/ Language: Latvia / Genre:sf_social,

Meteora Medības

Žils Verns

METEORA MEDĪBAS Žils Verns Jules Verne LA CHASSE AN METI ORE Paris, Librairie Hachette, 1923 Julcs Verne LES CINQ CENTS MILLIONS DE LA BEGUM Paris, Librairie Hachette, 1917 No franču valodas tulkojusi M. Silmale Pēcvārda autors J. Brandiss Mākslinieks N. Seminihins Izdots saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu Tulkojums latviešu valodā, 70304-068 47mnnnnnn pēcvārds Izdevniecība «Zinātne», 19

METEORA MEDĪBAS Žils Verns

I NODAĻA, kurā tiesnesis Džons Prots izpilda vienu no vispatīkamākajiem amata uzdevumiem, pirms atkal atgriežas savā dārzā.

Nav nekāda iemesla slēpt lasītājiem, ka pilsēta, kur sākas šis neparastais stāsts, atrodas Virdžī- nijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Ja vēlaties, nosauksim šo pilsētu par Vostonu un novietosim to Potomakas labajā krastā; taču mums liekas ne­vajadzīgi precīzāk norādīt šās pilsētas koordinā­tes, jo būtu veltīgi to meklēt pat vislabākajās Sa­vienoto Valstu kartēs.

Togad 12. marta rītā vostonieši, kas tai laikā šķērsoja Ekseterstrītu, varēja ievērot kādu eleganti ģērbušos jātnieku, kurš lēnām jāja augšup un le­jup pa stipri kraujo ielu un beidzot apstājās Kon­stitūcijas laukuma, gandrīz pašā pilsētas centrā.

Jātniekam, kas bija vistīrākā jenkija tipa vīrie­tis — šim tipam nenoliedzami piemīt savdabīgs aristokrātisms, — nevarēja būt vairak par trīsdes­mit gadiem. Viņš bija garāks neka vidēja au­guma, ar skaistu un spēcīgu stāvu, tumšiem ma­tiem un kastaņbrūnu bārdu, kas, smaili apcirpta, pagarināja viņa seju, kura ap lūpām bija rūpīgi noskūta. Plats apmetnis sniedzās viņam līdz pat lieliem, aizmugurē veidojot apaļas krokas uz zirga krustiem. Viņš tikpat veikli, cik stingri vadīja savu diezgan straujo jājamzirgu. Visa viņa stāja liecināja, ka viņš ir darbīgs un notrikls cilvēks, un arī visai impulsīvas dabas. Viņš laikam gan nekad nesvārstījās starp vēlēšanos un bailēm, kā to mēdz darīt nenoteikta rakstura cilvēki Un, bei­dzot, uzmanīgs vērotājs būtu pamanījis, ka aiz arējas vienaldzības viņš velti pūlas slēpt savu nepacietību.

Kāpēc šis jātnieks ieradies te, pilsētā, kur neviens viņu nepazīst, kur neviens viņu nekad nav redzē­jis? Vai viņš iegriezies šeit tikai pa ceļam vai arī nodomājis palikt kādu laiku? Otrajā gadījumā, ja viņš gribētu atrast viesnīcu, kur apmesties, grūtī­bas sagādātu vienīgi izvēle. Šai ziņā Vostonu var minēt par paraugu. Nekur citur Savienotajās Val­stīs vai ārzemēs ceļotāju negaidītu labāka uzņem­šana, labāka apkalpošana, labāki ēdieni un tik lie­las ērtības par tik mērenām cenām. Patiesi jāno­žēlo, ka uz ģeogrāfijas kartēm nav precīzi atzīmēta pi 1 sēta, kur rodamas tādas priekšrocības.

Nē, svešinieks acīmredzot nebija nodomājis uz­turēties Vostonā, un viesnīcnieku aicinošie smaidi viņu, bez šaubām, neietekmētu ne mazākajā mērā. Domās iegrimis, vienaldzīgs pret visu apkārtni, viņš jāja pa ielu, kas ieskauj Konstitūcijas lau­kumu, kura plašā teritorija aizņem pašu pilsētas centru, un viņam nenāca ne prātā, ka izraisījis vispārēju ziņkāri.

Un tomēr dievs vien zina, kāda ziņkāre bija vi­sos pamodusies! Kopš jātnieka parādīšanās vies­nīcu saimnieki un kalpotāji stāvēja durvīs un ap­mainījās šādām vai tamlīdzīgām piezīmēm:

—   No kurienes viņš uzradās?

—   Viņš jāja pa Ekseterstrītu.

—   Un no kuras puses?

—   Runā, ka no Vilkoksas priekšpilsētas puses.

—  Nu jau būs kāda pusstunda, kopš zirgs soļo apkārt laukumam.

—   Tas nozīmē, ka viņš kādu gaida.

—  Ļoti iespējams. Un pat ar zināmu nepacie­tību.

—       Viņš visu laiku skatās uz Ekseterstrītas pusi.

—   No tās puses kādam jāierodas.

—   Kas tas ir — «kādam»? Viņam vai viņai?

—   Ehehe! Viņš nudien ir smalks virs!

—   Tātad satikšanās?

—       Jā, satikšanās… tikai ne tādā nozīmē, kā jūs to domājat.

—• Kas tad jums par to zināms?

—        Nu jau trešo reizi šis nepazīstamais apstā­jas pie mistera Džona Prota durvīm .. .

—       Un, tā kā misters Džons Prots ir Vostonas tiesnesis…

—       Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir kādas tiesas darīšanas..

—   Un ka viņa pretinieks ir nokavējies.

—   Jums taisnība.

—       Nekas, tiesnesis Prots viņus samierinās viens un divi.

—   Jā, viņš ir izveicīgs cilvēks.

—   Un turklāt krietns vīrs.

Patiešām, iespējams, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc jātnieks ieradies Vostonā. Viņš tik tiešām, nenokāpdams no zirga, bija vairākkārt apstājies pie mistera Džona Prota mājas. Viņš skatījās uz durvīm, ieskatījās logos, tad palika nekustīgs, it kā gaidītu, vai kāds neparādīsies uz sliekšņa, līdz zirgs sāka nepacietīgi dīžāties un viņš bija spiests doties tālāk.

Kad viņš nākamreiz atkal tur apstājās, durvis plaši atvērās un uz mazā lieveņa parādījās kāds vīrs.

Viņu ieraudzījis, svešais tūlīt noņēma cepuri un sacīja:

—   Misters Džons Prots, ja nemaldos?

—   Jā, tas es esmu, — tiesnesis atbildēja.

Man ir jums kāds vienkāršs jautājums, uz kuru jūs varat atbildēt ar jā vai nē.

Jautājiet, kungs.

—  Vai varbūt šorīt kāds te jau ir bijis un pra­sījis pēc mistera Seta Stenforta?

—   Nē, cik man zināms.

—   Pateicos.

To pasacījis un vēlreiz pacēlis cepuri, jātnieks palaida zirgu sīkos rikšos augšup pa Ekseterstrītu.

Tagad — par to visi bija vienis prātis — vairs nevarēja būt šaubu, ka nepazīstamajam ir darīša­nas pie mistera Džona Prota. Pēc veida, kādā tika izteikts jautājums, kļuva skaidrs, ka viņš pats ir Sets Stenforts un pirmais ieradies uz norunātu satikšanos. Bet radās cits, tikpat uztraucošs jau­tājums: vai minētās satikšanās stunda nav pagā­jusi un nepazīstamais jātnieks neatstās pilsētu, lai tajā vairs neatgrieztos?

Tā kā tas notika Amerikā, — un pasaulē nav otras zemes, kuras iedzīvotāji būtu tik traki uz de­rībām kā amerikāņi, — tad lasītājam nebūs grūti ticēt, ka tūlīt tika noslēgtas derības par to, vai sve­šinieks atstājis pilsētu pavisam vai vēl atgriezī­sies. Viesnīcu darbinieki un ziņkārīgie garāmgājēji, kas bija apstājušies turpat laukumā, saderēja vai nu uz pusdolāru, vai pat tikai uz pieciem sešiem centiem, ne vairāk; taču arī tā bija nauda, kuru katrā gadījumā samaksās zaudētāji un iebāzīs savā kabatā uzvarētāji, kā vieni, tā otri būdami cienījami cilvēki un godavīri.

Turpretī tiesnesis Džons Prots tikai ar skatienu pavadīja jātnieku, kas aizjāja kalnup uz Vilkok- sas priekšpilsētas pusi. Džons Prots bija filozofs, gudrs tiesnesis ar ne mazāk kā piecdesmit gadiem dzīves gudrības un filozofijas, lai gan viņa paša vecums nepārsniedza piecdesmit: tas nozīmē, ka,

nākdams pasaulē, viņš jau bija filozofs un gud­rais. Turklāt viņš bija palicis neprecējies, — arī neapstrīdams gudrības pierādījums, un viņa dzīvi nekad nebija satraukušas nekādās rūpes. Jāatzīst, ka tas stipri vien veicina filozofisku do­māšanu. Dzimis vostonietis, viņš pat agra jaunībā tikpat kā nemaz nebija atstājis Vostonas robežas, un visi viņa klienti, kas zinaja, ka viņam nepie­mīt ne mazākā godkāre, viņu mīlēja un cienīja.

Tiesnesis allaž rīkojās pēc labākās sirdsapzi­ņas. Viņš vienmēr izturējās iecietīgi pret citu cil­vēku vājībām un dažkārt arī pret kļūdām. Nokār-, tot ierosinātās lietas, samierināt pretiniekus, kas ieradās viņa vienkāršajā tiesas zālē, nogludināt asumus, ieeļļot zobratiņus, izlīdzināt sadursmes, kādas gadās jebkurā sabiedriskā iekārtā, lai cik pilnīga tā būtu, — tā viņš saprata savu uzdevumu.

Džons Prots dzīvoja zināmā pārticībā. Ja viņš veica tiesneša pienākumus, tad tikai tāpēc, ka tas viņam patika, un viņš nebūt nedomāja kādreiz ieņemt augstāku amatu tieslietu sistēmā. Viņš tiecās pēc miera sev un citiem. Cilvēkus viņš uz­skatīja par saviem šās dzīves kaimiņiem, ar ku­riem jācenšas dzīvot saderīgi. Viņš cēlās agri un agri gāja gulēt. Ja viņš lasīja dažus iemīļotus Ve­cās un Jaunās Pasaules autorus, tad no avīzēm gan vienīgi godīgo pilsētas laikrakstu «Whaston News», kurā sludinājumi aizņēma vairāk vietas nekā politika. Katru dienu viņš devās stundu vai divas stundas ilgā pastaigā, kuras laikā diltin dila, viņu sveicinot, paceltās cepures, un arī viņš savukārt bija spiests ik pēc trim mēnešiem iegā­dāties jaunu galvassegu. Nerunājot par šīm pa­staigām un tām stundām, kas tika veltītas amata pienākumiem, visu pārējo laiku viņš pavadīja savā klusajā un ērtajā mājā un kopa dārzā puķes, kas

atalgoja viņa pūles, iepriecinot viņu ar košām krāsām un brīnum jauku smaržu.

Tagad, kad ar dažām līnijām uzzīmēts mistera Džona Prota raksturs un viņa portrets ielikts īstajā rāmī, lasītājs sapratīs, ka tiesnesi īpaši ne­nodarbināja svešinieka jautājums. Ja svešais ne­būtu uzrunājis mājas saimnieku, bet vērsies ar savu jautājumu pie viņa vecās kalpones Ketes, tad loti iespējams, ka Kete būtu vēlējusies uzzināt ko vairāk. Viņa būtu noprasījusi, kas ir šis Sets Stenforts un ko vajadzētu atbildēt, ja kāds pēc viņa vaicātu. Un, bez šaubām, cienījamā Kete gri­bētu zināt, vai nepazīstamais vēl atgriezīsies pie mistera Džona Prota un kad tas varētu būt — rīta pusē vai pēcpusdienā.

Pats misters Prots gan uzskatītu par nepieļau­jamu tādu ziņkāri un nekautrību, lai gan kalponei tas piedodams, jo viņa taču galu galā ir sieviete. Nē, misters Džons Prots pat nebija pamanījis, ka svešinieka parādīšanās, klātbūtne un aizjāšana izraisījusi ievērību dīkdieņos, kas slaistījās pa laukumu, un, aizvēris durvis, viņš atgriezās dārzā padzirdīt savas rozes, īrisus, ģerānijas un rezēdas.

Ziņkārīgie tomēr nesekoja viņa piemēram un palika savos novērošanas posteņos.

Pa to laiku nepazīstamais bija aizjājis līdz Ek- seterstrītas galam, no kurienes pārskatāma visa pilsētas rietumu puse. Sasniedzis Vilkoksas priekš­pilsētu, ko šī iela savieno ar Vostonas centru, viņš apturēja zirgu un, nenokāpdams no segliem, raudzī­jās apkārt. No šīs vietas skatienam pavērās ap­kārtne apmēram jūdzi tālu un kādas trīs jūdzes bija pārredzams līkumotais ce]š, kas aizvijās līdz Stillas ciemam, kura zvanu torņi skaidri iezīmē­jās pret apvarsni viņpus Potomakas. Velti jāt­nieka skatiens pētīja cclu. Viņš acīmredzot neat­rada to, ko meklēja. Aiz nepacietības viņš strauji sakustējās, zirgs kļuva tramīgs, un to atkal vaja­dzēja savaldīt.

Tā pagāja desmit minūtes, tad jātnieks atkal iegriezās Ekseterstrītā un piekto reizi lēnām jāja uz laukuma pusi.

— Galu galā vēl jau nav nokavēts … — viņš, paskatījies pulkstenī, savā nodabā atkārtoja. — Norunāts bija desmitos un septiņās minūtēs, un patlaban ir tikai pusdesmit… Stiila, no kuras viņai jāierodas, ir tikpat tālu no Vostonas kā Braijala, no kurienes jāju es, un šo ceļa gabalu var nojāt nepilnās divdesmit minūtēs… Ceļš ir labs, laiks — jauks un neesmu dzirdējis, ka plūdi būtu aiznesuši tiltu… Tātad nekādu kavēkļu, nedz šķēršļu nav… Ja šai gadījumā viņa nokavē sa­tikšanos, tas nozīmē, ka dara to tīšām… Starp citu, precizitāte gan ir ierasties noteiktajā stundā, nevis par agru … īstenībā es esmu neprecīzs, jo atjāju tik daudz agrāk par viņu, ka tas nepiedien kārtīgam cilvēkam… Lai gan, pat ja nebūtu ne­kādu citu jūtu, pieklājība vien jau prasa, lai es pirmais ierastos uz satikšanos!

Šis monologs ilga visu laiku, kamēr nepazīsta­mais jāja lejup pa Ekseterstrītu, un beidzās tikai tad, kad zirga pakavi atkal klaudzēja pa laukuma bruģi.

Tā nu tie, kuri bija saderējuši, ka svešais at­griezīsies, uzvarēja derībās, un tāpēc, kad viņš atkal jāja gar viesnīcu, tie viņam laipni uzsmai­dīja, turpretim zaudētāji tikai nīgri paraustīja plecus.

Beidzot pilsētiņas torņa pulkstenis nosita des­mit. Apturējis zirgu, svešinieks skaitīja sitienus un pārliecinājās, ka pilsētas stundenis rāda tieši tikpat, cik pulkstenis, ko viņš izvilka no kabatas.

Vel tikai septiņas minūtes, un tikšanās laiks !)us pienācis, tad — jau pagājis.

Sets Stenforts devās atpakaļ uz Ekseterstrītas sakumu. Acīmredzot ne viņa zirgs, ne viņš pats nespēja palikt mierā.

Tobrīd uz šis ielas bija diezgan daudz ļaužu. Gar tiem, kas kāpa augšup, Sets Stenforts nelikās ne zinis. Visa viņa uzmanība bija pievērsta gājē­jiem, jātniekiem un pajūgiem, kas devās lejup uz laukuma pusi, un viņa skatiens tos notvēra, tik­līdz tie parādījās nogāzes galā. Ekseterstrīta bija tik gara, ka gājējs pa to soļotu minūtes desmit, toties ātri braucošam pajūgam vai auļojošam zir­gam pietiktu ar trim četrām minūtēm.

Bet gar gājējiem mūsu jātniekam nebija daļas. Viņš tos pat neredzēja. Ja viņam paietu garām pats labākais draugs, arī tad viņš to nepamanītu. Gaidāmā persona varēja ierasties tikai jāšus vai pajūgā.

Bet vai viņa ieradīsies norunatajā stunda? Vairs bija atlikušas tikai trīs minūtes — tieši tik daudz, cik bija nepieciešams, lai nobrauktu lejā pa Ekseterstrītu, taču kalna galā neredzēja neviena satiksmes līdzekļa, ne motocikla, ne velosipēda, ne automašīnas, kura, drāzdamās ar astoņdesmit kilo­metru ātrumu stundā, sasniegtu satikšanās vietu vēl pirms noteiktā laika.

Sets Stenforts uzmeta Ekseterstrītai pēdējo ska­tienu. Viņa acis spoži iedzirkstījās, kad viņš ar nesatricināmu apņēmību sevī nomurmināja:

— Ja viņa neieradīsies desmitos un septiņās minūtēs, es viņu neprecēšu.

Kā atbilde uz to ielas augšgalā atskanēja auļo­joša zirga pakavu troksnis. Zirga mugurā sēdēja jauna sieviete un vadīja lielisko rikšotāju ar vien­līdz maigu un drošu roku. Garāmgājēji pašķīrās, dodami ceļu; bija skaidrs, ka jātniece/laukumu sasniegs bez kavēkļiem.

Sets Stenforts tūlīt pazina sievieti, kuru visu laiku bija gaidījis. Viņa seja atkal kļuva vienal­dzīga. Neizrunājis neviena vārda, neizdarījis ne mazāko kustību, viņš pagrieza zirgu un lenā solī piejāja pie tiesneša mājas.

Tas izraisīja apkārtējos vēl lielāku ziņkāri, un viņi visi pienāca tuvāk, lai gan svešais likās vi­ņus pat neredzam.

Dažus mirkļus vēlāk jātniece ieauļoja laukumā, un baltais, putās nodzītais zirgs apstājās divus soļus no durvīm.

Svešais vīrietis noņēma cepuri un sacīja:

—   Esiet sveicināta, mis Arkādija Vokere …

—       Arī jūs, mister Set Stenfort, — Arkādija Vo­kere atbildēja, graciozi palocīdama galvu.

Varat ticēt, ka vietējie ne brīdi neizlaida no acīm pāri, kas viņiem bija pilnīgi svešs. Savā starpā viņi spriedelēja:

—       Ja šie ieradušies tiesāties, tad jācer, ka prāvā uzvarēs abi.

—       Noteikti! Ne velti misters Prots ir veikls ties­nesis!

—       Un, ja ne viens, ne otrs nav precējušies, vis­labāk būtu, ja tas viss beigtos ar laulībām.

Tā ļaudis mēļoja, pārspriezdami šo gadījumu.

Taču Sets Stenforts un Arkādija Vokere šķita nemanām ziņkāri, ko bija modinājuši, lai gan tā jau robežojas ar nepieklājību.

Sets Stenforts grasījās nokāpt no zirga un pie­klauvēt pie mistera Džona Prota durvīm, bet tās jau pašas atvērās.

Misters Džons Prots parādījās uz sliekšņa, un šoreiz vecā kalpone Kete palika viņam aiz mugu­ras.

Viņi abi bija dzirdējuši zirgus dīžājamies pie mājas un, viens nākdams no dārza, otrs — no virtuves, gribēja uzzināt, kas tur notiek.

Sets Stenforts tāpēc palika seglos un uzrunāja tiesnesi šādiem vārdiem:

—  Cienījamais tiesnesi Džon Prot, es esmu Sets Stenforts no Bostonas, Masačūsetsas štata.

—  Priecājos ar jums iepazīties, mister Set Stenfort!

—  Un šī dāma ir Arkādija Vokere no Trcnto- nas, Ņūdžersijas štata.

—  Jūtos ļoti pagodināts, sastopoties ar mis Ar­kādiju Vokeri.

Un misters Džons Prots, uzmetis skatienu sve­šiniekam, pievērsa visu uzmanību dāmai.

Mis Arkādija Vokere bija apburoša sieviete, un ikviens būs man pateicīgs, ja ātrumā uzskicēšu viņas portretu: vecums — divdesmit četri gadi; acis — gaišzilas; mati — kastaņbrūni; seja — apbrīnojami svaiga, brīvā dabā nedaudz iedegusi; zobi — lieliska baltu, vienādu pērļu virkne; val­dzinoša stāja, graciozi eleganta, lokana un vingra gaita. Ģērbusies amazones kostīmā, viņa līgani pielāgojās nemierīgajam zirgam, kurš kārpīja zemi tāpat kā Seta Stenforta zirgs. Smalkādas cimdos tērptās rokas rotaļājās ar pavadu; lietpra­tējs tūlīt būtu ievērojis, ka viņa ir izveicīga jāt­niece. Visa viņas izturēšanās liecināja par ārkār­tīgu izsmalcinātību, par kaut ko vārdos neizsa­kāmu, kas raksturīgs Savienoto Valstu augstākajai šķirai, kuru varētu nosaukt par amerikāņu aristokrātiju, ja vien šis apzīmējums nerunātu pretim Jaunās Pasaules iedzīvotāju demokrātiska­jiem centieniem.

Ņūdžersiete Arkādija Vokere, kurai bija tikai nedaudzi attāli radinieki, kurai bagātība sniedza

neatkarību un brīvību un kurai piemita jauno ame­rikāniešu dēkainais gars, dzīvoja saskaņā ar sa­vam vēlmēm. Jau vairākus gadus ceļodama pa I iropas ievērojamākajām valstīm, viņa zināja, Ka notiek un par ko runā Parīzē, Londonā, Ber­līne, Vīnē un Romā. Un par to, ko viņa bija redzē­jusi vai dzirdējusi savos nemitīgajos klaiņojumos, viņa varēja sarunāties gan ar frančiem, gan an­gļiem, vāciešiem vai itāļiem to dzimtajā valodā. Viņa bija izglītota sieviete, kurai ļoti vispusīgu audzināšanu bija devis nesen mirušais aizbildnis. Viņa labi orientējās pat veikalnieciskos darīju­mos un, pārvaldīdama savus īpašumus, bija pie­radījusi, ka jebkurā gadījumā spēj aizstāvēt sa­vas intereses.

To pašu, kas sacīts par Arkādiju Vokeri, var attiecināt uz misteru Setu Stenfortu, Būdams brīvs, tikpat bagāts un arī tikpat kaislīgs ceļo­tājs, viņš bija apbraukājis visu pasauli un reti kad ilgāku laiku uzturējās savā dzimtajā pilsētā Bostonā. Ziemu viņš parasti pavadīja Vecajā Kon tinentā un tā galvaspilsētās, kur,- bieži sastapa savu dēkaino tautieti. Vasaru viņš atgriezās dzim­tenē un pavadīja dienas pludmalēs, kur pulcējās pārtikušie jenkiji, kas labi pazina cits citu. Arī tur viņš bija ticies ar mis Arkādiju Vokeri.

Vienādās tieksmes bija pamazam tuvinājušas jaunos un uzņēmīgos cilvēkus, par. kuriem viszinī- gie dīkdieņi un it īpaši viszinīgās dīkdie'nes domāja, ka viņi ir kā radīti viens otram. Un, taisnību sa­kot, kā gan lai viņi neatrastu kopīgu valodu, ja abi bija kaislīgi ceļotāji un allaž traucās turp, kur kāds politiska vai militāra rakstura starp­gadījums bija modinājis vispārēju interesi? Tādēļ nebija brīnums, ka ar laiku misteram Setam Stenfortam un mis Arkādijai Vokerei radās doma savienot savas dzīves, neko nemainot savos iera­dumos. Viņi tad vairs nebūs kā divi kuģi, kas peld blakus, bet gan kā viens lieliski būvēts un iekārtots — kuģis visu pasaules jūru apbraukā- šanai.

Nē, ne tiesas prāvas, strīda vai veikalnieciska darījuma dēļ misters Sets Stenforts un mis Arkā­dija Vokere bija ieradušies pie pilsētas tiesneša! Nokārtojuši visas likumos paredzētās formalitā­tes Masačūsetsas un Ņūdžersijas štata iestādēs, viņi bija norunājuši šai dienā, 12. martā, pulksten desmitos un septiņās minūtēs, satikties Vos- tonā, lai noslēgtu vienošanos, ko mēdz saukt par svarīgāko cilvēka dzīvē.

Kad misters Sets Stenforts un mis Arkādija Vokere, kā jau teikts, bija stādījušies tiesnesim priekšā, misteram Džonam Protam neatlika nekas cits kā pavaicāt ceļiniekam un ceļiniecei, kāda vajadzība viņus atvedusi šurp.

—   Sets Stenforts vēlas kļūt par mis Arkādijas Vokeres vīru, — vīrietis atbildēja.

—   Un mis Arkādija Vokere vēlas kļūt par mis­tera Seta Stenforta sievu, — piebilda sieviete.

Tiesnesis palocījās un teica:

—  Esmu jūsu rīcībā, mister Stenfort, kā arī jūsu rīcībā, mis Arkādija Vokere!

Abi jaunie cilvēki savukārt paklanījās.

—  Un kad, pēc jūsu vēlēšanās, šīm laulībām jānotiek? — misters Džons Prots jautāja.

—  Nekavējoties, ja esat brīvs, — atbildēja Sets Stenforts.

—  Jo mēs aizbrauksim no Vostonas, tiklīdz būšu kļuvusi par misis Stenforti, — mis Arkādija Vokere pavēstīja.

Misters Džons Prots ar žestu lika manīt, cik viņam mi visai pilsētai žēl, ka burvīgais pāris, kura klātbūtne pagodina visu pilsētu, šeit neuzkavēšos ilgāk.

tad viņš piebilda:

Esmu jūsu rīcībā, — un atkāpās dažus soļus, atbrīvodams durvis.

Taču misters Sets Stenforts ar mājienu viņu aizturēja.

Vai ir nepieciešami mis Arkādijai un man nokāpt no zirgiem? — viņš vaicāja.

Misters Džons Prots brīdi pārdomāja.

—   Nebūt ne, — viņš atbildēja. — Laulāties var tiklab jāšus, kā stāvot kājās.

Grūti būtu atrast piekāpīgāku tiesnesi pat tādā dīvainību zemē kā Amerika!

—   Tikai vienu jautājumu, — misters Džons Prots turpināja. — Vai visas likumā paredzētās formalitātes nokārtotas?

—   Visas nokārtotas, — Sets Stenforts atbildēja.

Un viņš pasniedza tiesnesim divas pēc visiem

noteikumiem izpildītas veidlapas, ko pēc nodokļu samaksāšanas bija izsniegušas Bostonas un Tren- tonas tiesu kancelejas.

Misters Džons Prots paņēma papīrus, uzlika uz deguna acenes zelta ietvarā un uzmanīgi izlasīja apstiprinātos un ar zīmogmarkām apmaksātos do­kumentus.

—• Papīri ir kārtībā, — viņš teica, — un esmu ar mieru izsniegt jums laulības apliecību.

Nav brīnums, ka aizvien vairāk ziņkārīgo drūz­mējās ap jauno pāri it kā liecinieki laulībām, ku­ras notika apstākļos, kas liktos gaužām neparasti jebkurā citā zemē; taču nevienam no klātesoša­jiem nebija ne prātā viņus traucēt vai apgrūtināt.

Misters Džons Prots pakāpās uz lieveņa un vi­siem skaidri dzirdamā balsī jautāja:

—       Mister Set Stenfort, vai esat ar mieru ņemt par sievu mis Arkādiju Vokeri?

—  Jā.

—       Mis Arkādijā Vokere, vai esat ar mieru ņemt par vīru misteru Setu Stenfortu?

—   Jā.

Tiesnesis brīdi klusēja, tad — nopietns ka foto­grāfs, kas uzņemšanas brīdī uzsauc: «Uzmanību, nekustēties!» — sacīja:

—       Likuma vārdā pasludinu, ka misters Sets Stenforts no Bostonas un mis Arkādija Vokere no Trentonas ir salaulāti.

Jaunlaulātie pavirzījās viens otram tuvāk un sadevās rokās, it kā apzīmogodami noslēgto vie­nošanos.

Tad katrs pasniedza tiesnesim piecsimt dolāru banknoti. r

Jūsu honorārs, — misters Sets Stenforts

teica.

Trūkumcietējiem, misis Arkādija Sten- forte piebilda.

Un abi, paklanījušies tiesnesim, pievilka pa­vadu, un zirgi aizauļoja Vilkoksas priekšpilsētas virzienā.

—       Vai dieviņ, vai dieviņ! — izdvesa Kete, kas aiz pārsteiguma minūtes desmit bija palikusi bez valodas.

—       Ko jūs gribat sacīt, Kete? — misters Džons Prots vaicāja.

Vecā Kete palaida vaļā priekšauta stūri, ko jau labu brīdi grieza saujā, kā virvi vīdama.

—       Man domāt, tiesneša kungs, — viņa teica,— šie ļautiņi ir traki!

I'i oļains, cienījamā Kete, protams, — mis- li i I) mm Prots piekrita, atkal paņemdams lej - U it ii i ii t liet kas tur ko brīnīties? Vai tad visi, Lr. |'i i ra ,, nav mazliet traki?

II NODAĻA,

kura lasītāju ieved Dina Forsaita mājā un iepazīstina ar viņa māsas dēlu Frānsisu Gordonu un kalponi Micu.

Mical… Mica!

Kas ir, bērniņ?

Kas manam tēvocim Dinām īsti lēcies?

Nudien nezinu.

Vai viņš ir slims?

Kas par niekiem! Bet, ja tā turpināsies, viņš noteikti saslims.

Si saruna norisinājās starp kādu divdesmittrīs- gadīgu jaunekli un sešdesmit piecus gadus vecu sievieti kādā Elizabetstrītas mājas ēdamistabā laja pašā Vostonas pilsētā, kur nule bija notiku­šas visoriģinālākās laulības amerikāņu gaumē.

Māja Elizabctstrītā piederēja misteram Dinām Forša itarn.

Misteram Dinām Forsaitam bija četrdesmit pieci gadi, un neviens viņam nebūtu devis mazāk. Liela galva izspūrušiem matiem, mazas ačeles aiz bieziem aceņu stikliem, mazliet sakumpuši pleci, spēcīgs kakls, visos gadalaikos ievīstīts divreiz aptītā kaklautā, kas sniedzās līdz zodam, kupla, saņurcīta žakete, vaļīga veste, kuras apak­šējās pogas nekad netika izmantotas, pārāk īsas bikses, kas tikko nosedza pārlieku platos zābakus, nesukāti, iesirmi mati un pakausī uzbāzta mice ar pušķi, seja tūkstoš rievas, ar Ziemeļamerikā» ņiem īpatnējo ķīļbārdiņu, viegli aizkaitināms rak­sturs, allaž par matu no dusmām, — tāds bija misters Dins Forsaits, par kuru šajā 21. marta rītā sarunājās Frānsiss Gordons, viņa māsas dēls, un Mica, vecā kalpone.

Frānsisu Gordonu, kas bija zaudējis vecākus agrā bērnībā, bija uzaudzinājis mātes brālis mis­ters Dins Forsaits. Kaut arī viņam no tēvoča va­jadzēja mantot zināmu bagātību, viņš tāpēc ne­gribēja iztikt bez darba, un misters Forsaits do­māja gluži tāpat. Beidzis humanitāro zinātņu studijas slavenajā ITārvarda universitātē, māsas dēls papildus bija mācījies tieslietas un pašreiz darbojās par advokātu Vostonas pilsētā, kur at­raitnes, bāreņi un vidusšķiras ļaudis nespētu sev atrast dedzīgāku aizstāvi. Viņš līdz pamatiem pārzināja likumus un tiesu iekārtu un prata sir­snīgā, siltā, līdzjūtīgā balsī skaidri izteikt savas domas. Visi viņa kolēģi, tiklab jauni, kā veci, viņu cienīja, un viņš vēl līdz šim nebija iemantojis ne­viena ienaidnieka. Tā kā viņš bija ļoti izskatīgs, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem un skaistām melnām acīm, ar nevainojamu uzvedību, asprātīgs bez ļaunprātības, pakalpīgs bez uzmācības, pie­tiekami veikls dažādos sporta veidos, ar ko aiz­raujas amerikāņu gentry*, tad kādēļ gan lai viņš, nemīlētu apburošo Dženiju Hjudelsoni, ārsta Ilju- delsona un viņa sievas, dzimušas Floras Kleridžas, meitu? …

Bet vēl par agru pievērst lasītāja uzmanību šai[1]jaunkundzei. būs labāk, ja viņa uznāks uz skatu­ves savas ģimenes lokā, un šis brīdis vēl nav klāt.

Starp citu, tas arī nav vairs aiz kalniem. Šai sla-.la, ka - prasa ārkārtīgu precizitāti, katrā ziņā jaliu a-. pie stingras metodes.

I'ai I lansisu Gordonu jāpiemetina, ka viņš dzī- \ 11ļ,i I lli/abctstrītas mājā un droši vien domāja li» pamest pirms kāzām ar mis Dženiju… Bet vēl­reiz atstāsim mis Dženiju Hjudelsoni mierā un līkai piebildīsim, ka kalpone Mica bija sava saim­nieka māsas dēla uzticības persona un ka viņa mīlēja to kā dēlu vai, pareizāk sakot, kā mazdēlu, ļo vecmāmiņām parasti pieder visi mātes mai­guma rekordi.

Mica, paraugkalpone, kādas šodien vairs nav sastopamas, bija cēlusies no izmirušas sugas, kas sevi apvieno reizē suni un kaķi; suni tāpēc, ka tas pieķeras saviem saimniekiem, kaķi tāpēc, ka tas pieķeras inajai. Viegli iedomāties, ka Mica ar mis­teru Dinu Forsaitu runāja bez aplinkiem. Ja saim­niekam nebija taisnība, viņa pateica to acīs, tur­klāt tik ekstravagantā valodā, ka, pārtulkojot to franciski, sulīgos izteicienus būs iespējams atkār­tot tikai aptuveni. Ja viņš nevēlējās piekāpties, tad atlika darīt tikai vienu — pamest kaujaslauku, do­ties uz darbistabu un tur ieslēgties, divreiz apgrie­žot atslēgu.

Starp citu, misteram Dinām Forsaitam bija skaidrs, ka viņš tur nebūs viens. Gandrīz vienmēr tur varēja sastapt vēl kādu personu, kas meklēja patvērumu no Micas pārmetumiem un rājieniem.

Šo otru sauca par Omikronu. Neparastajā vārdā viņš bija iedēvēts sīkā auguma dēļ; droši vien viņš būtu iesaukts par Omegu, ja vien nebijis tik mazs. Jau piecpadsmit gadu vecumā izaudzis četras pē­das un sešas collas garš, viņš tālāk vairs nebija stiepies. īstajā vārdā Toms Vaifs, viņš šajā ve­cumā bija iestājies mistera Dina Forsaita dienestā,

kad vēl valdīja pašreizējā saimnieka tēvs, un ta­gad viņam bija pāri par piecdesmit; no tā varēja secināt, ka viņš jau trīsdesmit piecus gadus kalpo Frānsisa Gordona tēvocim.

Ir svarīgi zināt, kādi tad bija viņa uzdevumi. Proti: viņš palīdzēja misteram Dinām Forsaitam darbā, aizraudamies ar darbu vismaz tikpat de­dzīgi kā saimnieks pats.

Bet vai tad misters Dins Forsaits strādāja?

Jā, kā amatieris. Un turpmāk kļūs skaidrs, ar kādu aizrautību un dedzību.

Ar ko tad misters Dins Forsaits īsti nodarbojās? Ar medicīnu, tieslietām, literatūru, mākslu vai komerciāliem darījumiem kā daudzi brīvās Ame­rikas pilsoņi?

Nē, ne uz to pusi!

Bet ar ko tad, jūs jautājat? Ar eksaktajām zi­nātnēm? Netrāpījāt. Nē, nevis ar eksaktajām zi­nātnēm daudzskaitlī, bet tikai ar vienu, vienskaitlī. Ar vienīgo dižo zinātni, kas saucas Astrono- m i j a.

Viņš sapņoja vienīgi par planētu un zvaigžņu atklāšanu. Tas, kas notiek uz mūsu zemeslodes, viņu, šķiet, neinteresēja nemaz vai gandrīz nemazi un viņš dzīvoja tikai bezgalīgajā izplatījumā. Bet, tā kā tur nevarēja ne brokastot, ne pusdienot, tad vismaz divreiz dienā no šiem augstumiem vaja­dzēja nolaisties lejup. Un tieši šajā rītā viņš ne­ieradās parastajā stundā, bet lika sevi gaidīt, un Mica, rosīdamās ap galdu, kurnēja.

—   Tad viņš nenāks vis, ko? — viņa atkārtoja.

—  Vai Omikrona tur nav? — Frānsiss Gordons jautāja.

—  Viņš vienmēr ir tur, kur saimnieks, — kali pone atteica. — Man tiešām vairs nav kāju (jāj

I.!'• ninlit ii bija Micas cienīgs izteiciens!), lai uzrāptos viņa laktā!

minētā lakta bija tornis, kura augšējā galerija pacēlas metrus divdesmit virs mājas jumta, — citiem vārdiem, observatorija. Zem galerijas bija apaļa istaba ar četriem logiem, katrs uz savu de- bess pusi. Istabā uz statīviem bija daži grozāmi laiskati un daži diezgan spēcīgi teleskopi, un, ja to lēcas nenodila, tad ne jau tāpēc, ka tos nelie­toja Drīzāk varēja baidīties, ka misters Dins Forsails un Omikrons sabojās redzi, nemitīgi lūkoda­mies savu instrumentu okulāros.

Saja istabā viņi pavadīja lielāko dienas un nakts daļu, tiesa gan, strādādami pārmaiņus. Viņi skatijas, vēroja, planēja starpzvaigžņu telpā ne­mitīga cerība, ka atklās kaut ko tādu, kas saistī­sies ai Dina Forsaita vārdu. Kad debesis bija skaidras, ar visu varēja puslīdz samierināties, bet ne jau vienmēr tas tā ir virs trīsdesmit septītās paralēlēs, kas šķērso Virdžīnijas štatu. Mākoņi, spalvu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi — cik lik velies, un katrā ziņā vairāk, nekā vēlējās saimnieks un kalps. Tāpēc arī vienmēr bija dzir­damas nebeidzamas žēlabas un draudi, kas tika raidīti pret debesu velvi, kurā kārstījās miglainās skrandas.

Un tieši šajās pēdējās marta dienās mistera Dina Forsaita pacietība tika pārbaudīta vairāk nekā jebkad. Jau vairākas dienas debesis, kā par spīti, bija neskaidras, un astronoms krita izmisumā.

21. marta rītā joprojām pūta spēcīgs rietumu vējš, gandrīz virs pašas zemes veldams necaur­redzamu mākoņu vālu.

— Cik žēl! — misters Dins Forsaits nopūtās jau desmito reizi pēc kārtējā neauglīgā mēģinā-

juma pieveikt biezo miglu. — Es jaušu, ka mums paiet secen sensacionāls atklājums!

—        Ļoti ticams, — Omikrons atbildēja. — Tas pat ir gauži iespējams, jo pirms dažām dienām, kad debesis uz bridi noskaidrojās, man šķita, ka es saskatu …

—    Bet es, es redzēju, Omikron!

—   Tātad abi, un abi vienā laikā!

—       Omikron! — misters Dins Forsaits protes­tēja.

—       Nu jā, jūs pirmais, protams, — Omikrons samierinājās, zīmīgi pašūpodams galvu. — Bet, kad es to pamanīju, man nepārprotami likās, ka tam jābūt… ka tas bija …

—       Es turpretim apgalvoju, — misters Dins Forsaits pavēstīja, — ka tas bija meteors, kas pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem…

—   Jā, mister Din, stateniski saules virzienam.

—   Tāds bija šķietamais virziens, Omikron.

Šķietamais, protams.

Un tas notika šā mēneša sešpadsmitajā da­tumā.

—   Sešpadsmitajā.

—       Pulksten septiņos trīsdesmit septiņās minū­tes divdesmit sekundēs.

—       Divdesmit sekundēs, — Omikrons atkār­toja, — kā es to konstatēju pēc mūsu pulksteņa.

—        Un kopš tās reizes viņš vairs nav parādī­jies! — misters Dins Forsaits iesaucās, ar roku draudēdams debesīm.

- Ka gan tas būtu iespējams? Mākoņi! Mā­koņi… Mākoņi! Kopš piecām dienām pat ne zi- lumiņa mutautiņa lielumā.

—        It kā tīšām, — Dins Forsaits iesaucās, piecirzdams kāju, — un man nudien šķiet, ka kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi man.

—  Mums abiem, — Omikrons pārlaboja, jo uz- skatīja, ka dara pusi saimnieka darba.

Taisnību sakot, visi apgabala iedzīvotāji varēja žēloties, ka debesis sedz tik biezi mākoņi. Visus taču -interesē, vai saule spīd vai nespīd.

Un tomēr, lai arī visiem būtu tiesības sašust, neviens cits nejāva vaļu neprātīgām dusmām, ti­kai misters Dins Forsaits, kad redzēja pilsēti ietītu tik biezā miglā, ka tai cauri nespēja izlauzi ties pat spēcīgākie teleskopi un visvairāk pilnī- gotie tālskati. Turklāt šāda migla nav reta para< dība Vostonā, lai gan pilsētu apskalo Potomakas dzidrie, nevis Temzas duļķainie ūdeņi.

Lai būtu kā būdams, ko gan sešpadsmitā marta skaidrajās debesīs bija redzējuši vai domājās ie­raudzījuši saimnieks un kalps? Ne vairāk un ne mazāk kā lodveida bolīdu, kas ar lielu ātrumu pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem, izstaroi dams tik spožu gaismu, ka tā pat pārspēja iz­kliedēto saules gaismu. Tā kā bolīds atradās nc Zemes daudzu kilometru attālumā, to, par spīti lielajam atrumam, būtu bijis iespējams novēro krietni ilgi, ja vien netraucējusi nelaikā uznākusi migla.

Kopš šīs dienas augtin auga nožēla, ko izraisīja piedzīvotā neveiksme. Vai bolīds vēl parādīsies pie Vostonas apvāršņa? Vai būs iespējams aprēķināt tā koordinātes, noteikt masu, svaru, dabu? Var­būt kāds laimīgāks astronoms to pamanīs kādā citā debesu joslā? Vai Dins Forsaits, kurš tikai īsu brīdi to bija redzējis savā teleskopā, varēs no­saukt atklājumu savā vārdā? Vai beigu beigās viss gods nepienāksies kādam no Vecās vai Jaunās Pa­saules zinātniekiem, kas visu mūžu nakti un dienu pētī Visumu?

—   Laupītāji! — Dins Forsaits protestēja. —\

Di'Ih'mi pirāti! Visu divdesmit pirmā marta rīta it litiiii ne Dins Forsaits, ne Omikrons, neraugo- Iirs 11/ .likto laiku, nebija atgājusi no loga zie- a11«• 111 pusē. Un, stundām ritot, viņu dusmas auga mīļumā. Pašreiz viņi vairs nesarunājās. Dins Forsaits nemitīgi vēroja plašo apvārsni, ko šajā pliso aizsedza robotie Serboras pakalni, virs ku- i lem paasa brīze dzenāja pelēkus mākoņus. Omikrons bija paslējies pirkstgalos, lai redzētu tālāk, nekā ļāva sīkais augums. Pirmais bija sa­krustojis rokas un sažņaugtās dūres piespiedis pie krūtīm. Otrs saliektiem pirkstiem bungoja pa loga rāmi. Gar logu, īsi iekliegdamies, aši aizspurdza daži putni, kā izsmiedami abas divkājainās būt­nes, kas nespēja atrauties no zemes… Ai, ja viņi bulu putni, viņi dažos vēzienos iznirtu cauri mig­las slāņiem un varbūt apžilbinošajā saules gaismā ieraudzītu asteroīdu, kas turpina savu skrējienu!

Sajā brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm.

Domās nogrimuši, Dins Forsaits un Omikrons to nedzirdēja.

Durvis atvērās, un .uz sliekšņa parādījās Frān- siss Gordons.

Dins Forsaits un Omikrons pat neatskatījās.

Māsas dēls piegāja tēvocim klāt un viegli pie­skārās tā rokai.

AAisters Dins Forsaits uzmeta māsas dēlam tik tālīnu skatienu, it kā tas nāktu no Sīriusa vai, vienkāršāk izsakoties, no Mēness.

—   Kas ir? — viņš iejautājās.

—   Tēvoci, jūs gaida brokastis.

—  Vai tiešām? — Dins Forsaits izlikās pār­steigts. — Brokastis gaida? Nu ko, arī mēs šeit gaidām.

—   Jūs gaidāt? Ko?

—   Sauli, — Omikrons pavēstīja, un saimnieks ar žestu apliecināja, ka kalps nav kļūdījies.

—   Bet, tēvoci, man šķiet, ka saule brokastīs nav aicināta un tāpēc var sēsties pie galda arī bez viņas.

Ko lai atbild? Ja starojošā zvaigzne nolēmusi nerādīties visu dienu, vai misters Dins Forsaits iespītēsies un badosies līdz vakaram?

Galu galā iespējams arī tā, jo astronoms neiz­rādīja ne mazāko vēlēšanos klausīt māsas dēla aicinājumam.

—   Tēvoci, — pēdējais palika pie sava, — es jūs brīdinu, Mica kļūst nepacietīga.

Misters Dins Forsaits tūlīt atgriezās tiešamībā. Krietnās Micas nepacietību viņš pazina labi. Tā kā viņa bija sūtījusi speciālu pilnvaroto, stāvoklis kļuva nopietns; aicinājumam vajadzēja paklausīt nekavējoties.

—  Cik tad īsti ir pulkstenis? — viņš jautāja.

—  Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes, — Frānsiss Gordons atbildēja.

Tik tiešām, tādu laiku rādīja sienas pulkstenis, un parasti tēvocis un māsas dēls sēdās pie galda tieši vienpadsmitos.

—   Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes! — iesaucās misters Dins Forsaits, tēlodams dziļu neapmierinātību, lai slēptu raizes. — Es netieku gudrs, kā Mica var būt tik neprecīza!

—   Bet, tēvoci, — Frānsiss iebilda, — mēs jau trešo reizi velti klauvējam pie durvīm.

.Neteicis ne vārda, misters Dins Forsaits devās uz kāpnēm, kamēr Omikrons, kas parasti apkal­poja pie galda, palika novērošanas postenī, lai uzmanītu saules atgriešanos.

Tēvocis un māsas dēls iegāja ēdamistabā.

Mie.i jau bija tur. Viņa tā paskatījās saimnie- k.nii .icr-, ka tas nodūra galvu.

I ln Amikrons [2] ? — viņa jautāja, jo savā vien­tiesība Mica tā sauca grieķu alfabēta piekto patskani.

Viņš ir aizņemts tur augšā, — atbildēja Frānsiss Gordons. — Mēs šorīt iztiksim bez viņa.

Ar prieku! — Mica paziņoja īgnā tonī. — Kas t' man, viņš var palikt savā oservatorijā, cik uziet. Mums bez šīs pirmās šķiras nemežģa būs jo labāk.

Brokastis sākās. Mutes pavērās tikai kumosiem. Mica, kas parasti, atnesdama ēdienus un apmai- mdama šķīvjus, labprāt tērzēja, šorīt pat nepavēra lllpa-. Klusais saspīlējums visus nomāca. Frānsiss (ionloiis, veledamies rast vielu sarunai, ievaicājās:

tevoci, vai esat apmierināts ar šārīta cē­lienu?

Ne, Dins Forsaits atbildēja. — Debesis bija nelabvēlīgas, un nelāgais laiks īpaši šodien man krita uz nerviem.

Vai jus būtu uz pēdām kādam astronomis­kam atklājumam?

Es tā domāju, Frānsis. Taču nevaru neko apgalvot, iekams jauns novērojums …

— Tad tāpēc jums nav nekur miera vai veselu nedēļu, — viņu pārtrauca Mica sausā tonī, — ta ka jūs savā tornī jau sākat laist saknes un nakti ceļaties augšā… Jā! Pagājušo nakti trīs­reiz, es labi dzirdēju, jo, paldies dievam, es vēl varbūt neesmu gluži ķerta, — viņa piemetināja, it kā atbildēdama uz saimnieka kustību un droši vien tādēļ, lai viņš labi iegaumētu, ka viņa nav arī kurla.

—   Tik tiešām, labā Mica, — misters Dins For­saits piekrita samierinošā balsī.

Veltīga maiguma izpausme!

—   Astrokomisks atklājums! — cēlā kalpone sa­šutusi atsāka. — Un tad, kad jums būs izkaltušas asinis dzīslās, skatoties tajās rorēs, kad būsiet no­ķēruši nieru kaiti, stīvu muguru un delamo plau­šās, tad gan būsiet ko dižu sasnieguši! Vai tad zvaigznes kāps lejā jūs kopt vai ari dakteris liks jums tās rīt kā pilienus?

Jau pašā sarunas sākumā Dins Forsaits sa­prata, ka labāk klusēt. Viņš ēda, nebilzdams ne vārda, tomēr bija tik satraukts, ka vairākkārt sa­mainīja glāzi ar šķīvi un otrādi.

Frānsiss Gordons centās uzturēt sarunu, bet tas bija tikpat kā sludināt tuksnesī. Tēvocis, jo­projām sadrūmis, likās viņu nedzirdam. Frānsiss beidzot sāka runāt par laiku. Kad nav nekā ko sa­cīt, valodas sāk risināties par laiku, kāds tas ir un kāds gaidāms. Neizsmeļama viela jebkura in­telekta līmenī. Turklāt atmosfēras apstākļi mis­teru Dinu Forsaitu interesēja. Tāpēc arī, kad, mā­koņiem kļūstot biezākiem, ēdamistabā uz brīdi sa­tumsa vēl vairāk, viņš pacēla galvu, pavērās logā, ar smagu roku ļāva dakšiņai nokrist uz galda un iesaucās:

—   Vai tiešām nolādētie mākoņi reiz neaizvāk­sies un neizplūdīs kaut vai brāzmainā lietus gāzmā!

—   Kā t' citādi! — Mica pavēstīja. — Pēc trīs nedēļu sausuma tas brangi derētu zemes labu­miem.

Zemes! Zemes! — misters Dins Forsaits no- iinii Iv.ķcja tik nicīgi, ka tūlīt saņēma vecās kal­pones atbildi:

'jā, zemes, mans kungs. Man domāt, ka tā ir gan līdzvērtīga debesīm, no kurām jūs nekad negribat kāpt lejā… pat uz brokastīm ne!

Bet klausieties, labā Mica… — Frānsiss (iordons iesāka pieglaiinīgā balsī.

Veltas pulēs. Labā Mica nebija tādā omā, lai |utu sevi savaldzināt.

Nav nekādas «labās Micas», — viņa turpi- naja iepriekšējā tonī. — Tik tiešām nav taču vērts bojai raksturu, raugoties mēnesī, un nezināt, ka pavasari līst lietus. Ja tas nelīs martā, kad tad? Vai varat man to pateikt?

Tēvoci, māsas dēls apliecināja, — tiesa, pašreiz ii marts, pavasara sākums, un katram ar li» jāsamierinās. Bet drīz sāksies vasara un būs skaidras debesis, .lils varēsi! turpināt darbu labā­kos apstākļos. Mazliet pacietības, tēvoci!

IVieielibu, Frans? — atjautāja misters Dins I -.is.iils, saraucis pieri tikpat drūmu kā māko­ņainas debesis. Pacietību!… Bet ja nu tas aiz­iet tik talu, ka to vairs nevar saredzēt? Un ja nu las vairs neparādās pie apvāršņa?

Tas? … — Mica iekrita starpā. — Kas par — «tas»?

Sai brīdī kļuva dzirdama Omikrona balss:

—   Kungs! Kungs!

—   Noticis kaut kas jauns! — misters Dins For- saits iesaucās, strauji atgrūzdams krēslu un do­damies uz durvīm.

Viņš vēl nebija tās sasniedzis, kad pa logu is­tabā ielauzās spilgts saules stars, spoži iedzirk- stīdamics glāzēs un pudelēs uz galda.

—   Saule!… Saule! — sauca misters Dins For­saits, steigdamies augšup pa kāpnēm.

—   Pasarg' dievs! — Mica noteica, atsēzdamās uz krēsla. — Projām viņš ir, un, kad ar Amikronu ieslēdzas oservatorijā, divreiz pagriezis atslēgu, tad var saukt, cik grib. Ķer zaķi mežā! Bet bro­kastis apēdīs svētais gars… Un tas viss zvaig­žņu dēļ!…

Tā savā bilžainajā valodā runāja lieliskā Mica, kaut arī saimnieks viņu vairs nevarēja dzirdēt. Un, starp citu, kaut arī būtu dzirdējis, visa daiļ­runība tik un tā būtu bijusi veltīga. Aizelsies straujajā kāpienā, misters Dins Forsaits nule iegāja observatorijā. Dienvidrietumu vējš bija pieņēmies un aizdzinis mākoņus uz rītiem. Plata, skaidra strēle ļāva līdz pat zenītam vērot visu to debesu daļu, kur pirmoreiz bija pamanīts meteors. Istaba pludoja saules staros.

—   Nu? — misters Dins Forsaits jautāja. — Kas ir? i

—   Saule, — Omikrons atbildēja, — bet ne uz ilgu laiku, jo rietumos atkal veidojas mākoņi.

—   Nedrīkst zaudēt ne mirkli! — misters Dins Forsaits iesaucās, sakārtodams tālskati, kamēr kalps darīja to pašu ar teleskopu.

Ar kādu degsmi viņi gandrīz četrdesmit minūtes rosījās ap saviem instrumentiem! Ar kādu pacie­tību viņi grozīja kloķus, lai tos ievirzītu pareizā stāvoklī! Ar cik sīkumainu pacietību viņi pētīja katru šās debesjuma daļas stūri un nostūri! Pir­moreiz bolīds taču viņiem bija parādījies ar tik un tik lielu pacēlumu un tik un tik lielu deklinā­ciju, lai pēc tam pārslīdētu pāri tieši Vostonas ze­nītam, viņi par to bija pārliecināti.

Bet nekā, nekā, vieta bija tukša! Visa skaidrā josla, kas meteoriem noderēja par tik lielisku pa-

staigas laukumu, līdzinājās tuksnesim. Neviena punktiņa! Ne mazākās asteroīda pēdas.

Nekā! — misters Dins Forsaits noteica, slaucīdams piesarkušās acis.

Nekā, — Omikrons atsaucās kā žēlabaina atbalss.

Bija par vēlu mēģināt vēl ko darīt. Mākoņi atgriezās, un debesis atkal aptumšojās. Saule bija nozudusi, un šoreiz uz visu atlikušo dienas dalu. Migla drīz vien pārvērtās vienlaidu netīri pelēkā masa, un sāka smidzināt sīks lietus. Saimniekam im kalpam par lielām bēdām, vajadzēja atteikties no turpmākiem novērojumiem.

Un tomēr, — Omikrons teica, — mēs esam pai liecināti, ka viņu redzējām.

Un ka vel! misters Dins Forsaits iesau­cas, paceldams rokas pret debesīm.

un piebilda toni, kura bažas jaucās ar nenovī­dību:

Mēs pat esam vairāk nekā pārliecināti, bet ari citi, Iespējams, redzējuši to pašu ko mēs…lai dievs dotu, ka mēs būtu vienīgie!… Tā tik vēl It nka, ka to būtu redzējis arī viņš… Sidnejs Hju- delsonsl

III NODAĻA, kurā ir runa par doktoru Sidneju Hjudelsonu, viņa sievu misis Floru Hjudelsoni un viņu meitām mis Dženiju un mis Lū.

— Kaut tik to nebūtu redzējis arī intrigants Forsaits!

Tā šajā divdesmit pirmā marta rītā doktors Sidnejs Hjudelsons sacīja pats sev savā darba kabineta vientulībā.

Īstenībā viņš bija ārsts, un, ja Vostona neprak- tizēja, tad tikai tādēj, ka visu savu laiku un inte­lektu veltīja plašākam un cildenākam darbam. Būdams Dina Forsaita labs draugs, viņš reizē bija arī tā sāncensis. Arī viņš tikpat kaislīgi visu uzmanību veltīja debesu bezgalībai un, tāpat kā draugs, savu saprātu bija nodevis Visuma prob­lēmu kalpībā.

Doktoram Hjudelsonam piederēja krietna bagā­tība, ko viņš bija pa daļai mantojis no vecākiem, pa daļai saņēmis kā misis Hjudelsones, dzimušas Floras Kleridžas, pūra tiesu. Saprātīgi pārval­dīta, šī bagātība nodrošināja gan viņa paša, gan abu meitu, Dženijas un Lū Hjudelsonu — astoņ­padsmit un četrpadsmit gadus vecu meiteņu — nākotni. Ja runājam par pašu doktoru, tad par viņa gadiem dzejiski varēja izteikties, ka viņam uz gal­vas uzsnigusi četrdesmit septītā ziema. Tikai žēl, ka burvīgā glezna šoreiz nebija vietā, jo doktora Hjudelsona pakausis bija tik pliks, ka tas šķita izaicinājums visveiklākā Figaro bārdas nazim.

Slēptā astronomiskā sāncensība starp Sidneju Hjudelsonu un Dinu Forsaitu reizēm tomēr maz­liet kaitēja draudzīgo ģimeņu attiecībām. Pro­tams, viņi nestrīdējās par īpašuma tiesībām uz vienu vai otru planētu, zvaigzni vai debesu spī­dekli — tie pieder visiem un to atklājēji parasti nav zināmi —, taču nereti viņu pašu meteoroloģis­kie vai astronomiskie novērojumi bija par iemeslu pārrunām, kas drīz vien pārvērtās ķildās.

Sīs ķildas būtu kļuvušas nopietnākas un daž­kārt varbūt pat pārvērstos nožēlojamās scēnās, ja arī Forsaita pasaulē bijusi kāda dāma. Par laimi, šādas dāmas nebija; Forsaits bija palicis vecpuisī, jo viņam nekad, pat sapni nebija ienākusi prātā doma precēties. Tātad nebija Dina Forsaita kundzes , kas, ķildniekus mierinādama, vēl pielej eļlu ugunij, un tāpēc jebkurš strīds abu astronomu amatieru starpā allaž drīz vien izplēnēja.

pasaulē, protams, bija misis Flora Hjudelsone. bet misis Flora Hjudelsone bija lieliska, ļoti mier­mīlīgas dabas sieviete. Viņa ne par vienu nespēja pateikt ļaunu vārdu un rītu, tā teikt, nesāka ar tenkām, lai vakarā jau stātos pie apmelošanas, kā to mēdz darīt viscienījamākās dāmas Vecās un nu Jaunās Pasaules sabiedrībā.

Sī parauglaulene — patiesi neticama parā­dība — allaž centās nomierināt vīru, kad tas iekar­sis un satraukts pārradās mājās pēc ķildas ar savu labo draugu Forsaitu. Un vēl kas neparasts: misis Hjudelsonei šķita gluži dabiski, ka misters lljudelsons nodarbojas ar astronomiju, ka viņš dzīvo zvaigžņu telpas plašumos, — tikai ar nosa­cījumu, lai viņš no šiem plašumiem atkal nolai­žas lejā, kad sieva to lūdz. Viņa nebija līdzīga Micai, kas ķīvējās ar saimnieku; viņa ar vīru ne­kad neķīvējās. Viņa pacieta, ja tas neieradās laikā ēdienreizēs, Viņa nekurnēja, ja tas aizkavējās, bet centas saglabāt ēdienu pietiekami siltu. Ja viņš bija noraizējies, viņa šīs raizes respektēja. Viņa pat dzīvoja līdzi vīra darbam un mīļi to uzmun­drināja, kad astronoms šķita tiktāl nomaldījies bezgalīgajā telpā, ka vairs nespēja atrast īsto ceļu.

Misis Hjudelsone bija sieviete, kādu var vēlē­ties visi vīri, īpaši, ja tie ir astronomi. Diemžēl tadas vairs atrodamas tikai romānos.

Pirmdzimtā Dženija solījās iet mātes pēdās, mīt to pašu dzīves taku. Frānsisam Gordonam, nākamajam Dženijas Hjudelsones vīram, acīmre­dzot bija lemts kļūt par laimīgāko vīrieti pasaulē. Nebūt negribēdams apvainot amerikāņu sievietes, varu apgalvot, ka visā Amerikā tikai ar grūtībām varētu atrast apburošāku, pievilcīgāku, ar visām cildenām dotībām bagātāk apveltītu jaunu mei­teni. Dženija Hjudelsone bija piemīlīga gaišmate zilām acīm, svaigu ādas krāsu, ar skaistām rokām, skaistām kājām un skaistu augumu un apvienoja sevī tikpat daudz daiļuma, cik pazemības, tikpat daudz labsirdības, cik saprāta. Tāpēc arī Frānsiss Gordons viņu vērtēja tikpat augstu, cik viņa Frān- sisu Gordonu. Mistera Dina Forsaita māsas dēls, starp citu, tika ļoti cienīts Hjudelsonu ģimenē, un šīs abpusējās simpātijas tad arī bija par iemeslu, kāpēc viņš drīz vien bija lūdzis mis Dženijas roku. Bildinājums tika pieņemts. Jaunie ļaudis tik labi saderēja kopā! Ar saviem dotumiem Dženijai jau­najā ligzdiņā vajadzēja ienest laimi. Bet Frānsisu Gordonu pabalstīs tēvocis, kura bagātību viņš kādudien saņems. Bet lai nu paliek visas manto­juma perspektīvas. Runa ir nevis par nākotni, bet par tagadni, kurā apvienojas vispilnīgākās lai­mes iespējas.

Tātad Frānsiss Gordons ir saderinājies ar Dže- niju Hjudelsoni un Dženija Hjudelsone ir saderi­nājusies ar Frānsisu Gordonu, un laulību, kuru datumu drīz vien noteiks, noslēgs reverenda Ogarts Svētā Andreja baznīcā — laimīgās Vostonas pil­sētas galvenajā dievnamā.

Varat būt pārliecināti, ka kāzās būs liels viesu pieplūdums, jo abas ģimenes ir vienlīdz ievēroja­mas, cik cienījamas, un tāpat varat būt droši, ka pati jautrākā, pati možākā, pati jūsmīgākā todien būs mīlule Lū (pamazināmais vārds Luīzei), savas dārgās Dženijas līgavas māsa. Lū vēl nav pilni piecpadsmit, viņai ir tiesības justies jaunai. Un šīs tiesības viņa izmanto, varat man ticēt. Viņa ir mū­žīgās kustības iemiesojums, šķelme, kas nemaz ne­kautrējas dzīt jokus par «papiņa planētām». Bet viņai visu piedod, visu «laiž gar ausīm». Doktors hjudelsons par šiem jokiem smejas pirmais un par sodu noskūpsta skuķēna svaigo vaidziņu.

Itulībā misters Hjudelsons bija lāga vīrs, tikai |oli ietiepīgs un ātri aizvainojams. Izņemot Lū, kuras nevainīgos jokus viņš pacieta, visi pārējie respektēja viņa dīvainības un ierašas. Būdams ļoti neatlaidīgs savās astronomiski meteoroloģiskajās •Indijas, |oti iecirtīgs savos pierādījumos, ļoti greizsirdīgi sargādams savus atklājumus, ko iz­darīja vai domājās esam izdarījis, viņš tikai par mata tiesu, neraugoties uz patiesām simpātijām prel Dinu Forsaitu, saglabāja draudzību ar tik nīstamu sāncensi. Divi mednieki vienā medību lauka, kuri dzenas pakaļ tik retai trofejai! Ģimeņu attiecībās vairākkārt bija iestājies atsalums, kas bulu varējis pārvērsties ķildā, ja neiejauktos labā, lēnīgā misis Hjudelsone, kuras samierināšanas centienus atbalstīja abas meitas un Frānsiss Gor­dons. Miermīlīgais kvartets lika lielas cerības uz paredzamajām laulībām, lai sadursmes kļūtu re­tākās. Kad Frānsisa un Dženijas laulība saistīs abas ģimenes vēl ciešāk, pārejošie negaisi plosī­sies retāk un būs mazāk bīstami. Kas zina, varbūt pat iespējams, ka abi astronomijas amatieri sir­snīgi sadarbosies un turpinās astronomiskos pētī­jumus kopīgi? Tad viņi sadalīs Visuma plašajos laukos sadzīto un varbūt pat gūto medījumu lī­dzīgās daļās.

Doktora Hjudelsona nams bija ļoti ērts. Labāk iekārtotu māju būtu velti meklēt visā Vostonas pil­sētā. Glītā savrupvilla starp pagalmu un dārzu, skaistu koku un zaļu mauriņu ieskauta, atradās Morisstrītas vidusdaļā. Tai bija divi stāvi ar sep­tiņiem logiem fasādē. Virs jumta kreisajā pusē slējās četrstūrains, metrus trīsdesmit augsts pils tornītis, kas nobeidzās ar balustrādes iežogotu terasi. Vienā stūrī pacēlās masts, kurā svētdienās un svētku dienās uzvilka Amerikas Savienoto Valstu karogu ar piecdesmit vienu zvaigzni.

Tornīša augšējā istaba bija pielāgota īpašnieka darba vajadzībām. Tur bija uzstādīti doktora in­strumenti — tālskati un teleskopi, lai gan reizēm, skaistās naktīs, viņš tos uznesa augšā uz terases, lai brīvi varētu pārredzēt visu debess velvi. Tur, par spīti misis Hjudelsones brīdinājumam, doktors noķēra vispamatīgāko gripu vai iesnas.

— Tā tas turpināsies, — mis Lū mēdza atkār­tot, — kamēr papiņš aplipinās ar iesnām visas planētas!

Bet doktors tādās valodās neklausījās un turē­jās dūšīgi pat septiņu, astoņu grādu aukstās zie­mas naktīs, kad zvaigžņotais jums atklājās pil­nīgā dzidrumā.

No Morisstrītas mājas observatorijas bez grū­tībām varēja saskatīt Elizabetstrītas mājas torni. Mājas šķīra labi ja pusjūdze, un starpā nepacēlās ne piemineklis, ne koks ar biezu lapotni.

Pat bez spēcīga teleskopa, pietika ar labu bi­nokli, varēja pazīt cilvēkus, kas atradās vienā vai otrā tornī. Taisnību sakot, Dinām Forsaitam nerūpēja vērot Sidneju Hjudelsonu un Sidnejam Hjudelsonam nenāca ne prātā velti zaudēt laiku, veroties Dinā Forsaitā. Viņu pētījumu objekts at­radās daudz augstāk. Toties bija gluži dabiski, ka Frānsiss Gordons lūkojās, vai uz terases nav Dže­nija Hjudelsone, un tāpēc viņi caur tālskatiem bieži vien sarunājās acu valodā. Man šķiet, ka tas nav nekas peļams.

Starp abām mājām būtu viegli ierīkot telegrāfa vai telefona vadus. No viena torņa uz otru novilkta

stieple pārraidītu daudzus mīļus vārdus, ko Frānsiss Gordons sacītu Džcnijai IIjudelsonei un Dže- nija Iljudelsone — Frānsisani Gordonam, bet, tā kā Dinām Forsaitam un Sidncjam Hjudelso- nam maigi vārdi nebija sakāmi, tad šādas stiep­les novilkšanu neviens nekad nebija ieprojektējis. Iespējams, ka, abiem saderinātajiem kļūstot par laulātiem draugiem, šis trūkums tiks novērsts. Vē­lāk, pēc laulības saišu nodibināšanas, elektriskā saite vēl ciešāk vienos abas ģimenes.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad lieliskā, bet ērcīgā Mica lasītājam bija sniegusi savas sulīgās daijvārdības paraugu, Frānsiss Gordons, kā pa­rasts, apmeklēja misis Hjudelsoni un viņas mei­tas — viņas meitu, kā pārlaboja Lū, tēlodama ap­vainoto. Viņu saņēma, ja tā var izteikties, kā mā­jas dieviņu. Tas nekas, ka viņš vēl nebija Dženijas vīrs! Taču Lū vēlējās, lai viņš tai jau būtu brālis un, ja skuķēns kaut ko bija ieņēmis galvā, tad pie tā arī palika.

Bet doktors Fljudelsons bija ieslēdzies savā tornī jau kopš četriem no rīta. Tāpat kā Dins For- saits ar nokavēšanos ieradies brokastīs, viņš, at­kal tāpat kā Dins Forsaits, steidzīgi skrēja atpa­kaļ uz terasi, kad saule izlīda no mākoņiem. Tikpat norūpējies kā sāncensis, viņš nebūt neizskatījās pēc cilvēka, kas drīz atgriezīsies.

Un tomēr bez viņa nevarēja izlemt svarīgo jau­tājumu, ko vajadzēja apspriest kopējā sanāksmē.

— Skaties! — iesaucās Lū, tiklīdz jaunais cil­vēks pārkāpa pār salona slieksni. — Lūk, misters Frānsiss, mūžīgais misters Frānsiss! Nudien, citu nevienu te vairs neredz!

Frānsiss Gordons tikai pakratīja pirkstu, un, kad visi bija apsēdušies, sākās vienkārša, dabiska saruna. Likās, ka viņi kopš vakardienas nemaz ii,iv šķīrušies, un, vismaz domās, abi saderinātie patiešām viens no .otra nekad nešķīrās. Mis Lū pat apgalvoja, ka «mūžīgais» Frānsiss vienmēr esot viņu mājā, un, ja arī izliekoties aizejam pa p;irādes durvīm, tad tikai tāpēc, lai atgrieztos no dārzā puses.

Šodien runāja to pašu, ko jau allaž. Dženija klausījās Frānsisā ļoti uzmanīgi, nekā nezaudē­dama no sava šarma. Viņi saskatījās, kaldināja nākotnes plānus, kuru īstenošana vairs nebija aiz kalniem. Kas gan viņus varētu vēl kavēt? Frānsiss Gordons Lambetstrītā jau bija sameklējis glītu ināju, kas lieliski derēja jaunam pārim. Tā atra- das rietumu kvartālā ar skatu uz Potomaku, ne visai tālu no Morisstrītas. Misis Hjudelsone ap­solījās māju apskatīt, un, ja vien tā patikšot jau­najai iemītniecei, to nedēļas laikā noīrēšot. Lū, protams, pavadīs māti un māsu. Viņa pat nepie- ļava domu, ka viņas viedoklis netiktu uzklausīts.

—   Starp citu, — viņa piepeši iesaucās, — un misters Forsaits?… Vai tad arī viņam šodien ne­bija jāatnāk?

—  Tēvocis ieradīsies ap četriem, — Frānsiss Gordons atbildēja.

—   Lai kaut ko izlemtu, viņa klātiene ir nepie­ciešama, — misis Hjudelsone aizrādīja.

—  Viņš to zina un noteikti ieradīsies.

—   Ja viņš neatnāks, — Lū pavēstīja, draudīgi pastiepdama rociņu, — tad viņam būs darīšana ar mani, un lēti viņš cauri netiks.

—   Un misters Hjudelsons? — Frānsiss jau­tāja. — Viņš mums ir tikpat vajadzīgs, cik tēvo­cis.

—   Tēvs ir savā tornī, — Dženija atbildēja. — Tiklīdz viņu pasauks, viņš nonāks lejā.

—   Atstājiet to mana ziņā, — Lu piebilda. — Sie seši stāvi man ir tīrais nieks.

Protams, mistera Forsaita un mistera Hjudel- sona klātiene bija nepieciešama. Bija taču laiks izlemt kāzu dienas datumu. Principā laulībām va­jadzēja notikt pēc iespējas drīz, protams, ar no­teikumu, lai līgavas māsa paspētu uzšūt sev skaistu kāzu tērpu, garu jaunkundzes tērpu — kā jums tas tīk? —, ko viņa drīkstēs uzvilkt šai ievē­rojamajā dienā.

Tāpēc arī Frānsiss jokodams atļāvās aizrādīt:

—   Bet ja nu slavenais tērps nebūs gatavs?

—   Tad kāzas atliks! — valdonīgais meitēns pa­ziņoja.

Atbilde izraisīja skaļus smieklus, ko misteram Hjudelsonam vajadzēja dzirdēt pat savā tornī.

Pulksteņa rādītāji minūti pēc minūtes slīdēja pa ciparnīcu, bet misters Dins Forsaits nerādījās. Veltīgi Lū izliecās pa logu, no kurienes bija re­dzamas parādes durvis, — no mistera Forsaita ne miņas. Tātad vajadzēja bruņoties ar pacietību, bet šis nebija īstais Lū ierocis.

—   Bet tēvocis man apsolīja… — atkārtoja Frānsiss Gordons. — Lai gan kopš dažām die­nām es nezinu, kas viņam lēcies.

—   Es ceru, ka misters Forsaits nav saslimis? — vaicāja Dženija.

—   Nē, bet nemierīgs … noraizējies … No viņa nevar izvilkt ne pāris vārdu. Nudien nezinu, kas viņam īsti prātā.

—   Kāda zvaigznes šķemba! — Lū iesaucās.

—   Ar manu vīru notiek tas pats, — teica misis Hjudelsone. — Šonedēļ viņš man šķiet iegrimis darbā vairāk nekā jebkad agrāk. Gluži neiespē- jaini viņu izraut no observatorijas. Debesīs acīm­redzot notiek kaut kas sevišķs.

Nudien, — Frānsiss atbildēja, — man liekas l.ipat, kad redzu, kā izturas tēvocis. Viņš vairs neizkūst laukā, vairs neguļ, tikko pieskaras ēdie­nam, aizmirst maltīšu reizes …

Varu iedomāties, kā Mica priecājas! — iesau­cas Lū.'

Viņa trako, — Frānsiss apliecināja, — bet las neko nelīdz. Tēvocis, kurš līdz šim no vecās Kalpones pārmetumiem baidījās, tagad tiem nepie- vcrš ne mazāko uzmanību.

Gluži tāpat kā šeit, — Dženija pasmaidīja.

Šķiet, ka pat mana māsa nespēj vairs ietekmēt Ievu … un mēs taču zinām, cik labi viņa to prata!

Vai tiešām, mis Lū? — Frānsiss vaicāja tādā pašfi tonī.

Diemžēl ja! meitene attrauca. — Bet pa- eielilui! Gan jau Mica un es beidzot tiksim galā ar tēvoci un Ievu.

Ilel. D/.enija atsaka, — kas viņiem abiem viiieln Inil noticis?

Viņi būs pazaudējuši kādu svarīgu pla­nd n! I ii iesaucās. — Lai dievs dotu, ka viņi to atrastu pirms kāzām!

Mes te jokojam, — misis Hjudelsone viņus partrauca, bet misters Forsaits tomēr nenāk.

liii tūlīt būs puspieci, — Dženija piebilda.

Ja tēvocis nebūs klāt pēc piecām minūtēm, es aizskriešu viņam pakaļ.

Saja brīdī pie parādes durvīm atskanēja zvans.

—       Tas ir misters Forsaits, — Lū apgalvoja. — Tā tikai viņš prot zvanīt! Kas par zvanu spēli! Varu derēt, ka viņš dzird lidojam kādu planētu un pat nemana, ka zvana pie durvīm!

—  Tas patiešām bija misters Dins Forsaits. Viņš tūlīt arī ienāca salonā, kur Lū viņu sagaidīja ar dedzīgiem pārmetumiem.

—   Par vēlu! Par vēlu! Vai tiešām jārājas?

—        Labdien, misis Hjudelsone. Labdien, mīļo Dženij, — teica misters Forsaits, apskaudams mei­teni. — Labdien, — viņš atkārtoja, papliķēdams skuķēna vaigu.

Visa šī pieklājība pauda nenoslēpjamu izklai­dību. Kā jau Lū bija paredzējusi, mistera Dina Forsaita domas «kavējās kaut kur citur».

—        Tēvoci, — Frānsiss Gordons atsāka, — tā kā jūs ncieradāties norunātajā stundā, es domāju, ka mūsu satikšanos esat piemirsis.

—        Gandrīz, jā, atzīstos, misis Hjudelsone. Mica, paldies dievam, man atgādināja, ka nedrīkst aiz­mirst pieklājību.

—   Un pareizi darīja, — Lū apliecināja.

—       Nepārmetiet, mazā mis! … Nopietna lieta … Iespējams, ka esmu uz pēdām ļoti interesantam atklājumam, i »

l apai kā tēvs… — Lū iesāka.

Ka? misters Dins Forsaits iesaucās, pie- lekdams kajas ka dzelts. — Jūs sakāt, ka dok­tors …

Mes nesākām neko, manu labo mister For­šai!, misis Hjudelsone pasteidzās atbildēt, ne bez iemesla baiļodamās, ka nerodas jauns iegansts viņas vīra un Frānsisa Gordona tēvoča konflik­tam.

Tad piemetināja, lai izbeigtu incidentu.

—   Lū, aizej, palūdz tēvu.

Viegla kā putns, meitene aizspurdza uz torni. Varēja domāt, ka viņa izmanto kāpnes tikai tādēļ, ka viņai trūkst spārnu, lai izlidotu pa logu.

Pēc minūtes misters Sidnejs ITjudelsons ienāca salonā. Viņa nopietnā sejas izteiksme, nogurušais skatiens un piesartušie vaigi radīja nopietnas ba­žas par infarktu.

Viņi ar misteru Dinu Forsaitu vienaldzīgi sa­sveicinājās un neuzticīgi saskatījās. Slepus viens otrā blenzdami, viņi šķita kā cilvēki, kas allaž sar­gās viens no otra.

Tomēr ģimenes bija sanākušas kopā, lai izlemtu par kāzu dienu vai, lietojot Lū izteicienu, spīdekļu Frānsa un Dženijas savienošanos. Tātad bija jā­tiek skaidrībā tikai par datumu. Tā kā visi bija vienis prātis, ka ceremonijai jānotiek pēc iespējas drīzāk, tad pārrunas bija īsas.

Vai misters Dins Forsaits un misters Hjudel- sons tās maz dzirdēja? Drīzāk jādomā, ka viņi dzi­nās pakal kādam debesīs pazudušam asteroīdam, bažīdamies, ka tik otrs to neatrod pirmais.

Katrā ziņā viņi neiebilda, ka kāzas notiks pēc dažām nedēļām. Šodien bija 21. marts. Par likte­nīgo datumu izvēlējās 15. maiju.

Tā, mazliet pasteidzoties, vēl pietika laika jaunā dzīvokļa iekārtošanai.

— Un manas kleitas pašūšanai, — Lū piebilda ar visnopietnāko sejas izteiksmi.

IV NODAĻA, kurā stāstīts par divām vēstulēm, kas nosūtītas Pitsburgas un Cincinati observatorijām

un ievietotas aktu vākos ar uzrakstu «Bolidi».

«Pitsburgas observatorijas direktora kungam, Pensilvānijā.

Vostonā, 24 martā …

Direktora kungs,

man ir gods darīt jums zinām,u faktu, kas var interesēt astronomiju. Šā gada 16. marta rītā es atklāju bolīdu, kas milzīgā ātrumā šķērsoja de­besu ziemeļu dalu. Ta trajektorija, aptuveni no ziemeļiem uz dienvidiem, ar vietējo meridiānu vei­doja 3° 31' lielu leņķi, ko varēja precīzi izmērīt. Mana tālskata objektīvs to notvēra pulksten sep­tiņos trīsdesmit septiņās minūtēs divdesmit se­kundēs un atkal pazaudēja septiņos trīsdesmit sep­tiņās minūtēs divdesmit deviņās sekundēs. Kopš tā laika man vairs nav izdevies to ieraudzīt, par spīti visrūpīgākajiem meklējumiem. Lūdzu jūs at­zīmēt šo novērojumu un apliecināt vēstules saņem­šanu, gadījumā ja minētais meteors atkal parādī­tos, lai man nodrošinātu vērtīgā atklājuma prio­ritāti.

Lūdzu jūs pieņemt, direktora kungs, visaugstā­kās cieņas apliecinājumus un uzskatīt mani par savu padevīgu kalpu.

Dins Forsaits Elizabetstrītā.»

«Cincinati observatorijas direktora kungam,

Ohaio štatā.

Vostonā, 24 martā …

Direktora kungs,

16. marta rītā starp pulksten septiņiem trīsdes­mit septiņām minūtēm divdesmit sekundēm un septiņiem trīsdesmit septiņām minūtēm divdesmit deviņām sekundēm man palaimējās debesu zie­meļu daļā ieraudzīt jaunu bolīdu, kas virzījās no ziemeļiem uz dienvidiem, novērotajai trajektorijai veidojot ar vietējo meridiānu 3°3r lielu leņķi. Kopš šīs dienas man meteoru lidojumā vairs nav izdevies novērot. Bet, ja tas atkal parādītos pie mūsu apvāršņa, par ko nešaubos, man šķiet, ka es būtu uzskatāms par šā atklājuma autoru, un at-

klajums pelna, lai to ierindotu mūsu laiku astro­nomiskajās annālēs. Šajā nolūkā atļaujos jums nosūtīt vēstuli, kuras saņemšanu lūdzu aplieci­nāt.

Lūdzu jūs, direktora kungs, līdz ar pazemīgiem sveicieniem pieņemt manas cieņas apliecinājumus.

Doktors Sidnejs Hjudelsons Morisstrītā 17.»

V NODAĻA,

kurā misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons ar visu savu lielo centību tikai no laikrakstiem uzzina par savu meteoru.

Uz abām vēstulēm, kuras nosūtīja trīskārt aiz­zīmogotas un ierakstītas Pitsburgas un Cincinati observatoriju direktoriem, par atbildi pienāca tikai paziņojums, ka tās saņemtas un iereģistrētas. Nosūtītāji neko vairāk arī nevēlējās. Abi cerēja, ka bolīdu atkal drīz ieraudzīs. Viņi nepieļāva domu, ka asteroīds spētu atrauties tik tālu, ka uz to vairs neiedarbotos Zemes pievilkšanas spēks un ka tas vairs neparādītos telpā starp Mēnesi un Zemi. Nē, tam vajadzēja pakļauties dabas liku­miem un atgriezties virs Vostonas apvāršņa; tad atkal varēs asteroīdu notvert, noteikt tā koordinā­tes un kā jaunatklājumu iezīmēt to debesu kartēs un nokristīt slavenā atklājēja vārdā.

Bet kurš tad bija atklājējs? Delikāts jautājums, ko nespētu izšķirt pat Zālamana augstā tiesa. Dienā, kad bolīds atkal parādīsies, uz atklājēja godu pretendēs abi astronomi. Ja Frānsiss Gor­dons un Dženija Hjudelsone apzinātos stāvokļa

bīstamību, viņi droši vien lūgtu debesīm izkārtot tā, lai viņu kāzas nosvinētu pirms kļūmīgā mete­ora atgriešanās. Un viņu lūgumam noteikti pie­vienotos arī misis Hjudelsone, Lū, Mica un abu ģimeņu kopīgie draugi.

Bet neviens neko nezināja, un, par spīti abu sāncenšu nemieram, ko visi manīja, taču neizprata, neviens Morisstrītas iedzīvotājs — vienīgi tikai pats doktors Hjudelsons — nelikās ne zinis par to, kas notiek zvaigžņu telpā. Nevienam neatlika laika raizēm, jo bija jāpilda dažādi pienākumi. Vajadzēja pieņemt apsveicējus un doties atbildes vizītēs, izsūtīt paziņojumus un ielūgumus, saga­tavoties ceremonijai un izvēlēties kāzu dāvanas, un tas viss, pēc mazās Lū domām, bija pielīdzi­nāms Hērakla divpadsmit varoņdarbiem, tā ka laiks aizritēja nemanot.

—   Izprecināt pirmo meitu ir liels notikums, — viņa teica. — Neviens nekā nezina. Otrās meitas kāzās viss ir skaidrs un jau kļuvis par ieradumu, vairs nav jābaidās, ka kaut ko aizmirsīs. Kad pie­nāks mana kārta, viss ies kā pa diedziņu.

—   Kā tad tā? — Frānsiss Gordons iebilda.

— Vai tad Lū jaunkundze jau domā par precēšanos? Vai atļauts zināt, kurš tad ir šis laimīgais…

—   Jūs precat manu māsu! — meitene atcirta.

—  Ar to pietiek, lai jūs būtu nodarbināts, un tāpēc nejaucieties manās darīšanās!

Kā solījusi, misis Hjudelsone apskatīja māju Lambetstrītā. Sajā pasākumā iesaistīt arī doktoru Hjudelsonu būtu bijis neprāts.

—   Tas, ko jūs, misis Hjudelsone, darīsit, būs labi darīts, — viņš atbildēja, kad viņu aicināja līdzi uz jaunā pāra nākamo mītni. — Turklāt gal­venie noteicēji ir Frānsiss un Dženija.

Bet tēt, — Lū iebilda, — vai tad jūs arī l.,i/ii dienā nedomājat pamest savu torni?

—   Kā nu ne, Lū.

Un ierasties Svētā Andreja baznīcā ar meitu pie rokas?

Kā nu ne, Lū!

Frakā, baltā vestē, melnās biksēs un baltu I. iklasaiti?

—   Kā nu ne, Lū!

-     Un vai jūs nebūsit ar mieru aizmirst savas planētas, lai noklausītos cienījamā Ogarta aizkus­tinošo sprediķi?

-     Kā nu ne, Lū, kā nu ne! Bet tiktāl jau mēs vel neesam! Un, tā kā debesis šodien ir skaidras, kas gadās samērā reti, ejiet vien bez manis.

Misis Hjudelsone, Dženija, Lū un Frānsiss Gor­dons tāpēc ļāva, lai doktors darbojas gar saviem tālskatiem un teleskopiem, tāpat kā misters Dins Forsaits, protams, gar savējiem Elizabetstrītā. Kas zina, vai abu vīru neatlaidība vainagosies pa­nākumiem un vienreiz pamanītais meteors vēl kādreiz parādīsies aparātu objektīvos.

Lai nokļūtu Lambetstrītas mājā, visi četri so­ļoja lejup pa Morisstrītu un šķērsoja Konstitūci­jas laukumu, kur viņus sveicināja laipnais ties­nesis Džons Prots. Tad, gluži tāpat kā pirms da­žam dienām, gaidot Arkādiju Vokeri, bija darījis Sets Stenforts, viņi uzkāpa augšup pa Eksetertrītu un nonāca Lambetstrītā.

Māja bija patīkama un iekārtota pēc visām mo­dernā komforta prasībām. Pagalma pusē atradās darbistaba un ēdamistaba ar logiem uz dažus akrus lielu, bet skaistu skābaržu noēnotu dārziņu, ko greznoja dobes ar pirmajām, tikko plauksto- ajam pavasara puķēm. Kā visās anglosakšu mā­jas, kalpu telpas un virtuve bija pagrabstāvā.

Augšējais stāvs bija līdzvērtīgs apakšējam, un Dženija apsveica savu līgavaini, ka tas atradis tik skaistu, jauki iekārtotu mītni.

Misis Hjudelsone bija tādās pašās domās kā meita un apgalvoja, ka neviena citā Vostonas kvartālā nebūtu sameklējams nekas labāks.

Labvēlīgais novērtējums šķita vēl vairāk attais­nojamies, kad visi uzkāpa augšējā stāvā. Tur bija plaša, balustrādes ieskauta terase, no kuras at­klājās lieliska panorāma. Kalnup un lejup stiepās Potomakas upes gultne, un tālumā varēja saska­tīt Stīlas ciematu, no kura mis Arkādija Vokere bija devusies satikt Setu Stenfortu.

Skatienam pavērās visa pilsēta ar baznīcu tor­ņiem, sabiedrisko ēku augstajiem jumtiem un za­ļajām koku galotnēm.

—   Redz, kur Konstitūcijas laukums, — Dže­nija teica, lūkodamās binoklī, kas bija paņemts līdzi, paklausot Frānsisam. — … Un tur — Morisstrīta… Es redzu mūsu māju un vējā plīvojošo karogu torņa galā … Jā! Tornī kāds ir.

—   Tētis, — Lū nešaubīdamās sacīja.

—   Tas var būt tikai viņš, — misis Hjudelsone piekrita.

—   Tas ir viņš, — apgalvoja meitene, bez cere­monijām pievākuši binokli. — Skaidrs, ka viņam neienāks prātā to pagriezt uz mūsu pusi! Ai, ja mēs atrastos uz Meness!

—   Ja jau jūs redzat savu māju, mis Lū, — Frānsiss viņu pārtrauca, — varbūt jūs varat sa­skatīt arī mana tēvoča namu?

—  Jā,'— meitene atbildēja, — tikai ļaujiet man pameklēt… Es to viegli pazīšu pēc torņa… Tai jābūt uz šo pusi… Pagaidiet… Ja!… Ir! Rokā ir!

Lū nekļūdījās. Tā tiešām bija mistera Dina For­saita māja.

—   Un tornī kāds ir… — viņa atsāka, brīdi uzmanīgi vērojusi.

—   Mans tēvocis, protams, — Frānsiss atbildēja.

—  Viņš nav viens.

—   Ar viņu kopā ir Omikrons.

—   Lieki jautāt, ko viņi tur dara, — misis Hju­delsone piemetināja.

—   Viņi dara to pašu, ko tēvs, — Dženija no­teica skumjā balsī, jo mistera Dina Forsaita un mistera Hjudelsona apslēptā sacensība modināja viņā bažas.

Kad apmeklējums bija beidzies un Lū pēdējo reizi apliecinājusi savu apmierinātību, misis Hju­delsone ar abām meitām un Frānsiss Gordons at­griezās mājās Morisstrītā. Nolēma jau nākamajā dienā noslēgt nomas līgumu ar villas īpašnieku un sākt mājas iekārtošanu, lai viss būtu gatavs līdz 15. maijam.

Pa to laiku misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons savukārt nezaudēja ne mirkli. Cik daudz vajadzēs fiziska un morāla spēka, cik ilg­stošu novērojumu skaidrās dienās un naktīs, ka­mēr atkal ieraudzīs bolīdu, kas neparko vairs ne­gribēja rādīties virs apvāršņa!

Līdz šim ar visu savu uzcītību abi astronomi nebija tikuši ne soli uz priekšu. Ne dienu, ne nakti meteors vairs neparādījās virs Vostonas.

—   Vai tas vēl kādreiz atgriezīsies! — Dins For­saits reizēm nopūtās, ilgi lūkojies teleskopa oku­lārā.

—   Atgriezīsies gan, — Ornikrons atbildēja ar nesatricināmu pārliecību. — Es pats sacītu: tas ir jau atgriezies.

—   Bet kāpēc mēs to neredzam?

—   Tāpēc, ka tas nav saredzams.

—   Bēdīgi, — Dins Forsaits atkal nopūtās. — Bet galu galā, ja mēs to neredzam, tad to ne­redz arī citi… vismaz Vostonā.

—  Tas ir pilnīgi skaidrs, — Omikrons aplieci­nāja.

Tā sprieda saimnieks un kalps, un viņu sa­runu — tikai monologā — atkārtoja doktors Hju­delsons, kas jutās tikpat izmisis.

Abi no Pitsburgas un Cincinati observatorijām bija saņēmuši atbildi uz savām vēstulēm. Viņu paziņojums par bolīda parādīšanos virs Vostonas apvāršņa ziemeļu daļā 16. martā bija ņemts vērā. Atbildēs bija piemetināts, ka līdz šim bolīdu nav izdevies atrast, bet, ja to no jauna novēros, mis­teram Dinām Forsaitam un doktoram Sidnejam Hjudelsonam par to nekavējoties paziņos.

Abas observatorijas, protams, bija atbildējušas atsevišķi, nezinādamas, ka ikviens no astrono­miem amatieriem sev piedēvē atklājēja godu un prasa, lai viņam piešķir prioritāti.

Kopš atbilde bija saņemta, tiklab Elizabstrītas, kā Morisstrītas tornis būtu varējis izbeigt savus nogurdinošos novērojumus. Observatoriju rīcībā bija gan spēcīgāki, gan precīzāki instrumenti, un, ja meteors nebija klīstoša masa, ja tas lidoja pa slēgtu orbītu un ja tas vēlreiz atgrieztos līdzīgā stāvoklī, kādā jau bija novērots, tad Pitsburgas un Cincinati tālskati un teleskopi to nekļūdīgi at­kal notvertu. Misteram Dinām Forsaitam un dok­toram Sidnejam Hjudelsonam būtu bijis prātīgāk paļauties uz abu slaveno iestāžu zinātniekiem.

Bet misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons bija astronomi, nevis prātnieki. Tādēļ viņi par katru cenu turpināja darbu. Un pat aiz­vien dedzīgāk. Kaut arī viņi neko nebija stāstī­juši viens otram par savām rūpēm, abi nojauta, ka dzenas pakaļ vienam un tam pašam medīju­mam, un bažas par to, ka otrs varētu aizsteigties priekšā, nedeva ne mirkli atelpas. Sāncensības gars kremta sirdi un ietekmēja arī abu ģimeņu attiecības.

Taisnību sakot, bažām bija pamats. Aizdomām no dienas dienā pieaugot, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons, kādreiz labākie draugi, viens pie otra vairs nerādīja ne acu.

Visneērtāk jutās abi saderinātie. Viņi gan sa­tikās katru dienu, jo Morisstrītas mājas durvis Frānsisam Gordonam nebija slēgtas. Misis Hju­delsone viņam joprojām apliecināja tikpat lielu uzticību un draudzību, toties viņš manīja, ka dok­tors viņa klātbūtnē acīm redzami jūtas neērti. Ja Sidnejam Hjudelsonam kaut ko stāstīja par mis­teru Dinu Forsaitu, viņš reaģēja gluži citādi nekā senāk. Doktors vispirms nobālēja, tad piesarka; plakstiem trīsot, acis meta zibšņus, un līdzīgas nepatikas pazīmes varēja novērot arī misterā Dinā Forsaitā.

Misis Hjudelsone veltīgi mēģināja uzzināt kād­reizējo draugu atsaluma, pat vairāk — antipātiju cēloņus. Viņas vīrs tikai atbildēja:

— Tas ir velti, tu to nesapratīsi… bet es nekad nebūtu domājis, ka Forsaits ķersies pie tādiem pa­ņēmieniem!

Kādiem paņēmieniem? Dabūt paskaidrojumu bija neiespējami. Pat Lū, izlutinātā Lū, kurai viss bija atļauts, nezināja nekā.

Viņa pat gribēja apciemot misteru Forsaitu tornī, taču Frānsiss meiteni no šī soļa atrunāja.

—   Nē, es nekad nebūtu ticējis, ka Hjudelsons var pret mani tā izturēties! Tā droši vien būtu atbildējis Frānsisa tēvocis.

To pierādīja mistera Dina Forsaita atbilde Mi- cai, kad viņa uzdrošinājās saimnieku izvaicāt.

—   Labāk rūpējieties pati par savām lietām! — viņš atteica skarbā tonī.

Ja jau misters Dins Forsaits uzdrīkstējās tā ru­nāt ar savu uzstājīgo kalponi, tad tas nozīmēja, ka stāvoklis patiešām ir nopietns.

Bet Micai tas nozīmēja tikpat kā sitienu pa pa­krūti, atkārtojot viņas gleznaino izteicienu, un viņa apgalvoja, ka vajadzējis iekost mēlē līdz kaulam, lai neatbildētu uz tādu nekaunību. Viņas spriedums par saimnieku bija skaidrs, un viņa to nebūt ne­slēpa. Micas acīs misters Forsaits bija traks, un šim trakumam bija ļoti vienkāršs izskaidrojums, ja ņem vērā neērtās pozas, kādās jāstāv, lai lū­kotos instrumentos, īpaši tais reizēs, kad vaja­dzēja raudzīties gandrīz zenītā, stipri atliecot galvu. Pēc Micas ieskatiem, misters Forsaits vienā no tādām reizēm bija kaut ko salauzis sma­dzeņu kaulā.

Tomēr, lai cik labi glabā noslēpumu, kādudien tas nāk gaismā. Omikrons beidzot izpļāpāja, ka viņa saimnieks atklājis neparastu bolīdu un bai­dās, ka tādu pašu atklājumu izdarījis arī doktors Hjudelsons.

Tad redz, kāds bija cēlonis muļķīgajām nesa­skaņām! Kāds meteors, kāds bolīds, kāds aerolīts, kāda astes zvaigzne, kāds akmens, kaut arī liels, varbūt, bet tomēr tikai akmens, kāds vienkāršs olis, kas draudēja apgāzt Frānsisa un Dženijas kāzu karieti!

Tāpēc arī Lū nemaz nekautrējās, sūtīdama «pie velna visus meteorus un līdz ar viņiem visu de­besu mehāniku».

Bet laiks ritēja. Dienu pa dienai marts sadila, un to nomainīja aprīlis. Cik vairs tālu līdz kāzu dienai!

Bet vai līdz tam nekas nenotiks? Pagaidām nožēlojamā sāncensība bija balstījusies tikai uz pieņēmumiem, uz hipotēzēm. Kas notiks, ja kaut kādu iemeslu dēļ to uzzinās visi, ja kāds trieciens abus konkurentus nostādīs aci pret aci?

Pamatotās bažas tomēr nepārtrauca gatavoša­nos kāzām. Visam vajadzēja būt gatavam, pat mis Lū skaistajam tērpam.

Aprīļa pirmajā pusē atmosfēras apstākļi jopro­jām bija nejēdzīgi: lietus, vējš, debesis pilnas uz­tūkušu mākoņu, kas bez mitas sekoja cits citam. Nebija redzama ne saule, kas šajā gadalaikā jau meta lielu loku virs apvāršņa, ne gandrīz pilnais mēness, karn vajadzēja starot nakti, ne a fortiori[3], neatrodamais meteors.

Misis Hjudelsone, Dženija un Frānsiss Gor­dons ir domāt nedomāja žēloties, ka nevar izdarīt astronomiskus novērojumus. Un pat Lū, kam rie­bās vējš un lietus, nekad tā nebija priecājusies par zilām debesīm, kā šoreiz par noturīgo draņķa laiku.

— Lai tas pieturas vismaz līdz kāzām, — viņa allaž atkārtoja, — un lai vēl trīs nedēļas no vie­tas neredz ne sauli, ne mēnesi un pat ne sīkāko zvaigznīti!

Par spīti Lū vēlmēm, sliktie atmosfēriskie ap­stākļi izbeidzās naktī no piecpadsmitā uz sešpa­dsmito aprīli. Ziemeļu brīze aizdzina miglu, un debesis pilnīgi noskaidrojās.

Misters Dins Forsaits no sava un doktors Hju­delsons no sava torņa atkal no apvāršņa līdz ze­nītam sāka pārmeklēt zvaigžņu telpu virs Vosto­nas.

Vai meteors atkal parādījies? Spriežot pēc viņu īgnajiem ģīmjiem, radās pārliecība, ka nekas tam­līdzīgs nenotiek. Nejaukā oma liecināja, ka abi meklē neveiksmīgi. Un, taisnību sakot, tā arī bija. Ne misters Sidnejs Hjudelsons, ne misters Dins Forsaits bezgalīgajos debesu plašumos nebija neko saskatījuši. Vai tiešām viņi bija redzējuši klīstošu meteoru, kas uz visiem laikiem atrāvies no Zemes pievilkšanas spēka?

19. aprija laikrakstos parādījās ziņojums, kas viņiem visu noskaidroja.

Ziņojums, ko bija publicējusi Bostonas obser­vatorija, skanēja tā:

«Aizvakar, 17. aprīlī, pulksten deviņos deviņ­padsmit minūtēs deviņās sekundēs vakarā, mil­zum liels bolīds ārkārtīgā ātrumā šķērsoja debesu rietumu daļu.

Sajā sakarībā jāatzīmē neparasts, Vostonas pilsētai glaimojošs apstāklis, ka minēto meteoru vienā un tajā pašā dienā un stundā, šķiet, atklā­juši divi izcili šīs pilsētas iedzīvotāji.

Pēc Pitsburgas observatorijas ieskatiem, bolīds patiešām varētu būt tas pats, par kuru 24. martā ziņojis misters Dins Forsaits, un, pēc Cincinati observatorijas ieskatiem, — tas pats, par kuru tai pašā datumā šai observatorijai ziņojis doktors Sidnejs Hjudelsons. Bet misteri Dins Forsaits un Sidnejs Hjudelsons abi dzīvo Vostonā un tur pa­zīstami kā cienījami pilsoņi.»

VI NODAĻA, kurā atrodam dažas vairāk vai mazāk

fantastiskas pārdomas par meteoriem vispār un īpaši par bolīdu, ko gribēja atklāt tiklab misters Forsaits, kā misters Hjudelsons.

Ja vispār kāds kontinents var lepoties ar vienu no savām daļām, kā tēvs lepojas ar vienu no sa­viem bērniem, tad tā ir Ziemeļamerika. Ja vispār kāda republika var lepoties ar vienu no saviem štatiem, tad tās ir Savienotās Valstis. Ja vispār kāds no piecdesmit viena štata, kuru piecdesmit viena zvaigzne rotā federālā karoga stūri, var le­poties ar savu galvaspilsētu, tad tā ir Virdžīnija ar metropoli Ričmondu. Ja, beidzot, kāda Virdžī- nijas pilsēta var lepoties ar saviem dēliem, tad tā ir Vostona, kurā bija izdarīts sensacionālais at­klājums, kam vajadzēja ieņemt paliekamu vietu gadsimta astronomijas annālēs. Tāds vismaz bija vienbalsīgs vostoniešu ieskats.

Viegli iedomāties, ka laikraksti, vismaz Vosto­nas laikraksti, ievietoja sajūsmas pilnus rakstus par misteru Dinu Forsaitu un doktoru Hjudelsonu. Vai tad abu populāro pilsoņu slava neapmirdzēja visu pilsētu? Vai kādam no Vostonas pilsētas iedzīvotājiem nebija tikusi sava daļa? Vai Vosto­nas vārds nākamībā nešķirami nesaistīsies ar šo atklājumu?

Amerikas iedzīvotājos, kurus tik ātri un tik iedarbīgi ierosina dažādi sabiedriski spriedumi, drīz varēja just ditirambos sacerēto rakstu ietekmi. Lasītājs tāpēc nebūs pārsteigts, un, ja arī tāds būtu, tad mēs viņu lūdzam ticēt mums uz vārda, kad apgalvosim, ka kopš šīs dienas tauta trokšņainā un satrauktā barā devās uz Morisstrī- tas un Elizabetstrītas inajain. Neviens neko nezi­nāja par mistera Forsaita un mistera Hjudelsona sāncensību. Publika par to nevarēja būt ne ma­zāko šaubu — jūsmoja par abiem. Visi bija pār­liecināti, ka viņu vārdi paliks nešķirami mūžu mūžos, tik nešķirami, ka pēc tūkstoš gadiem nā­kamie vēsturnieki varbūt apgalvos, ka šie vārdi piederējuši vienam un tam pašam cilvēkam!

Nogaidot, kamēr laiks ļaus pārbaudīt, cik dibi­nāti ir šādi pieņēmumi, misteram Dinām Forsai­tam un misteram Sidnejam Hjudelsonam vaja­dzēja parādīties uz savu torņu terasēm, lai atbil­dētu uz pūļa apsveikumiem. Kad augšup lidoja urā saucieni, viņi pateicībā nolieca galvu.

Tomēr, novērotājs būtu konstatējis, ka viņu iz­turēšanās nebūt neliecina par īstu prieku. Triumfs šķita aizēnots kā saule, kuru aizsedz mākoņi. Kā viens, tā otrs no savas terases meta greizus ska­tienus uz kaimiņa torni. Ikviens redzēja otru at­bildam uz vostoniešu suminājumiem un nosprieda, ka pašam veltītie suminājumi nav tik saskanīgi kā sāncensim adresētie, lai gan ari tie, kā jau konkurentam domāti, griezīgi skanēja ausīs.

Patiesībā suminājumi bija tādi paši kā vienam, tā otram. Pūlis abus astronomus uzskatīja par līdzvērtīgiem. Dins Forsaits tika sumināts tikpat diži, cik doktors Fljudelsons, jo apsveicēji bija vieni un tie paši kā pie viena, tā otra mājas.

Bet, kamēr ovācijas skanēja te vienā, te otrā kvartālā, ko gan domāja Frānsiss Gordons un Mica, un misis Hjudelsone, Dženija un Lū? Vai viņi baidījās, ka Bostonas observatorijas laik­rakstiem nosūtītajam paziņojumam varētu būt ļaunas sekas? Tas, ko līdz šim slēpa, tagad bija atklājies. Misters Forsaits un misters Hjudelsons bija oficiāli atzīti sāncenši. Vai tad nebija iespē­jams, ka par atklājumu abi tūlīt prasīs ja ne atlī­dzību, tad vismaz goda parādīšanu un abas ģime­nes tikai nokļūs laužu valodās?

Var iedomāties, ko izjuta misis Hjudelsone un Dženija, kamēr pūlis auroja pie viņu logiem. Ja doktors atradās uz terases, viņas sargājās parā­dīties uz balkona. Aizslēpušās aiz aizkariem, vi­ņas ar sāpošu sirdi vēroja manifestāciju, kas ne­solīja nekā laba. Ja misters Forsaits un misters Hjudelsons muļķīgā greizsirdībā ķildojās par me­teoru, tad arī tauta reiz varēja nostāties vai nu viena, vai otra pusē. Katram varēja rasties savi piekritēji, un kāda nākotne tad kaislību sabango­tajā pilsētā gaida abus saderinātos — Vostonas Romeo un Džuljetu, ja zinātnieku ķilda abas ģi­menes pārvērtīs Kapuleti un Monteki?

Toties Lū bija neganti pikta. Viņai gribējās at­raut logu, apsaukt apsveicējus, un viņa izteica nožēlu, ka neesot šļūtenes, ar ko aplaistīt pūli un noslīcināt urā saucienus auksta ūdens šaltīs. Mā­tei un māsai nebija viegli apslāpēt dedzīgās mei­tenes sašutumu.

Elizabetstrītas namā bija līdzīgs stāvoklis. Arī Frānsiss Gordons labprāt būtu aizsūtījis pie velna visus entuziastus, kas jau tā saspīlētās attiecības varēja padarīt vēl ļaunākas. Ari viņš nerādījās, kamēr misters Forsaits un Omikrons tornī pie­ņēma parādi, apliecinādami savu stulbo iedomību.

Tāpat kā misis Hjudelsonei vajadzēja apvaldīt nepacietīgo Lū, tāpat Frānsisam Gordonam bija jāremdina negantās Micas dusmas. Kalpone gra­sījās pūli noslaucīt no zemes virsas, un viņas mutē tas skanēja kā drauds, par kuru neklājās smieties. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka darba­rīks, kuru viņa ik dienas lietoja tik veikli, vi­ņas rokās būtu ieguvis drausmīgu spēku. Tomēr jāatzīst, ka sagaidīt ar slotas vēzieniem ļaudis, kas nāk jūs sumināt, būtu mazliet par daudz!

—  Ak, bērniņ, — vecā kalpone iesaucās, — nu saki, vai šie bļauri nav ķerti?

—  Atzīstos, ka tas ir iespējams, — Frānsiss Gordons atbildēja.

—   Un tas viss kaut kāda tur akmens dēļ, kas vazājas pa debesīm!

—   Tik tiešām tā, Mica.

—   Kāda metafora dēļ!

—  Meteora, Mica, — Frānsiss pārlaboja, ar mo­kām valdīdams smieklus.

—   Es jau saku: metafora, — Mica atkārtoja. — Ja tas uzkristu viņiem uz galvas un samaltu kādu pusducīti! Galu galā es prasu tev, kas esi zi­nātnieks, — kam tāds metafors der?

—   Lai saķildotu mūsu ģimenes, — Frānsiss Gordons apliecināja, kamēr ārā atskanēja vēl ska­ļāki urā saucieni.

Un tomēr, kāpēc gan divi seni draugi nebūtu varējuši dalīties slavā? Nekādi materiāli labumi, nekāda nauda nebija gaidāma. Runa varēja būt vienīgi par tīri platoniskas dabas goda jautājumu. Kāpēc atklājumu nenosaukt abu astronomu vārdā, kas nepagaistu pat gadu simteņos? Kāpēc ne? Traucēja tikai patmīlība un godkāre. Ja virsroku ņem patmīlība un tai vēl pievienojas godkāre, kurš gan var cerēt, ka vedīs cilvēkus pie prāta?

Un, beidzot, kas tas par nopelnu — ieraudzīt me­teoru? Vai tā nav tikai nejaušība? Ja bolīds ne­būtu šķērsojis redzeslauku brīdī, kad misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons lūkojās okulārā, vai abi astronomi, kas tiešām visu pārspī­lēja, to būtu ieraudzījuši?

Starp citu, vai tad dienu un nakti Zemei garām neslīd simtiem un tūkstošiem bolīdu, asteroīdu un astes zvaigžņu? Vai maz iespējams saskaitīt ugunīgās lodes, kuras veseliem spietiem velk sa­vas trajektorijas uz zvaigžņu telpas tumšā fona? Seši simti miljonu — tik daudz meteoru, pēc zināt­nieku domām, šķērso Zemes atmosfēru vienā naktī, jeb tūkstoš divi simti miljonu diennaktī. Šie lies­mainie ķermeņi slīd garām miriādēm, un, pēc Ņū­tona domām, desmit vai piecpadsmit miljoni no tiem ir redzami ar neapbruņotu aci.

«Tātad,» aizrādīja «Punch», vienīgais Vostonas laikraksts, kas notikumu aprakstīja jautrās krā­sās, «atrast debesīs bolīdu ir mazliet vieglāk, nekā atrast graudu kviešu laukā, un tāpēc ir pamats ap­galvot, ka abi mūsu astronomi drusku pārspīlē ar apkūlībām, jo šis atklājums nav tik dižs, ka tā priekšā būtu jāpaceļ cepure.»

Bet, ja satīriskais «Punch» izmantoja izde­vību, lai pazobotos, tā nopietnākie amata brāļi turpretim dižojās ar jauniegūtajām zināšanām, kas bija tik izsmejošas, ka varēja modināt skau­dību pat pieredzes bagātākajos profesionālajos zinātniekos.

«Keplers,» rakstīja avīze «Whaston Standard», «uzskatīja, ka šādi bolīdi rodas no zemes iztvai- kojumiem. Tomēr šķiet ticamāk, ka šī neparastā dabas parādība ir tikai aerolīti, kuros vienmēr var konstatēt strauja degšanas procesa pēdas. Jau Plūtarha laikos tās uzskatīja par minerālām ma­sām, kas nokrīt uz mūsu globusa virsmas, kad tās garāmejot notver Zemes pievilkšanas spēks. Bo­līdu analīze rāda, ka tie sastāv no vielas, kas ne ar ko neatšķiras no mums pazīstamajiem minerā­liem, un ka visumā tie satur apmēram trešdaļu vienkāršo elementu. Bet kādu dažādību uzrāda šo elementu kohēzija! Sastāvdaļiņas reizēm ir sīkas kā metāla skaidiņas, reizēm lielas kā zirņi vai riek­sti, tās ir ārkārtīgi cietas un lūzuma vietā uzrāda kristalizācijas pazīmes. Ir pat tādas, kas sastāv vienīgi no dzelzs tīrradņa, kuram piejaukts niķe­lis un kurš nekad nav oksidējies.»

Būsim taisnīgi — «Whaston Standard» saviem lasītājiem nemeloja. «Daily Whaston» uzskaitīja senos un modernos zinātniekus, kas uzmanīgi pē­tījuši meteorītus. Laikrakstā bija lasāms:

«Vai gan Apollonijas Diogens nepiemin ugu­nīgu akmeni dzirnakmens lielumā, kas nokritis pie Aigas-Potamas, izbiedēdams Trāķijas iedzīvo­tājus? Ja līdzīgs bolīds uzkristu svētā Andreja baznīcas tornim, tas sagrautu to līdz pamatiem. Sajā sakarā varam minēt dažus no akmeņiem, kas, nākuši no izplatījuma dziļuma un nokļuvuši Ze­mes pievilkšanas lokā, nokrituši uz zemes: šāds ir, pirms kristīgās ēras, zibens akmens, ko Gala- tijā pielūdza kā Ķibeles [4] simbolu un kas tika aiz­gādāts uz Romu; kāds cits akmens, kas atrasts Sīrijā un saistīts ar saules kultu; svētais vairogs, kas atrasts ķēniņa Numas valdīšanas laikā; mel­nais akmens, ko rūpīgi glabā Mekā; pērkona ak­mens, kas noderēja Antara slavenā šķēpa darinā­šanai. Un cik daudz aprakstu par aerolītiem un to nokrišanas apstākļiem ir kopš kristīgās ēras sā­kuma: divi simti sešdesmit mārciņu smags ak­mens, kas nokritis Ensisheimā, Elzasā; melni me­tālisks akmens cilvēka galvas lielumā un formā, nokritis Vezona kalnā Provansā; septiņdesmit mārciņu smags akmens, darināts, šķiet, no jūras putām, ar sēra smaku, nokritis Larini, Maķedo­nijā; akmens, kas nokritis Lisē pie Šartras 1793. gadā, bijis tik karsts, ka tam nav varējuši pieskarties. Būtu jāpiemin arī bolīds, kurš 1203. gadā

skara Normandijas pilsētu Leglu un par kuru Humbolts raksta:

«Vienos pēcpusdienā ļoti skaidrās debesīs va­rēja redzēt lielu bolīdu, kas virzījās no dienvid­austrumiem uz ziemeļrietumiem. Brīdi vēlāk ne­pārtraukti piecas sešas minūtes bija dzirdama eksplozija, kas nāca no maza, melna, gandrīz nekus­tīga mākonīša, pēc tam trīs vai četras detonācijas un troksnis, ko varētu salīdzināt ar muskešu šā­vieniem, kuriem pievienojās daudzu bungu rīboņa. Katra detonācija atdalīja no melnā mākoņa daļu tvaiku, no kā tas sastāvēja. Šajā vietā nebija manāma nekāda luminiscence. Elipsveida platībā, kuras ass bija vienpadsmit kilometrus gara un stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem, nokrita vairāk nekā tūkstoš meteorītu. Akmeņi kū­pēja un bija karsti, kaut arī neliesmoja, un tos va­rēja vieglāk saskaldīt dažas dienas pēc nokriša­nas nekā vēlāk.»

«Daily Whaston» šādā garā turpināja, piepildot vairākas slejas, un neskopojās ar detaļu aprak­stiem, kas vismaz pierādīja redaktoru apzinī­gumu.

Starp citu, arī citi laikraksti centās, cik spēja. Tā kā astronomija bija aktuāls temats, visi rak­stīja par astronomiju, un, ja kāds vostonietis vēl nebija lietas kursā par bolīdiem, tad tikai savas paviršības pēc.

Ziņām, ko sniedza «Daily \Vhaston», laikraksts «Whaston News» pievienoja savu informāciju. Tas atsauca atmiņā uguns lodi, diametrā divreiz lielāku par pilnu mēnesi, ko 1254. gadā novēroja tiklab Harvordā, Darlingtonā, kā Darhemā un Dandī un kas bez eksplozijas pārslīdēja pār debe­sīm no viena apvāršņa līdz otram, atstādama aiz sevis garu, platu un blīvu gaismas svītru, kura krasi iezīmējās uz tumši zilā debesu fona. Har- vordas bolīds nebija eksplodējis, toties tas_ noti­cis ar 1864. gadā novēroto bolīdu, kas parādījies kādam Kastijonas astronomam Francijā. Kaut arī meteors bijis redzams tikai piecas sekundes, tā ātrums bijis tik ievērojams, ka šai īsajā laikā tas noskrējis sešus grādus platu loku. Sākumā bū­dams zilgani zaļš, tas drīz vien nokaitis līdz balt­kvēlei un bijis ļoti spožs. No eksplozijas līdz trok­snim aizritējušas trīs četras minūtes, un tas lie­cina par sešdesmit līdz astoņdesmit kilometru lielu attālumu. Tātad sprādziena spēkam jābūt lie­lākam par visstiprāko eksploziju, kāda var notikt virs zemes. Pēc augstuma aprēķinot bolīda di­mensiju, var spriest, ka tā diametrs bijis lielāks par piecpadsmit tūkstoš pēdām un ka tas kritis ar ātrumu vairāk nekā simttrīsdesmit kilometru sekundē — ar daudz lielāku ātrumu, nekā Zeme griežas ap Sauli.

Tad nāca «Whaston Morning» un «Whaston Fvcniiig» kaita, pie tam pēdējais, starp citu, ap- cerēja bieži sastopamus bolīdus, kuru galvenā sastāvdaļa ir dzelzs. Laikraksts atgādināja lasī­tajiem, ka viens šāds meteorīts, kas atrasts Sibī­rijas stepēs, svēris ne mazāk par septiņsimt kilo­gramiem; kāds cits, atklāts Brazīlijā, svēris seš­tūkstoš kilogramu; trešais, četrpadsmittūkstoš kilogramu smags, atrasts Tukumanas Olimpā, bet vēl cits, nokritis Durango apkaimē Meksikā, sasniedzis rekordsvaru — deviņpadsmittūkstoš kilogramu!

Nepārspīlējot, taisnības labad, jāteic, ka daļa Vostonas iedzīvotāju, lasot šos rakstus, izjuta zi­nāmās šausmas. Lai misteru Forsaita un Fljudel- sona meteoru varētu ieraudzīt minētajos apstāk­

ļos, tik ievērojamā attālumā, tā dimensijām droši vien vajadzēja būt krietni lielākām par Tukuma- nas un Durango bolīda dimensijām. Kas zina, vai tā apkārtmērs pat nepārsniedza Kastijonas aero- lītu, kura diametrs bija aplēsts uz piecpadsmit- tūkstoš pēdām? Vai var aprēķināt, cik sver šāda masa? Un, ja šis meteors jau bija parādījies pie Vostonas zenīta, tad tas nozīmēja, ka Vostona ir tā trajektorijas ceļš. Ja vien šai trajektorijai ir or­bītas forma, tas atkal reiz pārlidos pilsētu. Un tad, ja šajā brīdī tas kaut kādu iemeslu dēj apstājas savā skrējienā, tas skar tieši Vostonu ar tādu spēku, kādu pat grūti iedomāties. Tāpēc iedzīvo­tājiem, kas to vēl nezināja, šī bija īstā reize pa­skaidrot, un tiem, kas to zināja — atgādināt briesmīgo spēka likumu: tas līdzinājās masai, kas reizināta ar ātruma kvadrātu, turklāt ātrums, pēc vēl drausmīgākā paātrinājuma likuma, šādam bo­līdam, kas krīt no četrsimt kilometru augstuma, saskaroties ar Zemi, tuvotos trīstūkstoš metriem sekundē!

Vostonas prese bija savu uzdevumu augstumos, un taisnības labad jāatzīst, ka dienas laikraksti nekad nebija tik daudz noņēmušies ar matemātis­kām formulām.

Pamazām pilsētu pārņēma tāds kā izbīlis. Bīs­tamais un draudīgais bolīds kļuva par sarunu te­matu gan uz ielas, gan klubos un ģimenēs. Sievie­tes, piemēram, murgoja tikai par sagrautām baznī­cām un iznīcinātām mājām. Bet vīrieši uzskatīja par pareizāku paraustīt plecus, lai gan arī šī kustība nevienu nepārliecināja. Nakti un dienu Konsti­tūcijas laukumā un pilsētas augstākajos kvartālos dežurēja ļaužu grupas. Novērotāji palika savās vietās, vienalga, vai debesis bija skaidras vai no- mākušās. Nekad vēl optiķi nebija pārdevuši tik daudz tālskatu, binokju un citu optisku instru­mentu! Nekad vēl debesīs nebija vērušās tik daudz acu! Vostonas iedzīvotājus urdīja bažas: vai nu meteoru varēja redzēt, vai ne, briesmas bija ak­tuālas ik brīdi, ik minūti un sekundi.

Briesmas, protams, tikpat labi draudēja arī ci­tiem apgabaliem, pilsētām, miestiem, ciematiem un apdzīvotiem centriem, kas atradās trajektori­jas ceļā. Ja bolīds riņķoja ap Zemi, kā to pieņēma, tad visus punktus, kas atradās zem orbītas, ap­draudēja tā varbūtējā krišana. Tomēr Vostonai piederēja baiļu rekords, ja gribam samierināties ar šo ultramoderno izteicienu, un tas notika vie­nīgi tāpēc, ka bolīds pirmoreiz bija novērots tieši Vostonā.

Taču bija arī kāds laikraksts, kas pretojās sēr­gai un atteicās jautājumu apskatīt nopietni. Tas izturējās naidīgi pret misteriem Forsaitu un Iīju- delsonu un uzvēla viņiem visu atbildību par ne­laimēm, kas draudēja pilsētai.

«Vai šiem amatieriem tiešām vajadzēja jauk- lic; lieta ;, kas uz viņiem neattiecas?» rakstīja - IMiricli». - Kas viņiem lika kutināt Visumu ar sa­viem laiskaiiem un teleskopiem? Vai viņi nevarēja likt miera debesjumu un nekaitināt zvaigznes? Vai tad nepietiek, vai tad nav jau par daudz īstu zinātnieku, kas nekautrīgi spraucas iekšā starp­zvaigžņu telpā? Debesu ķermeņi ir ļoti kautrīgi, un tiem nepatīk, ka tos apskata pārāk tuvu. Pa­tiesi, mūsu pilsēta ir apdraudēta, vairs neviens nejūtas drošs, un pret šo kaiti nav zāļu. Ļaudis mēdz apdrošināties pret ugunsgrēku, pret krusu un cikloniem… Ejiet nu un apdrošinieties pret krītošu bolīdu, kas varbūt ir desmitreiz lielāks par Vostonas citadeli! Un ja nu tas krītot vel eksplodē, kā bieži notiek ar šāda veida lidķermeņiem, tad visai pilsētai būs jāpārcieš tikpat kā bombardē­šana, un varbūt tā pat nodegs, ja šķembas būs kvēlošas. Lai nu kā, tas nozīmē mūsu dārgās pil­sētas pilnīgu sagrāvi, un šo varbūtību nav ko slēpt. Tātad lai glābjas, kas var! Lai glābjas, kas var! Un galu galā kāpēc gan misters Forsaits un misters Hjudelsons nebūtu varējuši mierīgi dzī­vot savu māju apakšstāvā, nevis izspiegot mete­orus? Ar savu nekautrību, ar savām noziedzīga­jām intrigām to ir izprovocējuši un pievilkuši klāt tieši viņi. Ja Vostonu nopostīs, ja bolīds to sagraus vai nodedzinās, tad tā būs viņu vaina un par visu vajadzēs atbildēt tikai viņiem! Taisnību sakot, mēs prasām jebkuram patiesi bezpartejis­kam lasītājam, citiem vārdiem — visiem «Whas- ton Punch» abonentiem: kam gan der astronomi, astrologi, meteorologi un citi kukaiņi ar galotni «ogi»? Vai no viņu darba ir kāds labums? Uzdot šo jautājumu nozīmē reizē arī atbildēt, un mēs joprojām stingrāk nekā jebkad paliekam pie sa­viem labi zināmajiem uzskatiem, kurus tik lieliski asprātīgā teikumā formulējis kāds ģeniāls francū­zis, slavenais Brijā-Savarēns: «Jauna ēdiena re­ceptes atrašana cilvēcei dod vairāk nekā jaunas zvaigznes atklāšana!» Kāds nožēlojams iespaids gan rastos Brijā-Savarēnam par abiem ļaundariem, kas uzdrošinājušies pakjaut savu zemi visbriesmī­gākajām katastrofām tikai tādēļ, lai sava prieka pēc atklātu kādu noklīdušu bolīdu!»

VII NODAĻA,

kurā sastopamies ar misis Hjudelsoni,

kas ļoti sarūgtināta par doktora izturēšanos, un uzzinām, kā labā Mica pamatīgi norāj savu saimnieku.

Ko uz «Whaston Punch» zobgalībām atbildēja misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons? Neko, un vienkārši tāpēc, ka aizskarošo avīzes rakstu nebija lasījuši. Nezināt nepatīkamo, ko par mums stāsta, ir un paliek drošākais veids, kā iz­bēgt no nepatikšanām, — savā nenoliedzamajā gudrībā būtu teicis de la Palisa kungs [5] . Mazāk vai vairāk saprātīgas zobgalības nav necik patī­kamas tiem, kam tās adresētas, un, ja konkrētajā gadījumā izsmiekla objekti par tām neko nezi­nāja, tad to pašu nevarēja teikt par viņu ģimenes locekļiem un draugiem. Sevišķi pikta bija Mica. Apvainot viņas saimnieku, ka tas pievilinājis bo­līdu, kas apdraud sabiedrības drošību! Pēc viņas ieskatiem, misteram Dinām Forsaitam vajadzēja raksta autoru saukt pie atbildības, un tiesnesis Džons l'rols lad gan zinātu vainīgajam piespriest atlīdzināt zaudējumus, nemaz jau nerunājot par cietumu, ko tas pelnījis par saviem mēlnesīga­jiem minējumiem!

Mazā Lū turpretim visu uztvēra nopietni un bez svarstīšanās nostājās «Whaston Punch» pusē.

— Patiešām, avīzei taisnība, — viņa teica. — Kāpēc gan misters Forsaits un tētis atklājuši to nolādēto akmeni? Bez viņiem tas būtu pagājis garām nepamanīts, tāpat kā daudzi citi, kas mums na-v nodarījuši neko ļaunu.

Sis ļaunums vai, pareizāk sakot, nelaime, par kuru domāja meitene, bija šķelšanās starp Frān­sisa tēvoci un Dženijas tēvu ar visām tās sekām, lai gan drīzajām laulībām abas ģimenes vajadzēja vienot vēl ciešākām saitēm.

Mis Lū bažas bija dibinātas, un tas, kam bija jānotiek, notika. Kamēr misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons viens otru turēja tikai aizdo­mās, nekāda skandāla nebija. Viņu attiecības kļuva vēsākas, viņi izvairījās satikties, bet tas arī bija viss. Toties pašreiz Bostonas observatorija publiski atzina, ka vienu un to pašu meteoru at­klājuši divi Vostonas astronomi. Ko tagad iesākt? Vai prasīt, lai atklājēja prioritāti piešķir abiem? Vai varbūt diskutēt un skaļi polemizēt pa šiem savā starpā Vostonas presē, kas mīļtiprāt šādam materiālam dos vietu savās slejās?

Neviens nekā nezināja, atbildi varēja gaidīt tikai nākotnē. Skaidrs bija tikai tas, ka ne mis­ters Dins Forsaits, ne doktors Hjudelsons vairs ne ar vārdu nepieminēja laulības, kuru datums, pēc saderināto ieskatiem, tuvojās pārāk lēni. Ja par tām pavaicāja vienam vai otram astronomam, viņi vienmēr bija aizmirsuši ko svarīgu, kas ne­kavējoties nokārtojams observatorijā. Tur, starp citu, viņi pavadīja lielāko dienas daļu, kļūdami aizvien vairāk aizņemti, aizvien nerunīgāki.

Un tiešām, meteoru gan atkal bija redzējuši oficiālie astronomi, bet misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons to meklēja veltīgi. Vai tas bija aizgājis tik tālu, ka viņu instrumenti to vairs ne­spēja notvert? Tā varbūt varēja domāt, lai gan to pārbaudīt nevarēja. Tāpēc viņi ne mirkli ne­pārtrauca novērošanu, tiklab nakti, kā dienu iz­mantodami niecīgāko skaidras debess plankumiņu.

Turpinādami šādā garā, viņi kādā jaukā dienā no­gāzīsies no kājām.

Abi velti mēģināja aprēķināt datus asteroīdam, kuru tiklab viens, kā otrs stūrgalvīgi uzskatīja tikai un vienīgi par savu atradumu. Aprēķinā slē­pās izdevība atrisināt pastāvošās domstarpības. No abiem astronomiem ex aequo[6] spējīgākais ma­temātiķis vēl varēja kļūt par lauru vainaga īpaš­nieku.

Tomēr vienīgais novērojums bija pārāk īslai­cīgs, lai uz tā pamatotu matemātiskas formulas. Vajadzēja vēl otru vai varbūt pat vairākus novē­rojumus, lai droši varētu noteikt bolīda orbītu. Tā­pēc arī misters Dins Forsaits un doktors Hjudel­sons, abi baidīdamies, ka sāncensis to var pār­spēt, uzmanīja debesis tikpat centīgi, cik veltīgi. Untumainais meteors pie Vostonas apvāršņa nerā­dījās, un, ja arī rādījās, tad tikai pilnīgi incognito.

Veltās pūles ietekmēja abu astronomu omu. Vi­ņiem tuvoties nebija iespējams. Divdesmit reizes diena misters Dins Forsaits sabārās ar Omikronu, kurš nepalika atbildi parādā. Turpretim doktors, kurš varēja skaisties tikai pats uz sevi, nekad ne­palaida garām izdevību to arī darīt.

Kurš gan šādos apstākļos būtu uzdrošinājies pieminēt laulību līgumu un kāzu ceremoniju?

Kopš laikraksti bija publicējuši Bostonas obser­vatorijas paziņojumu, bija aizritējušas trīs dienas. Debesu pulkstenis ar saules rādītāju būtu nozva­nījis 22. aprīli, ja Lielais Pulksteņmeistars tam būtu pierīkojis zvanu. Pēc trim nedēļām vajadzēja piepildīties dižajam notikumam, lai gan Lū ne­pacietīgi apgalvoja, ka tas kalendārā nemaz nav atzīmēts.

Vai pieklājas Frānsisa Gordona tēvocim un Dže< nijas Hjudelsones tēvam atgādināt kāzas, kuras viņi nepieminēja ne ar vārdu, it kā tās nemaz ne­būtu bijušas paredzētas? Misis Hjudelsone ieska­tīja, ka vīram labāk neko neteikt. Viņam par kāzu rīkošanu nebija jārūpējas, tāpat kā viņš vairs ne­rūpējās pats par savu ģimeni. Kad diena būs pie­nākusi, misis Hjudelsone viņam vienkārši pateiks:

«Šeit ir tava fraka, tavs cilindrs un tavi cimdi. Laiks doties uz svētā Andreja baznīcu. Sniedz man roku, un ejam!»

Skaidrs, ka viņš ies, pat īsti neapzinādamies, kādēļ, tikai ar noteikumu, ja tieši šajā brīdī tele­skopā neparādīsies meteors!

Bet, ja Morisstrītas mājā noteicējs vārds piede­rēja misis Hjudelsonci, ja doktoram nebija jāiz­skaidro sava izturēšanās pret misteru Dinu For­saitu, tad pēdējais toties piedzīvoja niknu uzbrukumu. Mica neko negribēja dzirdēt. Noskai­tusies uz savu saimnieku, viņa vēlējās, kā pati teica, parunāties zem četrām acīm un noskaidrot stāvokli, kas bija tik saspīlēts, ka mazākais starpgadījums draudēja izraisīt šķelšanos abu ģimeņu starpā. Un kādas tai būtu sekas! Atliktas, varbūt pat atceltas kāzas, abu saderināto un īpaši viņas mīļā Frānsisa izmisums, bet Frānsiss taču bija viņas «bērniņš», kā viņa to pēc senas un mai­gas ierašas dēvēja. Ko gan nabaga jaunais cilvēks varētu iesākt pēc publiska skandāla, kas jebkuru samierināšanos padarītu neiepējamu?

Un tā, 22. aprīļa pēcpusdienā, palikusi ar mis­teru Dinu Forsaitu ēdamistabā zem četrām acīm, kā vēlējusies, viņa aizturēja savu saimnieku brīdī, kad tas gatavojās atkal kāpt tornī.

Mēs jau zinām, ka misters Forsaits baidī-jās izskaidroties ar Micu. Viņš skaidri zināja, ka parasti tas beidzas viņam nelabvēlīgi, un tāpēc uzskatīja par prātīgāku nemaz neuzsākt vārdu apmaiņu.

Šoreiz slepus pavēries Micas sejā, kas atgādi­nāja bumbu ar aizdedzinātu laika degli, misters Dins Forsaits,vēlēdamies patverties no eksplozi­jas, steidzīgi atkāpās uz durvīm. Bet, iekams pa­spēja nospiest rokturi, vecā kalpone nostājās dur­vīm priekšā un, cieši skatīdamās saimniekam acīs, kas bailīgi šaudījās apkārt, sacīja:

—   Kungs, man ar jums jārunā.

—  Jārunā ar mani, Mica? Diemžēl man pašreiz nemaz nav laika.

—   Apžēliņ, kungs, arī man nav laika, jo jāmazgā visi pusdienu trauki. Bet jūsu rori var tikpat labi pagaidīt kā mani šķīvji.

—   Bet Omikrons?… Man liekas, viņš sauc mani.

—   Jūsu Amikrons? Vēl viens jauks putniņš! Drīz vien viņš no manis kaut ko dzirdēs, jūsu Amikrons. Varat viņu brīdināt. Viņa stundiņa drīz sitīs! Pasakiet viņam to, kungs!

—   Katrā ziņā pateikšu, Mica. Bet mans bolīds?

—   Jūsu bolīds? — Mica atkārtoja. — Es gan nezinu, kas tas ir, bet, lai ko jūs arī teiktu, man lie­kas, ka diezgan ir bolīts, būtu laiks skatīties patie­sībai acīs un nepārvērst sirdi akmenī, kā jūs pēdējā laikā darāt.

—   Bolīds, — misters Dins Forsaits ņēmās pacie­tīgi paskaidrot, — ir meteors, un …

—   Ak tā! — Mica iesaucās. — Tas slavenais metafors! Nu ko, tas darīs tāpat kā Amikrons un mazliet pagaidīs!

—  Kas vēl nebūs! — misters Forsaits uztraucās, aizskarts vārīgākajā vietā.

—   Bez tam, —Mica atsāka, — laiks ir nomācies, tūlīt tecēs ūdentiņš, un tāpēc jums nebūs nekāda prieka skatīties mēnesī.

Tā bija taisnība, un ieilgušais nelādzīgais laiks jau sen darīja traku gan misteru Forsaitu, gan doktoru Hjudelsonu. Divas diennaktis no vietas debesis klāja biezi mākoņi. Dienu — ne saules stara, nakti — ne zvaigznes mirgas. No apvāršņa līdz apvārsnim kā krepa plīvurs, ko reizēm uzplēsa Svētā Andreja baznīcas torņa smaile, pletās blāva migla. Šādos apstākļos bija gluži neiespējami novērot debesis un atkal ieraudzīt tik dedzīgi apstrīdēto bolīdu. Varētu pat domāt, ka atmosfē­ras apstākļi nedeva lielākas priekšrocības ne Ohoio un Pensilvānijas astronomiem, ne citām Jaunās un Vecās pasaules observatorijām. Un tie­šām, laikrakstos nebija parādījusies neviena jauna piezīme par meteora atgriešanos. Ir jau tiesa, ka interese par meteoru zinātnieku pasaulē nebija tik liela, lai izraisītu satraukumu. Galu galā tas bija diezgan parasts kosmisks notikums, un tikai Dins Forsaits un Hjudelsons gaidīja bolīda atgriešanos ar nepacietību, kas jau robežojās ar neprātu.

Kad saimnieks bija pārliecinājies, ka izbēgt neizdosies, Mica sakrustoja rokas un turpināja:

—  Mister Forsait, vai jūs dažkārt neesat aiz­mirsis, ka jums ir māsas dēls vārdā Frānsiss Gordons?

—  Ai, mīļais Frānsiss, — misters Forsaits atbil­dēja, labsirdīgi pakratīdams galvu. — Nē, es viņu nemaz neesmu aizmirsis… Un kā tad viņam klā­jas, mūsu brašajam Frānsim?

—   Pateicos, ļoti labi, kungs.

—  Man šķiet,-ka es viņu kādu laiku neesmu redzējis.

—   Kā tad, kopš pusdienām.

—   Vai tiešām?

—       Vai tad jūs vairs redzat tikai mēnesi? — Mica jautāja, piespiezdama saimnieku atkal pagriezties pret viņu.

—       Kur nu, labā Mica! Bet ko tu gribi? Esmu mazliet norūpējies …

—       Tā norūpējies, ka, liekas, esat aizmirsis kaut ko svarīgu …

—   Kaut ko svarīgu? Bet ko tad?

—   Ka jūsu māsas dēls grib precēties.

—   Precēties! Precēties?

—       Jūs man varbūt jautāsiet, par kādu precēša­nos ir runa?

—       Nē, Mica! Bet ko jūs ar šiem jautājumiem gribat panākt?

—       Skat, cik viltīgs! Nav jābūt burvim, lai uzmi­nētu, ka jautā tāpēc, lai saņemtu atbildi!

—   Kādu atbildi, Mica?

—        Par jūsu izturēšanos pret Hjudelsonu ģimeni, kungs! Jo jūs taču zināt, ka ir tāda Hjudelsonu ģimene, tāds doktors Hjudelsons, kas dzīvo Moris- strīta, tāda misis Hjudelsone, mis Lū Hjudelsones un mis Dženijas Hjudelsones, jūsu māsas dēla līgavas, māte?

Ikreiz, kad Mica minēja Hjudelsonu vārdu, turklāt aizvien skaļāk un skaļāk, misters Dins For­saits pieķēra roku te pie krūtīm, te pie sāniem vai galvas, it kā šis vārds, pārvērties lodē, viņu skartu tiešā trāpījumā. Tā kā viņš klusēja, Mica neatlai- das:

—   Nu ko, dzirdējāt?

—       Domāju gan, ka dzirdēju! — saimnieks iesaucas.

—   Un? — kalpone atkārtoja, paceldama balsi.

—       Vai tad Frānsiss vēl vienmēr domā par šīm laulībām? — misters Forsaits beidzot noprasīja.

—   Es domāju gan! — Mica apgalvoja. — Gluži tāpat, kā viņš vēl grib elpot, dārgais mazulītis! Tāpat kā domājam mēs visi un arī jūs tai skaitā, ja drīkstu cerēt!

—  Kā? Vai tad mans māsasdēls vēl vienmēr nolēmis precēt šā doktora Hjudelsona meitu?

—  Mis Dženiju, ja jums tā labpatīk, kungs! Sitiet mani krustā, kungs, ja viņš būtu pārdomājis! Tad jau, lai parauj jupis, viņam kanāriņi būtu galvā, ja viņš atteiktos no sava lēmuma! Kur viņš vēl atradīs tik piemīlīgu līgavu, tik jaunu, jauku, apburošu!

—  Tikai tādā gadījumā, — misters Forsaits iebilda, — ja šā kunga, kuru … šā kunga, kura vārdu es nevaru izrunāt, jo tas man iestrēgst rīklē, ja šā kunga meita būtu patiešām apburoša …

—   Tas nu ir par daudz! — Mica iesaucās, norai­sīdama priekšautu, it kā gribētu to atdot saim­niekam.

—   Klausieties … Mica … klausieties, — mis­ters Forsaits murmināja, nobažījies par tik drau­dīgu žestu.

Vecā kalpone satvēra priekšautu, kura lences nokarājās līdz grīdai.

—   Tieši tā, — viņa pavēstīja. — Pēc piecdesmit gadu kalpošanas es drīzāk sapūšu savā kaktā kā kraupains suns, bet nepalikšu pie cilvēka, kas noliedz savu asini. Es esmu tikai nabaga kalpone, bet man, kungs, ir sirds krūtīs!

—  Ak vai, Mica, — misters Dins Forsaits atcirta, pagalam apvainojies, — tu tātad nemaz nezini, ko šis Hjudelsons man nodarījis?

—   Ko tad viņš jums nodarījis?

—   Viņš mani ir apzadzis!

—   Apzadzis?

— Jā, apzadzis, briesmīgi apzadzis!

—   Un ko tad viņš jums nozadzis? Pulksteni? Maku? Mutautiņu?

—   Manu bolīdu!

—   Atkal jau bolītu, — vecā kalpone iesaucās, iesmiedamās tik ņirdzīgi, ka misters Forsaits noskurinājās. — Nu jau gan ilgi neesam runājuši par jūsu slaveno metaforu. Vai tad patiesi cilvēks var nonākt tādā stāvoklī kaut kādas klaiņojošas bumbas dēj! Jūs bolījāt, bet misters Hjudelsons varbūt redzēja. Vai tad jūs tam esat uzlicis ķepu? Vai tad tas tikpat labi nepieder visiem, vienalga kam, manam sunim, ja man tāds būtu, bet, paldies dievam, nav! Vai tad jūs to nopirkāt par savu naudu, vai varbūt mantojāt?

—  Mica! — misters Forsaits iekliedzās, vairs nespēdams valdīties.

—   Nav nekādas Micas! — vecā kalpone pavēs­tīja pārmērīgā uzbudinājumā. — Jupis parāvis, jābūt taču stulbam kā zābakam, lai sanaidotos ar vecu draugu kaut kāda draņķa akmens dēļ, kuru nekad vairs neredzēs!

—   Klusē, klusē! — astronoms protestēja, aiz­skarts līdz sirds dziļumiem.

—   Nē, kungs, es neklusēšu, un jūs varat saukt palīgā savu muļķa Amikronu …

—  Muļķa Oinikronu!

—   Jā, muļķi, un tas nebūs viņš, kas mani apklu­sinās … tāpat, kā mūsu prezidents nespētu apklu­sināt ercenģeli, kas no visuvarenā nestu vēsti par pasaules galu!

Dzirdēdams šo briesmīgo teikumu, misters Dins Forsaits tā samulsa, ka balsene aizžņaudzās, vārdi iestrēga rīklē un viņš vairs nespēja izdvest ne ska­ņas. Viņš vairs nesacīja neko. Un, kaut arī trakās dusmās viņš būtu gribējis izmest uz ielas savu uzticamo, bet kašķīgo Micu, viņš nekādi nespētu izrunāt tradicionālos vārdus: «Arā, ārā uz karstam pēdām, un lai es jūs šeit vairs neredzētu!»

Mica, starp citu, arī nebūtu klausījusi. Pēc piec­desmit nodienētiem gadiem kalpone kaut kāda kļūmīga meteora dēļ nemēdz aiziet no sava saim­nieka, kuru redzējusi piedzimstam.

Tomēr bija laiks scēnu izbeigt. Sapratis, ka negūs virsroku, misters Dins Forsaits meklēja atkāpšanās ceju, kas nebūtu pārāk līdzīgs bēgšanai.

Saule viņam nāca talkā. Laiks piepeši noskaidro­jās un pa logu dārza pusē istabā ielauzās spilgts gaismas stars.

«Sajā brīdī doktors Hjudelsons, protams, jau ir savā tornī,» pēkšņi iedomājās misters Dins For­saits. Viņš jau redzēja savu sāncensi, kas, izman­todams īslaicīgo noskaidrošanos, piespiedis aci pie teleskopa okulāra, pārlūko Visumu!

Tas bija pāri viņa spēkiem. Saules stars uz viņu iedarbojās kā gāze uz gaisa balonu: piepildīja, deva spēju pacelties, lika rauties augšup.

Kā balastu (lai noapaļotu salīdzinājumu) izmetis pār bortu sakrājušās dusmas, viņš devās uz durvīm.

Par nelaimi, Mica stāvēja tām priekšā un nebūt neizrādīja ne mazāko vēlēšanos laist viņu garām. Vai tiešām viņam tā būs jāņem aiz rokas, jācīnās, jāsauc palīgā Omikrons?

Par laimi, līdz šādām galējībām nenonāca. Vecā kalpone acīmredzot pārāk smagi pārdzīvoja šo sarunu. Kaut arī viņa parasti kurnēja uz savu saimnieku, tomēr nekad vēl nebija runājusi tik aizrautīgi.

Vai nu tā bija pārliecīga piepūle, vai arī ķildas nozīmīgums — runa taču bija par viņas dārgā «bēr­niņa» nākotnes laimi — tomēr fakts paliek fakts, ka Micu piepeši pārņēma vājums un viņa smagi atslīga krēslā.

Misteram Dinām Forsaitam par godu jāteic, ka viņš aizmirsa gan sauli, gan zilās debesis un mete­oru. Viņš piegāja pie vecās kalpones un noraizējies apvaicājās, kas viņai kaišot.

—  Nudien nezinu, kungs. Man it kā visas iekšas apgriezušās riņķi.

—   Iekšas apgriezušās riņķī? — misters Dins For­saits atkārtoja, pārsteigts par tik dīvainu slimību.

—  Jā, — Mica apstiprināja vārgā balsī. — Sirds sažņaugusies kā mezglā.

—   Hm! — misters Dins Forsaits izdvesa, jo nākamais paskaidrojums viņa mulsumu tikai pa­vairoja.

Viņš jau uz labu laimi gribēja sniegt slimniecei visparastāko palīdzību — atslābināt korseti, ar etiķi apslapināt pieri un deniņus, pasniegt glāzi cukurūdens..«

Tomēr nepaguva.

No torņa atskanēja Omikrona balss.

—  Bolīds, kungs! — Omikrons kliedza. — Bo­līds!

Misters Dins Forsaits aizmirsa visu pasauli un metās uz kāpnēm.

Viņš vēl nebija nozudis, kad Mica, atguvusi spē­kus, dzinās saimniekam pa pēdām. Kamēr viņš skrēja augšup, pārlēkdams trīs spirālkāpņu pakā­pienus reizē, viņam sekoja kalpones atriebīgā balss.

—   Mister Forsait, — Mica sauca, — iegaumē­jiet, ka Frānsisa Gordona un Dženijas Hjudelso­nes kāzas notiks un notiks tieši paredzētajā dienā! Tās notiks, mister Forsait, vai arī, — un jaunā alternatīva cienījamās Micas mutē bija tik­pat sulīga kā vienmēr, — vai arī man mute pa­liks vajā līdz ausīm.

Misters Dins Forsaits neko nedzirdēja, neko neatbildēja. Viņš straujiem lēcieniem devās augšup pa torņa kāpnēm.

VIII NODAĻA, kurā polemika presē vēl vairāk saasina stāvokli, turklāt tā beidzas ar tikpat negaidītu, cik neapstrīdamu apgalvojumu.

—   Tas ir viņš, Omikron, tas tiešām ir viņš! — misters Dins Forsaits iesaucās, tiklīdz bija pieli­cis aci pie teleskopa okulāra.

—   Tā gan, tā gan! — Omikrons apstiprināja un piebilda: — Lai dievs dod, ka doktors Hjudel­sons šobrīd nav savā tornī!

—  Vai arī, ja viņš tur ir, — misters Forsaits piebilda, — lai nespēj atrast bolīdu!

—  Mūsu bolīdu, — Omikrons precizēja.

—   Manu bolīdu! — Dins Forsaits pārlaboja.

Tomēr abi kļūdījās. Doktora Hjudelsona tāl­skatis šajā pašā brīdī bija pavērsts pret dienvid­rītiem — to debesu pusi, kur patlaban lidoja me­teors. Tālskatis to bija notvēris parādīšanās mirklī un, tāpat kā kaimiņu torņa teleskops, neiz­laida no acīm, kamēr tas nozuda dienvidu miglā­jos.

Starp citu, Vostonas astronomi nebija vienīgie, kas redzēja bolīdu. To novēroja arī Pitsburgas ob­servatorija, tā ka, pieskaitot klāt vēl Bostonas ob­servatoriju, vienlaikus notika trīs novērojumi.

Meteora atgriešanās bija notikums, kas izraisīja vislielāko interesi, jo šoreiz pats meteors bija in­tereses vērts. Tā kā tas palika redzams starpmē- ness telpā, varēja secināt, ka tas tiešām riņķo pa slēgtu orbītu. Tā nebija astes zvaigzne, kas pazūd, tikko pieskārusies augšējiem atmosfēras slāņiem, tas nebija asteroīds, kas parādās un izgaist kaut kur telpā, nedz aerolits, kurš nokrīt, tiklīdz parā­dījies. Nē, šis meteors atgriezās, tas riņķoja ap Zemi kā otrs satelīts. Tātad tas bija pētījumu vērts, un tādēļ misteram Dinām Forsaitam un dok­toram Hjudelsonam jāpiedod skarbums, ar kādu viņi strīdējās.

Meteors pakļāvās stingriem likumiem, nekas nekavēja aplēst tā elementus. Ar šiem aprēķiniem nodarbojās visur, bet nekur tik aizrautīgi kā Vos- tonā. Tomēr, lai problēmu atrisinātu pilnīgi, vēl bija nepieciešami vairāki pozitīvi novērojumi.

Pirmais jautājums, ko pēc četrdesmit astoņām stundām atrisināja matemātiķi, kas nesaucās ne Dins Forsaits, ne Hjudelsons, bija bolīda trajek­torija.

Tās precīzais virziens — no ziemeļiem uz dien­vidiem. Niecīgā novirze par 3°3r, par kuru mis­ters Dins Forsaits bija ziņojis Pitsburgas obser­vatorijai, radās zemeslodes rotācijas dēļ.

Bolīdu no zemes virsmas šķīra četri simti kilo­metru, un tā ātrums nebija mazāks par seštūkstoš metriem sekundē. Tas tātad apriņķoja apkārt ze­meslodei vienā stundā, četrdesmit vienā minūtē, četrdesmit vienā sekundē un deviņdesmit trijās sekundes simtdaļās, tā ka speciālisti varēja seci­nāt, ka tas atgriezīsies Vostonas zenītā ne ātrāk kā pēc četrsimt gadiem, simt sešdesmit sešām die­nām un divdesmit divām stundām.

Tā bija laimīga vēsts, kas nomierināja pilsētas iedzīvotājus, jo vairs nebija jābaidās, ka liktenī­gais asteroīds varētu nokrist. Ja arī tam jākrīt, tas katrā ziņā nekritīs viņiem uz galvas.

«Bet kas gan liek domāt, ka tas kritīs?» vaicāja

«Wliaston Morning». «Nekādi nav pieļaujams, ka las savā ceļā varētu sadurties ar kādu šķērsli vai apstāties riņķojumā.»

Tas bija skaidrāks par skaidru.

«Protams,» aizrādīja «Whaston Evening», «pa­saulei ir zināmi nokrituši aerolīti,un tie krīt vēl jo­projām. Bet parasti tie ir maza apjoma, tie klaiņo izplatījumā un nokrīt tikai tad, ja uz tiem iedar­bojas zemes pievilkšanas spēks.»

Izskaidrojums bija pareizs un, šķiet, uz šo bo­līdu neattiecās, jo tas riņķoja pa regulāru apli, un tā nokrišana bija tikpat neiespējama kā Mēness krišana.

Kad tas bija noskaidrots, palika vēl neatrisināti vairāki jautājumi, lai varētu droši apgalvot, ka par šo asteroīdu, kas bija kļuvis tikpat kā otrs Zemes pavadonis, viss ir zināms.

Kāds bija tā apjoms? Kāda masa, kāds sastāvs?

Uz pirmo jautājumu «Whaston Standard» atbil­dēja šādi:

«Spriežot pēc bolīda augstuma un šķietamā ap­mēra, tā diametram jābūt lielākam par piecsimt metriem; līdzšinējie novērojumi vismaz liek tā domāt. Bet līdz šim vēl nav bijis iespējams no­teikt tā sastāvu. Ja tas ir redzams, protams, lieto­jot pietiekami spēcīgus instrumentus, tad tāpēc, ka izstaro ļoti spožu gaismu, kas, jādomā, rodas no atmosfēras pretestības, lai gan gaisam šādā augstumā jābūt ļoti retinātam. Bet meteors, iespē­jams, ir tikai gāzveidīgu vielu sablīvējums. Vai arī varbūt tas sastāv no cieta kodola, ko aptver mirdzoša protuberance? Un šādā gadījumā kāds ir šā kodola izmērs un kāds tā sastāvs? To mēs nezinām un varbūt nekad arī neuzzināsim.

Vispār šis bolīds nav nekas sevišķs nedz ap­joma, nedz ātruma ziņā. Vienīgā īpatnība, ka tas lido pa slēgtu orbītu. Cik ilgi tas jau riņķo ap mūsu Zemi? Mācītie astronomi nespētu mums to pasacīt, jo nekad nebūtu to notvēruši savos tele­skopos bez mūsu tautiešu mistera Dina Forsaita un doktora Iljudelsona līdzdalības, kuriem arī pie­nākas gods un slava par lielisko atklājumu.»

Visā šajā gadījumā, kā to sapratīgi aizrādīja «Whaston Standard», nebija nekā ārkārtēja (ja neievēro raksta autora daiļrunīgumu). Tāpēc arī par to, kas tik ļoti satrauca cienījamo laikrakstu, zinātnieki izrādīja tikai parastu interesi, bet ne­speciālisti visur citur pat nelikās par to zinis.

Vienīgi Vostonas iedzīvotāji gribēja uzzināt visu par meteoru, kuru bija atklājuši divi godā­jami viņu pilsētas pilsoņi.

Starp citu, tāpat kā visa dzīvā radība zem mē­ness, varbūt arī viņi beigu beigās būtu kļuvuši vienaldzīgi pret šo kosmisko starpgadījumu, ko «Punch» stūrgalvīgi joprojām dēvēja par «ko­misku», ja laikraksti aizvien skaidrāk neizteiktos par mistera Dina Forsaita un doktora Hjudelsona sāncensību. Tā deva vielu tenkām. Ikviens mek­lēja iemeslu strīdiem, un visa pilsēta pamazām sadalījās divās nometnēs.

Bet kāzu diena tikmēr tuvojās. Tiklab misis Hjudelsones, Dženijas un Lū, kā arī Frānsisa Gor- dona un Micas satraukums auga augumā. Viņi nemitīgi baidījās sadursmes, kas varētu izcelties, abiem sāncenšiem sastopoties, tāpat kā, diviem dažādi lādētiem mākoņiem saduroties, izšķiļas zi­bens un nogrand pērkons. Visiem bija zināms, ka mistera Dina Forsaita dusmas neplok un ka mis­tera Fljudelsona niknums tikai meklē izdevību iz­lauzties uz āru.

Debesis lielākoties bija skaidras, gaiss tīrs, Vos­tonas apvāršņi ļoti dzidri. Abi astronomi tātad varēja turpināt savus novērojumus pēc sirds pa­tikas. Izdevības netrūka, jo bolīds parādījās virs apvāršņa vairāk nekā četrpadsmit reizes divdes­mit četrās stundās, un viņi, pateicoties observa­toriju sniegtajiem datiem, zināja punktu, pret kuru katrreiz vērst savus objektīvus.

Izdarīt novērojumus, protams, ne vienmēr bija vienlīdz ērti, jo arī bolīds ne vienmēr atradās vie­nādā augstumā virs horizonta. Bet tas parādījās tik bieži, ka šim traucējumam vairs nebija lielas nozīmes. Ja tas vairs neatgriezās Vostonas astro­nomiskajā zenītā, kur brīnumainas sagadīšanās pēc tas bija ieraudzīts pirmo reizi, tad tagad tas gāja tam garām tik tuvu, ka praktiskas atšķirības nebija tikpat kā nekādas.

Patiesi, abi kaislīgie astronomi varēja būt ap­mierināti, vērojot mirdzošā oreolā ieskauto me­teoru, kas vagoja izplatījumu virs viņu galvām.

Viņi to vai aprija acīm. Viņi to glāstīja skatie­niem. Katrs to sauca savā vārdā — Forsaita bo­līds, Hjudelsona bolīds. Tas bija viņu bērns, miesa no viņu miesas. Tas viņiem piederēja kā dēls vecākiem, vēl vairāk — kā radījums radītā­jam. Redzot meteoru, viņi drebēja satraukumā. Par saviem novērojumiem un hipotēzēm viens zi­ņoja Cincinati, otrs — Pitsburgas observatorijai, turklāt nekad neaizmirstot pieprasīt atklājuma pri­oritāti.

Klusā cīņa drīz vien vairs neapmierināja sa­trauktos prātus. Nepietika ar to, ka viņi vairs ne­satikās: tagad prasījās pēc atklātas cīņas, oficiāla kara pieteikuma.

Kādudien «Whaston Standard» parādījās diez­gan agresīvs raksts pret doktoru Hjudelsonu, par raksta autoru minēja misteru Dinu Forsaitu. Rak­stā bija teikts, ka dažiem cilvēkiem tiešām esot pārāk asa redze, kad viņi skatoties ar otra tāl­skati, un ka viņi ļoti drīz ieraugot to, ko otrs jau ieraudzījis.

Atbildei uz šo rakstu jau nākamajā dienā «Whaston Evening» pavēstīja: ja runājot par tāl­skatiem, tad mēdzot būt arī tādi, kuri neesot labi noslaucīti, kuru objektīvs notriepts sīkiem pun­ktiņiem, ko sajaukt ar meteoriem varot tikai ne- mežģis.

Tajā pašā laikā «Punch» ievietoja karikatūru, kurā abi sāncenši, izpletuši milzu spārnus, dzenas pakal bolīdam, ko attēloja zebras galva, kas rāda mēli.

Tomēr, kaut arī šo rakstu un aizskarošo mā­jienu dēļ sāncenšu naids diendienā auga, nevie­nam no viņiem vēl nebija gadījusies izdevība ie­jaukties jautājumā par kāzām. Viņi tās nepiemi­nēja un ļāva visam iet savu gaitu, un viss lika domāt, ka paredzētajā datumā ar Frānsisu Gor- donu un Dženiju Hjudelsoni notiks tā, kā sacīts senajā Bretaņas dziesmā:

Tos zelta važās sies, Līdz mūžs tiem noslēgsies.

Aprīļa pēdējās dienās nekādu jaunu starpgadī­jumu nebija. Kaut arī stāvoklis nekļuva ļaunāks, tomēr netika sperts neviens solis uz labo pusi. Maltīšu reizēs Hjudelsonu namā par meteoru ne­runāja ne pušplēsta vārda, un mis Lū, mātes brī­dināta, vai plīsa aiz dusmām, ka nedrīkst pateikt visu, ko domāja par šo debesu ķermeni. Pietika paskatīties, kā meitene griež bifšteku, lai saprastu, ka viņa bifšteka vietā labprāt sagrieztu smalkos gabaliņos bolīdu. Toties Dženija neslēpa savas skumjas, ko doktors tīšuprāt izlikās neredzam. Un varbūt viņš patiešām tās nemanīja, jo neglābjami bija iegrimis astronomiskos aplēsumos.

Frānsiss Gordons, protams, šais maltītēs nepie­dalījās. Vienīgais, ko viņš sev atjāvās, bija ik­dienas apciemojumi, kad doktors Hjudelsons uz­rāpās savā tornī.

Elizabetstrītas mājā ēdienreizes nebūt nebija priecīgākas. Misters Dins Forsaits nerunāja ne vārda, un, ja arī ko jautāja, Mica viņam atbildēja tikai ar strupu un sausu «jā» un «nē», kas līdzi­nājās sausumam, kāds valdīja ārā.

Vienīgo reizi, 28. aprīlī pēc pusdienām, misters Dins Forsaits uzrunāja māsas dēlu:

—  Vai tu vēl vienmēr apmeklē Hjudelsonus?

—       Protams, tēvoci, — Frānsiss atbildēja no­teiktā balsī.

—       Un kāpēc gan lai viņš neapmeklētu Hjudel­sonus? — Mica kašķīgi pārjautāja.

—       Es ar jums nerunāju, — misters Forsaits norūca.

—       Bet es jums atbildu, kungs. Suns taču drīkst runāt ar bīskapu?

Misters Forsaits paraustīja plecus un pagriezās pret Frānsisu.

—       Arī es jums atbildēju, tēvoci, — Frānsiss teica. — Jā, es tur eju katru dienu.

—       Pēc tā, ko doktors man nodarījis! — misters Dins Forsaits iesaucās.

—   Un ko tad viņš jums nodarījis?

—   Viņš atjāvies atklāt…

—       To pašu, ko atklājāt jūs, un tādas tiesības ir visiem… Jo galu galā par ko tad ir runa? Par kādu bolīdu, kādi Vostonai lido garām tūkstošiem!

—       Tu velti tērē laiku, bērniņ, — Mica izsmējīgi iejaucās sarunā. — Tu taču redzi, ka tavs tēvocis ir gluži ķerts uz savu oli, kas tikpat vērts kā sta­biņš pie mūsu mājas stūra.

Tā savā īpašajā valodā izteicās Mica. Un mis­ters Dins Forsaits, kuru šī replika padarīja vai traku, izkliedza kā cilvēks, kas vairs nevaldās:

—  Tad klausies! Es, Frānsiss, tev aizliedzu spert kāju šai namā!

—   Man žēl, ka nevaru jums paklausīt, tēvoci,— Frānsiss Gordons, ar pūlēm saglabādams mieru, sašutis atbildēja. — Es tomēr tur iešu!

—  Jā, viņš ies! — iesaucās vecā Mica. — Un kaut arī jūs viņu sakapātu gabalos!

Misters Forsaits šo pārdrošo apgalvojumu likās nedzirdam.

—   Tātad tu paliec pie sava nodoma? — viņš vaicāja māsas dēlam.

—  Jā, tēvoci, — Frānsiss apliecināja.

—   Un tu vēl vienmēr gribi precēt šā zagļa meitu?

—  Jā, un neviens pasaulē man to nespēs liegt!

—   To mēs vēl redzēsim!

Sie vārdi lika saprast, ka misters Dins Forsaits laulībām nepiekritīs. Viņš izgāja no istabas, de­vās uz torņa kāpnēm un ar troksni aizsita durvis.

Skaidrs, ka Frānsiss Gordons, kā jau vienmēr, bija nodomājis apciemot Hjudelsonu ģimeni. Bet ja nu doktoram Hjudelsonam, tāpat kā misteram Dinām Forsaitam, ienāk prātā slēgt viņam sava nama durvis? Vai tad no abiem ienaidniekiem, ko apstulbinājusi skaudība, turklāt tās ļaunākais veids — izgudrotāju skaudība, nevarēja sagaidīt visu?

Todien, kad Frānsiss Gordons atkal sēdēja pie misis Hjudelsones un viņas meitām, viņam nenā­cās viegli apslēpt savas bažas. Par notikušo scēnu viņš neko nestāstīja. Kālab gan vēl padziļināt ģi­menes bēdas, ja jau reiz viņš bija nolēmis nerē­ķināties ar tēvoča draudiem, pat pieļaujot domu, ka tie var piepildīties?

Un tiešām, vai saprātīga cilvēka galvā spēja dzimt doma, ka kaut kāda bolīda dēļ var izjukt vai pat tikai aizkavēties saderinātu ļaužu laulības? Pat ja misters Dins Forsaits un doktors Fljudel- sons nevēlētos būt kopā ceremonijas laikā, tikpat labi varēja arī iztikt bez viņiem! Galu galā viņi še nebija vajadzīgi. Galvenais, lai viņi neatsauktu savu piekrišanu. Vismaz doktors. Ja Frānsiss Gor­dons bija tikai sava tēvoča māsas dēls, tad Dže­nija toties bija sava tēva meita un nevarēja pre­cēties pret viņa gribu. Kaut arī abi apsēstie pēc tam viens otru aprītu, cienījamais mācītājs Ogarts svētā Andreja baznīcā tomēr būtu svētījis jauno ļaužu saderību.

It kā tādiem optimistiskiem apsvērumiem būtu savs pamats, apritēja vēl dažas dienas bez jebkā­dām pārmaiņām. Laiks joprojām pieturējās skaists, nekad vēl Vostonas debesis nebija pletu- šās tik dzidras. Vienīgi rītos un vakaros uzplūda viegla migliņa, kas izklīda pēc saules lēkta un rieta, neviens mākonis neaptumšoja skaidro ju- inolu, kurā savu regulāro apli veica bolīds.

Vai gan jāatkārto, ka misteri Forsaits un Hju­delsons to rītin aprija ar acīm, ka viņi stiepa tam pakaļ rokas, it kā satvert gribēdami, ka viņi to ieelpoja ar pilnu krūti? Protams, labāk būtu, ja meteors paslēptos aiz biezas mākoņu segas, jo, tajā raugoties, sāncenšu satraukums tikai auga. Tāpēc Mica ik vakaru, gultā kāpdama, piedrau­dēja tam ar dūri. Velti draudi. Meteors joprojām zīmēja savu gaismas līkni zvaigžņu piesētajās debesīs.

Stāvokli saasināja tas, ka šajā personiskajā ķildā ar katru dienu vairāk sāka iejaukties sveši.

Laikraksti gan dedzīgi, gan skarbi rakstīja te par Dinu Forsaitu, te par Hjudelsonu. Vienaldzīgo ne­bija. Lai gan jautājums par prioritāti, taisnību sakot, bija gluži lieks, tomēr neviens negribēja no tā atteikties. No abu torņu augstumiem ķilda no­laidās redakciju zālēs, bija gaidāmi nopietni sa­režģījumi. Tika izsludināti mītiņi, kur vajadzēja šo jautājumu apspriest. Var iedomāties, kādus iz­teicienus tur lieto, īpaši, ja ņem vērā brīvās Ame­rikas pilsoņu nesavaldīgo raksturu.

Visu to redzot, misis Hjudelsones un Dženijas sirds sažņaudzās bažās. Lū velti mēģināja mieri­nāt māti, tāpat kā Frānsiss savu līgavu. Bija skaidrs, ka sāncenšiem migla aizvien vairāk sa­kāpj galvā, ka abus musina nosodāmie saukli. Viens kāri uzklausīja patiesos vai izdomātos ap­galvojumus, kas it kā esot pasprukuši misteram Dinām Forsaitam, otrs patiesos vai izdomātos vār­dus, ko it kā teicis misters Hjudelsons, un stāvok­lis no dienas dienā, no stundas stundā kļuva drau­dīgāks.

Tādi bija apstākļi, kad uzliesmoja zibens, kas atbalsojās visā pasaulē.

Vai bolīds tiešām bija eksplodējis un troksnis nograndis pa visu debess velvi?

Nebūt ne, runa ir vienīgi par neparastu ziņu, ko telegrāfs un telefons elektriskās strāvas ātrumā izplatīja pa visām Vecās un Jaunās pasaules re­publikām un karaļvalstīm.

Informāciju nesniedza ne misters Hjudelsons, ne Dins Forsaits, ne Pitsburgas, ne Bostonas un pat ne Cincinati observatorija. Šoreiz civilizēto pasauli satrauca Parīzes observatorija, 2. maijā publicēdama presē šādu paziņojumu:

«Bolīds, par kuru Cincinati un Pitsburgas ob­servatorijām ziņojuši divi cienījami Vostonas pil­sētas iedzīvotāji Virdžīnijas štatā un kura riņķo­šana ap zemeslodi līdz šim šķiet pilnīgi regulāra, pašreiz nakti un dienu tiek pētīts visās pasaules observatorijās. Sajā darbā iesaistījusies vesela plejāde izcilu astronomu, kuru neapstrīdamās zi­nāšanas un pieredzi var salīdzināt vienīgi ar šo pētnieku apbrīnojamo, pašaizliedzīgo atdevi zi­nātnei. i

Ja ar visrūpīgāko pētniecības darbu vēl vairā­kas problēmas palikušas neatrisinātas, tad Parī­zes observatorijai vismaz izdevies atšķetināt vienu no tām un noteikt meteora sastāvu.

Bolīda izstarojumus pakļāva spektrālai analī­zei, un svītras un to izvietojums uz spektra ska­las deva iespēju absolūti droši noteikt mirdzošā ķermeņa sastāvu.

Tā kodols, ko aptver spoža protuberance un kas rada izstarojumus, nav gāzveida, bet gan cieta viela. Tas nav dzelzs tīrradnis kā daudziem aero- lītiem, nedz arī ķīmisks konglomerāts, no kā pa­rasti sastāv līdzīgi klejojoši ķermeņi.

Sis bolīds ir no zelta, no tīra zelta, un, ja pa­gaidām nav nosakāma tā vērtība, tad tāpēc, ka līdz šim nav izdevies precīzi izmērīt kodola ap­jomu.»

Tāda bija ziņa, kas pārsteidza visu pasauli. Tās radīto efektu ir vieglāk iztēloties nekā aprakstīt. Ap Zemi griezās zelta lode, milzu masa dārga me­tāla, kura vērtība bija aprēķināma tikai miljardos! Kāds sensacionāls notikums, kas ierosinās neskai­tāmus sapņus! Kādu alkatību tas modinās visā pasaulē un īpaši Vostonas pilsētā, kurai piederēja atklājējas gods, un vēl it īpaši divu tās pilsoņu sirdīs, kas tagad bija kļuvuši nemirstīgi un sau­cās Dins Forsaits un Sidnejs Hjudelsons!

IX NODAĻA, kurā laikraksti, sabiedrība,

misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons aizraujas ar matemātiku.

Zelts! Tas bija no zelta!

Vispirms ļaudis šo vēsti uzņēma neticīgi. Vieni uzskatīja, ka notikusi kļūda, ko drīz vien atklās, citi — ka šeit darīšana ar ģeniālu jokdaru misti­fikācijām.

Ja tā būtu, tad varēja gaidīt, ka Parīzes obser­vatorija steidzami atsauks tās vārdā sniegto ap­lamo informāciju.

Bet, teiksim tūlīt, šāds atsaukums nenāca. Gluži pretēji, visu zemju astronomi, atkārtodami franču kolēģu eksperimentus, vienbalsīgi apstiprināja viņu secinājumu. Tātad gribot negribot šo apgal­vojumu vajadzēja uzskatīt par pierādītu un drošu.

Tad sākās neprāts.

Nav noslēpums, ka saules aptumsuma laikā ro­das liels pieprasījums pēc dažādiem optiskiem instrumentiem. Tāpēc viegli iedomāties, kādā vai­rumā par godu ievērojamajam atklājumam tagad pārdeva talskatus, binokļus un teleskopus. Nekad neviens valdnieks vai karaliene, neviena slavena dziedātāja vai balerīna nav tik kaismīgi aplūkota okulārā kā brīnišķīgais bolīds, kas vienaldzīgs un lielisks nejūtīgi turpināja savu vienmērīgo skrē­jienu bezgalīgajā izplatījumā.

Laiks pieturējās jauks un netraucēja novēroju­mus. Tāpēc arī misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hjudelsons ne uz brīdi nepameta savus torņus. Abi cītīgi mēģināja noteikt visas meteora īpašības — tā apmēru, masu, nepalaizdami ga­rām nevienu īpatnību, ko varēja atklāt tikai ļoti uzmanīgs darbs. Ja jautājums par prioritāti ne­bija atrisināms, tad viegli iedomāties, kādas priekšrocības gūs tas, kuram izdosies atklāt jaunu meteora noslēpumu. Vai tad bolīds nebija «dienas nagla»? Pretēji senajiem gaiļiem, kas pasaulē bai­dījās vienīgi no tā, ka debesis var uzkrist uz gal­vas, šodien visa cilvēce vēlējās tikai vienu — lai bolīds pakļautos zemes pievilkšanas spēkam un ar saviem klīstošajiem miljardiem darītu bagā­tāku mūsu globusu.

Cik aplēšu gan neizdarīja, lai uzzinātu šo mil­jardu skaitu! Bet aplēsēm diemžēl trūka pamata, jo kodola izmēri palika nezināmi.

Kodola vērtība, lai kāda tā būtu, katrā ziņā bija milzīga, un ar to pietika, lai rosinātu ļaužu iztēli.

3. maijā «\Vhaston Standard» šai sakarā publi­cēja rakstu, kas problēmas iztirzājumu beidza šā­diem vārdiem:

«Ja iedomājamies, ka Forsaita-Hjudelsona bo­līda kodolu veido lode, kuras diametrs ir tikai desmit metru, tad šāda lode no dzelzs svērtu trīs­tūkstoš septiņsimt septiņdesmit trīs tonnas. Tāda pati lode no tīra zelta svērtu desmittūkstoš astoņ­desmit trīs tonnas, un tās vērtība aptuveni sa­sniegtu trīsdesmit vienu miljardu franku.»

Kā redzams, «Standard», kas bija loti moderna avīze, savus aprēķinus bāzēja uz decimālo sis­tēmu. Par to mums jāizsaka sirsnīgākā pateicība.

Tātad pat tik niecīga izmēra bolīdam bija mil­zīga vērtība.

—  Vai tas iespējams, kungs? — Omikrons mur­mināja, izlasījis rakstu.

—   Ne vien iespējams, bet tas ir pilnīgi droši,— misters Dins Forsaits pamācoši atbildēja. — Lai iegūtu šādu rezultātu, pietiek pareizināt bolīda masu ar zelta vidējo vērtību, proti, 3100 frankiem

kilograma, bet masu ļoti vienkārši iegūst no apjoma pēc formulas V=——.

—   Patiešām! — Omikrons piekrita, it kā sapra­tis, lai gan tā viņam bija īsta ķīniešu ābece.

—   Bet tas gan ir pretīgi, — misters Dins For­saits turpināja, — ka laikraksts manu vārdu jo­projām min kopā ar tā subjekta vārdu.

Ļoti iespējams, ka doktors savukārt izteica gluži tādu pašu, domu.

Bet mis Lū, izlasījusi rakstu «Standard» slejās, savilka sārtās lūpiņas nicīgā smīnā, kam vaja­dzēja dziļi apkaunot trīsdesmit vienu miljardu.

Ir jau taisnība, ka žurnālisti allaž visu pārspīlē. Ja kāds ir teicis «divi», tad nākamais, pat neap­domājies, saka «trīs». Tāpēc arī nevienu nepār­steidza, ka šajā pašā vakarā «Whaston Evening» ievietoja atbildi, kas klaji parādīja laikraksta ob­jektivitātes trūkumu par labu doktora novērošanas tornim.

«Mēs nesaprotam, kāpēc «Standard» savās ap­lēsēs bijis tik pieticīgs. Toties mēs būsim drosmī­gāki. Kaut arī tikai balstoties uz hipotēzēm, mēs Hjudelsona bolīda kodola diametru vērtēsim uz simt metriem. Saskaņā ar šādu pieņēmumu, tīra zelta lodes svars būtu desmit miljoni astoņdesmit trīs tūkstoši četri simti astoņdesmit astoņas ton­nas un tā vērtība pārsniegtu trīsdesmit vienu tril­jonu divsimt sešdesmit miljardu franku — ar vārdu sakot, tas ir četrpadsmit zīmju skaitlis!»

«Turklāt santīmus nemaz neskaitot,» «Punch» zobgalīgi piebilda, atkārtodams prātam neaptve­ramos skaitļus.

Tā kā laiks joprojām pieturējās pilnīgi skaidrs, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons ne­atlaidīgi turpināja savus pētījumus, katrs sevī cerēdams, ka vismaz šoreiz viņam pirmajam iz­dosies precīzi noteikt asteroīda kodola izmērus. Par nelaimi, spožajā protuberancē bija loti grūti saskatīt tā kontūras.

Vienu vienīgu reizi, naktī no piektā uz sesto maiju, misteram Dinām Forsaitam jau šķita, ka pūles vainagosies panākumiem. Izstarojums uz brīdi bija kļuvis vājāks, un varēja saskatīt žilbi­noši spožo lodi.

—  Omikron! — misters Dins Forsaits iesaucās aiz uztraukuma aizsmakušā balsī.

—   Jā, kungs!

—   Kodols!

—   Ja … Es to redzu!

—   Beidzot tas mums ir rokā!

—   Bet… — Omikrons noteica, — tas atkal pagaisa.

—   Vienalga, es to redzēju! Gods pieder man! Rīt no paša rīta es sūtu telegrammu Pitsburgas observatorijai… un šis nožēlojamais Hjudelsons šoreiz vairs nevarēs apgalvot…

Vai misters Dins Forsaits loloja veltas ilūzijas, vai arī doktors Hjudelsons ļāva atkarot savas priekšrocības? To mēs nekad neuzzināsim, tāpat kā nekad netika nosūtīta telegramma Pitsburgas observatorijai.

6. maija rītā visas pasaules prese ziņoja:

«Grīničas observatorijai ir gods pavēstīt sa­biedrībai, ka daudzu aplēšu un ļoti labvēlīgu no­vērojumu rezultātā atklājies, ka divu cienījamu Vostonas pilsētas iedzīvotāju uzrādītais bolīds, ko Parīzes observatorija atzinusi par zelta tīrradni, ir lode ar simt desmit metru garu diametru un ap­tuveni sešsimt deviņdesmit seši tūkstoši kubik­metru lielu tilpumu.

Šādai zelta lodei vajadzētu svērt vairāk par trīspadsmit miljoniem tonnu. Aprēķini liecina, ka tā nav. Bolīda reālais svars nedaudz pārsniedz iepriekš minētā skaitļa septīto daļu un ir apmē­ram viens miljons simt sešdesmit septiņi tūkstoši; tik daudz aptuveni varētu svērt deviņdesmit sep­tiņi tūkstoši kubikmetru zelta, un lodes diametrs tad sasniegtu gandrīz piecdesmit septiņus metrus.

Piebilstot, ka par bolīda ķīmisko sastāvu vairs nevar būt nekādu šaubu, iepriekš minētie apsvē­rumi obligāti liek secināt, ka metālā, kas veido kodolu, vai nu ir dobumi, vai arī — vairāk iespē­jams — ka metāls ir pulverveidīgs, bet kodols šai gadījumā sastāv no porainas, sūklim līdzīgas ma­sas.

Lai kā tas būtu, novērojumi ļauj precīzāk no­teikt bolīda vērtību. Pastāvot pašreizējām zelta cenām, šī vērtība nav mazāka par piectūkstoš sep­tiņsimt astoņdesmit astoņiem miljardiem franku.»

Tātad, ja diametrs nebija simt metru, kā pie­ņēma «Wliaston Evening», tas nebija arī desmit metru, kā iedomājās «Standard». Abas hipotēzes bija aplamas. Starp citu, šāda zelta masa spētu apmierināt visgodkārīgākās vēlmes, ja vien meteo­ram nebūtu lemts mūžam riņķot ap Zemi.

Kad misters Dins Forsaits uzzināja bolīda vēr­tību, viņš iesaucās:

—   Es to atklāju, es, nevis blēdis tai otrajā tornī! Tas pieder man, un, ja kādreiz nokritīs, es iegūšu piecus tūkstošus astoņus simtus miljardu!

Doktors Hjudelsons savukārt vāvuļoja, vicinā­dams dūri pret kaimiņa torni:

—  Tā ir mana manta, mans īpašums… manu bērnu mantojums, kas tur riņķo. Ja tas reiz no­kritīs, tas piederēs tikai man, un es būšu piectūk- stošastoņsimtkārtīgs miljardieris!

Skaidrs, ka Vanderbilti, Astori, Rokfelleri, Pīr- ponti, Morgāni, Makeji, Guldi un citi amerikaņu krēzi, nemaz jau neminot Rotšildus, salīdzinā­jumā ar doktoru Hjudelsonu vai misteru Dinu Forsaitu tad būtu tikai sīki rantjē!

Tādas bija viņu izredzes. Ja viņi tomēr nezau­dēja galvu, tad jāatzīst, ka tās abiem stingri sta- vēja uz pleciem.

Frānsiss un misis Hjudelsone skaidri paredzēja, ar ko tas viss beigsies. Bet kā apturēt abus sa- censoņus, kas nenovēršami slīdēja pa kraujo slīpni? Prātīgi ar viņiem apspriesties nebija iespē­jams. Šķiet, viņi bija aizmirsuši norunātās kāzas un vairs domāja tikai par savu ķildu, ko nemitīgi uzkurināja pilsētas avīzes.

Kādreiz miermīlīgie raksti tagad kļuva aizvien asāki, un to autori centās ievilkt kaujas laukā arī saticīgākus ļaudis.

«Punch» savukārt nemitējās ērcināt abus pre­tiniekus ar epigrammām un karikatūrām. Laik­raksts nelēja eļļu ugunī, bet bēra liesmās zobga­lību sāli, un uguns nebeidza sprakšķēt.

Radās bažas, ka tikai misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons nemēģina izšķirt taisnību ar ieročiem un noskaidrot jautājumu divkaujā pēc amerikāņu paraduma. Tas nu pavisam nebūtu īs­tais veids, kā palīdzēt abiem saderinātajiem!

Kamēr abi apsēstie izturējās ar katru dienu muļķīgāk, par laimi pasaules mieram, vispārējais satraukums pamazām norima. Visiem kļuva skaidrs, ka bolīda tūkstoš miljardiem nav nekā­das jēgas, ja tiem netiek klāt. Bet tikt tiem klāt nevareja. Pec katra apgrieziena meteors atkal parādījās noteiktajā, aplēsēm atbilstošajā vietā. Tā ātrums bija nemainīgs, un, kā jau sākumā bija aizrādījis «Whaston Standard», nebija nekāda pamata domāt, ka tas kādu dienu mazināsies. Secinājums — bolīds mūžīgi riņķos ap Zemi, kā tas jau mūždien to bija darījis.

Apsvērumi, ko līdz apnikumam atkārtoja visas pasaules avīzes, beidzot nomierināja prātus. Ļau­dis no dienas dienā mazāk domāja par bolīdu, un ikviens, bezcerīgi nožēlojis nesasniedzamos dār­gumus, atkal devās savās ikdienas gaitās.

9. maija numurā «Punch», konstatēdams aizvien pieaugušo publikas vienaldzību pret problēmām, kuras to satrauca vēl pirms dažām dienām, tur­pināja bārstīt zobgalības, ko acīmredzot uzska­tīja par ģeniālām, un atrada aizvien jaunus iegan­stus, lai pakaitinātu abus meteora pētniekus.

«Cik ilgi vēl,» rakstīja «Punch» tēlotā sašu­tumā, «netiks sodīti abi ļaundari, kurus jau esam nodevuši publiskai tiesai? Nepietika ar to, ka viņi gribēja izpostīt savu dzimto pilsētu, — tagad viņi izputina mūsu cienījamākās ģimenes. Pagājušajā nedēļā kāds laikraksta labvēlis, mānīgu un me­līgu mājienu maldināts, četrdesmit astoņās stun­dās izšķiedis ievērojamu mantojumu. Nelaimīgais bija cerējis uz bolīda miljardiem! Kas gan tagad notiks ar mūsu drauga mazajiem bērniņiem, ta­gad, kad miljardi mums aizies gar… nē — virs deguna? Vai vēl jāpiebilst, ka šis «draugs» ir sim­bols, ar ko apzīmējam ļaužu vairumu? Mēs iero­sinām, lai zemeslodes iedzīvotāji vienprātīgi ie­sūdz tiesā misterus Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu un lai ar tiesas spriedumu pieprasa no viņiem piecus tūkstošus septiņus simtus astoņ­desmit astoņus miljardus franku zaudējumu atlī­dzības. Un mēs prasām, lai viņi to samaksā!»

Vainīgajiem pat sapnī nebija rādījies, ka viņiem var draudēt šāds process, kam, protams, trūka precedenta un kas turklāt bija grūti īstenojams.

Un, kamēr pārējie cilvēki atkal pievērsa uzma­nību zemes lietām, misteri Dins Forsaits un Sid­nejs Hjudelsons joprojām lidinājās zilgmē, nemi­tīgi to pārmeklēdami ar saviem teleskopiem.

X NODAĻA, kurā Zefirenam Ķsirdalam iešaujas prātā ne tikai viena, bet pat divas idejas.

Par viņu apkārtējie {audis mēdza sacīt: «Zefi- rens Ksirdals? Tas nu gan ir tips!» Un patiešām, tiklab pēc ārienes, kā rakstura un domāšanas veida Zefirens Ksirdals bija neparasta persona.

Sis garā un lempīgā auguma vīrs bieži valkāja kreklu bez apkaklītes un vienmēr bez aprocēm, bikses viņam bija kā korķu viļķis, vestei turējās klāt labi ja tikai katra trešā poga, milzum platās žaketes kabatas bija pieblīvētas ar tūkstoš dažā­diem priekšmetiem, turklāt visi apģērba gabali bija netīri, uz labu laimi salasīti kopā no dažādiem komplektiem, — tāds izskatījās Zefirens Ksirdals, un tāda bija viņa elegances izpratne. No pagraba velvei līdzīgajiem, sagumušajiem pleciem nokarā­jās nesamērīgi garas rokas — starp citu, ārkār­tīgi veiklas —, kas saskārās ar ziepēm ļotī reti un tikai pēc visai nenoteikta starplaika.

Ja galva, tāpat kā visiem cilvēkiem, slējās viņa stāva augšgalā, tad tikai tāpēc, ka citādi pēc da­bas likumiem nebija iespējams. Zefirena īpatnējā seja bija vienkārši neiedomājami neglīta. Un to­mēr tā ar saviem nesaskanīgajiem un pretrunīga­jiem vaibstiem neatvairāmi «saistīja». Smagais, četrstūrainais zods, platā mute ar biezajām lūpām

un lieliskajiem zobiem, plakanais deguns, gludās ausis, kas it kā šausmās rāvās tālāk no galvas­kausa, — tas viss varēja modināt tikai loti neno­teiktas atmiņas par skaistuli Antinoju. Turpretim grandiozi velvētā brīnumdižciltīgā piere skaisti vainagoja dīvaino seju, tāpat kā templis vainago uzkalnu, — templis, kurā tveras viscēlākās un vis­ģeniālākās domas. Un beidzot, lai galīgi izsistu no sliedēm cilvēku, kurš viņu ieraudzījis pirmo reizi, zem Zefirena Ksirdala platās pieres pasaulē lūkojās divas izvalbītas acis, kurās atkarībā no laika vai garastāvokļa bija lasāms te visvērtīgā­kais saprāts, te vistrulākais stulbums.

Nepaklaudamies vispārpieņemtām normām, viņš jau mazotnē pasludināja, ka mācīsies patstāvīgi, un vecākiem bija jāpiekrīt viņa savādajai iegribai. Galu galā rezultāti bija teicami. Vecumā, kad citi zēni vēl slīpē liceju solus, Zefirens Ksirdals — tāpat, prieka pēc, kā pats izteicās, — piedalījās daudzu ievērojamāko mācību iestāžu konkursos un vienmēr guva pirmās vietas.

Taču ātri gūtie panākumi tikpat ātri aizmirsās. Skolas cita pēc citas izsvītroja no saviem au­dzēkņu sarakstiem laureāta vārdu: nākamajā mā­cību gadā viņš vienkārši neieradās.

Pēc vecāku nāves, astoņpadsmit gadu vecumā kļuvis patstāvīgs, saņemdams ap piecpadsmit tūkstoš franku lielu gada renti, Ksirdals vienmēr parakstīja visu, ko lika priekšā aizbildnis un krusttēvs baņķieris Robērs Lekērs, kuru viņš kopš bērnības dēvēja par «tēvoci». Tagad, brīvs no vi­sām rūpēm, viņš apmetās divās mazās septītā stāva istabiņās Kasetes ielā Parīzē.

Viņš mitinājās vēl turpat arī trīsdesmit viena gada vecumā.

Kopš viņa pārvākšanās dzīvoklis nebūt nebija kļuvis plašāks, tomēr viņam tur bija izdevies sa­vākt fantastisku daudzumu visvisādu priekšmetu. Juku jukām tur mētājās elektriskie ģeneratori un baterijas, dinamomašīnas, optiskie instrumenti, retortes un simtiem dažādu citu aparātu. No grī­das līdz griestiem grēdojās brošūras, grāmatas un papīri, reizumis to piramīdas pacēlās arī uz vie­nīgā krēsla un galda, taču mūsu īpatnis, sēdēdams uz vienas piramīdas un rakstīdams uz otras, jutās gluži ērti. Ja papīra kalni viņu beidzot pārauga, viņš izlīdzējās ļoti vienkārši — pa roku galam aiz­grūda dažus saiņus, kur pagadījās, un apmieri­nāts turpināja darbu pie atbrīvotā galda, uz kura tagad valdīja priekšzīmīga kārtība līdz nākama­jiem papīru plūdiem.

Ko tad Zefirens Ksirdals īsti darīja?

Visbiežāk, jāatzīst, viņš apmierinājās ar to, ka vēroja savas neizdziestošās pīpes dūmu uzburtos sapņus. Bet reizumis viņam radās kāda ideja. Šādā dienā, noridājis galdu jeb, citiem vārdiem sakot, ar rokas vēzienu noslaucījis to tīru, viņš ķērās pie darba, ko pameta tikai tad, kad tas bija veikts, vienalga, vai tas prasīja četrdesmit minū­tes vai četrdesmit stundas. Pielicis pēdējo punktu, viņš papīrus ar savu pētījumu rezultātiem pameta uz galda, kur tie kļuva par pamatu jaunai grēdai un pēc tam, nododoties atkal jaunai idejai, tika aizmēzti tāpat kā iepriekšējie.

Šādās aizrautības lēkmēs, kas atkārtojās pēc nenoteikta starplaika, viņš bija pievērsies visda­žādākajām problēmām. Viņa uzmanību piesais­tīja gan augstākā matemātika, gan fizika, ķīmija, psiholoģija, visas teorētiskās un praktiskās zināt­nes. Lai kas tas būtu, viņš visam piegāja ar lielu degsmi un aizrautību un nekad neko nepameta pusceļā, ja vien …

Ja vien tikpat pēkšņi viņu neaizrāva kāda cita ideja. Tādā gadījumā nelabojamais fantasts savas iztēles klajumos pa galvu, pa kaklu metās pakaļ otram tauriņam, kura mirdzošās krāsas viņu fas­cinēja, un, jaunā sapņa apskurbināts, pilnīgi aiz­mirsa iepriekšējo aizraušanos.

Tomēr arī šajos gadījumos to varētu saukt ti­kai par atliktu partiju. Kādā jaukā dienā, neviļus atradis aizsākto darbu, viņš to turpināja ar jaunu degsmi un pat pēc diviem vai trim pārtraukumiem vienmēr nonāca līdz problēmas galīgam atrisinā­jumam.

Cik daudz atjautīgu un pamatotu hipotēžu, cik daudz pareizu secinājumu par eksakto vai eksperi­mentālo zinātņu grūti atrisināmām problēmām, cik daudz praktisku izgudrojumu gulēja šais pa­pīra blāķos, pa kuriem Zefirens Ksirdals nicīgi bradāja kājām! Viņš nekad nedomāja gūt no visa tā kādu noteiktu labumu, ja nerunājam par gadī­jumiem, kad kāds no retajiem draugiem sūdzējās par saviem nesekmīgajiem pētījumiem.

— Pagaidiet, — Ksirdals tad sacīja, — par šo jautājumu laikam kaut kas būs!

Un viņš pastiepa roku, ar apbrīnojamu intuī­ciju starp tūkstoš vairāk vai mazāk saņurcītām papīra lapiņām acumirklī atrazdams to, kurā bija apcerēts vajadzīgais jautājums, un Ksirdals at­deva to draugam, atļaudams izmantot savas tē­zes bez jebkādiem ierobežojumiem. Viņš nekad ne­bija iedomājies, ka ar tādu rīcību kaitē pats savām interesēm.

Nauda? Kam tā vajadzīga? Kad viņam pietrūka naudas, viņš devās pie krusttēva Robēra Lekēra. Nebūdams vairs viņa aizbildnis, Robērs Lekērs jo­projām bija Ksirdala baņķieris, un Ksirdals zi­nāja, ka pēc krusttēva apciemojuma viņam būs pietiekami daudz naudas, ko teret līdz nākamajai reizei.

Kopš Zefirens Ksirdals bija apmeties Kasetes ielā, viņš vienmēr rīkojās tikai tā un jutās pilnīgi apmierināts. Ja cilvēks visas savas daudzās un aizvien jaunās vēlmes spēj piepildīt, tad, protams, var uzskatīt, ka viņš ir laimīgs. Bet laimīgs var būt arī citādi. Zefircnam Ksirdalam nebija gluži nekādu vēlmju, un viņš jutās loti laimīgs.

Torīt, 10. maijā, šis laimīgais cilvēks, ērti iesē­dies vienīgajā krēslā, atbalstījis kājas dažus cen­timetrus augstāk par galvu uz palodzes, vilka se­višķi gardu dūmu no savas pīpes un aiz gara laika mēģināja atrisināt rēbusus un krustvārdu mīklas, kas bija iespiestas uz papīra turziņas, kurā pārti­kas preču tirgotājs bija iesaiņojis kaut ko ēdamu. Kad svarīgā nodarbība bija pabeigta un atrisi­nājums atrasts, viņš nosvieda papīru un laiski pa­stiepa kreiso roku uz galda pusi, it kā gribēdams no tā ko paņemt, vienalga, ko.

Kreisā roka sataustīja vēl neatlocītu laikrakstu žūksni. Zefirens Ksirdals uz labu laimi paņēma kādu avīzi: tas bija pagājušās nedējas «Journal» numurs. Avīzes vecums nebūt nenobaidīja lasītāju, kas dzīvoja ārpus laika un telpas.

Viņš uzmeta acis pirmajai lapai un, protams, to neizlasīja. Tāpat viņš pāršķirstīja otro un visas pārējās lapas, līdz pat pēdējai. Tur viņa uzmanību saistīja sludinājumi, un, gribēdams uzšķirt nā­kamo lapu, viņš nejauši uzšķīra pirmo.

Skatiens neviļus apstājās pie ievadraksta pir­majām rindām, un lielajos redzokļos, kur līdz šim bija atspoguļojies pilnīgs trulums, iedzirkstījās kāda doma. Jo tālāk viņš lasīja, jo spožāk uz­plaiksnīja dzirksts, līdz kļuva par liesmu.

—   Nu skaties tik… skaties… skaties, — Zefi­rens Ksirdals nomurmināja trijos dažādos toņos un nolēma izlasīt rakstu vēlreiz.

Istabas vientulībā viņš bieži mēdza runāt skaļi. Viņš turklāt labprāt runāja daudzskaitlī, droši vien tāpēc, lai radītu sev glaimīgu ilūziju, ka viņā klausās vesela auditorija, iedomātā auditorija, ku­rai vajadzēja būt visai lielai un pulcināt visus skolniekus, visus apbrīnotājus un visus draugus, kādi Zefirenam Ksirdalam nekad nebija bijuši un nekad nebūs.

Šoreiz viņš nebija daiļrunīgs un aprobežojās ar trīskāršo izsaucienu. «Journal» raksta ieinteresēts, viņš turpināja lasīšanu klusumā.

Ko tad viņš tik aizraujošu lasīja?

Pēdējais visā pasaulē viņš nule atklāja Vos­tonas bolīdu un vienlaikus arī uzzināja par tā ne­parasto sastāvu, jo nejauši viņa rokās bija nokļu­vis raksts par teiksmaino zelta bumbu.

—  Tas tikai ir joks! — viņš noteica, pārlasī­dams sleju otrreiz.

Kādu brīdi Zefirens Ksirdals palika domīgs sē­žam, tad noņēma kājas no palodzes un piegāja pie galda. Tūlīt vajadzēja sākties aizrautīgai darba lēkmei.

Viņš nekļūdīgi atrada citu izdevumu vidū zināt­nisko žurnālu, kurš viņam bija vajadzīgs, un pār­plēsa bandroli. Žurnāls pats no sevis atšķīrās va­jadzīgajā lappusē.

Zinātniskam žurnālam ir tiesības izteikties teh­niski daudz sarežģītākā valodā, nekā raksta pa­rastās avīzes. Bolīda elementi — trajektorija, ātrums, apjoms, masa, sastāvs bija izteikti tikai dažos vārdos pēc veselām lappusēm pārgudru līkņu un algebrisku vienādojumu.

Zefirens Ksirdals bez īpašas piepūles aprija šo īstenībā diezgan grūti sagremojamo garīgo barību, tad uzmeta skatienu debesīm un konstatēja, ka neviens mākonis neaizklāj to zilumu.

—   Nu nekas, paskatīsimies, — viņš nomurmi­nāja, ar nepacietīgu roku ātri uzšņīpādams dažus nepieciešamos aprēķinus.

Tad pabāza roku zem kaktā samestā papīru blāķa un ar kustību, kurai tik lielu precizitāti va­rēja piešķirt vienīgi ilga prakse, aizlingoja blāķi citā istabas stūrī.

—   Taisni jābrīnās, kāda še kārtība! — viņš ar neslēptu apmierinātību noteica, atrazdams, kā jau paredzējis, šai «kārtībā» astronomisko tālskati, kas bija tikpat noputējis kā simtgadēja vīna pu­dele.

Pienest tālskati pie loga, pagriezt to pret de­besu punktu, kas bija norādīts aprēķinos, un pie­likt aci pie okulāra — tas viss prasīja tikai pāris minūtes.

—   Absolūti precīzi, — viņš noteica, brīdi vēro­jis debesis.

Vēl pēc dažām pārdomu minūtēm viņš apņē­mīgi paķēra cepuri un kāpa lejā no sava septītā stāva, lai dotos uz Druo ielu, kur atradās Lekēra banka, ar kuru pamatoti lepojās visa iela.

Lai kādās gaitās Zefirens Ksirdals devās, viņš pārvietojās tikai vienā veidā. Viņš nekad nekāpa ne omnibusā, ne tramvajā, ne mašīnā. Lai cik tālu būtu ceļa mērķis, viņš to vienmēr sasniedza kājām.

Bet arī soļošanā, kas ir visparastākais un vis­vairāk izplatītais no visiem sporta veidiem, viņš saglabāja savu oriģinalitāti. Acis nodūris, airē­damies ar platajiem pleciem, viņš drāzās cauri pilsētai, it kā šķērsotu tuksnesi. Viņš neredzēja ne braucējus, ne gājējus. Tāpēc arī dabūja no­klausīties tādos izsaucienos kā «lācis», «nemež- ģis!» un «nekauņa!», ar ko neskopojās pagrūstie garāmgājēji vai tie, kuriem viņš bez kautrēšanās bija uzminis uz varžacīm. Un vēl daudz spēcīgā­kus lāstus viņam nokliedza pakaj kučieri, kam va­jadzēja apstādināt pajūgus, lai neiekļūtu avīzēs notikumu hronikā, kur Zefirens Ksirdals būtu mi­nēts cietušā lomā.

Par visu to viņš nelikās zinis. Nemaz nedzirdē­dams lāstu kori, kas palika aizmugurē, tāpat kā aiz peldoša kuģa paliek ķīlūdens, viņš lieliem, vienmērīgiem sojiem nesatricināms turpināja ce{u.

Pietika ar divdesmit minūtēm, lai sasniegtu Druo ielu un Lekēra banku.

—  Vai mans tēvocis ir savā kabinetā? — viņš pavaicāja ierēdnim, kas, viņam ienākot, bija pie­cēlies kājās.

—   Jā, Ksirdala kungs.

—  Viens pats?

—   Viens pats.

Zefirens Ksirdals atgrūda popētās durvis un iegāja baņķiera kabinetā.

—  Skaties! Tas esi tu? — Lekēra kungs, neko nedomādams, pavaicāja, redzēdams ienākam savu tā saukto radinieku.

—   Tā kā tas patiešām esmu es ar miesu un asi­nīm, — Zefirens Ksirdals atbildēja, — tad atļau­jos uzskatīt, ka jautājums ir lieks un atbilde ne­vajadzīga.

Lekēra kungs, pieradis pie sava krustdēla dīvai­nībām un gluži pamatoti uzskatīdams viņu par nenosvērtu, kaut arī dažkārt ģeniālu radījumu, labsirdīgi nosmējās.

—   Patiesi, — baņķieris atzina, — tomēr atbil­dēt vienkārši ar «jā» būtu bijis īsāk. Un, ja drīk­stu vaicāt, kāds ir tava apmeklējuma mērķis?

—   Tas ir šeit, jo …

—       Neturpini! — Lekēra kungs viņu pār­trauca. — Mans otrs jautājums ir tikpat lieks, cik pirmais, jo no pieredzes zinu, ka redzu tevi tikai lad, kad tev vajadzīga nauda.

—       Un tad? — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Vai jūs neesat mans baņķieris?

—       Tas tiesa, — Lekēra kungs piekrita, — bet lu pats esi diezgan neparasts klients. Varbūt at­ļausi, ka es tev šai sakarā dodu kādu padomu?

—  Ja tas jums sagādā prieku.

—       Padoms ir šāds: neesi tik taupīgs! Pie velna, mīļais draugs, saki man, kāpēc tu nebaudi savu jaunību? Vai tev maz ir priekšstats par to, cik liels ir tavs konts manā bankā?

—   Ne mazākās jausmas.

—       Tavs konts gluži vienkārši ir milzīgs. Nu padomā, tavi vecāki tev atstāja vairāk nekā piec­padsmit tūkstošu rentes, bet tu nenotērē ne četrus tūkstošus gadā!

—       Ak tā!… — Ksirdals izmeta, tēlodams pār­steigumu, lai gan dzirdēja to jau vismaz divdes­mito reizi.

—       Tā tas ir. Tā ka procenti aug augumā. Es tev nepateikšu precīzi tava kredīta summu, bet tā no­teikti pārsniedz simttūkstoš franku. Kur lai visu šo naudu liek?

—       Es pārdomāšu, — Zefirens Ksirdals apsolī­jās ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi. — Starp citu, ja šī nauda jūs traucē, vajag no tās atbrīvoties.

—   Bet kā?

—   Atdodiet to, tas taču ir tik vienkārši!

—   Un kam?

—  Vienalga, kam. Kāda man tur daļa!

Lekēra kungs paraustīja plecus.

—       Nu, labi. Un cik tev vajag šodien? — viņš jautāja. — Kā parasts, divsimt franku?

—       Dcsmittukstoš franku, — Zefirens Ksirdals atbildēja.

—        Dcsmittukstoš franku? — Lekēra kungs pār­steigts pārvaicāja. — Tas nu ir kaut kas jauns! Ko tad tu gribi iesākt ar saviem desmittūkstoš frankiem?

—   Doties ceļojumā.

—   Lieliska doma. Un uz kādu zemi?

—       Uz zemi, par kuru man nav ne jausmas, — Zefirens Ksirdals atbildēja.

Uzjautrināts Lekēra kungs zobgalīgi noraudzī­jās savā krustdēlā, kas vienlaikus bija arī viņa klients.

—        Tā ir skaista zeme, — viņš nopietni sacīja.— Te tev būs desmittūkstoš franku. Vai tas ir viss, ko vēlies?

—       Nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Man vajadzētu arī zemes gabalu.

—       Zemes gabalu? — Lekēra kungs atkārtoja, aizvien vairāk pārsteigts. — Kādu zemes gabalu?

—       Gabalu kā jau gabalu. Divus vai trīs kvad­rātkilometrus, apmēram.

—        Pavisam mazs zemes gabaliņš, — Lekēra kungs aukstasinīgi piekrita un zobgalīgi pajau­tāja: — Varbūt Itāliešu bulvārī?

—       Nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Nejau Francijā.

—   Kur tad? Runā, lūdzams!

—        Nav ne jausmas, — Zefirens Ksirdals atkār­toja joprojām tikpat nesatricināmā mierā.

Lekēra kungs ar pūlēm valdīja smieklus.

—        Tātad izvēle, kā redzams, liela, — viņš pie­krita. — Bet saki man, mīļo Zefiren, vai tu daž­kārt neesi mazliet… ķerts? Saki, lūdzams, — kāda tam visam jēga?

—       Man padomā kāds darījums, — Zefirens Ksirdals paskaidroja, un pierē viņam ievilkās dzijas rievas.

—      Darījums? — Lekēra kungs iesaucās, galīgi apstulbis.

Šis lempis domāja par darījumiem, tur tiešām varēja kļūt mēms aiz brīnumiem!

—   Jā, — Zefirens Ksirdals apstiprināja.

—   Svarīgs darījums?

—       Nu, tā! — Zefirens Ksirdals izmeta. — Par kādiem pieciem sešiem tūkstošiem miljardu franku.

Šoreiz Lekēra kungs uz savu krustdēlu paskatī­jās ar bažām. Ja viņš nejokoja, tad bija traks un iesprostojams!

—   Kā tu teici? — viņš pārvaicāja.

—       Pieci seši tūkstoši miljardu franku, — Zefi­rens Ksirdals atbildēja gluži mierīgi.

—       Kas tev prātā, Zefiren? — Lekēra kungs turpināja. — Vai tu zini, ka uz Zemes nav pat tik daudz zelta, lai segtu šīs teiksmainās summas simto daļu?

—      Uz Zemes, iespējams, nav, — Ksirdals pie­krita. — Bet citur gan ir.

—   Citur?

—       Ja. Četrsimt kilometru no šejienes pa verti­kāli.

Baņķiera prātā uzzibsnīja nojausma. Tāpat kā visi šai pasaulē, arī viņš lasīja laikrakstus, kas tik ilgi atgremoja vienu un to pašu, ka galu galā viņš šo to zināja un domājās sapratis. Viņš patie­šām arī bija sapratis.

—      Bolīds? — viņš nopurpināja, neviļus maz­liet nobālēdams.

—   Bolīds, — Ksirdals vienaldzīgi apstiprinaja.

Ja kāds cits, nevis viņa krustdēls, būtu uzstā­jies ar šādām runām', Lekēra kungs, bez šaubām, nekauņu būtu izmetis pa durvīm. Baņķiera laiks ir pārāk vērtīgs, lai to izniekotu, klausoties neprā­šos. Bet Zefirens nebija tāds kā visi. Diemžēl vi­ņam galvā trūka kādas skrūvītes, bet šai galvā tomēr bija ģēnija smadzenes, kuram a priori ne­kas nebija neiespējams.

—   Tu gribi izmantot bolīdu? — Lekēra kungs jautāja, raudzīdamies krustdēlam tieši acīs.

—   Un kāpēc ne? Kas tur sevišķs?

—   Bet bolīds taču atrodas četrsimt kilometru attālumā no Zemes, tu pats to nule apgalvoji. Man šķiet, tu taču nedomā pacelties tādā augstumā?

—   Kam man tas vajadzīgs, ja es lieku bolīdam nokrist zemē?

—   Bet kā to var?

—   Es varu, ar to pietiek …

—   Tu vari! Tu vari! Ar ko tu iedarbosies uz tik tālu ķermeni? Kur ņemsi atbalsta punktu? Kādus spēkus izmantosi?

—   Būtu pārāk gari to visu izskaidrot, — Zefi­rens Ksirdals atbildēja, — turklāt veltīgi: jūs tikpat nesaprastu.

—   Cik laipni! — Lekēra kungs sacīja, taču ne- noskaitās.

Paklausot tēvoča neatlaidīgajam lūgumam, krustdēls bija ar mieru sniegt dažus īsus paskaid­rojumus. Šā neparastā stāsta autors Ksirdala pa­skaidrojumus saīsinās vēl vairāk, turklāt ar pie­bildi, ka viņš, lai gan visiem labi zināma viņa no­sliece uz pārdrošām hipotēzēm, nebūt nedomā at­balstīt šīs interesantās, taču varbūt pārlieku dros­mīgās teorijas.,

Zefirena Ksirdala uztverē matērija ir tikai šķie­tamība; tā reāli nemaz neeksistē. Viņš uzskata, ka to pierāda mūsu nespēja izprast matērijas struk­tūru. Matēriju var sadalīt molekulās, atomos, vēl sīkākās daļiņās, bet vienmēr paliks pēdējā, vis­sīkākā matērijas daļiņa ar savu līdz galam neat­risināto noslēpumu. Un tāpēc problēma radīsies vienmēr no jauna, kamēr cilvēks atzīs, ka pastāv kāds primārais princips, kas vairs nav matērija. Šis primārais nemateriālais princips ir enerģija.

Kas tad ir enerģija? Zefirens Ksirdals atzīst, ka neko par to nezina. Tā kā cilvēka saskarei ar ārējo pasauli starpnieki ir tikai jutekļi un tā kā cilvēka jutekļi uztver tikai materiālas dabas kai­rinājumus, viņš neapzinās neko tādu, kas nav matērija. Ja arī viņš ar tīra prāta slēdzieniem var iedomāties nemateriālas pasaules pastāvēšanu, viņš tomēr nespēj izprast tās raksturu, jo trūkst jebkāda salīdzinājuma. Tā tas būs tik ilgi, kamēr cilvēce neiegūs jaunus jutekļus, pie tam šāds ap­galvojums nav absurds a priori.

Lai kā tas būtu, pēc Zefirena Ksirdala domām, enerģija piepilda Visumu un mūžam svārstās starp divām robežām: starp absolūtu līdzsvaru, ko varētu sasniegt vienīgi tad, ja tā vienmērīgi iz­dalītos Visumā, un absolūtu koncentrāciju vienā punktā, ko tādā gadījumā ieskauj pilnīgs tukšums. Tā kā Visums ir bezgalīgs, arī šīs divas robežas ir nesasniedzamas. No tā izriet, ka imanentā ener­ģija ir mūžīgā kustības stāvoklī. Materiāliem ķermeņiem enerģiju nemitīgi uzsūcot un šai kon­centrācijai citā vietā radot relatīvu tukšumu, ma­tērija savukārt izstaro Visuma agrāk uzsūkto enerģiju.

Tātad pretēji klasiskajai aksiomai «nekas ne­zūd, nekas nerodas» Zefirens Ksirdals apgalvo, ka «viss zūd un viss rodas». Mūžam noārdīta viela mūžam atjaunojas. Katru pāreju citā stāvoklī pavada enerģijas izstarojums un attiecīgas vielas noārdīšana.

Ja šo noārdīšanu mūsu instrumenti nespēj kon­statēt, tad tāpēc, ka tie ir pārāk nepilnīgi, jo katra nesverama vielas daļiņa satur milzīgu daudzumu enerģijas, un tāpēc spīdekļus salīdzinājumā ar to diezgan niecīgajiem izmēriem, pēc Zefirena Ksir­dala domām, šķir apbrīnojami lieli attālumi. Šī noārdīšana, kaut arī tā nav konstatējama, tomēr notiek. To netieši pierāda skaņa, siltums, elek­trība, gaisma. Šīs parādības ir izstarota matērija, un tajās izpaužas atbrīvotā enerģija, kaut arī vēl rupjā un pusinateriālā veidā. Tīra, savā veidā sublimēta enerģija var eksistēt tikai aiz materi­ālo pasauļu robežām. Tā iekļauj šīs pasaules dina- mosfērā un rada to masai tieši proporcionālu spriegumu, kas mazinās, jo lielāks kļūst attālums no virsmas. Šī enerģija un tās tieksme uz aizvien lielāku blīvumu izpaužas pievilkšanas spēkā.

Tāda bija teorija, ko Zefirens Ksirdals izklās­tīja mazliet apstulbušajam Lekēra kungam. Jā­atzīst, ka arī mēs justos tāpat kā baņķieris.

—   Visu to ņemot vērā, •— Zefirens Ksirdals no­beidza, it kā būtu pārstāstījis visvienkāršākās at­ziņas, — pietiek ar to, ka es atbrīvoju nelielu ener­ģijas daudzumu un virzu to pēc sava prāta pret kādu punktu izplatījumā, lai iedarbotos uz ķer­meni šā punkta tuvumā, sevišķi, ja šis ķermenis nav necik apjomīgs un nesatur lielu enerģijas daudzumu. Tas taču ir bērnišķīgi vienkārši!

—   Un tu spēj atbrīvot šādu enerģiju? — Lekēra kungs jautāja.

—   Es varu — un galu galā rezultāts ir tāds pats, — tai pašķirt ceļu, atbrīvodams to no jebku­ras vielas vai matērijas.

—   Tādā veidā, — Lekēra kungs iesaucās, — tu varētu sabojāt visu debesu mehānismu!

Neaptveramā hipotēze, šķiet, nebūt nesamulsi­nāja Zefirenu Ksirdalu.

—   Pašreiz, — viņš pieticīgi atzina, — aparāts, ko esmu konstruējis, var dot tikai nepilnīgus re­zultātus.Tas tomēr ir pietiekami spēcīgs, lai ie­darbotos uz niecīgu, dažus tūkstošus tonnu smagu bolīdu.

—   Āmen, — Lekēra kungs nobeidza, kļuvis svārstīgs. — Un kur tu liksi savam bolīdam no­krist?

—   Uz sava zemes gabala.

—   Uz kāda zemes gabala?

—   Uz tā, ko jūs man nopirksit, kad būšu izda­rījis vajadzīgos aprēķinus. Es par tiem jums zi­ņošu. Protams, mēģināšu izvēlēties puslīdz tuk­snešainu apgabalu, kur zemei ir niecīga vērtība. Jums droši vien radīsies grūtības ar pirkšanas lī­gumu. Manas iespējas nav neierobežotas, un var gadīties, ka izvēlos kādu valsti, kas nav visai ērti sasniedzama.

—   Tā jau ir mana darīšana, — baņķieris at­teica. — Tieši tāpēc ir izgudrots telegrāfs. Par šo darījumu atbildu es.

Saņēmis šādu garantiju un desmittūkstoš franku, kas tūlīt ieslīdēja kabatā, Zefirens Ksir­dals lieliem soļiem atgriezās mājās un, tikko bija iegājis istabā, apsēdās pie galda, ko iepriekš, kā parasti, bija ar vienu rokas vēzienu noslaucījis.

Viņš aizrautīgi ķērās pie darba.

Viņš rēķināja visu nakti, un, kad atausa rīts, atrisinājums bija rokā. Bija aplēsts, cik stipram spēkam jāiedarbojas uz bolīdu, cik ilgi tam jādar­bojas, kāds virziens tanī vajadzīgs un kurā vietā un datumā meteoram jānokrīt.

Viņš nekavējoties uzrakstīja Lekēra kungam so­līto vēstuli, nokāpa lejā iemest to pasta kastītē un atkal ieslēdzās savā mājoklī.

Aizvēris durvis, viņš gāja uz kaktu, kur iepriek­šējā dienā tik trāpīgi bija nometis papīru kaudzi, kas apsedza tālskati. Šodien vajadzēja rīkoties otrādi. Ksirdals papīru blāķi ar drošu roku aiz­mēza atpakaj vecajā vietā.

Pēc otrā «pārkārtojuma» dienas gaismā parā­dījās kaut kas līdzīgs tumšai kastei, ko Zefirens Ksirdals bez grūtībām pacēla no grīdas, aiznesa istabas vidū un nolika iepretim logam.

Kaste nebija nekas sevišķs, tas bija vienkāršs, 'tumšā krāsā nokrāsots koka kubs. Iekšpusē bija -daudzas spolītes, ko atdalīja stikla ampulas ar smailiem galiem, kurus pa pāriem savienoja aiz­vien smalkāki vara vadiņi. Virs kastes pacēlās metāla reflektors, kura centrā uz ass bija uzmon­tēta vēl viena ampula ar konusiem abos galos, ku­rus ar pārējām ampulām nesavienoja nekāds vadī­tājs.

Ar precīzu instrumentu palīdzību Zefirens Ksir­dals pagrieza metāla reflektoru tieši tajā virzienā, kādu norādīja iepriekšējās nakts aplēse; pārlieci­nājies, ka viss kārtībā, viņš kastes apakšējā daļā ievietoja mazu, spoži mirdzošu caurulīti. Rosīda­mies viņš, kā parasts, runāja skalā balsī, it kā iedomādamies, ka viņā ar sajūsmu klausās plaša auditorija.

— Tas, mani kungi, — viņš teica, — ir ksirda- lijs, simttūkstošreiz radioaktīvāka viela par rā­diju. Starp mums runājot, atzīšos, ka lietoju šo vielu tāpēc, lai mazliet pārsteigtu skatītājus. Viela, protams, eksperimentam neko nekaitē, bet Zeme pati izstaro pietiekami daudz enerģijas, tā ka nav nekādas vajadzības pēc papildenerģijas. Seit tā ir

kā sāls graudiņš jūrā. Tomēr, manuprāt, jebkurā eksperimentā mazs teatrāls triks nenāk par Jaunu.

Tā runādams, viņš aizvēra kasti un ar diviem vadiem savienoja to ar elektrisko bateriju, kas stā­vēja uz etažeres.

— Neitrālās spirālveida strāvas, mani kungi,— viņš turpināja, — tā kā tās ir neitrālas, dabiski atgrūž bez izņēmuma visus ķermeņus, vienalga, vai tiem ir pozitīvs vai negatīvs lādiņš. Un, tā kā tās ir spirālveidīgas, tām ir spirālveida kustības vir­ziens, tas skaidrs pat bērnam… Kāda laime, ka man ienāca prātā tās atklāt! Kā gan dzīvē viss noder!

Kad strāva bija ieslēgta, no kastes atskanēja maiga dūkšana un uz ass uzmontētajā ampulā iedzirkstījās zilgana gaisma. Gandrīz vienlaicīgi ampula sāka griezties, vispirms lēnām, tad aiz­vien ātrāk, līdz beidzot vērpās galvu reibinošā ātrumā.

Zefirens Ksirdals brīdi vēroja pārgalvīgā valsī riņķojošo ampulu, tad skatiens paralēli metāla reflektora ass virzienam pievērsās bezgalīgajai telpai.

No pirmā skata šķita, ka aparāta darbība ne­rada nekādu materiālas dabas efektu. Bet acīgs vērotājs būtu pamanījis kādu tikko jaužamu, to­mēr diezgan dīvainu parādību. Nonākuši kontaktā ar metāla reflektora malu, putekļi, kas karājās gaisā, likās, netika pāri «ai robežai un strauji riņ­ķoja apkārt, it kā sadūrušies ar neredzamu šķēr­sli. Debesīs putekļi iezīmēja nošķeltu konusu, kura pamats balstījās pret reflektora apli. Divu vai trīs metru attālumā no aparāta šis netverami sīko, virpujojošo daļiņu veidotais konuss pakāpeniski pārvērtās cilindrā ar dažus centimetrus lielu dia­metru, un šis putekļu cilindrs, aizstiepdamies tālē, noturējās ari brīva gaisa, par spīti diezgan stip­ram vējam.

—   Kungi, man ir gods jums pavēstīt, ka viss noris teicami, — Zefirens Ksirdals konstatēja, ap­sēzdamies vienīgajā krēslā un aizkūpinādams rū­pīgi piebāzto pīpi.

Pusstundu vēlāk viņš aparātu apturēja un atkal vairākkārt iedarbināja gan šajā, gan nākamajās dienās, pirms katra eksperimenta rūpīgi pagriez­dams reflektoru pret citu punktu debesīs. Ievēro­dams lielu precizitāti, viņš tāpat rīkojās deviņpa­dsmit dienas no vietas.

Divdesmitajā dienā, kad aparāts bija iedarbi­nāts un uzticamā pīpe aizsmēķēta, viņu atkal savā varā sagrāba izgudrošanas dēmons. Viņa prātā žilbinoši skaidrs atplaiksnīja secinājums, kas iz­rietēja no teorijas par matērijas nemitīgo noārdī- šanos (šo teoriju viņš vienkāršotā veidā bija iz­klāstījis Lekēra kungam). Viņam piepeši, kā jau parasts, radās doma par tādu elektrisko bateriju, kas pakāpeniskās reakcijās varētu uzlādēties pati no sevis, pie tam pēc pēdējās reakcijas noārdītā viela atgrieztos sākotnējā stāvoklī. Šāda baterija, protams, darbotos, kamēr izmantotās vielas iz­zustu pavisam, pārvērzdamās enerģijā. Praktiski tas nozīmēja mūžīgo kustību.

—   Ja padomā … Ak dievs! Ja tikai pa­domā! … — Zefirens Ksirdals murmināja, sa­traukts līdz dvēseles dziļumiem.

Viņš pārdomāja, kā jau bija radis, visus «par» un «pret», citiem vārdiem, sakoncentrēdams vienā punktā visus organisma vitālos spēkus. Šāda doma, koncentrēta uz neskaidrajām vietām kādā problēmā, bija līdzīga mirdzošai otai, kurā sako­poti visi saules stari.

—   Nē, nekādu pretrunu te nav, — viņš beidzot noteica, skaļi pasludinādams savu pūliņu rezul­tātus. — Tas tūlīt jāizmēģina.

Zefirens Ksirdals paņēma cepuri, nodrāzās lejā no sava septītā stāva un aizsteidzās pie galdnieka, kura darbnīciņa atradās otrpus ielas. īsi un kodo­līgi viņš meistaram paskaidroja, ko vēlas: tas bija kaut kas līdzīgs uz dzelzs ass uzmontētam ratam, kura ārējā malā piestiprināti divdesmit septiņi kausi. Viņš pateica to izmērus: kausi bija vaja­dzīgi burku saturēšanai, jo, ratam griežoties, bur­kām bija jāpaliek vertikālā stāvoklī.

Visu paskaidrojis un devis rīkojumu darbu uz­sākt nekavējoties, viņš aizsteidzās puskilometru tālāk līdz ķimikāliju tirgotavai, kuras īpašnieku labi pazina. Tur viņš izvēlējās divdesmit septiņas burkas, ko komijs ietina izturīgā papīrā un nosēja ar stipru auklu, ieāķējis tajā ļoti parocīgu koka rokturi.

Kad sainis bija gatavs, Zefirens Ksirdals tai­sījās doties mājās, bet veikala durvīs aci pret aci sadūrās ar kādu no saviem retajiem draugiem, pa­zīstamu bakteriologu. Ksirdals, domās nogrimis, bakteriologu neredzēja, toties bakteriologs ierau­dzīja Ksirdalu.

—   Skaties tik! Ksirdals! — tas iesaucas, aici­noši pasmaidīdams. — Tā tik ir sastapšanās!

Dzirdēdams pazīstamu balsi, uzrunātais iepleta acis un ieraudzīja apkārtējo pasauli.

—  Skaties tik! — viņš atteica kā atbalss. — Marsels Lerū!

—   Jā gan!

—  Kā klājas? Ļoti priecājos jūs redzēt, ticiet man!

—  Man klājas kā cilvēkam, kas nupat grasās kāpt vilcienā. Tāds, kādu jūs mani redzat, ar

somu, kura ir trīs mutautiņi un daži citi apģērba gabali, es dodos uz jūrmalu, kur veselu nedēļu reibšu tikai no svaiga gaisa.

—   Laimīgais! — Zefirens Ksirdals noteica.

—       Jūs varat būt tāds pats, ja vēlaties. Ja maz­liet saspiedīsimies, gan jau mums abiem vilcienā vietas pietiks.

—   Patiesi… — Zefirens Ksirdals iesāka.

—   Varbūt jūs kaut kas aizkavē Parīzē?

—   Nebūt ne.

—       Jums nav nekas noteikts padomā? Varbūt kāds iesākts darbs?

Ksirdals godīgi lūkoja atcerēties.

—   Nekā tamlīdzīga, — viņš atbildēja.

—       Tādā gadījumā ļaujieties kārdinājumam! Nedēļu ilgs atvaļinājums jums nāks tikai par labu. Un cik jauki mēs patērzēsim, gulēdami smiltīs!

—       Nemaz nerunājot par to, — Ksirdals viņu pārtrauca, — ka es šo laiku varēšu izmantot, lai noskaidrotu dažu labu jautājumu, kas man nedod mieru, sakarā ar paisumiem un bēgumiem. Zināmā mērā tas saistās ar galvenajām problēmām, ko es risinu. Es tieši par to domāju, kad jūs satiku, — viņš apgalvoja ar aizkustinošu vaļsirdību.

—   Tātad jūs esat ar mieru?

—   Ar mieru!

—       Tad dosimies ceļā! Tikai, man šķiet, vis­pirms vajadzētu iegriezties pie jums, un es nezinu, vai vilciena atiešanas laiks …

—       Nevajag! — Ksirdals noteikti atbildēja. — Man ir līdzi viss nepieciešamais.

Un izklaidīgais pētnieks ar skatienu norādīja uz saini, kurā bija divdesmit septiņas burkas.

—       Brīnišķīgi! — Marsels Lerū priecīgi iesau­cās.

Abi draugi lieliem soļiem devās uz staciju.

— Saprotiet, mīļais Leru, es pieņemu, ka vir­smas spriegums…

Pārītis, kas nāca pretī, viņus izšķīra, un tei­kuma beigas pagaisa mašīnu troksnī. Zefirenu Ksirdalu tas, protams, netraucēja, un viņš mierīgi skaidroja tālāk savus uzskatus, vērsdamies pie pretimnācējiem, kurus šāda uzruna ļoti pārsteidza. Runātājs to neievēroja un neapklusdams šķēla Parīzes okeāna ļaužu viļņus.

Un, kamēr Ksirdals, aizrāvies ar savu jauno ideju, platiem soļiem tuvojās vilcienam, kas viņu aizvedīs tālu no pilsētas, Kasetes ielā, kādā sep­tītā stāva istabā tumša, neizskatīga kaste jopro­jām klusi dūca, metāla reflektors joprojām proji­cēja zilganu gaismu, un virpuļojošo putekļu ci­lindrs, reizē stingrs un trausls, joprojām urbās neizpētītajā tālē.

Pamestais aparāts, kuru Zefirens Ksirdals ne­bija apstādinājis un kuru vispār bija aizmirsis, akli turpināja savu noslēpumaino darbu.

XI NODAĻA, kurā misters Dins Forsails un doktors Hjudelsons pārdzīvo lielu uztraukumu.

Bolīds tagad bija izpētīts pilnīgi. Vismaz teorē­tiski tas bija apskatīts no visām pusēm. Bija no­teikta tā orbīta, ātrums, tilpums, masa, sastāvs un vērtība. Nebija jābažījas, ka tas varētu nokrist uz Zemes, jo tas riņķoja pa nemainīgu trajekto­riju. Gluži dabiski, ka sabiedrības uzmanību vairs nesaistīja nesasniedzamais meteorīts, kas bija zaudējis savu noslēpumainību.

Observatorijās, protams, astronomi vēl laiku pa laikam uzmeta skatienu zelta lodei, kas riņķoja virs viņu galvām, tomēr drīz atkal novērsās no tās, lai pētītu citas Visuma problēmas.

Zemeslodei tagad bija vēl otrs satelīts, un tas arī bija viss. Vai nu šis satelīts bija no dzelzs, vai zelta, zinātniekus tas neinteresēja, jo viņu acīs pasaule ir tikai matemātiska abstrakcija.

Varēja tikai nožēlot, ka misteram Dinām For- saitam un doktoram Hjudelsonam nepiemīt tāda lēnprātība. Pieaugošā vienaldzība visapkārt ne­būt nenoslāpēja viņu drudžaino iztēli, un viņi aiz­vien vēl tikpat kaismīgi novēroja bolīdu — savu bolīdu, — turklāt viņu degsme jau robežojās ar neprātu. Katru reizi, kad bolīds slīdēja garām, viņi bija klāt, piespieduši aci pie tālskata vai te­leskopa okulāra, — pat tajās stundās, kad mete­ors pacēlās virs apvāršņa tikai par dažiem grā­diem!

Laiks, kas joprojām pastāvēja brīnišķīgs, nožē­lojamā kārtā sekmēja šo aizraušanos un divdesmit četrās stundās ļāva viņiem skatīt klejojošo spī­dekli reizes divpadsmit. Slimīgo vēlēšanos būt vienīgajam vēl stiprināja nenoskaidrotais jautā­jums, vai bolīds kādreiz nokritīs vai nenokritīs uz Zemes, kā arī tā neparastās īpašības, kas to vērta vienreizēju un slavenu.

Šādos apstākļos bija neprātīgi cerēt, ka abi pre­tinieki varētu izlīgt. Viņu naids ar katru dienu kļuva nežēlīgāks. Misis Hjudelsone un Frān- siss Gordons to saprata jo skaidri. Frānsiss vairs nešaubījās, ka tēvocis pretosies paredzētajām lau­lībām ar visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem, un misis Hjudelsone aizvien mazāk paļāvās uz vīra paklausīgo lēnprātību nozīmīgajā dienā. Ilū­zijām vairs nebija vietas. Saderinātajiem par iz­misumu, mis Lū un Micai par lielām dusmām, kā­zas, ja tās kādreiz vispār notiks, droši vien atliks uz nezināmu un, iespējams, ļoti ilgu laiku.

Bet liktenīgā kārtā jau tā nopietnais stāvoklis sarežģījās vēl vairāk.

11. maija vakarā misters Dins Forsaits, kā pa­rasts, pielicis aci pie teleskopa okulāra, pēkšņi iz­grūda apslāpētu kliedzienu, atrāvās no instru­menta, tad atgriezās vecajā vietā, uzmeta dažas atzīmes uz papīra lapiņas, vēlreiz atrāva aci no okulāra un turpināja tādā pašā garā, kamēr bo­līds pazuda zem apvāršņa.

Sajā brīdī misters Dins Forsaits bija kļuvis bāls kā vasks un dvesa tik smagi, ka Omikrons, domādams, ka saimnieks saslimis, metās viņam palīgā. Bet Forsaits pastūma viņu nost un ne­drošu soli, kā piedzēries, iegāja savā darba kabi­netā, kur ieslēdzās, divreiz pagriezdams atslēgu.

Kopš tā brīža misters Dins Forsaits vairs nerā­dījās mājiniekiem. Vairāk nekā trīsdesmit stun­das viņš iztika bez ēdiena un dzēriena. Tikai vienu vienīgu reizi Frānsisam izdevās panākt, ka viņš pavēra durvis, un pa nelielo spraugu jaunais cil­vēks ieraudzīja tēvoci tik salauztu, tik novārgušu, ar tik neprātīgu skatienu, ka neziņā palika stāvam uz sliekšņa.

—   Ko tu vēlies? — misters Forsaits jautāja.

—   Bet, tēvoci! — Frānsiss iesaucās. — Jūs esat ieslēdzies jau divdesmit četras stundas! Atļaujiet man vismaz atnest jums kaut ko ēdamu!

—  Man nekā nevajag, — misers Dins Forsaits atbildēja, — vienīgi klusumu un mieru, un es tev no sirds lūdzu tikai vienu pakalpojumu — ne-» traucē manu vientulību!

Izdzirdis šādu atbildi, kas tika izteikta ar nesa­tricināmu apņēmību un gluži neparastu maigumu,

Frānsiss vairs neuzstāja. Tas arī būtu bijis velti, jo durvis līdz ar pēdējiem astronoma vārdiem at­kal aizcirtās. Māsas dēls aizgāja, neko neuzzinā­jis.

13. maija rītā, divas dienas pirms kazam, Frān­siss jau diezin kuro reizi atstāstīja misis Hjudel- sonei šo starpgadījumu, kas bija devis iemeslu jaunām bažām, un misis Hjudelsone nopūzdamās viņu uzklausīja.

—Es neko vairs nesaprotu, — viņa teica. — Jāsāk vai domāt, ka misters Forsaits un mans vīrs sajukuši prātā.

—   Kā tad tā? — Frānsiss iesaucās. — Arī jūsu vīrs? Vai tad arī doktoram kas noticis?

—  Jā, — misis Hjudelsone atzinās. — Varētu domāt, ka abi kungi norunājuši, kā rīkoties. Tikai manam vīram tas trakums uznāca vēlāk. Viņš ti­kai vakarrīt ieslēdzās savā kabinetā. Kopš tā brīža neviens viņu vairs nav redzējis, un jūs va­rat iedomāties mūsu uztraukumu.

—  Tur patiešām var zaudēt galvu! — Frānsiss iesaucās.

—Tas, ko jūs man stāstāt par misteru Forsaitu, — misis Hjudelsone turpināja, — liek do­māt, ka viņi atkal kaut ko vienlaikus atklājuši sa­karā ar nolādēto bolīdu. Un, manuprāt, ņemot vērā viņu noskaņojumu, nekas labs nav gaidāms.

—  Ak, ja man būtu noteikšana pār šo mete­oru! — Lū iejaucās sarunā.

—  Ko tad jūs iesāktu, mīļo māšel? — Frānsiss Gordons vaicāja.

—   Ko es iesāktu? Kaut ko ļoti vienkāršu. Es pretīgo zelta bumbu aizsūtītu kaut kur tālu, tālu projām, lai pat labākajos tālskatos vairs nekad nevarētu to ieraudzīt!

Varbūt tiešām bolīda nozušana misteram Dinām

Forsaitam un doktoram Iljudclsonam atkal at­dotu dvēseles mieru. Kas zina, varbūt muļķīgā skaudība un naids izgaistu, ja meteors pazustu uz neatgriešanos?

Taču nekas neliecināja, ka tas varētu notikt. Bolīds būs tepat kāzu dienā, būs tepat pēc kāzām, vienmēr, jo tas ar nemainīgu precizitāti riņķoja pa savu orbītu.

—  Galu galā, — Frānsiss secināja, — drīz viss noskaidrosies. Pēc divām dienām viņiem būs bei­dzot galīgi jāizšķiras, un tad mēs zināsim, ar ko mums darīšana.

Kad Frānsiss atgriezās Elizabetstritas mājā, viņam jau gandrīz radās cerība, ka pēdējam no­tikumam nebūs nopietnu seku. Misters Dins For­saits bija iznācis no sava kabineta un klusēdams notiesājis bagātīgu maltīti. Patlaban, noguris un pieēdies papilnam, viņš, dūres sažņaudzis, gulēja ciešā miegā, kamēr Omikrons bija aizsteidzies uz pilsētu viņa uzdevumā.

—  Vai tu redzēji tēvoci, iekams viņš aiz­miga? — Frānsiss jautāja vecajai kalponei.

—  Tāpat kā redzu tevi, bērniņ, — viņa atbil­dēja, — jo es taču viņam pasniedzu azaidu.

—   Viņš bija izsalcis?

— Kā vilks. Tur aizgāja visas pusdienas: olu kultenis, auksts rostbifs, kartupeļi, augļu pudiņš. Pāri nepalika nekas.

—   Un kāds viņš izskatījās?

—  Tā nekas, tikai bāls kā bieds, un acis gluži sasarkušas. Es viņam ieteicu tās apmazgāt ar bor- ūdeņi. Bet, kā likās, viņš mani nemaz nedzirdēja.

—   Viņš man nelika nekā pateikt?

—   Ne tev, nedz kādam citam. Viņš paēda, muti neatpletis, un aizgāja gulēt, iepriekš aizsūtījis Atnikronu uz «Whaston Standard» ridatoriju.

— Uz «Whaston Standard» redakciju! — Frān­siss iesaucas. — Esmu ar mieru derēt, ka viņš laikrakstam paziņojis par sava darba rezultātiem. Tagad atkal sāksies polemika presē! Tā tikai vēl trūka!

Mistera Dina Forsaita ziņojumu «Whaston Standard» redakcijai Frānsiss ar izmisumu sirdī lasīja nākamās dienas rītā, saprazdams, ka nu ar jaunu spēku iedegsies konkurentu cīņa, kas jau tāpat apdraudēja viņa laimi. Frānsiss bija vēl vai­rāk izmisis, kad konstatēja, ka abi ķildnieki atkal reiz sadūrušies dead heat[7] kamēr «standard» publicēja mistera Dina Forsaita piezīmi, «Whaston Morning» iespieda līdzīgu doktora Sidneja Hju- delsona paziņojumu. Nežēlīgā cīņa, kurā nevienam 110 abiem sacensoņiein līdz šim nebija izdevies gūt ne mazāko virsroku, tātad turpinājās.

Abu astronomu piezīmes, kas sākumā bija gluži vienādas, diezgan stipri atšķīrās secinājumos. Da­žādie viedokļi, kas protams, tūlīt izraisīja domstar­pības, varēja zināmā gadījumā dot iespēju izšķirt strīdu starp abiem sāncenšiem.

Reizē ar Frānsisu visa Vostona un reizē ar Vos- tonu visa pasaule, pateicoties daudzajām telegrāfa un telefona līnijām, uzzināja pārsteidzošo, jauno vēsti, ko sniedza ElizabetstrTtas un Morisstrītas astronomi, vēsti, kas tūlīt izraisīja visdedzīgākos strīdus abās puslodēs.

To, vai varētu būt vēl kāda sensacionālāka ziņa un vai sabiedrības satraukums bija vietā, ļausim izšķirt lasītājam pašam.

Misters Dins Forsaits un doktors Sidncjs liju- delsons sākumā paziņoja, ka, nemitīgi novēro­dami meteoru, viņi atzīmējuši apšaubāmus trau­cējumus tā gaitā. Bolīda orbīta, kuras virziens līdz šim bijis nemainīgs — no ziemeļiem uz dienvi­diem —, tagad mazliet nosvērusies uz ziemeļaus­trumiem—dienvidrietumiem. Turklāt bija kon­statēta arī kāda nopietnāka pārmaiņa bolīda at­tālumā no Zemes. Šis atstatums nedaudz, toties nenoliedzami samazinājies, bet rotācijas ātrums tāpēc nav pieaudzis. Pēc šiem novērojumiem un attiecīgajiem aprēķiniem abi astronomi secināja, ka meteors nebūt nelido pa mūžam nemainīgu orbītu, bet ka tas nenovēršami nokritīs uz Zemes vietā un laikā, ko jau tagad iespējams noteikt diezgan precīzi.

Ja tiktāl misters Forsaits un doktors Hjudel- sons bija vienis pratis, tad tālāk viņu domas dalī­jās.

Ja viens, balstoties uz ļoti sarežģītiem zinātnis­kiem aprēķiniem, paredzēja bolīda nokrišanu 28. jūnijā Japānas dienvidos, tad otrs, izdarījis tik­pat sarežģītus aprēķinus, apgalvoja, ka bolīds no­kritīs tikai 7. jūlijā kaut kur Patagonijā.

Tādās domās bija astronomi. Lai lasītāji paši izšķir, kuram taisnība.

Pagaidām lasītāji i nedomāja izšķirties. Ļaudis interesēja tikai viens fakts — ka asteroīds nokritīs un līdz ar to — tūkstošiem miljardu, kas riņķoja izplatījumā. Tas bija galvenais. Vienalga, Japānā, Patagonijā vai kaut kur citur — gan jau miljar­dus atradīs!

Visi runāja tikai par to, kādas sekas būs šim notikumam, kādu saimniecisku apvērsumu radīs milzīgais zelta pieplūdums. Bagātnieki bēdājās, paredzēdami savu īpašumu vērtības krišanos, ti­kai nabadzīgos iepriecēja droši vien maldīgās iz­redzes piedalīties «pīrāga dalīšanā».

Bet Frānsiss bija galīgā izmisumā. Kāda viņam daļa gar miljardiem un biljardiem! Vienīgais, ko viņš vēlējās iegūt, bija viņa dārgā Dženija — nesalīdzināmi vērtīgāks dārgums par visām nici­nāmajām bolīda bagātībām!

Viņš aizsteidzās uz Morisstrītas māju. Arī šeit jau bija zināma liktenīgā vēsts, un visi saprata, cik bēdīgas sekas tai būs. Nežēlīga sadursme starp abiem neprātīgajiem, kas pieprasīja sev tiesības uz debesu spīdekli, bija nenovēršama; aizvainotai patmīlībai tagad klāt nāca vēl materiālās intere­ses.

Cik smagi Frānsiss nopūtās, spiezdams roku misis Hjudelsonei un viņas piemīlīgajām meitām! Kādās dusmās iedegās nesavaldīgā Lū! Cik daudz asaru nobirdināja burvīgā Dženija, kuru nespēja nomierināt ne māsa, ne māte, ne līgavainis, kas svinīgi apliecināja savu uzticību un zvērēja gai­dīt, ja vajadzēs, kamēr teiksmainā meteora nāka­mais īpašnieks būs iztērējis piecus tūkstošus sep­tiņus simtus astoņdesmit astoņus miljardus līdz pēdējam sū. Tas bija neapdomīgs zvērests, jo, pēc visām pazīmēm spriežot, tā devējam uz mūžu lemts palikt vecpuisī.

XII NODAĻA, kurā sastopamies ar misis Arkādiju Stenforti, kas savukārt ļoti nepacietīgi kādu gaida, un kurā misters Džons Prots atzīst sevi par nekompetentu.

Torīt tiesnesis Džons Prots stāvēja pie loga, bet viņa kalpone Kete staigāja drīz iekšā, drīz ārā, uzkopdama māju. Varat būt pārliecināti, ka ties­nesim bija gluži vienalga, vai bolīds lido pāri

Vostonai vai ne. Viņš bezrūpīgi pārlaida skatienu Konstitūcijas laukumam, pret kuru vērās viņa pie­ticīgās mītnes parādes durvis.

Bet tas, kas misterā Protā nemodināja ne ma­zāko interesi, Ketei likās ievērības vērts.

-— Tātad, kungs, tas it kā būtu no zelta? — viņa jautāja, apstādamās saimnieka priekšā.

—   Tā šķiet, — tiesnesis atteica.

—       Kā liekas, uz jums tas diez kādu iespaidu vis neatstāj, kungs.

—   Kā redzat, Kete.

—        Bet, ja tas ir no zelta, tad tam jābūt kādu miljonu vērtam!

—       Daudzus miljardus, Kete. Jā, mums virs galvas lido miljardi!

—   Un tie kritīs zemē, kungs!

—   Tā runā, Kete.

—        Padomājiet, kungs, ka tad uz pasaules būs vēl vairāk nelaimīgo!

—   Nelaimīgie būs tikpat, Kete.

—   Un tomēr, kungs…

—       Tas prasītu pārāk garus paskaidrojumus… Bet vispirms, Kete, vai jūs varat iedomāties, kas ir miljards?

—   Miljards, kungs, tas ir … tas ir …

—   Tas ir tūkstoš miljonu.

—   Tik daudz!

—       Jā, Kete, un, ja jūs dzīvotu simt gadu, jūs nepaspētu izskaitīt līdz miljardam, ja arī skaitītu desmit stundas dienā.

—   Vai tas iespējams, kungs!

—   Pilnīgi droši. Tā tas ir.

Apcerēdama domu, ka ar gadsimtu nepietiktu, lai aizskaitītu līdz miljardam, kalpone palika vaļā muti. Tad tvēra pēc slotas un spalvu slotiņas un

atkal ķērās pie darba. Tomēr laiku pa laikam ap­stājās, it kā iegrimusi dziļās pārdomās.

—   Cik tur katram iznāktu, kungs?

—   Kā tad, Kete?

—       No bolīda, kungs, ja to sadalītu visiem cil­vēkiem pasaulē?

—       Tas jāaprēķina, Kete, — misters Džons Prots atbildēja.

Tiesnesis paņēma papīru un zīmuli.

—       Pieņemot, — viņš teica rēķinādams, — ka uz Zemes dzīvo ap piecpadsmit simtu miljonu cil­vēku, tas būtu… tas būtu trīs tūkstoši astoņi simti piecdesmit deviņi franki un divdesmit san­tīmi uz galviņas.

—   Tik vien? — Kete samulsusi nomurmināja.

—       Jā, tik vien, — misters Džons Prots apstip­rināja, kamēr Kete sapņaini vērās debesīs

Kad kalpone atkal nolaidās zemes virsū, viņa Ekseterstrītas galā ieraudzīja divas sievietes un steidzās pievērst tām saimnieka uzmanību:

—       Vai redzat, kungs, abas dāmas, kas tur gaida?

—   Jā, Kete, redzu.

—       Paskatieties uz vienu no viņām… to ga­rāko … uz to, kas mīņājas aiz nepacietības.

—       Viņa patiešām mīņājas, Kete. Bet es viņu nepazīstu.

—       Zināt, kungs, tā ir tā pati dāma, kas te iera­dās pirms vairāk nekā diviem mēnešiem un salau­lājās, nenokāpusi no zirga.

—        Mis Arkādija Vokere? — Džons Prots jau­tāja.

—   Tagad jau misis Stenforte.

—   Tā patiešām ir viņa, — tiesnesis atzina.

—   Ko tad šī kundzīte te meklē?

—  Nav ne jausmas, — misters Prots atbil­dēja, — un es nemaksātu fārtingu, lai to uzzinātu.

—  Vai tad viņai atkal būtu vajadzīgi jūsu pa­kalpojumi?

—   Maz ticams, jo divlaulība Savienoto Valstu teritorijā nav atjauta, — tiesnesis noteica, pievēr­dams logu. — Starp citu, lai būtu kā būdams, es nedrīkstu aizmirst, ka laiks doties uz tiesu, kur šodien izskata svarīgu lietu sakarā ar bolīdu, kas jūs tā interesē. Tātad, ja šī dāma nāk pie manis, jūs, lūdzu, mani aizbildiniet.

Tā runādams, misters Džons Prots jau bija sa­gatavojies aiziešanai. Mierīgā solī viņš nokāpa lejā pa kāpnītēm, izgāja pa sētas durvīm Poto- makstrītā un nozuda tiesu pilī, kas pacēlās tieši pretim viņa mājai, otrpus ielas.

Kalpone nebija kļūdījusies: tā tiešām bija misis Arkādija Stenforte, kas torīt kopā ar savu ista­beni Bertu atradās Vostonā. Abas nepacietīgi stai- gaja šurpu turpu un nenovērsa skatienu no Ekse­terstrītas garās kraujas.

Pilsētas torņa pulkstenis nosita desmit.

Un viņš vēl nav klāt! — misis Arkādija iesaucās.

—  Varbut viņš ir aizmirsis norunāto laiku? — Berta ieminējās.

—   Aizmirsis? — jaunā sieviete sašutusi atkār­toja.

—  Vai varbūt pārdomājis? — Berta turpināja.

—   Pārdomājis! — kundze atkārtoja ar vēl lie­lāku sašutumu balsī.

Viņa paspēra dažus soļus Ekseterstrītas vir­zienā, istabene pa pēdām sekoja.

—  Vai tu viņu vēl neredzi? — viņa pēc brīža nepacietīgi vaicāja.

—   Nē, kundze,

—   Tas nu ir par daudz!

Misis Stenforte atkal pagriezās pret laukumu.

—   Nav! Neviena nav! Joprojām neviena! — viņa atkārtoja. — Likt man gaidīt… pēc visa, ko esam norunājuši! Un šodien taču ir 18. maijs, vai ne?

—   Jā, kundze.

—   Un drīz būs pusvienpadsmit!

—   Pēc desmit minūtēm.

—   Nu, lai viņš neiedomājas, ka man pietrūks pacietības! Es palikšu visu dienu un vēl ilgāk, ja vajadzēs!

No Konstitūcijas laukuma viesnīcas ļaudis būtu varējuši pamanīt jaunās sievietes staigāšanu, tā­pat kā pirms diviem mēnešiem bija ievērojuši ne­pacietīgo jātnieku, kas toreiz te gaidīja dāmu, lai tiesnesis viņus salaulātu. Bet pašreiz visi—vīrieši, sievietes, bērni domāja par ko citu, par kaut ko tādu, par ko visā Vostonā droši vien nedomāja vienīgi misis Stenforte. Visus prātus nodarbināja vienīgi brīnišķīgais meteors, tā ceļš augstu debesīs, tā krišana, ko noteiktā dienā — tikai katrs savā! — bija paredzējuši abi pilsētas astronomi. Ļaudis, kas bija sapulcējušies Konstitūcijas laukumā, un kalpotāji viesnīcu durvju priekšā nebūt neuztrau­cās par misis Arkādijas Stenfortes klātieni. Mēs nezinām, vai tautas ticējumam par Mēness ietekmi uz cilvēkiem, ko it kā apliecina mēnessērdzīgie, ir kāds pamats. Lai būtu kā būdams, šajā gadījumā var droši apgalvot, ka uz zemeslodes pašreiz bija milzīgs skaits «meteorsērdzīgo». Viņi aizmirsa ēst un dzert un domāja tikai par lodi, kas mak­sāja miljardus, kas lidinājās viņiem virs galvas un kas drīz vien nokritīs un sašķīdīs pret Zemi.

Misis Stenfortei acīmredzot bija citas rūpes.

—  Tu vēl neko neredzi, Berta? — viņa atkār­toja, laiciņu nogaidījusi.

—   Nē, kundze.

Sajā brīdī laukuma galā atskanēja kliedzieni. Garāmgājēji steidzās turp. Tā kā vairāki simti cilvēku bija atskrējuši no blakusielām, drīz vien še sapulcējās liels pūlis. Tajā pašā laikā daudzos logos parādījās ziņkārīgie.

—   Viņš ir tur! Lūk, kur viņš ir!

Saucieni lidoja no mutes mutē. Un šie vārdi tik joti saskanēja ar misis Arkādijas Stenfortes vēl­mēm, ka viņa iesaucās: «Beidzot!…», it kā tie būtu domāti viņai.

—  Nē, kundze, — istabene aizrādīja, — šie klie­dzieni nav domāti jums.

Un, taisnību sakot, kāpēc gan lai pūlis skaļi apsveiktu to, kuru gaidīja misis Arkādija Sten­forte? Kālab lai tas ievērotu viņa ierašanos?

Turklāt visas acis bija pievērstas debesīm, visas rokas un visi skatieni tiecās pret ziemeļiem. Vai virs pilsētas bija parādījies slavenais bolīds? Vai iedzīvotāji bija sapulcējušies laukumā, lai to svei­cinātu lidojumā?

Nē. Sajā stundā tas vagoja Zemes pretējās pus­lodes debesis. Bez tam, kaut arī tas lidotu virs apvāršņa, dienas laikā ar neapbruņotu aci tas ne­būtu saskatāms.

Ko tad galu galā sveica pūlis?

—   Kundze, tas ir balons! — Berta iesaucās.— Skatieties! Tagad tas parādās aiz svētā Andreja baznīcas torņa!

Patiešām, lēni laizdamies lejā no augstākiem atmosfēras slāņiem, parādījās aerostats, kuram pūlis draudzīgi uzgavilēja. Bet kālab šīs gaviles? Vai tad balona nolaišanās varēja modināt tādu

interesi? Vai tad bija kāds pamats veltīt tam tik

daudz uzmanības?

Jā, tiešām bija.

Iepriekšējās dienas vakarā balons bija pacēlies kādā kaimiņu pilsētā, nesdams līdzi savā gondolā slaveno aeronautu Volteru Regu ar viņa palīgu, un šā lidojuma nolūks bija novērot bolīdu daudz labvēlīgākos apstākļos. Tāpēc ļaudis bija tik sa­traukti, tie dega aiz nepacietības uzzināt, kā bei­dzies oriģinālais eksperiments.

Kad parādījās ziņa par paredzēto balona lido­jumu, pats par sevi saprotams, misters Dins For­saits, vecajai Micai par lielām izbailēm, bija lū­dzis, lai arī viņu ņem līdzi, tāpat kā, pats par sevi saprotams, to bija darījis arī doktors Hju- delsons par tikpat lielām izbailēm misis Hjudel- sonei. Radās ārkārtīgi kutelīgs stāvoklis, jo aero- nauts varēja paņemt līdzi tikai vienu pasažieri. Tā bija sākusies nebeidzamā sarakste: abi kon­kurenti vēstulēs pierādīja katrs savu prioritāti un savas tiesības. Galu galā līdzi netika ne viens, ne otrs, bet gan kāds trešais, kuru Volters Regs uz­deva par savu palīgu, apgalvodams, ka viņš bez tā nevarot iztikt.

Pašreiz viegls vējiņš dzina aerostatu pār Vos- tonu, un pilsētas iedzīvotāji bija nolēmuši sarī­kot aeronautiem svinīgu sagaidīšanu.

Tikko manāmas pūsmas nests, balons mierīgi slīdēja lejup un nolaidās tieši Konstitūcijas lau­kuma vidū. Simt roku tūlīt satvēra gondolu, un Volters Regs ar savu palīgu nolēca zemē.

Pametis šefu, lai tas viens pats tiek galā ar sa­režģīto gāzes izlaišanas procedūru, palīgs straujā solī devās pretim misis Arkādijai Stcnfortei.

Pienācis klāt, viņš palocījās un teica:

— Kundze, esmu ieradies.

—       Desmitos trīsdesmit piecās, — misis Arkā­dija Stenforte konstatēja skarbā tonī, ar pirkstu norādīdama uz pilsētas torņa pulksteni.

—       Un mūsu satikšanās bija norunāta desmitos trīsdesmit, es zinu, — pienācējs piekrita ar bijīgu pieklājību. — Lūdzu mani atvainot, jo aerostati ne vienmēr paklausa mūsu gribai tik precīzi, kā mēs varētu vēlēties.

—       Tātad es neesmu kļūdījusies? Jūs bijāt gon- dolā kopā ar Volteru Regu?

—   Jā, tas biju es.

—   Un jūs varbūt paskaidrosit…

—        Ļoti labprāt. Man šķita, ka ierasties šādā veidā uz mūsu satikšanos būtu oriģināli, tas ir viss. Tāpēc es par krietnu žūksni dolāru nopirku vietu gondolā. Volters Regs solīja, ka precīzi des­mitos trīsdesmit minūtēs viņš mani šeit izsēdinās. Man liekas, vajadzētu viņam piedot šo piecu mi­nūšu nokavēšanos.

—       To var, — misis Arkādija Stenforte at­zina, — ja jau jūs esat šeit. Cerams, jūsu nodomi nav mainījušies?

—   Nekādā ziņā.

—       Jūs joprojām domājat, ka mēs rīkojamies prātīgi, atteikdamies no kopdzīves?

—   Tādas ir manas domas.

—   Es uzskatu, ka mēs neesat radīti viens otram.

—   Sim uzskatam es pilnīgi piekrītu.

—       Patiesi, mister Stenfort, es nebūt nevēlos neatzīt jūsu tikumus …

—   Jūsējos es vērtēju ļoti augstu.

—       Var viens otru cienīt un tomēr nejusties labi kopā. Cieņa vēl nav mīlestība. Tā nespēj izlīdzi­nāt raksturu nesaskaņu.

—   Zelta vārdi.

—   Protams, ja mēs viens otru mīlētu…

—   Tad būtu pavisam citādi.

—   Bet mēs viens otru nemīlam.

—   Par to nav šaubu.

—       Mēs apprecējāmies, viens otru nepazīdami, un piedzīvojām dažu labu vilšanos… Ai, ja mums būtu radusies izdevība izdarīt otram kādu pakal­pojumu, kas rosina iztēli, mēs varbūt nebūtu tik tālu nonākuši.

—        Šāda izdevība diemžēl neradās. Jums neva­jadzēja upurēt savu bagātību, lai izglābtu mani no izputēšanas.

—        Es to būtu darījusi, mister Stenfort. Jums toties nevajadzēja riskēt ar dzīvību, lai izglābtu man dzīvību.

—       Es ne mirkli nebūtu svārstījies, misis Arkā­dija.

—       Esmu par to pārliecināta, bet tāda izdevība neradās. Mēs bijām un palikām sveši.

—   Diemžēl tā ir.

—       Mēs domājām, ka mums ir vienādas tiek­smes, vismaz kaislība uz ceļojumiem …

—       Bet nekad nevarējām vienoties, kādā virzienā braukt.

—        Patiesi! Kad es gribēju doties uz dienvidiem, jūs gribējāt doties uz ziemeļiem.

—       Un, kad es izraudzījos rietumus, jūs tiecā­ties uz austrumiem.

—   Un bolīds beidzot lika vadzim lūzt.

—   Un tas lūza.

—       Jo jūs taču joprojām, vai nav tiesa, esat no­lēmis turēties mistera Dina Forsaita pusē?

—   Pilnīgi.

—       Un doties ceļā uz Japānu, lai redzētu bolīda krišanu?

—   Tik tiešām.

—       Bet, tā kā es esmu nolēmusi ievērot doktora Sidneja Hjudelsona viedokli…

—   Tad dosities uz Patagoniju.

—   Tātad salabšana nav iespējama.

—   Nav iespējama.

—   Un mums atliek vairs tikai viens.

—   Tikai viens!

—   Tas ir, doties pie tiesneša, mans kungs!

—   Es jums sekoju, kundze.

Un abi, turēdamies trīs soļus atstatu viens no otra, viņi reizē gāja uz mistera Prota māju, un godbijīgā attālumā viņiem sekoja istabene Berta. Vecā Kete stāvēja durvīs.

—       Vai misters Prots mājās? — misters un misis Stenforti jautāja vienā balsī.

—   Mistera Prota nav mājās, — Kete atbildēja.

Abu taisnības meklētāju sejas izstiepās vienlīdz

garas.

—        Kad viņš atgriezīsies? — misis Stenforte jau­tāja.

—   Uz pusdienām, — Kete atteica.

—   Un cikos viņš pusdieno?

—   Pulksten vienos.

—       Mēs atgriezīsimies pulksten vienos, — vien­balsīgi apgalvoja misters un misis Stenforti aizie­dami. Nonākuši laukuma vidū, ko vēl vienmēr aiz­ņēma Voltcra Rega balons, viņi uz brīdi apstājās.

—       Mums kaut kā jānosit divas stundas, — mi­sis Arkādija Stenforte konstatēja.

—       Divas stundas ar ceturksni, — misters Sets Stcnforts precizēja.

—       Vai jums patiktu šīs divas stundas pavadīt kopā ar mani?

—   Ja jūs esat tik labs un tam piekrītat.

—       Ko jūs sacītu par pastaigu Potomakas krastā?

—   Ēs tieši to gribēju likt priekšā.

Vīrs un sieva pagriezās pret Ekseterstrītu, bet apstājās jau pēc trim soļiem.

—   Vai atļaujat man kaut ko aizrādīt? — mis­ters Sets Stenforts vaicāja.

—   Lūdzu, — misis Stenforte bija ar mieru.

—   Man jākonstatē, ka mēs esam vienis prātis. Tā ir pirmā reize, misis Arkādija!

—   Un pēdējā! — vina atcirta, atkal iedama tā­lāk.

Lai sasniegtu Ekseterstrītas sākumu, misteram un misis Stenfortiem vajadzēja lauzties cauri pū­lim, kas drūzmējās ap aerostatu. Un, ja pūlis ne­bija vēl biezāks, ja visi Vostonas iedzīvotāji ne­bija sapulcējušies Konstitūcijas laukumā, tad ti­kai tāpēc, ka pašlaik publikas interesi vairāk sais­tīja kāds cits, vēl sensacionālāks notikums. Jau ar pirmo ausmu visa pilsēta bija devusies uz tiesu pili, kur drīz vien izveidojās neiespējami gara «aste». Tiklīdz atvēra durvis, pūlis ar troksni gā­zās iekšā sēžu zālē, kas vienā acumirklī bija pilna kā piebāzta. Tie, kas vairs nedabūja vietu, bija spiesti atkāpties, un tāpēc Voltera Rega nolaiša­nos, tā sakot, kā kompensāciju, vēroja tikai tie, kam nebija laimējies iekļūt tiesas zālē, vai arī tie, kuri bija nokavējušies.

Ai, cik labprāt viņi saspiestos kopā ar privileģē­tajiem, kas pildīja tiesas zāli, kur šobrīd iztiesāja visgrandiozāko lietu, kāda jebkad nodota tiesnešu izlemšanai un varbūt arī vairs nekad nākamībā neatkārtosies!

Protams, varēja domāt, ka pūļa neprāts jau sa­sniedzis galējo robežu, kad Parīzes observatorija paziņoja par bolīda vai vismaz tā kodola sastāvu. Un tomēr šo neprātu nevarēja salīdzināt ar tra­kumu, kāds pārņēma visu pasauli, kad misters

Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons ka­tegoriski apgalvoja, ka asteroīds nokritīs. Pēc šā­das ziņas daudzi sajuka prata, un nebija tādas garā vājo dziedinātavas, kur pec dažām dienām nepietrūktu1 vietas slimniekiem.

Bet trakākie no visiem trakajiem, neapšaubāmi, bija tie, kas šo satraukumu pasaulē paši bija radī­juši

Līdz šim ne misters Dins Forsaits, ne doktors Hjudelsons nebija paredzējuši tādu notikumu ievirzi. Ja viņi tik dedzīgi bija tiekušies pēc atklā­juma prioritātes, tad ne jau bolīda vērtības dēļ, nevis miljardu dēļ, no kuriem neviens nekad neko nedabūs. Nē, viņi karsti vēlējās, lai ievērojamo astronomisko notikumu apzīmētu tieši ar viņu vārdu: vienam tas bija Forsaita, otram — Hju- delsona vārds.

Stāvoklis krasi mainījās, kad viņi naktī no vien­padsmitā uz divpadsmito maiju meteora gaitā pa­manīja pirmās pārmaiņas. Viņu prātus tūlīt sāka nodarbināt kāds svelošs jautājums, svarīgāks par visiem citiem.

Kam piederēs bolīds, kad tas būs nokritis? Kurš dabūs triljonus, kas slēpās mirdzoša oreola ieskau­tajā kodolā? Kad oreols pazudīs — un, starp citu, ko gan lai iesāk ar netveramiem stariem? —, kodols būs sasniedzams. To viegli varēs pārvērst skano­šās pilnsvara monētās!

Jā, kam tad tas piederēs?

—  Man, — nešaubīdamies bija izsaucies misters Dins Forsaits, — man, kas pirmais paziņoju par tā parādīšanos pie Vostonas apvāršņa!

—  Man! — ar tādu pašu pārliecību bija izsau­cies doktors Hjudelsons. — Jo tas ir mans atklā­jums!

Abi neprātīgie nelaida garām izdevību izklāstīt presē savas pretrunīgās un nesamierināmās pre­tenzijas. Divas dienas no vietas Vostonas laik­rakstu slejas piepildīja abu sāncenšu niknie sa­cerējumi. Atsaukdamies uz nesasniedzamo bolīdu, kas, šķiet, smējās par viņiem no sava četrsimt ki­lometru lielā augstuma, viņi apmētāja viens otru visneglītākajiem epitetiem.

Skaidrs, ka šādos apstākļos nevarēja būt runa par paredzētajām laulībām. Tāpēc arī 15. datums pagāja, un Frānsiss un Dženija kā bija, tā palika tikai saderināti.

Un vai pat varēja vairs runāt par saderināša­nos? Kad māsas dēls pēdējo reizi bija mēģinājis panākt piekrišanu, misters Dins Forsaits bija at­bildējis tieši šādiem vārdiem:

—   Es uzskatu, ka doktors ir nelietis, un nekad nepiekritīšu, ka tu precies ar Hjudelsona meitu.

Un gandrīz tai pašā stundā minētais doktors Hjudelsons strupi atcirta meitai, kura ar asarām acīs viņu lūdzās:

—   Frānsisa tēvocis ir neģēlis, un mana meita nekad neprecēs Forsaita māsas dēlu!

Iebildumi bija tik kategoriski, ka vajadzēja pa­kļauties.

Voltera Rega pacelšanās aerostatā deva ieganstu jaunam astronomu savstarpējā naida uz­liesmojumam. Vēstulēs, ko ar skubu publicēja uz skandāliem kārā prese, izteicieni, kādus lietoja viena un otra puse, bija nedzirdēti skarbi, un arī tie, protams, nesekmēja stāvokļa uzlabošanos.

Tomēr ar apvainojumiem vien nekas nav atrisi­nāms. Ja radušās domstarpības, tad vajag rīko­ties tā, kā rīkojas visi cilvēki tamlīdzīgos gadīju­mos, tas ir, nodot lietu tiesai. Tas ir labākais un vienīgais līdzeklis, kā izbeigt ķildu.

Abi pretinieki beidzot bija nonākuši pie šīs at­ziņas.

Tādēļ arī 17. maijā doktors Hjudelsons saņēma pavēsti ar aicinājumu nākamajā dienā ierasties tiesā pie cienījamā mistera Džona Prota; tādēļ misters Forsaits tai pašā laikā saņēma līdzīgu pa­ziņojumu, un tādēļ, visbeidzot, 18. maija rītā trok­šņains un nepacietīgs pūlis bija ieņēmis tiesas zāli.

Arī misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons bija ieradušies. Kad tiesnesis viņus izsauca, viņi satikās aci pret aci.

Sēdes sākumā tika izspriestas vairākas citas lietas, un pretinieki, kas bija ieradušies, dūres vīs­tīdami, izgāja no tiesas zāles roku rokā, par lielu apmierinājumu misteram Protam. Vai tāpat notiks arī ar nākamajiem prāviniekiem, kuri tagad stā­jās viņa priekšā?

—   Nākamo lietu! — tiesnesis pavēlēja.

—   Forsaits pret Hjudelsonu un Hjudelsons pret Forsaitu! — tiesas sekretārs izsauca.

—   Lai kungi panāk tuvāk! — tiesnesis teica, pasliedamies uz priekšu savā krēslā.

Misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hju­delsons iznāca katrs no sava piekritēju bariņa, kas viņus ielenca, un pavirzījās tuvāk. Tur nu viņi stāvēja blakus, lūkodamies viens otrā ar svelošu skatienu un dūrēs savilktiem pirkstiem, līdzīgi di­viem līdz stobra galam pielādētiem lielgabaliem, kuriem pietiktu ar vienu dzirksteli, lai tie sprāgtu abi reizē.

—   Par ko ir runa, kungi? — tiesnesis vaicāja, starp citu, itin labi pārzinādams jautājumu.

Misters Dins Forsaits izteicās pirmais:

—   Esmu šeit, lai aizsargātu savas tiesības!

—  Bet es pastāvu uz savām tiesībām! — viņu tūlīt pārtrauca doktors Hjudelsons.

Tad sākās apdullinošs duets, kurā netika dzie­dāts ne tercās, ne sekstās, bet, pretēji visiem har­monijas likumiem, nepārtrauktā disonansē.

Misters Prots ar ziloņkaula nazi sparīgi sita pa galdu kā diriģents ar zizli, lai pārtrauktu nepa­nesamo kakofoniju.

—  Apžēlojieties, kungi, — viņš teica, — runā­jiet taču pa kārtai! Alfabēta kārtībā es dodu vārdu misteram Forsaitam; misters Hjudelsons pēc tam varēs atbildēt pēc sava prāta.

Tā nu misters Dins Forsaits izklāstīja savu lietu pirmais, kamēr doktors Hjudelsons tik tikko val­dījās. Misters Forsaits pastāstīja, ka 16. martā, septiņos trīsdesmit septiņās minūtēs un divdesmit sekundēs no rīta, atrazdamies savā observatorijā Elizabetstrītas tornī, ieraudzījis bolīdu šķērsojam debesis no ziemeļiem uz dienvidiem, kā sekojis meteoram visu laiku, kamēr tas bijis redzams, un beidzot, kā pēc dažām dienām aizsūtījis vēstuli Pitsburgas observatorijai, lai paziņotu par savu atklājumu un nodrošinātu sev tā prioritāti.

Kad pienāca doktora Hjudelsona kārta, viņš, protams, stāstīja to pašu, tā ka tiesa, uzklausījusi abus prāviniekus, diezin vai guva kādu skaidrību.

Tomēr likās, ka viss ir skaidrs, jo misteram Protam nekādu papildu jautājumu nebija. Ar svi­nīgu žestu viņš lūdza ievērot klusumu un, kad tas iestājās, nolasīja spriedumu, ko bija uzrakstījis, kamēr runāja abi pretinieki.

«Ņemot vērā, no vienas puses,» bija teikts sprie­dumā, «mistera Dina Forsaita apgalvojumu, ka viņš atklājis bolīdu, kas šķērsoja atmosfēru virs Vostonas pilsētas 16. martā, septiņos trīsdesmit septiņās minūtēs un divdesmit sekundēs no rīta;

ņemot vērā, no otras puses, mistera Sidneja Hjudelsona apgalvojumu, ka viņš atklājis to pašu bolīdu tai pašā stundā, tai pašā minūtē un se­kundē …»

—  Jā, jā! — sauca doktora piekritēji, purinā­dami pret debesīm paceltās dūres.

—   Nē, nē! — kliedza mistera Forsaita piekri­tēji, sizdami kājas pret grīdu.

«Bet, ņemot vērā, ka ievadītā lieta balstās uz jau­tājumu par minūtēm un sekundēm un ka tā eksklu­zīvi ir zinātniskas dabas;

ņemot vērā, ka nav neviena likuma paragrāfa, kas piemērojams astronomiska atklājuma priori­tātes noteikšanai;

ņemot vērā visus šos iemeslus, tiesa atzīst sevi par nekompetentu un solidāri piespriež abām pu­sēm segt tiesas izdevumus.»

Skaidrs, ka tiesnesis nevarēja rīkoties citādi.

Starp citu (un iespējams, ka tāds arī bija ties­neša nolūks), tā kā abi pretinieki pēc sprieduma pasludināšanas palika šķirti, vismaz nebija jābai­dās, ka viņi klups viens otram matos. Tas jau bija ievērojams panākums.

Tomēr ne prāvinieki, ne viņu piekritēji ir nedo­māja, ka lieta ar to izbeigta. Ja misters Prots do­māja tikt cauri ar veselu ādu, pasludinot tiesas nekompetenci, tad no šīs cerības viņam nācās at­teikties.

Vispārējo murdoņu, ar kādu tika uzņemts sprie­dums, pārskanēja divas balsis.

—   Es prasu vārdu! — misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons kliedza abi reizē.

—   Kaut arī es nedomāju mainīt tiesas lē­mumu, — tiesnesis atbildēja ierastajā, pieklājī­gajā tonī, ko allaž saglabāja pat vissmagākajos gadījumos, — es labprāt dodu vārdu misteram

Dinām Forsaitam un doktoram Hjudelsonam, vienīgi ar noteikumu, ka viņi runās viens pēc otra.

Tāds noteikums abiem sāncenšiem tomēr bija par smagu. Viņi atbildēja abi reizē, vienlīdz te­koši, vienlīdz dedzīgi, ne par vārdu, ne par zilbi nepalikdami viens otram iepakaļ.

Misters Prots saprata, ka prātīgāk ir ļaut visam iet savu gaitu, un mēģināja ieklausīties, ko abi konkurenti klaigā. Tā viņam izdevās uztvert pre­tinieku jaunās argumentācijas jēgu. Runa vairs nebija par astronomisku atklājumu, bet par in­teresēm, par īpašuma tiesībām. Ar vārdu sakot, tā kā bolīdam vajadzēja nokrist, radās jautājums, kam tas īsti piederēs. Vai īpašnieks būs misters Dins Forsaits? Vai doktors Hjudelsons?

—  Misters Forsaits! — sauca Elizabetstrītas torņa piekritēji..

—   Doktors Hjudelsons! — kliedza Morisstrītas torņa piekritēji.

Misters Prots, kura lādzīgajā sejā tagad at­plauka brīnišķīgs filozofa smaids, prasīja ievērot klusumu, kas tūlīt arī iestājās, jo publikas ziņkāre bija sakairināta līdz pēdējai pakāpei.

—   Kungi, — viņš teica, — vispirms atļaujiet man dot jums kādu padomu. Gadījumā, ja bolīds nokritīs, patiesi…

—   Tas nokritīs! — cenzdamies cits citu pār­kliegt, auroja tiklab mistera Dina Forsaita, kā doktora Hjudelsona piekritēji.

—   Pieņemsim, — tiesnesis piekrita tik laipni un pretimnākoši, kā tas tiesā, pat Amerikas tie­sās, visai reti notiek. — Man pret to nav nekādu iebildumu, es vienīgi vēlētos, lai tas nenokrīt ma­nās puķu dobēs.

Dažās sejās pavīdēja smaids. Misters Prots iz­mantoja atslābumu, lai uzmestu labvēlīgu ska­tienu abiem prāviniekiem. Velta labvēlība diem­žēl! Piejaucēt plēsonīgus tīģerus būtu bijis vieg­lāk nekā samierināt nesamierināmos pretiniekus!

—  Tādā gadījumā, — tēvišķīgais tiesnesis at­sāka, — tā kā runa ir par bolīdu piectūkstoš sep­tiņsimt astoņdesmit astoņu miljardu vērtībā, es lieku priekšā dalīties.

—   Nekad!

Krasa nolieguma saucieni skanēja no abam pu­sēm. Nekad ne misters Forsaits, ne doktors Hju­delsons nebūs ar mieru dalīties. Tādā gadījumā, protams, katram no viņiem pienāktos aptuveni trīs triljoni, tomēr pasaulē nav tādu triljonu, kas liktu piekāpties ievainotai patmīlībai!

Pazīdams cilvēka vājības, misters Prots nemaz nebrīnījās, ka viņa tik prātīgais padoms atdūrās pret visas zāles vienbalsīgu pretestību. Viņš nebūt neapmulsa un vēlreiz nogaidīja, kamēr troksnis pierimst.

Pēc šiem vārdiem kā par brīnumu, zālē iestājās dziļš klusums, un neviens nepārtrauca misteru Protu, kurš klusā balsī diktēja tiesas sekretāram:

«Tiesa, —

uzklausījusi prāvnieku liecības un secinājumus,

ņemot vērā, ka atklāt meteoru vēl nenozīmē iegūt pār to īpašuma tiesības, ka likumos par šādiem gadījumiem nekas nav teikts un ka juris­dikcijas praksē nav bijis cita, tam līdzīga gadī­juma;

ka šādu īpašuma tiesību stāšanās spēkā pat tad, ja tās būtu reālas, ņemot vērā īpatnējos apstākļus, varētu sadurties ar nepārvaramām grūtībām, tā ka jebkurš spriedums pārvērstos tukšā skaņā un tas kaitētu principiem, uz kuriem balstās civilizētā

sabiedrība, un sabiedrības acīs mazinātu pieņemta sprieduma autoritāti;

ka tik īpatnējā gadījumā jārīkojas piesardzīgi un ar apdomu;

beidzot, ņemot vērā to, ka ierosinātā lieta, par spīti abu pretinieku apgalvojumiem, balstās uz hipotētisku notikumu, kas tikpat labi var arī nere­alizēties;

ka meteors, starp citu, var iekrist kādā no pasau­les jūrām, kas sedz trīs ceturtdaļas zemeslodes: ka tikpat vienā, kā otrā gadījumā lieta būtu jāanulē strīda iemesla trūkuma dēļ; ņemot vērā visus šos motīvus, — nolemj taisīt spriedumu pēc tam, kad pienācīgi būs konstatēta strīdīgā bolīda nokrišana.»

—   Punkts, — misters Prots nodiktēja un piecē­lās no krēsla.

Tiesas sēde bija beigusies.

Publika izturējās klusi, to bija ietekmējuši mis­tera Prota saprātīgie «ņemot vērā, ka …». Pro­tams, var gadīties, ka bolīds iekrīt kādā okeānā, no kura to vairs nav iespējams izzvejot laukā. Bet, no otras puses, par kādām «nepārvaramām grū­tībām» tiesnesis bija domājis? Ko nozīmēja šie noslēpumainie vārdi?

Tas viss bija jāpārdomā, bet pārdomas palaikam nomierina satrauktus prātus.

Šķiet, misters Dins Forsaits un doktors Hjudel­sons neko nepārdomāja, jo viņi nebūt netaisījās nomierināties, gluži pretēji. Katrs no sava zāles kakta viņi rādīja viens otram dūri un svinīgi uzru­nāja savus piekritējus.

—   Sis spriedums nav pieņemams, — misters Dins Forsaits pavēstīja skaļā balsī, — tā jau ir bezjēdzībai

—       Šis spriedums ir absurds! — pilnā rīklē klie­dza misters Sidnejs Hjudelsons.

—   Apgalvot, ka mans bolīds nekritīs!

—   Apšaubīt mana bolīda krišanu!

—   Tas nokritīs tur, kur es teicu!

—   Es noteicu tā krišanas vietu!

—   Un, tā kā nav iespējams panākt taisnību …

—   Un, tā kā manu sūdzību noraida …

—       Es aizstāvēšu savas tiesības līdz galam! Došos ceļā jau šovakar …

—       Es aizstāvēšu savas tiesības līdz pēdējam un izbraukšu jau šodien pat. ..

—       Uz Japānu! — misters Dins Forsaits iebļā­vās.

—   Uz Patagoniju! — doktors Hjudelsons atrēca.

—       Urā! — vienā balsī nokliedza abas pretējās nometnes.

Kad visi bija atkal uz ielas, pūlis sadalījās divās grupās, kurām pievienojās ziņkārīgie, kas nebija varējuši atrast vietu tiesas zālē. Troksnis bija pamatīgs: kliedzieni, draudi, lamas. Viņi droši vien nekautrētos sākt kautiņu, jo mistera Dina Forsaita piekritēji acīmredzot nevēlējās neko citu kā nolinčot doktoru Hjudelsonu, un doktora Hju­delsona piekritējiem tā vien niezēja nagi nolinčot misteru Forsaitu, lai izbeigtu šo lietu īsti ultra- amerikāniskā garā.

Varas iestādes, par laimi, kaut ko bija darījušas piesardzības labad. Pūlī laikus iejaucās polismeņi un cīnītājus izšķīra.

Tiklīdz pretinieki bija atvirzīti pietiekamā atsta­tumā, mazliet uzpūstās dusmas aprima. Bet, tā kā vajadzēja kaut kādu iemeslu, lai saceltu pēc iespē­jas lielāku troksni, viņi vairs nelamāja ienaidnieku partijas vadoni, bet kliedza par godu tam, kura karogu bija izvēlējušies.

—   Urā Dinām Forsaitam!

—   Urā Hjudelsonam!

Izsaucieni krustojās gaisā kā pērkona grāvieni. Beidzot tie saplūda kopā vienā vienīgā skaļā rēcienā.

—   Uz staciju! — beidzot saskaņoti kliedza abas partijas.

Pūlis tūlīt pats no sevis sastājās divos gājienos, kas šķērsoja no Voltera Rega balona atbrīvoto Konstitūcijas laukumu. Viena gājiena priekšgalā soļoja misters Dins Forsaits, otra — doktors Hju­delsons.

Polismeņi vienaldzīgi ļāva pūlim darīt, kas patīk, jo no sadursmēm vairs nebija jābaidās. Abas procesijas vairs nevarēja sastapties, jo viena triumfāli veda misteru Dinu Forsaitu uz Rietumu staciju — pirmo posmu ceļojumā uz Sanfrancisko un Japānu, bet otra, tikpat svinīga procesija — doktoru Sidneju Hjudelsonu uz Austrumu staciju, no kurienes vilcienam vajadzēja aizvizināt viņu uz Ņujorku un kuģim tālāk uz Patagoniju.

Klaigas pamazām aprima, tad pilnīgi izgaisa tālē.

Misters Džons Prots, kurš tikmēr bija stāvējis durvīs un uzjautrinājies par trokšņaino pūli, bei­dzot nosprieda, ka jāēd pusdienas, un pagriezās, lai ietu mājup.

Šajā brīdī viņu uzrunāja kāds džentlmenis un dāma, kas bija pienākuši klāt, apiedami apkārt laukumam.

—   Uz vienu vārdu, ja drīkst, tiesneša kungs, — sacīja džentlmenis.

—   Esmu jūsu rīcībā, mister un misis Sten­forti, — misters Prots laipni atbildēja.

—   Tiesneša kungs, — misters Stenforts turpi­nāja, — pirms diviem mēnešiem mēs ieradāmies pie jums, lai noslēgtu laulību …

—  Un es priecājos, — misters Prots aplie­cināja, — toreiz ar jums iepazīties.

—  Šodien, tiesneša kungs, — misters Stenforts piebilda, — mēs nākam pie jums, lai šķirtu mūsu laulību.

Tiesnesis Prots, kas bija pieredzējis cilvēks, saprata, ka šai gadījumā nav ko mēģināt panākt samierināšanos.

—  Es priecājos, ka varu atjaunot pazīšanos ar jums, — viņš neapjucis sacīja.

Abi pienācēji paklanījās.

—   Lūdzu, iesim iekšā, — tiesnesis aicināja.

—  Vai tas ir nepieciešami? — misters Sets Stenforts jautāja tāpat kā pirms diviem mēnešiem.

Un, tāpat kā pirms diviem mēnešiem, misters Prots mierīgi atbildēja:

—   Nebūt ne.

Grūti būt vēl vairāk pretimnākošam. Starp citu, kaut arī vispār laulības šķiršana ne vienmēr notiek tik neparastos apstākļos, tā nav sevišķi grūti panā­kama Savienotajās Valstīs.

Drīzāk pat šķiet, ka pārsteigumu pilnajā Ame­rikā nekas nav tik viegli kā šķirties; tas ir pat vieglāk nekā apprecēties. Dažos štatos vaiag tikai uzrādīt fiktīvu dzīvesvietu, lai laulības šķiršanā nemaz tiesā nebūtu jāierodas. Speciālas aģentūras šādos gadījumos sameklē lieciniekus un aizstā­jējus. Tādās aģentūrās strādā īpaši vervētāji, no kuriem daži pat kļuvuši slaveni.

Misteram un misis Stenfortiem nevajadzēja ķer­ties pie šādiem paņēmieniem. Ričmondā, Virdžī- nijā, savā īstajā dzīvesvietā, viņi jau bija nokārto­juši nepieciešamās formalitātes. Un, ja pašreiz abi atradās Vostonā, tad tikai untuma pēc, lai šķirtu laulību turpat, kur tā noslēgta.

—   Vai jusu dokumenti ir kartība? — tiesnesis jautāja.

—       Šeit ir mani dokumenti, — misis Stenforte sacīja.

—       Un šeit mani, — misters Stenforts piebal­soja.

Misters Prots paņēma papīrus, izlasīja tos un pārliecinājās, ka tie atbilst likuma prasībām. Pēc tam viņš tikai piezīmēja:

—       Un te ir jau iespiesta šķiršanās akta blanka. Tajā tikai jaieraksta vārdi un jāparakstās. Es gan nezinu, vai šeit tas iespējams.

—       Atļaujiet piedāvāt jums šo uzlaboto pild­spalvu, — misters Stenforts sacīja, sniegdams to misteram Protam.

—       Un šo kartona gabalu, kas ļoti labi noderēs galdiņa vietā, — piebilda misis Stenforte, izņem­dama no istabenes rokām lielu, plakanu kārbu, ko pasniedza tiesnesim.

—       Jūs protat atrast izeju jebkurā situācijā, — tiesnesis atzina un sāka aizpildīt tukšās vietas blankā.

Beidzot viņš pasniedza spalvu misis Sten- fortei.

Klusēdama, bez mazākās svārstīšanās, rokai nedrebot, misis Stenforte parakstījās: «Arkādija

Vokere»,

Tikpat aukstasinīgi pēc tam parakstījās misters Sets Stenforts.

Tad, tāpat kā pirms diviem mēnešiem, katrs no viņiem pasniedza piecsimt dolāru banknoti.

—       Honorāram, — misters Sets Stenforts pa­skaidroja.

—       Trūkumcietējiem, — misis Arkādija Vokere piebilda.

Ilgāk neuzkavēdamies, viņi paklanījās tiesne­sim, atsveicinājās viens no otra un devās katrs uz savu pusi: viens uz Vilkoksas priekšpilsētu, otrs — pretējā virzienā.

Kad viņi bija projām, misters Prots beidzot iegāja istabā, kur viņu jau sen gaidīja pusdienas.

—  Vai zināt, Kete, kas būtu jāraksta uz manas izkārtnes?

—   Nē, kungs.

—  Man vajadzētu rakstīt: «Šeit laulājas jāšus un šķiras stāvus!»

XIII NODAĻA, kurā parādās, kā to bija paredzējis tiesnesis Džons Prots, vēl trešais viltnieks, kam driz vien seko ari ceturtais.

Labāk nemēģināsim attēlot Hjudelsonu ģime­nes dziļās bēdas un Frānsisa Gordona izmisumu. Viņš ne mirkli nebūtu vilcinājies, bet sarāvis visas saites ar tēvoci, iztikdams bez tā piekrišanas, neie­vērodams tā dusmas un visas tālākās sekas. Bet to, ko viņš varēja atļauties pret misteru Dinu For- saitu, viņš nevarēja atļauties pret doktoru Hjudel­sonu. Misis Hjudelsone bija velti mēģinājusi dabūt vīra piekrišanu, velti mēģinājusi panākt, lai viņš maina savu lēmumu: ne lūgšanas, ne pārmetumi nebija ietekmējuši stūrgalvīgo doktoru. Lū, pat mazā Lū tika cietsirdīgi atraidīta, par spīti visiem lūgumiem, mīlīgajiem vārdiem un rūgtajām asarām.

Un tagad pat vairs nebija iespējams mēģināt kaut ko panākt, jo tēvocis un tēvs, neprāta pār­ņemti, bija aizbraukuši uz tālām zemēm.

Un cik nevajadzīga tomēr bija viņu abu aizce­ļošana! Cik nevajadzīga bija šķiršanās, kuru izrai­sīja abu astronomu apgalvojumi, kas šķita bezgala svarīgi misteram Setam Stenfortam un misis Arkādijai Vokerei! Ja šie četri cilvēki būtu pado­mājuši tikai divdesmit četras stundas ilgāk, viņi rīkotos pavisam savādāk.

Patiesi, nākamajā rītā Vostonas un citu pilsētu laikraksti publicēja J. B. K. Loventāla, Bostonas observatorijas direktora, parakstītu ziņojumu, kas radikāli mainīja līdzšinējo stāvokli. Piezīme, ko še publicējam in extenso[8] nav visai saudzīga pret abām Vostonas slavenībām.

«Paziņojums, ko pirms dažām dienām sniedza divi Vostonas pilsētas amatieri, ir stipri satraucis sabiedrisko domu. Mūsu pienākums ir apgaismot stāvokli, kāds tas ir patiesībā.

Vispirms lai mums atļauts izsacīt nožēlu, ka tik svarīgi paziņojumi tiek publicēti pārāk vieglprā­tīgi, iekāms tos pārbaudījuši īsti zinātnieki. Sādu zinātnieku netrūkst. Viņi darbojas daudzās ofici­ālās observatorijās, un viņu zināšanas apliecina atestāti un diplomi.

Protams, ir ievērojams notikums pirmajam ieraudzīt debesu ķermeni, kam labpaticis šķērsot kāda pret debesīm pavērsta tālskata redzeslauku. Bet labvēlīga nejaušība tāpēc vēl nepārvērš vien­kāršu amatieri profesionālā matemātiķī. Ja neņem vērā šo patiesību un pārsteidzīgi sāk risināt pro­blēmas, kas prasa īpašas zināšanas un pieredzi, var rasties kļūdas, kā tas noticis šoreiz, un mūsu pienākums ir šo kļūdu izlabot.

Ir tiesa, ka ar bolīdu, kas pašreiz interesē visu pasauli, notiek kaut kāda perturbācija. Misteri

Porsaits un Hjudelsons pieļāvuši lielu k|ūdu, apmierinādamies tikai ar vienu novērojumu un uz šā nepilnīgā pamata izdarīdami aprēķinus, kas, starp citu, ir nepareizi. Ja ņemtu vērā tikai vir­ziena maiņu, ko varēja konstatēt 11. maija vakarā vai 12. maija rītā, arī tad aprēķinu rezultāti būtu pavisam citādi. Bet tas vēl nebūt nav viss. Pārmai­ņas bolīda gaitā nav ne sākušās, ne beigušās 11. un 12. maijā. Pirmā virziena maiņa konstatēta 10. maijā un turpinās līdz šai dienai.

Šās vai, pareizāk sakot, abu šo maiņu rezultātā bolīds, pirmkārt, tuvojies zemes virsmai un, otr­kārt, tā trajektorija pārvietojusies. 17. maijā bolīda attālums no Zemes bija samazinājies par apmēram 78 kilometriem un trajektorijas novirze sasniedza 55 minūtes.

Šīs divkāršās pārmaiņas salīdzinājumā ar kādreizējo meteora stāvokli nav notikušas pēkšņi. Gluži pretēji — tā ir vairāku ļoti mazu pārmaiņu summa, kuras pievienojušās cita citai kopš šā mēneša 10. datuma.

Līdz šim nav bijis iespējams atklāt bolīda gaitas traucējumu cēloni. Debesīs nav vērojama parā' dība, kas palīdzētu tos izskaidrot. Pētījumi šai jomā turpinās, un nav ne mazākā iemesla šaubī­ties, ka tie drīzumā vainagosies panākumiem.

Lai būtu kā būdams, vismaz pagaidām ir pār­agri ziņot par asteroīda krišanu un noteikt tā kri­šanas vietu un datumu. Protams, ja nezināmais cēlonis, kas ietekmē bolīda kustību, joprojām dar­bosies tādā pašā virzienā, bolīds beidzot nokritīs, tomēr nav nekā tāda, kas šodien ļautu izteikt šādu apgalvojumu. Pašreiz tā relatīvais ātrums, pro­tams, ir pieaudzis, jo orbīta ir samazinājusies. Tātad tas varētu arī nekrist, ja pievilkšanas spēks uz to vairs neiedarbotos.

Arī ja pieļaujam pretēju hipotēzi, tad, ņemot vērā, ka perturbācijas, kas konstatētas, meteoram ikreiz lidojot garām, līdz šim nav bijušas vienādas un to intensitāte mainījusies, nepakļaujoties nekā­dai likumībai, nekādi nav iespējams, — arī ja paredzētu bolīda krišanu, — noteikt precīzi kriša­nas vietu un laiku.

Tātad varētu izteikt šādus secinājumus: bolīda krišana ir varbūtēja, tā nav neapšaubāma. Katrā ziņā tā nav sagaidāma tuvākajā laikā.

Mēs tāpēc iesakām saglabāt mieru, vērojot tur­pmākos notikumus, kas ir un paliek hipotētiski un turklāt var īstenoties bez jebkāda praktiska rezultāta. Turpmāk, starp citu, mēs parūpēsimies par to, lai diendienā ar kārtējiem ziņojumiem informētu sabiedrību par notikumu tālāko gaitu.»

Vai misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere ko zināja par J. B. K. Loventāla secināju­miem? Tas nav zināms. Bostonas observatorijas direktora laipno pamācību misters Dins Forsaits saņēma Sanlui, Misūrijas štatā, bet doktors Sidnejs Hjudelsons Ņujorkā. Abi jutās kā izpļaukāti.

Lai cik nežēlīgs bija pazemojums, vajadzēja ar to samierināties. Ar tādu zinātnieku kā J. B. K. Lo- ventāls nestrīdas. Degunus nokāruši, misters Forsaits, ziedodams līdz Sanfranciskai nopirkto biļeti, un misters Hjudelsons, atstādams ceļojuma aģentūrai savu līdz Buenosairesai aizrunāto kajīti, atgriezās Vostonā.

Pārbraukuši mājās, viņi nepacietīgi atkal rā­pās katrs savā tornī. Viņi tūlīt konstatēja, ka J. B. K. Loventālam taisnība, jo nemaz nebija tik viegli sameklēt bolīdu, kas neieradās uz satikša­nos pēc viņu acīmredzot nepareizajiem aprēķiniem noliktajā laikā.

Misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons drīz vien sāpīgi izjuta savas kļūdīšanās sekas. Kur palikuši triumfa gājieni, ar kādiem viņus svi­nīgi izvadīja uz staciju? Publika acīmredzot bija atrāvusi viņiem savu labvēlību. Cik grūti iztikt bez popularitātes un slavas reibinošās dziras, kad tā baudīta lieliem malkiem!

Tomēr drīz vien viņu uzmanību saistīja nopiet­nākas raizes. Notika tā, kā tiesnesis Džons Prots bija paredzējis: parādījās vēl trešais konkurents. Vispirms par to sačukstējās uz ielām, tad dažās stundās baumas pārvērtās oficiālā ziņā, ko izbazunēja urbi et orbi[9]

Pret trešo viltnieku, kas sevī apvienoja visu civi­lizēto pasauli, bija grūti karot. Ja misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons agrāk nebūtu bijuši tik akli. viņi jau pašā sākumā būtu paredzē­juši tā iejaukšanos. Viņi nebūtu muļķīgi prāvoju­šies, bet apjēguši, ka visas pasaules valdības, pro­tams, nodarbosies ar šiem miljardu miljoniem, kuru ieplūšana saimniecībā radītu visbriesmīgāko finansu katastrofu. Misters Dins Forsaits un dok­tors Hjudelsons tomēr nebija nonākuši pie šī vien­kāršā secinājuma, un tāpēc paziņojums par starp­tautiskas konferences sasaukšanu viņus pārsteidza kā zibens spēriens.

Viņi steidzīgi mēģināja uzzināt kaut ko vairāk. Ziņa bija patiesa. Jau izraudzīja nākamās konfe­rences locekļus; tai pēc noteikta laika vajadzēja sanākt Vašingtonā; tās sākumu diemžēl vajadzēja mazliet novilcināt, tāpēc ka dažiem delegātiem bija veicams garš ceļojums. Taču īpašo apstākļu dēļ valdības bija vienojušās, ka Vašingtonā pie Amerikas valdības akreditētie diplomāti organizēs sagatavošanās sanāksmes. Kamēr atbrauks ārkār­tējie delegāti, šajās sanāksmēs sagatavos konfe­rences dienaskārtību, un dienā, kad notiks konfe­rences pirmā sēde, jau varēs strādāt pēc stingri noteiktas programmas.

Lieki būtu uzskaitīt visas valstis, kam vajadzēja piedalīties konferencē. Kā jau teikts, šāds saraksts aptvertu visu civilizēto pasauli. Neviena impērija, neviena karaliste, neviena republika vai kņaziste nepalika malā, visi bija ieinteresēti strīdīgajā jau­tājumā un sūtīja savu pārstāvi, sākot ar Krieviju un Ķīnu, ko pārstāvēja Ivans Saratova kungs no Rīgas un viņa ekselence Li Mao Ci no Kantonas, un beidzot ar Sanmarino un Andoras republikām, kuru intereses visai dedzīgi aizstāvēja Beveradži un Ramončo kungi.

Pieļaujot varbūtību, ka meteors beidzot tomēr nokritīs, katrs varēja nākt klajā ar savām preten­zijām un apliecināt savas cerības, jo neviens taču nezināja, kur tas īsti nokritīs.

Pirmā sagatavošanās sanāksme notika 25. maijā Vašingtonā. Vispirms ne varietur[10] apsprieda for- saita-hjudelsona jautājumu, kas neaizņēma vai­rāk par piecām minūtēm. Abi kungi, kas speciāli bija ieradušies galvaspilsētā, velti uzstāja, lai viņus uzklausa. Viņus noraidīja kā uzbāzīgas, nepiederošas personas. Var iedomāties, cik pār- lēkta ceturto reizi aplidojot Zemi, mēs gribot ne- skaitušies viņi atgriezās Vostonā. Taisnības labad tomēr jāatzīst, ka viņu žēlabas palika bez atbalss. Presē, kura tik ilgi viņus bija apbērusi puķēm, neparādījās neviena rinda, kas viņus aizstāvētu. Līdz apnikumam jau bija dzirdēts par «Vostonas godājamo pilsoni», par «atjautīgo astronomu», par «tikpat pazemīgo, cik izcilo matematiķi». Paš­reiz bija pavisam cits tonis.

«Ko gan Vašingtonā meklē šīs divas marione­tes? Viņi bija pirmie, kas atklāja meteoru? … Kas par to?… Vai šis nejaušais gadījums viņiem pie­šķir kādas tiesības?… Vai viņiem varbūt ir kādi nopelni bolīda krišanā?… Taisnību sakot, tik muļķīgas pretenzijas nemaz nebūtu apsprieža­mas!» Tagad prese izteicās tikai šādi. Sic transit gloria mundi1[11]

Nokārtojusi šo jautājumu, konference ķērās pie nopietna darba.

Vispirms vairākās sēdēs sastādīja to suverēno valstu sarakstu, kurām būs tiesības piedalīties konferencē. Daudzas no šīm zemēm nebija pārstā­vētas Vašingtonā. Tātad principā vajadzēja izšķirt jautājumu, vai tām ļaus piedalīties, kad konfe­rence «ķersies vērsim pie ragiem». Sarakstu sa­stādīt nebūt nebija tik viegli, un diskusijas kļuva aizvien asākas, tā ka neko labāku nevarēja gaidīt arī nākotnē. Ungārija un Somija, piemēram, iz­virzīja prasību pēc tiešas pārstāvniecības, bet pret šo prasību dedzīgi iebilda Vīnes un Sanktpēter- burgas valdības. Francija savukārt uzsāka strīdu ar Turciju Tunisijas dēļ, un strīds sarežģījās, kad tajā iejaucās pats Tunisijas bejs. Japānai toties radās lielas nepatikšanas Korejas dēļ. Ar vārdu sakot, gandrīz ikviena nācija sadūrās ar līdzīgām grūtībām un pēc septiņām sēdēm sanāksme vēl neko nebija izlēmusi, kad 1. jūnijā negaidīts starp­gadījums no jauna satrauca visus prātus.

Kā jau solījis, J. B. K. Loventāls īsu piezīmju veidā regulāri katru dienu presē ziņoja par bo­līdu. Līdz šim piezīmēs nebija nekā sevišķa. Tās vēstīja pasaulei, ka meteora gaitā joprojām no­tiek nelielas pārmaiņas un tāpēc tā krišana kļūst aizvien vairāk iespējama, kaut arī to nevar uzska­tīt par drošu.

Bet 1. jūnija piezīme ievērojami atšķīrās no iepriekšējām. Tā lika domāt, ka bolīda gaitas trau­cējumi ietekmējuši pat pašu J. B. K. Loventālu.

«Ar patiesu satraukumu,» bija teikts paziņo­jumā, «darām zināmu sabiedrībai, ka dīvainās pa­rādības, ko esam novērojuši, var sagraut astrono­mijas pamatus vai, citiem vārdiem, sagraut zi­nātni vispār, jo cilvēces zināšanu krājums ir vesela vienība, kuras atsevišķās daļas cieši saistās savā starpā. Lai cik neizskaidrotas un neizskaid­rojamas ir šīs parādības, nav noliedzams, ka ar tām jārēķinās.

Iepriekšējos ziņojumos mēs informējām sabied­rību, ka Vostonas bolīds pakļauts secīgām un ne­pārtrauktām perturbācijām, kuru cēloņus un liku­mus līdz šim nav bijis iespējams noskaidrot. Šis fakts pats par sevi jau bija ļoti anormāls. Jo as­tronoms lasa debesīs tikpat kā grāmatā, un pa­rasti viņš tur neatrod neko tādu, kas nav pare­dzēts vai vismaz iepriekš noteikts. Tā, piemēram, aptumsumi, kas paredzēti simtiem gadu iepriekš, notiek noliktajā sekundē, it kā paklausīdami pa­vēlei, ko devis mirstīgais cilvēks, kurš pratis tos saskatīt nākotnes miglājos, kaut arī brīdī, kad viņa paredzējums realizējas, pats jau simtiem gadu atdusas mūžīgā miegā.

Kaut arī līdz šim novērotās bolīda perturbācijas bija anormālas, tās vismaz nerunāja pretim zi­nātnes likumiem, un, ja to cēlonis palika nezināms, tad tur bija vainojamas mūsu nepilnīgās pētnie­cības metodes.

Šodien vairs tā nav. Kopš aizvakardienas, 30. maija, bolīda gaitā radušies jauni traucējumi, kas ir absolūtā pretrunā ar vispārbaudītāko teoriju. Tas nozīmē, ka mums uz visiem laikiem jāatsakās šīs parādības izprast, jo principi, kam ir aksiomu spēks un uz ko balstās mūsu aplēses, šai gadījumā nav piemērojami.

Pat visneuzmanīgākais novērotājs viegli būtu konstatējis, ka savā otrreizējā lidojumā 30. maija vakarā bolīds nevis tuvojās Zemei, kā tas notika kopš 10. maija, bet stipri attālinājās no tās. Taču orbītas nosliece, kas kopš divdesmit dienām aiz­vien vairāk tiecās pret ziemeļaustrumiem — dien­vidrietumiem, pēkšņi sāka atkal iztaisnoties.

Nepietika ar šo piepešo, neizskaidrojamo feno­menu, kad vakar, 31. maijā, meteoram pēc saules lēkta ceturto reizi aplidoja Zemi, mēs gribot ne­gribot konstatējām, ka orbītas virziens atkal ir gandrīz sākotnējais, proti — ziemeļu — dienvidu, bet attālums no Zemes palicis bez pārmaiņām un ir tikpat liels kā iepriekšējā dienā.

Tāds ir pašreizējais stāvoklis. Zinātne šos fak­tus nespēj izskaidrot, jo tiem trūkst cēloņsakarī­bas, ja vien dabā vispār kaut kas var būt bez cē­loņsakarības.

Savā pirmajā piezīmē mēs apgalvojām, ka bo­līda krišana, kaut arī apšaubāma, tomēr jāuz­skata par iespējamu. Šodien mēs tik pārliecinoši vairs neuzdrošināmies izteikties un labāk aprobe­žojamies ar pieticīgu atziņu, ka neko nezinām.»

Ja konferences astotajā sagatavošanas sēdē kāds anarhists būtu nometis bumbu, tā nebūtu radījusi ne pusi efekta, ko panāca J. B. K. Lo- ventāla paziņojums. Laikrakstus, kur tas bija iespiests līdz ar komentāriem, kuros pēc katra vārda rēgojās izsaucējs, rautin izrāva cits citam no rokām. Konferences gaitai par lielu traucējumu visa pēcpusdiena aizritēja satrauktās pārrunās un viedokļu apmaiņā.

Nākamās dienas bija vēl ļaunākas. J. B. K- Lo- ventāla piezīmes sekoja cita citai, viena pārstei­dzošāka par otru. Brīnišķīgi saskaņotajā spīdekļu baletā bolīds šķita dejojam īstu kankānu kā vien­tuļš, fantāzijas bagāts kavalieris, kas neievēro ne soļus, ne takti. Reizēm tā orbīta nosvērās par trim grādiem uz austrumiem, tad atkal iztaisnojās par četriem grādiem uz rietumiem. Ja tas kādā lido­jumā šķita tuvojies Zemei, tad nākamajā aplī at­kal bija par vairākiem kilometriem attālinājies no tās. Tur varēja vai zaudēt prātu.

Neprāts pamazām pārņēma arī starptautisko konferenci. Šaubīdamies par diskusiju lietderī­gumu, diplomāti strādāja negribīgi, bez vēlēša­nās kaut ko sasniegt.

Bet laiks ritēja. No dažādām pasaules malām visu nāciju delegāti pilnā sparā steidzās uz Ame­riku, uz Vašingtonu. Daudzi jau bija klāt, dele­gātu pietika, lai varētu atklāt konferenci, negai­dot aizkavējušos kolēģus no tālākām zemēm. Vai tiešām tur pārspriedīs skaidri formulētu problēmu, kurā netrūks jau paša pirmā dienaskārtības pun­kta?

Sagatavošanās sanāksmes locekli jutās aiz­skarti un astoņās papildu sēdēs beidzot sastādīja to valstu sarakstu, kuras pielaidīs konferencē. De­legātu kopējais skaits bija piecdesmit divi cilvēki: divdesmit pieci Eiropas pārstāvji un seši — no Āzijas, četri no Āfrikas un septiņpadsmit no Ame­rikas. Pārstāvēto valstu vidū bija divpadsmit im­pērijas, divpadsmit karalistes, divdesmit divas republikas un sešas kņazistes. Tādējādi tika at' zīts ka šīm piecdesmit divām impērijām, monar­hijām, republikām un kņazistēm ar to satelītiem un kolonijām tātad pieder visa zemeslode.

Bija arī pēdējais laiks nonākt pie šiem secinā­jumiem. Konferencē pielaisto piecdesmit divu val­stu delegātu lielum lielā daļa jau bija Vašingtonā, un katru dienu ieradās vēl jauni.

Starptautiskās konferences pirmā sēde notika 10. jūnijā divos pēcpusdienā; to prezidēja vecākais delegāts Soliesa kungs, Monako okeanogrāfijas profesors. Dalībnieki nekavējoties ķērās pie pastā­vīga prezidija izvēlēšanas.

Pirmajā balsošanā par prezidentu aiz cieņas pret zemi, kurā konference notika, ievēlēja misteru Harveju, slavenu juristu, kas pārstāvēja Savieno­tās Valstis.

Par viceprezidenta posteni jau notika cīņa. Bei­dzot to piešķīra Krievijas delegātam Saratova kungam.

Francijas, Anglijas un Japānas pārstāvji tika ievēlēti par sekretāriem.

Kad tas bija nokārtots, prezidents laipniem vār­diem apsveica sanāksmi, izpelnījās daudz aplausu un paziņoja, ka tiks radītas trīs apakškomisijas — statistikas, finansu un juridiskā —, kuras izstrā­dās labākās darba metodes.

Balsošana bija tikko sākusies, kad šveicars uz­kāpa prezidija paaugstinājumā un nodeva miste­ram Harvejam telegrammu.

Misters Harvejs sāka to lasīt, un, jo tālāk lasīja, jo lielāku pārsteigumu pauda viņa seja. Brīdi pār­domājis, viņš gan nicīgi paraustīja plecus, tomēr paskandināja zvaniņu, lai pievērstu klātesošo uz­manību.

Iestājoties klusumam, misters Harvejs teica:

— Kungi, man jums jāziņo, ka esmu saņēmis telegrammu. Nav ne mazāko šaubu, ka to sūtījis

kāds ļauns jokdaris vai trakais. Tomēr šķiet, ka būs pareizāk, ja es jums to nolasīšu. Telegramma, starp citu, — bez paraksta, skan šādi:

«Prezidenta kungs,

man ir gods darīt zināmu starptautiskajai kon­ferencei, ka bolīds, jūsu diskusijas objekts, nav res tiullius[12], jo pieder man.

Tātad sasaukt starptautisku konferenci nebija nekāda pamata, un, ja tā tomēr turpina savas sē­des, tad tai jāapzinās, ka šis darbs ir pilnīgi vel­tīgs.

Bolīds tuvojas Zemei pec manas gribas; tas no­kritīs manā īpašumā, tātad tas pieder man.»

—  Un telegramma nav parakstīta? — jautāja angļu delegāts.

—   Nē, nav,

—   Tādā gadījumā tā nav ņemama vērā, — pa­ziņoja Vācijas impērijas pārstāvis.

—   Gluži manas domas, — prezidents pie­krita, — un man šķiet, ka es rīkošos visu klātesošo kolēģu vārdā, ja šo dokumentu gluži vienkārši pievienošu konferences arhīvam. Vai ne tā, mani kungi? … Neviens nav pret? Sēde turpinās …

XIV NODAĻA, kurā atraitne Tibo, neapdomīgi ķerdamas pie debesu mehānikas augstākajām problēmām, sagādā baņķierim Robēram Lekēram lielas raizes.

Prātīgi ļaudis apgalvo, ka, uzlabojoties tiku­miem, pamazām izzudīšot arī sinekūras. Ticēsim viņiem. Taču laikposmā, kad risinājās še atstāstitie, neparastie notikumi, vismaz viens tāds amats pasaulē vēl pastāvēja.

Sinekūra piederēja atraitnei Tibo kundzei, biju­šajai miesniecei, kas bija Zefirena Ksirdala kunga saimniecības apkopēja.

Atraitnes Tibo vienīgais darbs bija dīvainā ne­nosvērtā zinātnieka istabas uzpošana. Bet, tā kā istabas iekārtojums bija ārkārtīgi vienkāršs, tās uz­pošanu nevarēja uzskatīt par Hērakla trīspa­dsmito varoņdarbu. Pārējā dzīvokļa daļa nebija viņas ziņā. Otrajā istabā viņai bija kategoriski aizliegts pieskarties papīru kaudzēm, kas slējās visgarām sienām, un viņa ar slotu tikai pāršļūkāja mazo, brīvo kvadrātu istabas vidū.

Atraitne Tibo, kura bija īsts kārtības un tīrības iemiesojums, cieta no haosa, kas valdīja ap šo kvadrātu kā ap saliņu milzu jūrā, un viņu nemi­tīgi urdīja vēlēšanās reiz ieviest tajā kārtību. Kād­reiz, būdama viena pati dzīvoklī, viņa bija mēģi­nājusi kaut ko uzsākt, bet Zefirens Ksirdals, ne­jauši pārnācis, briesmīgi pārskaitās, un viņa pa­rasti labsirdīgā seja kļuva tik ļauna, ka atraitni Tibo vēl nedēļu pēc notikuma kratīja nervu dru­dzis. Kopš tās dienas viņa vairs nekad nemēģi­nāja iebrukt teritorijā, kas nebija pakļauta viņas jurisdikcijai.

Daudzie aizliegumi neļāva uzplaukt viņas pro­fesionālajiem talantiem, un atraitnei Tibo nebija gandrīz nekā ko darīt. Tas gan viņu nekavēja katru dienu divas stundas pavadīt «pie sava kun- dziņa» — tā viņa izmeklēti pieklājīgi sauca Zefi- renu Ksirdalu — un septiņus ceturkšņus no šīm divām stundām veltīt sarunai vai, pareizāk sakot, labskanīgam monologam.

Pie atraitnes Tibo daudzajiem tikumiem piede­rēja arī apbrīnojamas runas dāvanas. Daži ap­

galvoja, ka viņa esot fenomenāla pļāpa. Bet tā varēja melst vienīgi ļaunas mēles. Viņai tikai pa­tika runāt, tas bija viss.

Nevarēja sacīt, ka viņa būtu apveltīta ar spilgtu iztēli. Monologa ievadtēma parasti bija dižciltīga ģimene, kas viņu bija uzņēmusi savā klēpī. Nā­kamā nodaļa skāra visādas likstas un nelaimes; viņa paskaidroja, kā dažādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ miesniece var kļūt par kalponi. Tam, ka šis stāsts jau dzirdēts, nebija lielas nozīmes. To stās­tot, atraitne Tibo izjuta vienmēr vienu un to pašu baudījumu. Kad arī šis temats bija izsmelts, viņa stāstīja par cilvēkiem, kurus apkalpoja vai bija apkalpojusi. To uzskatus, paražas un dzīvesveidu viņa salīdzināja ar Zefirena Ksirdala uzskatiem, paražām un dzīvesveidu un ar lielu objektivitāti te nopaļāja, te uzslavēja.

Viņas saimnieks, nekad neatbildēdams ne vārda, izrādīja nesatricināmu pacietību. Tiesa gan arī tas, ka, mūždien nogrimis savās domās, viņš Tibo kundzes tērgāšanu nemaz nedzirdēja. Un tas, visu apsverot, lielā mērā mazina viņa nopelnus. Bet, lai būtu kā būdams, tas viss ļoti jauki turpinājās gadiem ilgi: viņa mala savu maļamo, viņš nekad neklausījās, un abi viens ar otru bija ļoti apmie­rināti.'

30. maijā, tāpat kā katru dienu, atraitne Tibo deviņos rītā iegāja Zefirena Ksirdala dzīvoklī. Tā kā zinātnieks iepriekšējā dienā bija aizbraucis kopā ar savu draugu Marselu Lerū, dzīvoklis bija tukšs.

Atraitne Tibo par to daudz neuztraucās. Ja at­cerējās jau agrāk pieredzēto, šāda pazušana Tibo kundzes acīs bija gluži normāla. Nobēdājusies vie­nīgi par to, ka nebūs klausītāja, viņa uzkopa tel­pas, kā parasts. Uzposusi guļamistabu, viņa iegāja nākamajā telpā, ko svinīgi dēvēja par darba kabinetu. Tur gan viņu kaut kas satrauca.

Neparasts priekšmets, kaut kāda tumša kaste, ievērojami samazināja slotai rezervēto, brīvo lau­kumiņu istabas vidū. Ko tas nozīmēja? Nosprie­dusi, ka šāds uzbrukums viņas tiesībām ir ne­taisns, atraitne Tibo ar drošu roku pārbīdīja kasti uz vienu malu un mierīgi turpināja ierasto darbu.

Būdama mazliet pakurla, viņa nedzirdēja dūk­šanu, kas atskanēja no kastes; tāpat metāla re flektora vājā, zilganā gaisma paslīdēja garām viņas izklaidīgajam skatienam. Tomēr notika arī kaut kas tāds, kas pievērsa viņas uzmanību. Reiz, iedama gar reflektoru, viņa sajuta spēcīgu grū­dienu un nokrita uz grīdas brīvajā laukumiņā. Vakarā izģērbdamās, viņa pārsteigta konstatēja belziena pēdas, pamatīgu zilumu, kas rotāja labo gūžu. Tas viņai šķita visai dīvaini, jo viņa taču bija kritusi uz kreisajiem sāniem. Tā kā turpmāk viņai vairs negadījās šķērsot reflektora ass līniju, grūdiens neatkārtojās, un viņai neradās ne mazā­kās aizdomas, ka starp nelaimīgo kritienu un vi­ņas pārdrošās rokas pārvietoto kasti varētu pastā­vēt kāda sakarība. Viņa nosprieda, ka vienkārši paklupusi, un par to vairs nedomāja.

Apveltīta ar lielu pienākuma apziņu, atraitne Tibo, beigusi slaucīšanu, nekad neaizmirsa kasti nolikt atpakaļ vecajā vietā. Jāatzīst, ka viņa pū­lējās, cik spēja, lai tā atrastos tieši tur, kur bija stāvējusi iepriekš. Ja tas izdevās tikai aptuveni, tad nav ko pārmest, jo ne jau tīšuprāt viņa katr­reiz pagrieza mazo, virpuļojošo putekļu cilindrīti drusku citādi, nekā tas bija sākumā.

Nākamajās dienās atraitne Tibo rīkojās tāpat, jo neredzēja ne mazākā iemesla mainīt savas iera­šas, kas bija tikumiskas un cildināmas.

Tomēr jāatzīst, ka ar laiku tumšā kaste pama­zām zaudēja savu nozīmi viņas acīs un viņa pēc grīdas izslaucīšanas aizvien nevērīgāk nolika to atpakaļ vecajā vietā. Protams, viņa vēl joprojām nolika kasti pret logu, ja jau Ksirdala kungs bija tā darījis, tomēr metāla reflektora atvere aizvien vairāk mainīja virzienu. Reizēm tas putekļu ci­lindru projicēja mazliet pa kreisi, citreiz mazliet pa labi. Atraitne Tibo, rīkodamās bez ļauna nolūka, pat nenojauta, cik briesmīgas raizes viņas darbo­šanās sagādā J. B. K. Loventālam. Gadījās pat tā, ka viņa aiz neuzmanības pagrieza reflektoru otrādi un nebūt neuztraucās, ka tas pavēršas tieši pret griestiem.

Un tādā stāvoklī, pagrieztu pret zenītu, Zefi­rens Ksirdals atrada savu aparātu, kad 10. jūnija agrā pēcpusdienā pārradās mājās.

Atvaļinājums jūrmalā bija aizritējis patīkami, un viņš varbūt to vēl būtu paildzinājis, ja divpa­dsmit dienas pēc ierašanās dīvainā kārtā nebūtu sadomājis mainīt veļu. Lai to izdarītu, vajadzēja atraisīt saini, kurā, sev par lielu pārsteigumu, viņš atrada divdesmit septiņas platkakla burkas. Kā tās te radušās? Zefirens Ksirdals iepleta acis. Bei­dzot atmiņa sasaistīja atsevišķas asociācijas vienā virknē un viņš atcerējās projektēto elek­trisko bateriju, ar ko bija tik ļoti aizrāvies un ko pēc tam tūlīt bija pilnīgi aizmirsis.

Par sodu pats sev vairākkārt spēcīgi iebelzis ar dūri, viņš steidzīgi atkal ievīstīja visas div­desmit septiņas burkas, pameta draugu Marselu Lerū un ielēca vilcienā, kas viņu atveda atpakaļ Parīzē.

Varēja gadīties, ka Zefirens Ksirdals pa ceļam aizmirst, kāpēc tik steidzīgi atgriežas mājās. Tas nebūtu bijis nekas sevišķs. Kāds starpgadījums atsvaidzināja viņa atmiņu, tiklīdz viņš spēra kāju uz Svētā Lācara stacijas perona.

Zefirens Ksirdals tik rūpīgi bija savīstījis savas divdesmit septiņas burkas, ka sainis piepeši izjuka un tā saturs ar briesmīgu troksni saplīsa uz as­falta. Divi simti cilvēku pagriezās, domādami, ka notiek kāds anarhistu atentāts. Viņi ieraudzīja ti­kai Zefirenu Ksirdalu, kas apjucis aplūkoja katas­trofas sekas.

Notikumam tomēr bija sava pozitīvā puse: tas atgādināja bijušo burku īpašniekam, kādēļ viņš atrodas Parīzē. Pirms atgriešanās mājās Ksir­dals iegāja ķimikāliju veikalā, kur iegādājās div­desmit septiņas jaunas burkas, un pie galdnieka, kur viņu jau dienas desmit velti gaidīja pasūtītā armatūra.

Apkrāvies ar saiņiem, trīcēdams aiz nepacietī­bas drīzāk atsākt eksperimentu, viņš steigā atvēra durvis. Bet, ieraudzījis aparātu, kura reflektors bija pavērsts tieši pret griestiem, kā pienaglots palika stāvam uz sliekšņa.

Zefirenu Ksirdalu apšļāca vesels atmiņu vilnis, satraukumā rokas nošļuka un nesamais nokrita zemē. Tas, pakļauts Zemes pievilkšanas spēkam, taisnā līnijā tiecās pretim Zemes centram un, bez šaubām, tur arī būtu nokļuvis, ja nelaimīgā kārtā nesadurtos ar trepju laukumiņu, kur rats pārlūza divās daļās, bet divdesmit septiņas burkas džink­stēdamas saplīsa. Kopā piecdesmit četras burkas nepilnas stundas laikā! Turpinot šādā garā, Zefi­rens Ksirdals īsā laikā būtu izsmēlis sava bankas konta pārāk lielo aktīvu.

Taču Ksirdals pat lāgā nepamanīja notikušo. Sastindzis uz sliekšņa, viņš domīgs vēroja apa­rātu.

—   Jā, te nu tūlīt redzams atraitnes Tibo pirksts, — viņš noteica un beidzot gāja iekšā.

Paskatījies augšup, viņš griestos un jumtā ie­raudzīja mazu caurumiņu tieši iepretim reflektora asij, bet ampula joprojām neprātīgi valsēja re­flektora konusā. Caurums zīmuļa resnumā bija ar tik līdzenām malām, it kā tas būtu izsists ar cau- rumsiti.

Zefirena Ksirdala lūpas pavērās platā smaidā, notikums viņu beidzot uzjautrināja.

—   Nu, skaties tik! Skaties tik! — viņš murmi­nāja.

Bija laiks kaut ko uzsākt. Noliecies pār aparātu, viņš to izslēdza. Dūkšana mitējās, zilganā gaisma apdzisa, un ampula pamazām apstājās.

—   Skaties tik! … Skaties tik! — Zefirens Ksir­dals atkārtoja. — Pasaulē laikam notiek jaukas lietas!

Nepacietīgiem pirkstiem pārplēsis bandroli laik­rakstiem. kas gulēja uz galda, viņš pa kārtai izla­sīja piezīmes, kurās J. B. K. Loventāls ziņoja pa­saulei par Vostonas bolīda neizskaidrojamo lēkā­šanu. Zefirens Ksirdals vārda pilnā nozīmē locījās aiz smiekliem.

Toties lasīdams citus laikrakstus, viņš domīgi rauca pieri. Kāda velna pēc bija vajadzīga šī starptautiskā konference, kuras pirmajai sēdei pēc vairākām sagatavošanas sanāksmēm vajadzēja notikt tieši šodien? Kāda vajadzība noskaidrot, kam bolīds piederēs? Vai tad ne tam, kurš nomā­nīs viņu lejā, tam, bez kura iejaukšanās viņš mū­žīgi vagotu izplatījumu?

Zefirens Ksirdals piepeši iedomājās, ka neviens taču nezina par viņa darbošanos. To vajadzēja atklāt, lai starptautiskā konference velti nezau­dētu laiku, darīdama nekam nevajadzīgu darbu.

Ar kāju pagrūdis divdesmit septiņu burku laus­kas, Ksirdals aizsteidzās uz tuvāko pasta kantori un nosūtīja telegrammu, ko misters Harvejs no­lasīja, sēdēdams prezidenta krēslā. Protams, ne­viens nav vainojams, ja parasti tik nosvērtais cil­vēks savā izklaidībā aizmirsa telegrammu parak­stīt.

Nokārtojis šo lietu un atgriezies dzīvoklī, Zefi­rens Ksirdals kādā zinātniskā žurnālā izlasīja jaunākās ziņas par meteoru, papīru kaudzē sa­meklēja savu tālskati un izdarīja attiecīgus novē­rojumus, lai ķertos pie jauniem aprēķiniem.

Ap pusnakti, pilnīgi pārliecinājies par rezultātu pareizību, viņš iedarbināja aparātu un iepludi­nāja Visumā enerģijstaru vajadzīgajā stiprumā un virzienā, aparātu pēc pusstundas atkal apstādi­nāja, beidzot mierīgi likās uz auss un aizmiga ciešā pašapmierināta cilvēka miegā.

Zefirens Ksirdals eksperimentu turpināja arī divās nākamajās dienās, un, kad viņš pēcpus­dienā bija trešo reizi apturējis aparātu, kāds klauvēja pie durvīm. Tās atvēris, viņš ieraudzīja baņķieri Robēru Lekēru.

—   Beidzot sastopu tevi mājās! — tēvocis iesau­cās, kāpdams pār slieksni.

—   Kā redzat, — Zefirens Ksirdals atbildēja.

—   Un paldies dievam! — Lekēra kungs atsau­cās. — Es pat nezinu, cik reižu esmu veltīgi kā­pis augšā līdz septītajam stāvam! Kur tu biji iekritis?

—   Biju izbraucis, — Ksirdals atbildēja, nevi­ļus mazliet nosarkdams.

_— Izbraucis! — Lekēra kungs sašutis iesau­cās. — Izbraucis! Bet tas ir nejēdzīgi! Kas tev ļāva sagādāt cilvēkiem tādas raizes un uztrau­kumu?

Zefirens Ksirdals palūkojās tēvocī ar izbrīnu. Skaidrs, ka krusttēvs viņam zināmā mērā bija pieķēries. Tomēr, lai būtu tik satraukts…

—   Nu, un kas tad ir, tēvoci? — viņš jautāja.

—        Kas tad ir? — baņķieris atkārtoja. — Vai tu maz zini, nelaimīgais, ka visa mana bagātība tagad ir tavās rokās?

—       Neko nesaprotu, — Zefirens Ksirdals teica, apsēzdamies uz galda un vienīgo krēslu piedāvā­dams ciemiņam.

—       Kad tu man izstāstīji savus fantastiskos projektus, — Lekēra kungs atsāka, — atzīstos, tu mani tomēr beidzot pārliecināji.

—   Es domāju gan! — Ksirdals piekrita.

—       Es droši liku uz tavu laimi un krītošiem vērtspapīriem biržā.

—   Krītošiem vērtspapīriem?

—   Jā, es sāku pārdot.

—   Ko pārdot?

—       Zelta raktuves. Saproti taču, ja bolīds no­nāks lejā, raktuves kritīsies, un …

—       Kritīsies? … Saprotu aizvien mazāk, — Ksirdals viņu pārtrauca. — Es neredzu, kāds ma­nam aparātam sakars ar raktuvju līmeni.

—       Ar raktuvju līmeni, protams, nē, — Lekēra kungs atzina. — Bet ar akciju līmeni gan.

—        Lai būtu tā, — Ksirdals piekrita, vairāk ne­uzstādams. — Jūs tātad esat pārdevis zelta rak­tuvju akcijas. Tas nav nekas briesmīgs. Tas tikai pierāda, ka jums tādas ir.

—   Gluži otrādi, man nav nevienas pašas!

—       Kā tā?… — Ksirdals likās galīgi apjucis.— Pārdot to, kā nav, laikam gan nav tik vienkārši. Man tas neizdotos.

—   To sauc par spekulāciju ar termiņu, mīļo Zefiren, — baņķieris paskaidroja. — Kad akcijas būs jāuzrāda, es tās nopirkšu, un tas ir viss.

—   Bet kāds tur labums? … Pārdot, lai pēc tam pirktu, — no pirmā acu uzmetiena tas neliekas vi* sai saprātīgi.

—   Tas tev tikai tā šķiet, jo tajā laikā raktuvju akcijas būs lētākas.

—   Un kāpēc lai tas tā būtu?

—   Tāpēc, ka bolīdā ir daudz vairāk zelta nekā šobrīd visā pasaulē un, kad tas nāks apgrozībā, zelta vērtība kritīsies vismaz uz pusi, un līdz ar to zelta raktuvju akcijām nebūs gandrīz nekādas vērtības. Vai tagad saprati?

—   Protams, — Ksirdals nepārliecināti atbil­dēja.

—   Vispirms, — baņķieris turpināja, — es noprie­cājos, ka esmu tev uzticējies. Traucējumi bolīda gaitā un paziņojums par tā gaidāmo krišanu ra­dīja raktuvju akciju vērtības pirmo pazemināšanos par divdesmit pieciem procentiem. Pārliecināts, ka akcijas arvien vairāk kritīsies, es pārlieku aiz­rāvos.

—   Tas nozīmē? …

—   Tas nozīmē, ka pārdevu lielu vairumu zelta raktuvju akciju.

—   Kuru jums tomēr nebija?

—   Protams… Tu vari iedomāties manu satrau­kumu, kad konstatēju, kas notiek: tu biji pazu­dis, bolīds vairs nekrita, bet kaut kur mētājās pa visām četrām debesu pusēm. Rezultātā raktuvju akcijas atkal sāka celties un es zaudēju milzu summas. Ko es par to visu lai saku?

Zefirens Ksirdals ziņkāri nopētīja tēvoci. Viņš pirmo reizi redzēja nosvērto cilvēku tik satrauktu.

—       Es īsti neizprotu jūsu kombināciju, — viņš beidzot teica, — tā ir pārāk sarežģīta manam prā­tam. Man tikai skaidrs, ka bolīda nokrišana jums nepieciešama. Nu, tad esiet bez rūpēm, tas nokritīs!

—   Tu par to galvo?

—   Galvoju!

—   Noteikti?

—       Noteikti! Bet vai jūs neesat aizmirsis nopirkt man zemes gabalu?

—       Nē, — Lekēra kungs atbildēja. — Viss ir nokārtots. Man kabatā ir akts par īpašuma tiesī­bām.

—       Tad patiešām viss ir kārtībā, — Zefirens Ksirdals piekrita. — Es pat varu jums pavēstīt, ka mans eksperiments beigsies 5. jūlijā. Tad es došos projām no Parīzes un steigšos pie sava bo­līda.

—   Kas nokritīs?

—   Nokritīs.

—       Es braukšu tev līdzi! — Lekēra kungs sajūs­mināts iesaucās.

—   Kā vēlaties! — Zefirens Ksirdals atteica.

Vai nu jūtot atbildību pret Robēru Lekēra kungu,

vai arī aiz zinātniskas intereses, kas viņu atkal bija pārņēmusi, viņš šoreiz neizdarīja nevienu jaunu muļķību. Iesāktais eksperiments tika meto­diski turpināts, un noslēpumainais aparāts dūca līdz 5. jūlijam mazliet vairāk nekā četrpadsmit reizes diennaktī.

Laiku pa laikam Zefirens Ksirdals izdarīja me­teora astronomisku novērojumu. Tādā veidā viņš pārliecinājās, ka viss norit bez traucējumiem un saskaņā ar viņa paredzējumiem.

5. jūlijā no rīta viņš pēdējo reizi pagrieza sava tālskata objektīvu pret debesīm.

— Tā, — Zefirens noteica, atgājis nost no in­strumenta, — tik tālu nu ir. Tagad var ļaut tam pašam skriet.

Un Zefirens Ksirdals tūlīt ķērās pie vajadzīgo lietu iesaiņošanas.

Vispirms — aparātu ar dažām rezerves ampu­lām un tālskati. Viņš visu ļoti veikli ievīstīja iz- popētos futrāļos, lai nodrošinātu pret nejaušiem sitieniem ceļojuma laikā. Tad nāca kārta viņa paša bagāžai.

Jau ar pirmo soli viņš atdūrās pret nopietnu šķērsli. Kur lai iesaiņo līdzi ņemamās mantas? Ceļasoma? Tāda Zefirenam Ksirdalam nekad ne­bija piederējusi. Varbūt čemodānā?

Pēc ilgām pārdomām Zefirens atcerējās, ka vi­ņam patiešām ir čemodāns. Pēc rūpīgas meklēša­nas čemodāns arī atradās kāda tumša bunkura dziļumā, kur čupu čupām mētājās dažādas no saimniecības excreta[13] lauskas, kurās nebūtu orien­tējies pat viszinīgākais antikvārs.

Čemodāns, ko Zefirens Ksirdals izvilka dienas gaismā, kādreiz bija bijis apvilkts ar audeklu. To nevarēja apstrīdēt, jo dažas auduma skrandas vēl turējās pie kartona skeleta. Toties par siksnām nevarēja droši zināt, vai tās bijušas vai ne, jo no tām nebija ne miņas. Zefirens Ksirdals atvēra če­modānu istabas vidū un ilgu laiku sapņaini no­raudzījās tā tukšajos sānos. Ko lai tur liek iekšā?

«Tikai pašu nepieciešamāko,» viņš mēģināja iegalvot pats sev. «Tātad jārīkojas metodiski un jāķeras pie saprātīgas atlases.»

Vadoties pēc šī principa, viņš čemodānā vis­pirms ielika trīs apavus. Vēlāk viņam bija ļoti žēl, ka nelaimīgas sagadīšanās dēļ viens no tiem bija pogājams zābaks, otrs — kurpe ar aukliņu un trešais — tupele. Pagaidām, protams, tas nesa­gādāja nekādas neērtības, un čemodāna viens stūris jau bija aizpildīts. Kaut kas jau izdarīts.

Iepakojis trīs apavus, Zefirens Ksirdals noguris noslaucīja pieri. Tad atkal iegrima pārdomās.

Pārdomu rezultātā viņš kaut cik apjēdza, cik nepilnīga ir viņa saiņošanas māksla; tādēļ, nece­rēdams neko labu sasniegt ar klasiskajām meto­dēm, viņš nolēma paļauties uz iedvesmu.

Viņš sāka rakņāties pa atvilktnēm un drēbju kaudzi, vilkdams laukā savas garderobes piederu­mus. Drīz vien vesels klēpis nesaderīgu priekš­metu līdz malām aizpildīja vienu čemodāna pusi. Iespējams, ka otra puse palika tukša, taču Zefi­rens Ksirdals to nepamanīja. Tāpēc arī viņš bija spiests visu kravu dūšīgi piemīdīt ar papēdi, lai sasniegtu līdzsvaru starp ietvaru un saturu.

Tālāk čemodāns tika notīts ar stipru auklu un aukla sasieta daudzos tik sarežģītos mez­glos, ka sējējs vēlāk tos vairs nespēja atraisīt. Kad viss beidzot bija paveikts, viņš ar lepnu paš- apmierinājumu noraudzījās uz sava darba rezul­tātu.

Tagad tikai vajadzēja nokļūt stacijā. Lai cik veicīgs soļotājs bija Zefirens Ksirdals, tomēr aiz­nest līdz stacijai aparātu, tālskati un čemodānu, ejot kājām, šoreiz nevarēja. Ļoti neparasts gadī­jums.

Jādomā, viņš beidzot būtu atklājis, ka Parīzē pastāv arī ormaņi. Taču tāda garīga piepūle šo­reiz nebija nepieciešama. Uz sliekšņa parādījās Robērs Lekēra kungs.

— Nu, Zefiren, — viņš jautāja, — vai esi ga­tavs?

—  Kā redzat, es jūs gaidīju, — Ksirdals atbil­dēja kautrīgi, jo bija pilnīgi aizmirsis, ka tēvocis gribēja braukt ar viņu reizē.

—  Tad dodamies ceļā, — Lekēra kungs mudi­nāja. — Cik tev saiņu?

—   Trīs: aparāts, tālskatis un čemodāns.

—  Dod man vienu un ņem abus pārējos! Mana mašīna gaida lejā.

—  Cik laba iedoma! — Zefirens Ksirdals no­brīnījās, aizvērdams dzīvokļa durvis.

XV NODAĻA, kurā J. B. K. Loventāls norāda, kas izvilcis lielo laimestu.

Kopš savas kļūdīšanās — pirmās neveiksmes, ko tik asi nosodīja J. B. K. Loventāls, un pazemo­jošā mēģinājuma kaut ko panākt starptautiskajā konferencē misteram Dinām Forsaitam un dokto­ram Hjudelsonam dzīve vairs nemaz nelikās jautra. Aizmirsti, atkal ierindoti parastu, neievē­rojamu pilsoņu skaitā, viņi nespēja samierināties ar publikas vienaldzību, jo bija iepazinuši slavas reibumu.

Sarunās ar vēl atlikušajiem piekritējiem viņi dedzīgi nosodīja pūļa aklumu un aizstāvēja savu viedokli, balstīdamies uz visdažādākajiem argu­mentiem. Ja arī viņi bija pieļāvuši kļūdu, vai tad ir taisnīgi viņus par to vainot? Vai bargais kriti­ķis, zinātnieks J. B. K. Loventāls arī pats nebija pārskatījies un beigās vēl atzinis savu nevarību? No tā bija vienīgi secināms, ka viņu bolīds ir kaut kas ārkārtējs, anormāls. Un vai šajos ap­stākļos kļūdīties nebija gluži dabiski un piedodami?

«Protams!» atlikušie piekritēji neiebilda.

Un vai varēja iedomāties kaut ko netaisnīgāku par starptautiskās konferences atzinumu, kas no­liedza acīm redzamu patiesību? Būtu tā pieņēmusi vajadzīgos lēmumus, lai pasaulē saglabātu pienā­cīgu finansiālo kārtību, — to vēl varētu saprast. Bet kā drīkst noliegt meteora atklājēja tiesības? Vai tad bolīds nebūtu palicis neatklāts, un, ja tam beidzot jānokrīt, vai tā nokrišanu kāds varētu pa­redzēt, ja nebūtu atklājēja, kas to visu darījis zi­nāmu pasaulei?

—   Un šis atklājējs esmu es! — misters Dins Forsaits sita sev pie krūtīm.

—   Tas esmu es! — doktors Sidnejs Hjudelsons savukārt apgalvoja tikpat enerģiski.

—   Protams, — atzina pēdējie piekritēji.

Lai arī kāds morāls atspaids abiem astrono­miem bija šī piekrišana, tā nespēja aizstāt pūļa jūsmīgos apsveikumus. Bet, tā kā tīri tehnisku iemeslu dēļ nebija iespējams pārliecināt katru cil­vēku atsevišķi, vajadzēja vien apmierināties ar pieticīgo vīraku, ko kvēpināja gaužām nedaudzie apbrīnotāji.

Visi šie sarūgtinājumi nebūt nemazināja viņu degsmi, tieši pretēji. Jo vairāk apstrīdēja viņu tiesības uz bolīdu, jo aizrautīgāk viņi tās aizstā­vēja; jo nenopietnāk raudzījās uz viņu prasībām, jo kvēlāk katrs centās apliecināt, ka viņš un tikai viņš ir vienīgais bolīda īpašnieks.

Dabiski, ka šādā situācijā par samierināšanos nevarēja būt ne runas. Par to neviens arī nedo­māja. Pat ļaunāk — šķiet, ikkatra nākamā diena vēl vairāk attālināja vienu no otra nelaimīgos sa­derinātos.

Misters Forsaits un doktors Hjudelsons skaļi apliecināja, ka pret šo laupīšanu, kurai viņi kri­tuši par upuri, viņi cīnīšoties līdz pēdējam elpas vilcienam, izmantojot visas iespējamās tiesu in­stances. Kas tas būtu par brīnišķu skatu! Vienā pusē — misters Forsaits, otrā — doktors Hjudel­sons, un pret viņiem — visa pārējā pasaule! Tā tik būtu grandioza prāva! Ja vien varētu atrast kom­petentu tiesu..

Pagaidām senie draugi, pārvērtušies naidīgos sāncenšos, vairs neizgāja no mājas. Nikni un vientuļi viņi pavadīja laiku savos torņos. No tu­rienes varēja sekot meteoram, kas bija laupījis viņu veselo saprātu, un vairākas reizes dienā pār­liecināties, ka tas joprojām zīmē spožu līkni zvaig­žņu telpas dziļumos. Abi tikai retumis nolaidās lejā no šiem augstumiem, kur viņus vismaz ne­traucēja ģimenes locekļi, kuru neslēptais naidī­gums pievienoja ne vienu vien rūgtu pilienu bi­ķerī, kas viņiem bija dzerams.

Frānsiss Gordons, kuru tūkstošiem bērnības at­miņu saistīja ar Elizabetstrītas māju, nebija no tās aizgājis, tomēr ar tēvoci nerunāja ne vārda. Brokastis un pusdienas pagāja pilnīgā klusumā. Pat Mica vairs nekad nepavēra lūpas, ne reizi vairs nedeva vaļu savai sulīgajai daiļrunībai un māja bija rimta un drūma kā klosteris.

Arī doktora Hjudelsona ģimenes attiecības ne­bija daudz patīkamākas. Lū allaž bija sabozusies, lai cik lūdzošiem skatieniem tēvs viņu uzlūkoja, Dženija bez mitas raudāja un nemaz neklausījās mātes mierinājumos. Bet māte tikai nopūtās, ce­rēdama, ka ar laiku beidzot mainīsies šis stāvoklis, kas bija tikpat muļķīgs, cik pretīgs.

Misis Hjudelsonei bija taisnība, jo laiks, kā saka, dziedē visas rētas. Tikai jāatzīst, ka šoreiz

tas nešķita visai steidzamies nokārtot abu nelai­mīgo ģimeņu attiecības. Kaut arī misters Dins For­saits un doktors Hjudelsons nepalika nejūtīgi pret pārmetumiem, ar kuriem nācās sadurties mājās, viņi tomēr neizjūta tos tik krasi, kā tas būtu citos apstākļos. Neatlaidīgā doma, kas bija ieperināju­sies galvā, viņus aizsargāja pret jebkuru citu satraukumu, kam par iemeslu nebija bolīds. Ak, šis bolīds! Tam piederēja visa mīlestība, visas domas, visas tieksmes!

Cik aizrautīgi viņi ik dienas lasīja J. B. K. Lo- ventāla piezīmes un starptautiskās konferences sēžu atreferējumus! Tur sēdēja viņu kopējie ienaidnieki, vismaz naidā pret tiem viņi bija vien­prātīgi!

Ar lielu apmierinājumu viņi uzņēma vēsti par grūtībām, ar kādām bija sadūrusies sagatavoša­nas sanāksme, un ar vēl lielāku gandarījumu uzzi­nāja, cik lēni un pa kādiem līču loču ceļiem beidzot pilnīgi sakomplektētā starptautiskā kon­ference cenšas panākt vienprātīgu lēmumu, kas joprojām palika problemātisks un nedrošs.

Ja runātu familiāri, tad būtu jāteic, ka Vašing­tonā patiešām notika «stīvēšanās».

Sākot ar otru sēdi, starptautiskajā konferencē radās iespaids, ka tā savu svarīgo darbu spēs veikt tikai ar lielām grūtībām. Par spīti apakškomisiju teicami izstrādātajiem priekšlikumiem, jau pašā sākumā likās, ka panākt saprašanos nebūt nenāk­sies viegli.

Pirmais konkrēti izteiktais priekšlikums bija piešķirt bolīdu tai zemei, kurā tas nokritīs. Tas nozīmēja, ka problēmas atrisinājumu pielīdzina loterijai, kurā ir tikai viens laimests, lielais lai­mests!

Priekšlikums, kura autori bija Krievija, Anglija un Ķīna, — valstis ar plašu teritoriju, — izraisīja to, ko parlamentārā valodā sauc par «dažādiem strāvojumiem». Pārējās valstis šķita ļoti svārstī­gas. Sēdi nācās pārtraukt. Notika apspriedes, kuluāros vijās intrigas… Beidzot, lai nebūtu jāķeras pie ne visai patīkamās balsošanas, Šveice ierosināja jautājumu atlikt, un par šo rezolūciju tad arī nobalsoja vairākums.

Palika tā, ka minēto priekšlikumu apspriedīs, ja nebūs iespējams vienoties par taisnīgu bolīda sadali.

Bet kā gan šajā gadījumā lai izspriež, kas ir taisnīgi un kas netaisnīgi? Jautājums bija pārāk delikāts. Starptautiskās konferences sēžu skaits auga augumā, tomēr diskusijās ne pie kāda noteikta viedok]a tā arī nenonāca, lai gan daudzas no šīm sēdēm bija tik vētrainas, ka misteram Har- vejam vajadzēja bēgšus glābties no prezidenta krēsla.

Ja līdz šim ar to bija pieticis, lai nomierinātu satracināto asambleju, tad nebija nekādas garan­tijas, ka ar to pietiks arī turpmāk. Ja sprieda pēc sakarsētajiem prātiem un lietoto izteicienu spēcīguma, par to varēja šaubīties. īstenībā vis­pārējais satraukums bija tik liels, ka lika domāt par bruņoto spēku iejaukšanās nepieciešamību, kaut arī tas stipri vien kaitētu konferencē pār­stāvēto suverēno valstu cieņai.

Tomēr šāds skandāls gluži loģiski bija iespē­jams. Nebija nekāda iemesla gaidīt satraukuma mazināšanos. Gluži pretēji, tas dienu no dienas varēja tikai pieaugt, jo J. B. K. Loventāla ikdie- nējās piezīmes vēstīja, ka bolīda krišana jāuz­skata par aizvien vairāk iespējamu..

Pēc apmēram desmit satraucošiem ziņojumiem,

kas vēstīja tiklab par meteora neprātīgo dejošanu, kā par tā novērotāja izmisumu, tagad šķita, ka astronoms atkal atguvis pašsavaldīšanos. Naktī no 11. uz 12. jūniju viņš piepeši bija atkal no­mierinājies, konstatēdams, ka meteors, izbeidzis savu fantastisko mētāšanos, pakļaujas kāda re­gulāra pastāvīga spēka iedarbei, un, lai gfan šis spēks nav noskaidrots, taču tas arī vairs nedar­bojās pretēji jebkuriem likumiem. Kopš šī brīža J. B. K- Loventāls, solīdamies kādreiz izpētīt, kā­pēc desmit dienas no vietas debesu ķermenis bija lēkājis kā neprātīgs, atguva mieru, kas, gluži da­biski, nepieciešams jebkuram matemātiķim.

Ar viņa gādību pasaule tūlīt uzzināja, ka atkal iestājies normāls periods, un kopš šīs dienas kār­tējās piezīmes vienmēr vēstīja par lēnu pertur­bāciju meteora gaitā, kura orbīta atkal bija sā­kusi nosvērties uz ziemeļaustrumiem—dienvidrie­tumiem un kura attālums no Zemes mazinājās pēc progresijas, kuras likumus gan J. B. K. Lo- ventālam tā arī nebija izdevies noteikt. Nokriša­nas iespēja kļuva aizvien lielāka. Ja tā vēl nebija pilnīgi droša, tad dienu no dienas tāda varbūtība kļuva jo vairāk ticama.

Cik svarīgs iemesls starptautiskajai konferencei pasteidzināt darbu!

Savās pēdējās piezīmēs no 5. līdz 14. jūlijam Bostonas observatorijas direktors izteica vēl pār­drošākas prognozes. Lietodams aizvien tiešākus apzīmējumus, viņš ziņoja, ka bolīda gaitā radušās jaunas, ļoti nopietnas pārmaiņas un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, sabiedrību drīz vien varēs iepazīstināt ar šo pārmaiņu sekām.

Tieši 14. jūlijā starptautiskā konference nonāca strupceļā. Kad visas iespējamās kombinācijas bija pārspriestas un noraidītas, turpmākajām diskusijām pietrūka vielas. Delegāti samulsusi vērās cits citā. No kura gala lai atkal ķeras pie jautā­juma, kas bez jebkāda rezultāta jau apskatīts no visām pusēm?

Jau pirmajās sēdēs noraidīja ierosinājumu sa­dalīt meteora miljardus starp visām valstīm pro­porcionāli to platībai. Un tomēr šī kombinācija būtu ievērojusi taisnīguma principu, pēc kura visi tā tiecās, jo nācijām ar lielu zemes platību ir vairāk vajadzību un, no otras puses, piekrizda- mas sadalei, tās upurē daļu no savām iespējām, bet šis upuris prasa kompensāciju. Ierosinājumu beidzot noraidīja, jo tam par katru cenu pretojās biezi apdzīvotās zemes.

Tās savukārt ierosināja ķerties pie sadales, ne­vis ņemot vērā kvadrātkilometrus, bet gan iedzī­votāju skaitu. Šo viedokli, kas arī respektēja zi­nāmu taisnīgumu, jo saskanēja ar principu, ka pasaulē visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības, ap­strīdēja Krievija, Brazīlija, Argentīna un vairā­kas citas reti apdzīvotas zemes. Prezidents Har­vejs, pārliecināts Monro doktrīnas [14] piekritējs, ne­varēja darīt neko citu kā pievienoties viedoklim, ko aizstāvēja divas Amerikas valstis, un viņa no­stāja ietekmēja balsošanas rezultātu. Divdesmit delegātiem atturoties un deviņpadsmit balsojot «pret», svari nosvērās par labu negatīvam re­zultātiem.

Valdības, kuras bija nokļuvušas finansiālās grū­tībās un kuras šeit labāk nesaukt vārdā, nāca klajā ar priekšlikumu, ka no debesīm nokritušo zeltu vistaisnīgāk būtu sadalīt tā, lai visiem ze­meslodes iedzīvotājiem, cik iespējams, būtu vie­nāds liktenis. Tūlīt radās iebildumi, ka šāda sis­tēma ar savu sociālistisko ievirzi it kā godalgo­jot slinkumu un novedot pie tik sarežģītas sada­les, ka praktiski tā jāuzskatot par neīstenojamu. Tas viss nekavēja citus runātājus nākt klajā ar vēl sarežģītākiem projektiem un apgalvot, ka, uz­labojot iepriekšējos ierosinājumus, sadalē jāņemot vērā trīs faktori — valsts platība, iedzīvotāju skaits un bagātība, turklāt katram faktoram jāap- rēķinot taisnīguma koeficients.

Taisnīgums! Visiem mutē bija tikai šis vārds. Par to, vai tas bija arī sirdīs, jau varēja šaubī­ties, un droši vien tādēļ, katram cerot, ka laiks at­nesīs kādas priekšrocības, visi turpmākie ierosi­nājumi tika noraidīti tāpat kā iepriekšējie.

Pēdējā balsošana notika 14. jūlijā, un pēc tās delegāti neveikli saskatījās. Priekšā bija tikai tukšums.

Krievija un Ķīna uzskatīja, ka pienācis brīdis atkal celt dienas gaismā sākumā atlikto priekšli­kumu, tomēr šoreiz mīkstinot pārlieku stingros pa­ragrāfus. Abas valstis ierosināja, ka debesu mil­jardi piešķirami zemei, kuru izraudzīs pats likte­nis, bet ar noteikumu, ka tā izmaksās pārējām zemēm kompensāciju — tūkstoš franku par katru pilsoni.

Vispārējais pagurums bija tik liels, ka šis iero­sinājums, iespējams, būtu nobalsots tajā pašā va­karā, ja tas neatdurtos pret Andoras republikas obstrukciju. Tās pārstāvis Ramončo sāka garu garo runu, kas varbūt vēl ilgi nebeigtos, ja pre­zidents, konstatējis, ka visi krēsli tukši, nebūtu nolēmis sēdi beigt un diskusiju atlikt uz nākamo dienu.

Ja Andoras republika, kura deva priekšroku sadalei, kas bāzējās vienīgi uz iedzīvotāju dau­dzumu, bija domājusi, ka rīkojas politiski gudri, aizkavēdama tūlīt nobalsot Krievijas priekšlikumu, tad tā rūgti maldījās. Šis priekšlikums tai jeb­kurā gadījumā būtu nodrošinājis ievērojamas priekšrocības; tagad tā riskēja nedabūt ne san­tīmu, un par šo bēdīgo rezultātu tā varēja pateik­ties Ramončo kungam, kas palaida garām labu iz­devību ciest klusu.

Nākamās dienas, 15. jūlija, rītā patiešām notika kaut kas tāds, kas diskreditēja starptautiskās kon­ferences darbu un padarīja neiespējamu jebkuru jautājuma atrisinājumu. Ja vēl varēja diskutēt par to, kā sadalīt bolīdu, kamēr neviens nezināja, kur tas nokritīs, tad, neziņai beidzoties, diskusi­jām vairs nebija nekādas jēgas. Kā gan var pra­sīt, lai vinnētājs dalās lielajā laimestā pēc tam, kad loterija jau notikusi?

Katrā ziņā viens bija skaidrs: nekāda sadale vairs nav panākama ar labu. Likteņa aplaimotā zeme labprātīgi nekad tai nepiekritīs. Starptau­tiskajai konferencei vairs nebija lemts redzēt sa­vās sēdēs piedalāmies de šnaka kungu, Grenlan- des delegātu, laimīgo vinnētāju, kuram kārtējais J. B. K. Loventāla paziņojums torīt piešķīra klejo­jošos miljardus.

«Apmēram kopš desmit dienām,» rakstīja Bos- tonas observatorijas gudrais direktors, «mēs vai­rākkārt esam ziņojuši par svarīgu pārmaiņu me­teora gaitā. Sākot ar šo dienu, vairs nav novē­rota ne mazākā novirze no orbītas, un bolīds ir tuvojies Zemei tieši par tik, cik to prasa attiecī­gie apstākļi. Šodien to no Zemes šķir apmēram piecdesmit kilometru.

Ja spēks, kas iedarbojās uz bolīdu, būtu izzu­dis dažas dienas agrāk, bolīds centrbēdzes rezul­tātā būtu varējis atkal atrauties no mūsu planē­tas līdz sākotnējam attālumam. Tagad tas tā vairs nav. Meteora ātrums, ko mazina biezāko atmo­sfēras slāņu berze, ir tikai pietiekams, lai to no­turētu pašreizējā trajektorijā. Pa to tas varētu riņķot mūžīgi, ja tiktu likvidēts cēlonis, kas rada palēninājumu, proti — gaisa pretestība. Bet, tā kā šis cēlonis ir pastāvīgs, tad var uzskatīt par drošu, ka bolīds nokritīs.

Vēl vairāk. Tā kā gaisa pretestība ir zinātniski izpētīta un pazīstama parādība, tad jau šodien iespējams novilkt meteora krišanas līkni. Ja vien atkal neradīsies kādas negaidītas komplikācijas (ar kādām mums liek rēķināties iepriekšējā pie­redze), tad jau tagad varam apgalvot:

1)   bolīds nokritīs;

2)   tas nokritīs 19. augustā starp pulksten di­viem un vienpadsmitiem rītā;

3)   bolīds nokritīs desmit kilometru rādiusā no Upernavikas, Grenlandes galvaspilsētas.»

Ja baņķierim Robēram Lekēram būtu bijusi iespēja uzzināt J. B. K. Loventāla paziņojumu, viņš būtu ļoti priecājies. Patiešām, tiklīdz šī vēsts kļuva zināma, visās biržās notika pilnīgs akciju sabrukums un Jaunās un Vecās Pasaules zelta ieguvju vērtība kritās par četrām piektdaļām.

XVI NODAĻA,

kurā sastopamies ar daudziem ziņkārīgajiem, kas izmanto izdevību un dodas uz Grenlandi, lai redzētu nokrītam neparasto meteoru.

27. jūlija rītā liels ļaužu pūlis vēroja «Mozika» atiešanu. Tvaikonim vajadzēja atstāt Carlstonu, lielo Dienvidkarolīnas ostu. Ziņkārīgo pieplūdums,

kuri vēlējās doties uz Grenlandi, bija tik liels, ka jau kopš vairākām dienām uz šī piecpadsmittūk- stoš tonnu lielā kuģa vairs nebija nevienas brīvas kajītes, kaut gan uz Grenlandi bija norīkoti arī citi peldoši milzeņi. Visdažādāko zemju tvaikoņi bija nolēmuši šķērsot Atlantijas okeāna ziemeļu daļu līdz Devisa šaurumam un tālāk līdz Bafina jūrai aiz polārā loka.

Kopš J. B. K. Loventāla sensacionālā paziņo­juma prāti bija tik satraukti, ka par šādu ļaužu pieplūdumu nebija ko brīnīties.

Slavenais astronoms nevarēja kļūdīties. Pēc tam, kad viņš tik stingri bija norājis misterus Forsaitu un Hjudelsonu, viņš nebūtu riskējis pats saņemt tamlīdzīgus pārmetumus. Sais ārkārtējos apstākļos būtu nepiedodami sacīt kaut ko uz labu laimi: ar to varētu tikai iemantot publikas noso­dījumu, un tas viņam bija skaidrs.

Tāpēc viņa secinājumiem vajadzēja būt neap­šaubāmiem. Bolīdam nebija jānokrīt ne neaiz­sniedzamos polāros apgabalos, ne okeāna dzīlēs, no kurām cilvēks to nekādi nespētu izvilkt ārā. Nē, tam bija jāsašķīst pret Grenlandes zemi.

No visām pasaules zemēm liktenis bija izrau­dzījies šo lielo apgabalu, kas kādreiz bija piede­rējis Dānijai un kam šī karaliste dažus gadus pirms meteora parādīšanās augstsirdīgi bija pie­šķīrusi neatkarību.

Apgabals patiešām ir milzīgs, un neviens pat nevar pasacīt, vai tas ir kontinents vai sala. Va­rēja gadīties, ka zelta lode triecas lejup ļoti tālu no krasta, simtiem jūdžu iekšzemē, kur tā būtu sasniedzama tikai ar lielām grūtībām. Skaidrs, ka grūtības tiktu pārvarētas, par spīti arktiskajam salam un sniega vētrām, vajadzības gadījumā ļaudis būtu ar mieru kaut kā aizkulties līdz pa­šam polam, lai tikai tiktu klāt tūkstoškārtīgajiem miljardiem.

Tāpēc visi priecājās, ka nebūs jāsaduras ar šā­dām grūtībām un ka nokrišanas vieta noteikta tik precīzi. Grenlande bija pietiekami liela visiem, un neviens neapskauda Pīrija, Nansena un citu zie­meļpola pētnieku mazliet pavēso slavu.

Ja arī lasītājs būtu uzkāpis uz «Mozika» klāja, tas starp simtiem pasažieru, kuru vidū bija arī dažas sievietes, sastaptu piecus ceļotājus, kas vi­ņam nebūtu sveši. Vismaz par četriem viņš ne­maz nebūtu izbrīnījies.

Viens no tiem bija misters Dins Forsaits, kas Omikrona pavadībā peldēja tālu no sava Eliza- betstrītas torņa; otrs bija doktors Sidnejs Hju­delsons, kas tāpat bija pametis savu Morisstrī- tas torni.

Tiklīdz veiklākās transporta sabiedrības bija noorganizējušas ceļojumus uz Grenlandi, abi sān­cenši bez šaubīšanās bija iegādājušies turp un atpakaļ biļetes. Vajadzības gadījumā viņi pat būtu devušies uz Upernaviku katrs ar savu speciālu kuģi. Protams, viņiem nebija nolūka savākt zeltu, piesavināties to un pārvest mājās Vostonā. Viņi tomēr vēlējās būt klāt, kad bolīds nokritīs zemē.

Kas zina, varbūt Grenlandes valdība, pārņē­musi bolīdu īpašumā, arī viņiem piešķir kādu daļu no miljardiem, kas nokritīs no debesīm?

Skaidrs, ka uz «Mozika» misters Forsaits un doktors Hjudelsons nebija izvēlējušies kajītes viens otram kaimiņos. Visu ceļojuma laiku, tāpat kā Vostonā, viņi neuzturēja nekādus sakarus.

Misis Hjudelsone nebija pretojusies vīra aiz­braukšanai, tāpat kā Mica nebija mēģinājusi at­runāt savu saimnieku no ceļojuma. Tomēr vecākā meita tik ļoti bija lūgusi tēvu, lai ņem viņu līdzi, ka doktors, zinādams, kādas sāpes viņai sagādā­jis ar savu stūrgalvību, beidzot bija padevies un piekritis. Tātad Dženija pavadīja tēvu.

Meitene bija rīkojusies tik neatlaidīgi, skaidri apzinādamās, ko dara. Kopš vētrainajām scēnām, kas abas ģimenes saveda galīgā naidā, viņa bija šķirta no Frānsisa Gordona un tagad iedomājās, ka viņas mīļotais varbūt pavadīs savu tēvoci. Tadā gadījumā abiem saderinātajiem vēlreiz uz­smaidītu laime dzīvot līdzās, nemaz jau nerunā­jot par iespējām satikties, kā tas parasti mēdz būt ceļojuma laikā.

Notikumi pierādīja, ka Dženija bija spriedusi pareizi. Frānsiss Gordons patiešām bija nolēmis pavadīt tēvoci. Doktora prombūtnē viņš negribēja pārkāpt tā stingro rīkojumu, kas viņam aizliedza parādīties Morisstrītas namā. Tad jau labāk do­ties ceļojumā, kā to darīja Omikrons, lai vajadzī­bas gadījumā nostātos starp abiem sāncenšiem un izmantotu jebkuru iespēju, kas varētu grozīt no­žēlojamo stāvokli. Iespējams, ka atslābums abu attiecībās iestāsies pats no sevis pēc bolīda no­krišanas, kad tas būs kļuvis par Grenlandes tau­tas īpašumu vai arī pazudis Arktiskā okeāna dzī­lēs. J. B. K- Loventāls arī galu galā bija tikai cilvēks un varēja kļūdīties. Un vai Grenlande ne­atrodas starp divām jūrām? Pietiktu ar nelielu, atmosfērisku traucējumu radītu novirzi, lai šis vis­pārējās iekāres objekts nenonāktu alkatīgu cil­vēku rokās.

Bija arī kāda persona, kuru šads atrisinājums nebūt neapmierinātu: tas bija Ēvalds de Snaks, Grenlandes delegāts starptautiskajā konferencē, kurš tāpat piederēja pie «Mozika» pasažieriem. Viņa zemei gaužām vienkāršā veidā bija lemts kļūt par bagātāko valsti pasaulē. Lai glabātu tik daudz triljonu, valdības seifi bija noteikti par ma­ziem; arī pašu seifu bija par maz. Laimīga tauta, kurai vairs nebūs jāmaksā nekādi nodokļi, laimīga zeme, kur vairs nebūs nabadzības! Ņemot vērā skandināvu rases mērenību un prātīgumu, nav ne mazāko šaubu, ka lielos zelta krājumus tērēs ār­kārtīgi piesardzīgi. Tāpēc varēja cerēt, ka valū­tas tirgu pārāk nesatricinās šis zelta lietutiņš, kuram Jupiters kādreiz licis nolit pār skaisto Da- naju, ja ticam mitoloģijai.

De Šnaka kungs uz kuģa bija varonis. Mistera Dina Forsaita un doktora Hjudelsona personības Grenlandes pārstāvja priekšā pagaisa, un abus sāncenšus tagad vienoja kopīgs naids pret tās zemes dēlu, kura viņiem nepiešķīra nekādu daļu — pat ne mazāko gandarījumu viņu godkārei — par nemirstīgo atklājumu.

Attālums no Carlstonas līdz Grenlandes gal­vaspilsētai ir apmēram trīs tūkstoši trīssimt jūdžu jeb mazliet vairāk par seštūkstoš kilometriem. Pārbraucienam vajadzēja ilgt ap divi nedēļām, ieskaitot apstāšanos Bostonā, kur «Mozikam» bija jāuzņem ogles. Pārtika, tāpat kā uz citiem ku­ģiem, kas devās šai pašā reisā, bija paņemta vai­rākiem mēnešiem, jo ziņkārīgo pieplūdums bija paredzēts tik liels, ka tos nekādi nevarētu apgā­dāt Upernavikas pilsēta.

«Moziks» vispirms virzījās uz ziemeļiem gar Savienoto Valstu austrumu krastu. Nākamajā dienā, pabraucis garām Haterasas ragam, Ziemeļ- karolīnas galējam ziemeļu punktam, tas devās tā­lāk selgā.

Jūlijā šajā Atlantijas daļā debesis parasti ir skaidras, un, kamēr vējš pūta no rietumiem, krasta aizsargātais tvaikonis slīdēja pa mierīgu jūru. Reizēm diemžēl vējš apsviedās no selgas puses, un kuģa gareniskā un sāniskā zvalstīša- nās radīja šādos apstākļos gaužarn parastu iespaidu.

Ja de Šnaka kunga krūtīs pukstēja triljonāra spēcīgā sirds, tad to pašu nebūt nevarēja sacīt par misteru Dinu Forsaitti un doktoru Hjudelsonu.

Tās bija viņu pirmās ūdenskristības, un viņi maksāja bagātīgus meslus dievam Neptūnam. To­mēr ne brīdi nenožēloja, ka devušies šādā dēkā.

Velti sacīt, ka abu kungu nelāgo veselību un nespēku cik spēdami izmantoja abi saderinātie. Viņi no jūras slimības necieta. Tagad, kamēr tēvs un tēvocis žēli vaidēja, viltīgās Amfitrītes mētāti, viņi atguva zaudēto laiku. Abi šķīrās tikai tad, kad vajadzēja apkopt slimniekus. Arī pati kopšana bija ieplānota diezgan viltīgi. Ka­mēr Dženija mierināja misteru Dinu Forsaitu, Frānsiss Gordons mēģināja uzmundrināt doktoru Hjudelsonu.

Kad jūra viļņojās mazāk, Frānsiss un Dženija izveda abus nelaimīgos astronomus laukā no ka­jītes svaigā gaisā uz kuģa klāja un nosēdināja pītā krēslā ne pārāk tālu vienu no otra, turklāt ar katru dienu samazinādami attālumu.

—  Kā jūtaties? — Dženija jautāja, uzvilkdama segu misteram Forsaitam uz kājām.

—  Man ir tik slikti! — slimnieks vaidēja, pat īsti nezinādams, kas ar viņu runājis.

Un, atbalstījis doktoru pret rūpīgi sakārtotiem spilveniem, it kā nekad nebūtu bijis padzīts no Morisstrītas mājas, Frānsiss kā atbalss atkār­toja piemīlīgā balsī:

—   Kā jūtas misters Hjudelsons?

Abi sāncenši tā palika sēžam vairākas stun­das, tikko nojauzdami, ka sēž viens otram kaimi­ņos. Viņos mazliet atgriezās dzīvība vienīgi tad, kad garām pagāja de Snaka kungs, kas turējās stingri uz kājām kā vecs jūras vilks un smējās par vētru, izslējis galvu kā cilvēks, kuram sapņos rādās tikai zelts un kurš visu redz tikai zeltainā krāsā. Mistera Forsaita un mistera Hjudelsona acis tad vārgi iemirgojās un viņi ar pēdējiem spēkiem paši savā nodabā naidīgi šļupstēja.

—   Bolīdu laupītājs! — čukstēja misters For­saits.

—  Meteoru zaglis! — atsaucās doktors Hjudel­sons.

De Šnaka kungs to visu laida gar ausīm; viņš pat nedomāja ievērot abu kungu klātieni uz klāja. Viņš augstprātīgi soļoja šurp un turp kā cilvēks, kas savā zemē atradis vairāk naudas, nekā va­jadzīgs, lai simtkārt samaksātu visas pasaules parādus.

Vispār brauciens noritēja samērā labvēlīgos ap­stākļos. Jādomā, arī citi kuģi, nākdami no aus­trumu piekrastes ostām, devās uz ziemēļiem, vir­zīdamies uz Devisa šaurumu, un vēl citi, izraudzī­jušies tādu pašu mērķi, pašreiz šķērsoja Atlanti­jas okeānu.

«Moziks» neapstājies pabrauca garām Ņujor­kai un, uzņēmis kursu uz ziemeļaustrumiem, tur­pināja ceļu uz Bostonu. 30. jūlija rītā tas sama­zināja ātrumu iepretim Masačūsetsas štata gal­vaspilsētai. Ar vienu dienu vajadzēja pietikt, lai papildinātu kuģa ogļu tilpnes, jo Grenlande ne­bija zeme, kur varētu uzņemt kurināmo.

Kaut arī pārbrauciens bija noritējis gluži veik­smīgi, lielākā daļa pasažieru tomēr bija cietuši no jūras slimības. Pieci vai seši pasažieri nolēma, ka diezgan ceļots, un palika Bostonā. Tomēr tie nebija ne misters Dins Forsaits, ne doktors Sid- nejs Hjudelsons. Kaut arī gareniskā un sāniskā zvalstīšanās viņiem aizrautu pēdējo elpu, viņi galu galā tomēr nokļūtu līdz meteoram, savu de­dzīgāko ilgu objektam.

Kad daži neizturīgāki pasažieri izkāpa krastā, vairākas «Mozika» kajītes atbrīvojās. Tūlīt arī radās citi, kas tās aizņēma, lai sāktu ceļojumu no Bostonas.

To vidū varēja ievērot glīta izskata džentlmeni, kas bija ieradies viens no pirmajiem, lai aizru­nātu sev tukšo kajīti. Sis džentlmenis nebija ne­viens cits kā misters Sets Stenforts, misis Arkā- dijas Vokeres vīrs, kuru bija salaulājis un vēlāk, kā jau zinām, šķīris Vostonas tiesnesis Prots.

Pēc šķiršanās, kas bija notikusi pirms kādiem diviem mēnešiem, misters Sets Stenforts atgrie­zās Bostonā. Viņš joprojām bija aizrāvies ar ce­ļojumiem, un, tā kā J. B. K- Loventāla paziņojums lika atteikties no Japānas, viņš bija apmeklējis Kanādas galvenās pilsētas Kvebeku, Toronto, Monreālu un Otavu. Vai viņš mēģināja aizmirst bijušo laulāto draudzeni? Maz ticams. Sākumā viņi viens otram bija patikuši, vēlāk vairs ne. Tāpēc arī bija notikusi šķiršanās, tikpat oriģināla kā laulības. Viss bija beidzies. Viņi droši vien vairs nekad neredzēsies, un, ja arī redzēsies, tad varbūt viens otru vairs nepazīs.

Misters Sets Stenforts bija ieradies Toronto, domīnijas pašreizējā galvaspilsētā, kad viņu sa­sniedza J. B. K- Loventāla sensacionālā ziņa. Pat ja bolīda nokrišana būtu bijusi gaidāma tūksto­šiem jūdžu tālu, Āzijas vai Āfrikas vismazāk pie­ejamajos apgabalos, viņš būtu darījis neiespē­jamo, lai tur nokļūtu. Pati dabas parādība viņu īpaši neinteresēja, tomēr iespēja piedalīties izrādē, kuru noskatīsies tikai neliels skatītāju skaits un kuru miljoniem cilvēku neredzēs, pārāk vilināja piedzīvojumu kāro džentlmeni, kam tik ļoti pa­tika kustība un kam bagātība deva iespēju atļau­ties visneticamākos ceļojumus.

Turklāt nemaz nebija jābrauc uz pasaules otru malu. Brīnumainā teātra skatuve atradās tepat aiz Kanādas robežām.

Misters Sets Stenforts tāpēc sēdās pirmajā vil­cienā, kas gāja uz Kvebeku un tālāk, cauri do- mīnijas un Jaunās Anglijas līdzenumiem, uz Bos­tonu.

Četrdesmit astoņas stundas pēc šā džentlmeņa iesēšanās kuģī, visu laiku turēdamies gar pie­krasti, «Moziks» iepeldēja Portsmutas un pēc tam Portlendas ūdeņos. To vēl vienmēr sasniedza bāku uguns, iespējams, ka tās varēja pastāstīt ko jaunu par bolīdu, kas tagad bija redzams ar neapbru­ņotu aci, kad debesis noskaidrojās.

Bākas joprojām bija mēmas, un, kad tvaikonis peldēja garām Jaunās Skotijas lielajai ostai, arī Halifaksas bāka nepauda neko.

Cik daudzi ceļotāji nožēloja, ka Fandija līcim starp Jauno Skotiju un Jauno Bransviku nav ne­vienas izejas uz austrumiem vai ziemeļiem! Tad nebūtu jācieš negantā viļņošanās, kas turpinājās līdz pašai Bretona raga salai. Jūras slimnieku bija cik uziet, un viņu vidū, par spīti Dženijas un Frānsisa kopšanai, īpašu uzmanību pievērsa mis­ters Forsaits un doktors Hjudelsons.

«Mozika» kapteinis apžēlojās par saviem pasa­žieriem, kas jutās pagalam slikti. Viņš iebrauca Svētā Labrenča līcī, lai atgrieztos atklātā jūrā caur Belailas šaurumu Ņūfaundlendas krastu aiz­segā. Tālākā ceļā viņš tuvojās Grenlandes rie­tumu krastam, šķērsojot Devisa šaurumu visā tā platumā. Tagad tvaikonis tik ļoti nezvārojās.

7. augusta rītā kļuva redzams Konforta rags. Grenlandes robežas sniedzas mazliet vairāk uz austrumiem, līdz Fervelas zemesragam, pret kuru veļas Atlantijas okeāna ziemeļu daļas bangas. Cik tās brāzmainas, zina vienīgi Ņūfaundlendas un Islandes varonīgie zvejnieki.

Par laimi, nebija jābrauc gar Grenlandes kras­tiem. Šī piekraste ir gandrīz nepieejama. Tur nav nevienas ostas, kur iegriezties kuģiem, un jūras bangas tos šausta bez atelpas. Turpretim Devisa šaurumā patvēruma vietu netrūkst. Gan fjordos, gan salu aizsegā var viegli paglābties, un, vie­nīgi dienvidu vējiem pūšot, navigācija kļūst grū­tāka.

Ceļojums turpinājās, un pasažieriem nebija iemesla pārlieku žēloties.

Šo Grenlandes piekrastes joslu no Fervelas ze­mesraga līdz Disko salai lielākoties ieskauj mežo­nīgas, ļoti augstas klintis, kas aiztur jūras vējus. Pat ziemas sezonā šo krastu mazāk aizsprosto ledāji, ko no pola atnes Ziemeļu Ledus okeāna straumes.

Tādi bija apstākļi, kad «Mozika» ašā skrūve kūla Zilbera līča udeņus. Tvaikonis uz dažām stundām iegriezās Gothobas ostā, lai pavārs va­rētu lielākos vairumos iepirkt svaigas zivis. Jo vai tad Grenlandes iedzīvotāji galvenokārt nepār- tiek no jūras dāvanām? Tad kuģis aizpeldēja ga­rām Holšteinborgas un Kristjanshobas ostām, kuras slēpjas Disko līča pašā galā un ir pilnīgi ieslēgtas klinšu sienās, tā ka pat grūti uzminēt to atrašanās vietu. Šie ciemati noder par labu pa­tvērumu daudzajiem zvejniekiem, kas vago De­visa šaurumu, medīdami valzivis, narvaļus, val­zirgus un roņus, dažkārt aizkuģodami līdz Ba- fina jūras pašai ziemeļu robežai.

Disko sala, ko tvaikonis sasniedza 9. augusta agrā rītā, ir pati ievērojamākā no visām salām, kas virknējas gar Grenlandes piekrasti. Salu veido bazalta klintis, un tās dienvidu pusē ir miests Godhavna. Apdzīvotajā vietā neredz akmens māju, visas mājas celtas no koka, ar nedaudz aptēstu baļķu sienām, kas notrieptas ar biezu darvas kārtu, kura neļauj kokam saskarties ar gaisu. Frānsisu Gordonu un Setu Stenfortu, kas bija ce­ļotāji, kurus nebūt tik ļoti nevilināja izredzes ska­tīt pašiem savām acīm meteora nokrišanu, ļoti pārsteidza melnganais, tumšais ciemats, ko at­dzīvināja viens otrs sarkans jumts vai aizvirtnis. Kā gan še ļaudis dzīvoja garajās ziemās? Viņi ļoti brīnītos, dzirdēdami, ka dzīve šeit rit gandrīz tāpat kā Stokholmā vai Kopenhāgenā. Daudzas mājas, kaut arī trūcīgi mēbelētas, ir ļoti ērti iekārtotas. Tajās ir salons, guļamistaba un pat bibliotēka, jo «labākā sabiedrība», ja tā var iz­teikties, ir dāņu izcelsmes un pietiekami izglītota. Valsts varu pārstāv kāds valdības delegāts, kura sēdeklis atrodas Upernavikā.

10. augustā, ap sešiem vakarā, pabraucis garām Disko salai, «Moziks» noenkurojās šās pilsētas ostā.

XVII NODAĻA, kurā brīnumainais bolīds un viens no «Mozika» pasažieriem sastopas: pirmais ar zemeslodi, bet otrais — ar «Oregonas» pasažieri.

Grenlande nozīmē «zaļā zeme». Šim sniegiem klātajam novadam labāk piederētos nosaukums «baltā zeme». Varbūt Grenlandi ar labsirdīgu ironiju tā nosaucis tās krusttēvs Ēriks Sarkanais, X gadsimta jūrnieks, kas droši vien tikpat maz bija sarkans, cik Grenlande zaļa. Vai arī šis skandināvs cerēja tādējādi pamudināt savus tau­tiešus, lai tie dodas kolonizēt ziemeļu zaļo no­vadu? Bez panākumiem. Kolonistus nevilināja jaukais nosaukums, un tāpēc šodien Grenlandes iedzīvotāju skaits, kopā ar iezemiešiem, nepār­sniedz desmit tūkstošus.

Ja pasaulē bija zeme, kas nudien nemaz nebija piemērota piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit as­toņu miljardu franku saņemšanai, tad, jāatzīst, tā bija tieši Grenlande! Ceļotāju pulkā, kuru ziņkāre bija atvedusi Upernavikā, šādas pārdomas izteica ne viens vien pasažieris. Vai tad bolīds labāk ne­varēja nokrist dažus simtus jūdžu vairāk uz dien­vidiem, Kanādas vai Savienoto Valstu līdzenumos, kur to viegli varētu atrast? Nē, laikmeta nozīmīgā­kajam notikumam vajadzēja norisināties visnoma­ļākajā un visneviesmīlīgākajā zemē.

Taisnību sakot, vēsturē gan zināmi arī līdzīgi precedenti. Vai tad senāk Grenlandē nebija kri­tuši bolīdi? Disko salā Nordenskjelds taču bija atradis trīs dzelzs bluķus, droši vien meteorītus, katru divdesmit četras tonnas smagu, kas pašreiz bija aplūkojami Stokholmas muzejā.

Ja vien J. B. K. Loventāls nekļūdījās, bolī­dam laimīgā kārtā bija jānokrīt puslīdz pieejamā vietā, turklāt augustā, kad gaisa temperatūra vēl turas virs nulles. Sajā gadalaikā augsne vietumis attaisno ironisko «zaļās zemes» iesauku, kas dota šim Jaunā Kontinenta apgabalam. Dārzos aug daži dārzeņi un graudaugi, lai gan zemes vidienē botāniķis atrastu tikai sūnas un ķērpjus. Piekras­tes joslā pēc sniega nokušanas sazaļo ganības, kas ļauj turēt nedaudz mājlopu. Protams, runa

nav par simtiem vērsu un govju, bet šur tur var sastapt vistas un kazas, kas ir visai izturīgi dzīv­nieki, un, galvenais, nevajag aizmirst briežu ba­rus un daudzos suņus.

Pēc diviem vai augstākais trim vasaras mēne­šiem atgriežas ziema ar nebeidzami garām nak­tīm, skarbām, saltām, no pola atplūdušām gaisa strāvām un briesmīgām sniega vētrām. Virs le­dus kamaras, kas sedz zemi, virpuļo tādi kā pe­lēki putekļi, ko sauc par ledus putekļiem, un šī smelkne ir pilna mikroskopiskas floras, kuras pir­mos paraugus savāca Nordenskjelds.

Bet tas vien, ka meteoram nebija jānokrīt ze­mes vidienē, vēl nenozīmēja, ka bolīds jau ir drošs Grenlandes īpašums.

Upernavika nav tikai piekrastes pilsēta; jūra to ieskauj no visām pusēm. Tā ir it kā sala daudzu gar krastmalu izkaisītu saliņu vidū, un šī sala, kuras apkārtmērs nesasniedz ne desmit jūdžu, jā­atzīst, bija diezgan sīks mērķis debesu lodei. Ja tā nekritīs ar matemātisku precizitāti, tā aizlidos garām un ievelsies Bafina jūras dzīlēs. Šais zie­meļu novados jūra nav sekla; zonde aizsniedz tūk­stoš līdz divtūkstoš metru lielu dziļumu. Tad iz­zvejojiet nu no šī bezdibeņa metāla masu, kas sver bezmaz deviņsimttūkstoš tonnu!

Šāda varbūtība visvairāk satrauca de šnaka kungu, kas savas bažas vairākkārt bija uzticējis Setam Stenfortam, ar kuru bija iepazinies ceļojuma laikā. Tomēr pret šīm briesmām nekas nebija iesākams; atlika vienīgi paļauties uz J. B. K. Lo­ventāla aprēķiniem.

Nelaimi, kas biedēja de Šnaka kungu, Frānsiss Gordons un Dženija Hjudelsone turpretim uzska­tīja par vislaimīgāko atrisinājumu. Ja bolīds pa­zustu, tiem, kuru rokās bija viņu laime, vairs nebūtu nekā ko prasīt, pat nebūtu vairs iemesla tīkot, lai bolīdu nosauc viņu vārdā. Tas nozīmētu lielu soli tuvāk tik kārotajai izlīgšanai.

Jāšaubās, vai daudzi pasažieri uz «Mozika» un desmit citu dažādu nāciju kuģu klāja, kuri bija izmetuši enkuru iepretim Upernavikai, domāja tā­pat kā jaunie cilvēki. Ja jau braukuši tik tālu ceļu, viņi arī gribēja kaut ko redzēt.

Lai būtu kā būdams, vismaz nakts tumsa viņu vēlmēm ceļā nestājās. Astoņdesmit dienas — četrdesmit pirms un četrdesmit pēc vasaras saul­griežiem — šajos platuma grādos saule ne lec, ne noriet. Tātad, meteoram parādoties, bija izre­dzes visu jo skaidri novērot, ja vien saskaņā ar J. B. K. Loventāla apgalvojumiem liktenis liks tam nokrist norādītajā vietā.

Nākamajā dienā pēc ierašanās visdažādāko cil­vēku bariņi sāka klaiņot ap nedaudzajiem Uperna- vikas koka nameļiem, no kuriem galvenais lepo­jās ar balto, sarkankrustoto Grenlandes karogu. Nekad vēl grenlandieši un grenlandietes savā tā­lajā zemē nebija redzējuši tik daudz ļaužu.

Grenlandieši, sevišķi rietumu piekrastes iedzī­votāji, ir diezgan īpatnēji. Maza vai vidēja auguma, drukni, spēcīgi, ar īsām kājām, bet smal­kām rokām un locītavām, iedzeltenu ādas krāsu, platu, plakanu seju, gandrīz bez deguna, ar brū­nām, mazliet iešķībām acīm un melniem, cietiem matiem, kas daļēji aizsedz seju, viņi atgādina ro­ņus, viņiem ir tā pati maigā izteiksme un zem ādas noderīgā tauku kārta, kas pasargā no auk­stuma. Abi dzimumi valkā vienādu apģērbu: zā­bakus, bikses un «amautu» — sava veida kapuci; tomēr sievietes, kas jaunībā ir koķetas un jaut­ras, matus galvvidū savij mezglā, dižojas ar mo­derniem audumiem un rotājas ar raibām lentēm.

Tetovēšanās mode, kas kādreiz bija ļoti izplatīta, tagad misionāru ietekmē izzudusi, tomēr tauta saglabājusi kaislīgu tieksmi uz dejani un dzies­mām, kas šeit ir vienīgā izklaidēšanās. Grenlan- diešu parastais dzēriens ir ūdens, pārtika — roņu un ēdamu suņu gaļa, zivis un aļģu augļi. Vi­sumā dzīve tur ir diezgan bēdīga.

Tāds svešzemnieku pieplūdums Upernavikas salā ļoti pārsteidza dažus simtus iedzimto, kas tur dzīvo, un, kad viņi uzzināja, kāpēc tie ieradu­šies, viņu pārsteigums nebūt nemazinājās. Kaut arī bija nabagi, viņi tomēr zināja zelta vērtību. Taču negaidītā laime nebija domāta viņiem. Ja miljardi nokritīs uz viņu zemes, tad ne jau viņi piepildīs savas kabatas, kaut arī kabatu grenlan- diešu apģērbam netrūka, — gluži dabīgi, tas taču nebija polinēziešu apģērbs! Miljardi nozudīs valsts kasē, no kurienes, kā jau parasts, tie vairs neparādīsies nekad. Par «notikumu» iezemieši to­mēr interesējās. Kas zina, varbūt tomēr kaut kas atkritīs arī Grenlandes nabaga pilsoņiem?

Lai kā tas būtu, nupat bija pienācis laiks «no­tikumam» atrisināties.

Ja pienāks vēl jauni tvaikoņi, tie Upernavikas ostā vairs nevarēs iebraukt. Turklāt augusts gāja uz beigām, un kuģi tik tālos platuma grādos ne­varēja ilgi uzkavēties. Septembris jau nozīmē ziemu, jo no jūras šaurumiem un ziemeļu kanā­liem atpeld pirmie ledāji un Bafina jūra drīz vien vairs nav kuģojama. No šiem novadiem bēgšus jābēg, tie jāpamet, jāatstāj aiz muguras Fervelas zemesrags, jo citādi ledus var aizsprostot ceļu un paturēt gūstā uz septiņiem astoņiem Ziemeļu Le­dus okeāna ziemas mēnešiem.

Laiku īsinādami, uzņēmīgākie tūristi devās tā­lās pastaigās pa salu. Akmeņainais, gandrīz pil­nīgi līdzenais apvidus ar mazu pacēlumu salas vidienē ir ļoti piemērots soļošanai. Šur tur plešas pļavas, kur virs sūnu paklāja un drīzāk dzeltenas nekā zaļas zāles slejas kociņi, kas nekad neiz­stiepsies par kokiem, — sačervelējuši bērziņi, kuri vēl aug aiz septiņdesmit otrās paralēles.

Debesis parasti bija miglainas, un austrumu vēji dzenāja visbiežāk smagus, zemus mākoņus. Temperatūra nepārsniedza desmit grādus virs nulles. Tāpēc pasažieri bija priecīgi, ka uz saviem kuģiem varēja baudīt komfortu, kādu pilsētiņa ne­varēja sniegt, un ēdienus, kas nebija atrodami ne Godhavnā, ne kādā citā piekrastes centrā.

Kopš «Mozika» pienākšanas bija pagājušas pie­cas dienas, kad 16. augusta rītā Upernavikas selgā parādījās pēdējais kuģis. Tas bija tvaikonis, kas peldēja gar arhipelāga salām un saliņām, lai izmestu enkuru ostā. Tā mastā plīvoja Amerikas Savienoto Valstu karogs ar piecdesmit vienu zvaigzni.

Nebija šaubu, ka tvaikonis uz lielo meteorolo­ģisko izrādi atvedis jaunu ziņkārīgo baru, noka­vējušos skatītājus, kas, starp citu, neko nebija no­kavējuši, jo zelta lode vēl joprojām riņķoja gaisā.

Ap vienpadsmitiem rītā tvaikonis «Oregona» iz­meta enkuru flotiles vidū. No tā tūlīt nolaida ūdenī laivu, kas izcēla krastā kādu pasažieri, kurš acīmredzot steidzās vairāk nekā citi ceļotāji.

Tūlīt paklīda valodas, ka tas ir kāds no Bos- tonas observatorijas astronomiem vārdā Vorfs. Viņš tūlīt devās pie valdības galvas. Pēdējais ne­kavējoties izsauca de Šnaka kungu, un delegāts aizsteidzās uz mājiņu, virs kuras plīvoja nacionā­lais karogs.

Satraukums bija liels. Vai bolīds varbūt nedo­māja visiem parādīt garu degunu un «pa angļu modei» [15] aizlaisties uz citu debess malu, ka to vē­lējās Frānsiss Gordons?

Bija 16. augusts. Tātad vēl vajadzēja paiet trīs­reiz divdesmit četrām stundām, iekāms bolīds sa­dursies ar Grenlandes zemi.

—   Kaut viņš aizietu dibenā! — norūca Frānsiss Gordons, starp citu, vienīgais, kas loloja šādu domu un izteica šādu cerību.

Bet vajadzēja vēl paiet trim dienām, lai viss at­risinātos tā vai citādi. Trīs dienas kādreiz ir īss, citreiz — ļoti ilgs laiks, īpaši vēl Grenlandē, par kuru nezin vai varētu sacīt, ka tur netrūkst iz­klaidēšanās iespēju. Visi garlaikojās, un bezdar­bīgie tūristi gandrīz vai izmežģīja žokļus lipīgās žāvās.

Viens no tiem, kuram laiks nebūt nešķita ritam lēni, bija misters Sets Stenforts. Būdams rūdīts globe trotter, [16] kas allaž traucās turp, kur bija redzams kaut kas īpašs, viņš bija pieradis pie vientulības un mācēja, kā saka, «pats sev pakavēt laiku».

Un tomēr — tāda ir mūžīgā netaisnība virs ze­mes — apnicīgā pēdējo dienu gaidīšana beidzās tikai viņam vienīgajam.

Misters Sets Stenforts patlaban pastaigājās pa liedagu, vērodams «Oregonas» pasažieru izcelša­nos krastā, un tad piepeši apstājās, ieraudzījis kādu dāmu, ko laiva bija nule atvedusi.

Neticēdams savām acīm, Sets Stenforts piegāja tuvāk un teica balsī, kas pauda pārsteigumu, ne­vis nepatiku:

—   Misis Arkādija Vokere, ja nemaldos?

—  Misters Stenforts! — sieviete atbildēja.

—       Es tiešām negaidīju, misis Arkādija, ka sa­stapšu jūs šai tālīnajā salā.

—       Es arī nebūt necerēju jūs šeit ieraudzīt, mis­ter Stenfort.

—   Kā jums klājas, misis Arkādija?

—   Ļoti labi. Un jums?

—   Lieliski. Labāk nemaz nevar būt!

Un viņi sāka tērzēt kā nejauši sastapušies seni paziņas.

Pacēlusi roku pret debesīm, misis Arkādija Vo­kere vispirms vaicāja:

—   Un šis vēl nav nokritis?

—       Nē, esiet bez rūpēm, vēl ne, bet ilgi vairs nebūs jāgaida.

—       Tātad es to redzēšu! — misis Arkādija Vo­kere iesaucās, dziļi apmierināta.

—       Tāpat kā es, — misters Sets Stenforts at­bildēja.

Patiešām, tie bija ļoti izsmalcināti ļaudis, labā­kās sabiedrības pārstāvji, lai neteiktu — divi seni draugi, kas, ziņkāres urdīti, satikušies Upernavi­kas liedagā.

Un kāpēc gan lai tas būtu citādi? Misis Arkā­dija Vokere, protams, nebija sastapusi Setā Sten- fortā savu ideālu, bet ļoti iespējams, ka šāda ide­āla vispār nemaz nebija, ja jau viņa to neatrada nevienā vīrietī. Viņā nekad nebija uzliesmojusi dzirkstele, ko romānos dēvē par «mīlestību no pirmā acu uzmetiena», un, trūkstot šai leģendā­rajai dzirkstelei, neviens arī nebija iekarojis vi­ņas sirdi, izdarīdams kādu neparasti spožu pa­kalpojumu. Viņu abu godīgais kopdzīves mēģinā­jums pierādīja, ka laulība ne Arkādijai Vokerei, ne misteram Setam Štenfortam nav piemērota. Ta­gad viņa izjuta lielas simpātijas pret vīrieti, kas tik smalkjūtīgi bija atteicies no vīra tiesībām, bet Sets Stenforts atcerējās savu bijušo sievu kā ļoti inteliģentu, oriģinālu sievieti, kas atguvusi pil­nību tai brīdī, kad pārtraukusi būt viņa sieva.

Viņi bija šķīrušies bez pārmetumiem un sav­starpējiem apvainojumiem. Misters Sets Stenforts bija devies ceļā viens, misis Arkādija tāpat. Fan­tāzijas lidojums viņus atkal saveda kopā Gren­landes salā.

Kāpēc lai viņi izliktos, ka viens otru nepazīst? Kas var būt aplamāks par pakļaušanos aizspriedu­miem un vismuļķīgākajām konvencijām? Kad viņi bija pārmijuši pirmos teikumus, misters Sets Stenforts piedāvājās misis Arkādijai Vokerei par pavadoni, un viņa labprāt pieņēma mistera Seta Stenforta pakalpojumus, un tālākā sarunā skāra vairs tikai neparasto meteoroloģisko parā­dību, kuras atrisinājums bija tik tuvu.

Laikam ritot, ziņkārīgie, kas bija sapulcējušies šai tālīnajā krastā, sāka nervozēt, bet visvairāk satraukti bija galvenie «pretendenti», pie kuriem līdz ar grenlandiešiem jāpieskaita arī misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hjudelsons, jo viņi ne par kādu cenu negribēja atteikties no savām «tiesībām».

«Kaut nu tas nokristu uz salas!» domāja mis­teri Forsaits un Hjudelsons.

«Un nevis kaut kur blakus!» domāja Grenlan­des valdības galva.

— Tikai ne mums uz galvas! — klusībā pie­bilda daži bailīgie.

Tikai ne par tuvu vai par tālu — tas patiešām bija vienīgais satraukuma cēlonis.

Sešpadsmitais un septiņpadsmitais augusts pa­gāja bez jebkādiem starpgadījumiem. Par nelaimi, laiks apmācās un temperatūra strauji kritās. Var­būt ziema šogad iestāsies agrāk? Krastmalas aug­stienes jau sedza sniegs, un, kad vējš pūta no tās puses, tas bija tik spīvs, tik caururbjošs, ka va­jadzēja glābties kuģu salonos. Par dzīvošanu šā­dos platuma grādos nebija ko domāt, tāpēc ziņ­kārīgie, apmierinājuši savu kaislību, labprāt būtu drīzāk atkal devušies uz dienvidiem.

Varbūt vienīgi abi sāncenši, iespītējušies jautā­jumā par savām tiesībām, gribētu palikt dārguma tuvumā. No tik neprātīgiem cilvēkiem varēja sa­gaidīt visu, un Frānsiss Gordons, domādams par savu mīļo Dženiju, ar bažām apcerēja izredzes uz ilgu ziemošanu.

Naktī no septiņpadsmitā uz astoņpadsmito augustu pār arhipelāgu plosījās īsta vētra. Pirms divdesmit stundām Bostonas astronomam bija iz­devies īsu brīdi novērot bolīdu, kura ātrums ne­mitīgi samazinājās. Bet auka bija tik neganta, ka neviļus radās jautājums, vai tā bolīdu neaiznesīs kaut kur sānis.

Vējš nepierima arī. astoņpadsmitajā augustā, un nakts sākās tik nemierīgi, ka ostā noenkuroto kuģu kapteiņi bija nopietni nobažījušies.

Tomēr pret pusnakti vētra manāmi pierima. To izmantoja visi pasažieri, jau piecos no rīta sāk­dami izcelties krastā. Vai tad 19. augusts nebija paredzētais datums, kad bolīdam jākrīt?

Bija pēdējais laiks. Septiņos bija dzirdams dobjš troksnis, no kura nodrebēja visa sala.

Mirkli vēlāk kāds iedzimtais ieskrēja de šnaka kunga mājā. Viņš nesa ilgi gaidīto vēsti…

Bolīds bija nokritis Upernavikas salas ziemeļ­rietumu galā.

XVIII NODAĻA, kurā, lai tiktu pie bolīda, de Snaka kungs ar daudziem lidzvaininiekiem ielaužas svešā īpašumā.

Tūlīt sākās skriešanās sacensības.

Vienā mirklī ziņa aplidoja visus un satracināja gan tūristus, gan pašus grenlandiešus. Uz kuģiem ostā nepalika pat apkalpes, un vesela ļaužu straume sāka plūst ziņneša norādītajā virzienā.

Ja visu uzmanība nebūtu pievērsta meteoram, tad droši vien kāds ievērotu, ka tieši tajā brīdī notiek kaut kas grūti izskaidrojams. It kā paklau­sīdams kādam noslēpumainam signālam, viens no līcī noenkurotajiem kuģiem — kāds tvaikonis, no kura skursteņa jau kopš ausmas vēlās dūmu mu­tuļi, — pacēla enkuru un ar pilnu tvaiku devās jūrā. Tas bija ļoti slaids kuģis, kas droši vien spēja attīstīt ievērojamu ātrumu. Dažās minūtēs tas bija pazudis aiz klinšu raga.

Tas tiešām likās dīvaini. Kādēļ gan braukt uz Upernaviku, lai dotos atkal projām tieši tad, kad notiek kaut kas tāds, ko ir vērts redzēt? Bet visi bija tik satraukti, ka kuģa aizbraukšanu neviens neievēroja, kaut arī tā bija tik pēkšņa un neiz­skaidrojama.

Pūli, kurā bija arī dažas sievietes un pat bērni, vadīja tikai viena doma — cik iespējams ātrāk tikt uz priekšu. Nekārtīgā barā, cits citu stum­dami un grūstīdami, visi devās ceļā. Sai burzmā tomēr viens cilvēks saglabāja pilnīgu mieru. At­taisnodams savu pieredzējuša globe trotter slavu, misters Sets Stenforts likās nesatraucams un vis­pārējā apjukumā izturējās pat mazliet nicīgi. Vai nu aiz pārlieku izsmalcinātas pieklājības, vai kādu citu jūtu mudināts, viņš tūlīt pagriezās un sāka soļot pretējā virzienā, dodamies pretim misis Ar- kādijai Vokerei, lai piedāvātos viņu pavadīt. Galu galā vai tad, ņemot vērā viņu draudzīgās attiecī­bas, nebija gluži dabiski, ka viņi abi reizē aplūko bolīdu?

—   Beidzot tas ir nokritis, mister Stenforti — bija misis Arkādijas Vokeres pirmie vārdi.

—   Beidzot tas ir nokritis. — misters Sets Sten­forts atbildēja.

—   Beidzot tas ir nokritis! — nemitīgi atkārtoja pūlis, virzīdamies uz salas ziemeļrietumu galu.

Pieciem cilvēkiem tomēr bija izdevies izrauties pūļa priekšgalā. Vispirms tas bija Ēvalds de Snaks, Grenlandes delegāts starptautiskajā kon­ferencē, kuram pat visnepacietīgākie soļotāji laipni deva ceļu.

Spraugā, kas tādējādi izveidojās, tūlīt iesprau­cās divi citi tūristi — misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons, kuri tagad soļoja kolonnas priekšgalā, bet viņiem tūlīt pa pēdām sekoja Frānsiss un Dženija. Jaunie ļaudis joprojām dar­bojās mainītās lomās, tāpat kā uz «Mozika» klāja. Dženija rūpējās par misteru Dinu Forsaitu, bet Frānsiss Gordons par doktoru Sidneju Hjudelsonu. Jāatzīst, ka viņu gādība ne vienmēr tika uzņemta laipni, šoreiz gan abi sāncenši bija tik briesmīgi satraukti, ka pat neievēroja viens otra klātbūtni. Tātad nevarēja būt runa par kaut kādu iebildi pret viltīgo jauniešu manevru, kuri roku rokā so­ļoja viņiem blakus.

—   Delegāts pirmais iegūs bolīdu savā īpa­šumā, — misters Forsaits gaudās.

—   Un uzliks tam ķepu, — doktors Hjudelsons piebilda, domādams, ka atbild Frānsisam Gordo- nam.

—   Bet es tik un tā pieteikšu savas tiesības! — misters Dins Forsaits apgalvoja, vērsdamies pie Dženijas.

—   Kāpēc ne! — misters Sidnejs Hjudelsons pie­krita, domādams pats par sevi.

Par lielu prieku viena meitai un otra māsas dē­lam, patiešām jau likās, ka abi sāncenši, aizmir­suši savstarpējo ķildošanos, vienosies naidā pret kopējo pretinieku.

Par laimi, iegadījās tā, ka laika apstākļi pilnīgi mainījās. Vējam iegriežoties no dienvidiem, vētra pierima. Lai arī saule pacēlās tikai dažus grādus virs apvāršņa, tomēr tās stari izlauzās cauri at­likušajiem retajiem mākonīšiem. Nebija vairs ne lietus, ne brāzmu, laiks bija noskaidrojies, gaiss rāms, temperatūra plus astoņi deviņi grādi pēc Celsija.

No piestātnes līdz bolīdam bija krietna jūdze, un šis attālums bija jānoiet kājām. Velti būtu Upernavikā meklēt kādu satiksmes līdzekli. Starp citu, soļot pa samērā līdzeno, klinšaino apvidu bija viegli; zemes reljefs paaugstinājās tikai salas vidienē un piekrastē, kur pret debesīm slējās diez­gan augstas klintis.

Tieši aiz šīm klintīm bolīds bija nokritis. No piestātnes tas nebija redzams.

Iedzimtais, kas pirmais bija atnesis svarīgo vēsti, tagad noderēja par pavadoni. Viņam sekoja de Šnaka kungs, misteri Forsaits un Hjudelsons, Dženija un Frānsiss, kuriem savukārt mina uz pa­pēžiem Omikrons, Bostonas astronoms un viss tū­ristu bars.

Mazliet atstatu no pārējiem soļoja misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere. Arī bijušie laulātie draugi zināja par jau leģendāro ķildu starp abām ģimenēm, un Frānsiss, kas ceļojuma laikā bija tuvāk iepazinies ar misteru Setu Sten- fortu, bija pastāstījis viņam par šās ķildas sekām.

—   Gan viss nokārtosies, — misis Arkādija Vo­kere pareģoja, kad savukārt bija iepazīstināta ar apstākļiem.

—  Tas būtu vēlami, — misters Sets Stenforts piekrita.

—   Protams! — misis Arkādija atsaucās. — Un pēc tam viss būs jo labāk. Redziet, mister Sten- fort, mazliet grūtību vai raižu pirms kāzām ne­maz nenāk par ļaunu. Pārāk viegli noslēgtas lau­lības var tikpat viegli izirt. Vai tā nav?

—   Pilnīgi pareizi, misis Arkādija. Mūsu pie­mērs to apstiprina. Piecās minūtēs … zirgā … tikai pasniedzot roku …

—   Lai pēc pusotra mēneša to atkal atrautu, tur­klāt katrs savu un abi reizē! — misis Arkādija Vokere smaidīdama viņu pārtrauca. — Toties Frānsiss Gordons un mis Dženija Hjudelsone, kuri nelaulāsies, sēdēdami zirga mugurā, drošāk sasniegs laimi.

Velti piebilst, ka ziņkārīgo barā vienīgi misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere, — ja neminam abus saderinātos, — nedomāja un neru­nāja par bolīdu, bet gudri filozofēja, kā to droši vien būtu darījis arī tiesnesis misters Džons Prots, kura nedaudzos toreiz sacītos vārdus un šķelmīgi labsirdīgo seju viņi tagad atcerējās.

Visi raiti soļoja pa līdzenumu, kur vietumis auga sīki krūmi, no kuriem uzspurdza gaisā daudz putnu, ko līdz šim Upernavikas apkaimē vēl ne­viens nebija izbiedējis. Pusstundā trīs ceturtdaļas jūdzes bija veiktas. Atlika vēl kādi tūkstoš metri līdz bolīdam, kuru skatieniem slēpa klints ieloka izcilnis. Pēc grenlandiešu gida vārdiem, tieši tur tas bija nokritis, un pavadonim varēja ticēt. Strā- dēdams savā zemes gabalā, viņš bija redzējis meteora spožo liesmojumu un dzirdējis kritiena troksni, ko arī citi, kaut atrazdamies daudz tā­lāk, tāpat bija dzirdējuši.

Kāda šim apvidum pavisam neparasta parādība lika tūristiem mazliet atvilkt elpu. Kļuva karsts. Lai cik neticami tas liktos, daudzi slaucīja pieri, it kā atrastos, daudz siltākos platuma grādos. Vai varbūt ziņkārie ceļinieki svīda no straujās ieša­nas? Protams, arī tas bija viens no iemesliem, taču nenoliedzami gaisa temperatūra bija ievēro­jami cēlusies. Šajā vietā, netālu no salas ziemeļ­rietumu gala, termometrs droši vien rādīja dažus grādus vairāk nekā Upernavikā. Likās pat, ka siltums pieņemas, jo vairāk viņi tuvojas mērķim.

—   Vai bolīda nokrišana būtu mainījusi arhi- pelāga klimatu? — misters Stenforts smiedamies vaicāja.

—   Grenlandieši par to varētu tikai priecā­ties, — misis Arkādija Vokere atbildēja tādā pašā tonī.

—   Iespējams, ka zelta masa atmosfēras berzes iedarbē ir nokaitusi līdz baltkvēlei un izstaro sil­tumu līdz pat šejienei, — Bostonas astronoms skaidroja.

—   Tā tikai vēl trūka! — misters Sets Stenforts iesaucās. — Vai tad mums būs jāgaida, kamēr me­teors atdzisīs?

«Bolīds atdzistu daudz straujāk, ja būtu no­kritis nevis uz salas, bet kaut kur ārpus tās,» Frānsiss Gordons domās atkārtoja sev tīkamāko varbūtību.

Arī viņam bija karsti, un viņš nebija vienīgais. Tāpat svīda de Šnaka kungs un Vorfa kungs, viss laužu pūlis un visi grenlandieši, kas kaut ko tam­līdzīgu piedzīvoja pirmo reizi.

Brīdi atpūtušies, visi devas tālāk. Vēl puskilo­metrs, un aiz klints izciļņa parādīsies meteors savā žilbinošajā krāšņumā.

Diemžēl pēc pāris simt soļiem de Šnaka kungs, kurš soļoja priekšgalā, bija spiests atkal apstā­ties, aiz viņa to pašu darīja misteri Forsaits un Hjudelsons un aizmugurē viss pārējais bars. Otr­reizējā apstāšanās notika nevis karstuma, bet gan kāda negaidīta šķēršļa dēļ; tas bija visnegaidītā­kais no visiem šķēršļiem, kādus vien varēja pare­dzēt šajā zemē.

Aizstiepdamies nebeidzamos līkumos, ceļu aiz­sprostoja no mietiem un trīskāršas dzelzs stieples taisīts žogs, kas pa labi un pa kreisi izbeidzās pludmalē. Ik pa gabalam pie augstajiem mietiem bija piestiprinātas plāksnes ar uzrakstu franču, angļu un dāņu valodā. De Šnaka kungs, kas bija apstājies tieši pie vienas no šīm plāksnēm, apstul­bis lasīja: «Privātīpašums. Ieeja aizliegta».

Privātīpašums šai tālajā nomalē — tas bija kaut kas neparasts! Saulainajā Vidusjūras pie­krastē vai dažkārt okeāna miglainajos krastos — jā, tur varēja apmesties. Bet Ledus okeāna pie­krastē! Ko gan šajā klinšainajā, neauglīgajā zemē varēja uzsākt tās īpašnieks?

Lai nu kā, tā nebija de Šnaka kunga darīšana. Neiedomājami, bet ceļš izbeidzās pie privātīpa­šuma, un šis gluži morālas dabas šķērslis piepeši apstādināja viņu skrējienu. Oficiālam delegātam, protams, jārespektē principi, uz kuriem balstās civilizētā sabiedrība, un privātas dzīvesvietas ne­aizskaramība ir vispāratzīta aksioma.

īpašnieks, starp citu, bija pūlējies šo aksiomu atgādināt tiem, kuri varbūt vēlētos to aizmirst. «Ieeja aizliegta» — to nepārprotami atgādināja uzraksti trijās valodās.

De § naka kungs bija neizpratnē. Palikt uz vie­tas — tas bija no viņa par daudz prasīts. Bet ielauzties svešā īpašumā, par spīti visiem dievu un cilvēku likumiem …

Kolonnas astē atskanēja aizvien skaļāka mur­doņa, kas drīz vien aizsniedza pirmās rindas. Aizmugurē soļojošie, nezinādami apstāšanās iemeslu, nepacietīgi protestēja. Uzzinājuši par starpgadījumu, viņi nebūt nelikās mierā, bet savu sašutumu izpauda aizvien skaļāk, tā ka, visiem runājot reizē, izcēlās ellišķīgs troksnis.

Vai tad pie šīs sētas būs jāstāv mūžīgi? yai pēc tam, kad viņi nobraukuši tūkstošiem un tūk­stošiem jūdžu, viņus tagad muļķīgā kārtā apturēs nieka stieples gals? Zemes gabala īpašnieks taču nebūs traks un neiedomāsies, ka viņš ir arī bo­līda īpašnieks? Viņam nebija nekāda pamata liegt ieeju savā īpašumā. Un kaut arī viņš to aizliegtu, vajadzēja tikai iet iekšā!

Vai de Šnaka kunga pārliecību satricināja tik daudzo spēcīgo argumentu brāzma? Lai nu kā, viņa principi sāka šķobīties. Tieši pretim žogā bija ar tievu aukliņu aizvilkta sprauga. De Šnaka kungs ar kabatas nazīti aukliņu pārgrieza un, ne­maz neapdomājies, ka šī ielaušanās pārvērš viņu parastā zaglī, iegāja aizliegtajā teritorijā.

Pārējie sekoja viņam pa pēdām, citi spraukda­mies pa spraugu, citi kāpdami pāri dzelzs stiep­lei. īsā laikā trīs tūkstoši cilvēku bija ieņēmuši «privātīpašumu». Uzbudinātais trokšņainais pū­lis skaļi pārsprieda negaidīto starpgadījumu.

Tad, kā par brīnumu, piepeši iestājās klusums.

Simt metru no sētas, aiz neliela pauguriņa, pēkšņi kļuva redzama no dēļiem sasista būdiņa; ēciņas durvis atvērās, un tajās parādījās visai dī­vaina izskata cilvēks. Šis dīvainis pievērsās

iebrucējiem, uzrunādams tos tīrā franču valodā.

— E, jūs tur! — viņš raupjā balsī sauca. — Ne­maz nekautrējieties! Jūtieties kā mājās!

De Šnaka kungs saprata franciski. Tāpēc viņš uz vietas apstājās, un arī visi tūristi aizmugurē apstājās, un pret neparasto, vīzdegunīgo runā­tāju vienlaikus pagriezās trīs tūkstoši seju, kurās bija lasāms pārsteigums un ziņkāre.

XIX NODAĻA, kurā Zefirens Ķsirdals izjūt pret bolīdu aizvien lielāku riebumu, un kas no tā izriet.

Ja Zefirens Ksirdals pasaulē būtu bijis viens pats, vai viņš bez kavēkļa nokļūtu vajadzīgajā vietā? Iespējams, jo visādi jau gadās. Tomēr tas, kurš derētu par pretējo, pierādītu, ka ir gaužām prātīgs cilvēks.

Lai kā arī būtu, par šo jautājumu neviens ne­derēja, jo liktenis viņam dāvāja labu ceļvedi, kura praktiskais prāts līdzsvaroja aizbildināmā pārmē­rīgo oriģinalitāti. Zefirens Ksirdals tāpēc nemaz nemanīja visumā diezgan sarežģītā ceļojuma grū­tības, jo Robērs Lekēra kungs to pārvērta vien­kāršā izbraukumā.

Havras ostā, kur ekspresis viņus atvizināja da­žās stundās, viņus gaidīja lielisks tvaikonis, kas tūlīt pacēla enkuru un izgāja jūrā, neuzņēmis ne­vienu citu pasažieri.

«Atlantiks» patiesībā nebija nekāds preču vai pasažieru tvaikonis, bet gan piecsimt vai sešsimt tonnu liela jahta, ko Robērs Lekēra kungs bija noīrējis. Tā kā uz spēles bija liktas lielas vērtī­

bas, baņķieris nolēma savā rīcībā iegūt satiksmes līdzekli, kas viņu pēc vēlēšanās nogādātu jebkurā civilizētās pasaules malā. Milzīgās summas, ko viņš bija jau ieguvis, spekulēdams ar zelta rak­tuvju akcijām, atļāva viņam īstenot šādas kara­liskas iegribas un baudīt ērtības uz kuģa, kuru viņš Anglijā bija izvēlējies no simtiem citu kuģu.

«Atlantiks», būvēts pēc kāda lorda multimiljo­nāra ieceres, bija paredzēts kuģošanai ar maksi­mālu ātrumu. Ar savu vieglo, smailo formu un četrtūkstoš zirgspēku motoriem tas spēja sasniegt un pat pārsniegt divdesmit mezglu ātrumu stundā. Lekēra kunga izvēle balstījās tieši uz šo apstākli, kas vajadzības gadījumā varēja nodrošināt ievē­rojamas priekšrocības.

Zefirens Ksirdals nebūt nebrīnījās, ka viņa rīcībā nodots vesels kuģis. Ļoti iespējams, ka viņš tādu sīkumu nemaz neievēroja. Nebildis ne vārda, viņš iegāja savā kajītē un iekārtojās.

Attālums starp Havru un Upernaviku ir apmē­ram astoņsimt jūras jūdžu, ko «Atlantiks», braukdams ar pilnu tvaiku, varēja veikt sešās dienās. Tomēr Lekēra kungs, kam nebija nekur jāsteidzas, ziedoja šim braucienam divpadsmit dienas un Upernavikā ieradās tikai 18. jūlija va­karā.

Divpadsmit dienas no vietas Zefirens Ksirdals tikpat kā nepavēra lūpas. Ēdiena reizēs, kad viņi gribot negribot sastapās pie galda, Lekēra kungs vai divdesmit reižu mēģināja uzsākt sarunu par brauciena mērķi; viņš nekad nesaņēma atbildi. Velti baņķieris runāja par meteoru: krustdēls šķita to pavisam aizmirsis, un viņa vienaldzīgajā skatienā ne reizi neatplaiksnīja saprāta dzirksts…

Ksirdals šobrīd raudzījās «uz iekšu» un risi­nāja citas problēmas. Kādas? Tās viņš nevienam neuzticēja. Tomēr varēja domāt, ka tām ir kaut kāds sakars ar jūru, jo Ksirdals augām dienām te kuģa priekšgalā, te pakaļgalā neapnicis vērās viļ­ņos. Varbūt nav nemaz tik pārdroši izsacīt minē­jumu, ka viņš domās turpināja pētījumus par vir­smas spriegumu, par kuriem bija stāstījis ne vie­nam vien garāmgājējam, domādams, ka runā ar draugu Marselu Lerū. Iespējams pat, ka slēdzie­niem, pie kuriem viņš toreiz nonāca, ir kāds sa­kars ar dažiem brīnišķīgiem izgudrojumiem, ar kuriem viņš vēlāk pārsteidza pasauli.

Nākamajā dienā pēc ierašanās Upernavikā Le­kēra kungs, kuru jau sāka pārņemt izmisums, mē­ģināja pamodināt krustdēla uzmanību, nolikdams viņam priekšā aparātu, kam bija nocelts nost fut­rālis. Aprēķins izrādījās pareizs un līdzeklis iedarbīgs. Ieraudzījis savu aparātu, Zefirens Ksir­dals noskurinājās, it kā pamozdamies no sapņiem, un paskatījās visapkārt ar apņēmīgu un vērīgu skatienu kā savās labākajās dienās.

—   Kur mēs esam? — viņš jautāja.

—   Upernavikā, — Lekēra kungs atbildēja.

—   Un mans zemes gabals?

—   Mēs tūlīt dosimies turp.

Gluži tā vis nebija. Vispirms vajadzēja aiziet pie Bjema Ilaldorsena kunga, Ziemeļu inspekto- rāta priekšnieka, kura mītne bija viegli atrodama pēc karoga, kas virs tās plīvoja. Apmainījušies pieklājības frāzēm, kungi uzsāka nopietnas darī­jumu valodas ar tulka palīdzību, kuru Lekēra kungs laikus bija sarunājis.

Jau sākumā radās pirmās grūtības. Nevis tā­pēc, ka Bjerns Haldorsena kungs apstrīdētu uzrādī­tos īpašuma tiesību dokumentus, bet viņam nebija īsti skaidrs, kā tie iztulkojami. Ļoti kārtīgi izpildī­tie un ar nepieciešamajiem oficiālajiem parakstiem un zīmogiem apstiprinātie papīri apliecināja, ka sava Kopenhāgenas diplomātiskā pilnvarotā pār­stāvētā Grenlandes valdība pārdod Zefirenam Ksirdalam deviņus kvadrātkilometrus lielu platību taisnstūra formā ar četrām vienlīdzīgām, trīs ki­lometrus garām sānu malām, kas stūros izveido taisnu leņķi vienādā atstatumā no centra, kurš at­rodas uz ziemeļu platuma 72°5l/ 30// un rietuma garuma 55° 35' 18". Par to Zefirens Ksirdals maksā piecsimt kronu kvadrātkilometrā jeb maz­liet vairāk par sešiem tūkstošiem franku par visu gabalu.

Bjerns Haldorsena kungs neapstrīdēja pirkša­nas aktu, vajadzēja tikai uzzināt, kur atrodas ze­mes gabala centrs. Protams, viņš bija gan dzirdē­jis par platuma un garuma grādiem un zināja, ka tādi vispār eksistē. Bet ar to Bjerna Haldor­sena kunga zināšanas arī aprobežojās. Vai ga­ruma grādos mērojams kāds dzīvnieks vai augs un platuma grādos — kāds iezis vai mēbeles ga­bals, tas viņam bija gaužām neskaidrs un šķita tiklab iespējams, kā neiespējams.

Zefirens Ksirdals ar dažiem teikumiem papildi­nāja Ziemeļu inspektorāta priekšnieka kosmogrā- fiskās zināšanas un izlaboja tajās ieviesušās kļū­das. Tad viņš piesolījās pats ķerties pie mērīša­nas darbiem, izmantojot «Atlantika» instrumen­tus. Kāds kapteinis no dāņu kuģa, kas pašreiz bija noenkurojies ostā, starp citu, varēja pārbaudīt ap­rēķinus, lai tādā kārtā pilnīgi apmierinātu viņa ekselenci Bjernu Haldorsena kungu.

Tā arī notika.

Zefirens Ksirdals divās dienās paveica savu darbu, un dāņu kapteinim atlika tikai apliecināt, ka tas veikts ar lielu precizitāti. Tad radās nākamās grūtības.

Punkts, kura koordinātes ir ziemeļu platuma 72°51/ 30// un rietumu garuma 55°35/ 18// , atrodas jura apmēram divsimt piecdesmit metru no Uper- navikas salas ziemeļu krasta!

Lekēra kungs, kuru šis atklājums galīgi sa­trieca, izplūda skaļos pārmetumos. Ko tagad iesākt? Viņi tātad bija ieradušies šais dieva aiz­mirstajos novados, lai kā muļķi noraudzītos, kā bolīds iekrīt ūdenī! Kā var rīkoties tik vieglprā­tīgi! Kā Zefirens Ksirdals, zinātnieks būdams, va­rēja pieļaut tik rupju kļūdu?

Kļūda bija izskaidrojama ļoti vienkārši. Zefi­rens Ksirdals nebija zinājis, ka Upernavika ir ne tikai apdzīvota vieta, bet arī sala. Matemātiski noteicis bolīda nokrišanas vietu, viņš bija paļā­vies uz nepilnīgu, no skolas atlanta izplēstu karti, ko tagad atrada vienā no savām daudzajām ka­batām un pabāza saniknotajam baņķierim zem de-' guna. Kartē bija skaidri parādīts, ka punkts zie­meļu platuma 72°51/ 30// un rietumu garuma 55°35' 18" atrodas Upernavikas miesta tuvumā, bet ne­bija redzams, ka šis miests, kam, spriežot pēc kartes, jāatrodas diezgan tālu cietzemes vidienē, īstenībā atrodas uz tāda paša nosaukuma salas, tieši jūras krastā. Nepētīdams neko tālāk, Zefirens Ksirdals bija uzticējies šai pārāk neprecīzajai kar­tei.

Lai tas nākamībā noder par mācību! Lai šī stāsta lasītāji vairāk studē ģeogrāfiju un neaiz­mirst, ka Upernavika ir sala! Zināšanas var no­derēt, ja viņi kādreiz dosies meklēt meteoru piec­tūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņu miljardu vērtībā!

Turpretim šai gadījumā tas vairs neko nelī­dzēja.

Ja vēl varētu zemes gabala robežas pārcelt maz­liet uz dienvidiem! Sī blēdība varētu būt izde­vīga, ja meteors novirzītos no paredzētās trajek­torijas. Bet, tā kā Zefirens Ksirdals ļoti nepiesar­dzīgi bija papildinājis viņa ekselences Bjerna Hal­dorsena kunga kosmogrāfijas zināšanas un pakļā- vies viņa kontrolei, kas tagad sagādāja zināmas neērtības, tad pat šī sīkā blēdīšanās vairs nebija iespējama. Neko nevarēja darīt, bija jāsamierinās ar apstākļiem un jāatzīst, ka nopirktajā grunts­gabalā ietilpst kā ūdens, tā sauszemes platība.

Sauszemes daļas dienvidu robeža, spriežot pēc pēdējiem mērījumiem, stiepās tūkstoš divsimt piec­desmit vienu metru no Upernavikas ziemeļu krasta, un tās garums — trīs kilometri — pār­sniedza salas platumu šajā vietā, tā ka austrumu un rietumu stūri bija jāiezīmē okeānā. Zefirens Ksirdals tātad īstenībā ieguva mazliet vairāk par divsimt septiņdesmit diviem hektāriem, lai gan pērkot bija samaksājis par deviņiem kvadrāt­kilometriem, tāpēc šis nekustamā īpašuma pir­kums bija jāuzskata par gaužām neizdevīgu da­rījumu.

Ja vēl ņemam vērā neparedzēto bolīda nokri­šanas vietu, tad darījums bija vienkārši draņķīgs. Punkts, uz kuru Zefirens Ksirdals tik veikli vir­zīja vērtīgo bolīdu, atradās jūrā! Protams, Ksir­dals bija paredzējis iespējamu novirzi, jo bija «ieplēties» pusotra kilometra rādiusā ap doto pun­ktu. Bet uz kuru pusi notiks novirze? To viņš nezināja. Protams, meteors varēja nokrist atliku­šajā šaurajā strēmelē, kas viņam vēl piederēja, bet iespējama bija arī pretēja varbūtība. Tāpēc Lekēra kungs bija tik apmulsis.

' — Ko tu tagad iesāksi? — viņš jautāja krust­dēlam.

Tas neziņā pacēla rokas pret debesim.

—   Tomēr kaut kas ir jādara, — tēvocis sanik­nots turpināja. — No šī strupceļa mums kaut kā jāizkļūst.

Zefirens Ksirdals brīdi pārdomāja.

—   Pirmais, pie kā jāķeras, — viņš beidzot pa­vēstīja, — ir gruntsgabala iežogošana. Tur jāuz­ceļ baraka, kurā varam apmesties. Par tālāko es padomāšu.

Lekēra kungs ķērās pie darba. Astoņās dienās «Atlantika» matroži, piepalīdzot dažiem grenlan- diešiem, kurus vilināja augstais atalgojums, uz­cēla stiepļu žogu, kura abi gali iesniedzās jūrā, un uzslēja dēļu būdu, ko iekārtoja tikai ar vis­nepieciešamākajiem sadzīves priekšmetiem.

26. jūlijā, trīs nedēļas pirms dienas, kad bolī­dam bija jānokrīt, Zefirens Ksirdals ķērās pie sava darba. Vairākkārt novērojis meteoru atmo­sfēras augstākajos slāņos, viņš pats pacēlās mate­mātikas augstākajās sfērās. Jaunie aprēķini tikai apliecināja iepriekšējo aplēšu nekļūdīgumu. Viņš nebija pārskatījies nekur. Nekāda novirze nebija notikusi. Bolīdam bija jānokrīt precīzi paredzē­tajā vietā, tas ir, ziemeļu platuma 72°5r30" un rietumu garuma 55c 35'18".

—  Tātad jūrā, — Lekēra kungs secināja, ar pūlēm valdīdams dusmas.

—   Protams, jūrā, — Ksirdals mierīgi atbildēja, jo, kā jau īsts matemātiķis, izjuta lielu gandarī­jumu, konstatēdams savu aprēķinu izcilo precizi­tāti.

Tad piepeši viņa apziņā atausa jautājuma otra puse.

—   Pie velna! — viņš izsaucās jau citā tonī un nedroši pavērās tēvocī.

Baņķieris centās saglabāt mieru.

—   Klausies, Zefiren, — viņš atsāka pieglaimīgi, kā mēdz runāt ar bērniem, — man šķiet, mēs taču te nesēdēsim, rokas klēpī salikuši. Esam nošāvuši buku; tagad k|ūda jāizlabo. Ja jau tu spēji notvert bolīdu augstu debesīs, tad tagad tev būs tīrais nieks likt tam novirzīties par dažiem simtiem metru.

—   Tā jums šķiet, — Zefirens Ksirdals atbil­dēja, purinādams galvu. — Kad es iedarbojos uz meteoru, tas atradās četrsimt kilometru tālu. Tādā attālumā zemes pievilkšanas spēks bija tik niecīgs, ka enerģijas daudzums, ko es raidīju uz bolīdu, spēja radīt ievērojamus līdzsvara trau­cējumus. Tagad tas tā vairs nav. Bolīds ir daudz tuvāk, un Zeme to pievelk ar tādu spēku, ka nie­cīga enerģijas deva to no orbītas vairs neizkus­tinās. No otras puses, ja bolīda absolūtais āt­rums ir mazinājies, tā leņķa ātrums toties ievēro­jami pieaudzis. Pat vislabvēlīgākajos apstākļos tas tagad aizšaujas garām kā zibens, un man neat­liek laika uz to iedarboties.

—   Tātad tu neko nespēj izdarīt? — Lekēra kungs jautāja, kodīdams lūpas, lai novaldītu dus­mas.

—   Tā es neteicu, — Zefirens Ksirdals viņu pār­laboja. — Bet tas nav tik viegli. Tomēr mēģināt, protams, var.

Un viņš mēģināja, turklāt tik neatlaidīgi, ka 17. augustā bija pārliecināts par panākumiem. No orbītas novirzītajam bolīdam bija jānokrīt uz cietzemes, metrus piecdesmit no krasta, un tas bija pietiekams attālums, lai nedraudētu nekādas briesmas.

Nākamajās dienās diemžēl niknā vētra, kas svai­dīja kuģus Upernavikas ostā, ar tādu spēku brā­zās pār zemi, ka Ksirdals pamatoti bažījās, vai tikai briesmīgās gaisa strāvas nebūs ietekmējušas meteora trajektoriju.

Kā jau zinām, vētra norima naktī no astoņpa­dsmitā uz deviņpadsmito augustu, tomēr būdas iemītnieki neizmantoja atelpu, ko piešķīra norimusī stihija. Gaidot lielo notikumu, viņi ne mirkli neatpūtās. Sagaidījuši saules rietu, mazliet pēc pusvienpadsmitiem vakarā, viņi redzēja, ka de­besu spīdeklis pēc nepilnām trim stundām atkal uzlēca gandrīz pilnīgi skaidrajās debesīs.

Kritiens notika tieši Zefirena Ksirdala norādī­tajā laikā. Pulksten sešos piecdesmit septiņās mi­nūtēs trīsdesmit piecās sekundēs ziemeļu pusi pār­šķēla apžilbinoša gaisma, pa daļai laupīdama re­dzi Lekēra kungam un viņa krustdēlam, kas abi, apvārsni vērodami, stāvēja durvīs. Gandrīz vien­laikus bija dzirdams dobjš troksnis un zeme no drausmīgā trieciena nodrebēja. Meteors bija no­kritis.

Kad Zefirens Ksirdals un Lekēra kungs atkal atguva acu gaismu, pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zelta bluķis puskilometra attālumā.

—  Tas deg, — Lekēra kungs nomurmināja, ār­kārtīgi uzbudināts.

—  Jā, — atbildēja Zefirens Ksirdals, kas spēja pārdabūt pār lūpām tikai šo vienu zilbi.

Pamazām viņi tomēr atguva mieru un spēju novērtēt to, ko redzēja.

Bolīds patiešām bija nokaitis līdz baltkvēlei. Tā temperatūra droši vien pārsniedza tūkstoš grādu un tuvojās kušanas temperatūrai. Skaidri varēja saskatīt tā poraino struktūru: pilnīgi pareizi Grī- ničas observatorija to bija salīdzinājusi ar sūkli. Meteora virsmu, kas atdzisdama vietumis likās tumšāka, šķērsoja neskaitāmi kanāli, kas ļāva ieskatīties lodes iekšienē, kur metāls kvēloja spoži sarkans. Sazarodamies, krustodamies, izvīdamies tūkstoš līkumos, kanāli veidoja neskaitāmu dau­dzumu kavernu, no kurām šņākdams plūda laukā pārkarsušais gaiss.

Kaut arī bolīds straujā kritienā bija krietni vien saplacis, joprojām bija skaidri redzama tā lodes forma. Virsdaja vēl bija saglabājusi diezgan pa­reizu apaļumu, bet sašķaidītais, sadragātais pa­mats cieši sakļāvās ar nelīdzeno reljefu.

—   Bet… tas ieslīdēs jūrā! — Lekēra kungs pēc brīža iesaucās.

Krustdēls klusēja.

—   Tu apgalvoji, ka tas nokritīs piecdesmit metrus no krasta!

—   Tagad tas ir desmit metru attālumā, jo jā­ņem vērā taču lodes rādiuss!

—   Desmit nav piecdesmit.

—   Iespējams, ka to novirzījusi vētra.

Vairāk nekas netika runāts; abi vīrieši klusē­dami raudzījās zelta lodē.

Taisnību sakot, Lekēra kunga bažām bija zi­nāms pamats. Bolīds bija nokritis desmit metrus no klints šķautnes, uz slīpnes, kas savienoja šķautni ar salu. Kā Grīničas observatorija pareizi bija aprēķinājusi, bolīda diametrs sasniedza piec­desmit piecus metrus, tāpēc tā četrdesmit pieci metri pārkareni gulēja virs tukšuma. Milzīgā me­tāla masa, karstumā kļuvusi mīksta un palikusi bez atbalsta punkta, bija daļēji izplūdusi, ja tā var sacīt, gar stāvo klints sienu un sniedzās gandrīz līdz jūras līmenim. Bet otra puse, vārda pilnā nozīmē iespiedusies akmenī, visu masu no­turēja virs okeāna.

Tik tiešām, ja jau bolīds nekrita jūrā, tad tas atradās līdzsvara stāvoklī. Tomēr šis līdzsvars likās ļoti nedrošs; bija skaidrs, ka niecīgākais grūdiens var pasakaino bagātību iegāzt bez­dibenī. Ja tas sāks slīdēt lejup, nekāda vara pa­saulē nespēs to apturēt, un to neizbēgami aprīs jūra.

«Jo vairāk iemesla pasteigties!» piepeši nodo­māja Lekēra kungs, atkal atguvies. Bija muļķīgi tā blenzt uz bolīdu un velti šķiest dārgo laiku, pašiem kaitējot savām interesēm.

Vairs nezaudēdams ne minūti, viņš pazuda aiz mājiņas un jau iepriekš uzslietā pietiekami augstā mastā, tā ka to vajadzēja pamanīt Upernavikas reidā noenkurotajiem kuģiem, uzvilka Francijas karogu. Mēs jau zinām, ka šis signāls tika pa­manīts un saprasts. «Atlantiks» nekavējoties de­vās jūrā, lai sasniegtu tuvāko telegrāfa staciju un noraidītu Robēra Lekēra bankai Druo ielā Pa­rīzē telegrammu, kas deva skaidru rīkojumu: «Bo­līds nokritis. Pārdodiet.»

Parīzē bankas darbinieki pavēli steigšus izpil­dīs, un Lekēra kungs atkal gūs milzu peļņu, jo viņš spēlēja ar drošām kārtīm. Kad pasaule uzzi­nās par bolīda nokrišanu, skaidrs, ka zelta rak­tuves saņems pēdējo triecienu. Lekēra kungs tad atpirks akcijas ar lieliskiem noteikumiem. Darī­jums bija izdevīgs jebkurā gadījumā, un Lekēra kungs katrā ziņā iebāzīs savā kabatā daudzus mil­jonus.

Zefirenu Ksirdalu tik vulgāri darījumi neinte­resēja, viņš joprojām stāvēja un vēroja meteoru, kad pēkšņi izdzirda lielu troksni. Pagriezies viņš ieraudzīja tūristu pūli, kas ar de Šnaka kungu priekšgalā bija pārdroši ielauzies viņa īpašumā. Bet tas taču nebija ciešams! Ksirdals, kurš zemes gabalu bija iegādājies tāpēc, lai justos pats kā savās mājās, par šādu nekautrību bija pagalam sašutis.

Ašā solī viņš devās pretim nekaunīgajiem iebrucējiem.

Grenlandes delegāts viņam aiztaupīja pusi ceļa.

—        Kā tas izskaidrojams, mans kungs, — Ksir­dals viņu uzrunāja, — ka jūs esat ienākuši manā īpašumā? Vai tad jūs neredzējāt uzrakstus?

—       Piedodiet, kungs, — de Šnaks pieklājīgi at­bildēja, — mēs tos redzējām, taču domājām, ka šais ārkārtējos apstākļos drīkst arī neievērot vis­pārpieņemtus noteikumus.

—   Ārkārtējos apstākļos? — Ksirdals pārjautāja.

—   Kādos ārkārtējos apstākļos?

De Šnaka kunga izturēšanās liecināja par pa­matotu izbrīnu.

—        Kādos ārkārtējos apstākļos? — viņš atkār­toja. — Vai tad man jums jāpaskaidro, kungs, ka Vostonas bolīds nokritis uz šīs salas?

—   To es zinu ļoti labi, — Ksirdals apliecināja.

—   Bet tas nav nekas ārkārtējs. Bolīda nokrišana ir ļoti parasts notikums.

—   Ja tas nav no zelta!

—       Vienalga, no zelta vai ne, bolīds paliek bo­līds.

—       Šie kungi un dāmas tā nedomā, — de Šnaka kungs atbildēja, norādīdams uz tūristu baru, no kuriem lielākā daļa nesaprata no dialoga ne vārda. — Visi šie ļaudis ir šeit, lai vērotu, kā nokrīt Vostonas bolīds. Jums jāatzīst, ka pēc šāda ceļojuma būtu diezgan sāpīgi apstāties pie stiepļu žoga.

—       Tā jau nu ir, — miermīlīgi noskaņotais Ksirdals atzina.

Tiktāl viss bija labi, bet de Šnaka kungs ne­apdomīgi piebilda:

—        Kas attiecas uz mani, es nevarēju apstāties pie jūsu žoga tāpēc, ka tas kavētu mani izpildīt oficiālo misiju, kurai esmu pilnvarots.

—   Kas tā par misiju?

—       Grenlandes vārdā, kuras pārstāvis es šeit esmu, man jāpārņem īpašumā bolīds.

Ksirdals salēcās.

—   Jāpārņem īpašumā bolīds! — viņš iesaucās.

—   Jūs esat traks, mans kungs!

—        Es gan nesaprotu, kāpēc man jābūt tra­kam, — de Šnaka kungs atcirta aizvainotā balsī.

—   Bolīds ir nokritis Grenlandes teritorijā, tātad tas pieder Grenlandes valdībai, jo nepieder ne­vienam.

—       Cik vārdu, tik kļūdu, — Zefirens Ksirdals protestēja ar pieaugošām dusmām. — Vispirms, bolīds nokritis nevis Grenlandes, bet gan manā teritorijā, jo Grenlande man to labprātīgi pārde­vusi par valūtu. Turklāt bolīds kādam tomēr pie­der, un šis kāds esmu es!

—   Jūs?

—   Tieši ta.

—   Ar kādām tiesībām?

—       Ar kādām vēlaties, mans mīļais! Bez manis bolīds vēl joprojām gravitētu debesu telpā, kur jums, lai ko jūs pārstāvētu, būtu pagrūti to sa­meklēt. Kā gan lai tas nebūtu mans, ja atrodas uz mana zemes gabala un es tam liku nokrist?

—       Jūs sakāt…? — de Šnaka kungs pārjau­tāja.

—       Es teicu, ka tam liku nokrist es. Starp citu, es par to ziņoju starptautiskajai konferencei, kas, šķiet, sanākusi Vašingtonā. Domāju, ka pēc mana paziņojuma saņemšanas tā pārtrauca darbu.

De Šnaka kungs neizpratnē vēroja sarunas biedru. Vai te bija darīšana ar jokdari vai jukušo?

—   Mans kungs, — viņš sacīja, — es piedalījos starptautiskajā konferencē un varu jums apgalvot, ka tā joprojām darbojās, kad es aizbraucu no Va­šingtonas. Turklāt varu jums apgalvot, ka neko ne­zinu par telegrammu, kuru jūs minējāt.

De Šnaka kungs nemeloja. Pakurls būdams, viņš nebija dzirdējis ne vārda, jo telegramma, kā tas parasti notiek autoritatīvās sanāksmēs, tika nola­sīta ellišķīgā troksnī, ko radīja atsevišķas sarunas.

—   Es tomēr to nosūtīju, — Zefirens Ksirdals ap­galvoja, sākdams iekaist. — Vai nu adresāts to sa­ņēmis vai ne, tas manas tiesības neietekmē.

—  Jūsu tiesības? — de Šnaka kungs jautāja, savukārt aizsvildamies. — Un jūs tiešām nekautrē­joties izvirzāt nopietnas pretenzijas uz bolīdu?

—   Nē! Tā tikai vēl trūka! Lai kautrētos? — Ksirdals ar izsmieklu attrauca.

—   Uz bolīdu, kas vērts sešus triljonus franku!

—   Un tad? Kaut arī tas būtu trīssimttūkstoš miljonu miljardu, biljardu, triljardu vērts, tas tik un tā pieder man!

—   Jums … Jūs jokojat! Lai vienam cilvēkam piederētu vairāk zelta nekā visai pārējai pasaulei! Tas nav pieaļujams.

—   Nezinu, vai tas ir vai nav pieļaujams! — Zefirens Ksirdals pārskaities kliedza. — Zinu tikai vienu — ka bolīds ir mans!

—   To mēs vēl redzēsim, — de Šnaka kungs noteica asā tonī. — Šimbrīžam jums būs vien jā­pacieš, ka mēs turpinām savu ceļu.

Pēc šiem vārdiem delegāts viegli pieskārās ce­pures malai un deva iedzimto pavadonim zīmi turpināt ceļu. De Šnaka kungs sekoja viņam pa pēdām, un trīs tūkstoši tūristu devās de Šnaka kungam pa pēdām.

Stingri balstīdamies uz garajām kājām, Zefi­rens Ksirdals vēroja pūli, kas, šķiet, nelikās gar viņu zinis. Viņš bija bezgala sašutis. Ielauzties viņa īpašumā un uzvesties tur kā iekarotā zemē! Apstrīdēt viņa tiesības! Tas gāja pāri visām ro­bežām.

Tomēr pret tādu pūli neko nevarēja uzsākt. Kad pēdējais svešinieks bija pagājis garām, viņam ne­atlika nekas cits kā atkāpties uz savu būdu. Bet, kaut arī uzvarēts, Zefirens Ksirdals nejutās pie­veikts un pārliecināts un pa ceļam ļāva vaļu žul­tainām pārdomām.

— Tas ir riebīgi… Riebīgi! — viņš atkārtoja, plātīdamies ar rokām kā semafors.

Pūlis tikmēr steidzās pakaļ pavadonim. Beidzot salas galā tas apstājās. Tālāk vairs nevarēja iet.

De Šnaka kungs un Vorfa kungs tūlīt bija klāt. Tad piesteidzās Forsaita un Hjudelsona kungi, Frānsiss un Dženija, Omikrons, misters Sets Sten­forts un misis Arkādija Vokere, un beidzot viss ziņkārīgo bars, ko flotile bija izmetusi Bafina jū­ras krastā.

Jā, tālāk iet nebija iespējams. Karstums kļuva tik nepanesams, ka neviens vairs nevarēja pa­spert ne soli uz priekšu.

Nebija arī nekādas vajadzības šo soli spert. Ne­pilnu četrsimt metru attālumā zelta lode bija sa­redzama jo skaidri, un visi varēja to aplūkot, tāpat kā pirms stundas Zefirens un Lekēra kungs. Tā vairs nestaroja kā tai laikā, kad zīmēja savu orbītu debesīs, tomēr spožums joprojām bija tik liels, ka acis to tikko spēja paciest. Ar vienu vārdu sakot, zelta lode uz zemes bija tikpat nesa­sniedzama kā gaisā.

Šajā vietā krastmala veidoja kaut ko līdzīgu noapaļotai plakankalnei, un klinti iedzimto valodā

sauca par Unaleku. Nosvērusies uz selgas pusi, tā beidzās ar vertikālu sienu, kas pacēlās metrus trīsdesmit virs jūras līmeņa. Bolīds bija nokritis šīs plakankalnes malā. Ja tas būtu nokritis vēl dažus metrus pa labi, to būtu aprijis bezdibenis, kurā pazuda klints pamats.

—  Jā, — Frānsiss Gordons nenocietās neno- murminājis, — vēl divdesmit so|u, un dibenā šis būtu!

—   No turienes to tik viegli vis ārā neizvil- ktu, — misis Arkādija Vokere nobeidza.

—   Ha-ha! De Šnaka kungam tas vēl nebūt nav rokā, — aizrādīja misters Sets Stenforts. — Gren­landes valdībai nebūs tik viegli ieslēgt to savos seifos.

Tāda, protams, bija pašreizējā situācija, bet tā varēja mainīties nākotnē. Jāapbruņojas ar pacie­tību. Jānogaida, kamēr bolīds atdziest, un, tā kā arktiskā ziema bija tuvu, šis process nevarēja ieilgt.

Misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hju­delsons stāvēja turpat nekustīgi, it kā hipnotizēti vērdamies zelta masā, kas svilināja acis. Abi bija mēģinājuši tuvoties bolīdam un abi atkāpušies, tāpat kā nepacietīgais Omikrons, kas gandrīz iz­cepa kā rostbifs. Četrsimt metru rādiusā tempe­ratūra sasniedza piecdesmit grādu pēc Celsija, un meteora izstarotais karstums padarīja gaisu neelpojamu.

—   Galu galā tur jau viņš ir… Tepat uz sa­las… Meteors taču neguļ jūras dibenā … Tas nav pasaulei pazudis… Tas pieder laimīgajai Grenlandei. Jāgaida. Atliek vienīgi gaidīt…

Šādus un tamlīdzīgus apsvērumus izteica ziņ­kārīgie, kurus pagriezienā aiz klints bija apstādi­nājis smacējošais karstums.

Jā, gaidīt… Bet cik iigi? Vai bolīds nedzisīs veselu mēnesi, varbūt divus? Tāda metāla masa, kas sakarsēta līdz baltkvēlei, var ilgi saglabāt augsto temperatūru. Tas jau piedzīvots ar daudz mazāka apjoma meteoriem.

Apritēja trīs stundas, un neviens ir nedomāja izkustēties no vietas. Vai ļaudis varbūt gaidīja, kad varēs bolīdam pieiet tuvāk? Tas nebūs ne šo­dien, ne rīt. Ja negribēja ierīkot te apmetni un apgādāties ar pārtiku, tad vajadzēja atgriezties uz kuģiem.

—   Mister Stenfort, — misis Arkādija Vokere teica, — vai jūs domājat, ka bolīds atdzisīs da­žās stundās?

—   Ne dažās stundās, ne dažās dienās, misis Vokere.

—   Tad es došos atpakaļ uz «Oregonu» un var­būt atgriezīšos vēlāk.

—  Jums taisnība, — misters Stenforts atbil­dēja, — un, sekodams jūsu piemēram, es došos uz «Moziku». Man liekas, ka brokastlaiks jau pāri.

Tas bija visprātīgākais lēmums, bet ne Frānsi* sam Gordonam, ne Dženijai neizdevās to iestāstīt misteriem Forsaitam un Hjudelsonam.

Lai gan pūlis pamazām izklīda, lai gan de Šnaka kungs pēdējais nolēma atgriezties Uper­navikā, abi apsēstie tomēr palika stūrgalvīgi stā­vam pie sava meteora.

—  Tēt, vai mēs beidzot neiesim? — Dženija vai­cāja Hjudelsonam vai desmito reizi ap diviem pēcpusdienā.

Atbildes vietā doktors Iljudelsons paspēra so­ļus desmit uz priekšu. Viņš bija spiests steigšus griezties atpakaļ. Tas bija tā, it kā viņš būtu mēģinājis līst krāsns mutē. Misters Dins Forsaits, kas bija meties viņam pakaļ, atkāpās tikpat stei­dzīgi.

— Klausieties, tēvoci, — savukārt atsāka Frān­siss Gordons, — un jūs, mister Hjudelson, ir laiks atgriezties uz kuģa. Pie velna! Bolīds taču nekur neaizbēgs. Aprijot to ar acīm, vēders nekļūst pil­nāks.

Veltas pūles. Tikai vakarā, aiz paguruma un nespēka vai krizdami no kājām, misters Forsaits un misters Hjudelsons bija ar mieru atkāpties, stingri nolēmuši atgriezties nākamajā dienā.

Viņi tiešām atgriezās no paša rīta, bet atdūrās pret apmēram piecdesmit bruņotiem vīriem — visu Grenlandes armiju, — kas nodrošināja kārtību vērtīgā meteora tuvumā.

Pret ko bija vērsta valdības piesardzība? Vai pret Zefirenu Ksirdalu? Tādā gadījumā piecdes­mit vīru bija daudz. Jo sevišķi tāpēc, ka bolīds ļoti veiksmīgi aizstāvēja pats sevi. Neciešamais karstums pat lielākos pārdrošniekus turēja pie­nācīgā attālumā. Kopš vakardienas labi ja bija iespējams meteoram pieiet par soli tuvāk. Ja tā turpināsies, tad tikai pēc vairākiem mēnešiem de Šnaka kungs Grenlandes vārdā varēs pārņemt dārgumu īpašumā.

Vienalga, dārgumu apsargāja jau tagad. Ja runa ir par piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit as­toņiem miljardiem, piesardzība nekad nav lieka.

Paklausot de Šnaka kunga lūgumam, viens no reidā noenkurotajiem kuģiem bija aizbraucis, lai pa telegrāfu paziņotu visai pasaulei nozīmīgo vesti. Pēc četrdesmit astoņām stundām par bolīda nokrišanu zinās visa zemeslode. Vai tas nekaitēs Lekēra kunga plāniem? Nekādā ziņā. «Atlantiks» jau bija aizbraucis pirms divdesmit četrām stun- nām, un, tā kā jahtas gaita bija daudz ātrāka, baņķiera rīcība bija trīsdesmit sešas liekas stun­das — pietiekami daudz laika, lai sekmīgi veiktu visas finansu spekulācijas.

Ja Grenlandes valdību piecdesmit sargu klāt­būtne nomierināja, tad tās pašas dienas pēcpus­dienā tai vajadzēja justies vēl daudzkārt drošākai, konstatējot, ka meteoru tagad jau apsargā septiņ­desmit vīru.

Pusdienas laikā pilsētai iepretim bija izmetis enkuru kāds kreiseris. Tā mastā plīvoja Amerikas Savienoto Valstu zvaigžņotais karogs. Kreiseris nekavējoties bija izsēdinājis krastā divdesmit vī­rus, kas tagad midšipmaņa (flotes kadeta) vadībā bija apmetušies bolīda apkaimē.

Uzzinot par kārtības dienesta pastiprinājumu, de Šnaka kungu pārņēma pretrunīgas jūtas. Ja viņš bija apmierināts ar to, ka vērtīgo bolīdu tik cītīgi apsargā, tad bruņotu amerikāņu jūrnieku izcelšanās krastā Grenlandes teritorijā modināja viņā nopietnas bažas. Midšipmanis, kuru viņš uz­runāja, neko nemācēja paskaidrot. Flotes kadets tikai klausīja priekšniecības pavēlēm un vairāk neko nezināja.

Tāpēc de Šnaka kungs nolēma otrā dienā ieras­ties uz kreisera ar savu sūdzību, bet, kad gribēja nodomu izpildīt, sadūrās ar jaunām grūtībām.

Naktī bija pienācis vēl otrs kreiseris, šoreiz an­gļu. Uzzinājis, ka bolīds nokritis, tā kapteinis, sekodams amerikāņu kolēģa priekšzīmei, bija iz­cēlis krastā divdesmit vīrus, kuri, paklausot cita midšipmaņa pavēlei, straujā solī devās uz salas ziemeļrietumu galu.

De Šnaka kungs samulsa. Ko tas viss nozī­mēja? Un viņa apmulsums vēl pieauga, uzzinot turpmākos notikumus. Pēcpusdienā pienāca ziņa par trešo kreiseri ar trejkrāsainu karogu mastā, un pec divām stundām divdesmit franču matroži mičmana pavadībā savukārt devās apsargāt bo­līdu.

Stāvoklis kļuva aizvien sarežģītāks. Un tas vēl nebūt nebija viss. Naktī no divdesmit pirmā uz divdesmit otro augustu ceturtais ieradās krievu kreiseris. Tad divdesmit otrajā datumā cits aiz cita ostā iepeldēja viens japāņu, viens itāliešu un viens vācu kuģis. Nākamajā dienā, divdesmit tre­šajā augustā, pa vienam kreiserim no Argentīnas un Spānijas atpeldēja tikai mazliet agrāk par kādu čīlieti, kuram savukārt sekoja viens portu­gāļu un viens holandiešu karakuģis.

Divdesmit piektajā augustā sešpadsmit kara­kuģu, kuru vidū paklusām atkal bija izmetis en­kuru «Atlantiks», Upernavikas reidā veidoja tāda apmēra starptautisku eskadru, kāda šais ziemeļu apgabalos vēl nekad nebija redzēta. Un, tā kā katrs kuģis bija virsnieka vadībā izcēlis krastā divdesmit vīrus, trīssimt divdesmit dažādu tau­tību matrožu un sešpadsmit virsnieku tagad stai­gāja pa Grenlandes zemi, kuru ar vislabāko gribu nekādi nespētu aizsargāt turienes piecdesmit droš­sirdīgie kareivji.

Katrs kuģis atveda savas ziņas, un šīs ziņas, spriežot pēc to darītā iespaida, nebija visai ieprie­cinošas. Noskaidrojās, ka Vašingtonā vēl jopro­jām darbojas starptautiskā konference, kaut gan bija skaidrs, ka tā turpina sēdes tikai formas pēc. Vārds bija dots diplomātiem… (pagaidām, kā čukstus tika piemetināts), kamēr nerunā lielga­bali. Ministriju kancelejās notika diskusijas, kas ne vienmēr bija miermīlīgas.

Kuģu skaitam pieaugot, ziņas kļuva aizvien sa­traucošākas. Nekas īsti skaidri nebija zināms, taču baumas izplatījās gan virsnieku, gan mat­rožu aprindās, un dažādo okupācijas daju sav­starpējās attiecības ar katru dienu kļuva aizvien saspīlētākas.

Amerikāņu komandieris vēl nesen pie sava galda bija ielūdzis angļu kolēģi, un pēdējais, do­doties atbildes vizītē, bija izmantojis gadījumu, lai nodotu sirsnīgus cieņas apliecinājumus franču kreisera kapteinim, turpretī tagad starptautiskām laipnības izpausmēm bija pienācis gals. Pašreiz ikviens noslēdzās sevī un vēroja, no kuras puses pūtīs vējš, kura pirmās vēsmas vēstīja vētras tu­vošanos.

Zefirena Ksirdala dusmas nerimās. Lekēra kungs tik tikko spēja uzklausīt nemitīgos pārme­tumus un veltīgi mēģināja apelēt pie krustdēla veselā saprāta.

—   Tev taču jāsaprot, mījo Zefiren, — viņš teica, — ka de Snaka kungam ir taisnība un viena cilvēka rokās nevar atstāt tik ievērojamu summu. Ir gluži dabiski, ka šai jautājumā iejaucas valsts vara. Bet dod man vāju. Kad pirmais satraukums būs rimies, sākšu rīkoties es, un es uzskatu, ka mūsu taisnīgās prasības ņems vērā. Kaut ko jau es panākšu, par to nav šaubu.

—   Kaut ko! — Ksirdals iesaucās. — Bet es uz­spļauju jūsu «kaut kam». Ko es ar šo zeltu da­rīšu? Vai-man tas vajadzīgs?

—  Bet kāpēc tad tu tik briesmīgi uztraucies? — Lekēra kungs iebilda.

—  Tāpēc, ka bolīds pieder man. Esmu sašutis, ka man to grib atņemt. To es necietīšu!

—   Ko tu vari iesākt pret visu pasauli, manu Zefiren?

—  Ja es to zinātu, tad būtu jau izdarījis. Bet nekas, pacietību . .. Kad šis tā sauktais delegāts izteica domu atņemt man manu bolīdu, tas bija riebīgi. Ko lai saka šodien? Cik zemju pasaulē, tik zagļu! Nemaz jau nerunājot par to, ka viņi gatavi cits citu saplosīt, cik dzirdams … Kāda velna pēc es neatstāju bolīdu tur, kur tas bija? Likt tam nokrist man šķita joks. Iedomājos, ka eksperi­ments būs interesants… Būtu es zinājis! Nabaga tukšinieki, kam kabatā nav ne desmit sū, tagad plēsīsies par miljardiem! Sakiet, ko gribat, bet tas viss ir nejēdzība!

Tādas bija Ksirdala domas.

Lai nu kā, viņš velti dusmojās uz de Šnaka kungu. Nelaimīgais delegāts, runājot tautas mēlē, pats nejutās savā ādā. Iebrukums Grenlandes te­ritorijā nesolīja neko labu, un republikas nākamās pasakainās bagātības pamats bija visai nedrošs. Bet ko iesākt? Vai viņš ar saviem piecdesmit vī­riem varēja iemest jūrā trīssimt divdesmit ār­zemju jūrniekus un šaut, torpedēt un nogremdēt sešpadsmit bruņotos milzeņus, kas viņu ielenca?

Protams, nē. Vienīgais, ko viņš varēja un kas viņam arī bija jādara, — savas zemes vārdā pro­testēt pret ielaušanos tās teritorijā.

Kādudien, kad angļu un franču kapteiņi tāpat vien aiz ziņkāres bija izkāpuši krastā, de Šnaka kungs izmantoja gadījumu, lai prasītu no viņiem paskaidrojumus un iesniegtu oficiālu protestu, kas, lai gan bija sastādīts diplomātiskos terminos, tomēr skanēja visai skarbi.

Angļu komandieris atbildēja. Viņš apgalvoja, ka de Šnaka kungs uztraucoties velti. Reidā noenku­roto kuģu kapteiņi tikai paklausot savām admira­litātēm. Viņiem neesot tiesību ne apstrīdēt, ne iz­skaidrot šos rīkojumus, viņu pienākums esot tos izpildīt. Tomēr jādomājot, ka starptautiskā akcija paredzēta vienīgi kārtības uzturēšanai daudzo ziņ­kārīgo dēļ, kuru skaits laikam gan bija aplēsts

vēl lielāks. Par tālāko de Šnaka kungam neesot jāraizējas. Jautājumu apspriežot, un augstākās in­stancēs neesot ne mazāko šaubu, ka ikviena tie­sības tikšot respektētas.

—       Pilnīgi pareizi, — franču komandieris aplie­cināja.

—       Ja jau ikviena tiesības respektēs, tad es va­rēšu aizstāvēt arī savas tiesības! — piepeši iesau­cās kāds cilvēks, iejaukdamies sarunā.

—       Ar ko man tas gods? — komandieris pavai­cāja.

—        Dins Forsaits, astronoms Vostonā, bolīda īstenais tēvs un likumīgais īpašnieks, — sarunas pārtraucējs atbildēja, bet de Šnaka kungs tikai paraustīja plecus.

—        Ļoti jauki! — komandieris nopriecājās. — Esmu dzirdējis jūsu vārdu, mister Forsait. Protams, ja jums ir tiesības, kāpēc gan tās ne­aizstāvēt?

—        Tiesības? — šajā brīdī vēl kāds iejaucās sa­runā. — Ko tad lai es saku par savām tiesībām? Vai gan es, doktors Sidnejs Hjudelsons, pirmais nepaziņoju visai pasaulei par meteoru?

—       Jūs? — misters Dins Forsaits atvaicāja, ap­sviezdamies kā čūskas sadzelts.

—   Es.

—        Kaktu dakteris, kas pats sev piešķir tādu at­klājumu!

—   Tāpat kā jūs, pēdīgais nejēga!

—       Lielībnieks, kas pat nezina, pa kuru galu skatās_ tālskatī.

—   Āksts, kas teleskopu nav pat redzējis!

—   Es — nejēga?

—   Es — kaktu dakteris?

—        Ne jau tāds nejēga, lai neprastu atmaskot krāpnieku!

—       Ne jau tāds kaktu dakteris, lai nespētu at­šķirt godīgu cilvēku no zagļa!

—       Tas nu ir par daudz! — misters Dins For­saits iesaucās aizžņaugtā balsī. — Piesargieties, kungs!

Abi sāncenši, dūres sažņauguši, apmainījās nik­niem skatieniem un draudīgi tuvojās viens otram, un šī ķilda droši vien slikti beigtos, ja neiejauktos Frānsiss un Dženija.

—       Tēvoci! — Frānsiss izsaucās, ar stingru roku savaldīdams misteru Dinu Forsaitu.

—       Tēt! Es jūs lūdzu… Tēt… — Dženija lū­dzās asarām acīs.

—        Kas ir šie divi velna apsēstie? — misteram Setam Stenfortam jautāja Zefirens Ksirdals, kurš tobrīd, stāvēdams viņam blakus, vēroja traģiko­misko ainu.

Ceļojuma laikā pieklājības formalitātes daudz neievēro. Un misters Sets Stenforts bez aplinkiem atbildēja uz jautājumu, ko bez aplinkiem izteica kāds nepazīstamais.

—        Jūs droši vien esat kaut ko dzirdējis par misteru Dinu Forsaitu un doktoru Sidneju Hjudel- sonu?

—   Par Vostonas astronomiem amatieriem?

—   Tieši tā.

—   Par tiem, kas atklāja šeit nokritušo bolīdu?

—   Tie ir viņi.

—   Un par ko tad viņi strīdas?

—       Viņi nevar vienoties par to, kuram pieder at­klājuma prioritāte.

Zefirens Ksirdals nicīgi paraustīja plecus.

—   Ir nu gan par ko ķildoties! — viņš noteica.

—       Turklāt abi pieprasa tiesības uz bolīdu, — misters Sets Stenforts turpināja.

Tikai tāpēc, ka nejauši pamanījuši to de­besīs?

—   Tieši tā.

—  Viņiem netrūkst nekaunības, — Zefirens Ksirdals noteica. — Bet kāds tam visam sakars ar jauno cilvēku un meiteni?

Misters Sets Stenforts labprāt paskaidroja. Viņš pastāstīja, ka apstākļi sazvērējušies pret abiem saderinātajiem un izjaukuši paredzētās kā­zas un ka bezjēdzīgas skaudības pēc kādreiz draudzīgās ģimenes sanaidojušās.

Ksirdals bija satriekts. Viņš raudzījās uz mis­teru Dinu Forsaitu, ko turēja Frānsiss Gordons, un Dženiju Hjudelsoni, kura ar savām vārajām rokām bija apskāvusi satracināto tēvu, kā uz pār­dabiskām parādībām. Kad misters Sets Stenforts bija beidzis runāt, Zefirens Ksirdals, ne ar vārdu nepateicies par paskaidrojumu, izgrūda skalu: «Šoreiz tas nu ir par daudz!» un aizdrāzās lie­liem soļiem. Ar skatienu laiski pavadījis īpatni, Stenforts viņu tūlīt aizmirsa un atgriezās pie mi­sis Arkādijas Vokeres, kuru īsās sarunas laikā bija pametis vienu.

Zefirens Ksirdals vairs nevaldīja pār sevi. Ar strauju vēzienu viņš atrāva būdiņas durvis.

—   Tēvoci! — viņš uzsauca Lekēra kungam, ku­ram dzēlīgā uzruna lika satrūkties. — Es apgal­voju, ka tas ir pārāk riebīgi.

—   Kas tad atkal? — Lekēra kungs jautāja.

—  Nu, bolīds, protams! Joprojām nolādētais bo­līds!

—   Ko tas tev atkal nodarījis?

—   Tas pašreiz jauki noposta visu zemi. Tā ļaundarībām nav vairs skaita. Tas ne tikai padara visus cilvēkus par zagļiem, bet grib visu pasauli noslīcināt asinīs un sadedzināt ugunī, tas visur sēj nemieru un karus. Un tas vēl nav viss. Bo­līds pat atļaujas sanaidot saderinātos. Ejiet un paskatieties uz meiteni, tēvoci, un jums kaut kas kļūs skaidrs! Viņus uzlūkojot, varētu raudāt pat kilometra stabs! Tas viss galu galā ir par daudz riebīgi.

—       Kādus saderinātos? Par kādu meiteni tu runā? Kas tā atkal par jaunu iedomu? — Lekēra kungs apstulbis taujāja.

Zefirens Ksirdals viņu nepagodināja ar atbildi.

—       Jā, tas ir pārāk riebīgi, — viņš vēlreiz de­dzīgi pasludināja. — Bet pagaidiet vien, tā tas nebeigsies! Es viņus visus samierināšu, un kā vēl!

—   Kādas muļķības tev atkal prātā, Zefiren?

—       Velns lai parauj, to nav grūti uzminēt. Es viņu bolīdu iegrūdīšu jūrā.

Lekēra kungs pielēca kājās. Satraukumā viņam sažņaudzās sirds un nobālēja seja. Ne mirkli viņš nepieļāva domu, ka Ksirdals varētu apvaldīt savu neganto iedvesmu un neizpildīt draudus, kas bija viņam pa spēkam. Viņš jau bija pierādījis, ko spēj. No viņa varēja sagaidīt visu.

—       To tu nedarīsi, Zefiren, — Lekēra kungs iesaucās.

—       Nekā nebija! Darīšu gan! Un neviens mani neaizkavēs. Man nu reiz pietiek, un es ķeršos pie darba tūlīt!

—   Bet, nelaimīgais, tu taču nemaz nepadomā …

Lekēra kungs piepeši apklusa. Viņa smadzenēs

pēkšņa un spilgta kā zibens iešāvās ģeniāla doma. Dažos acumirkļos lielais finansu cīņu kapteinis apsvēra šīs idejas stiprās un vājās puses.

—   Patiesi… — viņš nomurmināja.

Vēlreiz visu pārdomājis, viņš pārliecinājās, cik lielisks ir šis projekts. Pagriezies pret Zefirenu

Ksirdalu, viņš teica ar uzsvaru ka steidzīgs cil­vēks, kuram katra minūte stundas vērta:

—   Labi, es tev vairs nerunāšu pretim. Tu gribi bolīdu iegrūst jūrā? Lai notiek! Bet vai tu nevari dot man dažas dienas atelpai?

—   Diemžēl tas man jādara, — Ksirdals iesau­cās. — Man jāpārbūvē aparāts, lai tas veiktu to, ko es gribu. Šī pārbūve ilgs piecas sešas dienas.

—   Tātad līdz trešajam septembrim?

—   Jā.

—   Ļoti labi, — Lekēra kungs noteica un aiz­steidzās uz Upernaviku, bet krustdēls ķērās pie darba.

Lekēra kungs lika sevi nekavējoties aizvest uz «Atlantiku», kura skurstenis tūlīt sāka velt biezus melnus dūmu vālus. Pēc divām stundām, kad īpaš­nieks bija atgriezies krastā, «Atlantiks», brauk­dams ar pilnu tvaiku, jau nozuda aiz apvāršņa.

Tāpat kā viss, kas ir ģeniāls, Lekēra kunga plāns bija ārkārtīgi vienkāršs.

Iespējami bija divi atrisinājumi: nosūdzēt krust­dēlu starptautiskajām karaspēka vienībām un aiz­kavēt viņu darboties vai arī Jaut visam iet savu gaitu; Lekēra kungs izvēlējās pēdējo.

Pirmajā gadījumā viņš varēja rēķināties ar ieinteresēto valdību pateicību. Viņš katrā ziņā sa­ņemtu daļu no vērtības, kas izglābta ar viņa pie­sardzīgo gādību. Bet cik liela tā būtu? Droši vien smieklīgi maza un jo niecīgāka, ņemot vērā zelta vērtības krišanos, ko neizbēgami radītu liels šā metāla pieplūdums tirgū.

Turpretim, ja viņš joprojām cieta klusu, tad līdz ar to ne tikai paglābās no visām nelaimēm, ko iedīglī ietvēra sevī zelta masa un ar ko tā varēja pārplūdināt zemi kā grēku plūdos, bet arī izvai- rijās no gluži personiskām neērtībām un vienlai­kus nodrošināja sev lielas priekšrocības. Piecas sešas dienas viens pats zinādams noslēpumu, viņš varēja to izmantot savā labā. Tāpēc vajadzēja tikai aizsūtīt «Atlantiku» ar jaunu telegrammu, pēc kuras atšifrēšanas ierēdņi Druo ielā lasītu: «Gaidams sensacionāls notikums. Pērciet raktuves neierobežotā skaitā.»

Rīkojums bija izpildāms bez grūtībām. Par bo­līda krišanu tagad acīmredzot bija zināms visiem, un zelta raktuvju akciju vērtība droši vien bija pazeminājusies gandrīz līdz nullei. Tās, bez šau­bām, pašreiz piedāvāja visur par niecīgām cenām, un pircēju tām nebija… Turpretim kas tas būs par bumu, kad kļūs zināms, kā viss beidzies! Cik strauji tās atkal celsies līdz iepriekšejai vērtībai, nesot milzu peļņu laimīgajam uzpircējam!

Sacīsim jau tūlīt, ka Lekēra kunga acs bija ne­kļūdīga. Kad telegramma pienāca Druo ielā, biržā tika akurāti izpildīti viņa norādījumi. Lekēra banka termiņā un par skaidru naudu iepirka vi­sas zelta raktuvju akcijas, kuras todien piedāvāja, un nākamajā dienā notika tas pats.

Kādu ražu viņš ievāca šais divās dienās! Neie­vērojamu raktuvju akcijas par dažiem santīmiem gabalā, kādreiz plaukstošu raktuvju akcijas par diviem trim frankiem, pirmšķirīgas raktuves par desmit vai divpadsmit frankiem — banka savāca visu.

Pēc četrdesmit astoņām stundām visās pasaules biržās paklīda baumas par šiem iepirkumiem, mo­dinot arī zināmu satraukumu. Lekēra banka, kas bija pazīstama kā nopietna, labi informēta iestāde, droši vien nerīkojās uz labu laimi. Tur kaut kas slēpās. Tādas bija vispārējās domas, un akciju kurss atkal ievērojami cēlās.

Bet bija jau par vēlu. Apvērsums bija noticis. Robēram Lekēra kungam tagad piederēja lielākā puse no visas zemeslodes zelta ieguves.

Kamēr Parīzē risinājās šie notikumi, Zefirens Ksirdals lika lietā visas rezerves daļas, ko aiz­braucot bija pamanījies paņemt līdzi, lai pārvei­dotu savu aparātu. Kastes iekšienē viņš radīja jaunus strāvas ceļus, savienodams un atvienodams vadus, ārpusē diviem jauniem reflektoriem pievie­noja dīvainas formas ampulas. Noteiktajā da­tumā, trešajā septembrī, viss bija galā, un Zefi­rens Ksirdals teicās ķerties pie darba.

Tēvoča klātbūtne izņēmuma kārtā nodrošināja viņam īstu auditoriju. Tā viņam bija vienreizēja izdevība likt lietā savu oratora talantu.

— Mans aparāts, — viņš teica, ieslēgdams strāvu, — nav ne noslēpumains, ne ellišķīgs. Tas ir tikai savdabīgs transformators. Tas gluži pa­rastā veidā saņem elektrisko strāvu un atdod to tālāk augstākā, manis atklātā veidā. Šī ampula, ko jūs te redzat un kas griežas kā dulla, ir tā pati, kas man palīdzēja pievilkt bolīdu. Ar reflek­toru, kura centrā tā novietota, tā raida telpā īpašu strāvu, ko esmu nosaucis par neitrālo spirālveida strāvu. Kā jau vārds norāda, tā kustas spirālvei­dīgi. Turklāt tai ir īpašība strauji atgrūst jebkuru materiālu priekšmetu, kas tai stājas ceļā. Visas spirāles kopā veido tukšu cilindru, no kura gaiss, kā arī jebkura cita viela izspiesti laukā, tā ka ci­lindra iekšpusē nav nekā. Vai jūs, tēvoci, sapro­tat, ko īsti nozīmē NEKAS? Jūs taču varat iedo­māties, ka bezgalīgajā telpā vienmēr un visur ir kaut kas un ka mans neredzamais cilindrs, kas urbjas atmosfērā, uz neilgu brīdi ir vienīgā vieta Visumā, kur nav NEKA. Šis brīdis ir ļoti īss, īsāks par zibens uzliesmojumu. Šis vienīgais punkts, kur valda absolūts tukšums, ir ventilis, pa kuru straujiem viļņiem izplūst neiznīcināmā enerģija, ko zemeslode kondensētu tur gūstā vie­las smagajās bruņās. Mans uzdevums ir tikai no­vērst kādu šķērsli.

Lekēra kungs ļoti uzmanīgi sekoja interesanta­jam izklāstam.

—   Vienīgās grūtības sagādā neitrālās spirāl­veida strāvas viļņu garuma noregulēšana, — Ze­firens Ksirdals turpināja. — Ja šī strāva sasniedz priekšmetu, uz kuru gribam iedarboties, tad tā šo priekšmetu atgrūž, nevis pievelk. Tātad jāpanāk, lai tā «pārtrūktu» zināmā attālumā no šī priekš­meta un lai atbrīvotās enerģijas stari būtu cik iespējams tuvu tam.

—   Bet, lai bolīds iegāztos jūrā, tas taču ir jā- atgrūž, nevis jāpievelk, — Lekēra kungs iebilda.

—   Jā un nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja.

—   Klausieties uzmanīgi, tēvoci. Man precīzi zi­nāms attālums, kas mūs šķir no bolīda. Šis at­tālums ir tieši piecsimt vienpadsmit metru četr­desmit astoņi centimetri. Pēc tā vadoties, es regu­lēju strāvas stiprumu.

Joprojām runādams, Ksirdals darbojās ap reo­statu, kas bija savienots ar elektrības avotu un mašīnu.

—   Tā, tas nu ir kārtībā, — viņš turpināja.

—  Tagad strāva izbeidzas vismaz trīs centimetrus no bolīda, tai vietā, kur tas izliecas ziemeļaus­trumu virzienā. Atbrīvotās enerģijas spēcīgais starojums tātad ietver to no šīs puses. Varbūt tomēr ar to nepietiks, lai izkustinātu tādu masu, kas turklāt tik cieši piekļauta pie zemes. Tāpēc es, drošs paliek drošs, izmantošu vēl divus citus palīglīdzekļus. .

Ksirdals iebāza roku mašīnā. Tūlīt viena no abām jaunajām ampulām sāka neganti sprēgāt.

—   Ņemiet vērā, tēvoci, — viņš skaidroja, — šī ampula negriežas tāpat kā pirmā. Tā iedarbojas citādi. No tās plūst pavisam īpašas strāvas. Lai atšķirtu no iepriekšējām, nosauksim tās par ne­itrālām taisnvirziena strāvām. Šo taisnvirziena strāvu garums nav jāregulē. Tās ir neredzamas un izgaistu bezgalībā, ja es tās nevirzītu uz me­teora dienvidrietumu stūri, kas tās aiztur. Es jums neieteiktu gadīties tām ceļā. Tās jūs «noliktu uz lāpstiņām», kā saka sportisti… Bet nenovirzī­simies to temata. Kas tad īsti ir šīs taisnvirziena strāvas? Tās, tāpat kā spirālveida strāvas un, starp citu, kā jebkura elektriskā strāva, lai kādas dabas tā būtu, tāpat kā skaņa, tāpat kā siltums, tāpat kā gaisma, nav nekas cits kā matērijas atomu pēdējā vienkāršotības pakāpe. Lai jums būtu priekšstats, cik ārkārtīgi sīki ir šie atomi, varu sacīt, ka pašreiz pret zelta bluķa virsmu at­duras ne mazāk kā septiņsimt piecdesmit miljoni tādu atomu sekundē. Tā ir īsta bombardēšana, kurā šāviņu vieglumu kompensē to bezgalīgais skaits un ātrums. Ja pievienojam šos triecienus pievilkšanas spēkam, kas iedarbojas uz zelta bluķi no pretējās puses, varam sasniegt vēlamo rezul­tātu.

—   Un tomēr bolīds nekustas, — Lekēra kungs sacīja.

—   Tas kustēsies, — Zefirens Ksirdals mierīgi apgalvoja. — Tikai mazliet pacietības! Piedevām man ir vēl kaut kas, lai paātrinātu visa norisi. No šī trešā reflektora es raidīšu vēl citus atomu lā­diņus, virzīdams tos nevis uz pašu meteoru, bet gan uz augsni, kas to balsta jūras pusē. Jūs re­dzēsit, kā augsnes kārtiņa pamazām kļūs irdena, izburbēs un bolīds, ņemot vēra tā paša smagumu, sāks slīdēt lejup pa slīpni.

Zefirens Ksirdals atkal iebāza roku mašīnā. Sāka sprakšķēt trešā ampula.

— Turiet nu abas acis vajā, tēvoci, — viņš sa­cīja. — Man liekas, mēs dabūsim pasmieties!

XX NODAĻA, kuru varbūt lasis ar nožēlu, bet kuru autors uzrakstījis aiz cieņas

pret vēstures patiesību, cerēdams, ka tādu to kādreiz ietvers astronomijas annālēs.

Atsevišķi izsaucieni saplūda vienā vienīgā klie­dzienā, it kā briesmīgs zvēra rēciens izlauzās no pūļa, tikko zelta bluķis nodrebēja.

Visu skatieni bija vērsti uz vienu pusi. Kas īsti notika? Vai tā nebija halucinācija? Vai meteors tik tiešām bija sakustējies? Ja tas ir tā, tad kāda iemesla dēļ? Vai zeme pamazām neieliecās zem tā svara, tā ka galu galā dārgais bolīds var ieslīdēt jūrā?

—   Tas būtu īpatnējs atrisinājums šim notiku­mam, kas satraucis visu pasauli, — piezīmēja mi­sis Arkādija Vokere.

•— Tas nebūtu ļaunākais atrisinājums, — mis­ters Sets Stenforts sacīja.

—   Tas būtu vislabākais atrisinājums! — Frān- siss Gordons piebilda.

Nē, ļaudis nebija pārskatījušies. Bolīds patie­šām lēni slīdēja uz jūras pusi. Nav šaubu, ka ze­mes virskārta pamazām ieliecās. Ja šī kustība nebeigsies, zelta lode galu galā aizripos līdz nogā­zes malai un ievclsies jūras dzelmē.

Visus pārņēma apjukums, kam pievienojās zi­nāms nicinājums pret šo zemi, kas bija brīnišķī­gās nastas necienīga. Cik žēl, ka meteors nokri­tis tieši uz šīs salas, nevis uz Grenlandes piekras­tes nesatricināmajām bazalta klintīm, kur šiem tūkstošiem miljardu nedraudētu briesmas uz vi­siem laikiem izslīdēt no alkatīgās cilvēces rokām!

Jā, meteors slīdēja lejup. Varbūt tas ir dažu stundu jautājums, varbūt mazāk — tikai minūšu jautājums, ja plakankalne pēkšņi iebruktu zem bolīda milzīgā svara.

No visiem kliedzieniem, ko izraisīja nenovēršamā nelaime, visšausmīgāk skanēja sāpju rēciens, kas izlauzās no de Šnaka kunga krūtīm. Ardievu, vie­nīgā iespēja apveltīt savu zemi ar zelta miljardiem! Ardievu, laimīgās izredzes padarīt bagātus visus Grenlandes pilsoņus!

Ja runājam par misteru Dinu Forsaitu un dok­toru Hjudelsonu, tad, jāteic, bija iemesls bažīties, vai viņi nezaudēs prātu. Viņi izmisumā izstiepa rokas pret bolīdu un sauca palīgā, it kā te būtu iespējams kaut ko līdzēt.

Kad bolīds mazliet spējāk sakustējās, viņi ga­līgi zaudēja galvu. Nedomādams par draudoša­jām briesmām, doktors Hjudelsons izlauzās caur sargu ķēdi un metās pretim zelta lodei.

Necik tālu viņš neaizskrēja. Svelošais gaiss smacēja elpu, pēc kādiem simt soļiem viņš pēkšņi sagrīļojās un kā maiss nogāzās gar zemi.

Misteram Dinām Forsaitam būtu vajadzējis priecāties: līdz ar konkurenta galu izbeigtos kon­kurences cīņa! Taču misters Dins Forsaits bija ne tikai kaislīgs astronoms: pirmām kārtām viņš bija krietns cilvēks un pārdzīvojuma spraigumā atkal atguva savu īsto dabu. Naids izgaisa, kā, cilvēkam pamostoties, izgaist ļauns sapnis, un sirdī palika tikai seno dienu atmiņas. Un tāpēc Dins Forsaits, pat neapdomādamies (lai slava vi­ņam par to!), drošsirdīgi traucās palīgā vecajam draugam, nevis priecājās par pretiniekam drau­došo nāvi.

Taču viņa spēki nevarēja ne tuvu līdzināties viņa drosmei. Tikko viņš bija nokļuvis līdz dok­toram Hjudelsonam, tikko bija paguvis atvilkt to dažus metrus atpakaļ, kad pats, savukārt zaudējis elpu šai pekles svelmē, nokrita bez samaņas bla­kus draugam.

Par laimi, Frānsiss Gordons bija tūlīt meties vi­ņam pakaļ un, ne mirkli nevilcinoties, Gordonam bija sekojis misters Sets Stenforts. Jādomā, ka misis Arkādija Vokere nespēja palikt vienaldzīga.

— Set! Set! — viņa neviļus iekliedzās, it kā iz­bijusies briesmu, kas draudēja viņas bijušajam vīram.

Frānsiss Gordons un Sets Stenforts, kuriem tū­līt pievienojās daži drosmīgākie no skatītājiem, bija spiesti rāpus virzīties uz priekšu, aizsedzot muti ar kabatas lakatiņu, jo gaiss bija pilnīgi ne­elpojams. Beidzot viņi sasniedza vietu, kur gulēja misters Forsaits un doktors Hjudelsons. Viņi pa­cēla abus cietušos un atnesa tos šaipus robežas, kuru nedrīkstēja pārkāpt, ja negribēja apdedzi­nāties līdz pašām iekšām.

Par laimi, abi savas nepiesardzības upuri tika laikus izglābti. Ar apkārtējo rūpēm un gādību viņi atguva samaņu. Bet — ak vai! — viņi at­griezās dzīvē, lai skatītu savu cerību sabrukumu.

Bolīds joprojām lēnām slīdēja pa nogāzi vai nu pats sava smaguma dēļ, vai arī tāpēc, ka zemes virskārta aizvien vairāk iegrima zem tā svara. Tā smaguma centrs vairs nebija tālu no kores, aiz kuras klints vertikāli sniedzās līdz ūdenim.

No visām pusēm skanēja kliedzieni, kas lieci­nāja par pūļa ārkārtīgo satraukumu. Ļaudis skrai­dīja šurp un turp, paši nezinādami, kāpēc. Daži — to vidū arī misters Sets Stenforts un mi­sis Arkādija Vokere — skrēja lejā pie jūras, lai vismaz nepalaistu garām nevienu gaidāmās ka­tastrofas detaļu.

Vienu brīdi it kā atausa cerība: zelta lode stā­vēja nekustīgi!

Bet tas bija tikai īss mirklis. Pēkšņi atskanēja apdullinošs brīkšķis … Klints neizturēja, un me­teors nogrima jūrā.

Ja piekrastē neatbalsojās pūla skaļais žēlabu sauciens, tad tikai tāpēc, ka to tūlīt nomāca sprā­dziena dārdoņa, kas bija spēcīgāka par visstip­rāko pērkona grāvienu. Tai pašā laikā salas vir­smu kā slaucīt noslaucīja briesmīgs virpuļviesulis, kas nogāza gar zemi bez izņēmuma visus skatī­tājus.

Bolīds bija eksplodējis. Ūdens, pa tūkstoš po­rām iesūkdamies šī milzīgā zelta sūkņa neskaitā­majās alveolās, saskarē ar nokaitēto metālu bija acumirklī pārvērties tvaikā, un meteors bija sprā­dzis kā pārkarsēts katls. Tagad tā šķembas ar apdullinošu svilpoņu un šņākoņu krita viļņos.

Spēcīgais sprādziens sabangoja jūru. Varens vilnis triecās pret krastu ar neticamu spēku. Ne­piesardzīgākie skatītāji, kas bija piegājuši pārāk tuvu jūras malai, izbīlī metās bēgt un centās uz­rāpties nogāzes augšā.

Tomēr ne visiem tas izdevās. Daži zaķapasta­las, kurus bailes bija pārvērtušas par zvēriem, pa­grūda sāņus un nogāza gar zemi misis Arkādiju Vokeri. Viņu neizbēgami būtu ierāvis jūrā nāka­mais vilnis, kas šļāktos pret krastu!

Bet misters Sets Stenforts bija modrs. Kad vairs, šķiet, nebija cerības uz glābiņu, viņš, ris­kēdams pats ar savu dzīvību, steidzās palīgā mi­sis Vokerei, un tas notika tādos apstākļos, ka visi jau rēķinājās ar diviem upuriem viena vietā…

Tomēr nē. Setam Stenfortam izdevās nokļūt līdz tai vietai, kur gulēja jaunā sieviete. Atbalstījies pret klints izcilni, viņš izturēja drausmīgās ban­gas atplūdu. Vairāki tūristi tūlīt steidzās viņiem abiem palīgā un atveda atpakaļ misis Arkādiju Vokeri un misteru Setu Stenfortu. Abi bija glābti.

Misters Sets Stenforts nebija pat zaudējis sa­maņu, bet Arkādija Vokere gulēja bez dzīvības zīmēm. Klātesošie darīja visu, lai jaunā dāma at­kal nāktu pie samaņas. Viņas pirmie vārdi tika sacīti bijušajam vīram.

— Ja man vajadzēja tapt izglābtai, tad pats par sevi saprotams, ka jūs bijāt izredzēts par manu glābēju, — viņa teica, spiezdama Setam Stenfortam roku un uzlūkodama viņu ar maigas pateicības pilnu skatienu.

Brīnišķīgais bolīds nebija tik laimīgs kā misis Arkādija Vokere un nespēja izbēgt savam bēdī­gajam liktenim. Tā lauskas, cilvēkiem nesasnie­dzamas, tagad gulēja jūras dzīlē. Kaut arī ar ne­iedomājamām pūlēm būtu iespējams izvilkt no ne­izmērojamās dzelmes tādu milzeni, taču tik un tā no šīs cerības vajadzēja atteikties. Sasprāgušā kodola neskaitāmās šķembas bija izkaisījušās pa visu jūru. Velti de Snaka kungs, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons meklēja piekrastē kaut niecīgāko zelta drumsliņu. Velti. Visi pieci tūkstoši septiņi simti astoņdesmit astoņi miljardi bija pazuduši līdz pēdējam santīmam. No nepa­rastā meteora pāri nebija palicis nekas.

XXI nodaļa,

kura ir arī pēdējā un kurā atrodam šā stāsta epilogu, bet beidzamais vārds tomēr paliek misteram Džonam Protam, Vostonas tiesnesim.

Ziņkāre bija apmierināta, un interesentu pūlim atlika tikai doties projām.

Vai ziņkāre bija apmierināta? To īsti apgalvot nevar. Vai šāds atrisinājums bija tik gara, dārga un nogurdinoša ceļojuma vērts? Redzēt meteoru, kad nav iespējams pieiet tam tuvāk par četrsimt metriem, ir visai niecīgs sasniegums. Tomēr ar to bija jāapmierinās.

Vai viņi vismaz varēja cerēt kādreiz gūt gan­darījumu? Vai pie mūsu apvāršņa jebkad vēl pa­rādīsies zelta bolīds? Nē. Tādi notikumi neatkār­tojas. Protams, varbūt izplatījumā lido vēl citi zelta spīdekļi, bet iespēja, ka tos varētu ietek­mēt Zemes pievilkšanas spēks, ir tik niecīga, ka ar to nav ko rēķināties.

Galu galā viss tomēr beidzās laimīgi. Seši tril­joni zelta, kas nāktu apgrozībā, padarītu absolūti nevērtīgu šo metālu, kas cilvēkiem, kuriem tā nav, šķiet «nicināms», bet visiem pārējiem tik dārgs. Tāpēc nav ko nožēlot bolīda zaudējumu, jo šis zelta meteors būtu ne tikai radījis apvēr­sumu pasaules finansu tirgū, bet varbūt pat izrai­sījis karu, kas pārņemtu visu zemeslodi.

Un tomēr visās ieinteresētajās personās šāds atrisinājums pilnīgi pamatoti radīja vilšanās sa­jūtu. Ar kādu sarūgtinājumu misters Dins For­saits un misters Sidnejs Hjudelsons devās apska­tīt vietu, kur bija uzsprādzis gaisā viņu bolīds! Cik grūti bija atgriezties mājās, nepārvedot ne kripatiņas debesu zelta! Pat ne tik daudz, lai no tā izgatavotu kaklasaites spraudīti vai aproces podziņu, pat ne drumsliņu, ko viņi būtu glabā­juši par piemiņu, cerēdami, ka de Šnaka kungs to nepieprasīs savai zemei.

Šais bēdās abi sāncenši vairs neatcerējās ag­rāko cīņu. Vai gan citādi varēja būt? Vai gan doktors Hjudelsons varēja turēt naidu uz cilvēku, kurš viņa dēļ bija augstsirdīgi riskējis ar dzī­vību? Un, no otras puses, vai gan nav cilvēcīgi pieķerties tam, kura dēļ esi riskējis ar dzīvību? Bolīda pazušana pati par sevi jau būtu viņus sa­mierinājusi. Vai ir vērts strīdēties par to, kā vārdā nosaukt meteoru, kura vairs nav?

Vai abi kādreizējie pretinieki domāja par to, vai apzinājās savas vēlīnās augstsirdības niecī­gumu, kad, izrādīdami vislielāko nesavtību, rok­rokā pastaigājās savas atjaunotās draudzības me­dus mēneša pirmajā ceturksnī?

—  Tā ir liela nelaime, ka bojā gājis Forsaita bolīds, — sacīja doktors Hjudelsons.

—   Nevis Forsaita, bet Hjudelsona bolīds, — pārlaboja misters Dins Forsaits. — Tas bija jūsu bolīds, mīļais draugs, tikai jūsu.

—   Nē, nekādā ziņā! — doktors protestēja. — Jūs savus novērojumus izdarījāt pirms manis, dār­gais draugs.

—   Nē, pēc jums, dārgais draugs.

—   Nebūt ne! To pierāda precizitātes trūkums manā vēstulē, kuru nosūtīju Cincinati observato­rijai. Man vajadzēja rakstīt tā, kā jūs to darījāt — «no tādas līdz tādai stundai», bet es uzrakstīju «starp tādu un tādu stundu». Tas ir pavisam kas cits!

Jaukais doktors neparko negribēja atkāpties no savām domām, bet arī Dins Forsaits palika pie saviem uzskatiem. Tā sākās atkal jauni strīdi, bet šoreiz tie nebija aizvainojoši.

Tāds aizkustinošs pavērsiens bija arī savā ziņā komisks. Taču vienam cilvēkam nenāca ne prātā par to smieties, un tas bija Frānsiss Gordons, kurš atkal oficiāli tika uzskatīts par savas mīļo­tās Dženijas līgavaini. Jaunie ļaudis pēc pārlais­tajām vētrām centās, cik iespējams, izmantot skaistā laika atgriešanos un atgūt zaudētās stun­das.

Karakuģi un pasta kuģi, kas stāvēja Upernavi­kas ostā, ceturtā septembra rītā pacēla enkuru, lai dotos uz siltākiem krastiem. No visiem ziņkā­rīgajiem tūristiem, kas vairākas dienas bija at­dzīvinājuši šo arktisko apvidu, palika vienīgi Ro- bērs Lekēra kungs un viņa tā sauktais brāļadēls, kuri gaidīja «Atlantika» atgriešanos. Jahta parā­dījās tikai nākamajā dienā. Lekēra kungs un Ze­firens Ksirdals nekavējoties uzkāpa uz tās klāja. Viņiem bija apnikusi šī divdesmit četras stundas ilgā papildu uzkavēšanās Upernavikas salā.

Viņu dēļu būdu bija izpostījis paisuma vilnis, kas sekoja sprādzienam, un nakti viņi bija pār­laiduši zem klajas debess visnožēlojamākos ap­stākļos. Jūra ne tikai bija aizskalojusi viņu mā­jokli, bet arī viņus pašus izmērcējusi līdz kau­liem. Polāro apgabalu bālā saule nespēja viņus sasildīt, un viņiem pat nebija segas, lai nedau- dzajās tumsas stundās paglābtos no aukstuma. Viss bija aizgājis-bojā katastrofā, pat sīkākais no­metnes saimniecības piederums, pat Zefirena Ksir­dala ceļasoma un instrumenti. Pagalam bija arī uz­ticīgais tālskatis, ar kuru Zefirens bija tik daudz reižu vērojis meteoru. Pagalam mašīna, kas bija pievilkusi meteoru pie Zemes un pēc tam iegrūdusi jūrā.

Lekēra kungs nespēja samierināties ar brīniš­ķīgā aparāta zaudējumu. Turpretim Ksirdals par to tikai pasmējās. Ja jau viņš bija tādu mašīnu konstruējis, tad nekas nekavēja viņu konstruēt otru tādu pašu, varbūt vēl labaku un spēcīgāku.

Protams, tas bija viņa spēkos. Tikai diemžēl viņš par to vairs nedomāja. Aizbildnis velti skubi- naja viņu ķerties pie šī darba: viņš to atlika no dienas uz dienu, līdz, sasniedzis cienījamu ve­cumu, paņēma savu noslēpumu līdzi kapā.

Tatad jāsamierinās ar faktu: šī varenā mašīna ir cilvēcei uz visiem laikiem zudusi, un principi, pēc kādiem tā konstruēta, paliks nezināmi, ka­mēr virs zemes neuzradīsies jauns Zefirens Ksir­dals.

Vispār Ksirdals atgriezās no Grenlandes na­bagāks, nekā turp aizbrauca. Nerunājot nemaz par instrumentiem un apģērba piederumiem, viņš tur atstāja lielu zemes gabalu, kuru bija jo grūtāk pārdot tāpēc, ka tā lielākā daļa atradās zem ūdens.

Toties viņa krusttēvs ceļojuma laikā bija ievā­cis miljonus! Sie miljoni gaidīja viņu Druo ielā un kļuva par pamatu pasakainajai bagātībai, kas padarīja Lekēra banku par vienu no varenākajām finansu iestādēm.

Šīs varenības stiprināšanā, taisnību sakot, Ze- firenam Ksirdalam nebija mazā loma. Tagad, kad Lekēra kungs zināja, uz ko spējīgs viņa krust­dēls, viņš plaši izmantoja tā spējas. Visus Ksir- dala ģeniālo smadzeņu izgudrojumus praktiski re­alizēja Lekēra banka. Un tā nevarēja sūdzēties. Debesu zelts gan bija gājis zudumā, toties tā sa­vāca savos seifos ievērojamu daļu visas zemes zelta.

Protams, Lekēra kungs nebija nekāds Šeiloks.

No bagātības, kas bija Zefirena Ksirdala paša roku darbs, Zefirens varēja saņemt savu daļu, pat lielāko daļu, ja to vēlētos. Bet Ksirdals, kad viņam par to ieminējās, paraudzījās krusttēvā ar tik aplam muļķīgu skatienu, ka Lekēra kungs at­zina par labāku likties mierā. Nauda? Zelts? Ko viņš lai ar to iesākot? Pietika ar to, ka viņš laiku pa laikam saņēma no tēvoča nelielas summas savām pieticīgajām vajadzībām. Līdz pat mūža galam viņš tādā nolūkā apciemoja savu tēvoci baņķieri, kuram tā arī neizdevās viņu pierunāt at­stāt dzīvokli Kasetes ielas septītajā stāvā un šķirties no atraitnes Tibo, bijušās miesnieces, kura līdz pēdējai dienai palika viņa pļāpīgā kalpone.

Septiņas dienas pēc brīdinājuma, ko Lekēra kungs bija nosūtījis savam Parīzes pilnvarotajam, visa pasaule uzzināja par bolīda bojāeju. Franču kreiseris, atgriežoties no Upernavikas, noraidīja šo vēsti pa pirmo telegrāfu, kas gadījās ceļā, un tā neticami ātri aplidoja visu pasauli.

Ja sākumā satraukums bija liels, tad drīz vien tomēr tas pats no sevis norima. Fakts bija noti­cis, un labākais bija par to vairs nedomāt. Drīz vienkāršie mirstīgie, nogrimuši savās ikdienas rū­pēs, vairs neatcerējās debesu vēstnesi, kas bija gājis bojā tik nožēlojamā, varētu pat sacīt, muļ­ķīgā kārtā.

Neviens par to vairs nerunāja, kad «Moziks» astoņpadsmitajā septembrī izmeta enkuru Carl- stonas ostā.

To pasažieru vidū, kuri izkāpa krastā, bija arī kāda dāma, kas, «Mozikam» dodoties reisā, ne­ietilpa pasažieru skaitā. Tā bija misis Arkādija Vokere, kas, vēlēdamās pēc iespējas ilgāk izrādīt pateicību savam bijušajam vīram, bija steigusies aizņemt de Šnaka kunga atbrīvoto kajīti.

No Dienvidkarolīnas līdz Virdžīnijai nav tālu, turklāt Savienotajās Valstīs dzelzceļu netrūkst. Tāpēc otrā dienā, deviņpadsmitajā septembrī, mis­ters Dins Forsaits, Frānsiss un Omikrons jau bija mājās Elizabetstrītā, bet misters Sidnejs Hjudel­sons ar meitu — Morisstrītā.

Mājinieki ar nepacietību gaidīja viņu atgrieša­nos. Misis Hjudelsone ar meitu Lū, tāpat cienī­jamā Mica, bija Vostonas stacijā, kad ceļotāji izkāpa no Carlstonas vilciena. Un atbraucējus sa­gaidīšana dziļi aizkustināja. Frānsiss Gordons noskūpstīja savu nākamo sievasmāti, un misters Dins Forsaits sirsnīgi spieda roku misis Hjudel- sonei, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens pat ap­linkus nepieminēja pagājušās grūtās dienas, tikai mis Lū, kas vēl arvien bija mazliet nobažījusies, gribēja tikt skaidrībā.

— Tagad taču tas viss ir beidzies, vai ne? — viņa iesaucās, mezdamās ap kaklu misteram For- saitam.

Jā, tas bija beidzies un labi beidzies. To aplie­cināja Svētā Andreja katedrāles zvani, kuru ska­ņas viļņoja pār šo Virdžīnijas pilsētiņu. Klāt esot izcilai sabiedrībai — vecākiem, abu ģimeņu drau­giem un pilsētas ievērojamākajiem cilvēkiem, go­dājamais garīdznieks O'Gārts salaulāja Frānsisu Gordonu un Dženiju Hjudelsoni, kas pēc tik dau­dziem kavēkļiem un vētrām bija laimīgi sasnieguši ostu.

Bez šaubām, ceremonijā piedalījās arī «līgavas māsa» Lū, kura izskatījās apburoša savā skais­tajā tērpā, kas bija pašūts jau pirms četriem mē­nešiem. Tur bija arī Mica, kas aiz laimes reizē smējās un raudāja par savu «dēlēnu». Nekad mūžā viņa neesot bijusi tik «aizkustīta» — to viņa apliecināja visiem, kas vēlējās dzirdēt.

Gandrīz tai pašā stundā citā pilsētas puse ari notika laulības, gan ne tik svinīgas. Šoreiz mis­ters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere ne­ieradās pie tiesneša Džona Prota ne jāšus, ne kā­jām, ne balonā. Nē, viņi devās turp, sēdēdami viens otram blakus ērtā karietē, un pirmo reizi zem rokas iegāja tiesneša mājā, lai ne tik fantas­tiskos apstākļos kā agrāk uzrādītu viņam savus dokumentus.

Tiesnesis izpildīja savu pienākumu un vēlreiz salaulāja bijušo vīru un sievu, kas uz dažām ne­dēļām bija šķīrušies, pēc tam — galanti pakla­nījās.

—   Pateicos, mister Prot, — misis Stenforte sa­cīja.

—   Ardievu, — misters Sets Stenforts piebilda.

—   Ardievu, misis un mister Stenforti, — ties­nesis Džons Prots atbildēja un atkal atgriezās dārzā pie savām puķēm.

Taču cienījamo filozofu sāka mākt šaubas. Pēc otrās lejkannas viņa roka sastinga un mitējās ap- rasināt ar svētīgo lietutiņu slāpstošās ģerānijas.

—   Ardievu? — viņš aizdomājies nomurmināja, apstājies celiņa vidū. — Varbūt labāk vajadzēja sacīt: «uz redzēšanos» …

SATURS

METEORA MEDĪBAS

 I noda[a, kurā tiesnesis Džons Prots izpilda vienu no vispatīkamākajiem amata uzdevumiem, pirms at­kal atgriežas savā dārzā 6

II     nodala, kura lasītāju ieved Dina Forsaita mājā un

iepazīstina ar viņa māsas dēlu Frānsisu Gor- donu un kalponi Micu 21

III      nodaļa, kurā ir runa par doktoru Sidneju Hjudel-

sonu, viņa sievu misis Floru Hjudelsoni un viņu meitām mis Dženiju un mis Lū 35

IV     nodaļa, kurā stāstīts par divām vēstulēm, kas nosū­

tītas Pitsburgas un Cincinati observatorijām un ievietotas aktu vākos ar uzrakstu «Bolīdi» . . 47

V nodaļa, kurā misters Dins Forsaits un doktors Hju- delsons ar visu savu lielo centību tikai no laik­rakstiem uzzina par savu meteoru 49

VI nodaļa, kurā atrodam dažas vairāk vai mazāk fan­tastiskas pārdomas par meteoriem vispār un īpaši par bolīdu, ko gribēja atklāt tiklab misters For­saits, kā misters Hjudelsons……………………. 59

VII nodaļa, kurā sastopamies ar misis Hjudelsoni, kas ļoti sarūgtināta par doktora izturēšanos, un uz­zinām, ka labā Mica pamatīgi norāj savu saim­nieku ……………………………………………. 70

VIII nodaļa, kurā polemika presē vēl vairāk saasina stāvokli, turklāt tā beidzas ar tikpat negaidītu, cik neapstrīdamu apgalvojumu 81

IX nodaļa, kurā laikraksti, sabiedrība, misters Dins Forsaits uu doktors Hjudelsons aizraujas ar ma­temātiku 92

X nodaļa, kura Zefirenam Ksirdalam iešaujas prātā ne tikai viena, bet pat divas idejas 99

XI nodaļa, kurā misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons pārdzīvo lielu uztraukumu …. 120

XII nodaļa, kurā sastopamies ar misis Arkādiju Sten- forti, kas savukārt ļoti nepacietīgi kādu gaida, un kurā misters Džons Prots atzīst sevi par nekompetentu…………………………………… 127

XIII nodaļa, kurā parādās, kā to bija paredzējis ties­nesis Džons Prots, vēl trešais viltnieks, kam

drīz vien seko arī ceturtais…………………………. 150

XIV nodaļa, kurā atraitne Tibo, neapdomīgi ķerdamās pie debesu mehānikas augstākajām problēmām, sagādā baņķierim Robēram Lekēram lielas raizes 161

XV nodaļa, kurā J. B. K. Loventāls norāda, kas iz­vilcis lielo laimestu 174

XVI nodaļa, kurā sastopamies ar daudziem ziņkārīga­jiem, kas izmanto izdevību un dodas uz Gren- landi, lai redzētu nokrītam neparasto meteoru 183

XVII  nodaļa, kurā brīnumainais bolīds un viens no «Mozika» pasažieriem sastopas: pirmais ar ze­meslodi, bet otrais — ar «Oregonas» pasažieri 193

XVIII   nodaļa, kurā, lai tiktu pie bolīda, de Snaka kungs ar daudziem līdzvaininiekiem ielaužas svešā īpašumā 203

XIX nodaļa, kurā Zefirens Ksirdals izjūt pret bolīdu

aizvien lielāku riebumu, un kas no tā izriet . . 210

XX nodaļa, kuru varbūt lasīs ar nožēlu, bet kuru autors uzrakstījis aiz cieņas pret vēstures patie­sību, cerēdams, ka tādu to kādreiz ietvers astro­nomijas annālēs……………………………….. 242

XXI nodala, kura ir arī pēdējā un kura atrodam šā stāsta epilogu, bet beidzamais vārds tomēr pa­liek misteram Džonam Protam, Vostonas ties­nesim ……………………………………………….. 247

[2] netulkojama vārdu spele: anti kronē — draugs krons (/>•)•

[3] jo vairāk (lat.).

[4] auglības dieviete Frīģijā.

[5] tautisks personāžs, kas allaž izsaka pašas par sevi sa­protamas patiesības.

[6] pēc tiesas (lat.).

[7] skrējiena ar neizšķirtu finišu (angl.).

[8] pilnībā {lat.).

[9] pilsētai un visai pasaulei (lat.).

[10] nemainīgi (lat.).

[11] ta paiet pasaules godība (lat.).

[12] nevienam nepiederošs (lat.).

11 -3385

[13] izmestas(7a/.).

[14] doktrīna, kas nosaka, ka amerikai nav jāiejaucas Ei­ropas un Eiropai Amerikas lietās (tulk.).

[15] neatvadījies.

[16] pasaules apceļotājs (angl.).