunkans» atrodas vismaz piecas jūdzes no krasta.

Majors ieteica savam nepacietīgajam draugam samierināties ar apstāk­ļiem. Ja nav nekādas iespējas izkliedēt šo aklo tumsu, kāpēc velti piepūlēt acis, urbjoties ar skatienu melnajā apvārsnī?

Izteicis savus apsvērumus, Maknebs kāpu aizvējā ierīkoja kaut ko līdzīgu nometnei. Šeit vakariņās ceļinieki notiesāja pēdējos pārtikas krājumus. Pēc tam, sekojot majora paraugam, katrs izraka smiltīs iespē­jami ērtāku bedri, apgūlās tajā, apsegdamies līdz pat zodam ar milzīgo smilšu segu, un ieslīga smagā miegā. Nomodā palika vienīgi Glenervens. Pūta spēcīgs vējš, okeāns vēl nebija nomierinājies pēc pārlaistās vētras. Krēpjainie viļņi vēl aizvien ar dobju dunoņu triecās pret kāpu pakāji. Gle­nervens nevarēja aprast ar domu, ka «Dunkans» atrodas tepat tuvumā. Ne­bija nekāda iemesla uzskatīt, ka kuģis vēl nebūtu ieradies norunātajā sa­tikšanas vietā. 14. oktobrī Glenervens bija atstājis Talkavano līci un jau 12. novembrī sasniedzis Atlantijas okeāna krastu. Ja šais trīsdesmit dienās Glenervena ekspedīcija varēja šķērsot Čīli, Kordiljerus, pampas un Argen­tīnas līdzenumu, tad «Dunkanam» bija pietiekami daudz laika, lai ap­brauktu apkārt Hornas ragam un sasniegtu norunāto satikšanās vietu Amerikas kontinenta viņā pusē. Tik ātrs kuģis kā «Dunkans» nekādā ziņā nevarēja nokavēties. Tiesa, nesenā vētra droši vien bija briesmīgi tra­kojusi Atlantijas okeāna plašumos, taču «Dunkans» bija labs kuģis un tā kapteinis labs jūrnieks. Un, tā kā «Dunkanam» vajadzēja būt šeit, tad viņš šeit arī bija.

Šīs pārdomas Glenervenu tomēr nevarēja nomierināt. Kad sirds cīnās ar prātu, tas tikai retumis uzvar. Bet Malkolmas pils lords sajuta šai mel­najā tumsā visus tos, kurus mīlēja: mīļoto Helēnu, Mēriju Grantu, «Dun­kana» komandu. Glenervens klimta pa tuksnesīgo krastu, kuru viļņu šļakatas pārklāja ar fosforescējošu mirgu. Viņš ieklausījās un ieskatījās tumsā. Brīžam viņam šķita, ka jūrā paspīd kāda nespodra gaisma.

—   Nevar būt, ka esmu nomaldījies, — viņš pats sev sacīja, — tā bija kuģa uguns, «Dunkana» uguns. Ai, kāpēc mans skatiens nevar izlauzties cauri šai tumsai!

Un pēkšņi Glenervens atcerējās, ka Paganels, kā viņš pats bija apgal­vojis, ir niktolops, ka viņš redz naktī. Un Glenervens devās modināt zināt­nieku. Paganels gulēja, cieši aizmidzis, kā kurmis savā alā, kad pēkšņi spēcīga roka izrāva viņu no smilšu gultas.

—   Kas ir? — viņš iesaucās.

—   Tas esmu es, Paganel.

—   Kas jūs esat?

—   Glenervens. Man vajadzīgas jūsu acis.

—   Manas acis? — Paganels pārjautāja, sparīgi berzēdams redzokļus.

—   Jā, jūsu acis, lai saskatītu mūsu «Dunkanu» šai elles tumsā. Ejam!

—   Kaut velns parautu to niktolopiju! — Paganels klusi šķendējās, lai gan bija apmierināts, ka var būt noderīgs Glenervenam.

Zinātnieks izrāpās no savas bedres, izstaipīja notirpušos locekļus un burkšķēdams, kā daždien no miega izrauts cilvēks, sekoja savam draugam uz okeāna krastu.

Glenervens palūdza viņu pavērot tumšo jūras apvārsni. Vairākas minū­tes Paganels cītīgi nodevās šai vērošanai.

—   Nu! Vai jūs neko neredzat? — Glenervens vaicāja.

—   Itin neko! Te pat kaķis neko neredzētu divu soļu atstatumā.

—   Centieties saskatīt sarkanu vai zaļu uguni, tas ir, labā vai kreisā borta lukturi.

—   Es neredzu nedz zaļu, nedz sarkanu uguni. Viss ir melns! — atbil­dēja Paganels, kuram acis pret paša gribu krita ciet.

Veselu pusstundu viņš mehāniski soļoja nopakaļ nepacietīgajam drau­gam. Laiku pa laikam viņa galva noslīga uz krūtīm, un tad viņš atkal to spēji pacēla. Paganels vairs neatbildēja un nerunāja. Viņš gāja grīļoda­mies kā piedzēries. Glenervens paraudzījās uz zinātnieku. Viņš gulēja iedams.

Glenervens paņēma zinātnieku zem rokas un, nemodinādams viņu, aiz­veda atpakaļ uz alu un gādīgi ieraka smiltīs.

Gaismas svīdā visus uzcēla kājās Glenervena kliedziens:

—   «Dunkans»! «Dunkans»!

—   Urā! Urā! — atsaucās ceļabiedri, steigdamies uz liedagu.

Patiesi, selgā piecu jūdžu atstatumā stāvēja jahta ar rūpīgi satītām apakšējām burām, uzturēdama mazu tvaiku. No skursteņa kāpjošie dūmi saplūda ar rīta dūmaku. Jūra bija nemierīga, un šādas tonnāžas kuģis riskētu, ja tuvotos smilšu sēkļiem.

Apbruņojies ar Paganela tālskati, Glenervens sekoja «Dunkanam». Džons Mengls acīmredzot nebija pamanījis savus pasažierus, jo aizvien vēl kursēja gar piekrasti. Sai brīdī Talkavs ielādēja karabīnē krietnu lādiņu un izšāva jahtas virzienā. Visi saspringti ieklausījās un, galvenais, vērīgi raudzījās tālumā. Trīs reizes indiāņa karabīne nodārdēja, atbalso­damās kāpās.

Beidzot virs jahtas borta parādījās balti dūmi.

—   Viņi ieraudzījuši mūs! — Glenervens iesaucās. — Tas ir «Dunkana» lielgabals!

Pēc dažām sekundēm līdz krastam atvēlās dobjš šāviena troksnis. Uzvilcis marsburu un uzdzinis tvaiku, «Dunkans» tūdaļ izdarīja pagrie­zienu un piebrauca tuvāk krastam.

Drīz vien tālskatī varēja saskatīt, kā no jahtas borta atiras laiva.

—   Lēdija Helēna nevarēs atbraukt, — Toms Ostins ierunājās, — pārāk lieli viļņi.

—   Surp doties nevarēs arī Džons Mengls, — Maknebs piebilda, — viņš nedrīkst atstāt kuģi.

—   Māsiņ! Māsiņ! — Roberts iesaucās, stiepdams rokas pretī jahtai, kas šūpojās viļņos.

—   Ai, kad mēs nokļūsim uz «Dunkana»! — Glenervens iesaucās.

                                                     — Quien sabe! — Talkavs atbildēja.

— Esiet pacietīgs, Eduard, — majors sacīja. — Pēc divām stundām jūs būsit tur.

Divas stundas! Sešairu laiva nevarēja ātrāk izbraukāt šurp un at­pakaļ.

Tad Glenervens piegāja pie Talkava, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja blakus savam Taukam un mierīgi vēroja skrejošos viļņus.

Glenervens paņēma viņu pie rokas un, norādīdams uz jahtu, sacīja:

—   Braucam!

Indiānis lēni pašūpoja galvu.

—   Braucam, draugs! — Glenervens atkārtoja.

—   Nē, — Talkavs rāmi atteica. — Šeit ir Tauka, šeit ir pampas! — viņš piemetināja, ar dedzīgu žestu norādīdams uz bezgalīgo līdzenumu.

Glenervens saprata, ka indiānis nekad nebūs ar mieru atstāt prērijas, kur balo viņa senču kauli. Viņš zināja, cik ļoti šie tuksneša dēli pieķēru­šies savai dzimtajai zemei. Tāpēc Glenervens vairs neuzstāja un tikai cieši paspieda Talkavam roku. Glenervens neuzstāja arī tad, kad indiānis, smaidīdams parasto smaidu, atteicās no maksas par savu darbu, sacīdams:

—   Aiz draudzības.

Aizkustinātais Glenervens nespēja neko atbildēt. Viņam ļoti gribējās atstāt krietnajam indiānim vismaz kādu piemiņas lietiņu, kas tam atgā­dinātu draugus no Eiropas. Bet kas gan viņam bija palicis pāri? Gan ieroči, gan zirgi — viss bija pazaudēts briesmīgajos plūdos. Ceļabiedri nebija bagātāki par viņu pašu.

Glenervens labu brīdi lauzīja galvu, kā pateikties nesavtīgajam pava­donim, kad pēkšņi viņam iešāvās prātā laimīga doma. Viņš izņēma no kabatas portfeļa dārgu medaljonu ar brīnišķīgu, Lorensa otas darinātu portretu un pasniedza to indiānim.

—   Mana sieva, — viņš paskaidroja. ,

Talkavs, dziļi aizgrābts, uzlūkoja portretu.

—   Laba un skaista, — viņš vienkārši sacīja.

Pēc tam Roberts, Paganels, majors, Toms Ostins un abi matroži sir­snīgiem vārdiem atvadījās no patagoņa. šie krietnie ļaudis bija patiesi apbēdināti, šķiroties no bezbailīgā un uzticamā drauga. Talkavs visus pēc kārtas piekļāva pie savām platajām krūtīm. Paganels uzdāvināja viņam Dienvidamerikas un abu okeānu karti, kuru indiānis ne reizi vien ar ziņkāri bija uzlūkojis. Tā bija zinātnieka dārgākā manta. Robertam nekā cita nebija kā vienīgi glāsti, un viņš dāsni apveltīja ar tiem savu glābēju, neaizmirsdams arī Tauku.

Šai brīdī krastam tuvojās «Dunkana» laiva. Tā ieslīdēja šaurā kanālā starp diviem sēkļiem un drīz vien atsitās pret liedaga smiltīm.

—   Ka klājas manai sievai? — Glenervens vaicāja.

—   Ko dara mana māsa? — Roberts sauca.

—   Lēdija Helēna un mis Granta jūs gaida uz kuģa, — vecākais mat­rozis atbildēja. — Taču pasteidzieties, jūsu augstība, — viņš piemeti­nāja, — mēs nedrīkstam zaudēt nevienu minūti, jo sākas jau bēgums.

Visi pēdējo reizi apkampa indiāni. Talkavs pavadīja savus draugus līdz laivai, kas atradās jau ūdenī. Kad Roberts kāpa laivā, indiānis pacēla viņu rokās un uzlūkoja ar dziļu maigumu.

—   Tagad tu esi īsts vīrs! — viņš sacīja.

—   Ardievu! Ardievu, draugs! — Glenervens vēlreiz atvadījās.

—   Vai tiešām mēs nekad vairs neredzēsimies!? — Paganels iesaucās.

—   Quien sabe!] — Talkavs atbildēja, paceldams rokas pret debesīm.

Tie bija pēdējie indiāņa vārdi, kas izgaisa vēja brāzmās. Laiva, bē­guma nesta, ātri attālinājās.

Vēl ilgi virs putās sakultajiem viļņu vāliem bija redzams Talkava nekustīgais stāvs. Taču pamazām milzīgais augums saruka un beidzot pavisam izzuda viņa draugu skatieniem. Pēc stundas Roberts pirmais uzrāpās uz «Dunkana» klāja un metās ap kaklu Mērijai Grantai, kamēr jahtas komanda tricināja gaisu ar skaļiem prieka saucieniem.

Tā beidzās šis pārgājiens cauri Dienvidamerikai pa iepriekš nospraustu taisnu līniju, nedz kalni, nedz upes nespēja novirzīt ceļotājus no izraudzītā ceļa. Un, ja arī šiem drosminiekiem nebija jācīnās pret cilvēku ļaunumu, toties dabas stihijas bieži vien tiem uzbruka jo nežēlīgi, likdamas izturēt bargus pārbaudījumus.

1 Kas zina!

OTRĀ DAĻA

.

I nodaļa

ATKAL UZ KUĢA

Pirmajā brīdī visu pārskanēja atkalredzēšanās prieks. Lords Glener- vens negribēja, ka vēsts par nesekmīgajiem meklējumiem aptumšotu līk­smo noskaņu. Tāpēc viņa pirmie vārdi bija šādi:

— Nenokariet galvu, draugi! Kapteiņa Granta nav mūsu vidū, taču mēs esam pārliecināti ka atradīsim viņu!

Glenervens to pateica ar tādu pārliecības spēku, ka «Dunkana» pasa­žieru sirdīs atkal atausa cerība.

Kamēr laiva tuvojās jahtai, lēdija Helēna un Mērija Granta bija izbau­dījušas mokoša satraukuma gaidas. Stāvēdamas uz klāja, viņas mēģināja saskaitīt laivā sēdošos. Jaunā meitene brīžam krita izmisumā, brīžam atkal

Lēdija Helena un Merija Granta uz klāja.

iztēlojas, ka redz Hariju Grantu. Sirds viņai satraukti dauzījas. Viņa ne­jaudāja izteikt ne vārda un tik tikko turējās kājās. Lēdija Helēna viņu balstīja. Džons Mengls, stāvēdams blakus Mērijai Grantai, skatījās uz laivu. Viņa jūrnieka skatiens, kas bija radis atšķirt tālus priekšmetus, ne­redzēja kapteini Grantu.

— Viņš ir tur! Es redzu! Mans tēvs! — jaunā meitene čukstēja.

Taču laiva brauca arvien tuvāk — un ilūzija izgaisa. Kad ceļinieki vairs bija tikai simt asis no jahtas, ne vien lēdija Helēna un Džons Mengls, bet ari Mērija bija zaudējusi jebkuru cerību un viņas acis mirka asarās. Lorda Glenervena uzmundrinošie vārdi nāca tieši laikā.

Pēc pirmajiem apkampieniem un skūpstiem Glenervens pastāstīja lē­dijai Helēnai, Mērijai Grantai un Džonam Menglam par svarīgākajiem notikumiem pārgājiena laikā un vispirms iepazīstināja viņus ar jauno dokumenta skaidrojumu, par ko bija jāpateicas Zaķa Paganela asajam prātam. Glenervens uzslavēja ari Robertu un apliecināja, ka Mērija Granta ar pilnām tiesībām var lepoties ar savu brāli. Viņš tik dzīvi attēloja Roberta drosmi un pašaizliedzību daudzajos briesmu brīžos, tik ļoti cildi­nāja zēnu, ka jaunais Grants nezinātu, kur dēties, ja māsas skavas nebūtu devušas patvērumu.

—   Nevajag sarkt, Robert, — Džons Mengls sacīja, — tu esi izturējies tā, kā kapteiņa Granta dēlam pienākas.

To sacīdams, viņš apkampa Mērijas brāli un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem, uz kuriem vēl nebija nožuvušas jaunās meitenes asaras.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi tika sagaidīts majors un Paganels, ar kādu pateicību pieminēts cēlsirdīgais Talkavs. Lēdija Helēna nožēloja, ka nav varējusi paspiest roku krietnajam indiānim. Maknebs pēc pirma­jām jūtu brāzmām devās uz savu kajīti, kur viņš drošu un mierīgu roku sāka skūties. Paganels, gluži kā bite, lidinājās no viena pie otra, ievāk­dams komplimentu un smaidu saldmi. Aiz prieka viņš gribēja apskaut un noskūpstīt visu «Dunkana» komandu un, apgalvodams, ka arī lēdija He­lēna un Mērija Granta piederot pie komandas, sāka ar tām un beidza ar misteru Olbinetu.

Stjuarts, neatrazdams neko labāku kā pateikties par šādu laipnību, aicināja visus brokastīs.

—   Brokastīs? — ģeogrāfs iesaucās.

—   Jā, Paganela kungs, — misters Olbinets atbildēja.

—   īstās brokastīs, pie īsta galda ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām un servjetēm?

—   Protams, Paganela kungs.

—   Un galdā nebūs ne čarkijas, ne cietu olu, ne strausa filejas?

—   Bet Paganela kungs! — pārmetoši iesaucās aizskartais saimniecības pārzinis.

—   Es negribēju jūs aizvainot, dārgais draugs, — zinātnieks smaidī­dams sacīja, — bet tāda bija mūsu parastā barība veselu mēnesi. Un mēs ēdām, nevis sēdēdami pie galda, bet gulēdami uz zemes vai arī uzmetušies jāteniski koka zaros. Tāpēc brokastis, kurās jūs aicināt, man varēja likties kas nereāls, fikcija, nepiepildāms sapnis!

—  Tad iesim pārliecināties, ka tās ir reālas, Paganela kungs, — lēdija Helēna sacīja, nespēdama apvaldīt smieklus.

—   Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galantais ģeogrāfs sacīja.

—  Vai jūsu augstībai nebūtu kādi rīkojumi attiecībā uz «Dunkanu»? — Džons Mengls apvaicājās.

—  Pēc brokastīm, dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs kopīgi apspriedīsim tālākos ekspedīcijas plānus.

Jahtas pasažieri un jaunais kapteinis nokāpa kopkajītē. Mehāniķis saņēma rīkojumu uzturēt tvaiku, lai jahta pēc pirmā signāla varētu doties ceļā. Gludi noskūtais majors un citi ceļinieki, ātri pārģērbušies, ieņēma vietas pie galda.

Mistera Olbineta brokastīm tika parādīta pienācīga cieņa. Pēc ceļi­nieku domām, tās bija brīnišķīgas un pārspēja pat lieliskos mielastus pampās. Paganels katru ēdienu nobaudīja pa diviem lāgiem — izklaidības pēc, kā viņš pats piebilda.

Šis kļūmīgais vārds pamudināja lēdiju Glenervenu pavaicāt, vai jau­kajam francūzim bieži gadījies krist šai ierastajā grēkā. Majors un lords Glenervens smaidīdami saskatījās. Pats Paganels sirsnīgi iesmējās un tūdaļ deva godavārdu visā turpmākajā ceļojumā vairs nepieļaut nevienu izklaidību. Pēc tam viņš visai komiski izstāstīja likstu ar spāņu valodu un dziļajām Kamoensa poēmas studijām.

—   Galu galā, — viņš piemetināja, — nav labuma bez sliktuma, un savu kļūdu es nemaz nenožēloju.

—   Kāpēc tā, cienījamais draugs? — majors vaicāja.

—   Tāpēc, ka tagad es protu ne vien spāņu, bet arī portugāļu valodu. Tagad es varu runāt nevis vienā, bet šais abās valodās.

—   Patiesi, tas man nemaz neienāca prātā, — Maknebs noteica. — Ap­sveicu jūs, Paganel, — no visas sirds apsveicu!

Visi klātesošie aplaudēja zinātniekam, kas ne mirkli nepārstāja ēst. Viņš bija iemanījies reizē ēst un sarunāties. Tomēr viņš nepamanīja ko tādu, kas nebija paslīdējis garām Glenervena skatienam. Un proti: to sevišķo uzmanību, ko Džons Mengls veltīja savai kaimiņienei Mērijai Grantai. Ar vieglu galvas mājienu lēdija Helēna lika vīram noprast, ka tas tiešām tā ir. Glenervens ar labvēlīgu, sirsnības pilnu skatienu uzlūkoja jaunos cilvēkus. Tad uzrunāja Džonu Menglu, taču pavisam citā sakarā.

—   Kā norisa jūsu brauciens, Džon? — viņš jautāja.

—   Vislabākajos apstākļos, — kapteinis atbildēja. — Tikai man jāziņo jūsu augstībai, ka mēs nebraucām caur Magelāna jūras šaurumu.

—   Burvīgi! — Paganels iesaucās. — Tātad jūs braucāt apkārt Hornas «ragam, bet manis tur nebija!

—   Pakarieties! — majors ieteica.

—   Egoists! — ģeogrāfs attrauca. — Jūs dodat man tādu padomu vie­nīgi tāpēc, lai dabūtu manu virvi.

—    Saprotiet, dārgais Paganel, — sarunā iejaucās Glenervens, — ja jums nepiemīt pārdabiskas spējas, jūs nevarat vienlaikus atrasties visur. Un, tā kā jūs ceļojāt pa pampām, tad jūs nekādi nevarējāt vienā un tai pašā laikā apbraukt apkārt Hornas ragam.

—   Un tomēr tas netraucē mani to nožēlot, — zinātnieks atteica.

Pēc šīs atbildes Paganelam lika mieru. Džons Mengls atsāka stāstī­jumu par savu braucienu. Kuģodams gar Amerikas krastiem, viņš pār­meklējis visus rietumu arhipelāgus, tomēr «Britānijas» pēdas nekur neesot atradis. Pie Pilāras raga netālu no ieejas jūras šaurumā spēcīgā pretvēja dēļ vajadzējis mainīt maršrutu un doties uz dienvidiem. «Dunkans» pa­braucis garām Izmisuma salām, sasniedzis sešdesmit septīto dienvidu platuma grādu, apmetis līkumu apkārt Hornas ragam, izbraucis cauri Lemēra šaurumam, atstājis aiz sevis Ugunszemi un uzņēmis kursu gar Patagonijas krastiem. Seit Korientes raga platuma grādos kuģim vaja­dzējis izturēt briesmīgas vēja brāzmas, tās pašas, kas tik neganti uzbruka ceļiniekiem pampās negaisa laikā. Viesuļvētru jahta izturējusi godam, un nu jau trīs- dienas Džons Mengls kreisējis selgā, kad karabīnes šāvieni pavēstījuši tik ļoti gaidīto ceļinieku ierašanos. «Dunkana» kapteinis vēl piebilda, ka no viņa puses nebūtu godīgi nepieminēt, kādu varonību parā­dījušas lēdija Glenervena un mis Granta. No vētras viņas nemaz nav bai­dījušās un, ja arī raizējušās, tad vienīgi par saviem draugiem, kuri tai laikā klaiņojuši pa Argentīnas republikas līdzenumiem.

Tā Džons Mengls pabeidza savu stāstījumu. Lords Glenervens izteica kapteinim pateicību par sekmīgo braucienu. Pēc tam viņš pievērsās Mēri­jai Grantai.

—   Dārgā mis, — viņš teica, — es redzu, ka kapteinis Džons augstu vērtē jūsu labās īpašības, un es ceru, ka arī jūs uz viņa kuģa nejutāties slikti.

—   Kā gan savādāk? — Mērija atbildēja, uzlūkodama lēdiju Helēnu, bet, iespējams, arī jauno kapteini.

—   Mana māsa jūs ļoti mīl, mister Džon! — Roberts iesaucās. — Es arī jūs ļoti mīlu!

—   Es tevi tāpat, mīļo zēn, — Džons Mengls atbildēja.

Jauno kapteini Roberta vārdi bija mazliet samulsinājuši, bet Mērija Granta viegli pietvīka.

Lai novirzītu sarunu no slidenā temata, Džons Mengls sacīja:

—   Tā kā par «Dunkana» braucienu esmu pastāstījis, vai jūsu augstība nevēlētos iepazīstināt mūs tuvāk ar ekspedīcijas ceļojumu cauri Amerikas kontinentam, kā arī mūsu jaunā varoņa piedzīvojumiem?

Nekādu citu stāstu lēdija Helēna un mis Granta nevēlējās tik ļoti dzirdēt, kā tieši šo, un lords Glenervens nekavējās apmierināt viņu ziņ­kārību. Atainodams notikumu pēc notikuma, viņš itin kā no jauna veica visu ceļojumu no viena okeāna līdz otram. Pārgājiens pāri Andu Kordil- jerai, zemestrīce, Roberta nozušana, zēns kondora nagos, Talkava šāviens, sarkano vilku uzbrukums, zēna pašaizliedzīgā rīcība, iepazīšanās ar ser­žantu Manuelu, plūdi, patvērums ombu, zibens spēriens, ugunsgrēks, kaimani, virpuļviesulis, nakts Atlantijas okeāna krastā — visi šie raibie piedzīvojumi klausītājus gan smīdināja, gan šausmināja. Ne vienreiz vien, kad tika stāstīts par Robertu, māsa un lēdija Helēna sajūsminātas apbēra zēnu ar skūpstiem. Vēl nekad Robertu nebija neviens tā skūpstījis.

Pabeidzis stāstījumu, lords Glenervens piebilda:

—   Bet nu, draugi, padomāsim par tagadni. Kas pagājis, tas pagājis, bet nākotne ir mūsu rokās. Atgriezīsimies atkal pie kapteiņa Harija Granta.

Brokastis bija paēstas. Visi pārgāja uz lēdijas Glenervenas salonu, ieņēma vietas pie kartēm un plāniem apkrauta galda, un saruna tūdaļ atsākās.

—   Dārgā Helēna, — lords Glenervens ierunājās, — uzkāpdams uz kuģa es paziņoju, ka avarējušie «Britānijas» jūrnieki gan nav kopā ar mums, taču cerības viņus atrast ir lielākas nekā jebkad agrāk. Pēc ceļo­juma cauri Amerikai mēs secinājām, vēl vairāk — mēs guvām stingru pārliecību: katastrofa nav notikusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē. No šā fakta, dabiski, izriet, ka dokuments attiecībā par Patagoniju bijis aplam skaidrots. Par laimi, mūsu draugs Paganels pēk­šņas iedvesmas brīdī šo kļūdu atklāja. Viņš pierādīja, ka mēs esam gājuši pa nepareizu ceļu, un iztulkoja dokumentu tā, ka mums vairs nav nekādu šaubu par tā patieso jēgu. Es runāju par dokumentu, kas uzrakstīts franču valodā. Un tagad palūgsim Paganelu vēlreiz to izskaidrot, lai nevienam nepaliktu ne mazāko šaubu.

Zinātnieks nekavējās izpildīt Glenervena lūgumu. Viņš pārliecinoši izklāstīja, ko, pēc viņa domām, nozīmē vārdu daļas gonie un indi. Viņš skaidri izsecināja, ka vārds austral nozīmē «Austrālija». Viņš pierādīja, ka kapteinis Grants, atstājis Peru krastus, lai dotos uz Eiropu, pa cejam varējis ciest avāriju un Klusā okeāna dienvidu straumes viņu varējušas aiznest līdz Austrālijas krastiem. Šīs hipotēzes bija tik atjautīgas un zināt­nieka secinājumi tik loģiski, ka izpelnījās pat Džona Mengla atzinību, lai gan šādos jautājumos viņš bija bargs tiesnesis un viņu nevarēja aizraut -ar iztēles lidojumiem.

l\ad Paganels bija beidzis zinātnisko izklāstu, Glenervens paziņoja, ka «Dunkans» nekavējoties dosies uz Austrāliju.

Tomēr majors palūdza, iekāms nav dota pavēle uzņemt kursu uz Austrāliju, izteikt kādu vienkāršu apsvērumu.

—   Runājiet, Makneb, — Glenervens sacīja.

—   Mans nolūks, — majors iesāka, — nav sašķobīt mana drauga Paga­nela argumentus, vēl jo mazāk es grasos tos apstrīdēt. Es uzskatu, ka šie argumenti ir nopietni pārdomāti un pelna vislielāko uzmanību. Un mums, bez šaubām, jābalstās uz tiem mūsu nākamajos meklējumos. Tomēr es gribētu, lai tie izturētu vēl pēdējo pārbaudi, kļūdami neapstrīdami un neapgāžami.

Neviens neapjauta, kas īsti padomā piesardzīgajam Maknebam. Visi klausījās viņā ar zināmām bažām.

—   Turpiniet, major, — Paganels mudināja. — Esmu ar mieru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.

—   Jums tas nesagādās nekādas grūtības, — majors noteica. — Kad pirms pieciem mēnešiem Klaidas līcī mēs izpētījām šos trīs dokumentus, to skaidrojums mums likās pareizs un nepārprotams. «Britānijas» kata­strofa nav varējusi notikt nekur citur kā vienīgi Patagonijas piekrastē. Par to mums nebija itin nekādu šaubu.

—   Pilnīgi pareizi, — Glenervens piebilda.

—   Pēc tam, — majors turpināja, — kad Paganels kādā savas liktenī­gās izklaidības brīdī nokļuva uz «Dunkana», viņam tika parādīti šie doku­menti, un viņš bez kādiem iebildumiem atbalstīja mūsu nodomu uzsākt meklējumus Amerikas piekrastē.

—   Tā tas bija, — ģeogrāfs apliecināja.

—   Un tomēr mēs bijām kļūdījušies, — majors uzsvēra.

—  Jā, mēs kļūdījāmies, — Paganels atkārtoja. — Maldīties, Makneb, var jebkurš cilvēks, taču vienīgi neprātīgie paliek pie savām kļūdām.

—  Pagaidiet, Paganel, — majors sacīja, — neuzbudinieties tik ļoti. Es nemaz negribu sacīt, ka mums jāturpina meklējumi Amerikā.

—   Ko tad jūs vēlaties? — Glenervens vaicāja.

—   Tikai to, lai jūs atzītu, ka Austrālija tagad mums šķiet vienīgā iespējamā «Britānijas» avārijas vieta, kā vēl nesen mums bija šķitusi Amerika.

—   Mēs labprāt to atzīstam, — Paganels attrauca.

—   Pieņemu to zināšanai, — majors turpināja, — un iesaku jums ap­valdīt fantāziju un neuzticēties šīm neapšaubāmajām un acīm redzama­jām patiesībām. Kas zina, varbūt pēc Austrālijas vēl kāda cita zeme iedve­sīs jums tādu pašu pārliecību. Ja jaunie meklējumi izrādīsies nesekmīgi, vai jums neliksies acīm redzams, ka tie jāatsāk vēl kādā citā vietā?

Glenervens un Paganels saskatījās. Majora apsvērumi viņus pārsteidza ar savu loģisko skaidrību.

—   Tātad es tomēr gribētu, — Maknebs atsāka, — pirms došanās uz Austrāliju vēlreiz pārbaudīt dokumentus. Seit ir dokumenti un arī kartes. Aplūkosim pēc kārtas visus punktus, kurus šķērso trīsdesmit septītā para­lēle, un padomāsim, vai nav vēl kāda cita zeme, uz kuru varētu attiekties mūsu dokuments.

—   Nekas nav izdarāms vieglāk un ātrāk, — Paganels paziņoja, — jo šai platuma grādā zemju, par laimi, nav daudz.

—   Paskatīsimies, — majors noteica, atlocīdams abu pusložu karti, kas bija zīmēta pēc Merkatora projekcijas un kur varēja pārredzēt kopumā visu zemeslodi.

Karte tika nolikta iepretim lēdijai Helēnai, un visi iekārtojās tā, lar varētu sekot Paganela izklāstam.

—   Kā jau teicu, — ģeogrāfs iesāka, — šķērsojusi Dienvidameriku,, trīsdesmit septītā paralēle savā ceļā sastop Tristana da Kuņjas salas. Ma­nuprāt, neviens no dokumenta vārdiem nevar attiekties uz šīm salām.

Rūpīgi izskatījuši dokumentus, visi klātesošie atzina, ka Paganelam taisnība. Tristana da Kuņjas salas tika vienbalsīgi noraidītas.

—   Turpināsim, — ģeogrāfs sacīja. — Virzoties pa Atlantijas okeānu divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerības raga, mēs nokļūstam Indijas- okeānā. Ceļā mēs sastopam tikai vienu salu grupu — Amsterdamas salas. Pārbaudīsim tās tikpat cītīgi kā Tristana da Kuņjas salas.

Pēc rūpīgas pārbaudes arī Amsterdamas salas tika noraidītas. Neviens pilns vārds vai vārda daļa ne franču, ne vācu, ne arī angļu valodā neva­rēja attiekties uz šo Indijas okeāna salu grupu.

—   Tagad mēs nonākam pie Austrālijas, — Paganels turpināja. — Trīs­desmit septītā paralēle iesniedzas šai kontinentā pie Bernuli zemesraga un atstāj to Tufolda līcī. Ceru, būsit ar mani vienis prātis, ka, nesagrozot dokumenta tekstu, angļu vārdu stra un franču vārdu austral var attiecināt uz Austrāliju. Tas ir tik acīm redzams, ka nav pat īpaši jāskaidro.

Visi piekrita Paganela slēdzienam. Viņa pieņēmumi šķita vispusīgi pamatoti.

—   Ejam tālāk, — majors mudināja.

—   Ejam, — ģeogrāfs atsaucās, — ceļojums nav nogurdinošs. Atstājuši Tufolda līci, mēs šķērsojam jūru Austrālijas austrumos un sastopam ceļā Jaunzēlandi. Sai sakarā atgādinu jums, ka vārds contin franču dokumentā nepārprotami norāda, ka runa ir par kontinentu. Tātad kapteinis Grants nevar būt izmests Jaunzēlandē, jo tā ir tikai sala. Lai kā analizētu, salī­dzinātu un kombinētu vārdus, jūs redzēsit, ka tiem nav gluži nekāda sakara ar šo jauno zemi.

—   Nekādā gadījumā, — Džons Mengls konstatēja, vērīgi izpētījis dokumentus un pusložu karti.

—   Nē, — piekrita pārējie Paganela klausītāji, tāpat arī majors, — nē, ar Jaunzēlandi tiem nav nekāda sakara.

—   Tālāk, — ģeogrāfs atsāka, — visā milzīgajā ūdens klajā starp šo lielo salu un Amerikas krastiem trīsdesmit septītā paralēle šķērso tikai vienu neauglīgu un vientuļu saliņu.

—   Kā to sauc? — majors vaicāja.

—   Ieskatieties kartē. Tā ir Marijas Terēzes sala, taču visos trijos doku­mentos no šī vārda nav ne miņas.

—   Itin nekādas, — Glenervens apstiprināja.

—   Bet tagad, mani draugi, — ģeogrāfs pabeidza, — spriediet paši — vai visticamākais, pareizāk sakot — pilnīgi neapstrīdams, nav mans slē­dziens, ka runa ir par Austrālijas kontinentu?

—   Neapšaubāmi, — vienā balsī atbildēja «Dunkana» kapteinis un

pasažieri.

—   Sakiet, Džon, — Glenervens jautāja kapteinim, — vai pārtikas krā­jumu un ogļu mums ir pietiekami daudz?

—   Jā, jūsu augstība. Es pilnām nodrošinājos ar visu Talkavano ostā, turklāt kurināmā krājumus mēs viegli varēsim papildināt Kapštatē.

—   Tādā gadījumā dodiet rīkojumu uzņemt kursu …

—   Atļausit izteikt vēl vienu apsvērumu, — majors pārtrauca draugus.

—   Runājiet, Makneb!

—   Lai cik drošas ir mūsu izredzes uz panākumiem Austrālijā, vai to­mēr nebūtu lietderīgi uz divām trijām dienām piestāt Tristana da Kuņjas un Amsterdamas salās? Tās taču mums pa ceļam un neradīs nekādu aiz­kavēšanos. Toties mēs pārliecināsimies, ka šais salās nav nekādu «Britā­nijas» katastrofas pēdu.

—   Neticīgais majors! — Paganels iesaucās. — Vienmēr pastāv pie sava!

—   Es pastāvu pie tā, lai mums nevajadzētu griezties atp.akaļ tai gadī­jumā, ja Austrālija neattaisnotu mūsu cerības.

—   Sī piesardzība, manuprāt, ir saprātīga, — Glenervens noteica.

—   Un es necentīšos atrunāt jūs no šāda piesardzības soļa, — Paganels. piebilda. — Gluži otrādi!

—   Tātad, Džon, dodiet pavēli uzņemt kursu uz Tristana da Kuņjas salām! — Glenervens izrīkoja.

—   Klausos, jūsu augstība! — kapteinis atbildēja un devās uz klāja,, kamēr Roberts un Mērija Granti kvēli pateicās lordam Glenervenam. Drīz vien «Dunkans», uzņēmis kursu uz austrumiem, attālinājās no Amerikas krastiem, sparīgi šķeldams Atlantijas okeāna viļņus.

II n o d a ļ a TRISTANA DA KUŅJAS SALAS

Ja «Dunkans» brauktu pa ekvatoru, tad simt deviņdesmit seši grādiv kas Austrāliju šķir no Amerikas vai, pareizāk sakot, Bernuli ragu no* Korientes raga, atbilstu vienpadsmit tūkstošiem septiņiem simtiem seš­desmit ģeogrāfisko jūdžu. Taču trīsdesmit septītajā paralēlē šie simt deviņ­desmit seši grādi zemes lodveida formas dēļ sarukuši līdz deviņi tūkstoši, četri simti astoņdesmit jūdzēm. No Amerikas krasta līdz Tristana da Kuņ­jas salām ir divi tūkstoši simt jūdžu. So attālumu Džons Mengls cerēja nobraukt desmit dienās, ja vien ceļā viņu neaizkavēs austrumu vēji. Jūras braucēji varēja būt apmierināti, jo pievakarē vējš manāmi pierima, pēc tam mainīja virzienu, un «Dunkans» demonstrēja visas savas nepārspēja­mās īpašības mierīgā jūrā.

Pasažieru dzīve uz kuģa iegāja parastajās sliedēs. Likās, itin kā viņi nemaz nebūtu bijuši prom veselu mēnesi. Tikai tagad ap viņiem skalojās nevis Klusā okeāna, bet Atlantijas okeāna viļņi. Taču visi viļņi līdzīgi cits citam, atšķirības ir tikai nokrāsas ziņā. Stihijas, sarīkojušas ceļiniekiem tik bargas pārbaudes, tagad bija viņiem labvēlīgas. Okeāns bija rātns,, pūta ceļavējš, un rietumu brīzes piepūstās buras palīdzēja nenogurdinā­majai tvaika mašīnai.

Straujais brauciens noritēja bez kādiem negadījumiem un starpgadī­jumiem. Cerību spārnotie ekspedīcijas dalībnieki traucās pretī Austrālijas krastiem. Izredzes bija kjuvušas par drošu pārliecību. Par kapteini Grantu runāja tā, itin kā jahta brauktu pēc viņa uz kādu noteiktu ostu. Uz kuģa jau bija sagatavota kajīte viņam un kojas abiem matrožiem. Mērija Granta ar lielu prieku pati iekārtoja un izrotāja tēva kajīti. So kajīti bija atbrī­vojis misters Olbinets, kas pārgāja uz misis Olbinetas istabu. Kapteinim Grantam paredzētā kajīte atradās blakus slavenajai sestajai kajītei, kas kādreiz bija rezervēta Zakam Paganelam uz «Skotijas».

Ieslēdzies savā kajītē, ģeogrāfs pavadīja tur augas dienas. No rīta līdz vakaram viņš strādāja pie darba ar nosaukumu «Brīnišķīgie ģeogrāfa iespaidi Argentīnas pampās». Bieži vien varēja dzirdēt, kā viņš saviļņots skandē skanīgus periodus, pirms uzticēja tos piezīmju burtnīcas baltajām lapām. Un, jāatzīst, bieži vien, palikdams neuzticīgs vēstures mūzai Klio, viņš aizgrābtībā piesauca dievišķīgo Kalliopi, kura iedvesmo varoņpoēmu sacerētājus.

Paganels, starp citu, to nemaz neslēpa. Apollona šķīstās meitas viņa dēļ labprāt atstājot Parnāsa vai Helikona virsotnes. Lēdija Helēna neva­rēja vien beigt viņu slavēt. Arī majors apsveica viņu ar mitoloģisko die­vību vizītēm.

—   Tikai pielūkojiet, dārgais Paganel, — viņš piemetināja, — mēģiniet iztikt bez izklaidībām un, ja jums ienāk prātā apgūt austrāliešu valodu, tad nekādā gadījumā nemācieties to pēc ķīniešu gramatikas.

Un tā uz kuģa viss bija kārtībā. Lords un lēdija Glenerveni ar interesi vēroja Džonu Menglu un Mēriju Grantu. Tā kā jaunie cilvēki izturējās nevainojami un Džons Mengls neko neteica, arī laulātie draugi nolēma, ka prātīgākais — izlikties neko nemanām.

—   Ko domās par to kapteinis Grants? — Glenervens kādu dienu iejau­tājās lēdijai Helēnai.

—   Viņš domās, ka Džons ir Mērijas cienīgs, un nebūs maldījies, dār­gais Eduard.

Tikmēr jahta ātri tuvojās savam ceļa mērķim. Piecas dienas pēc tam, kad skatienam bija izgaisis Korientes rags, tas ir, 16. novembrī, sāka pūst spirgts rietumu vējš, kas ir ļoti izdevīgs kuģiem, kuri brauc apkārt Āfrikas kontinenta dienvidu smailei, kur parasti valda dienvidaustrumu vēji.

«Dunkans» uzvilka visas buras un, vējam sparīgi piepūšot fokburu, -bezānburu, marsburu, bramburas, priekšburas, topburas un stakburas, aiztraucās kreisajā halzē tik ātri, ka kuģa skrūve tik tikko skāra priekš-

Tristans da Kuņja.

vadņa šķeltos atpakaļskrejošos ūdeņus. Tā vien šķita, ka «Dunkans*- piedalās Karaliskā Temzas jahtkluba sacensībās.

Nākamajā dienā okeāns bija klātin noklāts milzīgām aļģēm gluži kā bezgalīgs, ūdenszālēm aizaudzis dīķis. Tā bija viena no sargasu jūrām, kuras veido no tuvējiem kontinentiem sanestās koku un augu paliekas. Pirmo reizi uzmanību tām pievērsa jūras braucējs Mori. «Dunkans», šķiet, slīdēja pa nepārredzamu prēriju, kuru Paganels trāpīgi salīdzināja ar pampām, un kuģa gaita kļuva gausāka.

Pēc divdesmit četrām stundām rītausmā no masta atskanēja matroža balss.

—   Zeme! — viņš sauca.

—   Kādā virzienā? — jautāja Toms Ostins, kas tobrīd stāvēja sardzē.

—   Aizvēja pusē, — matrozis atbildēja.

Tiklīdz bija atskanējis šis allaž satraucošais sauciens, uz kuģa klāja tūdaļ saradās ļaudis. Drīz vien lūkā parādījās tālskatis un drīz pēc tam Zaks Paganels.

Zinātnieks pavērsa savu instrumentu norādītajā virzienā, taču nesa­skatīja itin neko zemei līdzīgu.

—   Skatieties mākoņos, — Džons Mengls viņam ieteica.

—   Patiesi, — Paganels sacīja, — rādās tā kā kalna smaile.

—   Tas ir Tristans da Kuņja, — Džons Mengls paskaidroja.

—  Tādā gadījumā, ja vien atmiņa mani neviļ, — zinātnieks sacīja,. — no tā mūs šķir astoņdesmit jūdzes, jo septiņi tūkstoši pēdu augstā Tristana smaile saskatāma tieši no šāda attāluma.

—   Pilnīgi pareizi, — kapteinis Džons apliecināja.

Pēc dažām stundām pie apvāršņa pilnīgi skaidri iezīmējās ļoti augstu un ļoti stāvu salu grupa. Tristana koniskā virsotne melnoja uz mirdzošā debess fona, ko piestīgoja uzlecošās saules stari. Drīz vien no arhipelāga klinšu masas izdalījās galvenā sala, kas atrodas pret ziemeļaustrumiem pavērstā trijstūra virsotnē.

Tristana da Kuņjas salas atrodas uz 37°8' dienvidu platuma un 10°44' rietumu garuma no Griničas meridiāna. So mazo, vientuļo Atlantijas okeāna arhipelāgu astoņpadsmit jūdzes uz dienvidrietumiem papildina Nepieejamā sala, bet desmit jūdzes uz dienvidaustrumiem — Lakstīgalu sala. Ap pusdienas laiku jahta pabrauca garām divām galvenajām pazīša­nas zīmēm, kuras jūrniekiem palīdz orientēties, proti: garām Nepieejamās salas krasta klintij, kas ļoti līdzīga laivai ar uzvilktām burām, un garām divām saliņām Lakstīgalu salas ziemeļos, kuras atgādina neliela cietokšņa drupas. Pulksten trijos «Dunkans» iebrauca Tristana da Kuņjas salas Falmuta līcī, kuru no rietumu vējiem pasargā Helpa jeb Palīdzības kalns.

Izmetuši enkurus, līcī stāvēja vairāki valzivju mednieku kuģi. To» komandas šeit medīja roņus un citus jūras dzīvniekus, kuru šais krastos ir milzum daudz.

Džons Mengls sāka meklēt «Dunkanam» labu enkurvietu, jo atklāto- reidu apdraud ziemeļrietumu un ziemeļu vēja brāzmas. Tieši šai līcī 1829. gadā nogrima angļu briga «Džūlija» ar visu komandu un kravu. «Dunkans» apstājās pusjūdzi no krasta un izmeta enkuru uz klinšaina dibena divdesmit asu dziļumā. Jahtas pasažieri un pasažieres tūdaļ iekāpa lielā laivā un drīz vien sasniedza krastu, kas bija noklāts smalkām, mel­nām smiltīm, sadrupušo kaļķakmens klinšu sīksīkām paliekām.

Tristana da Kuņjas arhipelāga galvaspilsēta ir neliels ciemats, kas atrodas līča dziļumā pie plata un skaļa strauta. Kāds pussimts diezgan spodru mājiņu bija izvietotas ar ģeometrisku pareizību, kas acīmredzot ir angļu arhitektūras pēdējais vārds. Aiz šīs miniatūrās pilsētiņas plešas pusotra tūkstoša hektāru liels līdzenums, kuru noslēdz milzīgs atdzisušas lavas valnis. Pāri šai plakankalnei padebešos iesniedzas septiņi tūkstoši pēdu augsta, koniska virsotne.

Glenervenu pieņēma angļu Kapzemes kolonijai pakļauts gubernators. Glenervens nekavējoties iztaujāja viņu par Hariju Grantu un «Britāniju». Taču šie vārdi gubernatoram neko neizteica. Tristana da Kuņjas salas atrodas nomaļus no parastajiem jūras ceļiem, un kuģi šeit iegriežas gau­žām reti.

Pēc plaši pazīstamās 1821. gada katastrofas, kad angļu kuģis «Blen- donhols» uzskrēja uz Nepieejamās salas klintīm, vēl divi kuģi avarēja pie galvenās salas krastiem: «Primogē» 1845. gadā un amerikāņu trīsmast- nieks «Filadelfija» 1857. gadā. Ar šīm trim katastrofām arī aprobežojās šejienes kuģu avāriju statistika.

Patiesībā Glenervens arī necerēja iegūt šeit kādas noteiktas ziņas un iztaujāja salas gubernatoru vienīgi sirdsapziņas nomierināšanas dēļ. Viņš pat pavēlēja kuģa laivām apbraukt apkārt salai, kuras apkārtmērs nepār­sniedz septiņpadsmit jūdzes. Ja sala būtu pat trīsreiz lielāka, tajā neva­rētu ietilpt nedz Londona, nedz Parīze.

Kamēr notika šī izlūkošana, «Dunkana» pasažieri devās pastaigā pa ciematu un tuvāko apkaimi. Tristana da Kuņjas iedzīvotāju skaits nesa­sniedz pat simt piecdesmit cilvēku. Tie visi ir angļi un amerikāņi, kas apprecējuši Kapzemes nēģerietes un hotentotes, kuras neglītumā grūti pārspēt. Šais laulībās dzimušie bērni ir visai netīkams sakšu stīvuma un afrikāņu viltības sajaukums.

Ar prieku sajuzdami zem kājām cietu zemi, mūsu tūristi aizgāja gar krastu līdz apstrādātajiem ielejas laukiem, kādi atrodami vienīgi šai salas daļā. Visu pārējo salu aizņem kraujas un neauglīgas sacietējušas lavas klintis. Tajās mitinās simtiem tūkstošu lielo albatrosu un dumjo pingvīnu.

Apskatījuši vulkāniskās izcelsmes klintis, ceļinieki atgriezās ielejā. Visapkārt čaloja steidzīgie strautiņi, ko dzirdināja konusveida kalna mū­žīgie sniegi. Skatienu priecēja zaļi krūmi, kuru zarus rotaja gandrīz tikpat daudz putniņu, cik ziedu. Leknajās ganībās pacēlās divdesmit pēdas aug­stais filikes koks un milzīgais tuses krūms ar kokveida stublāju. Šeit auga vēl stīgojošā acena ar durstīgām sēklām, varenās lomarijas ar kopā savī­tiem stublājiem, daudzgadīgie krūmaugi anuerini, kas izplata reibinošu smaržu, sūnas, savvaļas selerijas un papardes. Tas viss veidoja krāšņu un pietiekami daudzveidīgu floru. Bija jūtams, ka šai dāsnajā salā dvašo mūžīga pavasara maigā elpa. Paganels aizrautīgi apgalvoja, ka tā ir Fene- lona apdziedātā, brīnum jaukā Ogigija. Viņš ieteica lēdijai Glenervenai uzmeklēt kādu alu, lai tēlotu burvīgās Kalipso lomu, viņš pats nevēloties neko citu kā vienīgi būt par «vienu no nimfām, kas viņai kalpo».

Tā tērzēdami un jūsmodami, tūristi atgriezās uz jahtas tikai vakara krēslā. Ciemata apkaimē ganījās vēršu un aitu ganāmpulki, apstrādātajos laukos auga labība, maiss un dārzeņi, kas bija ievesti šeit pirms četrdesmit gadiem. Raženi lauki aizstiepās līdz pat galvaspilsētas ielām.

Tieši tai laikā, kad Glenervens atgriezās uz kuģa, pie borta piestāja ari izsūtītās laivas. Dažās stundās tās bija paguvušas apbraukt apkārt salai, taču nekādas «Britānijas» pēdas matroži nebija atraduši. Izlūkbrau- ciena vienīgais rezultāts bija tāds, ka Tristana salu varēja galīgi izsvītrot no to zemju saraksta, kur meklējams kapteinis Grants.

Tagad «Dunkans» varēja mierīgi atstāt šo Āfrikas salu grupu un tur­pināt ceļu uz austrumiem. Kuģis neizbrauca tai pašā vakarā vienīgi tāpēc, ka Glenervens atļāva pamedīt roņus, kuri mudžēt mudž Falmuta līča kras­tos un kurus vēl dēvē par jūras teļiem, lauvām, lāčiem un ziloņiem.

Kādreiz šais ūdeņos lieliski jutās arī valzivis. Taču pēdējā laikā med­nieki tik cītīgi vajājuši valzivis ar harpūnām, ka tagad tās gandrīz vairs lav sastopamas. Turpretī roņi šeit uzturas veseliem bariem. Jahtas <omanda nolēma veltīt medībām visu nakti, bet nākamajā dienā sagatavot •oņu tauku krājumus. Tāpēc «Dunkana» izbraukšana tika atlikta uz aiz- īākamo dienu, 20. novembri.

Pie vakariņu galda Paganels šo to pastāstīja saviem ceļabiedriem par Tristana da Kuņjas salām. Viņi uzzināja, ka šis arhipelāgs, kuru 506. gadā atklāja portugālis Tristans da Kuņja, viens no Albukerka līdz- iraucējiem, vairāk nekā veselu gadsimtu palika neizpētīts. Gluži pamatoti ejienes salas tika uzskatītas par «vētru perēkli», un tām nebija labāka lava par Bermudu salām. Tāpēc Tristana salām labprāt neviens netuvo- ās un šais krastos piestāja vienīgi Atlantijas okeāna vētru atdzīti kuģi.

1697. gadā, kad šeit ieradās trīs Indijas sabiedrības holandiešu kuģi, ika noteiktas Tristana da Kuņjas salu koordinātes, bet 1700. gadā lielais astronoms Hallejs izdarīja šais aprēķinos savus labojumus. Laika posmā starp 1712. un 1767. gadu ar arhipelāgu iepazinās vairāki franču jūras braucēji, īpaši daudz uzmanības tam veltīja Laperūzs, kuram saskaņā ar instrukcijām Tristana da Kuņjas salas bija jāapmeklē slavenajā 1785. gada ceļojumā.

Šīs tik reti apmeklētās salas palika neapdzīvotas līdz pat 1811. gadam, kad amerikānis Džonatans Lamberts nolēma tās kolonizēt. Kopā ar diviem biedriem viņš izkāpa minētā gada janvārī šais krastos un sparīgi ķērās pie darba. Labās Cerības raga angļu gubernators, uzzinājis, ka jaunie kolonisti gūst panākumus, piedāvāja viņiem angļu protektorātu, Džona­tans pieņēma šo piedāvājumu un uzvilka virs savas būdas britu karogu. Šķita, ka Džonatanam lemts mierīgi valdīt pār «savu tautu» — kādu vecu itālieti un portugāļu mulatu —, taču kādu dienu, iepazīdamies ar savas, impērijas krastiem, viņš noslīka vai arī viņu noslīcināja — tas palika no­slēpums. Pienāca 1816. gads. Svētās Helēnas salā tika nometināts Napo­leons. Un Anglija, lai viņu labāk apsargātu, novietoja vienu garnizonu Debesbraukšanas salā, otru — Tristana da Kuņjas salās. Tristana garni­zonā ietilpa no Kapzemes atsūtīta artilērijas baterija un hotentotu nodaļa. Garnizons uzturējās šeit līdz pat 1821. gadam, tas ir, līdz Svētās Helēnas, salas gūstekņa nāvei, pēc tam tika aizvests atpakaļ uz Labās Cerības ragu.

—   Neaizbrauca tikai viens eiropietis, — Paganels piebilda, — kaprālis, pēc tautības skots …

—   Ā, skots! — majors iesaucās, kā vienmēr ieinteresēts par saviem tautiešiem.

—   Viņa vārds bija Viljams Glass, — ģeogrāfs turpināja. — Viņš pa­lika šai salā kopā ar sievu un diviem hotentotiem. Drīz vien skotam pie­biedrojās divi angļi: kāds matrozis un Temzas zvejnieks, kas līdz tam bija dienējis par dragūnu Argentīnas armijā, un, beidzot, 1821. gadā šeit at­rada patvērumu kāds «Blendonhola» avārijā cietušais jūrnieks kopā ar savu jauno sievu. Tādējādi 1821. gadā Tristana da Kuņjas salā bija seši vīrieši un divas sievietes. 1829. gadā jau bija septiņi vīrieši, sešas sievietes un četrpadsmit bērnu. 1835. gadā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz četrdesmit, bet tagad tas ir trīskāršojies.

—   Tā veidojas tautas, — Glenervens noteica.

—   Lai Tristana da Kuņjas salas vēsture būtu pilnīga, — Paganels at­sāka, — vēl jāpiebilst, ka šo salu, tāpat kā Huana Fernandesa salu, manu­prāt, ar pilnām tiesībām var nosaukt par Robinsona salu. Patiesi, Huana Fernandesa salā viens pēc otra likteņa varā tika atstāti divi jūrnieki, bet Tristana da Kuņjas salā tāds pats liktenis gandrīz piemeklēja divus zinātniekus. 1793. gadā viens no maniem tautiešiem — dabaszinātnieks Obērs Oiptī-Tuārs tik ļoti bija aizrāvies ar augu vākšanu, ka apmaldījās un aizkļuva līdz savam kuģim tikai brīdī, kad kapteinis jau bija pavēlējis pacelt enkuru. 1824. gadā viens no jūsu tautiešiem, dārgais Glenerven, prasmīgs zīmētājs Ogists Ērls bija atstāts šai salā un pavadīja tajā viens pats astoņus mēnešus. Kuģa kapteinis bija aizmirsis, ka Ērls atrodas krastā un, uzvilcis buras, aizbrauca uz Labās Cerības ragu.

—   Šo kapteini patiesi var saukt par izklaidīgu! — majors sacīja. — Viņš droši vien bija viens no jūsu radiniekiem, Paganel?

—   Ja arī viņš nebija mans radinieks, tad viņš ir šā goda cienīgs.

Ar šo ģeogrāfa atbildi saruna par Tristana da Kuņjas salu beidzās.

«Dunkana» komandas nakts medības bija veiksmīgas: piecdesmit lieli roņi bija šķīrušies no dzīves. Atļāvis medības, Glenervens nevarēja aiz­liegt matrožiem medījumu izmantot. Tāpēc nākamajā dienā tika kausēti tauki un apstrādātas šo vērtīgo dzīvnieku ādas. Dabiski, arī šai dienā «Dunkana» pasažieri devās jaunā ekskursijā uz salas iekšieni. Glenervens •un majors paņēma līdz bises, lai palūkotu kādu vietējo medījumu. Šoreiz -ekskursanti nonāca līdz pašai kalna pakājei, kas bija sētin nosēta gan porainiem un. melniem lavas gabaliem, gan dažnedažādām vulkānisko izvirdumu paliekām. Kalna pamatne slējās augšup no zvalstīgu klinšu haosa. Milzīgās konusveida smailes izcelsme neradīja nekādas šaubas: angļu kapteinis Kārmaikls bija pamatoti sazīmējis tajā izdzisušu vulkānu.

Mednieki uzdūrās vairākām meža cūkām. Vienu no tām noguldīja majora lode. Glenervens apmierinājās ar dažiem pāriem melno irbju, no ! kurām kuģa pavārs pagatavos lielisku ragū. Augstāk kalnu terasēs redzēja skraidelējam daudz kazu. Salā bija arī milzums meža kaķu. Šie lepnie, drosmīgie un niknie dzīvnieki, no kuriem baidījās pat suņi, ātri vairojās «un dienās varēja kļūt par visai bīstamiem plēsoņām. Astoņos vakarā eks­kursanti atgriezās uz kuģa, un naktī «Dunkans» uz visiem laikiem atstāja Tristana da Kuņjas salu.

III n o d a ļa Amsterdamas sala

Džons Mengls bija nodomājis papildināt ogļu krājumu Labās Cerības ■ragā. Tāpēc jahtai vajadzēja mazliet novirzīties no trīsdesmit septītās .paralēles un pabraukt divus grādus augstāk uz ziemeļiem. Te vēl nebija, .pasātu josla un «Dunkana» burās pūta visai labvēlīgie un spēcīgie rie­

tumu vēji. Nepilnās sešās dienās jahta nobrauca tūkstoš trīssimt jūdzes,, kas Tristana da Kuņjas salas šķir no Āfrikas kontinenta dienvidu smailes. 24. novembrī pulksten trijos dienā pie apvāršņa parādījās Galda kalns, bet pēc kāda laiciņa Džons saskatīja arī Signālu kalnu, kas norāda ieeju līcī. «Dunkans» iebrauca tajā ap astoņiem vakarā un izmeta enkuru Kap- štates ostā.

Būdams Ģeogrāfijas biedrības biedrs, Paganels, protams, zināja, ka Āfrikas dienvidu galu pirmoreiz ieraudzīja portugāļu admirālis Bartolo- mejs Diass 1486. gadā, bet apbrauca tam apkārt slavenais Vasko da Gama tikai 1497. gadā. Kā gan Paganels to varēja nezināt, ja Kamocnss savās «Luziādās» dzied slavas dziesmas lielajam juras braucējam! Sai sakarā zinātnieks izteica kādu interesantu atzinumu: ja Diass 1486. gadā, sešus gadus pirms Kristofora Kolumba pirmā ceļojuma, būtu apbraucis apkārt Labās Cerības ragam, tad Amerikas atklāšana, iespējams, būtu aizkavēju­sies uz ilgāku laiku. Patiesi, jūras ceļš garām Āfrikas dienvidu smailei ir visīsākais un vistaisnākais ceļš uz Austrumindiju. Bet ko gan citu meklēja lielais dženovietis, traukdamies uz rietumiem, ja ne īsāko ceļu uz garšvielu zemi! Turpretī, ja ragam būtu apbraukts apkārt, Kolumba ekspedīcijai vairs nebūtu jēgas — un diez vai viņš vispār būtu to uzsācis.

Kapštate, ko 1652. gadā dibinājis holandietis van Ribeks, atrodas La­bās Cerības raga līča dziļumā. Tā kļuva par galvaspilsētu nozīmīgai kolo­nijai, kura galīgi kļuva par Anglijas īpašumu pēc 1815. gada līguma. «Dunkana» pasažieri izmantoja gadījumu, lai apskatītu pilsētu. Viņu rīcībā bija tikai divpadsmit stundas, jo kapteinim Džonam pietika ar vienu dienu, lai atjaunotu kurināmā krājumus, un 26. novembra rītā viņš jau gribēja doties tālāk.

Starp citu, vairāk laika nemaz nebija vajadzīgs, lai izstaigātu ģeomet­riski pareizos kvadrātus uz šaha galdiņa, kas nosaukts par Keiptaunu. Trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, balti un melni, tēlo karaļu, karalieņu, virsnieku, bandinieku un, iespējams, arī muļķu lomu. Tā vismaz izteicās Paganels. Patiesi, kad apskatīta pils, kas paceļas pilsētas dienvidaustru­mos, gubernatora māja un dārzs, birža, muzejs, akmens krusts, kuru šeit uzcēlis Bartolomejs Diass par godu savam atklājumam, un turklāt vēl izdzerta glāze Pontejas vīna, kas ir labākais no Konstances apgabala vie­tējiem vīniem, jums neatliek nekas cits kā doties tālāk. Mūsu ceļinieki to arī darīja nākamās dienas gaismas svīdā. «Dunkans» uzvilka fokburu, klīverus un marsburu un pēc dažām stundām jau bija apbraucis daudzi­nāto Vētru ragu, ko optimistiskais portugāļu karalis Zuans II tik neatbil­stoši nosaucis par Labās Cerības ragu.

Amsterdamas salas no Labās Cerības raga šķir divi tūkstoši deviņi simti jūdzes. Mierīgā jūrā, labam ceļavējam pūšot, šo attālumu var no­braukt desmit dienās. Kuģiniekiem veicās labāk nekā ceļiniekiem pampās: viņi nevarēja sūdzēties par dabas stihiju naidīgumu. Gaiss un ūdens, kas uz cietzemes bija sazvērējušies pret viņiem, tagad apvienoja savus spēkus, lai dzītu viņus uz priekšu.

—   Ai, jūra, jūra! — Paganels atkārtoja. — Šis brīnišķais lauks, kur pilnām var atraisīties cilvēka spēki, bet kuģis ir īsts civilizācijas nesējs! Padomājiet, draugi, ja zemeslode būtu viens vienīgs milzīgs kontinents, mēs deviņpadsmitajā gadu simtenī nepazītu vēl ne tūkstošo zemeslodes daļu! Paraugieties, kas notiek milzīgo kontinentu iekšienē — Sibīrijas ste­pēs, Centrālās Āzijas līdzenumos, Āfrikas tuksnešos, Amerikas prērijās, Austrālijas neauglīgajos plašumos, polu vientulīgajos ledājos! Cilvēks tur tikpat kā neuzdrošinās spert kāju, visdrosmīgākie atkāpjas, visbezbailī­gākie aiziet bojā. Cilvēks tur netiek uz priekšu. Transporta līdzekļi ir nepilnīgi. Karstums, slimības, iezemiešu mežonība rada nepārvaramus šķēršļus. Divdesmit jūdzes tuksneša šķir cilvēkus citu no cita vairāk nekā pieci simti jūdzes okeāna. Jūs esat kaimiņi, ja atrodaties jūras pretējos krastos, taču esat svešinieki, ja jūs šķir meži. Anglija itin kā robežo ar Austrāliju, toties, piemēram, Ēģipti no Senegalas, šķiet, atdala miljoniem ljē, bet Pekina ir Pēterburgas antipods! Jūru šodien daudz vieglāk šķērsot nekā vismazāko tuksnesi, un vienīgi ar jūras palīdzību, kā trāpīgi teicis kāds amerikāņu zinātnieks, starp visām pasaules daļām nodibinājušās radnieciskas saites.

Paganels runāja tik kaismīgi, ka pat majoram nebija ko iebilst pret šo slavas dziesmu okeānam. Patiesi, ja, meklējot Hariju Grantu uz trīsdesmit septītās paralēles, vajadzētu virzīties visu laiku tikai pa kontinentu, šāds pasākums nemaz nebūtu realizējams. Turpretī jūra drošsirdīgos meklētā­jus nogād