/ Language: Latvia / Genre:prose_classic,

Žangada Astoņsimt Jūdžu Pa Amazoni

Žils Verns

ŽILS VERNS ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI izdevniecība «Liesma»RĪGA 1973 Romāns No franču valodas tulkojusi Mirdza Ersa Mākslinieks L. Benē V. Granta mākslinieciskā apdāre

ŽILS VERNS

ŽANGADA

PIRMĀ DAĻA

 I

MEŽU UZRAUGS

MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.

Cilvēks, kurš turēja rokās dokumentu ar šo dīvaino burtu savirknē jumu, uzmanīgi to pārlasījis, iegrima do­mās.

Dokumentā bija gandrīz simts šādu vārdos nesadalītu rindkopu. Acīm redzot, tas bija rakstīts pirms daudziem gadiem, jo uz biezā, neizprotamajām zīmēm klātā papīra laiks bija atstājis dzeltenīgas pēdas.

Pēc kāda principa burti sakopoti? To paskaidrot varēja vienīgi šis cilvēks. Patiesi, ar šifrētu rakstu ir gluži kā ar modernu seifu — abiem jāpieiet līdzīgā veidā. Būtu jāiz­mēģina miljoniem kombināciju, ja lūkotu atrast šifra at­slēgu, taču šīs mīklas uzminējumam viena cilvēka dzīves nepietiktu. Lai atslēgtu seifu, jāzina «parole»; lai izlasītu kriptogrammu, nepieciešams šifrs. Un tieši tāpēc, kā vēlāk redzēsim, par spīti visatjautīgākajiem minējumiem, tur­klāt apstākļos, kad atrisinājumam būtu ļoti svarīga no­zīme, dokumenta tekstu atšifrēt neizdevās.

Vīrs, kas nupat pārlasīja dokumentu, bija vienkāršs mežu uzraugs.

Brazīlijā par mežu uzraugiem dēvē policijas aģentus, izbēgušo nēģeru ķērājus. Tāds amats tur minēts kopš 1722. gada. Tolaik doma par verdzības atcelšanu varēja ienākt prātā tikai retam filantropam. Pagāja vairāk nekā gadsimts, līdz civilizētā pasaule to atzina un sāka īstenot. Šķiet, ka cilvēkam nav dabiskāku tiesību kā tiesības būt brīvam, neatkarīgam, un tomēr vajadzēja aizritēt gadu tūkstošiem, iekams šo cēlo domu iedrošinājās pasludināt dažas tautas.

Mūsu stāstā attēloto notikumu laikā, 1852. gadā, Brazī­lijā vēl bija verdzība un līdz ar to arī vergu mednieki — mežu uzraugi. Pilnīgu verdzības atcelšanu šeit joprojām kavēja īpaši ekonomiskie apstākļi; taču vergiem jau bija tiesības izpirkties, un viņu bērni jau dzima brīvi. Tātad tuvojās diena, kad šajā brīnišķīgajā zemē, kuras platība līdzinās trim ceturtdaļām Eiropas, starp desmit miljoniem iedzīvotāju vairs nebūs neviena verga.

Bez šaubām, drīzumā bija lemts izzust arī mežu uzrau­giem, tāpēc atalgojums par bēgļu notveršanu tika krietni samazināts. Un, ja gadiem ilgi, kamēr vien šī nodarboša­nās bija pietiekami ienesīga, par vergu ķērājiem līga tikai daždažādi avantūristi, galvenokārt brīvlaistie un dezer­tieri, kuri nepelna cieņu, tad pats par sevi saprotams, ka tagadējie mežu uzraugi varēja būt vienīgi pēdējie salaš­ņas no sabiedrības padibenēm, un droši vien arī vīrs, kurš lasīja dokumentu, neviena neieredzētajai mežu policijai godu nedarīja.

Torress — tā viņu sauca — nebija ne metiss, ne indiā­nis, ne arī nēģeris, kā vairums viņa. darba biedru; viņš bija baltais, pēc izcelsmes brazīlietis, guvis mazliet vairāk izglītības, nekā viņa pašreizējai profesijai nepieciešams. Taču viņš nepiederēja pie deklasētajiem, kādi nereti sa­stopami Jaunās Pasaules tālajos apgabalos, un, ja toreizē­jais brazīliešu likums, kas mulatiem un vispār dažādiem jaukteņiem liedza ieņemt zināmus amatus, attiecās arī uz Torresu, tad ne jau izcelsmes, bet tikai viņa grēku dēļ.

Turklāt Torress vairs neatradās Brazīlijā. Pārgājis pār robežu, viņš jau dažas dienas klīda pa Peru mežiem, kuri ieskauj Amazones augšteci.

Torress bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs spēcīgs, stalts vīrs; ja visai nekārtīgais dzīves veids nebija kaitējis viņa izskatam, par to viņš varēja pateikties savai nepa­rasti sīkstajai izturībai un dzelzs veselībai.

Viņš bija vidēja auguma, plecīgs, asiem sejas vaibstiem, drošu, nosvērtu gaitu, svelmainajā tropu saulē iedegušu seju ar biezu, melnu bārdu. Dziļi iegrimušās acis zem kopā saaugušajām uzacīm meta zibenīgus, taču vēsus skatie­nus, kuri pauda iedzimtu nekaunību. Arī tad, ja Torresa seja karstajā klimatā nebūtu paguvusi pārklāties ar bron­zas brūnumu, tajā nekad nemanītu ne mazākā pietvīkuma, drīzāk tajā varēja saskatīt kādu ļaunu vaibstu, kas to iz­ķēmoja.

Torress, kā jau džungļu klaidonis, bija ģērbies ļoti vien­kārši. Viņa drēbes bija pamatīgi novalkātas; galvā — šķībi uzmaukta ādas platmale. Apģērba veselāko daļu vei­doja rupjas vilnas auduma bikses garu, stipru zābaku stul­mos sabāztiem galiem. Noplucis, dzeltenīgs apmetnis — pončo — neļāva saskatīt, kas palicis pāri no svārkiem un kāda reiz bijusi veste uz krūtīm.

Lai vai kā, taču todien, 1852. gada 4. maijā, mūsu dēkai­nis bija vai nu gluži vienkārši pārāk iedziļinājies doku­mentā, no kura nenovērsa acu, vai arī, bieži klejodams Dienvidamerikas mežos, pārāk saradis ar apkārtnes skais­tumu, lai pievērstu tam īpašu uzmanību. Patiesi — nekas te neizraisīja viņa interesi: ne pērtiķu bļauru skaļās klai­gas, kuras Sentilers3 pareizi salīdzinājis ar meža cirtēju cirvju klaudzieniem, ne klaburčūskas aprautā klaboņa — tiesa, šī čūska nav visai agresīva, toties tā ir ārkārtīgi indīga —, ne spalgais ragainā krupja brēciens — šis radījums pretīguma ziņā ieņem pirmo vietu starp abiniekiem — un pat ne maurojošās vardes skaļais bass, tiesa, ar vērsi šī varde nespēj mēroties augumā, toties balss skaļumā droši var sacensties.

No visiem apdullinošajiem trokšņiem, kuri it kā saplūda vienā kopīgā Jaunās Pasaules džungļu balsī, Torress neko nedzirdēja. Atlaidies varena pao ferro [3] pakājē, viņš pat neapbrīnoja tā augstos zaru žuburus un tumšo stumbru; šis metāliski cietais koks indiāņu ieročos un darba rīkos aizstāj dzelzi. Nē! Mežu uzraugs, iegrimis domās, grozīja rokās dīvaino dokumentu. Ar tikai viņam zināma noslē­pumaina šifra palīdzību viņš atklāja katra burta īsto no­zīmi; lasot un pārbaudot šā vienīgi viņam saprotamā rak­sta jēgu, Torresa seja sašķiebās ļaunā smīnā.

Viņš pusbalsī atļāvās pateikt dažus vārdus, kurus ne­viens tāpat Peru mežu biezoknī nenoklausītos, turklāt ne­viens tos nespētu iztulkot.

—    Paskat, — Torress noteica, — te ir simts skaidri uz­rakstītu rindiņu, un cilvēks, kuram tās nozīmētu ļoti daudz, man zināms. Šis vīrs ir bagātnieks. Raksts izšķir viņa dzīvības vai nāves jautājumu, bet par dzīvību vien­mēr jāmaksā dārgi.

Torress alkatīgi vērās dokumentā.

—    Ja rēķina kaut vienu kontoreisu2 par katru pēdējā teikuma vārdu, sanāk krietna summiņa! Šim teikumam ir vērtība! Tas izteic visa dokumenta saturu. Te dalībnieki minēti īstajos vārdos. Bet, lai tekstu izlasītu, tas vispirms jāsadala teikumos, un, kaut arī to kāds izdarītu, neviens tomēr nesaprastu raksta īsto jēgu.

Apklusis Torress pie sevis sāka skaitīt.

—   Četrdesmit četri vārdi! — viņš iesaucās. — Tātad četrdesmit četri konto! Ar tādu summu iespējams dzīvot Brazīlijā vai Amerikā, dzīvot, kur vien vēlas, turklāt neko nedarot! Bet ja tikpat daudz saņemtu par visa dokumenta katru vārdu? Tad man pienāktos simtiem konto! Tūkstoš velnu! Manās rokās vesela bagātība, un es būtu pēdējais nelga, ja neprastu to izmantot!

Šķita, ka Torress jau aptausta milzu vērtības un sa­žņaudz pirkstos zelta monētu veltnīšus.

Tad pēkšņi viņa domas pievērsās citam.

—    Beidzot! — viņš iesaucās. — Es tuvojos mērķim un nebūt nenožēloju grūto ceļojumu, kas mani atveda no At­lantijas krastiem līdz Amazones augštecei. Šis cilvēks taču varēja aizbraukt no Amerikas, apmesties kaut kur tālu, otrpus jūras, — un kā tad es viņu dabūtu rokā? Taču nē! Viņš ir tepat, un, uzkāpis vienā no koku galotnēm, es sa­redzētu māju, kurā viņš dzīvo kopā ar ģimeni.

Tad Torress atkal drudžaini satvēra papīra lapu un, vi­cinādams to gaisā, turpināja:

—    Šovakar pat būšu klāt! — viņš teica. — Jau šodien viņš uzzinās, ka no šā dokumenta atkarīgs viņa gods un dzīvība. Un, ja viņu interesēs šifrs, kas ļauj tekstu izla­sīt, — nu, tad lai atver maku! Ja vien man labpatiks, viņš samaksās man ar visu savu mantu, tāpat kā maksātu ar asinīm. Ak, tūkstoš velnu! Mans cienījamais draugs no mežu policijas, uzticēdams man šo rakstu un tā noslē­pumu, izstāstīdams, kur meklējams viņa kādreizējais darba biedrs, un nosaukdams vārdu, ar kuru šis cilvēks jau gadiem ilgi slēpjas, nespēja ne iedomāties, ka padarīs mani bagātu.

Vēlreiz ieskatījies nodzeltējušajā lapelē, Torress rūpīgi to salocīja un noslēpa drošā vietā — metāla kārbiņā, kas viņam bija reizē arī naudas maks.

Ja šajā kārbiņā, "kas nebija lielāka par cigarešu etviju, sagāja visa Torresa bagātība, tad, atklāti sakot, neviens gan visā plašajā pasaulē viņu neuzskatītu par bagātnieku. Kārbiņā glabājās dažādu kaimiņvalstu zelta monētas: divi Kolumbijas Savienoto Štatu dubultkondori, katrs apmē­ram simt franku vērtībā, līdzīgas vērtības Venecuēlas bo- livāri, divreiz lielāka Peru solu summa, daži Čīles eskudo, augstākais, piecdesmit franku vērtībā, un vēl šāda tāda sīknauda. Kopā tur bija monētas pāri par piecsimt franku vērtībā, taču Torress justos diezgan neveikli, ja kāds vi­ņam vaicātu, kur un kādā veidā šī nauda iegūta.

Skaidrs bija viens — pirms dažiem mēnešiem, pēkšņi pametis mežu uzrauga posteni Paras provincē, Torress de­vās uz augšu pa Amazones baseinu un, šķērsojis Brazī­lijas robežu, nonāca Peru teritorijā.

Starp citu, šā dēkaiņa iztikai daudz naudas nevajadzēja. Kādi tad bija viņa izdevumi? Dzīvoklis nemaksāja neko, drēbes tāpat. Ar pārtiku viņu nodrošināja mežs, bet ēdienu viņš gatavoja pats bez jebkādiem izdevumiem, kā jau visi mežu klaidoņi. Dažu reisu viņam pilnīgi pietika, lai kādā misijā vai lauku ciematā nopirktu tabaku, tikpat daudz vajadzēja degvīnam, lai piepildītu blašķi. Ar da­žām monētām kabatā Torress veica lielus ceļa gabalus.

Iebāzis papīra lapu hermētiski noslēdzamajā metāla kārbiņā, Torress to vairs nepaslēpa kabatā zem apmetņa, bet pārliekā centībā paglabāja dobumā starp koka sak­nēm, pats nolikdamies turpat blakus pagulēt.

Par šo nepiesardzību gandrīz nācās dārgi samaksāt.

Laiks bija ļoti tveicīgs. Smagais gaiss šķita kā sastin­dzis. Ja tuvējā ciemata baznīcas tornī būtu pulkstenis, tas tagad nozvanītu otro pēcpusdienas stundu un vējš ska­ņas aiznestu līdz Torresam, kurš gulēja ne vairāk kā di­vas jūdzes no baznīcas.

Taču pulkstenis viņu, protams, neinteresēja. Orientē­damies pēc saules augstuma, Torress, kā parasts, puslīdz precīzi noteica laiku. Viena paša dēkaiņa rīcības plānam nav nepieciešama militāra precizitāte. Viņš brokasto vai pusdieno, kad iegribas vai kad rodas izdevība paēst. Un aizmieg, kur pagadās, ja uzveic miegs.

Ja galds viņam ne vienmēr klāts, tad gulta dziļi meža biezoknī kāda koka pavēnī allaž gatava. Torress nealka ērtību. Visu rītu nosoļojis pa mežu un tagad mazliet iekodis, viņš juta vajadzību atpūsties- Pāris stundu no­snaudies, viņš atkal būs spējīgs doties tālāk. Un tāpēc, ērtāk atlaidies zālē, klaidonis gatavojās iemigt.

Taču šis vīrs nepiederēja pie tiem, kas bez zināmas iepriekšējas sagatavošanās uzreiz ļaujas miegam. Vis­pirms viņš mēdza iemest pāris malku stiprāka dzēriena, pēc tam — uzpīpēt. Degvīns rosinot smadzeņu darbību, bet tabakas dūmi lieliski savijas ar miglainiem sapņiem. Tāda vismaz bija viņa pārliecība.

Ieņēmis pāris malku šīs dziras, Torress saskaloja blašķi un ar nožēlu konstatēja, ka tā gandrīz jau tukša.

Torress aizkūpinaJa pīpi.

— Jāpapildina, — viņš gluži vienkārši nolēma.

Tad, izvilcis no kabatas īsu, no koka saknes darinātu pīpi, piebāza to ar stipri kodīgu senas petēna šķirnes Bra­zīlijas tabaku; Francijā šo tabaku ievedis Niko [6], kuram arī jāpateicas par šā visienesīgākā un izplatītākā nakteņ- auga ieviešanu.

Sai tabakai nebija nekā kopīga ar moderno pirmās šķi­ras skaferlati, ko ražo franču fabrikās, bet Torress šai jau­tājumā, tāpat kā daudzos citos, nebija izvēlīgs. Viņš uz­šķīla uguni, aizdedza mazliet lipīgās vielas, tā saucamās skudru posās, kuru izdala īpaši plēvspārņi, un aizkūpi­nāja pīpi.

Pēc desmitā dūma viņa acis aizvērās, pīpe izslīdēja no rokām un viņš aizmiga, pareizāk sakot, iegrima nemaņai līdzīgā snaudā, ko gan nevarētu nosaukt par īstu miegu.

II

ZAGLIS UN APZAGTAIS

Torress bija nogulējis apmēram pusstundu, kad zem kokiem kaut kas iečabējās. Tie šķita viegli soļi, it kā kāds uzmanīgi lavītos basām kājām, lai neviens nesadzirdētu. Piesargāties no jebkuras aizdomīgas tuvošanās, tas būtu pirmais, ko mūsu klaidonis iesāktu, ja negulētu. Bet tik tikko jaušamais troksnis nespēja iztraucēt viņa miegu, un nezināmais varēja nemanīts pienākt desmit soļu attālumā no koka, zem kura gulēja Torress.

Nāca nevis cilvēks, bet pērtiķis guariba.

No visiem Augšamazones džungļos bieži sastopamajiem tvērējastes pērtiķiem — graciozajiem sahuasiem, ragai­najiem sapažū, pelēkspalvainajiem monām un vaikstīga- jiem saguīniem, kuri šķiet uzlikuši maskas, — guariba ne­noliedzami ir pats savdabīgākais. Saticīgs un nebūt ne ļauns, ar ko tas atšķiras no niknā, nejaukā mukuras, gua­riba ir sabiedrisks un labprāt dzīvo barā. Monotonas bal­sis, kas atgādina baznīcas kora dziedāšanu, jau pa gabalu vēstī šo dzīvnieku tuvošanos. Kaut arī guariba nav plē­sīgs, tomēr uzbrukt tam bīstami. Katrā ziņā, kā tālāk re­dzēsim, aizmidzis ceļotājs, kuru tādā bezpalīdzīgā stāvoklī pārsteidz šis pērtiķis, ir zināmā mērā apdraudēts.

Guariba, ko Brazīlijā dēvē arī par barbado \ ir liels dzīvnieks. Vingrie, stiprie locekļi liecina, ka šim zvēram, kas tikpat veikls uz zemes, kā koku zaros meža milzeņu galotnēs, spēka netrūkst.

Bet šoreiz guariba virzījās uz priekšu piesardzīgi, sīkiem solīšiem. Tas meta skatienus gan pa labi, gan pa kreisi un nemierīgi kustināja asti. Šos pērtiķu cilts pārstāvjus daba apveltījusi četrām rokām, kuru dēļ tos dēvē par četrro- čiem, turklāt izrādījusi tiem vēl lielāku dāsnumu, piešķir­dama arī piekto «roku» — asti, kuras galiņam piemīt tvertspēja, gluži tāpat kā rokām.

Vicinādams pamatīgu zarainu rungu, kas pērtiķa stip­rajās ķetnās varēja kļūt par bīstamu ieroci, guariba klusī­tiņām tuvojās aizmigušajam. Pērtiķis droši vien pirms brī­tiņa bija pamanījis koka pakājē guļošo cilvēku, kura miers, protams, mudināja aplūkot gulētāju tuvāk. Un tā, mazliet vilcinādamies, guariba devās uz priekšu, līdz bei­dzot apstājās trīs soļu attālumā no Torresa.

Guaribas spalvainā sēja sašķiebās grimasē, atklādama asus, ziloņkaula baltus zobus, zvērs draudoši savicināja rungu, kas mežu uzraugam nesolīja neko labu.

Bez šaubām, Torresa izskats guaribam neiedvesa sim­pātijas. Iespējams, ka zvēram bija īpaši cēloņi ienīst šo cilvēku dzimtas pārstāvi, kas nejauši neaizsargāts gadī­jies ceļā. IespējamsI Kā zināms, daži dzīvnieki ilgi neaiz­mirst nodarītās pārestības, tātad varbūt arī šis perināja sevī naidu pret meža klaidoņiem.

Jāpiebilst, ka vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši indiā­ņiem, lai vai kādas sugas pērtiķi ir iecienītākais medījums un viņi tos medī ar īstu Nimroda dedzību ne vien izprie­cas, bet arī gardās gaļas dēļ.

Ja nu arī guariba netaisījās stāties mednieka lomā, ja neaizmirsa, ka pēc dabas ir zālēdājs, un nekāroja mežu uzraugu aprīt, tomēr šķita, ka tas nolēmis vismaz izrēķi­nāties ar vienu no saviem sensenajiem naidniekiem.

Tāpēc, labu brīdi nopētījis gulētāju, guariba sāka lodāt ap koku. Zvērs virzījās ļoti lēnām, aizturētu elpu, taču tuvojās aizvien vairāk. Kustības bija draudīgas, sejas iz­teiksme nežēlīgi ļauna. Nekas nebūtu vieglāk kā nosist mierīgi guļošo vīru ar vienu rungas belzienu, un tajā brīdī Torress patiesi bija par matu no nāves.

Varbūt Torress rīkojās neuzmanīgi, novietodams kār­biņu ar dokumentu un visu savu bagātību turpat blakus zem koka saknēm, taču šī neuzmanība šoreiz izglāba viņa dzīvību.

Saules stars, izspraucies cauri zariem, pārslīdēja pār kārbiņu, un tās gludā, spožā metāla virsma pavizēja kā spogulis. Pērtiķis ar šai sugai raksturīgo nepastāvību acu­mirklī tika iztraucēts.

Guariba — ja vien dzīvnieks vispār spēj domāt — pēk­šņi mainīja nodomu. Noliecies, pacēlis kārbiņu, pērtiķis dažus soļus atkāpās un, turēdams to pie acīm, itin pār­steigts grozīja rokās un pētīja, kā tā spulgo saules staros. Iespējams, ka vēl vairāk guaribu pārsteidza monētu šķinda lādītē. Tāda mūzika dzīvnieku apbūra. Tieši kā gra- bulītis bērna rokās. Tad pērtiķis pielika kārbiņu pie mu­tes — un viņa zobi noskrapstēja, slīdot pār metālu, taču lādīti pārkost zvērs nemēģināja.

Guariba droši vien šķita atradis kādu neparastu augli, viscaur mirdzošu milzu mandeli ar brīvi lēkājošu kauliņu zem čaumalas. Bet, kaut arī pērtiķis savus maldus drīz vien noskārta, viņam ne prātā nenāca kārbiņu aizmest. Gluži otrādi, vēl ciešāk sažņaudzis to kreisajā rokā, zvērs aizmeta rungu, kas krītot notrieca kādu nokaltušu zaru.

No trokšņa iztrūcies, Torress, allaž radis būt cīņas ga­tavībā un spēji pamosties no miega, vienā rāvienā veikli pielēca kājās.

Viņš uzreiz saprata, kas stāv viņa priekšā.

—    Guariba! — mežu uzraugs iekliedzās.

Un, satvēris blakus nolikto mačeti, Torress nostājās aiz- sargpozīcijā. Ieraudzījis, ka gulētājs piecēlies, pērtiķis no­bijies nekavējoties atkāpās, jo lielā dūša acumirklī sa­plaka, un tad ar pāris lēcieniem zvērs ātri nozuda kokos.

—   Pēdējā brīdī! — Torress iesaucās. — Nelietis mani būtu nogalinājis bez liekām ceremonijām.

Pēkšņi Torress atkal pamanīja pērtiķi, kas, apstājies soļu divdesmit tālāk, noskatījās viņā un, grozīdams rokās dārgo kārbiņu, it kā ņirgādamies šķobīja ģīmi.

—    Blēdis! — Torress atkal iekliedzās. — Viņš mani nav nogalinājis, toties izdarījis ko ļaunāku — apzadzis!

Torresam nerūpēja tas, ka visa viņa nauda atrodas

                                                Torress ar jauniem spēkiem vajaja gualibu.

kārbiņā, viņš galvenokārt uztraucās noglabātā dokumenta dēļ, jo tā zaudējums galīgi sagrautu viņa ieceres.

—    Tūkstoš velnu! — dēkainis iesaucās.

Tad, gribēdams par katru cenu atgūt nolaupīto, metās pērtiķim pa pēdām.

Viņš skaidri zināja, ka panākt veiklo dzīvnieku nebūs viegli. Pa zemi tas skrien pārāk ātri, kokos rāpjas un lec pārāk augstu. Skrējienā vai lidojumā no zara uz zaru to varētu apturēt vienīgi labi tēmēta lode, bet Torresam ne­bija šaujamā. Medību nazis un enšada noderētu vienīgi tad, ja viņš guaribu panāktu.

Torress acumirklī saprata, ka pērtiķi izdosies notvert tikai ar viltu. Tātad gudrais dzīvnieks būs jāpārspēj vil­tībā. Vajadzēja apstāties, noslēpties aiz kāda koka, nozust biezoknī, lai pērtiķi aizkavētu vai liktu tam griezties at­pakaļ: tas bija vienīgais, ko atlika mēģināt. Atsākdams vajāšanu, Torress tā arī rīkojās; taču, viņam nozūdot, pēr­tiķis pacietīgi gaidīja, kad viņš atkal parādīsies, un šis ma­nevrs Torresu tikai lieki nogurdināja.

—    Sasodītais guariba! — pēc brītiņa viņš iesaucās. — Tādā veidā es itin neko nepanākšu, bet nelietis mani aizvilinās atpakaļ pie Brazīlijas robežām. Kaut nu būtu nometis kārbiņu zemē! Bet kas to deva! Šķindošās zelta monētas pērtiķi uzjautrina. Ak tu, nolāpītais zagli! Kad es reiz tikšu tev klāt…

Un Torress ar jauniem spēkiem vajāja guaribu, kas jo­projām veikli izvairījās.

Pagāja vesela stunda, taču nekas nemainījās. Torress neatlaidīgi sekoja dzīvniekam. Kā lai viņš tiek pie bagātī­bas bez svarīgā dokumenta?

Tad Torresu pārņēma dusmas. Viņš lādējās, spēra ze­mes gaisā, draudēja guaribam. Dzīvnieks kā ķircinādamies atbildēja vienīgi ar ņirdzīgu grimasi, kas vajātāju pada­rīja vai traku.

Torress atkal metās pērtiķim pakaļ. Viņš aizelsies skrēja, pīdamies garajā zālē, biezajos krūmos, liānu stai­pekņos, caur kuriem guariba lēca tik veikli kā īsts sporta meistars. Reizēm ceļu aizšķērsoja zālē noslēpušās resnas koku saknes. Torress klupa un atkal cēlās. Beidzot, pats to nemanīdams, sāka kliegt: «Palīgā, palīgā! Ķeriet zagli!» — it kā viņu kāds varētu sadzirdēt.

Galu galā spēki izsīka — un gluži bez elpas cilvēks bija spiests apstāties.

— Tūkstoš velnu! —- viņš norūca. — Dzīties pakaļ iz­bēgušiem nēģeriem cauri krūmu biezokņiem bija daudz vieglāk. Bet gan es šo nolādēto pērtiķi noķeršu! Neatkāp­šos, nekādā ziņā neatkāpšos, kamēr vien kājas mani ne­sīs, un tad tik mēs redzēsim! …

Manījis, ka mežu uzraugs vairs neseko, guariba apstā­jās. Zvērs atvilka elpu, kaut gan nebija ne tuvu tā nomo­cījies kā Torress, kurš aiz noguruma vairs nespēja ne pakustēties.

Grauzdams dažas no zemes izrautas saknes un pa brīti­ņam žvadzinādams sev pie auss kārbiņu, pērtiķis tā no­stāvēja minūtes desmit.

Satracinātais Torress apmētāja dzīvnieku akmeņiem, bet, tā kā viņš tēmēja no liela atstatuma, akmeņi nekādu ļaunumu nenodarīja.

Bija pēdējais laiks kaut ko uzsākt. No vienas puses — turpināt pērtiķa vajāšanu bez jebkādām cerībām uz pa­nākumiem šķita neprāts; no otras — galīgi samierināties ar nejēdzīgo gadījumu, kas izpostīja Torresa ieceres, no­zīmētu padoties, turklāt pārāk sāpīgi būtu, ja muļķa dzīv­nieks viņu piemānītu un iznerrotu.

Un tomēr Torress saprata, ka, tumsai iestājoties, zaglis bez pūlēm nozudīs, bet viņš, apzagtais, šajā biezoknī ne­spēs rast ceļu atpakaļ. Sekodams guaribam, viņš bija aiz­gājis vairākas jūdzes prom no upes krastiem, un vairs ne­būtu viegli turp atgriezties.

Torress vilcinājās. Viņš lūkoja mierīgi apsvērt savu stā­vokli un, vēlreiz izlamājies, beidzot gandrīz bija ar mieru atteikties no kārbiņas, taču, neviļus atkal iedomājies no­laupīto dokumentu un ar to saistītos nākotnes plānus, no­lēma mēģināt vēl pēdējo reizi.

Viņš piecēlās.

Piecēlās arī guariba.

Torress spēra dažus soļus uz priekšu.

Pērtiķis tikpat daudz soļu atkāpās, taču šoreiz biezoknī nenozuda, bet apstājās zem milzīga gumijkoka — šā koka dažādās pasugas plaši izplatītas visā Amazones augšteces baseinā.

Aptvert stumbru ar visām četrām, rāpties augšup akro- bātiskā vai, pareizāk sakot, pērtiķa veiklībā, ar stingro asti ieāķēties pirmajos līmeniskajos zaros četrdesmit pēdu virs zemes — tā lunkanajam guaribam bija tikai rotaļa, kas prasīja dažas sekundes.

                                                      Tie bija brazīliešu mednieki.

Apsēdies ērtāk zaros, pērtiķis atsāka pārtraukto maltīti, plūkdams augļus, kuri gadījās pa tvērienam. Atklāti sakot, arī Torresam nebūtu kaitējis iestiprināties un nodzerties, bet — kur nu! Viņa ceļa soma bija gluži saplakusi un blašķe — iztukšota.

Torress tomēr negriezās atpakaļ, bet tuvojās kokam, kaut gan pērtiķis tagad bija daudz nepieejamāks. Neva­rēja būt ne domas par rāpšanos kokā — zaglis acumirklī pārlēktu uz blakus koku.

Pērtiķis joprojām žvadzināja pie auss nozagto kārbiņu.

Negantās dusmās Torress apveltīja guaribu lāstiem. Nav izsakāms, kā viņš sodījās. Viņš nosauca pērtiķi gan par metisu, ko katrs baltais brazīlietis uzskatītu par smagu ap­vainojumu, gan arī par nēģeru un indiāņu jaukteni — kuriboku. Katrā ziņā šajās ekvatoriālajās paralēlēs vēl briesmīgākus apvainojumus cilvēks cilvēkam nespētu veltīt.

Bet pērtiķis tikai ņirgājās par visu to.

Tad Torress atkal tēmēja uz pērtiķi ar akmeņiem, sprun­guļiem, ar visu, kas vien gadījās pa rokai. Vai viņš tiešām cerēja guaribu ievainot? Nē! Viņš vienkārši vairs pats ne­apjēdza, ko dara. Vārdu sakot, dusmas par savu nevarību galīgi laupīja viņam saprātu. Varbūt viņš brīdi cerēja, ka, guaribam pārlecot no zara uz zaru, kārbiņa nevilšus izslī­dēs vai arī, lai nepaliktu vajātājam parādā, zvērs pēkšņi sviedīs ar to viņam pa galvu? Nekā nebija! Pērtiķis, gri­bēdams kārbiņu paturēt, cieši saņēmis to ar vienu roku, pārvietojās, izmantodams pārējās trīs.

Pagalam izmisis, Torress beidzot nolēma izbeigt neveik­smīgos mēģinājumus un atgriezties pie Amazones, te pēk­šņi izdzirda balsis. Nudien! Tie bija cilvēki.

Soļus divdesmit no tās vietas, kur stāvēja mežu uzraugs, kāds runāja. Vispirms Torress lūkoja noslēpties biezajos krūmos. Aiz piesardzības viņš nevienam negribēja rādī­ties, iepriekš neizpētījis, ar ko būs darīšana.

Satraukts viņš, ziņkārīgi ieklausīdamies, stāvēja, līdz negaidot atskanēja šāviens.

Tam sekoja kliedziens, un pērtiķis, nāvīgi ievainots, smagi nogāzās zemē, neiziaizdams no rokām Torresa kār­biņu.

 — Velns parāvis! — mežu uzraugs iesaucās. — Šī lode nāca tieši laikā!

Un, vairs nebīdamies, viņš, izlīdis no krūmiem, ierau­dzīja zem kokiem divus jaunekļus.

Tie bija brazīliešu mednieki ādas zābakos, vieglās palmu šķiedru pinuma cepurēs, viduklī cieši pieguļošos svārkos, pareizāk sakot, jūrnieku kamzoļos, kas bija daudz ērtāki par nacionālajiem pončo. Pēc sejas krāsas un vaibstiem viegli varēja noteikt, ka viņi ir portugāļi

Abiem bija garās spāņu šautenes, kas mazliet atgādina arābu ieročus, ar tālu un diezgan precīzu trajektoriju; Amazones augšteces mežu iedzīvotāji ar tām prot lieliski rīkoties.

To pilnīgi apstiprināja nule atskanējušais šāviens. No vairāk nekā astoņdesmit pēdu attāluma lode pērtiķi bija trāpījusi tieši galvā. Abiem jaunekļiem pie jostas karājās arī īpaši medību dunči, kurus Brazīlijā dēvē par fokām, ar tām mednieki droši uzbrūk jaguāriem un citiem ne se­višķi bīstamiem, taču šajos mežos bieži sastopamiem plē­soņām.

Šķita, ka šī tikšanās klaidoni neuztrauc, jo viņš steidzās klāt pie nošautā pērtiķa.

Bet arī jaunekļi devās turp un, atrazdamies tuvāk šai vietai, pēc nedaudz soļiem stāvēja aci pret aci ar Torresu.

Mežu uzraugs jau bija pilnīgi savaldījies.

—        Ļoti pateicos, kungi! — paceldams platmali, viņš jautri teica. — Nogalinādami ļauno dzīvnieku, jūs esat man izdarījuši lielu pakalpojumu.

Nesaprazdami, par ko viņi īsti pelnījuši pateicību, abi mednieki vispirms saskatījās.

Torress īsumā paskaidroja notikušo.

—       Jums šķiet, ka esat nogalinājuši tikai pērtiķi, — viņš sacīja, -— patiesībā jūs nošāvāt zagli.

—        Ja esam jums palīdzējuši, — jaunākais mednieks at­bildēja, ■— tad, ticiet man, tas notika, pašiem nezinot… Un tomēr ļoti priecājamies, ka esam jums pakalpojuši.

Un, dažus soļus atkāpies, jauneklis noliecās pie pērtiķa; no cieši sažņaugtās dūres tikai ar mokām izdevās izvilkt kārbiņu.

—    Tas droši vien ir jūsu īpašums? — jauneklis vaicāja.

—       Tieši tā, — Torress atbildēja un, paņēmis kārbiņu, nespēja apspiest atvieglojuma nopūtu.

—       Kuram no jums, kungi, lai pateicos? — mežu uz­raugs jautāja.

—          Manam draugam, brazīliešu kara ārstam Manoe- lam, — jauneklis atbildēja.

—          Kaut gan pērtiķi nošāvu es, — Manoels piezīmēja, — taču tu, dārgais Benito, to man parādīji.

—           Tādā gadījumā, kungi, — Torress teica, — man jāpa­teicas jums abiem — kā Manoela kungam, tā …

—    Benito Garralam, — Manoels pabeidza.

Dzirdot šo vārdu, mežu uzraugam vajadzēja krietni sa­ņemties, lai apspiestu trīsas, it īpaši, kad jauneklis pie­bilda:

—          No šejienes līdz mana tēva Zoāma Garrala fermai ir tikai trīs jūdzes. Ja vēlaties …

—    Esmu Torress .. — dēkainis stādījās priekšā.

—          Ja jums, Torresa kungs, labpatiktos mūs apciemot, mēs jūs laipni uzņemsim.

—- Nez vai tas būs iespējams, — pārsteigts par nece­rēto tikšanos, nespēdams izšķirties, ko tagad iesākt, Tor­ress atteica. — Nudien, bīstos, ka ielūgumu nevarēšu iz­mantot. Notikums, kuru nule atstāstīju, mani stipri aiz­kavējis … Steigšos atpakaļ uz Amazoni… Ceru aiziet līdz pat Paras provincei…

—          Ak tā, Torresa kungs, — Benito atsāka, — bet var gadīties, ka mēs šai ceļā tiekamies, jo visā drīzumā turp pošas arī mans tēvs ar ģimeni.

—          Tiešām? — Torress dzīvi iesaucās. — Jūsu tēvs grib doties pāri Brazīlijas robežai? …

—          Jā gan, turklāt vairāku mēnešu ceļojumā, — Benito atbildēja. — Katrā ziņā mēs lūkosim viņu uz to pierunāt. Vai nav tiesa, Manoel?

Manoels piekrītoši pamāja.

—           Lai notiek, kungi, — Torress teica. — Patiesi var gadīties, ka mēs vēl ceļā sastopamies. Diemžēl šobrīd ne­spēju pieņemt jūsu ielūgumu. Taču sirsnīgi pateicos un uzskatu sevi par divkāršu parādnieku.

To pateicis, Torress atsveicinājās no jaunekļiem, kuri devās atpakaļ uz mājām.

Palicis stāvot, Torress viņos noraudzījās. Kad abi bija nozuduši, viņš nomurmināja:

—          Skat, ko! Viņš dosies pāri robežai! Lai tik dodas! Tā viņš vēl vairāk būs manos nagos! Laimīgu ceļa vēju, Zoām Garral!

Un tad mežu uzraugs pa visīsāko ceļu, kas veda uz Amazones kreiso krastu, ātri nozuda meža biezoknī.

III

GARRALU ĢIMENE

Ikitosas ciemats atrodas Amazones kreisajā krastā, gan­drīz uz septiņdesmit ceturtā meridiāna, piecdesmit piecas jūdzes rietumos no Brazīlijas robežas, kur lielās upes gul­tne šķir Peru no Ekvadoras un vēl joprojām tiek saukta par Maranjonu.

Ikitosu, kā jau visas Amazones baseina pilsētiņas, cie­matus vai miestus, dibinājuši misionāri. Līdz 1817. gadam Ikitosas cilts indiāņi, zināmu laiku būdami vienīgie šā ap­gabala iedzīvotāji, bija apmetušies zemes vidienē, patālu no upes. Taču reiz pēc vulkāna izvirduma, kad apkaimē izsīka visi avoti, viņi bija spiesti pārcelties uz Maranjonas kreiso krastu. Drīz šī cilts sajaucās ar piekrastes joslā dzīvojošajiem tikunas un omagas cilts indiāņiem, un ta­gad Ikitosā dzīvo dažādi jaukteņi, turklāt vairākas spāņu un divas trīs metisu ģimenes.

Četri desmiti nožēlojamu zaru būdu, kas tikai salmiem klāto jumtu dēļ uzskatāmas par cilvēku mītnēm, — lūk, viss ciemats; starp citu, tas atrodas ļoti gleznainā vietā — nelielā plato, pēdu sešdesmit virs upes. Uz ciematu ved kāpnes no šķērsām saliktiem baļķiem, taču no lejas ceļi­nieku acīm ciemats nav saskatāms, tāpēc ka trūkst perspektīvas. Uzkāpis augšā, ceļotājs nonāk pie viegli pārejama liānu stīgām apvītu krūmu un kokveida augu dzīvžoga, virs kura šur tur slejas banānkoku un slaidu, graciozu palmu lapotnes.

Tolaik Ikitosas indiāņi staigāja gandrīz kaili, un jā­domā, ka šī mode tur pastāvēs vēl ilgi. Tikai spāņi un me­tisi, kuri pret tumšādainajiem iezemiešiem izturējās nici­noši, valkāja kreklus, vieglas kokvilnas bikses un salmenī­cas. Ciemata ļaudis bija diezgan trūcīgi, viņi satikās reti un pulcējās vienīgi tad, kad misijas zvans aicināja uz dievkalpojumu laika zoba sagrauztā namiņā, kas noderēja par baznīcu.

Bet, ja Ikitosas ciematā dzīves apstākļi bija gandrīz pir­matnēji, tāpat kā Augšamazones ciematu lielākajā daļā, tad, ejot gar to pašu krastu nepilnu jūdzi uz leju, jūs no­nāktu bagātā muižā, kur dzīve ritēja ar visiespējamāko komfortu.

                                                                                 Ikitosa.

Tā bija Žoama Garrala ferma, uz kurieni devas abi jau­nekļi pēc tikšanās ar mežu uzraugu.

Šī ferma, lauku saimniecība vai, lietojot vietējo nosau­kumu, fazenda, celta pirms daudziem gadiem vienā no Amazones līčiem pie piecsimt pēdu platās Naneijas grī­vas, bija pilnā plaukumā. Fazendas lauki stiepās veselu jūdzi uz ziemeļiem gar Naneijas labo krastu un tikpat tālu uz austrumiem gar lielo Amazones upi. Rietumos sīkas upītes, Naneijas pietekas, un daži nelieli ezeriņi tos noro­bežoja no savannas un pļavām, kas tika taupītas ganībām.

Tieši šeit 1826. gadā — divdesmit sešus gadus pirms stāstā attēloto notikumu sākuma — Žoāms Garrals pirmo­reiz pārkāpa pār fazendas saimnieka mājas slieksni.

Saimnieks — portugālis, vārdā Magaljanss, — pārtika no ienākumiem, ko deva apkārtnes meži, un viņa jaunuz­celtās fermas teritorija toreiz nesniedzās tālāk par pus- jūdzi gar upes krastu.

Viesmīlīgs, kā jau vecās paaudzes portugālis, Magal- janss dzīvoja kopā ar meitu Jakitu, kura pēc mātes nāves bija uzņēmusies vadīt saimniecību. Magaljanss bija īsts darbarūķis, sīksts un nenogurdināms, taču viņam trūka iz­glītības. Savus nedaudzos vergus un duci algotņu indiāņu viņš prata izrīkot, turpretī dažādos tirdzniecības darījumos bija krietni nevarīgāks. Saimnieka nepietiekamo zināšanu dēļ Ikitosas ferma uzplaukt nevarēja, un nemākulīgā tirdz­niecība portugāli bija novedusi naudas grūtībās.

Tādos apstākļos divdesmit divus gadus vecajam 2oā- mam Garralam bija lemts tikties ar Magaljansu. Pagalam nomocījies, gluži bez līdzekļiem Žoāms Garrals ieradās šajā zemē. Magaljanss viņu pusdzīvu no bada un nogu­ruma atrada tuvējā mežā. Portugālim bija laba sirds. Nevaicādams, no kurienes svešais nāk, Magaljanss tikai noprasīja, kas viņam būtu pašlaik nepieciešams. Žoāma Garrala novārgusī, taču dižciltīgā, lepnā seja Magaljansu aizkustināja. Piedāvādams pajumti sākumā tikai uz dažām dienām, fermeris jaunekli aizveda savās mājās, lai palī­dzētu viņam tikt uz kājām, taču pēc tam šī viesmīlība tur­pinājās visu mūžu.

Tā Žoāms Garrals nokļuva Ikitosas fermā.

Žoāms bija brazīlietis, bez ģimenes un mantas. Lielas nepatikšanas, viņš teica, likušas viņam pamest dzimteni, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Zoāms Garrals lūdza fer­mas saimnieku netaujāt par smago un nepelnīto nelaimi, kas viņu piemeklējusi pagātnē. Viņš alka sākt jaunu dzīvi, īstu darba dzīvi. Šurp viņš bija devies uz labu laimi, cerē­dams iekārtoties kādā fazendā dziļi Peru iekšienē. Puisis bija gudrs un izglītots. Stāja un izskats iedvesa uzticību un liecināja, ka šis cilvēks ir taisns un godīgs. Magaljanss, bezgala savaldzināts, aicināja jaunekli palikt fermā, kur viņa zināšanas varētu aizstāt to, kā trūka cienījamajam saimniekam pašam.

Žoāms Garrals nevilcinādamies piekrita. Pirms tam viņa nodoms bija iestāties darbā seringalā kur čakls strād­nieks tolaik pelnīja piecus sešus piastrus dienā un, ja pa­laimējās, varēja pat kļūt par fermeri. Bet Magaljanss pa­reizi aizrādīja, ka darba seringalā netrūks tikai kaučuka ievākšanas laikā, proti, dažus mēnešus gadā, un labais atalgojums nenodrošinās stāvokli, pēc kāda tīkoja Žoāms Garrals.

Portugālim bija taisnība. To sapratis, Žoāms Garrals, lieki nekavēdamies, nolēma strādāt fazendā, ziedojot tai visus spēkus.

Magaljansam savu cēlsirdību nevajadzēja nožēlot. Viņa saimniecība zēla. Ar Žoāma Garrala palīdzību drīz vien ievērojami pieauga pa Amazoni uz Paras provinces tirgiem pludināto koku daudzums. Fazenda pamazām paplašinājās un pēc neilga laika sniedzās gar Amazones krastu līdz Na­neijas grīvai. Vecā dzīvojamā ēka tika pārbūvēta lieliskā divstāvu mājā, kuru no visām pusēm apņēma gandrīz pil­nīgi aizēnota, krāšņumkokos grimstoša veranda; dārzā ne­trūka mimozu, vīģes koku, bauhīniju un paulīniju, kuru stumbrus klāja pasiflora, koši sārtās bromēlijas un niķīgās liānas.

Tālāk, aiz milzīga krūmāja un kokveidīgu augu bie­zokņa, slēpās ēku ansamblis, kur dzīvoja fazendas kalpo­tāji, — tur bija saimniecības ēkas, nēģeru būdas un in­diāņu zaru slietņi. No upmalas, kas bija aizaugusi mel­driem un dažādiem ūdens augiem, varēja saredzēt tikai saimnieka māju.

Plaša pļava, lagūnu malās rūpīgi attīrīta no krūmiem, bija lieliskas ganības. Lopiem te barības netrūka. Jauns nozīmīgs peļņas avots bija ganāmpulks, kas šajā raženajā

                                                    No upmalas varēja saredzēt saimnieka māju.

zemē četros gados pieauga divas reizes, turklāt desmit procentus ienākumu deva kauto lopu ādas un gaļa, no ku­ras pārtika lopkopji. Izcirtumos dažviet bija sastādītas ma- niokas un kafijas plantācijas. Sāka kultivēt cukurniedres, un drīz vien kļuva nepieciešamas dzirnavas, lai samaltu stiebrus, kurus vēlāk pārstrādāja sīrupā, tafijā un rumā. Vārdu sakot, desmit gados pēc Žoāma Garrala ierašanās Ikitosā fazenda izvērtās par vienu no bagātākajām Ama­zones augštecē. Jaunā pārvaldnieka prasmīgā saimnieko­šana un veiksmīgie tirdzniecības darījumi ar katru dienu pavairoja fazendas labklājību.

Taču Magaljansam drīz vien kļuva skaidrs, kam viņam par to jāpateicas. Atmaksādams par nopelniem, portugā­lis vispirms piešķīra Žoāmam daļu savu ienākumu, bet četrus gadus vēlāk padarīja viņu par savu kompanjonu ar līdzīgām tiesībām un peļņu dalīja uz pusēm.

Saimnieka ieceres gāja vēl tālāk. Viņa meita Jakita, tā­pat kā tēvs, klusajā jauneklī, kurš bija iecietīgs pret ci­tiem un stingrs pret sevi, atklāja vērtīgas prāta un sirds īpašības. Meitene Žoāmu iemīlēja; arī Žoāmam nebija vienaldzīgs Jakitas krietnais raksturs un daiļums, tomēr šķita, ka aiz lepnuma vai kautrības viņš pat nedomā lūgt meitenes roku.

Mainīt savas domas viņu pasteidzināja nelaimes gadī­jums.

Reiz, kad Magaljanss uzraudzīja darbus mežā, viņu nā­vīgi ievainoja krītošs koks. Saimnieku atnesa uz fermu gandrīz nemaņā; jauzdams drīzu galu, Magaljanss paaici­nāja tuvāk meitu, kas raudot stāvēja pie tēva gultas, un, saņēmis viņas roku, ielika to Žoāma plaukstā, lūgdams jaunekli zvērēt, ka viņš Jakitu precēs.

—    Tu mani padarīji bagātu, — Magaljanss teica, — bet es nespēšu mierīgi nomirt, kamēr ar šo laulību nebūšu no­drošinājis Jakitas nākotni.

—    Palikšu jūsu meitas padevīgs kalps, brālis un aizbil­dnis, arī nebūdams viņas vīrs, — Žoāms Garrals sākumā iebilda. — Esmu jūsu parādnieks un nekad to neaizmir­sīšu. Taču tik lielu maksu, ar kādu gribat atlīdzināt par manām pūlēm, es nepelnu.

Tēvs neatlaidās. Tuvā nāve liedza kavēties, viņš prasīja solījumu, un Žoāms Garrals beidzot piekāpās.

Jakitai bija divdesmit divi gadi, Žoāmam — divdesmit seši. Abi mīlēja viens otru un apprecējās īsi pirms Magal-

                                                   Magaljanss paguva dot bērniem savu svētību.

jansa nāves, kad viņš vēl paguva dot bērniem savu svē­tību.

Un tā 1830. gadā 2oāms Garrals kļuva par jauno Ikito­sas fazendas saimnieku, ko ar prieku apsveica visa mājas saime.

Zoāma un Jakitas laulība, šo divu prātu un siržu vie­nība, solīja tālāku fermas labklājības pieaugumu.

Gadu pēc laulībām Jakita vīram dāvāja dēlu, bet divus gadus vēlāk — meitu. Vecā portugāļa mazbērniem, Be­nito un Minjai, vajadzēja kļūt par sava vectēva cienīgiem cilvēkiem, Jakitas un Žoāma bērniem — par vecāku cie­nīgiem pēctečiem.

No mazās Minjas izauga ļoti pievilcīga jaunava. Tālāk par fazendu viņa nekad nebija bijusi. Meitene dzīvoja ve­selīgā vidē pie krāšņās tropu dabas krūts, un ar vecāku mājās gūtajām zināšanām un audzināšanu viņai pilnīgi pietika. Ko vairāk viņa iemantotu Manausas vai Belemas klostera skolās? Kur ņemtu vēl labākus tikumiskas ģime­nes dzīves paraugus? Vai tālu prom no mājām viņas prāts izveidotos smalkāks un sirds — atsaucīgāka? Ja pēc mā­tes nāves Minjai nebūtu lemts saimniekot fazendā, viņa būtu spējīga strādāt jebkurā citā vietā.

Ar Benito bija savādāk. Tēvs prātīgi sprieda, ka dēlam nepieciešamas pamatīgas un dziļas zināšanas, kādas tolaik bija pieejamas vienīgi Brazīlijas lielākajās pilsētās. Ba­gātajam fermerim netrūka iespējas dēla labā darīt visu. Benito bija izcili apdāvināts, zinātkārs, apveltīts ar asu prātu un cēlu raksturu. Divpadsmit gadu vecumā zēnu aizsūtīja uz Belemu, kur lielisku pedagogu vadībā tika likti pamati izglītībai, lai ar laiku no viņa izveidotu ievē­rojamu cilvēku. Benito labi izprata literatūru, zinātni un mākslu. Viņš mācījās tik cītīgi, it kā tēva materiālais stā­voklis liegtu kaut brītiņu sēdēt dīkā. Benito nepiederēja pie tiem, kas uzskata, ka bagātība ļauj dzīvot bez darba. Gluži otrādi, būdams apņēmīgs, godīgs un vīrišķīgs, dros­mīgais puisis bija pārliecināts, ka neviens, kas vēlas būt cilvēka vārda cienīgs, nedrīkst atteikties no sava dabiskā pienākuma — darba.

Pirmajos skolas gados Belemā Benito iepazinās ar Ma- noelu Valdesu. Šis Paras tirgotāja dēls mācījās ar Benito vienā institūtā. Līdzīgie raksturi un gaumes abus tuvi­nāja, viņi cieši sadraudzējās un drīz vien kļuva nešķi­rami.

1832. gadā dzimušais Manoels bija gadu vecāks par Be­nito. Viņš dzīvoja kopā ar māti, pārtikdams no nelielā mantojuma, ko pēc nāves bija atstājis tēvs. Pabeidzis vi­dusskolu, Manoels sāka studēt medicīnu. Viņš ļoti cienīja šo cēlo profesiju un karsti vēlējās kļūt par kara ārstu.

Laikā, kad satikām abus draugus, Manoels Valdess, jau saņēmis doktora grādu, bija ieradies dažus mēnešus at­pūsties Ikitosas fazendā, kur mēdza pavadīt brīvdienas. Šo jaunekli ar patīkamajām manierēm, cēlo seju, zināmu iedzimtu pašlepnumu, kas viņam lieliski piestāvēja, Žoāms un Jakita uzņēma tikpat kā savu otro dēlu. Ja dēla loma Manoelam ļāva sevi uzskatīt par Benito brāli, tad attiecī­bās ar Minju tāds pagodinājums šķita nevietā, jo pret mei­teni viņš izjuta daudz maigāku pieķeršanos nekā brāļa mīlestība.

1852. gada piektajā mēnesī, kad sākās mūsu stāsts, Žoāmam Garralam palika pilni četrdesmit astoņi gadi. Tveicīgajā klimatā, kas ātri iedragā veselību, par spīti tam, ka ļaudis tur priekšlaikus noveco, Garrals ar savu at­turību, mērenību un vienkāršo dzīves veidu bija pratis sevi labi saglabāt. īsi apcirptie mati un garā bārda jau sirmoja, piešķirdama viņam stingra puritāņa izskatu. At­klātā seja pauda brazīliešu tirgotājiem un fermeriem rak­sturīgo neuzpērkamo godīgumu. Šajā ārēji vēsajā cilvēkā varēja jaust kaismīgu temperamentu, ko iegrožoja stipra griba. Skaidrais skatiens pauda mundrumu un lielu iekšēju spēku, uz ko varēja paļauties ikviens, kas meklēja viņa palīdzību.

Un tomēr rāmais, veselīgais cilvēks, kas dzīvē likās sa­sniedzis visu, glabāja sevī" kādas dziļas skumjas, kuras gaisināt nespēja pat Jakitas maigā mīlestība.

Kāpēc godīgais, cienījamais fermeris, kura laimei visi apstākļi bija kā radīti, kāpēc viņš nekad nebija līksms? Kāpēc šķita, ka viņu spēj iepriecināt tikai citu laime, ne­vis savējā? Vai patiesi viņu nospieda slepenas bēdas? Šis jautājums nedeva miera viņa sievai.

Jakitai bija jau četrdesmit četri gadi. Arī viņa bija mā­cējusi pretoties klimata postošajai ietekmei, kaut gan tropu zemēs sievietes noveco jau trīsdesmit gados. Jaki­tas glītie mazliet saasinājušies vaibsti joprojām nezaudēja portugāļiem raksturīgās klasiskās līnijas, kurās tik da­biski apvienojas lepnums un dvēseles skaistums.

Bērni vecāku maigajai mīlestībai atbildēja ar tikpat sir­snīgu pieķeršanos.

Benito tad bija divdesmit vienu gadu vecs, dzīvesprie­cīgs, drosmīgs un pievilcīgs, atklātu sirdi un strauju dabu, ar ko atšķīrās no sava drauga, daudz nopietnākā, saval­dīgākā Manoela.

Pavadījis gadu Belemā, tālu no dzimtajām mājām, kopā ar draugu atgriezies fazendā, ieraudzījis atkal tēvu, māti un māsu, no jauna nonācis varenajos Augšamazones džun­gļos — mežu biezokņos, kuru noslēpumi vēl gadsimtiem ilgi cilvēkiem nebūs pieejami, jauneklis sajuta nepasa­kāmu prieku — Benito taču bija aizrautīgs mednieks!

Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi. Meitene bija pievilcīga tumšmate zilām acīm, kurās it kā atspulgo- jās viņas dvēsele. Vidēja auguma, slaida un gracioza — Minja atgādināja savu daiļo māti. Nopietnāka par brāli, sirsnīga, līdzjūtīga un laipna — viņa bija visu mīlule. To, bez šaubām, apliecinātu katrs, pat nenozīmīgākais fazen­das kalpotājs. Tikai Minjas brāļa draugam Manoelam Val- desam par meiteni kaut ko taujāt būtu lieki. Pārāk ieinte­resēts šajā jautājumā, Manoels nespriestu pietiekami ob­jektīvi.

Garralu ģimenes apraksts nebūtu pilnīgs, ja neminētu ne vārda par daudzajiem fermas ļaudīm.

Pirmkārt jāatzīmē gadus sešdesmit vecā nēģeriete Si- bēla, kurai saimnieks bija dāvājis brīvību, taču, savā jau­nībā auklējusi Jakitu un ļoti viņu iemīlējusi, Sibēla palika pie Garraliem. Kā īsts ģimenes loceklis vecā aukle drīk­stēja uzrunāt ar «tu» gan māti, gan meitu. Krietnās nēģe- rietes dzīve bija aizritējusi fazendas laukos un mežainajos upes krastos, kas ieskāva fermu. Ikitosā Sibēla nokļuva bērnībā, kad vēl pastāvēja nēģeru tirdzniecība, un pēc tam nekad vairs ciematu nepameta. Te viņa apprecējās, agri kļuva atraitne un, zaudējusi vienīgo dēlu, sāka kalpot Magaljansam. Sibēla pazina tikai to Amazones daļu, kas plūda šeit garām viņas acu priekšā.

Fazendā dzīvoja arī jauna daiļa mulate, Minjas istabene, viena vecuma ar savu saimnieci, sirsnīgi tai pieķērusies. Mulati sauca Lina. Viņa piederēja pie tām jaukajām, maz­liet izlutinātajām būtnēm, kuras dievina savas kundzes un kurām savukārt tiek piedota daža laba vaļība. Mundra, rosīga, piemīlīga un laipna — Lina darīja visu, ko iedomā­jas, nekas šajās mājās viņai netika liegts.

                                                Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi.

Fazendas strādniekus varēja sadalīt divās grupās: in­diāņi, skaitā ap simts, strādāja fermā kā algotņi; nēģeri, divreiz lielākā skaitā, vēl joprojām vergoja, kaut gan viņu bērni jau tika atbrīvoti. Žoāms Garrals bija aizsteidzies priekšā Brazīlijas valdībai. Jāpiebilst, ka šajā zemē pret nēģeriem, kas bija atvesti no Bengelas, Kongo vai Zelta Krasta, izturējās maigāk nekā citur, un nožēlojamus ne­ģēlības paraugus, kādi nereti gadījās citu zemju plantāci­jās, Ikitosas fermā, bez šaubām, nevarēja atrast.

IV

VILCINĀŠANĀS

Manoels mīlēja drauga Benito māsu, un arī meitene ne­likās vienaldzīga pret viņu. Abi bija pratuši novērtēt viens otru: viņi patiesi bija saderīgs pāris.

Pilnīgi pārliecināts par savām jūtām pret Minju, Ma­noels vispirms tās atklāja draugam.

— Dārgais Manoel, — Benito sajūsmināts spēji iesau­cās, — cik labi, ka tu vēlies ņemt par sievu manu māsu! Ļauj man rīkoties! Vispirms parunāšu ar māti un varu gandrīz galvot, ka viņas piekrišana nebūs ilgi jāgaida.

Pēc pusstundas tas bija nokārtots. Mātei Benito nepa- vēstīja neko jaunu: Jakita sen noprata, kas notiek abu jauniešu sirdīs.

Desmit minūtes vēlāk Benito jau atradās pie Minjas. Taču, jāatzīstas, arī te viņam nenācās izmantot daiļru­nību. Pēc pirmajiem vārdiem meitenes mīlīgā galviņa no­slīga brālim uz pleca un atzīšanās: «Kāds prieks!» — nāca tieši no sirds.

Atbilde gandrīz aizsteidzās priekšā jautājumam: tā bija skaidra. Benito tālāk vairs nevaicāja.

Bez šaubām, arī Žoāmam Garralam nekādu iebildumu nebūs. Taču pagaidām māte un bērni savas ieceres tēvam noklusēja, jo, runājot par šīm laulībām, bija jāizšķir vēl otrs — varbūt daudz sarežģītāks jautājums, proti — kur svinēt kāzas.

Patiesi — kur tās rīkot? Vai nožēlojamā Ikitosas cie­mata baznīciņā? Kādēļ gan ne? Vecais Ikitosas mācītājs Pasanjas tēvs kādreiz tur laulāja arī Zoāmu un Jakitu. To­laik, tāpat kā tagad Brazīlijā, civilā laulību reģistrācija

netika šķirta no baznīcas un, lai likumīgi salaulātos, pie­tika ar ierakstu misijas grāmatās — bez jebkāda civilā valsts ierēdņa apstiprinājuma.

Ļoti iespējams, ka Žoāms Garrals vēlēsies, lai kāzu ce­remonija notiek tieši Ikitosā visas fazendas saimes klā­tienē; bet, ja tāda būs viņa griba, nāksies sīvi pacīnīties.

— Manoel, — Minja līgavainim teica, — ja man prasītu padomu, es ieteiktu kāzas svinēt nevis šeit, bet Parā. Val- desa kundze nav vesela, uz īkitosu viņa atbraukt nevarēs, bet es negribu kļūt viņas meita, iekāms neesam pazīsta­mas. Arī manai māmiņai tā šķiet. Mēs abas lūkosim iestās­tīt tēvam, ka mums visiem jābrauc uz Belemu, uz mājām, kuras drīz būs manējās. Vai jūs tam nepiekrītat?

Par atbildi Manoels maigi paspieda Minjas roku. Arī viņš ļoti vēlējās, lai māte piedalītos kāzu ceremonijā. Be­nito bez ierunām atbalstīja šo plānu, un tātad atlika pār­liecināt Zoāmu Garralu.

Tieši tāpēc, lai Jakita netraucēti varētu izrunāties ar vīru, jaunekļi todien nolēma doties uz mežu medībās.

Pēcpusdienā abi laulātie draugi palika vieni plašajā viesistabā.

Nesen pārnācis no darba, Žoāms Garrals bija atlaidies uz bambusniedru pinuma dīvāna; Jakita, mazliet sa­traukta, pienāca klāt un apsēdās blakus.

Nepieciešamība paskaidrot vīram Manoela un Minjas attiecības viņu neuztrauca. Paredzamās laulības taču no­drošinās meitas labklājību, un Žoāms ar prieku apsveiks nākamo znotu, kura krietno raksturu sen bija iepazinis un novērtējis. Taču Jakita zināja, cik grūti būs pierunāt Žoāmu pamest fazendu.

Patiesi, apmeties šajā zemē, Žoāms Garrals nemēdza ne­kur braukt, pat ne uz vienu dienu. Kaut gan Amazone, mierīgi veldama viļņus uz austrumiem, aicināt aicināja tālē, kaut Žoāms ik gadus sūtīja bezgala daudz plostu uz Manausu, Belemu un Paras piekrasti un katrreiz pēc Be­nito brīvdienām noraudzījās, kā dēls aizbrauc atpakaļ uz skolu, tomēr šķita, ka viņam pašam nekad nav ienācis prātā doties līdzi.

Visu, kas tika ražots fermā, iegūts mežos un pļavās, Žoāms Garrals pārdeva turpat. Varēja likties, ka viņš ne­vēlas pat domās vai kaut ar skatienu pārkāpt pār tās para­dīzes robežu, kur koncentrējas viņa dzīve.

Divdesmit piecu gadu laikā Žoāms Garrals ne reizi

Žoāms Garials spēji pietrūkās kājās.

nebija spēris kāju Brazīlijā, tāpat kā viņa sieva un meita. Taču viņas ilgojās mazliet iepazīt šo krāšņo zemi, par kuru bieži stāstīja Benito. Divas trīs reizes Jakita vīram bija likusi noprast savu vēlmi. Taču viņa manīja, ka vīra skumjā seja sadrūmst vēl vairāk, tiklīdz viņš iedomājas, ka vajadzēs atstāt fazendu kaut uz dažām nedēļām vien. Žoāma acis tad aizplīvurojās — un ar maigu pārmetumu balsī viņš sievai teica:

—   Kāpēc doties prom no mājām? Vai mēs nejūtamies iabi tepat?

Un Jakita neiedrošinājās iebilst vīram, kas ar savu pa­stāvīgo gādību un sirsnību viņu tik ļoti aplaimoja.

Taču šoreiz bija jāapsver īpaši svarīgi apstākļi. Da­biski, ar Minjas laulībām radās visai pamatots iegansts pavadīt meiteni uz Belemu, kur viņa turpmāk dzīvos kopā ar vīru.

Belemā viņai jāiepazīst un jāiemīl Manoela Valdesa māte. Vai Žoāms drīkst pretoties tik taisnīgai prasībai? Bez tam viņam jāsaprot, ka arī Jakita grib iepazīties ar sievieti, kura kļūs viņas meitas otrā māte, — un vai arī viņš nevēlas to pašu?

Saņēmusi vīra roku savējā, Jakita liegā balsī, kas šim darbarūķim šķita kā skaistākā mūzika, teica:

—    Žoām, gribu ar tevi parunāt par ieceri, kuru mēs visi karsti vēlamies īstenot, un esmu pārliecināta, ka tā iepriecinās arī tevi, tāpat kā mani un bērnus.

—    Kas tā par ieceri, Jakita? — Žoāms vaicāja.

—   Manoels un mūsu meita viens otru mīl, un appreco­ties viņi būs laimīgi. . .

Pēc Jakitas pirmajiem vārdiem Žoāms Garrals spēji pie­trūkās kājās. Tad, it kā vairīdamies no sievas skatiena, nolaida acis.

—    Kas tev notika, Žoām?

•— Minja? . . . Precēsies? . . . •— Žoāms murmināja.

—    Mans draugs, — Jakita turpināja, kaut sirds viņai sāpēs sažņaudzās, — vai tev ir iebildumi pret šo laulību? Vai pats jau sen neesi ievērojis Manoela attieksmi pret mūsu meitu?

—    Jā, esmu . .. Kopš gada . ..

Pēkšņi apklusis, Žoāms apsēdās. Tikai ar pūlēm viņš sa­valdījās. Neizprotamais satraukums, šķiet, izgaisa. Pama­zām nomierinājies, viņš atkal meklēja Jakitas acis un, iegrimis domās, ilgi raudzījās sievā.

Jakita noglauda vīra roku.

—   Dārgo Žoām, — viņa teica, — vai es būtu maldīju­sies? Vai tu neparedzēji, ka tas notiks agri vai vēlu un ka šīs laulības nodrošinās mūsu meitai visas iespējas būt lai­mīgai?

—   Jā… — Žoāms atbildēja. — Visas… Bez šau­bām … Un tomēr, Jakita, šīs laulības… Laulības, kuras mēs paredzējām … Kad tās būs? Vai drīz?

—    Kā tu vēlēsies, Žoām.

—    Un mēs tās svinēsim šeit? … Ikitosā?

Šis jautājums deva iespēju uzdot otru, ko Jakita jau sen glabāja sirdī. Taču viņa to izteica tikai pēc zināmas vilcināšanās.

—    Paklau, Žoām, — pēc īsa klusuma Jakita sacīja. — Runājot par kāzu svinībām, gribu kaut ko ieteikt un ceru — tu tam piekritīsi. Mūsu kopdzīves divdesmit gados jau vairākkārt esmu tevi lūgusi aizvest mani un meitu uz Amazones lejasteces provincēm, uz Paru, kur nekad ne­esam bijušas-. Rūpes par fazendu, darbi, kuros nepiecie­šama tava klātbūtne, nekad neļāva izpildīt šo lūgumu. Tava aizbraukšana kaut vai tikai uz dažām dienām būtu nākusi par ļaunu fazendai. Bet nu, kad viss rit tik gludi, par ko agrāk neiedrošinājāmies ne sapņot, vai tu tomēr nevarētu vismaz uz pāris nedēļām atrauties no saviem pienākumiem, kaut atpūtai vēl nav īstais laiks?

Žoāms Garrals klusēja, taču Jakita manīja viņa roku nodrebam it kā pēkšņās sāpēs. Bet Žoāma lūpās pavīdēja viegls smaids; tas šķita mēms lūgums sievai izteikt savas domas līdz galam.

—    Žoām, — Jakita atsāka, — tāda izdevība mūsu dzīvē nekad vairs neatkārtosies. Minja apprecēsies, pametīs mūs un aizbrauks tālu prom. Tas būs pirmais sarūgtinā­jums, ko meitene mums sagādās, un, līdzko iztēlojos tuvo šķiršanās brīdi, man sažņaudzas sirds. Es priecātos, ja va­rētu Minju pavadīt līdz Belemai. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu iepazīt viņas nākamo vīramāti, sievieti, kam uzticēsim savu meitu un kas Minjai aizstās mani? Turklāt arī Minja pati nevēlas darīt pāri Valdesa kundzei, nosvinot kāzas bez viņas. Ja tava māte būtu dzīva, kad mēs precējāmies, dārgo Žoām, arī tu taču gribētu viņu redzēt savās kāzās.

Dzirdot šos vārdus, Žoāms atkal neviļus sarāvās.

—    Mīļais draugs, — Jakita turpināja, — kopā ar Minju

un mūsu abiem dēliem — Benito un Manoelu, kopā ar tevi — ak, cik labprāt es apskatītu dzimto Brazīliju, brau­cot pa skaisto Amazoni līdz provincei jūras piekrastē! Šķiet, ka tur šķiršanās no meitas man nebūtu tik sāpīga. Atgriezusies varētu iztēloties Minju svešajās mājās, kur viņu gaida otra māte. Nevajadzētu iedomāties meiteni kādā nezināmā tālē. Viņas dzīve man tad liktos tuvāka.

Žoāms cieši paraudzījās sievā un, joprojām neteikdams ne vārda, ilgi viņā nolūkojās.

Kas viņā norisa? Kāpēc viņš vilcinājās piekrist tik pa­matotai prasībai, kāpēc kavējās teikt jāvārdu, kas, šķiet, ļoti iepriecinātu tuviniekus? Saimnieciskās rūpes vairs ne­varēja būt pietiekami svarīgs aizbildinājums. Dažas Žoāma Garrala prombūtnes nedēļas fazendai nekaitētu. Patiesi, tā nekādus zaudējumus neciestu, ja saimnieku šai laikā aizstātu pārvaldnieks. Un tomēr Žoāms Garrals ar­vien vēl vilcinājās.

Saņēmusi vīra roku, Jakita vēl sirsnīgāk to paspieda.

— Mīļo Žoām, — viņa teica, — mans lūgums nav tikai untumi. Nē! Es ilgi pārdomāju priekšlikumu, kuru nupat dzirdēji, un, ja tu tam piekritīsi, tas būs manu kvēlāko ilgu piepildījums. Bērniem mūsu saruna nav noslēpums, arī viņi pievienojas manam lūgumam. Minja, Benito un Manoels lūdz, lai mēs abi dodamies viņiem līdzi. Piebil­dīšu, ka mums visiem labāk patiktu kāzas svinēt Belemā, nevis Ikitosā. Tas nāks par labu mūsu meitai, ievedīs viņu sabiedrībā, nodrošinās viņas stāvokli; atbraukusi kopā ar vecākiem, viņa nejutīsies tik vientuļa svešajā pilsētā, kur turpmāk pavadīs savas dzīves lielāko daļu.

Žoāms Garrals, atbalstījis elkoņus uz galda, aizklāja ro­kām seju, it kā sakopojot domas pirms atbildes. Acīm re­dzot, viņu māca šaubas, kuras viņš centās pārvarēt, zināms nemiers, ko sieva pareizi noģida, taču nespēja izskaidrot. Žoāma seja pauda slepenu iekšēju cīņu. Jakita aizkusti­nāta gandrīz nožēloja, ka uzsākusi sarunu. Katrā ziņā viņa samierināsies ar visu, ko izlems vīrs. Ja brauciens viņam liksies pārāk smags, Jakita apspiedīs savas ilgas, viņa ne­kad vairs nerunās par aizbraukšanu no fazendas, nevaicās vīram par neizprotamā noraidījuma cēloni.

Pagāja dažas minūtes. Žoāms Garrals neatskatījies aiz­gāja līdz durvīm. Šķita, ka viņš pēdējo reizi atvadās no šejienes krāšņās dabas, no tā pasaules stūrīša, kur bija nodzīvojis divdesmit savas dzīves laimīgākos gadus.

Tad viņš lēnām pienāca klāt sievai. Viņa sejā bija ra­dusies jauna izteiksme — tā izskatās cilvēks, kurš pēc ilgām šaubām pieņem svarīgu lēmumu.

—          Tev taisnība, — viņš apņēmīgi teica.— Šis ceļo­jums nepieciešams. Kad vēlies braukt?

—           Ak, Žoām! Mīļo Žoām! — Jakita, priekā starodama, iesaucās. — Es tev pateicos! … Mūsu bērnu vārdā pa­teicos!

Un, kamēr vīrs sievu apskāva, viņai acīs sariesās asaras.

Tajā brīdī aiz durvīm atskanēja jautras balsis.

Mirkli vēlāk, gandrīz reizē ar Minju, kas iznāca no savas istabas, uz sliekšņa parādījās Manoels un Benito.

—          Bērni, tēvs piekrīt! — Jakita sauca. — Mēs visi braucam uz Belemu!

Žoāms Garrals sadrūmušu seju klusējot saņēma dēla de­dzīgo pateicību un meitas skūpstus.

—    Un kad atļausiet svinēt kāzas, tēt? — Benito vaicāja.

—          Kad? — Žoāms atteica. — Kad? … Gan redzēsim … To izlemsim Belemā.

—           Kāds prieks! — gluži kā pirmīt, uzzinājusi par Ma­noela bildinājumu, Minja iesaucās. — Beidzot mēs redzē­sim * Amazoni visā tās krāšņumā, visā garumā, braucot cauri Brazīlijas provincēm! Ak, tēt, kā lai tev pateicos!

Un aizrautīgajai meitenei iekvēlojās iztēle, viņa pie­vērsās brālim un Manoelam.

—           Iesim uz bibliotēku! — Minja mudināja. — Sameklē­sim dažādas grāmatas un kartes, kurās varētu smelties zi­ņas par šo vareno baseinu. Nedrīkstam taču ceļot kā akli! Es vēlos visu redzēt un visu izzināt par mūsu zemes upju karalieni!

V

AMAZONE

— Tā ir lielākā pasaules upe! [7] — nākamajā dienā Be­nito teica Manoelam Valdesam.

Tobrīd abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā pie fazendas dienvidu robežas, vērodami, kā upe, kuras

Abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā.

pirmsākums meklējams augstu Andu kalnos, lēni veļ viļ­ņus uz Atlantijas okeānu, astoņsimt jūdžu no šīs vietas.

—   Amazone piegādā jūrai visvairāk ūdens, — Manoels ieminējās.

—    Turklāt tādu daudzumu, — Benito piebilda, — ka tas atsāļo jūru milzu platībā un šīs straumes spēks pat jūdzes astoņdesmit no krasta liek dreifēt kuģiem.

—    Upes platā gultne šķērso vairāk nekā trīsdesmit pa­ralēles, bet tās baseins stiepjas vismaz divdesmit piecus grādus no dienvidiem uz ziemeļiem.

—    Baseins?! — Benito iesaucās. — Vai var nosaukt par baseinu plašo līdzenumu, kur tek Amazone, šo neizmēro­jamo savannu bez neviena paugura vai kalna, kas ierobe­žotu apvārsni?

—    Visā upes garumā, — turpināja Manoels, — kā milzu astoņkāja neskaitāmi taustekļi tajā ietek divsimt no zie­meļiem vai dienvidiem plūstošu pieteku, kurām pašām savukārt pievienojas bezgala daudz pieteku; salīdzinā­jumā ar šīm pietekām Eiropas lielās upes šķiet nenozīmīgi strauti.

—    Bet piecsimt sešdesmit salu, ja neskaita sīkās nekus­tīgās vai peldošās, — vesels arhipelāgs, kur būtu vieta karaļvalstij!

—    Un krastus izrobo tik daudz līču, kanālu, lagūnu, ezeru, cik, kopā ņemot, nav visā Šveicē, Lombardijā, Sko­tijā un Kanādā.

—    Tā ir divu republiku robeža, kas majestātiski šķērso Dienvidamerikas lielāko valstiun šķiet, ka patiesi caur šo upi kā caur kanālu visi Klusā okeāna ūdeņi tiektos sa­plūst Atlantijā.

—    Un kāda grīva! īsts jūras šaurums ar Maražo salu centrā, šīs salas perimetrs pārsniedz piecsimt jūdzes . ..

—    Paisuma laikā pat okeāns velti mērojas spēkiem ar vareno Amazones straumi, kas šajā grandiozajā cīņā rada gigantiskus viļņus, tā saucamo pororoku; salīdzinājumā ar to citu upju paisumi un bēgumi šķiet nenozīmīga viļ­ņošanās, ko sacēlis liegs vējiņš.

—    Pa šo garo artēriju, kurai trīs nosaukumu gandrīz vai nepietiek, piectūkstoš kilometru no grīvas uz augšu var peldēt paši lielākie kuģi ar pilnu kravu.

—          Amazone ar savām pietekām un pieteku pietekām paver plašus tirdzniecības un satiksmes ceļus cauri visiem Amerikas ziemeļiem no Magdalēnas līdz Ortekāzai, no Ortekāzas līdz Kaketai, no Kaketas līdz Putumajo, no Pu- tumajo līdz Amazonei. Četri tūkstoši jūdžu upju ceļa! Nepieciešami tikai daži kanāli, lai šī kuģošanas sistēma kļūtu pilnīga.

— Vārdu sakot, mūsu priekšā ir pati lielākā un apbrī­nojamākā hidrogrāfiskā sistēma pasaulē.

Jaunekļi lielā sajūsmā sprieda par savu vareno upi: viņi abi taču bija Amazones bērni. Turklāt lieliski ūdens ceļi cauri Bolīvijai, Peru, Ekvadorai, Jaunajai Granādai, Venecuēlai un četrām Gvajānām — angļu, franču, holan­diešu un brazīliešu — bija arī visas pietekas, gandrīz tik­pat varenas kā Amazone pati.

Kā zināms, laiku tāles slēpj daudzu tautu un cilšu iz­celsmi. Līdzīga neskaidrība ir ar pasaules lielākajām upēm. To īstais pirmavots nav vēl atklāts. Ar šo upju dzim­tenes nosaukumu lepojas daudzas valstis. Vairākas kāro arī pēc Amazones. Par tās godpilnajām dzimtenes tiesībām ilgu laiku savā starpā strīdējās Peru, Ekvadora un Ko- lumbija.

Taču šodien, šķiet, neviens nešaubās, ka Amazones sā­kums atrodas Peru, Varako apgabala Tarmas rajonā, kur tā iztek no Laurikoča ezera, aptuveni starp vienpadsmito un divpadsmito paralēli.

Ja kāds iedrošinātos apgalvot, ka Amazone sākas Bolī­vijas Titikakas kalnos, tam vajadzētu pierādīt, ka Ama­zone īstenībā ir Ukajali, kas izveidojusies no divām upēm — Paro un Apurimakas; taču šāds uzskats jau at­spēkots.

Iztecējusi no Laurikoča ezera, jaunā Amazone plūst simt sešdesmit jūdzes ziemeļaustrumu virzienā un tikai pēc tam, savienojusies ar lielās Pantes ūdeņiem, nogriežas tieši uz austrumiem. Kolumbijas un Peru teritorijā līdz pat Brazīlijas robežai Amazoni dēvē par Maranjonu vai, pa­reizāk sakot, par Maranjao, jo pirmajā gadījumā portugāļu nosaukums mazliet franciskots. Posmu no Brazīlijas robe­žas līdz Manausai, kur Amazonē ieplūst varenā Rionegro, sauc par Solimaju vai Solimoinsu, indiāņu solimao cilts vārdā. Piekrastes provincēs vēl sastopamas šās cilts atlie­kas. Un, beidzot, posmā no Manausas līdz jūrai tā jau ir Amazone vai Amazoņu upe, kā to nosaukuši spāņi, droš­sirdīgā Oreljanas[8] pēcteči; šā dēkaiņa aizraujošie, taču apšaubāmie nostāsti liecina, ka pie Njamundas — vienas no lielākajām Amazones pietekām reiz dzīvojusi karei­vīga sieviešu cilts.

Jau pašā Amazones augšgalā var nojaust, ka tālāk upe izvērtīsies milzu straumē. No iztekas līdz gultnes sašau­rinājumam starp divām gleznainām, robotām kalnu grē­dām upes ceļā nav nekādu šķēršļu, ne krāču. Tikai upei nogriežoties uz austrumiem un laužoties cauri Andu kalnu atzarei, tās mierīgo plūdumu pārtrauc krāces. Šeit sasto­pami daži ūdenskritumi, kuru dēļ upe nav viscaur kuģo­jama. Un tomēr, kā pareizi norādījis Humbolts[9], Amazo­nes lielākā daļa ir brīvs ūdens ceļš.

Jau pie iztekas Amazonei netrūkst pieteku, kurām ūdeņus bagātīgi piegādā neskaitāms daudzums sīku upīšu un strautu. Viena no kreisās puses pietekām, kas nāk no ziemeļaustrumiem, ir Činčipe. Labajā pusē no dienvidaus­trumiem Amazonē ietek Čačapuija. Pie Lagūnas misijas no kreisās puses lielajā upē ieplūst Marona un Pastuka, bet no labās — Gvaljaga. No kreisās šurp traucas arī Čam- bira un Tigre, no labās, divi tūkstoši astoņi simti jūdžu attālumā no Atlantijas, Amazonei pievienojas Valjaga; tā kuģojama vairāk nekā divsimt jūdžu posmā un aizved pašā Peru centrā. Un, beidzot, labajā pusē, Omagvas Svētā Jēkaba misijas tuvumā, kur beidzas Augšamazones ba­seins, cauri Sakramento pampām viļņus veļ skaistā, ma­jestātiskā Ukajali, šī milzu artērija, kuras neskaitāmo pie­teku pirmsākums meklējams Arikas ziemeļaustrumos Ču- kuito ezerā.

Tādas ir Amazones galvenās pietekas augšpus Ikitosas. Lejastecē šīs upes kļūst tik ūdeņu pārpilnas, ka Eiropas upju gultnēs tām, bez šaubām, būtu par šauru. Ar šo pie­teku grīvām Garralu ģimene iepazīsies ceļojumā pa Ama­zoni.

Jāpiemin, ka šai vienreizēji skaistajai upei, kas apūdeņo viskrāšņāko zemi pasaulē un gandrīz bez novirzēm tek dažus grādus zem ekvatora, piemīt zināma īpatnība, kādas trūkst Nīlai, Misisipi un Livingstonai, kura senāk saucās

Kongo Zaīra Lualaba. Proti, pretēji nekompetentu ceļotāju apgalvojumiem tajā Dienvidamerikas daļā, kurai cauri tek Amazone, ir visveselīgākais klimats. Upe te šķērso nevis zemu ieleju kalnu iežogojumā, bet plašu līdzenumu, kas stiepjas jūdzes trīssimt piecdesmit no ziemeļiem uz dienvidiem un tikai vietumis klāta nelieliem pakalniem, kuri gaisa straumēm neliedz brīvu plūdumu.

Profesors Agasīzs pamatoti iebilst pret uzskatu, ka zemē, kurai nākotnē nenoliedzami jākļūst par vienu no dzīvākajiem tirdzniecības centriem, būtu veselībai kaitīgs klimats. Pēc viņa domām, «šeit vienmēr strāvo maigas vēsmas, kas veicina iztvaikošanu, tāpēc temperatūra krī­tas un zeme nesasilst vienmērīgi. Šā pastāvīgā atvēsinošā vēja dēļ klimats Amazones baseinā ir patīkams, var teikt, pat viens no visjaukākajiem.»

Arī Brazīlijas bijušais misionārs abats Dirāns konsta­tējis, ka temperatūra šajā baseinā nekad nav zemāka par divdesmit pieciem grādiem un ne augstāka par trīsdesmit "trim, tātad gada vidējā temperatūra mēdz būt divdesmit astoņi divdesmit deviņi grādi, bet svārstības nepārsniedz astoņus grādus.

Pēc šādiem atzinumiem varam droši apgalvot, ka Ama­zones baseinā nav tā svelmainā karstuma, kas līdzīgās pa­ralēlēs valda Āzijas un Alrikas apgabalos.

Plašais līdzenums, pa kuru aizvijas upes gultne, viscaur pieejams jūras vējiem, kuri nāk no Atlantijas okeāna.

Tāpēc Amazones provinces katrā ziņā drīkst uzskatit par visveselīgākā klimata zemi, kas turklāt pieder pie skaistākajām pasaulē.

Tikai neiedomājieties, ka Amazones hidrogrāfiskā sis­tēma vēl pārāk maz izpētīta!

Jau sešpadsmitajā gadsimtā Oreljana, Francisko Pi- zarro [10] leitnants, devās uz leju pa Rionegro, 1541. gadā sasniedza Amazoni un, bez pavadoņa apceļojis tās pie­krastes apgabalus, pēc astoņu mēnešu ilga brauciena pa šo upi, ko brīnumaini attēlojis savos stāstos, nonāca tās grīvā.

1636.—1637. gadā portugālis Pedro Tekseira ar četr­desmit septiņu pirogu flotili, ceļodams pa Amazoni uz augšu, sasniedza Napo.

1743. gadā Lakondamīns\ izmērījis meridiāna loku līdz ekvatoram, pameta savus ceļa biedrus — Bugēru [11] un go- dēnu de Odonē, lai dotos ar kuģi pa Činčipi līdz tās iete­kai Maranjonā, un 31. jūlijā sasniedza Napo grīvu; tieši tad, kad kļuva novērojams pirmais Jupitera pavadonis, kas ļāva Lakondamīnam, šim «astoņpadsmitā gadsimta Humboltam», precīzi noteikt savas atrašanās vietas koor­dinātes; pēc tam viņš izpētīja ciematus abos Amazones krastos un sestajā septembrī nonāca pie Paras cietokšņa. Garajam ceļojumam bija izcili panākumi: kartē tika atzī­mēta Amazones izcelšanās vieta un gandrīz pilnīgi pierā­dīts, ka Amazone ir savienota ar Orinoko.

Piecdesmit piecus gadus vēlāk Humbolts un Bonplāns[12]turpināja Lakondamīna vērtīgos pētījumus, papildinot Ma- ranjonas karti līdz Napo upei.

Kopš tā laika vairs nemitējās ceļojumi gan pa Amazoni, gan pa tās nozīmīgākajām pietekām.

Listermovs 1827. gadā, Simts 1834.—1835. gadā, lranču «Bulonnietes» komandieris 1844. gadā, brazīlietis Valdess 1840. gadā, francūzis Pols Markuā no 1818. gada līdz 1860. gadam, fantasts un gleznotājs Biārs 1859. gadā, pro­fesors Agasīzs no 1865. gada līdz 1866. gadam, brazīliešu inženieris Francis Kellers Lincengers 1867. gadā un, bei­dzot, doktors Servo 1879. gadā — tie visi ceļoja pa Ama­zoni, pētīdami tās baseinu un noteikdami ievērojamāko pieteku kuģojamību.

Taču pats svarīgākais fakts, kas dara godu Brazīlijas valdībai, ir tāds:

1857. gada 31. jūlijā pēc garām diskusijām starp Fran­ciju un Brazīliju Gvajānas robežu dēļ Amazone tika pa­sludināta- par brīvi kuģojamu visām valstīm, bet, lai prakse saskanētu ar teoriju, Brazīlija noslēdza līgumus ar kaimiņvalstīm, dodot tām tiesības izmantot it visus Ama­zones baseina ūdens ceļus.

Mūsdienas tiešu satiksmi ar Liverpūli uztur ērti

tvaikonīši, izmantojot Amazoni no grīvas līdz Manausai, bet daži iet pat līdz Ikitosai; beidzot vēl citi pa Tapažosu, Madeiru, Rionegro un Purusu ielaužas pašā Peru un Bo­līvijas centrā.

Nav grūti iedomāties, cik plaša drīzumā izvērtīsies tirdz­niecība šajā milzīgajā, bagātajā baseinā, kuram līdzīga nav visā pasaulē.

Taču vilinošajai nākotnes perspektīvai ir vēl otra puse. Parasti par šādu progresu maksā iezemieši.

Patiesi, Amazones augštecē ne mazums indiāņu cilšu — tai skaitā kurisikuru un sorimao ciltis — jau iznīkušas. Ja Putumajo vēl sastopami juri cilts pārstāvji, tad javas šo apvidu pilnīgi pametuši un pārcēlušies pie attālākām pietekām, bet nedaudzie maoro aizgājuši no dzimtajiem krastiem un nelielās grupiņās klejo Žapuras mežos.

Tuantēnas upes piekraste ir tikpat kā neapdzīvota, vie­nīgi Žuruas grīvā vēl atrodamas dažas klejojošu indiāņu 1 ģimenes. Tefe ir gandrīz pilnīgi pamesta, un lielās umah- vas cilts atliekas vēl saglabājušās tikai pie Zapuras izte­kas. Koari pavisam izmiruši. Purusas krastos palikusi sau­jiņa muras cilts indiāņu. No senajām manao ciltīm sagla­bājušās nedaudzas nomadu ģimenes. Rionegro krastos dzīvo vienīgi metisi, portugāļu un indiāņu pēcteči, taču senāk šeit varēja saskaitīt divdesmit četras dažādas tautības.

Tāds ir dzīves progresa likums. Beigu beigās indiāņi iz­nīks. Anglosakšu kundzības laikā izmira austrālieši un tas- mānieši. Tālo rietumu iekarotāji iznīcināja Ziemeļameri­kas indiāņus. Varbūt reiz pienāks diena, kad franču kolo­nizatori iznīdēs arābus.

Taču mums laiks atkal pievērsties 1852. gadam. Dažādie mūsdienu sakaru līdzekļi toreiz vēl neeksistēja, un, ja ņem vērā šo apstākli, Žoāma Garrala ceļojumam bija nepiecie­šami vismaz četri mēneši.

Tieši tāpēc, noraudzīdamies lēnām plūstošajos ūdeņos pie savām kājām, Benito domīgi sacīja draugam:

—   Manoel, ceļā laiks mums paies ātri, jo mēs taču bū­sim kopā līdz pašai Belemai.

—    Jā, protams, Benito, — Manoels atteica, — un tomēr tas vilksies bezgala gausi, jo Minja kļūs mana sieva tikai ceļojuma beigās.

VI

ZEMĒ NOGĀZTS VESELS MEŽS

Žoāma Garrala ģimene bija apmierināta un priecīga. Visi ar sajūsmu gatavojās lieliskajam ceļojumam pa Ama­zoni. Šajā vairāku mēnešu braucienā devās ne vien fa­zendas saimnieks ar ģimeni, bet, kā tālāk redzēsim, arī daļa strādnieku.

Redzot sev apkārt tik daudz laimīgu seju, Žoāms Gar­rals aizmirsa visas raizes, kuras traucēja viņam dzīvot. Kopš Žoāms bija noteikti apņēmies braukt, viņš pilnīgi pārvērtās un, gatavodamies ceļam, atguva savu seno rosmi. Mājinieki ar patiesu prieku vēroja viņa enerģisko rīcību. Garīgā pacilātība izraisīja fiziskā spēka pieplū­dumu, un fazendas saimnieks kļuva tāds pats kā jaunības gados — mundrs un spara pilns. Viņā atkal pamodās cil­vēks, kas radis dzīvot svaigā gaisā, mežu, lauku un plūs­tošo ūdeņu spirgtajā elpā.

Līdz braucienam atlikušajās dažās nedēļās bija jāpaveic ļoti daudz.

Kā jau minēts, tolaik Amazones ūdeņus vēl nešķērsoja tvaikoņi, taču kuģīpašnieku sabiedrības jau plānoja laist tos pa lielo upi un tās galvenajām pietekām. Pagaidām par upju satiksmi gādāja privātīpašnieki, taču viņu laivas ap­kalpoja vienīgi piekrastes ciematus.

Pie šāda veida satiksmes līdzekļiem piederēja no iz­dobta, izdedzināta koka stumbra pagatavotās ubas — pi- rogas ar smailu, vieglu priekšgalu un ieapaļu, smagāku pakaļgalu, kuras varēja uzņemt divpadsmit airētājus līdz ar trim četrām tonnām kravas; igaritē — platas bar- kas no vienkārši kopā salaistiem dēļiem, ar lapu no­jumi vidusdaļā un brīvu vietu airētājiem priekšgalā, un žangada — nenoteikta veida plosts ar salmu būdu — peldoša indiāņu ģimenes mājiņa, ko uz priekšu dzen trīs- stūraina bura.

Šie trīs satiksmes līdzekļi veidoja Amazones nelielo flotili, kas pārvadāja visai ierobežotu daudzumu ļaužu un preču.

Bija arī lielākas laivas, tā saucamās trīsmastu vižilin- gas ar sārtām burām un astoņi līdz desmit tonnu ietil­pību; bezvēja laikā tās virza uz priekšu četri gari, smagi airi, ar kuriem ļoti grūti vadīt laivu pret straumi; vēl

                                                                 Amazones flotile.

lielākas ir ķīniešu džonkām līdzīgās kobertas ar divdes­mit tonnu ietilpību, stūres kabīni pakaļgalā un iekšējo kajīti, ar diviem mastiem un dažāda izmēra kvadrāt­veida burām; pārāk mierīgā laikā vai pretvējā indiāņi ņem palīgā desmit garus airus, ar kuriem airē, stāvē­dami laivas priekšgalā uz klāja.

Bet neviens no šiem dažādajiem transporta līdzekļiem Žoāmam Garralam nederēja. Nolēmis doties pa upi uz leju, viņš braucienu vienlaikus cerēja izmantot, lai no­gādātu Paras provincē lielu preču kravu. Šīm precēm nebija svarīgi, ka ceļojums ieilgs. Un pie tādas ieceres Žoāms Garrals arī palika — pie ieceres, kurai vajadzēja apmierināt visus līdzbraucējus, varbūt vienīgi Manoelu ne. Jauneklim droši vien labāk patiktu ceļot kādā ātr­gaitas kuģī — un ne bez iemesla.

Bet, lai cik primitīvs būtu Žoāma Garrala iedomātais satiksmes līdzeklis, tas ļautu vest līdzi lielu skaitu cil­vēku, kuri brauktu pa upi īpaši ērtos un drošos apstāk­ļos,

Tā patiesībā būtu it kā daļa no Ikitosas fazendas, kas, atšķīrusies no krasta, peldētu pa Amazones straumi ar visu fazendas saimi, tās saimniekiem un kalpotājiem, viņu mājām, būdiņām un teltīm.

Ikitosas fazendai piederēja lieliski meži, kas Dienvid­amerikas vidusdaļā, var teikt, ir neizsīkstoša bagātība.

Žoāms Garrals ļoti prasmīgi vadīja savu mežsaimnie­cību, kurā netrūka dažādu reti sastopamu vērtīgu sugu koku, izmantojamu gan mastu pagatavošanā, gaņ mēbeļ- rūpniecībā un citos galdnieku un namdaru darbos. Tā­pēc koktirdzniecība fazendai ik gadus deva lielus ienā­kumus.

Un vai tad koku pārvadāšanai Amazones ūdens ceļš nebija vēl drošāks un izdevīgāks kā dzelzceļš? Katru gadu nogāzis vairākus simtus sava rezervāta koku un sasējis plostus no rupji aptēstiem baļķiem, biezām plan­kām un slīperu kokiem, Žoāms Garrals izveidoja milzī­gas peldošu koku karavānas, kuras pieredzējuši plost­nieki, upes dziļuma un straumes ātruma labi pazinēji, pludināja uz Paru.

Arī tagad Žoāms Garrals bija nolēmis rīkoties tāpat. Tikai šoreiz, gatavojot plostu karavānu, viņš šā lielā pa­sākuma komerciālo pusi domāja pilnīgi uzticēt Benito. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Pats izdevīgākais laiks

plostu pludināšanai ir jūnija sākums, kad upes līmenis baseina augšgala palu ūdeņu ietekmē ceļas, jo pēc tam līdz oktobrim tas pakāpeniski krītas.

Tātad nekavējoties vajadzēja sākt darbus, it īpaši tā­pēc, ka šogad plostu karavānai bija jābūt neparasti lielai. Šim nolūkam vajadzēja izcirst puskvadrātjūdzes meža, proti, veselu fazendas piekrastes joslu pie Ama­zones un Naneijas satekas, un izveidot milzīgu plostu vai žangadu nelielas salas apjomā.

Un tieši uz šādas žangadas, daudz drošākas par jeb­kuru vietējo upju satiksmes līdzekli, daudz ietilpīgākas nekā simts kopā sasietu igaritē vai vižilingu, Žoāms Garrals bija nolēmis doties ceļā ar visu savu ģimeni, strādniekiem un kravu.

—    Lieliska ideja! — uzzinājusi tēva ieceri, Minja, sa­sizdama plaukstas, iesaucās.

—    Bez šaubām, — piekrita Jakita, — šādos apstākļos mēs sasniegsim Belemu bez briesmām un noguruma.

—    Bet pa ceļam varēsim pamedīt piekrastes mežos, — piebilda Benito.

—    Diemžēl tas vilksies pārāk gausi, — piezīmēja Ma­noels. — Vai braucienam pa Amazoni nevarētu izvēlē­ties kādu ātrāku satiksmes līdzekli?

Protams, paredzamais ceļojums ieilgs, taču Manoela subjektīvo iebildi neviens neatbalstīja.

Žoāms Garrals ataicināja indiāni — fazendas galveno pārvaldnieku.

—   Mēneša laikā žangadai jābūt gatavai ceļojumam, —- viņš pārvaldniekam teica.

—    Mēs ķersimies pie darba šodien pat, Garrala kungs, — pārvaldnieks atbildēja.

Uzdevums bija nopietns. Ap simts indiāņu un nēģeru, strādādami bez atelpas visu maija pirmo pusi, veica īstus brīnumus. Viens otrs labsirdīgs cilvēks, redzēdams tik nežēlīgu meža postīšanu, kad mežinieku cirvji un zāģi divās trīs stundās citu pēc cita nogāž simtgadīgus milze­ņus, varbūt smagi nopūstos. Taču abos upes krastos un uz tās salām, gan augšpus, gan lejpus fazendas, līdz pat apvārsnim šo koku bija tik neaptverami daudz, ka pus- kvadratjūdze cirsmas mežā neatstāja manāmu robu.

Saņēmis saimnieka rīkojumu, pārvaldnieks vispirms lika strādniekiem attīrīt mežu no liānām, zālēm un krū­miem. Pirms ķeršanās pie zāģa un cirvja strādnieki ap­

bruņojās ar īpašiem nažiem, kādi nepieciešami katram, kas vēlas iekļūt Amazones mežos: tie ir pie rokturiem stingri piestiprināti plati, mazliet liekti, divas trīs pēdas gari asmeņi, ar kuriem iezemieši prot ļoti veikli rīko­ties. Ar tāda zobena palīdzību strādnieki dažās stundās izcērt pamežu, attīra zemi un izveido platas stigas dziļi meža biezoknī.

Tā šis darbs mēdz sākties. Mežinieki vispirms saga­tavo sev darba lauku. Pēc tam no veco koku stumbriem notrauc liānu, kaktusu, paparžu, bromēliju un sūnu ietērpu. Atklājas kaila koka miza, bet arī to drīz vien noplēš kā ādu no dzīvas miesas.

Tad kokos līdz pašai galotnei uzrāpjas meža cirtēji, iztraucējot neskaitāmus pērtiķu barus, ar kuriem viņi gandrīz var sacensties veiklībā, un nozāģē milzīgos za­rus, kas turpat tiek apstrādāti. Drīz vien no nāvei no­lemtā meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi, bet mežā līdz ar svaigo gaisu ielaužas gaismas straumes un saules stari skar miklo zemi, kuru tie varbūt nekad vēl nav glāstījuši.

Ik koks šajā mežā noderīgs lieliem namdaru vai gald­nieku darbiem. It kā ziloņkaula kolonnas, apjoztas brū­niem gredzeniem, tur slienas divdesmit pēdu augstās vaska palmas ar četru pēdu diametru pie pamatnes; no tām iegūst ļoti izturīgu būvmateriālu; blakus aug trijstū­raino riekstu ražotāji kastaņkoki ar ļoti cietu koksni; turpat ir vērtīgais lietaskoks murīči un arī barigudo, kura apkārtmērs pie pamatnes sasniedz divas tuāzes, bet pāris pēdu augstāk stumbrs kļūst vēl resnāks, tā rūsganā, spīdīgā miza klāta pelēkiem izciļņiem, bet smailā galotne balsta horizontālu, lietussargam līdzīgu lapotni; līdzās sle­jas bombaksu gludie, baltie, neparasti slaikie stāvi. Reizē ar šiem lieliskajiem Amazones mūžamežu floras pārstāvjiem zemē gāžas ari kvatibas, kuru sārtās lapot­nes izplešas kā kupoli pāri blakus augošajiem kokiem., bet augļi atgādina mazas vāzītes ar ciešās rindās guļo­šiem kastaņiem; šā koka gaiši mēļā koksne it īpaši no­derīga kuģu būvniecībā. Netrūkst arī dažādu dzelzs koka pasugu, galvenokārt ibiriratejas ar gandrīz melnu un tik stipru koksni, ka indiāņi no tās pagatavo kaujas cirvīšus, un rožu koka, kas vēl vērtīgāks par sarkan­koku, turpretī cezalpīnijas atrodamas vienīgi vecos bie­zokņos, kuriem vēl nav piekļuvusi meža cirtēja roka;

Tad kokos uziapjas meža cirtēji.

simt piecdesmit pēdu augstajām sapukaijām par balstu noder pašu dzītās atvases, kuras aug metrus trīs no pa­kājes, bet trīsdesmit pēdu augstumā, apvijušās stum­bram, pārvērš koku it kā vītā kolonnā, kuras virsotne nozūd zaru mudžeklī, ko parazītaugi krāso dzeltenās, purpursarkanās un sniegbaltās krāsās.

Trīs nedēļas pēc darba sākuma mežainajā zemesragā starp Amazoni un tās pieteku Naneiju nepalika neviena koka. Mežs bija pilnīgi izcirsts, Žoāms Garrals neļāva saudzēt pat jaunaudzi, kas divos trijos gadu desmitos varēja pārvērsties jaunā mežā. Meža cirtēji netaupīja nevienu kociņu, ne jaunu, ne vecu, neatstāja pat ne­vienu mietiņu, kas iezīmētu izcirtuma robežas; viss tika nolīdzināts līdz ar zemi. Tagad koki tika nozāģēti līdz saknēm, bet pienāks laiks, un tiks izrakti arī celmi, kuri nākamajā pavasarī draudēja no jauna dzīt zaļas atvases.

Nē, šis izcirtums, kuru no divām pusēm apskaloja Amazone un tās pieteka, bija lemts kam citam: tas tiks uzarts, apstrādāts, apdēstīts, apsēts, un nākamajā gadā augsni, kuru vēl nesen aizēnoja biezs tropu mežs, klās maniokas lauki, kafijas, batāšu, cukurniedru, kukurūzas un zemesriekstu plantācijas.

Maija pēdējā nedēļa vēl nebija klāt, bet visi koki, iz­šķiroti pēc pasugām un peldspējas, simetriski sakārtoti, jau gulēja krastmalā. Tieši šeit vajadzēja tapt milzu plostam — žangadai, kas ar daudzajām apkalpei un eki­pāžai paredzētajām ēkām atgādinās īstu peldošu ciematu. Bet, kad upe pavasara palos pārplūdīs, tās/ ūdeņi no­teiktā stundā plostu aizraus līdzi un aiznesīs simtiem jūdžu tālumā uz Atlantijas okeāna piekrasti.

Visu šo laiku Žoāms Garrals bija ļoti aizņemts. Viņš pats vadīja darbus — sākumā izcirtumā, pēc tam up­malā pie fazendas, kur plašajā, smilšainajā liedagā bija sakrauti plosta baļķi.

Jakita ar Sibēlu rosīgi gatavojās ceļam, kaut gan vecā nēģeriete nekādi nespēja izprast, kāpēc jābrauc prom, ja viņiem šeit pat ir labi.

—   Tu apskatīsi to, ko nekad vēl neesi redzējusi, — Jakita viņai nemitīgi apgalvoja.

—   Bet vai tas būs labāks par to, ko esam paraduši redzēt? — Sibēla arvien atbildēja.

Toties Minja un viņas mīlule Lina domāja gandrīz vienīgi par sevi. Ceļojums taču nebūs gluži parasts —

Drīz no meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi.

viņas aizbrauc no mājām uz visiem laikiem un tāpēc ne­drīkst aizmirst neskaitāmus sīkumus, kas būs nepiecie­šami, iekārtojoties svešajā zemē, uz kurieni gatavojās pārcelties arī jaunā mulate, sirsnīgi pieķērusies savai saimniecei. Ja Minjai sirds bija smaga, tad vienmēr jautrā Lina par šķiršanos no Ikitosas neskuma nemaz. Pie Minjas Valdesas viņai neklāsies ļaunāk kā pie Min- jas Garralas. Lai iemācītu valdīt smieklus, Linu laikam vajadzētu šķirt no viņas kundzes, taču nevienam ne­nāca ne prātā to darīt.

Tēvam darbos cītīgi palīdzēja Benito. Tā viņš mācījās saimniekot fazendā, par kuras īpašnieku, protams, ar laiku pats kļūs, bet ceļojumā pa Amazoni viņam būs jāapgūst tirgotāja iemaņas. Manoels dzīvoja vai nu mājās, kur Jakita ar meitu velti nešķieda ne mirkli, vai arī izcirtumā, uz kurieni Benito draugu vilka līdzi bie­žāk, nekā viņš pats to vēlētos. Vārdu sakot, Manoela laika sadalījums bija ļoti nenoteikts, un tas saprotams pats par sevi.

VII

SEKOJOT LIĀNAI

Pienāca svētdiena, divdesmit sestais maijs, un jaunieši nolēma mazliet izklaidēties. Laiks bija lielisks. No Kor- diljeriem pūta spirgts vējiņš, atvēsinādams svelmaino gaisu.

Benito un Manoels aicināja Miņju līdzi uz lielo mežu Amazones labajā krastā iepretī fazendai.

Viņi gribēja atvadīties no jaukās Ikitosas apkaimes. Jaunekļi nepiemirsa paņemt arī šautenes, kaut gan bija solījušies nemedīt un savas ceļa biedrenes ne brīdi ne­pamest, — uz Manoelu šai ziņā varēja paļauties, — un tātad abas meitenes — Lina no savas kundzes nebija šķirama — varēja droši doties kopā ar viņiem vienkārši pastaigā, divu trīs jūdžu pārgājiens viņām taču bija pa spēkam.

Žoāms un Jakita bija pārāk aizņemti, lai jauniešiem piebiedrotos. Pirmkārt, vēl nebija gatavs žangadas plāns, bet ar tās būvi nedrīkstēja kavēties. Otrkārt, Jakita un

Laiva piestaja pie dabiskas lapenes zem augstām papardēm.

Sibēla velti nezaudēja ne stundu, kaut gan viņām talkā nāca ari visas fazendas sievietes.

Min ja ar prieku pieņēma uzaicinājumu. Un tā pēc brokastīm, ap vienpadsmitiem, abi jaunekļi un meitenes devās uz zemesragu, kur satek kopā divu upju straumes. Jauniešu pavadonis bija viens no fermas nēģeriem. Viņi sakāpa ubā, kuru mēdza lietot fazendas ļaudis, un, iz­braukuši starp Ikitosas un Pariantas salām, sasniedza Amazones labo krastu.

Laiva piestāja pie dabiskas lapenes zem lieliskām trīs­desmit pēdu augstām kokveida papardēm; it kā oreols tās vainagoja sīku, samtaini zaļu zaru kronis, apvīts smalkām lapu mežģīnēm.

—   Un tagad, Manoel, — Minja teica, — uzskatu par savu pienākumu iepazīstināt jūs ar šo mežu, jo Amazo­nes augštece jums sveša. Toties mums šeit ir mājas, tā­pēc ļaujiet man rīkoties kā namamātei.

—   Dārgā Minja, — jauneklis atbildēja, — namamāte jūs būsiet arī pie mums Belemā, tieši tāpat kā Ikitosas fazendā, un kā šeit, tā tur …

—    Paklausieties, jūs abi! — Benito viņus pārtrauca. — Ceru, ka nenācāt šurp, lai apmainītos maigiem vār­diem .. . Lūdzu, vai tiešām jūs nevarat kaut uz neilgu laiku aizmirst, ka esat saderinātie! .. .

—    Pat ne uz stundu, ne uz minūti! — Manoels iebilda,

—    Bet ja to pavēlētu Minja?

—    Viņa to nedarīs.

—    Kas zina? — iesmējās Lina.

—   Linai taisnība! — sacīja Minja, sniegdama Mano- elam roku. — Pacentīsimies aizmirst! . . . Darīsim to! Mans brālis tā pavēl! . .. Starp mums visam beigas! Pa­staigas laikā mēs vairs neesam saderinātie. Es vairs ne­esmu Benito māsa. Jūs abi vairs neesat draugi.

—    Ko vēl ne! — iesaucās Benito.

—   Lieliski! Mēs cits citu nepazīstam! — sasizdama plaukstas, piebalsoja Lina.

—   Mēs esam sveši un tiekamies pirmo reizi, — Minja turpināja, — sasveicināsimies, iepazīsimies .. .

—   Jaunkundz … — zemu klanīdamies Minjas priekšā, iesāka Manoels.

—   Ar ko man tas gods, cienītais? — Minja vislielā­kajā nopietnībā vaicāja.

Ar Manoelu VaIdesu, kurš ļoti priecātos, ja jūsu braļa kungam labpatiktos stādīt viņu priekšā …

—           Pie velna šīs sasodītās ceremonijas! — Benito iesau­cās. — Beidziet tik muļķīgi ākstīties! … Tad labāk palieciet saderinātie, mani draugi! Palieciet, cik ilgi vien to vēlaties! Kaut visu mūžu!

—          Visu mūžu?.! — Minja iesaucās, un tas skanēja tik neviltoti, ka Lina iesmējās vēl skaļāk.

Par šo neviļus pasprukušo jautājumu Manoels līgavai pateicās ar maigu skatienu.

—           Ejot cilvēks mazāk pļāpā. Tātad — uz priekšu! — lai glābtu māsu no neveiklā stāvokļa, Benito uzsauca.

Bet Minja nesteidzās.

—          Acumirkli, brālīt! — viņa teica. — Vai redzi, es biju gatava tevi paklausīt. Tu vēlējies, lai mēs ar Ma­noelu aizmirstam, kas esam, un nesabojājam tavu pa­staigu. Bet, lai netiktu sabojāta ari manējā, es savukārt gaidu kādu upuri no tevis. Kā gribi, Benito, bet solies aizmirst.. .

—    Ko tad?

—    To, ka esi mednieks, mīļo brālīt!

—   Kā? Tu gribi aizliegt man …

—          Aizliedzu šaut uz šiem burvīgajiem putniņiem — papagaiļiem, kasikiem, suruku, kuri tik līksmi laidelējas koku zaros. Tieši tāpat tu nedrīksti medīt sīkos zvērus, pēc kuriem mums pašreiz nav nekādas vajadzības. Cita lieta, protams, ja pārāk tuvu pielavītos kāds jaguārs vai onka, — tad šauj tik vaļā!

—    Bet… — Benito lūkoja iebilst.

—          Ja neklausīsi, ņemšu pie rokas Manoelu, mēs pa­zudīsim mežā, un tu būsi spiests rnūs meklēt.

—          Klau, tev gan laikam ļoti gribētos, lai atsakos pa­klausīt?. — pievērsies draugam, Benito vaicāja.

—    Kāpēc gan ne! — Manoels attrauca.

—           Nekā nebūs! — Benito iesaucās. — Es neatsakos! Tev par spīti paklausu! Ejam!

Un nēģera pavadībā visi četri ienira biezoknī zem lie­lajiem kokiem, kuru kuplās lapotnes liedza saules sta­riem sasniegt zemi.

Nav skaistākas vietas par šo Amazones piekrasti. Cleznainā nekārtībā tur aug daudz dažādu koku, un vie­nas kvadrātjūdzes platībā var saskaitīt ap simts dažādu pasugu, bet katrs no šiem augiem ir īsts dabas brīnums.

Starp citu, jebkurš mežinieks uzreiz ievērotu, ka maikas cirtējs šeit nekad vēl nav bijis. Pat vairākus gadsimtus pēc izciršanas šāds meža ievainojums būtu viegli atklā­jams. Kaut arī vietā izaugtu citi simtgadīgi koki, meža izskats zaudētu savu pirmatnīgumu, it īpaši tāpēc, ka mainītos liānu un citu parazītaugu sugas. Šī pazīme ir ļoti raksturīga, un vietējie iedzīvotāji to spēj nemaldīgi noteikt.

Tātad jautrais jauniešu pulciņš tērgājot un smejoties devās pa garo zāli cauri krūmājiem un brikšņiem. Priekšgalā gāja nēģeris un, kad dzelkšņainie krūmi k|uva pārāk necaurejami, ar mačeti attīrīja ceļu, iztrau­cēdams putnu miriādes.

Ne velti Minja aizstāvēja mazos spārnotās cilts pār­stāvjus, kuri lidinājās augsto koku lapotnēs. Te bija re­dzami visskaistākie tropu putni. Zaļie papagaiļi un klai­gājošie araras atgādināja augļus meža milzeņu zaros. Kā atrauti ziedi, kurus vējš trenc no zara zarā, šķita visda­žādāko sugu kolibri — zilbārdīši, topāzi un elfas garām, šķeltām astēm; apvienojušies vienā apdullinošā korī, ne­mitīgi svilpa un klakšķināja gan strazdi oranžām spal­vām un brūnu apmali, gan baltie meža cīruļi un kraukļ- melnie, cekulainie kasiki. Tukāns ar garo knābi izrobīja zeltainos guīro. Brazīlijas za|ā dzilna klanīja savu pur- pursarkaniem punktiem izraibināto galviņu. .Skats bija- brīnumains.

Taču skaļā kņada it kā pamira, tiklīdz virs koku galotnēm kā sarūsējis vēja rādītājs nodžerkstēja gaiši rūsganā par «kaķa dvēseli» dēvētā vanaga ķērciens. Izple­tis astes garās, baltās spalvas, vanags lepni planēja, acu­mirklī bailīgi nozuzdams, kad debesīs iznira visas spār­notās ģints biedēklis — harpija, milzu ērglis ar sniegbaltu galvu.

Minja rādīja Manoelam šos dabas brīnumus, kuri savā primitīvajā skaistumā daudz civilizētākajās austrumu provincēs nebija atrodami. Taču Manoels vairāk skatī­jās meitenē nekā klausījās. Turklāt brīžam neskaitāmo putnu griezīgās klaigas apslāpēja Minjas balsi. Vienīgi Linas spalgie smiekli varēja sacensties ar jebkuru kladzi­nāšanu, čivināšanu, ūjināšanu, svilpieniem un dūdošanu.

Stundas laikā viņi nebija nogājuši vairāk par jūdzi. Viņiem attālinoties no piekrastes, koku izskats mainījās. Tagad dzīvnieku pasauli varēja vērot nevis lejā uz

zemes, bet sešdesmit līdz astoņdesmit pēdu augstumā, kur starp zariem cits citu trenkāja pērtiķu bari. Šur tur pa­mežu apgaismoja cauri lapotnēm izspraucies saules staru kūlis.. īstenībā tropu mežos saules gaisma augiem nav visai nepieciešama. Kā lielo, tā mazo koku un pā- lējo augu attīstībai pietiek ar gaisu, bet nepieciešamo siltumu tie saņem nevis no apkārtējās atmosfēras, bet tieši no zemes, kurā tas uzkrājas it kā milzu kalori- ferā.

Lielā meža pakājē otru miniatūru pamežu veido para- zītaugi — bromēlijas, vīteņaugi, orhidejas, kaktusi. Cik daudz tur neparastu kukaiņu, tik ļoti līdzīgu ziediem, ka gribas tos noplūkt! Nestori ziliem, it kā lāsmojoša muarē auduma spārniem; zeltaini mirgojošie zaļsvītrainie tau­reņi leilas, desmit sprīžus garie sprīžmeši, kuru spārni atgādina lapas; bites maribundas — it kā dzīvi dārgak­meņi zeltītā apkalumā; veseli leģioni spārnotu vaboļu un jāņtārpiņu ar bronzas bruņām un zaļiem segspār- niem, to acis izstaro dzeltenīgu gaismu, bet tumsā tie mirgo kā daudzkrāsainas uguntiņas.

—    Lūk, cik daudz brīnumu! - Minja sajūsmā atkār­toja.

—    Tu taču esi savās majas, mās, kā pati teici, — Be­nito aizrādīja, — kāpēc tad lielies ar savām bagātībām?

—    Smejies vien, brālīt! — Minja atbildēja, — Man ir tiesības lielīt visu šo skaistumu, vai ne, Manoel? Ko radījusi daba, tas pieder visiem.

—    Lai Benito smejas, cik tīk, — Manoels sacīja. — Viņš nevēlas atzīties, ka sirdī pats ir dzejnieks un, līdzīgi mums, priecājas par dabas krāšņumu. Bet, kad viņa rokās nonāk šautene, — ardievu, poēzija!

—    Lūdzu, brālīt, esi tagad dzejnieks! — māsa teica.

—    Vai tad es tāds neesmu? — Benito attrauca. — Ak, šī burvīgā daba! Un tā joprojām, tā joprojām .. .

Jāatzīst, ka brālim Minjas aizliegums bija pārāk liels upuris. Mežā medījuma netrūka, un Benito ne vienu reizi vien nožēloja, ka nedrīkst cilāt šauteni.

Un patiesi, kur biezoknis kļuva retāks un atklājās diezgan plašas noras, bieži vien redzēja pastaigājamies lielus četras piecas pēdas augstus nandu strausus. Tiem sekoja meža tītari seriēmas, daudz gardāki nekā lielie strausi, kurus tie pavadīja.

—    Vai re, kas man jāzaudē sasodītā solījuma dēļ! —

Kur biezoknis kļuva retāks, redzēja pastaigajamies nandu strausus

pēc māsas mājiena nolaizdams neviļus no pleca norauto šauteni, Benito iesaucās.

—   Seriēmas jāsaudzē, — Manoels piezīmēja, — šie putni ir vareni čūsku iznldētāji.

—   Tieši tāpat jāsaudzē čūskas, jo tās apēd kaitīgos kukaiņus, bet kukaiņus savukārt — tāpēc, ka tie pārtiek no vēl kaitīgākajām lapu utīm. Tātad jāsaudzē visi!

Bet drīz vien jaunajam medniekam bija jāiztur vēl smagāka pārbaude. Mežā dzīvnieki gadījās aizvien bie­žāk. Starp kokiem pavīdēja veikli brieži un graciozas stirnas, labi tēmēta lode tās katrā ziņā apturētu skrē­jienā. Šur tur iznira gaišbrūnie meža tītari, Dienvidame­rikas meža cūkas — pekari, kurus augstu vērtē medī­juma cienītāji, aguti, kas Dienvidamerikā aizstāj zaķus un trušus, vai bezzobju dzimtai piederošie bruņneši zvī- ņainām mozaīkveida bruņām.

Nē, nudien, Benito parādīja īsti varonīgu savaldību, kad viņa priekšā pavīdēja kāds tapirs; šis biezādainais dzīvnieks, ziloņa «jaunākais brālis», kurš tagad reti sa­stopams Amazones augšteces vai tās pieteku mežos un kura gaļa ir daudz gardāka par vērša gaļu, vilina med­niekus, it īpaši gardēžus, jo tā treknais skausts ir īsti karalisks kumoss.

Jā gan, jauneklim rokas niezēt niezēja izmēģināt šau­teni; taču, būdams uzticīgs zvērestam, viņš to vairs ne­cilāja.

Un tomēr Benito māsu brīdināja, ka šāviens ies vaļā negribot, ja tuvumā gadīsies kāds tamandoa assa, liels, interesants skudru lācis, kuram trāpīt, pēc mednieku do­mām, spēj tikai meistarisks šāvējs.

Par laimi, skudru lācis ceļā negadījās, tāpat kā pan­teras, leopardi, jaguāri, gepardi un kaguāri, kurus Dien­vidamerikā sauca par onkām un kuriem bīstami tuvoties.

—   Galu galā, — uz brītiņu apstājies, Benito teica, — var jau arī tā — pastaigāties bez mērķa …

—    Bez mērķa?! — Minja iesaucās. — Mūsu mērķis taču ir pēdējo reizi visu apskatīt, apbrīnot, pārstaigāt šos mežus, kurus Parā vairs neredzēsim, vārdu sakot, atvadīties.

—    Es kaut ko izgudroju! — pēkšņi ierunājās Lina.

—   Katrā ziņā kaut ko aušīgu! — purinādams galvu, iesmējās Benito.

—    Kas tur ko smiet, brālīt, — Minja piezīmēja,

—   ja Lina mūsu pastaigai cenšas rast mērķi, bez kura tev šeit garlaicīgi!

—          Turklāt, Benito kungs, esmu pārliecināta, ka mana izdoma jūs iepriecinās, — jaunā mulate sacīja.

—    Nu, ko tu izdomāji? — Minja vaicāja.

—    Vai redzat šo liānu?

Un Lina norādīja uz kādu sipo liānu, kas apvija lielu kautrīgo mimozu, kuras jutīgās lapiņas, vieglās kā spal­viņas, saritinās pie mazākā troksnīša.

—    Un tad? — vaicāja Benito.

—           Mans priekšlikums — sekosim šai liānai līdz tās galam! … — Lina turpināja.

—           Tā tik ir ideja! Nudien, tas būs īsts mērķis! — Be­nito iesaucās. — Sekosim liānai, pārvarot visus šķēr­šļus — biezokņus, brikšņus, klintis, strautus, palu ūde­ņus! Nekas lai mūs neaptur! Par spīti visam, dosimies tikai uz priekšu! .. .

—          Nudien, brālīt, tev taisnība, — Minja smiedamās teica. — Lina patiešām ir aušīga!

—          Lai nu paliek! — brālis atbildēja. — Tu dēvē Linu par aušu, lai neteiktu, ka, viņu atbalstīdams, auša ir Benito.

—          Labi, ja tac jūs uzjautrina, būsim aušīgi! — Minja atteica. — Sekosim liānai!

—    Vai jūs nebīstaties … — Manoels uzsāka.

—    Atkal jau iebildumi! — Benito viņu apsauca.

—    Ak, Manoel, ja liānas galā tevi gaidītu Minja, tu vis tā nerunātu, bet mudīgi dotos uz priekšu!

—           Es klusēju, — Manoels atbildēja. — Vairs ne­iebilstu un paklausu! Sekosim liānai!

Un līksmi kā bērni skolas brīvdienās viņi steidzās tā­lāk.

Tāda ložņājoša liāna, ja tai cītīgi sekotu, tikpat kā Ariadnes diega pavediens[13] var aizvest ļoti tālu, ar to starpību, ka Mīnoja mantinieces kamoliņš palīdzēja iz­kļūt no labirinta, turpretī liāna tajā ievilinātu vēl dziļāk.

Šī liāna piederēja pie tā saucamajām sarkanajām žapikangām, kuras dažkārt stiepjas jūdzēm tālu. Bet

ļaunākajā gadījumā neviens taču jauniešiem neliegtu gā­jienu acumirklī izbeigt.

Nepārtraukti stiepdamās no koka uz koku, liāna vijās ap stumbriem, gan izrotādama zarus ar savām stīgām, gan pārlēkdama no dracēnas uz palisandra koku vai no milzu bartolēcijas uz vīna palmu bakabu, kuras zarus Agasīzs [14] trāpīgi salīdzinājis ar gariem, zaļraibiem koraļ­ļiem. Pēc tam liāna aizlocījās starp dīvaini saliektiem, simtgadīgām olīvēm līdzīgiem tucuma gumijkokiem, ku­riem Brazīlijā ir vismaz četrdesmit pasugu; tie pieder pie eiforbijām, un no tiem iegūst kaučuku; tālāk liāna apvija skaisto gvaltesa palmu gludos, slaikos un gracio­zos stāvus, Amazones pieteku krastos savvaļā augošos kakao kokus un dažādas ziedošas vai bālganu ogu če­muriem rotātas melastomas.

Bet cik daudzreiz jautrajai sabiedrībai bija jāapstājas un cik bieži skanēja vilšanās izsaucieni, kad ceļveža pa­vediens pēkšņi šķita zaudēts! Vajadzēja no jauna to sa­meklēt, atbrīvojot no parazītaugu kamola.

—    Rau, kur tā ir! — sauca Lina. — Es atradu!

—    Maldies, — attrauca Minja. — Tā ir pavisam cita liāna.

—    Nē taču, Linai taisnība! — iebilda Benito.

—    Nav vis! Lina pārskatījusies, — Manoels, protams, nepiekrita.

Sākās nopietni, visai pamatoti strīdi, kuros neviena puse negribēja padoties.

Tad nēģeris uzkāpa vienā kokā, Benito — otrā un, rāpjoties pa liānas apvītajiem zariem, lūkoja tieši no­teikt tās virzienu. Bez šaubām, ļoti grūti bija kaut ko atšķirt šajā mudžeklī, kur liāna līčločiem aizlavījās starp asiem dzelkšņiem bruņotām bromēlijām, plaukstas lie­luma orhideju sārtajiem ziediem ar mēļām auglenīcām un starp onsīdijām, vēl vairāk samudžinātām nekā ka­ķēna ķepās nokļuvis dzijas kamoliņš.

Bet, kad liāna atkal nolaidās lejup, bezgala grūti bija to atrast visā šajā pasifloras biezoknī starp liellapaina­jām helikonijām, kaliandru rožainajiem cekuliem, ripsā- lēm, kuras tinās ap liānu kā izolācijas lenta, starp lielo, balto ipomeju mezgliem, zem treknajiem vaniļas stieb­

riem, aiz meža vīnogulājiem un visdažādākajiem stai­pekņiem.

Taču, kad liānas pavedienu izdevās atrast, cik dedzīgi un ar kādiem prieka saucieniem jaunieši atsāka uz brīdi pārtraukto gājienu!

Tā viņi jau bija nosoļojuši vismaz stundu, taču nekas vēl neliecināja par iecerētā mērķa tuvošanos. Brīžam viņi spēcīgi raustīja liānu, bet tā nepadevās, tikai gaisā uz visām pusēm uzspurdza simtiem putnu un pērtiķi bē­got lēca no zara uz zaru, it kā rādīdami ceļu.

Bet ja biezoknis pēkšņi aizšķērsoja ceļu? Tādā gadī­jumā mačete izcirta šauru eju — un viss pulciņš devās tālāk. Un, kad priekšā izslējās augsta, zaļiem augiem klāta klints, pa kuru kā čūska aizlocījās liāna, ceļotāji uzrāpās klintī un šo šķērsli pārvarēja.

Pēc brīža viņi nonāca plašā meža klajumā. Tur svaigā gaisā, kas kokiem tikpat nepieciešams kā saule, auga vientuļš banānkoks, viens no ievērojamākajiem silt­zemju kokiem, galvenais tropu iemītnieku barotājs, kurš, Humbolta vārdiem runājot, «kalpo cilvēcei kopš tās bēr­nības». Vīdamās augšup pa banānkoka zariem, garās liānas stīgas sasniedza tā galotni, tad nolaidās atkal le­jup un, šķērsojušas klajumu, atgriezās meža biezoknī.

—   Vai beidzot nemetīsim mieru? — ieminējās Ma­noels.

—    Nē, nekādā ziņā! — Benito iesaucās. — Iekāms ne­būs sasniegts liānas gals — neapstāsimies!

—    Un tomēr mums taču drīz jādodas atpakaļ, — pie­zīmēja Minja.

—    Ak nē, dārgā kundze, vēl ne! — lūdzās Lina.

—    Uz priekšu! Uz priekšu! — Benito neatlaidās.

Un pārgalvnieki atkal ienira mežā, kas kļuva retāks un ļāva pielikt soli.

Turklāt liāna pagriezās uz ziemeļiem, it kā tiekdamās uz upi. Tātad sekot tai varēja bez bēdām, jo, tikuši pie labā krasta, viņi ērti pārcelsies upei pāri.

Pēc ceturtdaļstundas, sasnieguši kādu gravu pie sīkas upītes — Amazones pietekas, gājēji apstājās. Pār šo st rautu veda no liānām un koku zariem savi j ies tiltiņš, bet ceļvede liāna, sadalījusies divās stīgās, kā tilta mar­gas stiepās uz pretējo krastu.

Benito pirmais spēra kāju uz līganās zaru laipas.

Manoels grasījās aizturēt Minju.

Jaunā mulate droši devās pa Benito pēdām.

—          Palieciet, Minja, neejiet, — viņš teica. — Ja Be­nito vēlas, lai staigā tālāk viens pats, mēs viņu šeit pa­gaidīsim.

—           Nē, nē! Iesim tik tālāk! Nāciet, mīļā kundze! — sauca Lina. — Nebīstieties! Liāna jau kļūst tievāka. Drīz mēs sasniegsim tās galu!

Un nevilcinādamās jaunā mulate droši devās pa Be­nito pēdām.

—           Kā īsti bērni! — Minja noteica. —- Iesim, mīļo Ma- noel! Sekosim viņiem!

Un, pārgājuši pār laipu, kas viegli šūpojās zem kājām, viņi no jauna nozuda mežā zem augsto koku kupoliem.

Sekodami bezgalīgi garajai liānai upes virzienā, viņi vēl nebija gājuši ne desmit minūtes, kad pēkšņi apstā­jās — un šoreiz ne bez iemesla.

—    Vai liānas gals beidzot klāt? — Minja iejautājās.

—           Nē, — Benito atbildēja, — bet mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Vai redzat?

Benito norādīja uz liānu, kas, nozudusi augsta gumij- koka zaros, stipri raustījās, it kā to kāds spēcīgi puri­nātu.

—    Kas to rausta? — vaicāja Manoels.

—           Iespējams, kāds zvērs, mums jātuvojas ļoti piesar­dzīgi.

Unt uzvilcis šautenes gaili, Benito, pagājies soļus des­mit uz priekšu, deva mājienu nesekot.

Manoels, abas meitenes un nēģeris palika uz vietas.

Pēkšņi Benito iekliedzās un skrēja uz koku. Pārējie metās viņam pakaļ.

Kāds negaidīts un briesmīgs skats!

Cilpā, kas bija sasieta no liānas tievā, auklai līdzīgā gala, krampjaini raustīdamies pēdējā agonijā, koka zarā karājās cilvēks.

Piesteidzies pie nelaimīgā, Benito ar naža cirtienu pār­grieza liānas saiti.

Pašnāvnieks nokrita zemē. Manoels noliecās, lai sniegtu viņam palīdzību un lūkotu viņu atdzīvināt, kamēr nav par vēlu.

—    Nabaga cilvēks! — Minja nočukstēja.

—           Manoela kungs, Manoela kungs! — iesaucās Lina. — Viņš vēl elpo! Sirds sitas! Viņš jāglābj!

—          Tiesa gan! — Manoels noteica. — Šķiet, ka esam ieradušies pašā pēdējā mirklī.

Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē.

Izglābtais bija baltais, gadus trīsdesmit vecs, diezgan slikti ģērbies, visai novārdzis un, acīm redzot, daudz pār­cietis.

Viņam pie kājām zemē gulēja tukša blašķe un palm- koka bilbokets, kam bumbiņas vietā pie aukliņas bija piesieta bruņurupuča galva.

—    Pakāries. .. Pakāries … — atkārtoja Lina. — Un tik jauns vēl! Kas viņu tik tālu novedis?

Taču Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē, un, at­vēris acis, šis nelaimīgais izdvesa tik negaidīti skalu no­pūtu, ka Lina bailēs neviļus iekliedzās.

—    Kas jūs esat, mans draugs? — Benito svešajam vai­cāja.

—    Ka redzat, izbijis pašnāvnieks.

—    Bet jūsu vārds? …

—    Pag, ļaujiet atminēties… — pielicis roku pie pie­res, svešais teica. —. A! Mani sauc Fragozo, esmu jūsu rīcībā; ja vien būšu spējīgs, varēšu jūs apcirpt, noskūt, sasukāt pēc visiem mana aroda mākslas likumiem. Esmu bārddzinis, pareizāk sakot, visnelaimīgākais Figaro pa­saulē . ..

■— Un kā jums ienāca prātā …

—    Ak, ko lai dara, cienītais! —• Fragozo pasmaidījis atbildēja. — Tas notika izmisuma brīdī, ko es droši vien nožēlotu, ja viņpasaulē vispār iespējams kaut ko no­žēlot. Man vēl būtu jānosoļo astoņsimt jūdzes tukšām kabatām. Tas taču nav nekāds joks! Acīm redzot, sa­plaka dūša.

Fragozo seja bija labsirdīga un patīkama. Viņš pama­zām atžirga, un viss liecināja, ka viņš ir jautras dabas cilvēks. Tas bija viens no ceļojošiem bārddziņiem, kurš, nodarbodamies ar savu amatu, klejo Amazones augšte­ces piekrastē no ciemata uz ciematu, apkalpojot kā nē­ģeru, tā indiāņu vīrus un sievas, kas viņu augsti vērtē.

Taču, apmaldījies mežā, divas dienas neko neēdis, na­baga vientuļais «Figaro» izmisuma brīdī bija zaudējis galvu … Pārējo mēs jau zinām,

—    Mans draugs, — Benito viņam teica, — jūs nāksiet mums līdzi uz Ikitosas fazendu.

—    Bet, protams, ar lielāko prieku! — Fragozo atbil­dēja. — Jūs mani noņēmāt no cilpas, tāpēc tagad esmu jūsu rīcībā. Labāk jau nu nebūtu likušies par mani ne zinis!

—   Vai redzat, kundze, cik labi, ka mēs turpinājām gājienu! — Lina pievērsās Min j ai.

—    Domāju gan! — meitene piekrita.

—    Lai nu kā, bet es to nespētu iedomāties, — Benito teica, — ka mēs liānas galā beidzot atradīsim cilvēku!

—   Turklāt nelaimīgu bārddzini, kurš izmisumā gribē­jis pakārties, — Fragozo piebilda.

Kad nabaga zellis bija pilnīgi atžirdzis, jaunieši izstās­tīja, kādā veidā viņu atraduši. Fragozo sirsnīgi pateicās Linai par laimīgo iedomu sekot liānai līdz galam, un pēc tam visi devās atpakaļ uz fazendu, kur svešo cie­miņu uzņēma tik laipni, ka viņš nemaz vairs nevēlējās atkārtot savu bēdīgo mēģinājumu.

VIII Žangada

Puskvadrātjūdze mežā bija izcirsta. Tagad ķērās pie darba galdnieki, lai no krastmalā guļošajiem daudzus gadsimtus vecajiem kokiem pagatavotu milzu plostu.

Tas tik bija darbiņš, neko teikt! Zoāma Garrala vadībā fazendas strādnieki indiāņi parādīja apbrīnojamu māku. Būvējot ēkas vai laivas, iezemieši vienmēr ir nesalīdzi­nāmi meistari. Ar saviem vienīgajiem darba rīkiem —• cirvi un zāģi — viņi apstrādā tik cietu koksni, ka zā­ģiem nereti izlūst zobi, bet indiāņu prasmīgās, pacietī­gās, ar iedzimtu veiklību apveltītās rokas bez grūtībām un ātri aptēš baļķus, atbrīvo milzīgos stumbrus no za­riem un sazāģē tos dēļos.

Nogāztos kokus uzreiz neielaida upē. Žoāms Garrals mēdza rīkoties citādi. Tāpēc visa šī koku kaudze, simet­riski sakārtota, stāvēja krastmalā ar slīpu noeju uz ze­mesragu, kur Amazonei pievienojās Naneija. Tieši šajā vietā vajadzēja sākt žangadas būvi; te Amazone pati īs­tajā brīdī plostu ieraus straumē un aiznesīs uz iecerēto mērķi.

Bet tagad dažus vārdus par šā lielā, savā ziņā vien­reizējā baseina ģeogrāfisko stāvokli, turklāt arī par kādu neparastu dabas īpatnību, kuras apliecinātāji ir pie­krastes iedzīvotāji.

Iespējams, ka vēl garākas par Brazīlijas artēriju ir divas citas lielas upes — Nīla un Misūri-Misisipi; Nīla plūst no dienvidiem uz ziemeļiem cauri Āfrikas konti­nentam, Misūri-Misisipi — no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Ziemeļamerikai; tādējādi tās šķērso dažādus ģeo­grāfiskos platumus un līdz ar to arī dažādas klimatiskās joslas.

Turpretī Amazone no viena noteikta punkta uz Ekva- doras un Peru robežas, kur tā pagriežas tieši uz austru­miem, nemitīgi tek starp ceturto un otro dienvidu para­lēli. Tāpēc visā Amazones baseina milzīgajā teritorijā klimatiskie apstākļi ir vienādi.

Rezultātā šeit ir divi noteikti gadalaiki, jo lietus pe­riodi seko ik pēc sešiem mēnešiem. Brazīlijas ziemeļos lietavas sākas septembrī. Dienvidos — martā. Tāpēc Amazones labās un kreisās puses pietekās ūdens neceļas vienlaicīgi, bet ar pusgada starpību. Lūk, kādēļ palu ūdeņi Amazonē augstāko līmeni sasniedz jūnijā un līdz oktobrim pakāpeniski krītas.

Zoāms Garrals nolēma to izmantot, lai ielaistu ūdenī žangadu, kad tā ērti būs uzbūvēta krastmalā. Amazones līmeņa vidējais augstums nemēdz celties augstāk par četrdesmit pēdārn un nekrīt zemāk par trīsdesmit. Šī starpība uzdevumu atviegloja.

Plosta būvi uzsāka nekavējoties. Plašajā krastmalā kokus izšķiroja pēc lieluma, ievērojot arī peldspēju. Pa­tiesībā starp smagajiem cietās koksnes baļķiem netrūka tādu, kuru īpatsvars bija gandrīz tikpat liels kā ūdenim.

Pirmo baļķu kārtu nedrīkstēja likt kopā pārāk blīvi. Bija jāatstāj nelielas atstarpes, pēc tam, lai nodrošinātu plosta izturību, jāsastiprina baļķi ar šķērssijām. Sijas sasaistīja ar pjasāvas tauvām, kuras stipruma ziņā atgā­dina kaņepāju virves. Šīs tauvas tiek darinātas no Ama­zones krastos bieži sastopamas īpašas palmas šķiedrām, kas šajā zemē tiek plaši izmantotas. Pjasāva negrimst, neuzsūc ūdeni, tās izgatavošana neizmaksā dārgi, tāpēc to uzskata par vērtīgu eskporta preci, kas jau ieviesu­sies Vecās Pasaules tirdzniecībā.

Divkāršo baļķu un siju kārtu pārklāja dēļi un plankas, veidojot grīdu, kas pacēlās trīsdesmit collas virs ūdens līmeņa. Šim nolūkam tika izmantoti koki par milzu summu, bet kas tur ko brīnīties — plosta garums taču bija tūkstoš pēdu, platums — sešdesmit, tātad žangadas platība būs sešdesmit tūkstoši kvadrātpēdu. Un pilnīgi

                                                     Plosta būvi uzsāka nekavējoties.

pamatoti varēja sacīt, ka pa Amazoni uz leju dosies ve­sels mežs.

Būvdarbi ritēja Žoāma Garrala modrajā uzraudzībā. Tiklīdz tie bija galā, dienas kārtībā nāca jautājums, kāds būs pārējais iekārtojums uz plosta, un to apspriest lūdza visus, pat ņipro Fragozo.

Pāris vārdos gribu paskaidrot Fragozo stāvokli fa- zendā.

Uzņemts viesmīlīgajā Garralu ģimenē, Fragozo jutās tik laimīgs kā vēl nekad. 2oāms Garrals aicināja viņu ceļojumā uz Paru, bet tieši uz turieni bija gribējis do­ties Fragozo, kad liāna viņu, kā pats izteicās, «satvēra aiz rīkles un pienagloja». Ar pateicību pieņēmis Garrala priekšlikumu, Fragozo turpmāk centās būt noderīgs, kur vien iespējams. Starp citu, viņš bija ļoti prātīgs, kā mēdz sacīt, meistars uz visu, un, pie kā vien ķērās, to darīja labi. Dzīvesprieka pilns, tāpat kā Lina, Fragozo allaž dziedāja, jokoja, bija bezgala atjautīgs, un fazendā viņu drīz vien iemīļoja.

Taču vislielāko pateicību viņš jutās parādā jaunajai mulatei.

—    Jums bija ģeniāla iedoma, Linas jaunkundz, — viņš nemitīgi apgalvoja, — iedoma spēlēt «liānu — ceļ­vedi»! Goda vārds, tā tik ir spēlīte! Kaut gan, protams, ne jau katrreiz liānas galā atrodams nabaga pakāries bārddzinis.

—    Tā bija nejaušība, Fragozo kungs, — Lina iesmē­jās, — un, nudien, jūs nevienam neko neesat parādā.

—    Kā tā — neko? Esmu parādā jums par savu dzī­vību, ko labprāt pagarinātu par simts gadiem, lai tikai mana pateicība vilktos ilgāk. Saprotiet, kārties nebūt nav manā dabā! Ja es to mēģināju, tad tikai nepiecieša­mības spiests. Pārdomājis savu stāvokli, atzinu, ka labāk pakārties nekā nomirt badā un pusdzīvam krist zvēru nagos. Tātad šī liāna tomēr mūs saistījusi un, sakiet, ko gribat…

Saruna turpinājās jautrā tonī. Fragozo bija no sirds pateicīgs jaunajai mulatei, savai glābējai, bet Lina savu­kārt pret brašo jaunekli, kurš atklātības un godīguma ziņā bija viņai līdzīgs, tāpat kā pret viņa kvēlajiem apliecinājumiem nebūt nelikās vienaldzīga. Benito, Sibēla un citi jau deva zināmus mājienus par abu draudzību.

Bet nu pievērsīsimies atkal žangadai; apspriedē tika nolemts iekārtot plostu pēc iespējas ērtāk un mājīgāk, jo ceļojumam bija jāilgst vairākus mēnešus. Atsevišķa mājiņa bija paredzēta Garralu ģimenei — vecākiem un bērniem, kā ari Manoelam un abām kalponēm — Linai un Sibēlai. Turklāt uz plosta vēl vajadzēja uzņemt četr­desmit indiāņus, Fragozo un loci, kuram būs uzticēta žangadas vadība.

Ar šo lielo ekipāžu plosta apkalpei gandrīz vai nepie­tika. Upe taču plūst pa līkumainu gultni, starp neskai­tāmām salām un saliņām, kas aizšķērsos ceļu. Amazones straume gan nesīs žangadu uz priekšu, bet nenoteiks vir­zienu. Tieši tāpēc būs nepieciešamas simt sešdesmit rokas, kurām, rīkojoties ar gariem ķekšiem, jānotur milzenis plosts upes vidū vienādā attālumā no krastiem.

Vispirms žangadas pakaļgalā tika uzcelta saimnieku māja. Tajā bija piecas istabas un plaša ēdamzāle. Vienā no telpām dzīvos 2oāms ar sievu, otrā — blakus savām saimniecēm — Lina un Sibēla, trešajā — Benito un Ma­noels. Minjai bija paredzēta atsevišķa istabiņa, ne slik­tāka par pārējām.

Galvenā ēka bija celta no blīvi kopā sadzītiem dēļiem, labi impregnētiem ar karstiem sveķiem, lai koks ne- uzsūktu ūdeni. Logi priekšpusē un sānos padarīja māju priecīgu un gaišu. Ieejas durvis veda kopējā istabā. Viegls lievenis uz slaidiem bambuskoka balstiem aizsar­gāja fasādi no tiešiem saules stariem. Māju nokrāsoja gaiši dzeltenā krāsā, kas saules starus nevis uzsūc, bet atstaro, līdz ar to telpās bija nodrošināts patīkams vē­sums.

Bet, kad māja bija gatava un svarīgākais 2oāma Gar­rala plānos īstenots, Minja sacīja:

—   Tēt, ar tavu gādību jumts virs galvas mums nu būs, bet ceju, ka neliegsi šo mājokli iekārtot pēc mūsu gau­mes. Ārpuse lai pieder tev, iekšpuse — mums. Mēs ar māti vēlamies, kaut ceļojumā tu justos kā mājās un ne­maz nemanītu, ka esi pametis fazendu.

—    Rīkojies, kā atrodi par labāku, Minja, — 2oāms Garrals ar skumju smaidu, kas lāgiem mēdza pavīdēt viņa lūpās, atbildēja.

—    Burvīgi!

—    Es uzticos tavai gaumei, meitiņ.

—    Šī māja mums kaunu nedarīs, tēt! — Minja at­teica. — Tā tam jābūt, jo mēs taču šķērsosim brīnišķu

zemi, mūsu dzimteni, kuru pēc daudziem prombūtnes ga­diem tu atkal redzēsi.

— Jā, protams, Minja! — tēvs atbildēja. — Tas maz­liet atgādina atgriešanos no trimdas… No labprātīgas trimdas … Lūkojiet visu iekārtot skaisti, meit! Es pilnīgi paļaujos uz tevi.

Tā Minjai ar Linu nācās rūpēties par mājas iekšējo izdaiļošanu, bet Manoels un Fragozo paši pieteicās vi­ņām palīgos. Ņemdami talkā nedaudz iztēles un māksli­nieciskās gaumes, viņi savu uzdevumu veica teicami.

Vispirms istabās novietoja fazendas skaistākās mēbe­les. Bija nolemts tās vēlāk no Belemas ar kādu Amazo­nes satiksmes līdzekli sūtīt atpakaļ. Galdi, bambusa at­zveltņi, niedru pinuma dīvāni, griezta koka etažeres — visas šīs vieglās, rotaļīgās, tropisko zemju dzīvokļiem piemērotās mēbeles tika gaumīgi sakārtotas peldošajā mājā. No pirmā acu uzmetiena bija jaušams, ka vīriešu darbu te vadījusi sievietes roka. Tikai neiztēlojieties, ka dzīvokļa sienas .tika atstātas kailas! Nē, tās sedza krāšņas no koka mizas darinātas drapērijas, tā saucamās «tutu- ris», kas krita platās krokās, it kā būtu no dārga, mīksta auduma — brokāta vai zīda, kā pieņemts tapsēt moder­nos dzīvokļus. Grīdas bija klātas raibām jaguāru vai pūkainām pērtiķu ādām, kurās grima kājas. Pie logiem karājās viegli aizkari no iesārta zīda. Bet ar moskītu tīkliem aizklātajās gultās matrači un spilveni, tāpat kā dīvānu ruļļi, bija piebāzti svaigām, mīkstām Amazones augštecē augošā bombaksa šķiedrām.

Uz etažerēm un plauktiņiem rindojās no Riodežaneiro vai Belemas atvestas greznumlietiņas, it īpaši dārgas Minjai, tāpēc ka tās bi^ja dāvinājis Manoels.

Kas vēl vairāk spēj iepriecēt, ja ne šādi drauga dā­vāti jauki nieciņi, kuri pauž tik daudz bez vārdiem!

Dažās dienās istabas bija kārtībā, un katrs tajās justos tikpat mājīgi kā fazendā. Labāku mājokli vairs nevarētu vēlēties pat krāšņu koku pavēnī, jautri čalojoša strauta malā. Peldot uz leju pa lielo upi, šis namiņš papildinās krastu gleznaino ainavu.

Vēl jāpiebilst, ka mājas ārpuse bija tikpat pievilcīga kā iekšpuse.

Patiesi, izdaiļodami savu mītni, jaunieši centās cits citu pārspēt kā iztēlē, tā gaumē.

Māju viscaur — no pamatiem līdz arabeskām jumta galā — apvija zaļumi. Zem zaļumu masas noslēptajās kastēs ar labu, auglīgu zemi bija sastādīts īsts orhideju, bromēliju un dažādu staipekņaugu biezoknis pilnos zie­dos. Greznākas tropu rotas nav pat mūžamežā augošas mimozas vai gumijkoka stumbram. Cik daudz tur nerātni savijušos stiebru, sarkanu tīteņu, zeltainu vīnogulāju ar daudzkrāsainiem ķekariem! Visi šie savā starpā savij u- šies augi ieskāva sienas, jumta balstus, durvis un karnī­zes. Zaļumi bija atnesti no fazendas meža. Šos parazīt- augus saturēja kopā milzīga liāna: tā vairākkārt apvija māju, ķerdamās pie katra stūra un izciļņa, un, saza­rojusies divās daļās, stiepa uz visām pusēm kuplas, fantastiskas stīgas, kuras galīgi noslēpa ēku, kas šķita iegrimusi milzīgā ziedošā krūmā.

Liānas ziedošais gals sniedzās tieši līdz jaunās mula­tes logam, un nebija grūti uzminēt šā smalkā uzmanī­bas pierādījuma autoru. Iespaids bija tāds, it kā slaida roka caur spraugu žalūzijās sniegtu meitenei allaž svai­gus ziedus.

Vārdu sakot, viss izskatījās jauki. Jakita ar meitu un Lina bija apmierinātas.

—    Ja vēlaties, varam uz žangadas iedēstīt arī kokus, — Benito teica.

—    Ko tu saki? Kokus? — Minja brīnījās.

—    Un kāpēc ne? — Manoels vaicāja. — Ja tos kopā ar labu zemi pārnestu uz mūsu izturīgā plosta, esmu pār­liecināts, ka tie lieliski ieaugtu, jo vairāk tāpēc, ka no klimata maiņas nebūs jābīstas -— Amazone taču nemi­tīgi plūst pa vienu un to pašu paralēli.

—    Turklāt, — Benito atsāka, — Amazone pati ik die­nas atrauj no krastiem mazas zaļas saliņas. Vai tās ne­peld uz leju ar visiem saviem kokiem, birzīm, krūmiem, akmeņiem un zāli, lai pēc astoņsimt jūdzēm pazustu At­lantijas okeānā? Kāpēc arī mūsu žangada nevarētu pār­vērsties tādā peldošā dārzā?

—    Linas jaunkundz, vai nevēlaties šeit redzēt veselu mežu? — uzskatīdams, ka pasaulē nav nekā neiespē­jama, Fragozo vaicāja.

—    Protams, vēlos! — iesaucās Lina. — Veselu mežu ar putniem un pērtiķiem!

—    Ar čūskām un jaguāriem, — Benito piebilda.

—    Ar indiāņiem un klejojošām ciltīm! — teica Ma­noels.

Pēc meža! — Fragozo attrauca.

—   Un pat ar cilvēkēdājiem!

—- Uz kurieni jūs, Fragozo? — iesaucās Minja, ierau­dzījusi, ka jautrais bārddzinis grasās nolēkt no plosta.

—    Pēc meža! — Fragozo attrauca.

—    Nevajag, draugs, — Minja pasmaidīja. — Manoels man uzdāvinājis veselu ziedu klēpi, mums pietiks ar to! Patiesi, — norādīdama uz zaļumos grimstošo māju, viņa piebilda, — mūsu mājokli viņš noslēpis īstā kāzu pušķī!

IX

PIEKTĀ JŪNIJA VAKARĀ

Kamēr cēla dzīvojamo māju, Zoāms Garrals gādāja arī par saimniecības ēkām — virtuvi un noliktavām visda­žādāko pārtikas produktu glabāšanai.

Starp produktiem svarīgāko vietu ieņēma sešas pēdas augsto maniokas krūmu saknes, no kurām iegūst tropu joslas iedzīvotāju galveno uzturlīdzekli — manioku. Šīs saknes atgādina melnus, iegarenus redīsus un, tāpat kā kartupeļi, pieskaitāmas pie bumbuļaugiem. Āfrikas ap­gabalos augošās maniokas saknes nav indīgas, turpretī Dienvidamerikā tās satur ļoti kaitīgu sulu, kas iepriekš jāizspiež; tikai pēc tam saknes drīkst malt miltos vai tapioka putraimos un lietot dažādos veidos pēc ieze­miešu parauga.

Uz žangadas bija vesela noliktava šā vērtīgā uztu­ram paredzētā produkta.

Lai būtu gaļas krājumi, bez aitām, kas atradās īpaši uzceltā kūtī žangadas priekšgalā, ņēma līdzi arī lielu daudzumu iezemiešu gaumē žāvēta ļoti labas kvalitātes šķiņķa, tā saucamo presunto; turklāt ceļotāji paļāvās uz savu jaunekļu un dažu indiāņu izveicību, jo Amazones piekrastēs un salās medījuma netrūkst, bet šie vīri jau nu garām neaizšaus.

Arī upe solīja bagātu uzturu: tik lielas garneles, ka tās droši var nosaukt par vēžiem; Amazones labākās zivis tambagu, kuras garšas ziņā nereti salīdzina ar lasi; sar- kanzvīņainās piraruku stores lielumā — sālītā veidā tās pērkamas visā Brazīlijā; kandiru, kuru gaļa ir garda, taču zveja bīstama; trīsdesmit collu garās piraijas jeb velna zivis platām, sarkanām svītrām; lielus un mazus bruņurupučus, kuri te mīt tūkstošiem un ir viens no galvenajiem iedzīvotāju uzturlīdzekļiem; visām šīm upes bagātībām vajadzēja viest dažādību kā saimnieku, tā kalpu galdā.

Tāpēc ceļotājiem katru dienu pie pirmās izdevības būs jānodarbojas ar medībām vai zveju.

Bija sagādāts arī krietns daudzums pašu labāko vietējo dzērienu: netrūka gan patīkamā skābenā kaisuma, ko Amazones augštecē, tāpat kā lejastecē, gatavo no sal­dās maniokas vārītām saknēm, gan brazīliešu nacionālā degvīna beižu, peruāniešu čikas, Ukajali masato, ko da­rina no vārītiem, saspiestiem un saraudzētiem banāniem, nebija aizmirsta arī no paullinia-sorhilis mandelēm gata­votā gvaranas pasta, kas krāsas ziņā pilnīgi atgādina šo­kolādi, bet, saberzta smalkā pulverī un pievienota ūde­nim, ir lielisks dzēriens.

Bet tas vēl nebija viss. Šajos apgabalos no asaji palmu sulas iegūst tumši violetu vīnu, kuru brazīlieši augstu vērtē jaukā aromāta dēļ. Tāpēc uz plosta bija ve­sels krājums šā dzēriena frasku \ kas līdz Parai, bez šau­bām, tiks iztukšotas.

Starp citu, nelielais vīna pagrabiņš savam galvenajam pārzinim Benito darīja godu. Daži simti Heresas, Setu- balas un Porto vīna pudeļu tur atsauca atmiņā pirmajiem Dienvidamerikas iekarotājiem dārgos vārdus. Jaunais vīna pagraba pārzinis bija parūpējies arī par pirmšķi­rīgu tafiju milzīgos appītos balonos; šim niedru cukura degvīnam ir mazliet asāka garša nekā nacionālajam beihu.

Neiztika arī bez tabakas — un ne jau parastās, ko lieto Amazones baseina iezemieši. Šī šķirne nāca taisnā ceļā no Viljabeljas da Imperatrise, proti, no apgabala, kur audzē Centrālamerikas iecienītāko tabaku.

Un tā žangadas pakaļgalā tika uzcelta galvenā dzīvo­jamā ēka ar papildu piebūvēm — virtuvi, noliktavām, pagrabiem; tam visam bija jākalpo Garralu ģimenes un strādnieku vajadzībām.

Žangadas centrā atradās indiāņu un nēģeru mītnes. Ta­jās viņi dzīvos līdzīgos apstākļos kā Ikitosas fazendā un strādās loča pastāvīgā vadībā.

Bet, lai uz plosta varētu apmesties visi strādnieki, bija jāuzceļ krietns skaits mājokļu, un tie žangadai piešķīra peldoša ciema izskatu. Jāatzīst, ka žangada šķita vairāk apbūvēta un apdzīvota nekā daudzi ciemati Amazones augštecē.

Indiāņiem Zoāms Garrals lika iekārtot teltis, pareizāk sakot, nojumes bez sienām, kuru lapu jumti balstījās uz tieviem mietiņiem. Vējš brīvi klaiņāja starp vaļējām no­jumēm, šūpodams zem tām pakārtos guļamtīklus. Indi­āņi, starp kuriem bija arī trīs četras ģimenes ar bērniem, te varēja dzīvot ne sliktāk kā uz sauszemes.

Nēģeriem uz žangadas tika iekārtotas viņu parastās būdas ažupas. Atšķirībā no indiāņu teltīm tās bija aiz­klātas no visām pusēm, tikai vienā sienā atstāta sprauga ieejai. Paraduši allaž dzīvot svaigā gaisā pilnīgā brīvībā, indiāņi nespētu sarast ar ieslodzījumu četrās sienās.

Bet plosta priekšgalā bija iekārtotās īstas noliktavas precēm, kuras Zoāms Garrals veda uz Belemu līdz ar savos mežos iegūtajiem kokmateriāliem.

Dārgā krava plašajās noliktavās Benito vadībā bija sa­krauta tik kārtīgi un rūpīgi kā kuģa bunkuros.

Varbūt lasītājs brīnīsies, kāpēc žangadas apkalpē bija tik maz nēģeru un indiāņu: vai nebūtu pareizāk ņemt līdzi vairāk ļaužu, ja pēkšņi plostam iedomātos uzbrukt piekrastes naidīgie indiāņi?

Tas nebija nepieciešams. Amerikā indiāņi vairs nav bīstami; tie laiki, kad vajadzēja nopietni piesargāties no viņu uzbrukumiem, sen pagājuši. Piekrastē dzīvo tikai

Zangadas priekšgalā slejās loča būda.

miermīlīgas ciltis, bet mežonīgākās atkāpjas civilizā­cijas priekšā, kas pamazām izplatās gar upi un tās pie­tekām. Bija jāuzmanās vienīgi no dezertieriem un no Brazīlijas, Anglijas, Holandes vai Francijas pārmācības namiem izbēgušajiem nēģeriem. Bet tādu bēgļu nav daudz; tie klīst atsevišķās grupiņās mežos un savannās, un katrā ziņā šo klaidoņu uzbrukumu žangada spētu at­vairīt.

Starp citu, Amazones krastos netrūkst sargposteņu, pilsētu, ciematu un misiju. Amazone vairs netek cauri pilnīgi neapdzīvotam tuksnesim, tās baseins ar katru dienu vairāk kolonizējas. Tāpēc briesmas braucējiem ne­draudēja. Nekāds uzbrukums nebija sagaidāms.

Beidzot žangadas aprakstu, jāpiemin vēl dažas pavisam cita rakstura būves, kas plostam piešķīra visai gleznainu izskatu.

Žangadas priekšgalā slējās loča būda. Nevis pakaļ­galā, stūrmaņa parastajā vietā, bet tieši priekšgalā. Pa­tiesi, šādos apstākļos bez stūres varēja iztikt. Plosts bija tik milzīgs, ka mainīt kursu nespētu pat garie ķekši simt spēcīgās rokās. Šie ķekši vai kārtis, atspiežot tos pret upes dibenu, dzina žangadu uz priekšu pa straumi un mainīja tās virzienu, ja tas bija vajadzīgs. Tāpat plostu ievadīja ostā vai apturēja krastā, ja kādu iemeslu dēļ bija nolemts apstāties. Trīs vai četras līdzņemtās ubas un pāris pirogu ar visu takelāžu deva iespēju ērti uz­turēt sakarus ar piekrasti. Locim nebija cita uzdevuma kā, vērojot mainīgo straumi, atklāt ūdens vērpetes, no kurām jāvairās, un līčus, kurus varētu izmantot piestāt­nēm, tieši tāpēc viņam pienācās atrasties priekšgalā.

Locis bija peldošā milzeņa fiziskā stāvokļa noteicējs — vai šis apzīmējums nav vietā? — taču par žangadas ga­rīgo vadoni bija lemts kļūt Ikitosas misijas mācītājam Pasanjas tēvam.

Tik reliģioza ģimene kā Garrali, protams, ar prieku aicināja līdzi veco cienījamo mācītāju.

Septiņdesmit gadus vecais Pasanjas tēvs bija krietns cilvēks, pārliecināts evaņģēlija sludinātājs, labsirdīgs un cēls; salīdzinājumā ar citiem reliģijas pārstāvjiem šajā apkaimē, kuri ne vienmēr ir īsti tikumības paraugi, viņš šķita priekšzīmīgākais misionārs, kas pasaules mežonī­gākajos apgabalos daudz veicis kultūras labā.

Pasanjas tēvs dzīvoja Ikitosā jau piecdesmit gadu un

bija misijas galvenais vadītājs. Viņš pelnīja ļaužu cieņu. Arī Garralu ģimene viņu ļoti mīlēja. Pasanjas tēvs bija laulājis Magaljansa meitu ar jauno pārvaldnieku, kurš fazendā atrada pajumti. Kad piedzima abu bērni, Pa­sanjas tēvs tos kristīja, mācīja un tagad cerēja svētīt arī Minjas laulību.

Vecums liedza mācītājam pildīt savus pienākumus. Bija laiks doties atpūtā. Nesen viņu Ikitosā nomainīja jaunāks misionārs, un Pasanjas tēvs nolēma atgriezties Paras provincē, lai sava mūža beigas pavadītu kādā ve­ciem dieva kalpiem paredzētā klosteri.

Uz laimīgāku gadījumu kā brauciens pa Amazoni kopā ar Garralu ģimeni, kas mācītājam bija kļuvusi tuva, ne­bija ko cerēt. Tāpēc, • saņēmis uzaicinājumu piedalīties ceļojumā, Pasanjas tēvs bez iebildumiem to pieņēma, priecādamies, ka Belemā jauno pāri — Minju un Mano­elu — pats varēs salaulāt.

Brauciena laikā mācītājs, bez šaubām, pusdienoja pie viena galda ar Garralu ģimeni. Žoāms Garrals uzcēla viņam uz plosta atsevišķu mājiņu, un Jakita ar meitu pielika visas pūles, lai to pēc iespējas ērtāk iekārtotu. Katrā ziņā vecais cienījamais vīrs savā vienkāršajā Iki­tosas baznīcas būdiņā nekad nebija dzīvojis tik labi.

Tomēr Pasanjas tēvam ar šo vienistabas dzīvokli ne­pietika. Bija nepieciešama arī kapela.

Baznīciņai ar nelielu zvanu tornīti izraudzījās vietu pašā žangadas vidū.

Bez šaubām, kapela bija tik šaura, ka visi plosta pa­sažieri nevarēja tajā saiet, taču to lepni izrotāja, un, ja 2oāms Garrals uz savas peldošās karavānas jutās kā mā­jās, tad Pasanjas tēvam vēl jo mazāk vajadzēja skumt pēc nožēlojamās Ikitosas baznīciņas.

Tāds izskatījās apbrīnojamais satiksmes līdzeklis, ku­ram bija lemts doties uz leju pa Amazoni. Žangada stā­vēja krastā un gaidīja, kad upe pati to pacels un aiz­nesīs. Kā aplēses un novērojumi rādīja, tam vajadzēja notikt visai drīz.

Piektajā jūnijā žangada bija braukšanas gatavībā.

Iepriekšējā vakarā ieradās locis, gadus piecdesmit vecs vīrs, kas lieliski prata savu amatu, taču mīlēja maz­liet iedzert. Lai vai kā, Žoāms Garrals viņu cienīja un bieži sūtīja uz Belemu ar plostiem, un nekad to neno­žēloja.

Jāpiebilst, ka Araužo — tā sauca loci — it īpaši ap­ķērīgs kļuva pēc dažām glāzītēm stipras tafijas — cu­kurniedru degvīna, kas viņam «apskaidroja acis». Tāpēc viņš nekad nedevās ceļā bez pudeles un neaizmirsa to likt pie lūpām.

Kopš vairākām dienām ūdens upē bija ievērojami cē­lies. Līmenis ik mirkli kāpa augstāk un divās dienās sasniedza maksimumu; upe pārplūdināja krastmalu žan­gadas priekšā, bet aizraut plostu tai vēl nebija pa spēkam.

Kaut gan visi zināja, ka ūdens nemitīgi ceļas, ka mal­dīšanās par sasniedzamā līmeņa augstumu nav iespē­jama, tomēr izšķirīgo brīdi aizbraucēji gaidīja ar zi­nāmu satraukumu.

Un patiesi, ja ūdens Amazonē nepaceltos pietiekami augstu un neizkustinātu žangadu, viss milzu darbs būtu veltīgs. Turklāt palu ūdens mēdz ļoti ātri kristies, un tas nozīmētu, ka uz piemērotiem apstākļiem būs jāgaida vairākus mēnešus.

Tātad piektā jūnija pievakarē nākamie žangadas pa­sažieri sapulcējās klajumiņā uz apmēram simt pēdu aug­stas krastmalas kraujas un ar pilnīgi pamatotu satrau­kumu gaidīja liktenīgo bridi.

Starp gaidītājiem bija Jakita ar meitu, Manoels Val- dess, Pasanjas tēvs, Benito, Lina, Fragozo, Sibēla, daži fermas nēģeri un indiāņi.

Fragozo nespēja mierīgi nostāvēt; viņš staigāja šurpu turpu, gan noskrēja lejā krastmalā, gan uzkāpa atpakaļ kraujā; uz mietiņa atzīmējis nepieciešamo līmeni un sa­gaidījis, kad ūdens sasniedz šo augstumu, viņš sauca «urā».

— Mūsu plosts tūlīt peldēs, peldēs! — Fragozo kliedza. — Karavāna, kura mūs vedīs uz Belemu, drīz sakustē­sies! Tā peldēs, kaut arī būtu jāatver visas debesu slūžas, lai Amazone pārplūstu!

Zoāms Garrals kopā ar loci un visu lielo komandu stāvēja uz plosta. Izšķirīgajā mirklī viņš sniegs norādī­jumus. Jāpiebilst, ka žangada bija piesieta ar stiprām tauvām, lai brīdī, kad tā sāks peldēt, to neaizrautu straume.

Bez ciemata iedzīvotājiem, kas bija ieradušies nolū­koties interesantajā skatā, krastmalā pulcējās ap divsimt ikitosas apkaimes indiāņu. Saviļņotais pūlis skatījās, gandrīz elpu aizturējis.

Pēcpudienā ap pieciem ūdens, par veselu pēdu pār­sniedzis iepriekšējās dienas līmeni, jau pilnīgi nosedza krastu.

Pēkšņi milzīgā koka konstrukcija viscaur nodrebēja, bet, lai tā atrautos no zemes un aizpeldētu, ūdenim bija jāpaceļas vēl dažas collas augstāk.

Nākamās stundas laikā grūdieni kļuva aizvien spēcī­gāki. Beidzot žangada sāka peldēt — un straume to rāva prom uz upes vidu; taču tauva milzeni stingri saturēja, un žangada mierīgi piestāja krastā, kur Pasanjas tēvs to svētīja, kā būtu svētījis jūrā aizejošu kuģi, kura tur­pmākais liktenis būs dieva rokā.

X

NO IKITOSAS LlDZ PEVASAI

Nākamajā rītā, sestajā jūnijā, Zoāms Garrals un viņa piederīgie atvadījās no pārvaldnieka un fazendā palie­košajiem strādniekiem — indiāņiem un nēģeriem. Sešos 110 rīta žangada uzņēma savus pasažierus — pareizāk sakot, iemītniekus — un katrs apmetās savā kajītē, proti, savās nākamajās mājās.

Aizbraukšanas brīdis bija klāt. Araužo ieņēma loča posteni priekšgalā, komanda, bruņojusies ar garajiem ķekšiem, — savas vietas.

Zoāms Garrals kopā ar Benito un Manoelu uzmanīja manevrus, līdz plosts atstāja krastu.

Pēc loča pavēles tika pārcirstas tauvas; ķekši, atgrūz- dami žangadu, atdūrās pret krastu, un straume plostu nekavējoties aizrāva; tas peldēja gar kreiso krastu, pa labi atstājot Ikitosas un Pariantas salas.

Ceļojums bija sācies. Kur tam būs gals? Paras pro­vincē, Belemā, astoņsimt jūdzes no mazā peruāņu cie­mata, ja nekas neliks mainīt paredzēto maršrutu. Un kā tas beigsies? Tas pagaidām bija noslēpums.

Laiks bija lielisks. Saules svelmi mazināja viegls pam- pero — vasaras vējš, kas jūnijā un jūlijā, šķērsojot neaptverami plašo Sakramento līdzenumu, pūš no-»Xordil- jeriem, kuri atrodas simt jūdžu attālumā no Ikitosas ciemata. Ja žangadai būtu masti un buras, tā acumirklī sajustu vēja spēku un tās ātrums pieaugtu; bet, tā kā vajadzēja ņemt vērā upes līčus un spējos pagriezienus, liels ātrums bija bīstams. Šā iemesla dēļ no priekšrocī­bām, ko dotu tamlīdzīgs dzinējs, bija jāatsakās.

Tik līdzenu baseinu, kāds ir Amazonei, var nosaukt par bezgalīgu klajumu, jo upes gultnes slīpums gandrīz nav manāms. Aplēses liecina, ka posmā starp lielās upes izteku un Tabatingu pie Brazīlijas robežas ūdens līme­nis pēc katras jūdzes pazeminās tikai par vienu deci­metru. Tik vāji izteikta slīpuma nav nevienai citai upei.

Atliek secināt, ka Amazones straumes ātrums sasniedz ne vairāk kā divas jūdzes divdesmit četrās stundās, bet reizēm, sausuma periodos, vēl mazāk. Taču palu laikā tas pieaug līdz trīsdesmit vai pat četrdesmit kilomet­riem diennaktī.

Par laimi, tieši šādos apstākļos žangada devās ceļā; taču, būdama pārāk smaga, tā nespēja sekot straumei un atpalika. Tādi kavēkļi kā upes asie pagriezieni, daudzās apbraucamās salas, sēkļi, no kuriem jāvairās, un katrā ziņā arī tumšās naktīs zaudētas stundas, kad tālāk braukt bīstami, neļāva cerēt, ka diennaktī varēs veikt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.

Turklāt upes virsma šai laikā nebūt nebija pilnīgi brīva. Straume nesa lielus, vēl zaļojošus kokus, atlauz­tus zarus, krastiem atrautas, ar zāli apaugušas mazas sa­liņas, kas veidoja veselu flotili un bija nopietns šķērslis plosta ātrai kustībai.

Drīz žangada pabrauca garām Naneijas grīvai; tā pa­lika kreisajā krastā aiz saulē apsvilušām rūsganām graudzālēm klāta zemesraga, kas šķita kā ļoti spilgts priekšplāns ainavai ar tālē izgaistošiem zaļiem mežiem.

Žangada nekavējās pielāgoties straumes ātrumam un peldēja starp daudzām gleznainām salām, kuru no Iki­tosas līdz Pukalpai bija vismaz kāds ducis.

Araužo, neaizmirsdams ik pa brītiņam likt pie lūpām savu pudeli, lai «apskaidrotu acis un prātu», veikli ma­nevrēja šajā arhipelāgā. Pēc viņa komandas katrā plosta pusē, vienmērīgi nolaizdamies ūdenī, reizē cilājās piecdesmit ķekšu. Bija interesanti tos vērot.

Jakita, Unai un Sibēlai palīdzot, tikmēr sakārtoja māju, bet indiāniete virtuvene gatavoja brokastis. Minja ar lejkannu rokā pastaigājās uz plosta kopā ar abiem

tangada pielāgojās straumes ātrumam.

jaunekļiem un mācītāju un lāgiem apstājās, lai aplais­tītu mājas priekšā iedēstītos augus.

—     Sakiet, Pasanjas tēv, — Benito ievaicājās, — vai varat iedomāties vēl jaukāku ceļojuma veidu?

—    Nē, dārgais bērns, — mācītājs atbildēja, — jāat­zīstas, ka šeit mēs visi jūtamies kā mājās.

—    Un ceļojam ar visām ērtībām, — piebilda Manoels,

—    Tā varētu braukt simtiem jūdžu.

—    Jūs nenožēlosiet, ka devāties mums līdzi, — Minja sacīja. — Vai jums nešķiet, ka esam izcēlušies kādā salā, kas, atrāvusies no upes gultnes, kopā ar pļavām un ko­kiem mierīgi slīd pa straumi? Tikai.. .

—    Tikai? … — Pasanjas tēvs atkārtoja.

—     Šo salu esam izveidojuši mēs paši, tā pieder mums, un man tā patīk labāk par citām Amazones salām. Es taču drīkstu ar to lepoties!

—     Protams, meit, — Pasanjas tēvs piekrita. — Tava lepošanās ir attaisnojama. Starp citu, neiedrošinos tevi rāt Manoela klātbūtnē.

—     Bet kāpēc gan ne, gluži otrādi — lūdzu, dariet to! — meitene jautri iesaucās. — Manoelam jāmācās mani rāt, kad būšu to pelnījusi. Viņš ir pārāk iecietīgs, kaut gan manai nenozīmīgajai personai ir pietiekami daudz trūkumu.

—   Tādā gadījumā, dārgā Minja, — Manoels sacīja,

—    izmantojot jūsu atļauju, atgādināšu . ..

—    Ko tad?

—     Jūs fazendas bibliotēkā cītīgi lasījāt grāmatas, so­līdamās pastāstīt visu, ko uzzināsiet par Amazones augš­teci. Parā mēs jūsu zemi pazīstam maz, taču pašlaik žan­gada jau pabraukuši garām vairākām salām, un jūs pat neiedomājāties tās nosaukt.

—    Vai to kāds spētu! — iesaucās Minja.

—     Nudien! Vai tas maz iespējams! — Benito piebal­soja. ■— Kas lai atceras simtiem nosaukumu tupi cilts dialektā! Tie nav iegaumējami! Amerikāņi rīkojušies praktiskāk, Misisipi salas viņi gluži vienkārši sanumu­rējuši …

—     Tāpat kā savu pilsētu ielas, — Manoels piezīmēja. •— Atklāti sakot, man šī numerācijas sistēma sevišķi ne­patīk. Sala Nr. 64 vai Nr. 65 izklausītos tikpat kā Sestā šķērsiela Trešajā avēnijā; mūsu iztēlei šādi nosaukumi lieko neizsaka. Vai jūs tam nepiekrītat, Minja?

—    Piekritu, Manoel, taču brālis tā nedomā, — mei­tene atbildēja. — Bet, kaut arī nezinām nosaukumus, mūsu lielās upes salas patiešām šķiet skaistas. Parau- gieties uz tām zem milzīgajām palmu lapotnēm! Salas ciešā lokā ieskauj biezs niedrājs, kuram tikai ar grū­tībām cauri izsprauktos šaura laiviņa. Un augstās man- groves slej virs krasta resnās, ērmoti saliektās saknes, kuras atgādina briesmīga krabja kājas. Jā gan, Amazo­nes salas ir skaistas, bet, lai cik skaistas arī nebūtu, pel­dēt līdzīgi mūsējai tās tomēr nespēj.

—    Mazā Minja šodien par daudz aizrāvusies! — Pa­sanjas tēvs ieminējās.

—   Ak, Pasanjas tēv, — meitene iesaucās, — esmu ļoti laimīga, redzot, ka visi ap mani ir laimīgi!

Te atskanēja Jakitas balss, aicinot Minju.

Meitene smaidīdama aizskrēja.

—    Jums būs patīkama dzīvesbiedre, Manoel, — Pa­sanjas tēvs piezīmēja. — Ar jums kopā, mans draugs, aizlaidīsies šīs mājas lielākais prieks.

—    Jā gan, māšele aizbrauks! — Benito piebilda. — Mācītājam taisnība, Minjas šeit ļoti pietrūks. Pārdomā, Manoel, varbūt labāk neprecies. Vēl nav par vēlu. Tad māsa mūs nepametīs.

—    Jūs Minju nezaudēsiet, Benito, — Manoels atbil­dēja. — Tici man, es paredzu, ka nākotnē mēs visi bū­sim kopā.

Pirmā diena pagāja lieliski. Brokastis, pusdienas, at­pūta, pastaigas — viss norisa tā, it kā Garralu ģimene joprojām ērti dzīvotu Ikitosas fazendā.

Pirmajās divdesmit četrās stundās žangada laimīgi pa­brauca garām Bakali, Čočio un Pukalpas grīvām Amazo­nes kreisajā krastā, pa labi palika Itinikari, Maniti, Mo- jokas un Tujukas grīvas ar līdzīga nosaukuma salām. Nakti spožā mēnesnīca ļāva braukt tālāk, garais plosts mierīgi slīdēja pa upes gludo virsmu.

Nākamajā dienā, septītajā jūnijā, žangadas aizmugurē palika Pukalpas ciemats, ko dēvē arī par Jaunorānu. Tajā pašā krastā, piecpadsmit kilometrus zemāk, atrodas Vec- orāna, kas tagad pamesta; tās iedzīvotāji — majorunas un orehonas ciltis —- pārcēlušies uz Jaunorānu. Grūti atrast vēl gleznaināku nostūri kā šis ciemats augstā, it kā ar sarkanu zīmuli iezīmētā krastā, ar nepabeigtu baz­nīcas celtni, salmu jumtiem klātām būdām slaiko palmu paēnā un līdz pusei ūdenī pamestām divām trim ubām upmalā.

Visu septītā jūnija dienu žangada peldēja gar upes kreiso krastu un pabrauca garām dažām nelielām, nepa­zīstamām pietekām. Vienu brīdi plosts gandrīz uzdūrās Sinikuro salas izvirzītajam zemesragam, taču locis, pras­mīgi manevrēdams, laimīgi izvairījās no briesmām un atgrieza plostu upes vidū.

Pievakarē aiz viņiem palika kāda lielāka sala, kas no­saukta Napo upes vārdā; šajā vietā Napo pagriežas uz ziemeļaustrumiem un, apūdeņojusi orehones cilts indiāņu zemes, caur aptuveni astoņsimt metru platu grīvu ieplūst Amazonē.

Astotā jūnija rītā žangada atradās iepretī nelielajai Mango saliņai, kura Napo upi pirms ietekas Amazonē sadala divās atzarēs.

Dažus gadus vēlāk franču ceļotājs Pols Marsuā atklāja šīs pietekas ūdens krāsu, pareizi salīdzinādams to ar opālzaļo absintu. Tajā pašā laikā viņš izlaboja dažus La- kondamīna mērījumus. Bet tagad palu ietekmē Napo grīva bija ievērojami paplašinājusies un tās mutuļojošie ūdeņi, strauji plūstot no Kotopaksi austrumu nogāzēm, pievienojās Amazones dzeltenīgajai straumei.

Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi plīvojošām matu krēpēm. Caurdurtajās nāsīs bija sasprausti palmas dzelkšņi un ausu ļipiņās smagi dārga .koka gredzeni. Vīrus pavadīja dažas sievietes. Neviens no šiem cilvēkiem neizrādīja tieksmi tuvoties krastam.

Varētu pieņemt, ka tie ir cilvēkēdāji; to mēdz apgal­vot par daudzām piekrastes ciltīm, taču, ja šis apgalvo­jums atbilstu patiesībai, kanibālisms būtu atstājis zinā­mas pēdas, bet tās nav atrastas vēl šobaltdien.

Pēc dažām stundām pazemajā krastā iznira Beljavistas ciemata skaisto koku lapotnes un salmu jumtiem klātās būdas, virs kurām nelieli banānkoki kā pārpilnas tekošas strūklakas pleta savas platās lapas.

Tad locis, izvēlējies izdevīgāku kursu, kas novērsa sadursmi ar krastmalas kraujām, virzīja žangadu uz labo krastu, kuram līdz šim viņi vēl nebija tuvojušies. Manevrs prasīja zināmas pūles, taču locis, pirms tam ieņēmis vairākus malkus no savas appītās pudeles, laimīgi tika galā ar uzdevumu.

Braucējiem radās iespēja pavērot neskaitāmo lagūnu

Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi.

tumšos ūdeņus, kuri stiepjas visgarām Amazonei, bieži vien pat nesavienojoties ar to. Vienā no tām, nelielajā Orānas lagūnā, ūdens ieplūda caur plašu upes atzari. Lagūnas vidū iezīmējās vairākas interesanti grupētas sa­las, starp kurām divas bija gluži mazītiņas. Pretējā krastā Benito parādīja vietu, kur vīdēja tikko pamanā­mas drupas, palikušas pāri no Vecorānas.

Abās nākamajās dienās žangada, nekur neaizķerda- mās, atkarībā no untumainās straumes peldēja lāgiem gar labo, lāgiem gar kreiso krastu.

Pasažieri jau bija saraduši ar jauno dzīves veidu. Uz­ticējis ekspedīcijas komerciālo pusi dēlam, 2oāms Gar­rals visbiežāk uzturējās savā istabā rakstīdams un prāto­dams. Nevienam, pat Jakitai viņš nestāstīja, ko raksta, taču viņa darbs augtin auga, izvērzdamies par īsti zināt­niskām piezīmēm.

Benito modri sekoja visam, apspriedās ar loci, pārbau­dīja kursa pareizību. Jakita, Minja un Manoels gandrīz vienmēr turējās kopā, pārrunāja nākotnes ieceres vai pastaigājās tāpat kā fazendas parkā. īstenībā viņu dzīve nebija mainījusies. Benito nepalaida garām izdevību pa­medīt. Šeit viņam trūka Ikitosas plēsīgo meža zvēru, taču putni piekrastē lidinājās veseliem bariem, nebīdamies apmesties pat uz žangadas. Ja tie derēja cepetim, Benito tos nošāva, un Minja neiebilda, jo medījums bija nepie­ciešams kopējam galdam; tikai pelēkos un dzeltenos gār­ņus vai sārtos un baltos ibisus, kuru Amazones krastos ir papilnam, Benito māsas dēļ bija spiests nešaut. Tomēr vienu putnu no nirējpīļu dzimtas — kaiararu — jaunais komersants atteicās saudzēt, kaut arī tas nebija ēdams: šim putnam, kurš vienlīdz veikli peld, nirst un lido, ir nepatīkami spalga balss, bet ļoti vērtīgas dūnas, par kurām Amazones baseina tirgos labi maksā.

Pabraukuši garām Omagvas ciematam un Ambiaku grīvai, žangada vienpadsmitā jūnija vakarā beidzot no­nāca Pevasā un noenkurojās krastā.

Tā kā līdz tumsai vēl atlika dažas stundas, Benito kopā ar vienmēr mundro, pakalpīgo Fragozo, izkāpis krastā, devās medīt biezoknī netālu no miestiņa. Pēc veiksmīgā gājiena ceļotāju pārtikas krājumus papildināja viens aguti un kabiē \ turklāt ducis irbju.

Līdz ar saullēktu žangada no jauna devās ceļā un, iebraukusi nelielā arhipelāgā, ko veido Jatio un Kočiki- nas salas, pa labi atstāja Kočikinas ciematu; ceļotāji la­bajā pusē ievēroja arī vairākas sīkas pietekas.

Uz brīdi krastā parādījās daži iezemieši kaili skūtām galvām, tetovētiem vaigiem un pierēm, apaļām metāla plāksnītēm nāsīs un apakšlūpā. Bruņojušies bultām un sarbakaniem \ viņi savus ieročus tomēr neizmantoja un pat nelikās ne zinis par žangadu.

XI

NO PEVASAS LlDZ ROBEŽAI

Vairākas dienas ceļojums turpinājās bez starpgadīju­miem. Naktis bija tik gaišas, ka garais plosts ļāvās straumei, nekur nepiestājot. Šķita, ka upes gleznainie krasti kā skatuvei pāri slīdošas dekorācijas paši peldētu tam garām pretējā virzienā. Acis neviļus padevās op­tiskai ilūzijai, it kā žangada stāvētu uz vietas starp di­viem kustīgiem krastiem.

Medīt piekrastes mežos Benito, protams, nevarēja, jo plosts nemitīgi brauca uz priekšu, taču medījumu aiz­stāja bagātīgi zivju lomi.

Patiesi, viņi nozvejoja daudz dažādu lielisku zivju: gardās pako, surubi, gamitanas un pat vairākas lielas ra­jas, tā sauktās duridari ar sārtiem vēderiem, melnām, indīgiem dzeloņiem klātām mugurām; ķērās arī milzum daudz sīko samu dzimtas kandiru — daži no tiem ir gluži mikroskopiski un blīvi pielīp pie šo zivju barā nokļuvuša nepiesardzīga peldētāja stilbiem.

Amazones ūdeņos netrūka arī cit i dzīvu radību, kuras nereti stundām ilgi sekoja žangadai.

Starp tām bija milzīgās desmit un divpadsmit pēdu ga­rās piraruku, bruņojušās platām zvīņām ar koši sarka­nām maliņām, taču šo zivju gaļu cienī tikai iezemieši, tāpēc ceļotāji tās necentās noķert, tāpat kā graciozos delfīnus, kuri ielenca žangadu, draiski sizdami astes pret plosta baļķiem, iznirdami te priekšā, te aizmugurē un

Viņi nozvejoja daudz dažadu lielisku zivju,

atdzīvinādami ūdeni košām strūklām un šļakatām, kurās, zaigodami visās varavīksnes krāsās, lūza saules stari.

Sešpadsmitajā jūnijā, laimīgi izvairījusies no dažiem sēkļiem, žangada, manevrēdama no viena krasta uz otru, nonāca pie lielās Sanpaulo salas, bet nākamajā vakarā piestāja kreisajā krastā pie Moromorosas ciemata. Div­desmit četras stundas vēlāk, pabraukuši garām Atakoari un Kočas grīvām, pēc tam arī kanālam, kas Amazoni sa­vieno ar Kaveljo-Kočas ezeru, — viņi sasniedza Kočas misijas ostu.

Tā bija marahuāņu zeme; šiem indiāņiem bija gari, plīvojoši mati, muti vēdekļveidīgi ieskāva sprīžus sešus gari palmu dzelkšņi, kas viņiem piešķīra kaķa izskatu; kā novērojis Pols Marsuā, šīs cilts pārstāvji grib līdzi­nāties tīģerim, kura drosmi, spēku un viltību apbrīno vairāk par visu. Kopā ar vīriem te redzēja arī dažas sievietes, kas smēķēja cigārus, turot aizdegto galu zobos.

Toreizējais Kočas misijas vadītājs, kāds franciskāņu mūks, vēlējās satikt Pasanjas tēvu.

Žoāms Garrals ļoti laipni uzņēma viesi un lūdza pa­likt uz pusdienām.

Todien žangadas ēdienu karte indiāņu virtuvenei darīja godu.

Tradicionālais buljons ar aromātiskām garšvielu sak­nītēm; plācenis, kas Brazīlijā mēdz aizstāt maizi, paga­tavots no gaļas mērcē un tomātu biezenī iejauktiem ma­niokas miltiem; rīsiem pildīts putns pikantā etiķa un piparu mērcē; piparoti sakņu salāti; auksts kanēļa pī­rāgs — tāda maltīte varēja iekārdināt nabaga mūku, kas radis pārtikt no draudzes trūcīgā ēdiena. Visi neatlai­dīgi lūdza viņu palikt. Jakita ar meitu centās cik spē­damas viesi aizturēt. Taču franciskāņu mūkam vēl bija jāaprauga kāds slimnieks Kočā. Tāpēc, pateicies viesmī­līgajai ģimenei, viņš aizgāja, paņemdams līdzi dāvanas, ar kurām cerēja iepriecināt ticībai jaunpiegrieztos.

Daudz raižu locim Araužo sagādāja divas nākamās dienas. Upes gultne pamazām paplašinājās; ceļā gadījās aizvien vairāk salu, bet šo šķēršļu dēļ straumes ātrums nemitīgi auga. Braucot starp Kaveljo-Kočas, Tarpotes un Kakao salām, vajadzēja krietni uzmanīties un bieži ap­stāties, lai atbrīvotu žangadu, kas nereti uzskrēja uz sēkļa. Tādos gadījumos gāja talkā visi ceļotāji; beidzot pēc diezgan smaga, nemierīga brauciena divdesmitā jū­nija vakarā tālumā parādījās Loreto.

Reiz Loreto bija pēdējā peruāņu pilsēta Brazīlijas pie­robežā, upes kreisajā krastā. Tagad šai vietā palicis tikai neliels ciemats ar diviem desmitiem māju paugu­rainā piekrastē, kur nogāzes veido gan dzeltena, gan brūna mālzeme.

Loreto misiju dibinājuši jezuītu misionāri 1770. gadā. Tikunas cilts indiāņiem, kas dzīvo šajā apkaimē uz ziemeļiem no upes, ir iesarkana āda, biezi mati, svītrām izraibinātas sejas; kā vīri, tā sievas ģērbjas vienkārši, valkā kokvilnas apsējus ap krūtīm un gūžām. Atakoari krastos tagad viņu nav vairāk kā pāris simtu — viss, kas atlicis no senās ziedošās tautas, kura te reiz dzīvojusi savu vareno valdnieku laikos.

Loreto ciematā apmetušies arī daži peruāņu zaldāti un divi trīs portugāļi — kokvilnas audumu, sālītu zivju un salsapariljas tirgotāji.

Benito izkāpa krastā, lai nopirktu vairākus saiņus sal­sapariljas, pēc kuras Amazones tirgos allaž liels piepra­sījums. Zoāms Garrals, kā parasts, iedziļinājies darbā, kam ziedoja visu savu laiku, neizgāja no mājas. Uz plosta Manoela sabiedrībā kavējās arī Jakita ar meitu. Loreto bija pietiekami izslavēta ar saviem moskītiem, kuri atbaida iebraucējus, kas nevēlas upurēt ne pilītes asiņu draudīgajiem divspārņiem.

Manoels nule bija stāstījis par šiem kukaiņiem, un ne­viens nekāroja ļauties to dzēlieniem.

—    Stāsta, — Manoels turpināja, — ka Loreto ciematā sastopamas visas deviņas moskītu sugas, kuras apsēdu­šas Amazones krastus. Es tam ticu un nevēlos to pār­baudīt uz savas ādas. Dārgā Minja, šeit jūs sagaida plaša izvēle: pelēkais moskīts, pūkainais, baltkājis, pundurītis, fanfarists, fleitists, arlekīns un rudais meža gars; taču, atklāti sakot, šī izvēle nebūs atkarīga no jums — mos­kīti paši jūs izvēlēsies sev par upuri, un jūs atgriezīsie- ties mājās gluži nepazīstama. Īstenībā šie negantie ku­kaiņi Brazīlijas robežas sarga daudz modrāk nekā nabaga bālie, izģindušie zaldāti, kuri klīst šeit upmalā.

—    Bet, ja dabā visam ir savs uzdevums, — ievaicājās Minja, •— kādēļ vajadzīgi moskīti?

—    Lai aplaimotu entomologus, — Manoels atbildēja, — labāku izskaidrojumu diemžēl grūti atrast.

Manoela stāsts par moskītiem bija patiess. Un, kad pārnāca Benito ar pirkumiem, viņa seja un rokas bija klātas sārtiem punktiņiem, nemaz nerunājot par ērcēm, kuras cauri ādas zābaku stulmiem bija iesūkušās kājās.

—     Prom, tūlīt pat brauksim prom! — Benito sauca. — Citādi šie sasodītie mūs ielenks tā, ka žangada kļūs pilnīgi neapdzīvojama.

—    Un mēs šos kukaiņus ieviesīsim Parā, — piebilda Manoels, — kaut gan tur netrūkst pašiem savu!

Tā žangada, ciematā nepavadījusi nakti, atrāvās no krasta un peldēja tālāk.

Pie Loreto Amazone mazliet nogriežas uz dienvidaus­trumiem un aizvijas starp Aravas, Kujari un Urukutejas salām. Plosts ļāvās tumšajai Kažaru straumei, kas pievie­nojās Amazones gaišajiem ūdeņiem. Šķērsojusi šo kreisā krasta pieteku, žangada divdesmit trešajā jūnijā mierīgi peldēja garām lielajai Zahumas salai.

Saules riets pie skaidrajām debesīm solīja vienu no tām skaistajām tropu naktīm, kādas mērenā klimata joslā nepazīst. Gaisu atsvaidzināja liegs vējiņš. Zvaigžņotajās debesīs drīz vajadzēja uzlēkt mēnesim, uz dažām stun­dām radot mijkrēsli, kas citādi šajās paralēlēs nemēdz būt. Bet pagaidām tumsā neparasti spoži mirgoja zvaig­znes. Milzīgais upes baseina līdzenums šķita kā bezga­līga jūra, bet virs tā divsimttūkstoš miljardu jūdžu aug­stumā vientuļi zaigoja Polārzvaigznes dimants; dienvi­dos — četri Dienvidu Krusta briljanti.

Pusgaismā iznira kreisā krasta un Zahumas salas koku melnie, robotie silueti. Tikai pēc neskaidrajām kontū­rām starp tiem varēja atšķirt kolonnām līdzīgos kopaiju stumbrus ar lietussargiem līdzīgajām lapotnēm, sandisus, no kuriem iegūst biezu, saldu pienu, reibinošu kā vīns, un astoņdesmit pēdu augstās vīna palmas, kuru lapotnes mazākajā vēsmiņā trīcēja. «Amazones meži ir kā skaista poēma!» pamatoti varētu teikt. Patiesi gan! «Un cik lie­liska himna ir tropu naktis!» vajadzētu piebilst.

Piekrastē skanēja putnu pēdējās vakara dziesmas: no niedrājā iekārtajām ligzdām atplūda bentīvisu balsis, daudzi citi spārnotās ģints pārstāvji lūkoja atdarināt niambu irbes dziesmu, ko veido četras harmoniskas skaņas; kamīči žēli vilka savu meldiju; zivju dzeņa klie­dziens kā signāls atbildēja ciltsbrāļu pēdējiem saucie­niem; skaļi taurēja kanindē, un, satupušies žaketibu zaros, ķērca sarkanie araras nolaistiem spārniem, kuru spilgtās krāsas izdzēsa nakts.

Žangadas komanda, nepamezdama savas vietas, ļāvās atpūtai. Vienīgi locis joprojām stāvēja postenī, un bie­zajā tumsā tikko jaušami iezīmējās viņa slaidais stāvs. Sargi ar gariem ķekšiem pār plecu atgādināja sastingušu tatāru jātnieku pulku. Brazīlijas karogs žangadas priekš­galā nekustīgi karājās mastā, un vējš vairs nejaudāja to uzplandīt gaisā.

Pulksten astoņos mazās kapelas tornī noskanēja pirmie trīs zvani, aicinot uz vakara dievkalpojumu. Pēc tam šie trīs zvana sitieni ar pārtraukumiem atkārtojās vēl divas reizes, bet dievkalpojuma beigas vēstīja daudz biežāka zvanīšana.

Pēc svelmainās jūlija dienas Garralu ģimene bija iz­nākusi lievenī ieelpot svaigu gaisu. Tā viņi mēdza darīt ik vakaru; Zoāms Garrals, kā vienmēr, klusēja, noklau­sīdamies jauniešos, kuri jautri tērzēja, līdz bija laiks doties pie miera.

—    Cik skaista šī upe! Mūsu lieliskā Amazone! — Minja nebeidza jūsmot par vareno straumi.

—    Tev taisnība, tā ir nesalīdzināma, — sacīja Mano­els. — Arī es augstu vērtēju tās skaistumu. Pašreiz mēs atgādinām Oreljanu un Lakondamīnu, kas pagājušajā gadsimtā šeit brauca tāpat kā mēs, un nav brīnums, ka viņi atstājuši tik lieliskus ceļojuma aprakstus.

—   Tikai mazliet neticamus! — Benito piebilda.

—   Brālīt, — Minja stingri viņu pārtrauca, — lūdzu, nepel mūsu Amazoni!

—   Vai tad es ko sliktu? Gribēju vienīgi atgādināt, ka ar Amazoni saistās daudz teiku. ,

—    Protams, turklāt starp tām netrūkst ļoti skaistu, -— piezīmēja Minja.

—    Teikas? — Manoels vaicāja. — Jāatzīstas, ka Parā tās nav dzirdētas, vismaz man nekas nav zināms.

—    Ko tad īsti jums māca Belemas skolās? — Minja smiedamās iesaucās.

—   Nupat tik sāku noprast, ka neko, — Manoels at­bildēja.

—    Vai tiešām, mans kungs? — Minja komiskā nopiet­nībā jautāja. — Jūs nepazīstat senās teikas? Par to, pie­mēram, ka Amazoni laiku pa laikam apciemo milzu čūska Minjakao, kas ir tik liela, ka ūdens upē ceļas vai jkrīt atkarībā no tā, vai čūska ienirst vai iznirst.

—    Bet vai esat kādreiz redzējusi šo fenomenālo Min­jakao? — Manoels jautāja.

—    Diemžēl ne, — atbildēja Lina.

—    Ļoti žēl, nudien! — Fragozo uzskatīja par vaja­dzīgu piemetināt.

—    Un Mae d'Agva! — Minja turpināja. — Šī skaistā, bet bīstamā sieviete ar skatienu apbur un ievilina upē nepiesardzīgus ceļotājus, kuri iedomājas viņai uzmest acis.

—    Mae d'Agva patiešām eksistē! — Lina naivi iesau­cās. — Stāsta, ka tā klejojot upes krastos, bet, ja kāds tai tuvojas, acumirklī nozūd kā nāra.

—    Vai zini ko, Lina, — Benito teica, — ja tu šo nāru pamani, nekavējoties paaicini mani!

—    Lai tā jūs noķer un ierauj dzelmē? Nemūžam, Be­nito kungs!

—    Lina tiešām tam tic! — iesaucās Minja.

—    Daudzi tic arī Manao stumbram, — vienmēr gatavs Linu aizstāvēt, piezīmēja Fragozo.

—    Manao stumbram? — brīnījās Manoels. — Kas tas tāds?

—    Manoela kungs, — pa pusei jokojot, atbildēja Fra­gozo, — stāsta, ka esot vai, pareizāk sakot, reiz bijis tāds noslēpumains turumas stumbrs, kas ik gadus zināmā laikā peldējis uz leju pa Rionegro, dažas dienas uzkavē­jies Manausā, tad devies tālāk uz Paras provinci, iegriez­damies visās ostās, kur iezemieši to, pielūgdami kā elku, izrotājuši karodziņiem. Aizpeldējis līdz Belemai, stumbrs apstājies, griezies atpakaļ un peldējis augšup pa Ama­zoni, pēc tam pa Rionegro, līdz atkal nonācis mežā, no kurienes tik noslēpumainā skārtā bija ieradies. Reiz kāds šo stumbru lūkojis izvilkt krastā, taču saniknotā upe pārplūdusi, un nodomu vajadzējis atmest. Citā reizē kāds kuģa kapteinis notvēris stumbru ar ķeksi un mē­ģinājis vilkt līdzi tauvā. Bet arī tad upe sabangojusies, pārrāvusi tauvu un stumbrs brīnumainā veidā nozudis.

—    Bet kur tas pēc tam palicis? — jaunā mulate ievai­cājās.

—    Rādās, ka savā pēdējā ceļojumā, Linas jaunkundz, stumbrs apmaldījies, — Fragozo paskaidroja, — un ne­nogriezies augšup pa Rionegro, bet aizpeldējis tālāk pa Amazoni. Kopš tā laika tas vairs nav manīts.

—   Kaut nu šis stumbrs gadītos mums ceļā! — Lina iesaucās.

—    Ja tas notiks, — Benito sacīja, — mēs uz tā uzsē­dināsim tevi, Lina; stumbrs tevi aiznesīs uz savu noslē­pumaino mežu, kur tu pārvērtīsies teiksmainā najādā.

—    Kāpēc gan ne? — pārgalvīgā meitene attrauca.

—   Jā, teiku netrūkst, — noteica Manoels, — un jāat­zīst, ka jūsu upe to pelnījusi. Taču ar Amazoni saistās arī patiesi nostāsti, kuri atsver teikas. Viens no tiem man zināms, un, ja nebītos jūs garlaikot, jo stāsts ir visai skumjš, es jums to pastāstītu.

—    Ak, lūdzu, dariet to, Manoela kungs! — Lina iesau­cās. — Man ļoti patīk stāsti, kuros klausoties jāraud!

—   Vai tu proti arī raudāt, Lina? — pavaicāja Benito.

—    Protams, Benito kungs, tikai es raudu smejoties!

—    Nu tad klāj vaļā, Manoel!

—    Stāsts būs par kādu francūzieti, kuras nelaimīgais liktenis astoņpadsmitajā gadsimtā šo piekrasti padarījis slavenu.

—    Mēs klausāmies, — teica Minja.

—    Tātad sāku, — Manoels sacīja. — 1741. gadā divi franču zinātnieki — Bugērs un Lakondamīns devās eks­pedīcijā, lai izmērītu meridiāna loku zem ekvatora; vi­ņiem talkā tika sūtīts ievērojams astronoms Godēns de Odonē.

Astronoms devās uz Jauno Pasauli, viņam sekoja sieva, bērni, sievastēvs un svainis.

Ceļotāji sveiki un veseli nonāca Kito[16]. Tur de Odonē kundzi cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes; pāris mēnešos viņa zaudēja vairākus bērnus.

1759. gada nogalē Godēns de Odonē beidza savu darbu un viņam vajadzēja pārcelties no Kito uz Kaijenu. Ieradies šajā pilsētā, astronoms gatavojās izsaukt pie sevis ģimeni; taču sākās karš, un viņš bija spiests lūgt portugāļu valdībai ieceļošanas atļauju sievai un pārē­jiem piederīgajiem.

Ticat vai neticat, bet pagāja vairāki gadi, iekāms šī atļauja tika piešķirta.

1765. gadā Godēns de Odonē, sašutis par tādu aizka­vēšanos, nolēma pats doties pa Amazoni uz Kito un at­vest savu ģimeni; taču, pēkšņi saslimis, viņš nodomu nespēja izpildīt. Beidzot viņa pūles vainagojās panāku­miem — de Odonē kundze uzzināja, ka Portugāles ka­ralis devis nepieciešamo atļauju un licis sagatavot kuģi, ar kuru viņa varēs doties uz leju pa upi pie sava vīra. Vienlaikus bija pavēlēts, lai Augšamazones misijās de Odonē kundzi ar ģimeni sagaida konvojs.

Kā tālāk redzēsiet, zinātnieka sieva bija neparasti dros­mīga, tāpēc, par spīti briesmām, kas varētu draudēt tik garā ceļojumā cauri visam kontinentam, viņa nekavējo­ties posās ceļā.

—   Tas bija uzticīgas sievas pienākums, Manoel, — piezīmēja Jakita, — es viņas vietā rīkotos tieši tāpat.

—    Kopā ar bērniem, brāli un franču ārstu de Odonē kundze aizbrauca uz Riobambu Kito dienvidos, — Ma­noels turpināja, — vajadzēja sasniegt Brazīlijas piero­bežu, kur viņus gaidīja kuģis un konvojs.

Sākumā ceļojums veicās laimīgi; viņi laivā šķērsoja Amazones pietekas; taču apkārtnē, kur plosījās melnās bakas, grūtības, briesmas un nogurums pieauga ar katru dienu. Daudzie pavadoņi, kuru pakalpojumus ceļotāji izmantoja, pēc pāris dienām mēdza aizbēgt, bet pēdējais, kas viņus nebija pametis, aizgāja bojā Bobonazas upē, glābjot slīkstošo franču ārstu.

Laiva, nereti atsizdamās pret klintīm un peldošiem baļ­ķiem, drīz vien kļuva nelietojama. Braucējiem vajadzēja izkāpt un necaurejama meža malā uzcelt zaru telti. Ārsts kopā ar nēģeri, kas nekad vēl nebija šķīries no savas kundzes, piedāvājās izlūkot ceļu. Abi aizgāja. Viņus velti izgaidījās vairākas dienas. Viņi vairs neatgriezās.

Sāka izsīkt arī pārtikas krājumi. Likteņa varā pa­mestie ceļinieki lūkoja braukt uz leju pa upi ar plostu, taču cieta neveiksmi. Nācās atgriezties krastā un kā­jām šķērsot gandrīz necaurejamos džungļus.

Nabaga cilvēkiem tāds gājiens vairs nebija pa spēkam. Par spīti vīrišķīgās francūzietes pūlēm glābt viņu dzī­vību viņi mira cits pēc cita. Dažu dienu laikā bērni, ra­dinieki un kalpi — visi bija pagalam.

—    Ak, nelaimīgā sieviete! — nočukstēja Lina.

—    De Odonē kundze palika viena, — Manoels turpi­nāja. — Līdz okeānam vēl bija tūkstoš jūdžu. Nelaimīgo sievieti, kas pati bija aprakusi savus bērnus, mātes mī­lestības vietā tagad dzina uz priekšu vēlēšanās redzēt vīru.

2oām Garral, mēs tūlīt šķērsosim robežu.

Ejot dienu un nakti, viņa sasniedza Bobonasu. Tur de Odonē kundzi atrada žēlsirdīgi indiāņi un aizveda uz misiju, kur viņu gaidīja konvojs. Mērķis bija sasniegts, kaut gan ceļš uz to bija klāts kapiem.

De Odonē kundze nonāca Loreto, kuru mēs atstājām pirms dažām dienām. No šā peruāņu ciemata viņa devās lejup pa Amazoni, gluži kā mēs pašreiz, un galu galā pēc deviņpadsmit šķiršanās gadiem sastapa savu vīru.

—    Nabaga sieviete! — piezīmēja Minja.

—    Un galvenais — nabaga māte! — Jakita piebilda.

Tajā brīdī locis Araužo, pienācis klāt, pavēstīja:

—    Žoām Garral, mēs tuvojamies Rondai. Tūlīt šķēr­sosim robežu.

—    Robežu? — 2oāms atkārtoja.

Un piecēlies viņš devās uz žangadas priekšgalu, kur ilgi vēroja Rondas saliņu, pret kuru sitās viļņi. Tad, it kā atgaiņādams atmiņas, pārvilka roku pār pieri.

—     Robeža! — neviļus nokārdams galvu, viņš nočuk­stēja.

Brīdi vēlāk 2oāms Garrals atkal izslējās un viņa seja pauda nelokāmu apņēmību izpildīt pienākumu līdz ga­lam.

XII

FRAGOZO DARBĀ

Vārds «braza» — kvēlošas ogles — spāņu valodā ieviesies kopš divnadsmitā gadsimta. No tā atvasināts nosaukums brazil, kas apzīmē koku, no kura iegūst sar­kanu krāsu. Šajā vārdā tika nosaukts plašs Dienvidame­rikas apgabals —- Brazīlija, kuru šķērso ekvators un kur šis koks bieži sastopams. Starp citu, brazilkoks ilgu laiku bija svarīga tirdzniecības prece, ko eksportēja uz Normandiju. Kaut gan apgabalos, kur tas aug, to sauc par ibirapitungu, saglabājies arī nosaukums brazil, kas vē­lāk apzīmēja šo tropu saulē sakveldēto, milzīgai kvē­lošai oglei līdzīgo zemi.

Pirmie Brazīliju okupēja portugāļi. Sešpadsmitā gad­simta sākumā portugāļu īpašumiem to pievienoja Alva- ress Kabrals. Kaut vēlāk Brazīlijā daļēji nostiprinājās arī franči un holandieši, tā tomēr palika īsti portugāliska zeme ar visām šai mazajai, varonīgajai tautai raksturī­gajām īpatnībām. Tagad Brazīlija kļuvusi par vienu no lielākajām Dienvidamerikas valstīm — un tās priekš­galā atrodas pats gudrākais un talantīgākais karalis dons Pedro.

—    Kādas tiesības tev ir tavā ciltī? — Monteņs reiz vaicājis kādam indiānim, kuru sastapis Havrā.

—    Pirmajam doties karā, — indiānis vienkārši atbil­dējis.

Karš, kā zināms, ilgu laiku bija visdrošākais un ātrā­kais kultūras izplatītājs. Tāpēc arī brazīlieši sekoja šā indiāņa paraugam: karojot, aizsargājot savus iekaroju­mus un paplašinot tos, viņi soļoja kultūras nesēju pir­majās rindās.

1824. gadā, sešpadsmit gadus pēc Luzo-Brazīlijas impē­rijas nodibināšanas, dons Huāns, kuru franču armija bija padzinuši no Portugāles, pasludināja Brazīlijas ne­atkarību.

Atlika izšķirt robežu jautājumu starp jauno impēriju un tās kaimiņvalsti Peru.

Tas nebija viegli.

Brazīlija tiecās izplesties līdz Napo upei rietumos, bet zemes līdz Egas ezeram, astoņus grādus tālāk rietumos, savukārt pieprasīja Peru.

Tajā laikā Brazīlijai radās nepieciešamība aizkavēt Amazones indiāņu nolaupīšanu, ko savā labā veica spāņu misijas. Lai šāda veida tirdzniecību novērstu, tika no­lemts nocietināt Rondas salu, kas atrodas mazliet aug­stāk par Tabatingu, un novietot tur robežsargu garni­zonu.

Tas bija labākais jautājuma atrisinājums, un kopš tā laika caur šo salu iet abu valstu robeža. Tās augšpusē upe, kā jau minēju, tiek saukta par Maranjonu un pie­der peruāņiem.

Lejaspusē tā dēvētā Amazoņu upe ir brazīliešu īpa­šums.

Divdesmit piektā jūnija vakarā žangada piestāja Ama­zones kreisajā krastā pie pirmās brazīliešu pilsētas Ta- batingas līdzīga nosaukuma upes grīvā.

Žoāms Garrals gribēja palikt te pusotras dienas, lai ekipāža mazliet atvilktu elpu. Nolēma aizbraukt divdes­mit septītā jūnija rītā.

Šoreiz Jakita ar meitu izteica vēlēšanos apskatīt

                                                                         Tabatinga.

pilsētu, kur no moskītiem bija jābīstas varbūt pat mazāk nekā Ikitosā.

Tabatingas četrsimt iedzīvotāji tolaik bija gandrīz vie­nīgi indiāņi, ieskaitot nomadus, kuri gan biežāk klejoja Amazones un tās pieteku krastos nekā dzīvoja uz vietas.

Kopš vairākiem gadiem patruļas postenis no Rondas salas bija pārcelts uz Tabatingu. Tātad to var dēvēt par garnizona pilsētu. Taču šajā garnizonā bija tikai, deviņi zaldāti, gandrīz visi indiāņi, un seržants, kas skaitījās arī cietokšņa komandants.

Aizsargvalni nelielā forta priekšā veido augstais krasts, uz kuru ved klintī iecirstas ne visai drošas kāp­nes. Komandanta mājoklis — divas viena otrai tieši iepretī novietotas būdas, bet simt soļu tālāk iegarenā barakā liela koka pakājē mīt zaldāti.

Šī būdu grupa krastmalā atgādinātu jebkuru citu Ama­zones ciematu vai miestu, ja no pārējiem to neatšķirtu brazīliešu karogs augstā mastā virs mūžīgi tukšās sarg- būdas un ja tur nerēgotos četri bronzas akmeņmetēji lielgabali, gatavi apšaudīt katru satiksmes līdzekli, kas, neievērojot noteikumus, tuvotos krastam.

Pats ciemats atrodas ielejā otrpus cietokšņa. Ceļš, īste­nībā gumijkokiem un mirtēm aizēnota grava, aizved turp nedaudz minūtēs. Visapkārt centrālajam laukumam uz cietās, sasprēgājušās mālzemes slejas ducis palmu lapām apjumtu būdu.

Visumā te nav nekā sevišķi interesanta, taču Tabatin­gas apkārtne ir skaista, it īpaši pie Zavari grīvas, kas ir pietiekami plata, lai ietvertu Aramasas salu arhipelāgu. Šajā vietā aug lieliski koki, starp tiem daudz palmu, no kuru lokanajām šķiedrām pin guļamos un zvejas tīklus vietējās tirdzniecības vajadzībām. Šis ir viens no skais­tākajiem nostūriem Amazones augštecē.

Jāpiebilst, ka Tabatingai tuvākajā nākotnē lemts kļūt par diezgan lielu, nozīmīgu ostu, un tad šeit droši vien sāksies straujš uzplaukums. Te piestās Brazīlijas tvaikoņi, braucot pa Amazoni uz augšu, un peruāņu kuģīši ceļā uz lejasteci. Tabatingā notiks kravas apmaiņa un pārsē- dīsies pasažieri. Kādam angļu vai amerikāņu, ciematam ar to pilnīgi pietiktu, lai dažos gados izvērstos par dzīvu tirdzniecības centru.

Šajā posmā Amazone ir ļoti krāšņa. Bez_ šaubām, Ta­batingā, kas atrodas vairāk nekā sešsimt jūdžu attālumā no Atlantijas okeāna, jūras paisumi un bēgumi nav ma­nāmi. Citādi ir ar pororoku, šo milzu ūdens valni, kas lielā paisuma laikā trīs dienas pēc kārtas sabangotos Amazones ūdeņus dzen atpakaļ ar septiņpadsmit kilo­metru ātrumu stundā. Apgalvo, ka upes līmenis tad ceļo­ties no grīvas līdz pat Brazīlijas robežai.

Nākamajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, pirms bro­kastīm Garralu ģimene gatavojās apskatīt pilsētu.

Žoāms, Benito un Manoels jau bija redzējuši vairākas Brazīlijas pilsētas, bet Jakita un Minja vēl nevienu. Vi­ņām tā bija pirmā tikšanās ar šo zemi.

Tāpēc varat iedomāties, cik nozīmīgs Minjai un Ja- kitai šķita šis notikums.

Ceļojošais bārddzinis Fragozo savukārt bija šķērsojis dažādas Amerikas provinces, turpretī Lina, tāpat kā vi­ņas kundze, Brazīlijā vēl nebija spērusi kāju.

Pirms došanās krastā Fragozo iegāja pie 2oāma Gar­rala, un starp viņiem norisa šāda saruna:

—    Garrala kungs, — Fragozo iesāka, — kopš dienas, kad jūs mani laipni uzņēmāt savā fermā, apģērbāt, pa­ēdinājāt un padzirdinājāt, tā sakot, apliecinājāt man ne­parastu viesmīlību, jūtos jūsu parādnieks …

—    Jūs man neko neesat parādā, draugs, — Garrals atbildēja. •— Tāpēc nepieminēsim vairs to …

—    Ak, tikai nepārprotiet mani, — Fragozo iesaucās, — pašlaik nespēju atmaksāt par jūsu laipnību. Jūs taču man neliedzāt braukt līdzi ar žangadu uz lejasteci. Bet nu mēs esam sasnieguši Brazīliju, kuru es droši vien nekad vairs neredzētu, ja nebūtu šīs liānas …

—    Par to jums jāpateicas Linai, vienīgi Linai, — Žoāms Garrals iebilda.

—    Zinu, — piekrita Fragozo, — un nekad neaizmir­sīšu, ka esmu parādā jums abiem.

—    Fragozo, rādās, jūs esat nācis no manis atvadīties, — Žoāms Garrals teica. — Vai domājat palikt Taba- tingā?

—    Nekādā ziņā, Garrala kungs, jūs taču ļāvāt man braukt līdz Belemai, kur ceru atsākt savu veco amatu.

—    Bet ko jūs pašlaik vēlaties no manis, draugs?

—    Gribēju tikai pavaicāt, vai drīkstu nodarboties ar savu arodu arī ceļojuma laikā. Nav labi, ka rokas atra­dinās no darba, turklāt daža sauja reisu nekaitētu manai kabatai, it īpaši, ja es pats to godīgi nopelnītu. Zināt,

Garrala kungs, bārdskuvis, kas vienlaikus pieprot friziera amatu un šo to arī no ārsta prakses, — aiz cieņas pret Manoela kungu neiedrošinos to nevienam sacīt, — tāds zellis vienmēr atradīs klientus Augšamazones ciematos.

—    It īpaši starp brazīliešiem, — 2oāms Garrals piezī­mēja, — jo indiāņi. . .

—    Atvainojiet, — Fragozo viņu pārtrauca, — starp in­diāņiem jo vairāk! Tiesa, skūt bārdas viņiem nevajag, jo daba ar šo rotu nav viņus bagātīgi apveltījusi, toties netrūkst tādu, kuri vēlas matus sakārtot pēc pēdējās modes, Tas šo mežoņu sievām un vīriem ļoti patīk. Man atliek tikai parādīties Tabatingas laukumā ar bilboketu rokās, — šī spēlīte, ar kuru rīkojos ļoti veikli, viņus pie­velk vispirms, — un pēc minūtēm desmit mani no vi­sām pusēm apstāj indiāņi. Cenzdamies man izpatikt, viņi pat strīdas savā starpā. Ja es te uzturētos veselu mē­nesi, visas tikunas cilts matu sasukas būtu manu roku darbs. Nekavējoties izplatītos vēsts, ka Tabatingā atkal klāt «karstās šķēres», kā viņi mani saukā. Esmu šeit bijis jau pāris reižu, kad manas grieznes un sukas veica īstus brīnumus. Taču vienā un tajā pašā vietā nedrīkst at­griezties pārāk bieži. Indiāņu dāmas matus nesukā ik dienas kā mūsu elegantās Brazīlijas pilsētnieces. Reizi tos sakārtojušas, viņas savai galvai nepieskaras, mazā­kais, gadu, visu šo laiku cenzdamās, cik iespējams, neiz­jaukt augsto sasuku, kuru esmu izveidojis, turklāt — iedrošinos apgalvot — diezgan talantīgi. Taču drīz būs gads, kopš pēdējo reizi apmeklēju Tabatingu. Visus sa­vus «monumentus» droši vien atradīšu drupās, un tāpēc, ja jums nav iebildumu, Garrala kungs, es gribētu vēl­reiz pierādīt, ka esmu šajā zemē iecienīts. Kaut gan, at­klāti sakot, tas pirmkārt ir naudas, nevis patmīlas jau­tājums.

—    Rīkojieties, draugs, — Zoāms Garrals pasmaidījis sacīja, — tikai dariet to veicīgi, jo Tabatingā mēs neuz­kavēsimies ilgāk kā vienu dienu un rīt agri dosimies tālāk.

—    Nezaudēšu ne mirklīti! — Fragozo atbildēja.

—    Tūlīt paķeršu darba rīkus un — aiziet!

—    Steidzieties, Fragozo! — Žoāms Garrals teica.

—    Un lai nauda straumēm līst jūsu kabatās!

—   Jā, un tas būs svētīgs lietus, kas nekad vēl nav gāzies ar spaiņiem pār jūsu padevīgo kalpu.

To pateicis, Fragozo ātri aizgāja.

Bridi vēlāk visa ģimene, izņemot Žoāmu Garralu, izcē­lās krastā. Tas grūtības neradīja, jo žangada stāvēja pašā krastmalā.

Pa klintī izcirstajām pussagruvušajām kāpnēm ceļotāji sasniedza cietokšņa laukumu.

Jakitu un viņas pavadoņus sagaidīja komandants un, kaut arī nebija visai bagāts, ievērodams pieklājības likumus, ielūdza viesus brokastīs. Laukumā no vienas ma­las uz otru staigāja sargkareivji, bet uz kazarmu sliekšņa blakus tikunas cilts sievām iznāca daži bērni, šās jauk­tās rases diezgan nepievilcīgie pēcteči.

Jakita, pateikusies komandantam, bet nepieņēmusi ielūgumu, savukārt uzaicināja viņu kopā ar sievu ap­ciemot žangadu.

Komandants nelika ilgi lūgties — un tikšanos noru­nāja pulksten vienpadsmitos.

Pēc tam Jakita ar meitu un kalponi Linu Manoela pa­vadībā apskatīja cietokšņa apkārtni, kamēr Benito ar komandantu kārtoja iebraukšanas atļaujas apmaksu; gar­nizona virspavēlnieks reizē bija arī muitas priekšnieks.

Izpildījis savu pienākumu, Benito devās uz tuvāko mežu medībās. Manoels šoreiz atteicās viņam sekot.

Pa to laiku arī Fragozo jau bija atstājis žangadu; taču viņš negāja uz cietoksni, bet pa krastmalas gravu, kas veda tieši uz centrālo laukumu, steidzās uz ciematu. Fra­gozo pareizi sprieda, ka vietējie indiāņi būs drošāka klientūra nekā garnizona kareivji. Bez šaubām, zaldātu sievas labprāt uzticētu savus matus Fragozo prasmīga­jām rokām, taču vīriem prātā nenāca savu koķeto sievu untumu dēļ šķiest naudu.

Ar indiāņiem bija citādi. Jautrais bārddzinis noteikti zināja, ka iezemiešu vīri un sievas viņu sirsnīgi sa­gaidīs.

Tātad Fragozo, iedams pa kupliem gumijkokiem ap­ēnotu ceļu, nonāca Tabatingas centrā.

Tiklīdz slavenais frizieris parādījās laukumā, ļaudis acumirklī viņu pazina un ielenca.

Bārddzinim nebija ne bungu, ne tamburīna, ne taures, ar ko saaicināt klientus, nebija arī furgona ar spīdīgiem misiņa apkalumiem, košiem lukturīšiem un spoguļiem, ne milzīga saulessarga vai kā cita, ar ko mēdz pie­vilināt publiku gada tirgos. Nē! Bārddzinim bija tikai

                                                            Bārddzinim bija tikai biLbokets.

bilbokets — taču cik veikli šī spēlīte lēkāja viņa rokās! Cik izveicīgi viņš uzsprauda roktura smailei bruņuru­puča galvu, kas bumbiņas vietā karājās aukliņā! Šī bum­biņa graciozi lidoja pa tik precīzu loku, kādu nespētu aplēst pat tie matemātiķi, kuri noteikuši daudzināto līkni, - «pa kuru suns tek pakaļ savam saimniekam».

Skatīdamies bārddzinī abām acīm, klausīdamies abām ausīm, laukumā pulcējās visi vietējie iedzīvotāji — vīri, sievas, veči un bērni savos primitīvajos tērpos. Pa pusei portugāļu, pa pusei indiāņu valodā jautrais burvju māk­slinieks, kā allaž, melsa dažādus niekus un, šķelmīgi lū­kodamies ļaudīs, jokoja.

Viņš runāja tieši tā, kā, piedāvājot savus pakalpoju­mus, mēdz runāt šarlatāni, vai nu tie būtu spāņu, vai franču «Figaro». Viņam netrūka līdzīgas pašapziņas, cil­vēcisko vājību pazīšanas, nodrāztu asprātību un veiklu, uzjautrinošu triku, bet iezemieši klausījās un blenza viņā ar tādu izbrīnu, ziņkāri un lētticību, kā to darītu arī civilizētās pasaules dīkdieņi.

Un tāpēc desmit minūtes vēlāk sajūsminātie indiāņi apstāja šo klejojošo «Figaro», kas bija iekārtojies lo- džijā, proti, paviljonā, kurā atradās neliels krodziņš.

Paviljons piederēja kādam brazīlietim, kas bija apme­ties Tabatingā. Par dažiem vatemiem — vietējo monētu divdesmit reisu vai sešu santīmu vērtībā — tur varēja iegādāties nacionālos dzērienus, galvenokārt asaji — pabiezu, no palmas augļiem gatavotu liķieri, ko pasniedz no izdobta ķirbja pagatavotajos puskalebasos, tā sauca­majos kuī, kas Amazones baseinā nlaši izplatīti.

Kā vīrieši, tā sievietes ar līdzīgu nepacietību steidzās apsēsties uz friziera taburetes. Bez šaubām, Fragozo grieznes šeit bija liekas, jo par krāšņo matu kodeļu ap­cirpšanu nevarēja būt ne runas, gandrīz visas tās izcē­lās ar smalkumu un kuplumu; toties bezgala daudz darba gaidīja friziera ķemmes un cirtojamās šķēres, kuras jau karsa uz ogļu poda lodžijas kaktā.

Un kā šis meistars prata pūli uzmundrināt!

— Skatieties! Vai redzat, draugi? — viņš teica. — Tas turēsies lieliski, ja vien uz tā negulsieties. Šī sasuka ne- izjuks veselu gadu, tā ir Belemas un Riodežaneiro jaunākā mode! Skaistāks matu sakārtojums nav pat karalienes galma dāmām! Un lieciet vērā, pomādi es netaupu!

Nē, ar to viņš tiešām neskopojās! Pomāde bija paga­

                                                   Laukuma gaidīja gara rinda nepacietīgu kiientu.

tavota tikai no kausētiem taukiem un aromātiskas ziedu sulas, bet šis maisījums sastinga kā cements.

Tad Fragozo kabatās sāka plūst gan vatemi, gan reisi — vienīgās monētas, pret kurām Amazones indiāņi apmaina savas preces, — un frizieris tās saņēma ar neslēptu lab­patiku. Taču skaidrs bija, ka līdz tumsai viņš nepagūs apkalpot visus klientus, kuri nemitīgi nāca klāt. Lodži- jas durvju priekšā drūzmējās ne tikvien Tabatingas iezemieši. Vēsts par Fragozo ierašanos bija ātri izplatī­jusies. Indiāņi plūda šurp no malu malām — no upes kreisā krasta, no labā; nāca ļaudis arī no Kažuru piekras­tes un Žavari ciematiem.

Laukumā gaidīja gara rinda nepacietīgu klientu. Lai­mīgie un laimīgās, kurus jau bija apstrādājušas Fragozo rokas, lepni staigāja no mājas uz māju, lielīdamies ar savām sasukām, taču viņi kustējās ļoti uzmanīgi, gluži kā lieli bērni, kādi tie patiesībā arī bija.

Kad nozvanīja pusdienu, pārslogotais frizieris apmie­rinājās ar nedaudz malkiem asaji liķiera, manioku un dažām bruņurupuču olām, kuras viņš, nepārtraukdams darbu, ātri norija.

Labi nopelnīja arī krodzinieks, jo katrs klients savu sasuku bagātīgi apslacīja ar dzērieniem no lodžijas pagraba. Nudien, Amazones augšteces cilšu parastā un reizē neparastā friziera slavenā Fragozo ierašanās Taba- tingā bija izcils notikums.

XIII

TORRESS

Piecos vakarā Fragozo joprojām vēl strādāja un, pa­galam noguris, bažījās, vai nevajadzēs palikt te pa nakti, lai apmierinātu visus gaidītājus.

Pēkšņi laukumā ieradās kāds svešinieks un, ieraudzījis indiāņu pūli, tuvojās lodžijai.

Kādu brīdi svešais ar zināmu neuzticību uzmanīgi vē­roja Fragozo. Apskate viņu droši vien nomierināja, jo viņš iegāja krodziņā.

Svešais varēja būt gadus trīsdesmit vecs. Viņa stalto stāvu izcēla diezgan elegants ceļojuma uzvalks. Taču melnā, biezā bārda, kurai grieznes, šķiet, sen nebija pie­skārušās, un pārmērīgi garie mati prasīt prasīja tūlītēju friziera iejaukšanos.

—          Esi sveicināts, draugs! — viegli uzsizdams Fragozo uz pleca, viņš teica.

Izdzirdis šo sveicienu nevis jauktajā vietējā izloksnē, bet tīrā brazīliešu valodā, Fragozo atskatījās.

—          Tautietis? — joprojām darbodamies ap indiānietes nepaklausīgajām sprogām, frizieris vaicāja.

—          Jā, — svešais atbildēja, — tautietis, kuram nepie­ciešama jūsu palīdzība.

—          Acumirklīti, — Fragozo atbildēja, — tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

Vēl pāris karsto šķēru pagriezienu — un sasuka bija gatava.

Kaut gan jaunajam atnācējam nebija tiesību uz brīvo vietu, viņš tomēr to ieņēma, bet indiāņi, kuri bija spiesti zaudēt savu kārtu, neiebilda.

Nolicis cirtojamās šķēres, Fragozo paņēma grieznes un vaicāja:

—    Ko pavēlēsiet?

—          Apcērpiet man bārdu un matus, — svešais atbil­dēja.

—           Klausos! — laizdams ķemmi cauri klienta bieza­jiem matiem*, Fragozo sacīja.

Un grieznes nekavējoties uzsāka darbu.

—          Vai nākat no tāluma? — nespēdams iztikt bez tēr­zēšanas, Fragozo taujāja.

—    No Ikitosas apkaimes.

Tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

—           Skat! Tieši tāpat kā es! — Fragozo iesaucās. — At­braucu pa Amazoni līdz Tabatingai. Vai drīkstu zināt., kā jūs sauc?

—    Kāpēc ne, — svešais atteica. — Esmu Torress.

Kad klienta mati bija apgriezti «pēc jaunākās modes»,

Fragozo sāka cirpt viņam bārdu; taču, ieskatījies sve­šajam sejā, bārddzinis neviļus apstājās, tad turpināja darbu un galu galā noprasīja:

—           Klau, Torresa kungs, sakiet, vai. .. Jūsu seja man šķiet pazīstama … vai mēs neesam kaut kur redzējušies?

—    Nedomāju vis! — Torress pasteidzās atbildēt.

—    Tad droši vien esmu maldījies, — Fragozo noteica.

Un viņš atkal iegrima darbā.

Brīdi vēlāk Torress atsāka sarunu, ko Fragozo jautā­jums bija pārtraucis.

—    Ar ko jūs atbraucāt no Ikitosas? — viņš jautāja.

—    No Ikitosas līdz Tabatingai?

—    Jā.

—           Ar milzīgu baļķu plostu, uz kura mani pieņēma kāds cienījams fazendeiro, kas kopā ar ģimeni brauc uz leju pa Amazoni.

—           Skat, kā! — Torress iesaucās. — Tad jums laimē­jies, draugs. Kaut jūsu saimnieks paķertu līdzi arī mani…

—    Vai vēlaties doties tālāk uz upes lejasteci?

—    Tieši tā.

—    Līdz Parai?

—    Nē, tikai līdz Manausai, kur man ir darīšanas.

—           Mans saimnieks ir ļoti laipns. Ceru, ka viņš neat­teiksies jums pakalpot.

—    Jūs tā domājat?

—    Varu gandrīz galvot.

—          Kā tad sauc šo fazendeiro? — Torress nevērīgi pa­jautāja.

—    Zoāms Garrals, — Fragozo atbildēja.

Un, acumirkli novērsies, klusām pie sevis nomurmi­nāja:

—    Noteikti kaut kur esmu redzejis šo seju!

Torress nebija no tiem, kas pārtrauks sarunu, kura viņu interesē, turklāt nopietna iemesla dēļ.

—          Tātad, — viņš teica, — jūs domājat, ka Žoāms Gar­rals neliegs man doties līdzi?

—    Atkārtoju — par to nemaz nešaubos, — Fragozo atbildēja. — Ja viņš to atļāva man, nabaga klaidonim, kādēļ lai viņš liegtu jums, savam tautietim?

—    Vai uz žangadas viņš brauc viens?

—           Nē, — Fragozo sacīja, — kā nupat minēju, viņš ceļo kopā ar ģimeni. Tie visi ir lieliski cilvēki, ticiet man, un viņus pavada fazendas strādnieki — indiāņu un nēģeru apkalpe.

—    Vai šis vīrs ir bagāts?

—           Protams, — Fragozo atbildēja, — ļoti bagāts. Baļķi, no kuriem sasiets lielais plosts, un krava, ko tas ved, jau ir vesela bagātība.

—           Tātad 2oāms Garrals nupat šķērsojis Brazīlijas ro­bežu kopā ar ģimeni? — Torress nemitējās prašņāt.

—          Jā, — Fragozo atbildēja, — kopā ar sievu, dēlu, meitu un meitas jaunkundzes līgavaini.

—    Tātad viņam ir meita?

—    Jā, ļoti skaista.

—    Un viņa precēsies? . . .

—    Jā, ar lielisku jaunekli, Belemas garnizona ārstu.

—          Jauki! — Torress pasmīnēja. — Tad jau to gandrīz varētu nosaukt par kāzu ceļojumu.

—           Reizē par kāzu, izpriecu un tirdzniecisku ceļo­jumu, — Fragozo paskaidroja. — Jakitas kundze ar meitu nekad nav bijušas Brazīlijā, bet Žoāms Garrals pirmoreiz, kopš apmeties uz dzīvi vecā Magaljansa fermā, pārkāps pār šās zemes robežu.

—          Jādomā, ka viņus pavada arī kalpotāji? — Torress atkal vaicāja.

—           Protams, — Fragozo atbildēja. — Vecā Sibēla, kas jau piecdesmit gadus nokalpojusi fermā, un daiļā mulate Linas jaunkundze, kas drīzāk ir savas jaunās kundzes draudzene nekā kalpone. Ak, cik jauks radījums! Cik viņai laba sirds un kādas acis! Un par visu Linai ir pašai savs spriedums — piemēram, par liānām . . .

Pieskāries savam parastajam jājamzirdziņam, Fragozo vēl ilgi nerimtos ar sajūsmu stāstīt par Linu, ja vien Tor­ress nebūtu piecēlies.

—    Ko esmu jums parādā? — viņš frizierim vaicāja.

—           Neko, — Fragozo atteica. — Starp tautiešiem, kas satikušies pierobežā, par to nevar būt ne runas.

—    Un tomēr, — Torress iebilda, — es gribētu …

—           Lai paliek, lai paliek, norēķināsimies vēlāk uz žan­gadas.

—          Nezinu, — Torress turpināja, — vai man pietiks drosmes lūgt Žoāmam Garralam . ..

—           Nepārdomājiet! — Fragozo uzsauca. — Ja vēlaties, es ar viņu parunāšu, un viņš labprāt palīdzēs jums ša­jos apstākļos.

Tobrīd, pēc pusdienām ieradušies pilsētā palūkoties, kā veicas Fragozo, lodžijas durvīs parādījās Manoels un Benito.

Pagriezies ar seju pret viņiem, Torress pēkšņi ie­saucās:

—- Ko redzu! Divi jaunekļi, kurus pazīstu, pareizāk sa­kot, atceros!

—    Jūs esat pazīstami? — Fragozo pārsteigts vaicāja.

—          Bez šaubām! Pirms mēneša Ikitosas mežā viņi mani izglāba no visai nepatīkama stāvokļa.

—    Bet tie taču ir Benito Garrals un Manoels Valdess!

—           Zinu! Puiši man nosauca savus vārdus, taču es ne­cerēju viņus šeit sastapt.

Tad Torress tuvojās abiem jaunekļiem, kuri raudzījās viņā kā svešiniekā.

—          Vai jūs mani neatceraties, kungi? — Torress vai­cāja.

—           Pag, — Benito sacīja, — ja atmiņa neviļ, jus esat Torresa kungs, kuram Ikitosas mežā iznāca sadursme ar guaribu?

—           Tieši tā, mani kungi! — Torress atbildēja. — Sešās nedēļās, ejot uz leju gar Amazoni, esmu reizē ar jums nonācis pie robežas.

—           Priecājos jūs redzēt, — Benito teica. — Bet vai neesat aizmirsis ielūgumu apciemot mūs mana tēva fa- zendā?

—    Aizmirsis neesmu, — Torress atbildēja.

—           Pieņemdams uzaicinājumu, jūs būtu pareizi rīkojies. Jums vajadzēja nogaidīt, atpūsties pēc garā ceļojuma un braukt kopā ar mums. Bet tagad esat daudz laika vel­tīgi izšķiedis tik grūtā ceļā.

—    Taisnība gan, — Torress piekrita.

—           Mūsu tautietis nevēlas palikt pierobežā, — ierunā­jās Fragozo. — Viņš grib doties tālāk uz Manausu.

—          Tādā gadījumā, — Benito piezīmēja, — apciemojiet mūs uz žangadas, mēs jūs sirsnīgi uzņemsim, un esmu pārliecināts, ka mans tēvs uzskatīs par savu pienākumu ierādīt jums vietu uz tās.

—           Labprāt jūs apciemošu, — Torress atteica. — Un atļaujiet jau iepriekš pateikties.

Manoels sarunā nepiedalījās. Viņš ļāva izpalīdzīgajam Benito cēli piedāvāt savus pakalpojumus, bet pats uzma­nīgi vēroja Torresu, kura seja viņam lāgā nepatika. Šā vīra acīs pilnīgi trūka atklātības, šaudīgais skatiens it kā bijās kavēties pie sarunu biedra; taču Manoels savas domas paturēja pie sevis, nevēlēdamies kaitēt tautietim, kam nepieciešama palīdzība.

—          Kungi, — Torress teica, — ja nav iebildumu, esmu gatavs sekot jums uz ostu tūlīt pat.

—    Nāciet līdzi! — aicināja Benito.

Pēc ceturtdaļstundas Torress jau atradās uz žangadas. Benito viņu iepazīstināja ar tēvu, paskaidroja, kā viņi ar svešo tikušies, un lūdza neliegt Torresam kopa ceļot uz Manausu.

—    Labprāt jums pakalpošu, — Garrals svešajam teica.

—           Pateicos, — Torress sacīja un grasījās sniegt roku, taču neviļus atrāva to atpakaļ.

—           Rīt agri dodamies ceļā, — Žoāms Garrals piebilda, •— jūs varat jau tagad iekārtoties uz plosta.

—           Ak, tas ies ātri, — Torress atbildēja. — Es pats jau atrodos šeit, un vairāk man nav ko ņemt līdzi.

—    Tad jūtieties kā mājās, — sacīja Žoāms Garrals.

Tovakar pat Torress apmetās istabiņā blakus bārd­dzinim.

Bet Fragozo, atgriezies uz plosta tikai astoņos vakarā, sīki attēloja daiļajai mulatei savus panākumus, ar zi­nāmu lepnumu atkārtodams, ka slavenais Fragozo Augš- amazones baseinā tagad vēl vairāk tiks cildināts.

XIV

LEJUP PA UPI

Divdesmit septītajā jūnijā tika atraisītas tauvas un žan- gada no jauna aizpeldēja pa straumi.

Uz plosta nu bija par vienu braucēju vairāk. No ku­rienes īstenībā nācis šis Torress? Neviens to nezināja. Kurp viņš devās? Uz Manausu, kā pats apgalvoja. Starp citu, viņš ļoti rūpīgi slēpa savu pagātni, kā arī tikai pirms pāris mēnešiem pamesto nodarbošanos, tāpēc neviens

nespēja iedomāties, ka uz žangadas patvērumu atradis bi­jušais mežu uzraugs. Bet pakalpīgais Zoāms Garrals ar uzbāzīgiem jautājumiem nevēlējās sabojāt attiecības.

Pieņemdams svešo uz plosta, fazendas saimnieks bija sekojis cilvēcības principiem. Plašajos, neapdzīvotajos Amazones apgabalos it īpaši tolaik, kad tvaikoņi vēl ne­vagoja lielās upes līmeni, ļoti grūti bija atrast ātru un drošu braukšanas līdzekli. Upju satiksme nebija regulāra, un ceļotājiem visbiežāk vajadzēja kājām lauzties cauri mežu biezoknim. Tā bija ceļojis un joprojām ceļotu arī Torress, ja negadītos šī necerētā izdevība tikt uz žan­gadas.

Kad Benito Torresu bija iepazīstinājis ar tēvu un izstāstījis, kādos apstākļos viņi reiz tikušies, Torress uz žangadas varēja justies kā pilntiesīgs pasažieris īstā jū­ras kuģī, pēc patikas brīvi piedalīties kopējā sadzīvē vai arī sava nesabiedriskā rakstura dēļ turēties savrup.

Vismaz pirmajās dienās bija manāms, ka Torress ne­vēlas tuvināties Garralu ģimenei. Viņš likās ļoti noslēgts, atbildēja, ja kāds ko jautāja, taču pats nevienu neiz- taujāja.

Torress sarunājās tikai ar Fragozo. Varbūt tādēļ, ka tieši šis jautrais ceļa biedrs bija ieteicis viņam ceļot ar žangadu? Dažreiz viņš izvaicāja Fragozo par Garralu dzī­ves apstākļiem īkitosā, par saimnieka meitas un Manoela Valdesa attiecībām, bet prašņāja ļoti piesardzīgi. Visbie­žāk viņš mēdza pastaigāties žangadas priekšgalā vai arī sēdēt savā istabā.

Torress ēda pie viena galda ar Garralu ģimeni, bet sa­runās gandrīz nepiedalījās un, beidzis maltīti, nekavējo­ties aizgāja.

Augu rītu žangada peldēja gar gleznainu salu grupu plašajā Zavari estuārā. Šī lielā Amazones pieteka plūst uz dienvidrietumiem, un visā tās ceļā no iztekas līdz grī­vai nav nevienas salas, ne arī krāces. Ap trīstūkstoš pēdu platā grīva sākas dažas jūdzes virs vietas, kur se­nāk atradās 2avari pilsēta; tās piederība ilgu laiku bija spāņu un portugāļu strīdusābols.

Līdz trīsdesmitā jūnija rītam ceļojums turpinājās bez ievērojamiem notikumiem. Lāgiem žangada sastapa gar krastu peldošu kopā saistītu laivu karavānu, ko vadīja viens pats iezemietis. Drīz vien aizmugurē palika Ararias sala, Kalderona arhipelāgs, Kapiatu sala un daudzas

Jaunekļiem bija izdevies nomedīt kadu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas virtuveni.

citas, kuras ģeogrāfi vēl nepazīst. Trīsdesmitajā jūnijā locis vēstīja, ka labajā krastā tuvojas Žurupari-Taperas ciematiņš, kur nolēma piestāt uz divām trim stundām.

Manoels un Benito tad devās medībās un pārnesa da­žus putnus; tos ar prieku saņēma virtuvene. Turklāt jaunekļiem bija izdevies nomedīt kādu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas vir­tuvēm.

Šis četrkājainis mazliet atgādināja ņūfaundlendu.

—    Te, lūk, ir retas sugas skudru lācis, — nomezdams medījumu uz plosta, Benito teica.

—    Lielisks eksemplārs, kas pelna vietu muzejā! — piebilda Manoels.

—    Vai šo dīvaino zvēru noķert ļoti grūti? — ievaicā­jās Min ja.

—    Un kā vēl, māsiņ! — Benito atteica. — Žēl, ka ne­bija klāt tevis, kas izlūgtos zvēram žēlastību! Bet ir gan sīksta dzīvība šiem sumpurņiem! Vajadzīgas vismaz trīs lodes, lai tādu nogāztu.

Skudru lācis bija liels, garu, iesirmu asti, smailu purnu, ar kuru tas ierokas skudru pūznī, pārtikdams galvenokārt no skudrām; kājas tievas, asiem, piecus sprīžus gariem nagiem, kurus var sažņaugt kopā kā pirkstus dūrē. Taču kas tie ir par nagiem! Ja kāds tajos nonāk, tad skudru lācim jānocērt ķepa, lai upuri atbrīvotu. Šī ķepa ir tik spēcīga, ka ceļotājs Emīls Karreijs pareizi aizrādījis: «Pat tīģeris nespēj izrauties no tās skāvieniem.»

Izbraukusi starp daudzām cauru gadu zaļojošu, dižu koku aizēnotām salām, žangada otrā jūlija rītā sasniedza Sanpaulo di Olivensu; lielākās no minētajām salām bija Zurupari, Rita, Marakanatena un Kururu-Sapo. Žangada aizpeldēja garām arī vairāku nelielu kanālu — tā sau­camo igarapē ieteku melnajiem ūdeņiem.

Ūdens tumšā krāsa — raksturīga parādība, kas piemīt daudzām mazām un lielām Amazones pietekām.

Manoels ievēroja, cik krasi šie tumšie ūdeņi atšķiras no Amazones bālganās straumes.

—    Šo parādību zinātnieki lūkojuši izskaidrot dažādi, — viņš teica, — tomēr šķiet, ka pat visgudrākie vēl nav nonākuši pie kāda pieņemama slēdziena.

—    Ūdens patiesi izskatās pilnīgi melns, ar brīnišķu zeltainu vizmu, — norādīdama uz viegli zaigojošo upes līmeni plosta tuvumā, piezīmēja Minja.

Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens

—    Jā, mīļā Minja, — Manoels piekrita, — jau Hum- bolts ievēroja šo neparasto īpatnību, tāpat kā jūs. Taču, uzmanīgāk ieskatoties, redzēsiet, ka valdošā krāsa šeit ir sēpija.

—   Tātad vēl viens fakts, par kuru zinātnieki strīdas! — iesaucās Benito.

—    Varbūt pavaicāsim, ko par to domā kaimani, del­fīni un lamantīni? — Fragozo ieminējās. — Šie dzīvnieki savām rotaļām meklē tieši tumšos ūdeņus.

—    Protams, melnais ūdens tos pievelk it īpaši, — Ma­noels sacīja. ■— Bet kāpēc? To paskaidrot pārāk grūti. Var būt, ka šo krāsu upē rada ogļūdeņraža šķīdinājums, vai arī tās cēlonis ir upes kūdrainā gultne, akmeņogļu un antracīta slānis, kuram tā laužas cauri. Iespējams, ka to piešķir milzīgais daudzums mikroskopisko augu, kurus straume rauj līdzi. Noteiktas atbildes nav.[19] Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens, kas atšķiras ar tropu kli­matam neparastu svaigumu, tam nav piegaršas, un tas ir pilnīgi nekaitīgs. Pasmeliet mazliet, dārgā Minja, un nobaudiet to! Dzeriet droši!

Ūdens tiešām bija svaigs un tīrs. Tas lieliski aizstātu jebkuru Eiropas dzeramo ūdeni. Ceļotāji ar to piepildīja vairākas fraskas virtuves vajadzībām.

Kā jau teikts, otrā jūlija rītā žangada iebrauca San- paulo di Olivensā, kur lielos vairumos no kokosriekstu čaumalām tiek darinātas garas lūgšanu krelles. Pēc tām ir milzīgs pieprasījums. Var likties dīvaini, ka šīs zemes agrākie saimnieki, tupinambas un tupiniki, tagad gal­venokārt nodarbojas ar katoļticības kulta priekšmetu izgatavošanu. Bet, starp citu, kāpēc lai viņi to nedarītu? Tagadējie indiāņi vairs nav agrākie. Vai viņi savu nacio­nālo apģērbu, papagaiļu spalvu galvas rotu, lokus un sarbakanus nav aizstājuši ar amerikāņu drēbēm — bal­tām biksēm un kokvilnas pončo, ko auž viņu sievas, pa­rādīdamas šai mākslā īstu meistarību?

Sanpaulo di Olivensa — diezgan ievērojama pilsētiņa ar vismaz divi tūkstoši iedzīvotājiem, kas pārnākuši šeit no kaimiņu ciltīm. Šī tagadējā Augšamazones galvaspil­sēta sākumā bija vienkārši misija, kuru 1692. gadā no­dibināja portugāļu karmelīti \ bet vēlāk tā pārgāja je­zuītu misionāru rokās.

Principā šī zeme piederēja omagvas ciltij, kuras no­saukums nozīmē «plakangalvainie». Tas cēlies no barba- iiska paraduma — indiāņu mātes jaunpiedzimušo gal­viņas iespīlēja starp diviem dēlīšiem, lai, sekojot modei, piešķirtu galvaskausam iegarenu veidu. Bet, kā jau katra mode, mainījās arī šī; galvas atguva dabiskās formas, un šodien lūgšanu kreļļu tirgotājos vairs neredz ne pēdas no senās deformācijas.

Visa ģimene, izņemot Zoāmu Garralu, izkāpa krastā. Arī Torress vēlējās palikt uz plosta, ne mazākā mērā ne­kārodams apskatīt pilsētu, kaut gan šķita, ka viņš to vēl nepazīst.

Patiesi, nevarēja teikt, ka nerunīgais dēkainis būtu zinātkārs.

Preču apmaiņu, kas papildināja žangadas kravu, Be­nito nokārtoja bez grūtībām. Garralu ģimeni sirsnīgi uz­ņēma pilsētas svarīgākās amatpersonas — cietokšņa ko­mandants un muitas priekšnieks, kurus ieņemamie amati netraucēja nodarboties arī ar tirdzniecību. Viņi pat uzti­cēja Benito dažus vietējos ražojumus pārdošanai Ma- nausā vai Belemā.

Pilsētu veidoja apmēram sešdesmit mājas nelielā pla­kankalnē, kas šajā vietā atradās upes stāvajā krastā. Dažas mājas bija apjumtas ar dakstiņiem, ko šajā apga­balā var uzskatīt par retumu; turpretī vienkāršajai Pē­tera un Pāvila baznīcai bija salmu jumts, kas drīzāk pie­dienētu Betlēmes kūtiņai, nevis ticības kultam veltītai celtnei vienā no pasaules katoliskākajām zemēm.

Komandantu, viņa adjutantu un policijas priekšnieku ielūdza pusdienās uz žangadas, kur Zoāms Garrals vie­sus sagaidīja ar pienācīgu godbijību.

Pusdienu laikā Torress bija neparasti runīgs. Viņš stās­tīja par saviem ceļojumiem Brazīlijas vidienē kā cilvēks, kam šī zeme labi pazīstama.

•Taču, runājot par ceļojumiem, Torress vienlaikus ne­kautrējās izprašņāt komandantu, vai viņš labi pazīst Ma­nausu, vai tās komandants pašlaik būtu tur sastopams un vai Manausas galvenais tiesnesis karstajā gadalaikā kaut kur neizbrauc. Šķita, ka, uzdodot šos jautājumus,

[1] Karmelīti — katoļu garīga ordeņa muki.

Torress pazagšus raugās Zoāmā Garralā. No malas tas bija tik labi manāms, ka Benito, ar izbrīnu vērodams Torresu, redzēja tēvu ļoti uzmanīgi ieklausāmies viņa savādajos jautājumos.

Sanpaulo di Olivensas komandants apgalvoja, ka Ma- nausas svarīgākās personas šobrīd atrodoties pilsētā, un pat lūdza Zoāmu Garralu nodot viņiem sveicienus. Kā varēja spriest, žangadai vajadzēja nonākt Manausā, vēlā­kais, pēc septiņām nedēļām, laikā no divdesmitā līdz div­desmit piektajam augustam.

Pievakarē viesi atvadījās, un trešā jūlija rītā žangada devās tālāk.

Dienas vidū tā pabrauca garām Zakurupas grīvai. Ši upe, pareizāk sakot, kanāls, iztek no Amazones kreisās pietekas īsas. Raksturīga īpatnība — Amazone pati daž­viet baro savas pietekas.

Ap trijiem pēcpusdienā žangada pabrauca garām Han- diatubas grīvai; šī varenā upe veļ tumšos viļņus no dien­vidrietumiem un, apūdeņojusi indiāņu zemes, ar četrsimt metru platu grīvu pievienojas lielajai artērijai.

Aizmugurē palika daudzas salas: Pimatikaira, Katurija, Čiko, Motačina; dažas no tām bija apdzīvotas, citas tuk­šas, taču tās visas klāja krāšņa augu valsts, kas it kā ne­pārtraukta zaļa vītne stiepjas visgarām Amazonei.

XV

JOPROJĀM LEJUP PA STRAUMI

Pienāca piektā jūlija vakars. Tveice jau iepriekšējā dienā bija kļuvusi neciešama un solīja negaisu. Lieli, rūsgani sikspārņi platiem spārniem lidinājās zemu virs Amazones. Starp tiem varēja izšķirt tumši brūnos perros voladors gaišiem vēderiņiem; Minjai un it īpaši Linai tie iedvesa instinktīvas šausmas.

Tie patiešām ir briesmīgi vampīri, kas izsūc asinis lo­piem un uzbrūk pat nepiesardzīgi uz lauka aizmigušam cilvēkam.

—   Ak, cik pretīgi radījumi! — aizklādama ar rokām acis, iesaucās Lina. — Man bail!

—   Turklāt tie ir ļoti bīstami! — piebilda Minja. — Vai nav tiesa, Manoel?

—    Tiesa gan, — Manoels atbildēja. — Šiem vampīriem piemīt īpašs instinkts, tie it kā zina, kur visvieglāk pie­kļūt asinīm, piemēram, aiz auss. Sūcot asinis, sikspārņi nemitīgi plivina spārnus, tā saceļot atsvaidzinošu vēs­miņu, kas gulētāja miegu padara vēl dziļāku. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēks, ne juzdams sāpju, vairākas stundas ļāvies tādai asins nolaišanai un vairs nav pamodies.

•— Nestāstiet kaut ko tik briesmīgu, Manoel, — teica Jakita, — citādi meitenes nakti neaizvērs acu.

—    Nebīstieties, — Manoels atbildēja. — Ja vajadzēs, mēs apsargāsim viņu miegu …

—    Klusu! — pēkšņi viņus pārtrauca Benito.

—    Kas noticis? — jautāja Manoels.

—    Vai nedzirdat tur savādu troksni? — norādīdams uz labo krastu, Benito vaicāja.

—   Patiesi gan, — Jakita atbildēja.

—    No kā tas ceļas? — Minja jautāja. — Šķiet, ka pa krastu veltos oļi.

—    Skaidrs! Zinu gan, ko tas nozīmē! — Benito teica. — Rīt pēc saules lēkta bruņurupuču olu un mazu, svaigu bruņurupucēnu cienītājus krastmalā gaidīs bagātīgs gu­vums.

Benito nemaldījās. Troksni radīja neskaitāms daudzums dažāda lieluma bruņurupuči, iznākuši krastmalā dēt olas. Izvēlējušies piemērotu vietu, šie abinieki savas olas ierok liedaga smiltīs. Operācija sākas ar saules rietu un beidzas rītausmā.

Pašlaik bruņurupuču vadonis, pametis upes gultni, jau meklēja ērtu, izdevīgu vietu. Tam sekoja tūkstošiem citu bruņurupuču un ar ķepiņām izraka smiltīs garas, platas bedres; kad olas tajās bija sadētas, bruņurupučiem atlika bedres aizbērt un ar savām bruņām cieši noblietēt.

Šī olu dēšana Amazones piekrastes indiāņiem ir ļoti svarīgs notikums. Viņi uzglūn rāpuļiem, nogaida, kad olas sadētas, tad ar bungu skaņām sasauc cilti, izrok olas un guvumu sadala trīs daļās: vienu saņem atradēji, otru — pārējie, trešā pienākas krasta uzraugiem, kuri, līdzīgi policijai, ievāc no iedzīvotājiem meslus.

Bruņurupuči visvairāk iecienījuši smilšainās krast­malas, kas atklājas bēguma laikā, tā saucamos «karaliskos liedagus». Kad visas olas savāktas, sākas indiāņu svētki — spēles, dejas, dzīres; lieli prieki tad ir ari upes kaima- niem, kuri notiesā paliekas.

Bruņurupučiem un to olām Amazones baseina tirdznie­cībā ir ievērojama nozīme. Sadējuši olas, bruņurupuči atgriežas upē, kur tos ķer, apgāžot uz muguras, un dzī­vus ievieto nožogotos igvātos kā zivis vai arī piesien pie­tiekami garās auklās pie mieta tā, lai tie varētu klejot krastmalā un peldēt upē. Tādā veidā vienmēr iegūstama svaiga bruņurupuču gaļa.

Citādi rīkojas ar mazuļiem, kuri tikko kā izšķīlušies. Tos nav vajadzības iesprostot vai piesiet. Tiem bruņas vēl mīkstas, gaļa ļoti maiga, un novārītus tos var rīt gluži kā austeres. Pēc šiem bruņurupučiem ir liels pie­prasījums.

Taču Amazones un Paras provincēs visai izplatīts vēl kāds cits bruņurupuču olu lietošanas veids. No tām pa­gatavo labākajam Normandijas vai Bretaņas sviestam lī­dzīgo «bruņurupuču sviestu»; tā ražošanai izlieto divsimt piecdesmit līdz trīssimt miljonu olu gadā. Bet bruņuru­puču, kas smilšainajos krastos aprok neaptveramu dau­dzumu olu, Amazones baseina ūdeņos netrūkst.

Tā kā bez vietējiem iedzīvotājiem bruņurupučus" medī arī garkājainie ūdens putni, gaisa plēsoņas urubu un upes kaimani, tad to skaits ievērojami samazinās, tur­pretī cenas nemitīgi aug.

Rītam austot, Benito, Fragozo un daži indiāņi, sakā­puši pirogā, devās uz vienu no lielajām salām, kurai naktī bija pabraukuši garām. Žangada tāpēc nebija jāap­tur. Laiva to ātri varēja panākt.

Salas krasta smiltīs vīdēja nelieli pauguriņi, iezīmē­dami vietas, kur nakti bija ieraustas olu kaudzītes; zem katra pauguriņa atradās četrdesmit līdz sešdesmit olu. Taču mednieki tās nedomāja atrakt. No olām, kuras kar­stajās smiltīs gulēja jau divus mēnešus, bija izšķīlušies neskaitāmi daudz bruņurupuču mazuļu, kas skraidīja gar krastu.

Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmī­gajiem dzīvnieciņiem, kuri nonāca uz žangadas īstajā laikā — tieši pirms brokastīm. Medījums tika sadalīts starp žangadas pasažieriem un apkalpi, bet pievakarē no tā nekas vairs nebija palicis pāri.

Septītā jūlija rītā žangada sasniedza Sanhozē de Ma- turu, pilsētiņu pie nelielas, augstiem meldriem aizaugu­šas upes, kuras krastos dzīvojošajiem indiāņiem, kā stāsta teika, senāk bijušas astes.

Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem.

Astotajā jūlijā, gaismai austot, ceļotāji ieraudzīja San- antonio ciematu — divas trīs aiz augstajiem kokiem no­slēpušās būdas — un nonāca pie īsas vai Putumajo grī­vas, kuras platums sasniedz deviņsimt metru.

Putumajo ir viena no lielākajām Amazones pietekām. Pie tās sešpadsmitajā gadsimtā spāņi nodibināja pirmās misijas, pēc tam tās nopostīja portugāļi, un tagad no tām vairs nav ne pēdu. Tur atrodami vienīgi dažādu indiāņu cilšu pārstāvji, kuri viegli atšķirami pēc īpatnējiem tetovējumiem.

Putumajo sāk^s Pasto kalnos Kito ziemeļaustrumos un cauri lieliskiem kakao koku mežiem tek uz austrumiem. Simt četrdesmit jūdžu joslā tā ir kuģojama tvaikoņiem, kuru iegrime nav lielāka par sešām pēdām; nākotnē šī upe kļūs par vienu no galvenajiem ūdens ceļiem Rie- tumamerikā.

Bija iestājies nelāgs laiks. Nepārtrauktu lietavu pagai­dām nebija, taču negaisi uznāca bieži. Tomēr tas neka­vēja žangadas gaitu, kas nebija atkarīga no vēja; lielā apjoma dēļ uz tās nejuta pat Amazones viļņu šūpas; lietus gāzmju laikā Garralu ģimene patvērās mājā. Dīkās stundas vajadzēja kaut kā piepildīt. Tad viņi tērzēja, da­lījās iespaidos •— un valodas nerimās.

Arī Torress sāka aizvien dzīvāk iesaistīties sarunās. Raibie piedzīvojumi daudzajos ceļojumos pa Brazīlijas ziemeļiem deva vielu nostāstiem. Šis cilvēks, bez šau­bām, bija daudz pieredzējis, bet viņa ciniskie spriedumi klausītājus lielākoties aizskāra. īpašu uzmanību Torress veltīja Minjai. Tas nepatika meitenes līgavainim, kaut arī Torress nebija tik uzmācīgs, lai Manoels uzskatītu par vajadzīgu iejaukties. Turklāt meitene pret Torresu izjuta instinktīvu riebumu, ko nebūt necentās slēpt.

Devītajā jūlijā kreisajā krastā parādījās Tunantinsas grīva; šī pieteka, veldama savus tumšos ūdeņus no zie­meļaustrumiem un vispirms apūdeņodama Kasanas indi­āņu zemes, izveidojusi četrsimt pēdu platu estuāru, bei­dzot pievienojas Amazonei.

Šajā vietā Amazone kļūst īsti varena, bet tās gultni aizvien biežāk aizsprosto dažādas salas un saliņas. Lo­cim vajadzēja likt lietā visu savu māku, lai, lavierējot no krasta uz krastu, vairoties no sērēm, apbraucot ūdens vērpetes un nezaudējot galveno virzienu, veikli izvadītu žangadu cauri šim arhipelāgam.

Viņš būtu varējis iebraukt Agvati-Paranā — īpatnējā dabiskā kanālā, kurš atzarojas no upes mazliet augšpus Tunantinsas grīvas, un atgriezties Amazonē divdesmit jūdzes zemāk caur Žapuras grīvu. Bet, ja platākajā vietā kanāls sasniedz simt piecdesmit pēdu, tad šaurākajā ne­pārsniedz sešdesmit, tātad žangadai tur būtu grūti iz­braukt.

Vārdu sakot, trīspadsmitajā jūlijā sasnieguši Kapuro salu un pabraukuši garām Žutaī, kas plūst no dienvid­rietumiem un pievienojas Amazonei ar tūkstoš piecsimt pēdu platu grīvu, apbrīnojuši jaukos, gaišpelēkos pērti­ķus cinobrsarkaniem purniem, šos nesātīgos palmu riek­stu cienītājus, kuru vārdā nosaukta upe, ceļotāji astoņpa­dsmitajā jūlijā nonāca pie nelielas pilsētiņas Fonteboas[20].

Te žangada noenkurojās uz divpadsmit stundām, lai ekipāža atpūstos.

Fonteboa, tāpat kā vairums misionāru ciematu Amazo­nes baseinā, ilgo gadu gaitā ne reizi vien mainījusi vietu kopā ar saviem klejojošajiem iedzīvotājiem. Taču jācer, ka nu reiz tā būs izbeiguši šo klaidonību un turpmāk paliks uz vietas. Tas nāks tikai par labu, jo ar savām lapu jumtiem klātajām trīsdesmit mājelēm un Meksikas Mel­nās Jaunavas baznīcu tā izskatās ļoti pievilcīga. Pilsētiņā mīt ap tūkstoš iedzīvotāju, un tos apgādā indiāņi no abiem Amazones krastiem, audzēdami apkaimes leknajās pļavās lielus ganāmpulkus. Taču ar to viņu nodarbošanās neierobežojas: šie ļaudis ir arī drosmīgi mednieki vai, pa­reizāk sakot, bezbailīgi lamantīnu ķērāji.

Jau tovakar pat jauniešiem izdevās piedalīties ļoti in­teresantās medībās.

Tumšajos Kaijaratu ūdeņos, kas ietek Fonteboā, bija manīti divi vaļveidīgi dzīvnieki. Virs ūdens kustējās seši brūngani punkti. Tie bija abu lamantīnu smailie purni un četras spuras.

Nepieredzējis zvejnieks šos kustīgos punktus sākumā noturētu par straumē peldošiem sprunguļiem, bet vie­tējie iedzīvotāji nemēdza kļūdīties. Un tiešām — drī­zumā skaļi svilpieni liecināja, ka lamantīni sparīgi iz­pūš no plaušām elpošanai nederīgo gaisu.

No krasta atrāvušās divas ubas ar trim zvejniekiem katrā tuvojās lamantīniem, kuri žigli bēga. Tumšie punkti

vispirms iezīmēja garu sliedi upē, pēc tam visi reizē nozuda.

Zvejnieki joprojām uzmanīgi virzījās uz priekšu. Viens no viņiem, bruņojies ar primitīvu harpūnu — nūju, kam galā iedzīta gara nagla, stāvēja ubas priekšgalā, abi pārējie bez trokšņa airēja. Viņi gaidīja, kad nepiecieša­mība ieelpot svaigu gaisu izdzīs lamantīnus virspusē. Augstākais, pēc minūtēm desmit dzīvnieki noteikti atkal iznirs samērā nelielā attālumā.

Minētais laiks vēl nebija pilnīgi pagājis, kad netālu patiesi parādījās brūnganie punkti un divas ar gaisu sa­jauktas ūdens strūklas, svilpdamas uzšāvās gaisā.

Ubas piebrauca tuvāk; divas harpūnas aizlidoja reizē; viena no tām netrāpīja mērķī, otra iedūrās lamantīna astes skriemelī.

Ar to pietika, lai dzīvnieku paralizētu, jo, tiklīdz to ievaino, tas zaudē aizstāvēšanās spējas. Lamantīnu auklā lēnām atvilka līdz ubai, pēc tam līdz krastam ciemata piekājē.

Dzīvnieks nebija liels, ne vairāk kā trīs pēdas garš. Šie nabaga radījumi tiek nesaudzīgi vajāti, tāpēc Ama­zones un tās pieteku ūdeņos to skaits aizvien samazinās un nepagūst pieaugt. Šie kādreizējie milzeņi tagad vairs nepārsniedz septiņas pēdas. Vai tos var salīdzināt ar div­padsmit un piecpadsmit pēdu garajiem lamantīniem., kuri vēl bagātīgi mīt Āfrikas upēs un ezeros?

Taču aizkavēt šo dzīvnieku iznīcināšanu ir gandrīz ne­iespējami. Lamantīnu gaļa ir sevišķi garda, pat pārāka par cūkgaļu, turklāt ļoti vērtīgs produkts ir eļļa, ko dod trīs collu biezā tauku kārta. Žāvētā veidā gaļa saglabājas ilgi un ir veselīgs ēdiens. Turklāt lamantīni noķerami samērā viegli, tāpēc nav brīnums, ka drīz šī dzīvnieku suga pilnīgi iznīks.

Senāk pieaudzis lamantīns «deva» divus podus eļļas pa simt astoņdesmit mārciņām katrā, bet tagad no tā iegūst ne vairāk kā četras spāņu arobas, tātad pavisam divsimt mārciņu.

Deviņpadsmitajā jūlijā, saulei lecot, žangada atstāja Fontebou un peldēja tālāk starp vientulīgiem upes kras­tiem gar krāšņām salām kakao biržu pavēnī. Debesīs ar­vien vairāk sabiezēja smagi, elektrības piesātināti mā­koņi, vēstot jaunus negaisus.

Pēc brīža labajā krastā parādījās no dienvidaustru-

Divas harpūnas aizlidoja reizē.

miem plūstošā Zurua. Braucot uz augšu pa dzidrajiem ūdeņiem, kuri satek upē no neskaitāmiem avotiem, va­rētu itin viegli, bez nepārspējamiem šķēršļiem sasniegt Peru.

— Vai tieši šajā zemē, — Manoels ieminējās, — nav meklējami Oreljanas apbrīnoto kareivīgo amazoņu pēc­teči? Taču jāatzīst, ka tagadējās Zuruas piekrastes sie­vietes priekšteču paraugam neseko, viņas nedzīvo atse­višķās ciltīs. Tās gluži vienkārši ir savu vīru sievas, kas viņus pavada cīņās un tiek cildinātas par drošsirdību.

Žangada peldēja tālāk pa straumi; te Amazone izvēr­tās īstā labirintā. Paralēli tai tecēja Zapura, viena no Amazones lielākajām pietekām, kuras grīva atrodas as­toņdesmit kilometrus zemāk.

Starp abām upēm veidojās kanāli, pietekas, lagūnas, īslaicīgi ezeriņi — šis juceklīgais ūdens ceļu labirints ļoti sarežģīja apgabala hidrogrāfiju.

Locim Araužo ceļveža kartes nebija, viņš visdrošāk uzticējās savai pieredzei un, apbrīnojami veikli manevrē­jot, ne reizi nemaldījās un nenovērsās no lielās upes gultnes.

Vārdu sakot, divdesmit piektā jūlija pēcpusdienā, sava veiklā loča vadībā pabraukuši garām Paranitaperas cie­matam, žangada apstājās pie ieejas Egas vai Tefes ezerā, kurā neuzskatīja par vajadzīgu iegriezties, — lai turpi­nātu ceļu pa Amazoni, tikpat nāktos braukt atpakaļ.

Taču Egas pilsēta ir diezgan ievērojama. To bija vērts apskatīt. Tāpēc tika nolemts, ka žangada šeit noenkuro­sies līdz divdesmit septītajam jūlijam un rīt, divdesmit sestajā, Garralu ģimene pirogā brauks uz Egu.

Pa to laiku uzcītīgā žangadas ekipāža varēs kārtīgi atpūsties.

Nakts pagāja diezgan stāva krasta tuvumā, kur nekas netraucēja žangadas mieru. Pie apvāršņa šur tur uzlies­moja zibeņi, bet negaiss pagāja garām.

XVI

EGA

Divdesmit sestajā jūlijā astoņos no rīta Jakita, Minja, Lina un abi jaunekļi gatavojās doties krastā.

Zoāms Garrals līdz šim vēl ne reizi nebija vēlējies at­stāt žangadu, bet tagad, paklausīdams sievas un meitas dedzīgajiem lūgumiem, pameta savu parasto nogurdinošo darbu un devās līdzi pastaigā.

Torress nekāroja redzēt Egu — par lielu prieku Ma- noelam, kurš, sajuzdams pret šo vīru riebumu, gaidīja izdevību, lai viņam to apliecinātu.

Bet Fragozo šī pilsēta interesēja vairāk nekā Taba- tinga, kas salīdzinājumā ar šo bija tikai nožēlojams miests.

Turpretī Ega ar pusotra tūkstoša iedzīvotājiem ir ap­kaimes centrs, kur mīt visas ievērojamās administratīvās personas: militārais komandants, policijas priekšnieks, miertiesnesis, muitas priekšnieks, skolotājs un garnizons dažādu pakāpju virsnieku vadībā.

Ja pilsētā dzīvo tik daudz augstu amatpersonu ar sie­vām un bērniem, tad jādomā, ka bārddziņu un frizieru tur netrūkst. Tāpēc Fragozo necerēja šeit gūt kādu labumu.

Labi zinādams, ka Egā neizdosies nopelnīt, simpātis­kais jauneklis tomēr labprāt gribēja piedalīties pastaigā, jo jauno saimnieci taču pavadīja Lina; bet pēdējā brīdī pirms došanās ceļā, paklausīdams Linas lūgumam, Fra­gozo nolēma palikt uz žangadas.

—    Fragozo kungs! — Lina paaicināja viņu sāņus.

—    Klausos, Linas jaunkundz! — Fragozo teica.

—   Šķiet, ka jūsu draugs Torress netaisās nākt līdzi uz pilsētu?

—   Jā, viņš paliks tepat; es jūs ļoti lūdzu, Linas jaun­kundz, nesauciet viņu par manu draugu!

—   Bet vai tieši jūs viņam neieteicāt braukt ar mums kopā, pirms viņam pašam tas ienāca prātā?

—   Jā gan, un, ja vēlaties zināt manas domas, bīstos, ka todien esmu izdarījis lielu aplamību.

—    Bet, ja gribat zināt manējās, — šis cilvēks man ne­patīk.

—    Un man jo mazāk, Linas jaunkundz, turklāt no ma­nis neatkāpjas nojauta, ka esmu viņu kaut kur redzējis. Palikušas tikai miglainas atmiņas, bet skaidrs ir viens: iespaids nekādā zinā nebija patīkams.

—    Kur un kad jūs varējāt satikt šo Torresu? Vai tie­šām neatceraties? Derētu zināt, kas viņš ir un galve­nais — kas viņš bijis.

—    Nē … Veltas pūles . .. Vai tas bija sen? Kādā zemē un kādos apstākļos?.,. Nekādi nespēju atcerēties!

—    Fragozo kungs!

—    Klausos, Linas jaunkundz!

—          Palieciet uz plosta un uzmaniet Torresu, kamēr būsim prom!

—          Ka?! — Fragozo iesaucās. — Nepavadīt jūs uz Egu un veselu dienu neredzēties!

—    Es jūs lūdzu!

—   Tā ir pavēle? .,,

—   Nē, lūgums!

—   Tad palieku.

—    Fragozo kungs!

—   Linas jaunkundz?

—    Pateicos jums.

—          Tādā gadījumā paspiediet man ciešāk roku, — Fra­gozo sacīja. — Esmu to pelnījis.

Lina krietnajam puisim pasniedza roku, kurš mirkli to paturēja savējā, lūkodamies meitenes daiļajā sejiņā. Lūk, kāpēc Fragozo neiekāpa pirogā, bet kļuva slepens Tor- resa uzmanītājs. Vai Torress nojauta, kādu nepatiku viņš visos vieš? Iespējams, bet droši vien viņam bija svarī­gāki iemesli to neņemt vērā.

No žangadas stāvvietas līdz Egai bija četras jūdzes. Astoņu jūdžu brauciens turp un atpakaļ pirogā ar di­viem nēģeru airētājiem un sešiem pasažieriem prasīja vairākas stundas, nemaz nerunājot par to, cik nogurdi­nošs bija tāds ceļojums lielajā svelmē, kaut arī debesis klāja viegli -mākoņi.

Par laimi, no ziemeļrietumiem pūta spirgts ceļa vējš, un, ja tas negrozītos, piroga viegli šķērsotu ezeru. Pat nebraucot gar krastu, viņi ātri sasniegtu Egu un tikpat ātri atgrieztos atpakaļ.

Pirogas mastā uzvilka buru. Benito sēdās pie stūres, Lina pamāja Fragozo, it kā piekodinādama labi pildīt uz­devumu, un viņi aizbrauca.

Lai sasniegtu Egu, vajadzēja nemitīgi turēties gar ezera dienvidu piekrasti. Pāris stundu vēlāk piroga iegāja vecajā misijas ostā, ko senos laikos bija dibinājuši kar­melīti un kas 1759. gadā kļuva pilsēta, kuru ģenerālis Gama pilnīgi pakļāva Brazīlijai.

Pasažieri izkāpa lēzenā, smilšainā krastā, kur rindojās ne vien vietējie kuģīši, bet arī daži nelieli kabotāžas šo­neri, kas uzturēja satiksmi ar Atlantijas piekrasti.

Ega meitenes pārsteidza.

Pasažieri izkāpa lēzena, smilšainā krastā.

—    Cik liela pilsēta! — iesaucās Minja.

—     Cik daudz šeit māju! Un ļaužu! — aiz brīnumiem plaši ieplestām acīm piebilda Lina.

—     Domāju gan! ■— iesmējās Benito. — Vairāk nekā tūkstoš pieci simti iedzīvotāju, ne mazāk kā divsimt māju, dažas pat divstāvu, un starp mājām divas trīs ielas, īstas ielas.

—     Dārgais Manoel, — Minja teica, — aizstāviet mūs! Brālis mūs izsmej tāpēc, ka pats redzējis daudz skaistā­kas Amazones pilsētas.

—    Tātad viņš smejas arī par savu māti, — Jakita pie­bilda, — jo, jāatzīstas, es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.

—     Tādā gadījumā, māmiņ un māšel, piesargieties, — Benito atsāka, — ieraugot Manausu, jūs nonāksiet ek­stāzē, bet Belemā kritīsiet ģībonī.

—     Neuztraucies! — Manoels pasmaidījis teica. — Ap­ciemodamas Augšamazones pirmās pilsētas, mūsu dāmas būs jau pamazām pieradušas pie lielajiem brīnumiem.

—    Tātad, Manoel, — Minja jautāja, — arī jūs atbal­stāt Benito? Arī jūs ņirgājaties? ..,

—    Nē, Minja! Zvēru . ..

—     Lai šie kungi smej vien, — Lina Manoelu pār­trauca, — mēs, dārgā kundze, labāk turēsim acis vaļā — šeit taču ir tik skaisti!

Skaisti! Saujiņa māla būdu un kaļķiem nobalsinātu mā- jeļu, vairums klātas salmu vai palmu lapu jumtiem; tiesa, dažviet ziedoša apelsīndārziņa vidū redzēja arī akmens vai koka celtnes ar lieveņiem, koši zaļām durvīm un slēģiem. Bija arī divas trīs iestādes, kazarmas un Svētās Terēzas baznīca, kas salīdzinājumā ar Ikitosas vien­kāršo kapelu šķita īsta katedrāle.

Ja atskatījās uz ezeru, atklājās jauka ainava asaji un kokospalmu ietvarā; palmas auga līdz pat ūdens gluda­jam spogulim, bet jūdzes trīs tālāk, ezera otrajā pusē, slēpdamās aiz krastmalas veco olīvkoku kuplajām ga­lotnēm, vīdēja dažas gleznainā Nogeiras ciemata mājiņas.

Taču meiteņu sajūsmai bija cits — gluži sievišķīgs cē­lonis: Egas sieviešu elegantās modes; iezemietes vairs nevalkāja omagvas vai muras cilts visai primitīvos tēr­pus, bet ģērbās kā īstas brazīlietes. Patiesi, vietējo ierēdņu un lieltirgotāju sievas un meitas lepni valkāja Parīzes tualetes, tiesa, diezgan vecmodīgas, taču jāņem vērā, ka no Egas līdz Parai ir piecsimt jūdžu, bet no Pa- ras līdz Parīzei — vairāk nekā tūkstotis.

—    Skatiet, kundze, skatiet šīs dāmas skaistajos tērposl

—   Tās Linu padarīs vai traku, — piezīmēja Benito.

—    Ja viņas prastu valkāt savus greznos tērpus, — sa­cīja Minja, — tad varbūt neliktos tik smieklīgas.

—    Dārgā Minja, ticiet man, — teica Manoels, — savā vienkāršajā katūna kleitiņā un salmu platmalē jūs iz­skatāties daudz smalkāka nekā visas šīs dāmas augstajās cepurēs un rišainajos svārkos, kas šai zemei un rasei nemaz nepiedien.

—    Ja patīku jums, kāda esmu, — meitene sacīja,

—  tad viņas neapskaužu.

Bet brauciena nolūks taču bija visu apskatīt. Tāpēc viņi devās paklejot ielās, kur bija vairāk dažādu kiosku nekā veikalu, tad apstaigāja laukumu, eiropiešu drānās svīstošo dāmu un kungu parasto tikšanās vietu; kādā viesnīcā, kas drīzāk atgādināja iebraucamo vietu, ceļotāji ieturēja brokastis, ar nožēlu pieminēdami gardos ēdie­nus, kādus ik dienas gatavoja uz žangadas.

Pēc pusdienām, kurās pasniedza vienīgi dažādos veidos sagatavotu bruņurupuču gaļu, Garralu ģimene nolēma vēlreiz palūkoties uz jauko ezeru, kas zeltaini vizēja dziestošās saules staros; tad, diemžēl mazliet vīlušies par šās pilsētas skaistumu, ko varēja apskatīt vienā stundā, un nedaudz paguruši, staigādami pa tveicīgajām ielām, kuras tik maz līdzinājās Ikitosas ēnainajām takām, viņi atgriezās pie laivas. Pat ziņkārīgās Linas dedzīgā jūsma šķita atsalusi.

Visi sasēdās pirogā. Joprojām pūta ziemeļrietumu vējš, un pievakarē kļuva vēsāks. Uzvilka buru. Piroga devās atpakaļ pa ezeru, kurā ieplūst Tefes melnie ūdeņi; šī upe pēc indiāņu nostāstiem dienvidrietumu virzienā droši ku­ģojama četras dienas. Astoņos vakarā viņi sasniedza no­enkurošanās vietu un piestāja pie žangadas.

Tiklīdz radās izdevība, Lina paaicināja Fragozo sāņus.

—   Fragozo kungs, vai nemanījāt neko aizdomīgu? — viņa jautāja.

—    Itin neko, Linas jaunkundz, — viņš atbildēja.

—   Gandrīz visu šo laiku, kaut ko rakstīdams un lasīdams, Torress uzturējās savā istabā.

—   Vai viņš mūsu ēdamistabā neiegāja? Par to es vis­vairāk bažījos.

—    Ne, tikai lāgiem iznāca pastaigāties žangadas priekš­galā.

—    Un ko viņš tur darīja?

—    Viņam rokās bija nodzeltējis papīrs, kuru viņš, šķiet, uzmanīgi pētīja, murminādams nesaprotamus vār­dus.

—    Varbūt tas nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat, Fragozo kungs? Lasīšana, rakstīšana, nodzeltējis papīrs — kas zina, vai te kaut kas neslēpjas? Šis lasītājs un rak­stītājs taču nav nekāds profesors vai advokāts!

—    Jums taisnība.

—    Pasekosim viņam vēl, Fragozo kungs!

—    Labi, Linas jaunkundz, — Fragozo piekrita.

Divdesmit septītā jūlija rītā, gaismiņai svīstot, Benito

lika locim doties ceļā. Starp Arenapo līcī izkaisītajām salām mirkli pavīdēja seštūkstoš sešsimt pēdu platā Za- puras grīva. Varenā pieteka, sadalījusies vairākās atza- rēs, caur astoņām grīvām ieplūst Amazonē, kura šeit plešas kā okeāns vai jūras līcis. Zapuras ūdeņi nāk no tālienes, no augstajiem Ekvadoras republikas kalniem, un tās straumi aizsprosto tikai viens ūdenskritums simt desmit jūdzes no ietekas Amazonē.

Braucot augu dienu, žangada sasniedza Zapuras salu, tālāk salu skaits samazinājās un peldēt pa straumi kļuva vieglāk. Turklāt samērā lēnā straume ļāva salas ap­braukt, un žangada ne reizi neuzdūrās krastam vai sēk­lim.

Nākamajā dienā viņi peldēja gar plašiem, augstām kāpām klātiem krastiem, bet aiz šā smilšu vaļņa stiepās bezgalīgas pļavas, kurās pietiktu barības visas Eiropas ganāmpulkiem. Šo piekrasti Augšamazones baseinā uz­skata par visbagātāko ar bruņurupučiem.

Divdesmit devītā jūlija vakarā žangada stingri noen­kurojās pie Katua salas, lai pavadītu nakti, kas solījās būt ļoti tumša.

Saule vēl nebija norietējusi, kad uz salas parādījās bars muras indiāņu — senas, varenas cilts atliekas; šī cilts reiz dzīvoja vairāk nekā simts jūdžu garā piekrastes joslā starp Tefi un Madeiru.

Staigādami šurp un turp, indiāņi vēroja mierīgi stāvošo žangadu. Krastā redzēja ap simts ar sarbakaniem bru­ņotu cilvēku; sarbakani bija darināti no īpašām šajā ap-

                                                       Uz salas paradijās bars indiāņu

vidū augošām niedrēm, kas iestiprinātas pundurpalmas stobrā.

Uz brīdi pametis darbu, kas paņēma visu viņa laiku, Žoāms Garrals piekodināja uzmanīgi sekot indiāņu rī­cībai un tos nekaitināt. Patiesi, cīņa nebūtu vienlīdzīga. Muras indiāņu sarbakani ļoti trāpīgi šauj saindētas bul­tas, kuras lido līdz trīsdesmit pēdu attālumam un rada nedziedināmas brūces.

Šīs deviņu vai desmit sprīžu garās bultas, pagatavotas no kukuritas palmu lapām un klātas kokvilnas spilvām,, ir smailas kā adatas un saindētas ar kurari.

Kurares šķidrumu pagatavo no īpašu eiforbiju un dzērvača sakņu kaitīgās sulas, piejaucot klāt indīgu skudru pastu un čūsku indi.

— Kurare paties ir briesmīga, — Manoels teica, — tā paralizē nervu sistēmu, proti, nervus, kas vada apzinā­tās kustības. Bet sirds, ko inde neietekmē, darbojas, līdz izbeidzas dzīvības funkcijas. Jāpiebilst, ka pret šo sain­dēšanos, kas sākas ar locekļu paralīzi, nav nekādu zāļu.

Par laimi, muras cilts pārstāvji šoreiz neizrādīja nai­dīgas tieksmes, kaut gan baltos viņi dziļi ienīst. Tiesa, šie iezemieši vairs nav tik kareivīgi kā viņu senči.

Kad satumsa, aiz salas kokiem atskanēja sērīga stabu­les meldija. Tai atbildēja cita. Šī muzikālā sasaukšanās ilga dažas minūtes, pēc tam indiāņi nozuda.

Būdams jautrā omā, Fragozo brīdi grasījās atbildēt ar savu dziesmu, taču Lina paguva to aizkavēt, aizspiez- dama viņam muti un neļaudama plātīties ar savu balsi, kuru viņš labprāt mēdza izrādīt.

Veikusi vēl divdesmit jūdzes, žangada otrā augusta pēcpusdienā, pulksten trijos, nonāca pie Apoara ezera, no kura iztek līdzīga nosaukuma upe, bet pāris dienu vēlāk pie Koari ezera.

Šis ir viens no lielākajiem ezeriem, kas savienojas ar Amazoni un veido īstu ūdens krātuvi. Tajā satek un sa­jaucas piecu vai sešu upju straumes, pēc tam pa šauru kanālu aizplūst uz lielo artēriju.

Kad pa gabalu bija apskatīti Tava-Miri ciemata namiņi, kurus it kā koka kājas balstīja augsti pāļi, nodro­šinādami pret ūdeņiem, jo šeit zemā piekraste nereti pārplūst, ceļotāji beidzot noenkurojās, lai pavadītu nakti.

Žangada atradās iepretī Koari ciematam ar duci panī­kušu būdu biezā apelsīnkoku un kalebasu birzī. Atkarībā

                                                   Ceļotāji beidzot noenkurojās, iai pavadītu nakti.

no ezera līmeņa šā ciemata izskats bieži vien mainās: reizēm ezers izvēršas plašā ūdens krātuvē, reizēm atgā­dina seklu, šauru kanālu un zaudē pat saikni ar Amazoni.

Piektā augusta rītā līdz ar ausmu žangada atsāka ceļu un, pabraukuši garām Jukuras kanālam, kas ietek sarež­ģītā ezeru un Žapuras atzaru tīklā, sestā augusta rītā sasniedza Miana ezeru.

Uz žangadas nekas jauns nenotika, dzīve ritēja paras­tajās sliedēs.

Lina joprojām mudināja Fragozo uzmanīt Torresu. Fragozo vairākkārt lūkoja uzsākt sarunu par viņa pagātni, taču dēkainis vairījās no šā temata un beidzot arī pret bārddzini sāka izturēties augstākajā mērā atturīgi.

Torresa attiecības pret Garralu ģimeni tomēr nemai­nījās. Ar Žoāmu viņš runāja maz, toties labprāt tērzēja ar Jakitu un viņas meitu, nelikdamies zinis par viņu ne­slēpti vēso izturēšanos. Starp citu, abas sievietes mieri­nāja doma, ka Torress Manausā žangadu pametīs un viņi nekad vairs neredzēsies. Jakita paklausīja Pasanjas tē­vam, kas ieteica paciesties; taču daudz grūtāk labsirdī­gajam mācītājam bija savaldīt Manoelu, kurš nepiede­rīgo personu, kas kļūmīgi bija uzņemta uz žangadas, visā nopietnībā gatavojās padzīt.

Tajā vakarā atgadījās tikai viens ievērības cienīgs no­tikums,

Pēc Žoāma Garrala aicinājuma pie žangadas piestāja lejup pa straumi peldoša piroga.

—    Vai tu dodies uz Manausu? — 2oāms Garrals vai­cāja indiānim, kurš stāvēja laivā ar airi rokās.

—    Jā, — indiānis atbildēja.

—    Kad tur nokļūsi?

—    Pēc nedēļas.

—   Tātad daudz ātrāk nekā mēs. Vai tu Manausā ne­varētu nodot kādu vēstuli?

—    Labprāt.

—   Tad ņem to, draugs, un aizved uz Manausu!

Indiānis paņēma 2oāma Garrala vēstuli reizē ar sauju

reisu — kā atlīdzību par pakalpojumu.

Neviens no ģimenes locekļiem notikušo neredzēja, jo visi jau bija sagājuši mājā. Vienīgais aculiecinieks bija Torress. Viņš pat noklausījās 2oāma Garrala sarunā ar indiāni, un Torresa sadrūmušā seja liecināja, ka vēstules nosūtīšana viņu nepatīkami pārsteidz.

XVII

UZBRUKUMS

Kaut ari Manoels klusēja, lai neizraisītu vētrainu scēnu, nākamajā dienā viņš tomēr nolēma izrunāties ar Benito par Torresu.

—    Benito, — aizvedis draugu žangadas priekšgalā, Manoels uzsāka, — man tev kas sakāms.

Parasti smaidīgais Benito apstājies pavērās Manoelā, un viņa seja sadrūma.

—   Varu iedomāties, — viņš noteica. — Vai par Tor­resu?

—    Jā, Benito!

—    Es gribēju runāt ar tevi par to pašu, Manoel.

—    Tātad arī tu esi ievērojis, ka viņš pievērš uzmanību Minjai? — Manoels nobālis jautāja.

—    Ak, tāda cilvēka dēļ tu taču nekļūsi greizsirdīgs! — Benito spēji iesaucās.

—    Nekādā ziņā! — Manoels atbildēja. — Pasarg dievs, lai es apvainotu meiteni, kura drīz kļūs mana sieva! Nē, Benito! Viņai šis afērists ir pretīgs. Nekas tam­līdzīgs nav man prātā, tikai riebjas noskatīties, kā šis slīpētais zellis uzbāžas ar savu sabiedrību tavai mātei un māsai, lūkodams pieglaimoties jūsu ģimenei, kuru es uzskatu tikpat kā par savējo.

—    Manoel, — Benito nopietni teica, — saprotu tavu nepatiku pret šo aizdomīgo tipu un, ļaudamies savām iz­jūtām, jau sen būtu aiztriecis viņu no žangadas. Taču neiedrošinos to darīt.

—    Neiedrošinies?! — satvēris draugu pie rokas, Ma­noels iesaucās. — Kāpēc? …

—    Paklau, Manoel, — Benito turpināja. — Tu esi labi nopētījis Torresu, vai nav tiesa? Tu esi ievērojis, ka viņš aplido manu māsu. Jā, bez šaubām. Bet vai tajā pašā laikā tu neredzi, ka šis aizdomīgais subjekts nenovērš acu no mana tēva, uzmana viņu ar neizprotamu neatlai­dību un, šķiet, perina ļaunus plānus?

—    Ko tu saki, Benito? Vai ir kāds pamats domāt, ka Torress vēl ļaunu tavam tēvam?

—    Nē, nav… Un neko tādu es arī nedomāju, — Be­nito atbildēja. — Tā ir tikai nojauta. Bet ieskaties labāk

Torresā, papēti vērīgāk viņa seju — un tu manīsi, cik ļauns smīns tajā pavīd, tiklīdz viņš uzlūko tēvu.

—   Nul tādā gaidījumā, Benito, jo vairāk ir jātiek no viņa vaļā! — Manoels iesaucās.

—    Vairāk vai mazāk… — Benito atteica. — Ma­noel … Es baidos … No kā? Pats nezinu … Bet likt tē­vam Torresu padzīt… Tas, šķiet, nebūtu piesardzīgi. Atkārtoju — es baidos, kaut gan šīm bailēm nav nekāda pamata.

Tā runājot, Benito dusmās trīcēja.

—   Tātad tu domā, ka jānogaida? — Manoels vaicāja.

—   Jā… vajag nogaidīt, pašlaik neko neizlemt un gal­venais — nezaudēt modrību!

—    Galu galā pēc divdesmit dienām mēs būsim Ma­nausā, — Manoels piezīmēja. — Torress tur paliks. Viņš aizies, un mēs uz visiem laikiem no viņa atbrīvosimies. Bet tikmēr viņš jāpatur acīs.

—    Tu mani saproti, Manoel? — Benito vaicāja.

—    Saprotu, dārgais draugs un brāli! — Manoels teica.

—    Taču tavas bažas man vēl nav gluži skaidras, tāpēc ne­spēju tajās dalīties. Kāds sakars tavam tēvam ar šo dēkaini? Skaidrs, ka tēvs nekad agrāk viņu nav pazinis.

—    Negribu teikt, ka tēvs Torresu pazīst, — Benito at­bildēja, — un tomēr! … Rādās, ka Torress kaut ko zina par viņu … Ko šis vīrs meklēja fazendas apkaimē, kad mēs satikāmies Ikitosas mežā? Kāpēc viņš toreiz norai­dīja mūsu viesmīlību, bet vēlāk visu iekārtoja tā, ka bi­jām spiesti viņu pieņemt uz žangadas? Kad iebraucām Tabatingā, arī viņš tur bija priekšā, it kā būtu mūs jau gaidījis. Vai šī tikšanās bija vienīgi nejaušība vai jau iepriekš izplānota? Vērojot Torresa spītīgo un reizē šau­dīgo skatienu, dīvainā sagadīšanās man neiziet no prāta… Nezinu … Esmu galīgi apjucis un neko nesa­protu. Ak, kāpēc es aicināju viņu līdzi!

—    Lūdzu, nomierinies, Benito!

—    Manoel! — Benito likās pavisam zaudējis savaldu.

—    Nudien, ja runa būtu par mani, es šo vīru, kas mums visiem iedveš tikai riebumu, lieki neprātojot, pārmestu pār bortu. Bet, tā kā jautājums skar tēvu, bīstos, ka, ļaujot vaļu jūtām, panākšu pretējo. Man ir tāda no­jauta, ka sacelties pret viltīgo naidnieku, iekams viņš pats nav sevi atklājis, riskanti… Pagaidām mums nav tiesības un nepienākas tā rīkoties! … Bet uz žangadas

viņš allaž ir mūsu uzmanības lokā, un, ja tēvu labi ap­sargāsim, Torress agri vai vēlu būs spiests nomest liekuļa masku un, lai cik smalka arī būtu viņa spēle, sevi no­dot. Vārdu sakot, jāpaciešas.

Iznākdams uz klāja, draugu sarunu iztraucēja Torress. Viņš greizi noskatījās jaunekļos, taču neteica ne vārda.

Benito nemaldījās; pārliecināts, ka neviens viņu neno­vēro, dēkainis nenolaida acu no Žoāma Garrala. Apgal­vodams, ka Torresa seja kļūst ļauna, kad viņš noraugās tēvā, Benito nebūt nekļūdījās.

Kāda noslēpumaina saite vienoja šos abus cilvēkus? Kāds sakars — bez šaubām, pašam nezinot — Zoāmam Garralam, īstam cēluma iemiesojumam, varēja būt ar šo otru?

Pašreizējos apstākļos, kad Torresu uzmanīja abi jau­nekļi, turklāt Lina un Fragozo, viņam būtu grūti darīt ko tādu, kas acumirklī netiktu aizkavēts. Iespējams, ka Tor- resam tas bija skaidrs. Lai vai kā, viņš to neizrādīja un savu izturēšanos nemainīja.

Apmierināti, ka izrunājušies, Manoels un Benito nolēma Torresu nemitīgi uzmanīt un neuzsākt neko, kas viņā izraisītu aizdomas.

Nākamajās dienās žangada pabrauca garām Kamarai, Aru un Žuripari, kuras tek paralēli Amazones labajam krastam, bet, nepievienodamās lielajai upei, plūst uz dienvidiem, kur kopā ar Purusas ūdeņiem atgriežas Ama­zonē. Desmitajā augustā piecos vakarā žangada noenku­rojās iepretī Kokosu salai.

Uz tās atradās seringeiro — kaučuka ievācēju ciems. Apzīmējums seringeiro cēlies no kaučuka koka nosau­kuma — seringeira, ko zinātnieki apzīmē par siphonia elastica

Stāsta, ka nevērīgas apiešanās un nemākulīgas eksplu­atācijas dēļ kaučuka koku skaits Amazones baseinā sa­mazinās; taču Madeiras un Purusas krastos, kā arī pie citām Amazones pietekām vēl aug ļoti plaši seringeiras meži.

Kokosu salā divdesmit indiāņu ievāca un apstrādāja kaučuku, ko visbiežāk mēdz darīt maijā, jūnijā un jūlijā.

Kad koku stumbri, kurus palu laikā apskalo četras

1 Sens Brazīlijas hevejas nosaukums.

pēdas augsts ūdens, jau nobrieduši un derīgi kaučuka iegūšanai, indiāņi ķeras pie darba.

Pēc dziļa grieziena gremzdos viņi piekar zem koka ne­lielu podiņu, kas diennakts laikā piepildās ar pienainu šķidrumu; kaučuku var ievākt arī ar bambusa stobriņu, kura vienu galu iebāž koka pakājē novietotā traukā.

Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to ap- dūmo, dedzinot asaji palmu riekstus. Sulu iesmeļ koka liekšķerē un tur dūmos, kur tā gandrīz uzreiz sabiezē; masa nokrāsojas pelēcīgi dzeltena un sastingst. Gatavo kaučuku kārtu pa kārtai, noņem no liekšķeres; pēc tam to žāvē saulē, kur tas sacietē vēl vairāk un iegūst savu parasto brūno krāsu. Ar to kaučuka iegūšana pabeigta.

Izmantodams gadījumu, Benito atpirka no indiāņiem visu kaučuku, kas glabājās uz pāļiem celtajās būdās. Maksa par kaučuku bija pietiekami augsta, lai indiāņi justos apmierināti.

Četras dienas vēlāk, četrpadsmitajā augustā, žangada sasniedza Purusas grīvu.

Šī upe arī pieder pie Amazones labā krasta lielākajām pietekām, un pa to vairāk nekā piecsimt jūdzes var peldēt pat lieli kuģi. Purusa plūst no dienvidrietumiem, un tās grīva ir ap četri tūkstoši pēdu plata. Upes krastus apēno gumijkoki, tavarisi, nipa palmas un cekropijas; Amazonei tā pievienojas ar piecām atzarēm.

Locim Araužo vadīt žangadu te nebija grūti. Salas ta­gad daudz retāk aizšķērsoja ceļu, un Amazones platums sasniedza vismaz divas jūdzes.

Šā iemesla dēļ straume plostu nesa vienmērīgāk, un astoņpadsmitajā augustā tas noenkurojās iepretī Peskeiro ciematam, kur nācās pavadīt nakti.

Saule jau bija ļoti zemu; ar šajās paralēlēs raksturīgu ātrumu kā milzīga ugunīga lode tā spēji nogrima aiz apvāršņa. Tumsa šeit nomaina dienas gaismu gandrīz bez jebkādas pārejas — kā teātrī, kur, lai attēlotu nakti, vi­sas rampas ugunis nodziest uzreiz.

Žoāms Garrals ar sievu, Lina un vecā Sibēla sēdēja pie mājas.

Torress brīdi grozījās tuvumā, it kā gribēdams parunāt ar saimnieku divatā, taču Pasanjas tēvs, pienācis klāt, lai visiem novēlētu labu nakti, viņu iztraucēja, un viņš beidzot nozuda būdā.

Žangadas malās savos posteņos snauda indiāņi un

                                           Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to apdūmo.

negeri. Araužo sēdēja priekšgalā, vērodams straumi, kas ātri viņus nesa tālāk.

Manoels un Benito, pirms gulētiešanas pastaigādamies pa žangadu, smēķēja un bezrūpīgi tērzēja, kaut gan ne mirkli nezaudēja modrību.

Pēkšņi Manoels pastiepa roku un, apturējis Benito, teica:

—          Savāda smaka! Varbūt es maldos? Vai tu neko ne­saod? . . . Varētu likties …

—          … ka ož muskuss! — Benito piebilda. — Krastā droši vien guļ kaimani.

—          Cik prātīgi rīkojusies daba, piešķirdama kaimaniem šo nodevīgo smaku!

—          Jā, kā par laimi, — sacīja Benito, — jo šie dzīv­nieki ir ļoti bīstami.

Tumsai iestājoties, kaimani izlien no ūdens, lai krastā ērti pavadītu nakti. Atmuguriski rāpjoties, viņi salien alās un, plaši atvēruši muti ar vertikāli izslietu augšžokli, aizmieg, ja vien neuzglūn laupījumam. Savu upuri plē­soņas noķer kā nieku vai nu zem ūdens, peldot vienīgi ar astes palīdzību, vai uz sauszemes, skrejot tik ātri, ka cilvēks ar tiem nespēj sacensties.

Šajos plašajos liedagos krokodili dzimst, dzīvo un no­beidzas pēc neparasti gara mūža. Vecus simtgadīgus kai- manus no citiem atšķir ne vien zaļganā apsūnojusī mu­gura un kraupainā āda, bet arī raksturīgā asinskāre, kas ar gadiem pieaug. Benito pareizi aizrādīja, ka šie dzīv­nieki ir ļoti bīstami un ka no tiem jāpiesargās.

Pēkšņi priekšgalā atskanēja kliedzieni:

—    Kaimani! Kaimani!

Abi draugi sarāvās un palūkojās turp.

Uz žangadas bija uzrāpušies trīs lieli — piecpadsmit divdesmit pēdu gari krokodili.

-— Pie ieročiem! Pie ieročiem! — sauca Benito, mā­dams indiāņiem un nēģeriem, lai atkāpjas.

—          Skrieniet uz būdām! — Manoels sauca. — Slēpie­ties ātrāk!

Acumirklī uzbrukt kaimaniem nebūtu prātīgi, vispirms vajadzēja kaut kur patverties.

Ļaudis nozuda zibens ātrumā. Garralu pāris iebēga savā mājā, viņiem sekoja abi jaunekļi. Indiāņi un nēģeri salīda teltīs un būdās.

Kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē.

Aizbultēdams durvis, Manoels ievaicājās:

—    Bet kur tad Min ja?

—          Viņas te nav! — izskrējusi no kundzes istabas, pa­vēstīja Lina.

—          Augstais dievs! —■ iesaucās māte. — Kur viņa va­rēja palikt?

Tad visi sāka skaļi kliegt:

—    Minja! Minja!

Nekādas atbildes.

—          Vai tiešām viņa palikusi priekšgalā? — Benito iemi­nējās.

—    Minja! — Manoels sauca.

Par spīti draudošajām briesmām, abi draugi, tāpat Fra­gozo un Zoāms Garrals, paķēruši šautenes, izsteidzās laukā.

Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, viņiem pretī metās divi kaimani.

Labi tēmēta Benito lode vienu no nezvēriem trāpīja galvā, acs tuvumā, un, nāvīgi ievainots, tas, apvēlies uz sāniem, sāka raustīties nāves agonijā.

Te ātri tuvojās otrs, un likās neiespējami to apturēt skrējienā.

Milzīgais plēsoņa atplestiem žokļiem uzklupa Zoamam Garralam, ar vienu astes sitienu notrieca viņu zemē un grasījās saplosīt.

Tajā brīdī no būdas ar cirvi rokās izsteidzās Torress un tik veikli zvēla kaimanam, ka cirvis iestrēga tam žokļos līdz pat kātam. Asinis aizmigloja kaimanam acis, tas me­tās sāņus, neviļus iegāzās upē un nozuda.

—          Minja! Minja! — Manoels, izmisīgi saukdams, skrēja uz žangadas priekšgalu.

Pēkšņi meitene parādījās. Vispirms viņa bija patvēru­sies Araužo būdā, taču trešā kaimana spēcīgais astes si­tiens būdu sagāza, un Minja tagad bēga no uzbrucēja, kas sekoja sešu pēdu attālumā, uz žangadas pakaļgalu.

Minja pakrita.

Benito otrā lode kaimanu neapturēja. Tā tikai skāra dzīvnieka bruņas, bet neizgā ja tām cauri.

Manoels piesteidzās pie meitenes, grasīdamies viņu pie- piecelt un aiznest, lai izrautu no drošas nāves… Bet spēcīgs astes sitiens nogāza zemē arī Manoelu.

Minja paģība. Šķita, ka meitene būs pagalam, jo kai- mana žokļi jau tiecās pēc viņas.

Taču tieši tajā mirklī Fragozo metās dzīvniekam virsū un, riskēdams zaudēt savu roku, ja nezvēra žokļi spēji aizvērtos, cirta tam dunci rīklē.

Laikus atvilcis roku, Fragozo tomēr nepaguva atkāp­ties, un kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē, kas krāsojās sarkana.

—     Fragozo! Fragozo! — nometusies uz ceļiem žangadas malā, Lina iekliedzās.

Pēc brītiņa puisis iznira virspusē. Viņš bija sveiks un vesels. Par spīti dzīvības briesmām, Fragozo bija izglābis Minju, kas pamazām atžirga, bet nu viņš nespēja izšķir­ties, kurai no daudzajām rokām, kas stiepās pretī, pie­ķerties. Beidzot Fragozo satvēra jaunās mulates roku.

Ja Fragozo bija izglābis Minju, tad Žoāms Garrals savukārt varēja pateikties Torresam.

Acīm redzot, pēc 2oāma Garrala dzīvības dēkainis nekāroja. Tas nebija noliedzams.

Manoels to pačukstēja Benito.

—     Tiesa gan! — Benito apjucis piekrita. — Tev tais­nība, vienas smagas rūpes tagad mums atkrīt. Un tomēr mani nebeidz mākt aizdomas, Manoel. Mēdz būt, ka cil­vēkam nemaz nav vajadzīga sava niknākā ienaidnieka nāve.

Tikmēr 2oāms Garrals tuvojās Torresam.

—     Pateicos, Torres, — sniegdams viņam roku, Žoāms teica.

Torress neatbildējis dažus soļus atkāpās.

—     Torres, — Žoāms Garrals atsāka, — žēl, ka jūsu ceļojums drīz beigsies un mums pēc dažām dienām jāšķi­ras. Esmu jūsu parādnieks …

—     2oām Garral, — Torress atbildēja, — jūs neko man neesat parādā, itin neko. Jūsu dzīvība man dārgāka par visu. Bet ja jūs atļautu … Esmu pārdomājis.. . Manausā es nepalikšu, labāk gribētu braukt līdz Belemai. Vai jūs varat mani turp aizvest?

Žoāms Garrals piekrītoši camāia-.

Izdzirdējis Torresa lūgumu, Benito, iekaisis dusmās, mirkli grasījās iejaukties; taču Manoels draugu attu­rēja — un jauneklis savaldījās, kaut arī tas prasīja lielu piepūli.

XVIII

SVĒTKU MIELASTS

Agri no rīta pēc satraucošās nakts, kas šķita par Isu, lai ļaužu prāti nomierinātos, žangada devās prom no kai- manu piekrastes. Pēc piecām dienām, ja nekādi šķēršļi negadītos, viņiem vajadzētu iebraukt Manausas ostā.

Minja bija jau nomierinājusies; viņas starojošās acis pauda pateicību visiem, kuri, riskējot ar dzīvību, bija viņu glābuši.

Taču vēl pateicīgāka likās Lina, it kā Fragozo būtu iz­glābis viņu pašu.

—           Gan redzēsiet, Fragozo, agri vai vēlu es jums par to atlīdzināšu, — Lina smaidot teica.

—    Vai drīkstu vaicāt, kādā veidā, Linas jaunkundz?

—    Ak, jūs pats to zināt!

—          Ja zinu, tad atlīdziniet labāk agri nekā vēlu, — jauneklis atbildēja.

Un todien pat tika nolemts, ka daiļā Lina kļūs Fragozo sieva, ka abi svinēs kāzas reizē ar Manoelu un Minju un paliks pie viņiem Belemā.

—           Cik lieliski viss nokārtojas! — Fragozo nemitīgi apgalvoja. — Tikai kas varēja domāt, ka Para atrodas tik tālu!

Manoels un Benito divatā ilgi pārsprieda pēdējos no­tikumus. Tagad vairs nevarēja būt ne runas par to, lai Zoāms Garrals padzen savu glābēju.

—           Jūsu dzīvība man dārgāka par visu, — Torress bija teicis.

Šo dēkaiņa pārspīlēto un reizē mīklaino atbildi Benito dzirdēja un iegaumēja.

Pagaidām neko nevarēja iesākt. Jaunekļiem atlika pa­ciesties, taču nevis četras vai piecas dienas, bet vēl sep­tiņas astoņas nedēļas, tātad līdz tam laikam, kad žangada sasniegs Belemu.

—          Te slēpjas kaut kas neizprotams, ko nekādi nespēju uzminēt, — Benito sacīja.

—           Bet vienas rūpes mums atkrīt, — Manoels piebilda, — tagad ir skaidrs, Benito, ka pēc tava tēva dzīvības Torress nekāro. Un tomēr modrību mēs nedrīkstam zau­dēt arī turpmāk.

Starp citu, kopš tās dienas Torress kļuva vēl atturīgāks.

Viņš Garraliem vairs neuzbāzās ar savu sabiedrību un <irī Minjai pievērsa mazāku uzmanību. Vārdu sakot, sa­spīlētā atmosfēra, kuru nojauta visi, varbūt tikai ne pats / oāms Garrals, nedaudz atslāba.

Pievakarē pa labi palika Barozo sala līdzīga nosau­kuma upes grīvā un Manoari ezers, kurā satek daudzas nelielas upes.

Nakts pagāja bez starpgadījumiem, taču Zoāms Garrals bija piekodinājis uzmanīties.

Divdesmitā augusta rītā locis, turēdamies labajā pusē, jo kreisajā bija ūdens vērpetes, vadīja žangadu starp krasta kraujām un salām.

Apkaime aiz augstā krasta bija kā nosēta gan lielā­kiem, gan mazākiem tumšiem ezeriņiem, tādiem kā Kal- derons, Varandeina un citi. Šī ezeru zeme norādīja, ka tuvojas pati ievērojamākā Amazones pieteka Rionegro. Līdz šejienei lielās upes īstais nosaukums vēl bija Sali- moinsa; tikai aiz Rionegro grīvas tā iegūst vārdu, ar kuru pati varenākā pasaules upe pazīstama.

Todien žangadai nācās peldēt visai īpatnējos apstāk­ļos.

Atzare, kuru locis izvēlējās braukšanai starp Kalde- tonas salu un sauszemi, bija ļoti šaura, kaut gan pa ga­balu likās plata. Šī šķietamība bija izskaidrojama ar to, ka salu, kas tikai nedaudz paceļas virs vidējā upes lī­meņa, vēl klāja palu ūdeņi.

Abos krastos auga gigantiski koki, kuru galotnes slē­jās piecdesmit pēdu augstumā, bet sapinušies zari liecās pāri no viena krasta uz otru kā milzīga zaļa arkāde.

Grūti iedomāties gleznaināku ainavu nekā šis applūdi­nātais mežs kreisajā krastā, kas šķita iestādīts ezera vidū. Milzu stumbri iznira no mierīgā, dzidrā ūdens, kas ne­parasti tieši atainoja savā starpā savijušās lapotnes. At­spulgs nebūtu skaidrāks pat tad, ja koki atrastos virs milzu spoguļa, līdzīgi miniatūrām ziedu vāzēm, kādas mēdz rotāt svētku galdus. Neviens nespētu atšķirt at­tēlu no īstenības. Stumbri likās divreiz garāki nekā pa­tiesībā un kā augšā, tā lejā nobeidzās ar platu zaļu lapu jumu, veidojot it kā divus kupolus, starp kuriem peldēja žangada.

Locim plosts bija jāizvada cauri šīm arkām, pret ku­rām klusi šļakstēja ūdens. Griezties atpakaļ bija par

Lina norādīja uz ūdensrozēm ar milzīgām platām lapām.

vēlu. Lai izvairītos no triecieniem abās pusēs, vajadzēja loti uzmanīgi manevrēt.

Te Araužo īsti parādīja savu veiklību, turklāt locim lieliski palīdzēja komanda. Koku stumbri bija stingrs at­balsta punkts garajiem ķekšiem, un plosts virzienu ne­zaudēja. Mazākais trieciens, kas žangadu sagrieztu šķēr­sām, varēja pilnīgi izjaukt milzīgo konstrukciju un kļūt par bojā ejas cēloni ja ne ekipāžai, tad visai vērtīgajai kravai.

—   Jāatzīst, ka šeit ir ļoti skaisti, — Minja teica, — cik labi būtu, ja mēs, pasargāti no svelmainās saules, vien­mēr brauktu pa mierīgu straumi!

—    Tas būtu patīkami un reizē bīstami, mīļā Minja, — piezīmēja Manoels. — Bez šaubām, piroga šeit varētu peldēt droši, taču tik garam plostam kā mūsējais izde­vīgāka ir neaizsprostota, plaša, liela upe.

—   Nepaies ne divas stundas, un mēs tiksim cauri šim mežam, — Araužo sacīja.

—    Tādā gadījumā jātur vaļā abas acis! — iesaucās Lina. — Šis skaistums drīz būs garām. Ak, mīļā kundze, vai redzat pērtiķu barus, kas draiskojas zaros, un put­nus, kuri spoguļojas dzidrajā līmenī?

—    Un virs ūdens plaukst puķes, šūpodamās straumē kā liegā vējiņā, — piebilda Minja.

—    Bet garās liānu stīgas ērmoti stiepjas no koka uz koku, — jaunā mulate turpināja.

—    Tikai nevienas liānas galā vairs nekarājas Fra­gozo, — viņas saderinātais piemetināja. — Jums tomēr izdevās noplūkt reti skaistu ziedu Ikitosas mežā!

—    Ko jūs neteiksiet, kāds retums — otru tādu neat­rast! — Lina zobgalīgi atcirta. — Ak, kundze, parau- gieties šurp uz šiem brīnumainajiem ziediem!

Un Lina norādīja uz ūdensrozēm kokosrieksta lielumā, ar milzīgām, platām lapām. Bet tālāk, kur iezīmējās ap­plūdinātais krasts, auga platlapainās niedres mukumas, kuru elastīgie stiebri, dodot ceļu pirogai, paši pašķiras un atkal sakļaujas. Medniekam šeit būtu zaļa dzīve, jo augstajā, biezajā niedrājā, kas šūpojās straumē, lidinājās neskaitāms daudzums ūdens putnu.

Uz kāda pusapgāzta veca stumbra kā sastinguši pozēja ibisi; pelēkās dzērves nekustīgi stāvēja uz vienas kājas; cienīgie flamingi starp zaļajām niedrēm pa gabalu atgādi-

Divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam beidzas bez starpgadījumiem.

nāja izplestus saulessargus. Vēl daudz citu krāšņu putnu atdzīvināja nelielo līci.

Bet pa ūdens virsmu slīdēja gari, lunkani zalkši, starp tiem varbūt arī viens otrs bīstams zutis, kas ar savu elektrisko lādiņu paralizē un galu galā nobeidz kā cil­vēkus, tā -arī visstiprākos dzīvniekus.

No šiern zušiem vajadzēja piesargāties, bet jo vairāk no ūdensčūskām anakondām. Apvijušās ap koku, tās sastingst un gaida upuri, tad pēkšņi atritinās, izstiepjas, satver laupījumu un ieskauj savos stiprajos gredzenos, kas spēj nožņaugt pat vērsi. Amazones mežos šie rāpuļi mēdz būt līdz trīsdesmit pēdu gari, bet, pēc Karreja no­stāstiem, sastopamas arī četrdesmit septiņas pēdas garas anakondas, resnas kā mucas.

Ja tāda ūdensčūska nokļūtu uz žangadas, tā būtu tikpat bīstama kā kaimani.

Par laimi, ceļotājiem nevajadzēja cīnīties ne ar elek­triskajiem zušiem, ne ar žņaudzējčūskām, un aptuveni divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam bei­dzās bez starpgadījumiem.

Pagāja trīs dienas. Žangada tuvojās Manausai. Pēc div­desmit četrām stundām tai vajadzēja nonākt pie Rio­negro grīvas iepretī Amazones provinces galvaspilsētai.

Patiesi, divdesmit trešajā augustā piecos vakarā tā ap­stājās Muras salas ziemeļos, pie zemesraga upes labajā krastā. Atlika šķērsot upi un veikt trīs jūdzes, lai iebrauktu ostā.

Bet, tā kā tuvojās nakts, locis Araužo darīja pareizi, palikdams uz vietas. Atlikušās jūdzes prasītu trīs stundas, taču, lai cīnītos ar straumi, pirmkārt bija nepiecie­šama laba redzamība.

Tajā vakarā nosprieda ceļojuma pirmās daļas laimīgās beigas atzīmēt ar mielastu. Bija veikta puse Amazones, un šis notikums pelnīja līksmas, svinīgas vakariņas. Brau­cēji vienojās, ka «uz Amazoņu upes veselību» derētu uz­dzert glāzi vīna.

Vienlaikus nolēma svinēt Fragozo un daiļās Linas sa­derināšanos. Manoels un Minja bija saderināti Ikitosā jau pirms vairākām nedēļām. Tagad jauno kungu paraugam sekoja šis uzticīgais pāris, ko pie Garralu ģimenes sais­tīja sirsnīgas pateicības jūtas.

Tātad kopā ar cienījamo ģimeni pie galda sēdās Lina, kas arī turpmāk bija nolēmusi palikt pie savas kundzes, un Fragozo, kurš savukārt gatavojās kalpot Manoelam; jaunais pāris ieņēma viņiem paredzētās goda vietas.

Vakariņās, par kurām žangadas virtuvene pelnīja uz­slavu, netrūka arī Torresa.

Dēkainis klusēdams sēdēja iepretī Zoāmam Garralam un vairāk klausījās nekā piedalījās sarunās, Benito pa- slepen viņu uzmanīgi vēroja. Torresa acis, nenovērsda- mās no 2oāma Garrala, dīvaini spulgoja. Tā plēsīgs zvērs hipnotizē savu upuri, pirms tam uzklūp.

Manoels sarunājās lielākoties ar Minju, tomēr lāgiem viņš paraudzījās Torresā. Taču Manoels labāk nekā Be­nito bija pielāgojies apstākļiem, kuriem ja ne Manausā, tad Belernā noteikti vajadzēja mainīties.

Vakariņas pagāja diezgan līksmi. Tās atdzīvināja Li- nas jautrie smiekli un Fragozo asprātības. Pasanjas tēvs, priecīgi vērodams nelielo sabiedrību, kas viņam bija tuva, domāja, ka drīzumā viņa roka svētīs abus jaunos pārus._

—    Ēdiet dūšīgāk, Pasanjas tēv, — pēdīgi vispārējās sarunās iejaucās arī Benito, — nenonieciniet saderināša­nās mielastu! Lai vienā reizē salaulātu visus šos jaunie­šus, jums vajadzēs daudz spēka!

—    Ak, mīļais bērns! — Pasanjas tēvs atbildēja. — Sa­meklē arī tu daiļu, godīgu meiteni, kas būtu ar mieru kļūt tev par sievu, un tad varēsi pārliecināties, ka man pietiks spēka pie reizes salaulāt arī jūs.

—   Lieliska atbilde! — iesaucās Manoels. — Uzdzer­sim par Benito kāzām!

—    Belemā mēs viņam atradīsim skaistu jaunu lī­gavu! — Minja teica. — Un viņam būs jāseko citu pie­mēram!

—    Par Benito kunga precībām! — uzsauca Fragozo, kurš nebūt neiebilstu, ja reizē ar viņu precētos visa pa­saule.

—    Viņiem taisnība, dēls, — piebalsoja Jakita. — Ari es paceļu glāzi par tavām kāzām un novēlu tev būt tik­pat laimīgam kā Minja un Manoels, kādi esam bijuši mēs ar tavu tēvu!

—    Cerēsim, ka tādi jūs paliksiet vienmēr! — piezīmēja Torress un, nesaskandinājis ar citiem, izdzēra savu vīnu. •— Katrs pats savas laimes kalējs!

Grūti izskaidrot, kādēļ, taču dēkaiņa novēlējums visus smagi nomāca.

To noģizdams, Manoels lūkoja kliedēt nepatīkamo no­skaņu:

—           Klausieties, Pasanjas tev, ja esam sākuši par to ru­nāt, — vai uz žangadas neatrastos vēl kāds, ko appreci­nāt?

—           Nedomāju vis, — Pasanjas tēvs atbildēja. — Varbūt vienīgi Torress.. . Jūs, šķiet, neesat precējies?

—    Vienmēr esmu bijis vecpuisis.

Benito un Manoelam likās, ka Torress, sakot šos vār­dus, ar skatienu meklē Minjas acis.

—           Un kas jums liedz precēties? — Pasanjas tēvs taujāja tālāk. — Belemā jums jādabū sieva, kas atbilstu jūsu vecumam, tad varēsiet apmesties šajā pilsētā. Vai tas ne­būtu prātīgāk nekā klaidonība, no kuras līdz šim jums bijis maz labuma?

—           Taisnība gan, — Torress neiebilda. — Un es no tā nemaz neatteiktos. Turklāt labs piemērs mēdz būt lipīgs. Redzot mūsu saderinātos, arī man rodas vēlēšanās precē­ties. Taču Belemā neviena nepazīstu, un iekārtoties tur man būs ļoti grūti, ja vien talkā nenāks kādi īpaši ap­stākļi.

—           No kurienes jūs galu galā esat? — arvien vēl kaudamies ar aizdomām, ka viņi jau redzējušies, vaicāja Fragozo.

—    No Minasas-Zeraisas.

—    Un kur esat dzimis?

—    Dimantu apgabala galvaspilsētā Tižuko.

Katru, kas šai brīdī paskatītos Žoāmā Garralā, pār­steigtu caururbjošais skatiens, ar kādu viņš nolūkojās Torresā.

XIX

SENS STĀSTS

Turpinādams sarunu, Fragozo spēji ievaicājās:

—           Tā? Jūs esat dzimis Tižuko? Pašā Dimantu apgabala centrā?

—          Jā, — Torress atbildēja. — Vai šī province ir arī jūsu dzimtene?

•— Nē, esmu dzimis Atlantijas piekrastē, Brazīlijas zie­meļos, — Fragozo atbildēja.

—          Bet vai jūs pazīstat šo dimantu zemi, Manoela kungs? — Torress vaicāja.

Jauneklis tikai noliedzoši papurināja galvu.

—           Un jūs, Benito kungs? — Torress pievērsās jauna­jam Garralam, kā redzams, vēlēdamies iesaistīt sarunā arī viņu. — Vai ziņkārības dēļ neesat kādreiz bijis di­mantu raktuvju apgabalā?

—    Nekad, — Benito strupi atbildēja.

—           Kā man gribētos redzēt šo zemi! — iesaucās Fra­gozo, neviļus atbalstīdams Torresa viltīgo spēli. — Do­māju, ka vismaz vienu vērtīgu dārgakmeni es tur at­rastu !

—    Un ko jūs ar to iesāktu, Fragozo? — vaicāja Lina.

—    Pārdotu.

—    Un tagad būtu bagāts?

—    Ļoti bagāts.

•— Un, ticis pie bagātības pirms trim mēnešiem, jūs taču nekad nebūtu iedomājies . .. par liānu, vai nav tiesa?

—          Bet neiedomājies, — Fragozo iesaucās, — nekad ne­būtu saticis burvīgu meiteni, kas… Nē, nudien, dievs labi dara ko darīdams.

—          Ja dievs jums dod par sievu manu dārgo Linu, —- ieminējās Minja, — tad varat būt par to pārliecināts, Fragozo. Dārgakmens pret dārgakmeni! Šajā maiņā jūs neko neesat zaudējis!

—          Gluži otrādi, Minjas jaunkundz, — Fragozo laipni atteica, — esmu ieguvis.

Acīm redzot, negribēdams mainīt tematu, Torress atkal ierunājās:

—           Atklāti sakot, Tižuko ļaudis ātri kļūst bagāti un daudzi tāpēc zaudē galvu. Vai esat dzirdējuši par sla­veno Abaētes dimantu, kas tika novērtēts par diviem mil­joniem kontoreisu? Šis vienu unci smagais akmentiņš tika atrasts Brazīlijas raktuvēs. Deviņdesmit jūdzes no Serro do Frio to uzgāja Abaētes upē trīs noziedznieki, jā gan, trīs uz mūža izsūtījumu notiesāti noziedznieki.

—    Un viņi uzreiz kļuva bagāti? — Fragozo ievaicājās.

—          Nekā nebija! — Torress atbildēja.-— Dimantu viņi nodeva raktuvju galvenajam pārvaldniekam. Kad dārg­akmens bija novērtēts, portugāļu karalis Johanns VI, licis tajā izurbt caurumiņu, valkāja to pakārtu kaklā svi­nīgās ceremonijās. Bet noziedzniekiem viņš dāvāja brī­vību, tas bija viss, ko viņi saņēma, taču izveicīgāks cil­vēks būtu pratis labāk izmantot šo gadījumu.

—    Kā, piemēram, jūs? — Benito spēji ievaicājās.

—    Jā … es! Kāpēc gan ne? — Torress atbildēja. — Vai

Konvojs vīrišķīgi aizstavējās.

jūs arī nekad neesat bijis Dimantu apgabalā? — viņš ne­gaidot pievērsās Žoāmam Garralam.

—    Nekad, — skatīdamies Torresam tieši acīs, Žoāms atbildēja.

—    Ļoti žēl, — Torress teica. — Jums vajadzētu kād­reiz turp aizbraukt. Ticiet man, tur ir ļoti interesanti! Dimantu apgabals ķīļveidīgi ielaužas pašā Brazīlijas sirdī un atgādina plašu parku divpadsmit jūdžu apjomā. Bet ar savu dabu, augu valsti, smilšainajiem klajumiem aug­stu kalnu ielokā apgabals stipri atšķiras no kaimiņu ze­mēm. Kā jau teicu, tā ir pasaules bagātākā zeme, jo no 1807. gada līdz 1817. gadam iegūto dimantu daudzums tur bija ap vienpadsmit tūkstoši karātu gadā. Jā, tur cil­vēki ātri varēja tikt pie mantas un ne vien tie, kuri, meklējot dārgakmeņus, rāpās kalnu galotnēs, bet arī kon­trabandisti, kas paslepen tirgojās ar dimantiem. Tagad dimantus atrast vairs nav tik viegli. Lai dabūtu smiltis, kuras tos satur, divi tūkstoši nēģeru, kas strādā valsts raktuvēs, spiesti nosusināt upju gultnes. Senāk viss bija daudz vienkāršāk.

—    Tiesa gan, — piekrita Fragozo, — labie laiki pagā­juši.

—    Bet iegūt dārgakmeņus nelikumīgā ceļā, tā sakot, nozagt, arī tagad nemaz nav tik neiespējami. Tā 1826. gadā — man bija astoņi gadi — Tižuko norisa briesmīga traģēdija, kas liecina, ka noziedznieki gatavi uz visu, ja vien ir izdevība ar nekaunīgu uzbrukumu sagrābt veselu bagātību. Bet jūs tas droši vien neinteresē? …

—   Gluži otrādi, Torres, stāstiet vien, — Žoāms Gar­rals neparasti mierīgi atbildēja.

—    Lai notiek, — Torress turpināja. -— Šoreiz runa būs par dimantu zādzību; sauja šo jauko akmentiņu taču maksā miljonu, dažkārt pat divus!

Un Torress, kura seja pauda zemisku alkatību, nevi­ļus sažņaudza dūrē atplesto plaukstu.

—    Lūk, kā tas notika, — viņš'teica. — Reizi gadā Ti­žuko savāktos dimantus mēdz sūtīt prom. Iepriekš izsi­jātus vismaz, caur divpadsmit dažādiem sietiem, tos pēc lieluma sadala divās daļās. Pēc tam dimantus iešuj mai­sos un nosūta uz Riodežaneiro. Šī krava vairāku miljonu vērtībā, kā varat iedomāties, tiek labi apsargāta. To pa­vada raktuvju priekšnieka norīkots ierēdnis, četri kavalē- risti un desmit zaldāti no vietējā garnizona. Vispirms viņi

                                                      Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu.

iegriežas Viljarikā, kur galvenais komandants maisus apzīmogo, pēc tam dodas tālāk uz Riodežaneiro. Jāpiebilst, ka drošības labad aizbraukšanas diena allaž tiek turēta slepenībā. Taču 1826. gadā ne vairāk kā divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecais ierēdnis Dakosta, kas jau pāris gadu strādāja Tižuko raktuvju galvenā pārvald­nieka birojā, izgudroja šādu pārdrošu gājienu: stājies sakaros ar kontrabandistiem, viņš pavēstīja tiem konvoja aizbraukšanas dienu. Nelielā, labi bruņotā ļaundaru banda sāka rīkoties. Divdesmit otrā janvāra naktī aiz Viljari- kas laupītāji negaidot uzbruka dimantu apsardzei. Kon­vojs vīrišķīgi aizstāvējās; tomēr visi tika noslepkavoti, tikai viens smagi ievainots laimīgi aizbēga un pastāstīja par briesmīgo uzbrukumu. Bandīti nebija saudzējuši arī ierēdni, kurš pavadīja vērtīgo kravu. Ļaundari viņu droši vien nosita un iemeta bezdibenī, jo kopš tās dienas viņš pazudis bez vēsts.

—    Un ko darīja Dakosta? — Žoāms Garrals apvaicājās.

— Noziegums viņam nedeva nekāda labuma. Apstākļi sarežģījās tā, ka aizdomas krita uz viņu. Dakostu apvai­noja zādzības organizēšanā. Viņš velti apgalvoja, ka nav vainīgs. Viņam, vajadzēja zināt dienu, kad nolikta kon­voja aizbraukšana. Vienīgi viņš to varēja pavēstīt bandī­tiem. Apsūdzēto iemeta cietumā, tiesāja un piesprieda vi­ņam nāves sodu. Bet nāves spriedums jāizpilda pēc div­desmit četrām stundām.

—    Un nelaimīgais tika sodīts? — Fragozo ievaicājās.

—    Viņu ieslodzīja Viljarikas cietumā, tomēr nakti, da­žas stundas pirms sprieduma izpildīšanas, vai nu rīkojo­ties vienatnē, vai ar līdzzinātāju palīdzību, viņš no cie­tuma aizbēga.

—    Un pēc tam nekas par viņu vairs nav dzirdēts? — Žoāms Garrals jautāja.

—   Nekas! — Torress atbildēja. — Viņš droši vien aiz­brauca no Brazīlijas un, pārdevis laupījumu, dzīvo ce­puri kuldams.

—   Būtu nu labāk dzīvojis nabadzībā! — piezīmēja Žo­āms Garrals.

—    Lai dievs viņu tiesā ar sirdsapziņas mokām par pastrādāto noziegumu! — piebilda Pasanjas tēvs.

Tad mielasta dalībnieki piecēlās no galda un devās laukā ieelpot spirgto vakara gaisu. Saule grima aizvien zemāk, taču līdz tumsai atlika vismaz stunda.

—           Tādi stāsti jautrību neizraisa, — Fragozo noteica, — mūsu saderināšanās mielasts sākumā likās gaišāks.

—    Tikai jūs pats tur esat vainīgs, — sacīja Lina.

—    Kāpēc tā?

—           Kā nu ne? Jūs taču nemitīgi prašņājāt par Dimantu, apgabalu, par kuru mums nav nekādas daļas.

—           Nudien, jums taisnība! — Fragozo piekrita. — Bet es neparedzēju, ka saruna beigsies tik skumji.

-— Tātad galvenais vaininieks esat jūs.

—           Un pirmais tiku sodīts ar to, ka pie galda nedzir­dēju jūsu smieklus, Linas jaunkundzi

Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu. Manoels un Benito, nerunājot ne vārda, gāja blakus. Klusējot vi­ņiem sekoja arī Jakita ar meitu, visus bija pārņēmušas neizprotamas skumjas, it kā nelaimes priekšnojauta.

Torress neatkāpās no Zoāma Garrala, kurš, galvu no­liecis, likās dziļi iegrimis domās, bet pēkšņi Torress, uz­licis viņam roku uz pleca, teica:

—          Žoām Garral, gribu ar jums parunāt, — vai varat veltīt man ceturtdaļstundas?

Žoāms viņā palūkojās.

—    Šeit? — viņš jautāja.

—    Nē, divatā.

—    Tad ejam!

- Abi griezās atpakaļ un, iegājuši mājā, aizvēra durvis.

Grūti attēlot, ko sajuta pārējie, kad 2oāms Garrals ar Torresu nozuda. Kas Ikitosas fazendas cienījamajam saim­niekam varēja būt kopīgs ar šo avantūristu? Pār Garralu ģimeni, šķiet, savilkās negaisa mākoņi, bet neviens neie­drošinājās par to ieminēties.

—           Manoel, — satvēris draugu pie rokas un aizvilcis nomaļus, teica Benito, — lai notiek kas notikdams, bet šis cilvēks rīt Manausā atstās žangadu!

—    Jā! … Tas nepieciešams! … — Manoels piekrita.

—          Un ja tēvam viņa dēļ gadīsies kāda nelaime… Nudien, es Torresu nositīšu!

XX

ACI PRET ACI

Iegājuši istabā, kur neviens viņus netraucēja, abi vīri brīdi klusējot vērās viens otrā. Vai tiešām dēkainis ne­iedrošinājās pirmais sākt. sarunu? Varbūt viņš paredzēja,

ka Žoāms Garrals uz visiem jautājumiem atbildēs ar ni­cinošu skatienu?

Jā, protams! Tieši tāpēc Torress neko nejautāja. Sā­kumā viņš tikai uzstājās ar apgalvojumiem kā apsūdzē­tājs.

—    Žoām, — viņš teica, — jūs nemaz neesat Garrals, jūs īstenībā sauc Dakosta.

Dzirdot Torresu pieminam šo nelaimīgo vārdu, Žoāms Garrals neviļus sarāvās, taču neko neatbildēja.

—    Jūs esat Žoāms Dakosta, — Torress turpināja, — un pirms divdesmit trim gadiem bijāt ierēdnis Tižuko di­mantu raktuvju galvenās pārvaldes birojā; tieši jūs ti­kāt notiesāts uz nāvi par zādzību un slepkavību.

Žoāms Garrals klusēja, un viņa miers, acīm redzot, dē­kaini pārsteidza. Vai patiesi, apvainodams viesmīlīgo saimnieku, viņš būtu kļūdījies? Nē! Tādā gadījumā Žoāms Garrals par šiem briesmīgajiem apvainojumiem uztrauk­tos. Droši vien viņš gluži vienkārši nogaida, gribēdams izdibināt, ko īsti Torress vēlas.

•— Žoām Dakosta, — Torress turpināja, — atkārtoju, jūs esat tas, kuru apcietināja un tiesāja par dimantu zā­dzību, kuram piesprieda nāves sodu un kurš aizbēga no Viljarikas cietuma īsi pirms sprieduma izpildīšanas. Kā­pēc jūs neatbildat?

Torresa tiešajam jautājumam sekoja ilgs klusums. Žo­āms Garrals, arvien tikpat nesatraucams, piegājis pie krēsla, apsēdās. Atbalstījis elkoņus uz neliela galdiņa, viņš cieši raudzījās savā apsūdzētājā.

—    Kāpēc jūs neatbildat? — Torress neatlaidās.

—    Kādu atbildi jūs no manis gaidāt? — Žoāms Garrals vienaldzīgi atteica.

—    Tādu, — Torress lēnām sacīja, — kas man nekavē­joties liktu doties pie Manausas policijas priekšnieka un pavēstīt: šeit atrodas cilvēks, kuru nav grūti pazīt pat pēc divdesmit trim gadiem; šis cilvēks ir Tižuko dimantu zādzības ierosinātājs, konvoja slepkavības līdzzinātājs, tas ir pirms sprieduma izpildīšanas izbēgušais noziedz­nieks Žoāms Garrals, īstajā vārdā Žoāms Dakosta!

—    Tātad, Torres, — Žoāms Garrals sacīja, — ja at­bildēšu, kā vēlaties, man nebūs no jums jābīstas?

—    Protams, jo tad ne jums, ne man vairs nevajadzēs runāt par šo lietu.

—           Ne jums, ne man? — Žoāms Garrals vaicāja. — Vai man jūsu klusēšana jānopērk par naudu?

—    Nē! Lai cik daudz jūs man nepiedāvātu!

—    Ko tad jūs īsti gribat?

—           Žoām Garral, — Torress atbildēja. — Man ir kāds priekšnoteikums. Nesteidzieties to noraidīt un iegaumē­jiet, ka esat manā varā!

—    Kāds ir šis noteikums?

Torress mirkli vilcinājās. Cilvēks, kura dzīvība atradās viņa rokās, pārsteidza ar savu izturēšanos. Torress gai­dīja negantu strīdu, lūgumus, asaras … Taču noziedz­nieks, kas bija notiesāts par vissmagākajiem pārkāpu­miem, viņa priekšā pat nesarāvās. Beidzot, sakrustojis rokas uz krūtīm, Torress sacīja:

—           Jums ir meita. Man viņa patīk, un es vēlos viņu precēt.

Zinādams, ka no tāda cilvēka kā Torress sagaidāms viss, Žoāms Garrals par šo prasību ne mazākajā mērā neuz­traucās.

—          Kā rādās, — viņš teica, — godājamais Torress vē­las saradoties ar slepkavas un zagļa ģimeni?

—           Par savu rīcību es pats atbildēšu, — Torress atcirta. — Ja vēlos kļūt Žoāma Garrala znots, tad arī kļūšu.

—          Jūs taču zināt, Torres, ka mana meita precēs Ma- noelu Valdesu.

—    Manoelam Valdesam jūs atteiksiet.

—    Bet ja Minja tam nepiekritīs?

—           Es viņu pazīstu, jūs viņai visu. izstāstīsiet, un viņa būs ar mieru, — Torress nekaunīgi atbildēja.

—    Visu?

—           Visu, ja tas būs nepieciešams. Kad vajadzēs izvēlē­ties starp pašas jūtām, ģimenes godu un tēva dzīvību, viņa daudz nepārdomās.

—           Kāds jūs esat nelietis, Torres! — joprojām nezaudē­dams aukstasinību, Žoāms Garrals mierīgi noteica.

—          Nelietis un slepkava kā radīti viens otram, lai saprastos.

Pēc šiem vārdiem Žoāms Garrals piecēlies tuvojās dēkainim un, raudzīdamies viņam tieši acīs, teica:

—          Torres, jūsu vēlēšanās iekļūt Žoāma Dakostas ģimenē liecina par to, ka jūs labi zināt: Žoāms Dakosta noziegumā, par kuru tika sodīts, nav vainīgs.

—    Tieši tā!

—     Un vēl, — Žoāms Garrals turpināja, — tas nozīmē, ka jums ir viņa nevainības pierādījums, kuru gatavoja­ties atklāt, kad būsiet apprecējis viņa meitu.

—    Runāsim bez aplinkiem, Žoām Garral, — Torress klusākā balsī teica, — un, kad būsiet mani uzklausījis, redzēsim, vai arī tad vēl iedrošināsieties liegt man savas meitas roku.

—    Es klausos, Torres!

—    Nu, protams, — pusvārdā apraudamies, it kā ne­gribot veldams vārdus pār lūpām, dēkainis teica, — pro­tams, jūs neesat vainīgs! Es to zinu, jo pazīstu īsto no­ziedznieku un varu pat pierādīt, ka esat bez vainas.

—    Un kur slēpjas nelietis, kas izdarīja noziegumu?

—    Viņš miris.

—    Miris! — izdzirdējis šos vārdus, kas it kā laupīja viņam katru cerību attaisnoties, Žoāms Garrals nobāiis iesaucās.

—    Jā, miris, — Torress atkārtoja. — Bet šis cilvēks, ar kuru iepazinos daudzus gadus pēc nozieguma, nemaz neapjauzdams, ka viņš ir vainīgais, šis cilvēks pats ar savu roku sīki aprakstījis dimantu zādzību. īsi pirms nā­ves viņu sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš zināja, kur slēpjas Žoāms Dakosta un ar kādu vārdu nepatiesi apvainotais uzsācis jaunu dzīvi. Viņš zināja, ka Dakosta ir bagāts, dzīvo laimīgas ģimenes lokā, bet zināja arī to, ka notiesātais nevar justies īsti apmierināts. Un tad viņš nolēma atgriezt Dakostam zaudētās tiesības uz laimi un godu .. . Bet šo cilvēku pārsteidza nāve … Man, savam biedram, viņš lūdza izdarīt to, ko pats vairs nespēja. At­devis man notiesātā nevainības pierādījumus un palūdzis nogādāt tos Dakostam, viņš nomira.

—    Šā cilvēka vārds? — neviļus paaugstinādams balsi, Žoāms Garrals nesavaldīgi iesaucās.

—    Kad būsim saradojušies, jūs to uzzināsiet.

—    Un kur atrodas viņa raksts?

Žoāms Garrals bija gatavs klupt Torresam virsū, pār­meklēt viņa kabatas un ar varu atņemt sava godīguma pierādījumu.

—    Raksts glabājas drošā vietā, — Torress atbildēja, — un jūs to saņemsiet tikai tad, ja jūsu meita kļūs mana sieva. Vai arī tagad man vēl atteiksiet?

—    Jā, — Žoāms Garrals atbildēja, — bet par šo do­kumentu dodu jums pusi savas mantas.

                                                                         Piesargieties!

—           Pusi mantas?! — Torress iesaucās. — Piekrītu tikai ar vienu noteikumu, ka Minja to man atnesīs līdzi pūrā.

—           Un tā jūs izpildāt mirēja pēdējo lūgumu grēku no­žēlas brīdī, lūgumu labot nodarīto ļaunumu?

—    Jā, tieši tā.

—    Vēlreiz atkārtoju, Torres, jūs esat briesmīgs nelietis!

—    Kaut arī!

—          Taču es neesmu noziedznieks, un mēs nekad nesa- pratīsimies.

—    Jūs man atsakāt?

—    Atsaku!

—           Tad esat pagalam, Žoām Garral. Jūsu tiesas lietā viss jūs apsūdz. Jums piespriests nāves sods, bet, kā pats zināt, par tamlīdzīgiem noziegumiem valdība sodu ne­mīkstina. Ja kāds jūs nodos, nekavējoties tiksiet apcie­tināts . .. Tiklīdz apcietinās, tā sodīs . .. Un nodošu es!

Ilgi cieties, Žoāms Garrals vairs neizturēja. Vēl mir­klis, un viņš uzkluptu Torresam . ..

Bet blēža nākamais gājiens spieda savaldīties.

—           Piesargieties! — Torress teica. — Jūsu sieva nezina, ka viņas vīrs ir Žoāms Dakosta, arī bērni nezina, ka Žoāms Dakosta ir viņu tēvs, bet jūs viņiem šo noslēpumu atklāsiet.

Žoāms Garrals atkāpās. Viņš savaldījās, un viņa seja pieņēma parasto mierīgo izteiksmi.

—           Šī saruna pārāk ieilgst, — iedams uz durvīm, viņš noteica, — tagad es zinu, kas man darāms.

—           Piesargieties, Žoām Garral! — Torress vēlreiz pie­draudēja, nespēdams ticēt, ka viņa zemiskais šantāžas paņēmiens izgāzies.

Žoāms Garrals neatbildēja. Atvēris durvis uz lieveni, viņš pamāja Torresam sekot, un viņi devās laukā, kur žangadas centrā bija sapulcējusies Garralu ģimene.

Benito, dziļi satraukts, piecēlās, pēc tam arī Manoels un pārējie. Visi ievēroja Torresa joprojām draudīgās kus­tības un viņa dusmās degošās acis.

Turpretī Žoāms Garrals šķita gluži mierīgs un gandrīz vai smaidīgs.

Abi piegāja pie Jakitas un jauniešiem. Nevienam ne­bija drosmes ierunāties.

Pirmais smago klusumu neskanīgā balsī pārtrauca Tor­ress ar viņam raksturīgo nekaunību.

—          Pēdējo reizi, Žoām Garral, — viņš teica, — pēdējo reizi es pieprasu jūsu atbildi!

—    Manu atbildi? Te tā būs!

Un Žoāms Garrals pievērsās sievai.

—          Jakita, — viņš teica, — īpaši apstākļi liek mainīt lēmumu par Minjas un Manoela kāzām.

—    Beidzot! — iesaucās Torress.

Klusēdams Žoāms Garrals uzmeta dēkainim dziļa ni­cinājuma pilnu skatienu.

Bet Manoelam, izdzirdot Žoāma Garrala nodomu, sa­traukumā aizrāvās elpa. Minja, piecēlusies kājās, gluži bāla piesteidzās pie mātes, it kā atbalstu meklēdama. Ja­kita apskāva meitu, grasīdamās aizstāvēt.

—          Tēt! — nostādamies starp Žoāmu Garralu un Tor- resu, iesaucās Benito._— Ko jūs ar to gribat teikt?

—          Gribu teikt, — Žoāms Garrals skaļi atbildēja, — ka nav vērts gaidīt mūsu ierašanos Belemā, lai Minja un Manoels apprecētos. Jau rīt pat Pasanjas tēvs viņus sa­laulās šepat uz žangadas, ja vien Manoels pēc sarunas ar mani nedomās vilcināties.

—    Ko niekus, tēt! — jauneklis iesaucās.

—          Pagaidām vēl negodā mani par tēvu, Manoel, — Žoāms Garrals sacīja, un viņa balss skanēja dīvaini skumji.

Torress tobrīd stāvēja sakrustotām rokām, noraudzī- damies visos ar neizsakāmu bezkaunību.

—          Tad, redz, kāds ir jūsu pēdējais vārds, — izstiepis roku pret Garralu, viņš teica.

—    Nē, tas nav pēdējais,

-— Ko tad vēl teiksiet?

—          Nu tad klausieties, Torres! Šeit pavēlu es. Un lūdzu jūs tūlīt pat, vai tas jums patīk vai ne, atstāt plostu!

—          Tieši tā un uz karstām pēdām! — piebalsoja Be­nito. — Vai arī es šo vīru pārmetīšu pār bortu!

Torress paraustīja plecus.

—          Nedraudiet, — viņš teica. — Draudi šeit lieki! Es pats vēlos nekavējoties nokļūt malā. Bet jūs mani vēl pieminēsiet, Žoām Garral! Mēs drīz atkal redzēsimies!

—          Ja tas atkarīgs no manis, — Žoāms Garrals sacīja, — tad iespējams, ka drīzāk, nekā jūs vēlētos. Rīt dodos pie provinces galvenā tiesneša Riveiro, kuram jau esmu ziņojis par savu ierašanos Manausā. Ja jums netrūkst drosmes, atnāciet arī jūs!

■— Pie tiesneša Riveiro? … — manāmi apjucis, Tor­ress nomurmināja.

—    Pie tiesneša Riveiro, — Žoāms Garrals atkārtoja.

Pēc tam, ar nevērīgu žestu norādījis Torresam uz

pirogu, viņš pavēlēja četriem airētājiem nekavējoties izsēdināt nelieti salas tuvākajā krastā.

Un tā Torress beidzot bija prom.

Nespēdami atjēgties no uztraukuma, visi klusējot gai­dīja, ko teiks ģimenes galva. Bet Fragozo, lāgā neaptvē­ris stāvokļa nopietnību, kā parasts, spēji pievērsās Žoāmam Garralam:

—          Ja rīt uz žangadas salaulās Minjas jaunkundzi ar Manoela kungu . . .

—          Jūs varēsiet laulāties visi reizē, draugs, — Žoāms Garrals laipni teica.

Un, paaicinājis Manoelu līdzi, viņš devās uz savu istabu.

Žoāma Garrala un Manoela saruna ilga pusstundu, kas ģimenei likās gara kā mūžība, līdz beidzot durvis atvērās.

Manoels iznāca laukā viens.

Viņa acis mirdzēja cēlā apņēmībā.

Piegājis klāt pie Jakitas, Manoels viņu nosauca par savu māmiņu, Minju par sievu, Benito — par brāli. Tad palūkojās Linā un Fragozo un, pateicis visiem «līdz rī­tam», aizgāja.

Manoels bija uzzinājis, kas norisa starp Žoāmu Garralu un Torresu. Viņš uzzināja arī to, ka Žoāms Garrals cer uz tiesneša Riveiro atbalstu; jau pusgadu, nevienam neko nenojaušot, viņš bija sarakstījies ar Riveiro, izskaid­rojis visu un beidzot pārliecinājis tiesnesi par savu ne­vainību. Manoels zināja, ka Žoāms Garrals devies šajā ceļojumā ar vienu mērķi — panākt lietas otrreizēju iz­skatīšanu, lai viņa meitai un znotam nebūtu jākļūst par upuri briesmīgajam stāvoklim, kura dēļ pats tik ilgi bija cietis.

Jā, Manoelam tagad viss bija skaidrs,, pat tas, ka Žoāms Garrals, pareizāk sakot, Žoāms Dakosta, sodīts bez vai­nas, un šīs nelaimes dēļ viņš Manoelam šķita vēl dār­gāks.

Taču vienu viņš vēl nezināja —- to, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Žoāma Garrala attaisnojums.

Žoāms Garrals nolēma lūgt tiesnesi izmantot šo pierā­dījumu, ja vien Torress nebija melojis.

Pagaidām nevienam neko neatklādams, Manoels tikai noteica, ka dosies pavēstīt Pasanjas tēvam, lai viņš ga­tavojas abu pāru laulībām.

Nākamajā dienā, divdesmit ceturtajā augustā, stundu pirms laulību ceremonijas no kreisā krasta žangadai tu­vojās liela piroga.

Divpadsmit vīru ātri īrās šurp no Manausas; pirogā sēdēja daži policisti un policijas priekšnieks, kurš, nosaucis savu vārdu, uzkāpa uz žangadas.

Tobrīd, saposusies kāzām, no mājas iznāca Žoāma Garrala ģimene.

—          Kur Žoāms Garrals? — policijas priekšnieks jau­tāja.

—    Šeit, — Žoams Garrals atbildēja.

—          Žoām Garral, — policijas priekšnieks teica, — ag­rāk jūs bijāt Žoāms Dakosta. Jūs esat saucies divos vār­dos. Es jūs apcietinu.

To izdzirdējušas, Jakita un Minja negaidītā pārstei­gumā apstājās kā sastingušas.

—          Mans tēvs — slepkava?! — grasīdamies mesties Žoāmam palīgā, iesaucās Benito.

Tēvs viņam pamāja klusēt.

—           Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu? — Žoāms Gar­rals stingrā balsī pievērsās policijas priekšniekam. — Kas jums devis rīkojumu mani apcietināt? Vai galvenais tiesnesis Riveiro?

—           Nē, — policijas priekšnieks atbildēja, — viņa viet­nieks deva rīkojumu jūs steidzīgi arestēt. Tiesnesim va­kar vakarā bija sirds lēkme, un, neatguvis samaņu, viņš šonakt divos miris.

—    Miris! — Žoāms Garrals, gluži satriekts, iesaucās.

—    Miris! . . . Miris!

Bet drīz viņš, no jauna izslējies, pievērsās sievai un bērniem.

—           Tiesnesis Riveiro, mani dārgie, — viņš teica, — vie­nīgais zināja, ka neesmu vainīgs. Šā cilvēka nāve var kļūt man liktenīga, bet tādēļ vēl nav jākrīt izmisumā.

Priekšnieks pamāja policistiem, tie ielenca Žoāmu Gar­ralu, grasīdamies viņu aizvest.

—    Runājiet taču, tēt! — Benito kā neprātā sauca.

—    Sakiet vienu vārdu, un mēs jūs aizstāvēsim, kaut arī būtu jāpielieto vara, lai atriebtu šausmīgo maldīšanos, kurai esat kritis par upuri!

                                                                Lai cilvēki lemj taisnu tiesu

—   Šeit maldu nav, dēls. Žoāms Garrals un Žoāms Da­kosta ir viens un tas pats. Jā, es patiesi esmu Žoāms Dakosta. Mani, godīgu cilvēku, pirms divdesmit trim ga­diem, netaisni apvainotu, notiesāja uz nāvi. Dieva priekšā zvēru pie savu bērnu un viņu mātes galvas, ka esmu pilnīgi bez vainas!

—   Jebkura saruna ar ģimeni jums liegta, — policijas priekšnieks noteica. — Jūs esat apcietināts, Žoām Garral, un man stingri jāievēro pavēle.

Žoāms ar mājienu apturēja savus tuviniekus un satriek­tos kalpotājus.

—   Lai cilvēki lemj taisnu tiesu, — viņš teica, — pirms piepildās dieva tiesa.

Un, lepni izslējis galvu, viņš iekāpa pirogā. Patiesi šķita, ka ho visiem klātesošajiem smagais negaidītais trieciens nebija salauzis vienīgi pašu Žoāmu Garralu.

OTRA DAĻA

I

MANAUSA

Manausa atrodas tieši uz 3° 8' 4" dienvidu platuma un 67° 27' rietumu garuma, ja skaita no Parīzes meridiāna. Četrsimt divdesmit jūdžu to šķir no Belemas un tikai desmit kilometru no Rionegro grīvas.

Manausa nav celta pie pašas Amazones. Provinces galvaspilsētas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas gleznaini izvietotas pakalnā, kas slejas virs plaša līdzenuma Ama­zones nozīmīgākās un lielākās pietekas — Rionegro krei­sajā krastā.

Rionegro, ko 1645. gadā atklājis spānis Favelja, sākas kalnos, ziemeļrietumos starp Brazīliju un Jauno Granādu, pašā Popajanas provinces centrā, un divas pietekas — Pimičima un Kasikjari — to savieno ar Orinoko, proti, ar Gvajānām.

Veikusi tūkstoš septiņsimt kilometru, varenā Rionegro pievienojas Amazonei ar aptuveni divi tūkstoši četri simti metru platu grīvu, bet tās tumšā straume ir tik spē­cīga un strauja, ka vairāku jūdžu attālumā nesajaucas ar Amazones skaidrajiem ūdeņiem. Grīvā pietekas krasti, atvirzījušies viens no otra, veido plašu līci, kas stiepjas piecpadsmit jūdzes līdz pat Anaviljanas salām.

Vienā no šaurajiem līčiem atrodas Manausas osta. Te, gaidot labvēlīgu ceļa vēju, stāv milzum daudz laivu un kuģu, vairāki no tiem remonta dēļ noenkurojušies kanā­los, tā saucamajos igarapē, kas lielā skaitā, dīvaini aiz­locīdamies, izvago mazliet Holandes pilsētām līdzīgo Manausu.

Drīzumā abu upju satekas vietā tiks uzcelta tvaikoņu

                                                                              Manausa.

piestātne, līdz ar to Manausā stipri attīstīsies tirdzniecība. Patiesi, pa daudzajiem ūdens ceļiem no šejienes uz vi­sām pusēm varēs sūtīt dažādas preces — gan būvbaļķus un citus vērtīgus kokmateriālus, gan kakao, kaučuku, kafiju, salsaparilju, cukurniedres, indigo, muskatriekstus, sālītās zivis, bruņurupuču sviestu; tas viss uz ziemeļiem un rietumiem ceļos pa Rionegro, uz dienvidiem un rie­tumiem pa Madeiru un, beidzot, pa Amazoni uz austru­miem līdz Atlantijas okeāna piekrastei. Pilsētas stāvok­lis ir reti izdevīgs un var stipri veicināt tās uzplaukumu.

Manausa vai Manao senos laikos dēvēta par Mouru, vēlāk par Barru de Rionegro. No 1757. gada līdz 1804. ga­dam pilsēta bija tikai Amazones lielākās pietekas vārdā nosauktā cietokšņa daļa abu upju satekas vietā. Bet kopš 1826. gada, kļuvusi par plašās provinces galvaspilsētu, tā pārdēvēta tolaik Amerikā dzīvojošās manao cilts vārdā.

Nekompetenti ceļotāji šo pilsētu uzskatīja par sla­veno, fantastisko Manoa, kas it kā atradusies pie teik­smainā Parima ozera, kurš gan laikam nebija nekas cits kā Branko augštece, proti, vienkārša Rionegro pieteka. Pēc tautas ticējumiem šai vietā kādreiz bijusi Eldorado valsts, kuras valdnieks ik rītus licis sevi nokaisīt zelta putekļiem, jo dārgo metālu šajā zemē varējuši grābt lāp­stām. Taču, kad noskaidroja patiesos apstākļus, izrādījās, ka šis uzskats ir maldīgs: iztēlotās zelta smiltis bija tikai nevērtīgi, ar vizlu bagāti minerāli, kuru neīstais spīdums vilināja alkatīgos zelta meklētājus. Vārdu sakot, Manausā nav nekā no teiksmainajām Eldorado bagātībām. Tā ir gluži parasta pilsēta ar aptuveni pieci tūkstoši iedzīvo­tājiem, trīs tūkstoši no tiem strādā par ierēdņiem, jo pil­sētā netrūkst dažādu iestāžu; starp tām ir likumdošanas palāta, gubernatora pils, valsts kase, muita, turklāt 1848. gadā dibinātā koledža un jaunā 1851. gadā būvētā slimnīca. Ja pievieno klāt arī kapsētu pilsētas pakalna austrumu nogāzē un tagad jau nopostīto cietoksni, kas celts 1669. gadā aizsardzībai pret Amazones pirātiem, priekšstats par Manausas ievērojamākajām vietām būtu pilnīgs.

No baznicam jaatzīme tikai divas: neliela Marijas pa­sludināšanas baznīciņa un Brīnumdarītājas Dievmātes ka­pela, kas uzcelta gandrīz pilnīgi klajā uzkalniņā un pa­ceļas pāri Manausai.

Siimaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem.

Pilsētai, kuru dibinājuši spāņi, tas šķiet par maz. Abām minētajām baznīcām varētu pieskaitīt arī karmelitu klos­teri, kaut gan, pēc 1850. gada ugunsgrēka no tā pāri pa­likušas vienīgi drupas.

Manausas iedzīvotāju skaits nemēdz pārsniegt minēto skaitli; bez amatpersonām, ierēdņiem un zaldātiem tajā mīt arī portugāļu tirgoņi un dažādu Rionegro apkaimes cilšu indiāņi.

Pilsētas satiksme koncentrējas trijās diezgan līkumai­nās ielās. Tām doti īpatni, šai zemei raksturīgi nosau­kumi: Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara ielas. Cauri visai pilsētai rietumu virzienā aizvijas simtgadīgu apel- sīnkoku aleja, kuru arhitekti, vecās pilsētas vietā ceļot jauno, godbijīgi saudzējuši.

Ap trim galvenajām ielām sazarojas vesels tīkls sīku, nebruģētu ieliņu, ko šķērso četri kanāli ar koka til­tiņiem. Dažviet kanāli aizlokās pāri plašiem laukumiem, kur kuplo nezāles un zied košas puķes; šie laukumi atgā­dina dabiskus skvērus varenu koku — visbiežāk sumau- meiru pavēnī. Sumaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem, kurus vainago plata kupolveida lapotne.

Vairāki simti privāto māju ir visai primitīvi nami, dažus no tiem klāj dakstiņu,- citus — palmu lapu jumti ar nelieliem tornīšiem, māju priekšpusē ir piebūves vei­kaliem, kuri lielākoties pieder portugāļu tirgotājiem.

Bet kādi ļaudis no šīm valsts iestādēm un personis­kajiem namiem iznāk Manausas ielās savās atpūtas stun­dās? Lepni kungi melnos uzvalkos, zīda cilindros, lakkurpēs, gaišos cimdos, kaklasaites mezglā iespraustām briljanta adatām; sievietes greznos, bezgaumīgos tērpos, rišainos svārkos, modernās cepurēs; te netrūkst arī eiro­peiski ģērbtu indiāņu, kuri pamazām zaudē Amazones baseina vidusdaļā joprojām saglabājušās vietējā kolorīta paliekas.

Tāda ir Manausa, ar kuru bija nepieciešams vispārīgos vilcienos iepazīstināt lasītāju mūsu stāsta turpmāko noti­kumu izpratnes labā. Šajā pilsētā tieši pusceļā tika tra­ģiski pārtraukts žangadas brauciens; te visā drīzumā bija lemts risināties noslēpumainās traģēdijas negaidītajiem sarežģījumiem.

II

PIRMAJĀ BRĪDI

Tiklīdz nozuda piroga, aizvezdama Žoāmu Garralu, pa­reizāk sakot, Žoāmu Dakostu — laiks saukt viņu īstajā vārdā —, Benito pievērsās Manoelam.

—    Kas tev zināms? — viņš vaicāja.

—    Tavs tēvs nav vainīgs! Jā, viņš nav vainīgs! — Ma­noels atbildēja. — Pirms divdesmit trim gadiem viņš so­dīts par noziegumu, kuru nav izdarījis.

—    Viņš tev visu izstāstīja, Manoel?

—    Visu, Benito! — jauneklis sacīja. — Šis krietnais cilvēks negribēja savu pagātni slēpt nākamajam znotam.

—    Bet vai tēvam ir kāda iespēja pierādīt, ka viņš nav vainīgs?

—    Labākais pierādījums, Benito, ir viņa divdesmit trīs gadus ilgā godīgā dzīve, kas pelna cieņu, tāpat kā nule spertais solis — Žoāms Dakosta pats devās uz tiesu, lai pateiktu: «Še es esmu! Vairs nevēlos dzīvot divkosīgu dzīvi. Negribu slapstīties ar svešu vārdu! Jūs notiesājāt nevainīgu cilvēku! Tagad reabilitējiet to!»

—    Bet tu… Kad tēvs ar tevi runāja… Vai tu ne mirkli nešaubījies par viņa vārdu patiesīgumu? —- iesau­cās Benito.

—    Ne mirkli, mans brāli! — Manoels atbildēja.

Abi jaunekļi cieši, sirsnīgi paspieda viens otram roku.

Pēc tam Benito pievērsās mācītājam.

—    Pasanjas tēv, — viņš teica, — pavadiet māti un māsu uz istabu! Lūdzu, nepametiet viņas šodien! Ne­viens no mums nešaubās par tēva godīgumu, neviens … Jūs pats it labi to zināt. Rīt mēs ar māti dosimies pie po­licijas priekšnieka. Gan viņš mums neliegs tikties ar apcietināto. Nē! Tas būtu pārāk nežēlīgi! Mēs sastapsim tēvu un apspriedīsimies, ko darīt, lai panāktu reabili­tāciju.

Jakita šķita kā paralizēta; taču vīrišķīgā sieviete, ko pēkšņais trieciens bija samulsinājis, drīz vien attapās. Jakita Dakosta būs tikpat nesalaužama kā Jakita Garrala. Viņa ticēja, ka vīrs nav vainīgs. Viņai prātā nenāca pār­mest Žoāmam, ka viņš ar viltotu uzvārdu precējies. Ja­kita domāja tikai par ilgo, laimīgi pavadīto mūžu kopā ar krietno cilvēku, kurš tagad nevainīgs smok cietumā.

Nudien! Rīt pat viņa būs pie cietuma vārtiem un neat­kāpsies, līdz netiks iekšā.

Pasanjas tēvs Jakitu kopā ar meitu, kas nespēja val­dīt asaras, ieveda mājā.

Abi jaunekļi palika divatā.

—          Un tagad, Manoel, — Benito iesāka, — man jāzina viss, ko tev sacīja tēvs.

—    Tur nav nekā slēpjama, Benito.

—    Kāpēc Torress pie mums ieradās?

—          Lai pārdotu 2oāmam Dakostam viņa pagātnes no­slēpumu.

—          Acīm redzot, kad sastapām Torresu Ikitosas mežā, viņa nolūks bija nodibināt sakarus ar manu tēvu?

—           Protams, — Manoels atbildēja. — Nelietis devās uz fazendu, lai īstenotu sen iecerētu plānu un ar zemiskas šantāžas palīdzību izmānītu tēvam naudu.

—           Un, kad pavēstījām, — Benito turpināja, — ka tēvs ar ģimeni gatavojas ceļojumam pāri robežai, viņš neka­vējās mainīt plānu?

—           Protams, Benito, tāpēc, ka brazīliešu zemē Zoāms Dakosta viņa nagos nokļūtu ātrāk nekā šajā pusē. Tāpēc mēs Torresu sastapām Tabatingā, kur viņš mūs jau gai­dīja, pareizāk sakot, mums uzglūnēja.

—          Ak, kāpēc man vajadzēja aicināt viņu uz žan- gadu! — Benito izmisīgi iesaucās.

—           Brāli, — Manoels atsāka, — nepārmet sev neko! Agri vai vēlu nelietis mūs dabūtu rokā. Šis cilvēks nav no tiem, kas laidīs garām krietnu ķērienu. Ja viņam ne­izdotos mūs panākt Tabatingā, gan viņš mūs sameklētu Manausā.

—           Jā, Manoel, tev taisnība! Bet nav vērts spriedelēt par pagātni, tagad jāpadomā par nākotni! … Nekavēsim laiku veltās nožēlās! Ir jārīkojas!

Tā runājot, Benito pārvilka roku pār pieri, lūkodams visos sīkumos atcerēties bēdīgo notikumu.

—           Paklau, — viņš jautāja, — kā Torress varēja zināt, ka tēvs pirms divdesmit trim gadiem tiesāts par dīvaino Tižuko noziegumu?

—          Nav ne jausmas, — Manoels atbildēja, — un rādās, ka to nezina arī tēvs pats.

—           Bet Torresam taču bija skaidrs, ar kādu vārdu slēp­jas Zoāms Dakosta?

—    Acīm redzot.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki.

•— Un viņš zināja arī, ka tēvs ilgus gadus dzīvojis Peru, Ikitosas ciematā?

—          Tieši tā, — Manoels atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā viņš to uzzinājis.

—           Pēdējais jautājums, — Benito teica. — Ko Torress lika priekšā tēvam īsās sarunas laikā, pirms tēvs viņu padzina?

—           Draudēja viņu nodot, paziņot Zoāma Garrala īsto uzvārdu policijai, ja viņš atteiksies samaksāt par klusē­šanu.

—    Un kādu maksu nelietis pieprasīja?

—          Minjas roku! — dusmās nobālis, Manoels nevilci­nādamies atbildēja.

—    Kā viņš iedrošinājās! … — Benito iesaucās.

—           Tu dzirdēji tēva atbildi uz šo zemisko prasību, Be­nito.

—           Jā, protams, Manoel! … Tēvs atbildēja tā, kā to sašutumā būtu darījis jebkurš godīgs cilvēks. Viņš Tor­resu padzina! Bet nē, ar to nepietiek! Tēvu taču apcieti­nāja Torresa nodevības dēļ, vai nav tiesa?

—    Jā, Torress viņu nodevis.

—           Tādā gadījumā neģēlis jāsameklē! — draudīgi vici­nādams dūri uz upes kreisā krasta pusi, kur bija nozudis Torress, Benito iesaucās. — Gribu noskaidrot, kā viņš atklājis noslēpumu! … Lai viņš atzīstas, ka uzzinājis to no īstā vainīgā! Viņam būs jārunā… Bet, ja liegsies, tad es gan zināšu, ko darīt!

—           Ko darīt mums abiem, — ne tik dedzīgi, taču vien­līdz apņēmīgi piemetināja Manoels.

—    Nē, Manoel, nē! … Tikai man vienam pašam!

—           Mēs esam brāļi, Benito, — Manoels iebilda, — un tāpēc atriebt pienākas kā tev, tā man.

Benito klusēja. Acīm redzot, viņš šajā jautājumā bija jau pieņēmis negrozāmu lēmumu.

Tajā brīdī jaunekļiem tuvojās locis Araužo, kas bija uzmanīgi vērojis upi.

—          Ko esat izlēmuši? — viņš vaicāja. — Vai žangada paliks pie Muras salas, vai būs jāiebrauc Manausas ostā?

Līdz naktij jautājumu vajadzēja pārdomāt un izšķirt.

Protams, vēsts par 2oāma Dakostas apcietināšanu bija paguvusi izplatīties visā pilsētā. Droši vien tā Manausas iedzīvotājos izraisīja ziņkāri. Un ja ne vien to, bet arī naidu pret kādreiz tik plaši izdaudzinātā Tižuko

Pasanjcts tēva pavadība laukā iznāca Jakita un Min ja.

nozieguma galveno vainīgo? Vai nevajadzēja bīties no zi­nāma tautas protesta pret nesodīto ļaundarību? Ja pieņem šādu iespēju, vai prātīgāk nebūtu atstāt žangadu pie Mu- ras salas, upes labajā krastā, dažas jūdzes no Manausas?

Jautājums tika vispusīgi apsvērts.

—    Nē! — iesaucās Benito. — Ja mēs paliksim šeit, mēs radīsim aizdomas, ka esam pametuši tēvu, apšaubām viņa godīgumu, bīstamies tikt noturēti par viņa līdzzinātājiem. Mums nekavējoties jādodas uz Manausu!

—    Tev taisnība, Benito, — Manoels neiebilda. — Brau­cam!

Araužo, piekrītoši palocījis galvu, deva komandu sa­gatavoties. Manevrēt šai vietā nebija visai viegli. Lai iebrauktu divpadsmit jūdzes platajā grīvā un noenkurotos pietekas kreisajā krastā, vajadzēja šķērsot Amazones straumi, kurai pievienojās Rionegro straujie ūdeņi.

Tauvas tika atraisītas. Straume aizrāva žangadu, un tā peldēja pa diagonāli uz pretējo krastu. Izmantojot straumes pagriezienus ap krasta zemes mēlēm. Araužo un komanda ar garo ķekšu palīdzību prasmīgi vadīja milzu plostu nepieciešamajā virzienā.

Pāris stundu vēlāk žangada tuvojās Amazones otram krastam mazliet augšpus Rionegro grīvas — un pati straume to ienesa platajā līcī pietekas kreisajā krastā.

Ap pieciem vakarā žangada beidzot bija stingri pie­tauvojusies, taču ne pašā Manausas ostā, bet pusjūdzi zemāk, jo, iebraucot ostā, būtu jāpārvar pārāk spēcīga straume.

Garais plosts tagad atdusējās Rionegro tumšajos ūde­ņos diezgan stāva, zeltaini pumpurotām cikropijām noau­guša krasta malā, ko iežogoja augsts niedrājs, tā sauca­mās froksas, kuru stiebri ir tik cieti, ka indiāņi no tiem pagatavo ieročus.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki. Bez šaubām, līdz žangadai tos bija atvilinājusi ziņkāre. Vēsts par. Zoāma Dakostas apcietināšanu izplatījās ātri; taču Manausas pilsoņu ziņkāre nebija pārāk uzbāzīga, viņi turējās no plosta pa gabalu.

Benito dzīrās tūlīt pat izkāpt krastā. Manoels viņu at­runāja.

—    Nogaidi rītu, — viņš teica. — Drīz iestāsies tumsa,, un mēs nedrīkstam pamest žangadu.

—    Labi, atliksim līdz rītam! — Benito piekrita,

Tobrīd Pasanjas tēva pavadībā laukā iznāca Jakita un Minja. Minja joprojām raudāja, bet Jakitas acis bija sausas, noteiktajās kustībās jauta apņēmību. Varēja no­prast, ka šī sieviete sagatavojusies uz visu — pildīt pie­nākumu un izmantot savas tiesības.

Jakita lēnām tuvojās Manoelam.

—           Manoel, — viņa teica, — uzklausiet mani, gribu jums pateikt, ko man saka sirdsapziņa.

—    Es klausos, — Manoels sacīja.

Jakita vērīgi viņā palūkojās.

—           Vakar, — viņa teica, — kad pēc sarunas ar 2oāmu Dakostu, manu vīru, jūs pienācāt man klāt un teicāt — «Māmiņ!», kad saņēmāt Minjas roku un sacījāt — «Mana sieva!», vai Žoāma Dakostas pagātne tobrīd jums vairs nebija noslēpums, jūs visu jau zinājāt?

—          Zināju, — Manoels apstiprināja. — Un lai dievs mani soda, ja es kaut brīdi būtu šaubījies! . ..

—           Lai paliek, Manoel, — Jakita turpināja. — Bet 2o- āms Dakosta tad vēl nebija apcietināts. Tagad stāvoklis mainījies. Kaut arī bez vainas, mans vīrs tomēr atrodas policijas rokās, viņa noslēpums atklāts, Minja ir uz nāvi notiesāta cilvēka meita .. .

—          Minja Dakosta vai Minja Garrala — kāda tur star­pība! — Manoels ilgāk vairs nespēja valdīties.

—    Manoel! — meitene nočukstēja.

Droši vien Minja būtu pakritusi, ja Lina viņu nesatu­rētu.

—           Māt, ja nevēlaties Minjai nodarīt pāri, — Manoels teica, — tad sauciet mani par savu dēlu!

—    Mans dēls! Mans bērns!

Tas bija viss, ko Jakita spēja izdvest, un ar lielām pū­lēm apspiestās asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem.

Visi atgriezās mājā. Bet augu nakti neviens no šīs krietnās ģimenes, kuru bija piemeklējis tik smags trie­ciens, ne mirkli neaizvēra acu.

III

ATSKATS PAGĀTNĒ

Tiesneša Riveiro nāve bija liktenīgs trieciens Zoāmam Dakostam, kurš pilnīgi paļāvās uz viņa atbalstu.

Riveiro, pats vairs nebūdams Manausas galvenais tiesnesis, proti, provinces augstākā amatpersona, pazina Dakostu, kopš dimantu raktuvju jaunais ierēdnis tika sodīts dimantu zādzības lietā. Riveiro tolaik bija tikai advokāts Viljarikā. Zvērināto tiesā viņš bija uzņēmies apsūdzētā aizstāvniecT bu. Izpētījis lietu, Riveiro ķērās tai klāt tik sirsnīgi, it kā tā attiektos uz viņu pašu. Sīki iz­studējis protokolus un liecinieku norādījumus, advokāts guva dziļu pārliecību, ka viņa klients apsūdzēts netaisni, jo ne sardzes zaldātu noslepkavošanā, ne dimantu zā­dzībā nav piedalījies, un ka izmeklēšanas gaita bijusi nepareiza, — vārdu sakot, Žoāms Dakosta nav vainīgs.

Un tomēr, par spīti advokāta Riveiro spējām un cen­tībai, zvērinātos pārliecināt neizdevās. Kam viņš būtu varējis uzvelt vainu? Ja ļaundariem konvoja slepenās aiz­braukšanas dienu nebija pavēstījis Zoāms Dakosta, kuram pēc dienesta stāvokļa tā bija labi zināma, kas tad bija šā nozieguma līdzzinātājs? Ierēdnis, kurš konvoju pava­dīja, aizgāja bojā līdz ar pārējiem, tāpēc uz viņu aizdo­mas nekrita. Visi apstākļi liecināja, ka vienīgais un ne­apšaubāmais nozieguma ierosinātājs bijis Zoāms Dakosta.

Riveiro dedzīgi viņu aizstāvēja. Viņš tiesā runāja no sirds. Tas tomēr nespēja apsūdzēto glābt. Zvērinātie it visos jautājumos uzturēja apsūdzību. Žoāmu Dakostu tiesāja par slepkavību ar iepriekšēju nolūku bez jebkā­diem vainu mīkstinošiem apstākļiem un piesprieda viņam nāves sodu.

Notiesātajam nebija cerības uz glābiņu. Tā kā nozie­gums tika izdarīts Dimantu apgabalā, sodu mīkstināt ne­varēja. Dakosta šķita pagalam.. . Taču nakti pirms sprie­duma izpildīšanas, kad laukumā jau slējās karātavas, Zoāmam Dakostam laimējās no Viljarikas cietuma iz­bēgt. .. Pārējais mums jau zināms.

Divdesmit gadus vēlāk advokātu Riveiro iecēla par galveno tiesnesi Manausā. Uzzinājis šo pārmaiņu, bēglis, kas slēpās Ikitosas fazendā, nolēma izmantot izdevību, lai ierosinātu lietas vēlreizēju izskatīšanu, cerēdams uz zi­nāmiem panākumiem. Zoāms Dakosta bija pārliecināts, ka advokāts, kas tagad kļuvis tiesnesis, savus uzskatus par viņu nebūs grozījis. Tāpēc viņš nolēma darīt visu reabilitācijas labā. Ja Amazones provinces galvenais tiesnesis nebūtu Riveiro, varbūt Žoāms vēl vilcinātos, jo viņam trūka jebkādu lietisku pierādījumu, lai sevi at­taisnotu. Kaut gan slēpšanās īkitosas trimdā šo krietno cilvēku smagi nomāca, viņš droši vien būtu nogaidījis, līdz laiks dzēsīs visas atmiņas par drausmīgo noziegumu, taču kāds apstāklis liedza vilcināties.

Jau sen, pirms par to ierunājās Jakita, Žoāms Dakosta bija ievērojis, ka Maonels mīl viņa meitu. Minjas un jaunā ārsta precības viņam visādā ziņā likās vēlamas. Manoels, bez šaubām, kuru katru dienu varēja lūgt Min­jas roku, un Žoāms Dakosta nevēlējās tikt negaidīti pār­steigts.

Viņam neciešama likās doma, ka meita ar viltotu uz­vārdu dosies laulībā un ka Manoels Valdess, cerēdams saradoties ar Garraliem, patiesībā apprecēs uz nāvi no­tiesāta bēgļa Dakostas meitu. Nē! Šī laulība nedrīkstēja kļūt līdzīga viņa paša un Jakitas laulībai! Nē! Nekādā ziņā!

Atskatīsimies uz pagājušajiem notikumiem. Četrus ga­ldus pēc tam, kad Žoāms Dakosta, ieradies Ikitosas fermā, kļuva Mageljansa palīgs, veco portugāli pārnesa mājās nāvīgi ievainotu. Viņam atlika dzīvot vairs dažas dienas. Mageljanss bijās, ka meita paliks viena bez atbalsta; taču, zinādams, ka Jakita un Žoāms viens otru mīl, tēvs vēlējās, lai viņi steidzīgi salaulātos.

Sākumā Zoāms atteicās. Viņš solījās būt Jakitas aiz- .stāvis, kalps, nemaz nebūdams viņas virs… Bet, kad mirstošais tēvs neatlaidās, Žoāms Garrals nespēja preto­ties. Jakita sniedza viņam roku, un viņš to pieņēma.

Jā! Tā bija nopietna kļūda! Žoāmam Garralam toreiz pienācās vai nu atzīties, vai uz visiem laikiem bēgt no mājām, kurās bija tik sirsnīgi uzņemts, bēgt no fazendas, kas tagad ar viņa pūļu palīdzību plauka un zēla. Jā! Pareizāk būtu bijis vispirms atklāt patiesību, nevis dot sava labdara meitai viltotu par slepkavību uz nāvi notiesāta cilvēka vārdu, kaut arī viņš dieva priekšā ne­bija vainīgs.

Bet apstākļi liedza kavēties, vecajam fermerim tuvojās nāves stunda, viņš lūdzoši stiepa rokas pretī Žoāmam un meitai… Zoāms Dakosta klusēja, laulības notika, un jau­nais fermeris savu turpmāko dzīvi veltīja savas jaunās sievas laimei.

«Ja es Jakitai visu atklātu, viņa man piedotu,» Žoāms nemitējās sev iestāstīt. «Viņa ne mirkli nešaubītos par mani. Bet, kaut arī biju spiests mānīt sievu, nevēlos pie­vilt godīgu jaunekli, kurš, apprecot Minju, ienāks mūsu ģimenē. Nē! Tad jau labāk nodot sevi tiesai un izbeigt melīgo dzīvi!»

Bez šaubām, Žoāmam Dakostam ne reizi vien iešāvās prātā, ka vajadzētu sievai atklāt savu pagātni. Nudien! Nereti atzīšanās viņam jau bija uz lūpām, it īpaši brīdī, kad Jakita lūdza vīru braukt viņai līdzi uz Brazīliju, pa­vadīt meitu ceļojumā pa skaisto Amazoni. Žoāms Dakosta pietiekami labi pazina sievu, lai ticētu, ka viņas mīles­tība nemazināsies .. . Taču viņam pietrūka drosmes.

Kas gan to nesaprastu, redzot Zoāmu ģimenes vidū, kuras laimīgo dzīvi viņš pats bija radījis un kura tagad varbūt tiks izpostīta uz visiem laikiem!

Tāda bija šā cilvēka dzīve ilgus gadus, tāds bija viņa briesmīgo neizsīkstošo ciešanu avots, par ko nevienam nedrīkstēja stāstīt, tāds galu galā bija šā cilvēka mūžs, kurā nebija nekā slēpjama, un tomēr kāda, augstāka, ne­taisna vara spieda viņu slēpties.

Tiklīdz Žoāms pilnīgi pārliecinājās par Manoela un Minjas jūtām, kad saprata, ka nepaies ne gads un viņam būs jādod sava svētība abu laulībām, viņš vairs nevilci­nājās un veicīgi sāka rīkoties.

Žoāms Dakosta aizrakstīja tiesnesim Riveiro, atklāja noslēpumu — savu pieņemto uzvārdu un vietu, kur dzī­voja kopā ar ģimeni, vienlaikus pavēstīdams negrozāmo lēmumu ierasties tiesā, lai panāktu lietas otrreizēju iz­skatīšanu, kas viņu vai nu attaisnos, vai arī pakļaus ne­taisnajam Viljarikas spriedumam..

Kādas jūtas ierunājās godprātīgā tiesneša sirdī? To uz­minēt nav grūti. Riveiro tagad vairs nebija apsūdzētā advokāts, viņš bija provinces augstākais soģis, no kura palīdzību gaidīja notiesātais. Uzticējis tiesnesim savu lik­teni, Zoāms Dakosta pat nelūdza noslēpumu neizpaust.

Sākumā negaidītais atklājums tiesnesi Riveiro satrauca, bet, drīz vien nomierinājies, viņš apsvēra, ko iesākt. Ties­neša pienākums taču bija noziedzniekus sodīt, bet nu viens no tiem pats dodas tiesas rokās. Šo viņš reiz bija aizstāvējis; Riveiro nešaubījās, ka Dakosta sodīts nepa­reizi; uzzinājis, ka notiesātais pirms sprieduma izpildī­šanas aizbēdzis, advokāts toreiz bija varen priecājies; ja būtu iespējams, viņš pats ieteiktu Dakostam bēgt un var­būt pat bēgšanu atbalstītu . . . Bet vai augstākais tiesnesis šodien drīkstēja rīkoties tā, kā toreiz rīkojās advokāts?

«Bez šaubām, drīkst!» tiesnesis nodomāja. «Sirdsapziņa

man liedz pamest šo krietno cilvēku. Dakostas tagadējā rīcība no jauna apliecina, ka viņš nav vainīgs, tas ir tikai morāls pierādījums, bet varbūt vispārliecinošākais, jo citu viņam nav. Nē, es viņu nepametīšu!»

Kopš tās dienas starp tiesnesi un Zoāmu sākās slepena sarakste. Pirmkārt Riveiro piekodināja savam klientam uzmanīties un ar neapdomīgu rīcību nenodot sevi. Viņš bija nolēmis sameklēt veco lietu, pārlasīt un sīki pārbau­dīt dokumentus. Vajadzēja izdibināt, vai Dimantu apga­balā nav atklāts kas jauns sakarā ar smago noziegumu. Varbūt pa šo laiku bija apcietināts kāds līdzdalībnieks vai kāds no kontrabandistiem, kas uzbruka konvojam? Varbūt iegūtas jaunas pilnīgas vai nepilnīgas atzīšanās? Žoāms Dakosta taču joprojām apgalvoja, ka nav vainīgs! Bet ar to vien nepietika, tāpēc tiesnesis Riveiro, no jauna iedziļinoties lietā, cerēja atrast īsto noziedznieku.

Tātad Žoāmam Dakostam bija jāievēro piesardzība. Viņš solījās to darīt. Bet smagajos pārdzīvojumos liels mierinājums Dakostam bija pārliecība, ka viņa bijušais aizstāvis, kas tagad iecelts augstā amatā, joprojām nav zaudējis ticību sava klienta godīgumam. Jā gan! Par spīti apsūdzībai un spriedumam, Zoāms Dakosta bija upuris, godīgs, bez vainas notiesāts cilvēks, un sabiedrībai bija atklāti jādod viņam neapstrīdams gandarījums. Bet, uz­zinājis visu par īkitosas fazendas saimnieka dzīvi pēc notiesāšanas, par viņa ģimenes stāvokli un pašaizliedzīgo darbu tuvinieku labklājības labad, tiesnesis Riveiro bija pilnīgi pārliecināts par šā vīra krietnumu un aizkustināts nozvērējās darīt visu, lai Tižuko lietā notiesāto attais­notu.

Viņu sarakste ilga pusgadu.

Beidzot kādu dienu Žoāms Dakosta, apstākļu spiests, nosūtīja tiesnesim šādu vēsti:

«Pēc diviem mēnešiem ieradīšos pie Jums un būšu provinces augstās tiesas rīcībā.»

«Brauciet, šurp!» Riveiro viņam atbildēja.

Tobrīd žangada jau bija sagatavota. Zoāms Dakosta kopā ar piederīgajiem — sievu, bērniem un kalpotā­jiem — devās ceļā. Kā zināms, brauciena laikā par lielu pārsteigumu Jakitai un dēlam Žoāms tikai retumis izkāpa krastā. Visbiežāk, ieslēdzies savā istabā, viņš cītīgi strā­dāja, taču ne pie komerciālām aplēsēm; nevienam neko nesakot, viņš rakstīja savas atmiņas ar nosaukumu «Mans dzīves stāsts», ko bija nolēmis iesniegt tiesā kā materiālu lietas izskatīšanai.

Nedēļu pirms Torresa nodevības, kas Žoāma Dakostas ieceres varēja tiklab paātrināt, kā izjaukt, viņš kādam nejauši satiktam Amazones laiviniekam uzticēja vēstuli, kurā ziņoja tiesnesim, ka drīzumā ieradīsies.

Indiānis vēstuli nogādāja adresātam, un tiesnesis ne­pacietīgi gaidīja Dakostu, lai no jauna ķertos pie sma­gās lietas, cerēdams uz laimīgu nobeigumu.

Naktī pirms žangadas iebraukšanas Manausas ostā ties­nesis Riveiro mira ar sirdstrieku. Taču Torresa nodevībai pēc nelietīgās šantāžas, ar ko viņš izpelnījās vienīgi sava upura nicināšanu, bija zināmas sekas. Žoāmu Dakostu ap­cietināja ģimenes klātbūtnē, kad viņa bijušais aizstāvis vairs nebija spējīgs palīdzēt.

Jā! Gadījums patiesi šķita briesmīgs! Bet, lai vai kā, — kauliņi bija mesti un katra atkāpšanās nogriezta!

Žoāmu Dakostu neparedzētais trieciens nesalauza. Ta­gad taču uz spēles bija likts ne vien viņa, bet visas ģimenes gods!

IV

MORĀLIE PIERĀDĪJUMI

Apcietināt Žoāmu Dakostu, kurš uzdevās par Garralu, pavēlēja tiesneša Riveiro palīgs, kas aizstāja Amazones provinces augstāko tiesnesi līdz jauna iecelšanai Riveiro vietā.

Palīgu sauca Visente Žarrikess. Pēc četrdesmit gadu ilga dienesta kriminālmeklēšanā šis īdzīgais pamazā auguma vīrelis pret apsūdzētajiem nebija kļuvis ne par matu laipnāks. Izmeklējis bezgala daudz krimināllietu, tiesājis un sodījis neskaitāmu daudzumu noziedznieku, viņš vairs neticēja bez vainas apsūdzēta cilvēka esamībai, lai kas šis apsūdzētais būtu. Protams, pret savu sirdsap­ziņu Žarrikess nevienu nesodīja, taču viņa sirdsapziņa bija tā nocietināta, ka apsūdzēto apgalvojumiem un aiz­stāvju argumentiem viegli nepadevās. Kā daudzi tiesu priekšsēdētāji, Žarrikess zvērinātajiem liedza pārāk lielu brīvību, un, kad tiesājamais, izgājis cauri visām pratinā­šanu, protokolu un izmeklēšanas briesmām, nonāca tiesā,

Žarrikess jau iepriekš uzskatīja, ka netrūkst vajadzīgo nosacījumu, lai apsūdzēto atzītu par vainīgu, vainīgu un vēlreiz vainīgu.

Un tomēr Žarrikess nebija ļauns cilvēks. Ātri uzbudi­nāms, straujš, runīgs, viltīgs un gudrs, ar lielu galvu uz pasīka rumpja un kupliem izbužinātiem matiem, kas aiz­stāja seno laiku tiesnešu parūku, ar vērīgām caururbjo­šām acīm, kuru skatiens bija neparasti ass, un prāvu de­gunu, ko droši vien būtu kustinājis, ja prastu, ar atkarus ausīm, kuras šķita uztveram visas — pat parastai ausij nesadzirdamas skaņas, un pirkstiem, kas, it kā vingrino­ties uz neskanīgas klaviatūras, nemitīgi bungāja pa tri­bunāla galdu, ar visu savu nesamērīgo ķermeni attiecībā pret īsajām kājām, kuras viņš, sēžot augstākā tiesneša krēslā, lāgiem sakrustoja, lāgiem izstiepa taisni, Žarrikess pirmajā acumirklī atstāja smieklīgu iespaidu.

Personiskajā dzīvē tiesnesis bija rūdīts vecpuisis, kurš, cienīdams labu maltīti, tikai ēdienreizēs atrāvās no ties­lietu grāmatām vai arī pameta tās, lai uzspēlētu vistu, ko augstu vērtēja, vai šahu, kurā bija izslavēts meistars, bet galvenokārt — lai risinātu dažādus galvas lauzāmos uzde­vumus, kā mīklas, šarādes, rēbusus, anagrammas, logogri- fus un tā joprojām, kas turklāt bija arī pārējo tiesnešu — viņa kolēģu mīļākais laika kavēklis.

Kā redzams, Žarrikess bija dīvainis, un nav grūti no­protams, cik daudz zaudēja Zoāms Dakosta ar Riveiro nāvi, kad viņa lieta nonāca šī nesimpātiskā tiesneša rokās.

Jāpiebilst, ka Zarrikesa uzdevums šoreiz bija ļoti vien­kāršs. Nopratināt, izmeklēt lietu, vadīt tiesas procesu, izstrādāt lēmumu, pielāgot attiecīgus pantus — un beigu beigās pasludināt spriedumu vairs nevajadzēja. Ikitosas fazendas saimniekam par postu šīs formalitātes tagad bija liekas. Pirms divdesmit trim gadiem Zoāms Dakosta tika apcietināts un tiesāts par Tižuko noziegumu, sprieduma atcelšana noilguma dēļ vēl nebija iespējama, iesniegt lū­gumu par soda mīkstinājumu Dakosta nedrīkstēja, jeb­kuru kasāciju viņam noraidītu. Tātad tiesnesim atlika identificēt Dakostas personību un, tiklīdz pienāks pavēle no Riodežaneiro, izpildīt spriedumu.

Bez šaubām, Zoāms Dakosta apgalvos, ka nav vainīgs, sūdzēsies, ka sodīts nepareizi. Tiesnesim, par spīti paša domām, nāksies Dakostu uzklausīt. Jāvaicā tikai, kādus

                                                                    Tiesnesis Žarrikess.

pierādījumus sev par labu notiesātais spēs dot. Ja to ne­bija pirmā tiesas procesa laikā, ko viņš iesāks tagad?

Tieši to vajadzēs noskaidrot pratinātājiem.

Taču jāatzīst, ka tāds gadījums, kad uz nāvi notiesā­tais, kas laimīgi un bezrūpīgi dzīvojis ārzemēs, labprātīgi atgriežas dzimtenē un ierodas tiesā, no kuras, ņemot vērā pagātnes pieredzi, viņam vajadzētu tikai vairīties, tāds rets gadījums saistītu pat blazētu tiesnesi, kuru nekādi negaidīti pagriezieni tiesas procesā vairs nepārsteidz. Kas zina, vai Tižuko noziedznieks, kuram līdzšinējā slapstī­šanās beidzot apnikusi, tikai muļķīgi izlec vai apzināti vēlas par katru cenu pierādīt, ka spriedums bijis ne­taisns? Problēma bija neparasta, to nevarēja noliegt. . Otrajā dienā pēc Žoāma Dakostas apcietināšanas ties­nesis Žarrikess devās uz cietumu Dieva Dēla ielā, kur nelaimīgais bija ieslodzīts.

Cietums atradās senā misionāru klosterī pie viena no pilsētas galvenajiem kanāliem. Vecajā celtnē, kas nebija visai piemērota savam pašreizējam uzdevumam, kādrei­zējos brīvprātīgos gūstekņus bija nomainījuši ar varu ieslodzītie. Žoāmam Dakostam ierādītā telpa neatgādināja drūmu kameru, kādā izcieš sodu mūsdienu cietumnieki. Tā bija agrākā mūku celle ar restotu logu bez aizvirtņa un skatu uz tuksnesīgu klajumu, ar soliņu vienā stūri, salmu maisu un dažiem nepieciešamības piederumiem otrā, tas bija viss.

No šīs celles divdesmit piektajā augustā ap vienpa­dsmitiem rītā Žoāmu Dakostu izsauca un aizveda uz iz­meklētāja kabinetu klostera bijušajā ēdamzālē.

Augstā atzveltnī pie galda viņu jau gaidīja tiesnesis Žarrikess, pagriezis muguru pret logu tā, lai viņa seja paliktu ēnā, bet gaisma kristu tieši uz apcietināto. Rakst­vedis, apsēdies galda galā, aizbāzis spalvu aiz auss, vien­aldzīgs kā visi tiesas ierēdņi, bija gatavs pierakstīt jeb­kuru jautājumu vai atbildi.

Kad Žoāms Dakosta ienāca kabinetā, sargi, ieslodzītā pavadoņi, pēc tiesneša mājiena aizgāja.

Tiesnesis Žarrikess ilgi pētīja apsūdzēto. Dakosta pa­klanījies nostājās viņa priekšā un, izturēdamies, kā pie­nākas, ne izaicinoši un arī ne pazemīgi, cienīgi gaidīja jautājumus, lai uz tiem atbildētu.

Jūsu vārds? — tiesnesis Žarrikess vaicāja.

                                                                     Jā, esmu Žoāms Dakosta.

—    Žoāms Dakosta.

—    Vecums?

—    Piecdesmit divi gadi.

—    Kur jūs dzīvojat?

—    Perū, Ikitosas ciematā,

—    Ar kādu uzvārdu?

—    Ar uzvārdu Garrals, kas pieder manai mātei.

—    Kāpēc jūs tā saucaties?

—           Tāpēc, ka divdesmit trīs gadus slēpos no Brazīlijas policijas.

Atbildes bija tik tiešas un tik skaidri liecināja par Zoāma Garrala apņemšanos visā atzīties — kā savā pa­gātnē, tā tagadnē, ka tiesnesis Žarrikess, neradis pie tā­das izturēšanās, izslēja augstāk, nekā parasts, savu garo degunu.

—    Bet kāpēc Brazīlijas policija jūs meklēja?

—           Tāpēc, ka 1826. gadā man Tižuko dimantu zādzības lietā bija piespriests augstākais soda mērs.

—    Tātad jūs atzīstaties, ka esat Zoāms Dakosta?

—- Jā, esmu Zoāms Dakosta.

Visas atbildes bija ļoti mierīgas un vienkāršas. Taču tiesneša šaurās ačeles aiz puspievērtajiem plakstiem šķita runājam: «Šī lieta ies kā pa taukiem!»

Tuvojās brīdis, kad vajadzēja uzdot parasto nemainīgo jautājumu, uz kuru visi apsūdzētie mēcīz tikpat nemainīgi atbildēt, ka noliedz savu vainu.

Tiesneša Zarrikesa pirksti klusītiņām bungoja pa galdu.

—          Zoām Dakosta, — viņš teica, — ar ko jūs nodarbo­jāties Ikitosā?

—          Man pieder fazenda,- esmu. diezgan lielas lauku saimniecībās īpašnieks.

—    Vai tā ir ienesīga?

—    Ļoti.

—    Un vai sen jūs to atstājāt?

—    Aptuveni pirms deviņām nedēļām.

—   Kāpēc?

—           Tam bija savs iemesls, tiesneša kungs, kaut gan mana ceļojuma īstais nolūks bija cits.

—   Kāds bija šis iemesls?

—           Aizpludināt uz Paras provinci lielu baļķu plostu ar dažādu Amazones krastos ražotu preču kravu.

—           Tā! — tiesnesis Žarrikess noteica. — Un kāds bija jūsu brauciena īstais nolūks?

Uzdevis šo jautājumu, tiesnesis nodomāja: «Nu tik sāk­sies visādas izlocīšanās un meli!»

—    Mans nolūks bija, — Žoāms Dakosta noteikti atbil­dēja, — atgriezties dzimtenē un stāties tiesas priekšā.

—   Stāties tiesas priekšā?! — pietrūkdamies no krēsla, tiesnesis iesaucās. — Stāties tiesas priekšā … Labprātīgi?

—   Jā, labprātīgi.

—    Un kāpēc?

—    Tāpēc, ka biju paguris, vairs nejaudāju paciest dzīvi melos un vajadzību slēpties ar svešu uzvārdu; tā­pēc, ka nevarēju sievai un bērniem dot to vārdu, kas viņiem patiesībā pienākas; un, beidzot, tāpēc, tiesneša kungs…

—    Kāpēc? …

—    Es neesmu vainīgs!

«Tieši to es gaidīju!» Žarrikess nodomāja.

Un, kamēr viņa pirksti uz galda izsita kaut ko līdzīgu maršam, viņš Žoāmam Dakostam deva mājienu, kas skaidri nozīmēja: «Klājiet vien vaļā savu pasaku! Jau iepriekš zinu, ko man teiksiet, bet, lūdzu, runājiet vien.»

Žoāms Dakosta noģida, ka tiesnesis pret viņu nav visai labvēlīgs, taču izlikās to nemanām. Ļoti atturīgi, nezau­dējot mieru un nepiemirstot nevienu apstākli pirms un pēc sprieduma, viņš izklāstīja tiesnesim savu dzīves gā­jumu. Dakosta neuzsvēra, cik godīgi un cienījami dzī­vojis pēc aizbēgšanas no cietuma, cik svēti pildījis ģime­nes galvas — vīra un tēva pienākumus. Apcietinātais pasvītroja tikai vienu — viņš ieradies Manausā, lai piepra­sītu savas lietas otrreizēju izskatīšanu un panāktu reabi­litāciju, piebilzdams, ka ieradies labprātīgi, kad neviens to nelika darīt.

Tiesnesis Žarrikess, gluži dabiski, ar zināmiem aizsprie­dumiem raudzīdamies uz katru apsūdzēto, Dakostu nepār­trauca. Kā cilvēks, kas jau simto reizi spiests noklausī­ties vienu un to pašu, viņš tikai gurdi virināja plakstus; un, kad Žoāms Dakosta nolika uz galda savu atmiņu stāstu, tiesnesis tam pat nepieskārās.

—   Jūs beidzāt? — viņš vaicāja.

•— Jā, tiesneša kungs.

—    Un jūs apgalvojat, ka aizbraucāt no īkitosas tāpēc, lai ierosinātu lietas jaunu izskatīšanu?

—    Cita mērķa man nebija.

—           Bet kā jūs to pierādīsiet? Kas vai galvot, vai jūs ierastos tiesā pats, ja pēc nodevības nebūtu apcietināts?

—          Pirmkārt to liecina šīs piezīmes, — Žoāms Dakosta atbildēja.

—          Piezīmes bija jūsu rokās, un nekas vēl nepierāda» ka jūs tās mums atdotu, ja netiktu aizturēts.

—• Tādā gadījumā, tiesneša kungs, ir vēl viens pierā­dījums, kas vairs nav pie manis, bet kura ticamību nevar apšaubīt.

—    Kāds tas būtu?

—          Vēstule, kuru rakstīju jūsu priekštecim, tiesnesim Riveiro, ziņodams par savu ierašanos.

—    Ak tā? Jūs viņam rakstījāt?

—          Jā, un šī vēstule, kas adresēta Riveiro, droši vien jau pienākusi un drīz jums tiks nodota.

—          Patiešām? — tiesnesis neticīgi piezīmēja. — Jūs rakstījāt tiesnesim Riveiro?

—          Pirms Riveiro kļuva šās provinces tiesnesis, viņš bija advokāts Viljarikā. Riveiro mani aizstāvēja Tižuko lietā. Viņš nešaubījās, ka neesmu vainīgs. Aizstāvis da­rīja visu, lai mani glābtu. Divdesmit gadus vēlāk, kad viņu iecēla par augstāko tiesnesi Manausā, es viņam pa­vēstīju, kur atrodos un ko esmu nolēmis uzsākt. Savus uzskatus par mani Riveiro nebija mainījis, un, paklausot viņa padomam, es pametu fazendu, lai pats personiski izcīnītu sev reabilitāciju. Taču tiesnesi pārsteidza pēkšņa nāve, un iespējams, ka tagad arī es būšu pagalam, ja vien tiesnesī Žarrikesā neatradīšu otru Riveiro.

Pēc tik tieša pieprasījuma Žarrikess gandrīz pielēca kā­jās, pārkāpdams visus tiesas noteikumus, taču, laikā sa­valdījies, tikai nomurmināja:

—   Ļoti veikli, patiešām ļoti veikli!

Acīm redzot, Žarrikesam sirds bija pamatīgi ņobru- ņota — un nekas to nevarēja pārsteigt.

Tajā brīdī kabinetā ienāca sargs un pasniedza tiesnesim aizzīmogotu aploksni.

Žarrikess, atlauzis zīmogu, izņēma no aploksnes vēs­tuli. Izlasījis to, viņš sarauca pieri un teica:

—          Nav vajadzības slēpt, Žoām Dakosta, — šī ir tā pati vēstule, par kuru stāstījāt, kuru sūtījāt tiesnesim Riveiro, un tā tika nodota rnan. Tātad nav nekāda pamata neticēt jūsu vārdiem šajā jautājumā.

—    Ne vien šajā, — Žoāms Dakosta piebilda, — bet ari visos pārējos, kas attiecas uz manu dzīvi, ko esmu jums jau izklāstījis un ko neviens nedrīkst apšaubīt.

—   E, Žoām Dakosta! — tiesnesis Žarrikess spēji iesau­cās. — Jūs cenšaties pārliecināt mani, ka neesat vainīgs, bet tā jau mēdz rīkoties visi apsūdzētie! Būtībā jums ir tikai morālie attaisnojumi. Vai varat man dot arī kādu lietisku pierādījumu?

—   Iespējams, tiesneša kungs, — Žoāms Dakosta atbil­dēja. Pēc šiem vārdiem Žarrikess pielēca kājās. Viņš vairs nevaldīja, pār sevi. Lai nomierinātos, tiesnesis bija spiests divas trīs reizes šķērsot istabu.

V

LIETISKIE PIERĀDĪJUMI

Kad tiesnesis atkal apsēdās, uzskatīdams, ka ir pilnīgi nomierinājies, viņš, atgāzies krēslā, atbalstīja galvu pret atzveltni un, pievērsis acis griestiem, pat nepaskatīdamies apsūdzētajā, ļoti vienaldzīgi sacīja:

—    Runājiet!

Žoāms Dakosta, brīdi sakopojis domas, it kā šaubīda­mies, vai ķerties pie jauna pārliecināšanas paņēmiena, teica:

—   Līdz šim, tiesneša kungs, man ir bijuši vienīgi mo­rālie attaisnojumi, kuriem pamatā viss mans mūžs, nodzī­vots, kā cienījamam un godīgam cilvēkam pieklājas. Manuprāt, šādi pierādījumi tiesai ir visvērtīgākie …

Tiesnesis Žarrikess nenocieties paraustīja plecus, lik­dams noprast, ka domā citādi.

—    Ja ar tiem nepietiek, varbūt varēšu jums iesniegt arī kādu rakstisku apliecinājumu, — Žoāms Dakosta tur­pināja. — Es saku «varbūt», jo nav vēl zināms, vai tam var ticēt. Tāpēc neesmu par to stāstījis ne sievai, ne bērniem, negribēdams viņiem iedvest veltas cerības.

—    Pie lietas! — tiesnesis Žarrikess noteica.

—- Tiesneša kungs, šķiet, ka mans arests vakarā pirms žangadas iebraukšanas Manausā izskaidrojams ar node­vīgu ziņojumu policijai.

—   Jūs nemaldāties, Žoām Dakosta, bet jāsaka, šis ziņo­jums bija anonīms.

—   Nav svarīgi, jo zinu, ka nodevējs varēja būt tikai kāds neģēlis, vārdā Torress.

                                                                          Runājiet!

—    Bet ar kādām tiesībām jūs tā apsaukajat šo … ziņo­tāju?

—    Viņš ir neģēlis, jā gan, tiesneša kungs! — Žoāms Dakosta dedzīgi apgalvoja. — Šis vīrs, kuru es viesmīlīgi uzņēmu, bija ieradies, lai par maksu piedāvātu man savu klusēšanu, bet es šo pretīgo veikalu atraidīju un nemū­žam to nenožēlošu, lai vai kādas būtu nodevības sekas.

«Arvien tie paši slīpētie paņēmieni!» tiesnesis no­sprieda. «Apvainojot citus, attaisnot sevi!»

Un tomēr Žarrikess ļoti uzmanīgi noklausījās Zoāma Dakostas stāstā par viņa attiecībām ar Torresu līdz tai vietai, kad dēkainis pavēstījis, ka pazīst un var nosaukt Tižuko nozieguma īsto vainīgo.

—    Un kā tad viņu sauc? — Žarrikess ieinteresēts vai­cāja.

—   To es nezinu, — Zoāms Dakosta atbildēja. — Tor- ress sargājās man teikt.

—    Un vainīgais ir dzīvs?

—    Miris.

Tiesneša pirksti bungoja aizvien straujāk, un, vairs nespēdams valdīties, viņš iesaucās:

—    Kā parasts — cilvēks, kurš varētu pierādīt apsū­dzētā nevainību, jau miris!

—    Ja īstais vainīgais miris, tiesneša, kungs, — Zoāms Dakosta atsāka, — tad dzīvs vismaz ir Torress, un pie viņa, kā viņš pats apgalvoja, atrodas pierādījums — dokuments, ko noziedznieks rakstījis ar savu roku. Torress gribēja man šo rakstu pārdot.

—    E, Žoām Dakosta! — tiesnesis piezīmēja. — Tāds dokuments ir vērts visas jūsu mantas!

—    Ja Torress to prasītu, es nežēlotu neko — un ne­viens no maniem piederīgajiem neiebilstu. Jā, jums tais­nība, tiesneša kungs, sava goda dēļ nekas man neliktos par dārgu! Taču, zinādams, ka esmu viņa varā, neģēlis tīkoja daudz vairāk.

—    Un ko īsti?

—    Manas meitas roku — tādai bija jābūt samaksai šajā zemiskajā darījumā. Kad piedāvājumu noraidīju, viņš mani nodeva, un tāpēc es stāvu šeit jūsu_ priekšā.

—    Bet, ja Torress jūs nenodotu, — tiesnesis Žarrikess vaicāja, — ja viņš negadītos ceļā, ko jūs iesāktu, uzzinā­jis, ka tiesnesis Riveiro miris? Vai arī tad jūs būtu nācis šurp un dotos tiesai rokā?

—    Ne mirkli nevilcinoties, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta apstiprināja. — Atkārtoju, tas bija mans vienī­gais mērķis, kādēļ, atstājis Ikitosu, devos uz Manausu.

Šie vārdi skanēja tik pārliecinoši, ka tiesnesis Žarri­kess sirds dziļumos, kur mēdz veidoties pārliecība, jauta kaut ko sakustamies; un tomēr viņš vēl nepadevās.

Kāds tur brīnums? Tiesnesim, kurš vadīja nopratinā­šanu, nebija ne jausmas par to, kas zināms tiem, kuri seko Torresa gaitām kopš stāsta sākuma. Lasītājiem nav šaubu, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Zoāma Dakos- tas attaisnojums. Viņi skaidri zina, ka ir tāds dokuments ar nepieciešamajiem pierādījumiem, un iespējams pat, ka, pēc viņu domām, tiesnesis Žarrikess, izturēdamies pret Zoāmu Dakostu ar tādu neuzticību, rīkojas pārāk cietsir­dīgi. Bet lasītājiem jāiedomājas Zarrikesa sarežģītā situā­cija; viņš bija paradis redzēt, ka apsūdzētie cenšas pār­liecināt tiesu par savu nevainību; Zoāms Dakosta minēto dokumentu nebija uzrādījis, viņš pats īsti nezināja, vai tas vispār eksistē, turklāt tiesneša priekšā stāvēja cilvēks, kuru tiesa reiz jau bija atzinusi par vainīgu.

Žarrikess tomēr lūkoja — varbūt tikai aiz ziņkāres — izsist Zoāmu Dakostu no viņa pozīcijām.

—    Tātad jūsu cerības balstās uz Torresa apgalvo­jumu?— viņš jautāja.

—   Tieši tā, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja,

—   ja mans dzīves gājums nerunā man par labu.

—    Kur, pēc jūsu domām, pašreiz atrodas Torress?

—    Šķiet, viņam jābūt Manausā.

—    Un jūs cerat, ka viņš visu izstāstīs un labprātīgi atdos dokumentu, par kuru atteicāties maksāt prasīto?

—   Ceru, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja.

—     Stāvoklis tagad mainījies. Torress mani nodevis un līdz ar to zaudējis iespēju noslēgt darījumu ar iepriekšē­jiem noteikumiem. Bet par šo dokumentu viņš vēl var saņemt veselu bagātību, ko zaudēs uz visiem laikiem, ja tikšu attaisnots vai sodīts. Tātad Torresu interesē dokumentu pārdot, tas viņam nekādā ziņā nekaitēs, un tieši tāpēc ticu, ka savtīgu interešu labā viņš to mati atdos.

Zoāmu Dakostu nevarēja apstrīdēt. Tiesnesim tas bija skaidrs. Atlika vienīgi piezīmēt:

—    Nu labi, pieņemsim, ka Torress patiesi gribēs jums pārdot šo dokumentu … Ja vien tas vispār eksistē.

—    Ja izrādīsies, ka tāda dokumenta nav, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta saviļņots teica, — tad vajadzēs vienīgi, gaidot pelnīto dieva sodu, paļauties uz cilvēku taisno tiesu.

Pēc šiem vārdiem tiesnesis Žarrikess piecēlās un vairs ne tik vienaldzīgi sacīja:

—    Zoām Dakosta, esmu pārkāpis savas pilnvaras, no­pratinot jūs, noklausoties jūsu dzīves stāstu un aplie­cinājumus, ka neesat vainīgs. Šīs lietas izmeklēšana sen pabeigta, jūs reiz jau stāvējāt Viljarikas tiesas priekšā, vienbalsīgais spriedums jums pasludināts, un zvērinātie neatrada nekādus vainu mīkstinošus apstākļus. Jums, Tižuko sardzes zaldātu slepkavības un dimantu nolaupīša­nas ierosinātājam un līdzdalībniekam, tika piespriests augstākais soda mērs, un tikai bēgot jūs paglābāties no nāves. Bet, vai nu jūs gatavojāties pēc divdesmit trīs gadu prombūtnes labprātīgi ierasties tiesā vai ne, jūs esat apcietināts. Atbildiet pēdējo reizi — vai atzīstat sevi par dimantu zādzības lietā notiesāto Zoāmu Dakostu?

—    Jā, esmu Žoāms Dakosta.

—    Vai esat ar mieru parakstīt šo ziņojumu? •

—    Jā, esmu.

Drošu roku Žoāms Dakosta parakstīja protokolu uti ziņojumu, kuru tiesnesis bija licis rakstvedim sastādīt.

—    Šo ziņojumu nosūtīsim Tieslietu ministrijai uz Rio- dežaneiro, — tiesnesis turpināja. — Iekams pienāks pavēle izpildīt spriedumu, paies vairākas dienas. JaTorre- sam ir kāds pierādījums, kas jūs attaisno, kā jūs apgal­vojāt, pacentieties vai nu pats, vai ar jūsu piederīgo palīdzību laikus dabūt to rokā, vārdu sakot, dariet visu iespējamo. Kad pavēle būs klāt, sodu atlikt vairs nevarēs un spriedumu izpildīs.

Žoāms Dakosta palocījās.

—    Vai tagad es drīkstēšu tikties ar sievu un bēr­niem? — viņš vaicāja.

—    Ja vēlaties, kaut šodien, — tiesnesis Žarrikess at­bildēja. — Izmeklēšana beigusies, un tuviniekus pie jums pielaidīs, tiklīdz viņi ieradīsies.

Tiesnesis pazvanīja. Ienāca sargi un Zoāmu Dakostu aizveda.

Noskatīdamies viņam pakaļ, Žarrikess papurināja galvu.

—    Hm, hm… Lieta rādās daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies! — viņš nomurmināja.

VI

PĒDĒJAIS TRIECIENS

Kamēr Žoāmu Dakostu pratināja, Jakita ar Manoela pa­līdzību dabūja zināt, ka ap četriem pēcpusdienā viņai un bērniem ļaus tikties ar apcietināto.

Kopš iepriekšējā vakara Jakita nebija pametusi savu istabu. No viņas neatkāpās Minja un Lina, gaidot brīdi, kad varēs doties uz tikšanos. Vienalga, vai Jakita sauk­tos Garrala vai Dakosta, viņa paliks Žoāmam uzticīga un drosmīga dzīves biedre līdz kapa malai.

Todien ap vienpadsmitiem, uzmeklējis Manoelu, kas žangadas priekšgalā sarunājās ar Fragozo, Benito teica:

—    Manoel, gribu lūgt, lai tu izdarītu man kādu pakal­pojumu.

—    Pakalpojumu?

—    Arī jums, Fragozo.

—    Esmu jūsu rīcībā, Benito kungs, — bārddzinis atbil­dēja.

—    Kas noticis? — ieskatīdamies drauga sejā, kurā izpaudās cieša apņēmība, Manoels vaicāja.

—    Jūs taču vēl neesat zaudējuši ticību mana tēva nevainībai, vai nav tiesa? — Benito sacīja.

—    Bet protams! — iesaucās Fragozo. — Drīzāk es ticētu, ka pats esmu vainīgs.

—    Tādā gadījumā jau šodien jāīsteno mans vakardien iecerētais plāns.

—    Jāsameklē Torress? — Manoels jautāja.

—    Jā, un jānoskaidro, kā viņam izdevās uzzināt tēva slēptuvi. Visā šajā lietā ir daudz neizprotama. Vai Tor­ress jau agrāk pazinis tēvu? Rādās, ka tas nebūtu iespē­jams, jo tēvs nav pametis Ikitosu vairāk nekā divdesmit gadu, bet Torresam ir ap trīsdesmit. Ja šodien pat visu neizdibināšu, beigas būs šim nelietim!

Benito bija noskaņots tik kareivīgi, ka nepieļāva ne­kādus iebildumus. Tāpēc ne Manoels, ne Fragozo nedo­māja viņu atrunāt.

—    Es lūdzu jūs abus mani pavadīt, — Benito turpināja. — Dosimies ceļā tūlīt! Kavēties nedrīkstam, citādi Tor­ress vēl aizbrauks no Manausas. Tas viņam var ienākt prātā, jo nu vairs nav neviena, kam iztirgot savu klusē­šanu. Ejam!

Benito, Manoels un Fragozo staigāja, iztaujādami garāmgājējus.

Visi trīs izcēlās Rionegro krastā un gāja uz pilsētu. Manausa nebija tik liela,' ka to nevarētu izstaigāt dažās stundās. Ja būs nepieciešams, viņi ies no mājas uz māju, meklēdami Torresu; taču vispirms derēja apvaicāties viesnīcās un iebraucamās vietās, vai dēkainis nav tur apmeties. Droši vien bijušais mežu uzraugs sargās no­saukt savu vārdu, un ļoti iespējams, ka viņam ir kāds pamats vairīties no tiesas. Bet, ja Torress nebija pametis Manausu, no meklētāju nagiem viņam neizsprukt! Pro­tams, policijā griezties jaunekļi nedrīkstēja, jo kas zina — un lasītājam tas jau skaidrs — ja nu ziņojums bijis ano­nīms?

Benito, Manoels un Fragozo veselu stundu staigāja pa pilsētas galvenajām ielām, iztaujādami veikalu pārdevē­jus, krodziniekus dzērienu zālēs un pat garāmgājējus, taču neviens nebija redzējis cilvēku, kura pazīmes viņi ļoti precīzi attēloja.

Vai Torress būtu aizbraucis no Manausas? Vai tiešām būs jāatmet visas cerības notvert viņu?

Manoels velti lūkoja nomierināt karstgalvi Benito. Lai maksā ko maksādams, Torress bija jāatrod!

Tad talkā nāca nejaušība — Fragozo beidzot uzgāja īstās pēdas.

Kādā iebraucamajā vietā Svētā Gara ielā viņam pavēs­tīja, ka meklētais tur vakar apmeties.

—    Vai viņš pie jums pārnakšņoja? — Fragozo vaicāja.

—    Jā, — saimnieks atbildēja.

—    Un pašreiz atrodas šeit?

—    Nē, viņš aizgāja. .

—   Vai norēķinājās ar jums pilnīgi, it kā gatavotos

aizbraukt?

—- Tieši otrādi; viņš devās prom pirms stundas un droši vien uz vakariņām būs atpakaļ.

—    Vai nezināt, pa kādu ceļu viņš gāja?

—          Viņš devās Amazones virzienā cauri pilsētas lejas daļai, un var gadīties, ka jūs viņu tajā pusē satiksiet.

Vairāk Fragozo nejautāja. Pēc brītiņa, sameklējis sa­vus draugus, viņš teica:

—    Sadzinu pēdas Torresam.

—    Viņš ir šeit?! — Benito iesaucās.

—          Nē, nesen aizgājis, un ļaudis viņu redzējuši ejam pāri laukiem Amazones virzienā.

—- Steigsimies turp! — mudināja Benito.

                                                            Tie bija Torress un Benito.

Vajadzēja atgriezties pie Amazones pa īsāko ceļu, gar Rionegro kreiso krastu līdz tās grīvai.

Benito un draugu aizmugurē drīz vien palika pilsētas pēdējās mājeles, tad viņi turpināja ceļu gar krastu, taču ar līkumu, lai no žangadas neviens viņus nemanītu.

Klajums tobrīd bija tukšs. Cik tālu skatiens sniedza, agrākos mežus šajā līdzenumā bija aizstājuši iekopti lauki.

Benito, nespēdams izteikt ne vārda, klusēja. Manoels un Fragozo klusumu nepārtrauca. Tā, trijatā soļojot, viņi uzmanīgi vēroja apkārtni no Rionegro krastmalas līdz Amazonei.

Pēc trim ceturtdaļstundām, kopš puiši pameta Manausu, nekas vēl nebija atrasts.

Pāris reižu ceļā gadījās indiāņi, kas strādāja uz lauka. Manoels viņus iztaujāja, un beidzot viens no tiem pastās­tīja, ka redzējis gājēju, līdzīgu meklētajam, kurš nozudis abu upju satekas virzienā.

Tālāk neprašņādams, Benito spēji metās uz priekšu, un abiem ceļa biedriem nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.

Līdz Amazones kreisajam krastam vēl bija apmēram ceturtdaļjūdze. Stāvas, smilšainas krastmalas kāpas aiz­sedza apvārsni, ierobežojot redzamību pāris simtu soļu attālumā. Benito sāka iet vēl ātrāk, un nozuda aiz kāda smilšu paugura.

— Veicīgāk, veicīgāk! — Manoels mudināja Fragozo. — Tagad ne mirkli nedrīkstam pamest Benito!

Abi steidzās viņam nopakaļ, kad pēkšņi atskanēja kliedziens.

Vai Benito būtu pamanījis Torresu? Vai arī Torress ievērojis viņu? Varbūt abi jau satikušies?

Atri apskrējuši kādai krasta radzei, Manoels un Fra­gozo piecdesmit soļu attālumā redzēja divus vīrus stā­vam aci pret aci.

Tie bija Torress un Benito.

Nākamajā mirklī Manoels un Fragozo jau atradās vi­ņiem blakus.

Varēja gaidīt, ka saniknotais Benito, sastapis Torresu, ļaus vaļu dusmām.

Nekas tamlīdzīgs nenotika.

Tiklīdz Benito ieraudzīja savā priekšā Torresu un pār­liecinājās, ka Torress nevar izbēgt, viņš pēkšņi pārvēr­tās: atviegloti nopūties, jauneklis atguva aukstasinību un mieru.

                                                          Nelieti! — Benito iesaucās.

Abi vīri bridi noskatījās viens otrā, nesakot ne vārda.

Pirmais klusumu pārtrauca Torress, turklāt savā paras­tajā nekaunīgajā tonī:

—    Ā, Benito Garrala kungs!

—    Nē, Benito Dakosta! — jauneklis atcirta.

—           Patiešām gan, — Torress turpināja, — Benito Da- kostas kungs Manoela Valdesa kunga un mana drauga Fragozo pavadībā!

Apvainojies par dēkaiņa familiāro toni, Fragozo, ku­ram jau sen niezēja dūres, grasījās klupt nelietim virsū, taču Benito, joprojām saglabādams aukstasinību, viņu at­turēja.

—           Kas ar jums notiek, draudziņ? — dažus soļus atkāp­damies, Torress iesaucās. — Šķiet, prātīgāk būs, ja ne­zaudēšu modrību.

Tā runājot, viņš no pončo izvilka mačeti — ieroci, kurš pēc vajadzības noder gan aizstāvoties, gan uzbrūkot un no kura nešķiras neviens brazīlietis. Pēc tam Torress pie­liecās un, sastindzis izaicinošā pozā, gaidīja.

—          Es jūs meklēju, Torress, — atbildot izaicinājumam, ierunājās Benito pat nepakustēdamies.

—- Meklējāt? — dēkainis vaicāja. — Mani atrast nav grūti. Un kāpēc es jums biju vajadzīgs?

—    Lai dzirdētu, ko jūs zināt par mana tēva pagātni.

—   Ak tā?

—          Jā gan! Vēlos, lai pastāstāt, kā viņu atradāt, kāpēc ložņājāt ap mūsu fazendu Ikitosas mežos, kāpēc uzglū­nējāt viņam Tabatingā …

—           Lai notiek! Man šķiet, ka tas katram skaidrs, — Torress atbildēja. — Gaidīju jūsu tēvu, lai tiktu uz žan­gadas, un, tur nokļuvis, gribēju viņam gluži vienkārši kaut ko piedāvāt… Viņš piedāvājumu noraidīja un var­būt veltīgi.

Dzirdot šos vārdus, Manoels neizturēja. Nobālis jau­neklis dusmās degošām acīm tuvojās Torresam.

Benito, nolēmis izmēģināt visu, lai saprastos miera ceļā, nostājās starp abiem.

—           Netrako, Manoel, — viņš teica. — Tu taču redzi — es savaldos.

Tad viņš atkal pievērsās Torresam.

—           Jā, Torres, man skaidrs, kāpēc jūs lūdzāt, lai ņe­mam jūs līdzi. Zinādams noslēpumu, ko jums droši vien kāds uzticējis, jūs nolēmāt tēvu šantažēt. Bet tagad nav runa par to.

—    Par ko tad?

—          Vēlos uzzināt, kā jūs izdibinājāt, ka tieši Ikitosas fazendas saimnieks ir Zoāms Dakosta.

—          Kā izdibināju? — Torress atkārtoja. — Tā ir mana paša darīšana, un neuzskatu par vajadzīgu to jums pa­skaidrot! Galvenais — es nekļūdījos, pavēstīdams, kur slēpjas Tižuko noziedznieks.

—          Jūs man to paskaidrosiet! … — Benito sāka zaudēt pacietību.

—           Neko es jums neteikšu! — Torress atcirta. — Zoāms Dakosta manu priekšlikumu noraidīja. Viņš atsacījās mani pieņemt savā ģimenē. Jo sliktāk viņam pašam! Ta­gad, kad noslēpums atklāts un viņš apcietināts, es pats vairs nevēlos saradoties ar zagļa un slepkavas ģimeni, ar noziedznieku, kuru gaida karātavas.

—          Nelieti! — Benito iesaucās un, savukārt izvilcis aiz jostas aizbāzto mačeti, draudīgi pievērsās Torresam.

Arī Manoels un Fragozo tikpat spēji izrāva ieročus.

—    Trīs pret vienu?! — iesaucās Torress.

—    Nē! Viens pret vienu! — Benito atbildēja.

—           Patiesi? Bet es gandrīz domāju, ka noziedznieka dēls sagatavojies slepkavībai.

—          Torres! — Benito iesaucās. —- Aizstāvies, vai arī es tevi nonāvēšu kā traku suni!

—          Kā traku? Lai notiek! — Torress atcirta. — Jo bīs­tamāki būs mani kodieni, piesargies no maniem zobiem, Benito Dakosta!

Aizklājis krūtis ar mačeti, Torress draudīgi pieliecās un gatavojās pretiniekam uzbrukt.

Benito dažus soļus atkāpās.

—           Torres, — no jauna atguvis uz brīdi zaudēto aukst­asinību, viņš atkārtoja, — jūs bijāt mana tēva viesis, jūs viņam draudējāt, viņu nodevāt, jūs apvainojāt nevainīgu cilvēku, tāpēc ar dieva palīgu es jūs nogalināšu!

Torresa lūpās pavīdēja nekaunīgs smīns. Varbūt tobrīd nelietim iešāvās prātā, ka viņš, ja tikai gribētu, varētu novērst šo divkauju. Droši vien nelieth noprata, ka Zo­āms Dakosta saviem tuviniekiem neko nav teicis par do­kumentu, kas viņam varētu noderēt kā rakstisks attais­nojums.

Ja atklātos, ka Torresa rokās atrodas šāds pierādījums,

                                                          Viņš nogāzās no kraujas.

Benito acumirklī būtu atbruņots. Bet, lai celtu dokumenta cenu, Torress nolēma vilcināties līdz pēdējai minūtei, turklāt, atminoties Benito aizskarošos vārdus, naids, ko nelietis juta pret visu Garralu ģimeni, lika aizmirst pat savtīgās intereses..

Torress lieliski prata rīkoties ar mačeti, kuru viņam bieži nācās lietot; dēkainis bija spēcīgs, vingrs un veikls, tāpēc cīņā ar nepilnus divdesmit gadus veco pretinieku, kuram nebija tik daudz spēka un pieredzes, uzvara no­teikti būtu Torresa pusē.

Šā iemesla dēļ Manoels vēlreiz lūkoja iestāstīt Benito, ka labāk viņš cīnīsies ar Torresu.

—    Nē, Manoel, — Benito mierīgi atbildēja, — es pats atriebšu tēvu, un, lai divkauja notiktu pēc visiem liku­miem, tu būsi mans sekundants.

—    Benito!…

—   Bet jūs, Fragozo, es lūgšu neatteikties būt par se­kundantu manam pretiniekam.

—    Lai notiek, — Fragozo atbildēja, — kaut arī tas nav man nekāds pagodinājums. Es viņu bez liekām ceremoni­jām gluži vienkārši nosistu kā meža zvēru, — viņš pie­metināja.

Vieta, kur vajadzēja notikt cīņai, bija ap četrdesmit pēdu plats līdzens laukums augstajā krastā, kas slējās piecpadsmit pēdas virs Amazones. Krasts šeit bija ļoti stāvs. Lejā lēnām plūda upe, apskalodama biezos niedru pudurus pie kraujas.

Tātad cīņas lauks nebija liels, un pretinieks, kurš sāktu atkāpties, neizbēgami nogāztos bezdibenī.

Pēc Manoela mājiena Torress un Benito tuvojās viens otram.

Benito tagad pilnīgi valdīja pār sevi. Viņš aizstāvēja taisnu lietu un rīkojās aukstasinīgi, tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar Torresu, kuru, par spīti nejūtīgumam un cietsirdībai, tobrīd traucēja sirdsapziņa.

Kad viņi satikās, Benito uzbruka pirmais. Torress si­tienu atvairīja. Tad abi mazliet atkāpās, bet gandrīz tūlīt pat no jauna metās uz priekšu, satverdami ar kreiso roku pretinieka plecu … Viņi vairs neatlaidās viens no otra.

Torress, būdams stiprāks, no sāniem deva spēcīgu cir­tienu ar mačeti, ko Benito nepaguva pilnīgi atvairīt. Viņa labais sāns tika ievainots, un pončo krāsojās sar­kans. Taču Benito atbildēja ar spēju pretsitienu, kas Tor­resu viegli ievainoja rokā.

Pēc tam sitieni no abām pusēm sekoja cits citam, taču neviens no tiem nebija izšķirošais. Benito ar savu jopro­jām mierīgo skatienu urbās Torresam dziļi acīs, it kā tēmējot tieši sirdī. Nelietis manāmi apmulsa. Viņš sāka pamazām atkāpties nepielūdzamā atriebēja priekšā, kura galvenais mērķis bija laupīt dzīvību tēva nodevējam, ne­vis aizsargāt savējo. Uzveikt naidnieku — tas bija vienī- ga'is, ko vēlējās Benito. Torress vairs tikko jaudāja aiz­stāvēties.

Drīz nelietis nonāca pašā krastā, kur viegli iedobtā kraujas mala nokarājas virs upes. Viņš saprata draudo­šās briesmas un mēģināja pāriet pretuzbrukumā, lai at­gūtu zaudētās pozīcijas. Viņa apjukums pieauga, ska­tiens sastinga, .. Beidzot viņš saliecās, vairīdamies no pretinieka draudīgās rokas.

—    Mirsti! — iesaucās Benito.

Cirtiens bija tēmēts tieši krūtīs, taču mačetes gals at­dūrās pret kaut ko cietu zem Torresa pončo.

Benito uzbrukumu atkārtoja. Torress, kura pretsitiens uzbrucēju nebija skāris, jauta, ka ir pagalam. Viņš bija spiests vēl soli atkāpties. Tad Torress gribēja iekliegties, saukt, ka Zoāma Dakostas liktenis cieši saistīts ar viņa dzīvību … Bet nepaguva.

Nākamais mačetes cirtiens trāpīja dēkaini tieši sirdī. Viņš atmuguriski krita, pēkšņi zaudēja zemi zem kājām un nogāzās no kraujas. Pēdējo reizi Torresa rokas kramp­jaini pieķērās niedru pudurim, kas tomēr nespēja viņu noturēt. . . Viņš pazuda Amazones dzelmē.

Benito atbalstījās Manoelam uz pleca. Fragozo cieši paspieda uzvarētājam roku. Taču Benito pat neļāva drau­giem pārsiet brūci — par laimi, ievainojums nebija bīs­tams.

—    Uz žangadu! — viņš skubināja. — Uz žangadu!

Dziļi saviļņoti, Manoels un Fragozo klusējot sekoja viņam.

Pēc ceturtdaļstundas viņi iznāca krastmalā, kur noen­kurojusies stāvēja žangada. Benito un Manoels steidzās uz istabu pie Jakitas un Minjas, lai pavēstītu notikušo.

—    Ak, mans dēls!

—    Brālīt!

Abas sievietes reizē iesaucās.

—    Bet tagad — uz cietumu! — Benito teica.

—    Jā! … Ejam! .. . Ejam! … — Jakita piekrita. Benito veda māti pie rokas, Manoels viņiem sekoja.

Izcēlušies krastā, visi trīs viņi devās uz Manausu. un pēc pusstundas sasniedza pilsētas cietumu.

Izpildot tiesneša Zarrikesa. pavēli, viņus nekavējoties ielaida pie apcietinātā. Kameras durvis atvērās.

Zoāms Dakosta redzēja nākam sievu, dēlu un Manoelu.

—    Ak, Zoām, dārgais Zoām! — Jakita iesaucās.

—          Jakita, mana sieva! Mani dēli! — viņus apskaudams un spiezdams pie krūtīm, ieslodzītais atbildēja.

—    Mans nevainīgais Zoām!

—    Nevainīgais un atriebtais! — piebilda Benito,

—    Atriebtais? Ko tu ar to gribi teikt?

—    Torress ir miris, tēt, viņš krita no manas rokas.

—          Miris?… Torress!… Miris? — Zoāms Dakosta iesaucās. — Ak, dēls! … Tu esi mani pazudinājis!

VII

 LĒMUMS

Pēc dažām stundām, atgriezusies uz žangadas, visa ģi­mene sapulcējās kopējā istabā. Netrūka neviena, izņemot nabaga nelaimīgo, kuru bija ķēris pēdējais trieciens.

Benito izmisis nespēja piedot, ka pazudinājis tēvu. Ja māte, māsa, Pasanjas tēvs un Manoels viņu neuzmanītu, tad pirmajā satraukumā nelaimīgais jauneklis varbūt no­darītu sev ko ļaunu. Tāpēc viņu ne mirkli neizlaida no acīm un neatstāja vienatnē. Bet vai bija iespējama vēl cēlāka rīcība? Vai Benito nebija likumīgi atriebies tēva nodevējam?

Ak, kāpēc Zoāms Dakosta, aiziedams no žangadas, ne­izstāstīja viņiem visu!? Kāpēc viņš nolēma pavēstīt tikai tiesnesim par sava godīguma rakstisko apliecinājumu!? Kāda iemesla dēļ, padzinis Torresu, Zoāms noklusēja Manoelam par dokumentu, kas, pēc dēkaiņa apgalvoju­miem, atradās pie tā? Bet galu galā — vai uz Torresu varēja paļauties? Vai Zoāms drīkstēja ticēt šāda doku­menta esamībai?

Lai vai kā, bet tagad Zoāms pats bija visu izstāstījis

savai ģimenei. Viņi zināja: ja vien Torresa vārdi ir pa­tiesi. pie viņa atradies Tižuko notiesātā rakstisks attaisno­jums; šo dokumentu rakstījis atentāta īstais ierosinātājs; noziedznieks, ko mākuši sirdsapziņas pārmetumi, īsi pirms nāves savu rakstu uzticējis Torresam, kurš, neizpildījis mirstošā vēlēšanos, pārvērta dokumentu šantāžas ierocī. Viņi zināja arī to, ka Torress kritis divkaujā, nogrimis Amazones dzīlēs un mirstot nav nosaucis pat īstā noziedz­nieka vārdu.

Tikai brīnums tagad varēja glābt Žoāmu Dakostu no drošas bojā ejas. Vispirms tiesneša Riveiro, tad Torresa nāve — šis divkāršais trieciens Zoāmu galīgi iznīcināja.

Jāpiebilst, ka Manausas sabiedriskā doma, kā parasts, neobjektīva un netaisna, vērsās pret ieslodzīto. Žoāma Dakostas negaidītais apcietinājums no jauna atsauca at­miņā divdesmit trijos gados sen aizmirsto drausmīgo Ti­žuko noziegumu. Dimantu raktuvju jaunā ierēdņa tiesas process, nāves spriedums, bēgšana dažas stundas pirms soda izpildes — viss atkal tika celts gaismā, pārspriests, iztirzāts. Apgabala populārākajā avīzē O Diario d'o Grand Para kādā rakstā bija sīki izklāstīts noziegums, nostājo­ties naidīgā pozīcijā pret apcietināto. Neviens nevarēja ticēt Žoāma Dakostas nevainībai, jo nezināja to, ko zi­nāja vienīgi viņa piederīgie.

Tāpēc Manausas sabiedrība pēkšņi saviļņojās. Drīz vien saniknots indiāņu un nēģeru pūlis, skaļi kliedzot, ielenca cietumu un pieprasīja Dakostas nāvi. Šajā Dien­vidamerikas zemē bieži notiek nežēlīgas linču tiesas, pū­lis ātri padodas mežonīgiem instinktiem, un tāpēc vaja­dzēja uzmanīties, lai arī šoreiz tas neiedomātos izrēķi­nāties pats.

Fazendas iemītnieki uz žangadas pavadīja bezgala drūmu nakti. Trieciens bija skāris kā saimniekus, tā kalpus. Vai tad visi fazendas ļaudis nebija viena saime? Starp citu, tika nolemts drošības dēļ apsargāt Jakitu un viņas bērnus. Pa Rionegro krastu nemitīgi šurpu turpu klaiņoja pilsētas iedzīvotāji, acīm redzot, dziļi sašutuši par Žoāma Dakostas ierašanos; un kas zina, uz kādiem iz­lēcieniem šī pusmežonīgā tauta bija spējīga!

Nakts tomēr pagāja mierīgi, un neviens nemēģināja žangadai uzbrukt.

Nākamajā dienā, divdesmit sestajā augustā, līdz ar saules lēktu Manoels un Fragozo, trauksmainajā naktī ne brīdi nepametuši Benito vienu, lūkoja kliedēt viņa izmisumu. Paaicinājusi Benito sāņus, viņi paskaidroja, ka tagad nedrīkst zaudēt ne mirkli, bet jāsāk rīkoties.

—    Benito, — Manoels teica, — saņemies, esi atkal vīrs, sava tēva cienīgs dēls!

—    Tēva cienīgs dēls? — Benito atkārtoja. — Es taču viņu esmu pazudinājis! . . .

—    Nē, — atteica Manoels, — iespējams, ka ar dieva palīgu viss vēl nav pagalam.

—    Uzklausiet mūs, Benito kungs! — Fragozo teica.

Pārvilcis plaukstu pār acīm, Benito ar mokām saņēmās.

—    Benito, — Manoels atsāka. — Torress mums neko nestāstīja par savu pagātni. Tāpēc mēs nezinām, kas ir vainīgs Tižuko noziegumā, nedz kādā veidā tas izdarīts. Meklēt šajā virzienā nozīmētu velti šķiest laiku.

—    Bet laiks mums ir dārgs! — piebilda Fragozo.

—    Turklāt, — Manoels sacīja, — kaut ari izdotos uz­zināt., kā sauca Torresa biedru, kas viņam atstājis do­kumentu, šis cilvēks ir miris un nevar vairs apliecināt Žoāma Dakostas nevainību. Un tomēr zināms, ka tāds pierādījums ir, mēs nevaram apšaubīt tā esamību, ja Torress to gribējis pārdot. Viņš pats to apliecināja. Šis dokuments ir noziedznieka pašrocīgi rakstīta atzīšanās; tajā vardarbība attēlota visos sīkumos, un tas tēvu at­taisno . . . Jā! Simtkārt jā! Šis dokuments eksistē!

—    Toties Torresa vairs nav! — iesaucās Benito. — Un kopā ar šo nelieti gājis bojā arī raksts!

—    Pagaidi, cerības zaudēt vēl par agru, — Manoels piezīmēja. — Vai atceries, kādos apstākļos mēs ar Tor­resu iepazināmies? Tas notika Ikitosas meža biezoknī. Torress sekoja pērtiķim, kas viņam bija nolaupījis kādu metāla kārbiņu, un, uzskatīdams to par neparasti vērtīgu, viņš divas stundas dzinās pakaļ zvēram, līdz to nogāza mūsu lode. Vai tiešām tu domā, ka Torress tik dedzīgi pūlētos kārbiņu atgūt nieka naudas dēļ, kas tajā glabā­jās, un vai neatmini, cik savāds prieks atplaiksnījās Tor­resam sejā, kad tu to atdevi?

—    Jā! … Jā gan! … — Benito piekrita. — Kārbiņā, kuru atņēmu pērtiķim un atdevu Torresam… Varbūt tajā atradās . . .

—    Vairāk kā skaidrs! Esmu par to pilnīgi pārlieci­nāts! — apgalvoja Manoels.

—    Bet es vēl piebildīšu, — Fragozo teica, —- ka nupat

Četras laivas atstāja žangadu.

man atausa atmiņā . .. Kamēr jūs pastaigājāties Egā, es, paklausījis Linas padomam, paliku uz žangadas, lai uz­manītu Torresu, un redzēju… jā… redzēju, ka viņš lasa un pārlasa kādu vecu gluži nodzeltējušu papīru . . , Turklāt murmina nesaprotamus vārdus.

—    Tas bija vajadzīgais dokuments! — pieķerdamies šai vienīgajai cerībai, Benito iesaucās. — Bet Torress to laikam būs noglabājis drošā vietā.

—    Nē! — Manoels sacīja. — Nē, dokuments viņam likās pārāk dārgs, lai no tā šķirtos! Manuprāt, viņš to allaž glabāja pie sevis tajā pašā kārbiņā.

—    Pag… Pag, Manoel! — Benito pārtrauca. — Es.at­cerējos! Jā, atcerējos!… Divkaujas laikā mans pirmais cirtiens trāpīja Torresu krūtīs, taču mačete atdūrās pret kaut ko cietu zem viņa pončo … It kā pret kādu metāla plāksni…

—    Tā bija kārbiņa! — Fragozo teica.

—- Jā! — Manoels apstiprināja. — Par to nav šaubu! Tā droši vien atradās viņa svārku kabatā.

—    Bet Torresa līķis …

—    Mēs to atradīsim.

—    Un dokuments? Ja nu kārbiņā iekļuvis ūdens un rakstu sabojājis, padarījis to nesalasāmu?

—    Nav teikts, — Manoels iebilda. — Dokuments taču glabājās hermētiski noslēgtā metāla kārbiņā.

—    Tev taisnība, Manoel, — neatlaidīgi turēdamies pie savas pēdējās cerības, piebalsoja Benito. — Mums jāat­rod Torress! Ja būs nepieciešams, pārmeklēsim visu šo upes daļu, bet mums viņš jāatrod!

Nekavējoties ataicinājuši loci Araužo, viņi pavēstīja savu nodomu.

—    Labi! — Araužo teica. — Amazones un Rionegro satekas vietā man pazīstama katra straume un sēklis, un Torresu mēs atradīsim. Ņemsim līdzi divas pirogas un divas ubas, duci mūsu indiāņu un brauksim turp.

Tajā brīdi no Jakitas istabas iznāca Pasanjas tēvs, Be­nito viņam īsumā paskaidroja, kas nolemts, lai iegūtu dokumentu.

—    Pagaidām ne mātei, ne Minjai neko nestāstiet, — Benito piekodināja. — Ja zudīs arī šī pēdējā cerība, vi­ņas būs pagalam satriektas.

—    Ejiet, mans dēls, rīkojieties! — Pasanjas tēvs sacīja. — Un lai dievs jums palīdz!

Pēc minūtēm piecām četras laivas atstāja žangadu; braucot uz leju pa Rionegro, tās sasniedza vietu Amazo­nes krastā, kur Torress, nāvīgi ievainots, bija nogrimis dzelmē.

VIII

PIRMĀ MEKLĒJUMU DIENA

Divu nopietnu iemeslu dēļ meklējumus vajadzēja uz­sākt nekavējoties: pirmkārt — tas bija Zoāma Dakostas dzīvības vai nāves jautājums, jo viņa nevainību vaja­dzēja pierādīt, iekams nav pienākusi pavēle no Riode- žaneiro. Apcietinātā personība tagad bija noskaidrota — un atlika gaidīt pavēli izpildīt spriedumu..

Otrkārt — Torress no upes bija jāizvelk pēc iespējas drīzāk, lai ūdens nesabojātu kārbiņu un tās saturu.

Šoreiz Araužo parādīja ne vien īstu aizrautību" un sa­prātu, bet ari to, ka viņš nevainojami pazīst Amazoni pie Rionegro ietekas.

—    Ja straume Torresu aizrāvusi uzreiz, — viņš jau­nekļiem sacīja, — vajadzēs pamatīgi pārmeklēt upes di­benu lielā platībā, jo, gaidot, kamēr līķis sāks trūdēt un uzpeldēs pats, var paiet vairākas dienas.

—    Gaidīt mēs nevaram, — Manoels piebilda, — Tor­ress mums jāatrod šodien pat.

—    Bet, ja līķis iestrēdzis niedrājā vai sapinies ūdens­zālēs krasta tuvumā, nepaies ne stunda — un mēs to atradīsim.

—    Nu tad ķersimies pie darba! — Benito noteica.

Bija tikai viens veids, kā rīkoties. Laivas piebrauca

tuvāk pie krasta, un indiāņi ar garajiem ķekšiem sāka taustīt upes dibenu visgarām stāvajai kraujai, kur bija notikusi cīņa.

Šo vietu nebija grūti pazīt. Asiņaina sliede pa verti­kālo kaļķakmens nogāzi sniedzās līdz pašai upei. Bet uz niedrēm vīdēja asins plankumi, norādot, kur bija nogri­mis līķis.

Pēdu piecdesmit lejpus šīs vietas upē iestiepās zemes strēle, aizturot straumi, un ūdens tur bija nekustīgs kā lielā veļas toverī. Krasta tuvumā ari nemanīja nekādu straumes viļņošanos un niedres stāvēja taisni kā sastingušas. Tātad varēja cerēt, ka straume Torresu nebūs ienesusi upes vidū. Pat ja Amazones gultne šajā vietā būtu stipri nolaidena, Torress varēja aizvelties tikai da­žus metrus zemāk, taču arī tur nemanīja nekādu ūdens kustību.

Ubas un pirogas, sadalījušas pienākumus, sāka rīko­ties šā atvara robežās, braukājot no malām uz centru, ar garajiem ķekšiem iztaustot dibenu un neatstājot neizpē­tītu nevienu vietiņu.

Taču šīm pūlēm nebija nekādu panākumu: ne niedrājā, ne upes dibenā, kura nolieci viņi rūpīgi pārmeklēja, dē­kaiņa līķi nemanīja.

Pēc divu stundu meklējumiem vīri nosprieda, ka Tor­resa ķermenis droši vien atsities pret krastu un, ieslīpi krizdams, iegāzies upē aiz šā atvara robežām, kur strau­mes kustība bija jaušamāka.

—    Vēl par agru zaudēt cerības, — Manoels sacīja, — mēs nekādā ziņā nedrīkstam pārtraukt meklēšanu.

—    Vai tiešām vajadzēs iztaustīt upes gultni visā tās platumā un garumā? — bažījās Benito.

—   Platumā — droši vien, bet garumā, par laimi, ne! — Araužo atbildēja..

, — Kāpēc? — Manoels ievaicājās.

Jūdzi lejpus Rionegro Amazone asi pagriežas, un līdz ar to tās gultne spēji paaugstinās. Šajā vietā izveidojies dabisks šķērslis, koku pludinātājiem labi pazīstamais Friasa aizsprosts, tam pāri tiek priekšmeti, kas turas virs ūdens. Bet dziļāk peldošie šo šķērsli pārvarēt nespēj.

Tā nenoliedzami bija laimīga apstākļu sagadīšanās, ja vien Araužo nemaldījās. Taču pieredzējušajam Amazones plostniekam varēja uzticēties. Trīsdesmit gados, kamēr viņš strādāja par loci, Friasa aizsprosta pāreja viņam ne­reti bija sagādājusi lielas rūpes, jo, upei sašaurinoties, straumes ātrums tur pieaug. Šaurās un seklās gultnes dēļ šī vieta bija ļoti grūti pārejama, un ne viens plosts vien tur aizgāja bojā.

Araužo apgalvojums bija pareizs — ja Torress vēl guļ upes smilšainajā dibenā, tad straume pagaidām nav va­rējusi viņu aizraut pāri aizsprostam. Tiesa gan, vēlāk, gā- • zēm izplešoties, tas iznirs virs ūdens un, bez šaubām, aizpeldēs pa straumi, neatgriežami nozūdot lejastecē ār­pus šā kanāla. Taču tādas tīri fizioloģiskas parādības se­kas varēja gaidīt tikai pēc dažām dienām.

Tiklos atradās tikai kāds smags akmens.

Araužo bija pieredzējis locis, un labāku apkaimes pa­zinēju par viņu būtu grūti sameklēt. Un, ja viņš bija pārliecināts, ka Torresa līķis nav varējis aizpeldēt tālāk par jūdzi no šis vietas, tad atlika pārmeklēt šo upes daļu, lai to noteikti atrastu.

Turklāt te upes plūdumu netraucēja neviena sala, ne saliņa. Tātad vispirms vajadzēja iztaustīt abas krastmalas līdz aizsprostam, pēc tam rūpīgi izpētīt upes gultni piec­simt pēdu platumā.

Tieši tā viņi rīkojās. Laivinieki sākumā pārbaudīja labo, pēc tam kreiso krastu. Viņi izķeksēja niedrāju un ūdenszāles, aplūkoja pat niecīgākos izciļņus krastmalā, pie kuriem ķermenis varēja būt aizķēries. Araužo un indiāņu acīm nekas nepagāja secen.

Taču visas pūles bija veltas, un nozudušais līķis die­nas otrajā pusē joprojām vēl nebija atrasts. Indiāņiem ļāva stundu atpūsties. Mazliet iekoduši, viņi atsāka mek­lējumus.

Šoreiz četru laivu vadītāji — Araužo, Benito, Fragozo un Manoels upes platību no Rionegro ietekas līdz Friasa aizsprostam sadalīja četrās daļās. Tagad bija jāizpēta upes gultne. Taču, lai sasniegtu un pamatīgi pārmek­lētu upes dibenu, dažviet ķekši šķita par īsiem. Atlika pa­gatavot kaut ko līdzīgu zvejas tralim vai bagaram. Viņi piesēja akmeņus un dzelzs lūžņus pie izturīgiem tīkliem, kurus piestiprināja pie laivu malām, un, braucot šķērsām pāri upei, nolaida dzelmē, lai it kā ar grābekli izkasītu visu gultni.

Benito un viņa biedri noņēmās ar šo smago darbu līdz vēlam vakaram. Ubas un pirogas īrās pa upi krustu šķērsu līdz pat aizsprostam.

Vīri pārdzīvoja ne mazums satraucošu mirkļu, kad ba- gars upes dibenā aiz kaut kā aizķērās. Tūdaļ to izvilka virspusē, taču neatlaidīgi meklētā Torresa vietā tīklos atradās tikai kāds smags akmens vai no smilšainās gul­tnes atrauts ūdensaugu puduris.

Taču nevienam nenāca ne prātā atmest meklēšanu. Paš­aizliedzīgi strādājot, vīri vairs nedomāja par sevi, Benito Manoelam un Araužo nevajadzēja dzīt vai skubināt indiāņus. Uzticamie kalpi apzinājās, ka strādā mīlētā un cienītā Ikitosas fazendas saimnieka un viņa lielās saimes labā, — šajā saimē neviens taču nešķiroja saimnieku no kalpiem.

Nudien, ja būtu nepieciešams, viņi, par spīti noguru­mam, neatteiktos augu nakti turpināt meklējumus. Visi pārāk labi saprata, ko nozīmē katra zaudēta minūte.

Un tomēr īsi pirms saules rieta, uzskatīdams, ka nav nozīmes pa tumsu meklēt, Araužo lika laivām atgriezties atpakaļ, un tās visas sabrauca Rionegro grīvā, lai dotos uz žangadu.

Pārdomātie un rūpīgie meklējumi beidzās neveiksmīgi.

Atceļā Manoels un Fragozo neiedrošinājās par to iemi­nēties Benito klātbūtnē, Viņi bijās, ka vilšanās draugu var novest līdz kādam neprātīgam solim.

Taču Benito nebija zaudējis ne apņēmību, ne aukst­asinību. Lai glābtu tēva godu un dzīvību, viņš bija cieši Lolēmis nepadoties šajā izmisīgajā cīņā un pirmais uzru­nāja draugus:

—   Līdz rītam! Rīt agri turpināsim darbu, un ceru, ka mums veiksies labāk.

—   Tev taisnība, Benito, — Manoels atbildēja. — Upe jāpārmeklē pamatīgāk. Nevar taču teikt, ka esam pilnīgi pārmeklējuši tās gultni kā piekrastē, tā dziļumā.

—   Tiesa gan, — Araužo piekrita, — taču es palieku pie savām domām, ka Torresa līķis ir šeit pat, jo straume to nekādi nevarēja aizraut pāri Friasa aizsprostam, bet virspusē tas uznirs tikai pēc vairākām dienām, un upe to nesīs uz leju. Jā, tas noteikti atrodas kaut kur tepat, un lai es nemūžam vairs neredzu savu tafijas pudeli, ja mēs to nesameklēsim!

Loča pārliecībai bija liela nozīme — tā visiem iedvesa jaunu ticību panākumiem.

Taču Benito, nevēlēdamies mierināt sevi ar tukšiem vārdiem un raudzīdamies uz visu patiesā gaismā, uzska­tīja par vajadzīgu piebilst:

—   Tev taisnība, Araužo, Torresa līķim pagaidām vēl jābūt šajā līcītī, un mēs to uziesim, ja vien …

—    Ja vien? — locis atkārtoja.

—    Ja vien tas nav kritis par laupījumu kaimaniem.

Manoels un Fragozo bažīgi gaidīja, ko teiks Araužo.

Locis brīdi klusēja. Acīm redzot, viņš gribēja labi pār­domāt savu atbildi.

—• Benito kungs, — beidzot viņš uzsāka, — neesmu radis mētāties ar vārdiem. Arī man iešāvās prātā līdzīga doma. Bet vai desmit stundu laikā, ko pavadījām uz upes, jūs manījāt kaut vienu kaimanu?

—    Nevienu pašu, — Fragozo atbildēja.

—           Tādā gadījumā, — locis turpināja, — to šeit nemaz nav; šie nezvēri skaidros ūdeņos labprāt neuzturas, jo ceturtdaļjūdzi tālāk sākas plaša duļķaina upe, kurai tie dod priekšroku. Vietā, kur mūsu žangadai uzbruka daži kaimani, nebija tik tumšas dzelmes, kurā noslēpties. Bet šeit ir pavisam kas cits! Iebrauciet Rionegro un uzreiz redzēsiet desmitiem kaimanu! Ja Torress būtu nogrimis Rionegro, viņu meklēt būtu bezcerīgi. Bet viņš nozuda Amazonē, un Amazone mums viņu atdos.

Benito nomierinājies cieši paspieda locim roku un teica:

—    Līdz rītam, draugi!

Desmit minūtes vēlāk visi jau bija uz žangadas.

Todien Jakita dažas stundas pavadīja pie vīra. Taču pirms iešanas turp, nemanījusi uz plosta ne loci, ne Be­nito un Manoelu, ne arī laivu, viņa saprata, ka uzsākti meklējumi. Žoāmam Jakita neko par to nestāstīja, cerē­dama, ka rīt varēs viņu iepriecināt ar patīkamu vēsti.

Bet, tiklīdz Benito spēra kāju uz žangadas, Jakitai kļuva skaidrs, ka visas pūles bijušas veltīgas.

Un tomēr viņa steidzās dēlam pretī.

—    Neatradāt? — Jakita vaicāja.

—          Neatradām, — Benito atbildēja, — bet mūsu rīcībā vēl ir rītdiena.

Ģimene izklīda pa savām istabām, un neviens vairs ne­pieminēja pagājušos notikumus.

Manoels lūkoja pierunāt Benito likties gultā un vismaz pāris stundu atpūsties.

—          Kālab? — Benito attrauca. — Vai tad es spēšu aiz­migt?

IX

OTRĀ MEKLĒJUMU DIENA

Nākamajā rītā, divdesmit septītajā augustā, vēl pirms saules lēkta Benito paaicināja Manoelu sāņus, lai ap­spriestos.

— Vakardienas meklējumiem nebija panākumu, — viņš sacīja. — Ja turpināsim tādā pašā garā, mums atkal neveiksies.

—    Kaut kas tomēr jādara! — Manoels iebilda.

—    Protams, — Benito teica, — tikai, ja arī šodien ne­izdosies atrast Torresu, kas zina, pēc cik ilga laika līķis uzpeldēs virspusē.

—    Ja Torress dzīvs iekristu ūdenī, — Manoels sprieda, — tad būtu jānogaida piecas sešas dienas. Bet viņš no­zuda dzelmē pēc nāvīga ievainojuma, tāpēc iespējams, ka nepaies vairāk kā divas trīs dienas.

Manoela apgalvojumam nepieciešami daži paskaidro­jumi.

Katra dzīva ūdenī iekritusi būtne sāk peldēt, tiklīdz iestājas līdzsvars starp ķermeni un ūdens masu. Šeit, pro­tams, ir runa par peldētnepratēju. Ja grimstošais lūko no­turēt virs ūdens tikai muti un degunu, viņš sāk peldēt. Bet parasti notiek otrādi. Slīkstot cilvēks vispirms cenšas izraut virs ūdens galvu, ceļ augšup rokas, tā saglabādams smagumu, ko zaudētu zem ūdens. Ķermeņa svars pieaug, un galu galā cilvēks pilnīgi nogrimst. Beidzot ūdens caur muti iekļūst plaušās, izspiež no tām gaisu — un slīcējs noiet dibenā.

Turpretī, ja nogrimst miris cilvēks, viņam lielākas iespējas uzpeldēt virspusē, jo viņš vairs nekustas, arī ūdens neiekļūst plaušās, jo viņš neelpo; tāds slīkonis uz­nāk virspusē daudz ātrāk.

Tā Manoels bija pareizi noteicis atšķirību starp abiem gadījumiem.

—    Tātad, — viņš turpināja, — kaut arī Torress, iekrī­tot upē, vairs nebija dzīvs, viņš neuzpeldēs ātrāk kā pirms trim dienām, ja vien kaut kas neparedzēts nemainīs trū­dēšanas procesu.

—    Mēs taču nevaram gaidīt trīs dienas! — Benito iesaucās. — Tu pats labi zini, ka nevaram! Mums jātur­pina meklējumi, tikai citādā veidā!

—    Kā tu domā rīkoties? — Manoels vaicāja.

—    Ieniršu dzelmē, — Benito atbildēja, — un pats ar savām acīm, savām rokām pārmeklēšu …

—    Nirsti simtreiz, kaut vai tūkstošreiz! — Manoels iesaucās. — Lai notiek! Es tieši tāpat domāju, ka šodien jāmeklē pašiem, nevis jātaustās kā pa tumsu ar tīkliem un ķekšiem. Arī man šķiet, ka nedrīkstam gaidīt trīs dienas. Taču, kamēr ienirsim, iznirsim, atvilksim elpu un no jauna ienirsim, meklēšanai atliks pārāk īsi mirkļi.

Nē! Ar tiem tomēr nepietiks, mūsu pūles būs veltas, un mēs atkal cietīsim neveiksmi.

—          Vai vari ieteikt ko citu, Manoel? — nepacietīgi raudzīdamies draugā, Benito jautāja.

—          Paklausies! īr viena iespēja, un šķiet, pats liktenis sūta to mums talkā.

—   Runā taču, runā!

—          Vakar, ejot caur Manausu, redzēju vīrus, kas nostip­rina Rionegro krastmalu. Tur strādā ūdenslīdējs ska­fandrā. Mums jāaizņemas, par katru cenu jāiznomā vai jānopērk ūdenslīdēja tērps, tad varēsim atsākt meklēju­mus daudz izdevīgākos apstākļos.

—          Pastāsti to Araužo, Fragozo un pārējiem, un dosi­mies ceļā! — Benito acumirklī piekrita.

Manoels pavēstīja locim un bārddzinim savu jauno plānu.

Viņi vienojās, ka locis un Fragozo kopā ar indiāņiem četrās laivās dosies uz Friasa aizsprostu un gaidīs tur Manoelu un Benito.

Abi jaunekļi, ne mirkli nekavēdamies, izcēlās krastā un gāja uz Manausas ostmalu. Tur viņi darbu vadītājam pie­dāvāja tik lielu summu, ka tas bez iebildumiem aizdeva ūdenslīdēja skafandru uz visu dienu.

—          Vai nevēlaties ņemt palīgā kādu no maniem vī­riem? — viņš pajautāja.

—          Dodiet mums savu meistaru un dažus cilvēkus gaisa sūkņa darbināšanai, — Manoels atbildēja.

—    Bet kas vilks skafandru?

—    Es pats, — Benito atteica.

—   Tu, Benito?! — Manoels iesaucās.

—   Jā, es tā vēlos.

Iebildumi būtu lieki.

Pēc stundas neliels plosts ar gaisa sūkni un citiem ne­pieciešamajiem piederumiem aizpeldēja uz leju gar krastu un piestāja vietā, kur to gaidīja laivas.

Visiem zināms, kāds ir ūdenslīdēja skafandrs, kas ļauj cilvēkam nolaisties dzelmē un uzturēties tur kādu laiku, nepārtraucot elpošanu. Nirējs uzvelk necaurlaidīgu gu­mijas tērpu, kam pie kājām svina papēži, kuri ūdenī ļauj saglabāt vertikālu stāvokli. Tērpa galā pie kakla ir plats vara gredzens, kuram tiek pieskrūvēta bumb­veidīga metāla ķivere ar stikla priekšpusi. Ķivere ne­traucē ūdenslīdējam kustināt galvu. Tai piestiprinātas

                                                        Benito sāka nolaisties dzelmē.

divas gumijas šļūtenes: pa vienu aizplūst elpošanai nede­rīgais gaiss, pa otru, kas pievienota sūknim uz plosta, tiek piegādāts nepieciešamais svaigais gaiss. Kad nirējs strādā uz vietas, plosts nekustīgi stāv virs viņa, bet, ja ūdenslīdējs staigā pa upes dibenu, plosts peld viņam līdzi vai arī viņš pats seko plostam — saskaņā ar norunu.

Tagadējie skafandri stipri uzlaboti un daudz drošāki nekā agrākie. Ūdenī ienirušais viegli panes spiediena palielināšanos. Šoreiz vajadzēja sargāties no tikšanās ar kaimaniem upes dzelmē. Bet, kā Araužo jau aizrādīja, iepriekšējā dienā neviens no tiem nebija manīts, turklāt šie plēsoņas dod priekšroku Amazones duļķaino pieteku ūdeņiem. Starp citu, ja draudētu briesmas, nirēja rīcībā ir aukliņa, kas savienota ar zvanu uz plosta, un, tiklīdz atskan signāls, ūdenslīdēju nekavējoties izvelk no ūdens.

Joprojām saglabādams aukstasinību, Benito mierīgi uz­vilka ūdenslīdēja tērpu, uzlika galvā apaļo metāla ķiveri, paņēma nūju ar durklim līdzīgu dzelzs uzgali, lai rakņā­tos zālēs un dažādos upes gultnē saskalotos lūžņos, pēc tam, devis mājienu, sāka nolaisties dzelmē.

Vīri uz plosta, raduši pie sava darba, nekavējoties iedarbināja gaisa sūkni, kamēr četri žangadas indiāņi ar garajiem ķekšiem, paklausot Araužo komandām, vadīja plostu nepieciešamajā virzienā.

Fragozo un Manoela vadībā divas pirogas ar diviem airētājiem katrā sekoja plostam, gatavas manevrēt, ja Be­nito, pēkšņi uzgājis Torresa līķi, iznirtu virspusē.

X

LIELGABALA ŠĀVIENS

Un tā Benito ienira zem plašās ūdens segas, kas pagai­dām vēl slēpa Torresa līķi.

Ak, kaut Benito spēkos būtu novadīt lielās upes ūde­ņus, nosusināt tos, pārvērst tvaikos, kaut viņš varētu at­brīvot no ūdens visu šo baseinu no Friasa aizsprosta līdz Rionegro grīvai, tad Torresa kabatā noglabātā kārbiņa droši vien jau būtu rokā! Tēva nevainību neviens vairs neapstrīdētu! Žoāms Dakosta attaisnots turpinātu ceļo­jumu pa Amazoni kopā ar ģimeni, un būtu novērsti bez­gala daudzi rūgti pārdzīvojumi.

Benito sasniedza upes dibenu. Zem smagajiem papē­žiem nočirkstēja smilts. Viņš bija nolaidies ap desmit, piecpadsmit pēdu dziļumā pie stāvās kraujas, kur no­grima Torress.

Niedres, ūdenszāles un tajās iestrēgušas siekstas te bija tik blīvi savijušās, ka vakardien vīru garie ķekši nekādā ziņā nespēja līdz galam iztaustīt šo mudžekli. Tātad varēja gadīties, ka noslīkušais, sapinies ūdensaugu biezoknī, vēl arvien guļ turpat, kur nokritis.

Upē aiz pagara krasta izciļņa nemanīja ne mazākās straumes kustības. Benito gāja līdzi virs galvas peldoša­jam plostam, kuru uz priekšu dzina indiāņu ķekši.

Gaisma diezgan dziļi ielauzās dzidrajā dzelmē, jo spožā saule pie skaidrajām debesīm gandrīz vertikāli meta tajā savus starus. Parastos apstākļos pēdas divdesmit zem lī­meņa redzamība kļūtu augstākajā mērā ierobežota, bet šeit ūdens šķita gaismas piestrāvots, un, tā kā tumsa ne- aizklāja upes dibenu, Benito mierīgi varēja nirt vēl dziļāk.

Jauneklis lēnām virzījās gar piekrasti. Apkaltā nūja uzurdīja ūdensaugus un upē sakrājušos lūžņus. Zivju bari kā putni, ja drīkst tā izteikties, izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa. Zivis šaudījās apkārt, atgādinādamas saplēsta spoguļa šķembas. Bet pa dzeltenīgajām smiltīm uz visām pusēm izklīda sīki vēzīši kā milzu skudras no izpostīta skudru pūžņa.

Benito nepalaida garām neizpētītu nevienu stūrīti, taču neko neatrada. Tad, ievērojis, ka gultne šajā vietā ir diezgan slīpa, viņš nosprieda, ka Torress varēja aizvelties uz leju līdz upes vidum. Un tad jau līķis droši vien tur arī palicis, jo nez vai straume būs to izrāvusi no tik liela dziļuma, bet tālāk upe padziļinājās vēl vairāk.

Benito nolēma pārmeklēt upi arī tajā pusē, tiklīdz beigs pētīt piekrastes niedrāju. Pagaidām viņš gāja uz priekšu gar krastu, sekojot plostam, kuram saskaņā ar iepriek­šēju norunu vajadzēja peldēt šajā virzienā minūtes piec­padsmit.

Aizritēja ceturtdaļstunda, taču Benito joprojām neko nebija uzgājis. Viņš sajuta nepieciešamību iznirt virs­pusē un atelpot normālos apstākļos. Dažviet upes padziļi­nājumos Benito nolaidās ap trīsdesmit pēdu dziļumā. Tur viņam nācās izturēt vienas atmosfēras spiedienu, kas

Zivju bari kā putni izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa.

nepieradušam izraisa lielu fizisku nogurumu un pat apzi­ņas traucējumus.

Benito paraustīja zvana auklu, un vīri uz plosta sāka vilkt viņu laukā; rīkojoties ļoti uzmanīgi, viņi vienas minūtes laikā atļāvās ūdenslīdēju izcelt tikai divas trīs pēdas augstāk, lai spēja spiediena maiņa nekaitētu iekšē­jiem orgāniem.

Tiklīdz jauneklis nostājās uz plosta, skafandra metāla ķiveri noskrūvēja, viņš dziti uzelpoja un apsēdās mirkli atpūsties.

Laivas nekavējoties piebrauca pie plosta. Manoels, Fragozo un Araužo steidzās pie Benito un gaidīja, ko viņš teiks.

—    Nu? — ievaicājās Manoels.

—    Pagaidām nekā! … Itin nekā!

—   Vai nekādu pēdu neatradi?

•— Nekādu.

—    Ja vēlies, es tevi nomainīšu.

—    Nē, Manoel, — Benito atbildēja, — pats esmu iesā­cis un zinu, kur tagad jāiet… Ļauj man pašam to veikt!

Benito paskaidroja locim, ka nolēmis pārbaudīt krasta zemūdens daļu līdz Friasa aizsprostam, kur gultnes pa­augstinājums varbūt aizturējis Torresa līķi, it īpaši, ja tas spējis daudzmaz turēties pretī straumei; taču pirms tam Benito bija nodomājis atvirzīties no krasta un rūpīgi pārmeklēt dziļo ieplaku, ko upes gultnē radīja tās no- liece un ko ķekši, acīm redzot, nevarēja aizsniegt.

Araužo atbalstīja šo nodomu un sāka gatavoties jau­niem meklējumiem.

Manoels uzskatīja par vajadzīgu sniegt draugam dažus padomus.

—    Ja vēlies turpināt meklējumus tajā pusē, — viņš teica, — tad plosts tev sekos, tikai esi uzmanīgs, Benito. Šoreiz tu nolaidīsies vēl dziļāk, iespējams, ka par piec­desmit vai sešdesmit pēdām zemāk nekā pirmīt, un tur būs jāiztur divu atmosfēru spiediens. Kusties ļoti lēnām, citādi var iestāties smadzeņu darbības traucējumi. Tu pēkšņi vairs neapjēgsi, kur tu esi un ko tu tur meklē. Ja tev galvu sāk spiest kā spīlēs un ausīs nemitīgi džink­stēt, nekavējoties dod signālu, lai velkam tevi laukā. Pēc tam, ja būs nepieciešams, varēsi nirt no jauna, tā tu vismaz pieradīsi kustēties dzelmē.

Benito solījās ievērot Manoela pamācības, saprazdams,

                                                                     Benito atkāpās.

cik tās svarīgas. Viņš bijās zaudēt apziņu brīdī, kad tā visvairāk būs vajadzīga.

Benito paspieda draugam roku; ķiveri atkal pieskrū­vēja skafandra apkaklei, sūknis sāka darboties, un nirējs ātri nozuda zem ūdens.

Plosts attālinājās no kreisā krasta par četrdesmit pē­dām, bet, lai straume to nenestu pārāk ātri, kad tas iepeldēs upes vidū, tam pietauvoja laivas, un indiāņi, ai­rējot pret straumi, turēja plostu tā, ka tas peldēja pavi­sam lēni.

Benito, ļoti uzmanīgi nolaidies lejā, nostājās uz stingras pamatnes. Kad svina papēži skāra smiltis upes dibenā, Benito, vērodams nolaižamās troses garumu, sprieda, ka atrodas apmēram sešdesmit piecu vai septiņdesmit pēdu dziļumā. Tātad šeit, krietni zem normālās gultnes, bija dziļa ieplaka.

Vide te likās tumšāka, taču dzidrais ūdens laida cauri pietiekami daudz gaismas, lai Benito itin labi atšķirtu šur tur upes dibenā guļošos priekšmetus un diezgan droši virzītos uz priekšu. Turklāt smiltis, kā nosētas ar smalku vizlu, līdzīgi reflektoram, atstaroja gaismu, un tajā skaidri iezīmējās smilšu graudiņi kā mirgojoši putekļi.

Benito staigāja, pētīja, ar nūju iztaustīdams katru bed­rīti. Viņš lēnām nira aizvien dziļāk. Trose pēc vajadzības tika palaista vaļīgāk, un, tā kā abas svaiga gaisa pieva- dīšanai un izelpai nepieciešamās šļūtenes nokarājās brīvi, sūknis darbojās vienmērīgi.

Benito pamazām sasniedza upes vidu, kur ieplaka bija visdziļākā.

Brīžam tumsa ap viņu tā sabiezēja, ka vairs pat tu­vumā neko nevarēja redzēt. Šī parādība bija īslaicīga: plosts viņam tieši virs galvas aizklāja sauli, un tāpēc šķita, ka dienu nomainījusi nakts. Taču pēc brītiņa melnā ēna atkāpās, un smiltis no jauna atstaroja spilgtu gaismu.

Benito laidās dziļāk un dziļāk. To liecināja galvenokārt ūdens spiediena palielināšanās. Elpot kļuva grūtāk, lo­cekļus vairs nevarēja tik brīvi kustināt. Jauneklis nonāca neparastu fizioloģisku iespaidu varā. Ausīs pastiprinājās dūkoņa, taču apziņa palika skaidra, Benito jauta, ka prāts darbojas nevainojami, pat ar mazliet pārdabisku asumu, tāpēc, nelikdams sevi vilkt laukā, viņš nira tālāk.

Pēkšņi apkārtnes puskrēslā Benito uzmanību saistīja kāda melna, neskaidra masa. Tās apveids atgādināja ūdensaugu puduri iestrēgušu cilvēka ķermeni.

Benito pārņēma liels uztraukums. Viņš devās tajā vir­zienā. Ar nūju sakustināja tumšo masu.

Izrādījās, ka tas ir milzīgs jau skeletā pārvērties kai- mans, kuru Amazonē ienesusi Rionegro straume.

Benito atkāpās, un, atceroties loča apgalvojumus, viņam iešāvās prātā, ka upes dzelmē pie Friasa aizsprosta varētu būt ielavījies arī kāds dzīvs kaimans.

Taču, atvairījis šo domu, jauneklis devās tālāk, nolēmis sasniegt pašu dziļāko vietu.

Viņš jau atradās deviņdesmit vai simt pēdu zem līmeņa un bija pakļauts trīs atmosfēru spiedienam. Ja ieplaka padziļinātos vēl vairāk, meklējumus drīz nāktos pār­traukt.

Pieredze rādīja, ka simt divdesmit līdz simt trīsdesmit pēdu zem. ūdens patiesi ir galējā robeža, ko pārkāpt bīstami: pie tāda spiediena cilvēka organisms vairs nor­māli nefunkcionē, turklāt arī sūknis vairs vienmērīgi ne­piegādā gaisu.

Un tomēr Benito bija apņēmies iet uz priekšu, kamēr vien netrūks morālā un fiziskā spēka. Kaut kāda neiz­skaidrojama priekšnojauta vilka viņu šajās dzīlēs; viņam šķita, ka līķis aizvēlies līdz pašam dibenam, un, ja Tor- resam bija klāt smagi priekšmeti, kā josta ar iešūtu naudu, zeltu vai ieročiem, tad šis svars varēja pienaglot ķermeni pie zemes.

Pēkšņi kādā tumšā iedobē Benito pamanīja cilvēka līķi! Nudien, tur it kā cieši aizmidzis, izstiepies, zem galvas saliektām rokām, gulēja līķis, kura drēbes vēl nebija pa­visam sairušas.

Vai tas būtu Torress? Biezajā pakrēslī to bija grūti noteikt, taču tas neapšaubāmi bija nekustīgi guļošs cil­vēka ķermenis nepilnu desmit pēdu attālumā no Benito.

Benito pārņēma šausmīgs satraukums. Sirds mirkli stā­jās pukstēt… Viņam šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. Ar pārdabisku gribas spēku jauneklis saņēmās. Viņš tuvojās līķim.

Piepeši viņu ķēra negaidīti spēcīgs sitiens. Ap viņu ap­vijās kāda gara siksna, un cauri biezajam skafandram viņš sajuta stipras sāpes.

•— Elektriskais zutis! — Benito iesaucās.

Vairāk viņš nepaguva izteikt.

                                                      Līķis uzpeldēja Amazones viispusē.

Patiešām, viņam bija uzbrucis pirakč, kā Brazīlijā dēvē elektriskos zušus.

Kā zināms, tā ir īpaša zušu suga ar melnu glumu ādu; mugura līdz pat astei tiem bruņota asiem zobiem, kas savukārt savienoti sīkiem vertikāliem zobiņiem, kurus darbina neparasti spēcīga muskulatūra. Šim zutim piemīt dīvainas spējas — tas izstrāvo elektrību. Šie dzīvnieki mēdz būt gan parasta zuša lielumā, gan arī desmit pēdu garumā; retāk sastopami pāri par piecpadsmit vai divdes­mit pēdu gari un astoņi līdz desmit sprīžu plati elek­triskie zuši.

Amazonē, tāpat kā tās pietekās, šie dzīvnieki sastopami diezgan bieži, un tieši tāds dzīvs ap desmit pēdu garš «kamols», spēji atritinājies un izliecies, kā bulta negai­dot metās virsū ūdenslīdējam.

Benito saprata, cik bīstams ir briesmīgā zuša uzbru­kums. Drēbes viņu no tā neaizsargāja. Zuša elektriskie lādiņi kļuva aizvien spēcīgāki un nemitētos, līdz zutim neizsīktu enerģija.

Nespēdams pretoties, Benito sakņupa smiltīs. Elektriskā strāva pamazām paralizēja jaunekļa locekļus, bet zutis, tīdamies ap ķermeni, aizvien ciešāk to sažņaudza. Jau­neklis vairs nespēja kustināt rokas. Pēc brītiņa viņš pa­laida vaļā nūju, nespēdams pat paraustīt zvana auklu, lai dotu briesmu signālu.

Benito juta, ka ir pagalam. Ne Manoels, ne pārējie biedri virspusē nespēja iedomāties smago cīņu, kas no­risa zem ūdens starp bīstamo pirakē un nelaimīgo nirēju, kurš tik tikko vairs turējās pretī, nejaudādams aizstā­vēties.

Un tam vajadzēja notikt tieši tobrīd, kad bija atradies līķis, bez šaubām, Torress!

Ļaujoties pašaizsardzības instinktam, Benito lūkoja kliegt… Balss pamira metāla ķiverē, kas nelaida cauri skaņu.

Tajā mirklī zutis divkāršoja uzbrukumus; viņš izstrā- voja tādus lādiņus, ka Benito raustījās smiltīs kā gabalos sacirsts tārps un viņa muskuļi sastinga zem dzīvnieka si­tieniem.

Taču Benito vēl nebija galīgi zaudējis redzi un apziņu, kad notika negaidīta, neizskaidrojama parādība.

Blīvajā ūdens slānī izplatījās apslāpēts eksplozijas troksnis. Tas atgādināja pērkona grāvienu, kas atbalsojās

                                                                     Benito bija zaudējis samaņu.

elektriskā zuša sitienu saviļņotajā dzelmē. Benito šķita, ka viņu apņem varenas skaņas, draudīgi atbalsodamās pašās upes dzīlēs.

Un pēkšņi jauneklim izlauzās kliedziens! ,.. Acu priekšā iznira drausmīga, spokaina parādība.

Slīkonis,_līdz šim mierīgi gulējis smiltīs, pēkšņi sakus­tējās! … Ūdens viļņošanās dīvaini sašūpoja tā rokas, it kā Torress būtu atdzīvojies . .. Konvulsīvās kustības šķita piešķiram dzīvību šausmīgajam mironim.

Tas patiesi bija Torress! Saules stars, izlauzies cauri ūdens slānim, to apgaismoja, un Benito pazina uzpūsto, zaļgano seju, pazina nelieti, kuru pats bija nonāvējis un kura pēdējo elpas vilcienu apslāpēja šie ūdeņi.

Un, kamēr Benito vairs nespēja cilāt paralizētos locek­ļus, kamēr smagie papēži pienagloja viņu pie upes smil­šainā dibena, līķis piecēlies māja ar galvu un, atbrīvo­jies no bedres, kur viņu saistīja ūdenszāles, izslējās visā augumā un baismīgā izskatā stāvus uzpeldēja Amazones virspusē.

XI

KAS ATRADĀS TORRESA KĀRBIŅĀ

Kas īsti bija noticis? Tīri fizikāla parādība, kuru tūlīt izskaidrosim.

Brazīlijas lielgaballaiva «Santa Anna» devās augšup pa Amazoni uz Manausu un nupat šķērsoja Friasa aiz­sprostu. Tuvojoties Rionegro grīvai, laiva uzvilka karogu un salutēja ar lielgabala šāvienu. Sprādziens satricināja upes ūdeni, vibrācijas izplatījās līdz pat upes dzelmei un izrāva no tās Torresa līķi, kas bija sācis trūdēt un kļuvis daudz vieglāks. Slīkonis, gluži dabiski, pacēlās Amazones virspusē.

Šī ļoti parastā parādība izraisīja līķa uzpeldēšanu, taču nevar noliegt, ka lielgaballaivas ierašanās Amazones pār­meklējamā iecirkņa robežās bija tikai laimīga sagadīša­nās.

Manoels iekliedzās, pārējie viņam piebalsoja, un viena no pirogām tūdaļ steidzās pakaļ peldošajam līķim, citi vilka laukā no upes ūdenslīdēju.

Grūti attēlot Manoela izbailes, kad viņš ieraudzīja iz­vilkto draugu kā sastingušu guļam uz plosta bez mazā­kajām dzīvības pazīmēm.

Vai tiešām Amazones ūdeņi atdod viņiem vēl otru līķi?

Ūdenslīdēju cik iespējams ātri atbrīvoja no skafandra.

Elektriskā zuša spēcīgo sitienu ietekmē Benito bija zaudējis samaņu.

Manoels izmisīgi sauca viņu, ar savu elpu centās atdzī­vināt, lūkoja saklausīt sirds pukstus.

—    Pukst! Vēl pukst! — viņš iesaucās.

Jā, Benito sirds vēl nebija stājusies, un pēc dažiem mirkļiem viņš atguva samaņu.

—    Līķis! Kur līķis?

Tie bija pirmie un vienīgie vārdi, kurus Benito izdvesa.

—          Rau, tur! — Fragozo atbildēja, norādīdams uz pi- rogu, kas tuvojās plostam, vedot Torresu.

—          Kas ar tevi notika, Benito? — Manoels vaicāja. — Vai aptrūka gaisa?

—          Nē, — Benito atbildēja. — Man uzbruka elektris­kais zutis. Bet no kurienes radās troksnis? … Šis sprā­dziens?

—          Tas bija lielgabala šāviens, — Manoels paskaid­roja, — kas izrāva Torresu no dzelmes.

Te piroga piebrauca pie plosta. Tajā gulēja Torress, ko indiāņi bija izvilkuši no upes. Ūdenī viņa izskats nebija sevišķi pārvērties. Viņu varēja viegli pazīt. Šai ziņā šaubu nebija.

Fragozo, nometies pirogā uz ceļiem, pārmeklēja Tor- resa drēbes, kuras saplīsa gabalu gabalos.

Piepeši Fragozo uzmanību saistīja Torresa labā roka, kas tagad bija kaila. Uz tās skaidri redzēja.senu rētu, ko droši vien bija atstājis dunča dūriens.

—           Šī rēta! — Fragozo iesaucās. — Nu protams!… Beidzot es atceros . . .

—    Ko tu atceries? —■ vaicāja Manoels.

—           Ķildu … Jā, kādu ķildu Madeiras provincē, es biju tās liecinieks . .. Pirms trim gadiem! Kā es to varēju aiz­mirst! Torress tad kalpoja mežu policijā par uzraugu. Ak, es taču zināju, ka esmu šo nelieti jau kaut kur saticis!

—          Kāda tam nozīme! — iesaucās Benito. — Kārbiņa, kārbiņa mums vajadzīga! Vai tā vēl ir pie viņa?

Un Benito grasījās noplēst līķim atlikušās skrandas, lai tās pārmeklētu.

Manoels viņu atturēja.

—    Acumirkli, Benito, — viņš teica.

Tad, pievērsies vīriem uz plosta, kuri nepiederēja pie žangadas komandas un kuru liecības neviens nevarētu apšaubīt, viņš teica:

—          Mani draugi, iegaumējiet labi, ko mēs šeit darām, lai vēlāk varētu tiesnešiem atstāstīt visu redzēto!

Vīri pienāca tuvāk.

Fragozo atraisīja Torresam jostu zem saplēstā pončo un, aptaustījis svārku kabatas, iesaucās:

—    Kārbiņa!

Benito priekā iekliedzās. Viņš gribēja satvert kārbiņu, lai pārbaudītu tās saturu …

—           Pag, — nezaudēdams aukstasinību, Manoels viņu vēlreiz atturēja. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiesne­šiem rodas kaut mazākās aizdomas. Mums nepieciešami indiferenti liecinieki, kas apstiprinātu, ka šī kārbiņa pa­tiesi atrasta pie Torresa.

—    Tev taisnība, — Benito sacīja.

—           Mans draugs, — Manoels pievērsās plosta strād­nieku vecākajam, — pārmeklējiet jūs šīs svārku kabatas!

Meistars paklausīja. Viņš izvilka no Torresa svārkiem kārbiņu ar hermētiski noslēdzamu vāciņu, kas, šķiet, ne­bija cietis no ūdens.

—          Dokuments… vai tas vēl tur ir? — degot nepacie­tībā, Benito vaicāja.

—    Šo kārbiņu atvērs tiesnesis! — Manoels atbildēja.

—   Vienīgi viņam pienākas pārbaudīt, kas tajā atrodas.

—    Jā… Jā, pareizi gan, Manoel! — Benito piekrita.

—   Tad steigsimies uz Manausu, draugi! Uz Manausu! Benito, Manoels, Fragozo un meistars ar kārbiņu rokās

veicīgi iekāpa pirogā un sāka braukt prom, kad pēkšņi Fragozo ieminējās:

—    Bet līķis? Piroga apstājās.

Indiāņi Torresu atkal bija iemetuši upē, un tas šūpo­jās straumē.

—    Torress bija nožēlojams nelietis, — Benito atbildēja.

—    Nostādamies pret viņu, es godīgi riskēju ar savu dzī­vību, un dievs viņu sodīja ar manu roku, bet, lai vai kā, viņa miesas nav jāpamet neapraktas.

Tad otra piroga saņēma pavēli doties pēc Torresa, no­gādāt to krastā un apbedīt. Bet tajā mirklī peldošajam ķermenim uzklupa plēsīgu

putnu bars, kas planēja virs upes. Tie bija urubu ar iz­plūkātu kaklu un garām kājām, nelieli, kraukļmelni, ne ar ko nesalīdzināmi rijīgi grifi, kurus Dienvidamerikā sauc par gallinazos. No slīkoņa piepūstā ķermeņa, ko plo­sīja putni, izplūda gāzes, tā smagums pieauga, tas pama­zām grima, un beidzot Torresa atliekas uz visiem laikiem nozuda Amazones dzelmē.

Desmit minūtes vēlāk ātri peldošā piroga iebrauca Ma- nausas ostā. Benito ar biedriem izkāpa malā un steigšus devās uz priekšu pa pilsētas ielām.

Nedaudz mirkļos viņi sasniedza Zarrikesa māju un lūdza kādu kalpotāju pavēstīt tiesnesim, ka vēlas viņu nekavējoties satikt.

Tiesnesis lika viņus ielaist kabinetā.

Tad Manoels izstāstīja visu, kas noticis kopš brīža, kad Benito likumīgā divkaujā ievainojis Torresu, līdz tam, kad plosta strādnieku vecākais izvilcis kārbiņu no Torresa kabatas.

Kaut gan stāsts apliecināja visu, ko Žoāms Dakosta bija teicis par Torresu un viņa nekaunīgo piedāvājumu, to­mēr tiesnesis nespēja apspiest neuzticīgu smīnu.

—   Šī kārbiņa, tiesneša kungs, — Manoels teica, — ne brīdi nav bijusi mūsu rokās, un jums to sniedz cilvēks, kas pats to atradis pie Torresa.

Tiesnesis paņēma kārbiņu un, grozīdams rokās, rūpīgi nopētīja kā retu dārglietu. Sakratot tajā nošķindēja mo­nētas.

Vai tiešām dedzīgi meklētajā kārbiņā vairs nebūtu īstā noziedznieka pašrocīgi rakstītā dokumenta, ko Torress par zemisku maksu bija gribējis pārdot Zoāmam Dakos- tam? Vai notiesātā attaisnojošais pierādījums neglābjami zudis?

Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma klāt­esošos. Benito gandrīz nespēja parunāt, viņam šķita, ka sirds tūdaļ plīsīs.

—   Attaisiet, tiesneša kungs, attaisiet kārbiņu! — bei­dzot nabaga jauneklis aizlauztā balsī iesaucās.

Tiesnesis Žarrikess sāka noskrūvēt kārbiņai vāciņu. No­ņēmis to, viņš apgāza kārbiņu uz galda, un no tās izri­poja dažas zelta monētas.

—   Bet dokuments? … Dokuments! — pieķerdamies pie galda malas, lai nenokristu, Benito vēlreiz iesaucās.

Tiesnesis, iebāzis pirkstus kārbiņā, ar zināmām

grūtībām izvilka nodzeltējušu, rūpīgi salocītu papīru, kam ūdens, šķiet, nebija kaitējis.

—           Dokuments! Lūk, dokuments! — Fragozo iesaucās. — Tas pats, ko redzēju Torresam rokās!

Tiesnesis, atlocījis papīra lapu, pārlaida tai acis, tad, aplūkojis no vienas, pēc tam no otras puses, pārliecinā­jās, ka tā klāta parupjām rakstu zīmēm.

—          Dokuments, jā, nudien, — viņš teica. — Par to nav šaubu. Te patiesi ir kāds dokuments.

—          Protams, — Benito piebilda, — un tieši tas pierāda tēva nevainību.

—          Par to vēl neesmu pārliecināts, — Zarrikess piezī­mēja, — un bīstos, ka to būs ļoti grūti pierādīt.

—    Kā tā?! . .. — nobālis kā līķis, Benito iesaucās.

—          Tāpēc, ka dokuments ir šifrēts, — tiesnesis paskaid­roja, — bet šai kriptogrammai nav …

—    Kā nav?

—    Nav atslēgas.

XII

DOKUMENTS

Sarežģījums, ko ne Žoāms Dakosta, ne viņa tuvinieki nebija gaidījuši, šķita patiesi ļoti nopietns. Atceroties mūsu stāsta pirmo nodaļu, lasītājiem būs skaidrs, ka do­kuments bija šifrēts pēc vienas no daudzajām kriptogrā­fijas metodēm.

Bet pēc kādas?

Lai to izdibinātu, bija nepieciešama vislielākā atjautība, kāda tikai iespējama cilvēka prātam.

Tiesnesis Žarrikess Benito un viņa draugu klātbūtnē lika precīzi nokopēt dokumentu, oriģinālu paturēja pie sevis, bet kopiju, rūpīgi pārbaudījis, atdeva jaunekļiem, lai viņi to aiznestu ieslodzītajam.

Solījušies atkal ierasties nākamajā dienā, jaunekļi aiz­gāja un, gribēdami nekavējoties satikt Žoāmu, steidzās pie-viņa uz cietumu.

Tur īsās tikšanās laikā viņi pastāstīja notikušo,

Žoāms Dakosta, paņēmis dokumentu, uzmanīgi to ap­lūkoja, pēc tam, papurinājis galvu, atdeva dēlam.

— Varbūt tiešām šajā rakstā ir pierādījumi, — viņš teica, — kuru man vienmēr trūcis. Bet, ja tie izslīd no ro­kām un ja arī mans godīga cilvēka mūžs nerunā man par labu, tad taču nav vairs ko gaidīt no cilvēku taisnās tie­sas, mans liktenis tagad dieva rokās.

To saprata visi. Ja kriptogrammu neizdosies izlasīt, notiesātā stāvoklis būs bezcerīgs.

—    Mēs to atšifrēsim, tēt! — Benito iesaucās. — Tāda šifra, ko nevarētu atklāt, pasaulē nav. Tikai nezaudējiet ticību, jā, ticību! Brīnumainā kārtā debesis mums līdzēja atgūt šo dokumentu, kas jūs attaisno, tās nāca talkā to sameklēt un neatstās mūs arī tagad!

Žoāms Dakosta paspieda roku Manoelam un Benito; pēc tam jaunekļi, dziļi saviļņoti, devās uz žangadu, kur viņus gaidīja Jakita.

Viņi Jakitai tūdaļ izstāstīja, kas noticis kopš vakardie­nas: kā uzpeldējis Torresa līķis, kā pie tā atrasts doku­ments un cik dīvainā veidā Torresa draugs, īstais no­ziedznieks, to uzrakstījis, droši vien bīdamies, ka do­kuments var viņu nodot, ja nokļūs svešās rokās.

Protams, arī Lina uzzināja par negaidīto sarežģījumu, un Fragozo atklāja, ka Torress agrāk bijis mežu uzraugs un kalpojis policijas iecirknī pie Madeiras grīvas.

—    Un kā jūs abi tikāties? — jaunā mulate pavaicāja.

—    Tas notika Amazones provincē, — Fragozo atbil­dēja, — kad, klaiņojot no ciema uz ciemu, nodarbojos ar savu amatu.

—    Bet rēta? …

—    Tas gadījās tā: kādu dienu nonācu Aranas misijā, kur Torress, ko redzēju pirmo reizi, bija saķildojies ar vienu no saviem biedriem, — tie visi bija briesmīgi ļau­dis! —-_un ķilda beidzās ar to, ka mežu uzraugam sadūra roku. Ārsta tuvumā nebija, man uzdeva ievainoto pārsiet, un tā mēs iepazināmies.

—    Starp citu, ko līdz, ka zinām, kas Torress bijis? — Lina piezīmēja. — Šajā gadījumā tam nav nekādas no­zīmes, jo viņš taču nebija īstais noziedznieks.

—    Bez šaubām, — Fragozo piekrita. — Bet, velns pa­rāvis, gan jau rakstu beidzot izdosies atšifrēt! Un tad visiem atvērsies acis, ka Zoāms Dakosta nav vainīgs!

Uz to cerēja arī Dakostas piederīgie. Tāpēc, ieslēgušies kopējā istabā, viņi stundām ilgi pūlējās dokumentu at­šifrēt.

Bet, tāpat kā viņi, ari tiesnesis Zarrikess — tas īpaši jāuzsver! — loloja cerības, ka dokumentu izdosies izlasīt.

Pēc nopratināšanas uzrakstījis ziņojumu, kurā identifi­cēja apcietinātā personību, tiesnesis to aizsūtīja uz Rio- dežaneiro, uzskatīdams lietu par nobeigtu. Bet tā vis gluži nebija.

Kad atradās dokuments, var teikt, ka tiesnesis Žarrikess pēkšņi sāka justies īsti savā jomā. Būdams dažādu skaitļu kombināciju un atjautības uzdevumu kaislīgs risinātājs un labprāt lauzīdams galvu pie šarādēm, rēbusiem un ci­tām sarežģītām mīklām, viņš, acīm redzot, tagad varēja no sirds nodoties šim savam iemīļotajam laika ka­vēklim.

Iedomājoties, ka noslēpumainais raksts varbūt ietver Dakostas attaisnojumu, Zarrikesā pamodās dedzīgs ana­lītiķis. Viņa priekšā taču bija kriptogramma! Un nu viņš neko citu vairs nekāroja kā to atšifrēt. Pazīstot Žarrikesu, nebija jāšaubās, ka tagad viņš mīklu risinās ne ēdis, ne gulējis.

Kad jaunekļi aizgāja, tiesnesis palika viens savā kabi­netā. Devis rīkojumu nepieņemt apmeklētājus, viņš no­drošinājās ar dažām stundām pilnīga miera. Uzspraudis uz deguna acenes, Žarrikess nolika uz galda sev priekšā tabakmaku. Lai kārtīgi izvēdinātu smadzenes, tiesnesis ierāva nāsīs pamatīgu devu šņaucamtabakas, tad, pievēr­sies kriptogrammai, iegrima pārdomās, kas drīz vien izvērtās monologā. Šis cienījamais cilvēks bija ļoti eks­pansīvs un labprāt domāja skaļi.

—    Jārīkojas sistemātiski, — viņš sacīja. — Bez sistēmas nav loģikas, bez loģikas — panākumu.

Dokumenta simts rindiņas bija sadalītas sešās rind­kopās.

—    Hm! — padomājis Žarrikess norūca. — Pētījot pa kārtai katru rindkopu, es velti šķiestu dārgo laiku. Nē, jāizvēlas tikai viena, turklāt vissvarīgākā. Bet kura gan tā varētu būt, ja ne pēdējā, kas noteikti rezumē visa dokumenta saturu? Uz īstā ceļa mani varētu novest īpaš­vārdi, starp citu, Žoāma Dakostas vārds, kam, bez šau­bām, vajadzētu atrasties pēdējā rindkopā, ja vien tas vis­pār dokumentā pieminēts.

Tiesnesis sprieda loģiski. Viņš nekādā ziņā nemaldījās, nolemdams vispirms savas kriptologa spējas izmēģināt pie pēdējās rindkopas.

Tiesnesis larrikess tagad varēja nodoties savam iemīļotajam laika kavēklim.

Lūk, vēlreiz šī rindkopa, kuru lasītājam nepieciešams paturēt acīs, lai izprastu analītiķa domu gaitu, cenšoties piekļūt patiesībai:

MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.

Vispirms tiesnesis Žarrikess ievēroja, ka rindkopas nav sadalītas vārdos un teikumos un tajās trūkst pieturas zīmju. Tas uzdevumu sarežģīja vēl vairāk.

—    Paskatīsimies, — viņš teica, — vai kādi burtu sa­kopojumi tomēr neatgādina vārdus, proti, izrunājamus līdzskaņu un patskaņu savienojumus.

Tā, piemēram, rindkopas sākumā var salasīt vārdu «LUI» … Tālāk — «PER» . . . «HUNC» … Vai tie neatgā­dina latīņu vārdus? Turpat blakus «MAUS» šķiet vācu, «DUB» . .. krievu vārds… Pag, un te «SHANT» un «DA.D» izskatās pēc angļu vārdiem . . . Bet ko nozīmē visi šie «MABIJ», «SEPU», «VĪLVA», «ZEAT»? Vai tie būtu īpašvārdi, un kāds tiem sakars ar šo lietu? Ej nu sazini!

Nometis kriptogrammu uz galda, tiesnesis Žarrikess brīdi pārdomāja.

—     Visi šie vārdi, kurus ievēroju, pavirši pārlasījis rindkopu, šķiet vienkārši smieklīgi, — viņš nomurmi­nāja. — Patiesību sakot, nav saprotams, no kādas valo­das tie cēlušies. Daži atgādina latīņu, daži angļu, vācu un krievu vārdus, bet lielākā daļa itin neko, ja neskaita veselu virkni līdzskaņu savienojumu, kas vispār nav iz­runājami. Redzu, ka kriptogrammas atslēga nebūs viegli atrodama.

Tiesneša pirksti sāka bungot pa galdu kaut ko līdzīgu rīta jundai, it kā modinot savas snaudošās prāta spējas.

—    Vispirms palūkosimies, cik burtu ietilpst šajā rind­kopā, — viņš nolēma.

Paņēmis zīmuli, Žarrikess sāka tos skaitīt.

—    Pavisam divsimt astoņdesmit divi! — viņš konsta­

tēja. — Tā. Bet tagad papētīsim, cik bieži katrs burts at­kārtojas.

Šai aplēsei bija nepieciešams ilgāks laiks. Atkal paņē­mis dokumentu rokā, tiesnesis Zarrikess saskaitīja katru burtu atsevišķi, atzīmējot tos alfabētiskā kārtībā. Pēc ce­turtdaļstundas viņš bi ja ieguvis šādu tabulu:

—    Ahā! — Zarrikess norūca. — Pirmais novērojums ir pārsteidzošs: vienā rindkopā izmantots viss alfabēts! Sa­vādi gan! Pamēģiniet kādā grāmatā uz labu laimi izvē­lēties rindkopu ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem — tajā gandrīz nekad neredzēsiet visus alfabēta burtus. Starp citu, var būt, ka šeit tā ir tikai sagadīšanās.

Tad, pievērsdamies citai problēmai, viņš teica:

—    Vēl svarīgāk ir uzzināt, vai patskaņi un līdzskaņi atrodas normālās proporcijās.

Tiesnesis atkal ķērās pie zīmuļa un šoreiz, izrakstījis visus patskaņus, ieguva šādu aplēsi:

— Tātad piecdesmit septiņi patskaņi pret divsimt div­desmit pieciem līdzskaņiem, — Žarrikess secināja. — Bet šāda proporcija ir gandrīz normāla. Ļoti iespējams, ka dokuments rakstīts mūsu valodā, kur katrs burts

nomainīts ar citu. Un, ja šis princips ievērots sistemātiski, piemēram, ja burta «B» vietā vienmēr lietots «L», «O» vietā «V», «G» nomainīts ar «K», «U» ar «R» utt.r tad lai mani padzen no Manausas tiesneša posteņa, ja es kripto- grammu neatšifrēšu! Atliek rīkoties pēc ģeniālā analītiķa Edgara Po metodes!

Šie vārdi attiecās uz slavenā amerikāņu rakstnieka no­veli, kuru ne velti uzskata par šedevru. Kas gan nav la­sījis viņa «Zelta vaboli»!

Šajā novelē ar tīri matemātisku metodi autors analizē kriptogrammu, kas sastāv no skaitļiem, burtiem, algebris­kām zīmēm, zvaigznītēm, punktiem un komatiem, un at­šifrē to visai fantastiskos apstākļos; tieši tāpēc šā sav­dabīgā rakstnieka darbs lasītājiem iespiežas dziļi atmiņā.

Jāatzīst tomēr, ka amerikāņu rakstnieka kriptogramma atklāja tikai kādu dārglietu slēptuvi, bet šoreiz bija runa par cilvēka dzīvību un godu. Šā iemesla dēļ šifru atrast bija daudz svarīgāk.

Ne vienu reizi vien lasīdams un pārlasīdams «Zelta va­boli», tiesnesis bija pamatīgi izpētījis Edgara Po rūpīgi izstrādātos analīzes paņēmienus un nolēma tagad tos iz­mantot. Viņš bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie palīdzēs atšifrēt dokumentu, kura saturs attaisno Dakostu, ja vien burtu nozīmes nemainīsies.

— Kā tad rīkojās Edgars Po? — 2arrikess murmināja. — Pirmkārt viņš izpētīja, kāda zīme, bet šajā gadī­jumā — kāds burts kriptogrammā sastopams visbiežāk. Kā redzams, tas šoreiz ir «V», kas atkārtojas divdesmit divas reizes. Lielais skaits liek noskārst, ka burtam «V» te ir cita nozīme, un, ja pieņem, ka teksts rakstīts mūsu valodā, jādomā, ka šis burts aizstāj citu visvairāk lietotu skaņu. Angļu vai franču valodā tā nenoliedzami būtu «E», itāliešu valodā — «I» vai «A», bet portugāļiem «A» vai «O» skaņa. Tātad pieņemsim, ka burts «V» šeit no­mainījis «A» vai «O».

Un tiesnesis Žarrikess sāka pētīt, kādi burti visbiežāk te lietoti. Pēc brītiņa viņam bija gatava šāda tabula:

—    Tātad «O» šeit lietots tikai trīs reizes, — tiesnesis iesaucās, — kaut gan tieši tam vajadzēja atkārtoties vis­vairāk! Skaidrs, ka tā nozīme samainīta. Bet kādi burti vēl bez «A» un «O» mūsu valodā visbiežāk sastopami? Padomāsim!

Un tiesnesis Zarrikess ar īstu atjautību, kas apliecināja viņa prāta asumu, iedziļinājās jaunos pētījumos. Viņš at­darināja ievērojamo amerikāņu rakstnieku, kurš, būdams ģeniāls analītiķis, ar vienkāršu indukcijas vai salīdzinā­šanas metodi sastādījis kriptogrammas zīmēm atbilstošu alfabētu, bez pūlēm atrada šifru.

Žarrikess rīkojās tieši tāpat, un jāatzīst, ka viņš varēja sacensties ar savu skolotāju. Daudzkārt trenējis smadze­nes, risinot vai nu galvā, vai uz papīra dažādus logogri- fus, krustvārdu mīklas, šarādes un dažādus citus sarežģī­tus uzdevumus, kuri balstās tikai uz patvaļīgu burtu pārvietošanu, tiesnesis bija krietni ievingrinājies šajās atjautības spēlēs.

Tagad viņam vairs nebija grūti noteikt visvairāk lie­toto burtu pakāpenisko secību. Pēc trīs stundu pūlēm Žar- rikesam alfabēts bija rokā, un, ja vien metode nebija aplama, tam vajadzēja atklāt dokumenta saturu.

Atlika ar šā alfabēta burtiem nomainīt šifrētā teksta zīmes.

Ar zināmu saviļņojumu Zarrikess ķērās klāt pie šī darba. Tas viņam sagādāja garīgu baudu — daudz lie­lāku, nekā spējat iedomāties, — it kā pēc ilgiem, neat­laidīgiem pūliņiem atklātos nepacietīgi meklētā logogrifa jēga.

—    Nu tad pameģinasim, — viņš teica. — Patiesi, es justos dziļi pārsteigts, ja šifra atslēga neatrastos.

Tiesnesis Žarrikess noņēma acenes un, noslaucījis

Pēc trīs stundu pūlēm Žarrikesam aliabēts bija rokā.

aizmiglojušos stiklus, atkal uzsprauda tās uz deguna; tad viņš noliecās pār galdu.

Turēdams jauno alfabētu vienā pusē, šifrēto dokumentu otrā, viņš zem katra rindkopas burta parakstīja citus, pārliecināts, ka tie atbilst kriptogrammas īstajiem bur­tiem.

Uzrakstījis pirmo rindiņu, Žarrikess pārgāja pie otrās, tad pie trešās un ceturtās, līdz sasniedza rindkopas galu.

Dīvainis! Viņš pat neatļāvās paraudzīties, vai no jau­najiem burtiem iznāk kāds jēdzīgs vārds. Nē, viņš pilnīgi atteicās pārbaudīt tekstu darba sākumā. Viņš vēlējās ar baudu izlasīt visu pēc kārtas vienā elpas vilcienā.

Beidzis rakstīt, Žarrikess teica:

—    Tagad izlasīsim!

Un izlasīja …

Augstais dievs, kāda kakofonija! Uzrakstītās rindiņas bija tikpat bezjēdzīgas kā šifrētās! Tas bija jauns nesa­karīgs burtu savirknējums — vairāk nekā, tajā nebija ne­viena skaidra vārda, tas nekur nederēja! Vārdu sakot, bija iznākuši līdzīgi hieroglifi!

—    Kad tevi nelabais! — tiesnesis Žarrikess iesaucās.

XIII

PAR SKAITĻIEM

Bija jau septiņi vakarā. Joprojām lauzīdams galvu ap mīklas atrisinājumu, taču ne soli nepavirzīdamies uz priekšu, tiesnesis Žarrikess bija pilnīgi aizmirsis pusdie­nas un atpūtu, kad piepeši kāds klauvēja pie kabineta durvīm.

Tas notika tieši laikā. Stundu vēlāk sapīkušā tiesneša kūpošajā galvā smadzenes noteikti būtu izkusušas.

īgnā balsī viņš vēlēja ienākt, durvis atvērās, un tajās nostājās Manoels.

Jaunais ārsts, pametis savus draugus uz žangadas, kur tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu, devās atpakaļ pie ties­neša. Viņu interesēja, vai tiesnesim neveicas labāk. Tā­pēc jauneklis nolēma viņam pavaicāt, vai kriptogrammas atslēga jau nav atrasta.

Žarrikess par Manoela ierašanos neļaunojās. Viņš bija tā pārpūlējis smadzenes, ka vientulība šķita neciešama.

.                                                          Tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu.

Tiesnesis juta vajadzību ar kādu parunāt, jo vairāk ar cilvēku, kas, līdzīgi viņam, bija ieinteresēts atrisināt no­slēpumu. Tātad Manoels šeit ieradās īstajā brīdī.

—          Tiesneša kungs, — ienācis kabinetā, jauneklis teica, — pirmkārt atļaujiet vaicāt — vai jums nav vairāk lai­mējies?

—           Vispirms apsēdieties, — piecēlies un sācis staigāt pa istabu, tiesnesis Žarrikess atbildēja. — Sēdieties taču! Ja mēs abi stāvēsim, tad drīz arī jūs sāksiet staigāt, bet diviem mans kabinets par šauru.

Manoels apsēdies atkārtoja savu jautājumu.

—          Nē! Arī man nelaimējās, — tiesnesis teica. — Ne­zinu vairāk par jums. Varu teikt vienīgi to, ka tagad esmu pārliecināts …

—    Par ko, tiesneša kungs? Par ko?

—           Esmu pārliecināts, ka šis dokuments balstās nevis uz nosacītām zīmēm, bet uz kādu pieņemtu skaitli, ko kriptoloģijā apzīmē par šifru,

—          Bet, tiesneša kungs, vai galu galā nav iespējams iz­lasīt arī tādu rakstu?

—           Kāpēc gan ne, — tiesnesis atbildēja, — tas pilnīgi iespējams, ja tikai teksta burtus viscaur nomaina vieni un tie paši šifra burti, piemēram, ja burtu «P» vienmēr aizstāj ar «A», bet «P» ar «H», citādi kriptogrammu izla­sīt neizdotos.

—- Un kā ir ar mūsu dokumentu?

—           Tajā burti mainās atkarībā no brīvi izvēlēta skaitļa. Šādā gadījumā burts «B», kas aizstājis «K», vēlāk var aizvietot arī «Z», pēc tam «M», «N», «F» vai jebkuru citu burtu.

—    Un ko tad?

—           Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka tad kriptogrammu izla­sīt pilnīgi neiespējami.

—           Neiespējami?! — Manoels iesaucās. — Nē, tiesneša kungs, mums katrā ziņā jāatrod kriptogrammas atslēga, no kuras atkarīga cilvēka dzīvība!

Nevaldāmā uzbudinājumā Manoels pielēca kājās. Sa­ņemtā atbilde bija tik bezcerīga, ka viņš atteicās uzskatīt to par galīgo.

Taču, paklausīdams tiesneša mājienam, jauneklis atkal apsēdās un daudz mierīgākā balsī jautāja:

25?

—           Sakiet, tiesneša kungs, — kāpēc jūs esat tik drošs, ka dokuments, jūsu vārdiem runājot, balstās uz skaitļa?

—          Uzklausiet mani, jaunais cilvēk, — tiesnesis Žarri­kess atbildēja, — un jums būs jāpiekrīt patiesībai.

Paņēmis dokumentu, tiesnesis nolika to Manoelam priekšā kopā ar aplēsēm.

—          Sāku atšifrēt rakstu pēc visiem likumiem, tā sakot, pamatodamies uz loģiku un neuzticēdamies nejaušībai, proti: sekojot nemirstīgā analītiķa Edgara Po paraugam, sastādīju alfabētu, lai, balstoties uz mūsu valodā visbie­žāk sastopamo burtu principa, mēģinātu atšifrēt kripto­grammas tekstu … Un, vai varat iedomāties, — nekas no tā neiznāca …

—    Neiznāca?! — Manoels iesaucās.

—          Tieši tā, jaunais cilvēk. Man uzreiz vajadzēja sa­prast, ka tādā ceļā neko nepanākšu. Patiesi gan, prātī­gāks cilvēks nebūtu tā maldījies.

—          Ak kungs! — Manoels nopūtās. — Es labprāt gri­bētu to saprast, taču nespēju . ..

—          Ņemiet un vēlreiz izskatiet dokumentu, īpašu uzma­nību pievēršot burtu stāvoklim, — tiesnesis teica.

Manoels paklausīja.

—          Vai neredzat nekā savāda dažos burtu sakopoju­mos? — tiesnesis vaicāja.

—          Nē, neredzu, — varbūt jau simto reizi pētīdams rindiņas, Manoels atbildēja.

—          Nu tad ielūkojieties vērīgāk pēdējā rindkopā! Kā pats saprotat, tur rezumēts viss raksta saturs. Vai nekā neparasta nemanāt?

—    Nē.

—          Un tomēr kāds sīkums norāda, ka šī kriptogramma nenoliedzami pakļauta skaitlim.

—    Jā, bet kādam? … — Manoels piezīmēja.

—    Lūk, šajā rindiņā cits citam seko trīs «B».

Tiesneša Žarrikesa piezīme pelnīja ievērību. Patiesi —

šās rindkopas divsimt sešdesmit trešais, ceturtais un piek­tais burts bija «B». Sākumā tiesnesis šo īpatnību nebija pamanījis.

—          Un par ko tas liecina? … — nesaprazdams, kas te būtu jāsecina, Manoels vaicāja.

—          Tas liecina, jaunais cilvēk, par to, ka šā dokumenta šifru nosaka skaitlis. Apriori varam secināt, ka burtu no­zīme te mainīta atkarībā no šā skaitļa ciparu vērtības un vietas.

—    Kāpēc tieši tā?

—          Tāpēc, ka nevienā valodā nav vārda, kurā trīs līdzīgi burti stāvētu blakus.

Manoelu šis arguments pārsteidza, un viņš vairs neko nesacīja.

—   Ja būtu to ievērojis agrāk, — tiesnesis turpināja,

—    man atkristu veltās pūles un nežēlīgās galvas sāpes, kas tagad plēš pakausi pušu.

—          Bet sakiet, tiesneša kungs, — joprojām lūkodams pieķerties gaistošajām cerībām, Manoels ievaicājās,

—   ko jūs dēvējat par šo šifru?

—    Sauksim to par skaitli.

—    Kā vēlaties.

—          Došu jums piemēru, un tas būs labākais paskaidro­jums.

Apsēdies pie galda un paņēmis papīra lapu un zīmuli, tiesnesis 2arrikess sacīja:

—          Izvēlēsimies kādu teikumu, Manoela kungs, pirmo, kas iešaujas prātā, kaut vai šo:

«Tiesnesis Žarrikess ir ļoti atjautīgs.»

Uzrakstījis teicienu un, bez šaubām, uzskatīdams to par neapstrīdamu patiesību, tiesnesis, pavēries Manoelam acīs, uzsāka:

—          Pieņemsim, ka es uz labu laimi izraugos kādu skaitli, lai pārvērstu šo teicienu kriptogrammā. Iedomāsi­mies, ka skaitlis sastāv no šādiem cipariem: 4, 2 un 3. Skaitli 423 parakstīsim zem teikuma tā, lai zem katra burta atrastos viens cipars, un tādā veidā atkārtosim to līdz teikuma beigām. Lūk, ko mēs iegūsim:

Un tagad, Manoela kungs, nomainot mūsu teikuma burtus ar citiem, kuri, ja skaita alfabētiskā kārtībā uz priekšu no katra burta, ieņem cipara norādīto vietu, sa­stādīsim tabulu:

S — 4. = Z j — 2 = K

S — 3 = V

un tā joprojām.

Ja burts atrodas alfabēta beigās un pie tā nav iespē­jams pieskaitīt vajadzīgo burtu daudzumu, tad iztrūksto­šos sāk skaitīt atkal no sākuma. Tas attiecas ari uz mana uzvārda pirmo burtu, zem kura stāv skaitlis 4. Ņemot vērā, ka «2» alfabētā ir pēdējais, būs jāsāk skaitīt no «A», un šajā gadījumā Ž + 4 = D.

Uzrakstīsim līdz galam kriptogrammu, kuru noteic pat­vaļīgi izvēlēts skaitlis 423, — iegaumējiet — patvaļīgi izvēlēts! — un zināmais teikums izskatīsies šādi:

AKHZPHZKV DCUVKNIUV MT OTVL EVMEZZMIV

Bet nu, jaunais cilvēk, aplūkojiet labi šo teikumu — vai tas pilnīgi neatgādina jūsu dokumenta rakstu? Ko mēs varam secināt? To, ka burta nozīmi nosaka nejauši zem tā paliktais cipars, un šā iemesla dēļ kriptogrammas burti ne vienmēr atbilst vieniem un tiem pašiem teksta burtiem. Šā teikuma pirmajā vārdā burtu «T» aizstājis «A», bet pēdējā to pašu nomainījis «V»; burts «E» pir­majā vārdā atbilst burtam «H», bet otrajā — burtam «I»; mana uzvārda vienu «R» aizstājis «U», otru — «V», bet trešajā vārdā tā paša burta vietā ielikts «T». Tas skaidri liecina, ka, nezinot skaitli 423, šo teikumu nekad neizdo­tos atšifrēt, un tāpēc jāsecina, ka bez šā skaitļa, kas no­teic šifru, dokuments nebūs izlasāms.

Dzirdot šo stingri loģisko spriedumu, Manoelam sā­kumā saplaka dūša, taču, pēc brītiņa atkal saņēmies, viņš teica:

—   Nē, tiesneša kungs! Es tomēr nedomāju atmest ce­rības, ka mēs šo skaitli atklāsim!

—   Ja dokumenta rindiņas būtu sadalītas vārdos, — tiesnesis atbildēja, — varbūt mums laimētos.

—    Kā jūs to pamatojat?

—    Manoela kungs, gandrīz droši varam apgalvot, ka pēdējā rindkopa ir visa satura kopsavilkums. Nav šaubu, ka tajā pieminēts 2oāms Dakosta. Ja rindiņas būtu sada­lītas vārdos, mēs viegli atšķirtu tos, kuri, tāpat kā uz­vārds Dakosta, sastāv no septiņiem burtiem, un, pārbau­dījuši šos burtu sakopojumus, varbūt atklātu skaitli — kriptogrammas atslēgu.

—    Lūdzu, paskaidrojiet, tiesneša kungs, kā tad vaja­dzētu rīkoties! — Manoelam, šķiet, atplauka jaunas ce­rības.

—    Pavisam vienkārši, — tiesnesis Zarrikess atbildēja. — Ņemsim, piemēram, vienu no nule uzrakstītā teikuma vārdiem, ja vēlaties, kaut vai manu uzvārdu. Kripto- grammā tas izskatās kā bezjēdzīgs burtu sakopojums DCUVKNIUV. Uzrakstīsim to vertikālā stabiņā iepretī līdzīgā veidā sakārtotiem mana uzvārda īstajiem burtiem, pēc tam, aplēšot, cik daudz alfabēta burtu šķir katru bla- kusstāvošo, iegūsim šādu tabulu:

No kā īsti sastāv šādā vienkāršā ceļā iegūtā skaitļu ko­lonna? Kā redzat, no cipariem 423423423 utt., vārdu sa­kot, no atkārtota skaitļa 423.

—    Tiešām gan! — Manoels piekrita.

—    Saprotiet, ka ar šo paņēmienu, ja skaita no pieņemtā burta līdz īstajam nevis otrādi, kā to darījām sākumā, es viegli atrastu skaitli 423, savas kriptogrammas atslēgu.

—    Bet, tiesneša kungs, — viņu spēji pārtrauca Ma­noels, — ja Dakostas vārds minēts pēdējā rindkopā, un tam tā noteikti j&#