/ Language: Latvia / Genre:sf,

Kapteiņa Haterasa Piedzīvojumi Ziemeļpolā

Žils Verns

ŽILS VERNS KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1971

ŽILS VERNS

KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1971

\

.

PIRMĀ DAĻA ANGĻI ZIEMEĻPOLĀ

«FORVARDS»

«Rīt, bēguma laikā, no Jaunajiem Prinča dokiem kap­teiņa K. Z. un viņa palīga Ričarda Sendona vadībā nezi­nāmā virzienā dosies briga «Forvards».»

Tā bija lasāms 1860. gada 5. aprīļa avīzē «Liverpool Herald».

Anglijas lielākās tirdzniecības ostas dzīvē kāda kuģa došanās jūrā nebūt nav neparasts notikums. Vai to maz var ievērot starp daudzajiem dažādu valstu un dažādas tonnažas kuģiem, kuriem plašajos dokos divas jūdzes vis­garām krastam gandrīz nepietiek vietas.

Taču sestajā aprīlī jau kopš agra rīta Jauno Prinča doku krastmalā pulcējās milzīgs ļaužu bars; šķita, ka visas ne­skaitāmās Liverpūles jūrnieku biedrības būtu šeit noru­nājušas tikšanos. Apkaimes kuģu būvētavu strādnieki pa­meta darbu, komersanti — savas drūmās kantortelpas, tir­gotāji — tukšos veikalus. Nemitīgi vezdami klāt jaunus un jaunus ziņkārīgo barus, gar dokiem brauca daudzkrā­saini omnibusi; visu pilsētu likās pārņēmusi viena vie­nīga vēlēšanās — būt klāt pie brigas «Forvards» atieša­nas.

Simtseptiņdesmit tonnu briga «Forvards» bija kuģis ar dzenskrūvēm un simtdivdesmit zirgspēku tvaika dzinēju. Šo brigu ostā itin viegli varēja samainīt ar citām. Bet, ja nezinātājs lajā neko sevišķu neievēroja, tad lietpratēja acs tomēr saskatīja zināmas īpatnības, kuras īstu jūrnieku nespēja maldināt.

Turpat netālu uz kuģa «Nautils» klāja stāvēja jūrnieku pulciņš un dažādi sprieda par «Forvarda» uzdevumu.

—     Ko nozīmē šāda takelāža? — kāds no viņiem vaicāja.

—    Tvaika kuģiem taču nemēdz būt tik daudz buru.

—     Jādomā, — bocmanis, vīrs ar platu, sārtu seju, at­bildēja, — šis kuģis ļaujas vairāk vējam nekā savam dzi­nējam, bet augšējās buras droši vien tādēļ tik lielas, ka apakšējās nereti tiks aizsegtas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka «Forvards» dosies uz Arktikas vai Antarktikas jūrām, kur ledus kalni vēju aiztur vairāk, nekā labam, stipram kuģim vēlams..

—    Jums, acīm redzot, taisnība, Kornhila tēt, — trešais matrozis sacīja. — Bet vai redzējāt, cik taisni krīt jūrā kuģa priekšvadnis?

—     Turklāt, — bocmanis Kornhils piebilda, — tas bru­ņots ar asam bārdas nazim līdzīgu asmeni, kas spēj pār­šķelt uz pusēm katru trīsklāju kuģi, kam «Forvards» pilnā gaitā uzdrāztos virsū.

—     Bez šaubām, — apstiprināja locis, — jo šim skrūves kuģim četrpadsmit mezglu stundā ir nieks. Patiesi, va­rēja pabrīnīties, kā tas plēsa viļņus izmēģinājuma brau­cienā! Ticiet man, šī briga ir varena skrējēja.

—     Un tikpat veikli iet ar burām, — turpināja bocmanis Kornhils, — gaita tai ļoti līdzsvarota, un tā lieliski klausa stūrei. Ticiet man,- šis kuģis brauks pētīt polārās jūras, vai arī es neesmu Kornhils! Pag, vēl kāds sīkums! Vai manījāt, cik plata ir sprauga, caur kuru iet stūres ass?

—    Nudien, tev taisnība, — sarunu biedri bocmanim piekrita. — Bet ko tas norāda?

—    Tas norāda, mani draugi, — Kornhils lielīgi atteica,

—    ka jūs neprotat ne redzēt, ne domāt. Šāda sprauga ne­pieciešama, lai stūre grieztos brīvi un lai to viegli varētu noņemt un atkal pielikt. Jūs taču paši labi zināt, cik bieži tas ledos jādara.

—    Kas tiesa, tas tiesa, — «Nautila» matroži sacīja.

—     Starp citu, — kāds atkal ierunājās, — par Kornhila domas pareizību liecina brigas krava. Es šo to uzzināju no Kliftona, kurš arī salīdzis uz šā kuģa. «Forvards» ņem līdzi pārtiku un ogļu rezerves pieciem sešiem gadiem. Ogles un pārtika — tā ir visa krava, ja neskaita vilnas drēbesrun roņādas.

—    Tātad skaidrs, — sacīja Kornhils. — Bet, ja tu, drau­dziņ, pazīsti Kliftonu, vai tad viņš tev nestāstīja, kurp kuģis dosies?

■— To viņš nevarēja pateikt, jo pašam nav skaidrs; eki­pāža tā salīgta. Uz kurieni kuģis brauks, to viņi uzzinā­šot tikai gala punktā.

—    Ko tur nu, — kāds skeptiķis piezīmēja, — viņi, kā man rādās, taisās braukt pie paša velna!

—    Toties kāds atalgojums! — Kliftona draugs iekaisa. — Cik augsta samaksa! Piecas reizes lielāka nekā pa­rastā! Protams, citādi Ričards Šendons nevienu nesalīgtu. Noslēpumains kuģis, kas dodas nezināmā virzienā un kam, šķiet, nav sevišķas vēlēšanās atgriezties! Nu nē, tāds man nav pa prātam, es neparko nebūtu ar mieru braukt!

—     Ir vai nav pa prātam, draudziņ, — Kornhils viņu pār­trauca, — «Forvarda» ekipāžā tevi tikpat neuzņemtu.

—    Kāpēc?

—    Tu neatbilsti nepieciešamajām -prasībām. Man stās­tīja, ka precētus vīrus uz kuģa nepieņemot. Bet tieši pie šīs sugas tu piederi. Tāpēc nav ko klīrēties; starp citu, tā tev patiesi būtu smaga problēma.

It kā apstiprinot Kornhila joka patiesību, matrozis kopā ar biedriem iesmējās.

—     Itin viss uz šā kuģa, ieskaitot nosaukumu, ir ārkār­tīgi pārdrošs, — Kornhils pašapmierināti iesāka. — For- warcl! «Uz priekšu»! Jā, bet cik tālu? Nemaz nerunājot par to, ka brigas kapteini neviens nepazīst.

—    Kā ne! To pazīst visi, — jauns matrozis ar panaivu seju iebilda.

—    Tā? Pazīst?

—    Bez šaubāmi

—    Mazais, — Kornhils teica, — tu varbūt domā, ka «Forvarda» kapteinis ir Šendons?

—     Bet… — matrozis grasījās viņu pārtraukt.

—     Saproti taču, Šendons ir kapteiņa vietnieks, nekas cits; viņš ir brašs un drosmīgs jūrnieks, pieredzējis vaļu mednieks, lielisks biedrs, pilnīgi cienīgs būt par kuģa kapteini, bet galu galā viņš tomēr tas nav; ja atļauts sa­cīt, Šendons ir tāds pats kapteinis kā tu vai es. Un arī neko nezina, kas uz šīs brigas būs varenākais tūlīt pēc dieva. Kad pienāks īstais laiks, gan kapteinis atradīsies, tikai diezin kādā veidā un kurā no divu pasauļu piekras­tēm, jo par to, uz kādu zemes malu vedīs savu brigu, Ričards Šendons nav bildis ne vārda un nedrīkst to iz­paust.

—            Un tomēr, Kornhila tēt, — jaunais matrozis neatlai­dās, — galvoju, ka uz brigas jau ir kapteinis, tas piemi­nēts vēstulē, kurā Šendonam tika piedāvāta kapteiņa pa­līga vieta!

—            Kā? — Kornhils sarauca pieri. — T.u gribi man iestās­tīt, ka «Forvardam» jau ir kapteinis?

—     Protams, Kornhila tēt!

—     Un to tu saki man? Man?

—            Protams, tāpēc ka uzzināju to no brigas stūrmaņa Džonsona.

—     No Džonsona?

—     Protams, viņš pats man teica.

—    Džonsons pats tev teica?

—     Ne vien teica, bet ari parādīja kapteini.

—     Parādīja? — Kornhils pārsteigts atkārtoja.

—    Jā gan!

—     Un tu viņu redzēji?

—     Pats savām acīm.

—     Un kas viņš ir?

—    Suns.

—     īsts suns uz četrām kājām?

—     Jā!

«Nautila» matrožu pārsteigums bija neizmērojams. Ci­tos apstākļos viņi būtu sākuši smieties. Suns simt septiņ­desmit tonnu brigas kapteiņa lomā! Tas nu ir joks! Bet «Forvards» patiesi bija tik neparasts kuģis, ka, lai smie­tos vai kaut ko noliegtu, vispirms vajadzēja krietni ap­domāt. Turklāt pat bocmanis Kornhils nesmējās.

—           Tātad Džonsons tev parādīja šo dīvaino kapteini — suni? — viņš atkal pievērsās jaunajam matrozim. — Un tu to redzēji?

—    Tāpat kā pašlaik redzu jūs, ja atļauts sacīt.

—           Nu, ko jūs tagad teiksiet? — matroži vaicāja Korn- hilam.

—           Neko, — tas strupi atcirta. — Varu teikt vienīgi to, ka «Forvardu» komandē vai nu pats nelabais, vai plānprā­tiņi, kuriem vieta trako mājā!

Matroži joprojām klusēdami noraudzījās «Forvardā», kura sagatavošanās ceļam gāja uz beigām; nevienam pat prātā nenāca, ka ekipāžas stūrmanis Džonsons jauno jūr­nieku varbūt tikai pazobojis.

Baumas par suni bija izplatījušās visā pilsētā, pūlī ne

mazums ziņkārīgu acu meklēja kapteini — suni, kuru visi bija gatavi uzskatīt par pārdabisku būtni.

Jāpiebilst, ka jau vairākus mēnešus «Forvards» saistīja vispārēju uzmanību; kuģa neparastā konstrukcija, noslē­pumainība, kas ap to vijās, kapteiņa inkognito, veids, kādā Ričardam Šendonam tika piedāvāta brigas sagata­vošana un rūpīgā ekipāžas izlase, ceļojuma neizdibinā­mais gala mērķis, ko tikai daži neskaidri minēja, — tas viss piešķīra «Forvardam» neparastu noslēpumainību.

Starp citu, nekas cits tā neierosina domātāja, sapņo­tāja vai filozofa fantāziju kā kuģis, kas gatavojas pacelt enkuru; iztēle labprāt seko jūrnieku cīņai ar okeānu un vētrām dēkainajā ceļojumā, kaut arī tas ne vienmēr lai­mīgi beidzas ostā, bet, ja vēl rodas neparedzēti sarežģī­jumi, kuģis acumirklī sāk likties fantastisks pat ļaudīm ar vājāku iztēli.

Tā tas notika arī ar «Forvardu». Ziņkārīgie skatītāji lielākoties neprata tik gudri spriest kā Kornhils, tomēr liverpūliešu valodām veselus trīs mēnešus netrūka vie­las.

Briga bija būvēta Liverpūles priekšpilsētā Birkenhedā, Mērsi upes kreisajā krastā, uz kurieni, uzturēdami satik­smi ar ostas pilsētu, nemitīgi šurpu turpu braukāja tvaika kuterīši.

Brigas konstruktori — viena no Anglijas lielākajām kuģu būvētāju firmām «Skots un Ko» — saņēma no Sen- dona tāmi un sīki izstrādātu projektu ar ļoti rūpīgi ap­lēstu brigas tonnāžu, dimensijām, kā arī modeli. Projekts liecināja par pieredzējuša jūrnieka tālredzību. Tā kā Šen­donam bija uzticēti prāvi līdzekļi, darbi nekavējoties tika uzsākti un pēc īpašnieka pieprasījuma ātri virzījās uz priekšu.

Briga rādījās neparasti izturīga: acīm redzot, tai būs lemts panest milzīgu spiedienu, jo korpuss bija darināts no Indijas ozola pasugas — tīkkoka, kurš ir ļoti ciets; pie­devām korpuss tika vēl nostiprināts ar stingriem dzelzs apkalumiem. Jūrniekiem radās jautājums, vai šo apka­lumu vietā kuģa korpusu nevajadzējis būvēt viscaur no dzelzs, līdzīgi citiem tvaikoņiem. Uz to viņi saņēma at­bildi, ka šādai noslēpumainā inženiera kuģa konstrukci­jai bijuši svarīgi cēloņi.

Pamazām briga būvētavā ieguva noteiktus apveidus, ar savu izturību un skaistajām, smalkajām līnijām pārsteig­dama lietpratējus. Kā jau ievēroja «Nautila» matroži, «Forvarda» priekšvadnis ar kuģa ķīli veidoja taisnu leņķi; viļņlauža vietā tas bija bruņots ar Ņūkāslā Hotorna darbnīcās izlietu tērauda asmeni. Saulē mirdzošais metāla priekšvadnis brigai piešķīra neparastu izskatu; tā nemaz neatgādināja kara kuģi, lai gan uz baka bija novietots sešpadsmitā kalibra lielgabals, kuru viegli varēja grozīt uz visām pusēm ap balsta asi. Runājot par lielgabalu, tā­pat kā par priekšvadni, tomēr jāpiebilst, ka tie abi šķita gluži lieki, to militārais raksturs bija gaužām apšaubāms.

1860. gada 5. februārī milzīga skatītāju pūļa acu priekšā dīvainais kuģis tika ielaists ūdenī, un tas izdevās lieliski.

Bet, ja briga nebija ne kara kuģis, ne tirdzniecības ku­ģis, ne ari izpriecu jahta, jo atpūtas braucienā neviens nedodas ar pārtikas krājumu sešiem gadiem, tad kas tā īstenībā bija?

Varbūt' tai jādodas meklēt sera Džona Franklina kuģi «Erebuss» vai «Terors»? Nekādā ziņā, jo iepriekšējā — 1859. gadā leitnants Maklintoks bija atgriezies no zie­meļu jūrām ar neapstrīdamiem pierādījumiem par šīs ne­laimīgās ekspedīcijas bojā eju.

Varbūt «Forvards» vēlreiz lūkos atklāt daudzināto Zie­meļrietumu jūras ceļu? Bet kālab tas vajadzīgs? 1855. gadā to taču jau atklāja kapteinis Maklūrs, bet viņa palīgam leitnantam Kresvelam pirmajam bija tas gods apbraukt Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Dē- visa jūras šaurumam.

Taču kompetenti cilvēki ne mirkli nešaubījās, ka «For­vards» gatavojas ceļojumam uz polārajiem apgabaliem. Varbūt tā mērķis ir Dienvidpols, vēl tālāk, nekā tur bijis vaļu mednieks Vedels, vēl tālāk nekā kapteinis Ross? Bet kāpēc, kādā nolūkā?

Vārdu sakot, kaut gan dažādu minējumu lauks bija ār­kārtīgi ierobežots, iztēle rada iespēju maldīties pat tajā.

Nākamajā dienā pēc «Forvarda» ielaišanas ūdenī no Ņūkāslas Hotorna darbnīcām tika atsūtīts tvaika dzinējs.

Šī simtdivdesmit zirgspēku mašīna daudz vietas neaiz­ņēma, šādas jaudas pilnīgi pietika simtseptiņdesmit tonnu kuģim, kuram bija ari daudz buru un ātra gaita. Izmēģi­nājuma brauciens to galīgi apstiprināja, un pat ekipāžas stūrmanis Džonsons uzskatīja par pienākumu izteikt sa­vas domas Kliftona draugam:

— Ja «Forvards» izmanto vienlaikus buras un skrūvi, tad tieši ar burām tas iet visātrāk.

Kliftons šos vārdus nesaprata, tomēr bija pārliecināts, ka no kuģa, kuru cilvēka vietā komandē suns, var sagaidīt visu.

Kad bija uzstādīts tvaika dzinējs, sākās produktu iekrau­šana, un tā nebija nieka lieta, jo briga taču ņēma līdzi pārtiku sešiem gadiem. Te bija sālīta un žāvēta gaļa, kū­pinātas zivis, sausiņi un milti; kā milzu lavīnas tieši kuģa noliktavās gāzās kafijas un tējas kalni. Šīs vērtīgās kravas pieņemšanu vadīja pats Ričards Šendons. Ļoti stingrā kārtībā visam tika atrasta sava vieta, pieliktas etiķetes un numuri, tāpat tika ielādēti lieli krājumi indi­āņu pemikāna[1], kura niecīga deva satur daudz barojošu vielu.

Šādu uzturlīdzekļu izvēle nelika šaubīties par ceļojuma ilgumu. Taču uzmanīgs vērotājs, redzot citronsulas mu- čeles, kaļķu tabletes, sinepju paciņas, skābeņu un kohle- āriju sēklas, vārdu sakot, visu šo daudzumu pretcingas līdzekļu, kas tik nepieciešami kā dienvidjūrās, tā polār­jūras, acumirklī saprastu, ka «Forvards» gatavojas ceļam uz ziemeļiem. Šendonam par šo kravas daļu droši vien bija uzdots īpaši gādāt, jo viņš par to rūpējās ne mazāk kā par kuģa aptieku.

Ieroču uz klāja neredzēja daudz, bailīgajiem tas bija mierinājums; toties noliktavā pulvera netrūka. Vienīga­jam lielgabalam kuģa priekšgalā tik prāvi krājumi būtu lieki. Tas likās aizdomīgi. Turklāt kuģī atradās gigantiski zāģi un dažādas varenas ierīces, piemēram, sviras un svina bluķi, rokas zāģi, milzu cirvji, liels vairums cilindru ar sprāgstvielām, kuru eksplozija spētu uzraut gaisā Liver­pūles muitnīcu. Tas viss atstāja dīvainu, pat baismīgu iespaidu, nemaz nerunājot par raķetēm, signalizācijas aparātiem un neskaitāmiem dažāda veida kuģa lukturiem.

Krastmalas dokos skatītāju acis priecēja arī gara sar­kankoka laiva vaļu medībām, ar gutaperču klāta skārda piroga un kaučuka mēteļi un maisi, kurus, iepūšot tajos gaisu, varēja pārvērst laivās.

Ļaužu ziņkāre un nemiers augtin auga, jo ik mirkli līdz ar bēgumu «Forvards» varēja uzsākt savu noslēpumaino ceļojumu.

II

NEGAIDĪTA VĒSTULE

Lūk, kādu vēstuli pirms astoņiem mēnešiem saņēma Ri­čards Šendons:

«Eberdīriā 1859. gada 2. augustā.

Ričardam Šendona kungam Liverpūlē.

Godātais kungs!

Ar šo vēstuli daru Jums zināmu, ka Liverpūles bankā pie «Markvartiem un Ko» esmu noguldījis sešpadsmit tūk­stošus mārciņu sterliņu. Šeit pievienotie čeki ar manu pa­rakstu ļaus Jums brīvu rīcību minētās summas robežās.

Jūs mani nepazīstat. Nav svarīgi. Es pazīstu Jūs. Un tas ir galvenais.

Piedāvāju Jums kapteiņa palīga vietu uz brigas «For­vards», kurai būs jādodas ilgā un riskantā ceļojumā.

Ja Jūs piedāvājumu noraidīsiet — neko darīt. Ja pie­ņemsiet — ceļojuma laikā maksāšu Jums noteiktu mē­nešalgu — pieci simti mārciņu sterliņu apmērā, bet katra gada beigās Jūsu ienākumi pieaugs par desmito daļu.

Brigas «Forvards» pagaidām vēl nav. Jums jāuzņemas vadīt šā kuģa būvi tā, lai tas varētu iziet jūrā, vēlākais, 1860. gada aprīļa sākumā. Pielieku klāt sīki izstrādātu projektu un tāmi. Pie tiem Jums būs stingri jāturas. Ku­ģis jābūvē «Skota un Ko» darbnīcās, ar kurām Jums jā­stājas sakaros.

«Forvarda» ekipāžu ieteicu izvēlēties īpaši vērīgi. Tajā ietilps: kapteinis — es, kapteiņa vietnieks Jūs, trešais virsnieks, stūrmanis, divi mašīnisti, ziemeļu locis, astoņi matroži un divi kurinātāji — kopā astoņpadsmit cilvēku, ieskaitot doktoru Kloboniju, kurš pie Jums ieradīsies no­teiktā laikā.

Vēlos, lai personas, kuras aicināsiet «Forvarda» ko­mandas sastāvā, būtu angļu tautības, neprecējušies, brīvi bezģimenes cilvēki, atturībnieki, jo alkoholiskos dzērie­nus, pat alu, uz kuģa lietot būs aizliegts. Šiem cilvēkiem jābūt uzņēmīgiem, gataviem visu panest. Izraugoties ko­mandu, priekšroku dodiet sangviniķiem.

Piedāvājiet šiem cilvēkiem piecas reizes lielāku atal­gojumu nekā parasts; ik darba gada beigās viņu algas vienmēr tiks paaugstinātas par desmito daļu. Pēc ceļo­juma katram būs nodrošināti pieci simti mārciņu sterliņu, bet Jums pašam — divi tūkstoši. Šī nauda būs noguldīta iepriekš minētajā «Markvartu un Ko» bankā.

Ceļojums, kaut gan ilgs un smags, sagādās Jums slavu. Tātad nevilcinieties velti, Šendona kungs!

Atbildi sūtiet uz Gēteborgu Zviedrijā pieprasītājam ar iniciāļiem K. Z.

P. S. 15. februārī Jūs saņemsiet lielu dāņu dogu atka- renām lūpām, suns būs pelēcīgu spalvu, melnām svītrām. Turiet to uz klāja un lieciet barot ar miežu maizi, kas iejaukta treknā buljonā. Par suņa saņemšanu ziņojiet uz Livorno (Itālijā) adresātam ar minētajiem iniciāļiem.

«Forvarda» kapteinis ieradīsies un stādīsies Jums priekšā, kad tas būs nepieciešams. Jaunas instrukcijas saņemsiet kuģa izbraukšanas brīdī.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

III

DOKTORS KLOBONIJS

Ričards Šendons bija labs jūrnieks; daudzus gadus va­dījis vaļu mednieku ekspedīcijas arktiskajās jūrās, viņš bija izslavēts visā Lenkasterā. Gluži dabiski, ka tāda ne­gaidīta vēstule varēja viņu pārsteigt, un Šendons patie­šām jutās pārsteigts, kaut gan kā jau daudz pieredzējis cilvēks nezaudēja savaldu.

Turklāt viņš atbilda visām nepieciešamajām prasībām: viņam nebija ne sievas, ne bērnu, ne vecāku. Tātad —

brīvs cilvēks. Un, tā kā nebija ari neviena, kam prasīt padomu, viņš devās taisnā ceļā uz «Markvartu un Ko» banku.

«Ja nauda būs,» viņš nodomāja, «tad viss kārtībā.»

Bankā Šendonu saņēma ar cieņu, kādu pelna cilvēks, kuru kasē gaida sešpadsmit tūkstoši mārciņu sterliņu; no­skaidrojis naudas jautājumu, Šendons palūdza papīra lapu un īsta jūrnieka rokrakstā lieliem, stūrainiem bur­tiem uz norādīto adresi uzrakstīja vēstuli, ka piedāvājumu pieņem.

Tajā pašā dienā viņš stājās sakaros ar Birkenhedas kuģu būvētājiem, un pēc divdesmit četrām stundām uz kuģu būvētavas stāpeļa jau gulēja «Forvarda» ķīlis.

Ričards Šendons bija gadus četrdesmit vecs, spēcīgs, enerģisks un drosmīgs; šīs trīs īsta jūrnieka īpašības iedveš uzticību, liecina par spēku un aukstasinību. Šen­donu uzskatīja par skaudīgu, smaga rakstura cilvēku; tieši tāpēc matroži viņu nemīlēja, drīzāk bijās. Šāda slava Šendonu tomēr netraucēja savervēt ekipāžu, jo kurš gan nezināja, cik veikli viņš prot tikt galā ar grūtībām.

Šendons gan nebija pārliecināts, vai pasākuma noslē­pumainais raksturs netraucēs viņu brīvi rīkoties.

«Labāk neko neizpaust,» viņš prātoja, «citādi vecie jū­ras vilki sāks mani sīki un smalki iztaujāt — kas, kāpēc, bet es, pats neko īsti nezinādams, nepratīšu paskaidrot. Kapteinis K. Z., bez šaubām, ir liels savādnieks, bet galu galā viņš pazīst mani, man uzticas — ar to pietiek. Par viņa kuģi jāsaka — to mēs uztaisīsim varenu, un lai es nesaucos Ričards Šendons, ja mēs nedosimies uz polāra­jām jūrām! Bet tam nu gan jāpaliek tikai starp mani un maniem virsniekiem.»

Tad, ievērodams kapteiņa prasības par matrožu ģime­nes stāvokli un veselību, Šendons sāka vervēt ekipāžu.

Viņš pazina kādu brašu, uzticamu puisi, pieredzējušu jūrnieku Džeimsu Vollu. Šim puisim varēja būt gadu trīs­desmit, un viņš ne reizi vien jau bija ceļojis pa ziemeļu jūrām. Kad Šendons viņam piedāvāja trešā virsnieka vietu, Džeimss Volls, ne mirkli nevilcinādamies, to pie­ņēma; viņš kaislīgi mīlēja savu darbu un vēlējās pēc iespējas drīzāk atkal doties jūrā. Šendons viņam, tāpat kā Džonsonam, kuru bija pieņēmis par stūrmani, sīki iz­klāstīja, ko zināja par ekspedīciju.

—     Uz labu laimi jāmēģina, — Džeimss Volls noteica. — Vai nav vienalga, uz kurieni braukt? Ja runa ir par Ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanu, tad — cilvēki at­griežas arī no turienes.

—    Ne vienmēr, — stūrmanis Džonsons iebilda. — Bet beigu beigās tas taču nav iemesls, lai neviens turp ne­brauktu.

—    Turklāt, — turpināja Šendons, — ja vien mūsu hipo­tēzes nav maldīgas, jāatzīst, ka šim ceļojumam nodroši­nāti vislabākie apstākļi. «Forvards» ir lielisks kuģis un ar sava dzinēja palīdzību spēj veikt tālus ceļojumus. As­toņpadsmit vīru komanda — viss, kas mums nepiecie­šams.

—    Astoņpadsmit vīru, — teica Džonsons, —1 tieši tik­pat, cik bija uz amerikāņa Keina kuģa, kad tas devās slavenajā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.

—    Tomēr savādi, — ieminējās Džeimss Volls, — ka at­kal radies kāds privātīpašnieks, kas nolēmis šķērsot Le­dus okeānu no Dēvisa šauruma līdz Bēringa jūras šau­rumam. Ekspedīcijas, kuras tika sūtītas meklēt admirāli Franklinu, Anglijas valdībai izmaksāja vairāk nekā simt sešdesmit tūkstošu mārciņu sterliņu, kaut gan, starp citu, nedeva nekādu praktisku rezultātu. Kāds velns vēlreiz iedrošināsies ieguldīt savu kapitālu tikpat riskantā pasā­kumā?

—    Vispirms, Džeims, — Šendons atbildēja, — mūsu spriedumi ir tikai hipotēzes. Vai mēs patiesi dosimies uz ziemeļu vai uz dienvidu jūrām? Kas to lai zina? Varbūt tas būs mēģinājums atklāt ko jaunu. Jāpiebilst, ka šajās dienās pie mums ieradīsies kāds doktors Klobonijs, kurš droši vien zinās vairāk un kuram būs mūs sīkāk jāinformē. Gan redzēsim.

—    Tādā gadījumā — jānogaida, — teica stūrmanis Džonsons. — Tikmēr lūkošu savervēt spēcīgus puišus; bet par viņu «iekšējo pulveri», kā kapteinis saka, varu jau iepriekš garantēt. Paļaujieties tik uz mani!

Džonsons bija vērtīgs vīrs, viņš labi pārzināja kuģo­šanu ziemeļu paralēlēs. Šis kādreizējais «Fēniksa» boc­manis bija piedalījies ekspedīcijā, kas 1853. gadā devās meklēt Franklinu; drosmīgais puisis bija pavadījis franču leitnantu Bello ekskursijā pa ledus laukiem un kļuvis par viņa nāves aculiecinieku. Labi pazīdams Liverpūles jūrnieku sabiedrību, Džonsons nekavējoties uzsāka ver­vēt ļaudis.

Šendonam, Vollam un Džonsonam veicās tik labi, ka jau pirmajās decembra dienās komandas sastāvs bija pilns; tomēr grūtību netrūka: augstais atalgojums vili­nāja daudzus, bet tajā pašā laikā ekspedīcijas liktenis vi­ņus biedēja, tāpēc dažs labs drosminieks, pieņēmis pie­dāvājumu, pēc pāris dienām no tā atteicās un atdeva at­pakaļ saņemto avansu, draugi bija viņu atrunājuši no piedalīšanās tik mīklainā ekspedīcijā. Tomēr ikviens, lū­kodams izdibināt tās noslēpumu, līdz apnikumam apbēra Šendonu ar jautājumiem. Viņš visus sūtīja pie Džonsona.

—     Ko vēlies noskaidrot, draugs? — Džonsons vienmēr atteica. — Es pats nezinu vairāk par tevi. Pie mums tu noteikti atradīsies lieliskā sabiedrībā, kopā ar drosmīgiem puišiem, kuri nav ar pliku roku ņemami, — bet vai tas jau kaut ko nenozīmē? īsi sakot, kas tur ko prātot, — brauksi vai ne?

Un vairums matrožu bija ar mieru.

—    Saproti pats, — reizēm stūrmanis piebilda, — izvē­les man netrūkst. Tik liela alga, kādu neviens jūrnieks nespēj atcerēties, un droša pārliecība, ka, mājās atgrie­zies, saņemsi krietnu summiņu. Vai tas nav vilinoši?

—    Tiesa gan; vilinājums ir liels, — matroži atbildēja. — Mēs būsim nodrošināti līdz mūža galam. ■

—     Negribu slēpt, — turpināja Džonsons, — ekspedī­cija būs ilga, smaga un bīstama, tieši tā minēts mūsu instrukcijā; tāpēc, pirms apņemas braukt, labi jāpārliek; acīm redzot, ceļojumā jādara viss, kas cilvēka spēkos, varbūt pat vairāk! Tāpēc, ja nav vīrišķības un stingra rakstura, ja trūkst enerģijas, ja baidies nāvei acīs ska­tīties, ja tev labāk patīk savu ādu pamest šajā, nevis citā zemē, šeit un nekur citur, tad griezies drīzāk apkārt uz papēža un dod vietu drosmīgākiem!

—    Bet kapteini jūs pazīstat? — piespiests pie sienas, matrozis vaicāja.

—     Kapteinis, draudziņ, pagaidām ir Ričards Šendons, līdz ieradīsies cits.

Jāsaka tomēr, ka tāds bija arī Šendona paša uzskats; sirds dziļumos viņš cerēja, ka pēdējā brīdi pienāks tiešas instrukcijas par ceļojuma mērķi un ka brigas kapteinis būs viņš pats. Viņš labprāt izplatīja šo domu, gan runā­

jot ar saviem virsniekiem, gan vērojot būvdarbus Birken- hedas kuģu būvētavā, kur jaunās brigas pirmās brangas slējās gaisā kā uz muguras guļoša vaļa ribas.

Stingri sekojot instrukcijām, Šendons un Džonsons pār­baudīja ekipāžas locekļu veselības stāvokli; izskats vi­siem bija apmierinošs un enerģijas tik daudz, ka tā spētu iedarbināt pat «Forvarda» dzinēju; vingrie augumi un sārtās, ziedošās sejas liecināja, ka šie vīri spējīgi panest pat visnežēlīgāko salu. Tie bija uzticami, apņēmīgi, de­dzīgi, labi noauguši puiši, taču spēka ziņā ne vienmēr līdz­vērtīgi; dažus, kuri šķita mazliet par vārgiem, kā, piemē­ram, matrožus Griperu, Gerisu un harpunētāju Simpsonu, Šendons sākumā pat lāgā negribēja pieņemt; bet visumā arī šie puiši bija stalti, karstām sirdīm, un galu galā viņš pieņēma arī tos.

Savervējis ekipāžu, Šendons kopā ar abiem virsnie­kiem ķērās pie pārtikas krājumu sagādes; arī te viņi stin­gri ievēroja kapteiņa norādījumus, tiešus, skaidrus un sīkus, kuros nebija aizmirsts pat nenozīmīgāko pārtikas produktu daudzums un labums. Tā kā Šendona rīcībā bija čeki, produktus viņš pirka par skaidru naudu ar astoņu procentu aikiidi, kas rūpīgi tika ievesta kapteiņa K. Z. kontā.

1860. gada janvārī ekipāža, pārtika, krava — viss bija kārtībā. Arī «Forvardam» drīz bija jābūt gatavam. Šen­dons katru dienu ieradās Birkenhedā.

23. janvāra rītā viņš, kā parasti, devās turp ar kādu no lielajiem, nemitīgi starp abiem Mērsi krastiem kursē­jošajiem kuteriem, kuriem abos galos mēdz būt stūre, lai krastā nevajadzētu griezties apkārt. Kā allaž rītos virs upes klājās bieza migla, kas matrožiem lika ņemt palīgā kompasu, kaut arī reiss ilga ne vairāk kā desmit minūšu.

Par spīti necaurredzamajai miglai, Šendons pamanīja padruknu neliela auguma vīrieti ar simpātisku, līksmu seju un laipnām acīm. Pienācis klāt, svešais satvēra Šen­dona abas rokas un sparīgi, kā franči mēdz teikt — ar tīri dienvidniecisku degsmi un familiaritāti, tās sakratīja.

Bet, kaut arī šis cilvēks nebija dienvidnieks, viņš tomēr to ļoti atgādināja; viņš runāja, dzīvi žestikulējot, domas it kā ar varu lauzās uz āru, gatavas sadragāt viņa domā­šanas aparātu. Mazās gudra cilvēka acis un lielā, kustīgā mute šķita kā drošības ventiļi, caur kuriem noplūst liekā enerģija; viņš runāja tik gari un strauji, ka; atklāti sa­kot, Šendons itin neko nesaprata.

Taču «Forvarda» kapteiņa vietnieks acumirklī pazina šo cilvēku, kaut gan agrāk nebija redzējis; Šendonam pēkšņi atausa gaisma, un, kad svešais brīdi ievilka elpu, viņš steidzīgi nobēra:

—    Vai doktors Klobonijs?

—    Tas pats, personiski es pats, komandieri Jau vairāk nekā ceturtdaļstundu visur jūs meklēju un pēc jums tau­jāju. Vai saprotat manu nepacietību? Vēl piecas minūtes, un eš zaudētu prātu! Tātad jūs esat kapteiņa vietnieks Ričards? Tātad patiesi eksistējat? Un neesat tikai mīts? Jūsu roku, jūsu roku! Atļaujiet man vēlreiz to paspiest! Jā, tik tiešām tā ir Ričarda Šendona roka! Bet, ja eksistē kapteiņa palīgs Ričards, tad ir arī briga «Forvards», kuru viņš komandē. Un, ja viņš komandē, tad brauks jūrā, un, ja brauks jūrā, tad ņems līdzi arī doktoru Kloboniju.

—   Bet, saprotams, doktor, esmu Ričards Šendons, ir arī briga «Forvards», un tā patiesi dosies jūrā.

—    Gluži loģiski, — atviegloti uzelpojis, atteica dok-, tors, — gluži loģiski. Un tieši tāpēc jūs redzat mani tik priecīgu, jūtos svētlaimes kalngalos. Tādu izdevību sen jau gaidīju, karsti vēlējos piedalīties ekspedīcijā. Ar jums, kaptein …

—    Piedodiet, — Šendons grasījās iebilst.

—    Es ticu, — viņā neklausīdamies, Klobonijs turpināja, — ka ar jums mēs tiksim tālu un neatkāpsimies ne pē­das.

—    Bet… — Šendons vēlreiz lūkoja viņu pārtraukt.

—    Jūs taču esat pierādījis savas spējas, kaptein, esmu daudz par jums dzirdējis. Jā, jūs nenoliedzami esat brašs jūrnieks!

—    Ja vēlaties …

—    Nē, es nevienam neļaušu kaut mirkli apšaubīt jūsu vīrišķību, drosmi un prasmi, pat ne jums pašam! Ja kap­teinis izraudzījies jūs par savu palīgu, viņš zina, ko dara, es galvoju!

—     Bet ne jau par to ir runa! — Šendons sāka kļūt ne­pacietīgs.

—     Par ko tad īsti? Lūdzu, nemociet mani ilgāk!

Pie joda, jūs taču nelaižat mani pie vārda! Sakiet,

doktor, — kas jūs ierosināja piedalīties «Forvarda» eks­pedīcijā?

—    Vēstule, kāda ļoti laipna vēstule; te, lūk, tā ir, drosmīgā kapteiņa ļoti lakoniskā, taču pilnīgi pārlieci­nošā vēstule.

Un ar šiem vārdiem doktors Šendonam pasniedza šāda satura vēstuli:

«Invernesa, 1860. gada 22. janvārī.

Doktoram Klobonijam Liverpūlē.

Ja doktoram Klobonijam labpatiktu doties garākā eks­pedīcijā ar kuģi «Forvards», lai viņš ierodas pie kap­teiņa vietnieka Ričarda Šendona, kurš attiecīgi tik$ infor­mēts.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

—    Šī vēstule pienāca šorīt, un te nu es esmu, gatavs kāpt kuģī kaut vai tūlīt.

—    Vai jūs maz zināt, doktor, kāds būs šā ceļojuma ga­lamērķis?

—    Ne jausmas, bet tas nav svarīgi, galvenais — es kaut kur braukšu! Mani dēve par lielu zinātnieku; tas ir mal­dīgi, kaptein, es nezinu itin neko. Un, ja esmu sacerējis dažas diezgan populāras grāmateles, — nav mana vaina; lasītāji ir pārāk žēlīgi, ja tās pērk! Ticiet man, es neko nezinu, zinu tikai to, ka esmu liels nejēga. Un te man tiek piedāvāta iespēja papildināt vai, pareizāk sakot, uz­labot zināšanas medicīnā, hirurģijā, vēsturē, ģeogrāfijā, botānikā, mineraloģijā, konhioloģijā, ģeodēzijā, ķīmijā, mehānikā un hidrogrāfijā; ko vēl vairāk? Esmu ar mieru un lūgties sevi nelikšu, nudien.

—    Tātad arī jūs nezināt, kurp dosies «Forvards»? — Šendons vīlies jautāja.

—     Gluži otrādi, kaptein. Kuģis dosies tur, kur iespē­jams kaut ko mācīties, atklāt, izdibināt, salīdzināt, vērot svešas zemes un parašas, kur var pētīt citas tautas un šo tautu tikumus: vārdu sakot, brauksim uz turieni, kur ne­kad vēl neesmu bijis.

—    Bet tiešāk, tiešāk? — Šendons iesaucās.

—    Tiešāk? — doktors turpināja. — Dzirdēju, it kā briga gatavojoties ceļā uz ziemeļu jūrām. Nu, ja uz zie­meļiem, lai tad iet uz ziemeļiem!

—     Ceru, ka jūs vismaz pazīstat brigas kapteini? — Šendons vaicāja.

—     Nepavisam! Bet, ticiet man, tas ir cienījams cilvēks.

Kad viņi izkāpa Birkenhedā un Šendons Kloboniju iepa­zīstināja ar apstākļiem, pasākuma noslēpumainība izrai­sīja doktora fantāziju. Ieraudzījis «Forvardu», viņš bija pagalam sajūsmināts. Kopš tās dienas doktors no Šendona nešķīrās un viņi kopā ik rītus devās apraudzīt brigas kor­pusu.

Starp citu, Klobonija īpašais uzdevums bija organizēt kuģa aptieku.

Viņš bija ārsts, pat lielisks ārsts, kaut gan praktizēja maz. Divdesmit piecu gadu vecumā Klobonijs, kā jau daudzi, bija kļuvis medicīnas doktors, bet četrdesmitajā dzīves gadā — īsts zinātnieks; plaši pazīstams visā pil­sētā, Klobonijs tika uzņemts literātu un filozofu savienībā par goda locekli. Nelielais kapitāls ļāva viņam bez atlī­dzības sniegt medicīniskus padomus, kuri tāpēc nebija mazāk vērtīgi; ļaužu iecienīts, augstākā mērā simpātisks, viņš nekad nedarīja pāri ne citiem, ne sev; straujš, pļā­pīgs, ja tā drīkst izteikties, taču sirsnīgs cilvēks, doktors arvien bija gatavs palīdzēt katram.

Kad pilsētā izplatījās vēsts par doktora Klobonija iera­šanos uz brigas, draugi darīja visu, lai atrunātu viņu no piedalīšanās ceļojumā, tādējādi tikai jo vairāk nostipri­nādami viņa apņemšanos; bet, ja reiz Klobonijs kaut ko cieši nolēma, atturēt viņu no tā nebija viegli.

Turpmākajās dienās dažādi minējumi, pieņēmumi un bažas pilsētā vairojās ar katru stundu; par spīti visam, 1860. gada 5. februārī «Forvards» tika ielaists ūdenī. Di­vus mēnešus vēlāk tas jau pilnīgi bija sagatavots ceļoju­mam.

15. februāri, kā bija minēts kapteiņa vēstulē, no Edin- burgas uz Liverpūli pa dzelzceļu Šendonam tika atsūtīts dāņu dogs. Suns likās nikns, bikls,, pat mazliet drūms, ērmots, savādu skatienu. Uz varā kaltās kakla siksnas bija rakstīts brigas nosaukums. Nekavējoties Uzvedis suni uz klāja, Šendons noslēpumainajam adresātam ar jau minē­tajiem iniciāļiem aizrakstīja uz Livorno vēstuli par suņa saņemšanu.

Tā «Forvarda» ekipāža, neskaitot kapteini, bija pilna. Tajā ietilpa:

1) kapteinis K. Z.; 2) kapteiņa vietnieks Ričards Šen­dons; 3) trešā ranga virsnieks Džeimss Volls; 4) ārsts Klobonijs; 5) stūrmanis Džonsons; 6) harpunētājs Simp- sons; 7) galdnieks Bells; 8) pirmais mehāniķis Brentons; 9) otrais mehāniķis Plovers; 10) pavārs Strongs (nēģeris); 11) locis Fokers; 12) ieroču meistars Volstens; 13) matro­zis Boltons; 14) matrozis Geriss; 15) matrozis Kliftons; 16) matrozis Gripers; 17) mitrozis Pens; 18) kurinātājs Vorens.

IV

KAPTEINIS — SUNS

Beidzot pienāca aizbraukšanas diena — piektais aprīlis. Doktora ierašanās kuģa ļaudis mazliet nomierināja. Ja cienījamais ārsts nolēmis braukt, tad droši var sekot viņa paraugam. Taču vairums matrožu joprojām uztraucās, un tāpēc Šendons, bīdamies, ka daži no tiem neaizmūk, no­lēma nekavējoties doties jūrā. Tiklīdz krasts izzudīs no acīm, kuģa komanda paļausies liktenim.

Doktora Klobonija kajīte atradās jutā un aizņēma visu kuģa pakaļgalu. Turpat tuvumā bija kapteiņa un viņa vietnieka kajītes ar logiem uz klāju. Lai izpildītu nezi­nāmā kuģa īpašnieka pavēli, kapteiņa kajīte bija apgādāta ar dažādām ierīcēm, mēbelēm, ceļojuma apģērbu, grāma­tām, veļu un cieši aizslēgta. Atslēgu nosūtīja kapteinim uz Lībeku; tātad šajā kajītē varēja iekļūt vienīgi viņš.

Šis apstāklis Šendonu kaitināja, tas laupīja cerības kļūt par galveno pavēlnieku uz kuģa. Labi pazīdams polāro ekspedīciju vajadzības, viņš savu kajīti bija lieliski pie­mērojis gaidāmajam ceļojumam.

Trešā virsnieka kajīte atradās kubrikā, plašā matrožu guļamtelpā; puiši tur jutās lieliski; jāšaubās, vai tik ērtu iekārtojumu viņi kādā citā kuģī būtu redzējuši. Šeit par matrožiem rūpējās kā par dārgu,kravu; kopējās guļamtel- pas vidū atradās liela krāsns.

Doktors Klobonijs uz «Forvarda» šķita īsti savā jomā. Kajītē viņš bija pārcēlies jau sestajā februārī, t. i., nā­kamajā dienā pēc kuģa ielaišanas ūdenī.

— Ja gliemezis savu mājiņu varētu iekārtot pēc paša gaumes, tas būtu vislaimīgākais radījums pasaulē, — doktors mēdza teikt. — Pacentīšos tapt tāds prātīgs glie­mezis.

Un patiesi, doktora Klobonija kajīte, gliemežnīca, kurā tam ilgi nāksies uzturēties, ieguva ļoti pievilcīgu izskatu; izvietodams bagāžu, doktors priecājās tā, kā var priecāties tikai bērns vai zinātnieks. Grāmatas, herbārijus, mapes, zinātnisko eksperimentu piederumus, fizikas instrumen­tus, termometru kolekcijas, barometrus, higrometrus, no­krišņu mērītājus, tālskatus, kompasus, sekstantus, kartes, plānus, pudeles un pulverus, savas bagātīgās kuģa aptie­kas zāļu flakoniņus — it visu viņš tik priekšzīmīgi sakār­toja, ka šīs kārtības dēļ viņu varētu apskaust pat Britu muzejs. Sešas kvadrātpēdas lielajā telpā tika sakopoti ne­skaitāmi dārgumi. Doktoram atlika pastiept roku, lai vienā mirklī, neizkustoties no vietas, kļūtu par ārstu, matemā­tiķi, astronomu, ģeogrāfu, botāniķi vai konhiologu.

Atklāti sakot, viņš lepojās ar savu saimniecību un jutās laimīgs savā peldošajā svētnīcā, kurā vietas pietiktu ne vairāk kā trim viņa kalsnākajiem draugiem. Un draugi, protams, sanāca, turklāt tik kuplā skaitā, ka tas kļuva ne­patīkami pat tādam miermīlim kā doktors Klobonijs, tā­lab, pārfrāzējis Sokrāta vārdus, viņš beidzot teica:

— Mana māja nav liela, bet lai dievs dod, ka to apcie­motu mazāk draugu!

Lai «Forvarda» apraksts būtu pilnīgs, jāpiebilst, ka tieši zem noslēpumainā kapteiņa kajītes loga atradās lielā dāņu doga būda; taču tās mežonīgajam iemītniekam labāk patika klaiņot pa starpklāju un kravas telpām; suni pielabināt šķita neiespējami, un neviens nemācēja iz­skaidrot šā dzīvnieka dīvaino raksturu. Nereti, galveno­kārt naktīs, skanēja žēli kaucieni, baismīgi atbalsodamies kuģa dzīlēs.

Varbūt tādā veidā suns pauda savas skumjas pēc ne­esošā saimnieka? Varbūt tās bija instinktīvas nojautas par gaidāmā ceļojuma briesmām? Matroži lielākoties tā ari domāja un, kaut arī daži par to smējās, uzskatīja suni par velnišķu izdzimteni.

Starp citu, matrozis Pens, ļoti rupjš cilvēks, reiz atvē­zējies grasījās sunim sist, taču, nelaimīgi klupdams, uz kabestāna vārpstas stipri pārsita galvu. Bez šaubām, arī šo gadījumu piedēvēja nešķīstajam garam, kas mīt fantas­tiskajā dzīvniekā.

Ekipāžas loceklis māņticīgais Kliftons bija ievērojis, ka suns uz juta vienmēr klaiņo vēja pusē, un arī vēlāk jūrā, kad kuģim nācās manevrēt un nemitīgi mainīt bu­ras, ērmotais dzīvnieks pēc katra kuģa pagrieziena kā īsts «Forvarda» kapteinis mainīja savu vietu, allaž spītīgi turēdamies pretī vējam.

Doktors Klobonijs, kura laipnība un glāsti, šķiet, spētu padarīt rāmu pat tīģeri, velti centās iedraudzēties ar suni, viņš tikai zaudēja laiku un pūles.

Jāpiebilst, ka suns neatsaucās ne uz vienu vārdu. Tā­pēc kuģa ļaudis beidzot sāka to saukāt par Kapteini, jo tas lieliski pārzināja kuģa kārtību. Acīm redzot, suns. ne­devās jūrā pirmoreiz.

Tagad kļūst skaidra bocmaņa jocīgā atbilde Kliftona draugam un tas, kāpēc šādam pieņēmumam neradās ap- šaubītāji; daudzi smejoties teica: tā vien liekoties, ka vienā jaukā dienā šis dzīvnieks pārvērtīšoties cilvēkā un uz kuģa skaļi atskanēšot kapteiņa komanda.

Ričards Šendons no tā nebijās, taču arī viņu mocīja ne­miers, un aizbraukšanas priekšvakarā, piektajā aprīlī, viņš par šo tematu apspriedās ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani Džonsonu.

Četri sarunu biedri tukšoja desmito unr protams, pē­dējo glāzi groka, jo saskaņā ar instrukciju, kas pienāca vēstulē no Eberdīnas, ekipāžas vīriem bija jābūt atturīb­niekiem, proti, ceļojuma laikā neviens, sākot ar kapteini, beidzot ar kurinātāju, nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne alu, ne arī citus alkoholiskus dzērienus; izņēmums būtu slim­nieki, lai gan arī tiem šie dzērieni bez ārsta atļaujas ne­tiks izsniegti.

Tātad jau veselu stundu viri sprieda par aizbraukšanu. Ja visi kapteiņa norādījumi īstenotos līdz galam, Šendo­nam nākamajā dienā būtu jāsaņem vēstule ar pēdējām pa­vēlēm.

— Ja arī šī vēstule, — teica Šendons, — neatklās kap­teiņa vārdu, tad tai vismaz vajadzētu mums pavēstīt bri­gas maršrutu. Citādi — kā lai zinām, kurp braukt?

—     Jūsu vietā, Šendon, — doktors nepacietīgi atbil­dēja, — es brauktu prom, nesagaidījis vēstuli; galvoju, ka tā mūs tikpat panāks.

—    Jūs nekad ne par ko nešaubāties, doktor! Bet uz kuru debess pusi stūrēt?

—     Protams, uz Ziemeļpolu! Tas skaidrs bez vārdiem, šaubu nav.

—    Šaubu nav? — iebilda Volls. — Bet kāpēc gan ne uz Dienvidpolu?

—    Dienvidpolu? — iesaucās doktors. — Nemūžam! Vai tiešām jūs domājat, ka mūsu kapteinim varētu ienākt prātā sūtīt brigu pāri visai Atlantijai? Padomājiet tikai, dārgais Voll!

—    Doktoram uz visu atbilde gatava, — tas teica.

—     Pieņemsim, ka mums jābrauc uz ziemeļiem, — at­sāka Šendons. — Bet sakiet man, doktor, — vai uz Špic- bergenu? Uz Grenlandi? Labradoru? Hudzona līci? Kaut arī visi ceļi ved uz vienu mērķi, tā sakot, uz nepāreja­miem' lediem, tomēr šo ceļu ir tik daudz, ka ļoti grūti būtu izvēlēties. Vai varat dot man kategorisku atbildi, doktor?

—    Nē, — doktors Klobonijs saīdzis atzinās savā neva­rībā. — Bet, ja vēstule tomēr nepienāks, ko jūs galu galā iesāksiet?

—    Neko, nogaidīšu.

—    Nebrauksiet? — bezcerīgi paceldams gaisā savu glā­zīti, Klobonijs iesaucās.

—    Nē, nekādā gadījumā.

—    Tas būtu visprātīgākais, — mierīgi piezīmēja Džon­sons, bet doktors, nespēdams satraukumā nosēdēt, saka staigāt ap galdu. — Jā, visprātīgākais, lai gan pārāk ilga gaidīšana var izraisīt nepatīkamas sekas: pirmkārt, paš­reiz ir piemērotākais gadalaiks; ja mums lemts braukt uz ziemeļiem, tad, lai tiktu pāri Dēvisa šaurumam, jāizmanto atkusnis; otrkārt, ekipāža kļūst aizvien nemierīgāka, draugi un biedri mūsu puišus musina «Forvardu» pamest, un viņu ietekmē matroži var izspēlēt ļaunu joku.

—    Turklāt, — teica Džeimss Volls, — ja starp mūsē­jiem izraisītos panika, viņi aizbēgtu visi kā viens, un ne­zinu gan, vai tad vēl izdotos savervēt jaunu komandu.

—    Bet kā lai rīkojas? — iesaucās Šendons.

—     Tā, kā teicāt, — atbildēja doktors. — Mierīgi jā­nogaida, taču tikai līdz rītam, un nedrīkst pieļaut, ka iz­celtos panika. Pagaidām kapteinis savus solījumus kār­tīgi pildījis. Nav nekāda iemesla bažām, ka laikā netiks paziņots brauciena maršruts; ne mirkli nešaubos, ka jau rīt pat mēs kuģosim Īrijas jūrā, un tāpēc, mani draugi, iedzersim pēdējo groku par mūsu ceļojuma laimīgu iz­došanos; tas sākas gan mazliet mīklaini, taču ar tādiem jūrniekiem kā jūs mums ir drošas izredzes, ka viss beig­sies laimīgi.

Un četri vīri pēdējo reizi saskandināja glāzes.

—    Bet nu, — pievērsdamies Šendonam, Džonsons teica, — atļaujiet sniegt kādu padomu: gatavojoties aizbrauk­šanai, ekipāžai jābūt pārliecinātai par jūsu spēku. Vien­alga, vai vēstule rīt pienāks vai ne, — paceliet enkuru; tvaika katlus nekuriniet. Vējš, kā redzams, pierimis; iz­braukt jūrā nebūs grūti; paņemiet loci, bēguma laikā at­stājiet dokus un noenkurojieties aiz Birkenhedas raga; tādā veidā mūsu vīriem zudīs sakari ar krastu, un, kad šī nolādētā vēstule beidzot pienāks, gan tā mūs tur atradīs ne sliktāk kā jebkurā citā vietā.

—    Prātīgi vārdi, dārgais Džonson! — sniegdams roku vecajam jūrniekam, piezīmēja doktors.

Pēc tam katrs devās uz savu kajīti, kur nemierīgā miegā sagaidīja rītausmu.

Nākamajā dienā, kad pilsētā tika iznēsāts pirmais pasts, Šendons nekā vēl nebija saņēmis.

Par spīti tam, viņš tomēr rosīgi gatavojās aizbraukša­nai; vēsts par to acumirklī izplatījās visā Liverpūlē, un, kā jau zināms, uz Jauno Prinča doku krastmalu plūda milzīgi ziņkārīgo bari.

Daudzi devās tieši uz brigas klāju, dažs, lai pēdējo reizi apskautu biedru, dažs, lai pārliecinātu draugu nepiedalī­ties ekspedīcijā, cits, lai pavērtos noslēpumainajā kuģī, cits, gribēdams beidzot uzzināt kuģa ceļojuma mērķi; un, redzot Šendonu klusāku un noslēgtāku nekā jebkad, ļaudis sačukstējās.

Tam bija savs pamats.

Pulkstenis nosita desmit. Tad vienpadsmit. Bēgumam vajadzēja sākties ap vieniem. Šendons, stāvot uz juta, pameta apkārt bažīgu skatienu, pēc matrožu sejas izteik­smēm lūkodams uzminēt savu likteni. Taču velti. «For­varda» matroži klusēdami pildīja pavēles un, neizlaizdami no acīm kapteiņa vietnieku, nepacietīgi gaidīja vēsti, kura joprojām kavējās.

Džonsons beidza pēdējo sagatavošanos enkura pacel­šanai. Laiks bija apmācies; jūra aiz dokiem viļņojās, pūta diezgan spēcīgs dienvidaustrumu vējš, bet izbraukt no Mērsi jūrā nebija grūti.

Nekādu ziņu arī pulksten divpadsmitos. Doktors Klo­bonijs, rokas plātīdams, nemierīgi staigāja pa klāju, lūko­damies binoklī un, kā viņš ar zināmu latīnisku eleganci izteicās, «ilgodamies jūras». Viņš patiesi bija satraukts — ko tur lai dara! Šendons kodīja lūpas līdz asinīm.

Šajā brīdī pie viņa pienāca Džonsons un teica:

—.Kaptein, ja vēlamies izmantot bēgumu, jāpasteidzas; lai izbrauktu no dokiem, nepieciešama vismaz stunda.

Šendons pēdējo reizi pavērās apkārt un pameta acis pulkstenī. Pusdienlaiks bija pāri.

—     Pacelt enkuru! — viņš bocmanim pavēlēja.

—           Jūs visi, lasieties prom no kuģa! — likdams sveša­jiem atstāt klāju, Džonsons uzsauca.

Pūlis sakustējās, ļaudis metās uz trapu, lai sasniegtu krastu, bet brigas vīri raisīja pēdējās tauvas.

Tad atskanēja suņa rējieni, un ziņkārīgo pūlī, ko matroži, dzīdami prom, bez liekām ceremonijām grūstīja, pieauga kņada. Apslāpēti riedams, suns no kuģa priekš­gala pēkšņi ielēca skatītāju blīvajās rindās.

Pūlis pašķīrās; suns atkal uzlēca uz juta, un ļaudis ieraudzīja ko neticamu: Kapteinis — suns zobos turēja vēstuli, šim notikumam bija tūkstošiem aculiecinieku.

—    Vēstule! — iesaucās Šendons. — Tātad viņš ir šeit!

—           Droši vien bija, bet vairs nav, — teica Džonsons, norādīdams uz klāju, kas tagad jau bija tukšs.

—           Kaptein, Kaptein! Šurp! — sauca doktors, pūlēda­mies atņemt sunim vēstuli, kuru tas, mežonīgi lēkādams, viņam nedeva. Šķita, ka suns vēstuli grib nodot tikai Šen­donam pašam.

—    Šurp, Kaptein! — Šendons uzsauca.

Suns viņam tuvojās. Šendons bez grūtībām atņēma vēs­tuli, un pēkšņi dziļo klusumu, kas bija iestājies uz klāja un krastmalā, pārtrauca trīs skaļi Kapteiņa rējieni.

Šendons vēstuli turēja rokā, nevērdams vaļā.

—    Lasiet taču! — nepacietīgi teica doktors.

Kapteiņa palīgs palūkojās aploksnē. Uz tās nebija no­rādīta ne adrese, ne datums, bija rakstīts vienīgi:

«Vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam uz brigas «Forvards».»

Atplēsis aploksni, Šendons lasīja:

«Brauciet uz Farvela ragu, tas jums jāsasniedz 20. ap­rīlī. Ja kapteinis tur neieradīsies, šķērsojiet Dēvisa šau­rumu un pa Bafina jūru dodieties uz Melvila līci.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

Rūpīgi salocījis lakonisko vēstuli, Šendons to iebāza kabatā un pavēlēja braukt prom. Austrumvēja kaucieniem cauri skanēja viņa balss, kurai bija kāda īpaša svinīga pieskaņa.

Drīz vien «Forvards» izgāja no dokiem un Liverpūles loča nelielās laiviņas pavadībā, kura pa gabalu sekoja brigai, iepeldēja Mērsi straumē. Pūlis garām Viktorijas dokiem devās uz ārējo krastmalu, lai pēdējo reizi pamestu skatienu fantastiskajā kuģī. Tam steidzīgi tika uzvilktas abas marsburas, foks un bezanbura, un šādā burojumā «Forvards», sava vārda cienīgā ātrumā apbraucis Birken- hedas ragam, nozuda Īrijas jūrā.

v

ATKLĀTĀ JŪRĀ

Pūta stiprs, brāzmains, taču labvēlīgs aprīļa vējš. «For­vards» ātri šķēla viļņus, un neiedarbinātā dzenskrūve tā gaitu nemaz netraucēja. Ap pulksten trim brigas ceļu krustoja starp Liverpūli un Menas salu kursējošais satik­smes tvaikonis, kuram uz dūmeņiem rēgojās Sicīlijas trīs- stūrainais attēls. Kapteinis no klāja kaut ko sauca: tie bija pēdējie atvadu sveicieni, kurus «Forvarda» ekipāžai bija lemts dzirdēt.

Pulksten piecos locis, nodevis brigas vadību Šendonam, atgriezās savā laivā un, pagriezis to dienvidrietumu vir­zienā, ātri nozuda skatienam.

Pievakarē briga apbrauca Menas ragu tā paša nosau­kuma salas dienvidos. Nakti jūrā cēlās stipri viļņi, taču «Forvards» turējās braši un, ziemeļrietumos pabraucis ga­rām Eiras ragam, stūrēja tieši uz Ziemeļu kanālu.

Džonsonam bija taisnība: atklātā jūrā matrožu instinkts ņēma virsroku. Redzot lielisko brigu, viņi aizmirsa savu neparasto stāvokli. Uz kuģa pamazām iestājās normāla jūrnieku dzīve.

Svaigais jūras g§iss skurbināja doktoru Kloboniju; vēja brāzmās viņš droši pastaigājās pa klāju, un, ņemot vērā viņa profesiju, bija jāatzīst, ka ārsta kājas ir pietiekami «jūrnieciskas».

—     Cik jūra ir skaista, — reiz pēc brokastīm, kāpdams uz klāja, viņš teica Džonsonam. — Mazliet par vēlu es to iepazīstu, bet centīšos nokavēto panākt.

—     Jums taisnība, doktor; par daļiņu okeāna esmu ga­tavs atdot visus pasaules kontinentus. Saka, jūrniekiem ātri apnīkot viņu amats. Bet es kuģoju nu jau četrdesmit gadu, un man tas patīk arvien tikpat labi kā pirmajā braucienā.

—    īsta bauda ir sajust zem kājām labu, drošu kuģi, un, ja nemaldos, «Forvards» iet lieliski.

—    Pilnīgi pareizi, doktor, — pienākdams klāt abiem runātājiem, teica Šendons. — «Forvards» ir lielisks, un jāatzīst, ka nekad neviens cits kuģis, kas domāts polāra­jā m ekspedīcijām, nav bijis labāk iekārtots un apgādāts kā šis. Tas mums atgādina, ka pagājuši trīsdesmit gadi, kopš kapteinis Džeimss Ross devās meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu …

—    Ar «Viktoriju», — spēji pārtrauca doktors, — šī briga tilpuma ziņā bija gandrīz līdzīga mūsējai, un tai tāpat bija tvaika mašīna.

—     Kā? Un arī to jūs zināt?

—• Spriediet paši, — turpināja doktors. — Tolaik šīs mašīnas bija, tā sakot, vēl bērna autiņos, un «Viktorijai» l.idcļ ne reizi vien gadījās peļami kavējumi; kapteinis Džeimss Ross velti pūlējās salabot mašīnu detaļu pēc de­taļas, līdz beidzot to noņēma pavisam, pamezdams savas pirmās ziemas apmetnes vietā.

—     Pie joda! — iesaucās Šendons. — Kā redzu, jums viss smalki zināms!

—     Kas tur sevišķs? — turpināja doktors. — Esmu daudz lasījis, iepazinies ar Parrija, Rosa un Franklina darbiem, Maklūra, Kenedija, Keina un Maklintoka ziņojumiem, un kaut kas no visa lasītā palicis atmiņā. Jāpiezīmē, ka tas pats Maklintoks ar brigu «Fokss» daudz vieglāk un tie­šāk sasniedza mērķi nekā visi viņa priekšgājēji.

—     Gluži pareizi, — atbildēja Šendons. — Maklintoks ir drošsirdīgs jūrnieks; esmu redzējis, kā viņš strādā; neaiz­mirstiet arī to, ka mēs, tāpat kā viņš, aprīlī sasniegsim Dē- visa šaurumu un, ja mūsu briga spēs izlauzties cauri lediem, mēs tiksim tālu.

—    Ja vien ar mums nenotiks tas pats, kas 1857. gadā ar «Foksu», — sacīja doktors, — tas pirmajā ceļojuma gadā iestrēga Bafina jūras ledū un ziemu pavadīja starp lediem.

—     Cerēsim, ka mums laimēsies vairāk, Šendona kungs, — iebilda Džonsons, — un, ja ar tādu kuģi kā «For­vards» nevarēsim nokļūt, kur vēlamies, tad atliek tikai visam atmest ar roku.

—     Starp citu, — turpināja doktors, — kad uz kuģa ieradīsies kapteinis, viņš sapratīs labāk par mums, ko da­rīt, it īpaši tāpēc, ka mēs neko noteiktu nezinām; no viņa lakoniskās vēstules nav iespējams pat nojaust mūsu ceļo­juma galamērķi.

—     Pietiek, ja zinām, pa kādu ceļu braukt, — dedzīgi atcirta Šendons, — un domāju, ka tagad veselu mēnesi varēsim iztikt bez šī noslēpumainā kapteiņa instrukcijām. Turklāt manas domas par viņu jums skaidras.

—     He, he! — iesmējās doktors. — Arī es cerēju, ka šis vīrs kuģa vadību uzticēs jums un pats nemaz šeit nerā­dīsies, bet…

•— Bet? — mazliet īgni ievaicājās Šendons.

—    Pēc otrās vēstules esmu sācis domāt citādi.

—    Un kāpēc?

—     Kaut gan vēstulē ir norādījumi, kādā virzienā braukt, «Forvarda» galamērķi tā tomēr neatklāj; bet nepiecie­šams taču skaidri zināt, tieši kurp braucam. Mēs atroda­mies atklātā jūrā, un tāpēc es jautāju — vai varēsim šeit saņemt arī trešo vēstuli? Grenlandes pasts darbojas slikti. Ziniet, Šendon, manuprāt, šis brašais kapteinis mūs sagai­dīs kādā no dāņu kolonijām — Holsteinborgā vai Uper- nivikā; viņš droši vien devies turp, lai papildinātu kuģa kravu ar roņādām, nopirktu kamanas un suņus, vārdu sa­kot, lai iegādātos visu nepieciešamo polārajai ekspedīci­jai, un es nebūt nebrīnītos, ja kādā jaukā rītā ieraudzītu viņu iznākam no kajītes un mierīgi komandējam.

—     Iespējams, — strupi noteica Šendons. — Bet pagai­dām vējš pieņemas, un riskēt tādā laikā ar mūsu bram- burām būtu neprāts.

Pametis doktoru, Šendons pavēlēja nolaist augšējās bu­ras.

—    Viņš spītīgi paliek pie sava, — doktors stūrmanim teica.

—    Jā, — tas piekrita, — un jo nepatīkamāk tāpēc, ka taisnība, šķiet, ir jūsu pusē.

Sestdienas pievakarē «Forvards» apbrauca Galloveja ragu, kura bāka mirgoja ziemeļaustrumos; naktī brigas aizmugurē ziemeļos palika Kintainas rags, bet Fēra rags Īrijas austrumu piekrastē. Ap trim rītā pabraucis garām Retlinas salai, «Forvards» cauri Ziemeļu kanālam iegāja okeānā. Tas notika svētdien, astotajā aprīlī. Angļi, it īpaši matroži, stingri ievēro šo dienu, tāpēc daļa rīta cēliena pa­gāja bībeles lasīšanā, ko labprātīgi uzņēmās doktors Klo- bonijs.

Vētra brīžiem vērtās īstā orkānā, tiekdamās aizdzīt viņus atpakaļ Īrijas piekrastē; milzīgi viļņi spēcīgi šūpoja kuģi. Ja doktoram nepiemetās jūras slimība, tad vienīgi tāpēc, ka viņš centās tai nepadoties, kas nemaz nav tik vienkārši. Pusdienlaikā dienvidu pusē skatienam izzuda Melinheda rags; tā bija pēdējā Eiropas kontinenta daļiņa, ko redzēja šie drosmīgie jūrnieki, un daudzi, kuriem ne­kad vairs nebija lemts šeit atgriezties, ilgi nenovērsa no tās acis.

Novērojumi liecināja, ka briga šai laikā atradās uz 55°57' ziemeļu paralēles un uz 7°40' meridiāna (pēc Gri- ničas), kā rādīja hronometrs.

Ap deviņiem vakarā orkāns norima; «Forvards» pilnās burās uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Šī diena bija lieliska pārbaude brigas izturībai. Liverpūles lietpratēji nemaldījās: «Forvards» vispirms bija nepārspējams bu­rinieks".

Nākamajās dienās kuģis ātri devās uz priekšu ziemeļ­rietumu virzienā; vējš sagriezās un pūta no dienvidiem, jūra stipri viļņojās; «Forvardam» bija uzvilktas visas bu­ras. Virs juta lidinājās daži vētrasputni un kaijas; dok­tors veikli nošāva kādu no putniem, kas, par laimi, no­krita tieši uz klāja.

Harpunētājs Simpsons, pacēlis to, nodeva medniekam.

—    Medījums nelāgs, Klobonija kungs, — viņš piezī­mēja.

—    Gluži otrādi, draugs! No tā mums iznāks pamatīgas vakariņas.

—    Kā? Jūs taisāties to ēst?

—    Un arī jūs no tā neatteiksieties, dārgais, — doktors iesmējās.

—    Brr, — Simpsons noskurinājās. — Tā taču būs smir­dīga, trekna gaļa, kā jau parasti jūras putniem.

—    Tas nekas! — atteica doktors. — Šo medījumu es protu pagatavot un, ja ari tad vēl jūs atzīsiet, ka tas ir jūras putns, apsolu nemūžam vairs nešaut.

—    Tātad jūs esat arī pavārs, Klobonija kungs? — ievai­cājās Džonsons.

—    Zinātniekam jāzina no visa pa druskai.

—- Nu, tad sargies, Simpson, — teica stūrmanis, — mūsu doktors ir izveicīgs cilvēks, viņš droši vien mums pierā­dīs, ka šis vētrasputns nav sliktāks par gardāko irbi.

Patiesi, doktors nemaz nelielījās — viņš putnam veikli noņēma zemādas tauku slāni, kas visbiezāks bija uz kā­jām, un līdz ar to izgaisa pretīgais sūrums un zivju smaka, kas šai gaļai tiešām piemīt. Tādā veidā sagatavoto me­dījumu visi, pat Šendons, atzina par ļoti gardu.

Pēdējā orkāna laikā Šendons bija vērojis ekipāžas locekļus; kā pienākas kuģa pavēlniekam, kurš nākotnē vēlas izvairīties no nepatikšanām, viņš novērtēja katru komandas vīru atsevišķi. Tagad viņam kļuva skaidrs, uz kuriem droši var-paļauties.

Džeimss Volls bija pilnīgi padevīgs Ričardam, labi prata savu amatu un teicami pildīja pavēles, taču viņam trūka iniciatīvas; tomēr kā trešā ranga virsnieks viņš uz kuģa bija savā vietā.

Džonsons, šis vecais okeāna ceļu pazinējs, ilggadīgās cīņās ar jūru nosirmojis, bija īsts aukstasinības un vīrišķī­bas paraugs.

Harpunētājs Simpsons un galdnieks Bells, raduši veikt savus pienākumus un pakļauties disciplīnai, bija cilvēki, uz kuriem drīkst paļauties. Ledus locis Fokers, pieredzējis jūrnieks, Džonsona audzēknis, ekspedīcijai varēja ļoti no­derēt.

No pārējiem matrožiem krietnākie šķita Geriss un Bol- tons: jautro un runīgo Boltonu uz brigas uzskatīja par

kaut ko līdzīgu jokdarim; Geriss bija gadus trīsdesmit piecus vecs enerģiska izskata puisis, tikai mazliet pabālu, skumju seju.

Matroži Kliftons, Gripers un Pens, acīm redzot, nebija tik dedzīgi un nosvērti; viņi labprāt savā starpā sačuk­stējās. Kuģa aizbraukšanas brīdī Gripers gandrīz gribēja lauzt līgumu un atteikties no brauciena; no šāda soļa viņu atturēja tikai kautrība. Ja vien viss ritēja gludi, ja pār­mērīgas briesmas nedraudēja un pārāk daudz nebija jā­strādā, tad arī uz šiem trim puišiem droši varēja paļau­ties; bet ēdināt viņus vajadzēs pamatīgi, jo, jāsaka, viņi bija gatavie rīmas. Iepriekš brīdināti, šie matroži tomēr slikti pielāgojās «atturībnieku» lomai un ik ēdienreizē smagi pārdzīvoja degvīna un džina trūkumu; savas slā­pes viņi lūkoja remdēt ar kafiju vai tēju, ko uz brigas ne­taupīja.

Bet abi mehāniķi Brentons un Plovers, tāpat kurinātājs Vorens līdz šim uz kuģa neko nebija darījuši, tikai mie­rīgi sēdēja saliktām rokām.

Tātad par katru no saviem padotajiem Šendons zināja visu nepieciešamo.

14. aprīli «Forvards» šķērsoja lielo Golfa straumi, kas plOst ar Amorikas-austrumu piekrasti līdz ŅūfaundlendAI, pie Norvēģijas krastiem nogriezdamās uz ziemeļrie­tumiem.

Briga tad atradās divsimt jūdžu no Grenlandes starp 51°37' paralēli un 22°58' meridiānu. Laiks kļuva vēsāks; termometra stabiņš noslīdēja līdz —32° pēc Fārenheita, t. i., līdz sasalšanas temperatūrai.

Doktors vēl nevilka mugurā ziemas drēbes un, tāpat kā pārējie, staigāja jūrnieka tērpā. Garajos zābakos, kuros vlņš šķita pilnīgi pazūdam, platajā vaska drānas cepurē, tādās pašas biksēs un jakā viņš likās ļoti komisks; stipra .lietus un augstu viļņu laikā doktors atgādināja jūras dzīv­nieku, taču jāpiezīmē, ka šāds salīdzinājums viņa pašlep­numam ļoti glaimoja.

Jau divas dienas trakoja neganta vētra; ziemeļrietumu vējš kavēja «Forvarda» gaitu. No 14. aprīļa līdz 16. ap­rīlim nerimās spēcīga viļņošanās; bet pirmdien, kad ne­gaidot sākās mežonīga lietus gāze, jūra gandrīz acumirklī norima. Šendons vērsa doktora uzmanību uz šo apstākli.

—           Nu, un tad, — doktors atbildēja, — tas tikai apstip­rina Edinburgas karaliskās biedrības locekļa vaļu med­nieka Skorsbija interesantos novērojumus. Starp citu, arī es skaitos šīs biedrības goda loceklis — korespondents. Kā redzat, lietus laikā pat spēcīgā vējā viļņi gandrīz pa­visam norimst. Turpretī sausā laikā jūra viļņojas, uzpū­šot mazākajai vēsmiņai.

—    Kāds izskaidrojums šādai dabas parādībai, doktor?

—    Ļoti vienkāršs, — tā nav izskaidrojama.

Locis, kas tobrīd stāvēja novērošanas punktā bramrājā, ziņoja, ka aiz labā borta aRtuveni piecpadsmit jūdžu attā­lumā pamanījis peldošu ledus masu.

—    Ledus kalns šajā paralēlē! — iesaucās doktors.

Šendons, pavērsis tālskati norādītajā virzienā, apstip­rināja loča ziņojumu.

—    Tas tik ir joks! — brīnījās doktors.

—           Vai tas jūs pārsteidz? — Šendons iesmējās. — Vai tiešām beidzot mums laimējies atrast kaut ko, kas jūs pār­steidz?

—           Reizē pārsteidz un nepārsteidz, — doktors smaidot atbildēja, — jo arī briga «Ann de Poole» no Grīnspondas 1813. gadā bija iestrēgusi ledus laukos uz 44° paralēles, un tās kapteinis Daimans saskaitīja tur simtiem ledus kalnu.

—           Ko jūs neteiksiet! — iesaucās Šendons. — Izrādās, ka jūs zināt vairāk nekā mēs.

—           Ak, tīrie nieki, — laipnais doktors Klobonijs vien­kārši atbildēja. — Ledus kalni sastopami arī vēl vairāk uz dienvidiem.

—           To es labi zinu, dārgais doktor; kad uz lielgaballai- vas «Flai» dienēju par jungu …

—           1818. gada marta beigās, — doktors pārtrauca Šen- donu, — vai pat aprīlī jūsu laiva uz četrdesmit otrās pa­ralēles iestrēga starp divām peldošām ledus salām.

—    Nu tas taču par traku! —iesaucās Šendons.

—           Un tomēr taisnība; tātad nav nekāds brīnums, ja mēs, atrazdamies divus platuma grādus augstāk ziemeļos, sa­stopam ledus kalnus arī «Forvarda» ceļā.

—           Jūs esat kā neizsīkstoša aka, — teica Šendons, — no kuras atliek smelties gudrības, ja vien pie rokas netrūktu spaiņa.

—    Nieki, šī gudrība izsīks ātrāk, nekā domājat; betonu,

Šendon, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja spētu ap­lūkot tuvāk šo interesanto fenomenu.

—    Labi, ceru, ka tas izdosies, Džonson! — Šendons pie­vērsās stūrmanim. — Vējš, šķiet, mitējies …

—    Jā, kaptein, — stūrmanis atbildēja. — Mēs daudz neko nezaudēsim, kaut gan drīzumā sevi liks manīt Dē- visa straume.

—    Taisnība, Džonson, bet, ja vēlamies divdesmitajā aprīlī ieraudzīt Farvela ragu, tad nepieciešams iedarbināt tvaika dzinēju, pretējā gadījumā mūs aiznesīs uz Labra- doras piekrasti… Volla kungs, lieciet kurināt krāsnis.

Kapteiņa vietnieka pavēles izpildīja; stundu vēlāk tvaika spiediens jau bija pietiekami liels; buras tika no­laistas, un skrūve, ar lāpstiņām kuļot ūdeni, sparīgi dzina brigu pretī ziemeļrietumu vējam.

VI

LIELĀ ZIEMEĻU STRAUME

Drīz vien parādījās aizvien lielāki putnu bari: šie drū­mās piekrastes iemītnieki — vētrasputni, jūras kaijas un gargāles vēstīja par Grenlandes tuvumu. «Forvards» ātri virzījās uz ziemeļiem, pamezdams gaisā aiz sevis melnu, garu dūmu strūklu.

Otrdien, 17. aprīlī, ap vienpadsmitiem rītā locis ievē­roja pirmo «ledus debesi» Tā atradās vismaz divdesmit jūdžu uz ziemeļrietumiem. Žilbinoši baltā josla par spīti pabiezajai mākoņu segai spilgti apgaismoja daļu atmo­sfēras horizonta tuvumā. Šo dabas parādību pieredzējušie kuģinieki labi pazina un pēc staru laušanas stipruma sprieda, ka spožā gaisma nāk no plašiem ledus laukiem, kuri atrodas ārpus redzes loka, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu no brigas.

Pret vakaru no dienvidiem sāka pūst labs ceļa vējš; Šendons lika uzvilkt buras un, lai ietaupītu ogles, pār­traukt katlu kurināšanu. «Forvards» ar savu marsburu, loku un brāmburu straujā gaitā tuvojās Farvela ragam.

18. aprīlī pulksten trijos parādījās balta, šaura, spīdīga

——

1 īpašs, žilbinošs mirdzums debesīs virs plaša ledus lauka.

——

polārstraumes josla, kas krasi atšķīra jūru no debesīm. Acīm redzot, šī ledainā josla sākās nevis pie Dēvisa šau­ruma, bet Grenlandes piekrastē, jo ledi galvenokārt mēdz būt Bafina līča rietumos. Stundu vēlāk briga jau peldēja starp ledus gabaliem, kuri, lai gan savstarpējiesaistīti, blī­vajā polārstraumes daļā ļāvās viļņiem.

Nākamajā dienā, rītam austot, novērotājs vēstīja par kādu pamanītu kuģi — «Forvardam» pretī steidzās dāņu korvete «Valkīra», kas brauca Ņūfaundlendas virzienā. Jūras šaurumā straume lika sevi manīt, un, lai to pār­spētu, Šendons pavēlēja uzvilkt vairāk buru.

Tajā brīdī kapteiņa vietnieks kopā ar doktoru Klobo- niju, Džeimsu Vollu un Džonsonu, stāvēdami uz juta, vē­roja straumes spēku un virzienu. Doktors apvaicājās, vai esot pierādīts, ka Bafina līcī šī straume plūst pastāvīgi.

—    Bez šaubām, — atteica Šendons, — un buru kuģiem nav viegli to pārvarēt.

—    Galvenokārt tāpēc, — piebilda Džeimss Volls, — ka šī straume sastopama kā Amerikas austrumu, tā arī Gren­landes rietumu piekrastē.

—    Tātad, — teica doktors, — tieši tas attaisno ziemeļ­rietumu jūras ceļa meklētājus. Šīs straumes ātrums ir ap­tuveni piecas jūdzes stundā, un grūti iedomāties, ka tā varētu sākties kādā līcī.

—    Jūsu domas, doktor, it īpaši pamato tas, — Šendons piezīmēja, — ka šī straume plūst no ziemeļiem uz dien­vidiem, bet Bēringa šaurumā ir vēl otra straume, kas plūst pretējā virzienā un droši vien ir pirmās izcelsmes avots.

—    Tādā gadījumā, kungi, — sacīja doktors, — jāpie­ņem, ka Amerika no polārā kontinenta ir pilnīgi atdalīta un Klusā okeāna ūdeņi, kas apskalo tās krastus, ieplūst tieši Atlantijas okeānā. Taču Klusā okeāna augstākā līmeņa dēļ tā ūdeņiem vajadzētu savienoties ar Eiropas jūrām.

—    Bet, — iebilda Šendons, — šai teorijai nepieciešami fakti, kas to apstiprinātu, un, ja tādi ir, — ar zināmu iro­niju viņš piemetināja, — tad mūsu universālajam zināt­niekam tos vajadzētu zināt.

—    Kā gan ne! — laipnais doktors apmierināts iesau­cās. — Ja jūs interesē, varu pastāstīt, ka Dēvisa šaurumā ievainotie vaļi pēc zināma laika ar eiropiešu harpūņam sānos tiek noķerti Austrumāzijas piekrastē.

—     Bet, ja tie nebija ceļojuši ap Horna vai Labās Cerī­bas ragu, tad Amerikas ziemeļu piekrastes tiem katrā ziņā vajadzēja apiet. Tas ir neapstrīdami, doktor.

—     Lai tas jūs tomēr nepārliecina, dārgais Šendon, — doktors smaidot teica. — Varu minēt vēl citus faktus, pie­mēram, to, ka Dēvisa jūras šaurumā peld daudz koku — lapegles, apses un vēl citi, kuri aug tropu zemēs. Mēs taču saprotam, ka Golfa straume šiem kokiem neļautu nonākt līcī; bet, ja tie tur tomēr atrodami, tad varējuši tajā iekļūt vienīgi caur Bēringa šaurumu.

—     Jūs mani pārliecinājāt, doktor, un, jāatzīstas, — grūti būtu jūsu argumentiem neticēt.

—     Pag, — iesaucās Džonsons. — Skat, kur īstā laikā peld koks, kas izšķirs mūsu strīdu. Jūrā redzu diezgan pa­matīgu baļķi; ja vien priekšniecība neliegs, nomakšķe- rēsim to, ievilksim kuģī un pavaicāsim, kā sauc tā dzim­teni.

—     Lieliski! — iesaucās doktors. — Vispirms likums, pēc tam apstiprinošs piemērs.

Šendons deva nepieciešamos rīkojumus, briga stūrēja pamanītā baļķa virzienā, un drīz vien ekipāža ar mokām uzvilka koku uz klāja.

Sarkankoka stumbrs bija tārpu sagrauzts līdz pašai ser­dei, tieši tādēļ tas varēja peldēt.

_— Pārliecinošs pierādījums! — doktors sajūsmā iesau­cās. — Atlantijas okeāna straumes šo baļķi Dēvisa līcī nevarēja ienest; to nav iedzinušas ziemeļu ūdens baseinā ari Ziemeļamerikas upes, jo sarkankoks aug tikai otrpus ekvatora, tātad skaidrs, ka tas šurp atkļuvis taisnā ceļā no Bēringa šauruma. Un palūkojieties, mani kungi, uz jū­ras tārpiem, kas to sagrauzuši; tāda tārpu suga sastopama tikai siltajās zemēs.

—     Šis pierādījums patiesi galīgi apgāž uzskatus, kas noliedz daudzinātā jūras ceļa esamību.

—     Šos uzskatus tas vienkārši nokauj! — doktors teica. — Pag, lūkošu uzmest šā baļķa ceļojuma maršrutu: kāda no Panamas vai Gvatemalas upēm stumbru ienes Klusajā okeānā; straume to rauj gar Amerikas krastiem līdz Bē­ringa šaurumam, un, gribot negribot, tas nonāk ziemeļu jūrās. Šis koks nav ne tik vecs, ne ūdens piesūcināts, lai nebūtu iespējams noteikt, cik sen tas pametis savu dzim­teni; laimīgi ticis pāri veselai virknei jūras šaurumu, kas ved uz Bafina jūru, baļķis spēji tiek ierauts ziemeļu straumē, izpeld cauri Dēvisa šaurumam un beidzot no­kļūst uz «Forvarda» klāja, par lielu prieku doktoram Klo- bonijam, kurš lūdz Šendona kungam atļauju paturēt pie­miņai gabaliņu šā koka.

—    Esiet tik laipns, dariet to, — teica Šendons. — Bet savukārt ļaujiet pavēstīt, ka jūs tomēr nebūsiet vienīgais šāda atraduma īpašnieks. Disko salas gubernatoram .. .

—     … Viņam Grenlandē, — pārtrauca doktors, — pie­der sarkankoka galds, darināts no līdzīgos apstākļos iz­zvejota baļķa, es jau zinu, dārgais Šendon, bet lai! Šo grenlandieti viņa galda dēļ nemaz neapskaužu, jo man, ja vien tas nesaistītos ar zināmām grūtībām, no šā koka iznāktu vesela guļamistabas iekārta.

Nakti no trešdienas uz ceturtdienu plosījās neganta vētra; aizvien biežāk ceļā gadījās peldoši koki; tuvoties krastam kļuva bīstami, jo šajā gadalaikā tur mēdz būt daudz ledus kalnu. Šendons tāpēc lika samazināt buru skaitu,' un «Forvards» turpināja ceļu tikai ar foku un bramburu.

Termometra stabiņš noslīdēja zem nulles. Šendons pa­vēlēja izsniegt ekipāžai siltās drēbes: vilnas jakas un bik­ses, flaneļa apakškreklus un īpašus vadmalas kājautus, kādus valkā norvēģu zemnieki. Visi matroži saņēma arī ūdenszābakus.

Bet Kapteinim — sunim vajadzēja iztikt ar savu dabisko kažoku; šķita, ka šis suns nebija visai jutīgs pret tempe­ratūras maiņām — droši vien ne pirmoreiz nācās izciest šādu pārbaudi, turklāt, kā jau dānim, tam nebija tiesību būt pārāk izvēlīgam. Uz klāja suns reti rādījās, jo pa lie­lākai daļai slapstījās kuģa vistumšākajos nostūros.

Pievakarē uz 37°02'07" rietumu meridiāna cauri īslaicī­gam miglas retinājumam iznira Grenlandes krasts. Dok­tors tālskatī dažus mirkļus vēroja milzu glečeru izvago­tās kalnu virsotnes; taču migla ātri atkal tās aizklāja ska­tienam, nolaizdamās pašā interesantākajā brīdī gluži kā teātra aizkars.

20. aprīļa rītā «Forvarda» priekšā atradās simt piecdes­mit pēdu augsts, sensenos laikos uz sēkļa uzsēdies ledus kalns; atkušņi tam nekaitēja un tā dīvainos apveidus ne­bojāja. Šo kalnu jau bija redzējis Snou; 1829. gadā to ļoti pareizi uzzīmēja Džeimss Ross, bet 1851. gadā pilnigi

skaidri novēroja franču leitnants Bello no kuģa «Princis Alberts». Saprotams, arī doktors Klobonijs, vēlēdamies iegūt šā slavenā'ledus kalna attēlu, ļoti veiksmīgi to uz- skieēja.

Nav nekāds brīnums, ja ledus kalni dažkārt uzsēžas uz sēkļa un neatraujami savienojas ar "jūras dibenu, virs līmeņa parasti paceļas tikai viena trešdaļa no kalna aug­stuma, turpretī divas pārējās atrodas zem ūdens; tādējādi minētā ledus kalna iegrime aptuveni bija astoņdesmit jū­ras asis.

Beidzot dienas vidū, kad temperatūra sasniedza — 11°C, zem miglas un sniega mākoņa aizklātajām debesīm mūsu kuģotāji ieraudzīja Farvela raga. «Forvards» to sasniedza tieši norādītajā laikā; un, ja noslēpumainajam brigas kap­teinim ienāktu prātā tik velnišķi nejēdzīgā laikā ierasties šeit un pavērot kuģa stāvokli, viņam sūdzību nebūtu.

«Te nu tas ir,» nodomāja doktors, «slavenais un ļoti trāpīgi nosauktais zemes rags! Daudzi braukuši tam ga­rām, tāpat kā mēs, taču ne visiem bijis lemts to atkal ska­tīt. Vai tiešām šai vietā uz mūžu jāatvadās no Eiropas un draugiem? Šeit braucāt arī jūs, Frobišer, Nait, Barlov, Vogem, Skrogs, Bārene, Hudzon, Blosvil, Franklin, Krozjē, Bello, un arī jums nebija lemts atgriezties ģimenes lokā, šī vieta patiesi bija īsts «Ardievu rags»! 1

Ap 970. gadu Islandes jūrnieki atklāja Grenlandi. Se- bastjans Kabots 1498. gadā sasniedza piecdesmit sesto ziemeļu paralēli; Gaspars un Mišels Kotreali no 1500. līdz 1502. gadam nobrauca līdz sešdesmitajai paralēlei, bet Martins Frobišers 1576. gadā nokļuva līcī, kas tagad no­saukts viņa vārdā.

Džons Dēviss, gods kam gods, atklāja jūras šaurumu 1585. gadā, bet divus gadus vēlāk, savas trešās ekspedī­cijas laikā, šis drosmīgais jūrnieks un veiklais vaļu med­nieks nobrauca līdz septiņdesmit trešajai paralēlei, tikai 17° grādu attālumā no pola.

Meklēdami ziemeļrietumu jūras ceļu, kura atklāšana būtu ievērojami saīsinājusi satiksmes ceļu starp Veco un Jauno pasauli, šajā šaurumā tuvāk vai tālāk iebrauca Bā­renes 1596. gadā, Veimūts 1602. gadā, Džeimss Holls 1605. gadā, Hudzons, kura vārdā nosaukts plašais līcis, kas dziļi

farewell (angliski) — ardievu.

iespiežas Amerikas kontinentā, — 1607. gadā un Džeimss Pūls 1611. gadā.

1616. gadā Bafins līcī, kas nosaukts viņa vārdā, atklāja Lenkastera šaurumu. 1619. gadā viņam pa pēdām devās Džeimss Munks, bet 1719. gadā Naitss, Barlovs, Vogems un Skrogss, kuri nozuda bez vēsts.

1776. gadā leitnants Pikersgils tika sūtīts pretī kaptei­nim Kukam, kurš bija lūkojis nokļūt ziemeļos cauri Bē­ringa šaurumam, un sasniedza sešdesmit astoto paralēli; nākamajā gadā Jungs ar līdzīgu mērķi aizbrauca līdz Sie­viešu salai.

1818.    gadā Džeimss Ross, apbraucis Bafina līča pie­krasti, izlaboja savas un savu priekšgājēju hidrogrāfis­kās kļūdas.

1819.   un 1820. gadā slavenais Parrijs devās uz Lenkas­tera šaurumu un, pārvarējis neskaitāmas grūtības, sasnie­dza Melvila salu, par ko saņēma pieci tūkstoši mārciņu sterliņu lielu prēmiju, kuru parlaments bija apsolījis an­gļu jūras braucējam, kas šķērsos simt septiņdesmito me­ridiānu augstāk par septiņdesmit septīto paralēli.

1826. gadā Bičijs piestāj pie Šamiso salas; Džeimss Ross no 1829. līdz 1833. gadam ziemo Prinča Reģenta šaurumā un starp daudziem citiem ievērojamiem pētījumiem at­klāj magnētisko polu.

Pa to laiku Franklins uz sauszemes sāk. Amerikas zie­meļu piekrastes pētīšanu no Makenzija upes līdz Terne- geina ragam. No 1823. līdz 1835. gadam viņa pēdās do­das kapteinis Bakss, kura pētījumus 1839. gadā papildina Dīzs, Simpsons un doktors Rejs.

Beidzot, 1845. gadā sers Džons Franklins, dedzīgi vēlē­damies atklāt Ziemeļrietumu jūras ceļu, ar kuģiem «Ere- buss» un «Terois» atstāj Angliju; nonācis Bafina līcī, viņš pabrauc garām Disko salai, un kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts.

Neskaitāmās ekspedīcijas, 'kas devās meklēt nozudušos, sekmēja Ziemeļrietumu jūras ceļa atklāšanu un dziļi iz­roboto polāro kontinentu sīku izpēti; uz šiem skarbajiem apgabaliem devās pārdrošākie angļu, franču un Savienoto Valstu jūrnieki, un jāpateicas viņu pūlēm, ka senāko ne­skaidro un maldīgo ziemeļzemju karti var atrast vgirs vienīgi Londonas Karaliskās biedrības arhīvos.»

Tā šo polāro apgabalu vēsturi pārdomāja Klobonijs^at­balstījies pret klāja margām, ar skatienu sekodams gara­jai vagai, ko briga pameta aiz sevis jūrā. Doktora atmiņā blīvē jās drosmīgo jūrnieku vārdi, un zem ledus kalnu caurspīdīgajām arkām viņš šķita saredzam bālas cilvēku ēnas — tos, kuriem nebija lemts atgriezties.

VII

DĒVISA JŪRAS ŠAURUMA

Augu dienu «Forvards» viegli lauza ceļu starp ledus gabaliem; vējš bija labvēlīgs, bet temperatūra ļoti zema; no ledus laukiem strāvoja saltas vēsmas.

Nakti katrā ziņā vajadzēja ievērot vislielāko piesar­dzību: šaurajā jūras ceļā ciešā lokā blīvējās peldoši ledus kalni, dažviet pie apvāršņa tos varēja saskaitīt simtiem; viļņu ārdošā spēka un aprīļa saules ietekmē atdalījušies no augstajiem krastiem, tie kusa vai nogrima okeāna dzī­lēs. Ceļu šķērsoja arī garas peldošu koku virknes, no ku­rām vajadzēja uzmanīgi vairīties, lai nenotiktu sadursme, tāpēc fokmasta galā tika uzvilkta tā saucamā «vārnu lig­zda» — muca ar grozāmu dibenu, kurā sēdēja ziemeļu locis un, vēja aizsegā vērodams jūru, vēstīja par ledus gabalu tuvošanos, bet vajadzības gadījumā noteica bri­gas virzienu.

Naktis bija kļuvušas īsas; saule staru laušanas rezultātā parādījās pie apvāršņa jau 31. janvārī un ar katru dienu ilgāk un ilgāk kavējās pie debesīm. Taču redzamību trau­cēja sniegputeņi, un, lai gan nemaz nebija tumšs, tie ku­ģošanu stipri apgrūtināja.

21. aprīlī cauri biezajai miglai iznira Bezcerības rags; kuģa komarrda bija neizsakāmi nogurusi — kopš briga ielauzās ledos, matrožiem ne mirkli nebija miera; lai iz­lauztu «Forvardam» ceļu blīvajās ledus masās, bija jā­ņem palīgā tvaika dzinējs.

Kamēr Šendons savā kajītē pāris stundu nosnaudās, doktors Klobonijs un stūrmanis Džonsons kuģa pakaļgalā tērzēja. Klobonijam patika sarunāties ar veco jūrnieku, ku|rš|savos neskaitāmajos jūras ceļojumos bija pieredzē­jis oaudz interesanta un pamācoša. Doktors juta pret viņu lielas simpātijās, un arī stūrmanis šai ziņā paradā nepa­lika.

—    Redziet, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — šo zemi nevar salīdzināt ar citām; tā iesaukta par Zaļo zemi, kaut gan savu nosaukumu attaisno tikai dažas nedēļas gadā. ; -

—    Kas zina, dārgais Džonson, — doktors iebilda, — var­būt desmitajā gadsimtā šo zemi ar pilnām tiesībām tā va­rēja dēvēt. Uz mūsu planētas noticis ne mazums pārvēr­tību, un jūs ļoti brīnīsieties, ja teikšu, ka, pēc Islandes hronistu domām, uz šā kontinenta bijis divsimt ziedošu ciematu.

—    Mani tas patiesi tā pārsteidz, Klobonija kungs, ka nespēju jums ticēt, jo šī zeme taču ir ļoti nabadzīga.

—    Un tad? Kaut arī nabadzīgā, tā tomēr sniedz patvē­rumu gan saviem iemītniekiem, gan arī civilizētiem eiro­piešiem.

—    Bez šaubām! Disko salā un Upernivikā mēs sastap­sim cilvēkus, kuri labprāt dzīvo šajā klimatā; bet man vienmēr licies, ka viņi tur mīt spaidu kārtā, nevis pēc pašu izvēles.

—    Tam es ticu, taču cilvēki pierod pie visa, un šie gren- landieši tomēr neliekas tik nožēlojami kā mūsu lielpilsētu strādnieki; varbūt viņi ir nelaimīgi, taču nekādā gadījumā nožēlojami; starp citu, es teicu «nožēlojami», lai gan šis vārds manu domu pilnībā neizsaka; patiesi, ja šiem cilvē­kiem trūkst mērenā klimata priekšrocību, tad, saraduši ar skarbo ziemeļu dabu, tie laikam tomēr gūst šeit zinā­mus priekus, kurus mēs, pārējie, nespējam izprast.

—    Jādomā gan, Klobonija kungs, jo debesis taču ir tais­nīgas; esmu daudz ceļojis Grenlandes piekrastē, un allaž, vērojot šo vientulīgo, tuksnesīgo zemi, sažņaudzas sirds — vai tad nevarēja, piemēram, šos zemes ragus un līčus atdzīvināt ar pievilcīgākiem vārdiem, jo nosaukumi Ar­dievu rags, Bezcerības rags jūras ceļotāju pievilināšanai nav piemēroti.

—    Esmu ar jums vienis prātis, — atbildēja doktors, — bet šiem nosaukumiem nenoliedzami ir liela ģeogrā­fiska nozīme, tie ataino savu vārdu devēju pārdzīvoju­mus. Ja blakus Dēvisa, Bafina, Hudzona, Rosa, Parrija, Franklina un Bello vārdiem dzirdu nosaucam Bezcerības ragu, tad drīz vien atrodu arī Žēlsirdības līci; nosaukums

Providences rags ļoti atbilst Rūpju ostai. Nesasniedza­mais licis noved mani pie Ēdenes raga, un, pametis Atgrie­šanās ragu, es atpūšos Patvēruma līcī. Gar acīm intere­santā secībā nemitīgi slīd briesmas, šķēršļi, neizdošanās, panākumi, vilšanās un veiksmes, kas saistās ar mūsu ze­mes ievērojamāko cilvēku vārdiem, un, līdzīgi antīkām medaļām, tie atsauc manā iztēlē visu polārjūru vēsturi.

—    Jums taisnība, Klobonija kungs, un lai dievs dod, ka mēs savā ceļā sastaptu vairāk Panākumu līču nekā Bezcerības ragu.

—    Ticu, ka tas patiesi piepildīsies, Džonson; bet sakiet man — vai ekipāža ir kaut drusku nomierinājusies?

—    Tikai mazliet; atklāti sakot, kopš mēs iebraucām šaurumā, matrožus atkal sācis nodarbināt jautājums par fantastisko kapteini. Daudzi cerēja viņu ieraudzīt uz klāja pie Grenlandes, bet līdz šim no viņa nav ne vēsts. Starp mums runājot, Klobonija kungs, vai tas nav mazliet dī­vaini?

—    Protams, Džonson.

—    Vai esat pārliecināts, ka tāds kapteinis patiesi ir?

—    Bez šaubām.

—    Bet kā pamatot viņa dīvaino rīcību?

—    Atklāti sakot, Džonson, šķiet, ka šis cilvēks nolēmis aizvest mūs tālāk no krasta, lai atkāpšanās būtu neiespē­jama. Ja viņš parādītos uz klāja aizbraukšanas dienā, katrs vaicātu, kurp kuģis dosies, un tā viņš tikai nokļūtu neveiklā situācijā.

—    Un kāpēc?

—    Pieņemsim, ka šim kapteinim padomā kāds pārcil­vēcisks pasākums, ka viņš vēlas ielauzties tur, kur daudzi citi velti mēģinājuši nokļūt. Vai domājat, ka tādā gadī­jumā viņam izdotos savervēt ekipāžu? Bet, ja izbrauc jūrā, kuģi var aizvest tik tālu, ka nepieciešams turpināt ceļojumu.

—    Tas iespējams, Klobonija kungs; esmu pazinis vai­rākus drosmīgus avantūristus, kuru vārds vien visiem iedvesis šausmas un kuriem nekad nebūtu izdevies sa­meklēt pavadoņus savām riskantajām ekspedīcijām …

—    Neskaitot mani, — piezīmēja doktors.

- Un mani, — piebilda Džonsons, — tāpēc, lai neat­paliktu no jums. Un arī mūsu kapteinis, manuprāt, pieder pie šiem avantūristiem. Bet gan jau redzēsim; ceru, ka

Upernivikā vai Melvila līci šis nepazīstamais drosminieks mierīgi uznāks uz klāja un visiem pavēstīs, cik tālu nodo­mājis mūs aizvest,

—    Mūsu domas sakrīt, Džonson, tikai nebūs viegli no­kļūt līdz Melvila līcim; vai redzat, kā brigu no visām pu­sēm ieskauj ledus? Mēs ar mokām virzāmies uz priekšu. Palūkojieties vien uz šiem. neaptveramajiem ledājiem.

—    Mēs, vaļu mednieki, Klobonija kungs, šos bezgalī­gos vienlaidu ledājus saucam par ledus laukiem.

—    Bet, lūk, tajā pusē ledus lauks sašķelts joslās, kas cieši pieguļ cita pie citas, — ko tas nozīmē?

—    Tas ir «paks», viengabala ledus lauks; ja tam ir apaļa forma, mēs saucam to par «palku», bet, ja iegarena, par «strīmu».

,— Un kā jūs dēvējat atsevišķi peldošus ledus gabalus?

—    Par dreifējošiem lediem; ja tie būtu mazliet aug­stāki, tos sauktu par aisbergiem jeb ledus kalniem; sa­dursme ar tiem kuģim var'būt bīstama, tāpēc no tādiem uzmanīgi jāvairās. Vai redzat, kur ledus spiediena ietekmē izveidojies paaugstinājums? To mēs saucam par torosu; bet, ja tā pamatne atrodas ūdenī, tad par ledus pauguru; lai vienmēr varētu orientēties, visam, kas še sastopams, vajadzēja dot īpašus nosaukumus.

—    Nudien, interesants skats! — vērojot Ziemeļjūru brī­numus, iesaucās doktois. — Un cik pārsteidzoša daudzvei­dība?

—    Bez šaubām, — Džonsons piekrita, — lāgiem Iedus gabali iegūst dīvaini fantastiskus apveidus, un mūsu puiši mēdz tos iztulkot pēc sava prāta.

—    Skatieties, Džonson, cik apbrīnojama ledus masu panorāma: vai blāvajā gaismā tā neatgādina dīvainu aus­trumnieku pilsētu ar minaretiem un mošejām? Bet, skat, mazliet tālāk gara virkne gotisku arku, kuras līdzinās Indriķa VII kapelai vai Parlamenta pilij.

—    Tiesa gan, Klobonija kungs, šeit katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Taču dzīvot šajās pilsētās un baz­nīcās ir bīstami, nav ieteicams tām pat tuvoties. Nereti šo mina retu pamatnes ir nestabilas un pats niecīgākais no tiem spētu sašķaidīt .tādu kuģi kā «Forvards».

—    Tomēr ir bijuši ļaudis, kuri iedrošinājušies dailes šurp, — atsāka doktors, — kaut arī viņu rīcībā nebija

tvaika dzinēja. Šķiet gluži neticami, ka buru kuģi spējuši lauzties uz priekšu starp peldošām zemūdens klintīm.

—     Un tomēr tie izlauzās, Kloboniia kungs. Ne reizi vien to esmu piedzīvojis pats; kad sākās pretvējš, kuģis, mierīgi noenkurojies uz kāda no ledus gabaliem, kopā ar to peldēja pa jūru, gaidīdams izdevīgu brīdi, lai varētu doties tālāk. Taisnība, šādā veidā pārvietojoties, būtu ne­pieciešami vairāki mēneši, lai veiktu ceļa gabalu, kuru šodien, ja nekas ļauns neatgadās, varam nobraukt dažās dienās.

—     Rādās, — piezīmēja doktors, — ka temperatūra krīt aizvien vairāk.

—    Tas nebūtu patīkami, — atbildēja Džonsons, — jo, lai ledus masas sadalītos, sašķeltos un aizpeldētu Atlanti­jas okeānā, nepieciešams atkusnis; starp citu, Dēvisa šau­rumā ledus sastopams daudz biežāk, jo starp Velsinghe- mas un Holsteinborgas zemes ragiem krasti ievērojami satuvinās; turpretī aiz sešdesmit septītās paralēles maijā un jūnijā kuģiem netrūkst pieejamāku vietu.

— Jā, bet vispirms mums jātiek cauri šim šaurumam.

—     Protams, Klobonija kungs; jūnijā un jūlijā šis ceļš mēdz būt brīvs no lediem, tādu to nereti atrod vaļu med­nieku kuģi, bet mūsu instrukcijas ir ļoti tiešas — mums šeit bija jānonāk aprīlī. Vai nu es maldos, vai arī mūsu kapteinis ir pamatīgi rūdīts putniņš un kaut ko cieši ieņē­mis prātā; viņš tāpēc tik agri devās jūrā, lai pagūtu tālāk nokļūt. Bet — dzīvosim, redzēsim.

Doktors nebija kļūdījies, temperatūra patiesi kritās; dienas vidū termometrs nerādīja vairāk kā — 14°C; zie­meļrietumu vējš, izkliedējis mākoņus, līdzēja straumei sa­blīvēt peldošās ledus masas «Forvardam» ceļā. Turklāt šie ledus gabali nepeldēja vienā virzienā; nereti paši aug­stākie, kuru pamatnes rāva zemūdens straume, virzījās tieši uz pretējo pusi.

Skaidrs, ka tas viss kuģošanu ļoti apgrūtināja; mehā­niķiem nebija ne mirkli atpūtas. Tvaika dzinēja vadīšana notika ar sviru palīdzību no klāja, gan paātrinot, gan pa­lēninot kuģa gaitu vai arī pēc sardzes virsnieka pavēles pēkšņi griežoties atpakaļ. Brīžam vajadzēja steigties, lai izsprauktos starp ledus gabaliem, brīžam bija jāsacenšas ātrumā ar kādu ledus kalnu, kas draudēja aizsprostot vie­nīgo braucamo ceļu, brīžam negaidot jūrā iebrucis ledus blāķis spieda kuģi spēji braukt atpakaļ, lai izvairītos no avārijas. Ledus masas, kuras, jukjukām sajauktas, nesa ziemeļu straume, sablīvējās jūras šaurumā, un, ja sals tās saliedētu kopā, tās brigai kļūtu par nepārspējamu šķērsli.

Šajā apkaimē redzēja milzum daudz putnu; skaļi brēk­dami, šurpu turpu lidinājās vētrasputni un kaijas; te va­rēja sastapt putnus lielām galvām, strupiem kakliem un plakaniem knābjiem; ar garajiem spārniem šķel­dami gaisu, tie kā rotaļādamies izaicināja vēja dzītos snie­gus. Šī mundrā, spārnotā ģints atdzīvināja skumjo ainavu.

Straumē peldēja daudz koku stumbru, ar troksni grūz­damies cits citam virsū; kuģim tuvojās daži kašaloti mil­zīgām, resnām galvām, taču par medībām nevarēja būt ne runas, lai gan harpunētājs Simpsons ļoti pēc tām kā­roja. Pievakarē tika manīti vairāki roņi, kuri, izslējuši purnus virs ūdens, peldēja starp lielajiem ledus gabaliem.

22. aprīlī temperatūra krita vēl zemāk. «Forvards» stei­dzās uz priekšu ar pilnu jaudu, meklēdams izdevīgāku ceļu; ziemeļrietumu pretvējš pavisam norima, un buras vajadzēja nolaist.

Svētdien matrožiem nebija daudz darba. Pēc dievvār­diem, kurus nolasīja Šendons, ekipāža medīja jūras put­nus un nošāva tos krietni daudz. Pienācīgi sagatavoti pēc doktora Klobonija receptes, šie putni bija tīkama piedeva jūrnieku maltītēm.

Pulksten trijos pēcpusdienā «Forvardam» ziemeļaustru­mos atradās Kindesela, bet dienvidaustrumos Sukertona kalni; jūra stipri viļņojās; laiku pa laikam negaidot no­laidās bieza migla. Tomēr dienas vidū bija iespejams veikt precīzus mērījumus. Kuģis atradās uz 65°20' paralēles un 54°22' meridiāna. Lai nonāktu labvēlīgākos kuģošanas ap­stākļos no ledus brīvā jūrā, vajadzēja aizbraukt vēl divus platuma grādus tālāk uz ziemeļiem.

Nākamajās trīs dienās — 24., 25. un 26. aprīlī — neri­mās cīņa ar ledu; manevrēšana kļuva neizsakami smaga; tvaiķu ik mirkli nācās gan samazināt, gan palielināt.

Necaurredzamajā miglā ledus kalnu tuvošanos varēja just tikai pēc to savstarpējo sadursmju apslāpētā trokšņa; tad kuģis nekavējoties griezās sāņus; nemitīgi draudēja saskriešanās ar saldūdens ledus gabaliem, kurus no citiem atšķir kristāliskais caurspīdīgums un granīta tvirtums.

Šendons, izmantojot izdevību, lika papildināt dzeramā ūdens krājumus, un katru dienu kuģī tika ieceltas vairā­kas mucas ar šādiem ledus gabaliem.

Doktors Klobonijs nespēja sarast ar optiskajiem mā­ņiem, ko šajā apkārtnē rada refrakcija. Ledus kalns des­mit, divpadsmit jūdžu attālumā no brigas viņam likās kā neliela, tuvumā peldoša balta ledus masa. Viņš centās pieradināt acis pie šās dīvainās parādības, lai turpmāk ātri prastu orientēties.

Beidzot matroži, gan velkot kuģi tauvā gar ledus lau­kiem, gan ar garajiem ķekšiem bīdot prom draudīgākos ledus gabalus, galīgi nomocījās, un tomēr piektdien, 27. aprīlī, «Forvards» joprojām kavējās uz nepārejamās po­lārā loka robežas.

VIII

MATROŽU VALODAS

Veikli slīdot starp ledus kalniem, «Forvardam» tomēr izdevās nedaudz pavirzīties uz ziemeļiem; taču bēgšanu no ienaidnieka drīz vien aizstāja cīņa ar to; kuģim tuvojās vairākas jūdzes gari ledus lauki, bet, tā kā šo kustīgo masu spiediens nereti pārsniedz desmit miljonu tonnu, vajadzēja sargāties, lai nenokļūtu to skavās. Uz kuģa uz­stādīja ledus zāģus, kurus nekavējoties varētu laist darbā.

Daļa matrožu smagos darbus veica mierīgi, citi turpre­tim kurnēja vai atteicās paklausīt pavēlēm. Uzstādīdami zāģējamās ierīces, Geriss, Boltons, Pens un Gripers savā starpā tērzēja.

—    Pie joda! — jautri iesaucās Boltons. — Nez kāpēc man nupat iešāvās prātā, ka Voterstrītā atrodas jauks krodziņš, kurā nekaitētu pasēdēt pie glāzes džina un pu­deles portera. Griper, vai tu no šejienes to neredzi?

—    Jāatzīstas, — uzrunātais, kurš parasti bija sliktā omā, atteica, — es neredzu itin neko, nudien.

—    Tas bija tikai joks, Griper; skaidrs, ka šajās sniega pilsētās, par kurām tā jūsmo doktors Klobonijs, nesamek­lēsi pat niecīgāko krodziņu, kur īsts matrozis varētu ap­slacīt rīkli ar lāsīti degvīna.

—         Par to esi drošs, Bolton. Un derētu piebilst, ka šeit

nav pat ar ko kārtīgi atspirdzināties. Savāda iedoma — Ziemeļjūru braucējiem noliegt stipros dzērienus!

—           Pag! — iesaucās Geriss. — Vai esi piemirsis, Gri­per, ko teica doktors? Ja vēlies paglābties no cingas, pa­likt vesels un aizbraukt tālu, tad nekādus alkoholiskus dzerienus lietot nav brīv.

—           Es taču nemaz nevēlos braukt vēl tālāk, Geris; ma­nuprāt, skaisti jau ir tas, ka esam nokļuvuši līdz šejie­nei; un nav vērts spītīgi dzīties uz priekšu, ja pats velns liek mums šķēršļus ceļā.

—            Nu, un nedzīsimies arī, — teica Pens. — Neiedomā­jami, bet esmu jau paguvis aizmirst, kā garšo džins!

—           Neaizmirsti tikai, — piezīmēja Boltons, — ko teica doktors.

—    Blēņas! — atcirta Pens savā zemajā, skarbajā balsī.

—    Viņš var teikt, ko grib! Bet ej tu sazini, vai veselība šeit nav vienīgi aizbildinājums, lai ietaupītu dzeramos?

—           Iespējams, ka velna puikam Penam taisnība, — sa­cīja Gripers.

—           Kas vēl nebūs! — iebilda Boltons. — Vai tad kāds ar tik sarkanu degunu var pareizi spriest? Un, ja mūsu stingrajā režīmā Pena deguns drusku zaudēs no sava spilgtuma, lai viņš par to pārāk nebēdā.

—            Ko mans deguns tev nodarījis? — aizskarts vārīgā vietā, Pens spēji iesaucās. — Tavi padomi manam degu­nam nav vajadzīgi; neviens tev tos neprasa; domā labāk pats par savu degunu!

—           Ko skaisties, Pen! Nezināju, ka tavs deguns tik ju­tīgs. Arī es pats, tāpat kā citi, labprāt neatteiktos no kriet­nas glāzes viskija, it īpaši šādā salā; bet, ja no tās vairāk sliktuma nekā labuma, esmu gatavs iztikt tāpat.

-- Tu iztiksi, — sarunā iejaucās kurinātājs Vorens,

—   bet varbūt citi to nespēj?

—           Ko tu ar to gribi teikt, Voren? — cieši viņā paska­tījies, noprasīja Geriss.

—           To, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ šeit tomēr ir atro­dami alkoholiski dzērieni, un varu iedomāties, ka kuģa pakaļgalā no tiem daudz neatturas.

—    Un kā tu to zini? — vaicāja Geriss.

Vorenam pietrūka atbildes; viņš, kā mēdz teikt, ru­nāja tikai runāšanas pēc.

—           Tu taču redzi, Geris, — atsāka Boltons, — ka Vo- rens neko nezina.

—           Nu labi, — sacīja Pens, — palūgsim Šendonam por­ciju džina; esam to godīgi nopelnījuši, un tad jau redzē­sim, ko viņš atbildēs.

—    Neieteicu to darīt, — iebilda Geriss.

—    Kāpēc ne? — Pens un Gripers reizē iesaucās.

—           Tāpēc, ka Šendons tikpat šo lūgumu noraidīs. Jūs viņa noteikumus zinājāt, pirms līgāt uz kuģa; par to va­jadzēja padomāt agrāk.

—           Turklāt Ričards Šendons nav kuģa saimnieks. — Boltons, cienīdams Gerisu, labprāt mēdza nostāties tā pusē.

—    Viņš, tāpat kā mēs, pakļauts citam pavēlniekam.

—    Kuram tad? — vaicāja Pens.

—    Kapteinim.

—    Atkal jau šis nelaimīgais kapteinis! — iesaucās Pens.

—  Vai tiešām jūs nesaprotat, ka tāda kapteiņa nemaz nav, tāpat kā nav krodziņa uz šiem ledus blāķiem! Tas gluži vienkārši ir smalks paņēmiens, kā liegt mums to, ko ar pilnām tiesībām drīkstam prasīt.

—    Un tomēr kapteinis eksistē, — turpināja Boltons,

—    un esmu gatavs derēt uz savu divu mēnešu algu, ka drīz vien viņu redzēsim.

—           Lieliski! — iesaucās Pens. — Jau sen kāroju teikt viņam pāris vārdiņu tieši acīs!

—           Kurš te piemin kapteini? — šajā brīdī sarunā iejau­cās jauns biedrs.

Tas bija matrozis Kliftons, visai māņticīgs un skaudīgs cilvēks.

—           Vai esat uzzinājuši ko jaunu par kapteini? — viņš taujāja.

—    Ne, — matroži vienbalsīgi atbildēja.

—           Pieminiet manus vārdus: kādā jaukā dienā kapteinis atradīsies savā kajītē, kaut gan nevienam nebūs ne jaus­mas, kā viņš tur radies un no kurienes.

—           Ko niekus! — atcirta Boltons. — Vai tu, Klifton, domā, ka šis brašais vīrs ir vadātājs vai Skotijas kalnu gars?

—           Smejies, cik tīk, Bolton, tas manas domas nemainīs. Ik dienas, ejot garām viņa kajītei, es pametu aci atslēgas caurumā un ceiu, ka gan jau reiz varēšu jums pavēstīt, kam šis kapteinis līdzīgs un kāds viņš izskatās.

—            Pie velna, viņš būs tāds pats kā visi, tas tavs kap­teinis, — noteica Pens. — Bet, ja šis gudrinieks gribēs mūs aizvilināt tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās doties, gan tad viņš redzēs!

—           Lieliski! — iesaucās Boltons. — Skat, Pens kapteini vēl nepazīst, bet jau gatavs meklēt kašķi!

—           Nepazīst? — novilka Kliftons, nolūkodamies citos tā, it kā zinātu daudz. — Tas vēl ir jautājums, vai Pens to pazīst vai ne.

—           Pie joda, ko tu ar to gribi teikt? — ievaicājās Gri- pers.

—    Tas saprotams tikai man pašam.

—    Bet mēs tevi nesaprotam.

—           Nu, vai tad Penam jau reiz nebija nepatikšanas ar viņu?

—    Ar kapteini?

—    Protams, ar Kapteini — suni, tas ir viens un tas pats.

Matrozi saskatījās, taču neiedrošinājās neko iebilst.

—           Cilvēks vai suns, — Pens caur zobiem norūca, — bet zvēru, ka šis lopiņš tuvākajās dienās saņems pēc nopel­niem.

—           Paklau, Klifton, — Boltons nopietni vaicāja, — vai tiešām tu noticēji Džonsona jokam, ka īstais kapteinis ir suns?

— Noteikti, — Kliftons pārliecināti atbildēja, — un, ja jūs būtu tikpat labi novērotāji kā es, jums nepaietu se­cen šā suņa dīvainie paradumi.

—    Kādi? Stāsti taču!

—           Vai neesat manījuši, ka tas valdonīgā izskatā, lūko­damies burās kā īsts sargmatrozis, pastaigājas pa kap­teiņa tiltiņu?

—           Tiesa gan, — piekrita Gripers. — Kādu vakaru es pats to pārsteidzu, atspiedušos ar ķepām uz stūres rata.

—    Neticami! — iesaucās Boltons.

 — Un vēl, — turpināja Kliftons, — vai naktīs suns ne­pamet brigu un nedodas klejot pa ledus laukiem, nebīda­mies ne lāču, ne sala?  — Arī tas ir tiesa, — teica Boltons.

—            Un vai esat kādreiz redzējuši, ka šis dzīvnieks, kā tas īstam sunim pienāktos, meklētu cilvēku sabiedrību, lo­dātu virtuvē un nenolai'stu acu ņo pavāra Stronga, kad viņš nes Šendonam gardāku kumosiņu? Kad naktīs suns

aizklīst divas trīs jūdzes prom no kuģa, vai jūs nedzirdat kaucienus, no kā pār kauliem skrien auksti šermuļi, kaut gan tos nemaz nav tik viegli saklausīt stiprajā salā? Un pēdīgi, vai esat redzējuši šo suni kaut ko ēdam? Ne no viena tas neņem ne kumosiņa; ēdiens stāv neskarts, un, ja vien kāds uz klāja suni slepeni nebaro, tad droši var apgalvot, ka šis lopiņš dzīvo bez ēšanas. Un lai esmu pē­dējais nelga, ja šajā sunī nemīt pats nelabais!

—           Nudien, — noklausījies Kliftona argumentos, sacīja galdnieks Bells, — nudien, tas pilnīgi iespējams.

Bet pārējie matroži klusēja.

—           Uz kurieni galu galā mēs ar šo kuģi braucam? — ievaicājās Boltons.

—           Nav zināms, — atteica Bells. — Noteiktā laikā Šen- dons saņems papildu instrukcijas.

—    Bet no kā?

—    No kā?

—    Jā, un -kādā veidā? — Boltons sāka kļūt nepacietīgs.

—    Nu, atbildi taču, Bell, — matroži nelikās mierā.

—           No kā? Kādā veidā? Eh, kas man to teiks! — savu­kārt piespiests pie sienas, galdnieks atcirta.

—           Kapteinis — suns! Lūk, kas! — Kliftons iesaucās. — Reiz jau tas rakstīja, gan uzrakstīs vēl. Ak, ja es zi­nātu kaut pusi no tā, ko zina šis lopiņš, tad man nebūtu grūti kļūt par admiralitātes pirmo lordu.

—           Tātad, — sacīja Boltons, — tu paliec pie savas pār­liecības, ka mūsu kapteinis ir šis suns?

—    Protams, kā jau teicu.

—           Nu, tādā gadījumā, — apslāpētā balsī ierunājās Pens, — lai viņš drīzāk pārvēršas par cilvēku, ja nevēlas nosprāgt savā suņa ādā, citācli, goda vārds, aplauzīšu vi­ņam sprandu!

—     Kāpēc tā? — vaicāja Geriss.

—           Tāpēc, ka man tā tīk, — Pens skarbi atcirta, — un norēķini par to man nevienapi nav jādod.

—           Diezgan tērgāts, puiši, — mirklī, kad saruna sāka ņemt ļaunu virzienu, iejaucās stūrmanis Džonsons. — Pie darba, un veicīgāk sagatavojiet zāģus! Vajag izlauzties cauri šiem ledus laukiem!

—           Lai notiek! Nākamajā piektdienā pēc pastardie­nas! — paraustīdams plecus, norūca Kliftons. — Gan re­dzēsiet, ka tikt pāri polāfajam lokam nemaz nav vienkārši.

Lai būtu kā būdams, ekipāžas pūies šajā dienā palika gandrīz veltas. «Forvards» ar pilnu jaudu triecās virsū lediem, taču nespēja tos sašķelt; nakti bija nepieciešams noenkuroties.

Sestdien austrumu vēja ietekmē gaisa temperatūra kri­tās vēl vairāk; laiks noskaidrojās, un, cik tālu vien ska­tiens sniedza, uz visām pusēm pletās balti ledus klajumi, žilbinoši mirdzēdami saulē. Pulksten septiņos rītā termo­metrs rādīja — 21°C.

Doktoram Klobonijam ļoti gribējās atpūsties savā ka­jītē un pasapņot par arktiskajiem ceļojumiem, taču viņš, kā parasts, sev jautāja: ko man šobrīd vismazāk patiktu darīt? Doktors nodomāja, ka doties augšā uz klāja tik stiprā salā un palīdzēt matrožiem darbā nebūtu sevišķi patīkami. Tomēr, nepārkāpdams noteikto kārtību, viņš pameta mājīgo kajīti un devās matrožiem talkā vilkt kuģi tauvā. Zaļās acenes, kuras aizsargāja doktora acis no gais­mas atspīdumu dzēlieniem, piešķīra viņam omulīgu iz­skatu, un, lai izvairītos no tālo ziemeļu paralēlēs parastās acu slimības oftalmijas, viņš arī turpmāk ekspedīcijas laikā nešķīrās no šīm acenēm.

Pievakarē, pateicoties matrožu pūlēm un Šendona pras­mei izmantot katru izdevīgāku apstākli, «Forvards» bija pavirzījies par dažām jūdzēm uz ziemeļiem; pusnaktī ku­ģis šķērsoja sešdesmit sesto paralēli, un, kad lote uzrādīja četrdesmit sešu metru dziļumu, Šendons saprata, ka viņi nonākuši zemūdens klinšu tuvumā, kur reiz bija iestrē­dzis angļu kara kuģis «Viktorija». Krasts atradās trīs­desmit jūdžu uz austrumiem.

Tad pēkšņi līdz šim nekustīgās ledus masas sašķēlās un sāka virzīties uz priekšu; visās apvāršņa malās iznira ledus kalni; brigu ielenca peldošas zemūdens klintis, kuru spiediens bija nepārvarams; vadīt kuģi kļuva tik grūti, ka stūri uzticēja labākajam stūrmanim Gerisam. Ledus kalni brigas aizmugurē tiecās saslēgties, tāpēc katrā ziņā va­jadzēja izlauzties cauri šim ledus labirintam; kā piesar­dzība, tā pienākums lika doties tikai uz priekšu. Smago stāvokli, kādā atradās Šendons, jo vairāk sarežģīja ne­iespējamība noteikt kuģa virzienu starp kustīgajām ledus masām, kuras, nemitīgi pārvietojoties, nedeva neviena noteikta orientācijas punkta.

Divās daļās sadalītā ekipāža novietojās pie kuģa labā un kreisā borta; matroži, bruņojušies gariem ķekšiem ar dzelzs uzgali, draudīgākos ledus gabalus bīdīja nost no kuģa. Drīz vien «Forvards» iebrauca tik šaurā ejā starp diviem augstiem ledus kalniem, ka akmenscietās ledus sienas skāra rāju malas; kuģis palēnām iepeldēja līku­mainā aizā, kur plosījās sniega vētra un peldošie ledus gabali sadūrušies, drūmi krakšķēdami, lūza.

Pēc brītiņa atklājās, ka aizai nav izejas; iekļuvis šajā kanālā, «Forvardam» tuvojās milzīgs ledus kalns; likās, nav iespējams no tā izvairīties, tikpat neiespējami bija griezties atpakaļ pa ledus aizšķērsoto ceļu.

Šendons un Džonsons, stāvēdami kuģa priekšgalā, ap­svēra stāvokli. Ar labo roku Šendons rādīja stūrmanim virzienu, kādā turēties, ar kreiso, ziņodams, kā manevrēt, deva zīmes Vollam, kurš stāvēja blakus mašīnistam.

—    Ar ko tas viss beigsies? — doktors vaicāja Džonso- nam.

-— Dievs to zina,— stūrmanis atbildēja.

Tikai vienas kabeļtauvas attālumā no «Forvarda», drau­dēdams kuģi sašķaidīt, iznira simt pēdu augsts ledus kalns.

—    Posts un nelaime! — iesaucās Pens un rupji nolādē­jās.

—- Klusēt! — viņam uzkliedza kāda balss, kuru vētras kaucienos nevarēja pazīt.

Šķita, ka ledus milzenis tūlīt sabruks pār brigu, un iestājās neaprakstāms šausmu mirklis. Pametuši ķekšus, matroži, neklausīdami Šendona pavēlēm, metās uz kuģa pakaļgalu. Pēkšņi atskanēja baismīgs troksnis; pār klāju gāzās īsts ūdens viesuļstabs — kuģi cēla gaisā milzīgs vil­nis. Ekipāžu pāršalca izmisuma kliedzieni, taču Geriss jo­projām nepameta stūri, vadīdams brigu vajadzīgajā vir­zienā par spīti tam, ka viļņi to nežēlīgi svaidīja no vienas puses uz otru.

Un, kad izbaiļu pilnie skatieni pievērsās ledus kalnam, tas jau bija nozudis; eja atbrīvojās, priekšā stiepās garš kanāls, ko apspīdēja slīpi saules stari; briga varēja tur­pināt ceļu bez šķēršļiem.

—    Kā jūs šo pārsteidzošo dabas parādību izskaidrojat, doktor Klobonij? — vaicāja Džonsons.

—    Gluži vienkārši, — doktors atbildēja. — Tas gadās bieži: atkušņa laikā peldošās ledus masas atdalās cita no citas un vientuļi klejo» jūrā; pamazām tās virzās uz dien­vidiem, kur ūdens relatīvi daudz siltāks; ledus gabalu pamatnes savstarpējās sadursmēs sāk kust un drupt, līdz beidzot pienāk mirklis, kad ledus blāķu smaguma centrs pārvietojas un tie apgāžas. Taču, ja šis ledus kalns būtu gāzies divas minūtes vēlāk, tas, bez šaubām, sabruktu pār brigu un mūs neizbēgami sašķaidītu.

IX

JAUNA VĒSTS

Beidzot polārais loks bija sasniegts; «Forvards» to šķērsoja trīsdesmitajā aprīlī, dienas vidū, Holsteinborgas raga tuvumā; austrumos pie apvāršņa slējās gleznaini kalni. Var teikt, ka jūra bija brīva 110 ledus vai, pareizāk sakot, te no peldošajiem ledus gabaliem vairs nebija grūti izvairīties. Vējš sāka pūst no dienvidaustrumiem, un briga pilnās burās droši iebrauca Bafina jūrā.

Diena bija neparasti mierīga, un ekipāža varēja mazliet atvilkt elpu; ap kuģi peldēja un lidinājās neskaitāmi putnu bari; doktors Klobonijs starp tiem ievēroja alkus — putnus, kuri atgādina prīkšķes ar melniem kakliem, spār­niem un mugurām, baltām krūtīm; šie putni spēji nira un bieži vien palika zem ūdens vairāk nekā četrdesmit sekundes.

Šajā dienā nebūtu nekā nozīmīga, ja uz kuģa, lai cik dīvaini tas liktos, nenotiktu sekojošais: sešos no rīta, pēc dežūras atgriezies savā kajītē, Ričards Šendons atrada uz galda vēstuli ar šādu uzrakstu:

«Brigas «Forvards» vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam Bafina jūrā.»

Šendons nespēja ticēt savām acīm, bet, pirms iepazinās ar šās noslēpumainās korespondences saturu, viņš, licis ataicināt doktoru Kloboniju, Džeimsu Vollu un ekipāžas stūrmani Džonsonu, parādīja tiem vēstuli.

— Savādi, — noteica Džonsons.

«Apbrīnojami,» nodomāja doktors. š -

—           Beidzot! — iesaucās Šendons. — Beidzot mēs uzzi­nāsim noslēpumu…

Steidzīgi atplēsis aploksni, viņš izlasīja:

«Komandieri

«Forvarda» kapteinis priecājas par aukstasinību, veik­lību un vīrišķību, kādu Jūsu matroži, virsnieki un Jūs pats parādījāt nesenajā situācijā; viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pateicību.

Uzņemiet kursu tieši uz ziemeļiem, uz Melvila līci, no kurienes lūkojiet nokļūt Smita šaurumā.

«Forvarda» kapteinis K. Z.

Pirmdien, 30. aprīlī, Velsinghemas raga platuma grā­dos.»

—    Un tas ir viss? — iesaucās doktors.

—    Viss, — atteica Šendons.

Vēstule izkrita viņam no rokām.

—           Šis fantastiskais kapteinis, — sacīja Volls, — par ierašanos uz kuģa vairs pat nepiemin; no tā secinu, ka viņš šeit nekad arī neieradīsies.

—           Bet vēstule? — jautāja Džonsons. — Kā tā šurp no­kļuvusi?

Šendons klusēja:

—           Vollam taisnība, — pacēlis vēstuli rokās, to grozī­dams, atbildēja doktors, — kapteinis uz kuģa neieradīsies kāda īpaša iemesla dēļ…

—    Un tas būtu? — dzīvi ievaicājās Šendons.

—           Iemesls ir tāds, ka viņš jau atrodas uz kuģa, — dok­tors gluži vienkārši paskaidroja.

—           Jau? — Šendons brīnījās. — Ko jūs ar to gribat teikt?

—    Kā citādi lai izskaidro vēstules saņemšanu?

Džonsons piekrītoši palocīja galvu.

—           Neticami!'— Šendons dedzīgi iesaucās. — Man taču zināmi visi ekipāžas vīri, tādā gadījumā jāpieņem, ka jau kopš brigas aizbraukšanas dienas kapteinis ir starp mums! Nē, tas nav iespējams, kad es jums saku! Ar katru no mūsu komandas locekļiem divu gadu laikā esmu ticies vismaz simt reižu. Jūsu uzskats, doktor, neiztur kritiku.

—    Bet kādas tad ir jūsu domas, Šendon?

—    Varu pieņemt visu, tikai ne to. Iedomāsimies, ka šis kapteinis vai kāds viņa padotais, izmantodams tumsu, miglu, visu, ko vien vēlaties, uzlavījies uz kuģa; mēs ne­esam tālu no sauszemes; varbūt kāds eskimosu ka jaks spē­jis izlauzties cauri lediem, tuvoties kuģim un nodot šo vēstuli. .. Migla bija pietiekami bieza, lai veicinātu šādu gājienu…

—    Un lai nevaretu saskatīt brigu, — piemetināja dok­tors. — Ja neviens no mums nemanīja šo svešinieku pār­kāpjam pāri bortam, kā gan viņš būtu atradis «Forvardu» tik biezā miglā?

—    Skaidrs, — piekrita Džonsons.

—    Tātad atgriežos pie savas hipotēzes, — sacīja dok­tors. — Ko jūs par to domājat, Šendon?

—    Visu, ko vēlaties, — Šendons dedzīgi atbildēja, — tikai ne to, ka šis cilvēks atrodas uz mana kuģa.

— Varbūt, — piemetināja Volls, — starp komandas lo­cekļiem ir kāds, kurš saņem kapteiņa norādījumus?

—    Iespējams, — teica doktors.

—    Bet kurš? — vaicāja Šendons. — Galvoju jums, ka pazīstu visus savus ļaudis, turklāt jau ilgi.

—    Katrā gadījumā, — atsāka Džonsons, — lai kaptei­nis šeit ierodas kā cilvēks vai pats nelabais, mēs viņu sa­ņemsim pa godam. Taču no viņa vēstules izriet vēl viens norādījums vai, pareizāk sakot, informācija.

—    Kāda? — vaicāja Šendons.

—    Mums jādodas ne vien uz Melvila līci, bet arī uz Smita šaurumu.

—    Jums taisnība, — teica doktors.

—    Smita šaurumu? — Šendons neviļus atkārtoja.

—    Tātad «Forvarda» uzdevums, acīm redzot, nav mek­lēt Ziemeļrietumu jūras ceļu, — Džonsons turpināja, — jo vienīgais ceļš, kas ved turp, tā saucamais Lenkastera šau­rums, paliek pa kreisi. Tieši šis apstāklis pareģo mums ris­kantu ceļojumu nezināmās jūrās.

—    Jā, Smita šaurums, — sacīja Šendons, — ir ceļš, ko 1853. gadā nobrauca amerikānis Keins, un ar kādām briesmām saistījās šis ceļojums! Ugu laiku Keinu uzskatīja par bojā gājušu skarbajās Ziemeļu zemēs. Bet galu galā — kad jābrauc, brauksim! Tikai cik tālu? Vai līdz polam?

— Un kāpēc gan ne? — ievaicājās doktors.

Iedomājoties tik neprātīgu pasākumu, Džonsons paraus­tīja plecus.

—       Bet atgriezīsimies pie mūsu kapteiņa, — atsāka Džeimss Volls. — Ja kapteinis patiesi eksistē, tad, manu­prāt, viņš var mūs sagaidīt vienīgi Grenlandes piekrastē, Disko salā vai Upernivikā; starp citu, pēc pāris dienām tas noskaidrosies.

—       Bet vai šās vēstules saturu jūs darīsiet zināmu eki­pāžai? — doktors pavaicāja Šendonam.

—       Ar komandiera atļauju, — Džonsons teica, — es gan to nedarītu.

—    Kāpēc? — jautāja Šendons.

—       Tāpēc, ka visa šī noslēpumainība un fantastika var vīriem laupīt drosmi. Viņus tāpat jau satrauc mūsu nepa­rastās ekspedīcijas nākotne. Bet, ja tam vēl pievienosies kaut kas pārdabisks, tas visus var ļauni ietekmēt, un kri­tiskā brīdī mums nebūs neviena, uz ko paļauties. Ko jūs par to sakāt, komandier?

—    Bet kā jūs domājat, doktor? — Šendons vaicāja.

—       Man liekas, — teica doktors, — Džonsons spriež gudri.

—    Bet jūs, Džeims?

—       Nekas labāks man neienāk prātā, — atbildēja Volls, — tāpēc pievienojos šo kungu uzskatiem.

Mirkli Šendons iegrima domās; viņš uzmanīgi pārlasīja vēstuli.

—       Kungi, — viņš teica, — jūsu uzskati, bez šaubām, ļoti pamatoti, bet es tiem tomēr nevaru piekrist.

—    Kāpēc tā, Šendon? —* doktors vaicāja.

—       Vēstulē ir pārāk tieši norādījumi. Kapteinis liek iz­teikt ekipāžai pateicību. Līdz šim akli esmu izpildījis vi­sas viņa pavēles, vienalga kādā veidā tās tika man no­dotas, un tieši tādēļ nespēju …

—       Tomēr… — atsāka Džonsons, bažīdamies, kā tāds ziņojums ietekmēs matrqžus.

—       Krietnais Džonson, — turpināja Šendons, — es. pil­nīgi saprotu jūsu neatlaidības cēloni, jūsu pamatojumi ir lieliski, bet palasiet; «Viņš lūdz Jūs izteikt ekipāžai pa­teicību.»

—       Tādā gadījumā rīkojieties saskaņā ar saņemtajiem no­rādījumiem, — teica Džonsons, kurš, starp citu, bija stingrs disciplīnas ievērotājs.*—Vai paaicināt ekipāžu uz klāja?

—    Dariet to, — Šendons pavēlēja.

Uz kuģa ātri izplatījās jaunā vēsts par kapteiņa vēs­tuli. Matroži nekavējoties sapulcējās uz klāja, un koman­dieris tiem skaļi nolasīja noslēpumaino vēstuli.

Ekipāža, drūmi klusējot, noklausījās, pēc tam visi iz­klīda, domās pārcilādami neskaitāmus pieņēmumus; māņ­ticīgā Kliftona iztēle bija guvusi bagātīgu vielu; ievēro­jamu lomu šajā notikumā viņš piedēvēja Kapteinim — sunim un turpmāk, satiekot nejauši to savā ceļā, nepie­mirsa godbijīgi sveicināt.

—    Ko es sacīju? — viņš matrožiem atkārtoja. — Šis lopiņš prot rakstīt!

Pēc šīs piezīmes neviens nekā neteica, un pat galdnie­kam Bellām bija grūti atrast atbildi.

Visi tomēr ticēja — ja arī kapteiņa paša uz brigas nav, viņa ēna vai gars klīst šeit apkārt; prātīgākie turpmāk sāka vairīties no savstarpējas spriedumu apmaiņas.

Pirmajā maijā, dienasvidū, kā novērojumi vēstīja, ku­ģis atradās starp 68° paralēli un 56°32' meridiānu. Gaisa temperatūra cēlās, termometrs rādīja —4° C.

Doktoru Kloboniju priecēja baltās ledus lācenes un divu viņas mazuļu draiskulības uz ledus gabala, kas stie? pās visgarām krastam. Volla un Simpsona pavadībā dok­tors laivā devās lāču medībās; taču lācene, kas, acīm re­dzot, nebija kareiviski noskaņota, kopā ar mazuļiem veikli nozuda, un doktoram no medībām nācās atteikties.

Nakti, pūšot labam ceļa vējam, briga apbrauca Čidleja ragu; drīz vien pie apvāršņa parādījās Disko salas aug­stie kalni; labajā pusē palika Godhavna, dāņu ģenerālgu­bernatora rezidence. Šendons neuzskatīja par vajadzīgu tur piestāt, un pēc brītiņa «Forvarda» aizmugurē palika eskimosu pirogas, kuras lūkoja tam piekļūt.

Disko sala pazīstama arī ar nosaukumu Vaļu sala; no šejienes 1845. gada 12. jūlijā sers Džons Franklins nosū­tīja admiralitātei savu pēdējo vēstījumu, un tieši pie šīs salas 1859. gada 27. augustā ceļā uz Angliju piestāja kap­teinis Maklintoks, kurš atveda neapstrīdamus pierādīju­mus par Franklina ekspedīcijas bojā eju.

Doktoram vajadzēja atcerēties abus līdzīgos faktus. Kad briga tuvojās šai vietai, izraisījās skumjas atmiņas, taču Disko salas augstiene ātri nozuda skatienam.

Piekrastē blīvējās plašas ledus, kalnu masas, kuras no kontinenta nešķiras pat atkusni; šai bezgalīgajai augstieņu virknei bija visdīvainākie apveidi.

Nākamajā dienā ap pulksten trim ziemeļrietumos iznira Sandersona Hope; piecpadsmit jūdžu attālumā pa labi 110 brigas palika kontinents; kalnu klāja sarkanbrū­nas ēnas. Vakarā starp peldošajiem ledus gabaliem va­rēja pamanīt vairākus finvaļus, kuriem uz muguras aug spuras; vaļi rotaļājās, caur savām elpošanas atverēm pūz­dami gan gaisa, gan ūdens strūklas.

Naktī no 3. uz 4. maiju doktors pirmoreiz redzēja, kā saule pusnaktī, pieskaroties apvāršņa malai, nenoslēpj aiz tās savu spožo disku; pēc 31. janvāra saules orbītas ar katru dienu kļuva garākas, un beidzot saule vairs ne­norietēja ne dienu, ne nakti.

Nemitīgā dienas gaisma nepieradušos bezgala pār­steidza un pat nogurdināja; grūti iedomāties, cik'nepie- ciešama acīm nakts tumsa. Doktoram bija ļoti grūti sarast ar pastāvīgo gaismu, kuru jo dzēlīgāku padarīja atspulgi ledus klajumos.

Piektajā maijā «Forvards» šķērsoja 72. paralēli. Pāris mēnešu vēlāk briga uz šās ziemeļu paralēles būtu sasta­pusi daudz vaļu mednieku kuģu, taču šaurums vēl nebija tiktāl atbrīvojies no ledus, lai kuģi netraucēti varētu iekļūt Bafina līcī.

Nākamajā dienā, pabraukuši garām Sieviešu salai, briga tuvojās Upernivikai, visattālākajam ziemeļu ciematam, kas šajā Grenlandes piekrastē pieder Dānijai.

X

BĪSTAMS BRAUCIENS

Šendons, doktors Klobonijs, Džonsons, Fokers un pa­vārs Strongs, sakāpuši vaļu mednieku laivā, devās uz krastu.

Gubernators ar sievu un pieciem bērniem, visi īsti es­kimosi, cienīgi sagaidīja viesus. Doktors, studējis filolo­ģiju, mazliet prata dāņu valodu, un ar to pietika, lai nodi­binātu draudzīgas attiecības ar iedzimtajiem; turklāt ledus locis Fokers, kas reizē bija ekspedīcijas tulks, prata ap

divdesmit grenlandiešu vārdu, bet, ja cilvēks nav pārāk godkārīgs, arī ar divdesmit vārdiem var tikt tālu.

Dzimis Disko salā, gubernators visu mūžu bija pavadījis dzimtenē; ceļotājus viņš iepazīstināja ar savu pilsētu — trim koka mājām, kuras piederēja viņam pašam un lute­rāņu mācītājam, ar skolu un veikaliem, kur avāriju cie­tušie kuģotāji mēdza iegādāties pārtiku. Pārējā pilsētas daļa bija eskimosu sniega būdas, kurās vajadzēja līst iekšā rāpus pa vienīgo ieeju — spraugu sienā.

Vairums iedzīvotāju devās pretī «Forvardam», daudzi izbrauca līča vidū savos kajakos, kas bija piecpadsmit pēdas gari un apmēram divas plati.

Doktors zināja, ka vārds «eskimosi» nozīmē — «jēlu zivju ēdāji»; viņš zināja arī to, ka šis vārds šeit tiek uz­skatīts par apvainojumu un ka tāpēc pareizāk būtu šos cilvēkus dēvēt par grenlandiešiem.

Tomēr pēc eļļainā roņādas apģērba un tādiem pašiem zābakiem, pēc visa šā traipainā, smirdīgā ietērpa, kas lie­dza atšķirt vīrieti no sievietes, nebija grūti spriest, no kā šie ļaudis pārtiek; starp citu, kā jau zivjēdāju tautām pa­rasts, daudzi eskimosi bija lepras apsēsti, bet tas viņus gandrīz vairs neuztrauca.

Luterāņu mācītājs ar sievu, kurus Klobonijs it īpaši gribēja sastapt, bija aizbraukuši uz Provenu Upernivikas dienvidos; un tā Klobonijs varēja parunāties tikai ar gu­bernatoru. Augstā amatpersona nelikās sevišķi izglītota; daudz netrūka — un viņš pelnītu ēzeļa nosaukumu, kaut gan bija mazliet gudrāks par to — prata lasīt.

Doktors gubernatoru iztaujāja par eskimosu tiridznie- cību, parašām un tikumiem un ar žestu valodas palīdzību uzzināja, ka ronis Kopenhāgenas tirgū maksā ap četrdes­mit livru, lāčāda — četrdesmit dāņu dolāru, zilā polār- lapsa — četrus, baltā — divus vai trīs dolārus.

Lai papildinātu savas zināšanas, doktors Klobonijs gri­bēja paciemoties kādā eskimosu būdā; apbrīnojami — uz ko tikai nav gatavs zinātnieks pētniecības nolūkos! Diemžēl ieejas sprauga būdā bija tik šaura, ka šis neprā­tis nespēja tajā ielīst. Tā bija viņa laime, jo nekas nav riebīgāks par dzīvo un nedzīvo lietu jūkli grenlandiešu būdās, kur jaucas kopā roņu gaļas, eskimosu miesas, sa­puvušu zivju un sviedrainu drēbju smaka — loga nav,

tā ka izvēdināt šo neelpojamo gaisu nevar; vienīgā lūka būdas augšgalā ļauj aizplūst dūmiem, bet ne smirdoņai.

Fokers sīki visu attēloja doktoram, cienījamais zināt­nieks tomēr nebeidza lādēt savu korpulenci. Par nepatī­kamajiem izgarojumiem būdās viņš būtu gribējis pārlie­cināties pats.

—    Nemaz nešaubos, — viņš teica, — ka ar laiku pie tiem pierod.

Vārdi «ar laiku pierod» skaidri raksturoja dpktoru Klo- boniju.

Kamēr viņš nodevās etnogrāfiskiem pētījumiem, Šen­dons, ievērodams instrukcijas, gādāja ledum piemērotus transporta līdzekļus; viņš samaksāja četras mārciņas ster­liņu par kamanām un sešiem suņiem, kaut gan nebija viegli pierunāt eskimosus no tiem šķirties.

Šendons cerēja salīgt izveicīgu suņu kamanu kučieri — Hansu Kristiānu, kurš piedalījās kapteiņa Maklintoka eks­pedīcijā, taču Hanss tobrīd bija aizbraucis uz Grenlandes dienvidiem.

Tad dienas kārtībā nāca svarīgākais jautājums: vai Upernivikā neatrodas kāds eiropietis, kurš gaida atbrau­cam «Forvardu»? Varbūt gubernators zina svešinieku, pa­reizāk sakot, angli, kurš apmeties šajā apkaimē? Kad gu­bernators pēdējo reizi ticies ar vaļu medniekiem vai citiem kuģotājiem?

Gubernators atbildēja, ka vairāk nekā desmit mēnešus neviens svešzemnieks piekrastes joslā neesot iebraucļs.

Šendons lūdza uzskaitīt vaļu medniekus, kuri šeit bijuši pēdējā laikā; nevienu no minētajiem viņš nepazina. Viņu pārņēma bezcerība.

—    Atzīstiet, doktor, — Šendons savam pavadonim teica, — tas šķiet pārāk savādi. Farvela ragfj,. — neviena! Disko salā — neviena! Arī Upernivikā — neviena!

—    Dārgo Šendon, ja jūs pēc pāris dienām atkal sacī­siet: «Melvila līcī — neviena!» — es jūs apsveikšu kā vie­nīgo «Forvarda» kapteini.

Pievakarē laiva viņus aizveda atpakaļ uz brigu; Strongs, gādādams jaunus pārtikas krājumus, bija nopircis vairā­kus dučus gāgu olu, kas ir divas reizes lielākas par vistu olām un zaļganā krāsā. To nebija daudz, taču ekipāžai, kurai sālītā gaļa jau bija līdz kaklam, šī pārmaiņa likās tīkama.

Nākamajā dienā pūta lielisks ceļa vējš, bet Šendons nelika pacelt enkuru; viņš nolēma vēl dienu nogaidīt un ar tīru sirdsapziņu dot laiku kādai cilvēciskai būtnei, lai kas tā būtu, sasniegt brigu; viņš pat pavēlēja ik stundu šaut ar sešpadsmitā kalibra lielgabalu, kura lādiņi skaļi sprāga starp ledus kalniem, taču vienīgais panākums bija izbiedētie kaiju un klinšu irbju bari gaisā. Nakti tika iz­šautas arī vairākas raķetes, bet veltīgi. Atlika doties tā­lāk.

Astotā maija rītā pulksten sešos, uzvilcis marsburas, foku un lielo bramburu, «Forvards» pacēla enkuru, un drīz vien Upernivikas kolonija ar neglītajām kārtīm, uz kurām visgarām krastmalai žāvējās roņu un ziemeļbriežu iekšas, nozuda skatienam.

Pūta dienvidaustrumu vējš, un termometrs rādīja 0° C. Cauri miglai lauzās saules' stari, un to ārdošā spēka ietekmē ledus sāka mazliet kust.

Šo balto staru žilbinošie atspīdumi kaitēja matrožu acīm. Ieroču meistars Volstens, Gripers, Kliftons' un Bells sa­slima ar «sniega aklumu» — pavasaros polārajās zemēs ļoti izplatītu slimību, kas nereti ir eskimosu neredzīguma cē­lonis. Kā saslimušajiem, tā pārējiem ceļa biedriem dok­tors Klobonijs ieteica aizklāt acis ār zaļu plīvuru un, rā­dīdams priekšzīmi, pats pirmais izpildīja šo norādījumu.

Suņi, kurus Šendons nopirka Upernivikā, bija diezgan mežonīgi, taču ātri pierada, un Kapteinis ar jaunajiem draugiem dzīvoja saticīgi; šķita, ka šo suņu ierašas tam labi pazīstamas; un ne jau Kliftons vienīgais piezīmēja, ka, acīm redzot, Kapteinim jau bijusi saskare ar saviem Grenlandes ciltsbrāļiem. Uz sauszemes allaž izbaduši un ļoti trūcīgi baroti, svešie suņi lūkoja atgūt spēkus ar kuģa ēdienu.

Devītajā maijā «Forvards» dažu kabeļtauvu atstatumā pabrauca garām visattālākajai salai Bafina līča rietumos. Starp sauszemi un salām doktors saskatīja vairākas klinšu radzes/ tā dēvētās Krimsona klintis; tās šķita klātas ar skaistu karminkrāsas sniegu, kura izcelšanos doktors Keins izskaidro tīri veģetatīvi; Klobonijs karsti vēlējās tuvāk papētīt šo savādo fenomenu, taču ceļu uz krastu aizsprostoja ledus; temperatūra kāpa, tomēr nebija grūti ievērot, ka Bafina līča ziemeļos aisbergi un ledus strau­mes sablīvējas aizvien vairāk.

Sākot no Upernivikas, kontinenta izskats pilnīgi pār­vērtās, un pie apvāršņa pelēcīgajās debesīs parādījās milzīgu ledus kalnu kontūras. Desmitajā maijā septiņdes­mit-ceturtās paralēles tuvumā pa labi no «Forvarda» pa­lika Hingstona līcis, bet pāris simtu jūdžu uz rietumiem ar jūru savienojās Lenkastera kanāls.

Tagad šos milzīgos ūdens plašumus klāja bieza ledus sega, virs kuras kā kristāliskas ūdens nogulsnes slējās regulāras formas ledus blāķi — torosi. Šendons lika kuri­nāt krāsnis, un līdz vienpadsmitajam maijam «Forvards» līkumoja pa kanāliem, iezīmējot savu ceļu ar melnu dūmu grīsti debesīs.

Bet nekavējoties radās jauni šķēršļi: klejojošā ledus masas, nemitīgi pārvietojoties, aizsprostoja ceļu; brīvais ūdens ik mirkli draudēja izbeigties, un, ja «Forvarda» ķīlis nonāktu ledus spīlēs, tad grūti būtu izrauties; visi to saprata, par to vien domāja.

Un tā uz šā kuģa, kam nebija noteikta galamērķa, ne­bija tieša uzdevuma, uz kuģa, kas neprātīgi meklēja ceļu uz ziemeļiem, sāka atklāties dažas svārstīšanās pazīmes; daudzi matroži, kaut raduši pie briesmu pilnās jūrnieku dzīves, tagad aižmirsa visus solītos labumus un nožēloja, ka uzņēmušies šo risku. Ekipāžā jau valdīja zināma de- moralizācija, bet jo vairāk tā pieauga pēc Kliftona ba­žīgajiem vārdiem un divu trīs kūdītāju — Pena, Gripera, Vorena un Volstena izteicieniem.

Morāliskajam nemieram pievienojās smags fizisks no­gurums, jo divpadsmitajā maijā brigu no visām pusēm ieskāva ledus; tvaika mašīnas bija bezspēcīgas. Vajadzēja izlauzt ceļu cauri ledus laukiem. Darbs ar zāģiem ledos, kuru biezums sasniedza sešas septiņas pēdas, bija ļoti grūts; kad ledū bija izzāģēti divi ap simt pēdu gari šķē­lumi, starp tiem guļošo ledu vēl vajadzēja ar cērtēm un laužņiem sacirst sīkos gabalos; pēc tam ar lielu svārpstu izurbtā spraugā ielaida un nostiprināja enkuru; sekoja darbs ar vinču un kuģa vilkšana tauvā; visgrūtāk nācās sasmalcinātos gabalus dabūt nost no ceļa, pagrūst tos zem ledus; to darīja ar gariem ķekšiem, kuru galos bija dzelzs āķi.

Beigu beigās zāģēšana, kuģa vilkšana tauvā, vinčas griešana, ledus gabalu atbīdīšana — neatliekamais, bīsta­mais darbs miglā un sniegputeņos relatīvi zemā tempera­tūrā, acu slimības un morālie pārdzīvojumi — tas viss sekmēja «Forvarda» ekipāžas spēka izsīkumu un ietek­mēja noskaņojumu.

Ja enerģisks, drosmīgs, pašpārliecināts cilvēks, kas zina, ko vēlas, kurp dodas un pēc kāda mērķa tiecas, vada mat­rožus, tad, pašiem negribot, tos stiprina paļāvība; no sirds pieķērušies savam kapteinim, tie smeļas spēku viņa spēkā, rod mieru viņa mierā. Bet uz «Forvarda» bija jau­šams, ka Šendons nejūtas drošs, ka nenoteiktais ceļa mēr­ķis un ekspedīcijas uzdevums liek viņam svārstīties. Par spīti enerģiskajam raksturam, Šendona enerģijas apsī­kums neviļus izpaudās gan atsauktajās pavēlēs, gan ne­pabeigtajos darbos, nesavlaicīgajās pārdomās un neskai­tāmos citos sīkumos, kuri ekipāžai nevarēja palikt ne­manīti.

Šendons taču nebija kuģa īstais pavēlnieks, varenākais tūlīt pēc dieva: ar to pietika, lai peltu viņa rīkojumus, bet no pelšanas līdz nepaklausībai — viens solis!

Drīz vien neapmierinātie dabūja savā pusē arī pirmo mehāniķi, kurš līdz šim tikai akli pildīja pavēles.

16. maijā, sešas dienas pēc «Forvarda» iestrēgšanas ledus laukos, Šendons nebija pavirzījis kuģi pat ne pā­ris judžu uz ziemeļiem. Brigai draudēja briesmas palikt šajās ledus skavās līdz vasarai. Stāvoklis kļuva ļoti no­pietns.

Ap astoņiem vakarā Šendons kopā ar doktoru matroža Gerisa pavadībā devās izlūkot bezgalīgos ledus laukus; viņi centās pārāk neattālināties no brigas, jo baltajos sniega tuksnešos, kuru izskats nemitīgi mainās, grūti iz­vēlēties orientācijas punktu. Dīvainus iespaidus šeit ra­dīja refrakcija, tā ļoti pārsteidza doktoru Kloboniju; daž­viet, kur šķita, ka jāpārlec tikai viens solis, patiesībā, iz­rādījās, bija piecas sešas pēdas plata plaisa; notika arī tieši pretējais, taču rezultāts abos gadījumos bija līdzīgs — ja ne bīstams, tad katrā ziņā sāpīgs kritiens uz cietajām, stiklainajām šķembām.

Šendons ar abiem pavadoņiem gāja meklēt kādu spraugu; trīs jūdzes no kuģa viņi uzkāpa apmēram trīssimt pēdu augstā ledus kalnā. No turienes pavērās drūms skats, kas atgādināja milzīgas, sapostītas pilsētas panorāmu ar sagāztiem obeliskiem, sagrautiem torņiem un piļu drupām. īsts haoss. Gar izroboto apvārsni lēnā, smagā gaitā slīdēja saules disks, bet tā slīpie stari nesil­dīja, it kā starp sauli un šo skumjo zemi gulētu kāds sil­tuma ne vadītājs slānis.

Cik tālu vien acis sniedza, jūra likās pilnīgi aizsalusi.

—    Kā mēs tiksim tālāk? — ievaicājās doktors.

—     Nezinu, — atbildēja Šendons, — bet tiksim, kaut arī vajadzētu izmantot pulveri un uzspridzināt šos ledus kal­nus; nekādā ziņā nepieļaušu, ka mūs iesprosto šeit līdz nākamajam pavasarim.

—    Reiz tas jau gadījās ar briģu «Fokss» un gandrīz šajā pašā vietā, — teica doktors. — Un tomēr mēs tiksim cauri… mums talkā nāks zināma filozofija. Gan redzēsiet, ka tā vairāk vērta nekā visas pasaules mašīnas kopā!

—    Jāatzīst, — atsāka Šendons, — šis gads mums nav diezcik labvēlīgs.

—    Bez šaubām, Šendon, turklāt es ievēroju, ka Bafina līcis atgriežas savā 1817. gada stāvoklī.

—    Vai domājat, doktor, ka tāds kā tagad tas vienmēr nav bijis?

—     Nē, dārgais Šendon; laiku pa laikam šeit notiek liela ledus pārvietošanās, kuru zinātnieki velti pūlas izskaid­rot: līdz 1817. gadam Bafina jūrā pastāvīgi blīvējās ledus, tad pēkšņi kāda neizprotama ūdenš kustība ledus kalnus sadzina okeānā, un lielākā daļa no tiem Ņūfaundlendas piekrastē uzsēdās uz sēkļa. Kopš tā laika Bafina līcis, gan­drīz pilnīgi atbrīvojies no ledus, kļuva par tikšanās vietu neskaitāmiem vaļu medniekiem.

—    Tātad vēlāk ceļot uz ziemeļiem bija daudz vieg­lāk? — vaicāja Šendons.

—     Nesalīdzināmi. Tikai jau vairākus gadus no vietas, kā novērojumi liecina, līcis atkal pasācis aizsalt un draud pat uz ilgāku laiku kļūt jūrniekiem nepieejams. Tieši tā­pēc mums jācenšas tikt pēc iespējas tālāk uz priekšu. Un tomēr mēs mazliet atgādinām cilvēkus, kas dodas cauri nezināmām galerijām, kuru durvis viņiem pa pēdām ne­mitīgi noslēdzas.

—    Vai ieteiksiet griezties atpakaļ? — ieskatīdamies doktoram dziļi acīs un pūlēdamies salasīt tajās atbildi, Šendons vaicāja.

—    Es? Kāpties atpakaļ nekad neesmu pratis un, kaut arī mēs vairs neatgrieztos, teiktu — tikai uz priekšu! Gribu

vienīgi piebilst, ka, sperot neapdomīgus soļus, mēs labi zinām, ar ko riskējam.

—           Bet jūs, Geris, ko jūs par to domājat? — Šendons pievērsās matrozim.

—           Es, komandier, ietu tikai uz priekšu; esmu pilnīgi vienis prātis ar doktoru Kloboniju; starp citu, neviens nevar jums liegt rīkoties pēc saviem ieskatiem, ko pavē­lēsiet, to pildīsim.

—           Ne jau visi tā domā, Geris, - šendons teica, — ne visi ir ar mieru paklausīt. Ja nu ekipāža atsakās man pa­kļauties?

—           Es savas domas jums pateicu, komandier, — Geriss vēsi atbildēja, — jo gribējāt tās zināt; taču jūs neesat spiests man piekrist.

Šendons neatbildēja; uzmanīgi nopētījis apvārsni, viņš kopā ar abiem pavadoņiem nokāpa ledus laukos.

XI

VELNA PIRKSTS

 Šendona prombūtnē ekipāža cītīgi strādāja, lai paglābtu brigu no milzīgo ledus masu spiediena. Šā smagā darba darītāji bija Pens, Kliftons, Boltons, Gripers un Simpsons; biedriem talkā devās arī kurinātājs un abi mehāniķi, jo, kad tvaika katlus karsēt vairs nebija nepieciešams, šie puiši kā vienkārši matroži varēja tikt izmantoti jebkuros citos darbos.

Taču bez kurnēšanas viņi nestrādāja.

—           Man tas jau apnicis, — sacīja Pens, — un, ja ledus pēc trim dienām nesakustēsies, dievs lai mans liecinieks, salikšu rokas klēpī un vairs nestrādāšu!

—           Saliksi rokas? — teica Gripers. — Labāk izmanto tās, lai varam atgriezties dzimtenē! Vai domā, kādam no mums patiktu šeit nīkt līdz nākamajai vasarai?

—           Tā patiesi būtu ļoti drūma ziema, — piekrita Plo- vers, — briga ir apdraudēta no visām pusēm.

—           Un kas zina, — piebilda Boltons, — vai pavasarī jūra būs brīvāka nekā tagad?

—    Nav runa par pavasari, — atcirta Pens, — šodien ir ceturtdiena, un, ja līdz svētdienas rītam ceļš nebūs brīvs, griezīsimies atpakaļ uz dienvidiem!

—    Pareizi vārdi! — iesaucās Kliftons.

—    Tātad — lai iet? — vaicāja Pens.

—    Lai iet! — biedri atbildēja.

—           Prātīgāk būs, — turpināja Vorens, — ja mums jā­strādā tādā veidā un jāvelk kuģis uz priekšu ar rokām, tad, manuprāt, labāk stūrēt atpakaļ.

—    Gan svētdien redzēsim, — Volstens noteica.

—           Pavēliet tikai, — iesaucās Brintons, — un es ātri vien sakveldēšu krāsnis!

—    Eh! — atteica Kliftons. — Iztiksim arī bez tevis.

—           Ja kādam no virsniekiem labpatiktos šeit pārzie­mot — laipni lūdzam! Viņš mierīgi var palikt; sniega te taču netrūkst, lai uzceļ būdu un dzīvo kā īsts eskimoss!

—           Tas neder, — iebilda Pens. — Nevienu atstāt šeit nevajag, vai dzirdat? Tikai šķiet, ka Šendonu nebūs viegli pārliecināt; viņš izskatās ļoti nobažījies, bet ja mēs mie­rīgi parunātos. ..

—           Iegaumējiet, — teica Plovers, — Šendons ir nelo­kāms un reizēm neciešami spītīgs, viņam jāprot pieiet.

—           Padomājiet vien, — Boltons, ilgodamies pēc dzimte­nes, dziļi nopūtās, — pēc mēneša mēs jau būtu Liverpūlē! Ledus joslai dienvidos kuģis ātri tiktu pāri. Jūnija sākumā Dēvisa šaurums mēdz atbrīvoties no ledus, mums atliktu ļauties Atlantijas viļņiem.

—           Nemaz nerunājot par to, — piesardzīgais Kliftons piebilda, — ja atgriezīsimies kopā ar kapteini un būsim rīkojušies tā, kā viņš licis, mēs savas prēmijas un algas saņemsim pilnos apmēros; turpretī, ja brauksim mājās vieni paši, par to nevaram būt droši.

—           Prātīgi sacīts! Velna puika Kliftons, aplēsis visu kā īsts grāmatvedis! Lūkosim neķildoties ar priekšniecību un nevienu šeit nepamest, tā būs labāk.

—           Bet ja nu priekšnieki atteiksies mums sekot? — mē­ģinādams biedrus sakūdīt uz galīgu izrēķināšanos, atsāka Pens.

Uz tik tiešu jautājumu nebija viegli atbildēt.

—           Izlemsim, kad pienāks īstais brīdis, — atteica Bol­tons, — tagad mēģināsim dabūt Šendonu mūsu pusē, taču šķiet, ka tas nebūs grūti izdarāms.

—           Viens tomēr paliks šeit, — neganti lādēdamies, no­rūca Pens, — kaut arī tas man nograuztu roku!

—    Vai suns? — ieminējās Plovers.

—    Jā, suns, ar to es vēl izrēķināšos.

—           Jo labāk, — pievērsdamies savam iemīļotajam tema­tam, sacīja Kliftons, — suns taču vainīgs pie visām mūsu neveiksmēm.

—    Suns mūs nobūris, — teica Plovers.

—           Atvilinājis pie šiem ledus kalniem, — piebilda Gri­pers.

—           Sablīvējis ceļā tik neredzēti daudz ledus kā vēl ne­kad šajā gadalaikā, — piemetināja Volstens.

—    Suns pielaida man acu slimību, — sacīja Brintons.

—    Aizliedza džinu un degvīnu! — lādējās Pens.

—    Pie visa vainīgs tikai suns! — vīri sauca.

—    Turklāt tas esot arī kapteinis! — Kliftons piezīmēja.

—           Sargies, nolādētais kaptein! — nepamatotās dusmās, kas augtin auga, jo vairāk viņš runāja, ierēcās Pens. — Tu pats gribēji šurp braukt, pats arī šeit paliksi!

—    Bet kā lai suni noķer? — ievaicājās Plovers.

—           Pašlaik ir lieliska izdevība, — atteica Kliftons, — ko­mandiera uz kuģa nav, leitnants savā kajītē aizmidzis, migla ir pietiekami bieza, lai Džonsons mūs nemanītu …

—    Bet kur suns? — jautāja Pens.

—           Guļ pie ogļu lūkas, — atbildēja Kliftons, — un ja kāds vēlas…

—           Tā būs vienīgi mana darīšana! — nikni iesaucās Pens.

—           Uzmanies, Pen, sunim asi zobi, tie spēj pārkost pat dzelzi!

—           Lai tik pamēģina kustēties, es to uzšķērdīšu! — at­vāzdams kabatas nazi, draudēja Pens.

Un kopā ar Vorenu, kurš bija gatavs iet talkā, Pens de­vās uz starpklāju.

Drīz vien abi atgriezās, stiepdami suni cieši nosietām kājām un purnu; viņi bija tam uzklupuši, kad tas gulēja, un nelaimīgais nepaguva aizbēgt.-

—    Urā, Pen! — apsveica Plovers.

—           Un ko tu esi nolēmis ar to iesākt? — vaicāja Klif­tons.

—           Noslīcināt, un lai nedomā atgriezties… — Pens, ļauni, pašapzinīgi smaidot, teica.

Divsimt metru no kuģa bija roņu ala, kaut kas līdzīgs apaļam āliņģim, ko šīs amfībijas ar zobiem izgrauž ledū, taču vienmēr tikai no lejas uz augšu; šajās vietās roņi izlien uz ledus paelpot svaigu gaisu, āliņģim aizsalt tie neļauj, jo roņu žokļu veidojums ir tāds, ka pretējā vir­zienā tie nav spējīgi grauzt, un tāpēc briesmu brīdī ro­ņiem nebūtu kur paslēpties.

Pens un Vorens devās uz āliņģi un, par spīti Kapteiņa sīvajai pretestībai, bez žēlastības iegrūda to jūrā; pēc tam viņi āliņģim uzvēla milzīgu ledus bluķi, tā noslēgdami izeju un iesprostodami suni ledus cietumā.

— Kuģo nu laimīgi tālāk, Kaptein! — Pens rupji uz­sauca.

Drīz vien abi matroži atgriezās uz kuģa. Džonsonam šī izrēķināšanās bija pagājusi secen; migla ap kuģi sabie­zēja, un sākās negants sniegputenis.

Pēc stundas uz «Forvarda» atgriezās Ričards Šendons, doktors Klobonijs un Geriss.

Šendons, uzgājis ziemeļaustrumos ledus laukos kadu spraugu, bija nolēmis to izmantot. Viņš deva attiecīgas pavēles, 'ekipāža tās diezgan rosīgi izpildīja — matroži gribēja, lai Šendons noprastu, ka turpināt šo braucienu nevar; starp citu, viņi bija norunājuši vēl trīs dienas pa­klausīt.

Gandrīz visu nakti un nākamo dienu vīri dedzīgi strā­dāja gan ar zāģiem, gan vilka kuģi tauvā. «Forvards» pa­virzījās turpat vai divas jūdzes uz ziemeļiem> Astoņpa­dsmitajā maijā piecu sešu kabeļtauvu attālumā no kuģa varēja saskatīt savādu klinti, kas sava ērmotā veida deļ bija iesaukta par Velna Pirkstu.

Šajā vietā 1851. gadā vairākus mēnešus, ledū iestrēdzis, stāvēja «Princis Alberts», bet 1853. gadā — Keina «Uz priekšu» («Advance»).

Velna Pirksta neparastais siluets, skumjā, tuksnesīgā apkārtne, milzīgie ledus vaļņi, daži no tiem augstāki par trīssimt pēdām, ledus brakšķu drūmā atbalss, — tas viss brigas ekipāžā radīja ļoti smagu noskaņojumu. Šendons saprata, ka no šejienes noteikti jāizraujas un jābrauc tā­lāk. Divdesmit četrās stundās no šīm liktenīgajām vietām varētu attālināties gandrīz par divām jūdzēm. Bet ar to nepietiktu. Šendons atskārta, ka viņu pārņem bailes, ne­patiesā, divkosīgā situācija uz brigas paralizēja viņa enerģiju. Izpildot instrukcijas un laužoties tālāk uz zieme­ļiem, viņš savu kuģi pakļautu lielām briesmām; kuģa vilk­šana tauvā matrožus bija pagalam nogurdinājusi. Lai ledū, kas parasti bija četras piecas pēdas biezs, izcirstu divdesmit pēdu garu kanālu, vajadzēja vairāk nekā trīs stundas; ekipāžas spēki atslāba. Matrožu klusuciešana un neparastā paklausība Šendonu pārsteidza, taču viņš bijās, vai tikai šis klusums nevēstī vētras tuvošanos.

Varat iedomāties nepatīkamo pārsteigumu, vilšanos un pat bezcerību, kas pārņēma Šendonu, kad viņš ieraudzīja, ka ledus lauku nemanāmās kustības rezultātā «Forvards» nakti no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito maiju zaudējis visu ar lielām mokām iekaroto attālumu; sestdienas rītā kuģis atkal stāvēja draudīgā Velna Pirksta priekšā, tikai daudz kritiskākā situācijā. Ledus kalni vairojās un miglā peldēja brigai garām kā spoki.

Šendons jutās galīgi izsists no sliedēm; atklāti sakot, šā drosmīga vīra un viņa komandas sirdīs bija iezagušās bailes. Dzirdējis par Kapteiņa nozušanu, Šendons tomēr neiedrošinājās vainīgos sodīt — viņš bijās, ka matroži varētu sadumpoties.

Laika apstākļi todien bija briesmīgi: blīva sniega vēr­petes ietina brigu kā necaurredzamā plīvurā; lāgiem vēja brāzmas pašķīra miglas aizkaru, un tad pārbiedēto mat­rožu acis krasta pusē kā spokainu parādību ieraudzīja Velna Pirkstu. «Forvards» noenkurojās pie liela ledus gabala; neko citu neatmaksājās ne darīt, ne mēģināt; tumsa sabiezēja aizvien vairāk, stūrmanis nevarēja sa­skatīt pat Džeimsu Vollu, kurš stāvēja sardzē.

Nemitīgu bažu un nemiera pilns Džonsons nozuda savā kajītē; doktors kārtoja ceļojuma piezīmes; puse ekipāžas vīru atradās uz klāja, pārējie — kubrikā.

Brīdī, kad vētras niknums divkāršojās, vēja» atrautajās mākoņu un miglas plaisās pavīdēja Velna Pirksts, kas šķita izaudzis nesamērīgi liels.

—   Žēlīgais dievs! — šausmās atkāpdamies, iesaucās Simpsons.

—    Kas noticis? — vaicāja Fokers.

Pēkšņi no visām pusēm atskanēja kliedzieni.

—    Tas mūs sadragās!

—    Mēs esam pagalam!

—    Volla kungs! Volla kungs!

—    Mēs ejam bojā!

—    Komandier! Komandieri

Vīri, kas stāvēja sardzē, kliedza visi reizē. Volls stei­dzās uz kuģa pakaļgalu. Šendons doktora pavadībā me­tās uz klāju un pavērās apkārt.

Miglai izklīstot, Velna Pirksts pēkšņi likās tuvojamies ,brigai; tas bija izaudzis fantastiski liels, tā galotnē rēgo­jās otrs — kā apgāzts konuss, svārstīdamies no vienas pu­ses uz otru, un ar savu milzīgo masu draudēja sadragāt brigu. Skats bija drausmīgs. Visi instinktīvi atkāpās, bet vairāki matroži, izlēkuši no kuģa uz ledus, ļāva kājām vaļu.

—    Stāt! — stingrā balsī uzsauca komandieris. — Visi vietās!

—    Nebīstieties, draugi, — teica doktors, — briesmas mums nedraud. Skatieties, komandier, skatieties, Volla kungs, tā bija tikai mirāža.

—    Jums taisnība, doktor, — Džonsons piekrita. — Šie nejēgas nobijās no ēnas.

Doktora vārdi lielāko daļu matrožu nomierināja, viņi atgriezās, un bailes aizstāja šās brīnišķīgās dabas parādī­bas apbrīna, kaut gan mirāža ātri vien izgaisa.

—    Viņi to dēvē par mirāžu! — iesaucās Kliftons. — Ko tu neteiksi! Bet ticiet man, puiši, tas bija nešķīstā gara pirksts!

—    Nav šaubu, — apstiprināja Gripers.

Taču komandieris miglas izretinājumā bija saskatījis lielu, brīvu ūdens joslu, par kuru agrāk nebija ne jaus­mas; šķita, ka straume kuģi nes prom no krastiem; ko­mandieris šo izdevīgo apstākli nolēma nepalaist garam; gar abām kanāla malām nostājās matroži, viņiem tika pa­dotas troses, un ekipāža sāka vilkt kuģi uz ziemeļiem.

Ilgas, garas stundas matroži, ne vārda nerunādami, sir­snīgi strādāja. Gribēdams izmantot laimīgi uzieto kanālu, Šendons pavēlēja sildīt tvaika katlus.

—     Liktenīga nejaušība, — viņš Džonsonam teica, — un, ja laimēsies nobraukt kaut dažas jūdzes, varbūt mūsu mocības beigsies! Spēcīgāku tvaiku, Brentona kungs! Tik­līdz spiediens būs pietiekams, ziņojiet man! Pagaidām lai vīri divkāršo pūles; tā būs tikpat kā uzvara. Viņi vēlas ātrāk tikt prom no Velna Pirksta! Lieliski! Šī viņu labā vēlme mums lieti noderēs.

Pēkšņi briga apstājas.

—           Kas noticis? — vaicāja Šendons. — Voll, vai tie­šām pārtrūkušas troses?

—           Nē, komandier, — pārliecies pār bortu, Volls atbil­dēja. — Skat, matroži skrien atpakaļ, viņi rāpjas augšā uz kuģa; izskatās, it kā viņus kaut kas būtu ārkārtīgi no­biedējis.,

—           Ko tas nozīmē? — steigdamies uz kuģa priekšgalu, Šendons iesaucās.

—           Uz brigu! Uz brigu! — neizsakāmās šausmās klie­dza matroži.

Šendons pavērās uz ziemeļiem un neviļus nodrebēja.

Septiņsimt pēdu no brigas lieliem, atbaidošiem lēcie­niem, izkāris mēli no kūpošās mutes, joņoja dīvains dzīv­nieks; tas šķita vairāk nekā divdesmit pēdu augsts; spal­vas uz muguras bija saslējušās stāvus; ērms sekoja mat­rožiem un, brīžiem apstādamies un mētādams gigantisko, desmit pēdas garo asti, sacēla gaisā biezus sniega māko­ņus. Redzot to, jebkurš drosminieks bailēs sastingtu.

—    Lācisi — kāds iekliedzās.

—    Jūras spoks!

—    Apokaliptiskais lauva!

Šendons drāzās uz kajīti pēc šautenes,, kuru allaž gla­bāja pielādētu; arī doktors satvēra karabīni, grasīdamies šaut, un tēmēja tieši nezvērā, kas ar saviem izmēriem at­gādināja aizvēsturisko laiku četrkājainos.

Erms milzu soļiem tuvojās; Šendons un doktors reizē izšāva, bet šāvieni, satricinādami atmosfēras slāņus, pēk­šņi radīja neparedzētu efektu.

Vērīgi ieskatījies, doktors nespēja valdīt smieklus.

—    Refrakcija! — viņš teica.

—    Refrakcija! — iesaucās arī Šendons.

Bet viņus pārtrauca šausmu kliedziens uz kuģa.

—    Suns! —: kliedza Kliftons.

—     Kapteinis — suns! — atkārtoja viņa draugi.

—    Tas ir viņš! — sauca Pens. — Atkal viņš!

Patiesi, Kapteinis bija sarāvis auklas un pa citu spraugu ledū izsprucis no sprosta. Refrakcija šajā brīdī tam pie­šķīra gigantiskus apmērus, kas gaisa satricinājumā iz­zuda; taču gadījums ļauni ietekmēja matrožus, kuri parā­dības izskaidrojumu no fizikas viedokļa neatzina. Noti­kums ar Velna Pirkstu un suņa parādīšanās tik neparastos apstākļos pagalam samulsināja ekipāžu, un no visām pu­sēm sākās kurnēšana.

XII

KAPTEINIS HATERASS

«Forvards» ar pilnu tvaiku veikli līkumoja starp ledus laukiem un aisbergiem. Pie stūres stāvēja Džonsons. Šen­dons caur «sniega acenēm» pētīja apvārsni; viņa prieks bija īss, viņš ātri saprata, ka brīvo ceļu aizsprosto ledus vaļņi.

Tā kā griezties atpakaļ nebūtu viegli, Šendons uz labu laimi nolēma turpināt ceļu.

Skriedams pa ledu, suns sekoja kuģim, taču turējās krietni atstatu. Ikreiz, kad tas atpalika, noskanēja dīvains svilpiens, kuram suns acumirklī paklausīja.

Pirmoreiz izdzirduši šo svilpienu, matroži saskatījās. Viņi bija sapulcējušies uz klāja slepenā apspriedē; klāt nebija neviena svešinieka, neviena lieka, nepazīstama cilvēka, un tomēr svilpiens skanēja vēl dažas reizes.

Vispirms tas satrauca Kliftonu.

—           Vai dzirdat? Skat, kā suns auļo, tiklīdz saklausa svilpienu!

—    Taisni neticami,— noteica Gripers.

—    Pietiek! —^ iesaucās Pens. — Es tālāk vairs nebraucu.

—           Penam taisnība, — piebilda Brintons. — Nav vērts kaitināt dievu.

—           Ne dievu, bet pašu velnu! — piebilda Kliftons. — Labāk zaudēju visu peļņu nekā eju kaut soli tālāk.

—           Nē, nē, mēs vairs neatgriezīsimies, — bezcerīgi no­vilka Boltons.

Ekipāža bija galīgi zaudējusi drosmi.

—           Tālāk vairs ne soli! — iesaucās Volstens. — No­lemts?

—    Nolemts, nolemts! — atbildēja matroži.

—           Tad ejam pie Šendona, — teica Boltons, — es apņe­mos ar viņu parunāt.

Matroži barā devās uz jutu.

Tobrīd «Forvards» iegāja plašā baseinā, kura diametrs

varēja būt astoņsimt pēdu; visās pusēs to nožogoja ledus vaļņi, brīva bija vienīgi eja, pa kuru brauca kuģis.

Šendons saprata, ka šajā cietumā nokļuvis paša vai­nas dēļ. Ko darīt? Kā pagriezt kuģi atpakaļ? Viņu pārņēma smaga atbildības sajūta; viņš drudžaini spieda rokās tāl­skati.

Doktors, sakrustojis rokas, klusēdams vēroja apkārtni; viņš pētīja ledus vaļņus, kuru augstums pārsniedza trīs­simt pēdu. Virs dzelmes karājās miglas kupols.

Tieši tad pie Šendona pienāca Boltons.

—    Komandier, — viņš saviļņots teica, — mēs neva­ram braukt tālāk.

—    Ko jūs sakāt? — Jauzdams savu autoritāti brūkam, Šendons dusmās piesarka.

—    Mēs domājam, komandier, — Boltons turpināja, — ka esam paveikuši diezgan daudz šā mīklainā kapteiņa labā, un esam nolēmuši tālāk nebraukt.

—    Esat nolēmuši! … — iesaucās Šendons. — Kā jūs iedrošināties tā runāt, Bolton! Sargieties!

—    Draudi nelīdzēs, — Pens skarbi teica, — mēs tālāk nebrauksim!

Kad Šendons tuvojās saniknotajiem matrožiem, pie viņa pienāca stūrmanis un paklusām teica:

—     Komandier, ja vēlamies tikt prom no šejienes, ne­drīkstam zaudēt ne mirkli. Skat, kur tuvojas ledus kalns; tas var aizšķērsot vienīgo izeju un ieslodzīt mūs šeit kā cietumā.

Šendons atkal pētīja apkārtni.

—    Par savu uzvedību jūs atbildēsiet vēlāk, — viņš dumpiniekiem teica, — bet tagad — klausīt komandai!

Matroži izklīda. «Forvards» strauji mainīja kursu; krās­nis tika piebērtas pilnas ar oglēm; vajadzēja veikli aiz­steigties priekšā peldošajam ledus kalnam. Tā bija īsta sacensība starp kuģi un šo milzeni: kuģis ātri slīdēja uz dienvidiem, lai pagūtu izkļūt no baseina, ledus kalns drei­fēja uz ziemeļiem, draudēdams noslēgt vienīgo izeju.

—     Kuriniet, kuriniet! — sauca Šendons. — Pilnu tvaiku! Brenton, vai dzirdat!

«Forvards» kā putns slīdēja starp izsvaidītajiem ledus gabaliem, kurus priekšvadņa asmenis viegli sašķēla; kuģa korpuss trīcēja, manometrs rādīja milzīgu tvaika spie­dienu; apdullinoši svilpdams, tvaiks lauzās uz āru.

1 Atvērt visus drošības ventiļus! — pavēlēja Šendons.

Un, bīdamies, ka nesasprāgst katli, mehāniķis paklau­sīja.

. Šie izmisīgie pūliņi tomēr bija velti; zemūdens strau­mes ledus kalnu strauji nesa uz izeju; kad briga no tās bija trīs kabeļtauvu attālumā, ledus kalns iepeldēja brī­vajā ejā, blīvi savienojās ar ledus sienām, aizsprostodams kuģim ceļu.

—           Mēs esam pagalam! — Šendonam neviļus paspruka neapdomīgi vārdi.

—    Pagalam! — matroži piebalsoja.

—    Lai glābjas, kas var! — daži iesaucās.

—    Nolaist glābšanās laivas! — pārējie kliedza.

—           Uz virtuvi! — sauca Pens un daži no viņa draugiem. — Ja mums patiesi lemts noslīkt, tad slīcināsimies labāk džinā!

Panika starp šiem vīriem, kuri vairs nevaldīja pār sevi, sasniedza augstāko pakāpi. Šendons manīja, ka viņa spēki izsīkst; viņš lūkoja komandēt, bet pār lūpām izlauzās tikai nesakarīgi šļupsti; viņš vilcinājās, šķita zaudējis runas dāvanas. Doktors satraukts staigāja pa klāju. Džonsons, cieši sakrustojis rokas uz krūtīm, stingi, nekustīgi stā­vēja un klusēja.

Pēkšņi atskanēja skaļa, enerģiska pavēle:

—    Visi savās vietās! Sagatavoties kursa maiņai!

Džonsons sarāvās un ātri pagrieza stūres ratu.

Tieši laikā, jo briga, iedama ar pilnu jaudu, būtu iedrā- zusies sava cietuma vaļņos.

Bet, kamēr Džonsons instinktīvi izpildīja pavēli, Šen­dons, doktors, pārējie ekipāžas locekļi, vārdu sakot, visi, ieskaitot kurinātāju Vorenu, kurš pameta krāsnis, un nē­ģeri Strongu, kas atstāja plītis, visi saskrēja uz klāja un redzēja kādu cilvēku iznākam no kapteiņa kajītes, kuras atslēga glabājās tikai pie kapteiņa paša …

Tas bija matrozis Geriss.

—           Ak, kungs! — Šendons nobāla. — Geris … jūs … ar kādām tiesībām jūs šeit komandējat?

—           Dek! — Geriss uzsauca sunim, un atkal atskanēja svilpiens, kas bija pārsteidzis ekipāžu.

Saukts īstajā vārdā, suns, vienā rāvienā uzlēcis uz juta, mierīgi nogūlās savam saimniekam pie kājām.

Ekipāža klusēja. Atslēga, kas drīkstēja atrasties vienīgi

pie kuģa kapteiņa, suns, kuru kapteinis bija atsūtījis un kurš, tā sakot, identificēja savu saimnieku, pavēlnieka tonis, ko nevarēja neatzīt, tas viss matrožus stipri ietek­mēja un pietiekami nostiprināja Gerisa autoritāti.

Starp citu, Gerisu vairs nevarēja pazīt: viņš bija nosku- vis biezo vaigu bārdu, kas ieskāva seju, un tagad izskatī­jās daudz nosvērtāks, enerģiskāks un valdonīgāks; uzvilcis uniformu, kas glabājās kajītē, viņš nostājās ekipāžas priekšā ar visām kapteiņa zīmotnēm. '

Un «Forvarda» matroži ar, tiem raksturīgo nepastāvību saviļņoti neviļus vienā balsī iesaucās:

—    Urā! Urā! Lai dzīvo kapteinis!

. — Šendon, — kapteinis pievērsās savam vietniekam, — savāciet kopā ekipāžu, gribu to pārbaudīt.

Šendons paklausīja un satrauktā balsī deva rīkojumus. Kapteinis, piegājis klāt virsniekiem un matrožiem, kat­ram atsevišķi atbilstoši viņa nopelniem un uzvedībai kaut ko pateica. Beidzis skati, viņš uzkāpa kvarterklājā un mierīgi sacīja:

—    Virsnieki un matroži, esmu anglis, tāpat kā jūs, un mana devīze ir admirāļa Nelsona vārdi: «Anglija gaida, ka mēs izpildīsim savu pienākumu.» Kā īsts anglis es ne­vēlos, un mēs visi to nevēlamies, ka tās vietas, kur ne­viens vēl nav bijis, citi drosminieki sasniegtu pirms mums. Kā īsts anglis es necietīšu, tāpat kā mēs visi to ne­cietīsim, ka citiem pienāktos gods sasniegt vistālāko punktu ziemeļos. Ja cilvēka kājai vispār ir lemts skart pola zemi, tai jābūt angļa kājai! Lūk, mūsu dzimtenes ka­rogs! Es devu līdzekļus šim kuģim, ziedoju savu bagātību šim pasākumam un nežēlošu ne savu dzīvību, ne jūsējās, lai tikai mūsu valsts karogs plīvotu Ziemeļpolā! Uzticie­ties man! Sākot ar šo dienu, par katru šķērsoto ziemeļu paralēli jūs saņemsiet tūkstoš mārciņu sterliņu. Mēs at­rodamies zem septiņdesmit otrās paralēles, bet pavisam ir deviņdesmit. Aplēsiet paši! Mans vārds turklāt lai jums ir droša ķīla. Tas nozīmē enerģiju un patriotismu. Esmu kapteinis Haterass.

—    Kapteinis Haterass! — iesaucās Šendons.

Ekipāžai klusām pāršalca labi pazīstamā angļu jūrnieka

vārds.

—    Tagad, — Haterass turpināja, — kad briga ir no­enkurojusies, izdzēsiet krāsnis un dodieties pie sava

parastā darba. Šendon, man ar jums jāpārrunā svarīgi jau­tājumi. Ienāciet kopā ar doktoru Kloboniju, Vollu un stūrmani manā kajītē. Džonson, atlaidiet ekipāžu.

Nesatraucams un vēss, Haterass mierīgi atstāja kvar- terklāju, kamēr Šendons lika nostiprināt kuģa enkuru.

Kas īsti bija šis Haterass, un kāpēc viņa vārds tik dziļi visus ietekmēja?

1852. gadā mirušā Londonas alusdarītāja, seškārtīgā miljonāra vienīgais dēls Džons Haterass jūrnieka karjeru uzsāka jau agrā jaunībā, kaut gan viņu tāpat gaidīja spoža nākotne. Kuģošanai viņš pievērsās nevis tāpēc, ka viņa aicinājums būtu tirdzniecība, viņa interesi saistīja ģeogrāfiskie "atklājumi; viņa sens sapnis bija nokļūt tur, kur neviens vēl nav spēris kāju.

Jau divdesmit gadu vecumā Haterasam bija spēcīgs, iz­turīgs organisms, kā tas mēdz būt kalsniem sangviniķiem; seja bija enerģiska, pareiziem vaibstiem, piere augsta un stāva, acis skaistas, kaut gan vēsas, mazrunīgo muti iezī­mēja plānas lūpas; plecīgs, stingriem dzelzs muskuļiem, vidēja auguma, viņš atstāja stipra rakstura iespaidu.

Pietika Haterasā paskatīties, lai pazītu drosmīgu cil­vēku, pietika viņu dzirdēt, lai pārliecinātos par vēso un reizē kaislīgo temperamentu; cilvēks ar tādu raksturu ne­kad neatkāpjas no saviem nodomiem un ir gatavs vien­līdz pārliecināti riskēt kā ar citu dzīvībām, tā -ar savējo. Tātad Haterass bija cilvēks, kura pasākumos piedalīties drīkstēja, tikai iepriekš labi apdomājot.

Džons Haterass, augstu vērtēdams savu angļa pašlep­numu, reiz kādam francūzim bija sniedzis augstprātīgu atbildi.

Francūzis, gribēdams tēlot pieklājīgo un Haterasam pa­glaimot, sacījis:

—    Ja es nebūtu francūzis, es vēlētos būt anglis.

—     Bet, ja es nebūtu anglis, — atcirtis Haterass, — es tomēr gribētu būt tikai anglis.

Šī atbilde ļauj spriest par pašu cilvēku.

Haterasa lielākā vēlēšanās bija nostiprināt savai tau­tai ģeogrāfisko atklājumu monopolu; diemžēl, iepriekšē­jos gadsimtos angļiem šai ziņā sevišķu panākumu nebija.

Ameriku bija atklājis dženovietis Kristofors Kolumbs, Indiju — portugālis Vasko de Gama, Ķīnu — portugālis Fernands d'Andrada, Ugunszemi — portugālis Magelāns,

Kanādu — francūzis Zaks Kartjē, Zunda salas, Labradoru, Brazīliju, Labās Cerības ragu, Azoru salas, Madeiru, No- vaja Zemļu, Gvineju, Kongo, Meksiku, Grenlandi, Islandi, Kaliforniju, Japānu, Kambodžu, Peru, Kamčatku, Filipī­nas, Špicbergenu, Horna ragu, Bēringa jūras šaurumu, Tasmāniju, Jaunzēlandi, Jauno Bretaņu, Jauno Holandi, Luiziānu, Jana Maijena salu — islandieši, skandināvi, krievi, portugāļi, dāņi, spānieši, dženovieši un holandieši; starp tiem nebija neviena angļa, un Haterasu dziļi sarūg­tināja tas, ka slaveno jūras kuģotāju falangā, kas piecpa­dsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā veica ievērojamus atklājumus, viņa tautieši neietilpst.

Haterasu nomierināja pēdējā laika panākumi; angļi re­vanšējās ar atklājumiem, kurus Austrālijā veica Sterts, Stjuarts, Burke, Vilis Kings, Grejs, Amerikā — Palisers, Indijā — Kirils Grehems, VedingtonSj Keminghems, Āf­rikā — Bertons, Spīks, Grants un Livingstons.

Bet ar to bija par maz; šos drosmīgos ceļotājus Hate­rass uzskatīja drīzāk par atklājumu «papildinātājiem», nevis par «izgudrotājiem»; vajadzēja atrast ko vērtīgāku, un tāpēc Džons bija gatavs izdomāt kaut vai jaunu zemi, lai tikai viņam būtu gods to atklāt.

Haterass ievēroja: ja arī viņa tautieši starp senajiem kuģotājiem nav vairākumā un ja Jaunkaledoniju Kuks atklājis tikai 1774. gadā, bet Sandviča salas, kur pats gāja bojā, 1778. gadā, tad pasaulē tomēr bija vēl kāda vieta, kuras izpētei angļi, šķiet, netaupīja spēkus.

Tiešāk izsakoties, tie bija polārie apgabali un jūras Amerikas ziemeļos.

Patiesi, lūk, kāds ir angļu atklājumu hronoloģiskais sa­raksts:

Grenlandes rietumu — atklājis Dēviss 1585. gadā.

piekraste

Dēvisa šaurums — „ Dēviss 1587. „

Hudzona līcis — ,, Hudzons 1610.

Bafina līcis — ,, Bafins 1616.

Pēdējā laikā nemitīgus pētījumus šajās zemēs veica Herns, Makenzijs, Džons Ross, Parrijs, Franklins, Ričard- sons, Bičijs, Džeimss Ross, Beks, Dīzs, Simpsons, Rejs,

Inglfīlds, Belčers, Ostens, Kcllets, Mūrs, Maklūrs, Kene- dijs un Maklintoks.

Amerikas ziemeļu piekrastes jau bija pamatīgi izpētī­tas, Ziemeļrietumu jūras ceļš gandrīz atrasts, bet vēl bija par maz; atlika pats galvenais, un, lai to veiktu, Džons Haterass jau otrreiz par saviem līdzekļiem iegādājās kuģi; viņš gribēja aizbraukt līdz pašam polam un tādējādi ar visspožāko panākumu vainagot angļu sasniegumus.

Haterasa dzīves mērķis bija nokļūt Ziemeļpolā.

Pēc diezgan laimīgiem ceļojumiem dienvidjūrās Hate­rass 1846. gadā pirmo reizi lūkoja nokļūt ziemeļos cauri Bafina jūrai; viņam tomēr neizdevās tikt pāri septiņdes­mit ceturtajai paralēlei; viņš komandēja kuģi «Halifakss», kura ekipāža cieta milzīgus zaudējumus, bet Džona Hate­rasa neprātīgās pārgalvības dēļ jūrnieki turpmāk atturējās doties viņam līdzi.

1850. gadā Haterasam tomēr izdevās savervēt uz kuģa «Farvels» divus desmitus uzņēmīgu vīru, kurus galveno­kārt vilināja augstais atalgojums. Arī doktors Klobonijs toreiz bija gribējis līgt pie šā kapteiņa; aizrakstījis Hate­rasam, kuru tad vēl nepazina, Klobonijs lūdza ņemt viņu līdzi ekspedīcijā; par laimi, ārsta vieta vairs nebija brīva.

«Farvels» 1851. gadā no Eberdīnas devās pa «Nep- tūna» pēdām un nonāca līdz septiņdesmit sestajai para­lēlei ziemeļos no Špicbergenas. Tur tās bija spiests pa­vadīt ziemu; taču grūtības bija tik lielas un sals tik stiprs, ka Anglijā neatgriezās neviens no ekipāžas vī­riem, atskaitot pašu Haterasu, kurš nogāja vairāk nekā divsimt jūdžu pāri ledus laukiem un kuru nogādāja dzim­tenē kāds dāņu vaļu mednieku kuģis.

Šī vienīgā «Farvela» ekipāžas cilvēka atgriešanās izrai- « sīja īstu sensāciju. Kurš gan vēl iedrošinātos turpmāk do­ties līdzi Haterasam viņa neprātīgajās ekspedīcijās? Bet Haterass nenokāra galvu un savus jaunos nodomus ne­atmeta. Pēc tēva — alusdarītāja nāves viņš mantoja milzu bagātības.

Pa to laiku tika veikts jauns ģeogrāfisks atklājums, kas Džonu Haterasu dziļi satrieca, sāpīgi aizskarot viņa pat­mīļu.

Briga «Uz priekšu» ar septiņpadsmit vīru komandu un komersanta Grinnela gādību doktora Keina vadībā devas meklēt "seru Džonu Franklinu un 1853. gada, šķērsojusi

Bafina jūru un Smita šaurumu, sasniedza astoņdesmit otro ziemeļu paralēli, nonākdama vēl tuvāk polam, nekā to bija spējuši priekšgājēji.

Taču šis kuģis piederēja amerikāņiem, Grinnels bija amerikānis, tāpat Keins!

Nav grūti saprast, ka nicinājums pret jenkijiem angļa Haterasa sirdī pārvērtās naidā, un viņš par katru cenu nolēma aizbraukt vēl tālāk nekā drosmīgais sāncensis un sasniegt polu.

Divus gadus Haterass inkognito dzīvoja Liverpūlē. Viņš uzdevās par matrozi. Saskatījis Ričardā Šendonā nepie­ciešamo cilvēkur Haterass viņam, tāpat kā doktoram Klobonijam, anonīmā vēstulē aizsūtīja savus priekšliku­mus. «Forvards» tika uzbūvēts un apgādāts, bet Haterass sargājās izpaust savu vārdu, pretējā gadījumā viņam ne­rastos neviena līdzbraucēja. Kuģa vadību viņš nolēma uz­ņemties tikai ārkārtējos apstākļos vai arī pēc tam, kad būs aizbraucis tik tālu, kur atgriešanās vairs nav iespe- jama; kā redzējām, naudas līdzekļu, kurus piedāvāt eki­pāžai, Haterasam netrūka, tādēļ vien katrs būtu ar mieru viņam sekot, kaut vai līdz pasaules galam.

Un viņa nolūks patiesi bija doties uz pasaules galu. , Taču, kad apstākļi kļuva kritiski, Džons Haterass, ne mirkli nevilcinādamies, atklāja, kas viņš ir.

Viņa ceļojumu uzticīgais pavadonis Deks pirmais pa­zina saimnieku, un, par laimi drosmīgajiem, bailīgajiem par postu, drīz vien noskaidrojās, ka brigas īstais kaptei­nis tiešām ir Džons Haterass.

XIII

HATERASA IECERES

Drosmīgā kapteiņa ierašanos brigas ekipāža uzņēma dažādi: vieni materiālu apsvērumu dēļ, vai arī ilgodamies varoņdarbu, pilnīgi nostājās Haterasa pusē, otri pret viņa riskanto pasākumu neiebilda, protesta tiesības taupīdami nākotnei; starp citu, pašreizējos apstākļos pretoties tādam cilvēkam kā Haterass šķita neiespējami. Tālab visi at­griezās savos posteņos. Divdesmitais maijs, kas iekrita svētdienā, bija veltīts atpūtai.

Kapteiņa kajītē notika apspriede; tajā piedalījās Hate­rass, Šendons, Volls, Džonsons un doktors Klobonijs.

—    Kungi, — kapteinis savā raksturīgajā, reizē mierī­gajā un pavēlošajā tonī uzsāka, — mans nolūks sasniegt polu jums skaidrs; gribētu zināt jūsu uzskatus par šo pa­sākumu. Ko jūs par to domājat, Šendon?

—    Mans pienākums nav domāt, — Šendons vēsi sa­cīja, — bet paklausīt.

Haterasu šī atbilde nepārsteidza.

—    Ričard Šendon, — kapteinis tikpat vēsi atteica, — es jūs lūdzu neslēpt savas domas par mūsu izredzēm uz panākumiem.

—    Labi, kaptein, — Šendons atsāka, — lai manā vietā runā fakti: pagaidām visi tamlīdzīgi mēģinājumi cietuši neveiksmi. Atliek vēlēties, kaut mums laimētos vairāk.

—    Mums laimēsies. Un ko jūs par to sakāt, kungi?

—    Manuprāt, kaptein, — atbildēja doktors, — jūsu iecere ir izpildāma; nešaubos, ka reiz jūrnieki Ziemeļpolu sasniegs, un neredzu iemesla, kāpēc lai tie nebūtu mēs.

—    Tie būsim mēs — un pilnīgi pamatoti, — sacīja Ha­terass, — jo šim pasākumam esam nopietni gatavojušies, turklāt varēsim izmantot mūsu priekšgājēju pieredzi. Tā­tad, Šendon, atļaujiet pateikties par tām pūlēm, ko veltī­jāt brigas sagatavošanai; starp komandas locekļiem, šķiet, ir daži nemiera gari, bet gan es tos pratīšu padarīt rā­mus; visumā varu jūs tikai slavēt.

Šendons vienaldzīgi palocījās. Uz brigas, kuru bija ce­rējis komandēt, viņš šķita neveiklā stāvoklī. To nopratis, Haterass lika viņu mierā.

—    Bet jums, mani kungi, — kapteinis pievērsās Vol­tam un Džonsonam, — gribu teikt, ka vīrišķīgākus un pieredzējušākus palīgus es droši vien nesameklētu.

—    Goda vārds, kaptein, esmu pilnīgi jūsu rīcībā, — atteica Džonsons, — un, kaut arī jūsu pasākums rādās mazliet pārgalvīgs, varat uz mani paļauties līdz galam.

—    Uz mani tieši tāpat, — piebilda Džeimss Volls.

—    Runājot par jums, doktor, es labi zinu, cik augsti esat vērtējams.

—    Tad jūs zināt par mani vairāk nekā es pats, — dok­tors līksmi attrauca.

—    Un tagad, kungi, — Haterass turpināja, — domāju, ka derētu jums paskaidrot, uz kādiem neapstrīdamiem faktiem balstās mans mēģinājums sasniegt polu. 1817. gadā «Neptūns», izbraucis no Eberdīnas, nokļuva līdz as­toņdesmit otrajai paralēlei ziemeļos no Špicbergenas 1826. gadā slavenais Parrijs pēc savas trešās ekspedīcijas polārjūrās arī dodas ceļā no Špicbergenas zemes raga un laivu kamanās nobrauc simtpiecdesmit jūdzes uz zie­meļiem. 1852. gadā kapteinis Inglfīlds, ielauzies Smita šaurumā, sasniedz 78°35' paralēli. Tie visi bija Anglijas kuģi, un tos vadīja mūsu tautieši.

Haterass mirkli apklusa.

—    Jāpiebilst, — viņš negribot atsāka, it kā vārdi pra­sītu pārāk lielu piepūli, — jāpiebilst, ka amerikāņu bri­gas «Uz priekšu» kapteinis Keins 1854. gadā nonāca vēl augstāk ziemeļos, kur viņa leitnants Mortons, kājām de­vies pāri ledus laukiem, uzvilka Savienoto Valstu karogu aiz astoņdesmit otrās paralēles. Pie šā temata vairs neat- griezīsimies. Taču jums vajadzētu iegaumēt, ka «Nep- tūna», «Pasākuma» («Enterprise»), «Izabellas» un «Uz priekšu» kapteiņi aiz šīm tālajām paralēlēm atklāja no ledus pilnīgi brīvu baseinu.

—    Brīvu baseinu? — Šendons kapteini pārtrauca. — Tas nav iespējams!

—    Ņemiet vērā, Šendon, — Haterass mierīgi turpināja, kaut gan viņa acis mirkli iezibsnījās, — šos faktus un uz­vārdus es minu tikai kā piemērus. Piemetināšu vēl, ka 1851. gadā, kad kapteiņa Pennija kuģis iestrēga Veling- tona kanāla ledū, viņa leitnants Stjuarts atrada kādu brīvu jūru, bet 1853. gadā līdzīgu dabas īpatnību ievēroja arī sers Edvards Belčers Nortumberlendas līcī uz 76°52' para­lēles un 99°20' meridiāna; šie fakti nav apstrīdami, un neviens godprātīgs cilvēks tos nenoliegs.

•— Tomēr tie šķiet pārāk pretrunīgi, kaptein, — atkal iebilda Šendons.

—    Maldāties, Šendon, maldāties! — iesaucās doktors Klobonijs. — Tie nemaz nerunā pretī zinātnei. Lai kap­teinis ļauj man to pierādīt.

—    Lūdzu! — teica Haterass.

—    Tad klausieties, Šendon: ģeogrāfiski dati un izoter- miski pētījumi neapšaubāmi liecina, ka vislielākais auk­stums nav tieši uz pola; zemes aukstākā vieta, līdzīgi mag­nētiskajam polam, atrodas vairākus grādus nost no paša Ziemeļpola. Pēc dažu fiziķu aplēsēm ziemeļu puslodē ir divi lielākā aukstuma punkti: pirmais — Āzijā uz 79°30' ziemeļu paralēles un 120° austrumu meridiāna; otrs — Amerikā uz 78° ziemeļu paralēles un 97° rietumu meri­diāna. Pašlaik mūs interesē tieši otrs aukstuma punkts, un, kā redzat, tas atrodas vairāk nekā divpadsmit grādu zem pola. Atliek jautāt, kāpēc jūra, tāpat kā zemāk par septiņdesmito paralēli, proti, Bafina līča dienvidos, vasaru nevarētu būt brīva no ledus arī pola tuvumā?

—    Pilnīgi pareizi, — atteica Džonsons. — Klobonija kungs runā kā īsts lietpratējs.

—    Jā, šķiet, tas iespējams, — piekrita Džeimss Volls.

—    Māņi un iedomas! Tīrās hipotēzes! — Šendons spī­tīgi palika pie saviem uzskatiem.

—    Aplūkosim abus gadījumus, Šendon, — Haterass at­sāka. — Vai nu jūru klās ledus, vai ne, šā vai tā nekas mūs nekavēs sasniegt polu. Ja ceļš būs brīvs, «Forvards» mūs aizvedīs pie mērķa bez kādām grūtībām; ja jūra būs aizsalusi, lūkosim izmantot kamanas. Nevarat taču no­liegt, ka pasākums ir reāls; kad būsim pie astoņdesmit trešās paralēles, mums atliks tikai divsimt septiņdesmit astoņas jūdzes, ko braukt.

—    Un vai tas nav galīgs sīkums? — līksmi iesaucās doktors. — Visiem zināms, ka Krievijas ziemeļu piekrastē kazaks Aleksejs Markovs divdesmit četrās dienās kama­nās pa aizsalušo Ledus okeānu nobraucis astoņsimt jūdzes.

—    Jūs dzirdat, Šendon? — Haterass jautāja. — Un sa­kiet — vai mēs, afigļi, esam mazāk spējīgi nekā šis ka­zaks?

—    Nekādā ziņā! — dedzīgi iesaucās doktors.

—    Nekādā ziņā! — piebalsoja stūrmanis.

—    Tātad, Šendon? — Haterass vaicāja.

—    Kaptein, — Šendons dzedri atbildēja, — varu tikai atkārtot iepriekš sacīto: mans pienākums — paklausīt.

—    Labi. Bet nu pārdomāsim, kāds ir mūsu pašreizē­jais stāvoklis, — kapteinis turpināja. — Mēs esam iestrē­guši ledū, un, kā redzams, šajā gadā nokļūt līdz Smita šaurumam vairs neizdosies. Tāpēc tagad vajadzētu …

Haterass izklāja uz galda lielisku, ar admiralitātes pa­vēli 1859. gadā izdotu karti.

—     Esiet tik laipni, skatieties šurp, mani kungi. Ja Smita šaurums nav pieejams, tad nevaram to teikt par Lenkas- tera šaurumu Bafina jūras rietumu piekrastē; manuprāt šķērsojot to, mēs varētu sasniegt Barova līci, bet no tu­rienes savukārt Bičija salu; šo ceļu izmantojuši neskaitāmi burinieki; tātad skrūves kuģis to veiktu kā nieku. Nonā­kuši līdz Bičija salai, celsimies, cik iespējams, uz zieme­ļiem pa Velingtona kanālu līdz fārvatera galam, kas pie­vienojas Karalienes kanālam, tieši līdz tai vietai, kur redzēta no ledus brīvā jūra. Šodien ir divdesmitais maijs; ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc mēneša mēs šo vietu sa­sniegsim un no turienes stūrēsim uz polu. Ko jūs pa'r to sakāt, mani kungi?

—    Acīm redzot, — atbildēja Džonsons, — tas ir vienī­gais ceļš, pa kuru doties.

—    Lai notiek, mēs pa to brauksim — un jau rīt pat; šo svētdienu veltīsim atpūtai; bet jūs, Šendon, raugieties, lai dievvārdu lasīšana notiek regulāri.

—    Klausos, kaptein, — Šendons teica, kopā ar leitnantu un stūrmani atstādams kajīti.

—    Vai redzējāt šo aizvainoto, doktor, kuru pazudinājis pašlepnums? — norādot uz Šendonu, Haterass sacīja. — Uz viņu vairs nevaram paļauties.

Nākamajā rītā agri kapteinis pavēlēja nolaist jūrā ka- jaku; viņš bija nolēmis izpētīt ne vairāk kā divsimt jardu platā baseina ledus vaļņus. Haterass pat ievēroja, ka ne­manāma ledus spiediena ietekmē kanāls sācis sašaurinā- ties; lai briga neiekļūtu ledus kalnu spīlēs, bija nepiecie­šams izlauzt valnī eju. Veids, kā Haterass to izdarīja, liecināja par viņa lielo enerģiju.

Vispirms licis iecirst ledus kalnā pakāpienus, kapteinis uzkāpa kalna galotnē; pārliecinājies, ka ir iespēja atbrī­vot ceļu uz dienvidrietumiem, viņš gandrīz pašā ledus kalna centrā lika izurbt caurumu pulverim; darbs ritēja ātri un pirmdien bija jau galā.

Astoņu vai desmit mārciņu pulvera cilindriem Haterass neuzticējās, tik milzīgām ledus masām tādi nederēja; tos varēja lietot vienīgi ledus lauku saspridzināšanai; tāpēc kapteinis izurbtajā spraugā lika sabērt tūkstoš mārciņu pulvera un rūpīgi aplēst sprādziena virzienu. No šīs mīnas uz āru stiepās gara ar gutaperču apvīta aukla; eju, kas veda uz spraugu, piepildīja ar sniegu un ledus šķembām, ko nākamās nakts salam vajadzēja sastindzināt granīta cietumā. Patiesi, austrumu vēja ietekmē temperatūra nakti kritās līdz —11°C.

Otrā rītā pulksten septiņos «Forvards» stāvēja gatavībā, lai ar pilnu tvaiku izmantotu pirmo radušos izeju. Džon- sonam uzdeva pielaist mīnai uguni; auklas garums bija aplēsts tā, ka liesma nonāktu līdz mīnai pēc pusstundas. Džonsonam pietiktu laika sasniegt kuģi; un tiešām — pēc desmit minūtēm, izpildījis uzdevumu, viņš atgriezās pie stūres.

Ekipāža atradās uz klāja, laiks bija sauss un diezgan skaidrs, sniegputenis mitējās, Haterass kopā ar Šendonu un doktoru uz kvarterklāja skatījās hronometrā un skai­tīja minūtes.

Astoņos trīsdesmit piecās atskanēja apslāpēta eksplo­zija, daudz vājāka, nekā varēja gaidīt. It kā pēc zemestrī­ces kalnu profils spēji pārvērtās; augstu debesīs uzšāvās biezu, baltu dūmu stabs, ledus kalna sānus izroboja dzi­ļas plaisas, bet virsotne tika uzsviesta gaisā, no kurienes lejup ap «Forvardu» bira šķembas.

Taču ceļš vēl nebija brīvs; balstīdamies pret blakus kalniem, virs bezdibeņa karājās milzīgi ledus blāķi, kuri krizdami draudēja noslēgt ledus loku, kas ieskāva brigu.

Haterass acumirklī novērtēja stāvokli.

' — Volsten! — viņš uzsauca.

Piesteidzās ieroču meistars.

—    Klausos, kaptein, — Volstens teica.

—           Pielādējiet priekšējo lielgabalu ar trīskāršu lā­diņu, — kapteinis pavēlēja, — un piebāziet tos pēc iespē­jas pilnākus.

—           Tātad apšaudīsim ledus kalnu ar bumbām? — vaicāja doktors.

—           Nē, — atteica Haterass. — Tas būtu veltīgi. Nevis ar bumbām, bet ar trīskāršu pulvera lādiņu. Volsten, rīko­jieties ātri!

Pēc brītiņa lielgabals bija pielādēts.

—           Ko viņš cer panākt bez bumbām? — Šendons caur zobiem norūca.

—    Gan redzēsim, — atteica doktors.

—    Esam gatavi, kaptein, — vēstīja Volstens.

—           Labi, — sacīja Haterass. — Brinton, — viņš uzsauca mehāniķim, — uzmanību! Padot kuģi mazliet uz priekšu!

Brintons iedarbināja tvaika mašīnu, un dzenskrūve sāka griezties; «Forvards» tuvojās mīnētajam kalnam.

—   Tēmēt tieši uz pāreju! — kapteinis ieroču meista­ram uzsauca.

Volstens paklausīja; kad briga bija vairs tikai vienas kabeļtauvas attālumā no kalna, Haterass pavēlēja:

—    Uguni!

Komandai sekoja apdullinošs sprādziens, un atmosfē­ras satricinājumā izkustinātie ledus blāķi pēkšņi sagāzās jūrā. Šoreiz ar gaisa slāņu satricinājumu bija pieticis.

—    Pilnu tvaiku, Brinton! — sauca Haterass. — Stūrē tieši uz izeju, Džonson!

Džonsons stūrēja; briga, ar dzenskrūvi kuldama puto­jošos viļņus, iebrauca brīvajā ejā. Pēdējā brīdī, jo, tik­līdz «Forvards» tai tika cauri, ledus sprosta vārti atkal noslēdzās.

Mirklis bija aizraujošs, bet uz klāja salta un nesa­traukta bija vienīgi kapteiņa Haterasa sirds. Pārsteigumā par apbrīnojamo manevru ekipāža nespēja savaldīt sau­cienu.

—    Urā! Lai dzīvo kapteinis Haterass!

XIV

FRANKLINA EKSPEDĪCIJAS MEKLĒTĀJI

Trešdien, 23. maijā, veikli lavierējot starp ledus lau­kiem un aisbergiem, «Forvards» ar savu uzticamo spēku — tvaika mašīnu, kuras senāk tik daudziem polārjūru ku­ģotājiem trūka, turpināja bīstamo ceļu; briga it kā drais- kodamās peldēja starp kustīgajiem šķēršļiem; varēja lik­ties, ka tā sajūt pieredzējuša vadītāja roku un kā zirgs, kurš paklausa veiklam jātniekam, ļaujas sava kapteiņa gribai.

Temperatūra cēlās. Sešos no rīta termometrs rādīja —3°C, sešos vakarā —2°C, bet pusnaktī +4°C; pūta viegls dienvidaustrumu vējš.

Ceturtdien, ap trim rītā, «Forvards» Amerikas piekrastē pie ieejas Lenkasterā šaurumā pabrauca garām īpašuma līcim; drīz kļuva redzams Berneja zemes rags. Kuģim pretī devās dažas eskimosu laivas, bet Haterass nevēlējās tās sagaidīt.

Pa kreisi palika Liverpūles rags ar Bijama Martena aug­stienēm, kuras izgaisa vakara krēslā; tumsa liedza saskatīt

Heija ragu, kas, starp citu, ir loti zems un saplūst kopā ar piekrastes ledājiem, — šis apstāklis ievērojami apgrū­tina Ziemeļjūru hidrogrāfiskos pētījumus.

Gaisā lidinājās vētrasputnu, jūras pīļu un kaiju bari. Novērojumi rādīja 74°01' paralēli, hronometrs — 77°15' meridiānu.

Sniega cepurēm klātās Katrīnas un Elizabetes kalnu virsotnes spraucās cauri mākoņu segai.

Piektdien sešos no rīta jūras šauruma labajā pusē pa­lika Verendera rags, kreisajā — Admiralitātes līcis, ko jūrnieki, parasti steigdamies uz rietumiem, vēl pārāk maz izpētījuši. Jūrā cēlās diezgan spēcīgi viļņi, nereti tie gāzās pāri bortam, pamezdami uz klāja ledus gabalus. Ziemeļu krastā ar gandrīz vai spoguļgludajām plakankal­nēm, kurās atmirdzēja saules stari, skatienam pavērās ne­parastas ainavas.

Haterass gribēja braukt gar ziemeļu piekrasti, lai drīzāk sasniegtu Bičija salu un ieeju Velingtona kanālā; diem­žēl nepārtrauktie ledus lauki spieda izvēlēties dienvidu pārejas.

Šā iemesla dēļ «Forvards» divdesmit sestajā maijā cauri biezai miglai un sniegputenim nonāca pie Jorka raga — ļoti augstas, gandrīz pilnīgi smailas klints; ap dienas vidu, kad debesis mazliet noskaidrojās, īsu brīdi iznira saule, ļaudama diezgan precīzi noteikt kuģa koordinātes: 74°4' paralēli un 84°23' meridiānu. Tas liecināja, ka «Forvards» atrodas Lenkastera šauruma pašā galā.

Haterass rādīja doktoram uz kartes kuģa nobraukto ceļu, kā arī to, kas vēl paredzams. Brigas stāvoklis tobrīd bija ļoti interesants.

—    Es labprāt virzītos vēl tālāk uz ziemeļiem, — kap­teinis teica, — bet, ko lai iesāk, ja tas nav iespējams; paš­laik mēs atrodamies, lūk, te!

Viņš norādīja kādu punktu kartē Jorka raga tuvumā.

—     Mēs stāvam ceļu krustojumā, kas paveras uz visām debesu pusēm, to veido Lenkastera un Barova šaurumi, Velingtona kanāls un Prinča Reģenta šaurums. Šeit mē­dza piestāt visi polārjūru kuģotāji.

—     Jā, — novilka doktors, — sevišķi patīkami viņiem te droši vien nebija; šī vieta, kā jūs teicāt, patiesi ir krusto­jums, kur satek četri lieli ceļi, taču pareizā ceļa rādītāja gan nekur neredz. Ko šeit varēja iesākt Parrijs, Ross un Franklins?

—     Itin neko, doktor, viņi ļāvās apstākļiem; ticiet man, izvēles nebija; Barova šaurums dažiem acu priekšā negai­dot noslēdzās, citiem nākamajā gadā atvērās; nereti straume kuģus neglābjami iedzina' Prinča Reģenta šau­rumā; tas viss beidzot lika pamatīgi iepazīt šos sarežģītos jūras labirintus.

—     Dīvaina zeme! — pētīdams karti, doktors iesaucās. — Cik viss šeit saplosīts, saskaldīts un sagraizīts bez ma­zākās kārtības, bez loģikas. Šķiet, ka zeme Ziemeļpola tu­vumā tīšām tā sadrumstalota, lai grūtāk būtu tam piekļūt, turpretī otrajā puslodē krasti beidzas mierīgām, slaidām līnijām, kā, piemēram, Horna rags, Labās Cerības rags vai Indijas pussala! Varbūt cēlonis šādiem veidojumiem ir zemes griešanās lielais ātrums pie ekvatora, turpretī pola tuvumā, pasaules pirmajās radīšanas dienās būdama šķidrā stāvoklī, zeme nepietiekamā griešanās ātruma dēļ nepaguva sabiezēt un saliedēties?

—    Nav šaubu, jo šajā pasaulē viss norit pēc loģikas likumiem un visam ir savi cēloņi, kurus dievs dažreiz neliedz zinātniekiem atklāt; tāpēc, doktor, nepalaidiet ga­rām izdevību!

—    Diemžēl es atturēšos, kaptein. Bet cik šausmīga vētra plosās līcī! — uzvilkdams cepuri dziļāk pār acīm, Klobo­nijs piebilda.

—    Jā, šeit trako galvenokārt ziemeļu vējš, kas mūs novirza no pareizā ceļa.

—    Tādā gadījumā tas.aizdzīs ledu uz dienvidiem un at­tīrīs mums ceļu!

—     Tā jau tam vajadzētu būt, doktor, tikai vējš ne vien­mēr dara to, kas vajadzīgs. Vai redzat? Šis ledus valnis liekas nepārejams. Nu, bet mēs lūkosim vispirms sasniegt Grifita salu, pēc tam apbrauksim Kornvola salai un, Ve­lingtona kanālā nemaz neiegājuši, stūrēsim uz Karalienes kanālu. Tomēr Bičija salā es katrā ziņā gribētu piestāt, lai papildinātu ogļu krājumus.

—    Ogļu krājumus? — brīnījās doktors.

—    Tieši tā. Lai nākamās ekspedīcijas būtu nodrošinā­tas ar kurināmo, admiralitāte pavēlēja uz Bičija salu no­gādāt milzīgas ogļu rezerves, un, kaut arī kapteinis

Makiintoks daļu aizveda līdzi, esmu pārliecināts, ka ogļu tur vēl būs gana arī mums.

—     Nudien, — teica doktors, — šie apgabali tiek pētīti jau piecpadsmit gadu, un, iekams Franklina ekspedīcijas bojā eja nebija pilnīgi pierādīta, admiralitāte polārajās jūrās pastāvīgi turēja piecus sešus kuģus: Ja nemaldos, arī Grifita sala, kuru redzam ieit uz kartes gandrīz pašā krustojuma vidū, kļuva par galveno kuģu tikšanās vietu.

—    Pareizi, doktor, tieši Franklina neveiksmīgā ekspe­dīcija lika pamatīgāk izpētīt šos tālos ziemeļu apgabalus.

—    Jums taisnība, kaptein, jo pēc 1845. gada ekspedī­ciju netrūka. Taču abu Franklina kuģu «Erebusa» un «Te­rora» nozušana 1845. gadā satrauca visus. Septiņdesmit gadus vecais doktors Ričardsons, sens admirāļa draugs, steidzās uz Kanādu un pa Kupermainas upi devās uz Ledus okeānu; Džeimss Ross, kuģu «Pasākums» un «Pēt­nieks» («Investigator») kapteinis, savukārt izbraucis no Upernivikas 1848. gadā, sasniedza Jorka ragu, kur patla­ban atrodamies mēs. Ik dienas viņš licis mest jūrā muciņu ar vēstuli, kurā norādīta viņa kuģu atrašanās vieta; miglā viņš šāvis ar lielgabalu, naktīs laidis ^aisā raķetes un de­dzinājis bengāliskās ugunis, nemitīgi rūpējies, lai kuģiem būtu uzvilktas tikai mazās buras; 1848.—1849. gada ziemu viņš pavadījis Leopolda ostā; saķēris tur lielu skaitu po- lārlapsu, viņš tām aplicis ap kaklu vara gredzenus ar iegravētām kuģa un kurināmā rezervju koordinātēm, pēc tam palaidis tās vaļā uz visām debess pusēm. Pavasarī, cī­nīdamies ar briesmām, ciezdams zaudējumus, jo gandrīz visa ekipāža bija slima, Ross kamanās devās pārmeklēt Ziemeļsomersetas piekrasti un visgarām ceļam sakrāva akmens piramīdas, kurās bija noslēpti vara cilindri ar pazudušajai ekspedīcijai nepieciešamajiem datiem; Rosa prombūtnē leitnants Maklūrs bez panākumiem pārmeklēja Barova līča ziemeļu piekrastes. Ņemiet vērā, kaptein, ka Džeimsam Rosām tolaik bija divi virsnieki, kuri vēlāk iemantoja slavu: Maklūrs atrada Ziemeļrietumu jūras ceļu, bet Makiintoks — Franklina ekspedīcijas atliekas.

—     Šodien tie abi ir krietni, braši kapteiņi, divi dros­mīgi angļi. Stāstiet tālāk, doktor, jūs lieliski pārzināt po­lārjūru pētniecības vēsturi, bet no stāstiem par varonī­giem pasākumiem allaž var gūt ko derīgu.

—    Tātad neatgriezīsimies vairs pie Džeimsa Rosa, gribu vienīgi piebilst., ka viņš lūkoja piekļūt Melvila salai no rietumiem, taču daudz netrūka un abi viņa kuģi, iestrē­guši ledū, pret savu gribu aiznesti Bafina jūrā, būtu gā­jusi bojā.

—    Aiznesti, — saraucis pieri, atkārtoja Haterass, — aiznesti pret savu gribu!

—     Ross neko neatrada, — turpināja doktors, — taču pēc 1850. gada angļu kuģi cits pēc cita nemitīgi šķērsoja šīs jūras, un tiem, kas atradīs «Erebusa» un «Terora» eki­pāžas, bija apsolīta divdesmit tūkstošu mārciņu prēmija. Jau 1848. gadā kapteiņi Kellets un Mūrs ar kuģiem «He- ralds» un «Plovers» lūko iekļūt Bēringa līcī. Jāmin, ka 1850.—1851. gada ziemu kapteinis Ostens pavada Korn- vola salā. Kapteinis Pennijs ar kuģiem «Palīdzība» un «Apņēmība» izpētī Velingtona kanālu, arī vecais Džons Ross, magnētiskā pola atklājējs, nenociešas un ar savu jahtu «Fēlikss» dodas meklēt pazudušo draugu; pirmo ce­ļojumu par lēdijas Franklinas līdzekļiem veic briga «Prin­cis Alberts», un beidzot divi amerikāņu kuģi, kurus sūta Grinnels kapteiņa Heivena vadībā, no Velingtona.kanāla tiek iedzīti atpakaļ Lenkastera šaurumā. Tajā pašā gadā Makiintoks, būdams tolaik Ostena leitnants, aizbrauc līdz Melvila salai un Dundasa ragam, vistālākajiem pun­ktiem, kurus 1819. gadā sasniedza Parrijs, bet 1845. gadā Bičija salā Makiintoks atrod Franklina ekspedīcijas zie­mas mītnes atliekas.

—    Jā, — piezīmēja Haterass, — tur apbedīti trīs viņa matroži, trīs par saviem biedriem laimīgāki cilvēki.

—    No 1851. līdz 1852. gadam, — ar mājienu apstipri­nājis Haterasa piebildi, doktors turpināja, — «Princis Al­berts» ceļo otrreiz franču leitnanta Bello vadībā; tas pār­ziemo Buti ja līcī Prinča Reģenta šaurumā, pārmeklē un izpētī līdz Vokera ragam Somersetas dienvidrietumu pie­krasti. Pa to laiku Anglijā atgriežas «Pasākums» un «Pēt­nieks», kuru vadību tagad uzņemas Kollinsons un Mak­lūrs, un Bēringa šaurumā tie pievienojas Kelletam un Mū- ram; ziemu Kollinsons atgriežas Honkongā, Maklūrs tikmēr brauc tālāk uz ziemeļiem un, pavadīj is tur trīs zie­mas, no 1850. līdz 1853. gadam, atklāj Ziemeļrietumu jū­ras ceļu, taču par Franklina likteni neizdibina neko. No 1852. līdz 1853. gadam uz ziemeļiem sera Edvarda Belčera un viņa palīga kapteiņa Kelleta vadībā cejo jauna ekspe­dīcija, kuras sastāvā ietilpst trīs burinieki — «Palīdzība», «Apņēmība», «Ziemeļzvaigzne» un divi tvaikoņi — «Pio­nieris» un «Drosmīgā»; sers Edvards Belčers iebrauc Ve­lingtona kanālā, ziemu pavada Nortumberlendas līcī, kur pārmeklē piekrasti, turpretī Kellets, sasniedzis Bridportu Melvila salā, bez panākumiem pēti šo ziemeļu apgabalu. Tad Anglijā izplatās vēsls, ka netālu no Jaunskotijas kras­tiem manīti divi pamesti, ledū iestrēguši kuģi. Franklina kundze nekavējoties sagādā nelielu tvaikoni «Izabella», un kapteinis Inglfīlds nobrauc tajā pa Bafina jūru līdz Viktorijas ragam uz astoņdesmitās paralēles, taču, nekā nepanācis, atgriežas Bičija salā. 1855. gada sākumā ame­rikānis Grinriels dod līdzekļus jaunai ekspedīcijai, un dok­tors Keins mēģina sasniegt polu …

—     Bet nesasniedz! — Haterass nikni iesaucās. — Un lai slavēts dievs! Ko nepaveica viņš, paveiksim mēs!

—     Zinu, kaptein, — doktors atteica, — stāstu to vie­nīgi tāpēc, ka arī šī ekspedīcija pieder pie Franklina mek­lētājām. Starp citu, tai nebija nekādu panākumu. Gan­drīz piemirsu pateikt, ka admiralitāte, uzskatīdama Bičija salu par ekspedīciju tikšanās vietu, 1853. gadā uz­deva kapteinim Inglfīldam ar kuģi «Fenikss» nogādāt uz turieni pārtikas un ogļu rezerves. Inglfīlds dodas turp kopā ar leitnantu Bello, taču šajā braucienā zaudē savu drosmīgo virsnieku, kurš jau otrreiz bija stājies Anglijas rīcībā. Sīkāk par šo katastrofu varam uzzināt no mūsu stūrmaņa Džonsona, kurš bijis nelaimes aculiecinieks. *

—    Leitnants Bello bija varonīgs francūzis, — Haterass teica, — viņa piemiņu godā visa Anglija.

—    Tad, — atsāka doktors, — pamazām atgriezās Bel- čera eskadras kuģi. Ne jau visi, protams, jo sers Edvards 1854. gadā bija spiests pamest «Palīdzību», tāpat kā Ingl­fīlds 1853. gadā bija pametis kuģi «Pētnieks». Pa to laiku pienāca doktora Rēja vēstule, rakstīta 1854. gada 29. jū­lijā Ripalšbejā, uz kurieni viņš bija aizceļojis no Ameri­kas; doktors Rejs vēstīja, ka pie eskimosiem Karaļa Vil­jama zemē redzējis daudz Franklina kuģu piederumu; tas izgaisināja visas šaubas par ekspedīcijas likteni. «Fē- nikss», «Ziemeļzvaigzne» un Kollinsona kuģis atgriezās Anglijā; polārajās jūrās vairs nepalika neviena angļu kuģa. Bet, ja šķita, ka valdība visas cerības zaudējusi, tad lēdija Franklina tās nezaudēja un ziedoja savu atlikušo

bagātību kuģa «Fokss» apgādei; tas devās ceļā Maklin- toka vadībā, 1857. gadā ziemoja tieši tajā vietā, kur jūs ieradāties pie mums, kaptein; 1858. gada 11. augustā «Fokss» nonāk Bičija salā, nākamo ziemu pavada Bello šaurumā, 1859. gada februāri atsāk meklējumus, 6. maijā atrod dokumentu, kas pilnīgi apstiprina Franklina ekspe­dīcijas likteni, un tā paša gada beigās atgriežas Anglijā. Tas ir viss, kas piecpadsmit gados norisinājies, taču pēc «Foksa» atgriešanās neviens kuģis vairs neiedrošinājās meklēt laimi šajās bīstamajās jūrās.

— Mes tomēr iedrošināsimies! — kapteinis Haterass noteica.

XV

«FORVARDS» GRIEŽAS ATPAKAĻ UZ DIENVIDIEM

Pievakarē laiks noskaidrojās un labi varēja saskatīt zemi slarp Sēpinga un Klarensa ragu, kurš stiepjas vis­pirms uz austrumiem, t<ici uz dienvidiem, bet rietumos ar ne visai augstu zemes sllēli pievienojas krastam. Pie ieejas Piinča Reģenta šauruma jūra bija brīva, bet. pie Leopolda ostas, it ka tīšam aizšķērsojot «Forvardam» ceļu uz ziemeļiem, bija sadzītas neparejamas ledus masas.

Dziļi sašutis, taču to slēpdams, Haterass bija spiests ņemt palīgā petardes, lai ielauztos ostā ar varu; svētdien, divdesmit septītajā maijā, tas izdevās; briga stingri no­enkurojas pie lieliem, izturīgiem ledus kalniem, stingriem un cietiem ka klints.

Džonsona, Klobonija un sava Deka pavadībā nokāpis uz ledus, kapteinis drīz vien sasniedza krastu. Deks priecīgi lekaja; starp citu, pēc tam, kad bija pazinis saimnieku, suns kļuva daudz piemīlīgāks un rāmāks, naidīgi izturē­damies tikai pret dažiem ekipāžas vīriem, kurus necieta ari pats Haterass.

Leopolda ostu neklāja ledus, ko parasti šeit sadzen aus­trumu vējš; krasta stāvo klinšu smailes rotāja graciozas sniega kupenas. Džeimsa Rosa celtais namiņš un novēro­šanas tornis bija diezgan labi saglabājušies; taču pārtikas krājumus droši vien bija izlaupījušas lapsas un pat lāči, kuru svaigās pēdas manīja visapkārt; šķita, ka šajā laupīšanā roku bija pielikuši arī cilvēki, jo krastā rēgo­jās eskimosu būdu atliekas.

Nelieli pauguriņi iezīmēja sešu varonīgo «Pasākuma» un «Pētnieka» matrožu kapu kopas; kaitnieki — kā cil­vēki, tā zvēri — tās bija saudzējuši.

Sperdams pirmoreiz, kāju uz polārās zemes, doktors iz­juta dziļu saviļņojumu; grūti iedomāties izjūtas, kādas pārņem cilvēku, ieraugot pamestās mājas, teltis, būdas un noliktavas, kas polārajā klimatā tik lieliski sagla­bājas.

—    Šo vietu, — Klobonijs paskaidroja saviem biedriem, — Džeimss Ross nosaucis par Patvēruma nometni. Ja Franklina ekspedīcija to sasniegtu, tā būtu glābta. Lūk, pamestā tvaika mašīna un krāsns uz paaugstinājuma; pie tās 1851. gadā sildījās «Prinča Alberta» ekipāža; viss sa­glabājies toreizējā stāvoklī, un varētu likties, ka tikai vakar kapteinis Kenedijs atstājis šo viesmīlīgo stūrīti. Lūk, arī laiva, kura viņam un viņa matrožiem vairākas dienas sniedza patvērumu, jo, kad Kenedijs pameta savu kuģi, viņu patiesi izglāba leitnants Bello, kas par spīti ok­tobra salam devās kapteini meklēt.

—    Šo cienījamo, brašo virsnieku es pazinu, — piezī­mēja Džonsons

Kamēr doktors Klobonijs īsta arheologa aizrautībā pē­tīja iepriekšējo ziemotāju pēdas, Haterass vāca kopā at­likušās ogļu rezerves. Nākamajā dienā tās iekrāva kuģī. Pārāk tālu neaiziedams no «Forvarda», Klobonijs apstai­gāja apkārtni, skicēdams interesantākās ainavas. Tempe­ratūra pamazām cēlās; sniega kupenas sāka kust. Klobo­nijs paguva savākt visai bagātīgu ziemeļu putnu kolek­ciju: kaijas, niras un gāgas, kuras atgādina parastās pīles baltām mugurām un krūtīm, zilganu vēderu un galvas virsu; pārējās spalvas šiem putniem bija baltas, izraibo­tas retiem zaļiem plankumiņiem; vēdera dūnas, ar kurām tēviņš un mātīte izklāj ligzdu, daudziem putniem jau bija nomestas. Doktors redzēja arī lielus roņus uz ledus elpo­jam svaigu gaisu, taču nevienu no tiem neizdevās nošaut.

Klejodams apkārt, Klobonijs uzgāja akmeni, kurā bija iekalts uzraksts:

«E. I.

1849.»

Tas norādīja, ka šeit braukuši garām kuģi «Pasākums» un «Pētnieks». Doktors aizgāja līdz pašam Klārensa ra­gam, kur Džons un Džeimss Rosi 1833. gadā nepacietīgi gaidīja ledus uzlūšanu. Zeme bija kā nosēta dzīvnieku galvaskausiem un kauliem, nebija grūti atrast arī eski­mosu apmetņu vietas.

Doktors nolēma Leopolda ostā no akmeņiem sakraut piramīdu un iegravēt tajā uzrakstu, kas vēstītu par «For­varda» braucienu un ekspedīcijas gala mērķi. Bet Hate­rass tam kategoriski pretojās; viņš negribēja atstāt pē­das, kuras sāncenši varētu izmantot kā orientācijas zīmi. Kaut ari doktora argumenti bija pamatoti, viņam nācās pakļauties kapteiņa gribai. Arī Šendons pēla Haterasa nepiekāpību, jo avārijas gadījumā citi kuģi nevarētu do­ties «Forvardam» palīgā.

Taču Haterasu šie iebildumr nepārliecināja. Pirmdie­nas vakarā, beidzis ogļu ielādēšanu, viņš vēlreiz lūkoja tikt uz ziemeļiem un izlauzt ceļu peldošā ledus laukos, tomēr pēc dažiem riskantiem mēģinājumiem nolēma at­griezties Prinča Reģenta kanālā. Palikt Leopolda ostā kap­teinis nevēlējās ne par kādu maksu, jo brīvo jūru jau rīt varēja noslēgt negaidīta ledus pārvietošanās, kas, starp citu, šajos ūdeņos ir bieži sastopama parādība, un kuģo­tajiem no tās īpaši jāpiesargās.

Haterass savu nemieru atklāti nepauda, kaut gan tas viņu neganti mocīja. Viņš gribēja braukt uz ziemeļiem, bet nācās atkāpties uz dienvidiem! Kur viņi tā nokļūs? Vai tiešām būs jāgriežas atpakaļ uz Viktorijas ostu Bu­ti ja līcī, kur 1833. gada ziemu pavadīja Džons Ross? Bet vai Bello šaurumā šobrīd ceļš ir brīvs, un vai, apbraucot apkārt Ziemeļsomersetai, varēs doties tālāk cauri Pīla līcim? Un ja nu kuģis uz vairākiem gadiem iestrēgst ledus gūstā, kā tas noticis ar priekšgājējiem, un viņi būs spiesti velti šķiest laiku un pārtikas krājumus?

Šādas bažīgas domas blīvējās kapteiņa galvā, vajadzēja taču beidzot kaut ko izlemt. Haterass pavēlēja mainīt vir­zienu un stūrēt uz dienvidiem.

Prinča Reģenta šaurums no Leopolda ostas līdz Adelai­des līcim gandrīz viscaur ir vienlīdz plats. Salīdzinājumā ar iepriekšējo ekspedīciju kuģiem, kuriem pa lielākai da­ļai bija nepieciešams vesels mēnesis, lai šķērsotu šo ka­nālu, turklāt daudz izdevīgākā gadalaikā, «Forvardam»

bija laimējies, tas ātri peldēja uz priekšu starp ledus gabaliem; tiesa gan, pārējiem kuģiem, neskaitot «Foksu», tvaika mašīnas nebija, un tie ne vienmēr spēja cīnīties ar untumaino vēju un pat ar pretvēju.

Ekipāža priecājās par to, ka briga brauc prom no ziemeļiem; kapteiņa iecere sasniegt polu, šķiet, nevienam nebija īsti pa prātam; matrožus biedēja kapteiņa nodomi, viņa izdaudzinātajā varonībā nebija nekā mierinoša. Ha­terass, nedomādams par sekām, izmantoja niecīgāko iespēju pavirzīties tālāk uz ziemeļiem. Arktiskajās jūrās tas, protams, ir slavējami, taču jāprot arī nostiprināt un saglabāt iekarotās pozīcijas.

«Forvards» gāja ar pilnu tvaiku; no skursteņiem gaisā cēlās melnu dūmu grīstes, apvīdamas ledus kalnu mirgo­jošās galotnes; laiks nemitīgi mainījās, spēji pārejot no kailsala uz sniegainām dūmakām. Briga ar seklu iegrimi peldēja rietumu piekrastes tuvumā; Haterass bijās palaist garām ieeju Bello šaurumā, jo vienīgās izejas Butija līča dienvidos ir maz pazīstamie Fjūri un Heklas šaurumi; ja Bello šaurumam pabrauktu garām, ja izrādītos, ka tas ir nepieejams, tad no šejienes vairs izejas nebūtu.

Vakarā «Forvards» tuvojās Elvina līcim, ko varēja pa­zīt pēc krasta augstajām, stāvajām klintīm; otrdienas rītā kļuva saskatāms Butija līcis, kur 1851. gadā 10. septem­brī ilgākai ziemošanai noenkurojās «Princis Alberts». Doktors ar interesi tālskatī vēroja krastus. No šejienes dažādos virzienos bija devušās ekspedīcijas, nosprauzda- mas Ziemeļsomersetas ģeogrāfiskās kontūras. Skaidrais laiks visās līča piekrastes pusēs ļāva atšķirt dziļas, ūdens izskalotas gravas.

Šī tuksnesīgā apkārtne laikam gan "Varēja saistīt vie­nīgi doktoru un stūrmani Džonsonu; Haterass, joprojām noliecies pār savām kartēm, runāja maz; jo tālāk briga devās uz dienvidiem, jo nerunīgāks viņš kļuva; nereti, uzkāpis uz komandtiltiņa, kapteinis sakrustotām rokām stundām ilgi raudzījās tālumā, pētīdams apvārsni. Viņa pavēles bija īsas un skarbas. Vēsā mierā klusēja arī Šen­dons un, ierāvies sevī, pārmija ar kapteini tikai nepie­ciešamos vārdus; Džeimss Volls, kā vienmēr uzticīgs Šen- donam, sekoja viņa paraugam. Pārējie gaidīja turpmākos notikumus, gatavi izmantot tos savā labā. Uz kuģa vairs nebija vienotas domas, kopīgas idejas, kas tik nepiecie- sams ikvienā nopietnā pasākumā. Kapteinis Haterass to lieliski saprata.

Todien ekipāža manīja divus vaļus, tie ātri aizpeldēja uz dienvidiem; redzēja arī ledus lāci, ko apsveica ar pāris šāvieniem, kuri tomēr bija veltīgi. Kapteinim šādos ap­stākļos dārga šķita katra minūte, tāpēc viņš noliedza sekot lācim.

Trešdienas rītā kuģis izbrauca cauri Prinča Reģenta ka­nālam; austrumu piekrastes stūrī jūra dziļi iegriezās krastā. Ieskatījies kartē, doktors Klobonijs pazina Somer- sethauza vai Fjūri ragu.

—     Skat, — viņš teica savam parastajam sarunu bied­ram, — kad kapteinis Parrijs trešo reizi ceļoja uz polu, šeit gāja bojā pirmais angļu kuģis, kas 1815. gadā tika sū­tīts uz ziemeļjūrām. Otrajā ziemā kuģis «Fjūri» cieta no ledus tik ļoti, ka ekipāžai gribot negribot bija tas jāpamet un jāatgriežas Anglijā uz sava pavadoņa «Heklas».

—    Tas skaidri pierāda, kādas priekšrocības dod pava­doņa kuģis, — Džonsons piezīmēja, — tāda piesardzība jāievēro visiem, kas brauc uz šīm jūrām. Taču kapteinis Haterass nepieder pie tiem, kas apgrūtina sevi ar ceļa biedriem.

—    Vai uzskatāt to par neapdomību, Džonson? — vai­cāja doktors.

—    Es? Nē, doktor. Pag, vai neredzat krastmalā kārtis, uz kurām vēl plivinās pussatrunējušas telts atliekas?

—    Nudien, Džonson. Kapteinis Parrijs šeit izlādēja sava kuģa produktus, un, ja atmiņa neviļ, viņa mājas jumtu veidoja marsbura, kurai pārklāta «Fjūri» takelāža.

—    Pēc 1825. gada viss droši vien ļoti mainījies, dok­tor?

—    Ne pārāk, Džonson. 1829. gadā Džons Ross šajā no­žēlojamajā pajumtē atguva veselību un rada patvērumu savai ekipāžai. 1851. gadā, kad princis Alberts uz šejieni atsūtīja ekspedīciju, namiņš vēl bija saglabājies; kapteinis Kenedijs lika to salabot; kopš tā laika aizritējuši deviņi gadi. Būtu interesanti aplūkot šo mītni tuvāk, bet Hate­rass nevēlas te piestāt.

—     Un tam, bez šaubām, ir savs pamats, Klobonija kungs; ja Anglijā laiks ir nauda, tad šeit tas ir glābiņš; viena nokavēta diena vai pat stunda spēj pazudināt visu ekspedīciju. Tāpēc ļausim kapteinim rīkoties pēc viņa ieskatiem. «

Ceturtdien, pirmajā jūnijā, «Forvards» pa diagonāli šķērsoja līci, kas nosaukts Kresvella vārdā; aiz Fjūri raga ziemeļu pusē stiepās stāvi, līdz trīssimt pēdu augsti klin­šaini krasti; dienvidos tie kļuva zemāki. Dažviet sniegai­nās klinšu virsotnes izskatījās kā nošķelti konusi, citur tās slējās miglainajās debesīs kā smailas piramīdas pār­steidzoši dīvainiem apveidiem. Laiks šai dienā atmaiga, toties bija daudz krēslaināks; krasts nozuda skatienam; temperatūra sasniedza 0°; šur tur lidinājās dažas irbes, uz ziemeļiem laidās meža zosis; ekipāža bija spiesta da­ļēji nomest siltās drēbes; ziemeļu apgabalos jauta pirmās pavasara dvesmas.

Pievakarē ceturtdaļjūdzes attālumā no krasta, apbrau- cis Garija ragu, «Forvards» desmit, divpadsmit brasu dzi­ļumā peldēja gar piekrasti līdz Brentfordām. Uz šīs pa­ralēles vajadzēja būt Bello šaurumam, par kuru Džonam Rosām viņa pirmajā — 1828. gada ekspedīcijā nebija ne jausmas; patiesi, Rosa sastādītajās kartēs atainots nepār­traukts krasts, kur viņš rūpīgi atzīmējis un nosaucis nie­cīgākos līkumus; jāpieņem, ka viņa laikā ieeju Bello šau­rumā ledus aizsprostojis tā, ka to nebijis iespējams atšķirt no krasta.

Šo šaurumu atklāja kapteinis Kenedijs 1852. gada eks­pedīcijā; to nosauca Bello vārdā, «pelnītā pateicībā», kā Kenedijs teica, «par visiem vērtīgajiem pakalpojumiem, ko šis franču virsnieks veicis angļu ekspedīcijas labā».

XVI

MAGNĒTISKAIS POLS

Kuģim tuvojoties Bello šaurumam, Haterasa nemiers auga; patiesi, tūlīt vajadzēja izšķirties ekspedīcijas lik­tenim; līdz šim viņam bija veicies labāk nekā priekšgājē­jiem, jo pats veiksmīgākais no tiem — Makiintoks šajā ziemeļu jūras apgabalā nonāca tikai pēc piecpadsmit mē­nešiem, bet sasniegums būtu pārāk niecīgs, pat gluži ne­nozīmīgs, ja neizdotos šķērsot Bello šaurumu, — no šā ledus sprosta griezties atpakaļ nebija iespējams, tāpēc

Haterass paredzēja, ka te būs jāpaliek līdz nākamajam gadam.

Tieši tāpēc viņš nolēma pats izpētīt piekrasti; sestdienas rītā, uzkāpis «vārnas ligzdā», kapteinis pavadīja tur vai­rākas stundas.

Ekipāža labi saprata smago stāvokli, kādā atradās ku­ģis; uz klāja valdīja dziļš klusums, dzenskrūve darbojās aizvien lēnāk, «Forvards» turējās pēc iespējas tuvāk kras­tam; piekraste bija kā nosēta ledus gabaliem, kuri neiz- kusa pat vissiltākajās vasarās; lai saskatītu starp tiem brīvu pāreju, bija nepieciešama pieredzējusi acs.

Haterass salīdzināja savas kartes ar piekrasti. Kad die­nas vidū īsu brīdi paspīdēja saule, kapteinis uzdeva Šen- donam un Vollam noteikt precīzāk kuģa koordinātes; tās viņam skaļi tika pavēstītas.

Puse dienas aizritēja satrauktās gaidās. Tad pēkšņi, ap pulksten diviem, no fokmasta atlidoja pavēle:

—    Ar pilnu tvaiku uz zemes ragu rietumos!

Briga acumirklī paklausīja: priekšvadnis pagriezās no­rādītajā virzienā, dzenskrūve sakūla ūdeņus putās, un «Forvards» ar pilnu jaudu ielauzās joslā starp diviem ledus laukiem.

Ceļš bija uziets; Haterass atgriezās kvarterklājā, bet ledus locis savā postenī.

—    Tātad, kaptein, — teica doktors Klobonijs, — bei­dzot esam nonākuši slavenajā jūras šaurumā?

—    Tieši tā, — Haterass apslāpētā balsī atbildēja, — bet ar to vēl nav gana, mums jātiek no tā laukā.

To pateicis, viņš iegāja kajītē.

«Kapteinim taisnība,» nodomāja doktors, «mēs esam iesprostoti kā peļu slazdā, šī vieta kuģa manevriem pā- lāk šaura un, ja šeit būs jāpavada ziema… Bet lai! Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kam tā gadījies, un, ja visi pā­rējie tikuši galā ar grūtībām, gan pratīsim izkulties arī mēs.»

Doktors nemaldījās. Tieši šajā nelielajā līcītī, kuru pats Makiintoks nosaucis Kenedija vārdā, 1858. gadā ziemoja briga «Fokss». Pašlaik līča abos krastos varēja atšķirt augstas granīta kalnu grēdas un stāvas, kraujas klintis.

Jūdzi plalo un septiņpadsmit jūdzes garo Bello šaurumu, kur straumes ātrums mēdz būt līdz septiņi mezgli stundā, ieskauj stāvi kalni, kuru augstums, šķiet, nepārsniedz tūkstoš seši simti pēdu. Bello šaurums šķir Ziemeļsomer- setu no Butijas krastiem. Protams, kuģu kustības brīvība tur ierobežota. Tomēr «Forvards», kaut arī piesardzīgi, gāja uz priekšu. Neērtajā šaurumā bieži vien plosījās ne­gantas vētras, tās nepagāja secen arī «Forvardam». Kap­teinis lika nolaist kliverus un bramrājas, pagarināt mas­tus. Un tomēr brigai bija jāiztur daudz; laiku pa laikam sacēlās brāzmains vējš un gāza lietus; dūmi apbrīnojamā ātrumā tika nesti uz austrumiem; briga gandrīz uz labu laimi virzījās starp peldošajām ledus masām; barometra bultiņa noslīdēja līdz divdesmit devītajai iedaļai; nostā­vēt uz klāja bija grūti; lai velti nemocītos, vairums mat­rožu patvērās kubrikā.

Par spīti sniegputenim un lietus gāzēm, Haterass, Džon­sons un Šendons palika kvarterklājā, un jāpiebilst, ka arī doktors, pajautājis sev, ko viņam šobrīd visvairāk nepa­tiktu darīt, nekavējoties devās uz klāju; bet tur gandrīz neko nebija iespējams ne sadzirdēt, ne saredzēt, tāpēc savas domas viņš paturēja pie sevis.

Haterass ar skatienu ieurbās miglā, pēc viņa aplēsēm ap sešiem vakarā kuģim vajadzēja sasniegt jūras šauruma galu, bet izeja no tā tobrīd likās pilnīgi slēgta; Haterasam neatlika nekas cits kā apturēt kuģi un stingri noenkuroties pie kāda ledus kalna; taču tvaika mašīnas darbojās augu nakti.

Laiks bija briesmīgs. «Forvards» ik mirkli varēja no­rauties no enkura; bija sagaidāms, ka spēcīgais rietum­vējš izkustinās ledus kalna pamatni un tas aizraus brigu sev līdzi. Virsnieki ne mirkli nezaudēja modrību un bija sagatavojušies visļaunākajam. Sniega vērpetēm pievieno­jās īsta ledus šķembu krusa, kuru, aizslaucījis no kūstošo ledāju virsmām, dzina orkāns; gaisu šķēla skaudras ledus bultas.

Šajā baismīgajā naktī temperatūra neparasti cēlās: ter­mometrs rādīja +14°C, un dienvidu pusē pie debesīm doktors pārsteigts pamanīja zibeņus, kuriem sekoja tāli pērkona dārdi. Tas, likās, apstiprināja vaļu mednieka Skorsbija stāstus, kurš līdzīgu parādību bija novērojis aiz sešdesmit piektās paralēles. Šo dīvaino meteoroloģisko lenomenu 1821. gadā bija redzējis arī kapteinis Parrijs.

Ap pieciem rītā laiks pārsteidzoši ātri mainījās: tempe­ratūra kritās līdz sasalšanas punktam, sāka pūst ziemeļu vējš, un vētra norima. Rietumos jau skaidri varēja at­šķirt izeju no šauruma, taču tā bija pilnīgi aizsprostota. Haterass alkatīgi raudzījās uz krastu, neticēdams pats sa­vām acīm.

Tikmēr briga, pacēlusi enkuru, lēnām slīdēja uz priekšu starp peldošajām ledus masām; atsizdamies pret brigas sāniem, ar troksni lūza ledus gabali — to biezums pagai­dām vēl sasniedza sešas septiņas pēdas; vajadzēja sargā­ties no ledus masu spiediena, jo, kaut arī briga to iztu­rētu, tas varēja brigu pacelt un apgāzt uz sāniem.

Dienas vidū ekipāža pirmoreiz redzēja lielisku dabas parādību — saules gredzenu ar divām viltus saulēm; no­vērojis šo fenomenu, doktors veica precīzus mērījumus— ārējais gredzens pletās 30° attālumā uz visām pusēm no horizontālā diametra; abi saules attēli bija skaidri sare­dzami; gaismas loka krāsu spektrs sākās no centra — sarkana," dzeltena, zaļa, bāli zilgana un, beidzot, izplū­dusi. neierobežota balta gaisma.

Doktoram Klobonijam ienāca prātā Tomasa Junga as­prātīgā teorija par šo parādību; šis fiziķis pieņem, ka at­mosfērā atrodas mākoņi, kas sastāv no ledus prizmām; saules stari, krītot tajās, lūst 60°—90° leņķī. Tātad pie skaidrām debesīm saules gredzeni izveidoties nevar. Klo­bonijs Junga izskaidrojumu uzskatīja par ļoti pareizu.

Pieredzējuši polārjūru kuģotāji šo fenomenu parasti dēvē par spēcīga sniegputeņa priekšvēstnesi. Ja viņu no­vērojums piepildītos, «Forvards» nonāktu neapskaužamā stāvoklī. Tāpēc Haterass nolēma doties tālāk; atlikušo dienas daļu un augu nakti viņš ne mirkli neatvilka elpu: pētīja tālskatī apvārsni, uzkāpa rājās, nepalaida garām ne mazāko izdevību tuvoties izejai no šauruma.

Taču rītā kapteinis bija spiests piestāt pie nepārejama ledus kalnu sablīvējuma. Doktors devās uz komandtil­tiņu. Kapteinis viņu aizveda uz kuģa pakaļgalu, kur droši varēja sarunāties, lai neviens nenoklausītos.

—    Esam iestrēguši, — teica Haterass, — tālāk braukt nav iespējams.

—    Nav iespējams? — atkārtoja doktors.

—    Jā, nav iespējams! Nelīdzētu pat viss «Forvarda» spridzināmo vielu krājums, mēs netiksim uz priekšu ne ceturtdaļjūdzi!

—     Ko tagad iesākt?

—    Sazini nu! Nolādēts šis nelaimīgais gads, kas sākas tik nelabvēlīgi!

—    Neko darīt, kaptein, ja būs šeit jāziemo, ziemosim. Vai nav vienalga — te vai citā vietā?

—    Bez šaubām, — klusi noteica Haterass, — tikai žēl, ka tas jādara jau jūnijā. Ziemošana neizbēgami saistīta ar fiziskām un morālām ciešanām. Bezdarbībā un īstās grūtībās ekipāžai ātri vien saplaks dūša. Tāpēc biju no­domājis apmesties kaut kur tuvāk pie pola.

—    Jā, bet liktenim labpaticis Bafina līci padarīt ne­pieejamu.

—    Taču citiem tas bija pieejams! — Haterass nikni iesaucās. — Šim amerikānim, šim …

—     Klausieties, Hateras, — doktors kapteini tīši pār­trauca, — šodien tikai piektais jūnijs, nezaudēsim cerī­bas; mūsu priekšā negaidot var pavērties ceļš, iegaumē­jiet, ka ledum pat mierīgā laikā piemīt tieksme sašķelties gabalos, it kā starp atsevišķām sastāvdaļām darbotos kāds īpašs graujošs spēks; tātad šaurums kuru katru brīdi no ledus kalniem var atbrīvoties.

—    Kaut tas piepildītos un mēs tiktu no šejienes prom! Iespējams, ka viņpus Bello šaurumam cauri Pīla vai Mak- lintoka kanāliem nebūs grūti atrast ceļu uz ziemeļiem, un tad …

—    Kaptein, — tieši šajā brīdī pienācis, teica Džeimss Volls, — ledus draud nolauzt stūri.

—     Un tad? — atteica Haterass. — Riskēsim ar to. No­ņemt stūri neļaušu. Ik mirkli, kā nakti, tā dienu, mums jābūt pilnīgā gatavībā. Gādājiet, Volla kungs, lai stūre tiek aizsargāta, cik vien iespējams, — grūdiet nost no tās, ledus gabalus, bet tai jāpaliek savā vietā, sapratāt?

—    Tomēr … — Volls lūkoja iebilst.

—    Jūsu piezīmes man nav nepieciešamas, — Haterass stingri noteica. — Ejiet!

Volls atgriezās savā postenī.

—    Ak, es ziedotu piecus gadus dzīves, — dedzīgi iesau­cās Haterass, — lai tikai nokļūtu tālāk ziemeļos! Bīsta­māka šauruma par šo nezinu. Bez visām mūsu neveiksmēm mēs turklāt atrodamies magnētiskā pola tuvumā: kompass vairs nedarbojas, rādītājs kļuvis nepaklausīgs un kā ap­māts šaudās no vienas puses uz otru.

—          Atklāti sakot, mūsu brauciens ir ļoti bīstams, — teica doktors, — bet galu galā tie, kuri to uzņēmās, zināja, kas viņus sagaida, tāpēc lai nekas mūs nepārsteidz.

—    Ak, doktor, ekipāža ļoti pārvērtusies; kā pats redzē­jāt, palīgi jau sāk runāt man pretim. Viņi salīguši uz kuģa tikai izdevīgu materiālu apsvērumu dēļ, bet tam ir sava ļaunā puse, jo tieši tāpēc viņi nepacietīgi vēlas drīzāk at­griezties mājās. Manam pasākumam nav līdzjutēju, dok­tor, un, ja man tā neveicas, tad vainīgi nav matroži, ar kuriem allaž var rast kopīgu valodu, vainīgs ir manu virs­nieku labas gribas trūkums. Tas viņiem vēl dārgi maksās!

—    Jūs pārspīlējat, Hateras!

—    Nebūt ne! Vai domājat, ka -ekipāžu uztrauc šķēršļi, kas mūs kavē? Gluži otrādi! Visi cer, ka tie mani piespie­dīs atmest savus nodomus. Neviens nekurn un nekurnēs, kamēr vien briga dosies uz dienvidiem. Neprāši! Viņi iedomājas, ka mēs tuvojamies Anglijai! Bet, ja mums lai­mēsies izlauzties uz ziemeļiem, tad tik jūs manīsiet, kā viss grozīsies! Zvēru, neviena dzīva būtne nepiespiedīs mani mainīt gala mērķi! Ja vien rastos kaut mazākā sprauga, kur brigai izspraukties cauri, lai arī tādēļ vaja­dzētu upurēt daļu tās vara apšuvuma, — gan tad es visu attaisnotu!

Kapteiņa vēlēšanās zināmā mērā piepildījās. Kā doktors paredzēja, vēja, straumju vai gaisa temperatūras ietekmē ledus lauki sašķēlās; ar tērauda priekšvadni laužot pel­došos ledus gabalus, «Forvards» droši gāja tālāk; tas brauca augu nakti un tikai ap sešiem rītā izkļuva no Bello šauruma.

Taču neizsakāms bija Haterasa sašutums, kad viņš ieraudzīja, ka ceļš uz ziemeļiem nav brīvs; tomēr gribas spēka viņam pietika, lai vilšanos nenodotu, un viņš lika stūrēt tieši uz Franklina šauriimu, it kā šis vienīgais brī­vais ceļš būtu pats īstākais; nespēdams iebraukt Pīla šau­rumā, Haterass bija nolēmis sasniegt Maklintoka kanālu, apbraucot Velsas Prinča zemi. Un tomēr viņš labi no­jauta, ka Šendonu un Vollu piemānīt nevar, ka tie viņa zaudētās cerības lieliski saprot.

Sestajā jūnijā ievērojamu notikumu nebija; debesis klāja sniega mākoņi — saules gredzenu prognoze, acīm redzot, sāka piepildīties.

Trīsdesmit sešas stundas «Forvards» brauca gar robo­tajiem Butijas krastiem, nekādi nespēdams tuvoties Velsas

Prinča zemei. Haterass, netaupīdams ogles, lika kurināt tvaika mašīnas krāsnis; viņš joprojām vēl cerēja kuri­nāmā rezerves papildināt Bičija salā. Ceturtdien briga sa­sniedza Franklina šauruma galu, bet arī te ceļš uz zieme­ļiem bija aizsprostots.

Kapteini pārņēma bezcerība, griezties atpakaļ arī ne­bija iespējams; ledus nesa kuģi uz priekšu, un Haterass redzēja, ka ceļš viņiem aizmugurē tūlīt pat noslēdzas; šķita, ka jūra, kur viņi pirms stundas braukuši, nekad nebūtu bijusi brīva.

Un tā «Forvards», nespēdams tikt tālāk uz ziemeļiem, nedrīkstēdams arī ne mirkli apstāties, lai nenokļūtu ledus spīles, skrēja pa priekšu ledus masām, it kā to dzītu vētra.

Piektdien, astotajā jūnijā, briga atradās Butijas piekrastē pie ieejas Džeimsa Rosa šaurumā, no kura vajadzēja vai­rīties par katru cenu, jo vienīgā izeja no tā rietumos robežojās ar Amerikas piekrasti.

Dienas vidū veiktie novērojumi rādīja 70°05'17" pla­tumu un 96°46'45" garumu. Uzzinājis šīs koordinātes, dok­tors sameklēja tās kartē un saprata, ka briga beidzot sa­sniegusi tieši to vietu, kur Džeimss Ross, sera Džona Rosa pēcnācējs, uzgāja interesanto zemeslodes punktu — mag­nētisko polu.

Krasti šeit bija lēzeni, un tikai vienas jūdzes attālumā no jūras tie pacēlās sešdesmit pēdu augstāk.

«Forvarda» tvaika katliem bija nepieciešama tīrīšana, tāpēc kapteinis lika noenkuroties pie kāda ledus lauka un neliedza doktoram reizē ar stūrmani nokāpt krastā. Haterass pats, vienaldzīgs pret visu, kas neattiecās uz viņa iecerēm, ieslēdzies savā kajītē, alkatīgi pētīja po­lāro apgabalu karti.

Klobonijs kopā ar pavadoni bez grūtībām sasniedza krastu, viņiem līdzi bija eksperimentiem nepieciešamais kompass; doktors nolēma pārbaudīt Džeimsa Rosa novēro­jumus; viņš ātri atrada no kaļķakmeņiem veidoto Rosa piramīdu un steidzās tai klāt; pa spraugu zem akmeņiem varēja saskatīt alvas šķirstiņu, kurā Ross bija noglabājis sava atklājuma protokolu. Šķita, ka pēdējos trīsdesmit gados neviena dzīva būtne nebija spērusi kāju šajā vien­tulīgajā piekrastē. Attiecīgā stāvoklī novietota, magnē­tiskā bultiņa zemes pievilkšanas spēka ietekmē šeit acumirklī sagriezās vertikāli; tas norādīja, ka magnētis­kais avots atrodas ļoti tuvu vai pat tieši zem bultiņas.

Doktors rūpīgi veica eksperimentu.

Bet nepilnīgo instrumentu dēļ Džeimss Ross bija varējis atrast tikai šo vietu, kur vertikālās bultiņas noliece ir 890 59'( turpretī patiesībā magnētiskais pols atradās veselu loka minūti tālāk. Doktoram Klobonijam toties veicās labāk, un sev par lielu prieku viņš netālu uzgāja vietu, kur bultiņas noliece bija tieši 90°.

—           Tad, lūk, kur zemes īstais magnētiskais pols! — piesperdams kāju pie zemes, viņš iesaucās.

—    Tieši šeit? — vaicāja Džonsons.

—    Jā, šeit, mans draugs!

—   Tādā gadījumā, — Džonsons turpināja, — visas hipo­tēzes par magnētisko kalnu vai magnētiskajām masām jāatmet…

—           Protams, draudziņ, — doktors smiedamies atbildēja. — Tās lai paliek lētticīgajiem! Kā redzat, nekāda kalna, kas spēj pievilkt kuģus, atraut tiem dzelzs daļas, enkurus, naglas, šeit nav, un arī jūsu zābakus zeme nepievelk vai­rāk kā jebkurā citā vietā …

—    Bet ar ko tas izskaidrojams …

—   Ne ar ko, Džonson; mēs vēl neesam tik gudri, lai spētu to izskaidrot. Bet tas, ka magnētiskais pols atrodas tieši šeit, ir skaidrs un matemātiski precīzi pierādīts!

—  Ak, Klobonija kungs, cik ļoti priecātos kapteinis, ja varētu to pašu teikt par Ziemeļpolu!

—    Gan jau varēs, Džonson, gan varēs!

Vietā, kur tagad bija noticis eksperiments, Klobonijs kopā ar stūrmani no akmeņiem sakrāva piramīdu un, iz­dzirdīs signālu, kas viņiem tika dots no kuģa, pulksten piecos vakarā atgriezās atpakaļ.

XVII

DŽONA FRANKLINA EKSPEDĪCIJAS BOJĀ EJA

«Forvardam» izdevās taisnā ceļā šķērsot Džeimsa Rosa šaurumu, kaut gan tas maksāja daudz pūļu; vajadzēja ņemt talkā ka zāģus, tā petardes; ekipāža jutās bezgala nogurusi. Par laimi, temperatūra bija gluži ciešama, pat augstāka nekā līdzīgā gadalaikā, kad še ceļoja Džeimss Ross. Termometrs rādīja +2°C.

Sestdienā briga apbrauca Fēliksa ragu nelielas polārā baseina salas — Karaļa Viljama Zemes galējos ziemeļos.

Šī sala matrožos izraisīja dziļas, sāpīgas izjūtas; brau­cot gar tās piekrasti, matroži to vēroja skumjiem, ziņkā­rīgiem skatieniem.

Viņu priekšā patiesi atradās Karaļa Viljama Zeme, kur norisinājusies viena no smagākajām mūsdienu traģēdi­jām.

«Forvarda» matrožiem bija zināmas visas Franklina meklētāju ekspedīcijas un to panākumi, taču sīkumos ka­tastrofas bēdīgā norise viņiem bija sveša. Kamēr Klobo­nijs pētīja kartē brigas nobraukto ceļu, daži matroži — Bells, Boltons un Simpsons —, pienākuši viņam klāt, uz­sāka sarunu. Drīz piebiedrojās arī citi, degdami nepārva­ramā ziņkārē. Briga brauca ar vislielāko ātrumu, un mat­rožiem kā gigantiska panorāma gar acīm slīdēja piekraste, tās līči, radzes un zemes strēles.

Haterass lieliem soļiem staigāja pa komandtiltiņu. Dok­toru, kas sēdēja uz klāja, apstāja matrožu pulciņš; viņš saprata, ka vīrus.interesē radusies situācija, un, apzinā­damies, cik svarīga loma pašreizējos apstākļos būs viņa stāstam, turpināja sarunā ar Džonsonu aizskarto tematu.

— Franklina jūrnieka gaitu sākums jums jau zināms, mani draugi; līdzīgi Kukam un Nelsonam Franklins iestā­jās flotē kā 'junga; jaunību aizvadījis lielās ekspedīcijās, viņš 1845. gadā nolemj meklēt ziemeļrietumu jūras ceļu Ledus okeānā; tā Franklins kļūst par divu pārbaudītu kuģu — «Erebuss» un «Terors» — komandieri; 1840. gadā šie kuģi Džeimsa Rosa vadībā bija ceļojuši uz Antarktīdu. Pirmajā kuģī, kurā brauca arī pats Franklins, puse no septiņdesmit vīru apkalpes bija virsnieki, otra puse — matroži ar kapteini Ficdžeimsu priekšgalā, ar leitnantiem Goru un Leveskontu, stūrmaņiem Devē, Sārdžentu, Kūču un ārstu Stenliju. Uz kuģa «Terors» bija sešdesmit astoņi yīri, starp tiem kapteinis Krozjē, leitnanti Litlhogdsons un Ervings, stūrmaņi Horsbijs un Tomass, kā arī ārsts Pedijs. Lielai daļai šo nelaimīgo nebija lemts vairs redzēt dzim­teni, viņu vārdi iemūžināti polārzemju līču, zefries ragu, jūras šaurumu, zemes strēļu, kanālu un salu nosaukumos. Pavisam abos kuģos bija simt trīsdesmit astoņi cilvēki.

Kā zināms, Franklina pēdējās vēstules pienāca no Disko salas 1845. gada 12. jūlijā. «Ceru šonakt,» viņš rakstīja, «doties ceļā uz Lenkastera šaurumu.» Kas ar viņiem no­tika pēc aizbraukšanas no Disko salas? Vaļu mednieku kuģu «Velsas princis» un «Pasākums» kapteiņi Franklina ekspedīciju pēdējo reizi satika Melvila šaurumā, pēc tam no tās vairs nebija ne vēsts. Tomēr Franklina braucienam uz rietumiem varam pasekot: šķērsojis Lenkastera un Ba­rova šaurumus, viņš nonāca pie Bičija salas, kur pavadīja 1845.—1846. gada ziemu.

—    Bet kā visu tik smalki varēja izdibināt? — ievaicā­jās galdnieks Bells.

—     To apliecināja trīs kapu kopas, kuras 1851. gadā uz šīs salas atrada Ostena ekspedīcija. Tur bija apbedīti Franklina matroži; to pierāda arī kāds dokuments, ko uz­gājis brigas «Fokss» leitnants Hobsons, un tas rakstīts 1848. gada 25. aprīlī. Tādā veidā noskaidrojās, ka Fran­klina kuģi, pārziemojuši pie Bičija salas, pa Velingtona šaurumu sasniedza sešdesmit septīto paralēli; taču tālāk uz ziemeļiem, kur ceļš droši vien bija aizsprostots, viņi nebrauca, tai vietā uzņemdami kursu uz dienvidiem …

—    Un tas viņus pazudināja, — kāda nopietna balss ieminējās. — Glābiņš bija ziemeļos.

Matroži atskatījās. Atspiedies ar elkoņiem pret mar­gām, uz komandtiltiņa stāvēja Haterass, un tieši viņš sa­cīja šos briesmīgos vārdus.

—    Iespējams, — atsāka doktors, — ka Franklina no­lūks bija sasniegt Amerikas piekrasti; taču liktenīgajā ceļā viņus pārsteidza vētras, un 1846. gada 12: septembrī dažas jūdzes no šejienes, ziemeļrietumos no Fēliksa raga, abi kuģi iestrēga ledū; pēc tam no Viktorijas zemes raga tie tika aiznesti vēl vairāk uz ziemeļrietumiem, skat, līdz šejienei, — norādīdams kādu punktu kartē, doktors pie­bilda. — Taču ekipāža kuģus pameta tikai 1848. gada 22. aprīlī. Kas šajos deviņpadsmit mēnešos notika? Ko pa šo laiku darīja nelaimīgie jūrnieki? Varbūt pētīja ap­kaimi, izmēģināja visu, lai glābtos, jo admirālis bija ļoti enerģisks un, ja viņam neveicās …

—    Tad droši vien tāpēc, ka viņš bija zaudējis ekipāžas uzticību, — apslāpēta balsī piezīmēja Haterass.

Matroži neiedrošinājās pacelt acu; kapteiņa piebilde smagi nospieda viņu sirdsapziņu.

—    Vardu sakot, kā liktenīgajā dokumentā rakstīts, sera Džona Franklina ciešanas izbeidzās 1847. gada 11. jūnijā. Godināsim viņa piemiņu! — noņemdams cepuri, doktors teica.

Matroži klusēdami sekoja viņa priekšzīmei.

—     Kas notika ar šiem nelaimīgajiem desmit mēnešus vēlāk, kad viņi zaudēja savu vadoni? Ekipāža kuģus ne­pameta un nolēma to darīt tikai 1848. gadā. No simttrīs- desmit astoņiem cilvēkiem dzīvi bija palikuši simtpieci. Trīsdesmit trīs bija miruši. Tad šaurajā Viktorijas zemes ragā kapteiņi Krozjē un Ficdžeimss no akmeņiem sakrāva piramīdu un noglabāja tajā savu pēdējo rakstisko vēstī­jumu. Redziet, draugi, mēs braucam garām tieši šai vie­tai. Tur vēl saskatāmas piramīdas drupas; tā bija uzcelta, var teikt, vistālākajā vietā, ko 1831. gadā sasniedza Džons Ross. Skat, kur Džona Franklina zemes rags! Lūķ, Fran­klina un Leveskonta zemes ragi! Tālāk seko Erebusa līcis, kur tika atrasta uz kamanām uzlikta laiva, pagatavota no kuģa atliekām. Tepat uzgāja arī sudraba karotītes, lielus pārtikas krājumus, šokolādi, tēju un dažas lūgšanu grā­matas. Simtpieci ekspedīcijas dalībnieki, kas bija palikuši dzīvi, kapteiņa Krozjē vadībā devās uz Lielo Zivju upi. Cik tālu viņi aizgāja? Vai viņiem izdevās nokļūt līdz Hu- dzona līcim? Vai kāds atgriezās dzīvs? Kas ar viņiem no­tika pēc pēdējā gājiena?

—     Kas notika? To jums tūlīt paskaidrošu! — skaļi teica Haterass. — Sadalījušies vairākās grupās, viņi, protams, mēģināja sasniegt Hudzona līci. Jā, viņi devās uz dienvi­diem! Kā liecina 1854. gadā rakstīta doktora Rēja vēstule, 1850. gadā eskimosi Karaļa Viljama Zemē patiesi sasta­puši četrdesmit vīrus, kuri, novājējuši, bāli, pārguruši, grūtībās un slimībās novārguši, ceļoja pa ledu, vilkdami līdz laivu un medīdami valzirgus. Vēlāk šajā zemē eski­mosi atraduši trīsdesmit cilvēku līķus, bet uz kādas no tuvējām salām — vēl piecus; daži no tiem bijuši pa pu­sei apglabāti, pārējie pamesti likteņa ziņā gan zem apgāz­tas laivas, gan zem telts skrandām; kādā-vietā gulējis virs­nieks ar tālskati rokā un pielādētu šauteni pār plecu, citur mētājušies katli ar riebīgām ēdienu atliekām. Sa­ņēmusi šīs vēstis, admiralitāte lūdza Hudzona līča sabied­rību sūtīt uz traģiskās katastrofas vietu savus izveicīgā­kos aģentus. Braucot pa Baka upi uz leju līdz tās ietekai,

viņi pārmeklēja Monreālas salu, Makonohiju un Ogla ragu. Velti! Visi šie nelaimīgie gāja bojā postā, slimībās un badā, kaut gan, lūkojot paildzināt dzīvi, bija ķēru­šies pat pie drausmīgā kanibālisma. Redziet, kas ar viņiem notika, braucot uz dienvidiem, ceļā, kas nokaisīts viņu sakropļotajiem līķiem. Nu? Vai vēlēšanās doties šo vīru pēdās nav vēl pārgājusi?

Haterāsa spēcīgā balss, enerģiskie žesti un kaistošā seja atstāja varenu iespaidu. Skatot liktenīgās vietas, eki­pāža, augstākajā mērā saviļņota, vienbalsīgi iesaucās:

—    Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem!

—    Uz ziemeļiem! Mūsu glābiņš un slava ir tikai tur — ziemeļos! Debesis mums labvēlīgas! Vējš grozījies! Ceļš būs brīvs! Uz priekšu!

Matroži metās savās vietās; ledus lauki pamazām iz­klīda; «Forvards», mainījis kursu, ar pilnu tvaiku stūrēja uz Maklintoka kanālu.

Haterass pamatoti cerēja tur atrast no ledus brīvākus ūdeņus; viņš brauca pa iedomāto Franklina ceļu garām jau pietiekami labi izpētītajai Velsas Prinča Zemes aus­trumu piekrastei, bet pretējā puse vēl bija pārāk maz pa­zīstama. Kā redzams, ledus pārvietošanās cēlonis bija aus­trumu straumes, kuras nesa to uz dienvidiem; šaurums likās pilnīgi neaizsalis, un «Forvards» varēja atgūt zaudēto laiku; palielinājis ātrumu, tas četrpadsmitajā jūnijā šķēr­soja Osborna līci, pabraukdams garām vistālākajam pun­ktam, ko bija sasniegušas 1851. gada ekspedīcijas. Jūras līcī ledus bija- krietni daudz, taču «Forvarda» manevrus tas netraucēja.

XVIII UZ ZIEMEĻIEM

Ekipāža, likās, bija atguvusi parasto disciplīnu un pa­klausību. Pēc retajiem, ne pārāk nogurdinošajiem manevriem matrožiem netrūka brīva laika, atpūtai. Tem­peratūra turējās virs nulles, Un atkusnis ceļojumu atvieg­loja.

Deks, piemīlīgs un biedrisks, pa īstam sadraudzējas ar doktoru Kloboniju. Abi lieliski sapratās. Kaut gan drau­

dzībā viens draugs mēdz pakļauties otram, doktors, atklāti sakot, nekādā ziņā nebija šis «otrais»; Deks ar viņu da­rīja visu, ko gribēja. Doktors tam paklausīja kā suns sa­vam saimniekam. Starp citu, Deks draudzīgi izturējās gan­drīz pret visu kuģa apkalpi, kā pret matrožiem, tā virs­niekiem; šķiet, instinktīvi tas vairījās vienīgi no Šendona; arī pret Penu un Vorenu suns ņirdza zobus — un vēl kā! Abiem tuvojoties, Deks ar aizturētiem rūcieniem pauda savu naidu. Starp citu, Haterasa suni, kuru Kliftons dē­vēja par «Kapteiņa labo ģēniju», matroži vairs neiedroši­nājās aizskart.

Ekipāža tātad bija atguvusi paļāvību kapteinim un uz­vedās nevainojami.

—    Šķiet, ka mūsu vīri, — Džeimss Volls reiz teica Šen- donam, — ņēmuši nopietni kapteiņa vārdus; par panāku­miem, acīm redzot, neviens vairs nešaubās.

—    Viņi maldās, — Šendons atbildēja, — prātīgi ap­sverot un novērtējot mūsu stāvokli, tie saprastu, ka spe­ram vienu neapdomīgu soli pēc otra.

—    Bet tagad taču mēs atrodamies brīvākā jūrā, brau­cam pa izpētītu ceļu. Šendon, vai tik jūs nepārspīlējat?

—    Itin nemaz, Voll; naids, ja vēlaties — greizsirdība, ko iedveš Haterass, nepadara mani aklu. Sakiet — vai esat ielūkojies ogļu noliktavās?

—    Nē, — teica Volls.

—     Nu tad nokāpiet lejā un paskatieties, cik strauji plok mūsu rezerves. īstenībā vajadzēja braukt tikai ar burām, dzenskrūvi ņemot palīgā visnepieciešamākajos gadīju­mos, kad jācīnās ar straumi vai pretvējā; kurināmais mums -jātaupa, jo, kas zina, kur šajās jūrās varam iestrēgt un uz cik ilgu laiku. Bet Haterass, neprātīgi dzenoties uz nepieejamo polu, tādus sīkumus nemaz neievēro. Viņš brauc ar pilnu jaudu kā labā ceļa vējā, tā pretvējā, un, ja tas tā turpināsies, mēs drīz vien nonāksim lielās grū­tībās vai aiziesim bojā.

—    Vai patiesi, Šendon? Vai mūsu stāvoklis ir tik no­pietns?

—     Protams, Voll, ļoti nopietns, tas jāsaka ne tikvien par mašīnām, ^kuras, oglēm aptrūkstot, stāvēs dīkā, kad būs visvairāk nepieciešamas, bet arī par ziemošanu, kas agri vai vēlu nepaies mums secen. Zemē, kur nereti

termometrā sasalst pat dzīvsudrabs \ ir japadoma, kā no­drošināties pret aukstumu.

—    Ja nemaldos, Šendon, kapteinis Bičija salā cer papil­dināt kurināmā rezerves; droši vien tur atradīsies milzīgi ogļu krājumi.

'— Vai polārjūrās vienmēr var nonākt, kur vēlas? Vai varam droši zināt, ka viens vai otrs šaurums nebūs aiz­sprostots? Bet, ja nu mēs Bičija salu nesasniedzam, ja nu izrādīsies, ka tā ir nepieejama, ko tad?

—    Jums taisnība, Šendon; Haterass, manuprāt, rīko­jas neapdomīgi; bet kāpēc jūs to neaizrādāt?

—    Nē, Voll, — Šendons ar tikko jaušamu rūgtumu at­teica, — esmu nolēmis klusēt; par kuģi es vairs neat­bildu; gaidīšu, kas notiks tālāk. Man pavēl — es paklausu, bet savas domas izteikt neesmu spiests.

—    Atļaujiet piezīmēt, Šendon, ka jūs tādā gadījumā rīkojaties nepareizi. Runa ir par kopējām interesēm, un kapteiņa neapdomība var dārgi maksāt visai ekipāžai.

—    Ja arī es viņam ko teiktu, Voll, vai tad viņš mani klausītu?

Volls neiedrošinājās to noliegt.

—    Varbūt kapteinis ņemtu vērā visas ekipāžas iebildu? mus? — viņš ieminējās.

—    Ekipāžas iebildumus? — Šendons paraustīja plecus. — Nabaga Voll, vai tad jūs neko nemanāt? Ekipāžu iedvesmo pavisam kas cits, nevis pašsaglabāšanās in­stinkts. Matroži zina, ka mēs tuvojamies septiņdesmit ot­rajai paralēlei un ka par katru šķērsoto platuma grādu viņi nopelnīs tūkstoš mārciņu sterliņu.

—    Jums taisnība, Šendon, kapteinis ķēries pie visla­bākā līdzekļa, lai dabūtu matrožus savā pusē.

—    Bez šaubām, — piekrita Šendons, — vismaz līdz zi­nāmam laikam.

—    Ko jūsu vārdi nozīmē?

—    To, ka viss ritēs gludi, kamēr darbs nebūs smags, risks ne sevišķi liels un jūra mierīga; Haterasa nauda tur matrožus savā varā; taču tas, ko dara tikai naudas dēļ, nekad nav labi darīts. Tiklīdz nonāksim citos apstākļos, briesmās, trūkumā, slimībās, bezcerībā, aukstumā, grūtī-

1 Dzīvsudrabs sasalst pie — 42 C.

bās, kurām skrienam pretī kā neprātīgi, gan tad redzē­siet, ka šie cilvēki vairs nedomās par prēmiju.

—    Tātad jūs esat pārliecināts, Šendon, ka Haterasam uz panākumiem nav ko cerēt?

—     Nē, nav, Voll; tamlīdzīgā pasākumā kuģa vadībā nepieciešama liela vienprātība un savstarpēja saprašanās, kuras mums trūkst. Turklāt Haterass ir karstgalvis; to pierāda viņa pagātne. Gan redzēsim! Apstākļi var sagro­zīties tā, ka brigas vadību vajadzēs uzticēt citam, ne tik neapdomīgam dēkainim, kāds ir mūsu kapteinis.

—    Un tomēr, — neticīgi purinādams galvu, iebilda Volls, — viņa pusē vienmēr būs …

—     Viņa pusē, — Šendons pārtrauca, — nostāsies dok­tors Klobonijs, šis zinātnieks, kuru nekas cits neinteresē kā vienīgi zinātne, tad Džonsons, verdziskais disciplīnas ievērotājs, kuram nav pašam savu domu, un beidzot vēl viens vai divi, kā, piemēram, galdnieks Bells, katrā ziņā ne vairāk kā četri, kaut gan pavisam esam astoņpadsmit cilvēku. Nē, Voll! Haterasam nepieder ekipāžas uzticība, viņš lūko to piesaistīt ar naudu; veikli izmantojot Fran­klina katastrofu, viņš noskaņo matrožus sev par labu; bet tas nevilksies ilgi, ticiet man, un, ja neizdosies sasniegt Bičija salu, Haterass būs pagalam!

—    Ja ekipāža to zinātu! .. .

—     Tikai, lūdzu, — Šendons dzīvi iesaucās, — nestās­tiet nevienam; gan matroži paši to atskārtis. Starp citu, prātīgākais, ko pašreiz varam darīt, — turēt kursu uz zie­meļiem. Bet kās lai galvo, vai, braucot Ziemeļpola vir­zienā, Haterass patiesībā netaisās atpakaļ uz dienvidiem? Maklintoka kanāla galā atrodas Melvila šaurums, kurā sanāk daudz kanālu, pa tiem var nokļūt Bafina līcī. Lai Haterass piesargās! Braukt uz austrumiem ir daudz vieg­lāk nekā uz ziemeļiem.

Šie vārdi pauda Šendona noskaņojumu, Haterass pa­reizi bija viņā nojautis nodevēju.

Šendons nekļūdījās, teikdams, ka matrožu miers sais­tīts ar cerību drīzumā šķērsot septiņdesmit otro paralēli. Pat bailīgākos bija pārņēmusi iedzīvošanās kāre. Kliftons katram atsevišķi sastādīja sīku aplēsi.

Bez kapteiņa un doktora, uz kuriem prēmijas sadale neattiecās, brigas apkalpē bija sešpadsmit cilvēku. Tā kā prēmija bija tūkstoš mārciņu sterliņu, par katru nobraukto -paralēli matroži saņemtu sešdesmit divas ar pusi mārci­ņas. Ja brigai izdotos sasniegt polu, tad par astoņpadsmit šķērsotajām paralēlēm ikvienam no viņiem pienāktos simt divdesmit piecas mārciņas sterliņu, tā sakot, vesela bagā­tība. Šāda fantastiska iedoma kapteinim izmaksātu astoņ­padsmit tūkstošus, taču viņš bija pietiekami bagāts, lai atļautos šo dārgo izpriecu — braucienu uz polu.

Protams, šāda aplēse ekipāžas alkatību kairināja vis­augstākajā mērā, un daudzi matroži, kuri pirms pāris nedēļām līksmoja, ka briga mainījusi kursu uz dienvi­diem, tagad karsti vēlējās drīzāk tikt pāri šai «zelta pa­ralēlei».

16. jūnijā «Forvards» pabrauca garām Avorta ragam. Debesīs slējās Raulisona kalna baltās galotnes; sniegā un miglā, kas palielināja dimensijas, kalns likās milzīgs; tem­peratūra turējās dažus grādus virs nulles. No kalniem lejup gāzās ūdenskritumi; ar smagās artilērijas dārdiem līdzīgu troksni bruka sniega lavīnas. Glečeri klājās kā gari, balti palagi, mezdami gaisā milzu atspulgus. Ziemeļu daba cīņā ar atkusni sniedza acīm krāšņus skatus. Briga peldēja gar pašu krastu; uz klintīm aizvējā, bikli sliedamies virs sniega, dažviet ziedēja mēļi virši; pa zemi stiepās sarka­nīgi, izstīdzējuši ķērpji un pundurkārklu atvases.

Beidzot 19. jūnijā šaipus daudzinātās septiņdesmit ot­rās paralēles «Forvards» apbrauca Min to radzi, kas veido vienu no Oma neja līča galējiem krastiem; pēc tam briga iepeldēja Melvila šaurumā, ko Boltons dēvēja par «nau­das līci»; jautrais matrozis par šo tematu sagudroja ne­skaitāmas anekdotes, kuras laipno Kloboniju no sirds iz­smīdināja.

Ceļojums, par spīti spēcīgajam ziemeļaustrumu vējam, bija tik veiksmīgs, ka 23. jūnijā «Forvards» šķērsoja sep­tiņdesmit ceturto paralēli. Tas nonāca vienā no nozīmīgā­kajām ziemeļu jūrām Melvila baseina vidū. Pirmais to bija sasniedzis kapteinis Parrijs savā lielajā 1819. gada ekspe­dīcijā, un tieši ar to viņa ekipāža izpelnījās valdības so­līto pieci tūkstoši mārciņu sterliņu prēmiju.

Kliftons apmierināts rēķināja, ka no septiņdesmit ot­rās līdz septiņdesmit ceturtajai paralēlei ir divi grādi, tātad noietais ceļš katra matroža kredītā jau ienesis simt- divdesmit piecas marc iņas. Taču viņam aizrādīja, ka po­lārajos apgabalos naudai neesot nekādās vērtības un ka jūrnieku tikai tad drīkstot uzskatīt par bagātu, ja viņš savu naudu varot nodzert; tāpēc, lai priecātos un ber­zētu rokas, nākšoties gaidīt bridi, kad būs iespēja kāda no Liverpūles krodziņiem piedzerties un pakrist zem galda.

XIX

VAĻA MEDĪBAS

Arī viegli kuģojamajā Melvila baseinā bija ledus; līdz pašam apvārsnim stiepās milzīgi ledus lauki; tajos it kā noenkurojušies šur tur slējās nekustīgi aisbergi. «For­vards» ar pilnu jaudu brauca pa plašām ejām, kur ma­nevri sevišķas grūtības nesagādāja. Vējš bieži mainījās, spēji pārlēkdams no vienas debess puses uz otru.

Arktiskajās jūrās vēju nepastāvība ir vērā ņemama pa­rādība, un nereti tikai dažas minūtes šķir pilnīgu miera stāvokli no negantas viesuļvētras. Divdesmit trešajā jū­nijā Melvila baseina vidū tas bija jāpiedzīvo arī Hate­rasam.

Pastāvīgie vēji, kas parasti pūš no lediem uz brīvo jūru, mēdz būt ļoti auksti. Todien temperatūra par dažiem grā­diem kritās, uzpūta dienvidu vējš, kas, atbrīvodamies no sava mitruma necaurredzama sniegputeņa veidā, spēcī­gām brāzmām nesās pāri ledus laukiem. Haterass neka­vējoties pavēlēja ievilkt buras, kuras līdzēja dzenskrūvei, taču nepaguva to izdarīt pietiekami ātri, un vējš vienā mirklī norāva mazo bramburu.

Kapteinis vislielākajā aukstasinībā vadīja manevrus un vētrā nepameta klāju; nelāgie laika apstākļi spieda steidzīgi atkāpties uz rietumiem. Vējš sacēla jūrā milzu bangas, kurās mētājās no apkārtējiem ledājiem atrauti daždažādi ledus gabali; brigu kā rotaļlietiņu svaidīja no vieniem sāniem uz otriem, pār klāju bira ledus šķembas; brīžam «Forvards» nostājās perpendikulāri viļņu vāla vir­sotnē; tērauda ķīlis, atstarojot izkliedēto gaismu, laistījās kā izkausēts metāls; pēc tam, izslējis savu melniem dūmu mutuļiem apvīto galvu, «Forvards» atkal spēji nolaidās it kā bezdibenī, bet dzenskrūve, iznirusi virs līmeņa, drūmi dūkdama, griezās gaisā, kuldama to ar izplesta­jām lāpstiņām. Jaukdamies ar sniegu, aumaļām lija lietus.

Doktors, izmantodams šo gadījumu, samirka līdz kau­lam; viņš stāvēja uz klāja, ļaudamies baudai, kādu zināt­niekam spēj sniegt līdzīgs skats. Negantajās vētras brāz­mās nebūtu sadzirdama pat blakus stāvētāja balss, tāpēc doktors tikai klusēja un skatījās, tādējādi kļūdams par liecinieku dīvainai parādībai, kas novērojama vienīgi ap­gabalos aiz polārā loka.

Vētra plosījās nelielā, ierobežotā apkaimē, ne tālāk par trim četrām jūdzēm; patiesi, vējš virs ledus laukiem zaudē daudz no sava postītāja spēka un necik tālu ne­spēj tikt. Brīžam, miglai izklīstot, doktors manīja skaid­ras debesis un neaizsalušu jūru aiz ledus laukiem; tātad «Forvardam» pa brīvajām ejām vajadzētu sasniegt mierī­gākus ūdeņus, kur nekas nekavētu kuģošanu; briga riskēja vienīgi uzskriet kādam no klīstošajiem sēkļiem, ku­rus veidoja straume. Pēc dažām stundām Haterasam bei­dzot izdevās iekļūt mierīgākos ūdeņos, kaut gan pie ap­vāršņa vēl neganti plosījās vētra, kas pamazām rimās tikai dažas kabeļtauvas no «Forvarda».

Melvila baseins tagad rādījās pavisam citāds; viļņu un vēja ietekmē, no krastiem atdalījušies, uz ziemeļiem drei­fēja daudz ledus kalnu, gan sadurdamies, gan drāzdamies cits citam tieši virsū, taču plašajā šaurumā nebija grūti no tiem izvairīties. Skats bija lielisks — šķita, ka šajā milzīgajā stadionā dažādos ātrumos peldošās ledus masas sacenstos savā starpā.

Doktors ļāvās sajūsmai, kad pēkšņi, nostājies .blakus, harpunētājs Simpsons norādīja viņam uz nemitīgi mainī­gajām ūdens krāsām — toņi mainījās no tumši zila līdz olīvzaļam; garās dažādo krāsu joslas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem ar tik skaidri norobežotām malām, ka tām varēja izsekot līdz pat apvārsnim, kur tās nozuda. Reizēm caurspīdīgās joslas aizstāja pilnīgi tumšas, necaurre­dzamas.

—    Ko jūs teiksiet par šo īpatnību, Klobonija kungs? — Simpsons vaicāja. .

—    Varu, draugs, atkārtot vienīgi to, — doktors atbil­dēja, — ko teicis vaļu mednieks Skorsbijs: proti, zilajās joslās trūkst neskaitāmo sikbūtņu un medūzu, kuras pa pilnam mīt zaļajos ūdeņos; Skorsbijs šai ziņā veicis daudz eksperimentu, un es viņam labprāt ticu.

—           Ak, doktor, pec juras krasam var secināt vēl ko citu.

—    Patiesi?

—           Jā, Klobonija kungs, un zvēru pie harpunētāja goda, ja «Forvards» būtu medību kuģis, nav šaubu, ka mums ķertos bagātīgs loms.

—    Es tuvumā nemanu neviena vaļa, — doktors sacīja.

—           Pareizi! Bet galvoju jums, ka drīz mēs tos manīsim. Zaļās joslas šajās paralēlēs — tā taču ir neizsakāma vaļu mednieka laime!

—           Kā tā? — kā parasts, dzīvi interesēdamies par liet­pratēju atzinumiem, doktors jautāja.

—           Vaļi visbiežāk sastopami zaļajos ūdeņos ,— paskaid­roja Simpsons.

—    Un kāpēc?

—    Te tiem daudz vairāk ēdamā.

—    Jūs esat par to pārliecināts?

 — Ak jā, Klobonija kungs, jo bezgala bieži esmu to pieredzējis Bafina jūrā, un kāpēc lai tas pats neatkārto­tos Melvila baseinā?

—    Jums laikam gan taisnība, Simpson.

—       Bet pag, — noliecies pār margām, Simpsons piebilda, — paraugieties turp, Klobonija kungs!

—           Skat! — iesaucās Klobonijs. — Šķiet, ka šo sliedi jūrā pametis kāds kuģis.

—           Šo eļļaino vielu atstāj aiz sevis valis, — sacīja Simp­sons. — Ticiet man, dzīvnieks, kas to izdala, nevar būt tālu.

Nudien, gaiss bija piesātināts ar stipru trāna smaku.

Doktors sāka uzmanīgi pētīt jūru, un harpunētāja pa­redzējums drīz vien piepildījās. Fokmastā atskanēja Fo- kera balss.

—           Valis! — viņš sauca. — Tas peld pa vējam uz mūsu pusi!

I Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā: jūdzi no bri­

gas jūrā strūkloja nelielas ūdens šaltis.

—       Re, re, kur tas ir! — sauca Simpsons, kuru pieredze nevīla.

—    Nozuda, — sacīja doktors.

—           Ja vajadzētu, gan mēs prastu to atrast, — Simpsona balsī skanēja nožēla.

Haterass, kā par brīnumu, lika nolaist jūrā vaļu me­dību laivu, kaut gan neviens to nebija iedrošinājies lūgt. Kapteinis bija ar mieru sagādāt ekipāžai šo izpriecu, vien­laikus iegūstot dažas mučeles zivju eļ]as. Un tā medību atļauja tika uzņemta ar sajūsmu.

Četri matroži iekāpa laivā; Džonsons nosēdās pakaļ­galā pie stūres. Simpsons palika priekšgalā ar harpūnu rokās. Nekas nespētu atturēt arī doktoru Kloboniju no šīs ekspedīcijas. Jūra bija samērā rāma. Laiva jltri peldēja prom, un jau pēc minūtēm desmit tā bija veselu jūdzi at­tālinājusies no brigas.

Valis, ievilcis plaušās, gaisa rezerves, no jauna ienira dzelmē, taču drīz atkal uzpeldēja un caur elpošanas atve­rēm izšļāca gaisā piecpadsmit pēdu augstu ūdens un gļotu strūklu.

— Stūrē turp, stūrē turp! — sauca Simpsons, norādī­dams vietu ap astoņpadsmit jardu no laivas.

Laiva ātri devās šajā virzienā; to ievērojis, lēnā gaitā turp brauca ari «Forvards».

Milzīgais dzīvnieks gan nozuda dzelmē, gan atkal iz­nira, ļaudams viļņiem sevi mētāt pēc patikas un rādīdams savu melno muguru, kas atgādināja zemūdens, klinti at­klātā jūrā. Vispār vaļi ātri peld tikai tad, ja kāds tos vajā, tāpēc šis laiski šūpojās viļņos.

Mednieki klusītēm tuvojās pa zaļā ūdens joslu, kuras necaurredzamība liedza valim pamanīt naidnieku. Brīdis, kad trausla laiva uzbrūk šādam nezvēram, vienmēr ir ļoti satraucošs. Valis likās ap simt trīsdesmit pēdu garš; starp septiņdesmit otro un astoņdesmito paralēli šie dzīvnieki mēdz būt pat garāki par simtastoņdesmit pēdām. Senie rakstnieki piemin arī septiņsimt pēdas garus vaļus, taču tādi, pareizāk sakot, pieskaitāmi tā saucamajiem «fantā­zijas augļiem».

Drīz vien laiva piebrauca valim tieši klāt. Simpsons pa­māja, airētāji rimās, un veiklais matrozis, spēcīgi atvēzē­jies, svieda harpūnu"; ierocis, bruņots asām, zobainām dakšām, dziļi ieurbās vaļa tauku slānī. Ievainotais dzīv nieks, novicinājis asti, ienira. Tūlīt pēc tam stāvus gaisā izslējās četri airi; ap laivas priekšgalu aptītā virve, pie kuras bija piesieta harpūna, neizsakāmā ātrumā raisījās vaļā, jo laivu, kuru stūrēja Džonsons, valis sāka vilkt līdzi.

Tas skrēja prom no brigas, tuvodamies peldošiem ledus kalniem; skrējiens ilga apmēram pusstundu; lai spēcīgās berzes dēļ virve neuzliesmotu, to lāgiem vajadzēja sasla­pināt. Kad šķita, ka dzīvnieks samazinājis ātrumu, virvi sāka vilkt pamazām atpakaļ un satīt; valis pēc brītiņa at­kal parādījās virspusē, kuldams ūdeni ar milzīgo asti; gaisā cēlās ūdensstabi un lija kā lietus pār medniekiem. Laiva ātri tuvojās valim; satvēris garu šķēpu, Simpsons grasījās uzsākt divcīņu.

Bet pēkšņi valis zibenīgā ātrumā metās uz eju starp di­viem ledus kalniem, sekot tam kļuva pārāk bīstami.

—    Pie joda! — Džonsonam paspruka.

—    Uz priekšu, uz priekšu! Drošāk, puiši! — mudināja Simpsons, kuru bija apsēdis medību drudzis. — Valis mums jau rokā!

—    Nedrīkst; taču tam sekot starp ledus kalniem! — iebilda Džonsons. — Apturiet laivu!

—    Sekosim, sekosim! — kliedza Simpsons.

—    Nē, nē! — daži sauca.

—    Uz priekšu, uz priekšu! — pārējie mudināja.

Strīda laikā valis paguva iepeldēt starp abiem ledus kalniem, kurus vējš un viļņi tiecās savienot.

Laiva, ko valis vilka līdzi, draudēja iekļūt šajā riskan­tajā spraugā, bet Džonsons, pieliecies uz priekšu, pār­cirta virvi.

Tas notika tieši laikā: abi kalni, ar varenu spēku sagrūz- damies kopā, sašķaidīja nelaimīgo dzīvnieku.

—    Pagalam! — iesaucās Simpsons.

•— Mēs esam glābti! — priecājās Džonsons.

—    Goda vārds, to bija vērts redzēt! — ne acu nepa­mirkšķinājis, noteica doktors.

Ledus kalnu sadursmju spēks ir ļoti liels. Valis kļuva par upuri nejaušībai, kādas šajās jūrās atkārtojas bieži. Skorsbijs stāsta, ka- vienas vasaras laikā Bafina jūrā gā­juši bojā trīsdesmit vaļi; viņš pats redzējis, kā saduras milzīgas, briesmīgā ātrumā skrejošas ledus sienas, vienā mirklī sadragādamas trīsmastu burinieku. Vēl divus ku­ģus viņa acu priekšā kā ar šķēpu gabalos sašķēluši asi, vairāk nekā simt pēdu gari ledus gabali, izurbdamies cauri kuģa apšuvumam.

Pēc dažām minūtēm laiva sasniedza brigu un tika no­vietota parastajā vietā uz klāja.

— ^Krietna mācība pārgalvīgiem dēkaiņiem! — Šen- dons skaļi piezīmēja. — Lai tik pamēģina līst starp ledus kalniem!

XX

BIČIJA SALA

Divdesmit piektajā jūnijā «Forvards» nonāca iepretī Dundasa ragam Velsas Prinča Zemes galējos ziemeļrietu­mos. Starp peldošajām ledus masām kuģot bija aizvien grūtāk. Jūra šeit sašaurinās, turklāt ledus sablīvēšanos sekmē vesela salu virkne — Krozjē, Junga, Dē, Lautera un Gareta salas, kas sarindojušās it kā reida priekšā. Ceļš, ko «Forvards» citos apstākļos veiktu vienā dienā, prasīja laiku no divdesmt piektā līdz trīsdesmitajam jū­nijam; gan apstājoties, gan griežoties atpakaļ, gan nogai­dot izdevīgu brīdi, kad tuvoties Bičija salai, briga izlie­toja daudz ogļu, jo pat pieturas brīžos kurināšanu tikai samazināja, pilnīgi nepārtraucot ne dienu, ne nakti, lai ik mirkli būtu braukšanas gatavībā. Kurināmā rezerves Haterass pārzināja tikpat labi kā Šendons. Taču, cerēdams Bičija salā rast tām pietiekamu papildinājumu, viņš eko­nomisku apsvērumu dēļ nevēlējās upurēt ne minūti dārgā laika; jau kursa maiņa uz dienvidiem bija pārāk aizkavē­jusi brigu, un, izbraukuši no Anglijas aprīlī, viņi tomēr nebija tikuši tālāk par saviem priekšgājējiem līdzīgā ga­dalaikā.

Trīsdesmitajā jūnijā Velsas Prinča Zemes galējos zie­meļaustrumos iznira Vokera rags; tas bija tālākais punkts, ko 1852. gada trešajā maijā sasniedza Kenedijs un Bello pēc ceļojuma cauri Ziemeļsomersetai. 1851. gadā šai vietā Ostena ekspedīcijas kapteinim Omanejam laimējās sagā­dāt pārtiku savai komandai.

Šis zemes rags ir ļoti augsts un ievērojams ar sarkan­brūno krāsu; skaidrā laikā no tā paveras skats līdz pašai ieejai Velingtona kanālā. Pievakarē kļuva redzams Bello rags, kuru no Vokera raga šķir Makleona līcis. Bello ra­gam tā nosaukums piešķirts, godinot jaunā franču virsnieka piemiņu, un angļu ekspedīcija to sveica ar trīskāršu «urā». Rievoto, dzeltenīgo kaļķakmens krastu tur aizsargā ne­pārejami ledus vaļņi, kurus sadzinis ziemeļu vējš. Drīz vien zemes rags izzuda skatieniem, un «Forvards» starp vēja saliedētiem ledus gabaliem lauza ceļu cauri Barova šaurumam uz Bičija salu.

Bija nolemts braukt taisni uz priekšu, lai nepalaistu ga­rām salu. Haterass nākamajās dienās ne mirki nepameta savu posteni. Viņš bieži kāpa «vārnu ligzdā», meklēdams izdevīgāku ceļu. Barova šaurumā kapteinis darīja visu, ko spēj vienīgi izveicīgs, aukstasinīgs, -drosmīgs un pat ģeniāls jūrnieks. Tiesa gan, liktenis nebija viņam labvē­līgs, jo ap šo laiku jūrā vairs nevajadzēja būt ledum. Taču, netaupīdams ne ogles, ne apkalpi, ne sevi pašu, Haterass beidzot nonāca pie mērķa.

Trešajā jūlijā pulksten vienpadsmitos .rītā ledus locis vēstīja, ka ziemeļos redzama zeme; novērojis to, Haterass pazina Bičija salu, arktisko zemju pētnieku parasto tikša­nās vietu. Tur piestāj gandrīz visi Ziemeļjūru kuģinieki. Franklins pirms došanās uz Velingtona šaurumu Bičija salā bija iekārtojis savu pirmo ziemas apmetni. Maklūra palīgs Krosvels, kājām nostaigājis četrsimt septiņpadsmit jūdžu, beidzot tur satika brigas «Fēnikss» ekipāžu, ar kuru kopā atgriezās dzimtenē. Pēdējais kuģis, kas pirms «For- varda» noenkurojās pie Bičija salas, bija «Fokss»; kap­teinis Maklintoks 1855. gada vienpadsmitajā augustā tur papildināja pārtikas un kurināmā krājumus, saveda kār­tībā noliktavas un dzīvojamās mītnes; kopš tā laika ne­bija pagājuši ne divi gadi; Haterass to labi zināja.

Ieraugot salu, Džonsonam nodrebēja sirds; reiz viņš šeit bija bijis, kad kalpoja par vecāko stūrmani uz «Fe­niksa». Haterass Džonsonu iztaujāja par krastu stāvokli, par noenkurošanās ērtībām un iespējām izcelties malā. Laiks solījās būt lielisks; termometrs rādīja +14°C.

—    Jūs šo vietu pazīstat, Džonson? — kapteinis vaicāja.

—    Protams, kaptein, tā ir Bičija sala. Tikai mums ne­pieciešams pabraukt mazliet uz ziemeļiem, tur krasti būs lēzenāki.

—   Bet kur tad dzīvojamās mītnes un noliktavas? — Haterass brīnījās.

—   Tās ieraudzīsim, tikai izkāpuši krastā. Noliktavas atrodas tur, aiz tiem uzkalniņiem.

—    Un šeit jūs atstājāt lielas rezerves?

—    Ļoti lielas, kaptein. Admiralitāte 1853. gadā kap­teiņa Inglfīlda vadībā sūtīja tieši šurp «Fēniksu» un trans­porta kuģi «Bredalbane» ar pārtikas rezervēm un kuri­nāmo. Tas, ko mēs atvedām, varētu nodrošināt vai veselu ekspedīciju.

—    Toties daudz no šiem krājumiem 1855. gadā pa­ņēma «Foksa» kapteinis, — piezīmēja Haterass.

—     Neuztraucieties, kaptein, — Džonsons atteica, — gan pietiks arī jums; aukstumā pārtika nevainojami saglabā­jas, un mēs to atradīsim tikpat svaigu un lietojamu kā dienā, kad izlādējām to malā.

—    Man nerūp pārtika, •— Haterass sacīja, — ar mūsējo varētu iztikt vairākus gadus, turpretī ogles …

—    Mēs atstājām Bičija salā pāri par tūkstoš tonnām ogļu; šai ziņā varat būt mierīgs.

—    Brauksim klāt, — tālskatī nemitīgi vērodams krastu, Haterass teica.

—     Vai redzat šo radzi? — vaicāja Džonsons. — Kad pa­brauksim tai gar<im, noenkurošanās vieta vairs nebūs tālu. Jā, tieši no šejienes mēs ar leitnantu Krosvelu un divpa­dsmit kuģa «Pētnieks» slimajiem matrožiem devāmies uz dzimteni. Kapteini Maklūru mums laimējās nogādāt mā­jās, taču leitnantam Bello, kas brauca ar mums uz «Fē- niksa», nebija lemts atgriezties dzimtenē. Ak, cik rūgti io atcerēties! Bet, kaptein, rādās, ka mums jānoenkurojas šepat!

—    Lai notiek! — Haterass piekrita.

Viņš deva attiecīgas pavēles.

«Forvards» apstājās divu kabeļtauvu attālumā no krasta, nelielā no ziemeļu, austrumu un dienvidu vējiem pasargātā līcītī.

—    Volla kungs, — Haterass teica, — sagatavojiet laivu un nosūtiet uz salu sešus matrožus ogļu pārvadāšanai uz brigu.

—    Klausos, kaptein, — atbildēja Volls.

—    Mēs ar doktoru Kloboniju un stūrmani izcelsimies krastā. Šendona kungs, vai nevēlaties mūs pavadīt?

—    Esmu jūsu rīcībā, — atbildēja Šendons.

Pēc brītiņa doktors, bruņojies ar saviem mednieka un zinātnieka piederumiem, reizē ar biedriem iekāpa laivā.

Desmit minūtes vēlāk viņi izcēlās pazemā, klinšainā krastā.

—   Vediet mūs, Džonson, — Haterass teica, — jūs taču apkārtni pazīstat?

—   Bez šaubām, kaptein, tikai, lūk, šo pieminekli gan necerēju ieraudzīt.

—   To? — iesaucās doktors. — Es gan zinu, ko tas no­zīmē; iesim tuvāk, šis akmens pats jums pavēstīs, kā te radies.

Četri vīri tuvojās piemineklim, un doktors, noņēmis cepuri, teica: \

—   Tas, draugi, ir piemineklis Franklinam un viņa bied­riem.

Patiesi, 1855. gadā lēdija Franklina bija uzticējusi dok­toram Keinam vienu marmora plāksni un 1858. gadā Mak- lintokam otru, lai tās nogādātu un uzstādītu Bičija salā. Maklintoks savu uzdevumu bija veicis un novietojis plāk­sni netālu no kapa pieminekļa, ko Džons Barovs uzcēla par godu leitnantam Bello.

Uz piemiņas plāksnes bija rakstīts:

«Franklina, Krozjē, Ficdžeimsa un visu viņu drosmīgo brāļu piemiņai.

Virsniekiem un viņu uzticīgajiem matrožiem, kas cieta un gāja bojā par zinātnes mērķi un par godu savai dzimtenei.

Šī plāksne iezīmē vietu, kur viņi pavadīja savu pirmo arktisko ziemu un no kurienes devās ceļā, lai pārvarētu visus šķēršļus vai mirtu.

Piemineklis liecina, ka šos drosmīgos jūrniekus cienīdami piemiņā paturēs draugi, tautieši un tā sie­viete, kura, zaudējusi ekspedīcijas vadonī visuzticī­gāko, patiesi mīlēto dzīves biedru, savas dziļās sēras veldzē ticībā.

Tas Kungs viņus ievedis ostā, kur visiem lemts mūžīgs miers.

1855.»

Skatot vientulīgo pieminekli tālajā, svešajā ziemeļu pie­krastē, jūrniekiem sāpīgi sažņaudzās sirds. Bet doktoram, lasot aizkustinošo uzrakstu, acīs sariesās asaras. Vietā,

kur reiz spēka un cerību pilns apmetās Franklins un viņa biedri, tagad palikusi vienīgi marmora piemiņas plāksne! Taču par spīti drūmajam likteņa brīdinājumam «Forvards» bija gatavs braukt tālāk pa kuģu «Erebuss» un «Terors» ceļu.

Pirmais nometis smago pārdomu nastu, Haterass veicīgi sāka kāpt ar baltu sniega segu klātā, paaugstā uzkal­niņā.

—           Kaptein, — viņam sekodams, sacīja Džonsons, — no turienes redzēsim noliktavas.

Kalna galā viņus panāca Šendons un doktors.

Skatieni slīdēja pāri neaptverami plašajam klajumam, kur nemanīja ne pēdu no cilvēku mītnēm.

—    Dīvaini… — noteica Džonsons.

—    Kur tad noliktavas? — Haterass satraukts vaicāja.

—           Nezinu… Nekā te vairs nav… — stomījās stūr­manis.

—           Jūs droši vien esat apmaldījies, — ieminējās dok­tors.

—           Un tomēr šķiet, ka tām vajadzēja būt tieši šeit… — domīgi novilka Džonsons.

—           Bet kur lai tagad ejam? — nepacietīgi jautāja Ha­terass.

—           Kāpsim lejā, — atbildēja Džonsons, — iespējams, ka esmu kļūdījies; septiņu gadu laikā šīs vietas var viegli aizmirst.

—           It īpaši, ja apkaime tik vienmuļa un vienveidīga, — piebilda doktors.

—    Un tomēr … — murmināja Džonsons.

Šendons neteica ne vārda.

Pēc brītiņa stūrmanis apstājās.

—    Nē, neesmu kļūdījies! — viņš iesaucās.

—    Nu, tātad? — lūkodamies apkārt, vaicāja Haterass.

—           Kāpēc jūs tā domājat, Džonson? — gribēja zināt doktors.

—           Vai redzat to pauguriņu? — Džonsons norādīja uz nelielu paaugstinājumu pie savām kājām, kurā skaidri iezīmējās trīs izciļņi.

—    Kas tie tādi, kā jums šķiet? — jautāja doktors.

—           Trīs Franklina matrožu kapi, — Džonsons paskaid­roja. — To zinu droši. Jā, es nemaldos. Simt soļu no še­jienes vajag būt mītnēm, bet, ja to nav, tad … tad …

Viņš neiedrošinājās pabeigt savu domu. Haterass de­vās uz priekšu, viņu pārņēma nepārvarama bezcerība. Te patiesi vajadzēja atrasties tik ļoti nepieciešamajām ku­rināmā rezervēm, uz kurām viņš tā cerēja; bet vietā, kur civilizētu cilvēku rokas reiz bija radījušas milzīgas nolik­tavas novārgušajiem kuģiniekiem, viss bija sagrauts, iz­laupīts, izvandīts, nopostīts. Kas šajā laupīšanā bija pie­dalījies? Apkārtnes dzīvnieki — vilki, lapsas, lāči? Nē, jo tie būtu iznīcinājuši vienīgi pārtikas krājumus, bet te taču nebija atstāta ne telts skranda, ne baļķis vai dzelzs ga­bals, pat neviena metāla šķemba un — «Forvarda» ļau­dīm par postu — nekāda kurināmā!

Acīm redzot, eskimosi, bieži uzturēdami sakarus ar eiro­piešu jūrniekiem, beidzot bija izpratuši šo lietu vērtību un visu piesavinājušies; pēc «Foksa» aizbraukšanas viņi ar iepriekšēju prātīgu apsvērumu, nemitīgi nākdami uz šo vietu laupīt, nepameta ne pēdu no tā, kas še bijis; un ta­gad zemi klāja tikai bieza sniega sega.

Haterass bija pagalam apjucis. Doktors, šūpodams galvu, lūkojās apkārt. Šendons klusēja, kaut gan uzma­nīgs vērotājs viņa lūpās saskatītu ļaunu smīnu.

Šajā brīdī ieradās Volla sūtītie matroži. Viņi visu uzreiz noprata. Piegājis klāt kapteinim, Šendons teica:

—    Haterasa kungs, manuprāt, nav vērts atmest cerī­bas; esam taču laimīgi nokļuvuši līdz ieejai Barova šau­rumā, un tas mūs aizvedīs uz Bafina jūru.

—    Šendona kungs, — Haterass atbildēja, — par laimi, mēs atrodamies pie ieejas Velingtona šaurumā un dosi­mies pa to uz ziemeļiem.

—    Bet kā tad mēs tiksim uz priekšu, kaptein?

—    Ar burām, Šendona kungs. Kurināmā mums pietiks vēl diviem mēnešiem, bet nākamajai ziemai vairāk arī nav nepieciešams.

—    Atļaujiet aizrādīt… — Šendons grasījās iebilst.

—    Atļauju jums tikai vienu — sekot man līdzi uz brigu, — atcirta kapteinis.

Tad, uzgriezis muguru palīgam, viņš devās atpakaļ uz kuģi un ieslēdzās savā kajītē.

Divas dienas pūta pretvējš; kapteinis nerādījās uz klāja. Abas neparedzētās dīkstāves dienas doktors Klobonijs iz­mantoja, lai izpētītu Bičija salu; viņš ievāca dažus augus, kuri relatīvi siltākas temperatūras ietekmē bija uzdīguši uz kailajām klintīm: nedaudz viršu paraugu, diezgan vien­veidīgus ķērpjus, dzeltenās gundegas pasugu, kādu skā­benēm līdzīgu zāli ar mazliet platākām lapām un varen spēcīgas akmeņlauzītes.

Salas fauna bija daudz bagātāka par trūcīgo floru; dok­tors te novēroja zosu un dzērvju barus, kas laidās uz zie­meļiem, turklāt irbes, zili melnās gāgas, lielas niras iega­reniem ķermeņiem, neskaitāmus putnus, kas atgādināja meža vistas ar ļoti gardu gaļu, melnās baložkaijas baltiem plankumiem uz spārniem, koraļsārtiem knābjiem un kā­jām, klaigājošus liju barus un leknus strupknābjus bal­tiem vēderiem, savas dzimtas cienīgus pārstāvjus. Dok­toram laimējās nošaut dažus pelēkos zaķus, kuri vēl ne­bija paguvuši ietērpties ziemas baltajos kažokos, un zilo lapsu, kuru pamanīja un atdzina Deks. Lāči, šķiet, bīda­mies cilvēku, neiedrošinājās tuvoties, un arī roņi droši vien tā paša iemesla dēļ kļuva piesardzīgi, tāpat kā viņu naidnieki lāči. Jūras līcī varēja atrast pārpilnam mīkst- miešu ar tīkamu garšu.

Insektu dzimtas divspārņu vienīgais pārstāvis šeit bija paraslais ods, kuru doktors sev par lielu prieku veikli no­ķēra, kaut gan pirms tam tas paguva viņu sadzelt. Kā kon- hiologam Klobonijam veicās mazāk — viņš uzgāja tikai nedaudz ēdamu gliemju un pāris divvāku gliemežnīcu.

 XXI

BELLO NĀVE

Trešajā un ceturtajā jūlijā termometrs rādīja +14°C; tā bija augstākā temperatūra visā ekspedīcijas laikā. Bet ceturtdien, piektajā jūlijā, vējš sāka pūst no dienvidaus­trumiem, nesdams līdzi negantu sniegputeni. Nakti dzīv­sudraba stabiņš noslīdēja līdz — 15°C; nevērojot ekipāžas nelāgo noskaņojumu, Haterass pavēlēja gatavoties ce­ļam. Pabraucis garām Dundasa ragam, «Forvards» pēdē­jās trīspadsmit dienās nebija pavirzījies uz ziemeļiem ne par vienu grādu, tāpēc daļa matrožu ar Kliftonu priekš­galā kurnēja; tiesa gan, pagaidām viņi bez iebildumiem ķērās pie darba, jo kapteiņa lēmums doties uz Velingtona kanālu bija viņiem pa prātam.

Nebija viegli dabūt mastos buras, taču naktī beidzot iz­devās uzvilkt bezanburas, marsburas un bramburas, un briga starp peldošiem ledus gabaliem, kurus straume nesa uz dienvidiem, droši devās uz priekšu. Līkumainajā ceļā bieži nācās grozīt rājas, un ekipāža ļoti nogura.

Velingtona kanāls nav sevišķi plats; tas sašaurinās starp Ziemeļdevonas krastiem austrumos un Kornvola salu rietumos. Šo salu ilgu laiku uzskatīja par pussalu. Bet 1846. gadā atceļā no Velingtona kanāla ziemeļiem gar Kornvola salas rietumu piekrasti Džons Franklins ap­brauca tai visapkārt.

1851. gadā Velingtona kanālu devās pētīt vaļu med­nieku kuģi «Lēdija Franklina» un «Sofija» kapteiņa Pen- nija vadībā; viņa palīgs leitnants Stjuarts, nonācis līdz Bičera ragam, uz 76°20' platuma atklāja no ledus brīvu jūru. Brīva jūra! Lūk, to cerēja atrast arī Haterass!

—    Ja to atrada Stjuarts, atradīšu arī es, — viņš teica doktoram. — Pēc tam varēsim zēģelēt tālāk.

—    Bet, — ieminējās doktors, — vai jūs nebīstaties, ka ekipāža …

—    Ekipāža? — viņu skarbi pārtrauca Haterass.

Tad, doktoram par lielu pārsteigumu, viņš pēkšņi klu­sām nomurmināja:

—    Nabaga cilvēki!

Tamlīdzīgas jūtas Klobonijs kapteiņa sirdī vēroja pir­moreiz.

—    Nē, taču! — Haterass enerģiski turpināja. — Vi­ņiem man jāseko! Un viņi sekos!

Kaut arī no sadursmes ar ledu, kas atradās tālu, «For- vardam» vairs nebija jābīstas, tomēr uz ziemeļiem tas virzījās ļoti lēnām, jo pretvējš bieži lika apstāties. Ar lie­lām grūtībām pabraukuši garām Spensera un Innisa zemes « ragiem, briga otrdien, desmitajā jūlijā, sagādādama lielu prieku Kliftonam, beidzot šķērsoja septiņdesmit piekto pa­ralēli.

«Forvards» sasniedza vietu, kur amerikāņu kapteiņa Heivena vadītie kuģi «Rescue» un «Advance» reiz pār­dzīvoja nopietnas briesmas. Šajā ekspedīcijā bija piedalī­jies doktors Keins; 1850. gada septembra beigās ledus lau­kos iestrēgušos amerikāņu kuģus straume ar nepārvaramu spēku iedzina Lenkastera šaurumā.

Šendons pastāstīja par šo katastrofu dažiem matrožiem un Džeimsam Vollam.

—     Ledus tik stipri svaidīja kuģus, meta gaisā un šū­poja, — viņš teica, — ka tika nolemts izdzēst uz klāja vi­sas ugunis, bet temperatūra bija kritusies līdz astoņpadsmit grādiem zem nulles! Nelaimīgā ekipāža, ik mirkli gatava pamest kuģus, nodzīvoja šajā ledus sprostā augu ziemu, nenovilkdama siltās drēbes veselus trīs mēnešus. Tādā šausmīgā stāvoklī nodreifējuši tūkstoš jūdžu, viņi beidzot nonāca Bafina līča vidū.

Varat iedomāties, kā šis stāsts ietekmēja jau tā drūmi noskaņoto ekipāžu!

Kamēr Šendons runāja, doktors ar Džonsonu apsprieda kādu citu šajā apkaimē notikušu nelaimes gadījumu; iz­pildīdams Džonsona lūgumu, doktors viņam ziņoja, ka briga atrodas tieši uz 75°30' platuma grāda.

—     Tas notika šeit! Tieši šeit! — Džonsons iesaucās. — Šī pati ir tā nolādētā vieta!

Un krietnajam stūrmanim acīs sariesās asaras.

—     Vai gribat stāstīt par leitnantu Bello? — doktors vaicāja.

—     Jā, doktor Klobonij, par šo brašo, sirsnīgo un dros­mīgo virsnieku!

—    Un nelaime, kā jūs apgalvojat, notika tieši šajā vietā?

—     Jā, tieši šeit, Ziemeļdevonas piekrastē! Ak, cik likte­nīgi tas bija, bet varbūt nekas ļauns nebūtu noticis, ja kapteinis Pullens atgrieztos ātrāk!

—    Kā to lai saprot, Džonson?

—     Uzklausiet mani, Klob'onija kungs, un jūs redzēsiet, no kā dažkārt atkarīga cilvēka dzīvība. Kā jau zināt, 1850. gadā leitnants Bello piedalījās pirmajā Franklina meklē­tāju ekspedīcijā.

—    Jā, Džonson, uz kuģa «Princis Alberts».

—     Kad Bello 1853. gadā atgriezās Francijā, viņam at­ļāva piedalīties ekspedīcijā uz kuģa «Fēnikss», kur par matrozi pie kapteiņa Inglfīlda biju salīdzis arī es. Ar transportkuģi «Bredalbane» mēs Bičija salā nogādājām kurināmā un pārtikas rezerves.

—    Tās pašas, kuras mēs diemžēl neatradām?

—     Tās pašas, doktor. Bičija salā ieradāmies augusta sā­kumā; desmitajā augustā, atstājis «Fēniksu», Inglfīlds de­vās meklēt brigas «Ziemeļzvaigzne» kapteini Pullenu, kurš jau veselu mēnesi bija nozudis. Pēc atgriešanās Inglfīlds cerēja nosūtīt admiralitātes depešas seram Edvardam Bel- čeram, kas ziemoja Velingtona kanālā. Taču drīz vien pēc mūsu kapteiņa aizbraukšanas Pullens pārradās. Ak, kāpēc tas nevarēja notikt ātrāk! Bīdamies, ka mūsu kapteinis ne­aizkavējas pārāk ilgi, un zinādams, ka nosūtāmās depešas ļoti steidzīgās, leitnants Bello tās nolēma aizvest pats. Divdesmitajā augustā, uzticējis abus kuģus kapteinim Pullenajn» Bello kamanās devās prom, ņemdams līdzi arī kaučuka laivu. Viņu pavadīja Pullena bocmanis Harvejs un trīs matroži — Medens, Dāvids Huks un es. Pieņēmuši, ka Edvards Belčers varētu atrasties Velingtona kanāla •ziemeļos, Bīčera raga apkaimē, mēs gar austrumu pie­krasti braucām turp. Pirmajā dienā apmetāmies jūdzes trīs no Innisa raga; nākamajā — apstājāmies uz kāda ledus gabala nepilnas trīs jūdzes no Boudena raga. Naktī, kad, starp citu, bija gaišs kā dienā, leitnants Bello nolēma pār­celties uz kontinentu tikai trīs jūdžu attālumā no mums. Viņš mēģināja to sasniegt kaučuka laivā; spēcīga dien­vidaustrumu vēja brāzma dažas reizes laivu aiznesa prom; arī Harvejs un Medens lūkoja celties pāri, un viņiem vei­cās labāk; ar līdzpaņemto trosi viņi savienoja ledus ga­balu un krastu; kad tādā veidā malā jau bija nogādāti trīs priekšmeti, uzsākot ceturto mēģinājumu, manījām, ka mūsu ledus gabals sācis kustēties; leitnants Bello lika bied­riem laist vaļā trosi, un tā mūs visus trīs — leitnantu Bello, Dāvidu Huku un mani — aiznesa tālu prom no krasta. Pūta spēcīgs dienvidaustrumu vējš un putināja. Pārāk lielas briesmas mums vēl nedraudēja, un arī leitnants Bello būtu varējis izglābties, tāpat kā mēs pā­rējie!

Vērojot liktenīgo krastmalu, Džonsons brīdi apklusa, tad atsāka:

— Kad mūsu biedri izzuda skatienam, mēs vispirms lū­kojām patverties zem kamanām, bet velti; tad ar nažiem sākām cirst pajumti ledus valnī. Pusstundā, ko leitnants Bello pavadīja kopā ar mums, apspriedām situāciju; es apgalvoju, ka stāvoklis nav bīstams. «Bez dieva ziņas,» leitnants teica, «pat mats nenokritīs no galvas.» Pavai­cāju, cik pulkstenis. «Apmēram ceturksnis uz septiņiem,» viņš atbildēja. Tas notika ceturtdien, astoņpadsmitajā augustā, sešos un piecpadsmit minūtēs. Sasējis kopā savus dokumentus, Bello teicās iet palūkoties, vai ledus gabals joprojām peld; pēc minūtēm četrām devos viņam pa pē­dām, bet, pārstaigājis visu peldošo ledus gabalu, leitnantu nekur neatradu; ejot atpakaļ uz mūsu apmetni, kādā vietā, kur ledus bija vienās plaisās, apmēram piecas tuāzes[2]platas spraugas otrā pusē pamanīju leitnanta spieķi. Sāku viņu saukt, bet atbildes nesaņēmu. Tajā brīdī pūta ļoti stiprs vējš. Pārmeklēju vēlreiz ledus gabalu, tomēr no nabaga leitnanta nebija ne vēsts.

—    Un kā jums šķiet, kas ar viņu bija noticis? — dziļi saviļņots, jautāja doktors.

—     Domāju, ka, leitnantam Bello aizejot no mūsu patvertnes, vētra viņu ierāva plaisā un, tā kā mētelis vi­ņam bija aizpogāts, viņš nespēja peldēt un iznirt virspusē. Ak, doktor Klobonij! Tās bija lielākās bēdas manā dzīvē. Es nespēju ticēt notikušajam. Mūsu drosmīgais virs­nieks — sava pienākuma upuris! Izpildīdams kapteiņa Pullena instrukcijas, viņš gribēja sasniegt sauszemi, pirms ledus sakustējies. Dūšīgs, jauns cilvēks, kuru uz kuģa visi cienīja, pakalpīgs, uzņēmīgs! Viņu apraudāja visa An­glija, un pat eskimosi, uzzinājuši par krietnā Bello nāvi no kapteiņa Inglfīlda pēc atgriešanās no Paunda līča, rau­dāja un sauca, tāpat kā tagad es: «Nabaga Bello! Nabaga Bello!»

—    Bet kas notika ar jums un jūsu biedriem, Džon­son? — vaicāja doktors, kuru skumjais stāsts bezgala aiz­kustināja. — Kā jums izdevās sasniegt sauszemi?

—     Gluži vienkārši, doktor: mēs nodzīvojām uz peldošā ledus gabala bez pārtikas un uguns vēl divdesmit četras stundas; tad ieraudzījām uz sēkļa uzsēdušos ledus gabalu, kurš spēja mūs nest un kuru varējām vadīt kā prāmi. Tādā veidā mēs beidzot sasniedzām krastu, kaut gan bez mūsu brašā virsnieka …

Stāsta beigās «Forvards» liktenīgajai piekrastei bija jau pabraucis garām, un nelaimīgā notikuma vieta nozuda Džonsona skatienam. Nākamajā dienā pa labi no brigas palika Grifita līcis, bet divas dienas vēlāk — Grinnela un Helpmana zemes ragi; četrpadsmitajā jūlijā «Forvards» apbrauca Osborna zemes strēli un piecpadsmitajā, iegājis

Bēringa līcī, noenkurojās kanāla galā. Kuģošana nebija diezcik grūta; jūru Haterass te atrada gandrīz tikpat tīru no ledus kā Belčers septiņdesmit septītās paralēles tu­vumā, kur pārlaida ziemu viņa kuģi «Pionieris» un «Palī­dzība». Tas bija noticis 1852.—1853. gada ziemā Belčera pirmās ziemošanas laikā, bet nākamo ziemu viņš bija pavadījis Bēringa līcī, kur tagad noenkurojās «For­vards». ^

Pēc neizsakāmi briesmīgiem pārdzīvojumiem un riska Belčers galu galā bija spiests savu kuģi «Palīdzība» pa­mest mūžīgos ledājos.

Šendons nepalaida garām izdevību pastāstīt demoralizē­tajai «Forvarda» ekipāžai arī šīs katastrofas norisi. Vai Haterass jauta nodevēju savā vecākajā palīgā? Grūti spriest; katrā ziņā viņš par to klusēja.

Tālu Bēringa līcī Velingtona un Karalienes kanālus sa­vieno šaura caurtece. Tur cieši blīvējās peldošas ledus masas. Haterass velti pūlējās šķērsot kanālus Hamiltona salas ziemeļos: viņu traucēja vējš; tad viņš lūkoja izlauzt ceļu starp Hamiltona un Kornvola salām; tā veltīgos pūli­ņos aizgāja zudumā piecas dārgas dienas. Temperatūra tiecās pazemināties, un deviņpadsmitajā jūlijā tā nokrita līdz — 4°C; nākamajā dienā atkal kļuva siltāks; taču šis draudīgais arktiskās ziemas vēstnesis liedza Haterasam ilgāk vilcināties. Vējš, nostājies rietumos, brigu vairs ne­aizkavēja. Haterass steidzās uz vietu, kur Stjuarts bija redzējis brīvus ūdeņus. Deviņpadsmitajā jūlijā viņš ne­grozāmi nolēma doties neaizsalušajā šaurumā; vējš pūta brigai tieši pretī; ņemot talkā tvaika mašīnu, briga būtu varējusi cīnīties ar mežonīgajām brāzmām, kas jaucās ar sniegu, bet Haterass gribēja taupīt kurināmo; taču, lai vilktu brigu tauvā, kanāls bija pārāk plats. Tāpēc, nevē­rodams ekipāžas nogurumu, Haterass ķērās pie līdzekļa, kādu reizēm tādos pašos apstākļos mēdza izmantot vaļu mednieki. Viņš abās kuģa pusēs lika nolaist laivas un iekarināt tās ceļamajos blokos; laivas tika stingri piestip­rinātas; dažām airi bija labajā, dažām kreisajā malā; sa­kāpuši laivās, matroži airēja, cik jaudas, pretī vējam.

«Forvards» lēnām iepeldēja šaurumā; darbs, bez šau­bām, bija ārkārtīgi smags; vīri kurnēja. Tā viņi brauca četras dienas, līdz beidzot divdesmit trešajā jūlijā izdevās sasniegt Bēringa salu Karalienes kanālā.

Pretvējš nemitējās. Ekipāžai izsīka spēki. Klobonijs konstatēja, ka matrožu veselība sākusi pasliktināties, da­žiem viņš manīja pirmos cingas simptomus. Ņemot vērā, ka uz brigas netrūka prāvu citrona sulas un kaļķa tablešu krājumu, doktors cīņai pret šo briesmīgo slimību nežēloja neko no tā, kas bija viņa rīcībā.

Haterass noprata, ka uz ekipāžu paļauties vairs ne­drīkst; pārliecināt matrožus ar labu viņam neizdotos, tā­pēc kapteinis nolēma lietot bardzību un, ja tas būs nepie­ciešams, pat īstu nežēlību; it īpaši viņš sargājās Šendona un Džeimsa Volla, kuri par savu neapmierinātību pārāk skaļi tomēr neiedrošinājās skandināt. Haterasa pusē bija doktors Klobonijs, Džonsons, Bells un Simpsons; šie vīri kapteinim palika uzticīgi līdz galam; pie nenosvērtajiem, kuri ik brīdi var pieslieties dumpiniekiem, kapteinis pie­skaitīja Fokeru, Boltonu, ieroču meistaru Volstenu un ve­cāko mehāniķi Brentonu; pārējie — Pens, Gripers, Klif- tons un Vorens — pilnīgi atklāti apsprieda dumpja plā­nus. Viņi centās sakūdīt visus matrožus un ar varu likt «Forvardam» atgriezties Anglijā.

Haterasam bija skaidrs, ka no šādi noskaņotas, pārgu­rušas kuģa apkalpes nevar prasīt iepriekšējo manevru turpināšanu. Ne pēdas nepa virzījusies uz priekšu, briga nostāvēja Bēringa salas tuvumā divdesmit četras stundas. Tikmēr aukstums aizvien pieņēmās, un jūlijā šajās para­lēlēs jau varēja jaust ziemas tuvošanos. Divdesmit cetur­tajā jūlijā dzīvsudraba stabiņš noslīdēja līdz — 6°C. Nak­tīs uzsala jauns ledus, kas sasniedza puscollas biezumu, un, ja to vēl pārklātu sniega kārta, tas būtu diezgan stiprs, lai izturētu cilvēka svaru. Jūra pieņēma netīri pe­lēcīgu nokrāsu — tas liecināja par pirmo ledus kristālu ra­šanos.

Haterasu nemaz nepārsteidza šīs brīdinājuma zīmes; ja šaurums aizsaltu, viņš būtu spiests pārziemot tepat, ne­sasniedzis galamērķi un pat neredzējis brīvo jūru, kura sa.skaņā ar priekšgājēju vēstījumiem nevarēja atrasties pārāk tālu. Tāpēc Haterass nolēma, lai maksā ko maksā­dams, braukt tikai uz priekšu un šķērsot vēl dažas zie­meļu paralēles; tā kā airēt nebija iespējams, bet pret- vejš liedza izmantot buras, kapteinis pavēlēja iekurināt tvaika mašīnas krāsnis.

XXII

SACELŠANĀS SĀKUMS

Negaidītā pavēle «Forvarda» matrožus ļoti pārsteidza.

—    Kurināt krāsnis? — daži brīnī jās.

—    Bet ar ko? — citi vaicāja.

—           Kad og|u mums nav vairāk kā diviem mēnešiem! — iesaucās Pens.

—           Un kur ņemsim siltumu ziemas mēnešos? — vaicāja Kliftons.

—           Varbūt dedzināt kopā kuģi, — sacīja Gripers, — līdz pašai ūdens līnijai?

—           Un bāzt krāsnī mastus, — piebalsoja Vorens, — sā­kot ar bramštengu, beidzot ar bugspritu?

Šendons nenolaida acu no Volta. Apjukušie mehāniķi vilcinājās, neiedrošinādamies kāpt lejā mašīntelpā.

—    Jūs dzirdējāt? — kapteinis satraukts tiem uzsauca.

Brentons devās uz lūku, bet, grasīdamies kāpt lejā, pēk­šņi apstājās.

—    Neej, Brenton, — noteica kāda balss.

—    Kas to teica? — iesaucās Haterass.

—    Es! — tuvodamies kapteinim, atbildēja Pens.

—    Un to sakāt jūs? — kapteinis vaicāja.

—           Es . . . es to saku, — rupji atcirta Pens, — es saku, mums pietiek, mēs tālāk nebrauksim, mēs negribam ziemu šeit nosprāgt grūtībās un salā, tāpēc krāsnis nekurināsim!

—           Šendona kungs, — pavēlēja Haterass, — lieciet sa­slēgt važās šo cilvēku!

—           Bet, kaptein, — Šendons atbildēja, — tas, ko viņš teica . ..

—           Ko viņš teica? — pārtrauca Haterass. — Lūkojiet tik atkārtot viņa vārdus, un es ieslodzīšu jūs kajītē un likšu apsargāt! Ņemiet ciet šo puisi! Vai dzirdat?

Džonsons, Bells un Simpsons tuvojās matrozim, kurš neprātīgās dusmās vai plīsa.

—           Pirmais, kas man pieskarsies … — kaut kur izrāvis nūju, Pens kliedza un vicināja to virs galvas.

Haterass piegāja viņam kiāt.

—           Vēl vienu vārdu, Pen, — viiiš mierīgi teica, — un es ielaidīšu tev lodi pierē.

Tā runādams, Haterass pielādēja pistoli un tēmēja uz matrozi.

Atskanēja satraukti čuksti.

—    Ne vārda, jūs, pārējie, — Haterass uzsauca, — vai arī šis cilvēks tūlīt kritīs!

Tad Džonsons un Bells atbruņoja Penu, kurš vairs ne­pretojās, un aizveda uz bunkuru kravas telpās.

—    Ejiet, Brenton! — Haterass sacīja.

Mehāniķis Plovera un Vorena pavadībā devās uz savu posteni. Haterass atgriezās uz komandtiltiņa.

—    Nelaimīgais Pens, — doktors piezīmēja.

—    Viņš bija par matu no nāves, — kapteinis mierīgi noteica.

Drīz vien tvaika spiediens bija pietiekams; «Forvards» pacēla enkuru un, uzņēmis kursu uz austrumiem, ar priekšvadni šķeldams jauno ledu, devās uz Bīčera ragu.

Starp Bēringa salu un Bīčera zemes strēli var redzēt neskaitāmas ledus kalniem iežogotas salas. Šaurajos ka­nālos, kuru tik daudz šajā jūras daļā, blīvējās ledus; re­latīvi zemās temperatūras ietekmē ledus gabali tiecās sa­liedēties kopā; šur tur jau veidojās nelieli pauguriņi, un varēja manīt, ka šie daudz blīvākie, biezākie un ciešāk kopā sakļāvušies ledus gabali līdz ar pirmo salu ātri pār­vērtīsies vienā tvirtā kompaktā masā.

Tātad «Forvards» virzījās uz priekšu pa kanāliem, ar diezgan lielām grūtībām orientēdamies sniegputenī. Laiku pa laikam, kā tas ziemeļu platumos mēdz būt, pie hori­zonta pēkšņi iznira saule, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; šķēršļi it kā pēc burvja mājiena izkusa, un tur, kur nupat vēl ledus aizsprostoja ceļu, skatienu saistīja plašs, vilinošs ūdens klajš. Debesis pie apvāršņa laistījās brīnišķi sārtos toņos, kas tīkami glāstīja no mūžīgā sniega baltuma nogurušās acis.

Ceturtdien, divdesmit sestajā jūlijā, pabraucis garam Dundasa salai, «Forvards» uzņēma kursu uz ziemeļiem, bet drīz vien uzdūrās astoņu līdz deviņu pēdu augstam vienlaidu valnim, ko veidoja nelieli no piekrastes atrauti ledus kalni; vajadzēja mest lielu līkumu uz rietumiem. Nemitīgā ledus krakšķēšana, kurai pievienojās kuģa mastu žēlā čīkstoņa, veidoja skumjas, nopūtām un vaidiem līdzī­gas skaņas. Galu galā atradusi brīvu ceļu, briga ar mo­kām virzījās uz priekšu; nereti tas gaitu vairākas stun­das aizkavēja kāds milzīgs ledus gabals; migla liedza lo­cim saredzēt ceļu; no šķēršļiem viegli izvairīties tad, ja jūra pārskatāma kaut vai jūdzes attālumā, bet šajā miglā redzamība nesniedzās tālāk par vienu kabeļtauvu. Braucienu apgrūtināja spēcīgi viļņi.

Lāgiem gaišie, gludie mākoņi pieņēma dīvainus apvei­dus: šķita, ka tie ataino ledus laukus; gadījās dienas, kad dzeltenīgie saules stari nespēja izspraukties cauri bieza­jai miglas segai.

Putni joprojām bija sastopami lielā skaitā, un tie ap­dullinoši klaigāja; roņi, laiski izlaidušies uz ledus, izslē- juši galvas, staipīja garos kaklus, ar acīm sekodami ku­ģim, kas, berzēdamies gar viņu peldošajiem mājokļiem, nereti tur pameta savus noplēstos vara apšuvuma gaba­lus.

Beidzot pirmajā augustā pēc sešu dienu lēna, smaga brauciena ziemeļos parādījās Bīčera rags. Haterass šīs stundas pavadīja «vārnu ligzdā»; brīvajai jūrai, kuru Stjuarts bija redzējis 1851. gadā, vajadzēja būt kaut kur tuvumā, un tomēr, lai cik tālu sniedza kapteiņa skatiens, viņš šajā polārajā baseinā nemanīja ne mazāko brīvu ūdeņu pazīmju. Haterass, ne vārda neteicis, nokāpa uz klāja.

—   Vai ticat, ka tāda brīvā jūra vispār ir? — Šendons vaicāja Vollam.

—    Sāku šaubīties, — leitnants atbildēja.

—    Vai es pareizi nenosaucu šo iedomāto atklājumu par tukšiem māņiem un hipotēzi? Bet neviens tam negribēja ticēt, pat jūs, Voll, pat jūs nostājāties pret mani!

—    Turpmāk mēs visi jums ticēsim, Šendon.

—    Jā, — atteica Šendons, — bet nu jau par vēlu.

Un viņš iegāja savā kajītē, no kuras pēc ķildas ar kap­teini gandrīz vairs nenāca ārā.

Pievakarē sāka pūst dienvidu vējš. Haterass pavēlēja uzvilkt buras un izdzēst krāsnis; vairākas dienas ekipāža atkal ļoti smagi strādāja; ik mirkli vajadzēja gan turēties pa vējam, gan ļauties straumei, gan ievilkt buras, lai sa­mazinātu ātrumu; sasalušās virves slikti gāja cauri sabrie- dušajiem blokiem un savukārt apgrūtināja manevrus; aiz- īitēja vairāk nekā nedēļa, iekams briga sasniedza Barova ragu. Desmit dienās «Forvards» nebija veicis ne trīsdesmit jūdžu.

Tad vējš no jauna pārsviedās uz ziemeļiem, un atkal varēja iedarbināt skrūvi. Haterass aizvien vēl neatmeta cerības, ka aiz septiņdesmit septītās paralēles viņš atradīs neaizsprostotu jūru, kuru bija redzējis Edvards Belčers.

Taču saskaņā ar Pennija norādījumiem brīvai jau va­jadzēja būt arī tai jūras daļai, kuru viņi tagad šķērso, jo Pennijs, sasniedzis galējo ledus robežu, braukdams laivā, bija izpētījis Karalienes kanāla krastus līdz septiņdesmit septītajai paralēlei.

Vai tiešām Pennijs melojis? Jeb varbūt polārajās ze­mēs šogad ātrāk iestājusies ziema?

Piecpadsmitajā augustā miglā iznira Pērsija kalna mū­žīgiem sniegiem klātās virsotnes; kalna priekšā mežonīgs vējš kā no ložmetēja bēra krusu, kas, skaļi sprakšķē­dama, sitās klintīs. Nākamajā vakarā pēc garas polāro dienu virknes saule beidzot norietēja. Cilvēki ar nemitīgo gaismu bija jau apraduši, bet dzīvniekus tā ietekmeja maz; grenlandiešu suņi, kā allaž, devās pie miera paras­tajā laikā, un arī Deks regulāri katru vakaru likās gulēt, it kā būtu jau iestājusies tumsa.

Taču naktis nekad nebija īsti tumšas arī pēc piecpa­dsmitā augusta, un saule, kaut arī norietējusi, vēl atsta­roja izkliedētu gaismu.

Deviņpadsmitajā augustā pēc ilgiem vērojumiem tika pamanīts austrumos Franklina un rietumos Lēdijas Frank- linas zemes rags; tātad admirāļa cienītāji, viņa tautieši, bija vēlējušies, lai šajā vistālākajā vietā, ko drosmīgais jūras braucējs sasniedzis, viņa un viņa dzīves biedres vārdi atrastos blakus kā aizkustinošs patiesas mīlestības simbols.

Abu zemes ragu tuvība, šī morālā saite tālajā apgabalā doktoru Kloboniju dziļi saviļņoja.

Paklausīdams Džonsona padomam, doktors laikus sāka radināties pie zemās temperatūras un. spītēdams vējam, salam un sniegputeņiem, gandrīz vienmēr uzturējās uz klāja. Viņš mazliet novājēja, taču viņa veselībai bargais ziemeļu klimats nekaitēja. Turklāt, sagatavojies ziemas grūtībām, viņš pat ar humoru uzņēma dažus tās priekš­vēstnešus.

— Palūkojieties uz šiem gājputniem, kas baros laižas uz dienvidiem, — reiz viņš Džonsonam teica. — Cik ātri tie aizceļo, sūtot mums atvadu sveicienus!

—    Jā, Klobonija kungs, — Džonsons atbildēja, — kaut kas tos aicina prom, un tie jau dodas ceļā.

—    Daudzi no mūsējiem, Džonson, labprāt darītu tāpat.

—    Gļēvie, protams, Klobonija kungs. Pie velna! Put­niem taču nav pārtikas krājumu kā mums, un tāpēc tiem jāsameklē barība citur. Bet jūrnieks ar stipru kuģi zem kājām var doties kaut vai līdz pasaules galam.

—    Tātad jūs cerat, ka Haterasa pasākums izdosies?

—    Bez šaubām, doktor.

—    Es domāju tieši tāpat, Džonson, un kaut viņam pa­liktu tikai viens uzticīgs biedrs …

—    Mēs būsim divi.

—    Protams, Džonson! — paspiedis krietnajam matro­zim roku, Klobonijs atbildēja.

Prinča Alberta Zemi, gar kuras piekrasti gāja kuģis, dēvē arī par Grinela Zemi, un, ja arī Haterass aiz naida pret jenkijiem nekad to šai vārdā nesauktu, tomēr tieši tā to mēdz apzīmēt kartēs. Šā divējādā nosaukuma cēlonis ir tāds: Prinča Alberta Zemei vārdu devis anglis'Pennijs, bet tajā pašā laikā leitnants Heivens, kuģa «Rescue» koman­dieris, to nosaucis par Grinela Zemi, godājot amerikāņu komersantu, kas ar saviem līdzekļiem bija noorganizējis ekspedīciju.

Apbraucis piekrasti, «Forvards», sadūries ar neskaitā­miem nopietniem šķēršļiem, izmantodams pamīšus gan buras, gan dzenskrūvi, astoņpadsmitajā augustā nonāca iepretī Britānijas kalnam, kuru miglā tik tikko varēja sa­manīt; nākamajā dienā briga izmeta enkuru Nortumber- lendas līcī. No visām pusēm «Forvardu» ielenca ledus.

XXIII

CĪŅA AR LEDU

Pats vadījis noenkurošanos, Haterass atgriezās kajītē un, paņēmis karti, rūpīgi atzīmēja brigas atrašanās vietu; tobrīd tā bija uz 76°57' platuma un 99°20' garuma, vārdu sakot, tikai trīs minūtes no septiņdesmit septītās paralēles. Šajā pašā vietā pirmoreiz bija pārziemojuši arī Edvarda Belčera ekspedīcijas kuģi «Pionieris» un «Palīdzība». No šejienes Belčers organizēja ekskursijas gan kamanās, gan laivās; viņš atklāja Galda salu, Ziemeļu Kornvolu, Vik­torijas arhipelāgu un Belčera līci. Šķērsodams septiņdes­mit astoto paralēli, Belčers ievēroja, ka aiz tās piekraste atkāpjas uz dienvidaustrumiem. Tā, šķiet, sniedzās līdz pat Džonsa šaurumam, kas pievienojas Bafina jūrai. Tur­pretī ziemeļrietumos, kā teikts Belčera atskaitē, «neap­tverami tālu plešas brīva jūra».

Haterass saviļņots pētīja kartē to jūras daļu, kur kā liels, balts plankums iezīmējās vēl neiepazītas zemes, un viņa skatiens atkal un atkal pievērsās neaizsalstošajam polārajam baseinam.

«Pēc tik daudziem apliecinājumiem,» kapteinis nodo­māja, «pēc Stjuarta, Pennija un Belčera vēstījumiem vairs nedrīkst šaubīties! Tādai jūrai patiesi jābūt! Drosmīgie jūrnieki to redzējuši, pārliecinājušies par to paši savām acīm! Vai drīkst viņu pierādījumiem neticēt? Nē! Bet ja nu tomēr šī jūra bijusi brīva tikai toreiz, vēlu iestājušās zie­mas dēļ… Nevar būt! Atklājumi taču izdarīti vairāku gadu laikā. Neaizsalstošais baseins pastāv, un es to atra­dīšu, es to ieraudzīšu!»

Haterass uzkāpa kvarterklājā. Brigu ieskāva bieza migla; no klāja tik tikko varēja saskatīt kuģa mastu ga­lus. Haterass lika locim nokāpt lejā un pats ieņēma vietu «vārnu ligzdā»; viņš gribēja sagaidīt mazāko miglas iz- kliedēšanos un novērot horizontu ziemeļrietumos.

Šendons nepalaida garām izdevību šajā sakarībā piezī­mēt:

—    Nu, Voll, kur tad ir tā brīvā jūra?

—    Jums taisnība, Šendon, — leitnants atteica, — bet ogļu mums bunkuros atlicis tikai sešām nedēļām.

—    Gan doktors izdomās zinātnisku paņēmienu, — Šen­dons piebilda, — kā sildīt mūs bez kurināmā. Esmu dzir­dējis, ka no uguns tagad taisot ledu; varbūt viņš mums no ledus iztaisīs uguni.

Paraustījis plecus, Šendons nozuda savā kajītē.

Nākamajā dienā, divdesmitajā augustā, migla īsu brīdi izklīda. Haterasu redzēja augstajā mastā modri vērojam apvārsni; pēc tam, ne vārda neteicis, kapteinis nokāpa uz klāja un pavēlēja braukt tālāk. Nebija grūti noprast, ka viņa cerības sabrukušas.

Pacēlis enkuru, «Forvards» atsāka savu nenoteikto braucienu uz ziemeļiem. Stiprās vētras dēļ marsburas un

bramrājas kopā ar visu takelāžu tika ievilktas, masti — pagarināti. Uz mainīgo vēju, kas līkumainajos jūras ceļos kļuva gandrīz neizmantojams, vairs nevarēja paļau­ties. Šur tur uz ūdens vīdēja lieli, bālgani laukumi, kas at­gādināja eļļas plankumus; tie vēstīja ļoti drīzu salu. Tik­līdz vējš norima, jūra vienā acumirklī sastinga, bet, vē­jam atkal uzpūšot, jaunais ledus sašķēlās un izklīda. Pret vakaru temperatūra nokrita līdz — 7°C.

Nonākusi kādā aizsalušā kanālā, briga sāka darboties kā triecis un, ar pilnu jaudu drāžoties virsū šķērslim, to sadragāja. Brīžiem varēja likties, ka «Forvards» iekļuvis galīgā sprostā; taču negaidīta ledus straumju kustība pa­vēra jaunu ceļu, pa kuru tas droši peldēja tālāk; tvaiks, kas lauzās ārā no ventiļiem, saltajā gaisā sabiezējis, krita uz klāja kā sniegs. Brigas gaitu traucēja vēl citi apstākļi: lāgiem skrūves lāpstiņās ieķērās ledus gabali — tik cieti, ka tvaika mašīnas jauda nespēja tos sašķelt, tad vaja­dzēja braukt atpakaļ, griežot skrūvi pretējā virzienā, un sūtīt matrožus gan ar laužņiem, gan ar svirām to atbrī­vot; tādi bija visu grūtību, noguruma un kavējumu cē­loņi.

Tāds stāvoklis ilga trīspadsmit dienas; «Forvards» ar mokām virzījās uz priekšu Pennija šaurumā. Ekipāža pa­klusām kurnēja, tomēr pavēles izpildīja; vīri saprata, ka braukt atpakaļ šobrīd nav iespējams. Ceļš uz ziemeļiem bija mazāk bīstams nekā atgriešanās uz dienvidiem; vaja­dzēja padomāt par ziemošanu.

Matroži, savā starpā apsprieduši jauno situāciju, kādu dienu pārrunāja to arī ar Ričardu Šendonu, kurš, kā bija zināms, labprāt nostājās viņu pusē. Pārkāpdams virsnieka pienākumus, Šendons droši ļāva matrožiem savā klātbūtnē nopelt kapteiņa rīcību.

—   Šendona kungs, jūs sakāt, — teica Gripers, — ka braukt atpakaļ vairs nevaram?

—    Nu jau par vēlu, — Šendons atbildēja.

—   Tātad, — ieminējās kāds cits, — mums atliek tikai rūpēties par ziemošanu?

—   Tas ir mūsu vienīgais glābiņš. Jūs negribējāt man ticēt…

—   Turpmāk mēs jums ticēsim, — sacīja Pens, kas bija jau atgriezies savā parastajā darbā.

—           Ta kā noteicejs es nekad nebūšu … — uzsaka Šen­dons.

—- Kas zina? — Pens viņu pārtrauca. — Džons Haterass lai brauc, cik tālu grib, mēs neesam spiesti viņam sekot.

—           Atcerieties tikai viņa pirmo ceļojumu Bafinajūrā,— teica Gripers, — un ar ko tas beidzās!

—           Vai ari «Farvelu», — piemetināja Kliftons, — kas viņa vadībā aizgāja bojā Špicbergenas jūrās!

—           No turienes pārbrauca Haterass viens pats! — Gri­pers turpināja.

—    Viens pats ar savu suni! — piezīmēja Kliftons.

—           Mums nav ne mazākās vēlēšanās upurēt sevi šim cilvēkam par prieku, — teica Pēns.

—    Nedz arī zaudēt godīgi nopelnītās prēmijas!

Šī piebilde atklāja Kliftona mantkārību.

—           Kad tiksim pāri septiņdesmit astotajai paralēlei, — viņš turpināja, — un mēs vairs neesam tālu no tās —, katrs no mums būs jau nopelnījis trīssimt septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu par četrdesmit astoņiem grādiem!

—           Bet, — ieminējās Gripers, — vai šī peļņa neies zu­dumā, ja dosimies atpakaļ bez kapteiņa?

—           Nē, — Kliftons atbildēja, — ja vien pratīsim pierā­dīt, ka atgriešanās bijusi nejaušība.

—    Bet kapteinis …

—           Liecies nu mierā, Griper, — Pens pārtrauca, — mums būs cits kapteinis, turklāt daudz labāks, Šendona kungs viņu pazīst. Ja kuģa komandieris sāk trakot, ekipāža to gāž un ieceļ citu. Vai nav tiesa, Šendona kungs?

—           Dārgie draugi, — Šendons iztapīgi atbildēja, — manī jūs vienmēr atradīsiet atsaucīgu sirdi. Bet nogaidīsim, kas notiks turpmāk.

Acīm redzot, pār Haterasa galvu savilkās negaisa mā­koņi. Taču stiprs, nelokāms, enerģisks un allaž pašpār­liecināts, viņš droši vadīja savu kuģi tālāk. Kaut gan kap­teinis nevarēja braukt, kā vēlētos, briga tomēr braši gāja uz priekšu; ceļš, ko tā bija veikusi piecos mēnešos, citiem kuģotājiem būtu pa spēkam tikai divos vai trīs gados. Tagad Haterass bija spiests apmesties šeit pārziemot, taču sīkstos, pārbaudītos raksturus, kadi bija šiem pieredzē­jušajiem, rūdītajiem kuģa ļaudīm, šāds apstāklis nebūt nebiedēja. Vai Ross un Maklūrs nenodzīvoja arktiskajās

zemēs trīs ziemas pēc kārtas? Vai tiešām-nav iespējams atkārtot to, ko darījuši viņi?

—     Noteikti ir iespējams, — teica Haterass, — un pat vēl vairāk, ja vien būs nepieciešams! Ak, kāpēc man ne­izdevās iekļūt Smita šaurumā Bafina jūras ziemeļos! — viņš žēlojās doktoram. — Tagad mēs jau sasniegtu polu.

—    Nekas, kaptein, — doktors atbildēja, — gan mēs to sasniegsim; un, ja ne pa septiņdesmit piekto meridiānu, tad pa deviņdesmit devīto katrā ziņā; bet kāda tam no­zīme? Ja visi ceļi ved uz Romu, visi meridiāni jo nešau- bīgāk — uz polu.

Trīsdesmit pirmajā augustā termometrs rādīja — 10°C. Kuģošanas periods tuvojās beigām; pa labi no «Forvarda» palika Eksmuta sala, bet trīs dienas vēlāk tas pabrauca ga­rām Galda salai Belčera kanāla vidū. Citā, ne tik vēlā gadalaikā pa šo šaurumu varbūt viņi sasniegtu Bafina jūru, bet tagad par to nedrīkstēja ne sapņot, jo šajā jū­ras atzarē, kas bija pilnīgi aizsprostota, «Forvarda» ķīlim neatrastos ne pēdas ūdens; visapkārt pletās bezgalīgi, vis­maz uz astoņiem mēnešiem sastinguši ledus lauki.

Laužot jauno ledu ar vareniem triecieniem vai spridzi­not to ar petardēm, par laimi, vēl varēja pavirzīties da­žas minūtes uz ziemeļiem. Zemākā temperatūrā visvairāk bija jābīstas no bezvēja, kad šaurumi ātri aizsalst, un tā­pēc jūrnieki ar prieku gaidīja kaut vai pretvēju. Tikai viena mierīga nakts — un atkal viss būtu sasalis!

Tomēr pašreizējā situācijā tik atklātā, vējiem pakļautā vietā kanāla vidū, kur draudēja sadursme ar ledus kal­niem, «Forvards» ziemot nedrīkstēja, vispirms bija jāat­rod drošs patvērums; Haterass cerēja sasniegt Jaunās Kornvolas piekrasti un aiz Alberta raga sameklēt kādu drošu, no vējiem pasargātu līcīti. Tāpēc viņš neatlaidīgi turēja kursu uz ziemeļiem.

Taču astotajā septembrī brigas ceļu aizšķērsoja ne­pārvarams viengabalains ledus valnis; temperatūra pa­zeminājās līdz — 12°C. Haterass nemierīgu sirdi, simtkārt riskēdams ar savu kuģi, velti meklēja kādu spraugu un tikai ar neparasti veiklu paņēmienu izkļuva no draudīgās situācijas; to varēja vērtēt kā neapdomību, pārsteidzību, kā pārgalvību vai apmātību, bet neviens nevarēja noliegt, ka Haterass ir lielisks jūrnieks, labākais no labākajiem!

«Forvarda» stāvoklis patiesi kļuva pārāk bīstams;

izlauztais ceļš aiz tā atkal ātri pārklājās ar ledu, kas dažu stundu laikā tā sacietēja, ka jūrnieki bez bailēm pa to staigāja, mēģinādami vilkt kuģi tauvā.

Nespēdams tikt garām šķērslim, Haterass nolēma sākt tiešu uzbrukumu; viņš ņēma talkā stiprākās petardes ar astoņām, desmit mārciņām pulvera; vispirms biezajā ledū tika izurbts caurums, pēc tam, lai pakļautu eksplozijai lielāku virsmu, tajā uzmanīgi horizontālā stāvoklī novie­toja petardi un caurumu aizbāza ar sniegu; pēdīgi guta- perčas caurulē izolētajam deglim pielaida uguni.

Tātad ledus valni lūkoja saspridzināt, jo sazāģēt to ne­bija iespējams — atsevišķie gabali acumirklī no jauna sasala kopā. Katrā ziņā kapteinis cerēja, ka nākamajā dienā varēs doties tālāk.

Taču naktī sāka plosīties vētra; jūra zem savas ledainās čaulas bangojās, it kā tās dzīles kāds tricinātu, un pēkšņi no fokmasta atskanēja loča satrauktā balss:

—    Skatieties atpakaļ, skatieties!

Kapteinis palūkojās turp un cauri mijkrēšļa dūmakai ieraudzīja ko briesmīgu.

Augsta ledus lavīna, virzīdamās uz ziemeļiem, neaprak­stāmā ātrumā drāzās brigai virsū.

—    Visi uz klāja! — uzsauca kapteinis.

Virpuļojošā lavīna jau bija gandrīz pus jūdzes attālumā; ledus gabali cilājās, gāzās cits citam pāri, jaucās kā nepa­rasti lieli smilšu graudi negantā orkānā; gaisu tricināja šausmīgi dārdi.

—    Vai redzat, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — tādās sprukās mēs vēl neesam bijuši!

—    Jā, skats diezgan baigs, — doktors mierīgi atbildēja.

—    Būs jāatsit īsts triecienuzbrukums, — stūrmanis tur­pināja.

—    Nudien, lavīna atgādina milzīgu baru aizvēsturisku dzīvnieku, kādi senāk droši vien mituši ziemeļos! Kā tie grūstās! Steidzas, it kā sacenzdamies ātrumā!

—     Un daži pat bruņoti asiem šķēpiem, no kuriem ieteicu vairīties, Klobonija kungs, — Džonsons piebilda.

—    īsts aplenkums! — iesaucās doktors. — Lai notiek, steigsimies uz cietoksni!

Un viņš veicīgi devās uz kuģa pakaļgalu, kur ekipāža, bruņojusies ar kārtīm, dzelzs stieņiem un svirām, gata­vojās atsist briesmīgo uzbrucēju.

Lavīna tuvojās un, ievilkdama savā virpulī apkārtējos ledus gabalus, augtin auga. Lai draudīgo ledus fronti pār­rautu, Haterass pavēlēja no kuģa priekšgala atklāt uz to lielgabaluguni. Bet lavīna jau bija klāt un uzgāzās bri- gai; atskanēja skaļš brīkšķis, un daļa brigas labās puses borta tika salauzta.

— Nekustieties! — kliedza Haterass. — Piesargieties no ledus!

Ledus gabali neapturami vēlās kuģim virsū; vairākus centnerus smagi bluķi rāpās pa kuģa korpusu uz augšu; mazākie gabali, uzmesti līdz marsburām, asām šķembām krita lejup, pārraudami vantis, saplēzdami takelāžu. Ne­skaitāmie uzbrucēji, kuru masa spētu sadragāt simt tādu «Forvardu», ielenca ekipāžu. Matroži centās atgrūst šos uzmācīgos agresorus, bet ledus gabalu asās šķautnes vai­rākus ievainoja, starp citu, arī Boltonam kreisais plecs bija galīgi saplosīts. Troksnis kļuva aizvien drausmīgāks. Deks nikni rēja uz neparastajiem ienaidniekiem. Stāvokli jo baismīgāku padarīja nakts tumsa, kaut gan negantos ledus gabalus, kuru baltumā atspulgojās pēdējie izklie­dētie gaismas stari, tā tomēr nenoslēpa.

Šajā dīvaini nesamērīgajā, pārdabiskajā cilvēku cīņā ar dabu nerimtīgi skanēja Haterasa pavēles. Pakļaudamās smago masu varenajam spēkam, briga sasvērās uz kreisa­jiem sāniem, un grotmasta rājas gals saliecies iesprūda ledus laukā, gandrīz nolaužot pašu mastu.

Haterass noprata draudošās briesmas; brīdis bija baigs, ja briga pilnīgi apgāztos, lavīna varēja aizraut prom mas­tus.

Pēkšņi virs borta iznira milzu ledus blāķis brigas lie­lumā; ar neatvairāmu spēku tas cēlās aizvien augstāk, kāpa vēl un vēl un beidzot sniedzās jau pāri jutām; ja šis blāķis uzgāztos brigai, tā būtu pagalam; pēc brītiņa, izslējies stāvus augstu pār bramrājām, tas sāka svārstīties uz savas pamatnes.

Matrožiem izlauzās šausmu kliedzieni. Visi metās uz labo bortu.

Bet šajā mirklī brigu kaut kas viegli pacēla. Kā spal­viņa tā uzlidoja gaisā, nenoteiktu laika sprīdi karājās, tad nosvērās uz leju un nokrita uz ledus lauka, kur to tik stipri sāka šūpot, ka tā brakšķēja visās malās. Kas tad īsti bija noticis?

Kad lavīna pacēla brigu, ledus spiediens no aizmugures pārsvieda to pāri nepārvaramajam ledus valnim. Pēc mir­kļa, kas šajā dīvainajā kuģojumā šķita kā mūžība, briga, nokrizdama otrpus šķēršļa, salauza ledu un nonāca savā īstajā elementā — ūdenī.

—   Šķērslis pārvarēts! — iesaucās Džonsons, skriedams uz kuģa priekšgalu.

—    Lai slavēts dievs! — noteica Haterass.

Patiesi, «Forvards» bija iemests aizsalušā baseinā. No visām pusēm kuģi ieskāva ledus, un, kaut gan ķīlis atra­dās ūdenī, briga nespēja kustēties; taču, kamēr tā pati stāvēja uz vietas, ledus lauks peldēja.

—    Mūs nes straume, kaptein! — iesaucās Džonsons.

—    Lai nes, — atteica Haterass.

Starp citu, vai tad būtu iespējams tai pretoties?

Kad atausa rīts, noskaidrojās, ka ledus lauks straumes ietekmē ātri dreifē uz ziemeļiem. Peldošās ledus masas, kurām neredzēja ne gala, ne malas, rāva līdzi ledus lauka vidū iestrēgušo «Forvardu»; paredzēdams katastrofu, ja ledus spiediens brigu izmestu kādā krastā vai sadragātu, Haterass lika iznest uz klāja lielu daļu produktu, nomet­nes piederumus, drēbes un segas. Rīkodamies līdzīgi kapteinim Maklūram, kurš bija nonācis tādos pašos ap­stākļos, viņš pavēlēja aplikt kuģa korpusam ar gaisu pie­pūstus gumijas maisus, lai pasargātu to no nopietnas avā­rijas; drīz vien —14° C temperatūrā ap «Forvardu» sablī­vējās ledus kalni, izveidojot īstu cietoksni, virs kura rēgojās vienīgi brigas masti.

Tā viņi ceļoja septiņas dienas; divpadsmitajā septem­brī Jaunās Kornvolas galējos rietumos iznira un atkal spēji nozuda Alberta rags; pēc tam, kā novērojumi lieci­nāja,. ledus lauks uzņēma kursu uz austrumiem. Uz ku­rieni tas peldēja? Kur apstāsies? Kas to varēja paredzēt?

Ekipāža, dīkā sēdot, gaidīja. Beidzot, piecpadsmitajā septembrī, ap trim pēcpusdienā, ledus lauks, droši vien uzdrāzies kādam citam, negaidot apstājās; kuģis saņēma stipru triecienu; Haterass, kas todien veica novērojumus, palūkojās kartē: viņi atradās tālu ziemeļos, tālu no jebku­ras sauszemes uz 95°35' garuma un 78°15' platuma, tā ap­gabala, tās nezināmās jūras centrā, kur ģeogrāfi atzīmē­juši aukstuma polu.

XXIV

GATAVOŠANAS ZIEMAS NOMETNEI

Dienvidu puslodē laiks mēdz būt aukstāks nekā līdzīgās paralēlēs ziemeļos, taču Jaunajā Zemē temperatūra ir vēl par piecpadsmit grādiem zemāka nekā citās pasaules daļās; visbargākais sals tomēr valda tajā Amerikas ap­gabalā, kas pazīstams ar nosaukumu «aukstuma pols».

Gada vidējā temperatūra tur nav augstāka par —19° C. Zinātnieki, kuru domām piekrita arī doktors Klobonijs, šo parādību izskaidro šādi: Amerikas ziemeļos gandrīz pa­stāvīgi pūš spēcīgi dienvidrietumu vēji; nākdami no Klusā okeāna, tie nes vienmērīgu, mērenu temperatūru; bet, lai sasniegtu arktiskās jūras, vējiem jāšķērso plašā, sniegiem klātā Amerikas teritorija; šajā ceļā atdzisušie vēji ienes apgabalos aiz polārā loka ledainu saltumu.

«Forvards» atradās aukstuma polā, tāļu aiz to apgabalu robežām, kuras bija sasnieguši tā priekšgājēji; tātad Ha­terass ar savu brigu, uz kuras puse matrožu bija sadum­pojušies, nomaldījies ledos, varēja gaidīt skarbu ziemu. Kapteinis, kā parasts, bija gatavs enerģiski stāties pretī jebkurām briesmām. Viņš droši vērās liktenim acīs un nenokāra galvu.

Vispirms ar pieredzējušā Džonsona palīdzību Haterass uzsāka nepieciešamos priekšdarbus ziemas nometnes sa­gatavošanai. Pēc viņa aplēsēm «Forvards» bija aizdzīts divsimt piecdesmit jūdžu no pēdējās pazīstamās piekras­tes, proti, no Jaunās Kornvola salas; kā granīta sienas brigu ieskāva ledus kalni, un nekāda cilvēciska vara to nespētu atbrīvot.

Plašajās jūrās, kuras bija sastindzinājis arktiskās zie­mas sals, nemanīja ne pilītes ūdens. Cik tālu vien skatiens sniedza, pletās ledus lauki, taču itin nekur nebija glu­das, līdzenas virsmas. Nekā tamlīdzīga. Laukus klāja ne­skaitāmi aisbergi, un paši augstākie aizsedza brigu no trim pusēm; līdz tai nonāca vienīgi dienvidaustrumu vējš. Ledus kalnu vietā iztēlojoties klintis, sniega vietā — zaļu­mus, bet jūru iedomājoties tās dabiskajā stāvoklī, varētu likties, ka briga noenkurojusies kādā jaukā, no skarbiem vējiem pasargātā, mierīgā līcītī. Bet cik skumjš šis polārais apgabals bija patiesībā! Cik vienmuļa daba! Cik nožēlojama ainava visapkārt!

Kaut gan kuģis bija iestrēdzis ļoti stingri, tomēr vaja­dzēja to pamatīgi noenkurot, lai izsargātos no negaidītas ledus kustības vai zemledus viļņošanās. Uzzinājis, ka «Forvards» nonācis aukstuma polā, Džonsons īpaši rūpīgi sāka gatavoties ziemas nometnei.

—    Nu tik mēs dabūsim! — viņš doktoram teica. — Lai­mējas gan mūsu kapteinim! Esam noenkurojušies zemes­lodes visnejēdzīgākajā vietā! Nolādēts! Bet mēs izkulsi­mies, gan redzēsiet! *

Turpretī doktors sirds dziļumos bija gluži vienkārši sa­jūsmināts par radušos stāvokli. Viņš ne pret ko citu to nemainītu! Ziemot aukstuma polā — tā taču bija neizsa­kāma laime!

Vispirms matroži veica ārdarbus; buras tika atstātas rājās, nevis noglabātas kravas telpās, kā to mēdza darīt pirmie polārjūru braucēji; tās tikai satina un sabāza pār­valkos, kurus drīz vien apņēma necaurlaidīga ledus čaula; nenolaida pat bramštengu, un arī «vārnu ligzda» palika savā vietā; tā noderēja par observatoriju. Novāca vienīgi takelāžu.

Ap brigu vajadzēja izcirst ledu, kura spiediens bija ne­izturams. Biezais apledojums, kas klāja brigas korpusu, kļuva pārāk smags, kuģa iegrime — dziļāka par pa­rasto. Bija paredzams ilgs, nogurdinošs darbs. Pēc da­žām dienām «Forvarda» zemūdens daļas tika atbrīvotas un radās izdevība tās pārbaudīt; lieliskās konstrukci­jas dēļ priekšvadnis nebija cietis, vienīgi vara apšuvums, kā izrādījās, bija gandrīz noplēsts. Atbrīvotā briga pacē­lās vismaz par deviņām collām augstāk; pēc tam slīpi ap­kārt kuģim izcirta ledu — tādā veidā iedus spiediens ne­itralizējās.

Šajos darbos piedalījās arī Klobonijs; viņš veikli rīko­jās ar ledus cērti un ar savu jautro omu uzmundrināja mat­rožus. Doktors mācījās pats un mācīja citus. Jauno ledus veidojumu ap brigu viņš ļoti slavēja.

—    Apsveicams piesardzības paņēmiens, — viņš atzina.

—    Bez tā kuģis neizturētu spiedienu, — paskaidroja Džonsons. — Tagad droši varam celt sniega valni brigas klāja augstumā un, ja vēlamies, taisīt to kaut vai desmit pēdas biezu — materiāla mums taču netrūkst!

—    Prātīga doma! — atteica doktors. — Sniegs ir slikts siltuma vadītājs, tas siltumu nevis absorbē, bet atgrūž, un tādā veidā siltums nespēs aizplūst no brigas.

—    Pareizi gan, — piekrita Džonsons. — Mēs uzcelsim īstu cietoksni, kas pasargās mūs gan no aukstuma, gan arī no zvēriem, ja tie iedomātos mūs apmeklēt; kad darbus pabeigsim, redzēsiet, cik lieliski tas izskatīsies; šajā sniega masā izveidosim divējas kāpnes — vienas uz Јuģa priekšgalu, otras — uz pakaļgalu. Izcirtuši tās ar cērtēm, aplaistīsim ar ūdeni; ūdens pārvērtīsies akmenscietā ledu, un karaliskās kāpnes būs gatavas.

—    Skaisti! — iesaucās doktors. — Patiesi jāatzīst, ka nav slikti, ja sals rada sniegu un ledu, tā sakot, līdzekļus, ar kuriem cīnīties pret aukstumu. Pretējā gadījumā mūsu stāvoklis būtu neapskaužams.

Brigai tiešām bija lemts noslēpties zem pamatīgas ledus kārtas, kurai pienācās saglabāt iekšējo siltumu; virs klāja visā tā garumā no bieza, darvota audekla uzcēla jumtu, kuru apbēra ar sniegu; audekla malas, nokārdamās diez­gan zemu pār bortu, apsedza kuģa sānus. Pasargāts no zemās ārējās temperatūras, klājs kļuva par labu pastaigas vietu; tam vēl uzlika trīsdesmit collu biezu sniega kārtu, kuru samīdīja un noblietēja, līdz tā pārvērtās tvirtā masā; arī tas bija nepieciešams, lai aizkavētu iekšējā siltuma aizplūšanu; sniega virsu nokaisīja ar smiltīm, kuras, sa­jaukušās ar sniegu, izveidoja stingru, noblietētu bruģi.

—    Trūkst tikai vēl dažu koku, — teica doktors, — un es te justos gluži kā Haidparkā vai Babilonas gaisa dār­zos.

Netālu no brigas ledus laukā izcirta ieapaļu āliņģi; tā bija īsta aka, tikai vienmēr jāuztur lietošanas stāvoklī; ik rītu vajadzēja uzlauzt virs ūdens radušos jauno ledus kārtu; aka bija nepieciešama, ja izceltos ugunsgrēks, un biežajām ekipāžas peldēm higiēniskos nolūkos; lai ietau­pītu kurināmo, ūdeni centās smelt no jūras dzelmes, kur tas nav tik salts; to darīja ar sūkņa palīdzību, ko izgud­rojis franču zinātnieks Fransuā Arago; iegremdējot apa­rātu zināmā dziļumā, caur cilindru ar divkāršu dibenu tajā iesūknēja ūdeni.

Parasti ziemas mēnešos no kuģa mēdz iznest visus lie­kos smagumus, lai atbrīvotu vairāk vietas; šīs mantas no­vieto krastā iekārtotās noliktavās. Bet to, ko viegli var izdarīt piekrastē stāvošs kuģis, nespēj tas, kas noenkuro­jies pie ledus lauka.

Brigas iekšpusē tika veikts viss nepieciešamais, lai no­vērstu divus šajos polārajos apgabalos bīstamus ienaid­niekus — aukstumu un mitrumu; pirmajam allaž neglāb­jami seko otrs — jo bīstamāks; aukstumu cilvēks vēl spēj izturēt, turpretim mitrumā viņš iet bojā; tāpēc pret to bija katrā ziņā jācīnās.

«Forvards», būvēts ceļojumiem polārajās jūrās, bija lie­liski pielāgots ziemošanai šajās vietās: kubriks bija iekār­tots ļoti pārdomāti; tajā nebija kaktu, kur mitrums mēdz nosēsties vispirms; zemā temperatūrā uz šķērssienām, gal­venokārt stūros, patiešām izveidojas ledus kārtiņas, ku­ras kūstot pārvēršas mitrumā. Vēl ieteicamāka ekipāžas dzīvojamai telpai būtu apļa forma, bet arī tagadējais kub­riks bija ļoti mājīgs, jo to piesildīja liela krāsns un tajā netrūka labas ventilācijas; sienas bija klātas briežādām, nevis ar vilnas drānu, kas uzsūc tvaikus, kuri kondensē­joties rada gaisā mitrumu.

Uz juta, nojaukuši sienas starp kajītēm, virsniekiem iz­veidoja vienu lielu, labāk vēdināmu un ar kopīgu krāsni apkurināmu dzīvojamo telpu. Pie tās, tāpat kā pie kub- rika, atradās priekšnamiņš, kas novērsa tiešu saskari ar āru. Tas neļāva aizplūst siltumam un deva iespēju pakā­peniskai pārejai no vienas temperatūras uz otru. Priekš­namā mēdza atstāt sniegainās drēbes, bet ārpusē uz dzelzs skrāpjiem varēja notīrīt zābakus, lai telpās neienestu ko neveselīgu.

Brezenta caurules pievadīja krāsnīm nepieciešamo gaisu; pa citām caurulēm laukā izplūda ūdens tvaiki. Tur­klāt abās telpās bija uzstādīti kondensatori, kas uzsūc mitrumu un neļauj tam nosēsties uz sienām. Divreiz ne­dēļā kondensatorus iztukšoja, un dažkārt tajos sakrājās vairāki spaiņi ūdens. Tā bija visai liela uzvara pār ienaid­nieku.

Ar ventilācijas cauruļu palīdzību krāsns kurināšana bija viegli regulējama; pietika niecīga daudzuma ogļu, lai telpā uzturētu +10°C temperatūru. Tomēr, pārbaudījis ogļu noliktavas, Haterass atzina, ka pat ar vislielāko tau­pību kurināmā vairs nepietiks ne pāris mēnešiem.

Drēbēm, kuras bija bieži jāmazgā, uz brigas iekārtoja žāvētavu; veļu žaut laukā nevarēja, jo tur tā, salā sastin­gusi, lūza. Tvaika mašīnai noņēma trauslākās detaļas un noglabāja tās hermētiski slēgtā telpā.

Dzīve uz kuģa izraisīja nopietnas pārdomas; Haterass bija ļoti rūpīgi izstrādājis dienas kārtību, un šie noteikumi karājās kubrikā pie sienas. Vīri cēlās sešos no rīta; gul­tas vēdināja trīs reizes nedēļā; dzīvojamo telpu grīdas ik lītus berza ar karstām smiltīm; visās ēdienreizēs matro­žiem izsniedza karstu tēju, bet ēdienus mainīja pēc iespē­jas katru dienu; pārtikā ietilpa maize, milti, liellopu tauki, žāvētas rozīnes pudiņu pagatavošanai, cukurs, kakao, tēja, rīsi, citrona sula, gaļas konservi, sālīta liellopu un cūkas gaļa, marinēti kāposti un saknes; virtuve atradās pa­tālāk no dzīvojamām telpām, līdz ar to gāja zudumā daudz siltuma, taču ēdienu gatavošana ir nemitīgs tvaiku un mitruma avots.

Barībai cilvēka veselībā ir liela nozīme. Polārajās ze­mēs jālieto vairāk dzīvnieku produktu. Doktoram ēdienu kartes sastādīšanā piederēja izšķirošais vārds.

— Ņemiet piemēru no eskimosiem, — viņš mēdza teikt, — tos izskolojusi pati daba, un mums šai ziņā no viņiem jāmācās; arābi un afrikāņi var iztikt ar dažām datelēm un sauju rīsu, turpretim šeit jāēd daudz un labi. Eskimosi izlieto desmit līdz piecpadsmit mārciņu tauku dienā. Ja tāds režīms jūs neapmierina, būs jāpāriet uz ēdieniem, kas bagātāki ar cukuru un taukvielām. Vārdu sakot, mums nepieciešams ogleklis, tātad — ēdīsim to! Nepietiek, ka mēs ogles beram krāsnī, neaizmirsīsim gādāt kurināmo arī tai vērtīgajai krāsnij, kas slēpjas mūsos pašos!

Reizē ar pārtikas režīmu ekipāžai bija jāievēro arī stin­gri kārtības noteikumi; ik pēc divām dienām neviens ne­drīkstēja atteikties no nepatīkamās peldes āliņģa ledai­najā ūdenī, kas lieliski līdzēja saglabāt dabisko siltumu. Doktors citiem rādīja priekšzīmi; sākumā viņš to darīja ar lielu nepatiku, taču drīz vien šī sajūta izzuda un higi­ēniskās peldes viņam sniedza īstu baudu.

Kad darbs, medības vai izlūkgājieni spieda doties laukā lielā salā, ekipāžas ļaudīm it īpaši vajadzēja uzmanīties no apsaldējumiem, proti, vajadzēja sargāties, lai neno­saldētu kādu ķermeņa daļu; ja tas gadījās, tad, steidzīgi beržot ar sniegu cietušās vietas, lūkoja tajās atjaunot asinsriti. Starp citu, viri valkāja vilnas drēbes, briežādas mēteļus un roņādas bikses, kuras nelaida cauri vēju.

Dažādos darbos un brigas klāja pārkārtošanā aizritēja apmēram trīs nedēļas, un tā bez sevišķiem starpgadīju­miem pienāca desmitais oktobris.

XXV

DŽEIMSA ROSA VECĀ POLĀRLAPSA

Sals todien sasniedza sešpadsmit grādu zem nulles; laiks bija samērā mierīgs; bezvējā aukstums likās viegli paciešams. Izmantodams skaidro dienu, Haterass devās pētīt apkārtni; uzkāpis kādā no augstākajiem aisbergiem, viņš ziemeļu pusē tālskatī neredzēja neko vairāk kā bez­galīgus ledus kalnus un laukus. Nekur ne vēsts no pie­krastes; visapkārt tikai haotiskas ledus masas visdrūmā­kajā aspektā. Lūkodams aplēst sava gūsta iespējamo ilgumu, kapteinis atgriezās uz kuģa.

Mednieki, starp tiem doktors Klobonijs, Džeims Volls, Simpsons, Džonsons un Bells, steidzās apgādāt, ekipāžu ar svaigu gaļu. Putni, meklēdami maigāku klimatu, bija aiz­laidušies uz dienvidiem. Ziema nebiedēja vienīgi īpatnējas polāro apgabalu irbes, tās viegli varēja nomedīt, un šo putnu lielais skaits solīja bagātīgu pārtikas papildinā­jumu.

Netrūka arī zaķu, lapsu, vilku, sermuliņu un lāču; franču, angļu vai norvēģu medniekiem te nebūtu par ko sūdzēties, taču zvēri nelaida neviena sev tuvumā, turklāt ledus laukos bija grūti pamanīt sniegbaltos dzīvniekus, tāpēc ka pirms liela sala tie maina spalvu un ietērpjas zie­mas kažokos. Klobonijs nepiekrita dažu dabaszinātnieku domām, ka šīs pārvērtības izraisa zemā temperatūra, jo tās taču notiek jau pirms oktobra, tātad tām pamatā ir nevis fizisks cēlonis, bet kādas augstākas varas tālredzība, kas gādā par to, lai zvēri polārajos apgabalos spētu iztu­rēt bargo arktisko ziemu.

Nereti šeit gadījās sastapt jūras govis un jūras su­ņus — dzīvniekus, kurus vispār apzīmē par roņiem; tos īpaši ieteica medīt gan ādas, gan ari tauku dēļ, ko va­rēja izmantot kā augstvērtīgu degvielu. Bet roņu aknas

nepieciešamības gadījumā lieliski derēja pārtikai; šīs milzu amfībijas te mita simtiem, un divas trīs jūdzes uz ziemeļiem no brigas ledus, burtiski, bija nosēts roņu āliņ­ģiem. Diemžēl šie dzīvnieki apbrīnojami labi nojauta med­nieku tuvošanos un daudzkārt, pat ievainoti, veikli ielēca āliņģī un pazuda zem ledus.

Tomēr deviņpadsmitajā oktobrī četrsimt jardu no bri­gas Simpsonam izdevās kādu no tiem nomedīt; pirms tam viņš drošības dēļ bija aizbāzis āliņģi, un dzīvnieks nonāca pilnīgi mednieku varā. Ronis ilgi pretojās, bet galu galā, saņēmis vairākus šāvienus, nobeidzās. Tā garums bija de­viņas pēdas; lielais purns, žokļi ar sešpadsmit zobiem, platās spārnveidīgās krūšu spuras un īsā, ar otru spuru pāri bruņotā aste liecināja, ka tas ir varens jūras suņu ģints pārstāvis. Gribēdams tā galvaskausu saglabāt savai zoologa kolekcijai, bet ādu mājas vajadzībām, doktors abus atradumus ātri preparēja. Viņš tos iebāza āliņģī, kur tūkstoši sīku gliemju iznīcināja gaļu līdz kaulam; pēc­pusdienā darbs bija paveikts, turklāt tik meistariski, ka labāk to izdarīt diez vai būtu izdevies pat ievērojamāka­jiem Liverpūles ādu ģērētājiem.

Tiklīdz saule sasniedz rudens ekvinokciju, t. i., divdes­mit trešajā septembrī, polārajos apgabalos sākas ziema. Labdarīgais spīdeklis, pamazām slīdējis tuvāk un tuvāk apvārsnim, beidzot divdesmit trešajā oktobrī, ar slīpajiem stariem noglāstījis ledainās kalnu kores, nozuda. Doktors sūtīja saulei savu zinātnieka un ceļotāja atvadu sveicienu. Viņš atkal to ieraudzīs tikai februārī.

Būtu maldīgi domāt, ka ziemeļos ilgajā saules prom­būtnē iestājas pilnīga tumsa; šai laikā sauli zināmā mērā aizstāj mēness; netrūkst arī spilgtās zvaigžņu mirgas un planētu spožuma, biežu ziemeļblāzmu un īpašas sniega baltuma refrakcijas pie apvāršņa; turklāt divdesmit pir­majā decembrī, savā vislielākajā deklinācijā uz dienvi­diem, saule vēlreiz nonāk trīsdesmit grādus zem polārā apvāršņa; tad dažas stundas dienā valda blāva mijkrēšļa gaisma. Vienīgi miglas un sniegputeņi saltās ziemeļu ze­mes nereti ietin necaurredzamā tumsā.

Tomēr līdz šim laika apstākļi bija diezgan labvēlīgi; par tiem varēja sūdzēties tikai irbes un zaķi, kurus nemi­tīgi vajāja mednieki, — viņi uzstādīja vairākas lamatas lapsām, bet piesardzīgie zvēri neļāvās sagūstīties: nereti, atrausuši sniegu no lamatām, tie bez mazākā riska no­tiesāja izlikto ēsmu. Doktors lapsas sūtīja pie velna, to­mēr dziļi nožēlodams, ka ir spiests ziedot nelabajam tik vērtīgu medījumu.

Divdesmit piektajā oktobrī dzīvsudrabs termometrā vairs necēlās augstāk par — 20° C. Plosījās neganta vie­suļvētra; necaurredzamajā sniega virpulī zeme ar debe­sīm jaucās kopā, līdz «Forvardam» nenonāca ne mazākais gaismas stariņš. Ekipāžā vairākas stundas izraisīja satrau­kumu Simpsona un Bella liktenis — viņi medījot bija aiz­gājuši pārāk tālu no brigas; abi pārradās tikai nākamajā rītā — satinušies briežādās, mednieki augu dienu bija gulējuši uz ledus, kamēr virs viņiem trakojis negantais orkāns, ierakdams tos piecas pēdas augstās kupenās. Viņi bija gandrīz nosaluši, un doktors Klobonijs krietni nopū­lējās, kamēr atjaunoja abu asinsriti.

Vētra nerimās astoņas dienas. Laukā nebija iespējams spert ne soli. Dienu temperatūra svārstījās no —15° C līdz -20°C.

Šīs piespiedu dīkās dzīves laikā katrs darīja, ko gri­bēja: dažs gulēja, dažs smēķēja, citi paklusām sarunājās, apraudamies, tiklīdz tuvojās Džonsons vai doktors; jeb­kuras morālās saites starp ekipāžas vīriem bija zudušas; matroži sapulcējās tikai kopīgās vakara lūgšanās vai svēt­dienās, kad lasīja bībeli un noturēja dievkalpojumus.

Kliftons bija aplēsis, ka aiz septiņdesmit otrās paralēles viņa prēmija būs pieaugusi līdz trīssimt septiņdesmit piecām mārciņām sterliņu; šo summiņu viņš uzskatīja par pietiekami apaļu, un viņa godkāre ar to samierinājās. Pā­rējie matroži, Kliftonam labprāt piekrizdami, sapņoja, kur varēs izlietot ar tādiem pūliņiem sapelnīto naudu.

Haterass gandrīz nemaz nerādījās. Medībās un pastai­gās viņš nepiedalījās. Viņu nesaistīja arī meteoroloģiskie fenomeni, kurus apbrīnoja Klobonijs. Kapteinis dzīvoja ar vienu vienīgu domu, un to varēja izteikt vienā vārdā: Ziemeļpols. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad «Forvards» beidzot atbrīvosies no ledus sprosta un atsāks savu dē­kaino ceļojumu.

Vārdu sakot, uz brigas valdīja drūma noskaņa. Patiesi, nav nekā nožēlojamāka par sagūstītu kuģi, kurš, izrauts no savas īstās stihijas, zem biezā apledojuma zaudē savus dabiskos apveidus; tas vairs pat nelīdzinās kuģim; radīts kustībai, tas nespēj kustēties; kuģis, kas reiz pratis spītēt vējiem un negaisiem, tagad pārvērsts koka kastē, nolik­tavā, uz vietas stāvošā cilvēku mītnē. Šis nenormālais stā­voklis matrožu sirdīs viesa neaprakstāmas bažas un no­žēlu.

Doktors Klobonijs dīkajās stundās kārtoja ceļojuma piezīmes, kas tieši atainotas šajā stāstā; viņš ne mirkli nesēdēja bezdarbībā un nekad nezaudēja labo omu. Ma­nījis, ka vētra norimst, doktors apmierināts gatavojās sa­vām parastajām mednieka gaitām.

Trešajā novembrī sešos no rīta — 21° C salā Klobonijs Džonsona un Bella pavadībā izgāja laukā; ledus klajumi šķita nolīdzināti; iepriekšējās dienās bagātīgi sakritušais sniegs, aukstumā sacietējis, bija kļuvis ērts gājējiem; sals bija spīvs un sauss; nesalīdzināmi spoži mirdzēja mē­ness, veidojot uz ledus lauku sīkajām šķautnītēm apbrī­nojamas gaismēnas rotaļas. Aizmugurē kā spīdoša sliede palika mednieku pēdas vizošām malām, bet uz ledājiem neparasti skaidri iezīmējās viņu garās ēnas.

Doktoram līdzi skrēja viņa draugs Deks; medībām tas likās noderīgāks par grenlandiešu suņiem — un ne bez pamata: grenlandiešu suņi medībām nav visai piemēroti, jo rādās, ka tiem trūkst tās dievišķās dzirksts, kas piemīt mērenā klimata suņiem. Deks skrēja, ošņādams sniegu, un bieži vien spēji apstājās pie svaigām lāču pēdām. To­mēr mednieki divu stundu laikā nebija uzgājuši pat zaķi.

—    Vai tiešām zvēri jūt nepieciešamību pārcelties uz dienvidiem? — apstājies pie kāda uzkalniņa, doktors iemi­nējās.

—    Liekas gan, Klobonija kungs, — atbildēja galdnieks.

—    Nedomāju vis, — noteica Džonsons, — manuprāt, zaķiem, lapsām un lāčiem šis klimats ir piemērots; zvēru nozušana droši vien saistās ar pagājušo viesuļvētru; tik­līdz uzpūtīs dienvidu vējš, tie atkal atradīsies; cita lieta, ja runa būtu par ziemeļbriežiem vai mošusvēršiem.

—    Bet Melvila salās šie dzīvnieki mīt lielos baros, — atsāka doktors. — Tiesa gan, šī sala atrodas vairāk uz dienvidiem; tāpēc kapteinim Parrijam viņa ziemas no­metnes laikā vērtīga medījuma nekad nav trūcis.

—    Mums tāda laime nesmaida, — piezīmēja Bells, — mēs priecātos, ja iegūtu vismaz lača gaļu.

—    Tieši tas visgrūtāk izdarāms, — sacīja doktors, lāči, kā rādās, šeit sastopami ļoti reti, un tie ir ārkār­tīgi piesardzīgi, nav vēl tā saraduši ar cilvēkiem, lai paši nāktu pretī lodēm.

—    Bellām prātā tikai lāča gaļa, — teica Džonsons,

—   kaut gan šobrīd daudz nepieciešamāki par gaļu vai ādu ir lāča tauki.

—    Pareizi, Džonson, — piekrita Bells, — toties tu par kurināmo vien domā.

—    Kā gan lai nedomā? Pat ar visstingrāko taupību ogļu mums nepietiks ne trim nedēļām.

—    Jā, — teica doktors, — stāvoklis patiesi draudīgs, jo novembris vēl nule sākas, bet polārjoslā pats aukstā­kais ir februāris; taču, ja mēs nedabūsim lāča taukus, iz­tiksim ar roņa taukiem.

—    Tomēr neilgi, Klobonija kungs, — iebilda Džonsons,

—      jo arī šie dzīvnieki drīz no mums aizies; sals un piesardzība tos sadzīs zem ledus, un virspusē tie vairs nerādīsies.

—    Tādā gadījumā, — turpināja doktors, — laikam būs jāpaļaujas vienīgi uz lāčiem, jo, atklāti sakot, tie ir še­jienes vērtīgākie zvēri, kuri cilvēkam spēj dot visu nepie­ciešamo: barību, apģērbu, gaismu un kurināmo. Vai dzirdi, Dek? — doktors noglāstīja suni. — Mums, drau­dziņ, vajadzīgi lāča tauki: meklē tos, Dek, meklē!

Deks, kas šajā mirklī ošņāja ledu, doktora balss un glāstu ietekmē kā bulta aizdrāzās prom. Suns nikni rēja, un, kaut gan no medniekiem to šķīra krietns attālums, rējieni bija sadzirdami ļoti skaidri.

Skaņas izplatīšanās ātrums stiprā salā ir apbrīnojams; to var salīdzināt vienīgi ar zvaigžņu gaismas ātrumu pie ziemeļu debesim; gaismas un skaņu viļņi veic ievēroja­mus attālumus, galvenokārt sausa sala naktīs aizpolārā loka apgabalos.

Ieklausījušies tālajos rējienos, mednieki devās pa Deka pēdām. Jau pēc vienas jūdzes visi jutās pagalam aizku­suši, jo saltais gaiss apgrūtināja elpošanu. Deks bija ap­stājies pēdas piecdesmit no kāda paugura, kura virsotnē kustējās neizprotama, milzīga masa.

—    Mūsu sapnis piepildījies! — iesaucās doktors, uz- vilkdams šautenes gaili.

—           Lācis, nudien, lācis, turklāt skaists! — sekodams doktora paraugam, teica Bells.

—           Tikai dīvains, — piezīmēja Džonsons, ļaudams vis­pirms šaut biedriem.

Deks neganti rēja. Bells, pagājis uz priekšu soļus div­desmit, izšāva; taču, šķiet, netrāpīja, jo dzīvnieks jopro­jām smagi šūpoja galvu.

Tad savukārt tam tuvojās Džonsons un, uzmanīgi no­tēmējis, nospieda gaili.

—           Atkal garām! — iesaucās doktors. — Ak, nolādētā refrakcija! Mēs vēl neesam šāviena attālumā! Kad beidzot pie tās pieradīsim! Lācis atrodas vairāk nekā tūk­stoš pēdu no mums!

—    Uz priekšu! — sauca Bells.

Visi trīs mednieki steidzās klāt dzīvniekam, kuru zalve nebūt nebija nobiedējusi; tas likās krietni prāvs, un vīri, nedomādami par gaidāmās cīņas briesmām, jau ļāvās uz­varas priekam. Piegājuši izdevīgā attālumā, viņi izšāva; lācis, droši vien nāvīgi ievainots, augstu palēcās un no­krita uzkalniņa piekājē.

Deks metās tam klāt.

—           Redz, cik viegli tikām galā ar šo nezvēru, — no­teica doktors.

—          Tikai trīs šāvieni, — nicinoši piemetināja Bells, — un tas jau pagalam!

—    Pārāk dīvaini! — nomurmināja Džonsons.

—           Varbūt esam ieradušies tieši tajā brīdī, kad lācis no vecuma taisījās izlaist garu? — jokoja doktors.

—           Ak, vecs vai jauns, — sacīja Bells, — tāpēc jau me­dījums nav zemē metams!

Tā sarunādamies, mednieki sasniedza uzkalniņu un lielā pārsteigumā ieraudzīja, ka Deks plosa beigtu polārlapsu.

—    Te nu bija! — iekliedzās Bells. — Tas ir par traku!

—           Nudien! — piekrita doktors. — Tēmējām uz lāci, bet nošāvām lapsu!

Džonsonam trūka vārdu.

—           Kā tad! — iesmējās doktors, kaut gan smiekliem cauri skanēja vilšanās. — Jau atkal refrakcija, atkal šī refrakcija!

—           Kā to lai izskaidro, Klobonija kungs? — vaicāja galdnieks.

—    Jā, draugs, kā distances, tā dimensiju ziņā refrakcija

mūs pievīlusi. Tādēļ mēs lapsu noturējām par lāci. Še­jienes apstākļos tādi brīnumi mēdz gadīties. Tātad mūsu sapnis par lāci bijis veltīgs.

—    Sasodīts, — izsaucās Džonsons, — lācis vai lapsa — gan apēdīsim! Ņemsim tik līdzi!

Bet, jau grasīdamies ceii medījumu plecā, viņš pēkšņi iesaucās:

—    Tā tik vēl trūka!

—     Kas noticis? — jautāja doktors.

—    Vai neredzat, Klobonija kungs, vai neredzat? Lapsai ap kaklu stīpa!

—    Stīpa? — noliekdamies pār dzīvnieku, doktors at­kārtoja.

Starp lapsas baltajām spalvām patiesi vīdēja pussadilusi vara stīpa; doktors saskatīja uz tās iegravētas zīmes; vienā rāvienā viņš novilka lapsai stīpu, kura, acīm redzot, bija aplikta ļoti sen.

—    Ko tas nozīmē? — Džonsons vaicāja.

—    To, draugi, ka esam nošāvuši vairāk nekā divpa­dsmit gadus vecu lapsu, vienu no tām, kuras 1848. gadā bija sagūstījis Džeimss Ross.

—    Neiespējami! — iesaucās Bells.

—    Nav šaubu; žēl tikai, ka mēs šo nabaga zvēriņu no­galinājām! Džeimss Ross savā ziemas apmetnes laikā ievi­lināja lamatās daudz balto polārlapsu, aplika tām ap kaklu vara stīpas ar iegravētiem kuģu nosaukumiem un ar pārti­kas noliktavu koordinātēm. Meklējot barību, polārlapsas

- mēdz pārstaigāt plašus apgabalus, un Džeimss Ross cerēja, ka varbūt kāda no tām nonāks Franklina vīru rokās. Lūk, viss izskaidrojums, bet šis nabaga dzīvnieks, kas savā laikā būtu varējis izglābt divu kuģu ekipāžas, nevaja­dzīgi krita par upuri mūsu lodēm.

—    Mēs to neēdīsim, goda vārds! — iesaucās Džonsons. — Turklāt šī lapsa ir divpadsmit gadus veca. Adu gan katrā ziņā paglabāsim piemiņai par mūsu interesanto tik­šanos.

Džonsons uzcēla lapsu plecā. Orientēdamies pēc zvaig­znēm, mednieki devās atpakaļ uz brigu; gluži veltīgs viņu gājiens tomēr nebija; pa ceļam viņiem izdevās nomedīt vairākus pārus irbju.

Stundu pirms atgriešanās uz «Forvarda» doktoru pār­steidza savāda dabas parādība. Tas bija krītošu zvaigžņu

lietus; debesīs varēja saskaitīt tūkstošiem šādu zvaigžņu, kuras atgādināja raķetes grandiozā uguņošanā. Mēness gaisma nobāla. Grūti bija atraut acis no brīnumainā skata, kas ilga vairākas stundas. Līdzīgu parādību 1799. gadā Grenlandē bija novērojuši brāļi Mora vi. Šķita, ka debe­sis vientulīgajās ziemeļu paralēlēs zemei sarīkojušas īstus svētkus. Uzkāpis uz kuģa, doktors augu nakti vēroja šo fenomenu, kas beidzās tikai ap septiņiem rītā, kad dabu bija apņēmis dziļš miers.

XXVI

PĒDĒJĀS OGLES

Lāči šķita nenotverami; ceturtajā, piektajā un sestajā novembrī izdevās nomedīt dažus roņus; vējam mainoties, temperatūra pacēlās par dažiem grādiem; tad no jauna sākās nepieredzēti bargas sniega vētras. Iziet laukā kļuva neiespējami, un aizvien grūtāk bija cīnīties ar mitrumu. Nedēļas laikā kondensatorā uzkrājās vairāki spaiņi ledus.

Piecpadsmitajā novembrī laiks atkal mainījās un dzīv­sudraba stabiņš noslīdēja līdz — 31° C. Tā bija zemākā temperatūra, kāda līdz šim novērota. Bezvējā tāds sals būtu ciešams, bet tagad gaisu kā skaudras bultas šķēla spēcīgas vēja brāzmas.

Šādā ieslodzījumā pavadītās dienas doktors rūgti no­žēloja, jo sniega virsma, vējā sacietējusi, bija drošs pa­mats pastaigām un viņš būtu varējis doties kādā tālākā ekskursijā.

Taču jāpiebilst, ka tik stiprā salā jebkura straujāka kus­tība izraisa elpas trūkumu. Cilvēks tādā laikā nevar veikt ne ceturto daļu sava darba. Ar metāla rīkiem nav iespē­jams strādāt; nepiesardzīgi tiem pieduroties, roka sajūt apdegumam līdzīgas sāpes, bet pie neuzmanīgi paņemtā priekšmeta paliek atrautas ādas strēmeles.

Uz brigas iesprostotā ekipāža divas stundas dienā pa­staigājās pa segto klāju, kur drīkstēja smēķēt, jo kopī­gajā guļamtelpā tas bija liegts.

Tiklīdz uguns krāsnī mazliet saplaka, kubrika sienas un grīdas spraugas pārklājās ar ledus kārtiņu; nebija ne­viena dzelzs āķa, ne naglas vai metāla plāksnes, kas acu­mirklī nenosarmotu.

Doktoru pārsteidza ātrums, kādā tas notika. Cilvēka dvaša gaisā sabiezēja un, pāriedama no gāzveida stāvokļa cietā, krita lejup ap viņiem kā sniegs. Pat dažu pēdu at­tālumā no krāsns jau bija neciešami auksts, un matroži turējās ciešā lokā ap krāsni.

Doktors ieteica norūdīties, radināties pie zemās tempe­ratūras, kas solījās kļūt vēl zemāka; ieteikdams pakāpe­niski ļauties sīvā sala svilinājumiem, viņš pats rādīja ci­tiem priekšzīmi; taču slinkums vai trulums lielāko daļu matrožu saistīja uz vietas, viņiem nepatika izkustēties, viņi labāk izvēlējās miegu šajā veselībai kaitīgajā sil­tumā.

Pēc doktora domām, pāreja no siltuma uz stipru salu cilvēkam nav bīstama; tāda spēja izmaiņa patiesībā ap­draud tikai tos, kuru āda ir mikla; apstiprinādams savus uzskatus, doktors minēja vairākus gadījumus, taču viņa pamācībām nebija nekādu vai gandrīz nekādu panākumu.

Bet Džonu Haterasu sīvais sals, šķiet, neietekmēja. Viņš klusējot pastaigājās savā parastajā vienmērīgajā gaitā, ne ātrāk, ne lēnāk. Vai tiešām kapteiņa spēcīgajam ķer­menim sals nemaz nekaitēja? Varbūt viņam piemita tā īpašā iekšējā kvēle, kuru viņš meklēja arī savos matro­žos? Varbūt Haterasu tik ļoti aizrāva viņa ideja, ka pret ārējām parādībām viņš bija kļuvis gluži vienaldzīgs? Kuģa komanda bijīgi vēroja, kā Haterass panes divdesmit četru grādu aukstumu; viņš bieži aizgāja no brigas, bet, kad at­griezās, viņa sejā nemanīja ne mazāko apsaldējumu.

—    Dīvains cilvēks, — doktors Džonsonam teica.

—    Mūsu kapteinis pārsteidz pat mani. Viņš atgādina kvē­lošu krāsni. Otru tik spēcīgu raksturu nekad vēl neesmu sastapis.

—    Nudien, — piekrita Džonsons, — viņš nāk un iet, staigā pa lauku, ģērbies ne siltāk kā jūnijā.

—    Ak, drēbēm te niecīga nozīme, — atteica doktors.

—    Ko līdz silti saģērbties, ja pašam trūkst iekšējās uguns? Tad jau varētu sasildīt arī ledus gabalu, ietinot to vilnas segā! Bet Haterasam tas nav vajadzīgs; tāda reiz ir viņa daba, un es nemaz nebrīnītos, ja no viņa strāvotu tikpat liels siltums kā no degošām oglēm.

Džonsons, kura pienākums rītos bija rūpēties par aku, redzēja, ka ledus jau sasniedzis vairāk nekā desmit pēdu biezumu.

Gandrīz katru nakti doktors varēja vērot lielisku zie­meļblāzmu; no četriem līdz astoņiem vakarā debesis zie­meļu pusē viegli sārtojās; pēc tam šī gaisma vērtās gaiši dzeltenā noteikta veida puslokā, kura gali it kā balstījās pret ledus laukiem. Gaišā josla lēnām cēlās aizvien aug­stāk debesīs magnētiskā meridiāna virzienā un it kā noklājās tumšām svītrām; gaismas viļņi gan izpletās, gan pagarinājās, lāgiem kļuva blāvāki, lāgiem spožāki; sasnie­gusi savu zenītu, šī parādība nereti sadalījās vairākos lo­kos, kuri kūsāt kūsāja sarkanos, dzeltenos vai zaļos toņos. Tas bija žilbinošs, skaists skats. Drīz vien dažādās līknes sakopo jās vienā punktā, veidojot dievišķi krāšņu zie­meļu vainagu. Beidzot loki savā starpā savienojās, spil­gtā gaisma nobāla, košie stari saira blāvos, izplūdušos, ne­noteiktas krāsas un formas viļņos, un novājināta, gandrīz izdzisusi brīnišķā parādība nemanāmi nozuda tumšajos mākoņu vālos dienvidu pusē.

Grūti iztēloties šo grandiozo skatu ziemeļu para'lēlēs ne­pilnus astoņus grādus no pola; mērenajās joslās novēro­tās ziemeļblāzmas nerada ne mazāko priekšstatu par to; šķiet, ka šos krāšņos brīnumus polārzemēm pataupījis pats dabas valdnieks.

Mēnesnīcas naktīs bieži bija redzama arī tāda parādība, kad debesīs atainojas vairāki mēneši un līdz ar to kļūst gaišāks; dažkārt nakts spīdekli ieskāva vienkārši gaismas gredzeni un tas šo gredzenu centrā likās jo spožāks.

Divdesmit sestajā novembrī jūrā zem ledus bija jau­šama stipra viļņošanās un no akas strauji šļācās ūdens; biezā ledus kārta cilājās neredzama spēka ietekmē, un drūmā ledus krakšķēšana liecināja par slepenu cīņu jū­ras dzīlēs; par laimi, kuģis bija stingri pietauvots, tikai ķēdes skaļi žvadzēja; starp citu, lai nodrošinātos pret ne­laimes gadījumiem, Haterass bija licis nostiprināt arī en­kurus.

Nākamās dienas bija vēl aukstākas; debesis aizklāja salta migla; vējš grieza gaisā sniega vērpetes; nebija viegli noteikt, vai šis putenis ceļas no debesīm vai no lediem; gaisā valdīja neizprotams juceklis.

Ekipāža veica kuģī dažādus darbus, galvenais bija — roņu tauku sagatavošana. Šis ledus klučos pārvērtušās taukvielas vajadzēja apstrādāt ar cirvjiem — marmorcie- tos klučus sacirta gabalos; un tā viņi ievāca ap desmit mu­ciņu vērtīgu tauku. Pats par sevi saprotams, ka stikla trauki šeit būtu lieki; šķidrums, temperatūras maiņās pār­veidojoties, ar savu spiedienu tos saplēstu.

Divdesmit astotajā novembri dzīvsudraba stabiņš no­slīdēja līdz — 36° C; ogļu bija atlicis vairs tikai desmit dienām, un visi ar šausmām gaidīja brīdi, kad tās galīgi izbeigsies.

Taupības nolūkos Haterass pavēlēja uz juta izdzēst , krāsni un pats kopā ar Šendonu un doktoru apmetās kub- rikā. Tagad kapteinis pastāvīgi bija kopā ar saviem pui­šiem, kuri viņam veltīja trulus, ļaunus skatienus. Viņš dzirdēja matrožu sūdzības, pārmetumus un pat draudus, taču sodīt nevienu nedrīkstēja. Haterass likās nedzirdīgs pret visu apkārtni. Viņš nepieprasīja sev siltāku vietiņu krāsns tuvumā. Sakrustotām rokām kapteinis sēdēja no­maļā stūrītī, nerunādams ne vārda.

Nelikdamies ne zinis par doktora padomiem, Pens un viņa draugi atteicās no mazākās izkustēšanās; augām die­nām viņi vai nu kvernēja pie krāsns, vai gulēja kojās zem segām; šā iemesla dēļ viņu veselība strauji paslikti­nājās, viņi nespēja cīnīties pret klimata ļaundabīgo ietekmi, un uz brigas drīz vien izplatījās cinga.

Jau kopš laba laika doktors bija sācis rītos izsniegt vī­riem citrona sulu un kaļķa tabletes; taču šoreiz šie pa­rasti iedarbīgie līdzekļi stāvokli neuzlaboja, un slimība, ātri progresējot, pieņēma draudīgus apmērus.

Slimnieki, kuru muskuļi un nervi raustījās sāpēs, at­stāja baismīgu iespaidu; viņu kājas, neparasti satūkušas, pārklājās lieliem tumšziliem plankumiem, asiņojošās sma­ganas un uzburbušās lūpas liedza izdvest jebkuru sapro­tamu vārdu; pārveidojušās asinis vairs nepiegādāja eks­tremitātēm dzīvības uzturēšanai nepieciešamās vielas.

Pirmais ar briesmīgo slimību saslima Kliftons; drīz pēc tam no kojas vairs necēlās arī Gripers, Brintons un Strongs. Matrožiem, kurus cinga pagaidām vēl neskāra, atlika noraudzīties biedru ciešanās, jo kubriks tagad bija vienīgā apdzīvojamā telpa; ar šo stāvokli vajadzēja sa­mierināties. Pēc neilga laika kubriks pārvērtās lazaretē, jo no astoņpadsmit «Forvarda» apkalpes vīriem trīspa­dsmit dažu dienu laikā saslima ar cingu. Penam, šķiet, iz­devās no tās paglābties; par to viņš varēja pateikties savai neparasti sīkstajai veselībai; ari Šendons manīja

pirmos slimības simptomus, taču tie neprogresēja, jo bie­žās pastaigas svaigā gaisā viņam līdzēja uzturēt veselību apmierinošā stāvoklī.

Doktors saslimušos kopa ar vislielāko pašaizliedzību, un, skatot viņu neremdējamās ciešanas, lāga vīram sāpīgi sažņaudzās sirds. Kā vien prazdams viņš centās uzjautri­nāt noskumušo ekipāžu; viņa vārdi, mierinājumi, filozo­fiskie spriedumi un asprātības gaisināja smago dienu vien­muļību; nereti doktors skaļi lasīja slimniekiem priekšā; viņa apbrīnojamā atmiņa zināja daudz jautru stāstu, un veselie matroži, ciešā lokā sasēdušies ap krāsni, labprāt tajos klausījās; taču reizēm tos traucēja slimnieku kunk­sti, sūdzības, vilšanās izsaucieni, un, nebeidzis stāstu, doktors tad atkal kļuva rūpīgs, pašaizliedzīgs ārsts.

Starp citu, doktora veselībai nekas nekaitēja; viņš pat ne drusciņas nenovājēja; viņam korpulence aizstāja vis­siltākās drēbes, un, kā pats apgalvoja, viņš bija ļoti ap­mierināts ar savu līdzību roņiem vai vaļiem, kuriem biezā tauku kārta viegli ļauj panest arktiskā klimata skarbumu.

Haterass kā garīgā, tā fiziskā ziņā šķita nejūtīgs. Ekipā­žas ciešanas viņam bija gluži vienaldzīgas. Varbūt viņš tikai nevēlējās klaji izrādīt savas jūtas? Uzmanīgam vē­rotājam tomēr nepaietu secen, ka arī kapteiņa dzelzs krū­tīs pukst cilvēciska sirds.

Pētījot kapteini, doktors nekādi nespēja izprast viņa savādo raksturu un neparasto temperamentu.

Termometra stabiņš noslīdēja vēl zemāk; pastaigu vieta uz klāja bija tukša; žēli kaukdami, pa to klejoja vienīgi eskimosu suņi.

Krāsni allaž kāds uzmanīja un gādāja par kurināmo; ne­kādā ziņā nedrīkstēja pieļaut, ka uguns izdzistu; tiklīdz tā kļuva vājāka, telpu pārņēma saltums, sienas klāja ledus, bet mitrums, pēkšņi sabiezējis, krita kā sniegs pār brigas nelaimīgajiem iemītniekiem.

Šādās neaprakstāmās mocībās pienāca astotais decem­bris; tajā rītā doktors, kā parasts, devās pārbaudīt termo­metru, kas bija izlikts laukā. Viņš atrada dzīvsudraba stobriņu pilnīgi sasalušu.

— Četrdesmit grādu zem nulles! — doktors šausmās iesaucās.

Un todien krāsnī tika iemestas pēdējās «Forvarda» og­les.

XXVII

LIELAIS ZIEMAS SVĒTKU SALS

Iestājās pilnīgas bezcerības mirklis. Doma par nāvi — un tieši par nāvi nosalstot iznira visā savā briesmīgumā; draudīgi sprēgājot, dega pēdējās ogles; uguns jau taisījās dzist, un telpā kļuva manāmi vēsāks. Tad Džonsons atnesa dažus gabalus jaunā, no jūras dzīvnieku taukiem iegūtā kurināmā un sabāza tos krāsnī; pievienojis tiem vēl eļļā mērcētas, sasalušas pakulas, viņš drīz vien panāca pie­tiekamu siltumu. Tauki izplatīja neciešamu smaku, bet kā to novērst? Pie tā vajadzēja pierast. Džonsons pats at­zina, ka viņa jaunizgudroj urnām vēl pārāk daudz trū­kumu un ka Liverpūles bagātnieku namos tam cienītāju nebūtu.

—    Un tomēr, — viņš piebilda, — varbūt šī nelāgā smaka dos labus rezultātus.

—    Kādus tad? — vaicāja galdnieks.

—    Tā droši vien iekārdinās un atvilinās šurp lāčus.

—- Tiesa gan, — teica Bells, — bet kāda mums pēc tiem vajadzība?

—    Dārgais Bell, — atbildēja Džonsons, — uz roņiem mēs taču vairs nevaram paļauties, tie ir nozuduši uz ilgu laiku; ja tagad neieradīsies lāči, lai savukārt mums izlī­dzētu, es nezinu, kur ņemsim kurināmo un kas ar mums notiks.

—    Taisnība, Džonson, mūsu liktenis nav apskaužams; stāvoklis ir briesmīgs. Bet ja beidzot aptrūks arī šāda veida siltuma avota .. . Neredzu nekādas izejas …

—    Viena izeja vēl būtu! …

—    Viena vēl būtu? — vaicāja Bells.

—    Jā, draugs! Sliktākajā gadījumā… taču kapteinis nekad … Bet iespējams, ka vajadzēs to izmantot…

Vecais Džonsons, skumji pašūpojis galvu, iegrima klu­sās pārdomās, un Bells viņu nevēlējās traucēt. Viņš labi zināja, ka ar tik lielām grūtībām iegūto tauku nepietiks pat astoņām dienām, lai kā tos censtos taupīt.

Stūrmanis nemaldījās. «Forvarda» tuvumā manīja vai­rākus lāčus, kurus pievilka tauku smaka; veselie matroži devās tos medīt, bet šie zvēri ir varen ātri skrējēji, apvel­tīti ar smalku instinktu, kas izjauc visus mednieku

viltīgos plānus; lāčiem nebija iespējams tuvoties, un tos nesniedza pat izveicīgāko šāvēju lodes.

Brigas ekipāžai nopietni draudēja nosalšana; ja negan­tais sals iekļūtu kubrikā, vīri to neizturētu pat četrdes­mit astoņas stundas. Visi ar šausmām vēroja, cik strauji plok kurināmais.

Divdesmitajā decembrī, trijos pēcpusdienā, tas beidzot notika: uguns izdzisa, matroži, apstājuši krāsni, mulsi ska­tījās cits citā. Haterass nekustīgi sēdēja savā kaklā, dok­tors Klobonijs, kā parasts, nemierīgi staigāja šurpu turpu — viņam trūka padoma.

Temperatūra telpā spēji samazinājās līdz —22° C.

Bet, ja doktors neko nespējā izgudrot, ja viņš vairs ne­saprata, ko iesākt, tad viņa vietā to zināja citi. Hatera- sam tuvojās Šendons, vēss un nosvērts, Pens ar dusmu kvēli acīs un divi vai trīs no viņu sabiedrotajiem, kuri vēl bija spējīgi turēties kājās.

—    Kaptein! — uzsāka Šendons.

Domās iegrimis, Haterass viņā neklausījās.

—           Kaptein! — pieskāries viņam ar roku, Šendons at­kārtoja.

Haterass izslējās.

—    Ko vēlaties? — viņš ievaicājās.

—    Mums aptrūcis kurināmā, kaptein.

—    Un tad? — atcirta Haterass.

—           Ja vēlaties, lai nosalstam, — asā, ironiskā tonī Šen­dons turpināja, — lūdzam mums to paziņot.

—           Es vēlos tikai to, — Haterass bargi atbildēja, — lai katrs līdz galam izpilda savu pienākumu.

—           Ir vēl kas augstāks par pienākumu, kaptein, — viņa palīgs atteica, — tas ir pašsaglabāšanās tiesības. Es at­kārtoju — mums vairs nav kurināmā, un, ja tāds stāvok­lis ieilgs, pēc pāris dienām neviens no mums vairs nebūs dzīvs!

—    Malkas nav, — tikko dzirdami izdvesa Haterass.

—           Un kas par to? — nikni iesaucās Pens. — Ja malkas nav, tā jāņem tur, kur to var dabūt!

Haterass dusmās nobāla.

—    Kur tad? — viņš vaicāja.

—    Uz kuģa! — nekaunīgi attrauca matrozis.

—           Uz kuģa? — sažņaugtam dūrēm un zvērojošām acīm kapteinis atkartoja.

—    Bez šaubām, — Pens atbildēja. — Ja kuģis vairs ekipāžai nav derīgs, to sadedzina!

Kad Pens sāka runāt, Haterass satvēra cirvi; beigās šis • cirvis jau karājās Penam virs galvas.

—    Nelieti! — uzkliedza Haterass.

Doktors metās pie Pena un atgrūda viņu sāņus; cirvis nokrita zemē, dziļi ieurbdamies grīdā. Džonsons, Bells un Simpsons ielenca kapteini, grasīdamies viņu aizstāvēt. Bet pēkšņi atskanēja žēlas, gaudulīgas nāves gultās gu­ļošo, sakropļoto cilvēku sāpju pilnās balsis.

—    Uguni! Uguni! — nelaimīgie, saldami zem segām, vaidēja.

Haterass cīnījās pats ar sevi un, brīdi klusējis, mierīgi teica:

—    Ja mēs nopostīsim kuģi, kā tad nokļūsim atpakaļ Anglijā?

—    Varbūt kuģim nekas ļauns nenotiktu, — ieminējās Džonsons, — ja mēs sadedzinātu mazsvarīgākās daļas, pie­mēram, falšbortu, virsbūvi. ..

—    Laivas taču paliks, — piebilda Šendons, — turklāt, kas mums var liegt no vecā kuģa atliekām uzbūvēt jaunu, mazāku?

—    Nekad to nepieļaušu! — atteica Haterass.

—    Bet… — vairāki matroži pacēla balsis.

—     Mums vēl ir lieli spirta krājumi, — Haterass teica, — dedziniet tos, kaut vai līdz pēdējai pilītei.

—     Lai notiek, ja spirtu, tad spirtu! — mākslotā bezrū­pībā, kas nebūt nenāca no sirds, Džonsons iesaucās.

Un ar gariem, spirtu piesūcinātiem degļiem, kuru zil­ganās liesmas laizīja krāsns sienas, telpu izdevās par da­žiem grādiem piesildīt.

Nākamajās dienās pēc šīs drūmās scēnas uzpūta dien­vidu vējš, un temperatūra atkal cēlās; putināja sniegs, sals mazliet atlaidās. Dienu, kad mitrums mazinājās, daži vīri iedrošinājās uz brīdi iziet laukā, taču lielākā daļa matrožu oftalmijas un cingas dēļ kuģi nevarēja atstāt; starp citu, medības un zveja nebija iespējamas.

Jāpiebilst, ka šī atelpa nežēlīgi bargajā aukstumā bija visai īsa, un divdesmit piektajā decembri, vējam spēji mai­noties, dzīvsudrabs stobriņā atkal sastinga; to vajadzēja aizstāt ar spirtu, kas iztur visstiprāko salu.

Doktors izbijies raudzījās termometrā — tas rādīja — 52° C. Nez vai kāds cilvēks spētu panest tādu aukstumu!

Grīdas pārklājās gariem, blāviem ledus spoguļiem; telpu apņēma necaurredzama dūmaka; visur kā bieza sarmas kārta nosēdās mitrums; cilvēki cits citu vairs ne­saredzēja; viņu miesas siltums aizplūda, rokas un kājas kļuva «ilas; galvu apjoza it kā dzelzs stīpa, un vārgās, sa­stingušās domas, juceklīgi pīdamās galvā, izraisīja nesa^ karīgus murgus. Briesmīgs simptoms — mēle vairs ne­spēja izteikt ne vārda.

Kopš tā brīža, kad ekipāža bija draudējusi nodedzināt kuģi, Haterass stundām ilgi nepameta klāju. Viņš uzma­nīja, sargāja savu brigu. «Forvards» — tas bija Haterass pats! Atraut gabalu no brigas nozīmēja atraut to no kap­teiņa paša. Vienaldzīgs pret salu, sniegu un ledu, kas pār­klāja drēbes un ietērpa viņu kā akmens bruņās, Haterass ar ieroci rokās modri stāvēja sardzē. Deks, saprazdams savu saimnieku, nemitīgi rēja un, mežonīgi kaukdams, visur viņam sekoja.

Divdesmit piektajā decembrī Haterass beidzot iegāja kubrikā. Saņēmis pēdējos spēkus, Klobonijs devās kap­teinim tieši klāt.

—    Kaptein, — viņš teica, — bez siltuma mēs aiziesim bojā.

—    Nekad! — labi zinādams, uz kādu lūgumu atbild, Haterass iesaucās.

—    Tas jādara, — doktors mierīgi turpināja.

—    Nekad! — Haterass vēl skaļāk atkārtoja. — Nekad es to nepieļaušu! Ja vēlaties, varat mani neklausīt.

Šī atbilde matrožiem neliedza rīcības brīvību. Džonsons un Bells steidzās uz klāju. Haterass dzirdēja, kā briga krakšķēdama lūst zem cirvja cirtieniem. Viņš raudāja.

Tas notika Ziemas svētku dienā, kad angļi svin lielākos ģimenes svētkus un visur rīko bērnu viesības. Cik smagi kļuva, iedomājoties priecīgas bērnu sejiņas ap koši iz­greznotu eglīti! Kurš gan neatminējās šai dienai par godu gādāto gardo vērša gaļas cepeti! Un visas tās tortes un pī­rādziņus ar daždažādiem pildījumiem, ko gatavoja, atzī­mējot šos katra īsta angļa sirdij dārgos svētkus! Turpretī šeit uz kuģa, kas aizmaldījies bezgala tālā polārajā apga­balā, valdīja sāpes, bezcerība un posts visaugstākajā pakāpē, bet svētku egles vietā dega tikai kuģim nošķeltas pagales.

Siltums matrožos tomēr atgrieza apziņu un spēku; uz brīdi labu omu radīja arī karstā tēja un kafija, un, tā kā cerība ir cilvēka prāta neatņemama sastāvdaļa, matroži at­kal sāka cerēt. Tādos apstākļos beidzās 1860. gads, kad agri iestājusies ziema izjauca Haterasa godkārīgās ieceres.

Bet gadījās, ka tieši jaunā — 1861. gada pirmais janvā­ris sākās ar negaidītu atklājumu. Laiks bija kļuvis drusku siltāks; doktors Klobonijs uzsāka savas parastās nodar­bības; viņš pārlasīja sera Edvarda Belčera polārās ekspe­dīcijas atskaites; pēkšņi doktoru tajās pārsteidza kāda ag­rāk neievērota piezīme; viņš izlasīja šo vietu vēlreiz — apšaubīt to nevarēja.

Sers Edvards Belčers vēstīja, ka, nobraucis līdz Kara­lienes kanāla galam, viņš atklājis, ka tur bijuši, pat dzī­vojuši cilvēki, par ko liecina svarīgas pazīmes.

«Tās ir,» viņš rakstīja, «dzīvojamo mītņu atliekas, daudz pārākas par visu to, kas būtu piedēvējams klejojošo es­kimosu mežonīgajām ciltīm. Šo mītņu sienas stingri no­stiprinātas un dziļi ieraktas zemē; grīdas noklātas ar biezu labas grants kārtu un noblietētas. Apkārt mētājas daudz briežu un roņu kaulu. Mēs atradām ogles.»

Lasot pēdējos vārdus, doktoram kaut kas iešāvās prātā; paņēmis grāmatu, viņš devās pie Haterasa un visu izstās­tīja.

—    Ogles! — iesaucas kapteinis.

—    Jā, Hateras, ogles. Tas nozīmē glābiņu mums vi­siem!

—    Ogles! Šajā tuksnesīgajā apvidū? — kapteinis šau­bījās. — Nē, tas nav ticams.

—    Kāpēc jūs šaubāties, Hateras? Belčers nekad tās ne­pieminētu, ja droši nezinātu un pats savām acīm nebūtu pārliecinājies.

—     Un ko jūs vēl man sacīsiet, doktor?

—    Līdz piekrastei, kur Belčers uzgāja ogles, nav pat simt jūdžu. Ko mums nozīmē simt jūdžu ekskursija? Itin neko. Nereti esam tikpat sīvā salā pāri lediem nostaigā­juši daudz lielākus attālumus. Tāpēc dosimies tik ceļā, kaptein!

—    Lai notiek, — ātri izšķiries, sava dzīvajā iztēlē jau saskatīdams glābiņu, Haterass piekrita.

Lēmums nekavējoties tika paziņots Džonsonam; viņš to atbalstīja un izstāstīja pārējiem; daži nodomu apsveica, citi uzņēma vienaldzīgi.

—           Ogles šajā piekrastē? — gulēdams slimības gultā, brīnījās Volls.

—    Lai viņi rīkojas! — mīklaini noteica Šendons.

Pirms ceļojuma Haterass vēlreiz nolēma pārbaudīt bri­gas ģeogrāfisko stāvokli. Šādas aplēses un matemātiski precīzas izziņas nepieciešamība izskaidrojama vienkārši. Aizejot bez noteiktiem datiem, ceļotāji vairs nespētu brigu atrast.

Haterass uzkāpa uz klāja; viņš atzīmēja mēness stā­vokli un nozīmīgāko zvaigžņu augstumus dažādos laikos.

Šie novērojumi sagādāja nopietnas grūtības: zemajā temperatūrā Haterasa elpas garaiņi uz instrumentu stikla un spoguļiem pārvērtās ledus kārtiņā; kad viņš vērās tāl­skatī, vara apmale stipri apsvilināja kapteinim plakstus.

Galu galā viņš tomēr ieguva ļoti precīzus datus un, at­griezies kubrikā, ķērās pie aplēsēm. Kad darbs bija pa­veikts, Haterass mulsi pacēla acis, paņēma karti un, kaut ko tajā atzīmējis, palūkojās doktorā.

—    Kas noticis? — doktors vaicāja.

—    Kādas bija mūsu koordinātes ziemošanas sākumā?

—           Mēs atradāmies tieši aukstuma polā uz 78° 15' pla­tuma un 95° 35' garuma.

—           Tātad mūsu ledus lauks dreifē, — Haterass klusām piebilda. — Tagad mēs esam divus grādus augstāk zieme­ļos un tālāk rietumos, vismaz trīssimt jūdžu no jūsu iedo­mātās akmeņogļu krātuves.

—           Ūn neviens no šiem nelaimīgajiem to nezina! — iesaucās doktors.

—    Klusējiet! — Haterass pielika pirkstu pie lūpām.

XXVIII

GATAVOŠANĀS PĀRGĀJIENAM

Jauno atklājumu Haterass negribēja darīt zināmu kuģa komandai. Viņš rīkojās pareizi. Nelaimīgie cilvēki, uzzi­nājuši, ka briga ar nepārvaramu spēku tiek nesta uz zie­meļiem, varētu ļauties neprātīgam izmisumam. Doktors kapteiņa klusēšanu saprata un atbalstīja.

Savas izjūtas, kuras jaunā vēsts izraisīja, kapteinis ne­vienam neizpauda. Garajos nemitīgā cīņā ar stihiju aizva­dītajos mēnešos viņš pirmo reizi bija laimīgs. Briga aiz­dzīta simtpiecdesmit jūdžu uz ziemeļiem, tikai nepilnus astoņus grādus no pola! Bet sa m prieku Haterass noslēpa tik dziļi, ka to nespēja nojaust pat doktors Klobonijs. Viņš gan brīnījās, kāpēc kapteinim neparasti dzirkst acis, bet tas arī bija viss, un doktoram pat prātā neienāca visvien­kāršākā atbilde uz šo jautājumu.

Tuvojoties polam, «Forvards» vienlaikus attālinājās no Edvarda Belčera ogļu rezervēm; lai tās sasniegtu, simt jū­džu vietā uz dienvidiem nu būtu jāveic divsimt piecdes­mit. īsi apspriedušies, Haterass un doktors nolēma ceļo­jumu tomēr neatlikt.

Ja vien Belčers nemeloja — taču apšaubīt viņa vārdus nebija iemesla —, akmeņoglēm vajadzēja atrasties tādā stāvoklī, kādā tās bija atstātas. Pēc 1853. gada uz šiem tā­lajiem apgabaliem neviena cita ekspedīcija nebija brau­kusi. Eskimosi uz šīs paralēles gadījās reti vai nemaz. Tā­tad Bičija salā piedzīvotā neveiksme Jaunās Kornvolas piekrastē nevarēja atkārtoties. Zemā temperatūrā pames­tas lietas nepakļaujas klimata ietekmei un saglabājas ilgi. Visi šie apstākļi runāja par labu ekspedīcijai, kura gata­vojās šķērsot le.dus laukus.

Vīri aplēsa, ka ceļojums vilksies, ilgākais, četrdesmit dienas, un Džonsons uzsāka attiecīgus priekšdarbus.

Vispirms viņš gādāja par kamanām.; darinātas pēc gren­landiešu parauga, tās bija trīsdesmit piecus sprīžus pla­tas un divdesmit četras pēdas garas. Eskimosu kamanas nereti mēdz būt garākas pat par piecdesmit pēdām. Šīs bija taisītas no divām garām, abos galos liektām koka plan­kām, kuras kā lokus savilka divas stingras auklas. Tas kamanām piešķīra zināmu elastību un izturību pret bīsta­miem triecieniem. Tās viegli slīdēja pa ledu, bet putenī, kad jābrauc pa mīkstām, svaigām sniega kupenām, kama­nas paaugstināja, piestiprinot tām vienu otrai līdzās divas vertikālas šasijas, kaut gan tāpēc nebija vajadzības pēc spēcīgāka vilcēja. Turklāt, ja ieberzēja slieces ar sēra un sniega sajaukumu, ka to mēdz darīt eskimosi, kamanu gaita kļuva neparasti viegla.

Pajūgu vilka seši grenlandiešu suņi; šie izkāmējušie, taču spēcīgie dzīvnieki, šķiet, nevainojami panesa bargo

ziemu; briežādas aizjūgs likās priekšzīmīgā kārtībā; uz šiem ceļojuma piederumiem, kurus Upernivikas grenlan- dieši bija godīgi pārdevuši, varēju droši paļauties. Seši suņi bez sevišķām pūlēm veda divi tūkstoši mārciņu kravas. • . ^

Nometnes piederumos ietilpa: telts — gadījumiem, kad sniega būdu uzcelt nebūs iespējams, liels brezents, ko no­klāt teltī, lai aizkavētu sniega kušanu cilvēka miesas sil­tuma ietekmē, un, beidzot, vairākas vilnas un bifeļādas segas. Netika aizmirsta arī kaučuka piepūšamā laiva.

Pārtikai bija paredzētas piecas kastes pemikāna, kas svēra pa četrsimt piecdesmit mārciņu; dienas deva cil­vēkam un sunim bija viena mārciņa pemikāna; ieskaitot Deku, ekspedīcijā piedalījās septiņi suņi; cilvēku skaits nedrīkstēja pārsniegt četrus. Līdzi ņēma arī divpadsmit galonu, t. i., gandrīz simtpiecdesmit mārciņu spirta, pietie­kami daudz tējas un sausiņu, nelielu pārvietojamo virtuvi, daktis un pakulas krietnā vairumā, šaujampulveri, munī­ciju un četras divstobrenes. Pēc kapteiņa Parrija metodes visiem ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja apjozt kau­čuka jostas, kurās ielietajai kafijai, tējai vai ūdenim cil­vēka miesas siltums un kustības neļāva sasalt.

It īpaši Džonsons rūpējās par sniega kurpēm, kuras ar ādas siksnām bija piestiprināmas pie koka slēpēm; tās aiz­stāja slidas; bet iešanai pa pilnīgi apledojušu, cietu vir­smu lieliski derēja briežādas mokasīni[3], katram ekspedī­cijas dalībniekam bija divi pāri slēpju un mokasīnu.

Nopietnā gatavošanās, kad viens aizmirsts sīkums va­rēja kļūt par visas ekspedīcijas bojā ejas cēloni, prasīja veselas četras dienas. Ik rītus pulksten divpadsmitos kap­teinis noteica brigas atrašanās vietu; ledus gabals vairs nedreifēja, bet, lai atgrieztos atpakaļ, viņiem bija nepie­ciešami ļoti precīzi dati.

Tad Haterass sāka izvēlēties sev pavadoņus. Tas bija sarežģīti: starp matrožiem netrūka tādu, kurus nedrīk­stēja ņemt līdzi, bet tos bija bīstami atstāt arī uz brigas. Tā kā no ceļojuma panākumiem bija atkarīgs visas ekipā­žas glābiņš, Haterass nolēma izraudzīties galvenokārt uz­ticamus, pieredzējušus ceļa biedrus.

Šendons pie tiem, protams, netika pieskaitīts; starp citu, nelikās, ka viņš to nožēlotu. Arī Džeimss Volls, kas gu­lēja slims, nevarēja piedalīties ekspedīcijā.

Jāpiebilst, ka slimo matrožu veselības stāvoklis nepa­sliktinājās; viņus ārstēja ar atkārtotām masāžām un lie­lām citrona sulas devām; šīs procedūras nebija grūti iz­pildāmas, un ārsta klātiene te nebija nepieciešama, tāpēc arī doktors Klobonijs devās līdzi ekspedīcijai, un viņa aizceļošana neizraisīja ne mazāko iebildumu.

Džonsons karsti vēlējās pavadīt Haterasu šajā riskan- j tajā pasākumā, bet Haterass, paaicinājis veco stūrmani no­maļus, sirsnīgā, gandrīz pat saviļņotā balsī teica:

—    Es paļaujos tikai uz jums, Džonson! Jūs esat vienī­gais virsnieks, kuram varu droši uzticēt savu brigu. Man vajadzīga pārliecība, ka jūs esat palicis šeit un uzrau- gāt kā Šendonu, tā pārējos. Viņus te saistījusi ziema, bet, kas zina, uz kādiem liktenīgiem soļiem tos var pamudināt ļaunums! Atstāšu jums formālas instrukcijas, kuras nepie­ciešamības gadījumā brigas vadību liks uzņemties jums. Jūs būsiet mans vietnieks. Mēs ceļosim četras, augstākais, piecas nedēļas, bet mana sirds būs mierīga tikai tad, ja zināšu, ka jūs atrodaties tur, kur es pats nevaru būt. Jums vajadzīga malka, Džonson. Es saprotu! Tomēr taupiet manu kuģi, cik vien iespējams. Jums skaidrs, Džonson?

—    Skaidrs, kaptein, — vecais jūrnieks atbildēja. — Es palikšu šeit, ja jums tā labpatīk.

—    Pateicos, — spiežot stūrmanim roku, Haterass sa­cīja un piebilda: *

—    Ja pārāk ilgi no mums nav ne vēsts, Džonson, no­gaidiet līdz atkusnim un lūkojiet sasniegt polu. Ja citi tam nepiekrīt, tad nedomājiet vairs par mums un aizve­diet «Forvardu» uz Angliju.

—    Vai tā ir jūsu griba, kaptein?

—    Tieši tā — mana griba, — atteica Haterass.

—    Jūsu pavēles tiks izpildītas, — Džonsons vienkārši atbildēja.

Uzzinājis kapteiņa rīkojumu, doktors rūgti nožēloja, ka būs jāšķiras no krietnā drauga, taču kapteiņa rīcību viņš atzina par pareizu.

Divi pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija galdnieks Bells un Simpsons. Bells, veselīgs, drosmīgs un uzticams, va­rēja lieliski pakalpot, iekārtojot apmetnes ledus laukos;

Simpsons — lai gan ne gluži tik nosvērts, tomēr labprāt piedalījās ceļojumā, kur varēja lieti noderēt kā mednieks vai zvejnieks.

Un tā ceļotāju brigādē ietilpa Haterass, Klobonijs, Bells, Simpsons un uzticīgais Deks; tātad pārtika bija vajadzīga četriem cilvēkiem un septiņiem suņiem. Saskaņā ar to tika aplēsts līdzņemamo produktu daudzums.

Janvāra pirmajās dienās gaisa vidējā temperatūra turē­jās ap —37° C. Haterass nepacietīgi gaidīja laika maiņu; viņš bieži raudzījās barometrā, lai gan uz to vairs neva­rēja paļauties; šķiet, ka šajos ziemeļu platumos šis instru­ments savu parasto-precizitāti zaudē; daba ziemeļu kli­matā ievērojami atkāpjas no vispārējiem likumiem: skaid­ras debesis tur ne vienmēr vēstī salu, bet sniegputenis nesaistās ar temperatūras paaugstināšanos; kāto jau ievē­rojuši daudzi citi polārjūru kuģotāji, barometrs ziemeļos kļūst pārāk nenoteikts, ziemeļu vējā vai austrumu vējā tas mēdz slīdēt uz leju, labā laikā kristies, sniegputenī vai lietū — celties.

Piektajā janvārī austrumu vēja ietekmē termometra stabiņš beidzot uzkāpa līdz —28° C. Haterass nolēma braukt prom nākamajā rītā; viņam trūka spēka noskatī­ties, kā acu priekšā tiek postīta viņa briga; augšējais klājs jau bija pilnīgi nodedzināts.

Un tā sestajā janvārī, par spīti brāzmainajam putenim, kapteinis pavēlēja doties ceļā. Doktors sniedza slimnie­kiem pēdējos padomus; Bells un Simpsons klusējot apmai­nījās rokasspiedieniem ar saviem biedriem. Haterass gra­sījās teikt matrožiem atvadu vārdus, taču no visām pusēm uz viņu vērsās ļauni, nosodoši skatieni. Šendona lūpās viņš šķita uztvēris ironisku smīnu. Kapteinis aprāvās. Pa­metis acis uz «Forvardu», viņš brīdi it kā šaubījās, vai doties prom.

Taču lēmumu grozīt bija par vēlu, ledus laukā gaidīja piekrautais kamanu pajūgs; Bells gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja; Džonsons aizbraucējus ceturtdaļjūdzi pa­vadīja, tad Haterass lūdza viņu atgriezties uz brigas, un vecais jūrnieks pēc ilga atvadu skāviena kapteiņa vēlē­šanos izpildīja.

Šajā brīdī, pēdējo reizi atskatījies uz «Forvardu», Ha­terass redzēja, ka tā mastu gali nozūd aiz tumšajiem sniega mākoņiem.

XXIX

PĀRI LEDUS LAUKIEM

Nelielais ceļotāju pulciņš devās uz dienvidaustrumiem. Suņu pajūgu dzina Simpsons. Viņam dedzīgi palīdzēja Deks, par savu ciltsbrāļu amatu sevišķi nebrīnīdamies. Pajūgam nopakaļ soļoja Haterass un doktors Klobonijs, bet priekšgalā kā ceļvedis, pārbaudīdams ledu ar sava spieķa dzelzs smaili, gāja Bells.

Sala samazināšanās vēstīja puteni; tas nelika ilgi gai­dīt, un drīz vien lielām, biezām pārslām sāka krist sniegs. Necaurredzamais sniega virpulis ceļotājus traucēja: viņi novirzījās no taisnā ceļa, nespēja ātri paiet; taču vidē­jais attālums, ko šī karavāna veica, bija trīs jūdzes stundā.

Sniegoto lauku virsmā bija apledojusi, nelīdzena, gram­baina; kamanas aizķeroties aizvien biežāk salēcās, bet ceļa slīpumos draudīgi nosvērās uz sāniem; galu galā viss tomēr beidzās labi.

Haterass un viņa biedri bija silti ģērbušies pēc grenlan­diešu parauga darinātos ādas uzvalkos, kuri, pielāgoti klimatiskajiem apstākļiem, gan nevarēja lepoties ar iz­cilu griezumu; ceļotāju sejas cieši ieskāva šauras kapu­ces, kas nelaida cauri vēju un sniegu; atsegta bija tikai mute, deguns un acis, ko nebija nozīmes sargāt; nav taču nekā neērtāka par augstām apkaklēm un šallēm, kuras sals ātri vien sastindzina; vakarā tās noņemt varētu vie­nīgi ar cirvja palīdzību, kaut gan šāds izģērbšanās veids nav pieņemams pat polārjūrās. Tāpēc, gluži otrādi, elpas garaiņiem vajadzēja ļaut brīvu ceļu, jo, sastopot šķēr­sli, tie nekavējoties sasalst.

Bezgalīgais klajums bija apnicīgi vienmuļš — visap­kārt tikai vienveidīgi ledus sablīvējumi, pauguraini kla­jumi, kas stiepās tik tālu, ka beigu beigās sāka atgādināt līdzenumus, ledus bluķi, kas šķita kā vienā veidnē lieti, un aisbergi, starp kuriem vijās līkumainas ielejas; ceļo­tāji orientējās pēc kompasa; viņi runāja maz — aukstais gaiss runāšanu stipri apgrūtināja; paverot muti, lūpu kak­tiņos acumirklī nosēdās asi ledus kristāliņi, kurus neiz- kausēja pat karstā elpa. Gājiens noritēja klusumā, un katrs ar savu spieķi taustīja šo nepazīstamo zemi. Bella pēdas iespiedās mīkstajās kupenās; visi uzmanīgi tām se­koja, jo, kur Bells bija spēris kāju, tur droši varēja iet arī pārējie.

Apkārtni krustām šķērsām izvagoja neskaitāmas lāču un lapsu pēdas, taču pirmajā dienā nevienu no šiem zvē­riem nebija iespējams samanīt; starp citu, medīt būtu bīstami un lieki, jau tā smagi piekrautajās kamanās vairs neko nedrīkstēja likt.

Ceļotāji tamlīdzīgās ekskursijās pārtikas rezerves mēdz noglabāt ceļa malās; lai pasargātu no zvēriem, produktus noslēpj zem sniega, līdz ar to atslogojot kamanas, bet at­griežoties šo kravu, kuru nebija vajadzības velti vadāt līdzi, pamazām atkal savāc.

Droši nezinādams, vai ledus lauks nav kustīgs, Hate­rass šādu paņēmienu nevarēja lietot; tādas noliktavas var izmantot tikai uz sauszemes, nevis uz peldošiem ledus lau­kiem, kad ceļš ir tik nenoteikts un neviens nevar galvot, vai atpakaļ ies pa tām pašām vietām.

Pusdienlaikā Haterasa nelielā grupa apstājās kādas ledus sienas aizvējā; brokastīs izsniedza pemikānu un karstu tēju; dzīvinošais dzēriens acumirklī izraisīja lab­sajūtu, un tāpēc ceļotāji no tā neatteicās.

Atvilkuši elpu, viņi pēc stundas devās tālāk; pirmajā dienā bija veiktas apmēram divdesmit jūdzes. Vakarā kā cilvēku, tā suņu spēki izsīka.

Par spīti nogurumam, vēl tomēr vajadzēja uzcelt sniega būdu, kur pavadīt nakti; telts šim nolūkam nederētu. Darbs ilga pusotras stundas. Bells parādīja lielu izveicību; ar nazi izcirstie ledus bloki ātri tika sakrauti cits uz cita ieapaļa kupola veidā, un pēdējais ledus gabals, noslēdzot griestu velvi, nodrošināja celtnes izturību; javu aizstāja mīkstais sniegs; ar to piepildīja spraugas starp blokiem; pēc brītiņa sniegs sasala un kopā ar visu celtni saliedējās vienā blīvā, tvirtā masā.

Vienīgā ieeja šajā improvizētajā alā bija ļoti šaura, un pa to varēja ielīst tikai rāpus; doktors ar mokām tai izspraucās cauri, un pārējie viņam sekoja. Uz spirta plīti­ņas ātri pagatavoja vakariņas. Sniega būdā temperatūra bija ciešama, ārpusē trakojošais vējš tajā nespēja ielauz­ties.

— Lūdzu, pie galda! — vislaipnākajā tonī aicināja dok­tors.

Un viņi kopā ieturēja vakariņas, kā parasts — vienveidīgas, taču stiprinošas. Pēc tam visiem prātā bija tikai miegs; uz sniega noklātais brezents pasargāja no mitruma. Pie virtuves spirta liesmas viņi izžāva zeķes un zābakus; tad trīs vīri, satinušies vilnas segās, likās gulēt, bet ceturtais palika nomodā — sarga pienākums bija rū­pēties par citu drošību un aizkavēt ieejas aizputināšanu, pretējā gadījumā viņus varēja aprakt dzīvus.

Deks gulēja būdā kopā ar cilvēkiem; pajūga suņi tika at­stāti laukā, kur, apēduši savu vakariņu tiesu, tie ierakās sniega kupenās, kas drīz vien pārvērtās necaurlaidīgā segā.

Dienas grūtībām sekoja dziļš miegs. Trijos rītā doktors savukārt stājās sargpostenī; nakti bija sākusi plosīties sniega vētra. Savāds likās nelielās, izolētās, sniegos iepu- tinātās cilvēku saujiņas stāvoklis šajā ledus kapā, kura sienas puteņa brāzmās kļuva aizvien biezākas.

Nākamajā rītā pulksten sešos vienmuļais gājiens tur­pinājās; visnotaļ tādas pašas ielejas, tādi paši aisbergi, tāda pati vienveidība, kurā grūti orientēties. Taču, tem­peratūrai par dažiem grādiem krītoties, kupenas pār­klāja sērsna, un gājēju soļi kļuva raitāki. Nereti ceļā gadījās akmens piramīdām vai eskimosu pārtikas glabā­tavām līdzīgi pauguriņi; sirdsapziņas nomierināšanai dok­tors kādu no tiem izjauca, bet tajā atradās tikai vienkāršs ledus bloks.

—     Ko jūs cerējāt fur atrast, Klobonij? — jautāja Ha­terass. — Vai tad mēs neesam pirmie, kas sper kāju šajā pasaules malā?

—    Iespējams, — atteica doktors, — tomēr … kas var galvot?

—     Nekavēsim laiku veltīgos meklējumos, — turpināja kapteinis, — gribu drīzāk atgriezties uz brigas, kaut arī mums neizdotos atrast šo ļoti vēlamo kurināmo.

—    Šai ziņā, — doktors piebilda, — ceru, ka mēs nepie- . vilsimies.

—     Doktor, — Haterass bieži teica, — es darīju aplam, aiziedams no «Forvarda», tā bija kļūda! Kapteiņa vieta ir tikai uz kuģa un nekur citur!

—    Tur palika Džonsons.

—    Protams! Tomēr … pasteigsimies! Pasteigsimies!

Pajūgs ātri brauca uz priekšu; Simpsons skaļi mudināja

suņus; fosforescences iespaidā likās, ka tie skrien pa lies­mojošu zemi, un kamanu slieces, šķiet, sacēla gaisā dzirk­steļu mākoņus. Doktors metās uz priekšu, lai pavērotu šo interesanto sniegu, kad pēkšņi, lecot pāri kādam paugu­ram, viņš nozuda. Bells, atrazdamies tuvumā, nekavējo­ties skrēja palīgā.

—    Ei, Klobonija kungs, — kur jūs palikāt? — viņš sa­traukumā iekliedzās, bet tad jau piesteidzās arī Haterass un Simpsons.

—    Doktor! — kapteinis sauca.

—    Esmu šeit! Kādā bedrē, — mierīga balss atbildēja. — Dodiet man virvi, un es atkal izniršu zemeslodes virs­pusē.

Doktoram, kurš bija iekritis ap desmit pēdu dziļas bed­res dibenā, pasniedza virvi; viņš apsēja to ap vidukli, un biedri trijatā ar mokām izvilka viņu laukā.

—    Vai neesat ievainots? — Haterass vaicāja.

—    Nieki! Nekas briesmīgs nav noticis, — notraucis sniegu no labsirdīgās sejas, sacīja doktors.

—    Bet kā tas jums gadījās?

—    Ak, vainīga ir refrakcija, — viņš smiedamies at­teica. — Jau atkal refrakcija! Man šķita, ka jāpārlec tikai pāri pēdu platai spraugai, bet es iegāzos desmit pēdas dziļā bedrē! Ak, šīs optiskās ilūzijas! Tās gan ir vienīgās, kas man atlikušas, dārgie draugi, taču atradināties no tām būs pārāk grūti. Lai jums šis gadījums ir par mācību nekad nespert soli, iekams zeme nav iepriekš pārbaudīta, jo uz sajūtām šeit nedrīkst paļauties. Te nevar ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Tā ir īsta brīnumzeme.

—    Vai nu varam iet tālāk? — vaicāja kapteinis.

—    Ejam, Hateras, ejam! Nelielais kritiens nācis man tikai par svētību.

Ceļotāji devās tālāk dienvidaustrumu virzienā un, kad uznāca vakars, veikuši divdesmit piecas jūdzes, apstā­jās; visus māča nogurums, tas tomēr nekavēja doktoru uzkāpt kādā aisbergā, kamēr Bells cēla sniega būdu.

Gandrīz pilnais mēness pie skaidrajām debesim meta dīvainu gaismu; zvaigznes mirdzēja neparasti spoži; no aisberga virsotnes pavērās skats uz bezgalīgu, no vienas vietas ērmotiem uzkalniņiem nosētu klajumu; redzot šos izkaisītos, mēness gaismā vizuļojošos ledus paugurus, kuru asās kontūras krasi pasvītroja. tumšie ēnojumi un kuri atgādināja stāvas vai sagāztas kolonnas un kapak

meņus, gribējās teikt, ka tā ir bezgalīgi plaša, skumja un klusa kapsēta bez kokiem, kur mūžīgā mierā atdusas divdesmit cilvēces paaudžu.

Aizmirsis aukstumu un nogurumu, doktors ilgi vēroja šo ainavu, un biedriem grūti nācās viņu no tās atraut; taču vajadzēja galu galā domāt arī par atpūtu; sniega būda jau bija gatava; četri ceļotāji ielīda tajā kā kurmji alā un nekavējoties aizmiga.

Nākamā diena, tāpat kā visas pārējās, aizritēja bez īpa­šiem starpgadījumiem; ja ceļojums veicās ar lielākām vai mazākām grūtībām, ātrāk vai lēnāk, to noteica kaprīzais laiks, kas lāgiem kļuva ledaini salts, lāgiem mitrs un dzestrs; atkarībā no sniega virsmas iešanai lietoja gan mokasīnus, gan slēpes.

Tā pienāca piecpadsmitais janvāris; mēness savā pē­dējā ceturksnī tikai īsu brīdi parādījās pie debesīm; saule, vēl joprojām slēpdamās aiz apvāršņa, sešas stundas dienā sniedza blāvu mijkrēšļa gaismu, kurā tomēr nebija iespē­jams saskatīt ceļu; to noteica ar kompasa palīdzību. Bells uzņēmās gājiena vadību, Haterass soļoja tieši aiz viņa, Simpsons un doktors orientējās pēc abiem pirmajiem, lū­kojot neizlaist no acīm Haterasu un tādā veidā turēties taisnā līnijā. Tomēr, par spīti visām pūlēm, gājēji reizēm novirzījās sāņus par trīsdesmit vai četrdesmit grādiem;* tad atkal vajadzēja ņemt talkā kompasu. « Piecpadsmitajā februārī, kas iekrita svētdienā, Hate­rass konstatēja, ka grupa nogājusi uz dienvidiem gandrīz simt jūdzes; svētdienas rītu viņi veltīja dažādu nometnes piederumu salabošanai un drēbju tīrīšanai; netika aizmir­sti arī dievvārdi.

Dienas vidū grupa atsāka gājienu; laiks bija ļoti skaidrs un auksts. Termometrs rādīja —36° C.

Nekas nevēstīja spēju laika pārmaiņu, kad pēkšņi no ledainās zemes pacēlās salts, biezs tvaiks čfp deviņdesmit pēdu augstumā un vairs neizklīda; pat pēdas attālumā ne­kas nebija saskatāms; tvaiks lipa klāt pie drēbēm, nosēz­damies uz tām kā asas, garas ledus prizmas.

Pārsteigti par šo ledaino dūmaku, ceļotāji nolēma sa­pulcēties vienkop; tad atskanēja viņu saucieni:

—    Ei, Simpson!

—    Bell, nāc šurp!

— Klobonija kungs!

—    Doktor!

—    Kaptein, kur jūs esat?

Uz priekšu izstieptām rokām taustīdamies biezajā, ne­caurredzamajā miglā, visi četri ceļa biedri meklēja cits citu. Visvairāk viņus pārsteidza tas, ka viņi nesaņēma nekādas atbildes; šķita, ka miglas slānis nevada skaņu.

Viņi iedomājās ar šautenes šāvienu pavēstīt pārējiem savu atrašanās vietu. Bet, ja balss likās par vāju, tad šā­vienu troksnis, gluži otrādi, bija pārāk skaļš un, atbalso­damies visās pusēs, pārvērtās tik neskaidros dārdos, ka virzienu nebija iespējams noteikt.

Tad katrs no viņiem rīkojās atbilstoši savam rakstu­ram. Haterass, apstājies, sakrustojis rokas uz krūtīm, no­lēma nogaidīt; Simpsons tikai ar pūlēm apturēja pajūgu. Bells, uzmanīgi ar rokām taustīdams sniegu, griezās atpa­kaļ pa savām pēdām. Doktors, klupdams krizdams pār ledus blāķiem un atkal uzrausdamies kājās, šaudījās no vienas puses uz otru un, novirzījies no īstā ceļa, aizvien vairāk nomaldījās.

Pēc minūtēm piecām viņš noteica:

—    Tas taču nevilksies ilgi! Dīvains klimats! Pārāk daudz negaidītu pārsteigumu! Nevar saprast, uz ko pa­ļauties, nemaz nerunājot par asajām ledus adatām, kas dursta seju. Aū, kaptein, aū! — viņš no jauna sāka saukt.

Atbildes nebija; katram gadījumam Klobonijs pielādēja šauteni, taču cauri biezajiem cimdiem šautenes spals vi­ņam apsvilināja pirkstus. Tā darbojoties, viņš dažu soļu attālumā šķita pamanījis neskaidru kustīgu masu.

—    Beidzot! — doktors iesaucās. — Hateras! Bell! Simp- son! Vai jūs tur esat? Atbildiet taču!

Kļuva dzirdama apslāpēta rūkoņa.

«Oho! Kas tad tas?» doktors nodomāja.

Nenoteiktā masa tuvojās, tās kontūras iezīmējās aiz­vien skaidrāk. Doktoram iešāvās prātā baismīga doma.

—    Lācis! —viņš nomurmināja.

Tam patiesi vajadzēja būt lielam lācim; miglā apmaldī­jies, tas klaiņoja uz priekšu un atpakaļ, riskēdams uzdur­ties ceļotājiem, kuru klātbūtni pat nenojauta.

«Apstākļi sarežģās!» sastingdams uz vietas, nodomāja Klobonijs.

Lāgiem viņš sajuta dzīvnieka elpu, kas nākamajā mirklī izgaisa ledainajā dūmakā; brīžam viņš saskatīja

milzīgas ķetnas, kuras nezvērs mētāja gaisā, un tās bija tik tuvu, ka asie nagi vairākkārt saplēsa viņa drēbes; dok­tors atkāpās sānis, un kustīgā masa kā fantastisks spoks nozuda miglā.

Taču, kāpdamies atpakaļ, doktors manīja, ka pamats zem kājām negaidot paaugstinās. Pieturēdamies pie ledai­najām smailēm, viņš uzrāpās uz viena ledus bluķa, pēc tam uz otra, tad aptaustīja tos ar savu spieķi.

«Aisbergs!» doktors nodomāja. «Ja uzrāpšos virsotnē, būšu glābts.»

Tā nospriedis, viņš apbrīnojami veikli uzkāpa apmē­ram desmit pēdu augstā ledus kalnā; viņa galva jau slē­jās virs ledainās dūmakas, kuras augšējie slāņi iezīmējās ļoti skaidri.

—           Lieliski! — doktors pie sevis noteica un, pametis skatienu apkārt, ieraudzīja no biezā miglas slāņa iznir­stam arī savus trīs biedrus.

—    Hateras!

—    Klobonija kungs!

—    Bell!

—    Simpson!

Visi četri saucieni atskanēja gandrīz reizē; pie debesīm laistījās burvīgs mēness gredzens, mezdams blāvu gaismu kas ledaino dūmaku apmirdzēja līdzīgi mākoņiem, bet aisbergu virsotnes šķita peldam sidrabainā šķidrumā. Ce­ļotāji bija ieslēgti lokā, kura diametrs varēja būt apmē­ram simt pēdu. Augšējo gaisa slāņu tīrība un stiprais sals ļāva skaidri sadzirdēt katru vārdu, un viņi varēja ērti sarunāties no savu ledus troņu virsotnēm. Nesaņēmuši at­bildes uz šāvieniem, ikviens no viņiem bija uzskatījis par labāku nokļūt virs miglas slāņa. \

—    Mūsu kamanas! — izsaucās doktors.

—           Tās atrodas astoņdesmit pēdu zem mums, — teica Simpsons.

—    Pilnīgā kārtībā?

—    Pilnīgā.

—    Bet lācis? — vaicāja doktors.

—    Kāds lācis? — nesaprata Bells.

—           Tas, kuru es sastapu un kurš gandriz man ielauza sprandu.

—           Lācis? — iesaucās Haterass. — Tādā gadījumā kāp sim lejā.

—           Nē taču! — iebilda doktors. — Mēs atkal pazaudē­sim cits citu un viss būs jāatsāk no jauna.

—           Bet ja nu lācis uzbrūk mūsu suņiem? — teica Ha­terass.

Tajā brīdī atskanēja Deka rējieni; cauri miglai tie ce­ļotājiem bija labi saklausāmi.

—          Deks! — iesaucās Haterass. — Tur katrā ziņā kaut kas notiek. Es kāpšu lejā.

Tad cauri miglas slānim kā briesmīgs koncerts izlauzās mežonīgi kaucieni un rēcieni. Kopā šīs skaņas atgādināja varenu, taču apslāpētu rūkoņu, it kā zālē ar polsterētām sienām. Bija jaušams, ka biezās miglas dzīlēs notiek kāda neredzama kauja, no kuras migla reizēm viļņojās, it kā jūra spoku cīņas laikā.

—           Dek, Dek! — grasīdamies kāpt lejā ledainajā dū­makā, kapteinis sauca.

—           Pagaidiet, Hateras, pagaidiet! — teica doktors. — Rādās, ka migla jau izklīst!

Tā neizklīda, bet pamazām nosēdās kā ūdens dīķī, kas palēnām izsīkst; tā šķita iesūcamiem zemē, no kuras bija radusies; aisbergu mirgojošās galotnes cēlās un auga aiz­vien lielākas; citas, kas līdz šim likās nogrimušas, iznira kā jaunas, nezināmas salas; pats par sevi saprotams, ka optiskā ilūzija ceļotājiem radīja iespaidu, it kā viņi, turē­damies pie ledus smailēm, celtos augstāk un augstāk, kaut gan īstenībā aizvien zemāk grima miglas līmenis.

Pēc brītiņa kļuva redzama kamanu augšdaļa, pajūga suņi, tad vēl kādi dzīvnieki, skaitā ap trīsdesmit, pēdīgi kādas lielas kustīgas būtnes un Deks, kurš tām lēkāja ap­kārt un kura galva lāgiem parādījās virs sastingušā mig­las slāņa, lāgiem atkal tajā nozuda.

—    Lapsas! — iesaucās Bells.

—           Lāči! — bilda doktors. — Viens, trīs, nē, veseli pieci!

—    Mūsu suņi! Mūsu pārtika! — vaimanāja Simpsons.

Lapsu un lāču bars, uzklupis kamanām, nodarīja lielus

zaudējumus pārtikas krājumiem. Laupīšanas instinkts zvēros izraisīja pilnīgu vienprātību; suņi neganti rēja, bet zvēri, nelikdamies par to ne zinis, aizrautīgi turpināja savu posta darbu.

—    Uguni! — kapteinis uzkliedza, nospiezdams gaili.

Biedri sekoja viņa piemēram. Kad noskanēja četri šāvieni, lāči, izslējuši galvas, izgrūda komiskus rēcienus, kā brīdinājuma signālu; pēc tam tie devās prom sīkiem un tomēr tik ātriem teciņiem, ka pat auļojošs zirgs tos ne­spētu panākt, un lapsu bara pavadībā drīz vien nozuda ziemeļu virzienā starp ledus kalniem.

XXX

PIRAMĪDA

Polārzemēm raksturīgā dabas parādība ilga gandrīz trīs stuņdas ceturkšņus: lāčiem un lapsām netrūka laika pa­mieloties pēc sirds patikas; bargajā ziemā izsalkušajiem, novārgušajiem zvēriem šī pārtika nāca īstā laikā. Asiem nagiem saplēstais kamanu brezents, sadragātās, atvērtās pemikāna kastes, izlaupītie sausiņu maisi un sniegā izbār­stītās tējas rezerves, atlauztā, iztukšotā dārgā spirta mu- čele un izmētātie, savandītie nometnes piederumi — viss liecināja par šo plēsīgo zvēru niknumu, neapmierināmo izsalkumu un nesātīgo rijību.

—    Tā tik ir nelaime, — vērodams skumjo posta ainu, noteica Bells.

—    Un droši vien nelabojama, — piebilda Simpsons.

—    Vispirms jānovērtē zaudējumi, — teica doktors, — tad runāsim tālāk.

Haterass klusēdams lasīja kopā tukšās kastes un mai­sus. Viņi savāca vēl lietojamo pemikānu un sausiņus; it īpaši smags zaudējums bija spirta mučele: bez tā aptrūks karsta dzeramā — tējas un kafijas. Saskaitījis atlikušos pārtikas krājumus, doktors konstatēja, ka zaudēti divi simti mārciņu pemikāna un simtpiecdesmit mārciņu sau­siņu; turpmāk ceļotājiem uz pusi vajadzēs samazināt pār­tikas devas.

Viņi apsprieda, ko šādos apstākļos darīt. Varbūt at­griezties uz brigu un sākt ekspedīciju no gala? Bet vai vērts zaudēt velti noietās simt piecdesmit jūdzes? Turklāt, atgriezušies bez nepieciešamā kurināmā, viņi ļauni ietek­mētu matrožus. Vai tad rastos vēl kāds, kas būtu ar mieru no jauna doties pāri ledus laukiem?

Acīm redzot, prātīgākais bija iet tikai uz priekšu, kaut arī tas prasītu briesmīgākos zaudējumus.

Tieši tāds bija Klobonija, Haterasa un Bella uzskats. Simpsons tomēr ieteica griezties atpakaļ — grūtais ceļo­jums bija iedragājis viņa veselību, viņš manāmi novā­jēja, bet, tā kā Simpsona domām neviens nepievienojās, viņš atkal ieņēma savu vietu kamanās, un nelielā kara­vāna turpināja ceļu uz dienvidiem.

Nākamajās trīs dienās, no piecpadsmitā līdz septiņpa­dsmitajam janvārim, ceļojums ritēja vienmuļi, kā parasts; viņi gāja daudz lēnāk; pārgurušie ceļotāji ar mokām vilka kajasļ ari suņu pajūgs tik tikko kustēja uz priekšu. Ne­pilnvērtīgā barība nespēja stiprināt ne cilvēkus, ne dzīv­niekus. Laiks, kā vienmēr, mainījās, pārejot no sīvā sala uz miklām, caururbjošām miglām.

Astoņpadsmitajā janvārī ledus lauku izskats pēkšņi pār­vērtās. Pie apvāršņa slējās neskaitāmas augstas piramidā- las klintis smailām, stāvām virsotnēm. Dažviet sniega kār­tai cauri lauzās kaila zeme; šķiet, ka to veidoja gneiss, slāneklis un kvarcs, un tā mazliet atgādināja kaļķakmeni. Beidzot ceļotāji sajuta zem kājām drošu pamatu, un šī zeme, pēc visām pazīmēm spriežot, bija tā sauktā Jaunās Kornvolas sala.

Doktors nevaldāmā priekā spēra soļus uz šīs stingrās zemes; lai sasniegtu Belčera ragu, ceļotājiem bija vēl jā­veic simt jūdžu, taču, ejot pa nelīdzeno, akmeņiem, bīs­tamiem izciļņiem, plaisām un bezdibeņiem nosēto zemi, ceļojuma grūtības pieauga — vajadzēja nolaisties gan dziļās gravās zemes iekšienē, gan rāpties augstās piekras­tes klintīs cauri šaurām aizām, kur bija sakrājies trīsdes­mit vai pat četrdesmit pēdu dziļš sniegs.

Ceļotāji drīz vien ar nožēlu pieminēja samērā gludo, daudz ērtāko ceļu pāri ledus laukiem, kur tik viegli slī­dēja kamanas. Tagad ceļš prasīja vairāk spēka. Novārgu­šie suņi vieni vairs nespēja tikt ar kamanām galā; iejū- gušies suņiem blakus, cilvēki gāja talkā. Lai pārvarētu stāvos pakalnus, uz kuru noledojušās virsmas nebija ne­kāda pieturas punkta, kamanas vairākkārt nācās pilnīgi izkraut. Desmit soļu pārgājiens nereti ilga vairākas stun­das; un tā pa šo Kornvolas zemi, kura savu nosaukumu katrā ziņā attaisno, jo atgādina kalnainos apgabalus ar smailām klinšu virsotnēm, asām šķautnēm un izciļņiem Anglijas galējos dienvidrietumos, viņi pirmajā dienā no­gāja tikai nepilnas piecas jūdzes.

Nākamajā dienā kamanas uzbrauca klinšainā krasta virsotnē; līdz nāvei nogurušie ceļotāji, nespēdami uzcelt sniega būdu, satinusies bifeļādās, nakti pavadīja teltī un miklās zeķes žāvēja sev pie krūtīm.

Šādas «higiēnas» nenovēršamās sekas skaidras bez vār­diem; temperatūra tonakt noslīdēja zem —42° C un dzīv­sudrabs termometrā sasala.

Simpsona veselība bīstami pasliktinājās; nemitīgs bron­hīts un neciešams reimatisms spieda viņu gulēt kamanās, kuras viņš vairs nespēja vadīt; kučiera vietu ieņēma Bells; arī viņš nebija vesels, taču, spītējot slimībai, vēl turējās kājās. Ekskursija bargajā ziemas klimatā nebija saudzē­jusi pat doktoru Kloboniju, kaut gan no viņa nedzirdēja ne mazāko sūdzību; balstīdamies uz sava spieķa, viņš, pa­līdzēdams citiem, kā ceļvedis soļoja pa priekšu. Haterass ar savu dzelzs raksturu, nesatraucams, nejūtīgs, neizdi­bināms un tikpat stiprs kā pirmajā dienā, klusēdams se­koja pajūgam.

Divdesmitajā janvārī sals pieņēmās tā, ka niecīgākā kustība izraisīja galīgu spēku apsīkumu. Turklāt, ceļa grūtībām pieaugot, doktoram, Haterasam un Bellām va­jadzēja iet talkā suņiem; spēji tiiecieni bija ielauzuši ka­manu priekšgalu, to vajadzēja salabot. Tamlīdzīgi ka­vēkļi atkārtojās vairākas reizes dienā.

Ceļotāji soļoja pa dziļu gravu, līdz viduklim grimdami sniegā, svīzdami negantajā vējā. Viņi nepārmija ne vārda. Pēkšņi Bells, nostājies doktoram blakus, ar šausmām viņā paskatījās, tad, klusējot sagrābis sauju sniega, sāka ar to spēcīgi berzt viņam seju.

—    Ko jūs darāt, Bell! — vairīdamies iesaucās doktors.

Bells tomēr neatlaidās un no visa spēka berza tālāk.

—    Paklau, Bell! — doktors, kuram mute, deguns un acis bija aizlipušas ar sniegu, uzkliedza. — Vai jūs pie pilna prāta? Ko tas nozīmē?

—    Sakiet man paldies, ja jūsu deguns vēl vesels.

—    Deguns? — doktors pielika roku pie sejas.

—    Jā, Klobonija kungs, jums bija apsaldēta seja; kad es to ievēroju, jūsu deguns bija gluži baits, un bez ma­nas enerģiskās rīcības šī jūsu sejas rota, tik neērta ceļo­jumā, bet nepieciešama dzīvē, būtu pagalam.

Patiesi, vēl dažas sekundes — un doktora deguns būtu

nosaldēts. Taču Bella sparīgā masāža laikā atjaunoja asins­riti un briesmas novērsa.

—           Pateicos, Bell, — doktors teica, — esmu jūsu parād­nieks, gan kādreiz atmaksāšu.

—           Cerēsim, Klobonija kungs, — galdnieks atbildēja. — Nedod dievs, ka mūs piemeklētu vēl lielākas nelaimes.

—           Ak vai, Bell! Jums prātā laikam Simpsons? Nabaga zēns smagi cieš.

—    Vai bīstaties par viņu? — spēji ievaicājās Haterass.

—    Jā, kaptein, — atteica doktors.

—    No kā jūs bīstaties?

—           No nedziedināmas cingas. Viņa kājas satūkušas un smaganas čūlo; nabadziņš guļ kamanās pa pusei nosalis, un kratīšanās ik mirkli pastiprina viņa ciešanas. 2ēl viņa, bet es nespēju līdzēt.

—    Nabaga Simpsons! — nočukstēja Bells.

—           Vai mums nevajadzētu dienu vai divas atpūsties? — iejautājās doktors.

—           Atpūsties? — iesaucās Haterass. — No mūsu drī­zākas atgriešanās taču atkarīgas astoņpadsmit vīru dzī­vības!

—    Tomēr … — atsāka doktors.

—           Klobonij, Bell, uzklausiet mani! — Haterass viņu pārtrauca. — Pārtikas mums vairs nav pat divdesmit die­nām. Spriediet paši — vai mēs drīkstam zaudēt kaut mirkli?

Doktors un Bells klusēja, un kamanas pēc īsa atelpas brīža devās tālāk.

Vakarā ceļotāji apstājās neliela ledus uzkalniņa pakājē, Bells tūlīt pat ledū izcirta alu, ceļotāji tajā apmetās; dok­tors augu nakti kopa slimo Simpsonu — postošās cingas simptomi izpaudās atklāti, un no nelaimīgā uztūkušajām lūpām skanēja nemitīgi vaidi.

—    Ak, Klobonija kungs!

—    Turies, manu zēn! — doktors viņu mierināja.

—           Nē, es vairs neatgriezīšos. Es to jūtu! Es vairs ne­spēju ciest! Kaut drīzāk nomirtu!

Uz šiem bezcerīgajiem vārdiem doktors atbildēja ar ne­beidzamu gādību; smagajās dienas gaitās noguris, viņš nakti neaizvēra acu, gatavodams slimniekam veldzējošus dzērienus; taču ne citrona sula, ne ziedes vairs nelīdzēja, slimība progresēja aizvien straujāk.

Otrā rītā Simpsonu atkal vajadzēja likt kamanās, kaut gan nelaimīgais lūdza atstāt viņu vienu un ļaut mierīgi nomirt; tad ekspedīcija devās tālāk bīstamajā ceļā, kur grūtības pieauga ar katru dienu.

Ledainās miglas vīrus stindzināja līdz kaulam; sniegs un sīka krusa šaustīja sejas; dzīvojot pusbadā, viņi rā­vās kā īsti smago vezumnieku zirgi.

Līdzīgi savam saimniekam, slēpdams nogurumu un allaž modri skraidīdams apkārt, Deks instinktīvi uzgāja ērtākos ceļus; šai ziņā ceļotāji droši varēja paļauties uz Deka apbrīnojamo attapību.

Divdesmit trešā janvāra rītā, gandrīz pilnīgā tumsā, kad pie debesīm spīdēja tikai jauna mēness sirpis, Deks aizskrēja tālu gājienam priekšā; vairākas stundas suns likās pazudis; Haterasu pārņēma nemiers, it īpaši tāpēc, ka visapkārt sniegā redzēja lāča pēdas. Viņš vēl nebija izlēmis, ko iesākt, kad pēkšņi atskanēja skaļi rējieni.

Haterass paskubināja pajūgu un drīz vien kādā dziļā gravā panāca uzticamo draugu.

Deks kā piekalts stāvēja no kaļķakmeņiem sakrautas piramīdas priekšā un rēja.

—    Šoreiz tā, bez šaubām, būs īsta noliktava, — atsprā­dzēdams slēpju siksnas, noteica doktors.

—    Vai nav vienalga? — piezīmēja Haterass.

—     Kaptein, ja tā patiesi ir piramīda, tajā var atrasties svarīgas vēstis. Iespējams, ka zem tās slēpjas pārtikas glabātava, tādēļ ir vērts paraudzīties.

—    Vai tiešām kādam eiropietim būtu izdevies aizklīst tik tālu? — Haterass neticīgi paraustīja plecus.

—    Ja arī tie nebūtu eiropieši, — atbildēja doktors, — vai tad eskimosi te nevarēja ierīkot slēptuvi saviem medījumiem un zvejas lomiem? Cik zināms, viņi tā mēdz darīt.

—    Nu labi, Klobonij, pārbaudiet to, — piekrita Hate­rass. — Tikai, šķiet, tās būs veltas pūles.

Paņēmuši cērtes, Klobonijs un Bells tuvojās piramīdai. Deks turpināja nikni riet. Sals akmeņus bija cieši salie­dējis kopā, taču pēc dažiem cirtieniem tie sašķēlās un sa­bira zemē.

—    Acīm redzot, tur kaut kas noslēpts, — doktors iemi­nējās.

—    Arī man tā liekas, — piebilda Bells.

Viņi veicīgi izjauca piramīdu. Tajā atklājās slēptuve, kurā bija noglabāts samircis papīrs, Doktors strauji puk­stošu sirdi to satvēra. Piesteidzās Haterass un, izrāvis vi­ņam papīru no rokām, lasīja:

—      «Altam … «Porpoise», 13. dec … 1860 … 12° … merid … 8 .. .°35' paral.. .»

—    «Porpoise» — «Delfīns»! — iesaucās doktors.

—      «Delfīns»? — atkārtoja Haterass. — Neatminos dzirdējis par tādu kuģi šajās jūrās.

—      Skaidrs, — piezīmēja doktors, — pirms nepilniem diviem mēnešiem šeit bijuši jūrnieki, iespējams, no kāda avarējuša kuģa.

—    Bez šaubām, — piekrita Bells.

—    Ko lai tagad iesāk? — vaicāja doktors.

—      Ejam tālāk, — dzedri noteica Haterass. — Es ne­zinu, kas ir šis «Delfīns», zinu tikai vienu — mūs gaida «Forvards».

XXXI

SIMPSONA NĀVE

Viņi devās tālāk; visiem prātā brieda jaunas, negaidī­tas domas, jo polārajos apgabalos katrs atradums šķiet ļoti nozīmīgs. Haterass bažīgi rauca pieri.

— «Delfīns»? — viņš gudroja. — Kas tas par kuģi? Un kāpēc bij is tik tuvu polam?

Ar trīsām sirdī kapteinis lauzīja galvu; doktors un Bells pēc atrastā dokumenta sprieda, kas tagad notiks: vai nu viņiem būs jāglābj svešie neveiksminieki, vai arī tie glābs viņus.

Taču jaunas grūtības, jauni šķēršļi un nogurums drīz atkal katram lika domāt vienīgi par sevi un savu tobrīd ļoti riskanto stāvokli.

Simpsona veselība pasliktinājās; doktors konstatēja, ka slimniekam tuvojas nāve. Viņš vairs nespēja nelaimīga­jam palīdzēt; viņu pašu nežēlīgi mocīja oftalmija, kas va­rēja beigties ar pilnīgu aklumu, ja pret to neko neuzsāktu. Ziemeļu mijkrēslī bija diezgan gaišs, un šī gaisma, atsta­rodamās sniegā, dedzināja acis; izsargāties no refleksijas bija grūti, jo aceņu stikli aukstumā nosarmoja, kļuva blāvi un necaurredzami. Bet ceļā vajadzēja modri vērot visnie­cīgākos šķēršļus, atklājot tos pēc iespējas pa gabalu; tā­pēc doktors bija spiests atmest ar roku briesmīgajai sli­mībai; abi ar Bellu viņi tikai pārvilka kapuces dziļāk pār acīm un pamīšus vadīja kamanas.

Nobrāztās slieces slīdēja slikti; kamanas pavilkt kļuva aizvien grūtāk; ceļš neuzlabojās; viņi atradās vulkāniska rakstura zemē, ko izvagoja stāvas, robotas kalnu kores: reizēm, lai tiktu pāri kādai virsotnei, ceļotājiem bija lēnā gaitā jāpaceļas tūkstoš pieci simti pēdu augstumā. Sals. kalnos bija nežēlīgi bargs, vējš un sniegputeņi plosījās ar nepieredzētu spēku, un nožēlojamā karavāna, kas vil­kās pa šiem drūmajiem kalniem, atstāja bēdīgu iespaidu.

Ceļotājus māca arī tā saucamā baltuma slimība: vien­veidīgais sniega baltums izraisīja nelabumu, reiboni, ģībo­ņus. šķita, ka zemē zūd zem kājām; baltajā, bezgalīgajā sniega segā skatienam nebija nekā noteikta, kur pieķer­ties; uz kuģa stipras vētras laikā, kad rodas iespaids, ka visi pamati zūd, līdzīgas sajūtas māc jūrniekus; vīri ne­spēja ar tām sarast, un tās ar laiku viņus galīgi notruli­nāja. Locekļus pārņēma stīvums, prātu — miegainība, ne­reti viņi soļoja kā snaudā, līdz pēkšņi kāds grūdiens, ne­gaidīts trieciens vai kritiens viņus no šā inertā stāvokļa izrāva; tomēr jau pēc dažām minūtēm viņi atkal bija tā varā. r

Divdesmit piektajā janvārī ceļotāji sāka kāpt lejup pa kraujām nogāzēm; slīpā, apledojusī virsma prasīja vēl lielāku sasprindzinātību: viens neuzmanīgs solis, no kura šeit grūti izvairīties, un viņi iegāztos dziļā bezdibenī, tad glābiņa vairs nebūtu.

Pievakarē virs sniegotajām korēm plosījās briesmīga vētra; spēcīgajam orkānam nebija iespējams pretoties; at­liku vienīgi gulties zemē, taču sals bija ļoti stiprs, un gu­ļot draudēja nosalšana.

Haterasam piepalīdzot, Bells ar mokām uzcēla sniega būdu, kur nelaimīgajiem ceļotājiem patverties; tur viņi ieēda šķipsniņu pemikāna un uzdzēra karstu tēju; pāri bija palikuši četri galoni spirta; tos taupīja slāpju remdē­šanai, jo dabiskā veidā sniegu lietot dzeramā ūdens vietā būtu aplam, tas iepriekš jāizkausē. Mērenā klimatā, kur ziemu temperatūra tikai mazliet zemāka par nulli, sniegs nav kaitīgs, taču aiz polārā loka tas pavisam citāds, tur sniegs ir tik auksts, ka to nedrīkst ņemt rokā, tāpat kā līdz baltkvēlei sakarsētu dzelzi, un tieši tāpēc, ka tas ļoti vāji vada siltumu; sniega un kuņģa pārāk nevienlīdzīgās temperatūras dēļ sniega absorbcija izraisa nepārvaramas slāpes. Eskimosi labāk panes vislielākās ciešanas nekā remdē slāpes ar sniegu, kas nekādā ziņā neaizstāj ūdeni un slāpes vēl veicina. Tātad atdzerties ceļotāji varēja vie­nīgi, izkausējot sniegu uz spirta plītiņas.

Trijos rītā, pašā vētras kulminācijā, doktors, nomainī­jis sargu, apsēdās būdas kaktā; pēkšņi viņa uzmanību sais­tīja Simpsona žēlie vaidi; doktors gribēja doties slimo mierināt, bet, ceļoties augšā, ar galvu atsitās pret būdas griestiem; nelicies par to ne zinis, Klobonijs notupās pie Simpsona un sāka masēt viņa satūkušās, zilganās kājas; pēc stundas ceturkšņa beidzis procedūru, doktors, grasī­damies slieties kājās, vēlreiz sasita galvu, kaut gan to­brīd tupēja uz ceļiem.

—    Savādi! — Klobonijs nodomāja.

Viņš izstiepa roku virs galvas: griesti bija manāmi pa­zeminājušies.

—   Augstais dievs! — doktors iesaucās. — Draugi, mos­tieties drīzāk!

Skaļais sauciens uzrāva kājās Haterasu un Bellu, kuri savukārt atdūrās ar galvu pret griestiem; būdā valdīja melna tumsa.

—    Mūs tūlīt nositīs! — doktors sauca. — Iesim ārā, iesim ārā!

Un, trijatā izvilkuši laukā Simpsonu, viņi pameta bīs­tamo pajumti; bija pats pēdējais laiks, jo nākamajā mirklī vāji nostiprinātie ledus gabali ar troksni sagāzās.

Nelaimīgie bezpajumtnieki nonāca vētras un stindzi­noša sala varā. Haterass nolēma steidzīgi uzcelt telti, taču spēcīgajā vējā nebija iespējams to izdarīt; atlika vienīgi patverties zem brezenta, kas ātri pārklājās ar biezu sniega kārtu, bet sniegs, neļaudams aizplūst siltumam, vismaz pasargāja cilvēkus no nosalšanas.

Sniega vētra rimās tikai pret rītu; iejūgdams izbadēju- v šos suņus, Bells ievēroja, ka trīs no tiem sākuši grauzt ādas pavadas; divi citi rādījās ļoti vārgi un tik tikko jau­dāja paiet.

Par spīti visam, karavāna atsāka gājienu; līdz norādī­tajai vietai bija vēl sešdesmit jūdzes.

Divdesmit sestajā janvāri Bells, iedams priekšgalā, pēk­šņi sāka saukt biedrus. Kad tie piesteidzās, viņš samulsis parādīja pret ledus gabalu atbalstītu šauteni.

—     Šautene! — iesaucās doktors.

Haterass paņēma to rokās; ierocis bija lietojams, tur­klāt pielādēts.

—     Kuģa «Delfīns» ļaudis nevar būt tālu, — ieminējās doktors.

Aplūkodams šauteni, Haterass redzēja, ka tā ir ame­rikāņu, un viņa roka drudžaini sažņaudza apledojušo laidi.

—     Uz priekšu! Uz priekšu! — neskanīgā balsī viņš uz­sauca.

Vīri gāja tālāk pa nogāzi uz leju. Simpsons likās zaudē­jis samaņu — vaidi bija apklusuši, viņa spēki bija galā.

Vētra joprojām vēl plosījās; kamanu gaita kļuva aiz­vien lēnāka un lēnāka; divdesmit četrās stundās bija no­brauktas tikai pāris jūdzes, bet pārtikas krājumi, kaut arī tika ievērota vislielākā taupība, ievērojami saplaka; paš­reiz viņiem to vēl pietiktu, lai atgrieztos atpakaļ pie bri- gas, taču Haterass neatlaidīgi soļoja uz priekšu.

Divdesmit septītajā janvārī ceļotāji sniegā atrada pa pusei ieputinātu sekstantu, pēc tam kādu blašķi; tajā bija degvīns, pareizāk sakot, ledus gabals, kura centrā kā sniega pika bija kondensējies spirts; tas nekam vairs ne­derēja.

Haterass, pašam nezinot, devās it kā pa briesmīgas ka­tastrofas pēdām; ejot pa vienīgo lietojamo ceļu, viņš pie­vāca drausmīgā avārijā bojā gājušā kuģa atliekas. Dok­tors Klobonijs uzmanīgi skatījās apkārt, kā gribēdams ieraudzīt vēl kādu piramīdu, bet viņa pūles bija veltas.

Viņam prātā iešāvās doma — ja nu patiesi viņi atrastu cietušos, kādu palīdzību varētu tiem sniegt? Kā viņam, tā biedriem visa kā trūka pašiem; drēbes bija nodilušas, pārtika apsīkusi. Ja nelaimīgo svešinieku būs daudz, vi­sus gaida bada nāve. Haterass no šīs tikšanās, šķiet, cen­tās izvairīties. Bet vai viņš rīkojās nepareizi, vai viņa sva­rīgākais pienākums nebija glābt savu ekipāžu? Vai būtu vērts riskēt ar savu vīru dzīvībām un uzņemt kuģī sveši­niekus?

Kaut gan šie svešie arī bija cilvēki, varbūt pat viņu tau­tieši! Vai drīkst tiem laupīt pēdējo cerību, lai cik vāja ta būtu? Doktoru interesēja Bella uzskats šajā jautajuma.

Bells klusēja. Ciešanas bija nocietinājušas viņa sirdi. Ha- terasam vaicāt Klobonijs neiedrošinājās, tāpēc viņš pa­ļāvās uz likteni.

Divdesmit septītā janvāra vakarā Simpsonam kļuva pa­visam nelabi; slimnieka stingie, saltie locekļi, nevienmē­rīgā elpa, kas vijās ap galvu kā garaiņi, krampjainā raus­tīšanās — viss vēstīja pēdējo stundu. Slimnieka seja pauda izmisumu, acis nevarīgās dusmās raudzījās kapteinī. Ta­jās bija lasāma apsūdzība, mēms, taču nozīmīgs, varbūt pat pelnīts pārmetums!

Kapteinis mirējam netuvojās. Viņš vairījās, bēga no Simpsona skatiena un, domās iegrimis, bija nerunīgāks un noslēgtāks nekā jebkad.

Nākamā nakts bija šausmu pilna; vētra trakoja vēl ne­gantāk; trīs reizes tā sagāza telti; nabaga ceļiniekus ap­raka sniegs, tas aizmigloja acis, saldēja un durstīja asām, lediem atrautām adatām. Suņi žēli gaudoja. Simpsons pa­lika guļot klajā laukā bargajā salā. Bells salaboja nožē­lojamo audekla pajumti, kura nepaglāba no aukstuma, taču aizturēja vismaz sniegu. Tad spēja vēja brāzma sa­gāza telti, ceturto reizi, un sniega virpulis ar spalgu svil­pienu aizrāva to līdzi.

—    Nē, tas vairs nav ciešams! — iesaucās Bells.

—    Drosmi! Drosmi! — turēdamies pie viņa, lai netiktu iedzīts bezdibenī, sacīja doktors.

Simpsons gārdza. Pēkšņi, saņēmis atlikušos spēkus, viņš uzrausās sēdus, izstiepa sažņaugto dūri pret Haterasu, kurš nenovērsa no viņa acu, izgrūda skaļu, izmisīgu klie­dzienu un, nepaguvis izteikt savus draudus, atkrita atpa­kaļ.

—    Miris! — iesaucās doktors.

—    Miris! — atkārtoja Bells.

Tas bija pirmais šā nāvējošā klimata upuris, pirmais, kuram nebija lemts vairs atgriezties dzimtenē, pirmais, kas pēc neizsakāmām ciešanām samaksāja ar savu dzī­vību par kapteiņa spītīgo nepiekāpību. Simpsona nāvē bija vainojams Haterass; bet kapteinis nenolieca galvu pat šādas apsūdzības priekšā. Un tomēr uz viņa bālā vaiga sastinga no acīm izrietējusi asara.

Doktors un Bells ar dīvainām šausmām nolūkojās kap­teinī. Atbalstījies uz sava garā spieķa, viņš atgādināja po- Iārzemju garu, nesaliecamu šajās negantajās vētrās, bais-

mīgi drūmu savā apbrīnojamā sastingumā. Drošs, spītīgs un nepielūdzams, it kā izaicinādams vētru, kas gaudoja visapkārt, Haterass nekustīgi nostāvēja līdz pašai ausmai.

XXXII

ATPAKAĻ UZ BRIGU

Ap sešiem rītā vējš norima un, spēji pārsviedies uz zie­meļiem, izklīdināja mākoņus; termometrs rādīja —37° C. Apvārsni sudraboja pirmie ausmas stari, kuriem drīzumā vajadzēja to krāsot koši zeltainu.

Tuvodamies sadrūmušajiem biedriem, Haterass skumjā, klusā balsī teica:

—     Mani draugi, no Edvarda Belčera norādītās vietas mūs šķir vēl vairāk nekā sešdesmit jūdzes. Mums palicis tikai nepieciešamais pārtikas minimums, lai mēs spētu sasniegt brigu. Doties tālāk nozīmētu drošu nāvi bez jebkāda labuma citiem. Tāpēc griezīsimies atpakaļ.

—    Prātīgs lēmums, Hateras, — doktors piekrita. — Es labprāt ietu jums līdzi, cik tālu jūs vien gribētu, bet mūsu spēki ar katru dienu zūd, mēs tik tikko turamies kājās; es pilnīgi atbalstu jūsu nodomu.

—    Vai arī jums nav iebildumu, Bell? — vaicāja Hate­rass.

—    Nē, kaptein, — galdnieks atteica.

—    Lai notiek, — Haterass turpināja, — tādā gadījumā veltīsim pāris dienu atpūtai. Ar to mēs daudz nezaudēsim. Kamanām nepieciešami nopietni labojumi. Domāju, ka va­jadzētu uzcelt sniega būdu, kurā mēs varētu atgūt spēkus.

Tā nosprieduši, vīri veicīgi ķērās pie darba; Bells da­līju visu, Īdi nodrošinātu savas celtnes izturību, un pēc l.iiciņa gravā, kur viņi pēdējo reizi bija piestājuši, radās diezgan liela apmetne, i . Bez šaubām, tikai pēc nežēlīgas iekšējas cīņas Haterass

bija nolēmis ceļojumu pārtraukt. Cik daudz lieku pūļu un veltīgu zaudējumu! Atgriezties pie brigas bez kuri­nāmā! Kas notiks ar ekipāžu? Ko tā darīs Ričarda Šendona ietekmē? Taču Haterass vairs nespēja cīnīties.

Tagad viņš ar vislielāko rūpību gatavojās atpakaļbrau- cienam — kamanas tika salabotas, krava, starp citu, bija

mazinājusies un nesvēra pat divsimt mārciņu. Viņi salā­pīja arī novalkātās, saplīsušās, sniegā izmirkušās un salā sacietējušās drēbes; vecos mokasīnus un lietošanai nede­rīgās slēpes nomainīja pret jaunām. Šādos darbos aiz­ritēja divdesmit devītā janvāra diena un nākamais rīts, taču visi trīs ceļotāji pamatīgi atpūtās un uzkrāja spēkus priekšā stāvošajam pārgājienam.

Sniega būdā un starp ielejas ledājiem pavadītajās trīs­desmit sešās stundās doktoram sāka likties aizdomīga Deka neparastā izturēšanās: suns nemitīgi riņķoja ap vienu un to pašu vietu, kuras centrā bija kaut kas līdzīgs paaugstinājumam vai uzkalniņam, ko veidoja cita citai virsū sagūlušas ledus kārtas. Skraidot tam apkārt, Deks paklusām rēja, nepacietīgi vēdinādams asti, un kā jautā­jot lūkojās savā saimniekā.

Pārdomājis doktors nosprieda, ka suni satrauc nelaiķa Simpsons, ko līdz šim vēl nebija paguvuši apbedīt.

Klobonijs nolēma drūmo ceremoniju nekavējoties iz­pildīt. Rīt līdz ar ausmu taču bija nolemts doties ceļā.

Bells un doktors, paņēmuši cērtes, nokāpa gravas di­benā; paaugstinājums, kuru bija atradis Deks, likās ļoti piemērots Simpsona kapam. Mirušo vajadzēja aprakt labi dziļi, lai tas nekristu lāču nagos.

Doktors kopā ar Bellu vispirms attīrīja mīksto sniega kārtu, pēc tam sāka cirst ledu; pēc trešā cirtiena Klobo­nija cērte atsitās pret kaut ko cietu un to sašķaidīja; pa­cēlis dažas šķembas, doktors konstatēja, ka tās pieder stikla pudelei.

Bells savukārt atrada salā sastingušu maisu, kurā bija labi saglabājušās sausiņu druskas.

—    Kas tad tas? — doktors nomurmināja.

—    Ko tas nozīmē? — pārtraucis darbu, brīnījās Bells.

Klobonijs pasauca Haterasu, kurš acumirklī piestei­dzās.

Deks, skaļi riedams, kārpīja biezo ledus kārtu.

—   Vai tiešām mēs būtu uzdūrušies pārtikas glabāta­vai? — vaicāja doktors.

—    Iespējams, — atteica Bells.

—    Turpiniet! — pavēlēja Haterass.

Viņi atraka vēl nedaudz pārtikas atlikumu un ceturt- daļkastes pemikāna.

—         Ja šī ir pārtikas glabātava, — teica Haterass, — tad lāči to katrā ziņā apciemojuši pirms mums. Kā redzat, produkti jau lietoti.

—           Patiesi gan, — piekrita doktors, — mums jāuzma­nās, jo…

Viņš savu domu nepaguva pabeigt, Bella kliedziens to pārtrauca: aizmetis prom prāvu ledus gabalu, Bells kādā spraugā bija pamanījis stīvu, sasalušu cilvēka kāju.

—    Līķis! — iesaucās doktors.

—           Tā nav produktu glabātava, tas ir kaps! — teica Ha­terass.

Atraktais bija lieliski saglabājies gadus trīsdesmit vecs matrozis; mugurā viņam bija polārjūrnieku drēbes; dok­tors nespēja noteikt, kad viņš miris.

Pēc brītiņa Bells uzgāja vēl otru līķi, tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, kura sejā vēl varēja lasīt ciešanas, kas droši vien bija viņa nāves cēlonis.

—           Šie cilvēki nav apbedīti, — iesaucās doktors, — nāve tos pārsteigusi tā, kā mēs tos atradām.

—    Jums taisnība, Klobonija kungs, — piekrita Bells.

—    Turpiniet, turpiniet! — sacīja Haterass.

Taču Bells vilcinājās. Kas zina, cik daudz līķu vēl slēpj šis pauguriņš?

—           Šie cilvēki krituši par upuri nelaimei, kāda draudēja arī mums, — teica doktors. — Pār viņiem sabrukusi sniega būda. Paraudzīsimies, vai kāds vēl neelpo.

Viņi ātri izjauca uzkalniņu, un Bells uzgāja trešo upuri, gadus četrdesmit vecu vīru; tas neizskatījās tik nedzīvs kā pārējie; noliecies pār to, doktors šķita samanījis dzī­vības pazīmes.

—    Dzīvs, dzīvs! — viņš iesaucās.

Abi ar Bellu viņi pusdzīvo ķermeni ienesa sniega būdā, kamēr Haterass nekustīgi stāvēja, nolūkodamies sagru­vušajā mītnē.

Nelaimīgo upuri doktors izģērba kailu; uz ķermeņa ne­redzēja ne mazāko ievainojumu. Bellām palīdzot, doktors sāka svešo berzt ar spirtā samērcētu vati un vēroja, ka dzī­vība pamazām atgriežas, taču nelaimīgais bija gluži bez­spēcīgs un nevarēja izdvest ne vārda; mēle likās piesalusi pie aukslējām. Doktors pārmeklēja viņa kabatas. Tās bija tukšas. Nekādi dokumenti tajās neatradās. Atstājis svešo Bella ziņā, doktors devās pie Haterasa.

Pa to laiku izpētījis sabrukušās būdas atliekas un rūpīgi pārmeklējis zemi ap tām, kapteinis nāca Kloboni- jam pretī ar apdegušu vēstuļu aploksnes strēmeli rokā; uz tās bija salasāmi šādi vārdi:

«… tamont, .. . orpoise .. .w-York.»

—     Altamonts! — iesaucās doktors. — No kuģa «Del­fīns»! Ņujorkietis!

—    Amerikānis, — Haterass sarāvās.

—     Es viņu izglābšu! — teica doktors. — Es galvoju par to, un neizprotamās mīklas atslēga būs mums rokā!

Viņš devās atpakaļ pie Altamonta, bet Haterass domīgi palika stāvam. Ar doktora gādību nelaimīgajā amerikānī atgriezās dzīvība, taču ne apziņa; viņš neko ne redzēja, ne dzirdēja, nespēja parunāt un tomēr bija dzīvs!

Nākamajā rītā Haterass doktoram teica:

—    Mums jādodas prom.

— Brauksim, Hateras! Kamanas nav pārslogotas, iecel­sim nelaimīgo tajās un vedīsim līdzi uz kuģi.

—    Dariet tā, — Haterass neiebilda. — Bet vispirms ap­raksim līķus.

Abi svešie matroži atkal tika novietoti zem sniega bū­das drupām. Simpsona līķis aizstāja Altamontu.

Trīs ceļotāji, pēdējo reizi atvadoties no sava biedra, noskaitīja lūgšanu un septiņos rītā uzsāka gājienu atpa­kaļ ūz «Forvardu».

Divi pajūga suņi bija nobeigušies, bet Deks labprātīgi ļāvās iejūgties kamanās un savu pienākumu veica tikpat apzinīgi un izturīgi kā grenlandiešu ciltsbrāļi.

Divdesmit dienu ceļojums, no trīsdesmit pirmā jan­vāra līdz deviņpadsmitajam februārim, bija gandrīz tikpat smags kā šurpbraucot. Vienīgais atvieglojums ziemas auk­stākajā mēnesī bija drošā, viscaur stingri sasalusi sērsna; sīvais sals gājējus nomocīja, toties tagad vairs nebija pu­teņu un vētru.

Saule pirmo reizi parādījās trīsdesmit pirmajā janvārī; ar katru dienu ilgāk tā kavējās virs apvāršņa. Bellām un doktoram spēki apsīka, abi bija kļuvuši gandrīz akli un kliboja; galdnieks bez kruķiem nemaz vairs nespēja paiet.

Altamonts, kaut atdzīvināts, joprojām gulēja nesa­maņā. Dažbrīd viņa dzīvībai draudēja nopietnas briesmas, taču prātīga kopšana šo cilvēku izglāba. Krietnajam dok­toram katrā ziņā būtu vajadzējis rūpēties arī par savu pārmērīgajā piepūlē iedragāto veselību.

Haterasam nemitīgi prātā stāvēja «Forvards». Kādā stā­voklī viņš to atradīs? Kas pa šo laiku tur noticis? Vai Džonsonam izdevies turēties pretī Šendonam un viņa domu biedriem? Sals bija nežēlīgs. Varbūt viņi jau node­dzinājuši nelaimīgo brigu? Tās masti, korpuss — vai viņi tos taupīja?

Iegrimis šādās domās, Haterass soļoja pa priekšu, it kā vēlēdamies pirmais pa gabalu ieraudzīt savu kuģi.

Divdesmit ceturtā februāra rītā viņš spēji apstājās. Trīs­simt soļu attālumā viņa priekšā uzliesmoja sārta gaisma, virs kuras mutuļoja milzīgs melnu dūmu stabs, saplūz- dams ar pelēkajām, miglainajām debesīm.

—    Kas tie par dūmiem? — viņš iesaucās.

Sirds kapteinim sāka pukstēt tik strauji, ka šķita, tā pārplīsīs.

—    Skatieties turp! Dūmi! — Haterass sauca biedriem, kas viņu bija panākuši. — Mana briga deg!

—     Līdz tai taču vairāk nekā trīs jūdzes, — iebilda Bells, —- tas nevar būt «Forvards»!

—    Un tomēr, — sacīja doktors, — tas ir «Forvards». Mirāža, saīsinot distanci, tuvina mūs kuģim.

—    Skriesim! — mezdamies uz priekšu, Haterass uz­sauca.

Atstājuši kamanas Deka ziņā, ceļa biedri kapteinim sekoja.

Pēc stundas viņi nonāca pie brigas. Skats bija draus­mīgs! Starp izkusušajiem ledus gabaliem liesmoja briga; uguns mēles apņēma jau visu tās korpusu, un dienvidu vējš atnesa līdz Haterasa ausīm neparasti baismu rūkoņu.

Piecsimt soļu no liesmojošās brigas, skatīdamies uguns­grēkā, kas aprija «Forvardu», stāvēja kāds cilvēks bez­cerīgi pret debesīm izslietām rokām, viņš likās gluži ne­varīgs un izmisis.

Šis vientuļais cilvēks bija vecais Džonsons.

Haterass steidzās viņam klāt.

—    Mana briga! Mana briga! — pārvērstā balsī viņš kliedza.

—    Tas esat jūs, kaptein? — atsaucās Džonsons. — Jūs! Stājieties! Ne soli tālāk!

—    Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Haterass.

—    Nelieši! — atbildēja Džonsons. — Pirms divām die­nām viņi aizdedzināja kuģi un devās prom.

—    Nolādētie! — iesaucās Haterass.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs sprādziens, zeme nodre­bēja, ledus laukā gāzās sabrukušie aisbergi, mākoņos uz­vijās dūmu stabs, un «Forvards», kuru gabalu gabalos bija saspridzinājis aizsvilies šaujampulveris, uzrauts gaisā, pa­zuda liesmu bezdibenī.

Tajā brīdī Haterasu sasniedza Bells un doktors. Pēkšņi izrāvies no dziļās bezcerības, kapteinis izslējās.

—    Mani draugi, — viņš enerģiski teica, — gļēvie ir aizbēguši! Bet stiprie uzvarēs! Džonson, Bell, jūs esat dros­mīgi, jums, doktor, netrūkst zināšanu, bet man ir ticība! Ziemeļpols atrodas, lūk, tur! Pie darba, draugi, tātad — pie darba!

Haterasa vīrišķīgo vārdu ietekmē viņa biedri it kā at­plauka.

Un tomēr neapskaužams bija šo četru bez pajumtes un pārtikas palikušo vīru un viņu mirstošā ceļa biedra stā­voklis šajā bezgala tālajā, vientuļajā polārajā apgabalā netālu no astoņdesmitās paralēles.

OTRA daļa LEDUS TUKSNESIS

I

DOKTORS KLOBONIJS IZDARA INVENTARIZĀCIJU

Haterasa nolūks sasniegt tālos ziemeļus un sagādāt sa­vai dzimtenei Anglijai Ziemeļpola atklājēja slavu bija ļoti pārgalvīgs. Drosmīgais jūrnieks darīja visu, kas cilvēka spēkos. Deviņus mēnešus cīnījies ar straumēm un vētrām, spridzinājis aisbergus un lauzies cauri ledus laukiem, iz­turējis nepieredzēti bargu polāro ziemu, rezumējis iepriek­šējo ekspedīciju pieredzi, pārbaudījis un, tā sakot, papil­dinājis polāro atklājumu vēsturi, viņš ar savu «Forvardu» nokļuva tālu aiz pazīstamo jūru robežām, taču, gandrīz jau sasniedzis mērķi, pēkšņi redzēja visas savas lepnās ieceres iznīcinātas! Nodevība vai, pareizāk sakot, smaga­jās cīņās,nogurušās ekipāžas mazdūšība un dažu kūdītāju noziedzīgā rīcība noveda kapteini bezizejas stāvoklī: no brigas komandas astoņpadsmit vīriem bez eksistences līdzekļiem, bez kuģa vairāk nekā tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no dzimtajiem krastiem bija palikuši tikai četri likteņa varā pamesti cilvēki.

«Forvarda» eksplozija, kas notika viņu acu priekšā, laupīja pēdējās izredzes uz glābiņu.

Taču briesmīgā katastrofa Haterasu nesalauza. Ar viņu kopā bija ekipāžas krietnākie vīri, īsti varoņi.

Kapteinis aicināja talkā doktora Klobonija efierģiju un zināšanas, Bella un Džonsona padevību un pats savu ticību pasākumam, šajā bezcerīgajā situācijā vēl iedrošināda­mies runāt par cerību; vīrišķīgie biedri uzklausīja kap­teiņa balsi, un visu šo apņēmīgo cilvēku pagātne bija ,droša ķīla viņu varonībai nākotnē.

Pēc kapteiņa dedzīgās runas, gribēdams visu sīki Izpētīt, doktors, pametis pārējos, kuri bija apstājušies piecsimt pēdas no bojā gājušās brigas, devās uz eksplozi­jas vietu.

No «Forvarda» — šīs dārgās, rūpīgi būvētās brigas ne­kas nebija palicis pāri: sasprāguši ledus gabali, melni, pār- ogļojušies, nenoteiktās formas dē]u gali, saliekti dzelzs stieņi, kvēlojoši, artilērijas degļiem līdzīgi tauvu gali un šur tur virs ledus laukiem dažas dūmu vērpetes liecināja par eksplozijas vareno spēku. Aizmests krietni tālu, uz Iedus bluķa, it kā uz lafetes, rēgojās brigas lielgabals. Simt tuāzu apkaimē zeme bija kā nosēta daždažādiem lūž­ņiem, ledus kaudzē vīdēja, brigas ķīlis; tuvējie aisbergi, ugunsgrēka svelmē pa daļai atkusuši, jau atkal pārklājās ar granītcietu garozu.

Doktors iztēlojās saVu izpostīto kajīti, bojā gājušās ko­lekcijas, sadragātos vērtīgos instrumentus un saplosītās, pelnos pārvērstās grāmatas. Cik daudz iznīcinātu vērtību! Ar asarām acīs vērojot drausmīgā notikuma vietu, viņš do­māja nevis par nākotni, bet par šo nelabojamo nelaimi, kas viņu dziļi satrieca.

Drīz vien doktoru panāca Džonsons; pēdējā laika smagie pārdzīvojumi bija atstājuši pēdas vecā jūrnieka sejā. Aiz­stāvēdams viņam uzticēto kuģi, Džonsons bija izcīnījis smagu cīņu ar dumpīgajiem matrožiem.

Klobonijs sniedza stūrmanim roku, un viņš to skumji paspieda.

—    Kas ar mums notiks, draugs? — doktors vaicāja.

—    Kas to lai paredz? — atteica Džonsons.

—    Galvenais, — turpināja doktors, — nekrist izmi­sumā, nezaudēt dūšu!

—    Jā, doktor, — vecais stūrmanis atbildēja, — jums taisnība — lielos nelaimes brīžos jāpieņem lieli lēmumi, mūsu stāvoklis ir bezgala ļauns, pagudrosim, kā no tā iz­kļūt.

—    Nabaga «Forvards»! — doktors nopūtās. — Biju tam ļoti pieķēries. Tas man bija tikpat tuvs kā ģimenes pa­vards, kā māja, kurā pavadīta visa dzīve, bet nu no tā vairs nav ne vēsts.

—    Kas varēja domāt, doktor, ka šī dzelzs un koka kon­strukcija mums tik dārga!

—    Bet kur laiva? — lūkodamies apkārt, vaicāja dok­tors. — Pat tā nav paglābusies?

—           Ir gan, Klobonija kungs. To pievāca Šendons un viņa biedri.

—    Un kajaks?

—           Sadragāts sīkās drumslās! Skat, vēl dažas gluži sil­tas plāksnes, tas viss, kas no tā palicis!

—   Tātad mums ir vienīgi piepūšamā kaučuka laiva?

—          Jā, un tikai tāpēc, ka jums ienāca prātā to paķert līdzi.

—    Ar to mums nepietiks, — noteica doktors.

—           Ak, nekrietnie nodevēji, ak, šie neģē]i! — iesaucās Džonsons. — Kaut dievs viņus sodītu pēc nopelniem!

—           Neaizmirstiet, Džonson, — doktors mierīgi teica, — viņu smagās ciešanas un pārdzīvojumus! Neveiksme tikai stiprākos nesalauž, bet vājie ķrīt. Mūsu nabaga bied­rus vajadzētu nevis lādēt, bet drīzāk gan nožēlot.

Brīdi apklusis, doktors bažīgi raudzījās apkārt.

—    Kur mūsu kamanas? — vaicāja Džonsons.

—    Gaida jūdzes attālumā no šejienes.

—    Simpsona uzraudzībā?

—    Nē, draugs. Nabaga Simpsons, viņš neizturēja.

—    Nomira? — iesaucās stūrmanis.

—    Nomira, — atbildēja doktors.

—           Nelaimīgais! — noteica Džonsons. — Bet kas zina, vai drīzumā mēs viņa likteni neapskaudīsim?

—           Nomirušā vietā vedam līdzi kādu mirēju, — dok­tors turpināja.

—    Mirēju?

—    Jā. Kapteini Altamontu.

Doktors īsumā pastāstīja par neparasto tikšanos.

—    Amerikānis? — domīgi novilka Džonsons.

—           Jā, viss liecina, ka tas ir Savienoto Valstu pilsonis. Bet kas īsti ir šis šķietami avarējušais kuģis «Delfīns», un ko tas meklējis polārajos apgabalos?

—           Savu bojā eju, — atbildēja Džonsons, — Līdzīgi citiem, kurus kāre pēc varoņdarbiem dzen šurp uz šīm posta vietām, tas ieveda savu ekipāžu nāvē. Sakiet taču, doktor, — vai jūsu gājiens mērķi sasniedza?

—    Akmeņogļu rezerves?

—    Jā, — teica Džonsons.

Doktors skumji papurināja galvu.

—    Neko neatradāt? — vaicāja vecais jūrnieks.

—    Neko! Aptrūka pārtikas, ceļā mūs pieveica nogu­rums. Mēs nenokļuvam pat līdz Belčera noradītajai pie­krastei.

—    Tātad, — atsāka Džonsons, — kurināmā nav?

—    Nav!

—    Arī pārtikas nav?

—    Tieši tā.

—    Un nav arī kuģa, lai atgrieztos Anglijā!

Abi apklusa. Lai tik droši skatītos briesmām acīs, va­jadzīga ārkārtīga vīrišķība.

—           Galu galā, — atsāka stūrmanis, — mūsu stāvoklis vismaz skaidrs! Mēs zinām, uz ko paļauties! Bet tagad pie svarīgākā! Aukstums ir nežēlīgs; mums steidzīgi jāuzceļ sniega būda.

—           Tiesa gan, — teica Klobonijs. — Ar Bella palīdzību tas būs viegli izdarāms; pēc tam dosimies uz kamanām, atvedīsim šurp amerikāni un apspriedīsimies ar Haterasu.

—           Nabaga kapteinis! — noteica Džonsons, kas citu dēļ bija paradis aizmirst sevi. — Viņš laikam smagi cieš!

Abi vīri atgriezās pie biedriem.

Haterass, pa ieradumam sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja kā sastindzis, mēmi lūkodamies tālē, it kā gribētu saskatīt tur savu nākotni. Viņa seja bija noslēgta kā vienmēr.

Par ko domāja šis dīvainais cilvēks? Varbūt viņa prātu nodarbināja bezcerīgā situācija vai arī izjukušie plāni? Vai viņš vispār vēl cerēja atgriezties dzimtenē, kad cil­vēki, stihija — viss šķita sazvērējies pret viņu?

Neviens nespētu uzminēt Haterasa domas, tik neizdi­bināms bija viņa izskats. Kaut arī temperatūra bija noslī­dējusi trīsdesmit sešus grādus zem nulles, uzticamais Deks ne soli neatkāpās no sava saimnieka.

Bells nekustīgi gulēja uz ledus, likās, viņš zaudējis sa­maņu; šāda nejutība varēja maksāt dzīvību — Bellām draudēja nosalšana.

Džonsons spēcīgi viņu sapurināja, berza ar sniegu, to­mēr tikai ar mokām izrāva no sastinguma.

—           Saņemies taču, Bell! — viņš teica. — Nezaudē dūšu! Celies augšā; vajag kopīgi apspriest situāciju, turklāt mums nepieciešama pajumte. Vai esi paguvis aizmirst, kā ceļ ledus būdu? Nāc palīgā, Bell! Lūk, šis aisbergs gaidīt gaida, lai mēs to mazliet paskrubinātu. Ķersimies pie darba! Tas dos mums drosmi un enerģiju, ko šeit nedrīk­stam zaudēt!

Šie vārdi Bellu mazliet uzmundrināja, un viņš sekoja Džonsonam.

—    Bet tikmēr, — turpināja vecais jūrnieks, — Klobo­nija kungs aizies līdz kamanām un atvedīs tās kopā ar su­ņiem šurp.

—    Tūlīt eju, — sacīja doktors. — Pēc stundas būšu at­kal klāt.

—    Vai jūs neietu viņam līdzi, kaptein? — Džonsons pievērsās Haterasam.

Iegrimis dziļās pārdomās,, kapteinis stūrmaņa priekšli­kumu tomēr sadzirdēja un rāmā balsī atteica:

—     Nē, draugs, lai doktors ir tik laipns un uzņemas šīs rūpes … Līdz vakaram mums vajag kaut ko izlemt, un man tāpēc nepieciešama vientulība. Ejiet. Dariet visu, ko pašreiz uzskatāt par vajadzīgu. Es gudrošu par nākotni.

Džonsons atgriezās pie doktora.

—    Savādi gan, — viņš teica, — rādās, ka mūsu kaptei­nim gaisušas visas dusmas. Viņa balss nekad vēl nav ska­nējusi tik laipni.

—    Lieliski! — sacīja doktors. — Haterass atguvis aukstasinību. Ticiet man, Džonson, šis vīrs ir spējīgs mūs glābt!

To pateicis, Klobonijs savilka ciešāk kapuci, paņēma savu apkalto spieķi un gāja pēc kamanām, ienirdams miglā, kas vizuļoja mēness gaismā.

Džonsons un Bells nekavējoties stājās pie darba; Bellu, kurš strādāja klusējot, vecā stūrmaņa vārdi uzmundri­nāja; celt būdu no ledus blokiem šoreiz nevajadzēja, to varēja izcirst augstā ledus klintī; neizsakāmi tvirtais ledus ar nazi bija grūti apstrādājams, toties nodrošināja mītnes izturību; pēc īsa brītiņa abi vīri jau rosījās izdobtajā pa­dziļinājumā, mezdami laukā nošķeltos gabalus.

Haterass staigāja šurp un turp, lāgiem spēji apstāda­mies; droši vien viņš nevēlējās tuvoties nelaimīgās ka­tastrofas vietai.

Kā solījies, drīz atgriezās doktors; viņš atveda Alta- montu, kas, pārsegts ar telts audeklu, gulēja kamanās; izkāmējušie grendlandiešu suņi, novārguši un izbadēju­šies, grauza pavadu siksnas, tik tikko spēdami vilkt

pajūgu; bija laiks paēdināt kā cilvēkus, tā suņus un ļaut visiem atpūsties.

Kamēr ala klintī dobās aizvien dziļāka, Klobonijs, pār­meklējis ugunsgrēka lūžņus, uzgāja krāsniņu, kura eks­plozijā gandrīz nemaz nebija cietusi; tās saliekto skur­steni viegli varēja iztaisnot; doktors triumfēdams pār­nesa šo trofeju.

Pēc trim stundām ledus pajumte bija gatava; tajā no­vietoto krāsniņu piebāza ar dēļu galiem; brītiņu vēlāk krāsniņa ierūcās, izplatīdama tīkamu siltumu.

Amerikāni ieveda pajumtē un noguldīja alas dibenā uz segām; angļi četratā sasēdās ap uguni. Viņus stiprināja kamanās atrastās pēdējās pārtikas paliekas — daži sau­siņi un karsta tēja. Kapteinis klusēja. Pārējie šo klusumu respektēja.

Pēc maltītes doktors ar mājienu paaicināja Džonsonu laukā.

—    Tagad, — viņš teica, — jāķeras pie īpašuma inven­tarizācijas. Jānoskaidro, cik daudz mantu izsvaidīts un kāds ir to tiešais stāvoklis. Tās mētājas visapkārt; mūsu uzdevums — savākt visu kopā; kuru katru mirkli var sāk­ties sniegputenis, pēc tam no brigas atlikumiem neko vairs nesameklēsim.

—    Nekavēsimies velti, — piekrita Džonsons. — Pārtika un malka šobrīd ir pats svarīgākais.

—     Lai pārbaudītu visu kuģa apkaimi, — teica doktors, — meklēsim katrs savā pusē, sāksim ar centru un pa­mazām virzīsimies uz malām.

Abi steidzās uz eksplozijas vietu. Blāvajā mēness gaismā viņi uzmanīgi pētīja kuģa paliekas. Tas atgādi­nāja īstas medības. Doktors darbojās ja ne gluži ar prieku, tad vismaz ar patiesu mednieka aizrautību, un, tiklīdz laimējās atrast kādu gandrīz neskartu pārtikas kasti, sirds viņam iepukstējās straujāk; taču vairums no tām bija * sadragātas, ledus lauku klāja tikai šķembas.

Eksplozija likās bijusi pamatīga. Daudzi priekšmeti bija pārvērsti pelnos un putekļos. Dažviet redzēja saliektas vai salauztas lielas tvaika mašīnas detaļas; divdesmit tuā- zes no kuģa dziļi sasalušajā sniegā bija iegriezušās dzen­skrūves salauztās lāpstiņas; sapostītie, ieliektie cilindri bija atrauti no saviem balstiem; visā garumā pāršķeltais skurstenis, pie kura vēl karājās ķēdes gredzeni, pa pusei

sadragāts gulēja zem milzīga ledus gabala; naglas, āķi, kniedes, stūres rata dzelzs apkalumi, vara apšuves plāk­snes — it visas kuģa metāla daļas bija izkaisītas tālu uz visām pusēm kā īstā karteču ugunī.

Bet patlaban šiem dzelzs lūžņiem, kuri varētu aplaimot veselu eskimosu cilti, nebija nekādas vērtības; ekspedī­cijai nepieciešama bija galvenokārt pārtika, bet tieši to atrada vismazāk.

«Slikti gan,» nodomāja doktors, «acīm redzot, eksplo­zija pilnīgi iznīcinājusi pārtikas glabātavas, kuras atra­dās munīcijas noliktavas tuvumā; kas nesadega, pārvēr­tās putekļos. Stāvoklis patiesi nopietns, un, ja Džonso- nam nebūs veicies labāk, nesaprotu, ko mēs iesāksim.»

Pamazām turpinot meklējumus, doktoram tomēr izde­vās atrast piecpadsmit mārciņas pemikāna un, tālu aiz­mestas mīkstajā sniegā, četras nesaplēstas māla pudeles, kurās bija piecas sešas pintes degvīna.

Gabaliņu tālāk doktors uzgāja divas paciņas kohleāri- jas sēklu; tās nāca īstā brīdī kā lielisks pretcingas līdzek­lis citrona sulas vietā.

Pēc pāris stundām doktors sastapa Džonsonu. Viņi uz­skaitīja savus atradumus; runājot par pārtiku, rezultāti diemžēl bija pārāk nenozīmīgi: nedaudz sālītas gaļas, ap piecdesmit mārciņu pemikāna, mazliet šokolādes, degvīna un apmēram divas mārciņas kafijas pupiņu, kuras pa vie­nai tika uzlasītas no ledus.

Segas, guļammaisus vai drēbes neatrada; tos, bez šau­bām, bija aprijušas liesmas.

Ievērojot visstingrāko taupību, pa abiem savāktās pār­tikas pietiktu trim nedēļām, bet ar to nebija gana, lai no­vārgušie ceļotāji atgūtu spēkus. Tātad apstākļi tik likte­nīgi sagadījās,' ka Haterasam vispirms aptrūka kurināmā, bet nu draudēja apsīkt arī pārtika.

Kuģa lūžņi — mastu un korpusa daļas nodrošināja ku­rināmo aptuveni trim nedēļām; taču, pirms tos izlietoja ledus būdas apkurei, doktors Džonsonam pavaicāja, vai no šīm vērtīgajām koku atliekām nebūtu iespējams uz­būvēt nelielu kuģi vai, mazākais, laivu.

— Nē, Klobonija kungs, — stūrmanis atbildēja, — par to nav ko sapņot. Te neredz neviena vesela šim nolūkam derīga koka. Tas viss var mūs tikai dažas dienas sasildīt, bet pēc tam …

—    Kas pēc tam? — jautāja doktors.

—    Pēc tam — dieva rokā! — krietnais matrozis at­bildēja.

Beiguši inventarizāciju, doktors un Džonsons atgriezās pie kamanām, iejūdza tajās nogurušos suņus, aizbrauca uz eksplozijas vietu, iekrāva kamanās dārgās kravas no­žēlojamās atliekas un aizveda tās uz savu apmetni. Tur viņi, pagalam nosaluši, apsēdās blakus nelaimes biedriem pie kurošās krāsns.

II

ALTAMONTA PIRMIE VĀRDI

Ap astoņiem vakarā sniega mākoņi uz bridi izklīda; pie debesīm spoži laistījās zvaigznes, sals pieņēmās.

Haterass šo laika maiņu izmantoja, lai noteiktu dažu zvaigžņu stāvokli. Paņēmis instrumentus, kapteinis klusē­jot izgāja laukā. Viņa nolūks bija uzzināt koordinātes un pārliecināties, vai ledus lauks joprojām dreifē.

Pēc pusstundas atgriezies ledus būdā, Haterass nolikās kādā kaktiņā un iegrima dīvainā sastingumā, kas nekādā ziņā neatgādināja miegu.

Nākamajā rītā atkal sākās stiprs putenis; doktors varēja sevi tikai apsveikt, ka iepriekšējā dienā pārmek­lējis katastrofas vietu, jo tagad visu ledus lauku klāja balts, necaurredzams plīvurs un eksplozijas lūžņi ātri no­zuda zem trīs pēdas augstas sniega kārtas.

Augu dienu nebija iespējams spert laukā ne soli, par laimi, ledus būda bija ērta, vismaz novārgušajiem ceļi­niekiem tā šķita. Krāsniņa kurējās nevainojami, kaut arī lāgiem spēcīgās vēja brāzmas atgrūda atpakaļ dūmus; tur­klāt tā nodrošināja karstus dzeramos — tēju' un kafiju, kas bargajā salā bija ļoti noderīgi.

Avāriju cietušos — viņi patiesi pelnīja šo nosau­kumu — pārņēma senaizmirsta labsajūta; vīri domāja tikai par tagadni, tīksminādamies par siltumu, par īso atelpu, aizmirsdami un pat izaicinādami nākotni, kas drau­dēja viņiem ar drīzu bojā eju.

Amerikānis bija mazliet atspirdzis un palēnām atgrie­zās dzīvē; atvēris acis, viņš tomēr vēl nerunāja ne vārda;

uz viņa lūpām manīja cingas simptomus, un viņš nespēja izdvest ne skaņas; taču svešais dzirdēja, un angļi viņam paskaidroja notikušo. Sapratis, ka šie viri viņu izvilkuši no sniega kapa, amerikānis, palocīdams galvu, pateicās; doktors tomēr apdomīgi noklusēja to, ka īstenībā nāve tikai mazliet novilcināta, jo pēc divām, augstākais, trim nedēļām galīgi izbeigsies pārtika.

V Ap pusdienlaiku Haterass atbrīvojās no sastinguma; viņš tuvojās doktoram, Džonsonam un Bellām.

—    Mani draugi, — kapteinis teica, — izlemsim kopīgi, kā mums galu galā rīkoties. Vispirms es lūgtu Džonsonu paskaidrot, kādos apstākļos notika nodevība, kas mūs pa­zudināja.

—    Kam tas jāzina? — iebilda doktors. — Fakts ir skaidrs, nevajag par to vairs runāt.

—    Gluži otrādi, man tas neiziet no prāta, — atteica Ha­terass. — Bet pēc Džonsona stāsta centīšos par to vairs nedomāt.

—    Tas notika tā, — uzsāka stūrmanis. — Es darīju visu, lai noziedzīgo rīcību aizkavētu …

—    Par to nešaubos, Džonson, un jāpiemetina, ka sa­zvērnieki šo nodomu loloja jau sen.

—    Gluži manas domas, — piekrita doktors.

—    Manējās arī, — turpināja Džonsons, — jo gandrīz tūlīt pat pēc jūsu aizbraukšanas, jau nākamajā dienā, Šen- dons, šis nelietis, kas sirdī glabāja pret jums rūgtumu, ar pārējo matrožu atbalstu pārņēma brigas vadību; velti lūkoju tam pretoties. Kopš tā brīža katrs rīkojās pēc sa­viem ieskatiem. Šendons ļāva matrožiem brīvu vaļu; ar to viņš gribēja pierādīt, ka grūtību un zaudējumu laiks pagājis. Tāpēc nekas vairs netika taupīts: krāsni kuri­nāja bez mēra un apdoma, brigu dedzināja nost. Pārtikas un alkoholisko dzērienu noliktavās saimniekoja matroži, un, tā kā šie cilvēki sen nebija dzēruši, varat, iedomāties, kaš par trakumiem tur notika. Tas turpinājās* no septītā līdz piecpadsmitajam janvārim.

—    Tātad Šendons kūdīja ekipāžu sacelties? — nopietnā balsī vaicāja Haterass.

—    Jā, kaptein.

—    Nekad vairs nepieminiet viņu! Stāstiet tālāk, Džon­son.

—    Divdesmit ceturtajā vai piektajā janvārī tika nolemts pamest brigu. Viņi gribēja aiziet līdz Bafina jūras rietumu piekrastei un no turienes laivā sasniegt kādu vaļu mednieku kuģi vai nokļūt līdz kādam ciematam Grenlan- des austrumos. Produktu vēl netrūka; cerībā drīz ierau­dzīt dzimteni slimnieku stāvoklis mazliet uzlabojās. Tātad sākās gatavošanās ceļam: viņi uztaisīja jaunas ka­manas, kurās vajadzēja vest pārtiku, kurināmo un laivu: pajūgs bija jāvelk matrožiem pašiem. Visi darbi tika pa­veikti līdz piecpadsmitajam februārim. Es nemitīgi cerēju, ka tomēr pagūsiet atgriezties, kaptein, kaut arī baidījos no tā; šiem vīriem jūs neko nepadarītu, viņi drīzāk jūs būtu nogalinājuši nekā palikuši uz brigas. Visus bija pār­ņēmušas neprātīgas brīvības alkas. Es aprunājos ar katru atsevišķi; lūkoju apvārdot, pārliecināt, liku saprast, cik bīstama šāda ekspedīcija un cik zemiski ir pamest jūs. Man nebija panākumu pat pie krietnākajiem. Aizbrauk­šana tika nolikta divdesmit otrajā februārī. Šendons kļuva nepacietīgs. Kamanas un laivu pielādēja līdz malām pil­nas ar produktiem un alkoholiskiem dzērieniem, sakrāva tajās arī daudz malkas; brigas labais borts jau bija noār­dīts līdz ūdenslīnijai. Pēdējā diena izvērtās par īstām or­ģijām; matroži visu laupīja, iznīcināja, bet Pens un vēl divi trīs piedzērušies puiši pielaida brigai uguni. Es cīnī­jos, turējos pretī, bet mani nogāza zemē un piekāva. Pēc tam šie nelieši ar Šendonu priekšgalā devās prom un no­zuda no manām acīm austrumu virzienā. Paliku viens. Ko es varēju iesākt pret ugunsgrēku, kas jau apņēma visu kuģi? Aka bija pārvilkusies ar ledu; manā rīcībā nebija ne pilītes ūdens. «Forvards» dega divas dienas; pārējo jūs zi­nāt paši.

Pēc Džonsona stāsta ledus būdā labu brīdi valdīja klu­sums; nelaimīgo atmiņā spilgti atausa drūmā ugunsgrēka aina, dārgā kuģa bojā eja; viņi šķita stāvam neiespējamā priekšā, un šis neiespējamais bija atgriešanās dzimtenē. Neviens neiedrošinājās lūkoties citiem acīs, lai neierau­dzītu tajās pilnīgu bezcerību. Bija dzirdama vienīgi ame­rikāņa smagā elpa.

— Pateicos, Džonson, — Haterass beidzot teica, — jūs darījāt visu, lai glābtu manu kuģi, bet viens nebijāt spē­jīgs cīnīties. Es vēlreiz jums pateicos, un turpmāk par šo katastrofu vairs nerunāsim. Liksim kopā savus spēkus un gudrību, lai rastu glābiņu. Mēs šeit esam četri nelai­mes biedri, četri draugi, dzīvība mums katram dārga. Tā­pēc izteiksim savus spriedumus, kā tagad pareizāk rīko­ties.

—           Vaicājiet, Hateras, — atbildēja doktors, — mēs esam jums uzticīgi līdz galam un atbildēsim no sirds. Bet vis­pirms sakiet — vai jums nav kāds noteikts plāns?

—           Viens es neko nespēju izlemt.. — Haterass skumji sacīja. — Mani personiskie uzskati var likties savtīgi, un tālab vispirms es vēlos zināt jūsu domas.

—           Kaptein, — teica Džonsons, — pirms mēs tik sma­gos apstākļos tās izsakām, es gribētu uzdot jums kādu svarīgu jautājumu.

—    Runājiet, Džonson!

—           Vakar jūs noteicāt mūsu atrašanās koordinātes. In­teresanti, vai ledus lauks joprojām dreifē vai stāv uz vie­tas?

—           Tas nav izkustējies, — paskaidroja Haterass. — Mēs atrodamies turpat, kur mūsu aizbraukšanas dienā, uz 80° 15' platuma un 97°35' garuma.

—           Cik tālu ir no mums līdz tuvākajai jūrai rietumos? — vaicāja Džonsons.

—    Aptuveni sešsimt jūdzes, — atbildēja Haterass.

—    Un šī jūra ir …

—    Smita šaurums.

—    Tas pats, kuram mēs aprīlī netikām cauri?

—    Tieši tā.

—          Tādā gadījumā, kaptein, mūšu stāvoklis ir skaidrs un varam pieņemt galīgo lēmumu.

—           Turpiniet, — sacīja Haterass, noliekdams galvu uz rokām. Tā viņš varēja klausīties biedros, neskatoties se­jās.

—           Nu tad, Bell, — ierunājās doktors, — kas, pēc jūsu domām, būtu pratīgākais, ko varam iesākt?

—           Te nav ilgi jāgudro, — atteica galdnieks. — Nezau­dējot ne stundu, mums jādodas vai nu uz dienvidiem, vai uz rietumiem un, kaut arī ceļojums vilktos divus mē­nešus, jāsasniedz tuvākā piekraste.

—           Bet pārtikas atlicis tikai trim nedēļām, — nepacel­dams acu, piezīmēja Haterass.

—           Un tad? — teica Džonsons. — Tas nozīmē tikai to, ka šis ceļš mums jāveic trijās nedēļās, jo cita glābiņa nav;

mums jānonāk šai vietā divdesmit piecās dienas, kaut arī būtu jārāpo uz ceļgaliem.

—    Šis polārais apgabals nav izpētīts, — iebilda Hate­rass. — Var gadīties, ka sastopam šķēršļus, kalnus, ledā­jus, kuri pilnīgi nogriezīs mums ceļu.

—    Neuzskatu to par pietiekamu iemeslu, — teica dok­tors, — lai neizmēģinātu laimi; mums būs grūti, ļoti grūti, tas skaidrs. Pārtikas devas nāksies samazināt līdz mini­mumam, vienīgi tajās reizēs, kad medības …

—    Mums nav vairāk kā pusmārciņas šaujampulvera, — pārtrauca Haterass.

—    Saprotu, kaptein, — atteica doktors, — jūsu iebil­dums pamatots, un es neloloju nepiepildāmas cerības. Bet šķiet, ka nojaušu jūsu domas, vai jums nav kāds reālāks plāns?

—    Nē, — brīdi vilcinājies, kapteinis atbildēja.

—    Par mūsu drosmi nešaubieties, — turpināja doktors,

—    mēs esam ar mieru sekot jums visur, jūs to zināt; bet vai šobrīd tomēr nevajadzētu atteikties no iecerēm sa­sniegt polu? Jūsu nolūkus izjauca nodevība; jūs veiksmīgi cīnījāties pret dabiskajiem šķēršļiem un tos pārvarējāt, taču pretoties cilvēku viltībai un nelietībai bijāt par vāju; jūs darījāt visū'-tespējamo, un esmu pārliecināts, ka jūs sasniegtu mērķi, taču pašreizējā situācijā — vai jūs tomēr neesat spiests uz laiku atmest savus nodomus, lai atsāktu tos citreiz, un tagad nemēģinātu atgriezties Anglijā?

—    Ko jūs uz to teiksiet? — Džonsons vaicāja kaptei­nim, kurš ilgi vilcinājās ar atbildi.

Beidzot Haterass pacēla acis un apslāpētā balsī sacīja:

—    Vai jūs ticat, ka tādi, kādi esat, nogurumā un pus­badā varēsiet sasniegt šauruma piekrasti?

—     Nē, — atteica doktors, — par to pārliecināti neesam, bet katrā ziņā piekraste pati pie mums nenāks, ja to ne­meklēsim. Varbūt dienvidos laimēsies sastapt eskimosus, ar kuriem nebūs grūti nodibināt sakarus.

—    Turklāt, — atsāka Džonsons, — var gadīties kāds kuģis, kas līcī apmeties pārziemot.

—    Un sliktākajā gadījumā, — neatlaidās doktors,

—    vai, šķērsojot aizsalušo līci, nebūtu iespējams sasniegt Grenlandes rietumu piekrasti un no Pradho zemes vai Jorka raga nokļūt kādā dāņu ciematā? Galu galā, Hateras, šajos ledus laukos nekas labs nav gaidāms! Ceļš uz An­gliju ir tur — dienvidos, nevis šeit — ziemeļos!

—    Jā, — piekrita Bells, — doktoram taisnība. Jādodas ceļā un pēc iespējas ātrāk. Līdz šim pārāk maz esam do­mājuši par dzimteni un tuviniekiem.

—    Vai tāds ir arī jūsu uzskats, Džonson? — Haterass vēlreiz ievaicājās.

—    Protams, kaptein.

—    Un arī jūsējais, doktor?

—    Tieši tā, Hateras.

Kapteinis apklusa; viņa seja pret paša gribu pauda iek­šēju saviļņojumu. No lēmuma, kādu tagad pieņemtu, bija atkarīga visa viņa dzīve; ja viņš atgriezīsies Anglijā, tad varonīgajām iecerēm beigas uz visiem laikiem — par līdzīgas ekspedīcijas atjaunošanu vairs nebūtu ko domāt.

Redzēdams, ka Haterass klusē, doktors teica:

—    Turklāt, kaptein, mēs ne mirkli nedrīkstam vilci­nāties, mums jāsakrauj kamanās visi pārtikas krājumi un jāņem līdzi daudz malkas. Sešsimt jūdžu ceļš šādos ap­stākļos, bez šaubām, ieilgs, bet katrā ziņā būs paveicams. Mēs varam, pareizāk sakot, — mums vajag noiet divdes­mit jūdžu dienā; ja vien laimēsies, tad pēc mēneša, tas ir, divdesmit sestajā martā, mēs sasniegsim piekrasti.

—    Bet varbūt vēl dažas dienas nogaidīt!"— iebilda Ha­terass.

—    Uz ko jūs cerat? — vaicāja Džonsons.

—     Nezinu. Vai nākotni kāds var paredzēt? Kaut da­žas dienas! Starp citu, ar tām tik tikko pietiks, lai atgūtu spēkus. Pretējā gadījumā jūs nogāzīsieties no kājām jau pēc otrā pārgājiena, un jums nebūs pat sniega būdas, kur patverties.

—    Bet šeit mūs gaida briesmīga nāve! — iesaucās Bells.

—    Mani draugi, — Haterass gandrīz lūgdamies tur- pināja, — jūs pāragri krītat izmisumā. Ja es jums ieteiktu meklēt glābiņu ziemeļos, jums ne prātā nenāktu man se­kot. Bet pola tuvumā, tāpat kā Smita šauruma piekrastē, dzīvo eskimosi. Kontinenta krastus neapšaubāmi apskalo brīva jūra. Daba ir loģiska visās savās parādībās. Jādomā, ka augu valsts atjaunojas tur, kur izbeidzas bargais auk­stums. Ziemeļos jūs gaida apsolītā zeme, bet jūs taisāties bēgt. un zaudēt to uz visiem laikiem!

Jo ilgāk Haterass runāja, jo vairāk aizrāvās. Sakairi- nātā iztele atainoja burvīgas, taču visai neticamas zie­meļu ainas.

—           Kaut tikai vienu dienu, vienu stundu! — viņš atkār­toja.

Arī doktors Klobonijs ar savu dēkaiņa raksturu un dzīvo iztēli pamazām ļāvās aizrautībai, viņš jau bija gatavs pie­kāpties, bet Džonsons, prātīgāks un vēsāks, atsauca dok­toru īstenībā, atgādinādams pienākumu.

—    Ejam, Bell, uz kamanām, — viņš sacīja.

—    Ejam, — galdnieks teica.

Abi devās uz sniega būdas durvīm.

—           Ak, Džonson! Jūs, arī jūs! … — uzkliedza Haterass. — Labi! Ejiet, bet es palikšu! Es palikšu!

—     Kaptein! — neviļus apstājies, teica Džonsons.

—           Es palikšu, vai dzirdat? Ejiet vien, pametiet mani, tāpat kā tie citi! … Nāc šurp, Dek! Mēs abi paliksim šeit…

Uzticamais suns, nostājies saimniekam blakus, sāka riet. Džonsons pavērās doktorā. Tas nesaprata, ko iesākt; prā­tīgākais būtu Haterasu nomierināt un ziedot vienu dienu viņa negudrajām iecerēm. Doktors gandrīz jau grasījās padoties, kad pēkšņi sajuta kādu pieskārāmies rokai. Viņš pagriezās. Atstājis guļas vietu, amerikānis bija pierāpojis viņam klāt un, beidzot uzrausies ceļgalos, izdvesa dažas neskaidras skaņas.

Pārsteigts, gandrīz izbijies, doktors klusējot noraudzījās viņā. Arī Haterass tuvojās amerikānim un uzmanīgi to pētīja. Viņš lūkoja uztvert, ko nelaimīgais pūlas pateikt. Pēc brītiņa Altamonts ar mokām dabūja pār lūpām vienu vienīgu vārdu: — «Delfīns».

—     «Delfīns»! —iesaucās kapteinis.

Amerikānis apstiprinoši pamāja.

—           Šajās jūrās? "—- strauji pukstošu sirdi vaicāja Hate­rass.

Slimais atkal pamāja.

—    Šeit ziemeļos?

—    Jā! — nelaimīgais izdvesa.

—    Vai koordinātes zināt?

—    Jā!

—    Tiešas?

—    Jā, — Altamonts atkal apstiprināja.

Brīdi iestājās klusums. Negaidītā notikuma aculiecinieki satraukumā trīcēja.

—           Klausieties, — Haterass slimajam teica, — mums jāzina kuģa atrašanās vieta. Es uzskaitīšu grādus, bet jūs vajadzīgajā brīdī ar mājienu pārtrauciet mani.

Amerikānis piekrita.

—           Tātad, — sacīja Haterass, — vispirms skaitīsim ga­ruma grādus. Simt piektais? Nē. Simt sestais? Simt septī­tais, simt astotais? Vai rietumos?

—    Jā, — amerikānis pamāja.

—           Tālāk. Simt devītais? Simt desmitais? Simt divpa­dsmitais? Simt četrpadsmitais, simt sešpadsmitais, simt astoņpadsmitais, simt deviņpadsmitais, simt divdesmi­tais? …

—    Jā, — Altamonts apliecināja.

—           Simt divdesmitais garuma grāds? — atkārtoja Hate­rass. — Un cik minūtes?* Turpinu …

Haterass atsāka skaitīt. Kad viņš pateica — piecpadsmit minūtes —, Altamonts viņu pārtrauca.

—           Labi, — Haterass teica, — bet tagad pāreju pie pla­tuma grādiem. Jūs sapratāt mani? Astoņdesmitais? As­toņdesmit pirmais? Astoņdesmit otrais, astoņdesmit tre­šais?

Amerikānis pamāja.

—           Lieliski! Bet minūtes? Piektā? Desmitā? Piecpa­dsmitā? Divdesmitā? Divdesmit piektā? Trīsdesmitā? Trīs­desmit piektā?

Atkal pamājis, Altamonts vārgi pasmaidīja. *

—           Tātad, — Haterass nopietni teica, — «Delfīns» atro­das uz 120°15' garuma un 83°35' platuma?

—           Jā! — pēdējo reizi izdvesis, amerikānis nekustīgi saļima doktora rokās. Piepūle viņu bija salauzusi.

—           Tātad, mani draugi, — Haterass iesaucās, — jūs redzat, ka glābiņš tomēr ir ziemeļos, vienīgi ziemeļos! Mēs būsim glābti!

Pēc pirmās prieka izpausmes Haterasu pēkšņi satrieca briesmīga doma. Viņa seja pārvērtās, sirdī iedzēla skau­dības čūska.

Kāds cits, kāds amerikānis bija aizbraucis par trīs grā­diem tālāk ziemeļos nekā viņš — Haterass! Kāpēc? Kādā nolūkā?

III

SEPTIŅPADSMIT DIENAS CEĻĀ

Jaunais notikums — Altamonta pirmie vārdi — krasi mainīja avarējušo ceļotāju stāvokli; pirms tam viņiem ne­bija ne mazākās iespējas glābties, nekādu reālu cerību sasniegt Bafina jūru, turklāt pārtikas trūkums pārāk ga­ra ja ceļojumā novārgušajiem cilvēkiem draudēja ar bada nāvi, bet tagad izrādījās, ka četrsimt jūdzes no viņu ledus mītnes atrodas kāds kuģis ar bagātīgām pārtikas rezer­vēm, kas varbūt ļaus turpināt pārdrošo ceļojumu uz polu. Haterass, doktors, Džonsons un Bells, nupat vēl būdami tuvu izmisumam, atguva cerības; viņus pārņēma gandrīz vai nevaldāms prieks.

Taču Altamonta paskaidrojumi nebija pietiekami iz­smeļoši, tāpēc, ļāvis viņam brīdi atpūsties, doktors tur­pināja interesanto iztauju; viņš slimajam uzdeva vienīgi tādus jautājumus, uz kuriem varēja atbildēt tikai ar gal­vas mājienu vai acu skatienu.

Drīz vien doktors uzzināja, ka «Delfīns» ir amerikāņu trīsmastu burinieks no Ņujorkas, ka tas iestrēdzis ledū un ka uz tā netrūkst ne pārtikas, ne kujānāmā; kuģis gan bija sagāzts uz sāniem, taču jādomā, ka ledus spiedienu tas izturējis un tā kravu vēl varētu glābt.

Altamonts kopā ar ekipāžu bija no turienes aizgājis pirms diviem mēnešiem, kamanās līdzņemot laivu; viņš bija nolēmis sasniegt Smita šaurumu, sastapt tur kādu vaļu mednieku kuģi un ar to atgriezties Amerikā; bet viņa ne­laimīgie biedri, kurus pamazām uzveica grūtības un sli­mības, ceļā cits pēc cita nomira. No kuģa apkalpes trīs­desmit vīriem beidzot palika kapteinis un divi matroži, un, ja pēdīgi vienīgi viņš, Altamonts, bija apbrīnojamā kārtā izglābies, par to patiesi varēja pateikties tikai likte­nim.

Haterass vēlējās zināt, kā «Delfīns» gadījies tik tālās ziemeļu paralēlēs.

Altamonts paskaidroja, ka to atdzinis šurp ledus, kura varenajam spēkam kuģis nespējis pretoties.

Haterass bažīgi izprašņāja amerikāni arī par viņa ce­ļojuma mērķi.

Altamonts apgalvoja, ka mēģinājis izbraukt Ziemeļrie­tumu jūras ceļu.

Pēdīgi Haterass likās mierā un ar tamlīdzīgiem jautā­jumiem vairs slimajam neuzmācās.

Tad vārdu ņēma doktors.

—     Tagad, — viņš teica, — mums par katru cenu jāsa­meklē amerikāņu kuģis. Riskantais ceļš uz Bafina jūru atkrīt, jo radusies iespēja pa īsāku ceļu sasniegt kuģi ar visām ziemošanai nepieciešamajām rezerv&