/ Language: Latvia / Genre:sf,

Zelta Vulkāns

Žils Verns

ZELTA VULKĀNS Žils Verns Tulkojusi Gita Grinberga Redaktore mirdza millere māksliniece Kristīne Seņkova Maketētāja Jūlija Adamoviča Izdevniecība «Iljus», Kr. Barona 24/26, Rīgā, LV-1050. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0941 Iespiests Talsu tipogrāfijā, Jaunā ielā 17, Talsos, LV-3201. 1899. gada oktobrī Žils Verns pabeidza romānu, uz ko viņu mudināja «nolādētās zelta slāpes». «Es tagad esmu iegrimis Klondaikas raktuvēs,» raksta Žils Verns. «Vai es tur atradīšu kādu vērtīgu tīrradni? Redzēsim. Vismaz roku kā zeltracis.» Neraugoties uz pūliņiem, rakstnieks «Zelta vulkāna» publicēšanu nepieredzēja. Pēc Ž. Verna nāves viņa dēls Mišels grāmatu pārraksta. Viņš ievieš jaunus personāžus", pievieno nodaļas, izdomā citu nobeigumu. Līdz šim «Zelta vulkānu» pazina tikai šajā sagrozītajā versijā. Pjero Gondolo della Riva, slavens kolekcionārs un ŽilaA VeRna biedrības viceprezidents,- Hercelu ģimenes arhīvos atrada Žila Verna manuskriptu. Pateicoties viņam, tika publicēta vienīgā autentiskā «Zelta vulkāna» oriģinālversija. ŽILS VERNS ZELTA VULKĀNS Oriģinālversija Monreālā dzīvojošie brālēni Bens un Samijs uz­zina, ka mantojuši zemes gabalu Klondaikā. Lai no­skaidrotu, vai tas satur zeltu, viņi nolemj doties turp. «Zelta vulkāns» ir kas vairāk par piedzīvojumu romānu: tas sniedz aizraujošu zelta meklētāju ikdie­nas dzīves un viņu uzcelto pilsētu aprakstu, vēsta par badu, slimībām, mantkāri, kas jāuzveic, pirms mēroties spēkiem ar visvareno dabu. SATURS  PRIEKŠVĀRDS………………………………………………. 7 PIRMĀ DAĻA ……………………………………………. 15 I      Tēvoča mantojums……………………………….. 15 II      Brālēni ……………………………………………. 25 III       No Monreālas līdz Vankuverai …. 38 IV      Vankūvera ………………………………………… 51 V      Uz Foot-ball klāja………………………………… 60 VI      Skagveja…………………………………………… 70 VII      Čilkuta ……………………………………………. 80 VIII Pie Lindemana ezera………………………………. 90 IX No Beneta ezera uz Dousonu . . . .100 X      Klondaika ………………………………………. 114 XI       Dousonā………………………………………….. 123 XII       No Dousonas līdz robežai ………………….. 135 XIII       129. zemes gabals……………………………… 145 XIV       Ekspluatācija …………………………………… 157 XV Nakts no piektā uz sesto augustu . . .165 OTRĀ DAĻA ……………………………………………. 177 I Ziema Klondaikā …………………………………. 177 II       Mirēja stāsts …………………………………… 189 III       Atklājuma sekas ……………………………….. 201 IV      Sērklsitija ……………………………………….. 213 V Pretī atklājumam ………………………………… 224 VI       Fortmakfērsona…………………………………. 234 VII      Zelta kalns …………………………………….. 244 VIII       Inženiera drosmīgā ideja……………………… 255 IX Aļņu medības …………………………………….. 266 X Lielie uztraukumi ……………………………….. 280 XI       Uzbrukuma gaidās……………………………… 291 XII       Uzbrukums un aizstāvēšanās……………….. 305 XIII       Izvirdums ……………………………………….. 315 XIV       No Dousonas uz Monrealu…………………… 326

ZELTA VULKĀNS

PRIEKŠVĀRDS

1886. gadā, publicējis ap 30 romānu sērijā «Neparastie ceļojumi», Žils Verns ir slavas kalngalā. Taču šī gada laikā rakstnieku piemeklē nelaime pēc nelaimes — sava brāļadē­la lodes ievainots, viņš līdz mūža galam paliek klibs, un viņa izdevējs Pjērs Žils Hecels ir pazudis. Romānistu gaida cita dzīve: viņš vairs nevar kuģot — tā bija Verna lielā aizraušanās — un, būdams brīvs no Hecela važām, savu li­terāro darbību viņš liek zem jautājuma zīmes.

Verns patiesi vēlas atsvabināties no «zinātniskajiem un ģeogrāfiskajiem rāmjiem», kuros «notiesāts darboties [1] ». mūža nogalē viņš raksta fantastiskos romānus (Le Sphinx des glaces — «Ledus sfinksa», Les Histoires de Jean- Marie Cabidoulin — «Žana Marijas Kabidulēna stāsti»), kaislību romānus {Li' Chāteau des Carpathes — «Karpatu pils»), satīriskos romānus (Sans dessus dessous — «Ač­gārni»), bet šie darbi, kuru literārā vērtība šodien atzīta, tai laikā negūst atsaucību. Lasītāji no «Mēness zemes» au­tora pirmām kārtām gaida nākotnes fantastiku ar neparastu izgudrojumu aprakstiem.

Žila Verna nepabeigtie manuskripti

Pēc Zila Verna nāves 1905. gada 24. martā viņa dēls Mi- šels tūdaļ sastāda sarakstu ar 11 publicējamiem darbiem. Tie ir: viens ceļojumu romāns (Voyage en Angleterre et en Ēcos- se — «Ceļojums pa Angliju un Skotiju»), fantastisks romāns

Paris au XX1 siecle — «Parīze XX gadsimtā»), viens nove- j krājums un astoņi pabeigti romāni: Le Phare du bout du nonde — «Pasaules gala starmetis», L'Agence Thompson nd Co — «Tomsona un Co aģentūra», En Magellanie — Magelānijā», Le Secret de Wilhel.m Storitz — «Vilhelma Itorica noslēpums», La Chasse au meteore — «Meteora me- lības», Le Beau Danube jaune — «Skaistā, dzeltenā Dona- a», Le Volcati d'or — «Zelta vulkāns» un Voyage d'etudes - «Studiju ceļojums» — vienīgi šis, pēdējais, palicis kā uz- letums. Pakļaujoties izdevēja Žila Hecela spiedienam, Mi- els Verns darbus pārstrādā. Viņš tos pārraksta gandrīz lilnīgi par jaunu, tostarp «Zelta vulkānu», rada jaunus perso- lāžus, jaunas nodaļas un izdomā citus risinājumus. Tādējādi iriģināldarbu gars ir iznīcināts.

Līdz mūsu dienām šie pēc rakstnieka nāves izdotie ro- aāni bija pazīstami tikai to izkropļotajā veidā. Bet tad Žila /erna biedrība pie izdevēja pēcnācējiem atrada autora ori- ;inālrokrakstus; pēc pirmā bezpeļņas izdevuma ierobežotā netienā, kas tagad izpārdots, tā šodien plašai publikai niedz autentisko «Zelta vulkāna» versiju. Simt gadu pēc ediģēšanas romāns atguvis savu īsto seju.

<Zelta vulkāna» manuskripts

Tiklīdz 1896. gadā Jukonas apgabalos tika atklāti neiz- imeļami zelta iegulu krājumi, zelta meklētāji nebeidzamā itraumē traucās uz Klondaikas krastiem. Arī Verna dēls īodarbojas ar zemes slāņu izpēti. Rakstnieks tūdaļ apraksta Dostošo zelta drudzi, kuru ienīst kopš darbošanās biržā 1857. gadā, un kas sniegusi vielu romāniem «Magelānijā»* jn «Meteora medības»**. Tam viņš pieskāries vēl 1900. jadā izdotajā romānā Seconde Patrie — «Otrā tēvzeme».

1899. gada oktobrī Verns raksta Hecelam dēlam:

«Es tagad esmu iegrimis Klondaikas raktuvēs. Vai tur atradīšu kādu vērtīgu tīrradni? Redzēsim. Vismaz roku kā kalnracis!»*

Kad spēcīgais un pesimistiskais darbs — «Zelta vulkāns» — ir pabeigts, publika to uzņem rezervēti. Šis ir vienīgais pēc rakstnieka nāves izdotais romāns, kas liecina par inte­resi, kādu tam veltījis autors. Darbs ir pilnīgs, un, to pār­skatot nebija vajadzīgi ne labojumi, ne pārveidojumi. Taču darba liktenis ir citāds. «Zelta vulkāna» manuskripts ir no­beigts teksts, kaut arī tam pietrūkst pēdējās korektūras pār­baudes. Kā parasts, rakstnieks nav izšķīries, kādus vārdus piešķirt saviem personāžiem. Stāstījuma gaitā viņš tiem daž­kārt maina rakstību, vai nu eksperimenta dēļ, vai arī aiz izklaidības, jo Verns strādā ar vairākiem romāniem reizē. Apzinādamies šādas kļūdas, viņš pēcāk tās labo, apšaubā­mam personvārdam, attālumam vai datumam pielikdams jau­tājuma zīmi, lai pievērstu tam savu uzmanību. Šīs nejaušās kļūdas mēs tomēr izlabojām, kā to būtu darījis autors. Pa­liek tikai pāris neveiklību, atkārtojumu un iztrūkumu; tos mēs ņēmām vērā un teksta izlaidumus apzīmējām ar div- punkti iekavās. Tāpat iekavās pievienoti daži iztrūkstoši vārdi. Jebkuram citam labojumam veltīta zemsvītras piezīme. Mainītie personvārdi saglabā savu pirmējo rakstību, bet va­rianti uzrādīti lappuses apakšā. Vietvārdiem saglabāta senā­kā, Zila Verna laika rakstība. Nu jaunais izdevums ir pārlūkots un pārlabots.

Darba temats

Romānu raksturo viens formulējums — nāve un posts Lielajos Ziemeļos. Tajā tik tiešām tiek risinātas divas tēmas: zelta drudzis un gājiens caur mežonīgu, neviesmīlīgu zemi. Zelta drudzis aprakstīts kā slimība, balstoties uz me­dicīniskiem terminiem:

Bens nebija izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi šis zelta drudzis, turklāt tas nav pārejošs un to nevar uzveikt ar hinīna pulveri! Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams.*

XIX gadsimta nogalē, kad kļūt bagātam ir visas buržuā­zijas mērķis, vajadzīga drosme, lai dotos uzbrukumā kapitā­listu dievam — zelta teļam. Tas, bez šaubām, ir piespiedis autoru atteikties no izpušķojumiem un izskaidro dažu labu viņa dēla un Zila Hecela veikto pārveidojumu, kurus bie­dēja rakstnieka nicinājums pret «mežonīgo metālu» un māca bažas, ka tas varētu kaitēt grāmatas pārdošanai.

Ja nepatika pret zeltu lasītājiem paliek apslēpta trīs pēc nāves iespiestajos romānos — «Magelānijā», «Meteora me­dībās» un «Zelta vulkānā», tā autora dzīves laikā parādās romānā «Otrā tēvzeme», kurā par šo sodību dots īss mā­jiens. Zelta atradņu atklāšana draud iznīcināt koloniju:

Lai tik uzzina par šīm zelta atradnēm, lai zina, ka Jaunā Šveice ir bagāta ar tīrradņiem, un tūdaļ turp ba­riem skries zelta meklētāji un viņiem pa pēdām nāks visas nelaimes, visas nekārtības un noziegumi, ko nes sev līdzi šī metāla iegūšana!**

Acīmredzot izdevēja prasības rezultātā kā uz burvja mā­jienu no stāstījuma pazūd šis «nemiera un posta fer­ments»***, tīrradņi vairs neeksistē, tagad lasāms:

[..] koloniju nepār plūdināja šie zelta meklētāji, kas aiz sevis atstāj tikai nekārtības un postu****,

tie paši zelta meklētāji, kas «Magelānijā» metas uz kolo­nistu salu kā siseņu mākonis, atstājot aiz sevis tikai postījumus, tāpat arī «Me teora medībās», kur parodijas

V * Pirmā daļa, XIV nod. ** «Otrā tēvzeme», XI nod. *** En Magellanie, XV nod. **** «Otrā tēvzeme», XXXII nod.

formā tiek paradīts, ka zelta komēta liek uzvirmot kaislībam un visneiespējamākajām spekulācijām.

«Zelta vulkāns» visnotaļ veltīts šai ļaunajai dziņai. Verns precīzi apraksta zemes dzīļu apgūšanas metodes un zeltraču dzīves apstākļus, viņu neveiksmes, pagrimumu, nāvi. Lai savu ieceri padarītu kolorītāku, viņš stāstījumā ievieš se­kundāru līniju par Žaku Lorjē, nelaimīgo zelta meklētāju, kurš, dodamies dzeltenā metāla medībās, nokļūst drūmajā Dousonas slimnīcā, no kuras slimnieki «tiek ārā tikai, lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūgtos līķratos [2] ». Šis traģis­kais atzinums, šķiet, mudinājis uz pārdomām viņa dēlu Mi- šelu: no labas ģimenes nākušajam Žakam Lorjē uzvārds tulkojumā nozīmē koku (fr. laurier — lauru koks) un Ver- nam tāpat (fr. verne — alksnis); tāpat kā Verns, Lorjē ir dzimis francūzis un nantietis. Vai Mišels saprot tēva mājie­nu? Šā vai tā, viņš apmaina Lorjē ar Ledeņu un izmet vār­dus «ar suņiem aizjūgtos līķratos».

«Lielo Ziemeļu poēzija»

Šajā dēku romānā rakstnieks uzbur — kā vēlāk to darī­ja Džeks Londons un Džeimss Olivers Kērvuds — Kanā­das Lielo Ziemeļu poēziju, poēziju par šo skarbo un mežonīgo zemi, kurai cauri dodas divi brālēni no Monreā- las, lai tiktu pie iecirkņa, kas, domājams, satur zeltu. Mēs it kā skatāmies vesternu — karavāna šķērso pārejas, kuģo pa ezeriem un upēm, dodas medībās, piedzīvo lāču un bandītu grupas uzbrukumus. Tas viss veido romāna poētis­ko un ekoloģisko pasauli.

Skarbajā zemē, kur valda sals, sievietēm ar šādām bries­mām nav jāsastopas. Vienīgi divas mūķenes, uzticīgas aici­nājumam, ir uzņēmušās garo ceļojumu uz Dousonu, lai sniegtu mierinājumu un palīdzību auri sacra fames nelaimī­gajiem upuriem.**

Mišela Verna pārveidojumi

Mišels Verns pārraksta romānu un uzskata par nepiecie­šamu — aiz antiklerikālisma? — aizstāt žēlsirdīgās māsas ar divām burvīgām māsīcām, kas kļuvušas par zelta meklē­tājām un tinas ap abiem varoņiem līdz pat laimīgām dubult- laulībām! No skarba un vīrišķīga piedzīvojumu romāna ar simboliskiem meklējumiem tas kļūst par sentimentālu vode- viļu… Lai piešķirtu gleznieciskumu un komiskumu, Mišels Verns māsīcai Žannai blakus noliek grotesku personāžu Patriku Ričardsonu, cirkus stiprinieku, kas savu kundzi vienmēr sauc par «Žana kungu», nespēdams zeltrača biksēs iedomāties sievieti! Par kroni visam Neluto, cēlais indiānis, kas pavada karavānu uz noslēpumaino Zelta vulkānu, tiek padarīts smieklīgs kā normandiešu zemnieka karikatūra:

«Re!… Re!… Dūmi!» viņš sauca.

Bet tūdaļ nožēloja tik drosmīgu apgalvojumu.

«Vai arī mākonis.»

Un, brīdi padomājis, piebilda: «Vai arī putns!»

Ceļvedis padomāja vēl. Dūmi, mākonis, putns… Vai viņš jau bija izsmēlis savu hipotēžu krājumu?… /../

«Vai itin nekas!» indiānis nobeidza.[3]

Šī asredzīgā indiāņa necienīgā interpretāciju kaskāde aizstāj Verna kodolīgumu:

Migla izklīda un atskanēja Neluto sauciens:

«Lūk… lūk… dūmi!…»

Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.[4]

Tātad visi pievienojumi [5] un pārveidojumi romānu nevis uzlabo, bet padara bezgaumīgu un muļķīgu. Vēl ļaunāk, Mi­šela Verna nobeigums ar četrām papildnodaļām pārvērš sa­kāvi uzvarā. Šāds darbības pavērsiens rada izbrīnu, ja atceramies, ka Žils Verns zelta meklēšanu aprakstījis tikai tādēļ, lai parādītu dzeltenā metāla lāstu: nelaimīgus meklēju­mus, no kuriem cilvēks atgriežas — ja vispār atgriežas — na­bagāks, nekā ceļu uzsākot.

Atzīsim, savā pārveidošanas darbā Mišels Verns parāda neparastu veiklību, modificēdams romāna pēdējās frāzes tā, ka izdodas tiem pašiem vārdiem piešķirt pretēju jēgu; dusmu izvirdums tādējādi kļūst par vitalitātes pārbagātību. Zila Verna variantā Bens Redls nepieņem savu sakāvi:

Likās, ka tūdaļ viņam gāzīsies laukā lāsti par šo ne­veiksmi.

Un tad Samijs Skims sacīja:

«Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vienmēr no tā kaut kas paliek!»

Savukārt Mišela Verna interpretācijā:

Šis laimīgais cilvēks nekad nav uz vietas, [..] viņš pa­rādās un pazūd kā zibens. [..] Samijs Skims [..] nepūlas apkraut Benu ar visdedzīgākajiem pārmetumiem. [..]

Samijs, kad brālēns atkal devies jaunā ceļojumā, starp citu, ir pirmais, kas viņu atvaino.

«Nav ko dusmoties uz manu nabaga Benu,» viņš mēdz sacīt Edītei, «ja viņš allaž gatavs izvirdumam. Galu galā, ja jums dzīvē ir bijis vulkāns, jums vienmēr no tā kaut kas paliek.»

Pretī beigu eksplozijai

Šodien beidzot Žila Verna darbs var iznākt tāds, kādu to autors iecerējis, attīrits no sārņiem, kas to pārveidoja. «Zelta vulkāna» lasījums oriģinālvariantā atdod romānam tā spēku, skaistumu un svaigumu.

Vernu vienmēr valdzinājusi vulkānu simbolika — to at­brīvojošā eksplozija, grandiozie izvirdumi. «Neparastajos ceļojumos» saukti par «ugunsvēmējiem», tie, mežonīgas kveldes pārņemti, spļauj nevaldāmu uguni. Vai «Zelta vul­kānā» viņš neparaksta Zelta kalnam vemjamās zāles, lai palīdzētu izsviest no pārpilnā kuņģa tīrradņus? Jau romānā «Ačgārni» «vulkāni izmanto izdevību [..], lai vemtu kā pa­sažieris, kuram uznākusi jūras slimība, un izvemtu tās vie­las, kas to iekšās nav savā vietā»*.

Ar brīnumainām ugunīm piepildīdams zemi un debesis, vulkāns apmirdz visus Verna darbus. Romānā «Piecas ne­dēļas gaisa balonā», pirmajā romānā, kas izdots Hecela apgādā, misionārs mirst, vērodams šo brīnumu:

/../ uguns krāteri, no kura grandēdami verda tūksto­šiem apžilbinošu kūļu.

«Cik tas ir skaisti,» viņš sacīja. «Dieva varenība ir bezgalīga pat savās visdrausmīgākajās izpausmēs…»[6]

Verns nepazīst robežu un ar iztēli iekaro gaisu, zemi, ūdeni un uguni. Vulkāns — varenības, kaislību un dzīvības simbols — atbrīvo savus iekšējos spēkus varenā izvirdumā! Bet vulkāns dažkārt snauž; sargāsimies no tā atmodas.

Olivjē Dimā, Žila Verna biedrības prezidents

PIRMĀ DAĻA

I

TĒVOČA MANTOJUMS

1897. gada 18. martā pastnieks, kas apkalpoja Žaka Kartjē ielu Monreālā, divdesmit devītā numura pastkastītē iemeta Samijam Skima kungam adresētu vēstuli. Šajā vēstu­lē bija rakstīts:

«Advokāts Snibēns sūta sveicienus Samijam Skima kun­gam un lūdz viņu nekavējoties ierasties savā birojā sakarā ar kādu viņu interesējošu lietu.»

Kādēļ gan notārs vēlējās satikt Samiju Skima kungu? Skims, kā jau visi ļaudis Monreālā, viņu labi pazina. Tas bija lielisks vīrs, uzticams un piesardzīgs padomdevējs. Dzimis kanādietis, viņš vadīja labāko advokātu biroju pil­sētā, to pašu, kas pirms sešdesmit gadiem bija slavenā ad­vokāta Nika — īstajā vārdā Nikolā Sagamora — pārziņā. Viņš bija iejaukts briesmīgajā Morgaza lietā, kura sabiedrī­bas uzmanību piesaistīja ap 1837. gadu.

Saņemdams šo Snibēna kunga vēstuli, Samijs Skima kungs izrādījās visai pārsteigts, jo advokāta birojā tam ne­kādas lietas nebija kārtojamas. Tomēr viņš ielūgumu pieņē­ma. Pusstundu vēlāk viņš ieradās Bonsekūra tirgus laukumā un tika pieteikts kabinetā, kur viņu jau gaidīja Snibēns.

— Labdien, Skima kungs, — notārs pieceldamies sveici­nāja, — pieņemiet manus cieņas apliecinājumus…

—   Un jūs manējos, — apsēzdamies pie galda, atbildēja Samijs Skims.

—   Jūs esat ieradies pirmais, Skima kungs…

—    Pirmais, advokāt Snibēn?… Vai tas nozīmē, ka uz jūsu biroju mēs esam uzaicināti vairāki?…

—    Divi, — atbildēja notārs, — jūsu brālēnam Benam Redla kungam arī vajadzēja saņemt vēstuli ar lūgumu ieras­ties…

—   Tādā gadījumā pareizāk būtu teikt — vajadzēs sa­ņemt, — paziņoja Samijs Skims. — Bens Redls šobrīd nav Monreālā.

—   Vai viņam drīz jāatgriežas?… — vaicāja Snibēns.

—   Pēc trim vai četrām dienām.

—   Ļoti žēl.

—   Vēsts, kas jums mums jāpaziņo, tātad ir steidzīga?…

—    Zināmā mērā jā, — atbildēja notārs. — Bet galu galā jūs būsiet lietas kursā, un, līdzko Bens Redla kungs atgriezīsies, darīsiet viņam zināmu to, ko esmu pilnvarots jums pavēstīt.

Notārs uzlika acenes un pārlapoja dažus papīrus, kas bija izsvaidīti uz galda; paņēmis kādu vēstuli, izvilka to no aploksnes un, neizlasījis saturu, teica:

—   Redla kungs un jūs, Skima kungs, esat Žozijas La- kosta māsas dēli…

—   Jā, mana māte un Bena Redla māte bija viņa māsas. Bet pēc viņu nāves pirms septiņiem vai astoņiem gadiem mēs ar tēvoci pazaudējām sakarus. Viņš pameta Kanādu, lai dotos uz Eiropu… Dažādās intereses mūsos radīja ne­vienprātību. Kopš tā laika viņš ne reizes nav devis ziņu par sevi, un mums nav ne jausmas, kas ar viņu noticis…

—   Nu ko, — Snibēna kungs nopūtās, — nupat kā sa­ņēmu 25. februāri izsūtīto ziņu par viņa nāvi.

Lai arī visas saiknes starp Žoziju Lakostu un viņa ģime­ni bija pārtrūkušas, šī ziņa Samiju Skimu neatstāja vienal­dzīgu. Viņa brālēnam Benam Redlam un viņam pašam nebija vairs ne tēva, ne mātes. Abiem diviem, vienīgajiem dēliem ģimenē, bija palikusi tikai ši asinsradniecība, ko stiprināja draudzība. Nodurtu galvu un asarām acīs Samijs Skims pārdomāja faktu, ka no visas ģimenes nu palikuši tikai divi — Bens Redls un viņš. Saprotams, ne vienu reizi vien abi bija centušies uzzināt, kas noticis ar tēvoci, izjuz- dami patiesu nožēlu, ka viņš ar tiem sarāvis visas saites. Varbūt viņi pat cerēja, ka nākotnē satiksies, bet nu nāve šīs cerības bija izdzēsusi.

Žozija Lakosts pēc savas dabas vienmēr bijis noslēgts cil­vēks, bet tai pašā laikā viņam piemita piedzīvojumu meklētāja gars. Kopš došanās uz Kanādu laimes meklējumos nu jau bija pagājuši kādi divdesmit gadi. Lakosts visu mūžu bija bijis vecpuisis un viņam piederēja pieticīgs īpašums, kuru tas cerē­ja vairot, mezdamies spekulācijās. Vai šī cerība bija attaisno- jusies? Vai viņa labi zināmais temperaments, kas vienmēr lika spēlēt uz visu banku, drīzāk nebija to izputinājis? Vai māsas- dēliem, viņa vienīgajiem mantiniekiem, atliks kādas druskas no viņa mantojuma?… Jāteic, ka Samijs Skims un Bens Redls nekad nebija par to domājuši, un nu pēc viņa nāves, liekas, vairs nebija vērts par to domāt, ņemot vērā sāpes, ko abiem sagādāja pēdējā radinieka zaudējums.

Advokāts Snibēns ļāva savam klientam iegrimt pārdomās, gaidīdams, kad tas beidzot uzdos jautājumus, uz kuriem viņš bija gatavs atbildēt. Par šīs Monreālā visnotaļ godājamās ģi­menes stāvokli viņam bija zināms viss, ari tas, ka pēc Žozijas Lakosta nāves Samijs Skims un Bens Redls bija tās pēdējie pārstāvji. Un, tā kā Klondaikas gubernators bija viņu pilnva­rojis paziņot, ka miris zelta meklētājs, Četrdesmitjūdžu krika 129. zemes gabala īpašnieks, viņš bija uzaicinājis abus brālē­nus uz savu biroju, lai iepazīstinātu tos ar tiesībām, ko abi pārmantoja no nelaiķa.

— Advokāt Snibēn, — Samijs Skims vaicāja, — vai mūsu tēvoča nāve reģistrēta 17. februārī?

. — 17. februārī, Skima kungs.

—   Tātad pagājušas jau divdesmit deviņas dienas?…

—   Kopumā divdesmit deviņas, bet, kamēr ši ziņa nonā­ca pie manis, arī pagāja ilgāks laiks.

—    Mūsu tēvocis, jādomā, uzturējās Eiropā… Eiropas viņā galā… Kādā tālā nostūrī?… — atsāka Samijs Skims, būdams pilnā pārliecībā, ka Žozija Lakosts kopš aizbrauk­šanas ne reizi nav spēris kāju Amerikā.

—   Gluži pretēji, — atbildēja notārs.

Un viņš pasniedza vēstuli ar Kanādas markām.

—   Tātad viņš uzturējies Kanādā, mums to nezinot? — turpināja Samijs Skims.

—   Jā, Kanādā… domīnijas vistālākajā daļā, gandrīz pie pašas robežas, kas šķir mūsu zemi no amerikāņu Aļaskas, un ar kuru uzturēt sakarus ir tikpat grūti, cik ilgi.

—   Jādomā, Klondaikā, advokāt Snibēn?…

—   Jā, Klondaikā. Jūsu tēvocis tur apmetās uz dzīvi ap­mēram pirms desmit mēnešiem.

—    Pirms desmit mēnešiem, — atkārtoja Samijs Skims, — un, šķērsojot Ameriku, viņam pat neienāca prātā doma atbraukt līdz Monreālai, lai paspiestu roku saviem māsasdē­liem… pēdējo reizi, kad mēs viņu varējām skatit vaigu vaigā!

Šis jaunums dziļi aizskāra Samiju Skimu.

—   Ko gan jūs gaidījāt, — atbildēja notārs. — Žozija Lakosta kungs, bez šaubām, nevilcinājās ierasties Klondai­kā, gluži kā visi šie tūkstoši viņam līdzīgo, es teiktu ar zelta drudža sērgu sasirgušo, ar šo zelta sērgu, kas jau prasījusi un vēl prasīs milzum daudz upuru. Jaunajās zemēs tā ir īsta invāzija no visām pasaules malām! Austrālijai se­koja Kalifornija, Kalifornijai — Transvāla, Transvālai — Klondaika un Klondaikai citas zelta atradnes, un tā tas turpināsies līdz Pastarajai tiesai… es gribēju teikt — līdz pēdējai zelta āderei.

Tad advokāts Snibēns iepazīstināja ar gubernatora vēs­tules saturu. Dousonā, Klondaikas galvaspilsētā, Žozija La­kosts ieradās 1897. gada sākumā ar visu zelta meklētājam nepieciešamo aprīkojumu. Pēc tam, kad 1896. gada jūlijā zelts tika atrasts Hanteras attekā Goldbotomā, šis Klondai- kas rajons nonāca uzmanības centrā. Nākamajā gadā arī Žozija Lakosts ieradās raktuvēs, uz kurām straumēm vien plūda zelta meklētāji. To mazumiņu naudas, kas viņam vēl bija atlicis, viņš gribēja ziedot zemes gabala iegādei, ne­šaubīdamies, ka tas nesīs peļņu. Pēc advokāta rīcībā esošās informācijas, viņa īpašumā nonāca 129. iecirknis, kas atra­dās pie Cetrdesmitjūdžu krika, kurš savukārt bija Jukonas atzars — liela Kanādas-Aļaskas ādere.

Tad advokāts Snibēns piebilda:

—    Starp citu, šis zemes gabals vēl nav nesis visus tos labumus, ko gaidīja Žozija Lakosta kungs. Katrā gadījumā tas neliekas izsmelts, un var gadīties, ka jūsu tēvocis būtu guvis cerēto peļņu. Bet kādām gan briesmām sevi nepa­kļauj nelaimīgie emigranti šajā tālajā reģionā: stindzinošs sals ziemā, ļaunas slimības, nelaimes, kas noved tos kapā, un cik daudzi no turienes atgriežas vēl nabagāki, nekā turp devušies!

—   Vai arī mūsu tēvoci nogalinājusi kāda no šīm nelai­mēm? — vaicāja Samijs Skims.

—   Nē, — atbildēja notārs, — vēstulē par to nekas nav teikts. Viņš miris no tīfa, kas bieži sastopams šajā klimatā un prasa daudz upuru. Pēc pirmajām slimības pazīmēm La­kosta kungs atstāja iecirkni un atgriezās Dousonā, kur arī nomira. Tā kā bija zināma viņa Monreālas izcelsme, man tika paziņots par viņa nāvi, lai es savukārt darītu to zinā­mu viņa ģimenei.

Samijs Skims iegrima pārdomās. Viņš mēģināja iztēlotie^, kādos apstākļos atradās viņa radinieks šī iecirkņa eksplua­tācijas laikā, un diez vai tā bija auglīga. Vai, nopirkdams šo zemes gabalu par milzu cenu, kā to darīja tik daudzi no nepiesardzīgajiem zelta meklētājiem, viņš nebija atdevis savus pēdējos ietaupījumus?… Varbūt viņš miris nabadzībā, palikdams parādā strādniekiem, kurus nolidzis?… To visu pārdomājis, Samijs Skims notāram teica:

—    Advokāt Snibēn, iespējams, ka mūsu tēvocis atstājis daudz parādu… Un tādā gadījumā… es ne mirkli nešau­bos, ka mans brālēns Bens Redls būs ar mani vienis­prātis. Mēs neļausim aptraipīt Lakosta vārdu, vārdu, kādā saukušās mūsu mātes, un, ja nepieciešami upuri, mēs tos nesīsim nevilcinādamies… Tādēļ pēc iespējas ātrāk nepie­ciešams noskaidrot…

—    Atļaujiet jūs pārtraukt, mans dārgais kungs, — ie­runājās notārs. — Pazīstot jūs, šāds lēmums mani it nemaz nepārsteidz, bet nedomāju, ka upuri, par kuriem runājat, būs nepieciešami. Iespējams, jūsu tēvocis miris nabadzībā. Bet neaizmirsīsim, ka viņš bija šī Cetrdesmit­jūdžu krika zemes gabala īpašnieks, un šim īpašumam ir vērtība, kas, iespējams, ļaus segt visus izdevumus. Šis īpašums ir pārgājis jūsu un jūsu brālēna Bena Redla rī­cībā, jo jūs esat vienīgie Žozijas Lakosta kunga radinieki ar mantošanas tiesībām.

Tomēr advokāts Snibēns uzskatīja, ka jārīkojas ar zinā­mu piesardzību. Mantojumu vajadzētu apstiprināt tikai ar tiesībām maksāt parādus mantojuma apmērā. Jāaprēķina rī­cības kapitāls un parādu apmērs, un tad mantinieki varētu apsvērt, vai šis mantojums viņus interesē.

—    Es nodarbošos ar šo lietu, Skima kungs, — viņš sa­cīja, — un ievākšu pēc iespējas drošākas ziņas… Galu galā, kas zina?… Zemes gabals paliek zemes gabals!… Pat ja līdz šim tas neko vai gandrīz neko nav devis, mēs to nevaram zināt!… Kā saka zelta meklētāji, pietiek ar vienu veiksmīgu kapļa cirtienu, lai piesistu sev pilnu kabatu…

—   Esmu ar mieru, Snibēna kungs, — Skima kungs sacī­ja, — un, ja mūsu tēvoča zemes gabalam ir kāda vērtība, mēs to pārdosim pēc iespējas izdevīgāk….

—   Bez šaubām, — notārs piekrita, — bet vai šajā jau­tājumā jums neradīsies domstarpības ar jūsu brālēnu?

—   Nedomāju vis, — sacīja Samijs Skims, — es nepie­ļauju iespēju, ka Benam varētu ienākt prātā doma eksplua­tēt to pašam…

—   Kas zina, Skima kungs? Bens Redls ir inženieris. Un šāda iespēja viņam var likties vilinoša… Piemēram, ja viņš uzzina, ka jūsu tēvoča iecirknis atrodas uz labas dzīslas…

—   Bet lieku galvu ķīlā, advokāt Snibēn, ka viņš pat nedo­sies to apskatīt! Viņam jāatgriežas Monreālā pēc trijām vai četrām dienām… Mēs šo lietu apspriedīsim un lūgsim jūs rī­koties, vai nu, lai pārdotu šo Četrdesmitjūdžu krika iecirkni pēc iespējas izdevīgāk, vai ari, kas ir visnotaļ iespējams un no kā es baidos, lai godīgi izpildītu mūsu saistības attiecībā pret mūsu tēvoci, gadījumā, ja viņš ieslīdzis parādos.

Sarunai beidzoties, Samijs Skims atvadījās no notāra, pieteikdams savu nākamo aprtieklējumu pēc divām vai tri­jām dienām, un atgriezās mājās Žaka Kartjē ielā, kur dzī­voja kopā ar brālēnu.

Samija Skima tēvs pēc izcelsmes bija anglosaksis un māte — frankokanādiete. Šī senā ģimene Lejaskanādā ie­ceļoja 1759. gadā un apmetās uz dzīvi Monreālas rajonā, kur tai piederēja māja, meži, zemes un lauki — viņu pa- matīpašums.

Trīsdesmit divus gadus vecs, vidēja auguma ar patīka­miem sejas vaibstiem, spēcīgu miesas būvi, kā jau vīrs, kas pieradis pie lauku plašumiem, tumši zilām acīm, gaišu bārdu — vārdu sakot, Samijam Skimam piemita frankokanādieša tipam tik raksturīgās un pievilcīgās īpašības, kuras bija mantotas no mātes. Viņš dzīvoja fermera kāroto dzīvi savā īpašumā, domīnijas priviliģētā rajona paša vidū bez preten­zijām, nepazīdams rūpju. Līdzekļi ļāva apmierināt visas viņa pieticīgās vēlmes, turklāt Samijs nekad nebija izjutis vēlēšanos vai nepieciešamību pēc kā vairāk. Viņam patika medības, kurām viņš varēja nodoties apkārtnes plašajos līdzenumos vai ar medījumiem bagātajos mežos, kas aizņē­ma teritorijas lielāko daļu. Viņam patika makšķerēt, un viņa rīcībā bija viss Sentlorensas atteku un pieteku tīkls, nemaz nerunājot par lielajiem ezeriem, kas Amerikas zie­meļos nebija mazums.

Abiem brālēniem piederošā māja, bez liekas greznības, bet ērta, atradās vienā no Monreālas klusākajiem rajoniem, ārpus rūpniecības un tirdzniecības centra. Tur abi pavadīja tik bargās Kanādas ziemas, ar nepacietību gaidīdami vasa­ras atgriešanos. Bet skarbie vēji, arktiskā apvidus ledainās brāzmas, kuras apturēt nebija pa spēkam pat kalniem, pūta ar neparastu spēku.

Monreālā, kas kopš 1843. gada bija valdības sēdeklis, Samijam Skimam būtu varējusi dot iespēju iesaistīties sa­biedriskajās aktivitātēs. Bet pēc rakstura būdams neatka­rīgs, daudz nejaukdamies ierēdņu augstākās sabiedrības dzīvē, viņš pret politiku izjuta svētas šausmas. Turklāt Samijs labprātīgi atzina Lielbritānijas pārvaldi, kas gan bija vairāk ārišķīga, nekā reāla. Viņš bija neitrāls pret partijām, kas dalīja domīniju. Nevērīgs pret sabiedrisko dzīvi, viņš drīzāk bija filozofs, kam patika dzīvot bez jebkāda veida ambīcijām.

Pēc Samija domām, jebkuras pārmaiņas dzīvē varēja sa­gādāt tikai nepatikšanas, rūpes un mazināt labsajūtu.

Un, kā varat noprast, šis filozofs nekad nebija sapņo­jis un vairs ari nesapņoja par precībām, ņemot vērā, ka aiz muguras jau bija trīsdesmit divi dzīves gadi. Varbūt, ja viņa māte būtu vēl dzīva, — visnotaļ zināms, cik ļoti mātes mīl turpināties savos mazbērnos —, varbūt viņš butu tai sagādājis šo prieku — lepoties ar skaistu ve­deklu. Starp daudzajām Kanādas ģimenēm, kurās bērnu bieži vien ir divi duči, viņai laukos vai pilsētā noteikti būtu atrasta kāda mantiniece, ar kuru viņa būtu mierā, un tādā gadījumā šī savienība būtu laimīga. Bet Skimas kundze bija mirusi pirms pieciem gadiem, trīs gadus pēc vīra nāves, un, ja viņa jau sen bija sapņojusi atrast dzī­vesbiedri savam dēlam, tad viņš par to nesapņoja it nemaz, un nu, kad māte bija mirusi, laulības tam nebija vairs ne prātā. Lidzko laiks kļuva maigāks, līdzko rīta saule vēstīja par vasaras atgriešanos, Samijs Skims parasti gatavojās atstāt māju Zaķa Kartjē ielā, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu viņam pievienoties. Viņš tad apmetās fermā Grīnvelejā, kas atradās Monreālas ziemeļos, Sent- lorensas upes kreisajā krastā. Tur viņš atsāka lauku dzīvi, ko bija pārtraukuši ziemas bargie sali, pārvēršot ūdens straumes ledū un pārklājot līdzenumus ar biezu sniega segu. Fermā viņš tikās ar saviem laukstrādniekiem, kuri jau pusgadsimtu kalpoja ģimenei. Un kā lai tie neizrādītu sirsnīgu pieķeršanos un gatavību darīt visu pašaizliedzīgā saimnieka labā, kurš nekad neatteica izpa­līdzēt un pakalpot? Tāpat tie neslepa prieku, viņam ie­rodoties, un nožēlu viņa aizbraukšanas stundā.

Grīnvelejas īpašums deva apmēram divdesmit tūkstošu franku ienākumu, ko abi brālēni dalīja savā starpā, jo ari šī māja, tāpat kā māja Monreālā, piederēja viņiem abiem. Zemkopība tur gāja no rokas, ņemot vērā, ka augsne bija ļoti auglīga un piemērota gan lopbarībai, gan labībai. Ražī­bu vairoja brīnišķīgie meži, ar kuriem domīnijas teritorijas vēl aizvien bija bagātas, it īpaši austrumu daļā. Fermu vei­doja labi iekārtots un uzturēts ēku komplekss — staļļi, rija, kūts, putnu ferma, šķūņi un ļoti moderni darbarīki, kas at­bilda tā laika lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt dzīvo­jamā māja bija paviljons ar plašu, kokiem apēnotu un zālieniem klātu pagalmu, un tās vienkāršība neizslēdza komfortu.

Tāds bija miteklis, kur Samijs Skims un Bens Redls pa­vadīja vasaras, un kuru Samijs nebūtu ar mieru mainīt ne pret kādu bagātu amerikāņu kungu pili. Kaut arī pieticīgs, tas viņu pilnīgi apmierināja, un viņš netaisījās to ne papla­šināt, ne izdaiļot, būdams mierā ar visu, ko dāvāja daba. Tur fiziskās nodarbēs aizritēja viņa dienas un veselīgā miegā — naktis.

Lieki būtu piebilst, ka zemes nestā peļņa Samiju Skimu darija visai bagātu. Viņš vairoja tās vērtību gan ar sistemā­tisku darbu, gan gudrību. Bet, pat zinādams atslēgu veik­smīgiem darījumiem, viņš nekādā gadījumā nedzinās pēc bagātības, un ne par kādu naudu nebūtu meties Amerikā tik populārajās afērās — komerciālajās vai industriālajās spekulācijās, dzelzceļu, banku, raktuvju, jūras vai kādu citu sabiedrību pasākumos. Nē! Šis gudrais vīrs izjuta šausmas pret visu, kas saistīts ar risku vai gluži vienkāršām nejaušī­bām. Nodoties aptuveniem labāku vai sliktāku iespēju aprē­ķiniem, būt pateicību parādā nejaušībām, kuras nav iespējams ne novērst, ne paredzēt, pamosties rītos ar domu: «Vai esmu bagātāks vai nabagāks nekā iepriekšējā vakarā?» — tas viņam likās briesmīgi… Viņš drīzāk vēlētos vai nu vispār neaizmigt, vai arī nekad neatmosties.

Šai ziņā abi brālēni ļoti atšķīrās. Par to, ka abu mātes bija māsas un abu dzīslās ritēja franču asinis, nebija ne mazāko šaubu. Bet ja Samija Skima tēvs pēc tautības bija anglosaksis, Bena Redla tēvs bija amerikānis, un pavisam droši — starp angli un jenkiju pastāv zināmas atšķiribas, atšķirības, kas jo manāmākas kļūst ar gadiem.

Jāpiebilst, ka abiem brālēniem bija visnotaļ atšķirīgas gaumes un temperamenti, kaut arī citādi viņi bija ļoti vie­noti un ticēja, ka nākotnē nekas tos nespēs šķirt. Bens Redls, mazāka auguma brūnēts, divus gadus vecāks nekā Skims, bija ar citādiem uzskatiem. Kamēr viens baudīja dzīvi savos īpašumos, uzmanīdams ražu, otrs kaislīgi node­vās sava laikmeta industriālajai un zinātnes dzīvei. Bens bija izstudējis par inženieri un jau piedalījies dažos no šiem brīnumdarbiem, uz kuriem ar koncepciju novitāti un to drosmīgu īstenošanu mēģina pretendēt amerikāņi. Tai pašā laikā viņa nolūks bija kļūt bagātam, ļoti bagātam, iz­mantojot aizraujošās, bet visai apšaubāmās iespējas, kuru Ziemeļamerikā netrūka. It īpaši viņu saistīja zemes bagātību apguve. Gouldu, Astoru, Vanderbiltu un Rokfelleru pasa­kainie panākumi kairināja viņa smadzenes. Un, ja Samijs Skims devās tikai biežos izbraucienos uz Grlnveleju, Bens Redls krustām šķērsām bija izbraukājis Savienotās Valstis, šķērsojis Atlantijas okeānu, pabijis daļā Eiropas, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu doties līdzi. Nesen viņš bija pārradies no visai gara ceļojuma otrpus okeāna un kopš atgriešanās Monreālā gaidīja izdevību vai drīzāk kādu lielu pasākumu, kurā varētu līdzdarboties. Samijam Skimam bija pamats baiļoties, ka brālēns varētu tikt ierauts kādā afērā, pret kurām pats izjuta tādu nepatiku.

No otras puses, atvadas Samiju Skimu un Benu Redlu allaž skumdināja, jo abi mīlēja viens otru kā brāļi, un ja Bens Redls nožēloja, ka Samijs Skims nevēlējās iesaistīties kādā rūpnieciskā pasākumā, Samijs Skims nenožēloja mazāk, ka Bens Redls neatbalstīja viņa nolūku izmantot Grinvelejas iespējas, kas viņiem nodrošinātu neatkarību un līdz ar neatkarību arī brīvību.

II

BRĀLĒNI

Atgriezies mājās, Samijs Skims uzsāka sagatavošanās darbus, ko prasīja Žozijas Lakosta nāve — uzrakstīja pazi­ņojuma vēstules ģimenes draugiem, lai sarīkotu bēru gājie­nu. Viņš neaizmirsa pasūtīt arī dievkalpojumu draudzes baznīcā par godu nelaiķa dvēseles mieram, b'et tikai tad, kad no ceļojuma būs atgriezies Bens Redls, jo arī viņam tajā jāpiedalās. Attiecībā uz tēvoča personīgo lietu kārtoša­nu, tas ir — lai pārņemtu mantojumu, kas, likās, aprobežo­jās ar Četrdesmitjūdžu krika iecirkni —, bija nepieciešamas nopietnas pārrunas ar advokātu Snibēnu, līdzko abi brālēni šajā jautājumā būs vienojušies. Notārs tikai aizsūtīja Klon- daikas gubernatoram uz Dousonu informatīvu vēstuli, kurā darīja zināmu, ka Žozijas Lakosta mantinieki tuvākajā laikā, līdzko būs noskaidrots viņu tēvoča finansiālais stā­voklis, ziņos, ar kādiem noteikumiem piekrīt pārņemt man­tojumu.

Bens Redls Monreālā atgriezās tikai pēc piecām dienām, 21. marta rītā, pēc mēneša ilgas prombūtnes Ņujorkā. Tur kopā ar citiem inženieriem viņš bija strādājis pie grandioza projekta, kas paredzēja uzcelt tiltu pār Hudzonu starp gal­vaspilsētu un Ņūdžersiju.

Jāpiebilst, ka darbs pie šāda projekta inženierim var lik­ties visai aizraujošs. Bens Redls tam bija pieķēries no visas sirds, viņš pat bija piedāvājies stāties Hudson-Bridge kom­pānijas dienestā. Tomēr tilta būve rādījās vēl tāls pasā­kums. Par to daudz tika rakstīts avīzēs, un ne mazāk tā tika apspriesta uz papīra. Bet ziema vēl nebija beigusies, un šajos Amerikas platuma grādos tā ilga līdz aprīļa vidum. Kas zina, vai darbi tiks uzsākti jau šovasar? Un vai Bens Redls izlems tur atgriezties.

Viņa prombūtne Samijam Skimam bija likusies krietni vien ilga un ari ļoti nomācoša. Cik ļoti viņš nožēloja savu nespēju pievērst brālēnu paša idejām un dalīties ar viņu savā bezrūpīgajā eksistencē. Pat šis lielais Hudson-Bridge projekts nebeidza viņam sagādāt raizes. Ja Bens Redls tajā piedalītos, vai tas viņu neaizkavētu Ņujorkā pārāk ilgi, varbūt pat gadiem? Tādā gadījumā Samijs Skims paliktu viens abu mājā, viens fermā Grīnvelejā. Bet visi mēģināju­mi atturēt Benu Redlu bija izrādījušies velti. Tik atšķirīgi bija abu brālēnu raksturi, un viens otru ietekmēt viņi tikpat kā nespēja.

Līdzko inženieris bija atgriezies, brālēns tam paziņoja par tēvoča Žozijas Lakosta nāvi. Vēstuli uz Ņujorku Samijs Skims nebija sūtījis, jo kuru katru dienu gaidīja viņu at­griežamies.

Šī jaunā ziņa Benu Redlu patiesi sarūgtināja, jo tēvocis Lakosts bija vienīgais virtu tuvinieks. Viņš atzina par la­biem brālēna lēmumus, kas attiecās uz bēru ceremoniju, un nākamajā dienā pēc atgriešanās abi piedalījās dievkalpoju­mā draudzes baznīcā.

Tikai šajā dienā Bens Redls uzzināja par tēvoča darīju­miem. Viņš dabūja zināt, ka Žozija Lakosts bija apmeties Dousonā, atdodams visu naudu par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni Klondaikā.

Šis sensacionālais vārds satrauca inženiera prātu. Neno­liedzami, iespēja kļūt par zelta raktuvju īpašnieku Benu Redlu neatstāja tik vienaldzīgu kā Samiju Skimu, un varbūt viņš, pretēji brālēna viedoklim, saskatīja tajā ko tādu, no kā nevajadzētu vis atbrīvoties, bet izpētīt dziļāk.

Tomēr Bens Redls vēl nevēlējās par to runāt. Paradis nopietni raudzīties uz lietām, viņš gribēja rūpīgi visu apdo­māt, iekams izteikties. Liekas, ar divdesmit četrām stundām viņam pilnīgi pietika, lai apsvērtu visus par un pret, jo nā­kamajā rītā pie brokastu galda viņš Samijam Skimam, kuram brālēns likās neparasti satraukts, sacīja:

—   Kā būtu, ja mēs mazliet parunātu par Klondaiku?…

—  Tā kā tur nav daudz ko runāt, tad parunāsim par to …

—   Nedaudz… var izrādīties arī daudz, Samij.

—   Saki, kas tev sakāms, Ben.

—   Vai notārs tevi neiepazīstināja ar šī 129. iecirkņa vērtspapīriem?…

—    Nē, kaut gan viņš tos ir saņēmis, — atbildēja Sa­mijs Skims, — bet nedomāju, ka ar tiem iepazīties būtu lietderīgi…

—   Tas ir tieši tavā garā, Samij, — piezīmēja Bens Redls. — Tomēr es uz šo lietu neskatītos tik vienaldzīgi, pēc manām domām, tā pelna uzmanību un pamatīgu izpēti…

Sākumā Samijs Skims uz šo ievadu neko neatbildēja, bet vēlāk, kad brālēns turpināja, teica:

—   Mans dārgais Ben, — viņš iebilda, — man liekas, ka situācija ir pavisam vienkārša… vai nu šim mantojumam ir kāda vērtība un mēs to likvidēsim saskaņā ar mūsu inte­resēm, vai arī, kas ir daudz ticamāk, tam nav nekādas vēr­tības, jo mūsu tēvocis nebija virs, kuram veicas, un mēs to noraidīsim…

—   Tas būtu prātīgi, — piekrita Bens Redls. — Bet steigai nav iemesla… Par raktuvēm nekad neko nevar zināt… Tās liekas nabadzīgas, tās liekas iztukšotas, bet viens kalta cirtiens var atnest veselu bagātību…

—    Nu ko, mīļais Ben, tieši to vajadzētu zināt ļaudīm, kas ar to nodarbojas, tiem, kas šobrīd ekspluatē šīs slave­nās Klondaikas atradnes. Ja Četrdesmitjūdžu krika iecir­knim ir kāda vērtība, mēs mēģināsim to pārdot par iespējami izdevīgāku cenu… Bet, es vēlreiz atkārtoju, var gadīties, ka mūsu tēvocis iepinies kādā nejaukā lietā, kuras sekas mums nāksies izjust uz savas ādas. Viņš dzīvē vien­mēr bijis neveiksminieks un nedomāju, ka šo pasauli viņš atstāja, būdams miljonārs…

—    Tas tad mums ari jānoskaidro, — atbildēja Bens Redls. — Zelta meklētāja darbs pēc savas dabas bieži mīl sagādāt pārsteigumus. Vienmēr iespējams uzdurties kādai laimīgai dzīslai, dzīslai, kas pilna ar tīrradņiem. Galu galā viņš bija no tiem zelta meklētājiem, kuru dabā nav žēloties.

—   Jā, — apstiprināja Samijs Skims, — viens no simta, un par kādu cenu — rūpes, nogurums, un nelaimes!…

—   Galu galā, lēmums jāpieņem, balstoties nevis uz hipotēzēm, bet nopietniem faktiem…

Samijs Skims saprata tiri labi, uz ko brālēns mērķēja, un tas viņu pārsteidza. Viņš nespēja apslēpt sarūgtinājumu un pieskārās tēmai, kas pašam bija tik tuva:

—   Mans draugs, vai tad ar mantu, ko mums atstāja ve­cāki, nepietiek?… Vai mūsu īpašums mums nenodrošina ne­atkarību un labklājību?… Es tev to saku tādēļ, ka tu šai lietai piešķir lielāku nozīmi, nekā tā, pēc manām domām, pelna, un, kas zina, kādas raizes tā mums vēl sagādās?… Vai, tavuprāt, neesam bagāti diezgan?…

—   Nekad nevar būt diezgan, ja iespējams vēl vairāk…

—   Vai arī pārāk daudz, Ben, kā dažiem miljardieriem, kuriem ir tikpat daudz rūpju cik miljonu, un tos paturēt bieži vien prasa vairāk pūļu, nekā iegūt…

—   Būs jau gana, — attrauca Bens Redls, — filozofija ir laba lieta, bet nevajag ar to pārāk aizrauties, un neliec man sacīt to, ko negribu teikt. Tēvoča Žozijas zemes gaba­lā es neceru atrast tonnām zelta, bet, atkārtoju vēlreiz, ie­vākt informāciju nekad nav par skādi.

—    Mēs ievāksim informāciju, norunāts, mans dārgais Ben, un, lai Dievs dod, ka šīs ziņas mūs nenostāda visai sarežģītā situācijā, kuru mums tad nāksies atrisināt aiz cie­ņas pret mūsu ģimeni. Kas zina, vai šī 129. iecirkņa iegā­dāšanās, aprīkojuma un ekspluatācijas izdevumi nav pārsnieguši mūsu tēvoča līdzekļus. Tādā gadījumā, kā jau advokātam Snibēnam teicu…

—    Un tu labi darīji, Samij, un es tev pilnīgi piekrītu, — viņu pārtrauca Bens Redls. — To mēs uzzināsim, līdz­ko būsim pamatigi iepazinušies ar šo lietu. Esmu dzirdējis runājam par Klondaikas atradnēm. Esmu izlasijis visu, kas publicēts par šo teritoriju bagātībām; ekspluatācija tur ilgst labi ja divus gadus. Pēc Austrālijas, pēc Kalifornijas, pēc Dienvidāfrikas varbūt varēja likties, ka pēdējie mūsu ze­meslodes krājumi ir iztukšoti… Un, lūk, nejaušība šajā Zie­meļamerikas daļā, Aļaskas un Kanādas apvidū ļāva atklāt jaunus… Starp citu, tā vien liekas, ka šie Amerikas ziemeļu rajoni šajā ziņā ir īpaši apveltīti… Turklāt zelta raktuves ir ne tikai Klondaikā, tās atrastas ari Ontārio, Mičipikotēnā, Britu Kolumbijā, kā, piemēram, Vorīglā, Stendedā, Selivan- grūpā, Alabarkā, Fēnā, Sindikitā, Santpoelā, Karibā, Dīt- reilā, Džordžijrīdā un daudzās citās, kuru vērtspapīri augstu kotējas, nemaz nerunājot par sudraba, vara, mangāna, dzelzs un ogļu raktuvēm!… Bet, kas attiecas uz Klondaiku, padomā, Samij, par šī zelta reģiona plašumiem!… Divsimt piecdesmit jūdžu garumā un apmēram četrdesmit platumā, nemaz nepieminot Aļaskas atradnes, kaut vai tikai Kanādas teritorijā!… Vai tur nepaveras plašs lauks atklājumiem?… Varbūt pats plašākais, kāds jelkad pazīts zemes virsū!… Un, kas zina, vai šī reģiona dārgumus kādu dienu neva­jadzēs aprēķināt nevis miljonos, bet miljardos!…

Bens Redls par šo tēmu būtu varējis runāt ilgi, un Sa­mijs Skims kārtējo reizi pārliecinājās, ka pazīst brālēnu kā savus piecus pirkstus. Viņš tikai noteica:

—   Tā ja, Ben, tas ir kā uz delnas, tev ir drudzis…

—   Kā… man ir drudzis?…

—   Jā, zelta drudzis, kā daudziem citiem, un to nevar uz­veikt ar hinīna pulveri, jo tas nebūt nav pārejošs drudzis.

—   Vari būt mierīgs, mans dārgais Samij, — smiedamies atbildēja Bens Redls, — mans pulss nav ātrāks kā paras­ti… turklāt es negribētu, lai tu nonāc kontaktā ar drudža slimnieku…

—   Ak! … es esmu potēts, — Samijs Skims nepalika at­bildi parādā, — un man nav ko baidīties. Bet es nespēju noskatīties, ka tu meties riskantā afērā…

—    Dārgais draugs, runa nav par mešanos afērā, bet gluži vienkārši par kādas lietas izpēti, un, ja tas būs iespē­jams, par peļņas gūšanu. Tu saki, ka mūsu tēvocim darīju­mos neveicās… Es tam piekrītu, un acīm redzot šis Četrdesmitjūdžu krika iecirknis tam atnesis vairāk dubļu nekā zelta… Tas ir iespējams… bet varbūt, lai to eksplua­tētu, viņam nebija nepieciešamo līdzekļu… varbūt viņš nerī­kojās ar pieredzi un sistemātiski, kā to būtu darījis…

—   Inženieris, vai ne, Ben?…

—   Bez šaubām, inženieris…

—   Tu… piemēram?…

—   Es… droši vien, — atbildēja Bens Redls. — Katrā ziņā, ne jau tas ir tas būtiskākais… Pirms censties tikt vaļā no šī zemes gabala, kas mūsu īpašumā pāriet mantošanas ceļā, būtu labi, un tu tam piekritīsi, ievākt ziņas Klondaikā…

—  Vispār tas ir prātīgi, — Samijs Skims neiebilda, — kaut gan man nav nekādu ilūziju par šī 129. iecirkņa vērtību…

— To mēs zināsim, kad būsim ievākuši informāciju, — sacīja Bens Redls. — Iespējams, ka tev taisnība, bet tikpat labi iespējams — tu kļūdies. Lai izdarītu slēdzienus, mēs griezīsimies advokāta Snibēna birojā, uzticēsim viņam visas rūpes, un viņš ar vēstuli, vai drīzāk telegrammu, liks izsūtīt ziņas no Dousonas, un, līdzko mēs zināsim, ar kādu šī zemes gabala vērtību varam rēķināties, mēs izdomāsim, kā rīkoties tālāk.

Ar to ari saruna beidzās, un galu galā brālēna priekšli­kumiem Samijs Skims nevarēja iebilst. Tas bija normāli — ievākt ziņas, pirms pieņemt lēmumu. To, ka Bens Redls bija nopietns, gudrs un praktisks vīrs, Samijs Skims neva­rēja apšaubīt. Tomēr tas nemazināja viņa sarūgtinājumu un raizes, redzot ar kādu dedzību brālēns raudzījās uz nākot­ni, ar kādu alkatību viņš metās virsū laupījumam, kas tik piepeši bija patrāpījies ceļā. Vai viņam izdosies to atturēt? Saprotams, ka Samija Skima un Bena Redla ceļi nešķirsies. Šajā lietā viņus vienoja kopīgas intereses! Viņš ietiepīgi ti­cēja, ka tā nokārtosies ātri, un vēlējās, lai Dousonā pie­prasītās ziņas neprasītu tālākus paskaidrojumus. Kas tā par uzmācīgu domu dzina tēvoci Zoziju meklēt laimi Klondaikā, kur viņš, iespējams, atrada tikai nelaimes un pavisam droši — savu galu!

Pēcpusdienā Bens Redls iegriezās notāra birojā, lai ie­pazītos ar papīriem, kuri bija pienākuši no Dousonas.

Šajos dokumentos skaidri atspoguļojās 129. iecirkņa, nelaiķa Žozijas Lakosta kunga īpašuma, novietojums. Zemes gabals atradās Četrdesmitjūdžu krika labajā krastā, Klondaikas rajonā. Šī ūdens straume ietecēja Jukonas krei­sajā krastā. Apūdeņojot domīnijas austrumu teritorijas, Ju- kona šķērsoja visu Aļasku. Tās ūdeņi augštecē bija angļu teritorijā, bet kopš šo plašo Aļaskas reģionu krievi bija at­devuši Savienotajām Valstīm, lejtece piederēja amerikāņiem.

Plāns ļāva noteikt precīzu 129. zemes gabala atrašanās vietu. Tas atradās [..] kilometrus no Fortkjūdahas ciema­ta, ko Jukonas kreisajā krastā bija uzcēlusi Hudzona līča kompānija.

No viņu sarunas advokātam Snibēnam nebija grūti no­prast, ka inženieris uz šo lietu raudzījās pavisam savādāk nekā viņa līdzmantinieks. īpašuma vērtspapīrus Bens Redls izstudēja ar vislielāko rūpību. Viņš nevarēja atraut acis no kartes, kas bija izklāta uz galda un aptvēra Klondaikas rajo­nu, kā arī daļu kaimiņu Aļaskas. Domās viņš devās augšup pa Četrdesmitjūdžu kriku, kas šķērsoja simt četrdesmitpirmo meridiānu, robežlīniju starp abām zemēm. Netālu no šis ro­bežas viņš apstājās tieši tai vietā, kur bija norāditi Žozijas Lakosta zemes gabala robežmietiņi. Uz tās bija atzīmēti arī citi iecirkņi, izvietoti krika abos krastos, kuros viens no Aļaskas zelta reģioniem slēpa zeltu. Kādēļ tie nebija tikpat bagāti kā Klondaikā, tās pietekā Bonanzā vai Viktorijā, El- dorado un citos tik ienesīgos apvidos, kas nelika mierā zelta meklētājus! Ši brīnumainā apkārtne, kuras hidrogrāfiskais tīkls bagātīgi šķiedās ar dārgo metālu, kura vērtība pēc Dou­sonas takses bija divi miljoni trīssimt četrdesmit divi tūkstoši franku tonnā, bija pelnījusi, lai to apskata…

Redzēdams Benu Redlu tik ļoti ieslīgušu pārdomās, ka nu jau labu brīdi viņš nebija bildis ne vārda, advokāts Snibēns uzskatīja par savu pienākumu bilst:

—    Redla kungs, atļausiet jautāt? Vai jūsu nolūks ir sa­glabāt un ekspluatēt nelaiķa Žozijas Lakosta zemes gabalu?

—   Iespējams, — atbildēja Bens Redls.

—   Tomēr Skima kungs…

—    Samijam nav nekāda lielā teikšana, un es savas domas paturēšu pie sevis līdz brīdim, kamēr būšu pārbaudī­jis šo ziņu patiesumu… un būšu redzējis pats savām acīm…

—    Tātad jūs esat nolēmis doties šajā garajā ceļojumā uz Klondaiku? — nošūpodams galvu, vaicāja advokāts Snibēns.

—   Kādēļ gan ne? Un, lai ko arī Samijs par to domātu, es uzskatu, ka šī lieta pelnījusi ievērību… Vai gan, lai pār­

dotu šo zemes gabalu, lai to notaksētu, — jūs taču man piekrītat, advokāt Snibēn, — labākais nav to apskatīt?…

—   Vai tas patiešām nepieciešams? — advokāts iebilda.

—   Gaužām nepieciešams, — apstiprināja Bens Redls. — Turklāt ar gribēšanu pārdot vien nepietiek, jāatrod arī pircējs.

—   Ja tik vien tās bēdas, — atbildēja notārs, — jūs varat iztikt bez šī nogurdinošā ceļojuma, Redla kungs…

—   Vai drīkstu zināt, kāpēc?…

—   Lūk, te ir telegramma, kuru saņēmu pavisam nesen, pirms stundas. Grasījos jums to nosūtīt, bet jūs mani pago­dinājāt ar savu atnākšanu.

To sacīdams, advokāts Snibēns pasniedza Benam Red- lam pirms astoņām dienām izsūtītu telegrammu, kas pēc tam, kad tika nogādāta no Dousonas uz Vankūveru, pa dominijas vadiem bija nonākusi Monreālā.

Kādam amerikāņu sindikātam Klondaikā jau piederēja astoņi zemes gabali, kuru ekspluatāciju vadīja kapteinis Heilijs no Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas (Čikāga un Dousona).

Par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni šis sindikāts piedāvāja piecus tūkstošus dolāru, kuri, līdzko būs saņemta apstiprinoša telegramma, nekavējoties tiktu nosūtīti uz Monreālu.

Paņēmis telegrammu, Bens Redls izlasīja to ar tādu pašu rūpību, ar kādu bija izpētījis īpašuma vērtspapīrus.

—   Tas lūk, Redla kungs, aiztaupītu jums ceļojumu, — piezīmēja notārs…

—   Nezin vai, — atbildēja inženieris. — Vai piedāvātā cena ir pietiekama?… Pieci tūkstoši dolāru par zemes gaba­lu Klondaikā!…

—   Šajā jautājumā nekādi nevaru jums palīdzēt…

—   Redziet nu, advokāta kungs, ja šis sindikāts piedāvā piecus tūkstošus dolāru par 129. iecirkni, tas maksā desmit reižu vairāk un varbūt pat simt reižu vairāk, ja jau viņi tur grib turpināt ekspluatāciju…

—   Spriežot pēc šīs cenas, neliekas, ka jūsu tēvocim tā bijusi veiksmīga, Redla kungs. Jājautā, vai drīzāk neva­jadzētu aiztaupīt rūpes un iekasēt piecus tūkstošus dolāru, nevis mesties šajā apšaubāmajā pasākumā.

—   Nedomāju vis, advokāt Snibēn.

—    Es saprotu, bet varbūt tā domā Samijs Skima kungs?…

—   Nē, kad viņš uzzinās par šo telegrammu, es viņam izklāstīšu savus argumentus, un viņš ir pārāk gudrs, lai tos nesaprastu… Un, līdzko būšu viņu pārliecinājis par nepie­ciešamību doties šajā ceļojumā, viņš nolems mani pavadīt…

—   Viņš?… — Snibēns neticīgi iesaucās, — pats laimī­gākais, pats neatkarīgākais vīrs, kādu man nācies sastapt savos darba gados…

—   Jā, šis laimīgais… šis neatkarīgais, kura laimi un ne­atkarību es tikai dubultošu. Galu galā ar ko tad mēs riskē­jam, ja vienmēr varam pieņemt sindikāta piedāvājumu?…

—   Vienalga, Redla kungs, turklāt jums būs ļoti jānopū­las, liekot lietā savu daiļrunību.

—   Nē, tikai saprātu. Dodiet man telegrammu, advokāt. Es ar to iepazīstināšu Samiju, un diena vēl nebūs galā, kad lēmums tiks pieņemts…

—   Atbilstošs jūsu vēlmēm?…

—   Jā, Snibēna kungs, turklāt tās nāksies īstenot pēc ie­spējas drīzāk.

Tas izskanēja gaužām kategoriski, un, lai arī notārs uz to raudzījās visai skeptiski, Bens Redls nešaubījās, ka spēs iesaistīt Samiju Skimu šī ceļojuma projektā.

Atstājis advokāta biroju, viņš pa īsāko ceļu steidzās mājās un tūdaļ devās uz brālēna istabu.

—   Nu, vai satiki advokātu Snibēnu, — tas noprasīja. — Vai ir kādi jaunumi?…

—   Jā, ir jaunumi, Samij…

—   Vai labi?…

—   Lieliski.

—   Tu iepazinies ar īpašuma vērtspapīriem?…

—   Ar tiem viss kārtībā. Būdami tēvoča vienīgie mantinie­ki, mēs esam Četrdesmitjūdžu krika zemes gabala īpašnieki.

—    Tas debešķīgi vairos mūsu fortūnu! — vīpsnādams attrauca Samijs.

—    Iespējams, — paziņoja inženieris, — un vairāk, nekā tu spēj iedomāties…

—   Ak! Kas tie īsti ir par jaunumiem, kas ļauj tev tā runāt?…

—   Gluži vienkārši telegramma, kas šorīt pienākusi advo­kāta Snibēna birojā, un kurā izteikts 129. iecirkņa pirkša­nas piedāvājums.

Un Samijs Skims uzzināja par Angļu-amerikāņu trans­porta un tirdzniecības kompānijas priekšlikumu.

—   Tas ir lieliski, — viņš nopriecājās, — tur nav ko vilcināties! Pārdosim mūsu zemes gabalu šai laipnajai kom­pānijai un, jo ātrāk, jo labāk…

—    Kādēļ piekāpties un pārdot par pieciem tūkstošiem dolāru to, kā vērtiba nenoliedzami ir lielāka?…

—   Bet, mans dārgais Ben…

—  Tavs dārgais Bens tev saka, ka tā pret lietām neizturas!

—   Tu vēl aizvien par to pašu?…

—    Nopietnāk nekā jebkad! Padomā taču, Samij. Ja reiz mums kāds piedāvājas to pirkt, tad viņam zināma šī zemes gabala patiesā vērtība… Gar upi vai Klondaikas kalnos ir ari citas raktuves.

—   Kā tu to zini?…

—   Zinu, Samij, un ja sabiedrība, kurai jau pieder vairā­ki zemes gabali, grib iegādāties tieši šo 129. iecirkni, pie­dāvājot par to piecus tūkstošus dolāru, tad tai nav pieci tūkstoši iemeslu tā darīt, bet desmit, vai pat simt tūkstoši.

—   Patiesi, Ben, tu spēlējies ar skaitļiem…

—   Bet skaitļos ir dzīve, mans dārgais, un, manuprāt, tu neskaitļo pietiekami…

—   Man nav nekādu dotību matemātikā, Ben…

—   Runa nav par matemātiku, Samij! Tici man, es runā­ju ļoti nopietni, aiz rūpīgiem apsvērumiem… Ja līdz šim vilcinājos doties uz Dousonu, tad pēc šīs telegrammas sa­ņemšanas, esmu izlēmis dot atbildi pats personīgi.

—   Ko? Tu gribi doties uz Klondaiku?…

—   Tas ir nepieciešams…

—   Neievācot vairāk ziņu?…

—   Gribu ievākt ziņas uz vietas.

—   Un tu atkal mani atstāsi vienu?…

—   Nē… tu mani pavadīsi…

—   Es?…

—   Tu!

—   Nekad!

—   Jā, jo lieta skar mūs abus…

—   Es to atstāšu tavā ziņā…

—   Nē… es tevi ņemu līdzi…

—   Bet runa ir par divtūkstoš jūdžu garu ceļojumu…

—   Pieskaitīsim vēl piecus simtus…

—   Un tas ilgs?

—   Cik ilgi vajadzēs… ja mūsu interesēs būs šo zemes gabalu ekspluatēt, nevis pārdot…

—   Kā… ekspluatēt?… — iesaucās Samijs Skims. — Bet tad jau… tas prasīs veselu gadu…

—   Divus, ja tas būs nepieciešams!

—   Divus gadus! Divus gadus! — atkārtoja Samijs.

—   Kā likts, — paziņoja Bens.

—   Nē!… nē!… — Samijs izsaucās, saraudamies un pie­ķerdamies savam krēslam, kā cilvēks, kurš cieši apņēmies to nekad neatstāt.

Tad, lai viņu pielauztu, Bens Redls izmēģināja spēkus pēdējo reizi. Viņš aplūkoja lietu no visām pusēm. Ņem­dams palīgā vispārliecinošākos iemeslus, viņš brālēnam pie­rādīja, ka viņu klātbūtne Četrdesmitjūdžu krika iecirknī ir absolūti nepieciešama un vilcināties nedrīkst, un nobeigumā vēl piemetināja:

—   Kas attiecas uz mani, Samij, esmu izlēmis pavisam noteikti doties uz Dousonu un nespēju noticēt, ka tu atsa­kies mani pavadit!

Tad bija pienākusi Samija kārta norādīt uz visām iespē­jamām nepatikšanām, ko šis ceļojums varētu viņiem sagā­dāt. Pēc diviem mēnešiem viņiem vajadzēja atstāt Monreālu, lai iekārtotos Grīnvelejā un nodotos medībām un zvejai.

—   Labi! — Bens Redls nepadevās, — arī Klondaikas līdzenumos netrūkst medījumu un strautos — zivju, turklāt tu zvejosi un medīsi jaunā zemē, kas tev sagādās daudz pārsteigumu!

—   Bet mūsu strādnieki… mūsu brašie strādnieki, kuri mūs gaida…

—   Diez vai viņiem būs iemesls nožēlot mūsu prombūtni. Ja atgriezīsimies bagāti diezgan, uzcelsim viņiem jaunas fermas un nopirksim visu apgabalu! Starp citu, Samij, līdz šim tu esi pārāk daudz sēdējis mājās!… Vajag mazliet ap­skatīt pasauli…

—   Eh! — Samijs nopūtās, — ja man būtu tāda vēlēša­nās, es daudz labprātāk apskatītu citas vietas Amerikā vai Eiropā un nekādā ziņā netriektos līdz šīs nejēdzīgās Klon­daikas sirdij…

—   Kas tev liksies visai pievilcīga, Samij, līdzko pārlieci­nāsies savām acīm, ka tā klāta ar zelta pulveri un bruģēta ar tīrradņiem…

—   Ben, mans dārgais Ben, — nopūtās Samijs, — tu mani biedē! Jā, tu mani biedē!… Tu gribi iepīties lietā, kas tev sagādās tikai grūtības un vilšanos!

—   Grūtības… varbūt! Vilšanos… nekad…

—   Lai sākam ar šo nolādēto zemes gabalu, kam droši vien nav lielāka vērtība kā Grīnvelejas kāpostu vai kartu­peļu dobei!…

—   Tad kādēļ šī kompānija tūdaļ piedāvāja vairākus tūk­stošus dolāru?…

—   Un, kad iedomājos, Ben, ka jādodas uz zemi, kur temperatūra mēdz nokristies pat līdz piecdesmit grādiem zem nulles!…

—   Aukstums, tas ir teicami!… Tas uzglabā!…

Beidzot pēc tūkstoš iebildēm Samijs atzina sevi par pie­veiktu. Nē! Viņš neļaus brālēnam doties uz Klondaiku vie­nam… Viņš to pavadīs, lai ātrāk atvestu atpakaļ…

Tajā pašā dienā kapteinim Heilijam, Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas sindikāta direktoram uz Dousonu Klondaikā tika nosūtīta telegramma, kas pazi­ņoja par drīzu Bena Redla un Samija Skima ierašanos.

III

NO MONREĀLAS LĪDZ VANKŪVERAI

Izmantojot Kanādas Klusā okeāna dzelzceļu, no Monre- ālas līdz Vankūverai tūristi, tirgotāji, emigranti un zelta meklētāji var nokļūt tieši, bez pārsēšanās, neatstājot domī- niju vai Britu Kolumbiju. Ierodoties šajā Kolumbijas metro­polē, viņiem tikai jāizvēlas dažādie zemes, upju vai jūras ceļi un transporta līdzekļi — kuģi, zirgi, mašīnas vai arī ceļa mērošana kājām.

Kad bija izlemts par labu aizbraukšanai, Samijam ar brālēnu Benu atlika tikai saskaņot visas ceļojuma detaļas, materiālu iegādi un ceļu izvēli: tā bija šī pretenciozā, bet gudrā inženiera lieta, viņš bija pasākuma ierosinātājs, un uz viņu gūlās visa atbildība.

Vispirms jau Redls ļoti precizi noteica aizbraukšanas da­tumu. Pēc viņa domām, to nedrīkstēja novilcināt ilgāk par piecpadsmit dienām. Žozijas Lakosta mantiniekiem Klondai­kā bija jāierodas pirms vasaras atgriešanās. Jāpiebilst, ka vasara šo ziemeļu reģionu gandrīz pie arktiskā polārā loka robežas aplaimoja tikai četrus mēnešus gadā.

Izpētīdams Kanādas zelta meklētāju likumu kodeksu, kurš aptvēra Jukonas reģionu, viņš tajā bija izlasījis 9. pantu, kas paredzēja:

«Zemes gabals atkal pāriet sabiedriskajā īpašumā, ja septiņdesmit divas stundas vasaras sezonas laikā paliks ne­skarts (komisāra nolikums), izņemot, ja tam ir speciāla ko­misariāta atļauja.»

Vasaras sezona, ja vien tā nebija pāragra, iestājās maija otrajā pusē. Tātad, ja šajā laikā 129. iecirknis stā­vēs dikā vairāk nekā trīs dienas, Žozijas Lakosta īpašu­mu pārņems domīnija, un acīmredzot amerikāņu sindikāts negribēja laist garām .izdevību iegādāties to no valsts par iespējami izdevīgāku cenu, nekā bija piedāvājis abiem mantiniekiem.

—   Vai tagad saproti, Samij, kādēļ nevajag ļaut tiem aiz­steigties mums priekšā, un ka ar steigu jādodas ceļā… — paziņoja Bens.

—   Es saprotu visu, ko tu gribi, lai es saprastu, mans dārgais draugs, — atbildēja Samijs.

—   Un kas visādā ziņā ir ļoti prātīgi, — piemetināja in­ženieris.

—    Par to es nešaubos, Ben, un esmu ar mieru atstāt Monreālu pēc iespējas ātrāk, ja tas mums ļauj pēc iespējas ātrāk arī atgriezties.

—    Mēs nepaliksim Klondaikā ilgāk nekā tas būs nepie­ciešams, Samij…

—   Lai notiek, Ben. Kurā datumā dodamies ceļā?…

—   Nākamā mēneša otrajā, — atbildēja Bens Redls, — tas ir — pēc pāris nedēļām!

Sakrustotām rokām, noliektu galvu, Samijs Skims gri­bēja iesaukties: «Ko?… Tik ātri?…» Bet viņš apvaldijās, jo zināja, ka tas neko nebūtu devis. Piekritis šim pasā­kumam, viņš bija sev nozvērējies ceļojuma laikā izvairī­ties no jebkāda veida pārmetumiem, lai notiktu, kas no­tikdams.

Nolikdams 2. aprīli par aizbraukšanas datumu, Bens Redls bija rīkojies gudri, un ar ceļojuma maršrutu acu priekšā viņš iegrima pārdomās, kas mudžēt mudžēja no skaitļiem, un ar tiem viņš manipulēja ar neapstrīdamu kompetenci.

—   Pagaidām, Samij, — viņš teica, — lai nokļūtu Klon­daikā, mums nav izvēles, jo ir tikai viens ceļš. Varbūt kādu dienu uz Jukonu varēs doties pa Edmontonas, Fort- sentdžonas, Pīsriveras ceļu, kas, šķērsojot Kasjāras rajonu, iet cauri Kolumbijas ziemeļaustrumiem.

—   Runā, tā esot ar medījumiem bagāta apkārtne, — nododamies saviem mednieka sapņiem, piezīmēja Samijs. Galu galā, kādēļ neizvēlēties šo ceļu?…

—   Tādēļ, ka, atstājot Vankūveru, tas prasīs veikt tūk­stoš četrsimt kilometru lielu attālumu pa zemesceļu, pēc tam, kad pa ūdensceļu būsim veikuši astoņsimt, — atbildēja Bens Redls.

—   Tad kādā virzienā tu gribi doties, Ben?…

—    To mēs izlemsim, līdzko būsim ieradušies Vankū- verā. Redzēsim uz vietas, kā mums izdevīgāk. Katrā ga­dījumā te būs precīzi skaitļi, kas tev dos priekšstatu par šī maršruta garumu: no Monreālas līdz Vankūverai jārē­ķina četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit pieci kilometri, un no Vankūveras līdz Dousonai — divtūkstoš četrsimt as­toņdesmit deviņi.

—   Vai arī kopumā, — skaitļoja Samijs Skims, — pieci plus deviņi, četrpadsmit, viens prātā; astoņi plus astoņi — sešpadsmit, un viens prātā; septiņi plus četri — vienpad­smit, un viens prātā; pieci plus divi — septiņi, tātad septi­ņi tūkstoši simtu sešdesmit četri kilometri.

—   Tieši tā, Samij!

—   Eh, Ben, ja vien mēs varētu pārvest tikpat kilogramu zelta, cik kilometru būsim veikuši…

—    Rēķinot pēc pašreizējās takses — divtūkstoš trīssimt četrdesmit franku kilogramā, tur sanāks sešpadsmit miljoni septiņi simti sešdesmit trīs tūkstoši septiņsimt sešdesmit franku…

—   Lieliski, — piezīmēja Samijs Skims, — vismaz ceļa izdevumus mēs būsim smuki atpelnījuši!

—     Un kāpēc gan ne, — atbildēja Bens Redls. — Ģeogrāfs Džons Mirs lēš, ka Aļaska saražojot vairāk zelta nekā Kalifornija, tās ienesīgums 1861. gadā vien bija četrsimt pieci miljoni, un kādēļ lai Klondaika nepie­vienotu vēl savu devumu divdesmit pieciem miljardiem franku, kas sastāda mūsu zemeslodes zelta vērtību?…

—   Tev vienmēr atbilde gatava, Ben…

—   Un nākotne manas atbildes apstiprinās.

Samijs labprāt būtu gribējis par to nešaubīties.

—   Turklāt nav ko atgriezties pie tā, kas jau norunāts… viņš vēl piebilda.

—   Vispār ir tāda sajūta, it kā mēs jau būtu aizbrauku­ši… ierunājās Bens Redls…

—   Es labāk gribētu, Ben, lai būtu sajūta, it kā mēs jau būtu atgriezušies…

—   Tomēr, pirms atgriezties, jāsāk ar turpceļu, Samij, — atcirta Bens…

—   Teicama loģika, Ben. Un tagad, padomāsim par sa­gatavošanās darbiem… Turp, uz šo neticamo zemi, nedodas ar kreklu, ko apmainīt, un diviem pāriem zeķu…

—  Tev ne par ko nav jāraizējas, Samij. Es visu nokārtošu. Tev tikai būs jāiekāpj vilcienā Monreālā un jāizkāpj Vankū- verā. Kas attiecas uz mūsu sagatavošanās darbiem, tie nestāv ne tuvu emigrantu rūpēm, kuri dodas piedzīvojumu meklēju­mos uz tālām zemēm, līdzi ņemot ievērojamu ekipējumu. Mū­sējais pilnā apmērā jau ir nogādāts. Mēs to atradīsim uz tēvoča Žozijas zemes gabala, tas viņam kalpoja, ekspluatējot Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni. Vienīgais, par ko būs jāparūpējas, ir transports, kas turp aizgādās mūsu personas…

—    Bet tās ir tā vērtas, lai ievērotu zināmus piesardzības pasākumus… — Samijs Skims piezīmēja, — it īpaši, domā­jot par aukstumu!… Brrr! Jau tagad jūtos sasalis līdz pirk­stu galiem…

—   Uz priekšu, Samij, līdzko ieradīsimies Dousonā, va­sara būs pilnā plaukumā…

—     Un ja vēl mēs spētu atgriezties pirms ziemas ie­stāšanās…

—   Esi mierīgs!… — atbildēja Bens Redls — Pat ziemā tev nekā netrūks. Labas drēbes, laba pārtika. Tu kļūsi brangāks nekā prombraucot.

—   Ak nē! Tik daudz es neprasu, — samierinājies ar likteni, attrauca Samijs, — un brīdinu tevi, ja man jāpie- ņemas svarā kaut vai par desmit mārciņām, es palieku!

—   Joko, Samij, joko cik tik uziet… bet uzticies man…

—   Jā… piekrītu, uzticība ir obligāta! 2. aprīlī, vai ne tā, mēs dosimies ceļā kā divi eldoradorieši…

—   Jā, līdz 2. aprīlim man būs gana laika visu sagatavot.

—   Labi, Ben, tā kā manā rīcībā ir pāris nedēļas, es tās pavadīšu laukos…

—   Lai notiek, — Bens neiebilda, — bet Grīnvelejā vēl ir auksts.

Samijs būtu varējis atbildēt, ka tur laiks ir krietni vien labāks nekā Klondaikā. Bez tam, pat ja ziema vēl nebūt nebija atvadījusies, pāris dienas kopā ar fermeriem, snie­gotie lauki, skaistie, sarmas klātie meži, aizsalušie apkār­tnes strauti un ledus gabalu sacietējusī masa starp Sentlorensas krastiem viņam sagādātu lielu prieku. Un, par spīti bargajam salam, medniekam netrūktu izdevības tikt pie kāda lieliska guvuma — putna vai zvēra, nemaz nerunājot par lāčiem, lūšiem un citiem plēsējiem, kas klaiņāja apkār­tnē. Tās bija it kā ardievas, ko Samijs Skims gribēja sacīt visiem šīs vietas iemītniekiem… Viņš devās ceļojumā, kas, iespējams, nebūs no īsajiem… Kurš varēja pateikt, kad viņam būs lemts atgriezties?…

—   Tev vajadzētu doties man Ildzi, Ben, — viņš teica.

—   Tu tā domā? — pārvaicāja inženieris. — Un kurš noņemsies ar ceļojuma sagatavošanas darbiem?…

Kā paredzēts, nākamajā dienā Samijs Skims pa dzelz­ceļu devās uz laukiem. Grinvelejas stacijā viņu gaidīja nevainojami, aizjūgta kariete, un pēcpusdienā viņš ieradās fermā.

Nav grūti iedomāties, ka fermeri par šo ierašanos bija visai pārsteigti, taču ļoti apmierināti. Kā parasti, par sirsnī­go uzņemšanu Samijs izrādīja lielu aizkustinājumu. Bet, līdzko fermeri dabūja zināt šis pāragrās vizītes iemeslu, lidzko viņi dabūja zināt, ka vasara paies bez saimnieka klātbūtnes, viņi ne mazākajā mērā neslēpa bēdas, ko radīja šī jaunā vēsts.

—    Jā, mani draugi, — sacīja Samijs Skims, — Bens Redls un es, mēs dosimies uz Klondaiku, uz šo nolādē­to, velna apsēsto zemi, kas atrodas tik tālu, ka, lai līdz tai aizkļūtu vien, vajadzīgi četri mēneši un tikpat, lai tiktu atpakaļ…

—   Un tas viss, lai savāktu zeltu!… — domīgi novilka viens no zemniekiem.

—   Ja vien iespējams to savākt, — nošūpodams galvu, piemetināja kāds vecs filozofs, ar skatienu, kas diezko neiedrošināja.

—    Turklāt jāsargās, lai nepakristu, — Samijs Skims teica, — jo ne vienmēr iespējams atkal tikt kājās. Ko gan jūs gribat, mani draugi, tas ir kā drudzis vai drīzāk kā epi­dēmija, kas ik pa laikam brāžas pāri pasaulei, paņemdama daudz upuru!

—   Bet kādēļ turp jādodas, saimniek? — noprasīja fer­mas vecākā.

Tad Samijs Skims izskaidroja, kā pēc tēvoča Žozijas La­kosta nāves viņi ar brālēnu mantojuši 129. zemes gabalu un kādi iemesli Benam Redlam lika domāt, ka abu klātbūt­ne Klondaikā ir nepieciešama.

—    Jā, — atsāka vecais, — klist runas par to, kas notiek pie domīnijas robežas un galvenokārt par to, kādas likstas tur piemeklē nabaga ļaudis. Bet par to, ka jūs, Skima kungs, varētu palikt tajā zemē, nevar būt ne runas, līdzko būsiet pārdevuši savu dubļu kalnu, jūs at- griezīsieties…

—   Varat būt droši, mani draugi, bet, pat ja lietas kārto­sies labi, pieci vai seši mēneši paies, līdz būsim atpakaļ, un vasara jau būs beigusies!… Man nāksies zaudēt veselu vasaru!…

—   Kad zaudēta vasara, ziema liekas vēl skumjāka! — piemetināja kāda veca sieva un, pārmezdama krustu, sacīja:

—   Lai Dievs jūs sargā, saimniek!

Pavadījis nedēļu Grīnvelejā, Samijs Skims nosprieda, ka laiks pievienoties Benam Redlam. Viņam šis tas bija jāno­kārto arī personīgi. No saviem brašajiem ļaudīm viņš atva­dījās ar visai dalītām jūtām. Un, ja padomā, ka pēc dažām nedēļām aprīļa saule pacelsies pie Grīnvelejas debesīm, ka no sniega segas izsprauksies pirmie pavasara pumpuri, ka, ja nebijis šī nolādētā ceļojuma, viņš būtu šeit atgriezies kā katru gadu, apmeties šajā mājā, līdz sevi pieteiktu pirmie ziemas sali! Visu laiku viņu neatstāja cerība, ka Grīnvelejā pienāks Bena Redla vēstule, kas grozīs viņu nodomus. Bet tāda vēstule nepienāca… Nekas nebija mainījies… Aiz­braukšanai bija jānotiek paredzētajā datumā… Tā nu Sa­mijs Skims lika aizvest sevi uz staciju, un trīsdesmit pirmā marta rītā viņš jau bija Monreālā iepretī savam briesmīga­jam brālēnam, nostājies viņa priekšā kā jautājuma zīme.

—   Nekā jauna?… — viņš prasīja.

—   Nekā, Samij, ja nu vien tas, ka mūsu aizbraukšanai viss sagatavots…

—   Tu esi sagādājis…

—   Visu, izņemot proviantu. To sadabūsim Vankūverā. Neesmu parūpējies vienīgi par apģērbu. Kas attiecas uz ie­ročiem, tev ir tavējie un man — manējie. Tie ir teicamā kārtībā, un mēs esam pie tiem pieraduši… Divas labas šau­tenes un mednieka ekipējums… Bet, tā kā nav iespējams turp aizstiept visu garderobi un tirgi Klondaikas galvaspil­sētā vēl tikai jāievieš, piesardzības nolūkos mums katram jāpaņem sekojoši apģērba gabali — četri flaneļa krekli, divi kamzoļi un vilnas apakšbikses, bieza adīta jaka, velve- ta kostīms, divi pāri bieza auduma bikšu, divi pāri parastu bikšu, kokvilnas kostīms, ādas jakas ar kažokādu iekšpusē un kapuci, ūdensnecaurlaidīgs jūrnieka tērps ar kapuci, gu­mijas mētelis, seši pāri īstā lieluma zeķu un seši pāri zeķu vienu numuru lielāki, pāris biezu dūraiņu un ādas cimdu, pāris medību zābaku, divi pāri mokasīnu, ducis kabatlakatu, dvieļi…

—   Ak! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Sa­mijs Skims, — ar to jau pietiks desmit gadiem…

—   Nē… tikai diviem!

—   Tikai, Ben!… Tikai skan vienkārši šausmīgi!… Ja pa­domā, ka mums tikai jāaizbrauc līdz Dousonai, jāpārdod 129. zemes gabals un jāatgriežas Monreālā.

—   Bez šaubām, Samij, ja mums par 129. zemes gabalu dos to, ko tas ir vērts…

—   Un ja mums to nedos?…

—   Mēs padomāsim, Samij!

Nespēdams panākt citu atbildi, Samijs Skims ari neuzstā­ja, un šīs divas dienas līdz aizbraukšanai viņš kā Dieva nepieņemts klīda no mājas Žaka Kartjē ielā uz advokāta Snibēna biroju.

Vārdu sakot, 2. apriļa rītā abi brālēni atradās Monreālas stacijā, uz kurieni bija nogādātas arī viņu bagāžas; to ko­pējais apjoms nebija visai liels, un apgrūtinošas tās kļūs tikai pēc tam, kad tiks papildinātas Vankūverā.

Ja ceļotāji, pirms atstāt Monreālu, būtu griezušies Kanā­das Klusā okeāna kompānijā, viņi būtu varējuši nopirkt tvaikoņa biļetes uz Skagveju. Bet Bens Redls vēl nebija iz­lēmis, pa kādu ceļu doties uz Dousonu — vai nu pa to, kas no Jukonas grīvas ved augšup līdz Klondaikas galvas­pilsētai, vai pa to, kas viņpus Skagvejai izvijas cauri kal­niem, līdzenumiem un Britu Kolumbijas ezeriem.

Beidzot abi brālēni bija devušies ceļā, viens otru aizvez­dami, viens piekāpīgs, otrs uzticibas pilns. Viņi ieņēma vienu no ērtākajiem pirmās klases vagoniem, kas ir tikai normāli, ja runa ir par četrtūkstoš septiņsimt kilometru garu ceļojumu, kurš posmā no Monreālas līdz Vankūverai ilgst sešas dienas.

Maršruta sākumposmā vilciens šķērsoja to domīnijas daļu, kas visnotaļ aptver daudzveidīgus austrumu un centra rajonus. Tikai Lielo Ezeru apvidum paliekot aiz muguras, tas sasniedza mazapdzīvotu un vietumis tuksnesīgu apkārtni, galvenokārt tuvojoties Kolumbijai. Starp citu tā bija pirmā reize, kad Samijs un pat Bens spēra kāju šajā Ziemeļame­rikas nostūri.

Laiks bija labs, gaiss spirdzīgs, debesis vieglas miglas aizplīvurotas. Termometra stabiņš svārstījās ap nulli. Kad temperatūra pacēlās virs nulles, gaiss bija sauss un ass, kad noslīdēja zem tās, sāka snigt.

Cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās balti līdzenumi, kuri pēc dažām nedēļām sazaļos un kuru neskaitāmie strau­ti taps brīvi no ledus. Vairāki putnu bari, lieliem spārnu vēzieniem aizsteigdamies garām vilcienam, virzījās uz aus­trumiem. Visās ceļmalās uz sniega kārtas varēja samanīt gan plēsīgu, gan citu dzīvnieku pēdas, kas iezīmējās līdz pat mežiem pie apvāršņa. Lūk, ceļi, pa kuriem Samijam būtu labpaticis doties un kuri sagādātu viņam brangu kam­pienu! Lai kāda arī būtu nepacietība un nožēlas, ko Samijs Skims izjuta, ieslodzīts šai vagonā, viņa mednieka instinkti palika neapmierināti!

Bet patlaban jautājums par medībām bija īsti vietā! Tikai, ja šajā vilcienā, kas devās uz Vankūveru, bija med­nieki, tie bija zelta mednieki, un suņi, kas tos pavadīja, nebija domāti irbju vai zaķu ķeršanai, nedz arī briežu vai lāču dzīšanai! Nē! Viņu saimniekiem, kas tos bija iegādāju­šies Monreālā, nebija cita nolūka, kā vien tos izmantot ka­manu vilkšanā, līdzko būs jāšķērso ezeru un ūdensceļu apledojušās virsmas visā tajā Kolumbijas daļā, kas atradās starp Skagveju un Klondaikas rajonu.

Vai starp ceļotājiem, kas bija izbraukuši no Monreālas vai iekāpa dažādajās Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa sta­cijās, bija arī lauku un pilsētu emigranti, kas, neievērodami briesmas, a.ukstumu un slimības, devās meklēt laimi Jukonas apkaimes viņā galā?…

Jā, zelta drudzis bija tikai sācies. Arvien turpināja pienākt ziņas, kas vēstīja par jaunu āderu atklāšanu El- dorado, Bonanzā, Hinterā, Goldbotomā — visās šajās Klondaikas pietekās, kuru platība ir lielāka par divsimt četrdesmit kilometriem; runāja, ka šajos zemes gabalos zelta meklētāji sietā izskalojuši līdz tūkstoš piecsimt fran­kiem zelta. Emigrantu pieplūdums auga. Tie metās uz Klondaiku, kā bija metušies uz Austrāliju, Kaliforniju, Transvālu, un transporta kompānijas nespēja vien tos turp nogādāt. Bet tie, kuri brauca šinī vilcienā, nepār­stāvēja sindikātus un sabiedrības, ko atbalstīja lielās Amerikas vai Eiropas bankas. To aģenti, apgādāti ar tei­camiem materiāliem, varēja dzīvot, nebaiļodamies par nā­kotni, jo īpaši dienesti tiem nemitīgi piegādāja drēbes un pārtiku. Nē, vilcienā brauca tikai nabaga ļaudis, kuri sitās ar dzīves trūkumu, kurus posts bija patriecis no pašu zemes un kuru saprātu aptumšoja cerība par kādu laimīgu gadījumu. Bez tam, ja līdzekļi tiem neatļāva būt noteicējiem pašiem pār sevi, tie varēja kalpot zemes ga­balu īpašniekiem, kuriem aiz strādnieku trūkuma bieži vien nevedās darbi. Bez šaubām, algas tur bija neparasti augstas, pat līdz septiņdesmit un astoņdesmit frankiem dienā. Bet tas bija tādēļ, ka dzīve Klondaikas teritorijās bija ļoti dārga, un pirmās nepieciešamības preces tur maksāja divdesmit reižu vairāk nekā citur. Patiesību sakot, ātri iesist kapitālu tur iespējams, tikai pateicoties laimīgai nejaušībai.

Tikmēr šis Transkontinentālā ceļa vilciens brāzās uz priekšu ar pilnu tvaiku. Samijs Skims un Bens Redls šī garā ceļojuma laikā nevarēja sūdzēties par komforta trū­kumu. Pa dienu viņu rīcībā bija salons, guļamvagons, kur pārlaist nakti, smēķētāju vagonā tie varēja pīpēt, cik vien tīk, kā labākajās Monreālas kafejnīcās, ēdamvagonā ēdie­nu un apkalpošanas kvalitāte bija nevainojama, un, ja viņi ceļā vēlējās nomazgāties, viņus gaidīja dušu vagons. Tomēr tas viss neaizēnoja Samija Skima nožēlu par māju Grīnvelejā.

Pēc četrām stundām vilciens bija sasniedzis domīnijas galvaspilsētu Otavu, kas no augsta pakalna paceļas pār tu­vējo apkārtni; brīnišķīga pilsēta ar vairāk vai mazāk pama­totām pretenzijām kļūt par pasaules centru.

Otrpus, tuvāk Karltondžonksijai, bija samanāma tās sāncense Toronto, bijusī domīnijas galvaspilsēta. Iespē­jams, ka dažādās Kanādas metropoles viena pēc otras ie­ņems šo vietu.

Virzīdamies tieši uz rietumiem, vilciens sasniedza Sid- berijas staciju, kur līnija sazarojās. Apkārtni tur papildi­nāja niķeļa raktuvju rinda. Lai apbrauktu apkārt ezeram un sasniegtu Portarturu, netālu no Fortviljamas, bija jā­seko ziemeļu atzaram. Visās plašā ezera stacijās, Hīron- bejā un Šreiberā, pieturas bija gana ilgas, lai abi brālēni varētu spriest par to lielo nozīmi jūrniecībā; tad pa Bo- noru, Iņasu, Iglriveru, Rabportāžu, cauri apvidum ar visai ienesīgiem raktuvju resursiem, viņi ieradīsies svarīgajā Vi- nipegas pilsētā.

Tikai dažu stundu ilgā apstāšanās tajā Samijam Skimam, kurš ļoti vēlējās no šī ceļojuma gūt vismaz atmiņas, likās pārāk īsa. Jā, viņš labprāt būtu apskatījis šo četrdesmit tūkstošu iedzīvotāju lielo pilsētu un skaistās fermas, kuras robežojās ar Rietumkanādu… Bet vilcienu sarakstus neizvē­las. Vilciens atkal uzņēma savus pasažierus, kuru lielākā daļa ceļoja nevis ceļošanas pēc, bet lai pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas īsākā ceļā nokļūtu galamērķī. Viņiem likās mazsvarīgi, ka šis apvidus, kurā dzelzceļa līnija apkalpoja vairākas mazas pilsētas, tādas kā Portāžlaprerī, Brendona, Ebrehorna, Brodvjū, bija neparasti labi iekopts, kā arī tas, ka tam piederēja milzīgi medību lauki, kur pulcējās tūksto­šiem bifeļu. Skaidrs kā diena, Samijs Skims labprātāk būtu pavadījis sešus mēnešus tur, nekā sešas nedēļas Klondaikā.

— Nu ko, ja Dousonas apkārtnē nebūs bifeļu, — viņu mierināja Bens Redls, — tu varēsi medīt aļņus.

Pabraukdams garām Reginai, vilciens virzījās uz Croū- ņūpasu Klinšu kalnos un šķērsoja Britu Kolumbijas — vēl vienas ar ogļu atradnēm bagātas zemes — robežas, pirms tam uz pāris stundām apstājies Kalgari.

Šajā pilsētā aizsākās ceļš, kuru emigranti dažkārt izman­toja, dodamies uz Klondaiku. Samijs labprāt būtu izvēlējies šo mednieku ceļu. Tas vijās cauri medību ziņā tik slavena­jam Kasjāras rajonam. Un, iedams cauri Edmontonai, Fort- sentdžonai, Pīsriverai un Peli, tas savienoja Kolumbijas ziemeļaustrumus ar Jukonu. Bet, būdams grūts un garš, tas ceļotājiem šajā divtūkstoš kilometru garajā maršrutā uzlika par pienākumu būt labi apgādātiem. Tiesa, šī apkārtne bija īpaši dāsna ar zeltu, kuru iespējams izskalot turpat vai visos ūdeņos, bet tā bija zaudējusi resursus un izmantojama varēs kļūt tikai tad, kad Kanādas valdība tur ik pa piec­padsmit jūdzēm ieviesīs zirgu apmaiņas stacijas.

Šķērsojot Klinšu kalnus, ceļotājiem dzelzceļa pagriezie­nos garām paslīdēja Stefena kalns, Pikas katedrāle — lie­liskas ainavas, it īpaši Selkērku milži, kuru pakaušus, cik tālu vien sniedzās skats, allaž sedz sniegu un ledāju cepu­rītes. Un šo vientuļnieku vidū valdīja «nāves klusums», ko iztraucēja lokomotīves svelpoņa.

Atstājot Monreālu, Samijs Skims bija iegādājies īso ceļ­vedi, kas izdots Klusā okeāna dzelceļa apgādā. Un, ja viņš nevarēja apskatīt visas ievērojamās vietas, kuras bija norā­dītas šajā grāmatā, tad vismaz varēja izlasīt to aprakstus. Turklāt viņš bija griezies pie ceļveža redaktora, lai pakon­sultētos viesnīcu izvēlē dažādajās stacijās, kur vilciens ap­stājās. Bieži vien tās bija augstas klases viesnīcas ar ievērojamu komfortu un teicamu virtuvi, kas mazliet at­svaidzināja ēdamvagona ierastās maltītes, piemēram Skyte- house Fīldas stacijā, un arī Glacier-house, no kurienes paveras brīnišķs skats uz Selkērku virsotnēm.

Turklāt, vilcienam tuvojoties rietumiem, viņa skatienam nepavisam nepavērās tās bagātās un auglīgās zemes, kuras apstrādājot, gūst bagātīgu ražu. Nē! Tās bija Kotvejas teri­torijas, Karibū zelta lauki, kuros atrasts un vēl aizvien pār­pilnībā atrodams zelts. Visi ūdenstīkli tur skaloja ši cēlmetāla graudus. Jāprasa, kādēļ zelta meklētāji čaklāk ne­apmeklēja zemi, kura bija vieglāk pieejama, bet uzņēmās grūtības, ko sagādāja tālais ceļojums uz Klondaiku, nemaz nerunājot par pārmērīgajiem izdevumiem, kādus tas prasa.

Kārtējo reizi aptverdams, ka vilciens arvien vairāk attāli­na viņu no Monreālas un Grīnvelejas, Samijs Skims sacīja:

— Patiesību sakot, tēvocim Žozijam drīzāk vajadzēja iz­mēģināt laimi šajā Karibū!… Tad mēs patlaban jau būtu galā!… Viņa izmantojamā zemes gabala vērtību mēs uzzinā­tu šai pašā stundā!… Mēs to pārvērstu naudā divdesmit četru stundu laikā, un mūsu prombūtne nebūtu ilgāka par vienu nedēļu!…

Jā, bet ko padarīsi, acīmredzot lielajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijam Skimam jādodas uz šo briesmīgo Klondaikas reģionu un jābrien Četrdesmitjūdžu krika dubli.

Nogriezdamies uz dienvidrietumiem, vilciens turpināja ceļu uz Kolumbijas piekrastes robežu. Nekādi starpgadījumi ši četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit piecus kilometrus garā ceļojuma pēdējā posmā nebija atgadījušies, un pēc sešām dienām abi brālēni atstāja Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa vagonu un spēra pirmos soļus Vankūverā.

IV

VANKUVĒRA

Vankūveras pilsēta nepavisam neatrodas uz tāda paša no­saukuma lielas salas, kas izvietota atklātā jūrā tālu no Kolum­bijas piekrastes. Tā ir tikai lielpilsēta un aizņem daļu no zemes strēles, kas atraujas no kontinenta. Britu Kolumbijas galvaspilsēta ar sešpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, saukta Viktorija, uzcelta tieši salas dienvidaustrumu pusē, kur atro­das arī Ņūvestminstera ar sešiem tūkstošiem dvēseļu.

Vankūvera dibināta pašā līča galā virs līkumainā Žuana de la Fukas jūras šauruma, kas turpinās ziemeļrietumu vir­zienā. Aiz līča, starp kupliem priežu un ciedru vainagiem, kas spētu paslēpt katedrāles augstos torņus, slienas kapelas zvanu tornis.

Šis šaurums, vispirms sekodams salām, kas sākotnēji nesa savu pirmo divu okupantu — 1786. gadā spāņa Kvadra un 1789. gadā angļa Vankūvera — vārdus, ieskauj austrumu un ziemeļu piekrasti; austrumu piekrasti, sauktu Džordža vārdā un ziemeļu — Džonstona un karalienes Šarlotes vārdā. Tūlīt redzams, ka Vankūveras osta viegli pieejama kuģiem, kuri nāk no Klusā okeāna — gan tiem, kas dodas lejup gar Kanādas piekrasti, gan tiem, kas dodas augšup gar Amerikas Savienoto Valstu piekrasti.

Vai Vankūveras pilsētas dibinātāji bija paredzējuši pilsē­tas nākotni? Grūti pateikt, zelta atradņu atklāšana Klondai­kā tajā viesa kūsājošu rosību. Viens ir skaidrs, vietas tur pietiktu simttūkstoš iedzīvotājiem, un kustība pa tās ielām, kuras nogriežas taisnos leņķos un līdzinās šaha galdiņam, būtu viegla un nepiespiesta. Šajā pilsētā ir baznīcas, ban­kas, viesnīcas, tā tiek apgaismota ar gāzi un elektrību, tā ļauj veldzēt slāpes avotos pie Burardi līča, satiksmi tajā at­vieglo tilti pār Falsbajas estuāru, un tās iedzīvotājus priecē parks ar trīssimt astoņdesmit hektāru lielu platību, ierīkots uz ziemeļrietumu pussalas.

Atstājuši staciju, Samijs Skims un Bens Redls pēc ceļve­ža padoma lika sevi aizvest uz Vestminsteras viesnīcu, kur viņiem nāksies palikt līdz dienai, kad būs iespējams doties uz Klondaiku.

Sakarā ar ļaužu pieplūdumu viesnīcā bija grūti atrast istabu. Šajā laikā, kad vilcieni un tvaikoņi atveda līdz tūkstoš divsimt emigrantiem diennaktī, ceļotāji plūda straumēm. Viegli iedomāties, kādu peļņu no tā guva pil­sēta, un jo īpaši tā pilsētnieku šķira, kas bija uzņēmusies misiju izguldināt un pabarot ārzemniekus, pieprasot tiem neiedomājamas cenas. Bez šaubām, tie tur uzkavējās, cik vien īsu laika sprīdi iespējams, tik liela bija steiga mes­ties uz teritorijām, kuru zelts pievilka viņus kā magnēts dzelzi. Bet tikt projām nebija tik vienkārši, jo uz neskai­tāmajiem tvaikoņiem, kas, piestājuši dažādās Meksikas un Savienoto Valstu ostās, devās augšup uz ziemeļiem, pie­trūka vietas.

Starp ceļotājiem bija arī tādi, kas cauri Klusajam okeā­nam devās meklēt Jukonas grīvu Aļaskas austrumu piekras­tē, līdz augšup pa straumi sasniedza Klondaikas galvaspilsētu Dousonu. Tomēr vairākumam galamērķis bija Viktorija un Vankūvera, no kurienes gar amerikāņu pie­krasti tie sasniedza Daiju vai Skagveju. Kuru no šiem abiem ceļiem izvēlēties, Bens Redls jau bija izlēmis. Bet gaidot, viņiem šā vai tā bija jāiekārtojas vienā no Vankū­veras viesnīcas istabām, kur vismaz nevajadzēja sūdzēties par apkalpošanu un ēdienu.

Turklāt, līdzko viņi bija iekārtojušies augšminētajā ista­bā, Samijs Skims uzdeva jautājumu:

—    Cik ilgi mēs uzturēsimies Vankūverā, mans dārgais Ben?…

—   Apmēram četras dienas, — Bens Redls atbildēja, — jo šajā datumā jāierodas Foot-Ball…

—   Lai notiek, — atbildēja Samijs. — Un kas ir šis Foot-Bain…

—   Kanādas Klusā okeāna tvaikonis, kurš mūs nogādās Skagvejā un uz kura šodien rezervēju divas vietas.

—   Tātad, Ben, tu esi izvēlējies vienu no daudzajiem ce­ļiem, kuri ved uz Klondaiku?…

Izvēle bija pavisam noteikta, Samij, no briža, kad ne­spēju izšķirties par četrtūkstoš piecsimt kilometru garu pār- braucienu līdz Jukonas grīvai. Mēs dosimies pa visbiežāk izmantoto ceļu un gar Kolumbijas piekrasti bez pūlēm sa­sniegsim Skagveju. Šajā gadalaikā Jukonu vēl aizsprosto ledus, un bieži vien kuģi tiek iespiesti starp dreifējošiem ledājiem, tā, ka tie var novēloties līdz pat jūlija mēnesim. Turpretī, lai nokļūtu vai nu Skagvejā, vai Daijā, Foot-Ball neprasīs vairāk par nedēļu. Tiesa, nokāpušiem no kuģa, mums būs jāpārvar Čilkutas vai Baltās pārejas nejaukās nogāzes. Līdz ar to es pieņemu, ka galamērķī būsim iera­dušies jūnija sākumā, tā sakot labvēlīgajā sezonā, pašreiz mums atliek būt pacietīgiem un gaidīt Foot-Ball.

—    Un no kurienes nāk šis tvaikonis ar sportisko vārdu?… — interesējās Samijs Skims.

—   Tieši no Skagvejas, jo tas izraudzīts regulārai satik­smei starp Vankūveru un šo pilsētu. Tam paredzēts ieras­ties vēlākais šī mēneša četrpadsmitajā datumā.

—   Ja tu esi tā izlēmis, Ben, es gribētu jau tagad atras­ties uz Foot-Ball klāja…

—   Mans projekts izpelnās tavu atzinību, Skim?…

—    Pilnīgi, un, ja reiz liktenis mums lēmis doties uz Klondaiku, es gribētu, lai mēs tur nokļūtu labākajos ap­stākļos.

Citādi, uzturoties Vankūverā abi brālēni nebija pārāk aizņemti. Viņu ekipējums bija pietiekams. Tāpat viņiem ne­bija jāiegādājas zemes gabala izmantošanai nepieciešamais aprīkojums, jo viņu ricībā bija tēvocim Žozijam piederošais. Komfortu, ko abi bija baudījuši Klusā okeāna dzelzceļa vil­cienā, viņi atradis arī uz tvaikoņa klāja. Skagvejā gan Benam Redlam nāksies īpaši rūpīgi izraudzīt transporta līdzekļus līdz Dousonai, sagādāt saliekamu laivu ezeru šķērsošanai un sadabūt suņu pajūgu kamanu vilkšanai ledā­jos. Viņš redzēs, vai nebūs labāk apspriesties ar vedēju, kas apņemtos viņus aizvest uz Dousonu, ņemot līdzi vairā­ku nedēļu ilgam ceļojumam nepieciešamo pārtiku, gadījumā, ja būtu grūti to sagādāt ceļā. Nenoliedzami, tas nebūs lēts prieks, bet vai nepietiks ar vienu vai diviem skaistiem tīr­radņiem, lai atgūtu, turklāt ar uzviju, visus izdevumus?…

Tāpat Benam vajadzētu visu saskaņot ar Kanādas muitu, kas ir visai prasīga, lai neteiktu — kašķīga.

Pilsētā valdīja tāda rosība un ceļotāju pieplūdums bija tik liels, ka Samijs Skims negarlaikojās ne mirkli. Ar ziņkāri va­rēja vērot vilcienu ierašanos no domīnijas austrumiem vai Savienotajām Valstīm. Tāpat arī ainu, kā izkāpa krastā tūk­stošiem pasažieru, kurus tvaikoņi nogādāja Vankūverā. Visap­kārt tikai ļaudis, gaidīdami aizbraukšanu uz Skagveju vai Sentmišelu, klīzdami pa ielām, spiezdamies visos ostas kaktos vai zem elektriskās gaismas apžilbināto peronu dēļiem.

Šajā uzbāzīgajā visa veida avantūristu pūli, ko pievilka brīnumainās Klondaikas reklāmas, uz katra soļa bija sasto­pami aģenti, ģērbušies tumšās uniformās, kritušu lapu krāsā, gatavi iejaukties vairākkārtējos ķīviņos, kas draudēja beigties ar asinsizliešanu, jo kalnrači ātri laiž darbā nažus.

Saprotams, šie policisti savu bieži vien bīstamo un grūto pienākumu pildīja ar lielu centību un drosmi; bez tās šajā emigrantu pasaulē, kur drūzmējās lielākoties deklasētie sa­biedrības slāņi, nevarēja iztikt. Bet varbūt arī šie policisti domāja, ka ir vairāk labuma un mazāk briesmu, skalojot Jukonas pieteku dubļus. Un vai gan viņi varēja aizmirst, ka Klondaikas apgūšanas pašos sākumos pieci Kanādas kon- stebli no turienes atgriezās ar divsimt tūkstošu dolāru lielu peļņu. Lai neapreibtu kā pārējie, bija vajadzīgs liels dvēse­les spēks.

Vairākkārt pārlapojot ceļvedi un izlasot, ka ziemā tem­peratūra mēdz nokristies piecdesmit grādu zem nulles, Sa­mijs Skims bija visai pārsteigts. Bez šaubām viņš domāja, ka tas ir mazliet pārspīlēts, kaut gan Dousonu gandrīz šķērsoja arktiskais polārais loks. Tomēr vienā no Vankūve­ras ielām, kāda optika veikalā redzot vairākus termometrus, kuru stabiņš sniedzas līdz pat deviņdesmit grādiem zem nulles, viņam radās iemesls padomāt.

«Nevar būt ne mazāko šaubu, ka tas ir pārspīlējums!» viņš sev sacīja. «Klondaikieši ļoti lepojas ar saviem lielajiem sa­liem un, lai uz tiem norādītu, ķeras pie zināmas koķetērijas.»

Samijs Skims iegāja pie optika un lūdza parādīt dažus termometrus, no kuriem vienu gribēja izvēlēties.

Izņēmis no vitrīnas dažādus šī instrumenta modeļus, tir­gotājs piedāvāja tos viņam. Tie visi bija gradēti nevis pēc Fārenheita skalas, ko vienmēr lietoja Apvienotajā Karalistē, bet gan pēc Celsija, ko galvenokārt izmantoja domlnijā, kur joprojām bija daudz franču paražu.

—   Vai šie termometri ir rūpīgi noregulēti?… — Samijs Skims vaicāja.

—    Pavisam noteikti, kungs, — atbildēja optiķis, — esmu pārliecināts, jūs būsiet apmierināts…

—  Tikai ne dienā, kad tie rādīs septiņdesmit vai astoņdes­mit grādu, — jau nopietnākā toni paziņoja Samijs Skims.

—   Lai būtu, bet galvenais, ka tie rāda precīzi, — piezī­mēja tirgotājs.

—   Ja jau jūs tā sakāt, kungs, bet vai gadās, ka stabiņš nokrītas līdz sešdesmit grādiem zem nulles?…

—   Bieži, kungs, un vēl vairāk.

—   Grūti aptvert, ka pat Klondaikā temperatūra var no­kristies tik zemu… — turpināja Samijs Skims.

—   Un kādēļ gan ne, — ar zināmu lepnumu iebilda tirgo­nis, — vai kungs vēlas termometru, kas gradēts tik tālu?…

—   Paldies… paldies…. — attrauca Samijs Skims, — man pietiks ar tādu, kas sniedzas līdz sešdesmit!

Galu galā, kādēļ šis pirkums, viņš būtu varējis sev jau­tāt: kad acis no skarbajiem ziemeļu vējiem sasprēgā zem apsarkušajiem plakstiņiem, kad elpa pārvēršas sniegā, kad asinis stingst dzīslās, kad nav iespējams pieskarties metāla priekšmetiem tā, lai neatstātu uz tiem pirkstu ādu, kad pie viskarstākajiem ugunskuriem salst, it kā pati uguns būtu zaudējusi visu siltumu, ir gandrīz vienalga, vai temperatūra ir sešdesmit vai astoņdesmit grādu zem nulles, un nav va­jadzīgs termometrs, lai to konstatētu.

Tikmēr dienas ritēja, un, visu nokārtojis, Bens Redls vairs neslēpa savu nepacietību, gaidot Foot-Ball ierašanos. Vai šis tvaikonis būtu aizkavējies jūrā?… Bija zināms, ka Skagveju tas atstājis 10. aprīlī. Pārbrauciens ilga ne vairāk par sešām dienām, un tam jau no Vankūveras vajadzēja būt samanāmam.

Tā uzturēšanās ostā nebija no ilgajām, tikai nepiecieša­mais laiks, lai uzņemtu dažus simtus pasažieru, kas jau ie­priekš bija rezervējuši sev vietas. Tam nebija ne iekraujamas, ne izkraujamas kravas. Šis tvaikonis vairs ne- pārvadāja preces, tikai emigrantu bagāžu. Vajadzēja iztīrīt katlus, piepildīt ogļu telpas ar oglēm un apgādāt kuģi ar dzeramo ūdeni. Tas bija divdesmit četru, augstākais trīsdes­mit sešu stundu darbs, un nebija jābaidās, ka pārbrauciens gar piekrasti varētu aizkavēties.

Kas attiecas uz Dousonas apgādi, to veica preču tvaiko­ņi, kuri uz Skagveju pārvadāja miltus, dzeramos, konservē­tu gaļu un sausus augļus. Bez Foot-Ball bija arī citi tvaikoņi, kas vairākus tūkstošus pasažieru nogādāja Klon­daikas virzienā. Vankūveras viesnīcas un iebraucamās vie­tas nespēja vien tos uzņemt, un veselas ģimenes nakšņoja zem klajas debess. Pēc viņu pašreizējām likstām varat spriest par tām, kas viņus sagaida nākotnē — dzīvot bez pajumtes, turklāt tik lielā salā!

Starp citu, vairums šo nabaga ļaužu nejutās ērtāk arī uz tvaikoņu klāja, kas tos no Vankūveras nogādāja Skagvejā, un pēc tam šis nebeidzamais, šis briesmīgais ceļojums no Skagvejas uz Dousonu! Uz klāja priekšējā un aizmugurējā trapa tik tikko pietika vietas tiem pasažieriem, kuri bija ar mieru par tām maksāt brangu naudu. Starpklājs deva patvē­rumu ģimenēm, kuras tur spiedās šīs sešas līdz septiņas ce­ļojuma dienas. Bija arī tādi, kas piekrita, lai tos kā dzīvniekus ieslēdz kravas telpās, un tas bija pat labāk nekā atrasties uz klāja un būt pakļautiem atmosfēras bargumam, ledainām vēja brāzmām un sniega vētrām, kas, tuvojoties polārajam lokam, šajā apvidū bija visai biežas.

Vankūveru pārplūdināja ne tikai emigranti, kas bija sa­skrējuši no Vecās un no Jaunās Pasaules. Bija jāpieskaita arī simtiem zeltraču, kuri ziemas sezonas beigas nesagaidīja Dousonas ledājos. Ziemā turpināt zemes gabalu izmantoša­nu ir neiespējami. Līdzko zemi klāj desmit līdz divpadsmit pēdas bieza sniega sega, un līdzko četrdesmit līdz piecdes­mit grādu lielā salā šīs biezās kupenas kļūst cietas kā gra­nīts, laužot kapļus un cērtes, visi darbi tiek pārtraukti.

Turklāt tie zelta meklētāji, kuri to var atļauties, tie, ku­riem zināmā mērā uzsmaidījusi laime, dod priekšroku at­griezties Kolumbijas lielākajās pilsētās. Viņiem ir zelts, ko tērēt, un viņi to tērē ar tik bezrūpīgu izšķērdību, kādu grūti iedomāties. Viņiem ir šī apziņa, ka veiksme tos neat­stās… ka nākamā sezona būs auglīga… jaunas atradnes ir atklātas gar Jukonas un Klondaikas pietekām, un tās ieliks tiem rokās tīrradņu kaudzes. Aprīļa beigās vai maija sāku­mā būs laiks atgriezties un atsākt kampaņu. Viesnīcās vi­ņiem bija labākās istabas, kur pavadīt sešus līdz septiņus ziemas mēnešus, un uz tvaikoņiem, lai atgrieztos Skagvejā atkal staigāt ziemeļu ceļus, viņiem būs labākās kajītes.

Samijs Skims attapīgi bija secinājis, ka šajā zeltraču pa­saulē dominēja paši spēcīgākie, paši rupjākie, paši trok­šņainākie ļaudis, tie, kas nodevās varas darbiem spēļu namos un kazino, kur, mētādamies ar naudu, valdonīgi diktēja savus noteikumus.

Lūk, kādos apstākļos Samijs Skims iepazina vienu no šiem zelta meklētājiem ar bēdīgu reputāciju. Un, par nelaimi, kā to rādīs nākotne, šīm attiecībām būs lemts turpināties.

15. aprīļa rītā Samijs Skims un Bens Redls, pastaigāda­mies pa krastmalu, izdzirdēja tvaikoņa svilpienus.

—   Vai tas beidzot būtu Foot-Balll — sacīja nepacietī­gākais brālēns.

—   Nedomāju vis, — otrs atbildēja, — šie svilpieni nāk no dienvidu puses, bet Foot-Ball jāierodas no ziemeļiem.

Runa bija par kādu tvaikoni, kas, dodamies augšup pa Žuana de la Fukas jūras šaurumu, tuvojās Vankūveras ostai, tātad tas nevarēja nākt no Skagvejas.

Tikmēr cauri ļaužu pūlim, kurus allaž pievilka kuģa iera­šanās, Samijs Skims un Bens Redls virzījās uz pašu uzbē­ruma galu. Tur drūzmējās simtiem pasažieru, gaidīdami, kad varēs pārsēsties uz tvaikoni, kas dosies uz ziemeļiem.

Tvaikoni sauca Smyth. Tā bija divtūkstoš piecsimt tonnu smaga konstrukcija, kas piestāja visās amerikāņu piekrastes ostās, sākot no meksikāņu ostas Akapulko. Izlaidušam savus pasažierus Vankūverā, tam vajadzēja atgriezties savā ostā. Kuģa pasažieri tikai pavairoja to ļaužu pūli, kuriem Vankūve­rā bija jāizvēlas vai nu Skagvejas, vai Sentmišelas ceļš, lai nokļūtu Klondaikā. Saprotams, lai pārvietotu visus šos ļaudis, ar Foot-Ball vien nepietika, un emigranti ar galamērķi — Dousonu, bija spiesti gaidīt citu tvaikoņu ierašanos.

Benam Redlam un Samijam Skimam būtu labpaticies, ka Iiča ieejā atskanējušie svilpieni paziņotu par Foot-Ball ie­rašanos. Bet kaut arī tas bija Smyth, viņus urdīja ziņkāre pavērot piestāšanu krastā.

Līdzko tvaikonis bija pietauvojies pie tilta, uzmanību saistīja kāds pasažieris, kurš nikni rosījās, lai pie kuģa trapa būtu viens no pirmajiem. Bez šaubām viņš steidzās aizņemt sev vietu uz Foot-Ball klāja. Tas bija spēcīgas miesas būves vīrs, brutāls un smagnējs, ar melnu, biezu bārdu, dienvidniekiem raksturīgo iedegušo ādas krāsu, stin­gru skatienu, ļaunu sejas izteiksmi, nepatīkamu izturēšanos. Viņu pavadija kāds cits pasažieris, pēc izskata spriežot, tādas pašas tautības, kurš nelikās ne pacietīgāks, ne sa­biedriskāks.

Nenoliedzami, bez šī valdonīgā un straujā pasažiera tur bija ari citi — tikpat nepacietīgi kāpt krastā. Bet aizsteig­ties viņam priekšā bija grūti. Ar elkoņiem lauzdams sev ceļu, viņš virzījās uz tiltu, nepievērsdams uzmanību virsnie­ku un kapteiņa pavēlēm, grūstīdams savus kaimiņus, aiz­smakušā balsī tos rupji nolamādams, pa pusei angliski, pa pusei spāniski.

—   Eh! — iesaucās Samijs Skims, — lūk, kāds, kuru var saukt par nepatīkamu ceļa biedru, un ja viņš kāps uz Foot- Ball klāja…

—   Tikai dažas pārbrauciena dienas, — atbildēja Bens Redls, — kuru laikā mēs turēsimies no viņa pa gabalu…

Šajā mirklī kāds ziņkārīgais netālu no abiem brālēniem

iesaucās:

—   Tad nu gan! Tas taču ir tas nolādētais Hanters! Ja viņš neatstās Vankūveru jau šodien, spēļu namos šovakar būs jezga!…

Samijs Skims noprata, ka šis Hanters ir plaši pazīstams, un tas nerunāja viņam par labu. Tas bija viens no tiem piedzīvojumu meklētājiem, kurš, pavadījis vasaras sezonu Klondaikā, atgriezās savā zemē, lai sagaidītu labvēlīgās se­zonas atgriešanos un atsāktu jaunu kampaņu.

Hanters, spēcīgs tips, kura amerikāņu asinis jaucās ar spāņu asinīm, atgriezās no savas dzimtās zemes Teksasas. Šī jauktā zelta meklētāju pasaule sagādāja viņam vidi, kas atbilda viņa netīrajiem instinktiem, dumpinieciskajiem tiku­miem, brutālajām kaislībām, alkām pēc nenoteiktas eksis­tences, kur viss ir nejaušības varā. Un patiesi, arī viņš bija ieradies Vankūverā, lai sagaidītu Foot-Ball. Bet, uzzinājis, ka tvaikonis parādīsies tikai pēc trīsdesmit sešām vai četr­desmit astoņām stundām, viņš lika sevi aizvest uz Vestmin- steras viesnīcu, kur Bens Redls un Samijs Skims bija ap­metušies pirms sešām dienām.

Bez šaubām, šāda cilvēka sabiedrība nevarēja būt diezko apsveicama un imponējoša. Bet abi brālēni pacentīsies no tās izvairīties, gan uzturoties viesnīcā, gan pārbrauciena laikā no Vankūveras uz Skagveju.

Kad Samijs Skims apvaicājās, kāds īsti esot šis Hanters:

—   Ak! Kurš gan viņu nepazīst, — skanēja atbilde, — kā Vankūverā, tā Dousonā!…

—   Vai viņš ir zemes gabala īpašnieks?…

—   Jā… viņš ekspluatē iecirkni.

—   Un kur šis zemes gabals atrodas?…

—   Uz Četrdesmitjūdžu krika.

—   Un kāds tam ir numurs?…

—   Simtu divdesmit septiņi…

—   Labi gan! — Samijs Skims iesaucās. — Un mums ir 129. numurs!… Mēs esam šī atbaidošā teksasieša kaimiņi!…

Aiznākamajā dienā no Karalienes Šarlotes jūras šauruma izejas tika signalizēta Foot-Ball ierašanās, un pēc divde­smit četru stundu ilga pārtraukuma tas 17. aprīļa rītā atkal devās jūrā.

V

UZ foot-ball klĀja

Tvaikonis Foot-Ball svēra tūkstoš divsimt tonnu, un, ja tas neuzņēma pasažierus vairāk par savu svaru, tad tikai tādēļ, ka navigācijas inspektors vairāk nebija atļāvis. Div­desmit četru stundu laikā ceļamkrāni uz klāja bija novieto­juši smagus ekipējumus, kādus simt liellopus, zirgus un ēzeļus, piecdesmit briežus un vairākus simtus kamanu vil­kšanai paredzētu suņu.

Tie bija sanbernāru vai eskimosu sugas suņi, lielākoties pirkti Kanādas pilsētu tirgos, kur nav tik augstas cenas, pat ieskaitot transportēšanas izdevumus — četrdesmit pieci franki pa dzelzceļu starp Monreālu un Vankūveru. Tāda pati cena par tiem bija jāmaksā starp Vankūveru un Skagveju.

Foot-Ball pasažieru vidū bija dažādu tautību pārstāvji — angļi, kanādieši, francūži, norvēģi, zviedri, vācieši, austrālie­ši, dienvid- un ziemeļamerikāņi, daži ar visām ģimenēm, citi — bez tām. Šaurība uz klāja bija liela. Ari kajītēs pasažieru skaits bija dubultots — divu vietā četri. Savukārt starpklājs atgādināja garu guļvietu ar priekšgalā ierīkotiem steķiem, starp kuriem uzvilkti guļamtīkli. Uz klāja kustība bija ļoti ap­grūtināta, nabaga ļaudis lielā skaitā bija saspiesti gar bortiem, jo kajītes cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Tiesa, kaut kā pa­slēpušies no ledainajām vēja brāzmām, pasažieri vēl varēja izkulties sveikā, un, tuvojoties salām, no Vankūveras līdz Skagvejai no vētrainas jūras nebija jābaidās.

Benam Redlam bija izdevies rezervēt divas vietas vienā no priekšējām kajītēm. Kā trešais to aizņēma kāds norvē­ģis, vārdā Boijens, kuram piederēja zemes gabals Bonanzā, vienā no Klondaikas pietekām. Tas bija mierīgas un mai­gas dabas vīrs, bet reizē drosmīgs un uzmanīgs; no tā paša skandināvu tipa nākuši Odreks un Nansens. Dzimis Kristi- ānijā, viņš pa ziemu bija apraudzījis savu dzimto pilsētu un nu atgriezās Dousonā. Visā visumā neuzbāzīgs un mazru­nīgs ceļabiedrs, un Samijam izdevās ar to apmainīties tikai ar dažām pieklājības frāzēm.

Abiem brālēniem bija palaimējies, ka ceļojuma laikā nav jādalās kajītē ar teksasieti. Hanters un viņa kompanjons bija rezervējuši sev četrvietīgu, lai gan bija tikai divi. Un pasažieri, kuri nebija varējuši atrast brīvas vietas uz klāja, velti tās lūdza šiem brutālajiem tipiem. Par atbildi sekoja rupjš noraidījums.

Bija skaidri redzams, šis Hanters un Malone — tā sauca otro — uz cenu neskatījās. Ja viņi smuki nopelnīja, izman­tojot saivu zemes gabalu, tad tikpat daudz arī iztērēja. Viņi bija spēlmaņi un uzdzīvotāji, pieraduši pie spēļu namiem, kuru publika sliecās pievienoties Dousonas šaubīgajai videi. Tā kā uz Foot-Ball bija pokera salons, viņi tur pavadīja ilgas stundas. Citādi vairums pasažieru neizrādīja ne mazā­ko vēlēšanos viņus apmeklēt, un arī viņi ne ār vienu ne­meklēja kontaktu.

Izgājis no ostas un Vankūveras līča, kopš sešiem rītā Foot- Ball virzījās caur kanālu, lai sasniegtu salas ziemeļu galu.

Kuģa pakaļgala pasažieriem nenācās viegli pamest plat­formu, kas tiem bija rezervēta. Klājs bija pieblīvēts ar krā­tiņiem, kas domāti dzīvniekiem — liellopiem, zirgiem, ēzeļiem, briežiem, kurus bez atļaujas nevarēja izlaist brīvī­bā. Bet suņu barus ieslēgt nevarēja. Gaudodami tie riņķoja starp otrās klases pasažieriem: vēl jauniem, bet jau posta apzīmogotiem vīriešiem, nogurušām sievietēm, kurām brun­čos ķērās slimīgi bērni. Šie ļaudis emigrēja ne jau, lai eks­pluatētu kādas no atradnēm, bet, lai nodotu sevi sindikātu kalpībā, ar kuriem vēlāk nācās kaulēties par algām.

—   Galu galā, tu to gribēji, Ben, — ierunājās Samijs Skims, — un šoreiz mēs nu beidzot esam ceļā uz Eldora- do. Un, ja reiz jādodas šajā ceļojumā, viss, ko redzēju līdz šim, un tas, ko vēl redzēšu, nenoliedzami ir interesanti. Man būs izdevība pavērot šo zelta meklētāju pasauli, kas neliekas no tām teicamākajām!…

—    Būtu grūti padarīt to citādu, mans mīļais Samij, — atbildēja Bens Redls, — tā jāpieņem tāda, kāda ir.

—   Tomēr ar noteikumu, Ben, ne mazākajā mērā nekļūt tai piederīgiem, mēs tādi neesam un nekad arī nebūsim. Tu esi tikai kāds kungs, un es otrs, kuri mantojuši zemes ga­balu, pilnu ar tīrradņiem, kā man gribētos ticēt, bet no tiem mēs nepaturēsim ne mazāko daļiņu.

—   Norunāts, — Bens Redls atbildēja ar nemanāmu plecu kustību, kas nebūt nenomierināja Samiju Skimu.

Un Samijs turpināja:

—   Mēs dodamies uz Klondaiku, lai pārdotu mūsu tēvoča Žozijas iecirkni, kaut šo darījumu bija viegli nokārtot, aiz­taupot ceļojumu… Augstais Dievs! Doma vien, ka man va­rētu būt tādi paši instinkti, kaislības, vēlmes kā šim avantū­ristu pūlim…

—   Uzmanies, Samij, tu vēl sāksi citēt auri sacra fames…

—    Un pamatoti, Ben, — atņēma Samijs Skims. — Jā, šīs riebīgās zelta slāpes, par kurām domājot, mani pārņem svētas šausmas. Šīs nevaldāmas alkas pēc bagātības, kas iz­raisa tik daudz posta un nelaimju! Tas nav darbs, tā ir spēle! Tas ir izbrauciens uz lielo laimestu, uz lielo tīrradni! Un kad iedomājos, ka man nevajadzēja vis kuģot uz šī tvaikoņa klāja pretī neiedomājamām panorāmām, bet bija jāatrodas Monreālā, sagatavojot visu vasaras sezonai Grīn- velejas priekos!…

—   Tu man apsolīji neatbildēt ar apvainojumiem, Samij.

—   Ar to ir cauri, Ben, tā ir pēdējā reize, un es domāju vairs tikai par to…

—   Kā nokļūt Dousonā? —ne gluži bez ironijas nopra­sīja Bens Redls.

—    Kā no tās atgriezties, Ben, atgriezties! — pavisam godīgi atbildēja Samijs Skims.

Karalienes Šarlotes līcī Foot-Ball virzījās ar nepilnu jaudu, un, pat ja kuģa zvalstīšanās lika sevi just, jūra pa­sažieriem nesagādāja daudz raižu. Bet, līdzko tvaikonis bija šķērsojis Vankūveras salas galējo punktu, tas tika pakļauts lieliem viļņiem, kuri nāca no selgas.

Tas bija garākais pārbrauciens, kādu kuģim nācās pārva­rēt šādos apstākļos līdz Karalienes Šarlotes salas augstie­nei, apmēram [..] jūdzes. Bet starp šo un Velsas Prinča salu, šķērsojot Diksonentransas šaurumu, kuģim vēl būs jā­atgriežas atklātā jūrā, bet tikai pēc [..] jūdzēm. Tad tas būs drošībā līdz pat Skagvejas ostai.

Laiks bija auksts, ass rietumu vējš debesīs sadzina mā­koņus. Pret Kolumbijas piekrastes smilšainajiem krastiem sitās spēcīgi viļņi. Vēja brāzmas, kas jaucās ar lietu un sniegu, pūta no visa spēka. Nav grūti iedomāties, ko nācās izciest emigrantiem, kuri nevarēja atrast patvērumu ne til­pnēs, ne uz starpklāja. Vairums mocījās ar jūras slimību, jo kuģa zvalstīšanās, ko vairoja nemitīgi satricinājumi, bija tik spēcīga, ka pārvietoties no kuģa priekšgala uz pakaļgalu bija iespējams, tikai turoties pie takelāžas. Dzīvniekiem tas bija ne mazāks pārbaudījums, un caur vēja brāzmu svelpo- ņu bija dzirdama to maurošana, zviegšana, riešana — šau­šalīgs koncerts, kādu grūti iedomāties. Turklāt gar bortiem skrēja un valstījās suņi, kurus ieslēgt vai turēt piesietus bija neiespējami. Daži no tiem, kļuvuši nevaldāmi, metās virsū pasažieriem, cenzdamies pārkost tiem rīkles. Nonāca pat tiktāl, ka ekipāžai dažus nācās nogalināt ar revolvera šāvieniem. Tas savukārt izraisīja lielu jucekli, ko kapteinis un viņa virsnieki tikai ar pūlēm spēja apvaldīt.

Pats par sevi saprotams, ka, būdams apņēmīgs vērotājs, Samijs Skims ignorēja slikto laiku un savā kajītē palika tikai miegam paredzētajās stundās.

Ne viņš, ne viņa brālēns no jūras slimības necieta, tāpat kā viņu ceļabiedrs, nesatricināmais norvēģis Boijens, kuru, kā likās, nesatrauca nekas no tā, kas norisinājās uz klāja.

Līdzīgi tas bija ar teksasieti Hanteru un viņa biedru Maloni. Kopš pirmās dienas viņiem izdevās savervēt spēl­maņu bandu un iekārtoties pie spēļu galda, no kura dienu un nakti atskanēja klaigas un provokācijas visā savā nežē­līgajā brutalitātē.

No pasažieriem, kurus pēdējais Monreālas vilciens bija atvedis uz Vankūveru, Samija Skima uzmanību saistīja divi.

Tās bija mūķenes, ieradušās Vankūverā aizbraukšanas priekšvakarā. Viņu vietas uz Foot-Ball klāja bija iepriekš rezervētas. Viena trīsdesmit divus, otra divdesmit gadu veca; dzimušas frankokanādietes, tās piederēja Mizērikor- das māsu kopienai, kas tās bija nosūtījusi uz Dousonas slimnīcu, kuras priekšniece lūdza personāla papildinājumu.

Samijs Skims nespēja apvaldīt jūtas, redzot šīs divas māsas, kuras, saņēmušas pavēli no sava klostera Monreālā,

tūdaļ bija devušās ceļā, turklāt bez svārstīšanās un vilcinā­šanās. Kādam bīstamam ceļojumam tās sevi pakļāva! Kādā nejaukā visa veida un izcelsmju avantūristu un neveiksmi­nieku pasaulē tās tiks ierautas! Kādus pārbaudījumus tām nāksies izciest šī garā pārbrauciena laikā un kādas likstas vēl sagaidīs Klondaikā, no kurienes tās varbūt nekad neat­griezīsies!… Bet žēlsirdības gars tās stiprināja un uzupurē­šanās gars reibināja. No savas misijas — palīdzēt nelaimīgajiem — tās neizvairījās.

Jau uz tvaikoņa klāja, kas viņas aizveda tālē, viņas cen­tās atvieglot nabaga ļaužu ciešanas, tos nešķirojot, aprūpē­damas kā sievietes, tā bērnus, sev atsacīdamas, lai sagādātu tiem kaut niecīgu labsajūtu.

Tikai ceturtajā dienā Foot-Ball nonāca Karalienes Šarlo­tes salas aizsegā. Kuģošana noritēja ne tik smagos apstākļos, ūdeņos, kurus vairs nesatricināja atklātās jūras viļņošanās.

Krastā cits aiz cita iestiepās fjordi, kas līdzinājās Norvē­ģijas fjordiem, un Samija Skima un Bena Redla kajītes biedram atgādināja šādas tādas atmiņas. Šos fjordus ieskā­va augstas, lielākoties mežiem apaugušas klintis, starp kurām parādījās ciemi, zvejnieku ciemati, bet visbiežāk kāda vientuļa mājele, kuras indiāņu izcelsmes iedzīvotāji pārtika no medībām un zvejas. Foot-Ball garāmbraucot, tiem viegli izdevās atrast pircējus savām precēm.

Ja aiz klintīm, cik vien tālu varēja manīt, savas sniego­tās virsotnes cauri miglai slēja kalni, no Karalienes Šarlo­tes salas puses skatienam pavērās tikai plaši līdzenumi vai biezi meži, kurus sarma darīja pavisam baltus. Šur tur šauru līču krastos, kur zvejas laivas gaidīja labu ceļa vēju, parādījās arī apdzīvotas vietas.

Sasniedzis Karalienes Šarlotes salas ziemeļu galu, Foot- Ball atkal izgāja atklātā jūrā, lai šķērsotu Diksonentransas šaurumu, ko ziemeļos noslēdza Velsas Prinča sala. Pār­brauciens ilga divdesmit četras stundas, bet vējš pūta no ziemeļaustrumiem, no sauszemes, un kuģa zvalstīšanās nebija tik spēcīga. Turklāt no Velsas Prinča salas līdz pat Skagvejas ostai tvaikonis nemitīgi atradās nelielu saliņu rindas un Sitkas pussalas aizsegā. Tā sacīt, jūras kuģošana pārtapa par upju kuģošanu.

Šis Velsas Prinča nosaukums tika attiecināts uz veselu, visai sarežģītu arhipelāgu, kura galējie ziemeļu punkti nozūd saliņu haosā. Galvenās salas galvaspilsēta bija Šaka- nas osta, kas atradās tās rietumu krastā, kur kuģi var pa­tverties no atklātās jūras vētrām…

Otrpus stiepjas Baranova sala, uz kuras krievi bija uzcē­luši Novoarhangeļskas fortu, un kuras galvenā pilsēta Sitka bija visas Aļaskas provinces galvaspilsēta. Un, kad Maska­vas impērija Aļasku pārdeva Savienotajām Valstīm, Sitka nepalika ne Kanādai, ne Britu Kolumbijai un pēc 1867. gada vienošanās tā nonāca amerikāņu īpašumā.

Pirmā kanādiešu osta, kurā garāmbraucot piestāja Foot- Ball, bija Portsimpsona, Diksonentransas šauruma pašā galā, Kolumbijas piekrastē.

Četrdesmit devītā paralēle veidoja abu valdījumu robežu mazliet zem Vankūveras, jo robežai, kurai jāatdala Aļaska no domīnijas, jābūt skaidri iezīmētai cauri šīm ziemeļu zelta zemēm. Un kas zina, vai tuvākā vai tālākā nākotnē neradī­sies iemesls ķildai starp Lielbritānijas un Amerikas Savie­noto Valstu karogiem?…

24. aprīļa rītā Foot-Ball iegāja Vrangelas ostā, Stikinas ietekā. Pilsētā bija tikai kādas četrdesmit mājas un dažas kokzāģētavas, viesnīca, kazino un spēļu nami, kas sezonas laikā nestāvēja dīkā. Kalnrači, kuri, lai nokļūtu Klondaikā, izvēlas Telegrāfkrīka, nevis ezeru ceļu otrpus Skagvejai, kāpa krastā Vrangelā. Kaut arī tur jārēķina ne mazāk kā četri simti trīsdesmit kilometru, kas jāveic vissmagākajos apstākļos, šis ceļš izmaksāja lētāk. Tā arī no šī kuģa pasa­žieriem piecdesmit emigranti atstāja klāju, izlēmuši izturēt briesmas un nogurdinošo ceļu caur Ziemeļkolumbijas ne­beidzamajiem līdzenumiem.

Sākot no Vrangelas, kanāli kļuva arvien šaurāki, pagrie­zieni straujāki; tvaikonis slīdēja cauri īstam saliņu labirin­tam. Holandietis būtu varējis iedomāties, ka atrodas Zēlandes labirintu viducī, tomēr ātri vien nojaustu baigo patiesību, sajuzdams ap sevi polārā apvidus ledainos vējus, redzot šo arhipelāgu vēl aizvien biezas sniega segas klātu, dzirdot dārdam lavīnas, kas fjordos veļas no piekrastes klinšu augstumiem. Krievam būtu mazāk iemesla ilūzijām, jo Sanktpēterburga atrodas gandrīz uz tās pašas paralēles.

Mērijas salas līkumā, Fortsimpsonas tuvumā, Foot-Ball atstāja pēdējo amerikāņu muitas punktu. Vrangelā tvaikonis atkal peldēja Kanādas ūdeņos. Daudzi no kuģa pasažie­riem, uzzinājuši, ka viņus sagaida neizbraucams kamanu ceļš, būtu kāpuši krastā.

Pa arvien šaurākiem kanāliem, gar kontinenta piekrasti, kura kontūras iezīmējās tālumā, tvaikonis tuvojās Skagvejai. Un aiz Takriveras ietekas tas uz dažām stundām izmeta en­kuru Džūno. Šis ciemats vēl tikai tapa par miestu, vēlāk par pilsētu. Līdzās Džūno, tā dibinātājam ap 1882. gadu, jāpie­min arī Rihards Hariss, jo divus gadus pirms tam viņi abi at­klāja Sudraba kausa baseina atradnes, no kurām pēc dažiem mēnešiem pārveda sešdesmit tūkstošus franku zeltā.

Ap šo laiku tiek datēta pirmā zeltraču invāzija, kurus vi­lināja šī atklājuma atbalsis. Telegrāfkrīka ziemeļos zelta raktuvju izmantošana bija soli priekšā Klondaikas bumam. No tās dienas Trīdvilas raktuves, kurās divi simti četrde­smit blietes divdesmit četru stundu laikā sasmalcināja līdz tūkstoš piecsimt tonnām kvarca, deva divus miljonus piec­simt tūkstošus franku lielu peļņu, raktuves, kas pēc simt ekspluatācijas gadiem vēl aizvien nebija iztukšotas.

Bens Redls iepazīstināja Samiju Skimu ar šīs teritorijas sasniegumiem.

— Nu ko, — viņš noteica — atliek vien nožēlot, ka tē­voča Žozijas zemes gabals atrodas nevis pie Takriveras, bet pie Četrdesmitjūdžu krika..

—   Un kādēļ?…

—   Tad mums nebūtu jādodas līdz Skagvejai!

Vai gan jāpiebilst — ja runa būtu tikai par to, kā sagaidīt Skagveju, nebūtu iemesla žēloties. Foot-Ball tur bija jaierodas nākamajā dienā. Bet tikai tur, kad nāksies pārvarēt Čilkutas pāreju un pa ezeru ceļu sasniegt Jukonas kreiso krastu, sāk­sies īstās grūtības un, ļoti iespējams, lieli sarežģījumi.

Par spīti tam, visi šie pasažieri dega nepacietība atstāt Foot-Ball, lai izmēģinātu laimi vietā, ko apūdeņoja bagātā Aļaskas ādere. Un, sapņodami par nākotni, viņi tajā re­dzēja nevis nogurumu, pārbaudījumus, briesmas, vilšanos, bet gan zelta mirāžu.

Pēc Džūno tvaikonis pa Linnas kanālu devās augšup līdz Skagvejai, kur noteiktas tonnāžas kuģiem ceļš iz­beidzās, bet liellaivas varēja braukt vēl divas jūdzes līdz Daijas miestam.

Ziemeļrietumos spīguļoja divsimt pēdu augstais Muiras ledājs, no kura Klusajā okeānā nemitīgi krita lavīnas.

Šai pēdējā vakarā, kas pasažieriem bija jāpavada uz kuģa, spēļu zālē noritēja neaizmirstama kāršu partija. Daudziem, kuri šo zāli ne reizi vien bija apmeklējuši brau­ciena laikā, tajā nācās zaudēt gandrīz pēdējo dolāru. Nav brīnums, ka abi teksasieši Hanters un Malone bija tie spē­cīgākie un centīgākie. Pārējie, vienalga kādas tautības, daudz neatpalika. Viņi bija no tās pašas avantūristu sugas, kas parasti pulcējās Vankūveras, Vrangelas, Skagvejas un Dousonas spēļu namos.

Nevarētu teikt, ka līdz šim fortūna abiem teksasiešiem bijusi nelabvēlīga. Kopš Akapulko ostā tie bija sēdušies uz Foot-Ball klāja, pateicoties veiksmei kāršu spēlē, viņu ka­batās bija pārgājuši vairāki tūkstoši piastru un dolāru. Un viņi nešaubīgi cerēja, ka tā paliks viņiem uzticīga līdz pat pēdējam brīdim, ko nāksies pavadīt uz klāja.

Spriežot pēc trokšņa, kas atskanēja no zāles, nebija šaubu, ka tur norisinājās visai skumja izrāde. Atbalsojās kliedzieni, dzirdami rupji lamu vārdi un, iespējams, lai nodi­binātu kārtību, Foot-Ball kapteinis būtu bijis spiests iejauk­ties. Taču, būdams piesardzīgs cilvēks un zinādams, kā apieties ar šiem ļaudīm, viņš to darītu tikai galējas nepiecie­šamības gadījumā. Ierodoties Skagvejā viņš brīdinātu polici­ju, un tā tad zinātu, ko tālāk iesākt ar šiem trokšņa cēlājiem.

Pulksten deviņos Samijs Skims un Bens Redls nolēma atgriezties savā kajītē. Turp dodoties, viņiem nācās iet garām spēļu zālei kuģa pakaļgalā.

Pēkšņi zāles durvis ar troksni atsprāga, un uz klāja izbi­ra ducis pasažieru.

Starp tiem bija arī Hanters, bezgala saniknots, izvirz- dams lāstu straumi, viņš izskaidrojās ar vienu no spēlma­ņiem. Šo nejauko ķildu, kas draudēja izvērsties kautiņā, bija izraisījis strīds par kādu spēles stiķi.

Turklāt vairākums, kā likās, nebija Hantera pusē, jo viņš tika apbērts ar draudiem, uz kuriem atbildēja ar vis­briesmīgākajām lamām. Iespējams, šim niknajām klaigām drīz vien piebalsotu revolveru šāvieni.

Tai bridi Hanters ar spēcīgu kustību izrāvās no loka, kas viņu ieskāva, un metās uz priekšu. Abas mūķenes, kuras tobrīd atgriezās no tilpnes, gadījās viņam ceļā un ve­cākā tika notriekta uz klāja.

Kamēr Bens Redls palīdzēja māsai piecelties, Samijs Skims metās virsū Hanteram.

—  Nožēlojamais! — iesaucās Samijs — Jūs esat pelnījis…

Hanters bija apstājies un tuvināja roku siksnai, lai no

maksts izvilktu nazi, tad, pārdomājis sacīja Samijam Skimam:

—   Ā! Tas esat jūs, kanādieti! Mēs vēl tiksimies Klon­daikā!

Un, kad viņš kopā ar Maloni bija sasniedzis kajīti, mū­ķene vērsās pie Samija:

—    Es jums pateicos, kungs, — viņa sacīja. — Bet šis cilvēks neapzinājās, ko dara… un viņam jāpiedod, kā es viņam piedodu!

VI

SKAGVEJA

Skagveja, kā jau visas pieturvietas apvidū, kur nav ne ceļu, ne pienācīga transporta, sākotnēji bija tikai apmetne, kurā apstājās pirmie zelta meklētāji. Bet īsā laika sprīdi telšu juceklim sekoja jau sistemātiskāk celtas būdas, tad mājeles uz zemes gabaliem, kuru cena nemitigi auga. Un, kas zina, vai nākotnē šis vienas dienas vajadzībām radītās pilsētas netiks pamestas, vai šis apvidus neizmirs, līdzko tā atradnes būs iztukšotas?…

Šīs teritorijas nav vērts salīdzināt ar Austrālijas, Kalifor- nijas vai Transvālas zemēm. Tur pat pēc raktuvju izsīkša­nas ciemati varēja kļūt par pilsētām, pat metropolēm. To apkārtne bija apdzīvojama, zeme — auglīga, tirdzniecības un rūpniecības darījumi kļuva visai nozīmigi. Pat atdevusi savus metālu dārgumus, zeme joprojām spēja atalgot darbu.

Bet ko varēja sagaidīt šeit, šajā domīnijas daļā uz Aļas­kas robežas, gandrīz pie paša polārā loka, šajā ledainajā klimatā, kur ziemas ilgst astoņus mēnešus; ko pasākt, kad pēdējie tīrradņi būs izrakti, šajā nabadzīgajā apkārtnē, kuru pa pusei jau bija iztukšojuši zvērādu tirgotāji?…

Pilnīgi iespējams, šis tik ātri nodibinātās pilsētas — Skagveja, Dousona, Daija, kurās netrūkst ne ceļotāju kustī­bas, ne darījumu rosības, mazpamazām panīks, līdzko Klondaikas atradnes būs iztukšotas, par spīti aktīvajai fi­nansu sabiedrību darbībai un projektam par dzelzceļa būvi no Vrangelas līdz Dousonai.

Pašlaik Skagveju pārplūdināja ieceļotāji: tie, kas tur ie­radās ar Klusā okeāna tvaikoņiem, un tie, kurus turp aiz­veda Kanādas vai Savienoto Valstu dzelzceļi. Visi ar vienu galamērķi — Klondaikas raktuves.

Zināms ceļotāju skaits lika sevi aizvest līdz Daijai, pilsē­tiņai, kas atrodas Linnas kanāla pašā galā. Bet viņus un viņu mantas turp nenogādāja tvaikoņi, jo kanāla dziļums neļāva kuģot augstāk par Skagveju. Tie sakāpa liellaivās, kuras bija būvētas tā, lai varētu pārvarēt šis piecas jūdzes, kas šķīra vienu pilsētu no otras, tādējādi saīsinot mokošo zemesceļu.

Tikai augšpus Skagvejai, pēc šī relatīvi vieglā ceļojuma uz tvaikoņu klāja, sākās īstās grūtības.

Vispirms bija jārēķinās ar nepatikšanām, ko sagādāja amerikāņu muita.

Otrpus Skagvejai, kas ietilpst domīnijā, stiepjas trīsdes­mit divus kilometrus gara, amerikāņu īpašumā esoša zemes strēle. Lai apgrūtinātu satiksmi, šķērsojot šo zemes strēli, amerikāņi ceļotājiem uzstāja savu eskortu līdz pat tās robe­žai, un nekaunīgi piedzītie eskorta izdevumi sastādīja prāvu dolāru summu.

Abi brālēni bija izvēlējušies vienu no Skagvejas viesnī­cām. Tie apmetās istabā, kuras cena pārspēja pat cenas Vankūverā, un viņi darīja visu iespējamo, lai to pamestu pēc iespējas ātrāk.

Nav grūti iedomāties, ka šo, tāpat kā citas pilsētas viesnīcas, pārplūdināja ceļotāji, kuri gaidija aizbraukšanu uz Klondaiku. Pusdienu salonā satikās visu tautību pār­stāvji. Ēdiens bija tikai viduvējs, bet vai viņiem bija tie­sības žēloties — visiem šiem emigrantiem, kas uz vairākiem mēnešiem tika pakļauti tik daudziem trūkumiem un nepilnībām?

Skagvejā Samijam Skimam un Benam Redlam neradās iespēja satikties ar abiem teksasiešiem, no kuru sabiedrības viņi tik ļoti vairījās uz Foot-Ball klāja. Tikko ieradušies, Hanters un Malone bija devušies tālāk uz Klondaiku. Tā kā viņi atgriezās vietā, kuru bija atstājuši pirms sešiem mē­nešiem, viņu transports bija nodrošināts jau iepriekš, un savu gidu pavadibā viņi nekavējoties varēja doties ceļā, nebūdami apkrāvušies ar aprīkojumu, kas jau atradās Četr­desmitjūdžu krika iecirknī.

—   Nudien, — Samijs Skims uzelpoja, — tā patiesi ir laime, ka šie rupekji vairs nav mūsu ceļabiedri! Un man no sirds žēl to ļaužu, kuriem jāceļo kopā ar tiem…

—   Tur es tev piekrītu,— atbildēja Bens Redls, — bet tā sauktajiem rupekļiem bija iespēja ne mirkli neaizkaveties Skagvejā, tai pašā laikā mums tas prasīs vairākas dienas…

—     Ek! Gan jau mēs tur nokļūsim, Ben, gan jau! — nepacietīgi iesaucās Samijs Skims. — Un, reiz tur iera­dušies, mēs atkal satiksim šos divus neliešus. 127. iecir­knis taču ir kaimiņos 129., vai ne tā?… Patīkama perspektīva… Tad mums steidzīgi jāpārdod mūsējais un jādodas atpakaļceļā!

Ja teksasieši Samiju Skimu vairs nenodarbināja, to neva­rēja teikt par abām mūķenēm. Ne viņš, ne Bens Redls ne­spēja domāt bez aizkustinājuma un līdzjūtības par visām tām briesmām un grūtībām, kādām tiks pakļautas šīs svētās sievietes. Un uz kādu atbalstu, uz kādu palīdzību, ja pēc tās radīsies vajadzība, viņas varēja cerēt šajā emigrantu pūlī, kuriem vēlme, alkatība, kaisle uz zeltu bija izdzēsusi visas taisnīguma un goda jūtas? Nevilcinoties viņas bija de­vušās šajā garajā ceļā uz Klondaiku, kurš prasījis jau sim­tiem upuru, un viņas neatkāpās briesmu priekšā, no kurām baidītos pat visdrosmīgākais vīrietis.

Nākamajā dienā Samijam Skimam un Benam Redlam radās izdevība satikt šīs Mizērikordas māsas. Viņas centās pievienoties grupai, kurai vajadzēja doties ceļā pēc dažām dienām. Tajā bija gandrīz tikai nožēlojami, nekulturāli un rupji ļautiņi, un tādā sabiedrībā abām būs jāpavada šis ce­ļojums, šķērsojot ezeru ceļu starp Skagveju un Dousonu [..] kilometru garumā.

To uzzinājuši, abi brālēni vērsās pie viņām, cerēdami palīdzēt. Nakti viņas bija pārlaidušas kādā nelielā Skagve­jas dievnamā.

Samijs Skims tuvojās abām un joti godbijīgi vaicāja, vai pēc šī nogurdinošā ceļojuma viņas nedomā atpūsties.

—   Mēs to nevaram atļauties, — atbildēja māsa Marta, vecākā no abām.

—    Vai dodaties uz Klondaiku?… — Samijs Skims vai­cāja.

—   Ja, kungs, — atbildēja masa Marta. — Dousona ir ļoti daudz slimo. Slimnīcas virsmāsa mūs gaida un nelaimī­gā kārtā mēs vēl esam tik tālu..

—   No kuras puses jūs esat? — sarunu turpināja Bens Redls.

—   No Kvebekas, — atbildēja jaunākā, māsa Madlēna.

—   Kurp jūs, bez šaubām, atgriezisieties, kad jūsu pa­līdzība vairs nebūs nepieciešama?…

—   Mēs to nezinām, kungs — atbildēja māsa Marta. — Mēs devāmies ceļā, jo tā mums tika vēlēts, un mēs atgrie­zīsimies, kad labpatiks Dievam.

Un tas tika sacits ar tādu paļāvību, vai drīzāk ticību dievišķajai labestībai, ka Samijs Skims un Bens Redls jutās dziļi aizkustināti. Tad viņi runāja par šo tālo Dou- sonu, par garajiem pārbraucieniem caur Jukonas teritori­jām, par transporta grūtībām, par mokošajiem kamanu ceļiem pāri nebeidzamajiem sniega klajumiem un apledo­jušajiem ezeriem.

Līdzko mūķenes būs sasniegušas galamērķi, visi šķēršļi, visas grūtības būs aizmirstas. Tas, ka tur plosās visbries­mīgākās epidēmijas, ka māsām dienu un nakti jāārstē vis­bīstamākās slimības, bija viņu uzdevums, un paveikts pienākums tām sagādās gandarījumu. Viņu dzīve piederēja nelaimīgajiem, slimajiem, visiem cietējiem… Tādēļ pēc ie­spējas drīzāk viņas vēlējās nokļūt Dousonas slimnīcā un centās atrast saviem niecīgajiem līdzekļiem atbilstošu transportu.

—    Vai esat kanādietes, dārgās māsas? — vaicāja Sa­mijs.

—    Kanādas francūzietes, — atbildēja māsa Marta, — bet mēs esam palikušas bez ģimenes, vai drīzāk mums ir tikai lielā nelaimīgo cietēju ģimene…

—    Mēs esam dzirdējuši par Mizērikordas māsām, — paziņoja Redls, — un mums zināms, kāds ir to devums pasaulei.

—   Mūsu tautietes var uz mums pajauties, — piemetināja Samijs Skims, — būsim laimīgi viņām pakalpot.

—   Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Mad- lēna, — bet es ceru, ka varēsim pievienoties karavānai, kas dodas uz Klondaiku…

—   Vai arī jūs esat cejā uz Dousonu, kungi? — jautāja māsa Marta.

—    Patiesību sakot, vai gan mēs būtu ieradušies Skagve­jā, ja negribētu doties tālāk uz Dousonu? — atvaicāja Sa­mijs Skims.

—   Vai esat nodomājuši tur pavadīt visu sezonu? — tur­pināja māsa Madlēna.

—   Ak, nē! — Samijs Skims iesaucās. — Tikai laiku, kas nepieciešams, lai nokārtotu kādu darījumu, kas mūs turp sauc, un tas izdarāms pāris dienās. Bet, tā kā arī mēs dodamies uz Klondaiku, manas māsas, gadījumā, ja jums neizdodas pievienoties šai karavānai, esam jūsu rīcībā…

—   Mēs jums pateicamies, kungi, — atbildēja māsa Marta. — Lai kas ari notiktu, mēs tiksimies Dousonā. Mūsu priekšniece priecāsies, tautiešus redzot.

Ieradies Skagvejā, Bens Redls tūdaļ sāka meklēt trans­portu, kas viņus varētu nogādāt līdz Klondaikas galvaspil­sētai. Sekodams padomam, kas viņam tika dots Monreālā, Bens centās uzmeklēt kādu Bilu Stellu, ar kuru cerēja veik­smīgi sadarboties.

Bils Stells tieši tobrīd atradās Skagvejā. Dzimis kanādie­tis, viņš bija izbijis prēriju vēstnesis. Pāris gadus Bils Stells pēc paša ierosmes bija dienējis par izlūku domīnijas karaspēka daļās un piedalījies smagās cīņās pret indiāņiem.

Viņš tika uzskatīts par visnotaļ drosmigu, aukstasinīgu un enerģisku viru.

Patlaban Bils Stells, saukts Izlūks, strādāja par pavadoni ieceļotājiem, kurus vasaras sezonas atgriešanās sauca atpa­kaļ uz Klondaiku. Viņš nebija vienkārši gids, bet vienlai­kus viņam piederēja ari aprīkojums, ko prasīja šis grūtais pārgājiens, cilvēki, kuri apkalpoja laivas, šķērsojot ezerus, suņi kamanu vilkšanai pār apledojušajiem līdzenumiem, kas aizstiepjas otrpus Čilkutas pārejām. Tai pašā laikā viņš no­drošināja karavānas arī ar uzturu.

Ja Bens Redls, atstādams Monreālu, nebija apkrāvies ar traucējošu bagāžu, tad tikai tādēļ, ka cerēja izmantot Stella pakalpojumus. Viņš cerēja, ka Izlūks viņu apgādās ar visu nepieciešamo, lai sasniegtu Klondaiku, un nešaubījās, ka viņi varēs vienoties par pieņemamu cenu gan turp, gan at­pakaļceļam.

Kad nākamajā dienā pēc savas ierašanās Skagvejā Bens Redls iegriezās Bila Stella mājā, viņam atbildēja, ka Izlūka pašreiz nav uz vietas. Viņš bija pavadījis kādu karavānu pāri Baltajai pārejai līdz Beneta ezera galam, bet kopš viņa aizbraukšanas bija pagājušas jau kādas desmit dienas un viņam drīz vajadzēja atgriezties. Ja Izlūku ceļā nekas nebija aizkavējis, vai arī, ja viņa palīdzība nebija nepiecie­šama citiem ceļotājiem otrpus pārejai, Skagvejā viņam bija jāierodas nākamajā dienā.

Tā arī notika, un nākamajā dienā atgriezies Bila Stella mājā, Redls varēja ar viņu runāt.

Izlūks bija vīrs ap gadiem piecdesmit, vidēja auguma, ciets kā dzelzs, ar sirmojošu vaigubārdu, asiem, bieziem matiem un stingru, caururbjošu skatienu. Viņa simpātiska­jā sejā bija lasāma patiesa godprātība. Veikdams izlūka darbu kanādiešu armijā, viņš bija mantojis vērtīgās pie­sardzības, modrības un apdomības īpašības, tādēļ nebija tik viegli viņu izsist no līdzsvara. Tai pašā laikā viņš bija sava veida filozofs, kurš uz dzīvi raudzījās pozitīvi, un vai nav tiesa, ka tai vienmēr ir ari savas labās puses. Būdams ļoti apmierināts ar savu darbu, viņš nekad nebija vēlējies līdzināties tiem, kurus veda uz zelta teritorijām, un vai gan viņš nezināja, ka vairums tika pakļauts sma­giem pārbaudījumiem un daudzi atgriezās vēl nabagāki, nekā turp devušies?…

Bens Redls viņu iepazīstināja ar saviem plāniem nonākt Dousonā pēc iespējas ātrāk. Un, ja griezās pie viņa, tad tikai tādēļ, ka Monreālā tika sacīts — labāku gidu Skagve­jā neatrast.

—   Labi, kungs, — sacīja Izlūks, — jūs vēlaties, lai pa­līdzu jums aizkļūt līdz Dousonai. Pavadīt ceļotājus ir mans darbs, un man ir šim ceļojumam nepieciešamie ļaudis un līdzekļi.

—    Es zinu, — teica Bens Redls, — un zinu arī to, ka ar jums var vienoties…

—   Vai Dousonā esat paredzējuši palikt tikai dažas ne­dēļas? — jautāja Bils Stells.

—   Tas ir iespējams.

—    Tātad runa nav par steidzamu zemes gabala eks­pluatāciju?…

—   Zemes gabals man un manam brālēnam pienākas kā mantojums. Mums tika izteikts pirkšanas piedāvājums, bet, pirms tam piekrist, gribējām noskaidrot tā vērtību.

—   Tas ir prātīgi darīts, Redla kungs, — jo nav tādu blēdību, kas šāda veida darījumos netiktu izmantotas, lai piekrāptu ļaudis. Ne visiem var uzticēties…

—    Tas arī mums lika doties šajā ceļojumā uz Klon­daiku.

—   Un, kad būsiet pārdevuši savu iecirkni, jūs atgriezī- sieties Monreālā?…

—   Tā mēs domājam, un, kad būsiet mūs turp aizveduši, mēs lūgsim jūsu palīdzību arī atpakaļceļā.

—    Par to varēsim vienoties, — atbildēja Bils Stells. — Un, tā kā nav manā dabā prasīt pārāk lielu cenu, lūk, uz kādiem sadarbības noteikumiem esmu ar mieru, Redla kungs.

Runa bija par trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu dienu ilgu ceļojumu. Bija jāsagādā zirgi vai mūļi, suņu pajūgi, kamanas, laivas un teltis nakšņošanai. Samijs Skims un Bens Redls ne mazākajā mērā nebija apgādājušies ar rī­kiem, kas zelta meklētājiem jāiegādājas iecirkņu izmanto­šanai. Bils Stells aprēķināja pārgājiena izdevumus, un viņam varēja uzticēties, jo viņš labāk nekā jebkurš cits pārzināja visas šī garā ceļa vajadzības, it īpaši ziemas sezonā.

Visu aprēķinot, ceļojuma cena no Skagvejas līdz Douso- nai tika noteikta tūkstoš trīssimt franku apmērā, un tik pat daudz atpakaļceļam uz Skagveju.

Bens Redls zināja, ar ko viņam darīšana, un būtu bijis nepiedienīgi kaulēties ar tik apzinīgu un godīgu vīru, kāds bija Izlūks.

Turklāt šai laikā, ņemot vērā abu ceļu grūtības, trans­porta izdevumi, kaut vai, lai pārvarētu pārejas līdz ezeriem, bija diezgan sakāpināti. No tā izriet, ka Bila Stella prasī­bas bija visai pieņemamas.

—   Norunāts, — Bens Redls teica, — un neaizmirstiet, ka mēs vēlamies doties ceļā pēc iespējas ātrāk…

—   Četrdesmit astoņas stundas, viss, kas man vajadzīgs, — atbildēja Izlūks.

—    Vai uz Daiju mums jādodas ar laivu? — jautāja Bens Redls.

—   Tas nav nepieciešams, jo jūs nevedāt sev Ildzi lielu bagāžu. Es iesaku palikt Skagvejā līdz aizbraukšanas brīdim un izvairīties no šī piecu līdz sešu jūdžu ceļa.

Tagad bija jāizlemj, kādu ceļu karavāna izvēlēsies cauri šai kalnainajai daļai līdz ezeriem, kur jāsaskaras ar pašām lielākajām grūtībām.

Uz jautājumiem, ko Bens Redls viņam šajā sakarā uzde­va, Bils Stells atbildēja:

—   Ir divi ceļi vai drīzāk divi maršruti — Balta un Čil- kutas pāreja. Kad tās pārvarētas, karavānām jānokļūst līdz Beneta vai Lindemana ezeram.

—   Un kuru no abām domājat izvēlēties?

—   Čilkutas pāreju, kas iziet tieši uz Lindemana ezeru, apstājoties Šīpkempā, kur iespējams apgādāties ar nepiecie­šamo un rast pajumti. Turklāt pie Lindemana ezera atrodas mans aprīkojums, līdz ar to atkrīt nepieciešamība to pārvest uz Skagveju un šķērsot kalnu pāreju.

—   Vēlreiz uzsveru, ka mēs paļaujamies uz jūsu pieredzi,

—   teica Bens Redls. — Viss, ko jūs darīsiet, būs labi da­rīts. Kas attiecas uz mums, esam gatavi doties ceļā, līdzko dosiet zīmi.

—    Pēc divām dienām, kā jau tiku teicis, — piezīmeja Bils Stells. — Šis laiks man nepieciešams pēdējiem sagata­vošanas darbiem, Redla kungs. Dodoties ceļā no agra rita, varbūt iespējams pieveikt četras jūdzes, kas šķir Skagveju no Čilkutas virsotnes.

—   Cik augsta ir šī virsotne?…

—   Apmēram trīstūkstoš pēdu, — atbildēja Izlūks, — bet pāreja ir šaura, līkumaina, un jo sevišķi grūtu to dara kalnra­ču pūlis, transports, pajūgi, nemaz nerunājot par sniegu.

—   Tomēr jūs dodat priekšroku šai, nevis otrai pārejai,

—   piezīmēja Bens Redls.

—   Jā, tā iemesla dēļ, ka Čilkutas otrā pusē ir tieša pie­eja Lindemana ezeram.

Kad ar Bilu Stellu viss bija norunāts, Benam Redlam at­lika tikai brīdināt Samiju Skimu, lai gatavojas atstāt Skag­veju četrdesmit astoņu stundu laikā.

To viņš sāka nekavējoties, paziņojot, ka abiem ļoti pa­veicies, jo jākārto darījumi ar vīru, kurš iedvešot pilnīgu uzticību un izpildīšot visu, kas nepieciešams ceļojumam šajos patiesi mokošajos apstākļos. Arī prasītā cena nebija pārmērīga, ņemot vērā, ka posms starp Skagveju un Dou­sonu varēja tikt veikts labi ja piecās nedēļās.

Samijam Skimam atlika tikai piekrist brālēnam:

—   Es redzu, ka viss iet uz priekšu, cik labi vien iespē­jams, mans dārgais Ben. Bet man iešāvās prātā kāda ideja, kura, es ceru, tev liksies lieliska un nesagādās mums rūpes…

—   Kāda ideja, Samij?…

—   Runa ir par abām mūķenēm, kuras Skagvejā ieradās kopā ar mums, — Samijs Skims turpināja. — Es viņas sa­tiku gaužām nelaimīgas. Viņas nav varējušas pievienoties karavānai, kura turklāt viņām nav piemērota, un nu vairs nezina, kā nokļūt Klondaikā. Kādēļ gan nepiedāvāt viņām doties turp kopā ar mums Izlūka pavadībā?…

—   Tā ir ļoti laba doma, — nevilcinādamies piekrita Bens Redls.

—   Bez šaubām, Ben, tas prasīs zināmus papildizdevumus transportam un pārtikai…

—    Par to mēs parūpēsimies, Samij, tas ir pats par sevi saprotams. Vienīgi, vai tev liekas, ka viņas būs ar mieru…

—   Kā gan citādi, Ben?

—   Norunāts. Dodies pie māsas Martas un māsas Madlē- nas, Samij!

—   Stundas laikā viņas būs gatavas doties ceļā, Ben!

Nenoliedzami, ka ceļot savu tautiešu aizstāvībā abām

mūķenēm bija lieliska iespēja. Viņas netiktu ierautas šai karavānu ellē, kuru veidoja tik daudz klaidoņu no visām pasaules malām. Garajā ceļā viņām netrūktu ne uzmanības, ne palīdzības, ja pēc tādas rastos vajadzība.

Tajā pašā dienā Samijs Skims un Bens Redls devās pie abām māsām, kuras veltīgi centās atrast transportu līdz Klondaikai.

Izteiktajam piedāvājumam māsa Marta un māsa Madlēna piekrita dziļi aizkustinātas, bet, kad viņas gribēja izteikt savu pateicību, Samijs Skims tikai noteica:

—   Ne jums mums jāpateicas, manas māsas, bet gan na­baga slimajiem, kas jūs tur gaida un kuriem jūsu rūpes ir tik nepieciešamas.

VII ČILKUTA

Bilam Stellām izrādījās taisnība, dodot priekšroku Čil­kutas, nevis Baltajai pārejai. Tiesa, uz šo otro iespējams doties tieši no Skagvejas, turpretī pirmā sākas tikai Daijā. Uz šo pilsētiņu pārceļotājus ar visu smago kravu viegli aizgādāja liellaivas, kas spēj kuģot līdz pat Linnas kanāla galam.

Lūk, kas sagaida ceļotājus, kad tie sasnieguši pāreju augstākos punktus: ja tie devušies pa Balto pāreju, viņiem visai sarežģītos apstākļos atliek pieveikt apmēram astoņas jūdzes, lai aizkļūtu līdz Beneta ezeram. Savukārt tiem, kuri izvēlējušies Čilkutas pāreju, jāpārvar tikai četras jūdzes, lai nokļūtu pie Lindemana ezera. Ezera garums ir tikai divdes­mit trīs kilometri un no tā augšējā gala pa Karibū upi jārē­ķina vēl trīs kilometri līdz notecei uz Beneta ezeru.

Tiesa gan, Čilkutas pāreja ir sarežģītāka nekā Baltā pāreja, turklāt jāuzkāpj gandrīz vertikālā, tūkstoš pēdu aug­stā nogāzē. Bet problēmas tā sagādā tikai tiem ļaudīm, kuri stiepj līdzi smagu impedimentum, un, kā zināms, mūsu ka­nādieši pie tiem nepiederēja. Otrpus Čilkutai viņi nokļūs uz samērā laba ceļa, kas beidzas pie Lindemana ezera. Ja viņi sev līdzi vestu zeltraču aprīkojumu, iespējams, ka Bils Stells būtu ieteicis Balto pāreju.

Kā pār vienu, tā otru uz ezeru zemi virzījās ievērojams skaits emigrantu. Tūkstošiem tādu, kuri riskēja, lai nokļūtu Klondaikā zelta skalošanas sezonas sākumā.

2. maija rītā Bils Stells deva rīkojumu posties ceļam. Māsas Marta un Madlēna, Samijs Skims un Bens Redls, Izlūks un seši viņa vīri atstāja Skagveju, uzsākdami Čilku­tas ceļu. Ar divām kamanām, kurās bija iejūgti mūļi, va­jadzēja nokļūt līdz Lindemana ezera dienvidu galam, kur

Bils Stells bija ierīkojis savu galveno nometni. Turp nokļūt pat vislabvēlīgākajos apstākļos bija iespējams ne ātrāk kā trijās četrās dienās.

Vienas ragavas bija paredzētas abām mūķenēm. Viņas sēdēja tajās, cieši ievīstījušās segās un kažokos, tā pasar­gādamās no neparasti asā ziemeļa.

Vai gan viņas varēja iedomāties, ka ceļojums izvērtīsies šāds? Kad abas atsāka savas pateicības runas, Samijs Skims spītīgi nelikās tās dzirdam. Viņi ar Benu Redlu bija tik laimīgi, ka varēja atvieglot māsu misiju, turklāt, kā jau džentlmeņi, gribēja uzņemties arī papildizdevumus, kas jā­nomaksā Bilam Stellām.

Šis drosmīgais vīrs neslēpa savu apmierinājumu par to, ka abas mūķenes piekritušas savu tautiešu priekšlikumam doties ceļā kopā ar viņiem. Vai tikai Izlūks, tāpat kā viņa ceļabiedri, nebija kanādietis?

Bils Stells neslēpa māsai Martai un Madlēnai, ka Dou­sonā viņas gaidīja ar lielu nepacietību. Virsmāsas spēkos nebija nodrošināt apmierinošu slimnīcas darbu, jo vairākas māsas, kopjot slimos, kurus dažādas epidēmijas pulcināja slimnīcā, bija saslimušas pašas.

Sevišķi nežēlīgi Klondaikas galvaspilsētā plosījās tīfs, paņemdams simtiem dzīvību. Jau ceļā no Skagvejas uz Dousonu šie nelaimīgie bija zaudējuši tik daudz draugu un ceļabiedru, un tagad ari paši kļuvuši par laupījumu sērgām, kuru šajā pilsētā netrūka.

«Bezgala pievilcīga zeme,» pie sevis nodomāja Samijs Skims, «turklāt mēs turp dodamies tikai caurbraucot!… Bet šīs abas svētās sievietes, kuras nevilcinādamās dodas pretī tādām briesmām, iespējams nekad neatgriezīsies!…»

Izlūks zināja dažas viesnīcas un pāris visparastākās ie­braucamās vietas, kur iespējams atrast pārtiku un pārlaist nakti. Tiesa, par dēli, kas kalpoja gultas vietā, bija jāšķi­ras no pusdolāra, bet par ēdienu, kas nemainīgi sastāvēja no speķa un saziedējušas maizes, bija jāziedo dolārs.

Tomēr tālākajā ceļā Bila Stella karavānai ši diēta ne­draudēja.

Laiks bija auksts un, pūšot ledainam ziemeļvējam, tem­peratūra turējās ap desmit grādiem zem nulles pēc Cel­sija. Kamanas viegli slīdēja pa cieto sniegu, tomēr pajūgiem nācās ciest, jo kāpums bija samērā stāvs. Na­baga dzīvnieki — mūļi, suņi, zirgi, vērši, bieži vien ne­spēdami turpināt ceļu, turpat arī pakrita, un Čilkutas, tāpat kā Baltajā pārejā, ceļu bieži vien aizsprostoja to sasalušie līķi.

Atstājis Skagveju, Izlūks gar Linnas kanāla austrumu krastu virzījās uz Daiju. Viņa kamanas, mazāk piekrautas nekā pārējiem ceļotājiem, kuri devās augšup kalnos, būtu varējušas viegli tos apdzīt. Bet sastrēgums bija vienkārši briesmīgs. Ceļu aizsprostoja atpalicēji, dažādi krustām šķēr­sām izsvaidīti vai sagāzušies braucamie, dzīvnieki, kas attei­cās iet, par spīti belzieniem un kliedzieniem, materiāli, kurus vajadzēja izkraut, tad iekraut vezumos, kas bija pa­sūtīti no Skagvejas, notika strīdi un kautiņi, kur mijās lamas, belzieni un dažkārt tos papildināja arī revolvera šā­vieni. Vieni pielika pūliņus, lai izbrīvētu sev ceļu, otri tik­pat spēcīgi pretojās. Gadījās arī tā, ka suņu pajūgi sapinās un ilgs laiks pagāja, kamēr dzinēji pa vidu šo pusmežonīgo dzīvnieku gaudošanai atšķetināja tiem atsaites. Un tas viss notika vējiem kaucot un plosoties Čilkutas vai Baltās pārejas šaurajās aizās, kur sniega vētras pāris mirkļos sapūš vairāku pēdu biezu sniega segu!

Attālumu, kas šķir Skagveju no Daijas, laiva pa Linnas kanālu parasti pārvar pusstundas laikā. Tātad pa zemes ceļu, par spīti grūtībām, tas paveicams dažās stundās. Tā, vēl pirms pusdienas Izlūka karavāna ieradās Daijā.

Tā vēl bija tikai dažu, kanāla galā izkaisītu telšu, mājeļu un būdu jūklis. Patlaban tur uzturējās ne mazāk kā tūkstoš piecsimt pārceļotāju, kuri tā bija steigušies uz šo nākamās pilsētas iedīgli Čilkutas pārejas pakājē.

Bils Stells negribēja Daijā uzturēties ilgi, vēlēdamies iz­mantot auksto, bet sauso laiku, kas atviegloja kamanu vil­kšanu. Kad pārtikas krājumi būs papildināti, visprātīgākais bija tūdaļ turpināt ceļu, lai nākamo nakti varētu pārlaist Šīpkempas apmetnē.

Pusdienlaikā Izlūks un viņa biedri devās ceļā. Māsas atkal iekārtojās kamanās, Bens1 Redls un Samijs Skims gāja kājām. Grūti bija atraut acis no mežonīgās un krāš­ņās ainavas, kas pavērās aiz katra aizas pagrieziena. Sarmas klāti priežu un bērzu meži pacēlās līdz pat no­gāzes korei, un neaizsalstošie kalnu strauti ar troksni gāzās bezdibeņu dzīlēs.

Šīpkempu no Daijas šķīra četras jūdzes. Dažu stundu laikā tās vajadzēja pārvarēt. Tiesa, nogāzes bija ļoti stāvas, pajūgi bieži apstājās, un braucējiem vajadzēja nopūlēties, lai tos atkal savestu kārtībā.

Soļojot Bens Redls un Samijs Skims tērzēja ar Izlūku, kurš uz viņam uzdoto jautājumu atbildēja:

—    Es paredzu, ka Šīpkempā mēs ieradīsimies ap pie­ciem vai sešiem, un tur mēs paliksim līdz ritam.

—   Vai atradīsim kādu naktsmītni, kur mūsu ceļabiedres varēs pienācīgi atvilkt elpu?… — raizējās Samijs Skims.

—   Šīpkempā ir pietiekami liela emigrantu pieturas vieta. Tādas tur var atrast, — atbildēja Bils Stells.

—   Bet vai nav jābaidās, ka tās būs jau pārpildītas? — turpināja Bens Redls.

—    Par to varat nešaubīties, — Izlūks apstiprināja viņa bažas. — Turklāt šis iebraucamās vietas nav no tām pie­vilcīgākajām. Es drīzāk ieteiktu uzsliet teltis un nakti pārlaist tajās.

—    Kungi, — iesaucās māsa Marta, kura no kamanām bija dzirdējusi šo sarunu, — mēs negribam kļūt jums par apgrūtinājumu.

—   Par apgrūtinājumu, mana māsa? — iesaucās Samijs Skims. — Kā gan jūs varētu mūs apgrūtināt?… Vai tad mums nav divas teltis?… Viena paredzēta jums… mēs ie­kārtosimies otrā…

—   Un, pateicoties mūsu abām krāsniņām, nebūs jābaidās no aukstuma, kaut arī tas šobrīd ir pamatīgs, — piemetinā­ja Bils Stells.

—     Paldies, kungi, — sacīja māsa Madlēna, — bet, ja ceļā jādodas arī naktī, mūsu klātbūtne nedrīkst jūs aizkavēt.

—   Esiet bez bēdu, mana māsa, — smaidīdams paziņoja Samijs Skims, — un varat būt drošas — ne nogurums, ne grūtības neies jums secen.

Šīpkempu karavāna sasniedza ap sešiem. Ierodoties mūļi bija nokausēti. Tie steigšus tika izjūgti, un Izlūka ļaudis ķērās pie viņu barošanas.

Bilam Stellām bija taisnība, sakot, ka šī ciemata iebrau­camajām vietām, kur nabadzīgie ļaudis pārlaida naktis, trūka jebkādu ērtību. Tās diez vai bija prasīto grašu vērtas. Turklāt atrast brīvas vietas tajās bija gandrīz neiespējami. Izlūks tad lika uzsliet teltis koku aizsegā, mazliet atstatu no ŠIpkempas, lai netraucētu pūļa baisā jezga.

Līdzko teltis bija uzceltas, turp no kamanām tika aiznes­tas segas un kažokādas, tad iekurtas krāsniņas. Vajadzēja samierināties ar aukstu gaļu, bet vismaz karstas tējas un kafijas netrūka. Beidzot atstātas vienas, māsa Marta un māsa Madlēna, cieši kopā saspiedušās, ievīstījās segās, pirms tam neaizmirsdamas aizlūgt par saviem izpalīdzīga­jiem un augstsirdīgajiem tautiešiem.

Otrā teltī, pīpēm kūpot, turpinājās sarunas. Krāsniņas tika sakurinātas līdz sarkankvēlei, jo naktī temperatūra no­kritās līdz septiņpadsmit grādiem zem nulles pēc Celsija.

Varat iedomāties, ko pārdzīvoja tie pārceļotāji — varbūt vairāki simti — kuri nevarēja atrast patvērumu šajā ŠIp­kempas ciematā. Starp tiem bija sievietes, bērni, daudzi bez spēka, jau uzsākot šo ceļojumu, kuram neredzēja ne gala, ne malas.

Nākamajā dienā no agra rīta Bils Stells pavēlēja salocīt teltis. Labāk bija doties ceļā jau rītausmā, lai Čilkutas pārejā aizsteigtos priekšā pūlim.

Pieturējās tas pats aukstais un sausais laiks, un tem­peratūra turpināja kristies. Katrā ziņā tas bija labāk nekā Amerikas ziemeļapvidu vēja brāzmas un spēcīgās sniega vētras.

Māsa Marta un māsa Madlēna pirmās atstāja telti un savu mazo bagāžu aiznesa uz kamanām. Pēc rīta maltītes, vai drīzāk dažām labi karstām tējas vai kafijas tasēm, katrs ieņēma savu vietu kamanās, un, dzinēju pletņu uzmundrinā­ti, mūļi atsāka soļot.

Temps nebija ātrāks kā iepriekšējā vakarā. Pārejā uz masīva virsotnes pusi iezīmējās nogāze. Izlūks bija labi da­rījis, suņu vietā iejūgdams mūļus. Suņi bija vairāk piemēro­ti lejupceļam līdz ezeriem, bet spēcīgajiem mūļiem nesagādāja grūtības vilkt kamanas pa šo nelīdzeno, klinšai­no, izdangāto zemi, kas būtu vēl neizbraucamāka, ja, tem­peratūrai ceļoties, kļūtu mīksta.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Bens Redls un viņa brālēns zināmu ceļa daļu veica kājām, un mūķenes, kuras stindzi­nāja aukstums, vairākkārt sekoja viņu piemēram.

Aizvien tas pats mudžošais un trokšņainais pūlis, aizvien tie paši iemesli, kas šo Čilkutas posmu dara tik mokošu, tās pašas piespiedu apstāšanās, kad kamanu un pajūgu sa­strēgums aizšķērsoja ceļu. Lai tiktu uz priekšu, Izlūkam un viņa vīriem vairākkārt nācās laist darbā dūres.

Skumji bija redzēt dzīvnieku līķus, kas šur tur gulēja nogāžu pakājē. Bet nereti varēja manīt arī kādu nabaga cilvēku, ko bija nogalinājis aukstums un nogurums. Tur tie gulēja bez kapavietas, pamesti zem kokiem aizu dzi­ļumā. Bieži vien ģimenes, vīrieši, sievietes, bērni, nespē­dami turpināt ceļu, pakrita uz ledainās zemes, un neviens necentās tos piecelt. Tad māsas Marta un Madlēna, savu ceļabiedru atbalstītas, mēģināja palīdzēt šiem nelaimiga- jiem un tos atdzīvināt ar kādu malku degvīna, kura viņu kamanās netrūka. Bet ko gan vēl vairāk tur varēja līdzēt? Vai nu šie nelaimīgie nebija varējuši Čilkutas pa­cēlumu veikt citādi kā tikai kājām, vai arī dzīvnieki, kuri tos vilka, bija noklīduši ceļā, kur vēlāk nobeidzās no sala un bada. Un vai nu tas kāds brīnums, arī šiem dzīvniekiem — zirgiem, mūļiem un briežiem — nepiecie­šama ikdienas barības deva.

Starp Skagveju un ezeru ceļu lopbarības cenas bija neiedomājami augstas — četrsimt dolāri par tūkstoš ki­logramiem siena, trīssimt — par tonnu auzu. Par laimi, Izlūka pajūgi bija pietiekami apgādāti, un nebija jābaidās, ka pirms ierašanās masīva ziemeļu pusē barības varētu pietrūkt.

No visiem dzīvniekiem suņiem šajā ziņā klājās vislabāk. Tie vismaz varēja remdēt izsalkumu, saplosot zirgu un mūļu līķus, kas gulēja pārejā, un par tiem viņi gaudodami cīkstē­jās līdz pēdējam kaulam.

Kāpiens turpinājās lēni un neveikli. Divas vai trīs reizes stundas ceturksni bija jāapstājas, lai izlauztu ceļu cauri pūlim. Dažviet, straujos pagriezienos, pāreja bija tik šaura, ka ar visu mantibu tikt uz priekšu bija gandrīz neiespējami. Ceļotāji transportēja galvenokārt saliekamās laivas, un to galvenās daļas bieži vien pārsniedza taciņas platumu. Tās vajadzēja izkraut no kamanām un ar mūļiem vai zirgiem pa vienai vilkt augšā. Tas tad ari prasīja ievērojamu laika patēriņu un radīja pajūgu sastrēgumu.

Bez tam dažās vietās nogāzes stāvums pārsniedza četr­desmit piecu grādu slīpuma leņķi, un dzīvnieki atteicās tajā kāpt. Tomēr tie bija apkalti, un viņu pakavu radzes sniegā atstāja dziļas pēdas, ko krāsoja asins lāses.

Ap pieciem vakarā Izlūks apstādināja karavānu. Viņa novārgušie dzīvnieki nebūtu varējuši spert ne soli tālāk, kaut gan vezums, salīdzinot ar citiem, bija relatīvi vieglāks. Pārejas labajā pusē atradās kaut kas līdzīgs gravai, kur lielā skaitā kuploja skuju koki. Zem to vainagiem teltis rada patvērumu, kas varbūt ļaus turēties pretī vēja brāz­mām, par kurām vēstīja temperatūras celšanās.

Bils Stells pazina šo vietu. Viņš tajā bija pārlaidis ne vienu nakti vien, un apmešanās tika organizēta kā parasti.

—   Jūs paredzat, ka varētu sacelties vētra?… — viņam jautāja Bens Redls.

—   Jā… nakts nebūs viegla, — atbildēja Izlūks. — Ne­kādus lielos piesardzības pasākumus pret sniega vētrām mēs nespēsim veikt.

—   Tomēr, pateicoties gravas novietojumam, mēs būsim daudzmaz drošībā…— Samijs Skims piezīmēja.

—   Tādēļ arī izvēlējos šo vietu, — atbildēja Bils Stells.

Un tas bija prātīgi darīts. Vētra, kas sākās ap septi­ņiem vakarā un turpinājās līdz pieciem no rīta, bija briesmīga. Tai pievienojās sniegputenis, kas neļāva neko saskatīt pat piecu soļu attālumā. Tikai ar pūlēm krāsniņās varēja uzturēt uguni, jo stiprais vējš dzina dūmus atpakaļ telti, ari malku sagādāt nebija viegli. Tomēr teltis turējās, bet Samijs Skims un Bens Redls daļu nakts palika no­modā, baiļodamies, ka telts, kurā mita māsas, kuru katru bridi netiek aizpūsta.

Tāds liktenis piemeklēja lielāko daļu telšu, kas bija uz­slietas ārpus gravas, gar nogāzi, un, kad atausa diena, bija redzamas šis baigās nakts sekas: vairums pajūgu ar pārrau­tiem iejūgiem izsvaidīti visos virzienos, kamanas apgāztas, dažas iekritušas ceļmalas aizās, kurās šalca strauti, darbarī­ki kļuvuši nelietojami, raudošas ģimenes, lūdzot un saucot pēc palīdzības un atbalsta, kuru neviens nespēja sniegt.

—   Nabaga ļaudis… nabaga cilvēki! — čukstēja mūķenes, — kas ar viņiem notiks?…

Bet Izlūks steidzās atstāt šo vietu, lai pieveiktu nākamo ceļaposmu lidz Čilkutas virsotnei. Viņš paziņoja par aiz­braukšanu, un karavāna sīkiem soļiem turpināja ceļu aug­šup pa nogāzi. Tikmēr brāzma bija pierimusi. Vējš pūta no ziemeļaustrumiem, un temperatūra ar šiem kalnainajiem ap­vidiem raksturīgo straujumu bija nokritusies divpadsmit grādu zem nulles.

Biezā sniega sega, kas klāja zemi, bija kļuvusi neparasti stingra. Šim apstāklim vajadzēja atvieglot kamanu slīdēša­nu, tikai ar noteikumu, ka nogāzes nav pārāk stāvas, un šai ziņā Bils Stells varēja nomierināt ceļabiedrus.

Tostarp apkārtnes ainava bija mainījusies. Trīs līdz četru jūdžu posmā mežus vairs neredzēja. Otrpus nogāzei pletās balti līdzenumi, kuru spilgtums spēcīgi žilbināja acis. Atkuš­ņa laikā tas ceļotājiem varētu sagādāt patiesas mokas, kas bieži vien beidzas ar oftalmiju. Tādēļ vairums bija bruņoju­šies ar saulesbrillēm, pārējie bija spiesti iesmērēt skropstas un plakstiņus ar kokogli.

Sekodami Izlūka padomam, Bens Redls un Samijs Skims tā arī darīja. Bet abām mūķenem ar zemu nolaistām kapu­cēm nebija jābaidās no atstarotās gaismas iedarbības. Tur­klāt, atkal iekārtojušās kamanās, viņas daudz apkārt neskatījās un palika sarāvušās zem segām.

Abas ticīgās, vairāk pieradušas rūpēties, nekā tikt aprūpē­tas, vienmēr bija dziļi aizkustinātas par tautiešu uzmanības apliecinājumiem, uz ko Samijs Skims allaž atbildēja, ka ne jau viņu, bet gan Dousonas slimo dēļ viņi ar Benu vēlējās, lai tās sveikas un veselas ierastos Klondaikas galvaspilsētā.

— Turklāt, ja radīsies tāda vajadzība, — viņš atkārtoja, — Benam vai man, iespējams, nāksies uzturēties jūsu slim­nīcā, un mēs būsim droši, ka tiksim tur labi aprūpēti… Re­dzat nu, tas ir tīrākais egoisms no mūsu puses!

Ceturtā maija vakarā karavāna apstājās Čilkutas pārejas virsotnē, kur Izlūks ierīkoja apmetni. Nākamajā dienā būs jāapspriež tālākais ceļš lejup uz grēdas ziemeļu pusi.

ŠI plakankalne bija [..] pēdas augsta, zemāka nekā Baltajā pārejā.

Varat iedomāties, kāda jezga valdīja šai vietā, kas bija pilnīgi neaizsargāta pret klimata maiņām. Tur drūzmējās vairāk nekā divi tūkstoši pārceļotāju, ierīkodami «krātuves», kurās noglabāja daļu kravas. Nokāpiens nebija no viegla­jiem. Lai izvairītos no negadījumiem, līdzi varēja ņemt tikai nelielas nastas. Tad nu visi šie ļaudis, kuriem Klondaikas zelta lauku vīzija deva pārdabisku enerģiju un izturību, kājām nokāpuši no kalna, atkal rāpās virsotnē, paņēmuši nākamo kravas daļu, nonesa to lejā un atkal rāpās augšā, un tā piecpadsmit vai divdesmit reižu no vietas, ja bija va­jadzīgs, dienām ilgi. Tieši te suņu pajūgi, velkot kamanas, sniedza nenovērtējamu palīdzību. Tomēr vairums kamanu tika aizstātas ar vēršādām, kas vieglāk slīdēja pa nogāžu cieto sniegu. Un kaut arī ziemeļu vēji bez žēlastības pāta- goja šo Čilkutas pusi un cīnīties ar tiem bija neiespējami, šiem nelaimīgajiem acu priekšā vīdēja Klondaikas zeltītie līdzenumi.

Bilam Stellām un viņa karavānai nebija iemesla ilgāk uzkavēties šajā virsotnē, nedz arī ierīkot krātuves, jo vi­ņiem līdzi bija tikai pati nepieciešamākā bagāža, un, sa­snieguši masīva pakāji, viņi mierīgi varēja turpināt ceļu. Kad kamanas beidzot būs izbraukušas līdzenumā, viņus no Lindemana ezera šķirs tikai dažas jūdzes.

Un tā, nākamajā dienā Izlūks salocīja teltis un mūļu vietā pajūgos iejūdza suņus, kurus viens no viņa vīriem nepieciešamības gadījumam turēja rezervē uz plakankalnes.

Sagatavošanas darbi noritēja kā parasti. Bet šī pēdējā nakts bija pati grūtākā. Temperatūra strauji cēlās, un vētra atsākās ar jaunu sparu. Šoreiz teltis vairs neatradās gravas aizsegā kā iepriekšējā vakarā. Ne Samijs Skims, ne Bens Redls, ne mūķenes nespēja tās uzsliet. Vētra vairākkārt norāva auklas no mietiņiem, un beigās teltis bija jātur no visa spēka, lai neaizrautu sniega vētra. Nebija citas izejas kā ievīstīties segās un filozofiski gaidīt rītu. Retajos brīžos, kad brāzmas pierima, no dziļas tumsas, jo uguni iekurt bija pilnīgi neiespējami, atskanēja sāpju un izbaiļu kliedzieni, briesmīgi lāsti. Ievainoto vaidi, kurus vētra valstīja pa zemes virsu, mijās ar izbiedēto dzīvnieku riešanu, zviegša­nu un maurošanu.

Atausa rīts. Bils Stells deva zīmi posties ceļā. Suņi tika iejūgti kamanās, tomēr aiz piesardzības neviens tajās sēsties nevēlējās. Sekodami Izlūka piemēram un ieteiku­mam, abi brālēni, uzvilkuši trīs pārus zeķu, apāva kaut ko līdzīgu mokasīniem. Tas stipri atviegloja iešanu, un viņi būtu varējuši soļot daudz naskāk, ja vien nebūtu gribējuši palikt pie abām māsām, kuras nespēja tikt vi­ņiem līdzi. Pateicoties iepriekš veiktajiem piesardzības pa­sākumiem un Izlūka pieredzei, lejupceļš noritēja bez starpgadijumiem, un abas kamanas laimīgi sasniedza līdzenumu Čilkutas pārejas galā. Laiks bija kļuvis labvē­līgāks, vējš, vairs ne tik ass, pūta no austrumiem, ari termometra stabiņš kāpa arvien augstāk. Tomēr atkusnis, kas būtu apgrūtinājis iešanu, nesākās.

Pārejās galā vairāki ceļotāji bija iekārtojušies apmetnē, gaidīdami savu kravu. Vieta bija plaša, un sastrēgums tur nebija tik liels kā uz galvenā plato. Visapkārt slējās koki, kuru aizsegā droši varēja celt teltis. Tur karavāna pārlaida nakti. Nākamajā dienā tā turpināja pārvietoties pa samērā labu ceļu, un, pārvarējusi četras jūdzes, ap pusdienlaiku sasniedza Lindemana ezera dienvidu krastu.

VIII

PIE LINDEMANA EZERA

Šīs dienas pēcpusdiena tika veltīta atpūtai. Tomēr bija pēdējais laiks sagatavot šo to braucienam pa ezeriem, ko Izlūks bez vilcināšanās ari uzsāka.

Samijs Skims un Bens Redls bija bezgala apmierināti, ka saistījušies ar šo tik piesardzīgo un lietpratīgo vīru, kurš pašaizliedzīgi gādāja par viņiem un viņu ceļabiedrēm.

Bila Stella ekipējums atradās pašā Lindemana ezera galā, apmetnē, kur jau uzturējās apmēram tūkstotis ceļotāju. Tur, otrpus pakalnam bija ierīkota viņa galvenā noliktava. Tā sastāvēja no koka mājiņas, kas bija sadalīta vairākās, cieši noslēgtās telpās, un to papildināja piebūve, kurā gla­bājās kamanas un citi braucamrīki. Aiz tās bija izvietotas kūtis un kamanu suņu būdas.

Šo Čilkutas pāreju ceļotāji bija iecienījuši vairāk nekā Balto pāreju, kaut gan šī otrā beidzās tieši pie Beneta ezera, tādējādi ļaujot aiztaupīt Lindemana ezera šķērsoša­nu. Satiksme uz šī ezera, vienalga, vai tas bija aizsalis vai ne, noritēja labākos apstākļos nekā pār nebeidzamajiem līdzenumiem un cauri biezajiem masīviem starp Baltās pārejas galu un Beneta ezera dienvidu krastu. Izlūka izvē­lētā pieturvieta kļuva arvien nozīmīgāka. Nodrošinādams ļaudis ar transportu starp Skagveju un Dousonu, viņš labi nopelnīja, katrā ziņā tas bija daudz drošāks peļņas avots nekā Klondaikas atradņu apgūšana.

Bet Bils Stells nebija vienīgais, kurš nodarbojās ar šo ienesīgo amatu. Gan šajā Lindemana ezera, gan Beneta ezera apmetnēs bija arī daudzi citi. Varētu pat teikt, ka šo Kanādas vai Amerikas izcelsmes darboņu pietrūka, jo šajā gadalaikā pārceļotāji tūkstošiem vien plūda uz Dousonu, steigdamies tur nokļūt ekspluatācijas perioda sākumā, kas parasti jārēķina maija pirmajās nedēļās.

Tiesa gan, daudzi no šiem ļaudīm, ekonomisku apsvēru­mu vadīti, negriezās ne pie Izlūka, ne viņa kolēģiem. Viņi tad bija spiesti atvest savu ekipējumu, kamanās iekraut sa­liekamās koka vai skārda laivas, un jūs jau būsiet pamanī­juši, cik grūti ar šo smago bagāžu šķērsot Čilkutas ķēdi. Vieglāk tas nebija ari, izvēloties Balto pāreju, un kā uz viena, tā otra ceļa ievērojama šo materiālu daļa gāja bojā.

Starp šiem ļaudīm bija arī tādi, kas, lai izvairītos no sastrēgumiem un lieliem izdevumiem, ķērās pie citiem līdzekļiem.

Viņi neatveda vis laivas līdz ezeriem, bet lika tās uztai­sīt uz vietas, vai ari darīja to paši. Kokmateriālu šajā ar mežiem tik bagātajā apkārtnē netrūka. Tomēr tas varēja ieilgt. Bija vajadzīgs laiks, lai tos apstrādātu un laivas ap­šūtu. Turklāt laivas bija jātaisa loti rūpīgi, jo vēlāk tās bieži tika pakļautas smagiem triecieniem pret ledājiem vai klintīm. Apmetnes tuvumā jau bija ierīkotas dažas būvēta­vas, darbojās zāģētavas, un celtniecība pamazām kļuva ar­vien aktīvāka.

Karavānai ierodoties, Bilu Stellu sagaidīja viņa palīgs, kurš dzīvoja mājiņā kopā ar dažiem vīriem. Visbiežāk viņi strādāja par ločiem, lai vadītu laivas no ezera uz ezeru līdz pat Jukonas straumei. Uz viņu prasmi varēja paļauties. Šie vīri pārzināja kuģošanas iespējas pat ledus iešanas laikā.

Ņemot vērā, ka laiks bija ļoti auksts, Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes ļoti nopriecājās par iespēju ap­mesties Izlūka mājā, kur viņiem tika ierādītas labākās ista­bas. Starpība starp istabas un āra temperatūru bija vairāk nekā divdesmit grādu pēc Celsija. Tomēr atpūta ilga tikai divdesmit četras stundas. Laivas bija gatavas uzņemt bagā­žu, un pārtiku bija paredzēts iegādāties Beneta ezera ap­metnē labvēlīgākos apstākļos.

Vispirms māsai Martai un māsai Madlēnai tika ierādīta mazā, krāsniņas apsildītā istabiņa, un, viņas turp pavadī­dams, Samijs Skims drošināja, ka grūtākais posms ceļā no Skagvejas uz Dousonu esot veikts.

Bet, kad viņš atgriezās viesu telpā, Izlūks, kurš bija dzirdējis šo sarunu, uzskatīja par savu pienākumu sacīt:

—   Jā, grūtākais ir veikts attiecībā uz piepūli, bet ne uz laiku. Lai sasniegtu Klondaiku, vēl jāpārvar vairāki simti jūdžu.

—   Zinu, zinu, mans brašais Bil, — attrauca Samijs Skims, — bet jādomā, ši ceļojuma otra daļa norisināsies ne tik bīstamos un grūtos apstākļos.

—   Tur jūs kļūdāties, Skima kungs, — atbildēja Izlūks.

—     Tomēr mums būs tikai jāļaujas ezeru un upju straumēm.

—    Bez šaubām, bet ziema vēl ne tuvu nav galā. Līdzko sāksies ledus iešana, mūsu laiva atradīsies starp dreifējo­šiem ledājiem, un ne reizi vien mēs būsim spiesti paši nest visu līdzpaņemto kravu.

—   Jā, — nopūtās Samijs Skims, — vēl daudz darba jā­pieliek, lai ļaudis varētu ērti ceļot pa šīm domīnijas terito­rijām. Un nez, vai tāda diena maz pienāks…

—    Kādēļ tad ne? — Bens Redls iekarsa. — Tas ir tikai dzelzceļa jautājums. Vai tad drīzumā netiks aizsākti darbi pie dzelzceļa būves no Skagvejas uz Beneta ezeru, kuram paredzēts turpināties līdz Fortselkērkai?… Piecu stundu brauciens līdz ezeram, trīs vilcieni dienā, biļete par piecdesmit frankiem, tonna frakts — trīsdesmit franki… Pie šī inženiera Havkinsa vadītā projekta tiks nodarbināti div­tūkstoš cilvēku, kuru atalgojums ne velti būs franks piec­desmit stundā…

—   Labi jau labi! — Samijs Skims iesaucās. — Es zinu, ka tev vienmēr ir precīza informācija, mans dārgais Ben. Bet tu aizmirsti vienu lietu, un arī inženieri to aizmirst: proti, to, ka viss Klondaikas zelts būs izsmelts, pirms dzelzceļš tiks pabeigts, un nebūs vairs ne atradņu, ne zelta meklētāju, ne satiksmes… zeme būs pamesta…

—   Kā tad! — Bens Redls sašutis iesaucās. — Vai tādas ir arī jūsu domas, Bil?…

Par atbildi Izlūks tikai noraustīja plecus. Uz otro Bena Redla jautājumu viņš atritināja karti, kas aptvēra visas Ju­konas apūdeņotās teritorijas no ezeru zemes līdz Aļaskas robežai otrpus Klondaikai.

—    Lūk, — viņš iesāka, — vispirms Lindemana ezers, kas atrodas Čilkutas pakājē, mums tas jāšķērso visā ga­rumā.

—   Un tas būtu? — Samijs Skims interesējās.

—   Tikai divas jūdzes, — atbildēja Izlūks. — Ja ezera virsma ir vienmērīgi aizsalusi, vai arī, ja tā ir pilnīgi brīva no ledus, daudz laika tas neprasa…

—   Un tālāk? — jautāja Bens Redls.

—   Tālāk pusjūdzi mums pašiem būs jānes sava laiva un bagāža līdz Beneta ezera apmetnei. Savukārt tur ceļa il­gums būs atkarīgs no temperatūras, un jūs jau redzējāt, cik ļoti tā diendienā var svārstīties.

—   Jā, — apstiprināja Bens Redls, — piecdesmit līdz divdesmit grādu starpība, atkarīgi no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem.

—   Visā visumā, — piemetināja Bens Redls, — priekš­roka dodama sausam aukstumam, tas sniegu padara stingru, un laiva tad var slīdēt kā kamanas. Ar labu suņu pajūgu tam pietiek.

—   Un tad, — turpināja Samijs Skims, — mēs būsim ie­radušies pie Beneta ezera…

—  Jā, — Izlūks atbildēja, — tā garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir divpadsmit jūdzes. Bet, lai to šķērsotu, jārē­ķina ne mazāk kā trīs dienas, ņemot vērā nepieciešamās pauzes, turklāt ezera ūdeņi vēl ir aizsaluši.

—   Otrā pusē ir vēl viens pārnesiens?… — pētīdams karti, ierunājās Samijs Skims.

—   Nē, tā ir nepilnu jūdzi garā Karibū upīte, kas Be­neta ezeru savieno ar Tagiša ezeru, kurš turpinās septi­ņas vai astoņas jūdzes un dod pieeju Mārša ezeram, kas ir apmēram tikpat liels. Tiesa, atstājot šo ezeru, nāksies izsekot upes likumiem kādu desmit jūdžu garumā, un uz tās straumes aizsākas Vaithorsas krāces. Tās pārvarēt ap­mēram vienu jūdzi garā posmā ir ļoti grūti un dažkārt arī ļoti bīstami. Tad tiek sasniegta Takenas upes sateka, kas ved uz Lebārža ezera galu. Tieši šajā posmā, kad jādodas pāri Vaithorsas krācēm, iespējama vislielākā aiz­ķeršanās. Lebārža ezera augštecē reiz jau esmu aizkavē­jies veselu nedēļu.

—   Vai šis ezers nav kuģojams?… — vaicāja Bens Redls.

—    Lieliski kuģojamas visas tā trīspadsmit jūdzes, — at­bildēja Bils Stells. — Bet nebūtu ieteicams tur atrasties ledus iešanas laikā. Tas būtu īsts brīnums, ja laiva netiktu saspiesta starp ledus gabaliem, kas dreifē uz Lūisas upi. Labāk to darīt, kamēr pieturas aukstums, un ezers vēl ir aizsalis…

—   Tas ir krietni vien ilgāk, — Samijs Skims piezīmēja.

—   Tas ir krietni vien drošāk, — Izlūks precizēja. — Es to esmu pieredzējis, ne reizi vien esmu tur atradies ledus ie­šanas laikā, neticēdams, ka kāds spēs no tā izkļūt dzīvs.

—   Gan jau tikuši līdz Lebārža ezeram, redzēsim kā jārī­kojas tālāk, — paziņoja Bens Redls.

—   O, es nedomāju, ka mēs tiksim aizkavēti, — atbildēja Bils Stells. — Vasara šogad neliekas priekšlaicīga…

—   Un pēc kā jūs to spriežat? — Samijs Skims jautāja.

—   Pec savanas irbju, meža irbju, kā ari citu spalvu me­dījumu trūkuma…

—   To gan var tikai nožēlot, — atbildēja Samijs Skims, — man ies secen izdevība pāris reizes izšaut no bises.

—   Visam savs laiks, — attrauca Izlūks. — Vispirms pa­domāsim, kā tikt laukā no ši ezeru loka! Kad tas būs pār­varēts, kad mūsu laiva nonāks starp Lūisas un Jukonas krastiem, ja medījums liks sevi manīt, Skima kungs, jūs va­rēsiet to šaut, cik tik labpatīk…

—   Un tas nāks par labu mūsu pārtikas krājumiem, Bil.

—   Vai, izņemot dažus pārnesienus, līdz Dousonai mūs nogādās laiva?… — Bens Redls turpināja izjautāt Izlūku.

—   Taisnā ceļā, Redla kungs, un kopumā ņemot, pa ūdeni ceļojums ir visvieglākais.

—   Kāds ir attālums pa Lūisas un Jukonas upi, kas šķir Lebārža ezeru no Klondaikas?… — jautāja Bens Radis.

—   Apmēram piecdesmit jūdzes, rēķinot līkumus.

—   Es redzu, ka mēs vēl ne tuvu neesam galā… — pazi­ņoja Samijs Skims.

—   Nepavisam ne, — Izlūks atbildēja. — Sasnieguši Lū­isas upi ezera ziemeļu galā, mēs, kā to rāda ši karte, vēl nebūsim pat pusceļā.

—    Bet man ir pamats domāt, ka mēs vairs nesaskarsi- mies ar tik lielām grūtībām kā Čilkutas pārejā… — iestar­pināja Bens Redls.

—    To varu droši apgalvot, — Bils Stells paziņoja. — Pēc piecām vai sešām nedēļām, kad ūdens straumes būs brīvas, ceļojums noritēs bez pūlēm. Bet maija sākumā, kad sezona vēl nav sākusies, tas var ievilkties…

—   Vai jūs varat noteikt tā ilgumu ari tad, ja apstākļi ir labvēlīgi? — Samijs Skims jautāja.

—   Nē, — atbildēja Bils Stells. — Esmu sastapis ceļotā­jus, kuri no Skagvejas līdz Dousonai tikuši trijās nedēļās, un tādus, kuriem tas prasījis ne mazāk kā divus mēnešus. Vēlreiz atkārtoju, visu nosaka laiks, kurā jādodas ceļā.

—    Es ceru, ka mēs Klondaikā ieradīsimies jūnija pirma­jā nedēļā!… — iesaucās Bens Redls.

—    Es ari ceru, — atbildēja Bils Stells, — bet negribu apsolīt.

—    Nu ko, — Samijs Skims viņus pārtrauca, — ņemot vērā, ka mums priekšā stāv šis grūtais ceļojums, uzkrāsim spēkus, un, tā kā mums ir iespēja pārlaist nakti Lindemana ezera apmetnē, dosimies pie miera!

Tā bija viena no brīnišķīgākajām naktīm, kādu abi brā­lēni bija piedzīvojuši kopš aizbraukšanas no Vankūveras. Degdamas ar lielu liesmu, krāsniņas labi aizsargātajā un noslēgtajā mājelē uzturēja siltumu.

Nākamajā dienā, 8. maijā, dzīvojamā telpā pirmās parā­dījās māsa Marta un māsa Madlēna.

Viņas ņēmās uzvārīt kafiju, un, kad tur ieradās Bens Redls un Samijs Skims, viņi uz galda atrada divas kūpošas tases.

Tā bija visa maltīte pirms došanās ceļā pāri Lindemana ezeram.

Aizbraukšanai nevajadzēja notikt ātrāk par pulksten deviņiem.

Pēc Bila Stella domām, ar pus dienu pietika, lai sa­sniegtu ezera galu un Beneta ezera apmetni, kur daudzmaz līdzīgos apstākļos tiks pavadīta nākamā nakts.

Uz Izlūka lēmumiem varēja paļauties, jo viņam bija pie­redze visā, kas attiecās uz šo ceļojumu, un abi brālēni ļāva viņam pilnīgu rīcības brīvību.

Ja mājā temperatūra bija septiņi grādi virs nulles, laukā termometrs rādija mīnus piecpadsmit. Šī starpība lika rīko­ties ar zināmu piesardzību.

Brokastu laikā, visā dalīdamies ar abām mūķenēm, Sa­mijs Skims ieteica viņām saģērbties ļoti silti, pirms doties uz laivu, kuru suņu pajūgam būs jāvelk pāri ezeram

—   Segu mums netrūkst, — viņš teica, — un aukstums Mizērikordas māsas nesaudzē vairāk kā citus ceļotājus. Vai nu jūsu ordeņa noteikumi to atļauj, vai ne, jūs no galvas līdz papēžiem cieši ievīstīsieties kažokādās.

—   Tas nebūt nav aizliegts, — smaidīdama atbildēja māsa Madlēna.

—   Lai tā būtu, — Samijs Skims sacīja, — bet aizliegts ir bezjēdzīgi pakļaut sevi briesmām, un mēs ceram, manas māsas, ka Dousonā jūs ievērosiet zināmu piesardzību, ko prasa šis nejaukais klimats, kurā mēdz būt piecdesmit grādu liels sals.

—   Ziema… — piebilda Bens Redls.

—     Jā… ziema, — Samijs Skims attrauca. — Un tagad, manas māsas, saģērbieties silti jo silti un dodamies ceļā.

Pulkstenis bija deviņi, kad tika dots aizbraukšanas sig­nāls. Vīriem, kuri bija pavadījuši Izlūku no Skagvejas, va­jadzēja viņam sekot līdz Klondaikai. Viņu pakalpojumi būs ļoti noderīgi, vadot laivu, kas bija pārtaisīta par kamanām, līdz brīdim, kad tā varēs kuģot pa ezeriem un doties lejup pa Lūisas vai Jukonas straumi.

Kas attiecās uz suņiem, tie piederēja sugai, kura šai ap­vidū bija neparasti labi aklimatizējusies. Šie dzīvnieki, bez spalvām uz ķepām, varēja skriet pa sniegu, neriskējot sapī­ties. Tomēr, kaut arī pieradināti, viņi bija pa pusei mežo­nīgi, kā vilki vai lapsas. Tikai ar glāstiem un saldumiem dzinējiem izdevās tos savaldīt.

Starp Bila Stella vīriem bija kāds locis, kuram tika uzti­cēta laivas vadība.

Tas bija kāds Klondaikas indiānis, saukts Neluto. Viņš joti labi pārzināja savu amatu un visas tās grūtības, kas rodas, šķērsojot ezerus, krāces un upes. Jau deviņus gadus viņš pie Izlūka strādāja šo loča darbu un uz viņa prasmi varēja paļauties.

Apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs, veiklām rokām, nenogurdināms staigātājs, Neluto nelīdzinājās šo teritoriju indiāņiem, kā to bija novērojis Samijs Skims.

Parasti Kolumbijas, tāpat kā Aļaskas indiāņi ir neglīti, slikti veidoti, šauriem pleciem, vārgiem augumiem — rase, kas sliecas izmirt. Viņi nav eskimosi, kaut gan viņiem ir šo cilšu ļoti tumšā ādas krāsa, un jo sevišķu līdzību ar tiem rada viņu taukainie, garie un plīvojošie mati, kas brīvi krīt pār pleciem.

Pirms iesaistīšanas Izlūka personālā indiānis bija kalpo­jis Hudzona līča kompānijas dienestā par gidu zvērādu medniekiem šajās plašajās teritorijās. Viņš lieliski pazina zemi, pat daļu reģiona otrpus Dousonas, lejup pa Jukonas straumi līdz polārā loka robežai. Pārsvarā būdams mazru­nīgs, Neluto tomēr prata angliski pietiekami labi, lai sa­prastu un tiktu saprasts. Citādi ārpus darba lietām viņš tikpat kā nerunāja, un, kā saka, vārdus viņam vajadzēja vilkt laukā ar knīpstangām. Neko daudz par zelta reģiona iecirkņu apgūšanu Bens Redls un Samijs Skims no viņa neuzzināja.

Tomēr šis vīrs, pieradis pie Klondaikas gaisa, varēja daudz par to pastāstīt. Uzsākot sarunu, Bens Redls vispirms viņam jautāja, ko viņš domājot par laiku, un vai, pēc viņa domām, ledus iešanai ezeros vajadzēja sākties drīz.

Tā kā indiānis neatbildēja, bez šaubām, tādēļ, ka jautā­jumu uzdeva svešinieks, Bils Stells iejaucās un atkārtoja jautājumu. Tad Neluto atbildēja, ka, viņaprāt, lielo salu beigas pienākšot piecpadsmit dienu laikā, un, ka pirms tam neesot pamata paredzēt ne atkusni, ne ledus iešanu.

No šī apgalvojuma varēja secināt, ka ceļojuma sākumā laiva nesastaps brīvus ūdeņus, vismaz straujas pārmaiņas atmosfērā nav paredzamas, kas šajos platuma grādos ir visai pārsteidzoši. Viens bija droši — uz Lindemana ezera paredzama nevis kuģošana, bet kamanu braukšana. Tomēr mūķenes laivā, kas slīdēja uz vieniem sāniem, atrada vietu, un vīri tai sekoja kājām.

Uzsākot ceļu, neiztika bez saucieniem un pātagām, lai iekustinātu pajūgu. Turklāt kustība uz ezera bija visai dzīva — vairāki simti emigrantu un visu veidu braucamie.

Ta kā ledus bija līdzens, Bens Redls un Samijs Skims bija apāvuši mokasīnus, un, ja nebūtu nepieciešams turēties aiz laivas, viņi ezeru būtu šķērsojuši pusstundas laikā. Tomēr labāk, lai karavāna neizklīst un nemitīgi atrodas Iz­lūka uzraudzībā.

Laiks bija rāms, iepriekšējās dienas asais vējš bija atslā- bis. Taču aukstums turējās ap divpadsmit grādiem zem nul­les — visnotaļ labvēlīgs apstāklis, lai atvieglotu iešanu, ko sniega vētras izvērš tik mokošu. Taču ceļš nevedās ātri, turklāt mūķenes zināmu ceļa daļu vēlējas iet kājām. Dažās vietās ledus kļuva tik nelīdzens, un laiva pārcieta tādus sa­tricinājumus, ka bija grūti tajā noturēties, un tā draudēja apgāzties.

īsi sakot, astoņus Lindemana ezera kilometrus ceļotāji nevarēja pieveikt ātrāk par vienpadsmitiem rītā. Attālums, kas to šķir no Beneta ezera, kaut arī tikai pusjūdzi liels, prasīja vēl vienu stundu. Tātad Izlūks un viņa karavāna ezera dienvidu gala apmetnē ieradās pusdienlaikā.

IX

NO BENETA EZERA UZ DOUSONU

Beneta ezers, viens no plašākajiem šajā apkārtnē, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās desmit jūdžu garumā.

Ja tvaikoņi — tie vēl tikai jāievieš — ceļotājus nogādā­tu līdz Vaithorsas krācēm, ja otrpus šim krācēm citi tvaiko­ņi tos aizvestu līdz Lebārža ezera ziemeļu galam, cik daudzas ķibeles, likstas un ciešanas tiktu aiztaupitas, līdz viņi sasniegtu Lūisas upi, kas pie Fortselkērkas ietek Juko- nā. Tiesa gan, šie transporta līdzekļi varētu uzsākt kursēt tikai tad, kad ledus ezeros un upēs būtu izgājis, un tas dažkārt turpinās līdz pat maija pēdējām dienām. Pēc tam vēl jāpārvar attālums līdz Dousonai, kas arī nav no maza­jiem, jo tiek lēsts apmēram simt divdesmit līdz simt trīsdes­mit jūdžu.

Tātad šajā laikā tvaikoņi nekursēja ne ezeros, ne pa Lūisas upi. Tas bija vēl tikai projekts, gluži kā dzelzceļš ar sākuma punktu Skagvejā, un izceļotājiem bija jāsamierinās ar mokpilnu ceļojumu. Acīmredzot, kad Klondaika būs iz­rakņāta un iztukšota līdz pat visapslēptākajām dzīlēm, kalnraču pūlis atstās zemi, lai tajā nekad vairs neatgrieztos. Bet varbūt aizritēs vēl pusgadsimts, līdz kaplis būs izcēlis pēdējo zelta gabalu.

Beneta ezera apmetnē ļaužu pieplūdums bija tikpat liels kā Šīpkempā pie Čilkutas pārejas un pie Lindemana ezera. Tajā uzturējās vairāki tūkstoši cilvēku, gaidīdami iespēju turpināt ceļu. Visās malās bija uzslietas teltis, ko drīzumā, ja plūsma uz Klondaiku turpināsies vēl dažus gadus, aizstās būdas un mājas.

Jau tagad šīs pilsētas iedīglī bija atrodamas iebraucamās vietas, kas pamazām kļuva par viesnīcām. Un vai tajās, par spīti pilnigam komforta trūkumam, jau tagad par guļvietām un ēdienu netika pieprasīta milzu nauda? Turklāt apmetnē bija ierīkots arī policijas iecirknis, un ezera krastos, kas noauguši ar kokiem, šur tur aktīvi darbojās kokzāģētavas un kuģu būvētavas.

Policisti strādāja ne tikai apmetnes robežās. Kanādas valdība bija norīkojusi viņus visā teritorijā. Likumsargu darbs šajā avantūristu pasaulē bieži vien bija bīstams, un tikai ar grūtībām tie spēja nodrošināt kārtību un drošību uz Klondaikas ceļiem.

Savās laika prognozēs indiānis Neluto nebija kļūdījies. Pēcpusdienā atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pūšot no dienvidiem, termometra stabiņš uzkāpa līdz nullei pēc Celsija — pazīmes, kas nevarēja pievilt. Tas liecināja par aukstās sezonas beigām, tātad atkusnis izraisīs ledus ie­šanu, un ezeru ūdeņi un straumes taps brīvi kuģošanai.

Maija pirmajā nedēļā Beneta ezera virsma vairs nebija pilnīgi aizsalusi. Starp ledus laukumiem pavērās ejas, pa kurām laivas varētu izbraukt. Četrdesmit kilometri, ciktāl ezers stiepās, bez šaubām, dubultotos, bet tā vismaz varētu izvairīties no laivu vilkšanas, un, ja kuģošana notiktu vai nu ar airu, vai buru palīdzību, varētu pat iegūt laiku. Jeb­kurā gadījumā ezera šķērsošana sagādātu mazāk pūļu.

Pēcpusdienā temperatūra uzkāpa vēl augstāk. Daži ledus- gabali sāka dreifēt uz ziemeļiem. Ja nākamajā naktī sals spēji neatsāksies, Izlūks bez grūtībām sasniegs ezera ziemeļu galu.

Samijs Skims, Bens Redls un Mizērikordas māsas līdz nākamajai dienai patvērumu rada vienā no apmetnes māji­ņām. Lai gan tur viņi netika izguldīti ar tādām ērtībām kā iepriekšējā vakarā pie Izlūka, vismaz nebija jāpacieš ap­metnes kņada.

Naktī temperatūra nekritās. Un, kad atausa diena, 9. maijs, Bils Stells secināja, ka kuģot varēs visai labvēlīgos apstākļos. Vējš pūta no dienvidiem, nekļūdams dzestrāks, mākoņi drūzmējās augstu debesīs, un vējš, ja tā turpināsies, ļaus izmantot buru.

Kopš rītausmas Izlūks darbojās gar laivu — krāva tajā bagāžu un pārtiku. Šajā nodarbē palīdzēja Neluto un četri kanādieši, kuri parasti, vadot izceļotājus no Skagvejas uz Dousonu, veidoja viņa komandu.

Kad abi brālēni viņam krastā pievienojās, tika uzsākta saruna.

—   Nu ko, — Izlūkam jautāja Samijs Skims, — kāds jums rādās laiks? Vai ar Klondaikas ziemas saliem būtu cauri?

—    Es negribētu to apgalvot, — atbildēja Izlūks, — bet liekas — upes un ezeri drīzumā atkusis. Turklāt, izvēloties šo ceļu, pat ja tas prasīs vairāk laika, mūsu laivai…

—    Nevajadzēs atstāt savu dabisko elementu, — no­beidza Samijs Skims.

—   Un ko par to domā Neluto? — ierunājās Bens Redls.

—   Viņš ir ar mani vienisprātis, — Izlūks atbildēja.

—     Bet vai nav jābaidās no dreifējošiem ledusgaba- liem?…

—   Mūsu locis ir pieredzējis un darīs visu iespējamo, lai no tiem izvairītos, — atbildēja Izlūks. — Turklāt šī laiva ir izturīga, tā apliecinājusi sevi kuģojot ledus iešanas laikā, un briesmu gadījumā mēs varēsim viegli atrast patvērumu ezera krastā…

—   Krastā piestāt būtu visai nogurdinoši, — piezīmēja Samijs, — un vēlams, lai mēs to spētu aiztaupīt mūsu ceļa­biedrēm…

—   Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, Skima kungs, — attrauca Izlūks.

Tad, pasaucis Neluto, kurš bija nokāpis krastā, viņš tam teica:

—   Neluto, ko tu domā par ledus iešanu?…

—   Jau divas dienas kopš pirmie ledusgabali izkustēju­šies, — locis atbildēja. — Pēc tā var spriest, ka ezera augšgals ir brīvs…

—   Un vējš?…

—   Tas sacēlies divas stundas pirms rītausmas un ir mums labvēlīgs…

—   Bet vai pieturēsies?…

Neluto pagriezās un uzmeta skatienu apvārsnim dienvidu pusē, kuru kādu jūdzi tālāk piesedza Čilkutas masīvs. No tās puses lēni virzījās daži mākoņi, un pāri kalna sāniem slīdēja viegla migla.

Pastiepis roku šajā virzienā, locis atbildēja:

—   Manuprāt, vējš turēsies līdz vakaram.

—   Bet rit?… — jautāja Bens Radis.

—   Rit… tad jau redzēsim, — Neluto vienkārši noteica.

—   Dodamies ceļā, — nokomandēja Bils Stells, kuram pēc brīža pievienojās māsas.

Izlūka laiva bija liellaivas paveids, jeb drīzāk trīsdesmit piecas pēdas gara strūga. Tās pakaļgalu sedza nojume, zem kuras naktī un pa dienu, kā arī sniega vētru vai lietus laikā varēja patverties divi vai trīs cilvēki. ŠI plakandibene, kurā nesmēlās īpaši daudz ūdens, bija sešas pēdas plata, un tas laivai ]āva nest diezgan lielu buru. Masts bija apmē­ram sešas pēdas augsts. Sliktā laikā šis masts viegli atbrī­vojās no stiprinājuma, to noguldīja uz soliem, un laivu virzīja ar airiem.

Ņemot vērā buras izvietojumu un laivas formu, pūšot spēcīgam, nelabvēlīgam vējam, šis braucamais nebūtu va­dāms. Tomēr ar buru uz priekšu tikt varēja. Bieži vien ga­dījās arī tā, ka locim pa līkumainajām ejām starp ledusgabaliem nācās to vadīt pret vēju. Tad, nolaidis buru un mastu, viņš lika lietā airus, un četru kanādiešu spēcīgo roku vadīti, tie ļāva virzīties uz priekšu visai naski.

Ja salīdzina ar plašajiem Ziemeļamerikas iekšzemes eze­riem, kur vētras plosījās ar negantu spēku, Beneta ezera virs­ma bija mierīga. Šos Kanādas un Aļaskas kalnainos apvidus, tāpat kā Hudzona līci, kalni nespēja pasargāt no polārajām gaisa straumēm, ko vētras sagriež kājām gaisā, un kas ezeru ūdeņos saceļ milzīgus viļņus. Tādēļ laiva, kas nav paredzēta kuģošanai plašos ūdeņos, nespēj turēties vējam pretī un, ja laicīgi nevar sasniegt patvērumu, iet bojā.

Pulksten astoņos sagatavošanas darbi tika pabeigti, ba­gāža nogādāta laivā. Izlūks bija sagādājis pārtikas krājumu rezervi — konservētu gaļu, cepumus, tēju, kafiju, mučeli degvīna un ogļu krājumus krāsniņām, ko novietoja laivas priekšgalā. Turklāt viņi paļāvās uz zveju, jo šajos ūdeņos bija daudz zivju, kā arī uz medījumiem — pīlēm un mežir- bēm, kas mita ezera krastos.

Izlūks bija vienojies arī ar muitu, kas, kā zināms, ir ļoti prasīga. Tad nu nekavējoties varēja doties ceļā, un, kad bura bija uzvilkta, laiva pameta krastu.

Neluto nostājās pie stūres sviras aiz nojumes, zem kuras bija iekārtojušās māsas. Samijs Skims un Bens Redls ieņēma vietu līdzās Bilam Stellām. Četri viri laivas priekšgalā ar ķekšiem bīdīja sāņus ledusgabalus. Laiva pārvietojās pa diezgan platu plaisu, kura kādu pusjūdzi ļāva tai slīdēt aizvējā.

Loča galvenais uzdevums bija izvairīties no ledusgaba- liem, kas dreifēja lejup pa straumi, jo sadursme ar tiem varēja slikti beigties. Ne vienmēr tas bija tik viegli, jo pa ejām virzījās milzums laivu. Izmantojot ledus iešanu un labvēlīgo vēju, vairāki simti strūgu līdz ar rītausmu bija atstājušas Beneta ezera apmetni. Pa vidu šai flotilei bieži vien bija grūti izvairīties no sadursmēm. Un, kad laivas saskrējās, — kādi neganti kliedzieni, kādas lamas, kādi draudi atskanēja no visām pusēm, nemaz nerunājot par grūdienu un belzienu birumu starp laivu ekipāžām!

Bens un Samijs ziņkāri vēroja ezera labo krastu, kuram viņi tuvojās. Krasta smiltīs kuploja dzelteni ērkšķu krūmi, un aiz tiem slējās balti, sniegiem klāti meži. Arī tur darbojās zāģētavas, virs kuru šķindeļu jumtiem cēlās tvaiki un skanēja metāliska šņirkstoņa.

Varēja manīt arī krastos izkliedētas būdas, dažkārt indi­āņu ciemus, kuru iedzīvotāji pārtika no zvejas, un viņu lai­vas krasta smiltis gaidīja, kad kuģošana pa ezeru atkal būs iespējama.

Fonā pie paša apvāršņa iezīmējās dažas augstienes, kas tomēr nespēja pasargāt šo apvidu no ziemeļu ledai­najām strāvām.

Miglu, kas kopš rīta bija krājusies dienvidu pusē, rā­mais vējš nebija izkliedējis. Saule tai nespēja izlauzties, un bija pamats bažām, ka šī migla nolaidīsies līdz ūdens virsmai. Šādos apstākļos kuģot starp dreifējošiem ledus- gabaliem būtu tikpat kā neiespējami. Labākais, ko tādā gadījumā varēja darīt, bija piestāt krastā un nogaidīt, līdz laiks atkal mainīsies.

Pēcpusdienā laiva saskrējās ar kādu policijas laivu, kas riņķoja pa ezera ejām un dažkārt iejaucās ceļotāju ķīvi­ņos. Izlūks pazina laivas priekšnieku, un viņi pārmija dažus vārdus:

—   Vēl arvien emigranti, kas no Skagvejas dodas uz Klondaiku?

—   Jā, — atbildēja kanādietis, — vairāk nekā vajag….

—   Un vairāk nekā no turienes atgriezīsies…

—     Tas ir droši! Cik ir tādu, kas šķērsojuši Beneta ezeru?…

—   Apmēram piecpadsmit tūkstoši.

—   Un tas vēl arvien turpinās?…

—   Kā redzat.

—   Vai ledus iet arī lejtecē?

—   Tā runā.

—   Tātad Jukonu iespējams sasniegt kuģojot…

—   Jā, ja nepieņemsies sals.

—   Uz to var cerēt?…

—   Liekas, ka var.

—   Paldies.

—   Laimīgu ceļu!

Laiks bija rāms, un uz Beneta ezera nekādi šķēršļi ne­gadījās, tomēr ceļš nevedās tik ātri, un divas naktis pārlai­duši uz ezera, ceļotāji tā otrā galā nonāca tikai 10. maija pēcpusdienā.

Šai vietā sākās mazā Karibū upīte, drīzāk kanāls, kas pēc nepilnas jūdzes ietek Tagiša ezerā.

Aizbraukšanai vajadzēja notikt tikai nākamajā dienā pēc nakšņošanas. Apmetni izveidot nebija nepieciešams, Izlū­kam un viņa pasažieriem pietika ar laivu.

Samijs Skims gribēja izmantot dienas pēdējās stundas, lai tuvējos laukos nomedītu kādu mežirbi. Viņš pārnesa vairākus pārus, arī dažas pīles. Šajā ezera apkārtnē putnu bija varen daudz un ar tiem būtu iespējams nodrošināties visam ceļoju­mam,. Samijs Skims bija labs mednieks, un Bens Redls, kurš pievienojās brālēnam, nebija mazāk izveicīgs. No sausiem za­riem viņi krastā sakūra uguni, un, izcepts uz sprakstošas lies­mas, medījums tika atzīts par lielisku.

Septiņarpus jūdzes garo Tagiša ezeru šaura plaisa, ko pa nakti bija aizsprostojis ledus, savienoja ar Mārša ezeru. Negaidot, kad tā atbrīvosies, Izlūks, iznomājis mūļu pajūgu, nolēma kādu pusjūdzi laivu vilkt. Tādējādi nākamajā dienā būs iespējams turpināt kuģošanu pa Mārša ezeru.

Kaut arī viņi bija atstājuši Skagveju pirms divpadsmit dienām, Bilam Stellām un viņa ceļabiedriem vēl bija jāveic simtu sešdesmit divi kilometri.

Lai šķērsotu Mārša ezeru visā septiņarpus jūdžu garumā, viņiem vajadzēja vismaz četrdesmit astoņas stundas. Vējš sāka pūst no ziemeļiem, un, nebūdams pārāk stiprs, ceļotā­jiem nebija diezko labvēlīgs. Izmantot buru kļuva neiespē­jami, un ar airiem ātri tikt uz priekšu nebija ko cerēt.

Kuģojot allaž bija redzami ezera austrumu un rietumu krasti, jo tas bija tikai trīs kilometrus plats. Ezeru ieskāva augsti, gleznaini pakalni, ko sarma un sniegs darīja gaužām baltus. Laivu kustība nešķita tik liela kā uz Beneta ezera, jo daudzas laivas, šķēršļu kavētas, bija atpalikušas.

Mārša ezera galā pieturvieta tika ierīkota 13. maija pēc­pusdienā, un, izpētījis karti, Bens Redls Izlūkam teica:

—   Vai mums vēl jāšķērso tikai viens ezers, pēdējais šai apvidū?

—   Jā, Redla kungs, — atbildēja Bils Stells, — tas ir Lebārža ezers. Bet tieši šajā ceļojuma daļā gaidāmi vislielā­kie sarežģījumi…

—  Jūs taču neteiksiet, ka mums būs jāvelk laiva pa Lūisas upi, kas abus ezerus savieno un plūst tālāk uz ziemeļiem?

—    Pa upi ne, bet pa zemi jā, — atbildēja Bils Stells.

—   Pārvarēt Vaithorsas krāces bez vilkšanas nav iespējams. Tas allaž bijis ļoti bīstams posms, kur galu dabūjis ne viens vien.

Kuģojot starp Skagveju un Dousonu, šīs krāces rada visnopietnākās briesmas. No astoņdesmit pieciem kilomet­riem, kas šķir Mārša ezeru no Lebārža ezera, tās aizņem trīs, turklāt šajā nelielajā posmā upes kritums nav zemāks par trīsdesmit divām pēdām. Bez tam ūdeņi ir pilni akme­ņiem, pret kuriem, straumes mestas, laivas nenovēršami sašķīst.

—    Tātad doties pa upes stāvajiem krastiem nav iespē­jams? — Samijs Skims jautāja.

—   Tie ir necaurejami, — Izlūks atbildēja. — Bet patla­ban top sliežu ceļš, pa kuru piekrautās laivas aizgādās krāču lejtecē.

—   Un tā kā šis ceļš vēl tikai top, — turpināja Samijs,

—   tātad nav pabeigts, Izlūk…

—   Nē, kaut gan pie tā strādā simtiem strādnieku.

—   Un jūs redzēsiet, mans brašais Bil, ka tas nebūs pa­beigts, kad mēs atgriezīsimies…

—   Ja nepaliksiet Klondaikā ilgāk, nekā esat nodomāju­ši, — atbildēja Bils Stells. — Visi labi zina, kad uz turieni dodas, bet nezina, kad no tās atgriezīsies…

—   Dzirdi, Ben, — sacīja Samijs, vērsdamies pie brālē­na. Bet viņš pat nemēģināja atbildēt.

Nākamās dienas pēcpusdienā, 15. maijā, laiva, slidot pa upi lejup, sasniedza Vaithorsas krāces. Izlūka laiva nebija vienīgā, kas uzdrīkstējās doties šajā bīstamajā ejā. Sekoja arī citas, un cik nebija tādu, kas, būdamas augštecē, tā arī neparādīsies lejtecē!…

Skaidrs, ka loči, kas nolīgti, lai šķērsotu šīs trīs kilometrus garās Vaithorsas krāces, prasīja augstāku samaksu. Tā kā tā sastādīja simt piecdesmit franku, viņi labi nopelnīja un šo ie­nesīgo darbu nedomāja mainīt pret zelta meklētāju amatu.

Pirms laivas tiek palaistas pa straumi, tās bieži vien ne­pieciešams atbrīvot no daļas kravas, kas tiek paņemta vēlāk. Šādi atvieglotas laivas drošāk iespējams vadīt starp akmeņiem.

Bet Izlūks, kura laivā nebija smaga krava, nedomāja, ka tas ir nepieciešams, un Neluto piekrita viņa domām. Tur­klāt abi divi lieliski pārzināja straumi.

—    Jums ne no kā nav jābaidās, — Izlūks drošināja mūķenes.

—   Mēs jums uzticamies, — māsa Marta atbildēja.

Šajā vietā straumes ātrums bija piecas jūdzes stundā. Lai pieveiktu šos trīs krāču kilometrus, nevajadzēja ilgu laiku. Bet starp akmeņiem, kas kaprīzi izkaisīti starp abiem kras­tiem, lai izvairītos no ledusgabaliem, neskaitāmām zemū­dens klintīm, kas satriektu pašu pamatīgāko laivu, bija jāmet tik daudz likumu, ka tas ievērojami paildzināja ceļu. Laivai vairākkārt draudēja sadursmes vai nu ar ledusgaba­liem vai kādu citu laivu, un tikai Neluto prasme paglāba to no bēdīga iznākuma.

—   Uzmanību… uzmanību! — Izlūks iesaucās, kad laiva bija pārvarējusi trīs ceturtdaļas posma.

Lai nepārkristu pāri laivas malām, vajadzēja cieši turē­ties pie soliem. Pēdējais krāču ūdenskritums bija visbīsta­mākais, un tieši tur notika visvairāk nelaimes gadījumu. Bet Neluto bija vērīga acs, droša roka, nesatricināma aukstasi­nība, un Izlūks zināja, ka uz viņu var paļauties.

Tomēr pa vidu šīm mutuļojošajām un krācošajām strau­mēm nebija iespējams izvairīties no ūdens sasmelšanās laivā, bet vīri ātri to atbrīvoja no šīs nevēlamās kravas, un aiz ūdenskrituma tā atkal bija drošībā.

Kad laiva, tā sacīt, iedūrās tukšumā, abi brālēni pauda zināmas emocijas. Bet māsas aizvērtām acīm pārkrustījās ar trīcošu roku.

—   Un tagad, — cerīgi iesaucās Samijs Skims, — bries­mīgākais ir garām, Bil?…

—   Bez šaubām, — piemetināja Bens Redls.

—    Kungi, mums vēl tikai jāšķērso Lebārža ezers un jā­veic apmēram simtu sešdesmit jūdzes pa Lūisas upi, — pa­ziņoja Izlūks. — Izņemot vienu vai divas sarežģītākas pārejas, ko, protams, nevar salīdzināt ar Vaithorsas krā­cēm, grūtākais ir aiz muguras.

—    Tad nu, manas māsas, — smiedamies piebilda Sa­mijs Skims, — vēl tikai simt sešdesmit jūdžu, mēs, tā teikt, esam tikpat kā klāt, un jums ne par ko vairs nav jāuztraucas.

—   Un tomēr… par jums, kungi, — māsa Madlēna iebil­da, — jo atpakaļceļā jums atkal būs jāpārvar šīs krāces, kas varbūt būs vēl bīstamākas…

—   Jums taisnība, māsa, — sacīja Samijs, — un droši vien prātīgāk būs nemaz neatgriezties!…

—   Vismaz, kamēr sliežu ceļš nebūs lietošanas kārtībā, — piezīmēja Bens.

—   Ja tikai mēs gaidīsim gadu vai divus, Ben…

Bet kas būtu vēl labāk, kas darītu ceļojumu vēl vieglāku, ja ne dzelzceļš, kura būve no Skagvejas līdz Vaithorsas krācēm, un tālāk līdz Dousonai tika jau apspriesta. No tā brīža — nekādas kuģošanas pa ezeriem, nekādu grūtību. Lai no Čilkutas nokļūtu Klondaikā, būs vajadzīgs mazāk dienu nekā pašreiz nedēļu. Taču kad vēl nonāks līdz šo projektu īstenošanai, un vai darbi vispār tiks uzsākti?

Kad 16. maija vakarā Izlūka karavāna sasniedza Lebārža ezera tālāko punktu, no Skagvejas viņus šķīra trīssimt pieci kilometri.

Vispirms apspriedies ar Neluto, Bils Stells šajā apmetnē nolēma apstāties uz divdesmit četrām stundām. No ziemeļu puses pūta spēcīgs vējš. Baidīdamies, ka varētu sacelties liela vētra, locis uzskatīja, ka mēģināt šķērsot ezeru šajos apstāk­ļos ir bīstami. Turklāt pat ar airu palīdzību laiva tikai ar grū­tībām varētu sasniegt brīvos ūdeņus, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēja brāzmas ledus dreifēšanu bija apturējušas. Varēja notikt, ka izveidojas ledus sastrēgums, jo temperatūra kritās un ter­mometrs rādīja jau divus grādus zem nulles.

Šajā apmetnē, kas veidota pēc tāda paša plānojuma un tām pašām vajadzībām kā Lindemana un Beneta ezera ap­metnes, bija jau kādas simt mājas un būdas. Vienu no šīm mājām greznoja viesnīcas nosaukums, un lieki būtu minēt, ka cenas tajā bija neparasti augstas un ērtību nekādu. Tomēr Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes varēja atrast brīvas istabas.

Vakarā, sapulcējušies viesnīcas zālē, abi brālēni un Bils Stells apsprieda ceļojuma iespējamo ilgumu.

—    Kad būsim šķērsojuši Lebārža ezeru un izbraukuši Lūisas upi, — Izlūks teica, — mēs nevarēsim veikt vairāk kā četras, piecas jūdzes dienā. Un tā kā līdz Dousonai vēl ir simt sešdesmit jūdžu, rēķinu, ka tur ierasties varēsim ne ātrāk kā jūnija pirmajā nedēļā.

—   Tātad mēs nekuģosim nakti? — Bens Redls jautāja.

—   Tas būtu neapdomīgi, jo Lūisa ir pilna ar ledusgaba­liem, — Stells atbildēja. — Neluto negrib riskēt…

—   Tātad mēs piestāsim vai nu vienā vai otrā krastā, — Samijs Skims piezīmēja.

—   Jā, Skima kungs, un, ja tuvumā būs medījums, jums būs gana laika doties labās medībās…

—   Es nekavēšos raidīt pāris labu bises šāvienu.

—   Jums tādu iespēju netrūks, esmu par to pārliecināts.

—   Bet vai, ierodoties Klondaikā tikai jūnija pirmajā ne­dēļā, nebūs jau par vēlu sākt izmantot zemes gabalu?… — vaicāja Bens Redls.

—   Nē, Redla kungs, — Izlūks atbildēja. — Padomājiet par tiem tūkstošiem emigrantu, kas palikuši iepakaļ un tur ieradīsies tikai pēc mums. Darbus uzsākt iespējams tikai jū­nija vidū, kad zeme pilnīgi atkus.usi.

—   Turklāt mums tas ir mazsvarīgi, — Samijs piemetināja. — Ne jau lai rakņātos 129. iecirknī, mēs turp dodamies, bet, lai to pārdotu par izdevīgāko cenu. Un, cerot, ka šis darījums mūs tur aizkavēs tikai līdz jūlijam, mums būs pietiekoši laika atgriezties Monreālā, pirms iestājas ziema.

Apmēram piecdesmit kilometru garais Lebārža ezers sa­stāvēja no divām daļām, kas saplūda vietā, no kuras iztek Lūisas upe, lai tālāk plūstu ziemeļu virzienā. Uzsākot ceļu 18. maija ritā, lai šķērsotu ezera pirmo daļu, laivai va­jadzēja četrdesmit astoņas stundas.

20. maija pēcpusdienā ap pulksten pieciem Izlūks un viņa biedri, pārcietuši stipras vētras, sasniedz Lūisas ūde­ņus, kas nogriežas uz ziemeļaustrumiem un turpinās līdz pat Fortselkērkai. Nākamajā dienā laiva uzsāka ceļu starp kustīgajiem ledusgabaliem, cik iespējams turēdamās upes vidū, kur straume veidoja brīvu eju.

Vakarā ap pulksten pieciem Izlūks deva rīkojumu pie­stāt labajā krastā, kur cerēja pārlaist nakti. Samijs Skims tūdaļ kāpa malā. Pēc neilga brīža atskanēja vairāki šā­vieni, un pāris pīļu un mežirbju atļāva ietaupīt konservus vakariņām.

Uz šādu naktsguļu iekārtojās ne tikai Bils Stells, bet ari citas laivas, kas devās lejup pa Lūisas straumi, un krastos iedegās vairāku apmetņu ugunskuri.

Sākot no šodienas, atkušņa jautājums šķita atrisināts. Dienvidu vēja ietekmē termometrs turējās piecus līdz sešus grādus virs nulles. Vairs nebija jāraizējas, ka upe varētu aizsalt. Ceļotājiem sava mantība vairs nebija ne jāvelk, ne jānes. Droši vien Lindemana, Beneta, Tagiša, Mārša un Lebārža ezeri jau bija brīvi no ledus, un straume ātri nesa ledusgabalus uz lejteci.

Šo naksnīgo apmetņu laikā ar plēsīgiem dzīvniekiem ne­bija jāsastopas. Lūisas apkārtnē nekas neliecināja par lāču klātbūtni, un Samijam par lielu nožēlu nepavērās iespēja pieveikt vienu no šiem lieliskajiem ķepaiņiem. Tomēr re­vanša dēļ vajadzēja aizstāvēties pret odiem, kas miriādēm uzbruka krastiem un, saglabājot uguni visu nakti, tikai ar grūtībām izdevās izvairīties no to sāpīgajiem un nepatīka­majiem dzēlieniem.

Nobraukuši kādus piecdesmit kilometrus pa Lūisas upi, Izlūks un viņa biedri 23. maija pēcpusdienā ieraudzīja Hu- talingas upes sateku, bet nākamajā dienā Bigsamenu — divas Lūisas pietekas. Varēja manīt, kā šo pieteku iespaidā upes zilie ūdeņi mainīja krāsu. Nākamajā dienā laiva brau­ca garām Volšas grīvai. Kalnrači šo vietu bija pametuši, klīda runas, ka tā esot tukša kā pēdīgā nabaga kabata.

Tālāk sekoja Kasjāra — smilšu sēklis, kurš virs ūdens parādās tikai bēguma posmā, un uz kura daži zelta meklē­tāji mēneša laikā iemantoja trīsdesmit tūkstošus franku zeltā, un kur vēl aizvien iegūstami šī cēlmetāla putekļi.

Labam laikam mijoties ar sliktu, ceļojums turpinājās, bet aukstums nelika sevi daudz just. Laiva uz priekšu virzījās te ar airu, te buru palīdzību, un dažās ļoti līkumainās ejās vīriem vajadzēja to vilkt virvē. Bet, virzoties gar krastiem, kur slējās augstas klintis, bija jāievēro piesardzība, jo no tiem dažkārt vēlās milzīgas lavīnas.

30. maijā lielākā daļa Jukonas augšteces Lūisas bija veikta. Karavāna atradās kādas sešdesmit jūdzes no Lebār­ža ezera. Tālāk jāpārvar Faivfingeras krāces. Bez zināmas piepūles tas nebija izdarāms. Upi šajā vietā aizsprosto pie­cas salas, kas veido lielus atvarus un pat ūdenskritumus, no kuriem locim jāuzmanās. Pēc Neluto domām, piesardzī­ba nekaitētu, vajadzētu piestāt krastā, jo, ūdens līmenim ceļoties, straume kļuva gandrīz nevaldāma. Bet, pārvarējuši šīs krāces un dažus lejteces kilometrus, pasažieri un pasa­žieres ieņēma vietas laivā, kas līdz pat Fortselkērkai, līdz

kurai to šķīra kādas divdesmit jūdzes, nopietnus šķēršļus vairs nesastapa.

31. maijā Izlūks apstājās Turīnas apmetnē, kas bija ierī­kota uz klints, nosētas ar pirmajiem pavasara ziediem — anemonēm, krokusiem, smaržīgiem paegļiem. Savas teltis tur bija uzslējuši neskaitāmi izceļotāji. Tā kā laivai bija ne­pieciešams mazs remonts, tā tur palika divdesmit četras stundas. Samijs Skims varēja ļauties savam vaļaspriekam. Medījumi, it īpaši pelēkie strazdi, tur bija pārpilnībā, un viņš būtu varējis medīt visu nakti, jo šajos platuma grādos un gada laikā tumsa starp saulrietu un saullēktu bija visai nosacīta.

Nākamajās divās dienās, pateicoties straumei, kas plūda ar ātrumu trīs jūdzes stundā, laiva naski pārvarēja upi. Otrā jūnija rītā, izgājusi cauri Maiersellas salu labirintiem, tā tuvojās kreisajam krastam un piestāja pie Fortselkērkas.

Šis forts 1848. gadā tika uzcelts Hudzona līča kompāni­jas aģentu aizsardzībai, bet 1852. gadā indiāņi to nopostīja un patlaban tas, kas reiz bija forts, ir vairs tikai labi apgā­dāts tirgus. Indiāņu būdu un emigrantu telšu ieskauts, tas aizsargā lielās artērijas no šis vietas — Jukonas — plato; šeit tajā ieplūst arī Peli, Jukonas galvenās labā krasta pie­tekas, ūdeņi.

Fortselkērkā Izlūks apgādājās ar pārtiku, viņš tur atrada visu, kas nepieciešams, tiesa par augstām cenām, jo pat visnecilākajā iebraucamajā vietā par visvienkāršāko maltīti bija jāmaksā trīs dolāri.

3. jūnija rītā pēc divdesmit četru stundu ilgas atpūtas laiva atkal uzsāka ceļu, šoreiz pa Jukonas straumi. Laiks bija ļoti nenoteikts, te lietus, te saulainas, skaidras debesis, bet lielais sals bija pazudis uz neatgriešanos, un temperatū­ra tuvojās desmit grādiem virs nulles.

Izlūks nepiestādams pabrauca garām Stjuartas upes sate­kai, kas arī sāka pievilkt zināmu skaitu zelta meklētāju, un arvien biežāk pie trīssimt kilometru garās straumes, kas nāk no austrumiem, parādījās iecirkņi. Tad laiva uz pus dienu apstājās Ožilvī, Jukonas labajā krastā.

Lejtecē upe bija jau ievērojami platāka, un laivas starp daudzajiem ledus gabaliem, kas dreifēja ziemeļu virzienā, varēja pārvietoties bez grūtībām.

Atstājuši aiz sevis Indiāņu upes un Sešdesmitjūdžu upes ietekas, kas atrodas četrdesmit astoņus kilomerus no Douso­nas pretējos krastos viena otrai iepretī, aizsteidzoties garām Beikerkrlka ietekai, Izlūks un viņa kompanjoni 6. jūnija pēc­pusdienā beidzot spēra kāju Klondaikas galvaspilsētā.

X

KLONDAIKĀ

Tas ir plašs rajons, ko reizē apskalo divu okeānu — Ziemeļu Ledus un Klusā okeāna — ūdeņi un šo Ziemeļ­amerikas daļu sauc par Aļasku. Tās platība ir pusotra miljona kvadrātkilometru. Krievu impērija to pārdeva ame­rikāņiem, kā runā, ne tik daudz simpatizējot Savienotajām Valstīm, cik aiz antipātijām pret Lielbritāniju. Katrā ziņā panākt, lai Aļaska nekļūst par amerikāņu īpašumu, bet kal­potu Kanādas vai Britu Kolumbijas paplašināšanai, būtu bijis grūti. Un, starp citu, vai nākotne neapstiprinās slave­no Monro doktrīnu «visu Ameriku amerikāņiem»?

Ja neņem vērā zelta dzīslas, diez vai būtu iespējams gūt lielu peļņu no šīs Jukonas apūdeņotās pa pusei Kanādas, pa pusei Aļaskas teritorijas, kas daļēji atrodas otrpus polā­rajam lokam, un kuras zeme nav piemērota nekāda veida lauksaimniecībai. Tomēr neaizmirsīsim, ka tajā atrodas arī Baranova, Amirotē, un Velsas Prinča salas, kas pieder Aļaskai, tāpat kā Aleutu salu arhipelāgs. Šis apvidus stiep­jas trīspadsmit tūkstošu kilometru garumā, un ostas šajā vētrainajā piekrastē sniedz patvērumu kuģiem, sākot no Aļaskas galvaspilsētas Sitkas līdz Sentmišelai, kas atrodas pie Jukonas — vienas no lielākajām Jaunās Pasaules upēm — grīvas.

Pēc tam, kad krievi to 1730. gadā bija atklājuši un 1741. apguvuši, Aļaskas kopējais iedzīvotāju skaits nepār­sniedza trīsdesmit trīs tūkstošus. Vairums bija indiāņu izcel­smes, bet patlaban šo apkārtni apsēduši emigrantu un zeltraču bari, kurus zelta iegulu atklāšana jau pāris gadus vilina uz Klondaiku.

Par robežlīniju starp Aļasku un Kanādu tika izvēlēts simt četrdesmit pirmais meridiāns, kas sākas Senteliasa kal­nos piectūkstoš astoņsimt divdesmit divu metru augstumā un beidzas Ziemeļu Ledus okeānā. Bet dienvidu robeža, iespē­jams, nav visai precīzi fiksēta, jo, sekojot upju gultnēm, ir visai izlocīta.

Uzmetot skatienu Aļaskas kartei, redzams, ka lielākā daļa zemes ir līdzena. Kalnainie rajoni iezīmējas tikai dienvidos. Tur ar Aļaskas grēdu aizsākas Kordiljeri, kuri turpinās cauri Kolumbijai un Kalifornijai.

Tomēr visvairāk pārsteidz Jukonas baseins. Apūdeņojusi Kanādu un virzīdamās uz ziemeļiem līdz Fortkūdjahai, iz­vagojot apvidu ar savām pietekām un pieteku pietekām, tā veido milzīgo Jukonas hidrogrāfisko tīklu, kurā krustojas Peli, Bigsamena, Hutalinga, Stjuarta, Sešdesmitjūdžu upe, Četrdesmitjūdžu krīks, Indiāņu upe un Klondaikas upe; šī lieliskā upe met likumu līdz Fortjukonai, lai tālāk dotos uz dienvidaustrumiem un pie Sentmišelas ietecētu Beringa jūrā.

Vispār šī Jukona ir īsta zelta upe. Tās pietekas šķērso visbagātākās Aļaskas un Kanādas zelta dzīslas, un tīrradņi peldētu upes virspusē, ja vien tie spētu peldēt!

Ūdeņu bagātības un baseina platības ziņā Jukona var sacensties pat ar Ziemeļamerikas ūdeņu māti Misisipi. Ju­konas caurtece grīvā ir divdesmit trīs tūkstoši kubikmetru sekundē, un tās divtūkstoš divsimt deviņdesmit kilometru garā straume stiepjas cauri baseinam, kura virsma sastāda miljonu kvadrātkilometru.

Ja teritorijas, kuras šķērso upe, nav labvēlīgas lauk­saimniecības kultūrām, tad meža platības tur ir ievēroja­mas. Tie galvenokārt ir necaurejami dzeltenā ciedra meži, un, lai tie izsīktu, ar kokmateriāliem vajadzētu apgādāt vai pus pasaules. Faunu pārstāv melnie lāči, aļņi, ziemeļ­brieži, kalnu aitas un kazas ar garu baltu spalvu; bariem vien tur redz meža irbes, purva slokas, pelēkos strazdus, sniega irbes, piles, vārdu sakot, medījumu bija tik daudz, ka iezemieši šīs zemes atklāšanas laikā pilnīgi apgādāja sevi ar pārtiku.

Ne mazāk bagāti par mežiem ir ūdeņi — ar jūras zīdītā­jiem un dažāda veida zivīm. Viena no tām īpatnējās izman­tošanas dēļ pelna īpašu ievērību. Šī zivs ir tik ļoti tauka, ka atliktu vien to aizdedzināt, lai varētu izgaismot ceļu kā ar sveci; tādēļ arī amerikāņi to iesaukuši par candle fish.

Taču šīs zemes zelta bagātības ir vēl pārākas par citām, un, iespējams, to krājumi ir lielāki nekā Austrālijas, Kali- fornijas un Dienvidāfrikas raktuvēs. Pirmās Klondaikas ie­gulas tika atklātas 1864. gadā. Tieši tad garīdznieks Makdonalds kādā mazā upītē pie Fortjukonas atrada zeltu, ko varēja šķipelēt liekšķerēm vien, bet 1882. gadā piere­dzējušu Kalifornijas kalnraču grupa, starp kuriem bija arī brāļi Bosvelli, uzdrīkstējās šķērsot Čilkutas pārejas un pa­matīgi apguva pirmās atradnes.

1885. gadā uz līnijas, kas šķir Aļasku no Kanādas, mazliet lejup no vietas, kur nākotnē atradīsies Dousonā, Lūisas-Jukonas zelta skalotāji atklāja Četrdesmitjūdžu krika iegulas. Divus gadus vēlāk — tai pašā gadā, kad Kanādas valdība noteica robežu, to zelts viņiem ienesa vairāk nekā sešsimt tūkstošus franku peļņas.

1892. gadā Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas Jukonas grīvā pie Četrdesmitjūdžu krika izveido Fortkūdjahu, kam drīzumā būs jāaizsargā divus gadus vēlāk uzceltā Fortkonstantina. Tur strādājošie trīspadsmit konstebli, četri apakšvirsnieki un trīs virsnieki Sešdesmitjūdžu upes iecirkņos mazliet pirms Dousonas ie­gūst ne mazāk kā pusotru miljonu franku.

Ierosme ir dota, zelta meklētāji saskrien no visām malām. 1895. gadā ne mazāk kā tūkstotis kanādiešu, galve­nokārt francūži, šķērso Čilkutu un izklīst upēm pieguļošo krastu teritorijās.

1896. gadā izplatās sensacionāla vēsts: atklāta Eldorado, Bonanzas pieteka, kas savukārt ir Klondaikas pieteka. Zelta meklētāji straumēm traucas uz šīm teritorijām. Douso­nā zemes gabali, kas tika pārdoti par divdesmit pieciem frankiem, drīz vien tiek novērtēti par simtu piecdesmit tūk­stošiem, un 1898. gada jūnijā Otavas valdība Dousonu at­zina par Klondaikas galvaspilsētu.

Reģions ar Klondaikas vārdu ir tikai viens no Kanādas apgabaliem un Lielbritānijai piederošās Britu Kolumbijas sastāvdaļa. Simt četrdesmit pirmais garuma grāds, kas veido robežlīniju starp amerikāņu Aļasku un Lielbritānijas valdī­jumiem, veido apgabala rietumu robežu. Ziemeļos to iezīmē simt četrdesmit kilometrus garā Jukonas pieteka Klondaika, kas plūst no austrumiem un savā tecējumā nonāk līdz Dou­sonai, sadalīdama to divās nevienlīdzīgās daļās. Austrumos, teritorijā, ko Jukonas pieteka Makenzi šķērso no dienvi­diem uz ziemeļiem, Klondaika robežojas ar Kanādas daļu, kurā parādās pirmie Klinšu kalnu atzarojumi.

Apgabala centrā paceļas augsti pauguri, no kuriem vare­nākais — Doms — tika atklāts 1897. gada jūnijā. Tie ari veido šīs samērā līdzenās zemes vienīgo nelīdzeno daļu, un tur veidojas upju tīkls, kas pēcāk ieplūst Jukonas baseinā. Par tā apmēriem var spriest kaut vai tikai pēc Jukonas tiešo pieteku skaita — Klondaika, ko apgādā Tūmačgolda, Hankera, kas aizsākas Doma dzīlēs, Bēra, Avigleja, Bo- nanza, Braianta, Svediša, Montāna, Beikerkrīks, Vestfīlda, Dženina, Montekristo, Inoleja, Sešdesmitjūdžu upe un In­diāņu upe, kuru straumes nes zeltu, un kuru krastos apgūti jau simtiem zemes gabalu.

Bonanza, iztekot no Kormaka velvēm, un tās daudzās pie­tekas — Eldorado, Kvīna, Bouldera, Amerikāņa, Pūrgolda, Kriplakriks, Teila u.c. apskalo lielisku zelta ieguves apvidu. Tādējādi kļūst skaidrs, kādēļ uz šim teritorijām, kur ir ne mazums strautu un upju, kas brīvi no ledus trīs vai četrus va­saras sezonas mēnešus, šīm daudzajām un salīdzinoši viegli apgūstamajām iegulām zelta meklētāji metās bariem vien. Turklāt to skaits, par spīti nogurumam, postam un sarūgtinā­jumam, kas jāpiedzīvo, ceļojot no Skagvejas uz Klondaikas galvaspilsētu, ar katru gadu pieaug.

Vietā, kur Klondaika ietek Jukonā, pirms vairākiem ga­diem pletās vienīgi plūdu laikā bieži pārplūstošs purvs. Tur slējās tikai dažas indiāņu būdas un pa krievu modei celtas izbas, kurās visai nožēlojamos apstākļos dzīvoja iezemiešu ģimenes. Šajā vietā tika nodibināta Dousonā, kurā nu jau mīt kādi astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas dibinātājs Le- duks, pēc izcelsmes kanādietis, to vispirms sadalīja zemes ga­balos, un neprasīja vairāk par divdesmit pieciem frankiem par katru, taču šobrīd atrodas pircēji, kas gatavi par tiem maksāt no piecdesmit līdz diviem tūkstošiem franku.

Un, ja Klondaikas zelta iegulas nav lemtas drīzai iztukšo­šanai, ja lielās upes baseinā iespējams atklāt jaunas raktuves, ja zemes gabali tur skaitāmi tūkstošos, vai nav pamats domāt, ka Dousonā kļūs par metropoli līdzīgi Vankūverai Britu Ko- lumbijā vai Sakramento amerikāņu Kalifornijā?…

Jau no sākta gala Dousonā plūdu laikā draudēja pazust zem ūdens, kā tas bija noticis ar muklāju, kura vietā tā tagad atradās. Jukonas labajā krastā Klondaikas upe to sa­dala divās daļās, un, ledum ejot, ūdens pieplūdums ir tik liels, ka jārēķinās ar vislielākajiem postījumiem.

Lai aizsargātos pret plūdiem, kas gan turpinās tikai neil­gu laika sprīdi, bija nepieciešams uzcelt pamatīgus aiz­sprostus. Taču vasarā ūdens līmenis Klondaikā nokritās tiktāl, ka gājēji no vienas pilsētas daļas uz otru varēja no­kļūt sausām kājām.

Redzams, sākumā jaunajai pilsētai klājās grūti, tomēr ie­dzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga.

Bens Redls šī rajona vēsturi zināja no pašiem tā apgu­ves pirmsākumiem. Viņš bija ievācis ziņas par visiem pēdē­jo gadu atklājumiem; zināja, kā pastāvīgi aug atradņu ienesīgums un kādas veiksmes tur gadījušās. Nebija šaubu — viņš atbraucis uz Klondaiku, lai savā īpašumā pārņemtu Četrdesmitjūdžu krika iecirkni, noskaidrotu tā vērtību, un pārdotu par izdevīgāko cenu. Bet Samijs Skims labi redzē­ja, ka, tuvojoties Dousonai, Bens, vairāk nekā Samijam labpatiktos, interesējās par zeltraču darbiem, un Samijs baidījās, ka Bens jutīs aicinājumu tajos piedalīties. Pro­tams, viņš tam pretosies, neļaus brālēnam iesaistīties šādos pasākumos, neļaus viņam apmesties šajā zelta un posta zemē!

Šajā laikā rajonā bija ne mazāk kā astoņi tūkstoši iecir­kņu, to numerācija sākās no Jukonas pieteku un pietecinu ietekām un turpinājās līdz pat iztekām. Katra zemes gabala platība bija pieci simti kvadrātpēdu, vai pēc 1896. gada grozījumiem likumā — divi simti piecdesmit.

Jāpiebilst, ka zelta meklētāji un sindikāti deva priekšro­ku Bonanzas, tās pieteku un vidēji kalnainā kreisā krasta iegulu izmantošanai. Ak, šī izredzētā zeme, kur kāds Džordžs Makormaks pārdeva vairākus divdesmit četras pēdas garus un četrpadsmit pēdas platus iecirkņus, no ku­riem nepilnu trīs mēnešu laikā tika iegūti tirradņi astoņu tūkstošu dolāru jeb četrdesmit tūkstošu franku vērtībā! Vai Eldorado zelta iegulu bagātība nav apbrīnojama, ja pēc ka- dastrētāja Ožilvī sacītā, katra zelta skalojamā sieta ienāku­ma vidējais aritmētiskais ir no divdesmit pieciem līdz trīdesmit pieciem frankiem? No tā var secināt — ja katra dzīsla ir trīsdesmit pēdas plata, piecsimt pēdas gara un pie­cas pēdas bieza, tā ienesīs līdz divdesmit miljoniem franku.

Kopš tā laika iecirkņus centās iegādāties sabiedrības un sindikāti un kaulējās par tiem, solot visaugstākās cenas.

Grūti pat paredzēt cik augstas būs to likmes izsolēs, jo galu galā runa ir par atradnēm, kur ik reizi sietā tiek sa­skaloti tūkstoš piecsimt līdz četrtūkstoš franku ļoti augstas kvalitātes zelta, kura unce Dousonas tirgū maksā piecpad­smit līdz sešpadsmit dolāru.

Patiešām žēl — vismaz Bens Redls tā pie sevis sprieda, kamēr Samijs par to tikpat kā nedomāja —, ka tēvoča Žo­zijas atstātais mantojums atradās Četrdesmitjūdžu krika ap­vidu otrpus Jukonas, nevis bija viens no šiem Bonanzas iecirkņiem. Vienalga, vai viņi būtu nolēmuši to apgūt vai pārdot, peļņa būtu krietni vien lielāka. Iespējams arī, abiem mantiniekiem tiktu piedāvātas tādas cenas, ka Bens nebūtu uzņēmies ceļojumu uz Klondaiku un Samijs būtu pavadījis vasaru savā Grīnvelejas fermā, nevis tagad bradā­tu pa šīs galvaspilsētas ielām, kuru dubļos arī droši vien slēpās cēlā metāla daļiņas.

Tiesa, attiecībā uz Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni vēl palicis spēkā sindikāta piedāvājums, ja vien, atbildi ne­sagaidījis, tas nebūs savus nodomus mainījis.

Galu galā Bens Redls bija ieradies, lai redzētu visu pats savām acīm. Kaut arī 129. iecirkni nekad nebija atrasti tīr­radņi trīstūkstoš franku vērtībā — tāda bija Klondaikā at­rastā lielākā zelta gabala vērtība — tam nevajadzēja būt izsmeltam, ja reiz tika izteikti pirkšanas piedāvājumi. Ame­rikāņu un angļu sindikāti šāda veida darījumos parasti ne­kļūdījās. Rēķinoties pat ar vissliktākajām izredzēm, abi brālēni vismaz atgūs ceļojuma izdevumus.

Bez tam runāja jau par jauniem atklājumiem Hankerā, Klondaikas pietekā, kuras griva atrodas divdesmit trīs kilo­metrus no Dousonas. Tika pieminēts septiņas jūdzes garš posms, kas vijās starp tūkstoš piecsimt pēdu augstiem kal­niem; tas bagāts ar iegulām, kuru zelts ir vēl tīrāks nekā El- dorado. Runāja arī par kādu Goldbotomas pieteku, kur, kā izrietēja no Ožilvī ziņojuma, eksistēja zeltu saturoša kvarca dzīsla, no kuras varēja iegūt līdz tūkstoš dolāriem par tonnu.

Laikraksti aicināja pievērst uzmanību arī Bērai, Klondai­kas upes pietekai tikai četru jūdžu attālumā no Dousonas. Vienpadsmit kilometru garā posmā tā bija sadalīta kādos sešdesmit zemes gabalos, kurus izmantojot, pēdējās kampa­ņas laikā tika gūta brīnišķīga peļņa. Izplatījās baumas, ka šie iecirkņi ir vēl labāki nekā pie Bonanzas, jo, ņemot vērā izvietojumu, tos varēja vieglāk apstrādāt.

Un Bens Redls bez šaubām sev teica, ka, ja ar 129. ie­cirkni neko nevarēs pasākt, varbūt būtu vērts iegriezties ari šajā pusē…

Taču Samijs Skims dažkārt pie sevis atkārtoja: «Tas viss ir lieliski! Bonanza, Eldorado, Bēra, Hankera, Goldboto- ma, lieliski! Bet mums ir darīšana tikai ar Četrdesmitjūdžu kriku, taču es vairs nedzirdu par to runājam, it kā tas vairs neeksistētu!» Tomēr tas eksistēja, kā skaidri bija redzams Bila Stella kartē. Patiesībā tā būtu bijusi nožēlojama ne­veiksme, ja Četrdesmitjūdžu krīks nepievienotu savu daļu kopējam Klondaikas zelta sniegumam, kas, pēc Makdonal- da ziņojuma, kampaņā starp 1898. gada maiju un septem­bri nebija mazāks par simt miljoniem franku.

Kā gan Bens un Samijs būtu varējuši apšaubīt šī apvidus bagātību, kura labā slava nu nekādi nevarēja būt izdoma, un kurš ne bez iemesla un, par spīti ceļojuma grūtībām, pievilināja arvien vairāk zeltraču no visām pasaules malām? Jau 1896. gadā tas bija sniedzis tīrradņus septiņu miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā un 1897. gadā divpadsmit miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā! Un vai 1898. gada devums nebija rēķināms trīsdesmit miljonu apmērā? Tātad kopā šie emigranti savā starpā sadalīs divsimt piec­desmit miljonus franku — tā OžilvI novērtēja Klondaikas bagātības.

Klondaikas teritorija gan nebija vienīgā, ko šajā apvi­dū izvagoja zelta dzīslas. Tās tika atklātas ne tikai Ka­nādā, bet ari otrā Jukonas pusē, milzīgajos Aļaskas plašumos, kur daļa apvidus vēl nav pietiekami izpētīta.

Pat Kanādas teritorijā pie Klondaikas dienvidu robežas Jukonas labajā krastā, Indiāņu upes ūdeņos, atrastas ie­gulas. Vai gan zeltrači nav ķērušies ari pie tur esošo trīssimt iecirkņu apgūšanas?

Visbeidzot, ne jau tikai Jukonas labā krasta pietekas nes zelta graudus un veļ tīrradņus. Zelta meklētāji traucās arī uz kreisā krasta iecirkņiem. Uz Sešdesmitjūdžu upi, Dženī- nu, Vestfīldu, Svedišu, pie kuras nav mazāk par sešsimt astoņdesmit zemes gabaliem, un visbeidzot Četrdesmitjūdžu kriku, jo, lai arī ko par to domāja Samijs Skims, tas pastā­vēja, un tēvoča Žozijas iecirknim bija 129. numurs, kā no­rādīts Monreālas advokātam Snibēna kungam sūtītajā telegrammā.

Pat tajā Klondaikas daļā, kas atrodas starp Indiāņu upi un Inoleju, vēl vienu Jukonas pieteku, atrodas neizpētītas vietas, kur zeltrači nekavēsies atklāt jaunas bagātības.

Atliek uzmest acis Kanādas kartei, lai pamanītu, ka zelta ieguves teritorijas iezīmētas ari ārpus Klondaikas — rajo­nā, kas robežojas ar Čilkutas masīvu un ko pirms ieplūša­nas Jukonā apskalo Peli ūdeņi, kā ari pie Kasjāra kalna Telegrāfkrīka ziemeļos un Sentrevilas raktuvju apmetnes dienvidos.

Tātad jāsecina, ka šādu zelta apvidu Aļaskā netrūkst, un varat būt droši — Aļaskas jaunie īpašnieki amerikāņi tos novārtā neatstās — gan lielās upes dienvidos, gan Sērklsi- tijā, Rampartsitijā, Tananas kalnos, Fortjukonas ziemeļos un, visbeidzot, otrpus polārajam lokam — visā plašajā ap­kārtnē, ko apskalo Nūtoka, Kolvila un kas Ziemeļu Ledus okeānā veido Houpa zemesragu. Un, kad Bens Redls Sa­mijam Skimam pie auss apdziedāja to iespējamos dārgumus, tas tikai samidīdams attrauca:

— Patiesi, šis Jukonas šķērsotais apvidus bauda dievu labvēlību! Un, ja padomā, ka mums no tā pieder mazmazī- tiņš gabaliņš!… Un, ka manas vienīgās rūpes ir — beidzot atbrīvoties no tēvoča Žozijas mantojuma!…

XI

DOUSONĀ

«Būdu, izbu, telšu aglomerācija, apmetne, kas uzcelta purvā un ko allaž apdraud kā Jukonas, tā Klondaikas pār­plūšana, tikpat nekārtīgas, cik dubļainas ielas, bedres uz katra soļa, nevis pilsēta, bet kaut kas līdzīgs plašai suņu kūtij, ko turklāt patiešām apdzīvo tūkstošiem suņu, kurus dzird rejam dienu un nakti, lūk, kas, jūsuprāt, ir Dousonā, Skima kungs! Bet pilsēta pateicoties ugunsgrēkiem, kas attī­ra zemi, ir mainījusies. Tai ir savas katoļu un protestantu baznīcas, savas bankas un viesnīcas, tai būs savs Maskota teātris, drīzumā arī sava opera, kurā divi tūkstoši divi simti dousoniešu varēs atrast vietu et caetera, un jūs nevarat ie­domāties, kas slēpjas aiz šī et caetera.»

Tā sacīja doktors Pilkokss, anglo-kanādietis, apaļus četrdesmit gadus vecs, spēcīgs, aktīvs, apķērīgs, neiedragā- jamu veselību, ar miesas būvi, kam neviena slimība neķērās klāt, un kurai, likās, piemita neticama imunitāte. Pirms gada viņš bija apmeties šajā pilsētā, kas viņa amatam sagā­dāja lieliskas iespējas, jo, liekas, tikšanos tur sarunājušas visas iespējamās epidēmijas, nemaz nerunājot par endēmis- ko zelta drudzi, pret kuru viņš starp citu, tāpat kā Samijs Skims bija potēts.

Doktors Pilkokss bija reizē gan ārsts, gan ķirurgs, gan aptiekārs un zobārsts. Un tā kā viņam bija prasmīga un pieredzējuša ārsta slava, klienti straumēm vien plūda uz viņa visai komfortablo māju Frontstrītā, vienā no Dousonas galvenajām ielām.

Tāpat jāpiebilst, ka doktors Pilkokss bija galvenais ārsts slimnīcā, kuras virsmāsa gaidīja abu Mizērikordas māsu ie­rašanos.

Bils Stells doktoru pazina jau sen, kopš laika, kad kā izlūks bija dienējis kanādiešu armijā. Emigrantu ģimenēm, ko pats bija atvedis no Skagvejas uz Klondaiku, viņš vien­mēr nelaimes gadījumā ieteica uzmeklēt doktoru Pilkoksu. Gluži dabiski, ka viņš vēlējās iepazīstināt Benu Redlu un Samiju Skimu ar šo tik cienījamo vīru, kura centība jau līdzinājās filantropijai. Kur gan vēl viņi satiktu kādu, kurš tik labi būtu informēts par visu, kas notiek zemē; jā, šis doktors bija tik daudz veiksmju un neveiksmju liecinieks. Ja kāds bija spējīgs dot labu padomu gluži tāpat kā labu izmeklēšanu vai labas zāles, tad tas bija šis lieliskais vīrs. Turklāt, par spīti satraucošajām kaislībām, kas uzvirmoja pilsētā, līdzko to sasniedza ziņa par kādu jaunu atklājumu, viņš vienmēr saglabāja aukstasinību, palikdams uzticīgs savam darbam un nekad neizjuzdams tieksmi raust zeltu savai kabatai. Turklāt doktors Pilkokss bija lepns par savu pilsētu un jau kopš pirmā Samija Skima apmeklējuma to ne mazākajā mērā neslēpa.

—   Jā, — viņš noskaldīja, — Dousonā jau ir cienīga nest Klondaikas galvaspilsētas vārdu, ko tai piešķīrusi Ka­nādas valdība.

—   Bet man liekas, ka tā tik tikko ir uzcelta, doktor, — iebilda Samijs Skims.

—   Ja tā vēl nav uzcelta pilnīgi, tad drīz tāda būs, jo ie­dzīvotāju skaits ar katru dienu pieaug…

—   Un cik to ir pašlaik?… — jautāja Samijs.

—   Vairāk nekā divdesmit tūkstoši, kungs…

—   Kuri, iespējams, šeit uzturas tikai caurbraucot…

—   Atvainojiet, es domāju tos, kas šeit apmetušies ar visām ģimenēm un ne vairāk par mani sapņo to pamest…

—   Tomēr, — Samijs Skims, kuram sagādāja prieku kai­tināt lielisko ārstu, turpināja, — Dousonā es nesaskatu neko ^galvaspilsētai raksturīgu…

—   Kā, — piepūzdamies iesaucās doktors Pilkokss, un tas lika viņam izskatīties vēl apaļākam, — bet tā taču ir Jukonas teritoriju galvenā komisāra majora Džeimsa Volša rezidence un šeit ir apmetušies visu kategoriju ierēdņi, kādus jūs neat­radīsiet ne Kolumbijas, ne domīnijas lielpilsētās!…

—   Kādi tad, doktor?…

—   Augstākās tiesas tiesnesis Makss Gīra kungs, zelta lietu komisārs T. Foseta kungs, Koronnas zemju komisārs Veida kungs, Amerikas Savienoto Valstu konsuls, Francijas konsulāta pārstāvis…

—   Jā, bet tie ir augsti administratīvās pārvaldes pārstāv­ji, — bilda Samijs Skims. — Taču, kas attiecas uz tirdzniecību…

—    Mums jau ir divas bankas, — attrauca doktors, — Toronto Kanādas Tirdzniecības banka, ko vada H. T. Villa kungs un Britu Ziemejamerikas banka…

—   Un baznīcas?…

—   Dousonā to ir trīs, Skima kungs, viena katoļu baznī­ca, kur kalpo jezuīts tēvs Džadžs un oblāts Dezmarē, re- formātu baznīca un angļu protestantu baznīca…

—   Tas ir labi, doktor, attiecībā uz iedzīvotāju dvēseļu glābšanu. Bet, par viņu sabiedrisko drošību runājot…

—    Un kādas ir jūsu domas, Skima kungs, par policijas galveno komandantu Stērna kungu, franču izcelsmes kanā­dieti, un kapteini Harperu, kurš vada pasta servisu, starp citu, abu pakļautībā ir ap sešdesmit vīru?…

—    Es teiktu, ka ar šo policijas nodaļu, iespējams, pat nepietiek, ņemot vērā ar katru dienu pieaugošo douso- niešu skaitu…

—   Nu ko, atbilstoši vajadzībām tā tiks paplašināta. Ka­nādas valdība darīs visu, lai Klondaikas galvaspilsētas ie­dzīvotājiem garantētu drošību!

Vajadzēja tikai dzirdēt, kā krietnais doktors izrunāja šos vārdus — Klondaikas galvaspilsēta! Un Samijs Skims turpināja:

—   Pēc visa spriežot, tā vien liekas, ka tad, kad apkār­tnes iegulas būs iztukšotas, Dousonai būs lemts panīkt…

—    Iztukšotas… Klondaikas iegulas! — iesaucās doktors Pilkokss. — Bet tās ir neiztukšojamas, Skima kungs!… Katru dienu gar krīkiem tiek atklātas jaunas raktuves!… Katru dienu tiek apgūti jauni zemes gabali! Un es nezinu, vai pasaulē ir vēl kāda pilsēta, kuras eksistence būtu vēl drošāka nekā Klondaikas galvaspilsētai!

Samijs Skims negribēja turpināt šo veltīgo diskusiju. Vai Dousonai bija lemti divi vai divi tūkstoši gadu, kas viņam gar to daļas, jo viņam tajā būs jāpavada tikai īss laika sprīdis!

Lai cik neizsīkstoša, pēc doktora vārdiem, arī būtu šī zeme, tās krājumi tomēr reiz izsīks, un, ka pilsēta izdzīvos, kad tai vairs nebūs nekāda iemesla eksistēt, turklāt tik no­žēlojamos dzīves apstākļos — uz polārā loka robežas, bija mazas izredzes. Bet, tā kā doktors tai piedēvēja lielāku dzīvotspēju nekā jebkurai citai Kanādas pilsētai — Kvebe- kai, Otavai vai Monreālai, iebilst viņam nebija jēgas. Sami­jam un Benam rūpēja tikai tas, lai Dousonā būtu viesnīca.

Tur tādu bija vismaz trīs — Yukon Hotel, Klondike Hotel, Northern Hotel — un pēdējā abi brālēni atrada istabu.

Ņemot vērā, ka zeltrači turpināja plūst uz Dousonu, viesnīcu īpašniekiem netrūka iespēju gūt labu peļņu. Par istabu bija jāmaksā septiņi dolāri dienā, par katru ēdienrei­zi trīs dolāri, par ikdienas apkalpošanu dolārs, par bārdas skūšanu atkal dolārs, bet par matu griešanu — pusotrs.

—   Laimīgā kārtā, — Samijs Skims piezimēja, — mums vairs nepiemīt paradums skūties… Un, lai nogrieztu matus, mēs pagaidīsim, līdz atgriezīsimies Monreālā!

Ievērojot jau minētos skaitļus, nav jābrīnās, ka Klondai­kas galvaspilsētā viss bija ļoti dārgs. Kurš, pateicoties lai­mīgam gadījumam, nebija ātri ticis pie kapitāla, gandrīz droši īsā laika sprīdī izputēja. Par to var spriest pēc uz­skrūvētajām cenām Dousonas tirgū: cukurs maksāja franku piecdesmit līdz divi franki par mārciņu, sālīts speķis — franku divdesmit pieci, gaļas konservi — divi franki par kārbu, glāze piena — divi franki piecdesmit, kukurūzas un auzu milti — franku divdesmit pieci, risi, aprikozes un āboli — franku divdesmit pieci, kaltēti kartupeļi — trīs frankus, sīpoli — trīs franki septiņdesmit pieci, sviests — pieci franki, ducis olu — divpadsmit franki piecdesmit, medus — trīs franki piecdesmit, kafija un tēja no pieciem līdz divpadsmit frankiem, sāls — franku, pipari — piecus frankus, tabaka — divpadsmit franki piecdesmit, pieci apelsīni — trīs frankus un citroni — divdesmit piecus frankus par duci, liellopu gaļa — seši franki piecdesmit, jēra gaļa — pieci franki, aļņa gaļa — pieci franki, zivis — divi franki piecdesmit. Kas attiecas uz pirtīm, par pa­rastajām bija jāmaksā divpadsmit franki piecdesmit, un par krievu — simtu sešdesmit. Tātad Samijs Skims samierinājās ar parastajām pirtīm.

Tobrīd Dousonā stiepās divu kilometru garumā gar Ju­konas labo krastu. No šī krasta līdz tuvākajiem pakalniem mērojams tūkstoš divsimt metru liels attālums. Pilsētas platī­ba aizņēma astoņdesmit astoņus hektārus. Klondaikas upe, kas tālāk ietek Jukonā, to sadalīja divos kvartālos. Tos šķērsoja septiņas avēnijas un piecas ielas, kas nogriezās taisnos leņķos, no tām vistuvāk upei atradās Frontstrīta. Šīm ielām bija koka trotuāri, un, izņemot garos ziemas mē­nešus, pa tām pilnā ātrumā ar lielu troksni pa vidu suņu baram drāzās vezumi un smagi rati.

Apkārt Dousonai bija daudzi sakņu dārzi, kuros auga bietes, kāposti, rāceņi, salāti, pasternaki, bet iedzīvotāju vajadzības tie nespēja apmierināt, un bija jārēķinās ar dār­zeņu piegādēm no Kanādas, Kolumbijas vai Savienotajām Valstīm. Toties saldētu gaļu, konservus un medījumus pēc ledus iešanas no Sentmišelas, dodamies augšup pa Jukonu līdz Dousonai, atveda kuģi ar saldētavām. Kopš jūnija pir­mās nedēļas jukonieši parādījās lejtecē, un krastmalā atbal­sojās to sirēnu svilpieni.

Pats par sevi saprotams, līdz ar ierašanos Dousonā abas mūķenes tika aizvestas uz slimnīcu, kas piederēja katoļu baznīcai. Tur tās ļoti laipni uzņēma virsmāsa, ne­beigdama vien pateikties Samijam Skimam, Benam Red­lam un Izlūkam par palīdzību un rūpēm, ko viņi snieguši māsai Martai un māsai Madlēnai.

Ne mazāk sirsnīgi viņas uzņēma doktors Pilkokss un, patiesību sakot, abu klātbūtne bija gaužām nepieciešama, jo ar slimnīcas personālu vairs nepietika.

Pēc bargās ziemas pilsētā bija sakrājušies netīrumi, un grūti iztēloties, kādam nogurumam, aukstumam un postam bija pakļauti šie no tādas tālienes nākušie nabaga ļaudis! Dousonā plosījās skorbuta, diarejas, meningīta un tīfa epi­dēmijas. Mirušo skaits ar katru dienu pieauga, un ielās ne­mitīgi bija jāizbrīvē vieta ar suņiem aizjūgtiem līķratiem, kas uz kapsētu aizveda tik daudzus nelaimīgos. Viņus gai­dīja vienkāršs, šīs zelta zemes dzīlēs izrakts kaps.

Un tomēr, par spīti šādai nožēlojamai izrādei, douso- nieši vai vismaz zeltrači caurbraucēji nemitējās nodoties pārmērīgiem priekiem. Kazino un spēļu zālēs satikās gan tādi, kuri pirmoreiz devās uz raktuvēm, gan tādi, kuri tur atgriezās, lai atgūtu pāris mēnešos notriekto peļņu. Re­dzot pūli spiežamies restorānos un bāros, grūti bija no­ticēt, ka pilsētas iedzīvotājus iznicina epidēmijas, ka līdzās dažiem simtiem uzdzīvotāju, spēlmaņu un piedzīvo­jumu meklētāju ir tik daudz nabagu bez pavarda un pa­jumtes, veselas ģimenes — vīrieši, sievietes un bērni, kurus slimība bija apturējusi jau uz pilsētas sliekšņa, ne­ļaudama tiem doties tālāk!

Tāpat visus šos ļaudis, tik kārus uz spēcīgām baudām un ilgstošām emocijām, redzēja apmeklējam Folies-Bergere, Monte-Carlo, Dominion, Eldorado, nezinot, no rīta vai va­karā, jo šajā gada laikā un platuma grādos nezināja īsti vairs ne rītu, ne vakaru. Tur gāja vaļā pokers, montē, rulete. Tur uz zaļā samta pa vidu kliedzienu, provokāciju, lamu un daž­kārt arī revolveru šāvienu troksnim tika liktas nevis ginejas vai piastri, bet tīrradņi un zelta putekļi; nožēlojamas ainas,

pret kurām policija bija bezspēcīga, un kurās Hanteram un Malonem līdzīgi tipi spēlēja pirmo vijoli.

Turklāt restorāni bija atvērti visu nakti, tur vienmēr tika vakariņots, tur par divdesmit dolāriem gabalā tika pasniegti cāļi, par desmit dolāriem ananasi, olas maksāja divpadsmit dolāru ducī, tur tika dzerts vīns par divdesmit dolāriem pu­delē, un viskijs maksāja [..]; cigārus tur pīpēja par trīs frankiem piecdesmit gabalā. Trīs vai četras reizes nedēļā zelta meklētāji atgriezās no apkaimes iecirkņiem un šajos spēļu namos lika uz spēles visu, ko bija izskalojuši Bonan- zas un tās pieteku dubļos.

Cik skumja un drūma aina, kurā parādās cilvēka dabas visnožēlojamākie netikumi, un tas mazumiņš, ko no tā visa vēroja Samijs Skims, ieradies Dousonā, tikai vai­roja viņa nepatiku pret šo avantūristu pasauli. Taču, ie­spējams, viņam tā arī neradīsies izdevība izstudēt to līdz galam. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka viņu uzturēša­nās Klondaikā būs īsa, turklāt Bens Redls nebija vīrs, kurš velti tērē laiku.

—   Ņemot vērā, ka sindikāts gribēja no mums atpirkt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni, sāksim ar to, ka dosi­mies to apskatīt… — viņš teica.

—   Kad vien tu vēlies, — atbildēja Samijs Skims.

—   Vai Četrdesmitjūdžu krīks atrodas tālu no Douso­nas?… — Redls jautāja Bilam Stellām.

—   Es turp nekad neesmu gājis, — atbildēja Izlūks. — Bet, vadoties pēc kartes, šis krīks Jukonā ietek pie Fortho- pas — uz ziemeļrietumiem no Dousonas.

—   Un, spriežot pēc tā numura, — iestarpināja Samijs Skims, — nedomāju, ka tēvoča Žozijas iecirknis varētu at­rasties pārāk tālu.

—   Ne tālāk kā trīsdesmit jūdzes, — atbildēja Izlūks, — jo tik tālu atrodas Aļaskas un Kanādas robeža, un 129. ie­cirknis ir Kanādas teritorijā.

—   Ceļā dosimies rīt, — paziņoja Bens Redls.

—   Norunāts, — attrauca brālēns, — bet, pirms pievēr­sties 129. iecirkņa vērtības noteikšanai, vai nevajadzētu noskaidrot, kā ir ar sindikāta piedāvājumu to nopirkt?

—   Lai notiek, — Bens Redls piekrita, — pēc stundas par to varēsim ievākt ziņas…

—   Patiesi, — piebilda Bils Stells, — un es jūs aizvedī­šu pie kapteiņa Heilija uz Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas kantoriem, kas ierīkoti Frontstrītā.

Pieņēmuši šādu lēmumu, abi brālēni pēcpusdienā atstāja Northern Hotel un Izlūka pavadībā virzījās uz namu, ko ieņēma Čikāgas sindikāts.

Uz ielas valdīja liela burzma. Jukonas tvaikonis tikko krastā bija izsēdinājis lērumu pasažieru. Gaidīdami, kad varēs doties tālāk uz upes dažādajām pietekām, — vieni, lai ekspluatētu viņiem piederošās iegulas, otri, lai par brangu naudu kalpotu citiem, — viņi pieblīvēja pilsētu. Frontstrītā valdīja lielāks sastrēgums nekā jebkur citur, jo tur atradās pilsētas galvenās iestādes. Tai pašā laikā cilvē­ku baram piebiedrojās arī suņu bars. Uz katra soļa nācās sadurties ar šiem tikpat kā nepieradinātajiem dzīvniekiem, kuru gaudošana griezās ausīs.

—    Bet šī Dousonā taču ir īsta suņu pilsēta! — sašuta Samijs. — Un pati pirmā tās amatpersona droši vien bijis moloss [7] !

Bez grūdieniem, spiešanās, pārmetumiem un lamām neizti­ka, kamēr Bens Redls un Samijs Skims, virzīdamies pa Front- strītu, nokļuva līdz sindikāta kantorim, pie kura durvīm viņi ar Izlūku šķirās, norunājuši atkal satikties Northern Hotel.

Brālēnus sagaidīja direktora vietnieks Viljams Brolla kungs, kuram viņi darīja zināmu sava apmeklējuma mērķi.

—   Ā! Ļoti labi, — sacīja Brolla kungs, — jūs esat Redla un Skima kungi? Priecājos jūs redzēt.

—   Mēs tāpat, — Samijs Skims atbildēja.

—   Žozijas Lakosta Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa mantinieki?…

—   Tieši tā, — paziņoja Bens Redls.

—   Jācer, ka iecirknis, kopš devāmies šajā nebeidzamajā ceļojumā, nav pazudis? — Samijs turpināja.

—   Nē, kungi, — atbildēja Viljams Brolls, — un, varat būt droši — tas atrodas vietā, kur to iezimējis kadastrētājs — uz abu valstu robežas, kas gan nav vēl precīzi noteikta…

Ko nozīmēja šī visai negaidītā frāze? Kā robežlīnija, kas atdalīja Aļasku no Kanādas, varēja skart 129. iecirkni?… Vai Žozija Lakosts savas dzīves laikā nebija tā likumīgais īpašnieks, un šis īpašums tikpat likumīgi nepienācās viņa mantiniekiem, un vai sakarā ar augšminēto robežu varēja rasties kādas domstarpības?…

—   Kungi, — Redls turpināja, — Monreālā mums tika zi­ņots, ka sindikāts, kura direktors ir kapteinis Heilijs, izteicis Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa pirkšanas piedāvājumu…

—   Tieši tā, Redla kungs.

—   Mēs, abi mantinieki, esam ieradušies, lai noskaidrotu šī iecirkņa vērtību un mēs vēlētos zināt, vai sindikāta iz­teiktais piedāvājums joprojām ir spēkā?…

—   Jā un nē, — atbildēja Viljams Brolla kungs.

—   Jā un nē?!… — pārsteigts iesaucās Samijs.

—   Es lūgtu jūs paskaidrot, kungs, — Bens turpināja, — kādēļ jā un nē…

—   Ļoti vienkārši, kungi, — atbildēja direktora viet­nieks. — Tas atkarīgs no iecirkņa izvietojuma…

Bez šaubām, vajadzēja sekot paskaidrojumiem, bet, tos negaidīdams, Samijs iesaucās:

—    Lai kāds tas arī būtu, Žozija Lakosta kungs bija ši iecirkņa īpašnieks, un vai gan mēs nestājamies viņa vietā, ja esam to mantojuši?…

Un kā apstiprinājumu šim paziņojumam Bens no sava portfeļa izņēma dokumentus, kas apliecināja viņu tiesības savā īpašumā pārņemt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni.

—   Kungi, — direktora vietnieks turpināja, — ar šiem do­kumentiem viss ir kārtībā, par to es nešaubos, bet, atkārtoju vēlreiz, ka ne jau par to ir runa. Mūsu sindikāts jums izteica priekšlikumus, kas attiecas uz Žozijas Lakosta kunga zemes gabala iegādi, un uz jūsu jautājumu, vai šie priekšlikumi vēl ir spēkā, es nevaru jums atbildēt savādāk kā…

—    Kā vispār neatbildēt, — piezīmēja Samijs Skims, kurš, manīdams Brolla kunga nedaudz izsmējīgo attieksmi, sāka iekarst.

—    Direktora vietnieka kungs, — sacīja Bens Redls, — jūsu telegramma, kurā runāts par Žozijas Lakosta kunga ie­cirkņa iegādi, Monreālā pienāca 22. martā… Šodien ir 7. jū­nijs. Pagājuši vairāk nekā divi mēneši un jājautā, kas šajā starplaikā noticis, ja jau nevarat dot mums noteiktu atbildi.

—   Jūs runājat par šo iecirkni, it kā tā vieta vēl nebūtu precīzi noteikta, — piemetināja Samijs Skims. — Gribētu ticēt, ka tas joprojām atrodas turpat, kur atradies vienmēr?…

—    Protams, kungi, — atbildēja Brolla kungs, — taču tas atrodas uz pašas robežas starp Kanādu, kas pieder an­gļiem, un Aļasku, kas pieder amerikāņiem…

—  Iecirknis atrodas Kanādas pusē, — dzīvi piebilda Redls.

—   Jā, ja abu valstu robeža ir stingri noteikta, — pazi­ņoja direktora vietnieks, — nē, ja tā tāda vēl nav. Un tā kā kanādiešu sindikātam ir tiesības izmantot tikai Kanādas iegulas, es nevarēju dot jums apstiprinošu atbildi…

—   Vai šobrīd notiek strīdi attiecībā uz robežu starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju?…

—   Tieši tā, kungi, — atbildēja Brolla kungs.

—   Es domāju, ka par robežlīniju izraudzīts simt četrdes­mit pirmais meridiāns…

—   Tā patiešām tika darīts, kungi, un ne velti. Kopš 1867. gada, kad Krievija pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām valstīm, allaž ticis uzskatīts, ka šis meridiāns veido robežu.

—   Nu ko, — Samijs Skims turpināja, — man šķiet, me­ridiāni nemaina savu atrašanās vietu pat Jaunajā Pasaulē, un šis simt četrdesmit pirmais nav novirzījies ne uz austru­miem, ne rietumiem…

—    Nē, bet liekas, ka tas neatrodas vietā, kur tam va­jadzētu atrasties, — piezīmēja Viljams Brolls, — jo jau divus mēnešus par šo jautājumu turpinās nopietni strīdi, un, iespējams, šis meridiāns būs jāpārceļ mazliet uz rie­tumiem.

—   Dažas jūdzes? — vaicāja Samijs Skims.

—    Nē, tikai dažus simtus metru, — direktora vietnieks atbildēja.

—   Un tādēļ tā jāstrīdas! — iesaucās Samijs.

—    Bet tam ir iemesls, kungs, — turpināja direktora vietnieks, — tam, kas ir amerikāņu, jābūt amerikāņu, un tam, kas kanādiešu, jāpaliek kanādiešu.

—   Kura no abām valstīm pirmā cēla iebildumus?… — vaicāja Bens Redls.

—   Amerika, — atbildēja Brolla kungs, — tā atprasa zemes strēli uz austrumiem, savukārt Kanāda uz rietumiem…

—   Un kāds mums sakars ar šīm diskusijām?… — bilda Samijs Skims.

—   Ja tā pienāksies Amerikai, daļa Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņu arī pāries amerikāņu īpašumā…

—   Un 129. iecirknis būs viens no tiem?…

—   Tieši tā, — atbildēja Brolla kungs, — un tādā gadī­jumā sindikāts savu pirkšanas piedāvājumu atsauks.

Šoreiz atbilde bija noteikta.

—   Bet vismaz kaut kādi darbi pie robežas labošanas ir uzsākti?… — vaicāja Bens Redls.

—   Jā, kungi, uzmērīšana tiek veikta ar vērā ņemamu precizitāti…

Ja runa ir tikai par visai šauru zemes strēli gar simt četrdesmit pirmo garuma grādu, un ja abu valstu pretenzi­jas ir tik dedzīgas, tas nozīmēja tikai to, ka šī strīdus zeme satur zeltu, un kas zina, vai cauri šai garajai strēlei, sākot no Senteliasa kalniem dienvidos un Ledus okeāna ziemeļos negāja kāda bagāta dzīsla, no kuras Štati prastu gūt tikpat labu peļņu kā Kanāda!…

—   Tātad izdarīsim secinājumus, Brolla kungs, — teica Bens Redls, — ja 129. iecirknis paliek robežas austrumos, sindikāta piedāvājums joprojām būs spēkā?…

—   Lieliski…

—   Turpretī, ja tas paliks rietumos, mūsu sadarbība kļūs neiespējama?…

—   Lieliski…

—   Nu ko, — Samijs Skims piecēlās, — būs jāvēršas pie citiem, un, ja mūsu zemes gabals tiks pārcelts uz amerikāņu zemi, mēs to iemainīsim nevis pret frankiem, bet dolāriem!

Ar šo Samija atbildi saruna beidzās, un abi brālēni at­griezās Northern Hotel.

Tur viņi satika Izlūku, kuram nekavējoties tika pavēstīti jaunumi.

—   Katrā gadījumā, kungi, — viņš tiem ieteica, — jūs prātīgi darīsiet, ja pēc iespējas ātrāk dosieties uz Četrdes­mitjūdžu kriku…

—   Tā mēs domājam, — teica Bens Redls, — ceļā dosi­mies jau rīt…

—    Bez tam, — smiedamies piemetināja Samijs, — lie­kas, ka robežas labošanas darbi jau sākušies, un mani urda ziņkāre redzēt, vai tie tiks novesti līdz galam. Nav joka lieta pārvietot meridiānu…

—   Jā, to jūs redzēsiet, — piebilda Bils Stells, — bet jūs redzēsiet ari, ka kaimiņu iecirkņa īpašnieks ir tips, no kura jāpiesargās. ■

—   Jā… šis teksasietis Hanters… — teica Samijs Skims.

—    Viņš un viņa kompanjons Malone darbojas 127. ie­cirknī, — Izlūks turpināja, — bet, tā kā viņi necenšas to pārdot, tiem gluži vienalga, vai tas atrodas Aļaskas vai Ka­nādas teritorijā…

—   Es ceru, ka mums ar šiem rupjajiem tipiem nebūs ne­kādas darīšanas…

—   Lai nu tā būtu, — novēlēja Izlūks.

—   Un jūs, Bil, ko darīsit jūs? — vaicāja Samijs.

—    Es došos atpakaļ uz Skagveju, lai uz Dousonu vestu citu karavānu…

—   Un cik ilgi būsit projām?…

—   Apmēram divus mēnešus…

—   Mēs ceram uz jums atpakaļceļā…

—   Tas ir norunāts, kungi, taču nezaudējiet laiku, ja gri­bat atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās.

XII

NO DOUSONAS LĪDZ ROBEŽAI

Patiesībā, lai nokārtotu savu lietu, Samijs Skims un Bens Redls nedrīkstēja zaudēt ne dienu. Šajos platuma grādos arktiskie sali uznāca ātri. Sākās jūnija otrā nedēļa. Vēl pirms augusta beigām ezerus un strautus atkal aizsprosto ledus, kam pāri klājas sniegi un vēja brāzmas. Vasaras se­zona šajā Klondaikas apkārtnē ilgst divarpus mēnešus. Abiem brālēniem bija jāsaīsina laiks, kas nepieciešams, lai no Dousonas pa ezeru ceļu atgrieztos Skagvejā, vai gadīju­mā, ja viņi izlemtu mainīt maršrutu — lai no Dousonas dotos uz Sentmišelu lejup pa Jukonu līdz tās grīvai.

Nākamajā dienā pēc ierašanās Bens Redls un Samijs Skims, paredzot, ka uzturēšanās 129. iecirknī ieilgs un ka Forthopā viņi nevarēs sadabūt visu nepieciešamo, sagatavo­šanās darbus bija pabeiguši.

Turklāt viņiem nebija ne jāiegādājas, ne turp jānogādā zeltraču inventārs, jo Zozijam Lakostam piederošais jau bija uz vietas, nedz ari jānolīgst strādnieki, jo viņu mērķis nebija pašiem izmantot Četrdesmitjūdžu krika iecirkni.

Tomēr prātīgi būtu bijis sameklēt gidu, kurš labi pazīst zemi. Un tā kā Izlūks Dousonā bija saticis vienu no sa­viem ločiem, kurš taisījās atgriezties pie Lindemana ezera, viņš piedāvāja Redla rīcībā nodot Neluto, līdz pats būs at­pakaļ. Indiānis bija ar mieru; viņš bija redzēts darbā, bija zināms, ko viņš ir vērts, vienīgi sabiedriskāks gan viņš ne­bija kļuvis. Būtu grūti atrast labāku pavadoni, un abi brālē­ni varēja tikai pateikties Bilam Stellām par viņa laipnību.

Atlika vien apbruņoties ar pārtiku, par spīti cenām, kas, protams, bija ļoti augstas. Tomēr sagādāt saldētu vai sālītu gaļu, speķi, miltus, kaltētus dārzeņus, tēju, kafiju, džinu un viskiju, paredzot piecpadsmit dienu ilgu prombūtni, nepra­sīja daudz pūļu.

Kas attiecas uz transportu, Bens izvēlējās nevis kama­nas, ko suņi bija paraduši vilkt ari tad, kad ledus un sniegs jau nokusis, bet divričus. Starp citu, suņi patlaban bija tik dārgi — maksāja līdz tūkstoš piecsimt un pat div­tūkstoš franku.

Pirms atstāt Dousonu, Izlūks bija iegādājies ratus, kuros pietiktu vietas trim cilvēkiem un pārtikas krājumiem.

Par šiem ratiem, kuriem bija divi riteņi un paceļamais ādas jumts un kuri bija diezgan pamatīgi veidoti, lai izturētu gan ceļa bedres un grambas, gan triecienus, tika izdoti tūkstoš trīssimt piecdesmit franki, un zirgs, spēcīgs lopiņš, kas tajos bija jāiejūdz, maksāja septiņus simtus. Barību tam sarūpēt ne­bija nepieciešams, jo šajā gadalaikā gar ceļmalām pletās ga­nības, un zirgiem bija vieglāk atrast sev barību nekā suņiem.

Attiecībā uz aprīkojumu, Neluto uzskaitīja, bez kā nevar iztikt, un Bens Redls varēja būt drošs, ka ceļojuma laikā viņiem nekas netrūks.

Tikmēr Samijs Skims izklaidējās, klaiņodams pa Douso­nas ielām, filozofiski aplūkodams veikalus, gūdams priekš­statu par plaša patēriņa un rūpniecības preču cenām. Un rezultātā traki nopriecājās, ka abi ar brālēnu apgādājušies pie Monreālas tirgotājiem.

Lūk, ko viņš sacīja Benam:

— Vai zini, Ben, cik Klondaikas galvaspilsētā maksā zābaku pāris?…

—   Ne, Samij.

—    No piecdesmit līdz deviņdesmit frankiem. Un zeķu pāris?…

—   Nav ne jausmas.

—   Desmit franku. Un vilnas zeķes?…

—   Pieņemsim, divdesmit franku.

—   Nē, divdesmit piecus! Un bikšturi?…

—   Bez tiem var iztikt, Samij.

—   Un labi, ka tā. Astoņpadsmit franku.

—   Mēs bez tiem iztiksim.

—   Un sieviešu prievītes?…

—   Tās nu gan mani neinteresē, Samij…

—  Četrdesmit frankus, un kleita, ko šuvis labs meistars, de­viņus simtus! Nudien, šai zemē visai izdevīgi palikt vecpuišos.

—    Mēs paliksim, — atbildēja Bens Redls, — vismaz tavs nolūks noteikti nav apprecēt kādu bagātu vecmeitu…

—    Un tādu te netrūkst, Ben… piedzīvojumu meklētāju, kurām Bonanzā vai Eldorado pieder bagāti zemes gabali, arī ne. Bet galu galā es no Monreālas aizbraucu neprecēts, un atgriezīšos tur neprecēts!… Ak Monreālā! …. Monreālā! Mēs no tās esam tik tālu, Ben!

—   Ko gan tu gribi, Samij, — Bens atbildēja ne bez zi­nāmas ironijas, — attālums, kas šķir Monreālu no Douso­nas ir tieši tāds pats, kā no Dousonas līdz Monreālai…

—   Es mazliet šaubos, — Samijs Skims piezīmēja, — bet tas nepavisam nav mazs!

Skaidrs, ka Samijs Skims nelaida garām izdevību ie­griezties slimnīcā. Māsas viņu allaž atzinīgi uzņēma, un Samijs izjuta patiesu apbrīnu, redzot viņas veicam savu darbu.

Arī doktors Pilkokss labprāt tērzēja ar Samiju Skimu un nebeidza viņu pārliecināt, dodams arī padomus par brīniš­ķīgās Klondaikas jaukumiem.

—   Jūs to iemīlēsiet… jūs to iemīlēsiet! — viņš atkārtoja, — ja tikai jums būtu iespēja to redzēt ziemas laikā…

—     Gribētos cerēt, ka man šī skaistā iespēja paies secen, doktor!

—   Nekad neko nevar zināt… nekad nevar zināt!

Šo atbildi, tiesa, Samijs Skims neņēma un nevarēja ņemt nopietni.

9. jūnijā piecos no rīta aizjūgtie rati atradās Northern Hotel durvju priekšā. Pārtikas krājumi tajos jau bija ie­krauti, tāpat ari neliels apmetnes aprīkojums. Neluto va­jadzēja sēdēt pie grožiem, un viņš jau ieņēma savu vietu.

—   Neko neaizmirsīsim, — aizbraukšanas brīdī teica Bens Redls.

—   Un galvenokārt to, ka pēc diviem mēnešiem mums jāatgriežas Monreālā.

Attālums no Dousonas līdz robežai, kur tā patlaban bija iezīmēta, bija simt četrdesmit seši kilometri. Un tā kā Četr­desmitjūdžu krika 129. iecirknis atradās uz pašas robežas, lai to sasniegtu, nevajadzēja vairāk kā trīs dienas, ņemot vērā, ka divdesmit četrās stundās varēja veikt divpadsmit jūdzes.

Lai nenodzītu zirgu, Neluto dienas laikā paredzēja divas apstāšanās: pirmā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem, kam sekoja vēl divu stundu pietura; otrā — no pulksten vieniem līdz sešiem, pēc kuras tika ierīkota naktsmītne. Sekojot strau­tam cauri šai nelīdzenajai zemei, savādāk rīkoties nevarēja.

Apmetne neprasīja citas rūpes kā vienīgi koku aizsegā uzsliet teltis, ja vien Bens un viņa brālēns neatrada istabu kādā iebraucamajā vietā starp Dousonu un Forthopu, un tālāk starp to un robežu.

Pirmie divi posmi noritēja lieliskos apstākļos, laiks bija diezgan labs, temperatūra — divpadsmit grādi virs nulles, no austrumiem pūta viegls vējš, mākoņi, ar lietu nedraudot, kle­joja augstu debesis. Apvidus bija nelīdzens, to izvagoja upe, kas tecēja uz Jukonu vai ietecēja tās kreisā krasta pietekās, no kurām vienas plūda uz ziemeļiem Četrdesmitjūdžu krika virzienā, otras — uz dienvidiem pretī Sešdesmitjūdžu upei. Pakalni, kas ieskāva upi, nepārsniedza tūkstoš pēdu augstu­mu, blakus pļavās un aizu nogāzēs pašā pavasara ziedonī vī­dēja anemones, krokusi, paegļi. Bet bārbeles, papeles, bērzi un priedes veidoja varenus mežu masīvus.

Samijam Skimam jau tika teikts, ka medījumu ceļā ne­trūks, šai Klondaikas daļā pat lāči labprāt viesojoties. Tālab Bens un Samijs nevilcinājās paņemt līdzi savas me­dību bises. Tomēr viņiem tā ari neradās izdevība likt tās lietā pret ķepaiņiem.

Jāsaka, ka apvidus nebija kluss un tuksnesīgs. Tur varē­ja satikt simtiem kalnraču, kas strādāja kalnu iecirkņos, kuru virsmas platība noteikta līdz divsimt kvadrātpēdām. Bieži vien šie iecirkņi ir ļoti ienesīgi, tāpat kā pie Bonan- zas, kur cilvēks dienā iegūst līdz tūkstoš franku.

Pēcpusdienā rati sasniedza Forthopu, ļoti rosīgu pilsēti­ņu, kas atradās Jukonas labajā krastā, vietā, kur tā met lī­kumu, lai tālāk plūstu uz ziemeļrietumiem.

Forthopu, tāpat kā Fortselkērku, Fortnormanu, Fortsim- psonu, Fortprovidensu, Fortrezolūšenu, Fortgudhopu, Fort- makfērsonu, Fortšipevainu, Fortvermijonu, Fortvrangelu kanādiešu teritorijā, bet Fortjukonu, Forthamlenu, Fortke- neju, Fortmortonu — aļaskiešu teritorijā, dibinājusi Hudzo- na līča kompānija, lai apgūtu šīs ar kažokzvēriem bagātās zemes un aizstāvētos pret indiāņu bandām. Bet vairumam, starp tiem arī Fortselkērkai un Fortjukonai, nebija vairs seno laiku aicinājuma. Kopš zelta raktuvju atklāšanas Klondaikā tie bija kļuvuši par pārtikas krājumu noliktavām. Tomēr, iepirkdamies Dousonā, Bens bija labi darījis, jo Forthopā viņam par pārtiku un rūpniecības precēm nāktos samaksāt krietni vien lielāku summu.

Forthopā abi brālēni satika Jukonas teritoriju galveno komisāru, kurš tur atradās inspekcijas braucienā. Viņi sevi pieteica kā Monreālas pārstāvji, un šajā zemē, kur tik daudz ārzemnieku, šāds pieteikums ir noderīgāks nekā jeb­kurā citā. Majors Džeims Volšs viņus pieņēma neparasti sirsnīgi, un brālēni izteica tam savu pateicību.

Tas bija vīrs ap gadiem piecdesmit, lielisks administra­tors, šajā rajonā iekārtojies pirms diviem gadiem. Kanādas gubernators viņu turp bija nosūtījis laikā, kad zelta iegulas aplenca jau tūkstošiem emigrantu.

Darbs bija smags. Katru dienu uzbruka visādas grūtības — lai piešķirtu koncesijas vai nu privātpersonām, vai sin­dikātiem, lai sadalītu zemes gabalus, lai segtu nomas mak­sas, lai šajā apvidū, ko indiāņi neļāva ieņemt bez protesta un pretestības, uzturētu kārtību.

Nepatikšanām, ko izraisīja jaunu raktuvju atklāšana, pie­vienojās ari ķilda par šo simt četrdesmit pirmo meridiānu, kas prasīja jaunu uzmērīšanas darbu. Tieši šī iemesla dēļ majors Džeims Volšs bija ieradies tālajā Klondaikas rietumu daļā.

Godīgi sakot, šis robežas precizējums sagādāja grūtības, kaut gan tā atrisinājums bija matemātiskas dabas. Simt četr­desmit pirmais meridiāns nevarēja būt citur, kā tur, kur viņš bija.

—   Bet kurš izvirzīja šo jautājumu, Volša kungs?… — Bens Redls jautāja.

—   Amerikāņi, — atbildēja komisārs. — Viņi pastāv uz to, ka robežas noteikšana, kas tika izdarīta laikā, kad Aļaska vēl piederēja Krievijai, nav veikta ar vēlamo precizitāti. Robežai, ko noteica simt četrdesmit pirmais meridiāns, pēc viņu domām, vajadzēja pārcelties vairāk uz austrumiem, tādējādi piešķirot Savienotajām Valstīm lielāko tiesu zemes gabalu, kas ierīkoti uz Jukonas kreisā krasta pietekām…

—   Un starp tiem, — piemetināja Samijs Skims, — arī 129. iecirknis, ko esam mantojuši no mūsu tēvoča Žozijas Lakosta…

—   Tieši tā, kungi.

—   Un sindikāts, kas mums piedāvājās to nopirkt, atsa­kās turpināt sarunas, jo jautājums vēl neesot nokārtots, — sacīja Bens Redls.

—    Es zinu, kungi, — atbildēja komisārs, — un varu saprast, ka tas jūs nedaudz kaitina…

—    Bet vai jums ir iemesls domāt, Volša kungs, ka pre­cizēšanas darbs driz tiks pabeigts? — Samijs turpināja.

—    Viss, ko varu jums atbildēt, — paziņoja Volša kungs, — ka komisija ķērusies pie darba jau pirms pāris nedējām, un mēs ceram, ka robeža starp abām valstīm būs galīgi noteikta vēl pirms ziemas iestāšanās.

—     Kā jums šķiet, Volša kungs, — jautāja Bens, — vai tiešām ticat, ka pieļauta kļūda un nepieciešams veikt šo labojumu?

—   Nē, kungi, pēc informācijas, kas ir manā rīcībā, tas liekas tikai tāds ļauns strīds, ko daži amerikāņu sindikāti uzsākuši ar Kanādu…

—   Un kas, iespējams, liks mums Klondaikā uzkavēties ilgāk, nekā mēs to vēlētos… — piemetināja Samijs Skims.

—   Ak, kungi, — iesaucās Volšs, — es darīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai aktivizētu komisijas darbu. Bet, jāat­zīst, ka to dažkārt kavē dažu pierobežas zemes gabalu īpašnieku nelabvēlīgā attieksme. Un šajā ziņā izceļas 127. iecirkņa īpašnieki…

—   Mūsu kaimiņi! — Samijs Skims iesaucās.

—   Jā.

—   Teksasietis, vārdā Hanters…

—   Tieši tā. Vai esat dzirdējuši runājam par viņu?…

—   Vēl vairāk, komisāra kungs, mēs paši dabūjām viņu dzirdēt, šo rupjo tēviņu, kopš viņš atstāja Vankūveru…

—   Noprotu, ka jūs viņu pazīstat. Tas ir spēcīgs un bru­tāls tips, kura dubultnieks ir kāds Malone — tādas pašas izcelsmes, un, kā runā, viņš neesot neko vairāk vērts.

—    Un šis Hanters ir viens no tiem, kuri visdedzīgāk pieprasa robežas grozīšanu, Volša kungs?… — jautāja Bens Redls.

—   Droši, Redla kungs, un, lai izvairītos no Kanādas li­kumu varas, viņš paliek pie tā, ka zemes gabals esot uz amerikāņu zemes. Tāpat viņš satraucis visus īpašniekus, kam pieder iegulas starp Jukonas kreiso krastu un paš­reizējo robežu. Pārceļot to pie upes krasta, visa banda no­nāktu Štatu jurisdikcijā, un Teksasas iedzīvotājs atrastos pats savā zemē. Bet, atkārtoju vēlreiz, es šaubos, ka ameri­kāņi gūs virsroku un, ceru, Hanters veltīgi būs pūlējies. Jebkurā gadījumā es jums iesaku, ja iespējams, izvairīties no jelkādām attiecībām ar šiem avantūristiem, ar kuriem policijai jau nācies saķerties…

—   Šai ziņā esiet bez bažām, komisāra kungs, — Samijs Skims atbildēja. — Mēs esam ieradušies Klondaikā nevis lai skalotu 129. iecirkņa dubļus, bet gan lai to pārdotu, un, līdzko tas būs izdarīts, dosimies uz Čilkutas pāreju, tad pa dzelzceļu no Vankūveras līdz Monreālai…

—    Nu ko, kungi, man atliek vien novēlēt jums laimīgi aizkļūt līdz Četrdesmitjūdžu krīkam, un, ja vien varu būt jums noderīgs, jūs varat ar mani rēķināties.

—  Pateicamies jums, Volša kungs, — Bens Redls atbildēja.

—    Un ja varat pasteidzināt jautājuma atrisināšanu par simt četrdesmit pirmo, izmantojot arī telegrāfu… — Samijs Skims piemetināja.

—   Diemžēl, tas nav atkarīgs no manis!… — atbildēja Volša kungs.

Tā kā viņam bija jāatgriežas Dousonā, bet abiem brālēniem jāvirzās tālāk uz rietumiem, viņi no komisāra atsveicinājās.

Nākamajā dienā divriči devās ceļā. Gandrīz visu laiku pēc tam, kad viņi bija šķērsojuši upi ar plostu, Neluto tu­rējās gar Jukonas kreiso krastu.

Debesis vairs nebija tik skaidras kā iepriekšējā dienā. Ziemeļrietumu vējš uzpūta dažas spēcīgas brāzmas. Bet pa­ceļamā jumta aizsegā abi brālēni izkļuva cauri sveikā.

Neluto nelika zirgam auļot pilnos rikšos, jo viņš centās, un ne bez iemesla, apieties ar to saudzīgi. Zeme kļuva ļoti grubuļaina. No bedrēm, kurās ledus, kas pirms vairākiem mēnešiem tās piepildīja līdz malām, bija izkusis, bija grūti izvairīties, un, iespējams viņam vajadzēja vairāk raizēties par ratiem, nekā par aizjūgu.

Apkārtne bija mežaina, joprojām priedes, bērzi, papeles un apses. Koku zeltračiem netrūka — gan personiskām va­jadzībām, gan zemes gabalu izmantošanai. Starp citu, šajā rajona daļā zeme satur ne tikai zeltu, bet arī ogles. Sešus kilometrus no Fortkjūdahas pie Koalkrīka, pēc tam trīs­padsmit kilometru tālāk pie Klifkrīka, tad vēl deviņpadsmit kilometru tālāk pie Fleitkrīka atklātas lieliskas akmeņogļu raktuves, kurās iegūtais melnais zelts nedod vairāk kā pie­cus procentus pelnu. Faivfingeras baseinā tās atrastas vēl senāk, un akmeņogles lieliski aizstāj malku, ko pat vidējas jaudas tvaikoņi patērē tonnu stundā. Iespējams, tur paveras jauna šī apvidus izdzīvošanas iespēja, ja pēc tam, kad būs atdevis visas zelta dzīslas, tas vilinās kalnračus ar savām ogļu raktuvēm.

Šās dienas vakarā, beidzoties otrajam ceļa posmam, kas bija ļoti nogurdinošs, Neluto un viņa ceļabiedri sasniedza Fortkjūdahu Jukonas kreisajā krastā, kur nolēma pārlaist nakti kādā no iebraucamajām vietām, ja atradis tādu, kurai salīdzinājumā ar telti varētu dot priekšroku.

Fortkjūdahu 1892. gadā nodibināja Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas, kas gri­bēja atņemt Aļaskas tirdzniecības kompānijai priekšrocības uz Jukonas zelta teritoriju apgādi. Šī pilsētiņa, kuras aiz­stāvību, kā jau tika minēts, vajadzēja nodrošināt Fortkon- stantinai, atradās tieši pie Četrdesmitjūdžu krika grīvas.

Tajā pašā laikā tika atzīts, ka raktuves, ko amerikāņu teritorijā ierobežo gan Četrdesmitjūdžu krika mazās piete­kas Morsa un Deivisa, gan Sešdesmitjūdžu upes pieteka Millerkrīks, ir ļoti produktīvas. Dažas no tām snieguma ziņā varēja salīdzināt pat ar atradnēm Bonanzas lejtecē.

Pulkstenis bija seši vakarā, kad divriči beidza pēdējo posmu līdz Fortkjūdahai, un abi brālēni sāka meklēt naktsmītni.

Viņiem tika norādīta kāda iebraucamā vieta, ko ieteica jātnieku policijas nodaļas priekšnieks. Viņš parasti uzturē­jās šajā pilsētā, un savu darbu veica tajā teritorijas daļā, kas atrodas starp robežu un Jukonas kreiso krastu.

Bens Redls un Samijs Skims, vēlēdamies atvilkt elpu vienalga kādā gultā, daudz nesūkstījās ne par ērtībām, ne par cenām, un nakts pagāja ne šā, ne tā.

Atstājusi Fortkjūdahu, Jukona turpina plūst augšup uz zie­meļrietumiem līdz vietai, kur tā šķērso simt četrdesmit pirmo meridiānu, kāds tas bija iezīmēts kartēs. Bet Četrdesmitjūdžu krīks, kas ir četrdesmit jūdzes garš, kā norāda tā nosaukums, savā lejtecē nogriežas uz dienvidrietumiem, veidodams ļoti lī­kumainu straumi, un plūst cauri apvidum, kur cits citu nomai­na meži un pakalni. Līdz robežai tā garums ir apmēram septiņdesmit kilometri, no kuriem trīsdesmit ir uz britu zemes, bet četrdesmit plūst amerikāņu teritorijā. Tātad krīks šķērso meridiānu, par kuru šobrīd risinājās strīdi, tāpat kā Jukona, Sešdesmitjūdžu upe un citas straumes.

Dodoties ceļā no agra rīta, Neluto cerēja vakarā sa­sniegt vietu, kur atradās Žozijas Lakosta iecirknis. Viņš ie­deva auzas un labu barību zirgam, kuru šīs divas ceļā pavadītās dienas nešķita pārāk nogurdinājušas. Ja vajadzēja sakas, tās varēja dabūt, turklāt spēcīgais dzīvnieks atpūtās visu laiku, ko abi brālēni pavadīja 129. iecirknī.

Bens Redls un Samijs Skims iebraucamo vietu atstāja trijos no rīta, un saule jau bija diezgan augstu. Pēc pār­desmit dienām gaidāms saulgriežu laiks, un tad saule tikai uz mirkli pazudīs aiz ziemeļu horizonta.

Divriči sekoja Četrdesmitjūdžu krika kreisajam, ļoti līku­mainajam krastam, ko dažkārt ieskāva augsti pauguri, kurus šķīra dziļas aizas. Zeme ne tuvu nebija tuksnesīga. Visās malās darbojās kalnu un upju iecirkņi. Katrā krasta pagrie­zienā aizu plaisās slējās stabi, kas norobežoja raktuves, kuru numuri bija uzrakstīti lieliem cipariem. Aprīkojums tur nebija sarežģīts, mašīnu maz. Vairums zelta meklētāju vai nu paši, vai ari viņu strādnieki izvilka dubļus no šahtām, kas bija izraktas iecirknī, un tālāk strādāja ar sietiem vai

bļodām. Tas viss tika darīts gandrīz pilnīgā klusumā, ja tikai nenotika trokšņaini konflikti, vai, zeltračiem, atrodot vērtīgu tīrradni, neizlauzās prieka saucieni.

Pirmā apstāšanās ilga no desmitiem līdz divpadsmitiem, jo šo laiku mazliet nogurdinātajam zirgam vajadzēja atpū­tai, un viņam brīvi ļāva ganīties tuvējā pļavā. Pēc pusdie­nās ieturētajiem konserviem un biskvītiem pie kafijas tases, Samijs un Bens varēja izpīpēt pīpes.

Mazliet pēc divpadsmitiem Neluto atsāka ceļu, un viņš tik ļoti dzina savu aizjūgu, ka jau septiņos vakarā divriči sasniedza 129. iecirkni.

Tā jaunie īpašnieki Monreālu bija atstājuši 2. aprīlī, ga­lamērķī viņi ieradās 11. jūnijā. Nepilnos divarpus mēnešos viņu ceļojums bija galā.

XIII

129. ZEMES GABALS

Šajā vietā Četrdesmitjūdžu krīks viegli izliecās uz austru­miem. Gar šo apmēram četrsimt metru garo līkumu cits aiz cita sekoja iecirkņi, ko norobežoja stabi saskaņā ar apga­bala zeltraču likuma noteikumiem, kas paredz:

«Visām personām, kuras vecākas par astoņpadsmit ga­diem un kurām ir speciālas medību, zvejas un zemes dzīļu izmantošanas atļaujas, kas derīgas uz gadu un maksā des­mit dolāru, ir tiesības ieņemt zemes gabalu divsimt piecdes­mit pēdu garumā gar straumi, tā platums nedrīkst pārsniegt tūkstoš pēdu no viena krasta līdz otram, novelkot horizon­tālu līniju trīs pēdas virs ūdens līmeņa.»

129. iecirknis, Žozijas Lakosta īpašums pašā Četrdesmit­jūdžu krika augštecē, Klondaikas teritorijā, bija ierīkots at­bilstoši šim likumam. Tas atradās blakus Aļaskas-Kanādas robežai starp diviem stabiem; uz viena no tiem bija redzams iecirkņa numurs, bet uz otra — koncesijas iegūšanas datums.

Šis zemes gabals pletās tikai krika labajā krastā un tika klasificēts kā upju iecirknis.

Bija skaidri redzams, ka 129. iecirkni austrumos no­slēdza abu valstu robeža, un, ja komisija nolems to pārvie­tot uz austrumiem, iecirknis vairs neatradīsies Kanādas teritorijā. Tātad bija svarīgi, lai precizēšanas darbi tiktu pabeigti pēc iespējas ātrāk, fiksējot simt četrdesmit pirmā meridiāna stāvokli. Šajā lietā nebija ieinteresēti tikai Žozi­jas Lakosta, bet arī visu to zemes gabalu īpašnieki, kuru iecirkņi atradās līdzās robežai Klondaikas pusē.

Otrpus 129. iecirknim uz ziemeļiem starp visai augstiem pakalniem stiepās zaļojoša pļava, ko no abām pusēm ieskā­va bērzu un apšu meži. Citādi Četrdesmitjūdžu krika ne visai augstie, diezgan straujie ūdeņi plūda cauri ielejai, ko ieskāva kalni. Dažviet bija redzamas zelta meklētāju māje- les un būdas, un divu līdz trīs kilometru platībā darbojās vairāki simti strādnieku.

Otrā pusē robežai, amerikāņu teritorijā, ainava bija līdzīga. Tikai ieleja augštecē bija platāka. Tāpat bez upju iecirkņiem redzēja arī daudzus kalnu iecirkņus, kuru ga­rums pēc koncesijas var būt lielāks par divsimt piecdesmit pēdām, tomēr nepārsniedzot tūkstoti.

Bens Redls un Samijs Skims zināja, ka 129. iecirknis robežojās ar 127., un abus šķīra meridiāns, kura korekciju pieprasīja minētās valstis. Šis 127. iecirknis bija teksasieša Hantera īpašums, viņš to ekspluatēja jau gadu un tagad uz­sāka savu otro kampaņu. Par to, ka viņš ķildojies ar savu kaimiņu Žoziju Lakostu, abi brālēni tagad, kad viņu pazi­na, nešaubījās.

Kas attiecas uz 129. īpašumu, tas bija ierīkots kārtīgi, atbilstoši lietošanas noteikumiem. Bija izsniegta īpašuma deklarācija, ko akceptējusi valsts, un noteiktajos termiņos reģistrēta domīnijas raktuvju komisāra birojā, gadā par to maksājot septiņdesmit piecus frankus lielu nodokli. Bez tam tika piedzits nodoklis desmit procentu apmērā no iegūtā zelta ar soda sankcijām nelikumību gadījumā to konfiscēt. Turklāt Žoziju Lakostu nekad nebija skāris likums, saskaņā ar kuru viss iecirknis, kas vasaras sezonas laikā septiņdes­mit divas stundas palicis neskarts, pāriet sabiedriskajā īpa­šumā. Darbi tajā tika pārtraukti tikai pēc viņa nāves, gaidot, kad mantinieki pārņems mantojumu savā īpašumā.

Žozijas Lakosta uzsāktie darbi bija ilguši astoņpadsmit mē­nešu un faktiski bija norisinājušies bez lieliem panākumiem. Sākotnējā aprīkojuma, personāla, transporta nolīgšanas un citi izdevumi bija diezgan lieli. Bija notikuši arī pēkšņi Četr­desmitjūdžu krika plūdi, nodarot diezgan lielus zaudējumus un pārtraucot darbus. īsi runājot, 129. iecirkņa īpašnieks tik tikko bija spējis segt izdevumus, kad viņu pārsteidza nāve.

Bet vai tad nav zināms, kāds ir zelta meklētājs, kurš nekad nezaudē cerību, kurš allaž tic, ka rīt uzdursies bagā­tai dzīslai, atklās dažus tīrradņus lielā vērtībā, sietā izska­los no tūkstoš līdz četrtūkstoš franku?

Iespējams, Žozijam Lakostam tas būtu izdevies, kaut gan viņa rīcībā bija tikai ļoti ierobežoti līdzekļi. Viņš neizman­toja balansieru sistēmu un samierinājās ar piecpadsmit līdz divdesmit pēdu dziļu šahtu izrakšanu zelta slāni, kura vidē­jais biezums bija piecas sešas pēdas.

Visas ziņas, kas attiecās uz zemes gabala ekspluatāciju, sniedza Žozijas Lakosta palīgs. Kopš darbu pārtraukšanas un personāla atlaišanas viņš uzraudzīja iecirkni, gaidīdams, kad tajā tiks atsākta ekspluatācija, vai nu to darītu manti­nieki vai kāds jauns īpašnieks.

Šo meistaru sauca par Loriku. Tas bija franču izcel­smes kanādietis, četrdesmit gadu vecs, ļoti pieredzējis zelta meklētājs, vairākus gadus strādājis Kalifornijas un Britu Kolumbijas zelta iegulās, pirms pārcēlās uz Jukonas teritorijām. Neviens labāk par viņu nevarētu sniegt Benam Redlam ziņas par 129. iecirkņa pašreizējo stāvok­li, par izdarītajiem un izdarāmajiem ieguvumiem, par tā patieso vērtību.

Vispirms Loriks parūpējās par Bena Redla un Samija Skima izmitināšanu, jo viņiem Četrdesmitjūdžu krīkā būs jāpavada vairākas dienas. Viņi nenakšņoja teltīs, bet deva priekšroku kādai gaužām pieticīgai, taču vismaz tīrai istabai mājiņā, ko Žozija Lakosts bija licis uzcelt sev un savam palīgam. Tā atradās pašā gravas malā, bērzu un apšu meža vidū un sniedza pietiekamu patvērumu vasarā, kad no slikta laika vairs nebija jābaidās. Turklāt ziemā, tas ir — septi­ņus līdz astoņus mēnešus no divpadsmit — tā tika slēgta. Pēc tam atvaļinātais personāls, Žozija Lakosts un Loriks atgriezās Dousonā, kur gaidīja, kad varēs atsākt darbus.

Pašreiz, kamēr citu iecirkņu īpašnieki un viņu strādnieki nesēdēja dīkā ne dienu ne nakti, 129. gabals kopš īpašnie­ka nāves jau četrus mēnešus kā bija pamests.

Pārtiku viesu vajadzībām, meistars sagādāja bez lielām pūlēm. Šajā reģionā, tāpat kā visā Klondaikā, pastāvēja pārtikas sagādes sabiedrības. Jukonas tvaikoņu apgādātas, tās bāzējās Dousonā, un, apkalpojot iecirkņus, labi nopel­nīja, ņemot vērā dažādo patēriņa preču cenas un rajonā nodarbināto strādnieku skaitu.

Nākamajā dienā pēc ierašanās pie Četrdesmitjūdžu krika Bens Redls un Samijs Skims Lorika pavadībā apmeklēja zemes gabalu, apstādamies pie šahtām, kuras bija brīvas no ziemas lediem un kuru apakšā uzkrājās vērtīgie dubļi.

Loriks viņiem pastāstīja, kā noritējuši darbi pēc tam, kad nokārtojis formalitātes un nomaksājis nodokli, tēvocis bija pārņēmis 129. iecirkni savā īpašumā.

— Lakosta kungs, — viņš teica, — sākumā neizmantoja personālu, kas sastāvēja no kādiem piecdesmit strādnie­kiem, lai krika krastā izraktu šahtas. Viņa darbība aprobe­žojās ar zemes virspusēju apguvi, jo likums, kā zināms, prasa trīs mēnešus gadā uzturēties iecirknī. Tikai uz pirmās kampaņas beigām metāla slānī tika izraktas šahtas.

—   Un cik tādu jūs pa šo laiku esat izrakuši? — jautāja Bens Redls.

—   Četrpadsmit, — atbildēja meistars. — Katrai no tām ir deviņas kvadrātpēdas liela atvere, kā jūs to redzat. Tās saglabājušās, un atliek vien no tām smelt, lai turpinātu eks­pluatāciju.

—   Bet pirms tika izraktas šahtas, — savukārt vaicāja Samijs Skims, — kādu peļņu ienesa virspusējā apguve un vai ienākumi sedza izdevumus?…

—   Protams, ne, kungs, — Loriks atbildēja, — un tā tas ir gandrīz visās iegulās, kad sāk skalot zelta zvirgzdus un oļus.

—   Jūs strādājat tikai ar bļodu un sietu, — piezīmēja Bens Redls.

—   Tikai, kungi, un reti gadās, ka sietā izskalojam piec­padsmit frankus.

—   Turpretim Bonanzas zemes gabalos, kā runā, — ie­saucās Samijs, — sanāk divi līdz trīs tūkstoši…

—   Varat ticēt, tas ir izņēmums, — paziņoja meistars, — un, ja vidējais aritmētiskais ir kādi simt franki, tad jau vari būt apmierināts! Bet 129. iecirknī tas nekad nav pār­sniedzis sešus vai septiņus frankus, un, tā kā strādnieku algas uzkāpa līdz septiņiem frankiem piecdesmit stundā…

—   Bēdīgs rezultāts! — sacīja Samijs Skims.

Tad Bens Redls uzdeva jautājumu:

—   Kādēļ tik ilgi gaidīja, līdz izraka šahtas?…

—   Tādēļ, ka nepieciešams, lai ūdens, ar kuru tās pama­zām pildās, sasalst, — atbildēja Loriks. — Tas veido kaut ko līdzīgu stingrai čaulai, kas notur starpsienas un ļauj iz­rakt citas šahtas, neizraisot nobrukumu.

—   Tāpat, — Bens Redls turpināja, — vajadzēja ļaut paiet ziemai, lai tās izmantotu…

—  Tā mēs arī darījām, Redla kungs, — atbildēja meistars.

—   Un cik tās ir dziļas?

—   Desmit līdz divpadsmit pēdu, proti, līdz slānim, kur parasti sākas zelta nogulsnes.

—   Un cik biezs parasti ir šis slānis?

-i- Apmēram sešas pēdas.

—   Un cik sietus piepilda izvilktās zemes kubikpēda?

—   Aptuveni desmit, un labs strādnieks spēj izskalot kādus simt dienā.

—   Vai šīs šahtas jau kādreiz izmantoja?… — vaicāja Bens Redls.

—   Viss bija gatavs, lai tās palaistu darbā, bet tad Žozija Lakosta kungs nomira, un darbus vajadzēja apturēt.

Šīs ziņas nenoliedzami stipri ieinteresēja Benu Redlu, bet bija skaidri redzams, ka arī viņa brālēnam tās nebija vienaldzīgas. Viņam bija svarīgi, cik vien iespējams precīzi uzzināt 129. iecirkņa vērtību, un tā nevarēja balstīties tikai uz zemes gabala devumu pirmās kampaņas laikā. Jautājums tika uzdots meistaram.

—    Mūsu izskalotā zelta vērtība sastādīja trīsdesmit tūk­stošus franku, — viņš atbildēja, — un šī summa tik tikko sedza izdevumus. Bet es nedomāju, ka Četrdesmitjūdžu krika dzīsla nebūtu laba, jo kaimiņu iecirkņos, līdzko sāka darboties šahtas, ienākumi bija ievērojami.

—     Nu ko, Lorik, jūs bez šaubām zināt, ka Čikāgas sindikāts mums izteicis pirkšanas piedāvājumu… — teica Bens Redls.

—   Es zinu, kungs, viņu aģenti pirms trim mēnešiem bija atnākuši apskatīties iecirkni.

—   Un ja es jautāšu, — turpināja Bens Redls, — kāda pēc jūsu domām varētu būt šī zemes gabala vērtība?

—    Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem citos Četrdesmit­jūdžu krika iecirkņos, es to nenovērtēju mazāk par divsimt tūkstošiem franku.

—   Un cik par to tika samaksāts?

—     Žozija Lakosta kungs par to maksāja piecdesmit tūkstošus.

—    Divsimt tūkstoši franku, — Samijs Skims teica, — tas ir skaists skaitlis, nudien, un mums nebūs jānožēlo šis ceļojums, ja par to saņemsim šādu summu. Bet sindikāts nevēlas palikt pie sava piedāvājuma, kamēr robežas jautā­jums nebūs galīgi izlemts.

—   Kāda nozīme tam, vai 129. iecirknis ir Kanādas vai Aļaskas zemē, vērtība tam paliek tāda pati, — atteica meistars.

—   Gluži pareizi, — paziņoja Bens Redls, — bet tiesa ir ari tas, ka piedāvājums tika atsaukts…

—   Lorik, — Samijs Skims jautāja meistaram, — vai jūs ticat, ka šis robežas labojums tiks paveikts tuvākajā laikā?

—    Varu jums pateikt tikai vienu, kungi, — paziņoja Loriks, — to, ka komisija sākusi darbu. Kad tas tiks pa­beigts, domāju, neviens komisārs nespētu pateikt. Starp citu, viņiem palīdz viens no Klondaikas ievērojamākajiem kadastrētājiem, vīrs ar lielu pieredzi — Ožilvī kungs, kurš precīzi uzmērījis rajonu.

—    Un ko jūs domājat par šīs operācijas rezultātiem? — jautāja Bens Redls.

—   To, ka tā novedīs pie amerikāņu sakāves, — atbildē­ja meistars, — un, ja robeža nav tur, kur tai jābūt, tas no­zīmē, ka tā būs jāpārnes uz rietumiem.

—   Un tādā gadījumā, 129. iecirknim joprojām garantēta atrašanās Kanādas teritorijā, — Samijs Skims secināja.

—   Tā gan, — apstiprināja Loriks.

Bens Redls turpināja izprašņāt meistaru par attiecībām, kādas Žozijam Lakostam bijušas ar kaimiņiem, 127. iecir­kņa īpašniekiem.

—   Ar teksasieti un viņa kompanjonu, — pārjautāja meistars, — Hanteru un Maloni?…

—   Jā, ar tiem pašiem.

—    Nudien, kungi, viņi bija stipri kaitinoši, varu jums pateikt skaidri un gaiši. Tie ir divi huligāni, šie amerikāņi. Visu iespējamo iemeslu dēļ viņi ar mums meklējuši ķildu, un ķerties pie dunča viņi nav jāmudina! Pēdējā laikā mēs strādājām tikai ar revolveriem makstis. Vairākkārt bija jāie­jaucas policijai, lai vestu viņus pie prāta.

—   Tieši to pašu mums teica jātnieku policijas priekš­nieks, kuru satikām Fortkjūdahā, — paziņoja Bens Redls.

—    Domāju, viņam vēl ne reizi vien nāksies iejaukties, — piemetināja Loriks. Redziet, kungi, miers būs tikai tai dienā, kad šie abi nelieši tiks padzīti.

—   Un kā gan tas varētu notikt? — jautāja Samijs Skims.

—   Nekas nevar būt vienkāršāk, un ticiet, kungi, ka tas notiks, ja robeža tiks pārvietota vairāk uz rietumiem. 127. iecirknis tad būs Kanādas teritorijā, un Hanteram vajadzēs pakļauties visām Kanādas administrācijas prasībām.

—    Protams, — Samijs Skims piebilda, — viņš ir no tiem, kuri pastāv, lai simt četrdesmit pirmais meridiāns tiktu pārnests uz austrumiem?

—    Kā tad, — atbildēja meistars, — un viņš ir samusi­nājis visus robežas amerikāņus, gan no Četrdesmitjūdžu krika, gan no Sešdesmitjūdžu upes. Vairākas reizes viņi draudējuši ielauzties mūsu teritorijā un sagrābt mūsu zemes gabalus. Hanters un Malone provocē viņus uz šādiem eks­cesiem. Otavas valdība nosūtījusi savas sūdzības uz Vašin­gtonu, bet neliekas, ka Štatu valdība steigtos tās izskatīt.

—    Tā, bez šaubām, gaida, kad būs atrisināts robežas jautājums, — sacīja Bens Redls.

—   Iespējams, Redla kungs, un gaidot, kamēr pārdosiet 129. iecirkni, mums jābūt modriem. Kad Hanters uzzinās, ka jaunie īpašnieki ieradušies Četrdesmitjūdžu krikā, kas zina, vai viņam nebūs padomā kas ļauns.

—   Mēs jau esam brīdināti, Lorik, — atbildēja Samijs Skims, — un gan jau pratīsim apieties ar šiem neliešiem, kā viņi to pelnījuši!

Pārstaigājuši iecirkni un uzkāpuši līdz tā ziemeļu galam, abi brālēni un meistars nokāpa līdz krika kreisajam kras­tam. Tur viņi apstājās netālu no staba, kas iezīmēja abu zemes gabalu robežu. Ja 129. iecirkni nekas nenotika, 127. kūsāja dzīvība. Hantera ļaudis strādāja ar lejtecē izraktajām šahtām, un izskalotie dubļi, tekņu ūdeņu nesti, pazuda

Četrdesmitjūdžu krika straumē. Redzamas bija ari dažas laivas, kas slīdēja lejup pa upi, maksājot robežas šķērsoša­nas nodevu, jo muita bija ļoti stingra.

Bens Redls un Samijs Skims velti centās 127. iecirkņa strādnieku vidū sazīmēt Hanteru un Maloni. Viņi tos nere­dzēja, un Loriks domāja, ka, dažas dienas pavadījuši iecir­knī, teksasieši devušies tālāk uz rietumiem — to Aļaskas daļu, kur tika vēstīts par jauniem zelta reģionu atklājumiem.

Kad iecirkņa apskate bija pabeigta, abi brālēni un meis­tars atgriezās mājiņā, kur viņus gaidīja pusdienas. Par Ne­luto viņiem nebija jāraizējas. Ar divričiem šim indiānim pilnīgi pietika, un arī zirgs varēja būt drošs, ka tiks labi aprūpēts.

Kad pusdienas bija paēstas, Samijs jautāja Benam, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš grib vēl ilgāk uzturēties 129. iecirkni.

—   Tagad tu to esi redzējis, — viņš teica, — tu zini, kādā stāvoklī tas ir un kāda tā vērtība. Nevaru iedomāties, ka, paliekot šeit, tu varētu uzzināt ko vairāk.

—   Es tā nedomāju, — atbildēja Bens Redls. — Man vēl daudz kas jāapspriež ar meistaru, jāpārbauda mūsu tē­voča Žozijas rēķini, un, manuprāt, tas nav pārāk daudz — palikt mūsu zemes gabalā četrdesmit astoņas stundas.

—    Lai iet četrdesmit astoņas stundas, — teica Samijs Skims, — bet, kamēr tu pārbaudīsi rēķinvedību, es labprāt gribētu pamedīt apkārtnē….

—   Jā, ar noteikumu, ka tu neapmaldīsies un nepakļausi sevi briesmām.

—   Esi mierīgs, Ben, mani pavadīs brašais Neluto, kurš labi pazīst apkārtni.

—   Dari to savam priekam, jo, atkārtoju vēlreiz, man liekas absolūti nepieciešams uzkavēties šeit dažas dienas.

—    Paskat tik, — smaidīdams sacīja Samijs Skims, — četrdesmit astoņas stundas, par kurām tu runāji, jau kļuvu­šas par dažām dienām.

—    Kā tad, — atteica Bens Redls, — un vēl es varētu apskatīties, kā strādā ļaudis, izskalo dažus sietus manā klātbūtnē.

—   Ei! Uzmanību, Ben! — Samijs Skims iesaucās. — Ne jau kā zelta meklētāji mēs esam ieradušies 129. iecir­knī, bet tikai, lai gūtu priekšstatu, ko tas vērts.

—   Norunāts, Samij, norunāts. Katrā ziņā neaizmirsti, ka šobrīd mēs nevaram pārdot zemes iecirkni. Nepieciešams, lai precizēšanas komisija pabeidz darbus, lai kadastrētājs uzraksta ziņojumu… un es neredzu iemeslu, kādēļ Loriks pa to laiku nevarētu atsākt ekspluatāciju…

—   Tad nu mēs esam nolādēti šeit iesakņoties, jo šis velna meridiāns nav fiksēts savā īstajā vietā, — sacīja Sa­mijs Skims.

—   Starp citu, kur mēs pavadīsim šo laiku, Samij?

—   Dousonā, Ben.

—   Vai tur mums būs labāk?

Samijs Skims neatbildēja. Viņš labi juta, ka inženiera aicinājums brālēnā gūst virsroku, ka Bens deg nepacietībā ķerties vērsim pie ragiem… vai drīzāk pie dubļiem. Un kad reiz viņš tos būs nobaudījis, vai viņš negribēs turpināt tē­voča Žozijas darbu?

«Ak nē! Piedodiet, bet tas nu reiz ir par daudz!» pie sevis domāja Samijs Skims, «gan jau es zināšu, kā viņu aizkavēt!»

Tad viņš paņēma savu bisi, pasauca Neluto, un, atstājuši mājiņu, abi devās augšup pa gravu uz ziemeļiem.

Samijs Skims nekļūdījās, jo tā kā bija radusies iespēja, Bens Redls nolēma izstudēt zemes gabala ekspluatāciju, it sevišķi, ja tas tagad ir viņa īpašums. Protams, atstājot Monreālu, inženieris domāja tikai par to, kā pārdot 129. iecirkni pēc tam, kad būs noskaidrota tā vērtība. Bet, lūk, negaidīts apstāklis piespieda viņu pagarināt savu uzturēša­nos Četrdesmitjūdžu krīkā varbūt par vairākām nedēļām… Kā lai viņš turētos pretī kārdinājumam izmantot sagatavotās šahtas, pārbaudīt to sniegumu?… Un vai tēvocis Žozija bija darījis visu kā nākas, lai iegūtu labu rezultātu? Vai viņš nebija samierinājies ar vecu zeltraču metodi, acīmredzot pārāk rudimentāru? Vai viņš, būdams inženieris, neatradīs jaunu, ātrāku, produktīvāku paņēmienu? Un, visbeidzot, ja no šīs zemes dzīlēm, kas viņam piederēja, bija iegūstami simtiem tūkstošu franku, vai bija prātīgi atdot tos šim sin­dikātam par smiekla cenu?

Jā, tādas domas rosījās Bena Redla galvā. Un tas, ka robežas jautājums, Angļu-amerikāņu tirdzniecības un transporta kompānijas priekšlikuma atlikšana lika viņam gaidīt, viņu neapbēdināja. Gan jau viņš liks Samijam pa­ciesties, un viņš pats sev teica, ka brālēnam vēl beigās iepatiksies.

Un, kad Bens iegrima tēvoča Žozijas rēķinos, pēc tam kad meistars viņam bija sagādājis visus izziņas dokumentus, viņš teica:

—   Ja jums tagad būtu jānolīgst strādnieki, vai tas vēl būtu iespējams, Lorik?

—     Par to es nešaubos, Redla kungs, — atbildēja meistars. — Tūkstošiem emigrantu klīst pa rajonu, mek­lēdami darbu un nevarēdami to atrast… Katru dienu tādi ierodas Četrdesmitjūdžu krika iegulās. Es pat domāju, ka, ņemot vērā pieplūdumu, viņi nevarēs pretendēt uz ļoti lielām algām.

—    Jums nevajadzētu vairāk kā piecdesmit zeltraču?

—    Piecdesmit, Žozija Lakosta kungs neizmantoja vai­rāk…

—   Un cik ilgā laikā jūs sadabūjāt šos ļaudis? — jautāja Bens Redls.

—   Divdesmit četrās stundās, — atbildēja meistars.

Tad pēc brīža viņš uzdrīkstējās pavaicāt:

—   Vai jūsu nolūks ir to ekspluatēt, Redla kungs?

—   Iespējams, ja mēs nebūsim pārdevuši 129. iecirkni par tā īsto cenu.

—   Vispār tas jums ļaus labāk noteikt zemes gabala vēr­tību un sarunās ar sindikātiem, kuri jums piedāvās to no­pirkt, būt prasīgākam.

—   Turklāt, ko lai šeit pasāk, kamēr robežas jautājums nebūs nokārtots? — Bens Redls sacīja.

—    Patiesi, — atbildēja meistars, — un vispār, vai nu tas būtu amerikāņu vai kanādiešu pusē, 129. iecirknis tam­dēļ nekļūs mazāk vērts, un man vienmēr šķitis, ka visi pie­teku iecirkņi Jukonas kreisajā krastā nebūt nav sliktāki kā labajā. Redzat, Redla kungs, pie Sešdesmitjūdžu upes vai Četrdesmitjūdžu krika iespējams tikt pie kapitāla tikpat ātri kā Bonanzā vai Eldorado.

—    Es to paturēšu prātā, Lorik, — sacīja Bens Redls, būdams ļoti apmierināts ar šīm atbildēm, kas saskanēja ar viņa paša vēlmēm.

Un, it kā cenzdamies inženieri pārliecināt vēlreiz, viņš piebilda:

—  Jā, Redla kungs, lai kāds arī būtu komisijas iegūtais re­zultāts, zelta 129. iecirknī no tā mazāk nepaliks. Visbeidzot… es galvoju, ka jums ne mazākajā mērā nav jāsatraucas! Jūsu iecirknis ir kanādiešu, un tāds tas arī paliks….

—   Es vēlētos, kaut tā būtu, — atbildēja Bens Redls. — Tāpat es pakonsultēšos ar savu brālēnu Skimu un piedāvā­šu viņam turpināt tēvoča iesākto ekspluatāciju.

Tas, ko Bens Redls sauca par pakonsultēšanos ar brālē­nu, bija nostādīt viņu faktu priekšā, neļaujot daudz par to diskutēt. Tātad, līdzko Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, pārnesdami virteni irbju un purva sloku, viņš tam tikai sacīja:

—   Es visu labi apdomāju, Samij, un tā kā mēs šeit esam aizkavēti uz pāris mēnešiem, labākais, ko varam darīt, ir atsākt 129. iecirkņa ekspluatāciju.

—    Kļūt par zelta meklētājiem?! — iesaucās Samijs Skims.

—   Jā… gaidot, kad varēsim pārdot mūsu zemes gabalu!

XIV

EKSPLUATĀCIJA

Tad beidzot bažas, ko vienmēr vairāk vai mazāk izjuta Samijs Skims, bija piepildījušās. Gaidot, līdz varēs pārdot 129. iecirkni, Bens Redls atsāks tā izmantošanu. Un kas zina, vai viņš vispār kādreiz gribēs tikt no tā vaļā! Tiesa, ar tām niecīgajām cerībām, ka šī ekspluatācija būs auglīga, vai būtu pamats to nožēlot?

«Tam tā vajadzēja notikt,» pie sevis atkārtoja viedais Samijs, «un es esmu spiests nolādēt tēvoci Žoziju!… Tā ir viņa vaina, ka mēs esam kļuvuši par kalnračiem, zelt- račiem, zemes pētniekiem, ar kādiem vārdiem lai vēl iz­ķēmo zelta meklētājus, ko es saucu par nelaimju meklētājiem! Jā! Man vajadzēja jau no paša šis avantūras sākuma rīkoties noteiktāk. Ja es būtu atteicies atstāt Monreālu un pavadīt Benu uz šo briesmīgo zemi, Bens bez šaubām nebūtu braucis, un mēs nebūtu iepīti šajā nožēlojamajā lietā! Atliek vien iedot velnam mazo pirk­stiņu, kad viņš paņems visu roku, un nākamā ziema būs klāt, pirms mēs būsim varējuši doties atpakaļceļā uz Monreālu!… Ziema Klondaikā! Ar piecdesmit grādu lielu salu, kas piespieda saražot tos jaukos termometrus, kas gradēti zem nulles tik tālu, cik citur virs tās! Kādas per­spektīvas! Ak! Tēvoci Žozija, tēvoci Žozija, jūs savus māsasdēlus esat iegrūdis nelaimē!»

Tā prātoja Samijs Skims. Bet, būdams filozofiskas dabas, viņš prata samierināties ar likteni. Kaut arī viņš nožēloja, ka nebija pretojies šim ceļojumam uz Klondai­ku, viņš zināja, ka nebūtu spējis atturēt Benu doties ceļā, pat atsakoties viņu pavadīt, un ka beigu beigās viņš tāpat būtu brālēnu pavadījis.

Ar jūnija pirmo nedēļu sākās Jukonas zelta skalošanas sezona. Kopš piecpadsmit dienām atkusnis un ledus ieša­na krikos zemes gabalus darīja izmantojamus. Ja zeme, ko lielais aukstums bija sasaldējis, vēl pretojās kapļiem un cērtēm, to tomēr varēja sākt apstrādāt. Caur šahtām viegli varēja sasniegt rūdas slāni, nebaidoties, ka to starpsienas, ko ziema bija padarījusi cietas, sagrūs. Pie­tika savienot šahtas ar tranšejām, lai darbs varētu nor­māli ritēt uz priekšu.

Turklāt bija acim redzams, ka, netrūkstot labākam aprī­kojumam un mašīnām, ko Bens Redls prastu laist darbā ar labiem panākumiem, viņš nebūtu spiests aprobežoties ar sietu un bļodu. Bet ar šiem vienkāršajiem rīkiem pietika, lai skalotu dubļus Četrdesmitjūdžu krika krastos. Patiesībā rūpnieciski jāapstrādā kvarca, nevis upju iecirkņi, un Klon­daikas iegulās jau manīja mašīnas ar blietēm, kas drupināja kvarcu, tādas jau darbojās citos Kanādas un Britu Kolum­bijas raktuvju apvidos.

Bens Redls nebūtu varējis atrast labāku palīgu kā Lo­riks. Viņam tikai vajadzēja ļaut darboties šim vīram, ļoti pārbaudītam, ļoti pieredzējušam šāda veida darbos, kurš jau vadījis līdzīgas ekspluatācijas Kolumbijā; turklāt Loriks bija spējīgs veiksmīgi izmantot uzlabojumus, ko viņam varēja piedāvāt inženieris.

Jāpiebilst arī, ka ilgstoša 129. iecirkņa neizmantošana varētu radīt neapmierinātību augstākās varas iestādēs. Ļoti kāras uz nodokļiem, ko atvilka no iecirkņu ienākumiem, tās atņēma īpašuma tiesības visiem, kas salīdzinoši īsā laika posmā savos iecirkņos neko neuzsāka.

Meistars iesāka ar personāla meklēšanu. Tas viņam sa­gādāja neparedzētas grūtības. Tika izziņots, ka Doma kalnu apvidū atklātas jaunas iegulas, un kalnrači bija sa­skrējuši tur, jo darbs rādījās būt labi apmaksāts. Kara­vānas nemitējās ierasties Dousonā, jo vasaras sezonā ezeru šķērsošana un brauciens lejup pa Jukonu bija vienkāršāks. Šajā laikā strādnieku rokas bija pieprasītas visur, jo mašīnu darbs tika izmantots reti.

Piecdesmit strādnieku vietā Lorikam izdevās nolīgt kādus trīsdesmit. Bet līdz ar to viņš varēja tiem labāk maksāt — piecus līdz sešus frankus stundā.

Šādas algas tika maksātas arī Bonanzā. Vairums strād­nieku nopelnīja sešdesmit piecus līdz astoņdesmit frankus dienā, un cik daudzi no viņiem nebūtu kļuvuši bagāti, ja savu naudu nenotriektu tikpat viegli, cik nopelnīja.

Nav nekāds brīnums, ka algas cēlās, jo Sukuma iegulās un ne tikai tur strādnieks stundā izskaloja līdz simt dolā­riem. Patiesībā viņš no tā saņēma tikai simto daļu.

Kā jau minēts, 129. iecirkņa aprīkojums bija ļoti vien­kāršs — bļoda un siets; tādu zelta meklētāji lietoja, kad tika atklātas pirmās iegulas. Bez šaubām, Žozija Lakosts bija mēģinājis uzlabot šos pārāk primitīvos rīkus, un to, ko nebija izdarījis viņš, centās izdarīt viņa brāļadēls.

Pateicoties meistaram un samaksājot smuku naudiņu, Benam izdevās panākt, ka 129. iecirkņa aprīkojumam tika pievienotas divas balansieres.

Balansiere ir gluži vienkārši trīs pēdas gara un divas pēdas plata kaste, kas piekārta pie svaru kārts. Tā iekšpu­sē novietots saru siets, nostiprināts uz vilnas gabala, kurā paliek zelta graudi, bet ūdens un smiltis iziet cauri. Šīs ie­rīces apakšā ir novietots nedaudz dzīvsudraba, ar kuru sa­jaucas zelts, ja tas ir tik smalks, ka to nav iespējams paņemt ar rokām.

Vairāk par balansierēm, Bens Redls būtu gribējis ierīkot slūžas, un, nespēdams tās sagādāt, viņš domāja slūžas uz­būvēt pats. Tā ir koka caurule, ko izvago sešas collas garas šķērsrievas. Līdzko tajā ielaiž šķidrus dubļus, zeme un grants tiek aizskaloti, kamēr rievās sava smaguma dēļ sakrājas zelts.

Šie abi visai efektīvie paņēmieni ļauj sasniegt labus re­zultātus; bet nepieciešams uzstādīt sūkni, lai paceltu ūdens līmeni līdz slūžu vai balansieru pašai augšai, un tā ir vis­dārgākā šo ierīču daļa. Ja runa ir par kalnu iecirkņiem, tur dažkārt var izmantot dabigos ūdenskritumus, bet uz upju iecirkņiem jāķeras pie mehāniskiem līdzekļiem, kas prasa visai lielus izdevumus.

129. iecirkņa ekspluatācija tika uzsākta vislabākajos ap­stākļos. Filozofēdams pa savai modei, Samijs Skims ne­beidza vērot, ar kādu alkatību, kādu degsmi Bens Redls nodevās šim darbam.

«Patiesi,» viņš sev teica, «Bens nav izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi, šis zelta drudzis, un tas nebūt nav pārejošs, un to nevar uzveikt ar himna pulveri. Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams pat tad, kad uzsmaidī­jusi laime, jo zelta jau nekad nevar būt gana!… Nē! Vajag, lai tā būtu par daudz, un arī par daudz vēl nav gana!»

129. iecirkņa īpašnieki, tēvoča Žozijas mantinieki, vēl nebija nonākuši tik tālu. Kaut ari, pēc meistara sacītā, šai dzīslai vajadzēja būt bagātai, tā savus dārgumus tik viegli vis neatdeva. Bija grūti tikt klāt zelta dzīslai, kas caur zemi gāja uz rietumiem, sekojot Četrdesmitjūdžu krika straumei. Benam Redlam nācās atzīt, ka šahtas nav pietiekami dziļas, un bija nepieciešams tās izrakt dziļākas. Liela ķēpa, jo temperatūra vairs nenodrošināja starpsienu cietību, kas, pieturoties salam, izveidojās pati no sevis.

Bet vai bija prātīgi uzsākt šos dārgos darbus, vai drīzāk nevajadzēja tos atstāt sindikātiem vai privātpersonām, kas kļūtu par iecirkņa nākamajiem īpašniekiem? Vai Benam Redlam nevajadzēja samierināties ar bļodas un sieta snie­gumu? Vai bija apdomīgi ieslīgt izdevumos, kas teju vai sa­sniedza zemes gabala vērtību?

Patiesi, bļodās izskalotais tik tikko sasniedza ceturtdaļ- dolāru. Ņemot vērā algas, kas tika maksātas personālam, ienākums bija niecīgs. Un vai meistara paredzējumi balstī­jās uz nopietniem faktiem? Jautājums bija vietā.

Jūnijā laiks pieturējās diezgan labs. Uznāca pāris vētru, dažreiz ļoti spēcīgas, bet tās ātri pārgāja. Pārtrauktie darbi tūdaļ tika atsākti visā Četrdesmitjūdžu krika rajonā.

Pienāca jūlijs. Sezona ilgs vēl tikai divus mēnešus. Saule, kas norietēja pusvienpadsmitos, pie apvāršņa parādī­jās pirms vieniem. Turklāt starp tās lēktu un rietu valdīja tāda krēsla, ka tikai ar grūtībām varēja saskatīt polāros zvaigznājus. Ja strādātu maiņās, zelta meklētāji būtu varēju­ši darbu turpināt. Tā tas arī notika iecirkņos, kas atradās otrpus abu valstu robežai, kur amerikāņu aktivitāte bija vienkārši neticama.

Zinot Bena Redla temperamentu, jūs neizbrīnīs tas, ka viņš pats personīgi piedalījās darbos. Viņš ne mazākajā mērā neuzskatīja par sevis necienīgu pievienoties strādnie­kiem, viņus uzmanīt un ar bļodu rokā skalot 129. iecirkņa dubļus. Turklāt viņš noņēmās arī gar balansieri, un Loriks viņam palīdzēja, it kā strādātu pats sev. Un ne vienu reizi vien Bens brālēnam teica:

—   Nu ko, Skim, vai negribi pamēģināt?

—    Nē, — Samijs nemainīgi atbildēja, — nejūtu aici­nājumu…

—   Tas nav grūti, tikai jāsakrata bļoda, no kuras tiek iz­skalota grants, un tās dibenā paliek zelta daļiņas.

—   Nē, Ben, kaut arī man maksātu divus dolārus stundā!

—   Esmu pārliecināts, ka tev būtu laimīga roka!

Kādu dienu, sniegdams viņam bļodu, Bens Redls teica:

—   Pamēģini, es tevi lūdzu.

Un Samijs Skims paklausīgi paņēma bļodu, mazliet pie­pildīdams ar zemi, kas bija izvilkta no kādas šahtas, pēc tam pārvērsta šķidrās dūņās, un maz pamazām to notecinā­ja. Ja tā būtu saturējusi kādas zelta daļiņas, tās būtu pali­kušas bļodas dibenā.

Ne mazākās šī Samija Skima nolādētā metāla pēdas!

—   Tu redzi, — viņš teica, — nav pat ar ko samaksāt par pīpes tabaku!

—    Nākamreiz tev varbūt veiksies labāk, — cerīgi norū­ca Bens Redls, negribēdams piekāpties.

—   Katrā ziņā medības man ir veiksmīgākas, — atbildēja Samijs Skims.

Un, pasaucis Neluto, viņš paņēma savu bisi un nozuda uz visu pēcpusdienu.

Turklāt tukšā viņš atgriezās reti, pateicoties ne tikai savam mednieka talantam, bet ari tādēļ, ka līdzenumos un tuvējās aizās spārnoto un četrkājaino medījumu bija papilnam. Bieži mežos ganījās aļņi un brieži, dodamies augšup uz ziemeļiem gar likumu, ko met Jukona, virzīdamās uz rietumiem. Savu­kārt purva slokas, irbes un pīles mita muklājos abās Četrdes­mitjūdžu krika pusēs. Tā nu Samijs Skims kompensēja savu ieilgušo uzturēšanos šai zemē, tomēr juzdams nožēlu, ka nevar piedalīties medību kampaņā Grīnvelejā.

Jāpiebilst, ka jūlija mēneša pirmajā pusē skalošana 129. iecirknī deva labākus rezultātus. Meistars beidzot bija uz­dūries īstajai zelta dzīslai, kas, tuvojoties zemes gabala ro­bežai, kļuva jo bagātīgāka. Bļodās un balansierēs zelta smilšu veidā sakrājās nozīmīga summa. Kaut arī netika at­rasts neviens augstvērtīgs tīrradnis, ienākums šajās pāris nedēļās nebija mazāks par septiņpadsmit tūkstošiem franku. Lūk, kas attaisnoja Lorika sacīto un kam vajadzēja vēl vai­rāk uzkurināt inženiera godkāri.

Uzlabojumus izdarīja arī 127. iecirknī, un darbavieta pa­mazām pārvietojās uz austrumiem. Nekādu šaubu, tā bija tā pati dzīsla, kas, virzīdamās gar Četrdesmitjūdžu krika krei­so krastu, šķērsoja abus kaimiņu zemes gabalus.

No tā var secināt, ka Hantera un Bena Redla cilvēki virzījās viens otram pretī. Drīz pienāks diena, kad viņi sa­tiksies uz pašreizējās abu valstu apstrīdētās robežas.

Teksasiešu algotņi — kādi trīsdesmit vīri — visi pēc iz­celsmes bija amerikāņi. Būtu bijis grūti savākt kopā vēl no­žēlojamākus avantūristus, kuru sejas uzticību vis neviesa, pa pusei mežoņus, spējīgus uz visu, spēcīgus, brutālus un kaš- ķigus, īsi sakot, šo abu Klondaikas rajonā pārpārēm pazīs­tamo teksasiešu cienīgus. Gandrīz visi jau bija strādājuši 127. iecirknī iepriekšējā gadā, kad Hanters un Malone to bija iegādājušies, tikko atklāja pirmās zelta iegulas, pēc tam, kad krievi bija Aļasku pārdevuši amerikāņiem.

Jā, atšķirības starp atradnēs nodarbinātajiem amerikā­ņiem un kanādiešiem varēja manīt. Otrie likās paklausīgāki, mierīgāki, disciplinētāki. Arī sindikāti tiem deva priekšroku. Turklāt amerikāņu sabiedrību kalpībā viņi stājās nelabprāt. Tās drīzāk meklēja savus tautiešus, par spīti viņu trokšņo­šanai, slieksmei dumpoties, nesavaldībai ikdienas ķildās pēc stipro dzērienu lietošanas. Reti kura diena pagāja, neiejau­coties policijai vienā vai otrā iecirknī. Belzieni mijās ar re­volveru šāvieniem. Dažreiz bija arī nogalinātie, un ievainotos vajadzēja vest uz Dousonas slimnīcu, jau tā pār­pildītu ar slimniekiem, ko turp nosūtīja epidēmijas.

Saprotamāk, bez šaubām, būtu, ja amerikāņi tiktu vesti uz Sitku, jo Sitka ir Aļaskas galvaspilsēta. Bet šī pilsēta atradās tik tālu no Klondaikas, ka vajadzētu šķērsot garo un mokošo ezeru ceļu, tad pārvarēt Čilkutas pāreju, bet par to nebija pat ko domāt. Bez tam, ne tikai, lai saņemtu nepieciešamo aprūpi, bet arīdzan visāda veida priekus, uz kuriem šie ļaudis rādījās kāri, visi plūda uz Dousonu.

Jūlija trešajā nedēļā ekspluatācija joprojām bija diez­gan auglīga, ja neņem vērā, ka ne Bens Redls, ne Lo­riks, ne viņu vīri ne reizi nebija uzdūrušies kādam tīrradnim, kas bija atnesuši bagātību Bonanzai un Eldo- rado. Un beidzot izdevumi vairs nepārsniedza ienākumus, un varēja gadīties, ka šī kampaņa dos simt tūkstošus franku lielu peļņu. Tādējādi, līdzko pieteiksies pircēji, būs iemesls uzsist 129. iecirkņa cenu.

Lai kā ari būtu, Samijam Skimam nebija nopietnu iemes­lu žēloties, un viņš arī nežēlotos, ja vien viņš un Bens va­rētu atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās. Bet — un tas viņu kaitināja visvairāk — tas nebija atkarīgs no viņu gribas. Atstāt zemi, ja 129. iecirkņa pārdošana palika ne­nokārtota, nebija iespējams, un vispirms vajadzēja panākt, lai tiktu atrisināts robežas jautājums. Aizritēja dienas un nedēļas, un nešķita, ka šis process tuvotos beigām un ko­misāri spētu vienoties.

Un tad Samijam Skimam gadījās pasacit kaut ko ļoti saprātīgu:

—   Es neredzu iemesla, Ben, kādēļ mums būtu jāpaliek šeit, kamēr vienreiz tiks noteikta šī simt četrdesmit pirmā meridiāna atrašanās vieta, lai velns viņu rāvis!

—  Tādēļ, ka ar Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecī­bas kompāniju un visiem pārējiem varēsim saistīties tikai pēc robežas korekcijas pabeigšanas, — atbildēja Bens Redls.

—    Lai tā būtu, Ben, bet to var darīt ari neklātienē, ar starpnieku palīdzību, tikpat labi Monreālā, Snibēna kunga birojā, kā Dousonā, Frontstrītas kantoros.

—   Ne tik labvēlīgos apstākļos, — atbildēja Bens Redls.

—   Kādēļ tad ne, mēs taču tagad zinām mūsu iecirkņa vērtību?

—    Pēc mēneša vai sešām nedēļām mēs to zināsim vēl labāk, — paziņoja inženieris, — un tie vairs nebūs divsimt tūkstoši franku, ko mums piedāvās par 129. iecirkni, bet četri vai pieci simti tūkstošu…

—    Un ko mēs ar to visu iesāksim! — iesaucās Samijs Skims.

—   Labi izlietosim, vari būt drošs, — apgalvoja Bens Redls. — Vai tad tu neredzi, ka, virzoties uz rietumiem, dzīsla kļūst arvien bagātāka?

—   Ek! Tā tik ilgi virzīsies, kamēr aizvirzīsies līdz 127. iecirknim, — piezīmēja Samijs Skims, — un kad mūsu vīri nonāks kontaktā ar briesmīgā Hantera ļaudīm, nevaru ie­domāties, kas tad īsti notiks.

Patiesi, bija pamats bažīties, ka abu personālu vidū izcel­sies ķilda, jo ar katru dienu viņi arvien vairāk tuvojās abu ie­cirkņu robežai. Jau tagad viņi apmainījās lamām, bija dzirdami draudi. Loriks jau bija sastrīdējies ar amerikāņu meistaru, rupju un brutālu muskuļu kalnu, un kas zina, vai šī tēviņa draudi nepieņems reālus apveidus, kad Hanters un Malone paši atgriezīsies uzraudzīt darbus iecirknī. Robežsta­bu izvietojums, kas šķira abas atradnes, tika apstrīdēts, un ne reizi vien akmeņi bija lidojuši no iecirkņa iecirknī, turklāt nevarēja zināt, vai arī tie nesatur zelta daļiņas.

Protams, tādās reizēs Loriks darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai savaldītu strādniekus, un Bens Redls gāja viņam palīgā. Turpretī amerikāņu meistars nebeidza uzkuri­nāt savējos, un acīm redzami nelaida garām nevienu iespē­ju uzsākt strīdu ar Loriku. Turklāt viņa darba rezultāti nebija tik labi. Tagad 127. iecirknis nebija 129. vērts. Likās pat, ka dzīsla, ko apguva Loriks, sliecās nogriezties uz ziemeļiem, novirzoties no Četrdesmitjūdžu krika kreisā krasta, un neturpinājās kaimiņu iecirkņa zemē.

īsi sakot, abas komandas tagad atradās tikai divdesmit piecu soļu attālumā viena no otras, un nepaies ne divas nedēļas, kad tās satiksies uz robežlīnijas.

Samijs Skims nekļūdījās, paredzot šādu sadursmi un bai­doties no tās. Šāds incidents notika 27. jūlijā, un tas varē­ja beigties bēdīgi.

Hanters un Malone atkal parādījās 127. iecirknī.

XV

NAKTS NO PIEKTĀ UZ SESTO AUGUSTU

Kā jau tika minēts, Kanādas teritorija nebija vienīgā, kam piederēja zelta reģioni. Tādi ir arī Ziemeļamerikas plašumos, kas atrodas starp Atlantijas un Kluso okeānu, un ļoti iespējams, ka tur driz vien tiks atklātas neskaitāmas ie­gulas. Varētu teikt, ka sākot no Kotvejas Britu Kolumbijas dienvidos līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam nav nekā cita kā tikai zelta vai citu metālu iegulas. Daba šajā apvidū bi­jusi izšķērdīga ar saviem dārgumiem, bet liegusi tam lauk­saimniecības bagātības.

Atradnes, kas atrodas Aļaskas teritorijā, izvietotas lielā­koties gar līkumu, ko Jukona met pie savas grīvas starp Klondaiku un Sentmišelu. Viens no šiem rajoniem robežo­jas ar Sērklsitiju, pilsētiņu, kas uzcelta Jukonas kreisajā krastā trīssimt septiņdesmit kilometru no Dousonas. Tur savu tecējumu uzsāk Bērzu krīks, Jukonas kreisā krasta pieteka, kas tajā ietek pie Fortjukonas.

Pēdējās kampaņas laikā bija paklīdušas baumas, ka Sērklsitijas atradnes ir tikpat bagātīgas kā Bonanzas, un daudz nevajadzēja, lai zeltrači drāztos turp bariem vien.

Arī Hanters un Malone pēc tam, kad bija ieradušies Dousonā un atsākuši 127. iecirkņa ekspluatāciju, devās prom uz kādu tvaikoni, kas piestāj Jukonas ostās, un kāpa krastā Sērklsitijā, apskatīja Bērzu krika apskaloto apvidu un acīmredzot nolēma tur nepavadīt visu sezonu, jo nupat kā bija atgriezušies 127. iecirknī.

Pierādījums tam, ka viņu ceļojums palicis bez rezultātiem, bija šāds — viņi nu apmetās Četrdesmitjūdžu krika iecirknī un nolēma tur uzturēties līdz sezonas beigām. Jo, ja viņi Bērzu krika iegulās būtu ievākuši labu tīrradņu un zelta pu­tekļu ražu, tad būtu steigušies uz Dousonu, kur spēļu nami un kazino piedāvāja tik daudz iespējas izšķiest visu nopelnīto. Tāds bija paradums, un viņiem nebija iemesla nerīkoties sa­skaņā ar to. Tā viņi būtu darījuši ari tad, ja kopš darbu at­sākšanas 127. iecirknis būtu devis kādu peļņu.

Lūk, ko Loriks sacīja Samijam Skimam un Benam Red­lam, kad pavēstīja viņiem par abu teksasiešu atgriešanos:

—   Hantera klātbūtne nenesīs mieru robežas apvidiem, jo sevišķi Četrdesmitjūdžu krika iecirkņiem…

—   Skaidrs, — attrauca Samijs, — mēs būsim modri.

—    Tas būtu prātīgi, kungi, — meistars turpināja, — un es ieteikšu mūsu vīriem izvairities no satikšanās ar šiem neliešiem.

—   Vai policija jau zina par abu teksasiešu atgriešanos? — jautāja Bens Redls.

—   Noteikti, — atbildēja Loriks, — bez tam mēs aizsūtī­sim ziņnesi uz Fortkjūdahu, lai brīdinātu varas iestādes par iespējamo uzbrukumu.

—   Lai notiek, — Samijs piekrita, — tomēr atļaujiet uz­skatīt, ka tik ļoti no šī tipa nemaz nav jābaidās, un, ja savus ierastos varas darbus viņš nodomājis vērst pret mums, es nepalikšu atbildi parādā.

—   Lai tā būtu, — teica Bens, — bet es nespēju iedo­māties, Samij, ka tu varētu smērēt rokas gar tādu cilvēku.

—   Mums jānokārto veci rēķini, Ben, un es gribu atmaksāt.

—   Tev nekas nav jāatmaksā, — atbildēja Bens Redls, kurš ne par kādu naudu negribēja pieļaut, ka brālēns iepi­nas kādā netīrā lietā. — Par to, ka tu Vankūverā iestājies par abām mūķenēm un norādīji Hanteram viņa īsto vietu, nekas nevar būt dabiskāk, es būtu rīkojies tāpat. Bet šeit, kad viena iecirkņa ļaudis apdraud otra iecirkņa ļaudis, jā­rīkojas policijai.

—   Bet ja tā laikā neiejaucas? — iebilda Samijs, negri­bēdams piekāpties.

—  Ja tā notiks, Skima kungs, mēs aizstāvēsimies, — sacīja meistars, — un mūsu vīri neatkāpsies šo teksasiešu priekšā.

—   Galu galā, — sprieda Bens Redls, — mēs neesam šeit ieradušies, lai atbrīvotu Četrdesmitjūdžu kriku no no­žēlojamiem tipiem, kas to apsēduši, bet lai…

—   Lai pārdotu mūsu iecirkni, — viņu pārtrauca Samijs, kuram pamazām asinis sāka kāpt galvā. — Sakiet man, Lorik, vai nevarētu noskaidrot, ko īsti dara tā robežas ko­misija, vai korekcijas darbi virzās uz priekšu un kad tie tiks pabeigti?

—   Es mēģināšu to noskaidrot, Skima kungs, — meistars atbildēja.

—   Un kur šie komisāri, lai velns viņus rauj, atrodas pašlaik?

—   Pēc pēdējām ziņām no Dousonas — pašos dienvidos.

—   Nu tad es iešu tiem pateikt, ko domāju, — iesaucās Samijs Skims.

—   Tici man, Samij, nedari neko, — sacīja Bens Redls, gribēdams nomierināt brālēnu, — un pacieties.

—   Turklāt ceļojums sanāk tāds pagarš, — piezīmēja Lo­riks, — jo komisāri un Ožilvī kungs ir devušies līdz pat Santeliasa kalnu pakājei, tātad jāiet ne tikai cauri Daijai, bet jāšķērso arī viss tuksnesīgais reģions.

—   Sasodītā zeme! — iesaucās Samijs Skims.

—     Klau, Samij, — Bens uzsita viņam uz pleca, — tev jānomierinās. Ej medībās, paņem līdzi Neluto, kurš to vien gaida, un atnesiet mums šim vakaram pāris lie­lisku irbju. Mēs pa to laiku izkratīsim balansieres, un būsim paveikuši labu darbiņu.

—    Kādēļ lai ar mums neatgadītos tas pats, kas 1897. gada oktobrī atgadījās pulkvedim Ērvejam Griplkrīkā? — piemetināja meistars.

—   Un kas tad viņam atgadījās, tam jūsu pulkvedim Ēr­vejam? — Samijs Skims vaicāja visai nievīgā tonī.

—   Savā iecirknī tikai septiņu pēdu dziļumā atrast zelta stieni septiņtūkstoš dolāru vērtībā.

—   Phe! — iesaucās Samijs Skims, — nelaimīgie piec­simt tūkstoši franku…

—    Paņem bisi, Samij, un ej pamedī līdz vakaram un cīksties ar lāčiem, — uzstāja Bens Redls.

Nekas cits viņam neatlika, to Samijs saprata. Abi ar Ne­luto viņi devās augšup pa gravu, un pēc ceturtdaļstundas jau bija dzirdami pirmie šāvieni.

Bens Redls savukārt ķērās pie darbiem, neaizmirsdams piekodināt strādniekiem, lai nekādā gadījumā neatbild uz provokācijām, ko varētu sagaidīt no 127. iecirkņa apsaim­niekotāju puses.

Citādi todien neradās nekādi starpgadījumi, kas varētu sanaidot abu iecirkņu ļaudis.

Samija Skima prombūtnes laikā Benam Redlam bija iespēja pavērot Hanteru un Maloni. Mājiņa, ko ieņēma abi teksasieši, atradās pretējās nogāzes pakājē. Robežlīnija, gaidot, kad tā tiks vai netiks pārvietota, gāja tieši gar gravas eju, virzienā augšup uz ziemeļiem. No savas istabas Bens Redls varēja no­vērot Hanteru un viņa kompanjonu, kad tie bija ieradušies 127. iecirknī, kur strādnieki strādāja amerikāņu meistara va­dībā. Abi divi slīpi šķērsoja zemes gabalu, dodamies lejup pa taciņu, kas bija ierīkota starp šahtām. Tobrīd darbojās gan ba­lansieres, gan slūžas, un svaru kāršu klabēšana un mutuļojo­šais ūdens, kas plūda krikā, radīja apdullinošu troksni.

Bens Redls negribēja pievērst ne mazāko uzmanību tam, kas norisinājās 127. iecirknī, tomēr, pat nemēģinā­dams paslēpties, palika atspiedies pret loga rāmi mājiņas pirmajā stāvā.

Tikuši līdz robežstabam, Hanters un Malone apstājās. Viņi par kaut ko dedzīgi sarunājās. Likās, ka savus ļaudis viņi nesaudzēja, jo ne reizi vien tiem rupji uzbļāva, un ari meistars šad tad dabūja pa ādu. Pievērsuši skatienu krīkam un novērojuši iecirkņus labajā krastā, kam bija pāra numuri, viņi paspēra dažus soļus uz gravas pusi. Par to, ka abi bija vissliktākajā garastāvokli, nebija nekādu šaubu, un cēlonis bija tāds, ka kopš kampaņas uzsākšanas 127. iecirknī visai viduvējie ienākumi gandrīz nesedza izdevumus. Un kā gan lai tas viņus nesaniknotu, ja nelieši labi zināja, ka pēdējo nedē­ļu laikā Lakostas zemes gabals ienesis -diezgan labu peļņu.

Hanters un Malone turpināja virzīties augšup pa gravu un apstājās aptuveni Lorika mājokļa augstumā. No turienes viņi pamanīja Benu Redlu, kurš bija atspiedies pret logu un nelikās pievēršam viņiem uzmanību. Tomēr Bens labi redzēja, ka nelieši norādīja uz to ar roku, un viņu asie žesti, niknās balsis centās to izprovocēt.

Būdams prātīgs, Bens Redls par to nelikās ne zinis, un, kad abi teksasieši bija aizgājuši, viņš kopā ar Loriku atsā­ka balansieru darbināšanu.

—   Jūs viņus redzējāt, Redla kungs? — Loriks ierunājās.

—   Jā, Lorik, — atbildēja Bens, — bet viņu izaicinošā uzvedība neizvedīs mani no pacietības.

—   Tomēr Skima kungs nešķita esam tik savaldīgs.

—   Būtu labi, ja viņš nomierinātos, — paziņoja Bens Redls, — mums pat nevajag izrādīt, ka pazīstam šos ļaudis.

Nākamās dienas pagāja bez konfliktiem. Samijs Skims — viņa brālēns viņu uz to mudināja — no paša rīta kopā ar indiāni devās medībās un atgriezās tikai vēlā pēcpusdie­nā. Ar Hanteru ticies viņš tātad nebija. Tomēr arvien grū­tāk bija novērst amerikāņu un kanādiešu strādnieku sadursmes.

Darbi pie dzīslas ar katru dienu tos tuvināja robežsta­biem. Acīmredzami tuvojās mirklis, kad viņi, meistara vār­diem runājot, būs «kapli pret kapli, cērti pret cērti». Mazākās domstarpības varēja radīt diskusijas, diskusijas — konfliktu, konflikts — ķildu, kas drīz vien pārvērstos kau­tiņā. Līdzko šie vīri būtu metušies viens otram virsū, kas spētu viņus apturēt? Vai Hanters un Malone necentās iz­provocēt sacelšanos visos savu tautiešu īpašumos pret do­mīnijas iecirkņiem līdzās robežai? No tādiem tipiem visu varēja sagaidīt. Fortkjūdahas un Dousonas policija būtu bezspēcīga nodibināt kārtību.

Četrdesmit astoņas stundas abi teksasieši nerādījās, un, iespējams, tobrīd apstaigāja Četrdesmitjūdžu krika iecir­kņus, kas atradās Aļaskas teritorijā.

Viņu prombūtnes laikā strādnieku starpā izcēlās strīdi. Radās pat domstarpības, kā rezultātā Loriks saķildojās ar 127. iecirkņa meistaru. Zeltrači bija jau gandrīz gatavi iestāties par saviem saimniekiem, tomēr tik tālu netika.

Tā kā laiks bija diezgan nenoteikts un pūta spēcīgs ziemeļu vējš, Samijs Skims nebija devies medībās. Tomēr Bens Redls bija aizkavējis viņa iesaistīšanos konfliktā, kas Benam, bez šaubām, nebūtu izdevies, ja Hanters un Malone paši būtu bijuši klāt.

Vēl trīs dienas viņam bija liegts nodoties savai iemīļota­jai nodarbei. Lietus dažkārt gāza kā ar spaiņiem, un va­jadzēja patverties mājiņā. Šādos apstākļos grants skalošana kļuva ļoti grūta; šahtas piepildījās līdz pat atverei, un to saturs tecēja uz iecirkņa zemes, pārvērzdams to biezos dubļos, kur ļaudis iegrima līdz pat ceļiem.

Darbus pārtrauca abās pusēs, un atsākt tos varēja tikai 3. augusta pēcpusdienā. No rīta laiks bija apmācies, bet tad dienvidaustrumu vēja ietekmē debesis noskaidrojās. Taču varēja notikt, ka tas atnes vētras, kas šajā gada laikā bieži vien ir briesmīgas un dažkārt nodara lielu postu. Ie­priekšējā vakarā abi teksasieši bija atgriezušies 127. iecir­knī un tikai nākamajā dienā atstāja meistara māju.

Bet Samijs Skims, laikam noskaidrojoties, atkal bija de­vies medībās. Tika ziņots, ka Četrdesmitjūdžu krika lejtecē manīti grizli lāči, un viņa karstākā vēlēšanās bija sastapties ar kādu no šiem briesmīgajiem ķepaiņiem. Turklāt viņam tas nebūtu pirmais mēģinājums, ne viens vien jau bija kritis no viņa lodes Grīnvelejas mežos.

«Es viņu labāk redzu cīkstamies ar lāci, nekā ar Hante­ru!» pie sevis nosprieda Bens Redls.

4. augustā Lorikam bija gadījies laimīgs ķēriens. Izrokot bedri gandriz pašā dzīslas galā pie iecirkņa robežas, viņš atrada tīrradni, kura vērtība nevarēja būt mazāka par četr­simt dolāriem jebšu diviem tūkstošiem franku.

Meistars nespēja apslāpēt prieku, un cik jaudas kliedza:

— Nāciet paskatīties… nāciet paskatīties!

Viņu ielenca strādnieki, un tūdaļ klāt bija arī Bens Redls.

Tīrradnis rieksta lielumā bija gluži kā iedarināts kvarca ietvarā.

127. iecirknī bez grūtībām tika noprasts, kādi bijuši kliedzienu iemesli. Tam sekoja skaudīga niknuma eksplozi­ja, ko zināmā mērā varēja saprast, jo jau kādu laiku strād­nieki nevarēja uztrāpīt dzīslai, un ekspluatācija kļuva arvien smagāka.

Tad atskanēja kāda balss — tā bija Hantera balss, kas atkārtoja:

—    Tie tiek tikai šitādiem prēriju suņiem no tālajiem rietumiem!

Tā viņš savā vulgārajā valodā apzīmēja kanādiešus.

Bens Redls, dzirdējis apvainojumu, kļuva bāls. Tad asi­nis viņam sakāpa galvā, un viņš metās uz priekšu.

Loriks viņu saķēra aiz rokas, un Bens, nicīgi paraustī­dams plecus, pagrieza tiem muguru.

—   Ei, — tad iesaucās Hanters, — es to saku jums, kungs no Monreālas.

—   Jūs esat bezkauņa, — atcirta Bens Redls, — un es negribu nekādas attiecības ar tādu nelieti kā jūs.

—   Jums tomēr tādas būs, — enerģiski sauca teksasietis, — un es nezinu, kas mani atturēs…

Viņš jau grasījās šķērsot robežlīniju un mesties virsū Benam Redlam. Bet Malone lika teksasietim apstāties. Ie­cirkņu strādnieki bija gatavi mesties cits citam virsū, un viņus izšķirt vairs nebūtu iespējams.

Vakarā Samijs Skims pārradās bezgala laimīgs, jo bija pieveicis lāci, un savu mednieka varoņdarbu izstāstīja visos sīkumos. Bens Redls negribēja pieminēt šīs dienas inciden­tu, un pēc vakariņām abi devās uz savu istabu, kur Samijs Skims tūdaļ ieslīga mednieka ciešajā miegā.

Vai bija pamats domāt, ka šim incidentam sekos turpinā­jums? Vai Hanters un Malone, aizvien vēl iekarsuši, meklēs ķildu ar Benu Redlu? Vai viņi kūdīs 127. iecirkņa vīrus pret 129. vīriem? Tas bija iespējams, jo nākamajā dienā kapļi un cērtes satiksies uz abu zemes gabalu robežas.

Par sarūgtinājumu savam brālēnam, Samijs Skims todien nedevās medībās. Laiks bija sutīgs. Dienvidaustrumu pusē gūzmējās lieli mākoņi. Diena nepaies bez vētras, un labāk bija neaizmaldīties pārāk tālu no mājas.

Viss rīta cēliens pagāja, skalojot jau darbojošās šahtas, un Lorika brigāde raka jaunas pie pašas robežlīnijas, gan­drīz pie staba, uz kura plāksnītes vienā pusē bija uzrakstīts numurs 127, bet otrā — 129.

Ari Hantera strādnieki darbojās gar robežu, tomēr priekš­pusdienā nekādi sarežģījumi neradās. Tiesa, daži visai pie­dauzīgi izteicieni no amerikāņu puses izraisīja vairāk vai mazāk trāpīgas atbildes kanādiešu pusē. Tomēr viss aprobe­žojās ar vārdiem un žestiem, un meistariem nebija jāiejaucas.

Par nelaimi, pēcpusdienā darbu atsākot, tik mierīgi vairs negāja. Tā kā pūles joprojām nenesa augļus, Hanters un Ma­lone nēsājās pa savām atradnēm šurpu turpu, un Samijs Skims savā pusē tāpat. Bens Redls viņam pievienojās, jautā­dams sev, vai abi teksasieši neturpinās vakardienas draudus.

—   Skat, — Samijs sacīja brālēnam, — viņi ir atpakaļ, šie nelieši. Es viņus vēl nebiju redzējis. Un tu, Ben?

—   Jā… vakar, — Bens izvairīgi attrauca, — bet dari kā es un neliecies par viņiem ne zinis.

—  Tomēr, Ben, man nepatīk, kā viņi uz mums skatās.

—   Samij, tu taču tam nepievērsīsi uzmanību.

Teksasieši bija mazliet pietuvojušies. Ja arī viņi uz brā­lēnu pusi meta nekaunīgus skatus, tiem nesekoja apvainojo­ši lamu vārdi, uz kuriem viņi bija meistari.

Samijs Skims tātad bija prātīgi nolēmis nelikties par vi­ņiem zinot.

Tikmēr abu iecirkņu strādnieki strādāja uz robežas, rokot zemi, savācot dubļus, lai nestu tos uz balansierēm un slūžām. Viņus šķīra tikai viena tuāze, un viņu cērtes gribot negribot kuru katru mirkli draudēja sadurties, un dažbrīd otrpus šķirtnes līnijai ripoja akmeņi.

Neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību, kad ap pulksten pieciem viens no akmeņiem, ko bija izkustinājis kāds no Lorika vīriem, strauji atrāvies no zemes, nokrita pie ameri­kāņu meistara kājām.

Tas bija kvarca gabals, kas svēra četras līdz piecas mār­ciņas, un izskatījās pēc tāda, kas satur zelta daļiņas, iespē­jams, tajā slēpās kāds vērtīgs tīrradnis.

Tad nu Loriks pieprasīja to atpakaļ — likumīgi piepra­sīja, bet par atbildi saņēma rupji formulētu noraidījumu.

Līdz šim bija norisinājusies tikai vārdu apmaiņa. Bet Loriks, cieši apņēmies atgūt to, kas piederēja viņam, pār­kāpa robežu.

Tūdaļ trīs vai četri amerikāņi metās uz viņu, lai apturē­tu, un vairāki tautieši steidzās viņam palīgā.

Sākās cīniņš, skanēja kliedzieni, kas atbalsojās kaimiņu iecirkņos, un bija jābaidās, ka sāksies vispārējs kautiņš starp amerikāņiem un kanādiešiem.

Loriks, atbrīvojies no tiem, kas viņu aizturēja, tikmēr skrēja uz vietu, kur bija aizripojis kvarca gabals.

Tai mirklī viņš nonāca aci pret aci ar Hanteru, kurš to spēcīgi pagrūda un nogāza gar zemi.

Redzēdams šādu vardarbību, Samijs Skims steidzās palī­gā meistaram, kuru teksasietis turēja pie zemes.

Bens Redls sekoja viņam pa pēdām un apstādināja Ma­loni, kurš devās palīgā savam kompanjonam.

Tas nu bija pilns komplekts. Kapļi un cērtes kalpoja par ieročiem, briesmīgiem ieročiem šajās spēcīgajās rokās, un neiztiktu bez asinsizliešanas, ievainotajiem un, iespējams, arī mirušajiem, ja notikuma vietā neparādītos policija, kas tieši veica apgaitu šajā Četrdesmitjūdžu krika daļā.

Pateicoties šiem piecdesmit labi organizētajiem vīriem, nekārtības dažos mirkļos tika likvidētas.

Bens Redls, Samijs Skims un abi teksasieši nu bija no­stādīti aci pret aci. Bens Redls pirmais vērsās pie Hantera, kurš aiz niknuma nespēja parunāt.

—   Ar kādām tiesībām, — viņš tam teica, — jūs gribējāt liegt mums atgūt mūsu īpašumu?

—   Tavu īpašumu, — Hanters iesaucās, nepieklājīgi uz­runājot savu pretinieku uz «tu», — tavu īpašumu, kas atra­dās uz manas zemes, un kas man piederēja!

—   Nožēlojamais! — iesaucās Samijs, gandrīz uzgriezda­mies Hanteram.

—   He! — tas nošņāca, — sieviešu aizstāvis!

—   Sieviešu, pret kurām jūs varmācīgi izturējāties, bū­dams nelietis, un salīdzinājumā ar īstiem vīriešiem — pē­dējais gļēvulis!

—   Gļēvulis?! — atkārtoja Hanters.

Un viņš jau grasījās mesties Samijam virsū, kad Malone viņu atturēja.

—  Jā… — atkārtoja Samijs Skims, kurš vairs nevaldīja pār s^vi, — pārāk gļēvs, lai atbildētu par apvainojumiem.

—   Nu ko, to tu vēl redzēsi, — iesaucās Hanters, — un rīt es tevi dabūšu rokā..

—   Rīt no rīta, — piebilda Samijs Skims.

—   Rīt! — sacīja Hanters.

Tad zeltrači atgriezās katrs savās raktuvēs, un Loriks tā arī nedabūja atpakaļ savu kvarca gabalu. Viens no ameri­kāņiem to bija iemetis Četrdesmitjūdžu krika ūdeņos. Bens Redls un Samijs Skims atgriezās savā miteklī, un pirmais lika lietā visas pūles, lai pielauztu otro neturpināt šo lietu.

—    Samij, — viņš atkārtoja, — tu nevari cīnīties ar šo nelieti.

—   Tomēr es to darīšu, Ben!

—   Nē, Samij, nē!

—   Es to darīšu, kad es tev saku, un, ja man izdosies ielaist viņam lodi pierē, tās būs manas labākās medības, kurās būšu nomedījis tikai pretīgu zvēru!

Un, par spīti tam, ko Bens Redls brālēnam sacīja, viņš labi saprata, ka nespēs novērst šo dueli.

Tomēr pavisam negaidīta liksta darīs neiespējamu šīs lietas atrisinājumu vai vismaz novilcinās.

Laiks, dienai ritot, bija kļuvis arvien spiedīgāks. Ap pulk­sten pieciem vakarā debesīs parādījās zibeņi, un dienvidaus­trumos nogranda pērkons. Mākoņiem sabiezējot, iestājās dziļa krēsla, kaut gan saule joprojām bija pie apvāršņa.

Pēcpusdienā Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos tika konsta­tētas savādas dabas pazīmes, kas izraisīja satraukumu.

Zemei cauri gāja neskaidra viļņošanās, ko pavadīja ilgstoša rīboņa. Krīka ūdeņi dažbrīd putoja, no šahtām izdalījās sēra gāzes. Acīmredzot sevi pieteica vulkāniskie spēki.

Samijs Skims, Bens Redls un meistars devās pie miera ap pusvienpadsmitiem, kad pēkšņi bija jūtami stipri grūdieni.

—   Zemestrīce! — iesaucās Loriks.

Un tikko viņš bija paspējis izrunāt šos vārdus, kad māja sagāzās, it kā tai pēkšņi būtu zudis pamats.

Ar pūlēm abi brālēni un meistara palīgs izķepurojās no gruvešiem, par laimi netikdami ievainoti.

Bet kāda aina viņiem pavērās ārā, debesu uguņu gaismā! Viss zemes gabals pazuda zem strauja ūdens. Daļa krīka bija pārplūdusi un nesās cauri iegulām, izraujot sev jaunu gultni.

No visām pusēm atskanēja izmisuma un sāpju kliedzieni. Zeltrači abos krīka krastos, pārsteigti savās būdās, centās izbēgt no šiem plūdiem, kas sekoja viņiem pa pēdām, un tie bija tik spēcīgi, ka zemes konvulsijām vajadzēja būt bi­jušām briesmīgām. Tuvējie koki izrauti ar visām saknēm, tika aiznesti Četrdesmitjūdžu krīkā pa tā jauno gultni ar āt­rumu, kāds vērojams ledum ejot.

—    Bēgam… bēgam! — iekliedzās Loriks, kam pievieno­jās Neluto, — vai arī mūs aizraus straume!

Patiesi,- ūdens gandrīz jau sniedzās līdz vietai, kur gulē­ja zemestrīces sagrautā māja. Vēl varēja just, kā zem kājām viļņojas zeme, it kā tā būtu jūra.

Tajā brīdī kāds bērza stumbrs, ko nesa straume, tika sviests pret gruvešiem. Nelaimīgā kārtā tas trāpīja Benam Redlam, apgāza viņu, un, ja Samijam Skimam un Lorikam neizdotos viņu satvert, viņš ietu bojā virpulī.

Bens Redls vairs nevarēja paiet, trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka viņa labā kāja virs ceļa bija lauzta.

Un zemes gabali, vai nu apgriezti kājām gaisā, vai pazu­duši zem plūdiem pusjūdzes garumā un abās robežas pusēs lielākoties bija iznīcināti.

OTRĀ DAĻA

I

ZIEMA KLONDAIKĀ

Zemestrīce, gan visai neliela, tikko kā bija izvandījusi šo Klondaikas daļu, kas atradās starp robežu un Jukonu un kam cauri stiepās Četrdesmitjūdžu krīka vidustece. Tā bija jūtama vēl pusjūdzi viņpus robežai.

Galu galā, ja arī Klondaika nav pakļauta biežiem seis­miskiem satricinājumiem, tās dzīles slēpj kvarca slāņus un eruptīvas klintis, norādot, ka tās pirmsākumu veidojuši plu- toniski spēki; šie spēki, vienīgi iemiguši, reizēm pamostas ar neparastu sparu. Turklāt šai Klinšu kalnu apvidū, kuru pirmie atzari sākas Ziemeļpola tuvumā, slejas vairāki vulkā­ni, par kuriem nav droši zināms, vai tie ir pilnīgi izdzisuši. Ja apgabalam nedraudētu zemestrīču vai izvirdumu iespēja, nebūtu jābaidās arī no plūdiem, kas piepeši var izcelties krīkos, sniegam kūstot.

Patiešām, Dousonā no tiem nav bijusi pasargāta, un, ja ne Jukona, tad vismaz tās pieteka Klondaika, kas atdala pilsētu no priekšpilsētas, bieži ir pārplūdusi un aiznesusi tiltu, kas savieno vienu ar otru.

Un Četrdesmitjūdžu krīkam bija jācieš no divkāršas ne­laimes. Sekas tā straumes pilnīgai virziena maiņai bija zemes gabalu sagrāvums vairākus kilometrus abpus robežai. Plūdos izveidojās upe, kas bija izrāvusi jaunu gultni šķēr­sām gravai pāri ziemeļu 127. un 129. iecirknim. Šķita pat, ka turpmāk tur nebūs vairs iespējama nekāda izmantošana.

Nelaimes apjoms pirmajā brīdī bija grūti nosakāms. Naktī, kaut arī saule tikai divarpus stundas bija pazudusi aiz apvāršņa, zemi klāja dziļa tumsa. Ja zeltraču mājiņas, būdas un teltis būtu nopostītas, ja vairums no tiem tagad būtu bez pajumtes, ja būtu ievērojams skaits ievainoto un mirušo, gan zem drupām sadragāto, gan upes jaunajā gul­tnē noslīkušo, to uzzinātu tikai rīt. Vai visa šī zelta smiltīs izkaisītā emigrantu masa būs spiesta atstāt šo reģionu, kura ekspluatāciju vairs nevarēs turpināt, uzzinās tikai pēc tam, kad būs konstatēti katastrofas apmēri.

Faktiski pilnīgi nelabojamās nelaimes cēlonis šķita Četr­desmitjūdžu krīka ūdeņu daļas gāšanās pār šo abu upju tuvē­jām iegulām. Iespējams, ka apakšzemes spēku grūdienu rezultātā tā gultnes pamats būs pacēlies, un šī gultne iztukšo­jusies pilnīgi, ja pamats būtu pacēlies līdz abu malu līmenim.

Bija iemesls domāt, ka šie plūdi nav pārejoši. Kā gan šādos apstākļos atsākt rakšanu zemē, ko piecu, sešu pēdu augstumā applūdinājis tekošs, nekādi nevadāms ūdens? Jaunā upe turpinātu plūst uz dienvidiem līdz vietai, kur tā ietecētu citā upē.

Kāda šausmu un izbaiļu nakts gan bija jāpārlaiž nabaga ļaudīm, kurus skāra šī pēkšņā katastrofa! Viņiem bija nā­cies rāpties kalnos, lai izvairītos no plūdiem. Viņiem nebija nekādas pajumtes, un vētra ilga līdz pieciem rītā. Zibens vairākkārt iespēra bērzu un apšu birzīs, kurās bija iebēgu- šas ģimenes. Tai pašā laikā nemitīgi gāzās lietus straumes kopā ar krusas graudiem. Ja Loriks nebūtu parādījis aizas labajā nogāzē izdobtu alu, kurp Samijs Skims un viņš no­gādāja Benu Redlu, viņi nekur nebūtu atraduši patvērumu.

Viegli iedomāties, ar kādām domām viņiem nācās nokau- ties! Vai tad lai kļūtu par šīs nelaimes upuriem, abi brālēni bija uzņēmušies ceļojumu uz Klondaiku! Visi viņu pūliņi bijuši veltīgi! Viņiem netiks vairs nekas no viņu tēvoča mantojuma, pat ne tas, kas gūts sešas nedēļas strādājot. No tirradņiem, no zelta putekļiem, kas savākti kopš darbu uzsākšanas inženiera vadībā, ņepalika vairs nekā. Kad sa­bruka Lorika namiņš, to jau bija sasnieguši plūdi. No tiem nevarēja izglābt nevienu priekšmetu, un pašlaik tā drupas aizpeldēja upes straumē.

Beigu beigās, kad vētra bija mitējusies, Samijs Skims un meistars, tikai uz brīdi pamezdami alu, jo nevēlējās atstāt Benu Redlu vienu, varēja konstatēt nelaimes apmēru. 127., tāpat kā 129. iecirknis, bija pazuduši zem ūdens. Kas noti­cis ar Hanteru un Maloni, tas Samiju Skimu it nemaz ne­uztrauca. Katrā ziņā, un lai nerunātu par to, kas attiecās uz viņiem, robežas jautājums šķita izlemts. Vai simt četr­desmit pirmais meridiāns tiktu pārcelts vairāk uz austru­miem vai rietumiem, tas abus iecirkņus vairs neskāra. Vai tā bija Aļaskas vai Kanādas teritorija, nebija vairs svarīgi. Pa to tecēja jauns krīks, un viss.

Vai zemestrīces upuru skaits bija liels, to uzzinās tikai pēc apsekošanas. Droši vien zemes grūdieni vai plūdi ģi­menes pārsteiguši vai nu viņu būdiņās vai teltīs, un jābīs­tas, ka vairums būs aizgājušas bojā, nepaguvušas izbēgt. Bens Redls, Samijs Skims un Loriks bija izmukuši, tikai pateicoties brīnumam, turklāt vēl inženieris netika cauri ar veselu ādu.

Samijam Skimam tikai vajadzēja doties uz Dousonu un gādāt līdzekļus, lai visīsākajā laikā turp aiztransportētu Benu Redlu.

Skaidrs, ka par Hantera un Skima lietu vairs nevarēja būt ne runas. Rītdienas divkauja atkrita pati par sevi. Citas rūpes nu bija pārņēmušas abus pretiniekus, kas varbūt nekad vairs neredzēsies aci pret aci.

Starp citu, kad saule apgaismoja nelaimes vietu, neviens no abiem teksasiešiem netika manīts. Māja, kur viņi mita gravas iesākumā, kurai tagad šķērsām pāri tecēja Četrdes­mitjūdžu krīka veidojums, vairs nebija redzama. 127. iecir­kni tagad klāja ūdens, tāpat kā 129. un visus sekojošos krīka labajā krastā. No ierīcēm, kas slējās to virspusē, ba- lansierēm, slūžām vai sūkņiem pāri nebija palicis nekas. Straume izplatījās ar vēl lielāku ātrumu nekā vakardienas vētra bija sacēlusi ūdeņus, un labajā krastā izveidotā note­ce ūdens līmeni nepazemināja. Iespējams, ka bez tās ūdens būtu pārplūdinājis arī kreiso krastu un postijumi būtu kriet­ni prāvāki.

Vai abi teksasieši bija spējuši izglābties no zemestrīces neskarti, vai bija kļuvuši par tās upuriem? Tas nebija zi­nāms, tāpat kā par viņu ļaudīm. Kā jau teikts, Samijam Skimam ne prātā nenāca par to raizēties. Viņa vienīgā rūpe bija aizvest Benu Redlu uz Dousonu, kur par to tiktu gādāts, tur sagaidīt viņa izveseļošanos un, ja vēl iznāktu laiks, doties pa Skagvejas, Vankūveras, Monreālas ceļu uz mājām. Benam Redlam un viņam nebija nekāda iemesla ilgāk uzturēties Klondaikā. 129. iecirknis vairs nesagaidīs ieguvējus, kopš tas atradās septiņas vai astoņas pēdas zem ūdens. Vislabākais jau būtu, cik ātri vien iespējams, pamest šo drausmīgo zemi, kur, kā izteicās Samijs Skims, «ļaudīm ar veselu saprātu un miesu bez īpaša iemesla nekad nebūtu vajadzējis spert soli». Un vismokošākos prātojumus viņam sagādāja tik saprotamās bažas, ka Bena Redla veseļošanās varētu ieilgt vairākas nedēļas.

Augusta pirmā puse jau gāja uz galu. Otrā vēl nebūs beigusies, kad būs pienākusi ziema, tik agrīna šajos aug­stajos platuma grādos, un nebūs vairs iespējams šķērsot ezeru apgabalus un tikt pāri Čilkutai. Pati Jukona kļūs nekuģojama, un pēdējie tvaikoņi būs aizbraukuši, lai gai­dītu, kad tā atvērsies no jauna.

Izredzes septiņus vai astoņus mēnešus palikt ieputinā- tiem Klondaikas sniegos piecdesmit, sešdesmit grādu salā bija gauži nepatīkama lieta. Tad nu, nevilcinoties ne dienu, vajadzēja atgriezties Dousonā, uzticēt Benu Redlu doktora Pilkoksa gādībai, nodot viņu māsas Martas un māsas Madlēnas rokās, iedvešot, ka ir jāizveseļojas, cik ātri vien iespējams.

Un vispirmām kārtām vajadzēja gādāt par transportu. Par laimi, Neluto atrada savus divričus neskartus, jo viņš tos bija novietojis uz paaugstinājuma, kur ūdens ne­sniedzās. Zirgs, kas ganījās savā vaļā, izbīlī bija atkal no­kāpis pa gravas nogāzēm un tika atvests saimniekam.

—   Brauksim, tūdaļ brauksim, — atkārtoja Samijs Skims.

—   Jā, — atbildēja Bens Redls, — man ļoti žēl, ka esmu tevi iepinis šajā bēdīgajā lietā…

—    Runa nav par mani, bet par tevi, — atteica Samijs Skims. — Mēs tev ievīstīsim kāju, cik labi vien iespējams, mēs tevi noguldīsim divričos labās siena cisās. Es tur apsē­dīšos kopā ar Neluto, un Loriks mums pievienosies Douso­nā, līdzko varēs. Mēs brauksim tik ātri, nē… es gribēju teikt, tik lēni, cik nepieciešams, lai tevi nekratītu. Kad tiksi slimnīcā, tev ne par ko vairs nebūs jāraizējas. Doktors Pil­kokss tevi dabūs uz pekām, un, lai Dievs dod, ka mēs tie­kam projām, pirms iestājies nelāgais gadalaiks…

—   Mīļo Samij, — sacīja Bens Redls, — iespējams, ka mana veseļošanās ilgs vairākus mēnešus, un es saprotu, cik ļoti tu steidz atgriezties Monreālā… Kādēļ tev nebraukt?

—   Nekad, — atbildēja Samijs Skims. — Es drīzāk lauz­tu sev kāju, un doktoram Pilkoksam viena vietā nāktos sa­lāpīt divus!

Tai pašā dienā, braukdami pa ceļiem, pārpilniem ļaužu, kuri devās meklēt darbu citos zelta smilšu apvidos, divriči, kas veda Benu Redlu, nogriezās Fortkjūdahas virzienā. Tie brauca pa Četrdesmitjūdžu krīka labo krastu, lejup no vietas, kur tā veidojums stiepās pret dienvidiem. Visapkārt darbojās iecirkņi, ko nebija skāruši plūdi. Tomēr daži, ja arī tos nebi­ja applūdinājis ūdens, šai bridi nebija izmantojami.

Zemestrīce, kas bija notikusi piecus, sešus kilometrus no robežas, tos bija savandījusi, tie izskatījās nožēlojami: ierī­ces salauztas, akas pārplūdušas, stabi izgāzti, namiņi iz­postīti. Taču tas tomēr vēl nebija pilnīgs posts, un darbus varēja atsākt bez ilgstoša pārtraukuma.

Divriči nebrauca ātri, jo slikto ceļu bedres ievainotajam radīja gaužas sāpes. Starp citu, nebija grūti iegādāties pro­viantu, gan dārgi par to maksājot — Klondaikas sabiedrī­bas nesen bija apgādājušas iegulas ar pārtiku.

Trešajā dienā rati apstājās Fortkjūdahā.

Protams, Samijs Skims netaupīja pūļu, lai palīdzētu cietušajam, taču viņš nebūtu varējis salikt tā lauzto kāju. Turklāt Bens Redls skaudrās sāpes panesa nežēlodamies. Par nelaimi, Fortkjūdahā nebija neviena ārsta, tāpat arī Forthopā, kur divriči ieradās četrdesmit astoņas stundas vēlāk.

Samijs Skims raizējās ne bez pamata, baidīdamies, ka viņa brālēna stāvoklis bez ārsta palīdzības ar laiku varētu pasliktināties. Viņš labi redzēja, ka Bens, lai velti viņu ne­satrauktu, turējās; taču reizēm tam izlauzās daži sāpju kliedzieni, Samijs bija pilnīgi drošs, ka to sagrābušas spē­jas drudža lēkmes.

Tad nu vajadzēja doties ceļā augšup pa Jukonas labo krastu, kas vistaisnāk veda uz Klondaikas galvaspilsētu. Tikai tur, Dousonas slimnīcā, Benu Redlu varētu pienācīgi aprūpēt. Pēc vēl divām ceļā pavadītām dienām viņš tur beidzot tika uzņemts 16. augusta pēcpusdienā.

Nav vērts attēlot sarūgtinājumu, ko izjuta māsa Marija un māsa Madlēna, ieraugot savu tautieti šādā stāvoklī. Viņas tik tikko to pazina, jo akūtais drudzis to bija novedis līdz mur­giem. Pāris vārdos Samijs Skims priekšniecei un viņām pa­vēstīja, kas noticis. Slimnieks tika novietots nelielā blakusistabā, un steidzīgi tika ziņots doktoram Pilkoksam.

Un Samijs Skims steidzās atgādināt abām mūķenēm:

—   Redzat nu, mīļās māsas, ka man, jūs aizvedot uz Dousonu, bija pamats sacīt, ka mums tur būs intereses… personīgas intereses!

—   Skima kungs, — atbildēja māsa Marta, — jūsu brā­lēns tiks aprūpēts kā mums visdārgākais slimnieks… un iz­veseļosies… kad Dievam labpatiks…

—   Labi, mīļā māsa, kaut Dievam labpatiktos, ka tas no­tiktu, cik vien ātri iespējams, pirms ziema aizkavēs mūsu aizbraukšanu!

Doktors Pilkokss, tūdaļ izsaukts uz slimnīcu, ieradās stundu pēc Bena Redla ierašanās. Ziņa par Četrdesmitjū­džu krīka reģiona zemestrīci bija pirms dažām dienām nonākusi Dousonā, un bija zināms, ka tā prasījusi apmēram trīsdesmit upuru. Bet doktors Pilkokss nevarēja iedomāties, ka viens no tiem būs inženieris.

—   Ko, — viņš iesaucās savā parastajā straujumā, — tas esat jūs, Redla kungs, ar lauztu kāju!…

—   Jā, doktor, — atbildēja Samijs Skims, — un mans nabaga Bens drausmīgi cieš…

—   Labi… labi… tas būs nieks, — doktors atteica, — kāju viņam sadakterēs!… Viņam vairāk vajadzīgs ķirurgs nekā ārsts… Esiet bez raizēm, mēs viņam to sastiķēsim! Pēc visiem likumiem!

Doktors izmeklēja Benu Redlu. Atgūlies gultā, viņš bija pie pilnas samaņas, taču ļoti cieta. Tika konstatēts vienkāršs lūzums virs ceļa — lūzums, ko doktors salika ļoti veikli; tad loceklis tika novietots ietaisē, kas nodrošināja tā pilnīgu nekustīgumu, un doktors varēja sacīt:

—  Manu dārgo klient, jūs būsiet vēl veselāks nekā iepriekš, un jums būs brieža kājas vai pat paša kājas… vismaz viena…

—   Bet kad?… — jautāja Samijs Skims.

—    Pēc mēneša vai sešām nedēļām… Saprotiet, Skima kungs, kauli, tie nesakūst kā divi dzelzsgabali, izkausēti sarkanbaltā ugunī!… Nē… tur vajadzīgs savs laiciņš, tāpat kā visam citam.

—   Laiciņš… laiciņš! — norūca Samijs Skims.

—    Ko jūs gribat, — atteica doktors Pilkokss, — tā ir daba, kas darbojas, un, kā jūs zināt, daba nemīl steigties! Un tieši tādēļ tā ir izgudrojusi pacietību…

—   Un samierināšanos, — piebilda māsa Madlēna. Sa­mierināties, lūk, labākais, ko Samijs Skims varēja darīt! Un viņš labi redzēja, ka nelāgais gadalaiks pienāks, pirms Bens Redls būs uzdabūts uz kājām! Un vai tad kādam ir priekšstats par zemi, kur ziema sākas ar pirmajām septem­bra nedēļām, un vēl kāda ziema ar saviem sniegiem un le­diem, kas apvidu padara neizbrienamu! Un kā Bens Redls, pat ja būs pilnīgi izveseļojies, spētu' panest šāda ceļojuma grūtības Klondaikas zemajās temperatūrās, pāriet Čilkutas pārejas, lai Skagvejā sēstos Vankūveras tvaikonī?… No tiem, kas brauc lejup pa Jukonu līdz Sentmišelai, pēdējais būs aizbraucis pēc dienām piecpadsmit, atstādams aiz sevis viļņu gredzenus!… Izlūks pēc dažādiem izvadājumiem, ko viņš bija veicis šai kampaņā, Dousonā atgriezās tieši šā mēneša 20. datumā. Bila Stella pirmās rūpes bija uzzināt, vai Bens Redla kungs un Samijs Skima kungs beiguši savu darbu sakarā ar 129. iecirkni, vai viņi bija pārdevuši savu īpašumu un vai gatavojās doties atpakaļ uz Monreālu.

Vislabākais bija griezties pie abām mūķenēm, un viņš devās uz slimnīcu. Kāds bija viņa pārsteigums, uzzinot, ka Bens Redls tur ārstējas un varēja izveseļoties ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām.

Un vaigu vaigā ar Samiju Skimu:

—   Jā, Bil, — tas viņam pavēstīja, — lūk, kur nu mēs esam! Ne tikai nevarējām pārdot 129., bet 129. vispār vairs nav!… Un ne tikai vairs nav 129., bet nav iespējams atstāt šo mežonīgo Klondaiku, lai atgrieztos kādā apdzīvo­jamā zemē!…

Tad nu Izlūks uzzināja, jo viņš nezināja, par katas­trofu, kuras norises vieta bija bijis šis Četrdesmitjūdžu krika reģions, un kā šajā sakarā Bens Redls ticis smagi ievainots.

—   Un tas ir pats bēdīgākais, — sacīja Samijs Skims, — jo galu galā mēs būtu pasērojuši par 129., un es jau nebiju pieķēries šim 129., un man nebija svarīgi, ko domājis tē­vocis Žozija, nopirkdams šo 129. un nomirdams, lai mums atstātu šo 129. iecirkni!…

Vajadzēja tik paklausīties, kā Samijs Skims izrunāja šo skaitli, šo «viens», kam sekoja «divi» un «deviņi», kas viņam iedvesa šausmas!

—   Ak! Bil, — viņš iesaucās, — ja šis nabaga Bens ne­būtu tās upuris, kā patiesībā es būtu svētījis šo zemestrī­ci!… Tā būtu mūs atbrīvojusi no apgrūtinoša mantojuma!… Nebūtu vairs zemes gabala, nebūtu, ko apsaimniekot, un mans brālēns būtu spiests atteikties kļūt par zemes slāņu izlūkotāju… un pat vest sarunas ar kaut kādu sindikātu!…

—   Tātad, — teica Izlūks, — jūs taisāties pavadīt visu ziemu Dousonā?…

—   Tikpat labi es varētu sacīt — ziemeļpolā, — attrauca Samijs Skims.

—   Tāpat kā es, — noteica Bils Stells, — kas esmu at­nācis ar saviem ļaudīm jums pakaļ…

—   Jums nav mūs jāsavāc, Bil, jūs brauksit viens…

—   Vismaz ar Neluto?…

—   Nē, jo šis krietnais indiānis man apsolīja palikt kopā ar mums…

—   Lai tā būtu, — teica Izlūks, — bet, ja gribu nokļūt Skagvejā, es nevaru gaidīt ilgāk kā līdz 1. septembrim, lai dotos ceļā…

—   Tad nu brauciet, mīļo Bil!… — teica Samijs Skims rezignētā tonī, kurā jautās izmisums. Tas notika tai dienā, kad Izlūks atvadījās no abiem kanādiešiem, solīdamies pa­vasari atbraukt tiem pakaļ…

—   Jā… pēc astoņiem mēnešiem! — nepatikā bija norū­cis Samijs Skims.

Pa to laiku Bena Redla ārstēšana ritēja savu gaitu. Nekā­das komplikācijas nebija radušās. Doktors Pilkokss pavēstīja, ka esot apmierināts. Viņa klienta kāja būšot tikai vēl stiprā­ka, tā viena pati būšot tikpat vērts kā divas, viņš atkārtoja.

Galu galā Bens Redls, abu mūķeņu labi aprūpēts, šo stāvokli panesa pacietīgi. Kamēr viņa brālēns ar uzticīgo Neluto gāja medībās, tiklīdz laiks to atļāva, viņš ievāca ziņas par Dousonas tirgiem un jauniem atklājumiem zelta atradņu reģionos. Un kā gan lai viņš nebūtu smalki infor­mēts, pateicoties tādām avīzēm kā Le Soleil du Yukon, Le Soleil de Minuit, La Pēpite du Klondike! Vai no tā, ka 129. iecirknis vairs neeksistēja, izrietēja, ka nekas vairs nav darāms šai zemē? Vai nebija nopērkams kāds cits iz­mantojams iecirknis? Inženierim bija iepatikusies darbi Četrdesmitjūdžu krikā… Tomēr viņš sargājās par to runāt ar Samiju Skimu, kurš šoreiz nespētu valdīt savu patiesi pamatoto sašutumu. Kā redzams, ja arī ievainojuma izraisī­tais drudzis bija izzudis, tad zelta drudzis — šis endēmis- kais drudzis, kas prasīja tik daudz uporu — nebija atstājies no Bena Redla, un it nemaz nelikās, ka viņš no tā izvese­ļotos. Viņam ne tik daudz nozīmēja dārgā metāla ieguvums, kā vēlme izlūkot šos bagātīgos zelta smiltājus.

Un kā gan viņa iztēli nebūtu rosinājušas ziņas, ko katru dienu sniedza avīzes par Bonanzas, Eldorado un Mazā Skukuma kalnu zemes gabaliem! Te viens strādnieks vienā stundā izskaloja līdz simt dolāriem! Tur no divdesmit četru pēdu garas un četrpadsmit pēdu platas bedres ieguva asto­ņus tūkstošus dolāru! Kāds Londonas sindikāts nupat bija nopircis divus zemes gabalus uz Bēras un domīnijā par tūkstoš septiņsimt piecdesmit frankiem! 26. iecirknis Eldo­rado bija dabūjams par diviem miljoniem, un strādnieki tur katru dienu nopelnīja līdz sešdesmit tūkstošiem franku! Vai ļoti kompetentais Ožilvi kungs neapgalvoja, ka šķirtnē starp Klondaikas un Indiāņu upi varētu iegūt simtu piec­desmit miljonus franku?…

Un tomēr, par spīti šai mirāžai, vai drīkstēja aizmirst, ko Dousonas kirē atkārtoja kādam francūzim, Arni Semirē kungam, vienam no ceļotājiem, kas vislabāk izpētījuši šos zelta reģionus:

— Ja arī jūs savas ekskursijas laikā saslimsit ar zelta drudzi, man jānodrošina jums vieta hospitālī. Jūs pārpūlēsi­ties, it īpaši, ja atradīsit kādu zelta kripatu, un tādas ir visur tai zemē. Pavisam droši, ka jūs saķersiet skorbutu. Par divsimt piecdesmit frankiem gadā es pārdodu abone­mentus, kas jums dod tiesības uz gultu un bezmaksas medi­cīnisku aprūpi. Tos no manis pērk visi. Lūk, jūsu karte!

Kas attiecas uz aprūpi, Bens Redls to izbaudīja slimnīcā. Bet vai viņa neatvairāmā kaislība viņu neaizvilinās tālu no Dousonas, jaunajos reģionos, kur atklāja iegulas? Vai viņu nepiemeklēs to daudzo ļaužu posts, kuri aizgāja bojā, ne­spēdami atgriezties? Jā, avīzes skandināja: Klondaika 1896. gadā ienesusi septiņus miljonus piecsimt tūkstošus franku, 1897. gadā divpadsmit miljonus piecsimt tūkstošus franku un 1898. gadā šī summa nebūs mazāka par trīsdesmit mil­joniem! Starplaikā Samijs Skims no gubernatora bija ievā­cis ziņas, vai teksasieši Hanters un Malone ir redzēti pēc Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas.

Droši, ka ne viens, ne otrs nebija atgriezies Dousonā, ci­tādi par viņu klātbūtni, kā parasts, signalizētu simtiem eksce­su. Viņi būtu sastapti kazino, spēļu namos, visās izpriecu vietās, kur turējās pirmajā rangā. Vai šis nebija gadalaiks, kad tie, kuri pēc bagātības iegūšanas palika Klondaikas gal­vaspilsētā, nevis atgriezās savā zemē, uzskatīja par labāku tur sagaidīt nākamo kampaņu? Un tur septiņu, astoņu mēnešu laikā visāda veida pārmērīgos tēriņos, milzīgos zaudējumos dažādās spēlēs viņi atstāja lielāko daļu sapelnītā! Tā Hanters jau bija darījis, tā viņš darītu atkal, ja būtu šeit. Taču nekādu ziņu! Neviens nezināja, kas noticis ar viņu un viņa kompan­jonu. Iespējams, ka viņi aizgājuši bojā šai Četrdesmitjūdžu krīka zemestrīcē, aizrauti jaunās upes virpuļos. Tomēr, tā kā neviens no amerikāņiem, kas strādāja 127. iecirknī, nebija atrasts, tā kā nebija domājams, ka visi būtu kļuvuši par nelai­mes upuriem, iespējams, ka Hanters un Malone ar saviem ļaudīm aizbraukuši uz Sērklsitijas un Bērzu krīka iegulām, kur viņi savu kampaņu bija sākuši.

Oktobra vidū Bens Redls varēja atstāt gultu, un doktors Pilkokss neslēpa savu lepnumu par viņa izveseļošanos. Pro­tams, to bija veicinājuši viņa pūliņi, taču ne mazāk ari māsas Martas un māsas Madlēnas aprūpe. Un tomēr šis padevīgās mūķenes bija nemitīgi šķērdējušas savus spēkus arī citiem slimniekiem, kuri piepildīja slimnīcu un no kuriem lielākā daļa to atstāja, vienīgi lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūg­tos līķratos. Tomēr jāsaka, lai arī Bens Redls bija uz kājām, viņam vēl vajadzēja apmeklēt dažādas procedūras un viņš neuzdrošinātos doties ceļojumā no Dousonas uz Skagveju. Starp citu, bija jau par vēlu. Dāsni sniga ziemas sniegi, ūdensceļi sāka aizsalt, kuģošana nebūtu vairs iespējama ne pa Jukonu, ne pa ezeriem. Samijs Skims labi zināja, ka ir notiesāts pavadīt Klondaikā visu šo septiņu, astoņu, mēnešu ziemas periodu. No šī brīža vidējā temperatūra sasniedza piecpadsmit grādu zem nulles, bija gaidāms, ka tā nokritīsies līdz piecdesmit vai sešdesmit. Abi brālēni bija izraudzījušies istabu kādā Frontstrītas viesnīcā un ieturēja maltītes French Royal restorānā par pārmērīgām cenām, tomēr neatļaudamies pasūtīt cāļus, kas maksāja simtu piecdesmit frankus.

Un, kad Samijs Skims reizēm, galvu purinādams, sacīja:

—    Visnelāgākais ir tas, ka mēs pirms ziemas nevarējām atstāt Dousonu! — Bens Redls vienīgi atbildēja:

—   Visnelāgākais ir tas, ka mēs nepārdevām savu iecir­kni pirms katastrofas, un varbūt vēl nelāgāk ir tas, ka nav iespējams turpināt tā izmantošanu!

Un pēc tam, lai neuzsāktu gluži veltīgu diskusiju, Samijs Skims paņēma savu šauteni, pasauca Neluto un devās me­dībās pilsētas apkārtnē. Jāatzīmē arī, ka Loriks bija atgrie­zies Dousonā dažas dienas pēc Bena Redla ierašanās, un abi nodevās ilgām sarunām, un viegli uzminams, par ko ru­nāja inženieris un meistars pilnīgā ideju kopībā attiecībā uz vienīgo darba kārtības jautājumu.

Pagāja vēl mēnesis. Termometra stabiņa svārstības patie­šām bija ārkārtīgas. Tas nokrita līdz trīsdesmit vai četrdesmit grādiem un uzkāpa līdz piecpadsmit vai desmit zem nulles at­karībā no vēja virziena. Sals mijās ar sniegputeņiem.

Katru reizi, kad vien laiks atļāva, Samijs Skims medīja kopā ar Neluto, un viņam palaimējās nogāzt vairākus lāčus, ko aukstums dzina no kalniem uz pilsētas pusi.

Kādu dienu, 17. novembrī, viņš ar Neluto atradās apmē­ram jūdzi uz ziemeļiem no Dousonas. Medības bija bijušas veiksmīgas, un viņi grasījās atgriezties, kad indiānis apstā­jās un, rādīdams uz koku apmēram piecdesmit soļu attālumā no kādas upes, sacīja:

—   Cilvēks… tur…

—   Cilvēks?… — atjautāja Samijs Skims.

Un tiešām, pie bērza sniegā gulēja cilvēks. Viņš nekus­tējās. Varēja būt, ka viņš miris, nosalis, jo temperatūra bija ļoti zema.

Samijs Skims un Neluto pieskrēja viņam klāt. Tas bija vīrs ap četrdesmit ar garu bārdu, aizvērtām acīm un milzīgu ciešanu grimasi sejā. Tomēr viņš vēl elpoja, bet tik vāji, ka tie varēja būt viņa pēdējie elpas vilcieni.

Samijs Skims bija pavēris vaļā kažokādas apmetni, kas vīram bija mugurā, un vienā no kabatām atrada ādas port­feli ar vairākām vēstulēm. Tās bija adresētas Zakam Lorjē kungam, ar pastmarkas zīmogu no Parīzes.

—   Francūzis! — iesaucās Samijs Skims.

Pēc brīža vīrs tika ievietots divričos, kas pilnā gaitā devās uz Klondaikas galvaspilsētu.

II

MIRĒJA STĀSTS

Tās dienas pēcpusdienā Samija Skima divriči apstājās slimnīcas vārtu priekšā. Vīrs, ko tie atgādāja, tika ievests vienā no palātām ar trīsdesmit gultām un ievietots bla- ku?>istabiņā, kurā Bens Redls bija mitis līdz pat izvese­ļošanās brīdim.

Šai istabā slimniekam nebūtu jāpanes citu gulētāju tu­vums. Samijs Skims bija iejaucies, sacīdams priekšniecei:

—    Tas ir francūzis, tas ir tikpat kā tautietis! To, ko jūs darījāt Bena labā, es jūs lūdzu darīt arī viņa labā, un es ceru, ka doktors Pilkokss viņu izārstēs, kā izārstēja manu brālēnu! Māsa Marta un māsa Madlēna bija runājušas tādā pašā garā, un tagad Žaks Lorjē atdusējās gultā, pie kuras doktors nevilcinājās ierasties.

Neluto brīdināts, pasteidzās atnākt Bens Redls un bija klāt doktora pirmajā vizītē. Francūzis nebija atguvis sama­ņu, un viņa acis palika aizvērtas. Doktors Pilkokss konsta­tēja, ka pulss ļoti vājš, elpa tikko jūtama. Uz ķermeņa, kas bija drausmīgi novājējis no bada, ciešanām un posta, viņš nemanīja nekādus ievainojumus. Nebija šaubu, ka nelaimī­gais nespēkā nokritis pie koka, kur viņu atrada Samijs Skims, nebija arī šaubu, ka viņš aukstumā sabēris plaušu karsoni, pavadot nakti bez pajumtes un palīdzības.

—    Šis vīrs ir pa pusei nosalis, — teica doktors Pil­kokss.

Viņu satina segās, viņam lika dzert karstus dzērienus, viņu berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Viss, kas bija darāms, tika darīts. Velti: viņu nevarēja ne izdabūt no pilnīgā bez­spēka stāvokļa, ne piedabūt pie samaņas.

Tomēr ne jau līķi Samijs Skims bija atvedis; bet vai nelai­mīgais atgūsies?… Par to doktors Pilkokss atteicās izteikties.

Žaks Lorjē — kā redzējām, tāds bija šī francūža vārds, spriežot pēc vēstulēm viņa kabatas portfelī. Visjaunākā bija jau piecus mēnešus veca, tā bija nākusi no Nantes. Māte rakstīja savam dēlam uz Dousonu Klondaikā, viņa gaidīja atbildi, ko varbūt arī nesaņēma…

Samijs Skims un Bens Redls izlasīja šīs vēstules. Tās sniedza dažas ziņas par adresātu, un, ja viņš atstās šo pa­sauli, vai tad nenāksies rakstīt viņa nabaga mātei, ka tā dēlu vairs neredzēs?… No šīm četrām vēstulēm varēja izdi­bināt, ka Žaks Lorjē bija atstājis Eiropu jau pirms diviem gadiem. Taču viņš nebija devies taisnā ceļā uz Klondaiku, lai tur kļūtu par zemes slāņu pētnieku. Dažas adreses no­rādīja, ka viņš sākumā būs meklējis laimi Ontārio un Ko­lumbijas zelta iegulās. Pēc tam, bez šaubām Dousonas avižu brīnumaino ziņu vilināts, bija pievienojies zeltraču baram. Turklāt nelikās, ka viņam būtu piederējis kāds zemes gabals, jo viņa kabatas portfelī nebija neviena īpa­šuma vērtspapīru. Tomēr starp šīm dažām vēstulēm atradās papīrs, kas īpaši piesaistīja Bena Redla uzmanību.

Tas bija ar zīmuli skicēts kartes uzmetums, kur diezgan neveikli vilktās līnijas iezīmēja ūdensceļu, kurā ieplūda dažas ietekas un kurš virzījās uz austrumiem. Bija pamats tā domāt, sekojot kartes dabiskajai orientācijai. Tomēr ne­likās, ka šis ūdensceļš varētu būt Jukona vai tās pieteka Klondaika. Cipars uz uzmetuma malas liecināja par augstā­kiem platuma grādiem, viņpus polārā loka. Ja nu šī karte attiecās uz kādu no domīnijas reģioniem, tad šo reģionu šķērsoja sešdesmit astotais meridiāns. Bet garuma grādu ci­para nebija. Tādēļ nevarēja zināt, kurā Ziemeļamerikas daļā tas atradās. Vai Žaks Lorjē devās uz šo apgabalu vai atgriezās no tā, kad Samijs Skims viņu uzgāja Dousonas apkaimē?… Tas paliks noslēpums, ja nāve paņems šo na­baga francūzi, pirms viņš būs atguvis samaņu.

Turklāt nav šaubu, ka viņš piederēja ģimenei, kas ieņē­ma noteiktu sabiedrisku stāvokli. Par to droši liecināja viņa mātes vēstules, rakstītas labā stilā. Viņš nebija strādnieks, bet kādas pārmaiņas, kādas nelaimes pārdzīvojis, kamēr nonāca līdz šādam postam, kas, liekas, izbeigsies šajā slim­nīcas gultā?…

Pagāja dažas dienas, un, par spīti doktora Pilkoksa ār­stēšanai un mūķeņu gādībai, Žaks Lorjē tik tikko spēja at­bildēt uz Bena Redla jautājumiem. Un, kaut arī viņš vēl būtu pie pilnas apziņas, diez vai viņa prāts būs spējis iztu­rēt šī dēkainā dzīvesveida pārbaudījumus, kas prasa tik daudz upuru zelta meklētāju pasaulē!

Un, kad doktoram Pilkoksam šai sakarā tika uzdots jautājums:

—   Jābaidās, — viņš atbildēja, — ka mūsu slimnieka gars ir stipri sašķobījies… Tiklīdz viņa acis paveras, es ie­raugu nenoteiktu skatienu, kas mani biedē!…

—   Bet vai viņa fiziskais stāvoklis… neuzlabojas?… — jautāja Samijs Skims.

—   Līdz šim brīdim ne, — noteica doktors, — un tas man šķiet tikpat smags kā viņa garīgais stāvoklis.

—   Jūs tomēr viņu izglābsiet, šo nabaga francūzi! — at­kārtoja māsa Marta un māsa Madlēna…

—   Mēs pieliksim visus pūliņus, — atbildēja doktors, — tomēr cerības mazas. — Un, ja doktors Pilkokss, parasti tik paļāvīgs, runāja šādi, tad tas nozīmēja tikai to, ka viņš neticēja Zaķa Lorjē izveseļošanās iespējai.

Tomēr Bens Redls nezaudēja cerības. Pēc viņa vārdiem, atlabšana notiekot pamazām. Ja arī Žakam Lorjē neatgriez­tos veselība, viņš vismaz atgūs saprātu, viņš runās, viņš at­bildēs… No viņa mēs uzzināsim, kurp viņš devies, no kurienes nācis. Tiks aizrakstīts viņa mātei… Ja viņam nāk­tos aiziet, viņš būs pavēstījis savu pēdējo gribu… un mir­stot viņam būtu mierinājums, ka tā uzticīgi tiks izpildīta. Viņš zinās, ka draugi, gandrīz tautieši, būs stāvējuši pie viņa nāves gultas!…

Ak, varbūt bija iemesls domāt, ka doktors Pilkokss pārāk šaubās par savu pūliņu iedarbīgumu. Divas dienas vēlāk šķita, ka sākās Bena Redla tik nepacietīgi gaidītā at­labšana. Zaķa Lorjē pilnīgā bezspēka stāvoklis mazinājās. Viņa acis ilgāk palika atvērtas. Viņš raudzījās noteiktāk. Jā! Tās vaicāja, pauzdamas izbrīnu, redzot šo istabu, cilvē­kus ap gultu, doktoru, Benu Redlu un Samiju Skimu, abas mūķenes… Tās šķita sakām: «Kur es esmu?… Kas jūs esat?…» Taču bija manāms, ka tās drīz atkal aizvērsies… ka tajās bija pavīdējis tikai plaiksnījums, viena no pēdējām dzīvības reakcijām pret tuvojošos iznīcību… ka šis nelaimī­

gais bija uz nāves sliekšņa… Arī doktors papurināja galvu kā cilvēks, kas šai ziņā nevar maldīties. Ja saprāts uzplaik­sni, tad mirējs tūdaļ izdzisīs.

Māsa Marta bija noliekusies pie gultas galvgaļa un ļoti klusā balsī, ko pārtrauca nopūtas un kas tikko bija dzirda­ma, Žaks Lorjē nomurmināja dažus vārdus, uz kuriem sa­ņēma atbildi:

—   Jūs šeit esat slimnīcas istabā…

—   Kur? — turpināja slimnieks, mēģinādams uzslieties.

Bens K'edls viņu atbalstīja un teica:

—    Dousonā… Pirms sešām dienām jūs atrada uz ceļa… gulošu… bez samaņas… un atgādāja šurp…

Dažas minūtes Žaka Lorjē plakstiņi nolaidās. Šķita, šī pie­pūle izsmēlusi viņa spēkus. Doktors lika viņam ieņemt dažas piles kordiāla, kas viņa bālajiem vaigiem atgrieza sārtumu un lūpām vārdus. — Kas jūs esat?… — viņš jautāja.

—   Kanādas francūži, — atbildēja Samijs Skims, — Francijas draugi… Ticiet… mūsu pūliņi jūs izglābsi…

Tāds kā smaids iezīmējās slimnieka lūpās, un atskanēja daži vārgi «paldies…» Tad viņš atkrita spilvenā, un, pa­klausot doktoram, viņam vairs citus jautājumus neuzdeva. Labāk ļaut viņam atpūsties. Kāds pastāvīgi sēdēs pie viņa gultas, lai atbildētu, tiklīdz vājinieks būs atguvis spēku runāt. Bet varbūt viņš juta, ka gals ir tuvu, jo acis viņam aizmiglojās ar asarām.

Turpmākajās divās dienās Žaka Lorjē stāvoklis ne pa­sliktinājās, ne uzlabojās. Viņa nespēks joprojām nepārgāja, un bija bažas, ka viņam sākusies paralīze. Tomēr ar gariem intervāliem, taupot spēkus, viņš atguva spēju runāt, atbildēt uz jautājumiem, kurus pats, kā likās, izprovocēja. Bija jū­tams, ka viņam daudz kas sakāms un ka viņš gribēja to pasacīt.

Bens Redls viņu neatstāja. Vienmēr bija viņam blakus, gatavs uzklausīt. Tā viņam izdevās uzzināt šī francūža stās­tu, gan no tā, ko Žaks Lorjē pastāstīja, gan no tā, ko uztvēra murgu brīžos. Tomēr šķita, ka viņš vilcinājās izskaid­roties, ka viņam bija kāds noslēpums, ko viņš neatklās, kamēr vien ticēs, ka ir kāda iespēja izbēgt no nāves.

Lūk, viņa dzīvesstāsts, nekavējoties pie detaļām.

Žaks Lorjē bija četrdesmit divus gadus vecs ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, un laikair^ gan bija pārcietis drausmīgu postu, ja tā bija pārvērties.

Viņš bija bretonis, dzimis Nantē, kur viņa māte dzīvoja joprojām, pārtikdama no niecigās atraitnes pensijas, ko sa­ņēma pēc vīra nāves, kurš bija bijis infantērijas virsnieks un nebija ticis augstāk par kapteini.

Žaks Lorjē sapņoja par jūrnieka profesiju. Smaga sli­mība tai laikā, kad viņš būtu varējis nokārtot eksāmenus, lai iestātos jūrskolā, viņu apstādināja pie šīs karjeras pir­majiem soļiem. Tā kā viņš bija pārsniedzis attiecīgo ve­cumu, nācās iestāties darbā par jungu uz kāda tirdzniecības kuģa, un pēc diviem braucieniem uz Mel­burnu Austrālijā un Sanfrancisko Kalifornijā viņš kļuva par tālbraucēju kapteini. Ar šo pakāpi viņš kā palīgmič- manis iestājās kara flotē, cerēdams iegūt mičmaņa pakāpi. Dienests ilga trīs gadus. Bet viņš bija palicis iepakaļ saviem biedriem no Borda. Viņš saprata: ja negadīsies kāda reta iespēja, kas jūrniekam ļaus izcelties, viņš vien­mēr atpaliks. Viņš iesniedza atlūgumu un meklēja komer- ca vietu uz Nantes ostā pierakstītiem kuģiem.

Ieņemt vadošu amatu bija grūti, un viņam vajadzēja sa­mierināties ar otrā kapteiņa palīga pakāpi uz burinieka, kas devās uz dienvidu jūrām.

Pagāja četri gadi. Viņam bija divdesmit deviņi. Tēvs tikko bija miris, atstādams Lorjē kundzi, kā ļaudis runāja, diezgan spiedīgos apstākļos. Veltīgi Žaks Lorjē mēģināja mainīt savu otrā kapteiņa palīga vietu pret tirdzniecības flotes kapteiņa vietu. Viņam nebija nepieciešamo līdzekļu, lai uzņemtos savu daļu kuģī, ko viņš piedāvājās komandēt. Paliekot otrajam stūrmanim, kāda necila nākotne viņam pa­vērās! Kā gan lai viņš tiek pie tās rocības, lai cik pieticī­gas,' ko sapņoja sagādāt savai mātei!… Jā… it īpaši viņai!

Tālie reisi viņu bija noveduši tajos Austrālijas un Kali- fornijas apvidos, kur zelta āderes pievilka tik daudz izceļo­tāju. Kā vienmēr, vismazāk bija to, kas tur kļuva bagāti, vairums sastapās ar sabrukumu un postu. Un tomēr Žaks Lorjē, daudzu citu piemēra apžilbināts, nolēma gūt panāku­mus šajā tik bīstamajā zelta meklētāju ceļā.

Tieši šajā laikā pasaules uzmanību piesaistīja Kanādas raktuves, pirms vēl Klondaikas atradumi tik apbrīnojami bija savairojuši ši dārgmetāla bagātības. Citās mazāk attālās daļās ar vieglāku piekļūšanu Kanādai atradās zelta atradņu teritorijas, kur ekspluatācija noritēja labākos apstākļos, kur to nepārtrauca Jukonas reģiona šausmīgās ziemas, — tādas bija Ontārio un Britu Kolumbijas apvidos. Viena no šim raktuvēm, varbūt pati nozīmīgākā, Le Roi, iegūta 1890. gadā par smiekla cenu — trīs sū par akciju, divos gados saražoja četrus miljonus piecsimt tūkstošus franku dividen­dēs, un bez tam tā vēl sadalīja piecsimt tūkstošus franku ikmēneša peļņas.

Tieši šīs sabiedrības dienestā iestājās Žaks Lorjē. Bet tas, kurš pārdod tikai savu intelektuālo vai materiālo darbu, šajos apstākļos parasti nekļūst bagāts. Ir nepieciešama dalī­ba darījumā, nepieciešams figurēt peļņas sadalē. Bet ne­viens nekļūst par akcionāru, ja nepērk akcijas, un tieši naudas pietrūka šim drosmīgajam un varbūt pārāk nesaprā­tīgajam francūzim. Viņš sapņoja, ka laimīgs likteņa pavēr­siens strauji atnesīs bagātību, bet kā pie tās tikt, paliekot vienam no Le Roi kalpotājiem vai pat strādniekiem.

Tad nu sākās runas par atklājumiem Jukonas apskalota­jās teritorijās. Klondaikas vārds žilbināja, kā žilbinājuši bija Kalifornijas, Austrālijas vai Transvālas vārdi. Kalnraču pūlis nesās uz turieni, un Žaks Lorjē sekoja pūlim.

Strādādams Ontārio iegulās, viņš bija iepazinies ar kādu angļu izcelsmes kanādieti Hariju Braunu. Abus bija saviļ­ņojusi tā pati godkāre, sagrābušas tās pašas panākumu alkas. Šis Harijs Brauns spēcīgi ietekmēja Žaku Lorjē. Tas viņu pārliecināja atstāt savu vietu, lai mestos nezināmajā — tai nezināmajā, kas sevī slēpj vairāk vilšanās nekā la­buma. Ar nedaudz ietaupījumiem, kas bija viņu rīcībā, abi devās uz Dousonu.

Šoreiz viņi bija nolēmuši strādāt tikai sev. Bet, sapro­tams, Bonanzas, Eldorado, Sešdesmitjūdžu upes vai Četr­desmitjūdžu krīka zeltsmilšu rajonos, kaut arī to cenas nebija pārmērīgi sacēlušās, viņi nebūtu atraduši brīvu vietu. Par zemes gabaliem solīja jau tūkstošiem dolāru. Vajadzēja doties tālāk, uz Aļasku vai domīnijas ziemeļiem, krietni viņpus lielajai upei, kur daži drosmīgi zemes slāņu pētnieki signalizēja par zelta atradņu apgabaliem. Vajadzēja iet tur, kur vēl neviens nebija gājis. Vajadzēja atklāt kādu jaunu āderi, kuras krājumi piederētu pirmajam, kas to pārņēmis, un kas zina, vai viņi netiktu atalgoti ar tikpat auglīgu cik ātru ieguvi?…

Tā sprieda Žaks Lorjē un Harijs Brauns. Bez ierīcēm, bez ļaudīm, nodrošinājuši savu eksistenci uz astoņpadsmit mēnešiem ar to naudu, kas viņiem bija palikusi, viņi atstāja Dousonu un, pārtikdami no medībām, riskēja doties uz Ju­konas ziemeļdaļu cauri apvidum, kas stiepjas viņpus polārā loka. Vasara iesākās līdz ar pirmajām jūnija nedēļām, tieši sešus mēnešus pirms tās dienas, kad 1897. —1898. gada ziemā Zaks Lorjē mirstošs tika atrasts Dousonas apkārtnē. Cik tālu kampaņa bija novedusi abus dēkaiņus?… Vai viņi bija aizkūlušies līdz kontinenta robežām, līdz Ledus okeāna krastiem?… Kāds āderes atklājums būtu atalgojis viņu pūli­ņus, ko divkāršoja tik daudz grūtību?…

Nelikās, ka tā būtu bijis, vērojot šo spēku izsīkuma, šo galējās nabadzības stāvokli, kādā tika atrasts viens no abiem!… Un viens pats… Vai no viņa kompanjona ne­bija nekādu ziņu?… Vai Harijs Brauns bija aizgājis bojā šajos tālajos apvidos, tā ka nebija atgriezies kopā ar

Žaku Lorjē? Jā, bet, ja viņš bija miris, dodamies atpakaļ uz Dousonu, tad viņam un viņa kompanjonam ceļā būs uzbrukuši indiāņi… nozaguši viņiem kādu vērtīgu tīrradni, ko viņi atraduši… kur?… To Žaks Lorjē neteica. Tā bija pēdējā informācija, ko Bens Redls spēja no viņa iegūt. Un bez tam visu šo skumjo stāstu tas spēja sadabūt kopā tikai pa gabaliņam, kad slimniekam, kura spēki, kā to bija paredzējis doktors Pilkokss, diendienā zuda, uzplaik­snīja neliela gaismiņa.

Kādi bija šī pasākuma rezultāti, vai tie bija lieli vai nie­cīgi, kurā apvidū bija nonākuši Žaks Lorjē un Harijs Brauns un no kurienes viņi atgriezās, kad indiāņi bija no­zaguši tīrradni, tam vēl inženieris nebija ticis klāt, un var­būt viņš nekad par to neko vairāk neuzzinās, jo šis noslēpums riskēja nonākt kādā Dousonas kapsētas atdusas vietā, kur nabaga francūzis drīz vien tiks guldīts!…

Un tomēr eksistēja dokuments — tiesa gan, nepilnīgs, bet ko šī stāsta beigas bez šaubām būtu papildinājušas. Tas bija šis uzmetums, ko atrada Žaka Lorjē kabatas portfeli, tā droši vien bija tā apvidus karte, kur viņa kompanjons un viņš bija pavadījuši pēdējo sezonu. Kāds tas bija?… Kurp tecēja krīks, kura līkumotā līnija zīmējās no austru­miem uz rietumiem?… Vai tā bija Jukonas vai Porkjupainas pieteka?… Vai tas aizņēma daļu no Hudzona līča kompāni­jas teritorijām, kas ieskāva Fortmakfērsonu pie Makenzi, šīs lielās upes, ietekas Ziemeļu Ledus okeānā?… Kad Bens Redls pie viņa acīm pielika šo, kā liekas, viņa paša zīmēto karti, Žaka Lorjē skatiens uz brīdi atdzīvojās; viņš to pazi­na… tas šķita sakām: «Jā! tas ir tur…» Un ne Bens Redls, ne meistars nešaubījās, ka viņš šai vietā izdarījis kādu sva­rīgu atklājumu. Tiem pat šķita, ka, ja viņam būtu spēks runāt, slimais negribētu pateikt visu, ko par to zināja…

Jā, varbūt viņa dvēselē, kas bija gatava atstāt novārgušo miesu, bija palikusi vēl kāda cerība atgriezties dzīvē? Var­būt šis nelaimīgais domāja nezaudēt atalgojumu par tādām mocībām un atkal ieraudzīt savu māti, kurai viņš sniegs at­balstu vecumdienās?… Varbūt viņš sapņoja, ziemai paejot, atsākt kampaņu, kad būs izveseļojies?…

Aizritēja vairākas dienas. Bija pats spelgonis. Vairākiem lāgiem temperatūra pazeminājās līdz piecdesmit grādiem zem nulles pēc Celsija, valdīja tāds sals un sausums, ko laukā nevarēja izturēt. Tās stundas, ko nepavadīja slimnīcā, abi brālēni nosēdēja savā viesnīcas istabā. Dažreiz, ietuntu- ļojušies kažokādās līdz degungalam, viņi devās uz kādu ka­zino vai spēļu namu, bet nespēlēja. Apciemoti viņi netika bieži, jo vairums zeltraču bija jau pirms lielajiem saliem, kad ceļi vēl bija izbraucami, sasnieguši Daiju, Skagveju vai Vankūveru. Spēļu namos mutuļoja neiedomājamas kaislības. Varbūt arī Hanters un Malone bija iekārtojušies uz ziemu kādā no šim pilsētām. Skaidrs bija tas, ka kopš Četrdes­mitjūdžu krīka katastrofas Dousonā neviens viņus nebija redzējis. No otras puses, nelikās, ka viņi būtu bijuši ze­mestrīces upuri, kuru identitāte tika noskaidrota ar Kanādas un Amerikas policijas pūliņiem.

Pats par sevi saprotams, ka šajās dienās, kad bieži plosījās sniega vētras, par lielu nožēlu Samijs Skims un Neluto nevarēja iet medībās, bet lāči atklejoja līdz pat Dousonas nomalēm. Šī ārkārtīgā temperatūras krituma ie­tekmē pilsētā nemitīgi plosījās slimības. Slimnīca vairs nespēja uzņemt slimniekus, kuru vietā tūdaļ nāca citi, tik­līdz nāve tos bija aizgādājusi uz kapsētu, un Žaka Lorjē aizņemtajā istabā vieta nepaliktu brīva. Protams, gādības viņam netrūka. Viņš bija īpašas aprūpes objekts. Māsas bija savu uzdevumu augstumos, doktors Pilkokss centās visiem līdzekļiem atgriezt spēkus nabaga novārdzinātajam ķermenim. Bens Redls un Samijs Skims par viņu gādāja kā par draugu. Bet viņš vairs nevarēja uzņemt barību, un viņa dzīvība acīm redzami dzisa no dienas dienā, va­rētu pat sacīt, no stundas stundā. 27. novembri no rīta Žaku Lorjē sagrāba spēja krīze. Bija domājams, ka viņš to nepārcietīs. Viņš cīnījās, un, lai cik viņš bija vārgs, nācās spert piesardzības soļus, lai noturētu viņu gultā. Pār viņa lūpām gandrīz nemitīgi lauzās vārdi:

—   Tur… tur… vulkāns… izvirdums… zelts… zelta lava!…

Bez tam vēl arī kā izmisuma saucieni skanēja viņa

kliedzieni

—   Māt… māt!… tas tev… tev vienīgai!

Pēc ilgas baiļu lēkmes nemiers mitējās un nelaimīgais iekrita pilnīga bezspēka stāvoklī. Dzīvība viņā bija jau­šama tikai kā viegla dvesma. Bet nelikās, ka būtu iestā­jusies agonija. Katrā ziņā, kā apgalvoja doktors, viņš nespētu pārciest otru šādu krīzi un tā izbeigtos ar viņa pēdējo elpas vilcienu. Pēcpusdienā Bens Redls bija at­nācis pasēdēt pie slimnieka gultas. Viņam likās, ka tas ne tikai kļuvis mierīgāks, bet ka tam atgriezusies pilna apziņa. Bija iestājusies tāda kā uzlabošanās, kā tas reizēm notiek, tuvojoties nāvei.

Žaks Lorjē atkal bija atvēris acis, un viņa skatiens, dī­vaini ciešs, pievērsās Benam Redlam, Benam Redlam, kam viņš vissīkāk bija izstāstījis savu dēkaino dzīvi, Benam Re­dlam, kas viņam bieži bija teicis:

—    Uzskatiet mūs par draugiem… par draugiem, kas jūs nepametīs… Visu, ko spēsim darīt jūsu labā… jūsu mātes labā… mēs darīsim.

Un tad, saņēmis Bena Redla roku, viņš tam teica:

—   Uzklausiet mani… es miršu, dzīvība manī dziest… es to jūtu…

—    Nē… mans draugs… nē! — atbildēja inženieris, — jūs atgūsiet spēkus…

—   Es miršu, — atbildēja Žaks Lorjē. — Panāciet tuvāk, Redla kungs, klausieties un labi iegaumējiet, ko jums teikšu!

Un balsī, kas kļuva arvien vārgāka, tomēr palikdama skaidra, tāda cilvēka balsī, kuram gars nav aptumšojies, lūk, ko, būdams pie pilna saprāta, viņš uzticēja Benam Redlam:

—   To karti, ko jūs man bijāt uzlicis virsū… ko jūs man rādijāt… parādiet man to vēlreiz. Bens Redls paklausīja šim lūgumam.

—    Šī karte, — atsāka Žaks Lorjē, — ir tā apgabala karte, no kurienes es atgriezos… Tur atrodas visas pa­saules visbagātākās āderes… Nemaz nevajadzēs rakt zemi, lai no tās dabūtu ārā zeltu… Pati zeme to izsviedīs no savām dzīlēm!… Jā!… tur… Es esmu atklājis kalnu, vulkā­nu, kurā slēpjas milzīgs daudzums zelta… Jā! Zelta vulkā­nu… Zelta kalnu…

—   Zelta vulkānu?… — atjautāja Bens Redls mazliet ne­ticīgā tonī.

—    Ticiet man, — iesaucās Zaks Lorjē savādā kaismē, mēģinādams gultā uzslieties, — ticiet man, un ja ne jūsu dēļ, tad manas mātes dēļ… mantojums, kurā jūs dalīsieties ar viņu! Esmu uzkāpis šai kalnā. Esmu nokāpis tā izdzisu­šajā krāterī… Tas ir pilns ar zelta kvarcu, ar tīrradņiem… Vajag tik paņemt… Pēc šīs piepūles slimnieks atkrita bez­spēkā, no kura viņš atģidās pēc dažām minūtēm. Viņa pir­mais skatiens pievērsās inženierim.

—    Labi, — viņš nomurmināja, — jūs vēl esat šeit… joprojām tepat… pie manis… jūs man ticat… un jūs aiziesit turp., turp… uz Zelta kalnu!…

Viņa balss kļuva arvien klusāka, un Bens Redls, ko viņš ar roku pievilka sev klāt, bija noliecies pār viņa seju.

—   Tas ir tur… — viņš teica, — tai punktā, kas kartē at­zīmēts ar X… apvidū… pie krīka, Raberkrīka, kas sākas no Makenzi kreisā atzara… tieši uz ziemeļiem no Klondaikas… vulkāns, kura nākamais izvirdums izsviedīs tīrradņus… kuru sārņi ir zelta putekļi… tur… tur… Un Žaks Lorjē, puspaslē- jies starp Bena Redla rokām, pastiepa roku ziemeļu virzie­nā… Tad no viņa zilganbālajām lūpām izlauzās pēdējie vārdi:

—   Manas mātes dēļ!… Manas mātes dēļ!

Viņš sakustējās pēdējā konvulsijā un atkrita gultā.

Viņš bija miris.

III

ATKLĀJUMA SEKAS

Šī nabaga francūža apbedīšana notika nākamajā dienā. Bens Redls un Samijs Skims viņu pavadīja līdz kapsētai, kurā bija jau apglabāti tik daudzi upuri no šiem izceļotā­jiem uz Klondaikas āderēm. Pēc pēdējām lūgsnām, ko no­skaitīja viens no Dousonas baznīcas priesteriem, uz kapa tika uzlikts koka krusts ar Žaka Lorjē vārdu.

Pēc atgriešanās, saskaņā ar mirējam doto solījumu, Bens Redls aizrakstīja uz Eiropu, uz Franciju, uz Bretaņu, uz Nanti nelaimīgajai mātei, kas nekad vairs neredzēs savu dēlu. Nav brīnums, ka Zelta kalna noslēpums sevišķi no­darbināja Benu Redlu. Ne mirkli viņam nenāca prātā doma, ka Žaka Lorjē atklājumam nebūtu zināms pamats. Viņš neapšaubīja, ka Makenzi pietekas Raberkrīka malā paceļas kalns, ko Kanādas teritorijas ziemeļos atklājis fran­cūzis ar savu kompanjonu. Viņi bija izdibinājuši tā dabu. Tā bija it kā milzīga zelta kabata, kas kādu dienu iztukšo­sies pati. Miljoniem tīrradņu tiks izsviesti izvirdumā, ja tas notiks, un, ja tas nenotiks, ja vulkāns būs galīgi izdzisis, tad vajadzēs tikai tos savākt Zelta kalna krāterī.

Patiešām likās, ka Makenzi un tās pieteku apskalotajos apvidos atradās bagātīgi zelta smilšu rajoni. Ja indiāņi, kas apmeklēja šīs teritorijas pie Ziemeļu Ledus okeāna, nebija runājuši par šo kalnu, kas figurēja Žaka Lorjē kartē, viņi ziņoja, ka ūdens straumes tur nes zeltu. Arī sindikāti do­māja paplašināt savus pētījumus tai Kanādas daļā, kas at­rodas starp Ziemeļu Ledus okeānu un polāro loku. Zemesslāņu pētnieki jau sprieda turp pārvākties nākamajā kampaņā, un pirmajiem atnācējiem būs vislielākās priekšro­cības. Un kas zina, vai tie nenonāks pie vulkāna, par kura esamību, pateicoties Žaka Lorjē noslēpumam, bez šaubām zināja vienīgi Bens Redls.

Saprotams, ka inženieris gribēja būt lietas kursā par visām ziņām, kas klīda apkārt, un meistars Loriks par tām interesējās ne mazāk kā viņš, nespēdams samierināties ar Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņa zaudējumu, visbiežāk abi kopā pārsprieda šo tēmu. Bet Bens Redls vēl vilcinājās at­klāt meistaram Zelta vulkāna noslēpumu, pat ar Samiju Skimu viņš par to taisījās runāt tikai tad, kad doma būs nobriedusi. Galu galā nekur nebija jāsteidzas. Bija pagājuši tikai trīs mēneši no tiem astoņiem, kuros rēķināms ziemas periods Klondaikā.

Tostarp komisija paziņoja robežas grozījumu darbu re­zultātu. Balstoties uz rūpīgu izpēti, tā atzina, ka nav pie­ļaujami nekādi iebildumi ne no angļu, ne amerikāņu puses. Nebija pieļauta neviena kļūda uz līnijas, kam vajadzēja stiepties pa simt četrdesmit pirmo meridiānu uz rietumiem no Griničas. Taisni novilktā robeža starp Aļasku un Kanā­du nedrīkstēja atkāpties ne uz rietumiem par labu Kanādai, ne uz austrumiem par sliktu tai, un pierobežas zemes gabali nedrīkstēja būt pamats nekādiem grozījumiem no nacionālās piederības viedokļa.

—   Mums laimējies! — sacīja Samijs Skims dienā, kad sa­ņēma šo ziņu. — Nav svarīgi, vai 129. iecirknis būs ameri­kāņu vai angļu teritorijā, kopš brīža, kad tas vairs neeksistē…

—    Tas eksistē zem upes, kas radusies no Četrdesmitjū­džu krīka, — atbildēja meistars, negribēdams atteikties no jebkādas cerības.

—    Labi! Lorik, tad ejiet un izmantojiet to piecas vai sešas pēdas zem ūdens! Ja nu vienīgi jauna zemestrīce visu atkal nenoliks vietā!…

Šādi spriezdams, Samijs Skims paraustīja plecus un piebilda:

—    Bez tam, ja Plūtonam un Neptunam vēl nāktos sa­darboties ar Klondaiku, tad lai tie reiz dara galu šai bries- rnīgajai zemei un savanda un applūdina to tā, lai nevar vairs iegūt nevienu pašu tīrradni!

—   Ai, Skima kungs! — novaidējās meistars.

—  Tev nav pamata šādi runāt, Samij, — sacīja Bens Redls.

—    Nē… man ir pamats, un zemeslode tādēļ nebeigs griezties, ka tai pietrūks Klondaikas miljonu!…

—    Nu zini! — atteica Bens Redls, kā tāds, kas atturas sacīt kaut ko vairāk, nekā vēlas, — Klondaika nav vienīgā ādere Kanādā…

—   Turklāt, — atteica Samijs Skims, mazliet iekarsis, — katastrofas notiek arī citur, kā Aļaskā, tā domīnijā… un, atklāti sakot, visā pasaulē…

—   Bet Skima kungs, — atsāka meistars, — zelts ir zelts…

—    Nē, Lorik, zelts nav nekas un kalpo tikai tam, lai krāptu nabagos, jaukdams tiem smadzenes, un radītu tūk­stošiem upuru!

Saruna šai jomā būtu varējusi turpināties ilgi bez jebkā­da labuma tās dalībniekiem. Sā vai tā, Samijs Skims to iz­beidza, secinādams:

—   Galu galā es nodarbojos tikai ar to, kaš attiecas uz mums… un pietiek, ka simtu divdesmit devitais iecirknis ir pazudis, lai mums neatliktu nekas cits kā doties atceļā uz Monreālu… Samijam Skimam nenāca ne prātā, ka šis nodoms varētu tikt apstrīdēts, kad būs pienācis brīdis to īstenot.

Un šis brīdis vēl bija tālu, jeb, pareizāk sakot, laiks, kad abi brālēni varētu doties atceļā, braucot vai nu pār ezeriem līdz Vankūverai vai lejup pa Jukonu līdz tās izte­kai. Gads tikko kā bija beidzies. Samijs Skims nekad ne­aizmirsīs šo Ziemsvētku nedēļu. Lai gan sals nepārsniedza divdesmit grādu zem nulles, tas tādēļ nebija mazāk draus­mīgs. Varbūt labāk būtu bijis, ja temperatūra būtu zemāka ar asiem un sausiem ziemas vējiem.

Šai gada pēdējā nedēļā Dousonas ielas bija gandrīz tuk­šas. Nekāds apgaismojums nebūtu spējis izlauzties caur šiem trakojošajiem virpuļiem, kas ielas padarīja neizbriena- mas, un sniegs tās pieblīvēja vairāk nekā sešu pēdu aug­stumā. Neiespējami pa tām izbraukt nekādiem transporta līdzekļiem, nekādiem pajūgiem, un, ja atsāksies sals savā parastajā stiprumā, nekāda cērte nespēs izcirst eju šajās sa­nestajās sniega masās: vajadzēs spridzināt. Dažos kvartālos, blakus Jukonai un Klondaikas upei, vairākās mājās, kas bija aizputinātas līdz otrajam stāvam, varēja iekļūt tikai pa logiem. Laime, ka Frontstrītas nami nebija tik ļoti ieputinā- ti, un abi brālēni būtu varējuši iziet no viesnīcas, ja virzī­šanās pa ielām nebūtu pilnīgi neiespējama. Sperot kaut dažus soļus laukā, būtu jāiegrimst sniegā līdz kaklam. Šīs sniega vētras ziemā ļoti bieži piemeklē Ziemeļameriku, bet ne ar tādu spēku, kāds tām ir Aļaskas apgabalā un Augš- domīnijā.

Bez tam šai gada posmā dienas ilgums bija tikai dažas stundas. Saule ap dienas vidu tik tikko parādījās virs pakal­niem, kas ieskauj pilsētu rietumos un austrumos. Pat kad šīs brāzmas bija mitējušās, tās stari neiesniedzās Dousonas iek­šienē. Viesulis dzenāja tik biezas pārslas, ka elektriskā gais­ma tām nebūtu varējusi izlauzties cauri. Divdesmit stundas no divdesmit četrām pilsēta tātad bija iegrimusi dziļā tumsā.

Tā kā satiksme kļuva neiespējama, Samijs Skims un Bens Redls palika ieslēgti savās istabās. Meistars un Nelu­to, kuri kopīgi mita vienkāršā iebraucamā vietā vienā no zemienes kvartāliem, nevarēja kā parasti viņus apciemot. Doktoram Pilkoksam bija nācies iekārtoties slimnīcā — par laimi gan savam kārtējam ikdienas darbam —, abi brālēni viņu vairs neredzēja. Kad Samijs Skims reiz mēģināja iziet no mājas, spītējot brāzmām, viņu tik tikko neapraka sniegs, un tikai ar pūlēm Ziemeļu viesnīcas ļaudīm izdevās viņu no tā izvilkt laukā sveiku un veselu. Viņu ienesa istabā, norī­vēja, un, tikko atguvis samaņu, viņš iesaucās:

— Tikpat labi mēs būtu varējuši pavadīt ziemu deviņ­desmitajā platuma grādā!… Mums vismaz būtu slava, ka mūsu kājas spērušas soļus uz Ziemeļpola!

Pats par sevi saprotams, ka dažādie pakalpojumi Klon­daikā vairs nefunkcionēja. Vēstules nepienāca, avīzes neti­ka piegādātas, un, protams, telegrammas, skrienot pa telegrāfa vadiem, sasala. Pastāvēja arī nopietnas bažas, ka iemītniekiem aptrūksies pārtika. Ja viesnīcās un privātna- mos, paredzot šīs bīstamās varbūtības, nebūtu uzkrātas re­zerves, Dousonai nāktos mirt badā. Lieki sacīt, ka kazino spēļu nami nedarbojās. Nekad vēl pilsēta nebija atradusies tik satraucošā stāvoklī, un amatpersonas tur nekā nevarēja darīt. Gubernatora rezidence bija nesasniedzama, un tiklab Kanādas, kā Amerikas teritorijā bija pārtrūkuši visi admi­nistratīvie ziņojumi. Kas attiecas uz upuriem, ko katru dienu prasīja epidēmijas, — kā gan lai tos aizvestu uz pē­dējo mājvietu? Un sals nebija tik liels, lai tos pasargātu no pūšanas. Ja parādītos mēris, tad Dousonā drīz nebūtu vairs neviena iedzīvotāja. 1899. gada pirmā diena bija vienkārši šausmīga. Iepriekšējā naktī un visu dienu sniegs bija snidzis tādā daudzumā, ka draudēja pacelties līdz namu ot­rajam stāvam. Klondaikas labajā krastā dažviet ārā rēgojās tikai jumts. Bija jābaidās, ka visa pilsēta pazudīs šīs sniega vētras baltajās cisās, kā pazudušas bija Pompeji un Herku- lāna zem Vezuva pelniem. Un, ja vētrai sekos četrdesmit vai piecdesmit grādu sals, šīs masas sacietēs, un pilsēta, kuras iemītnieki būtu aizgājuši bojā, atkal parādītos tikai dienā, kad aprīļa vai maija saulē nokustu sniegs.

2. janvāri atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pārsviežoties, temperatūra uzkāpa līdz nullei. Visas bažas, ka sniega blāķi varētu sacietēt, izgaisa. Pāris stundās tie nokusa, un, kā saka, lai tam ticētu, vajadzēja to redzēt. Taču sekoja īsti plūdi, kas nodarīja lielu postu. Ielas pār­vērtās par straumēm, un ūdeņi, nesdami visādas drazas, traucās uz Jukonas un Klondaikas upju gultnēm, skaļi dār­dot pa aizsalušo virskārtu. No pakalniem ap Dousonu gāzās lavīnas. Šie plūdi skāra visu apgabalu. Četrdesmit­jūdžu krīks pārplūda un apslīcināja lejteces iecirkņus. Tā bija jauna nelaime, un, ja Benam Redlam būtu palikusi kāda cerība atgūt 129. iecirkni, viņam no šīs cerības va­jadzētu pilnīgi atteikties. Tiklīdz pa ielām varēja staigāt, meistars un Neluto ieradās Ziemeļu viesnīcā, tikpat izslāpu­ši dzirdēt jaunumus no abiem brālēniem, cik tie no viņiem.

Tad Samijs Skims un Bens Redls aizkūlās līdz slimnīcai, kur māsa Marta un māsa Madlēna viņus sirsnīgi uzņēma. Doktors Pilkokss nebija zaudējis nekā no savas ierastās labās omas.

—    Nu, vai jūs joprojām esat lepns par savu mītnes zemi? — viņam jautāja Samijs Skims.

—    Kā nu ne, Skima kungs, — atbildēja doktors. — Apbrīnojama ir šī Klondaika, apbrīnojama!… Gandrīz pa­zuzdama zem sniega, tā tomēr guva virsroku un būs atkal uz pekām! Bet man šķiet, ka, cik tālu vien sniedzas ļaužu atmiņa, tie nebūs pieredzējuši tādus sniega kvantumus! Lūk, kas paliks jūsu ceļojuma atmiņās, Skima kungs…

—   Uz galvošanu, doktor!

—   Ja, piemēram, lielais sals būtu iestājies pirms atkuš­ņa, mēs visi būtu mumificēti. Kas par sensāciju vecā un jaunā kontinenta avīzēm!…

—   Jūs tā to uztverat, doktor?…

—   Jā, Skima kungs, un tā tas jāuztver! Tā ir filozofija…

—   Jā, — noteica Samijs Skims, — filozofija piecdesmit grādos zem nulles!

Pilsēta drīz atguva savu parasto izskatu, arī savus para­dumus, bet cik gan epidēmijas upuru, ko nebija varēts ap­rakt, turpmākajās dienās tika aizvests uz Dousonas kapsētu! Tomēr janvāra mēnesī salam Klondaikā vēl ne tuvu nav gals. Turpmākajās divās nedēļās tas atkal kļuva bargs. Taču galu galā, ja vien piesargājās, izkustēties varēja. Temperatūra nokritās līdz piecdesmit grādiem, bet tas ne­traucēja Samijam Skimam pāris reižu doties medībās Neluto pavadībā. Bens Redls, doktors un māsas nebija varējuši viņu atrunāt doties šai pasākumā pilsētas apkaimē. Laiks viņam likās tik garš, viņam, ko nevaldzināja ne spēles azarts, ne kazino izklaides. Un kādu dienu, kad tie viņu pārāk tirdīja, viņš vislielākajā nopietnībā atbildēja:

—    Labi, es nemedīšu, es jums apsolu, bet vienīgi tādā gadījumā, ja…

—   Ja?.. — doktors Pilkokss vaicāja.

—  Ja būs tik auksts, ka pulveris vairs nevarēs aizdegties!

Šis mēnesis aizritēja labākos apstākļos tai ziņā, ka snie­ga vētras nebija tik biežas un spēcīgas. Klondaikas iedzī­votājiem drīzāk bija jācieš no aukstuma. Kad laiks bija rāms, sals vēl bija panesams, bet tiklīdz vējš, nākdams no ziemeļiem, šķērsojis Ziemeļpola reģionus, pūta pilnā sparā, tas ļaudīm koda sejā, elpu pārvēršot sarmā, un prātīgi bija palikt istabā.

Bens Redls un Loriks bieži tikās viesnīcā, un nepagāja neviena diena, kad tie viens otru nebūtu apciemojuši. Parasti, kad Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, viņš tos atrada kopā. Gluži dabīgi, viņu sarunas grozījās ap nelaimi, kura bija notikusi uz Četrdesmitjūdžu krika. Taču cerēt, ka tas jebkad varētu kļūt izmantojams, nozīmē­tu piedzīvot vilšanos.

Samijs Skims ar zināmām bažām prātoja, vai brālēns un meistars netērgā par kādu jaunu pasākumu, un šīs domas viņu krietni vien nodarbināja.

«Par ko gan viņi runā?» viņš sev vaicāja. «Vai Benam jau nebija diezgan… Vai viņam nebija ticis pārpārēm no šīs briesmīgās zemes?… Vai viņš gribēja izmēģināt laimi uz kādas jaunas dzīslas?… Vai viņš ļaus Lorikam sevi savaņ- ģot?… Vai viņš taisās rakņāties zemes dzīlēs arī nākamajā sezonā?… Taču nē! Un kaut vai ar varu, es piespiedīšu viņu braukt prom, kā norunāts, kad Izlūks būs atgriezies, lai pavadītu mūs uz Skagveju!… Ja maijā es vēl atradlšos šai briesmīgajā pilsētā, tad vienīgi tādā gadījumā, ja kriet­nais Pilkokss man būs amputējis abas kājas un man nāktos doties ceļā, šļūcot uz dibena!…»

Samijs joprojām nezināja, ko francūzis Žaks Lorjē bija uz­ticējis Benam Redlam. Bet to, par ko Bens viņam nebija bil­dis ne vārda, zināja meistars. Kopš Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas meistars inženieri nemitīgi bija mudinājis uzsākt jaunu kampaņu. Ja jau reiz viņš bija uzņēmies ierasties Klon­daikā, kādēļ lai nemēģinātu iegūt citu zemes gabalu?… Bo- nanzas un Eldorado raktuves joprojām deva lieliskus rezultātus… Dodoties vairāk uz augšu, varētu atklāt jaunas zelta dzīslas, tikpat labas kā 129. iecirknis… No Doma puses stiepās plašs zelta apvidus, kur zeltrači vēl nebija ciemoju­šies… Tā zeltsmilšu rajoni piederētu pirmajam atnācējam… Meistars uzņēmās vākt ļaudis, un, nerunājot par upju iecir­kņiem, vai nebija arī kalnu iecirkņi, no kuriem ieguvums bieži bija bagātāks?… Viegli iedomāties, ka inženieris šos vārdus uzklausīja ar dzirdīgu ausi un tādējādi tika pavedināts atklāt Lorikam Zelta kalna noslēpumu.

Efekts, ar kādu šis atklājums iedarbojās uz meistaru, bija tāds, kādam tam vajadzēja būt. Viņš ne mirkli neapšaubīja tā patiesumu, kā arī nozīmīgumu… vesels iecirknis, vairāk nekā iecirknis, vesels kalns, kas savos sānos slēpa miljo­niem tīrradņu… vulkāns, kas pats atdeva savas bagātības, atlika tik vien, kā tās savākt… Šo izdevību nedrīkst izlaist no rokām… Nedrīkstēja atstāt peļņu citiem… Zelta meklētā­ji sāka virzīties uz Klondaikas augšējiem reģioniem… Pēc Žaka Lorjē augšup uz Makenzi un tās pietekām dosies amerikāņi, kanādieši… Viņi nonāks līdz kalnam. Dažās ne­dēļās viņi savāks vairāk zelta nekā visas Jukonas pietekas bija sagādājušas divu gadu laikā!… Nē! Kavēties nedrīkstē­ja. Nepaies ne trīs mēneši, un visi ziemeļu ceļi būs vaļā, un kāds tad būs ieguvums drosmīgajiem jeb, pareizāk sakot, zinātājiem, kas pirmie pa tiem dosies!

Tā nu Bens Redls un meistars stundām ilgi studēja fran­cūža rokas zīmēto skici. Viņi to bija pārnesuši uz Klondai­kas vispārējo karti. Viņi pēc platuma un garuma grādiem bija aprēķinājuši attālumu no Dousonas līdz Zelta vulkā­

nam, un šis attālums nepārsniedza divsimt astoņdesmit jūdžu, tātad apmēram simtu divdesmit piecus ljē…

—   Redla kungs, — Loriks atkārtoja, — ar labu ori, ar labu aizjūgu līdz Makenzi ietekai var nonākt desmit dienās, un doties ceļā var, sākot ar maija otro nedēļu…

Un kamēr meistars skubināja inženieri uz šo kampaņu, Samijs Skims, nesacīdams ne vārda, pie sevis domāja:

«Bet kas gan tiem abiem padomā?…»

Un, lai gan Samijs nebija lietas kursā, viņš bažījās, vai tik šo biežo sarunu objekts nebūs kāda jauna eks­pedīcija, un bija nolēmis ar visiem līdzekļiem tai preto­ties. Ja Bens Redls nebūtu bijis ievainots zemestrīcē, viņi abi jau pirms trim mēnešiem būtu atgriezušies Monreālā… Bet prombraukšana bija izlemta, un ja tā nebija varējusi notikt pērn septembrī, tā vismaz notiks šā gada maijā. Pienāca marts un atnesa lielu temperatūras kritumu. Divas dienas termometrs rādīja sešdesmit grādus zem nulles pēc Celsija. Samijs Skims lika savam brālēnam par to pārlie­cināties pēc daikta, ko bija nopircis Vankūverā, piebil­zdams, ka, ja tas tā turpināsies, tad ar esošajām iedaļām noteikti vairs nepietiks.

Bens Redls sākumā nekā neatbildēja, bet beigās norūca:

—   Piesalst pamatīgi, bet, tā kā nav vēja, tas panesams vieglāk, nekā domāju…

—   Jā, Ben, jā… tāds sals patiešām ir ļoti svētīgs… un gribas ticēt, ka tas mikrobus iznīcina miljoniem…

—    Piebildīšu, — sacīja Bens Redls, — ka pēc šejie­niešu novērojumiem tas, rādās, nebūs ilgstošs… Pēc Lo- rika sacītā, ir pat cerība, ka šogad ziemas periods nebūs pārāk ilgs un darbus varēs atsākt ar maija pirmajām dienām…

—    Par darbiem mums maza bēda… — noteica Samijs Skims, — mēs izmantosim šo agrīno pavasari, lai dotos ceļā. Izlūks tai laikā būs atgriezies.

—   Tomēr, — atzīmēja inženieris, kas, bez šaubām, do­māja, ka nu ir pienācis laiks izpaust noslēpumu, — varbūt pirms aizbraukšanas derētu apmeklēt 129. iecirkni…

—   129. iecirknis tagad, Ben, līdzinās vecam kuģa karka­sam, kas nogrimis jūras dibenā, nav vairs ar to ko noņemties…

—   Bet tomēr tur pazaudēti miljoni…

—    Vai miljoni, es nezinu, Ben, bet ka tie ir pazaudēti, turklāt pilnīgi pazaudēti… tas nu ir neapstrīdams. Es nere­dzu nepieciešamību vēlreiz redzēt Četrdesmitjūdžu kriku, kas tev uzvandītu nelāgas atmiņas…

—   0! Es esmu atveseļojies, un labi atveseļojies, Samij…

—    Varbūt ne tik labi, kā tu apgalvo, Ben, un man šķiet, ka drudzis… slavenais drudzis… tu zini., zelta drudzis, ja tu nepiesargāsies, varētu atkārtoties…

Bens Redls uzlūkoja savu brālēnu, tad aizgriezās, un, beidzot izšķīries, sacīja:

—    Uzklausi mani, Samij, un neskaities jau pēc pirma­jiem vārdiem…

—   Skaitīšos gan, — iesaucās Samijs Skims, — un nekas nespēs mani no tā atturēt… ja tu kaut ar vārdu iemi­nēsies par kaut kādu projektu… vai par gaidīšanu…

—   Klausies, ko tev saku, man tev jāuztic noslēpums…

—   Noslēpums?… No kurienes tas tev nācis?…

—   No tā francūža, ko tu savāci un pusdzīvu atvedi uz Dousonu…

—   Žaks Lorjē tev uzticēja noslēpumu, Ben?…

—   Jā, Samij…

—   Un tu man par to vēl nekā neesi teicis?…

—    Nē… tāpēc ka tas man ieteica ideju projektam, kas jāpārdomā…

—   Tā, tā, sākumā noslēpums, un pēc tam mēs runāsim par projektu, — atbildēja Samijs Skims, labi juzdams, ka tas būs par lietu, pret ko viņam jācīnās.

Bens Redls tad nu pavēstīja par kalnu, Zelta kalnu, kura atrašanās vietu pie Makenzi ietekas un Ziemeļu Ledus okeāna krastiem Žaks Lorjē precīzi atklājis. Samijam Skimam nācās uzmest acis skicei, pēc tam kartei, uz kuras inženieris bija pār­nesis šo kalnu. Distance starp to un Dousonu bija iezīmēta ar pārtrauktu līniju ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā gandrīz pa simt trīsdesmit sesto meridiānu. Beidzot viņam tika pavēstīts, ka šis kalns ir vulkāns… vulkāns, kura krāterī bija zelta slāņu masas un dzīlēs slēpās tūkstošiem tīrradņu.

Un tu tici šim tūkstoš un vienas nakts vulkānam?… — diezgan ironiskā tonī jautāja Samijs Skims.

—   Tūkstoš un vienas nakts, Samij, lai neteiktu tūkstoš un viena miljona, — atbildēja Bens Redls, kurš šķita ap­ņēmies nepieļaut šai sakarā nekādas diskusijas.

—   Nu labi, — atsāka Samijs Skims, — es pieļauju šī vulkāna eksistenci… bet ko mums ar to iesākt?…

—   Ko mums ar to iesākt?… — atvaicāja Bens Redls ie­kaisdams. — Kā, mums atklāts tāds noslēpums, un mēs lai to neizmantotu… ļautu, lai labumu gūst citi?…

Samijs Skims, savaldīdamies, lai saglabātu aukstasinību, aprobežojās ar atbildi: — Tātad tu, Ben, esi ar mieru iz­mantot Žaka Lorjē atklājumu?…

—   Vai tad drīkstētu vilcināties, Samij?…

—   Bet, viņam atgriežoties no ceļojuma, mēs viņu atradām ceļmalā, un tieši šī ceļa grūtības bija viņa nāves cēlonis!…

—   Tādēļ, ka viņu pārsteidza ziema…

—   Bet, lai sāktu izmantot šo kalnu, nāksies doties kādus simt ljē uz ziemeļiem…

—   Kādus simt ljē gan.

—    Bet mūsu prombraukšana uz Monreālu ir nolikta maija pirmajās dienās…

—   Nu tad tā par dažiem mēnešiem aizkavēsies, un viss.

—   Bet tad jau būs par vēlu doties ceļā.

—   Ja būs par vēlu, mēs vēlreiz pārziemosim Dousonā…

—   Nekad!… — iesaucās Samijs Skims tik noteiktā tonī, ka Benam Redlam likās, ka laiks pārtraukt šo pārāk intere­santo sarunu.

Turklāt viņš domāja to atsākt vēlāk, un atsāka ari, lai ko viņam teica brālēns. Argumentu Benam netrūka, un, protams, viņš atrada ne mazāk apņēmīgu palīgu meistarā. Ceļojums pēc atkušņa norisināšoties bez grūtībām… Divos mēnešos varētu sasniegt Zelta kalnu, iemantot dažus miljo­nus un atgriezties Dousonā… Būtu vēl laiks doties ceļā uz Monreālu, un šī Klondaikas kampaņa vismaz nebūs izvērtu­sies par tīru zaudējumu…

Un beidzot Bens Redls minēja vēl pēdējo iemeslu. Ja Žaks Lorjē bija izdarījis šo atklājumu, tad tas nebija tikai viņa, Bena Redla labā… francūzis Eiropā bija atstājis māti, kuru dievināja… nabaga nelaimīgu sievieti, kuras dēļ bija gribējis iegūt bagātību un kuras vecumdienas būtu nodroši­nātas, ja piepildītos viņas dēla pēdējā vēlēšanās.

Samijs Skims bija ļāvis Benam Redlam runāt, to nepār­traucot, sev jautādams, kurš no viņiem ir traks — Bens, tādēļ ka runāja tik briesmīgas lietas, vai viņš, tādēļ ka bija ar mieru tās uzklausīt! Un beidzot, kad runājamais bija iz­runāts un brālēns jautāja, ko viņš par to domājot:

— Ar to, Ben, — atbildēja Samijs Skims, vairs nevaldī­dams pār sevi, — ar to tu man liksi nožēlot, ka palīdzēju šim nelaimīgajam francūzim un neļāvu viņam paņemt kapā līdzi savu noslēpumu! Pats par sevi saprotams, vēl daudzas reizes starp brālēniem notika lielas diskusijas, kurās bieži piedalījās arī meistars. Un viņš ne mazāk dedzīgi piebalso­ja par labu šim projektam doties uz augšu līdz Zelta kal­nam. Velti Samijs Skims mēģināja aizstāvēties, pretoties, likdams lietā vislabākos argumentus, atgādinādams dotos solījumus, pat apgalvodams, ka Žaka Lorjē atklājumiem ne­esot nopietna pamata… Nē! Tā būtu jauna vilšanās, kas pievienotos tik daudzām citām, nemaz nerunājot par jau­nām briesmām, kas būtu jāpārcieš, šādi metoties pretī nezi­nāmajam… Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelaimes, pēc 129. iecirkņa izpostīšanas neatliekot nekas cits, kā laisties prom no šīs nolādētās Klondaikas, tiklīdz vasaras periods to at­ļaus, un, tā kā tas rādās iestājies agrāk, izdevīgie apstākļi jāizmanto, lai jo drīzāk atstātu šo briesmīgo zemi.

Bet Bens Redls neatlaidās. Samijs Skims itin labi sapra­ta, ka tas nolēmis šo lietu novest līdz galam. Atrunāt to neizdosies… Vai ļaut Benam doties vienam šajā otrajā kampaņā?… Vai viņš bez Bena atgriezīsies Monreālā?… Un tad, kādā nemierā, kādās bailēs viņam būtu jādzīvo?… Doktors Pilkokss, pats par sevi saprotams, bija jau lietas kursā par šīm biežajām un nebeidzamajām diskusijām. Ja arī viņš nezināja, ka runa bija par Zelta vulkānu, viņš vis­maz zināja, ka Žaks Lorjē nāves brīdi bija uzticējis Benam Redlam svarīga atklājuma noslēpumu — brīnum bagātu zelta dzīslu domīnijas ziemeļos.

Un kad Samijs Skims viņam kādu dienu deklarēja, ka noteikti spēšot aizkavēt savu brālēnu doties dēkā līdz pašiem galējiem ziemeļiem:

—   Nē, jūs nespēsiet viņu aizkavēt, — atbildēja doktors Pilkokss.

—   Es viņam vismaz nedošos līdzi.

—   Nē… jūs dosieties viņam līdzi, mīļo Skim. Negribē­dams jūs esat atnācis no Monreālas uz Dousonu, un negri­bēdams jūs dosieties līdz pašai Klondaikas malai un, ja Bens Redls gribēs, pat līdz Ziemeļpolam!

Un varbūt viņam bija pamats šādi runāt, šim krietnajam doktoram Pilkoksam!

IV

SĒRKLSITIJA

Kā zināms, Ziemeļkanādas un Aļaskas bagātības neapro­bežojas ar Klondaikas zelta dzīslām. Tās drīz vien kļūs par pārmērīgas ekspluatācijas objektu. Pārdošanas cenas tai ap­gabala daļā, kur tecēja Bonanza un tās pietekas, kļuva jau nesamaksājamas. Amerikāņu un angļu sindikāti tās izcīnīja ar dolāru un mārciņu žūkšņiem. Ja ari iegulas vēl ne tuvu nebija izsmeltas, tad tomēr drīz vien nevienam citam kā tikai varenām sabiedrībām būs iespējams iegūt jaunus upju vai kalnu iecirkņus pat Doma reģionā un Augšjukonas pie­teku izvagotajā teritorijā. Zemesdzlļu pārlūkotāji, grupām vai atsevišķi, būs spiesti paplašināt savus meklējumus līdz ziemeļzemēm, dodoties lejup pa Makenzi un Porkjupainas straumi. Turklāt droši, ka viņi neatkāpsies ne grūtību, ne briesmu priekšā. Cilvēka alkatībai nav robežu.

Bez tam jāatzīmē, ka visāda veida baumas nemitīgi uzku­rināja zeltraču godkāri. Tālajās zemēs, vēl nepazīstamākās ka Austrālija, Kalifornija, Transvāla pirmo ieguvēju laikā pirmajā vietā bija godkāre… un ari vilšanās. Nāca ziņas, nezin no kā, nezin no kurienes. īpašā veidā tās cirkulēja, pateicoties indiāņu ciltīm, kas klejoja pa plašajiem ziemeļu klajumiem Ziemeļu Ledus okeāna rajonos. Nespēdami iz­mantot dzīslas paši savā labā, šie iedzimtie centās stāties izceļotāju kalpībā vai nu kā ceļveži vai kā strādnieki, tos pievilinādami ziemeļu apvidiem. Pēc viņu vārdiem, zelta strautu skaits esot jo lielāks tai Ziemeļamerikas daļā, kas plešas viņpus polārā loka. Indiāņi dažreiz atnesa tīrradņu paraugus, ko bija uzlasījuši Dousonas apkaimē, apgalvoda­mi, ka tos savākuši teritorijā viņpus sešdesmit trešās para­lēles. Saprotams, zeltračiem, savās cerībās bieži pieviltiem, bija liels vilinājums uzskatīt šos atradumus par autentis­kiem, un tikpat liels, nepārvarams bija kārdinājums doties dēkās šajos vēl neizmantotajos zelta smilšu rajonos.

Jāpiemin pat, ka Zelta vulkāna eksistencei Klondaikā sāka ticēt jau kopš pirmajiem gadiem, kad kadastrētājs Ožilvi un viņa kompanjoni atklāja pirmās dzīslas Douso­nas apkaimē. Iespējams, ka šis baumas būs mudinājušas Zaķu Lorjē noteikt tā precīzo atrašanās vietu un pēc tam to vienpersoniski izmantot, tāpat iespējams, viņš nebija vienīgais šī noslēpuma zinātājs, kaut arī viņam bija no­pietni iemesli tā domāt. Kopš Lorjē bija pametis Makenzi piekrasti, kādēļ gan citi dēkaiņi nebūtu atklājuši Zelta kalna atrašanās vietu?…

Šā vai tā, patlaban likās, ka, izņemot Benu Redlu un viņējos, vēl neviens netīkoja mesties Zaķa Lorjē pēdās. Taču, jāuzsver — leģenda par Zelta vulkānu joprojām rada atbalsis, un daži zeltrači jau taisījās meklēt laimi domīnijas ziemeļu reģionos. Varbūt tas, kas bija vēl tikai hipotēzes stadijā, drīz vien kļūs par īstenību.

Tādējādi saprotams, kas inženierim lika ticēt, ka viņš savos nodomos nonākt līdz Ziemeļu Ledus okeāna piekras­tei ir citiem priekšā, un kādēļ viņš dega nepacietībā doties ceļā, lai kā arī Samijs Skims censtos viņu atrunāt.

Tas, ka daži izceļotāji jau bija mēģinājuši atklāt jaunas atradnes no Dousonas lejup pa Jukonu, bija zināms, jo 127., 129. un daži citi iecirkņi pie Četrdesmitjūdžu krīka, kuri tagad bija izpostīti, atradās lejteces krastos. Vairāki, it īpaši amerikāņi, bija devušies Sērklsitijas virzienā, un, starp citu, te minami abi teksasieši Hanters un Malone.

Šīs kampaņas sākumā, kā jau sacīts, teksasieši bija strā­dājuši Aļaskas Sērklsitijas iegulās, gar Bērzu krīka, Juko­nas kreisās pietekas, krastiem. Tā kā šī ekspluatācija bija devusi visai niecīgus rezultātus, viņi bija atgriezušies 127. iecirknī, kura koncesija viņiem piederēja jau gadu. Tad uz­nāca Četrdesmitjūdžu krīka katastrofa, zemestrīce, kas radī­ja plūdus, kuri applūdināja iecirkņus zem jaunās upes virpuļiem un pilnīgi izpostīja pierobežas iegulas.

Ne Hanters, ne Malone, ne kāds cits no viņu ļaudīm nekļuva par šīs nelaimes upuriem, un ja arī viņu īpašums tika iznīcināts, vismaz viņi paši tika cauri ar veselu ādu. Ja bija iemesls domāt, ka viņi gājuši bojā šai katastrofā, tad vienīgi tādēļ, ka viņi nolēma tūdaļ atgriezties Sērklsitijā, tiklīdz bija nosprieduši, ka nelaime ir nelabojama.

Viegli noprast, ka šādos apstākļos Hanters vairs nedo­māja par savu lietu ar Samiju Skimu, un arī Samijs Skims par to nedomāja, jo, likās, tai nebija turpinājuma. Tiklīdz teksasieši bija atgriezušies Sērklsitijas atradnēs, vasaras pe­riods vēl ilga divus mēnešus un beidzās tikai septembra sā­kumā. Viņi ar saviem ļaudīm atjaunoja pamesto saimniecību. Viņiem nebija bijusi laimīga roka, iegūstot šo atradni. Peļņa tur nepārsniedza izdevumus, un, ja Hante- ram nebūtu daži ietaupījumi no spēles, tā kompanjoni, bez šaubām, pavadot astoņus ziemas mēnešus Klondaikā, būtu nonākuši visai grūtos apstākļos.

Viens īpašs apstāklis — par ko nebrīnīsies neviens, kas viņus pazīst tādus, kādi viņi ir — taisījās šai ziņā atbrivot šo kompāniju no visām rūpēm.

Šie straujās dabas vīri visur, kur vien bija saskārušies ar sev līdzīgiem — amerikāņiem vai citu tautību pārstāvjiem — bija strīdējušies un ķildojušies. Ar savām nekaunīgajām pretenzijām ikvienam uzspiest savu gribu, nerespektēt ne­viena tiesības, uzskatīt, ka, lai kur viņi ietu, viņi atrodas iekarotā zemē, viņi nemitīgi iekūlās ķezā. «Mēs redzējām, kā viss notika Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņos.» Pirms viņu atnākšanas ļaudis no 127. iecirkņa jau bija meklējuši kašķi ar ļaudīm no 129. iecirkņa, un Hantera un Malones klāt­būtne situāciju tikai bija saasinājusi.

Tas pats nu notika Bērzu krika iecirknī. Ja arī viņi lika mierā ārzemniekus, tad vismaz tautieši dabūja ciest no viņu nelāgā garastāvokļa un vardarbības.

Nonāca tik tālu, ka vajadzēja iejaukties Aļaskas guber­natoram, turklāt nostāties pret viņiem. Iesaistījās policija, pēc tam notika tiesa. Pēc sadursmes starp policistiem un Hantera ļaudīm visi — kā saimnieki, tā strādnieki — tika arestēti, notiesāti uz desmit mēnešiem ieslodzījumā un ietu­pināti Sērklsitijas cietumā.

Šādos apstākļos teksasiešiem un viņu kompanjoniem vairs nebija jāraizējas par ziemas mitekli un pārtikas jautā­jums vairs nesagādāja nekādas raizes. Varas iestādes pat uzskatīja, ka nav lietderīgi viņus transportēt uz Aļaskas galvaspilsētu Sitku, un viņi izcieta sodu Sērklsitijā. Hante- ram un Malonem nācās atteikties no visiem priekiem, kādus ziemas sezonā sniedz Vankūvera, Skagveja vai Dou­sonā, un abu tik cienījamo teksasiešu klātbūtne šo trīs pil­sētu kazino izpalika.

Atrazdamies ieslodzījumā, Hanters un Malone visu laiku varēja domāt par nākotni. Ko viņi darīs ar savu personālu un ko šie ļaudis paši darīs, kad būs iznākuši no cietuma? Nebija vairs nekādu cerību atsākt Četrdes­mitjūdžu krīka iecirkņa ekspluatāciju. Sērklsitijas iegulas izmantošana ienesa maz. Viņu ietaupījumi drīz vien būs izsmelti, ja negadisies kāds labs darījums, un, tā kā viņi bija cilvēki bez sirdsapziņas un aizspriedumiem, bez jeb­kādiem morāles principiem, tad viņiem tas nevarētu būt sarežģīti. Viņu kompanjoni darītu visu, ko viņi gribētu, pavadītu viņus visur, kur viņi liktu, drīzāk uz pašiem tā­lākajiem Aļaskas vai Kanādas apvidiem, nevis atpakaļ uz savu dzimto zemi, no kuras viņi droši vien bija bēguši, varas iestāžu vajāti.

Jā, Hanters un Malone bija pārliecināti par savas dē­kaiņu bandas padevību, kuru bija savākuši jau pirms vai­rākiem gadiem. Tiesa, šoreiz tai bija gadījusies neveiksme. Viņi bija konstatējuši, ka Aļaskas policija nav iecietīgāka par Kanādas policiju. Savu īsto dabu viņi nu bija atklājuši, un spriedums bija uz kādu laiku zemi no viņiem atslogojis.

Bet, sākoties nākamajai vasaras sezonai, sodam vajadzē­ja beigties, un ko viņi darīs, tikuši brīvībā? Vai radīsies iz­devība iegūt sev kādu labumu?

Šī izdevība radās, un, lūk, kādos apstākļos.

Starp cietumniekiem, ar kuriem teksasieši dalīja kopdzīvi cietumā, Hanters bija ievērojis kādu indiāni, vārdā Kra- saks, kas savukārt, likās, īpaši novēroja Hanteru. Tās ir ļoti dabiskas simpātijas starp blēžiem, kas viens otru prot novērtēt. Šie abi vīri bija kā radīti, lai saprastos, un drīz starp viņiem bija nodibinājusies zināma draudzība.

Šis Krasaks bija ap četrdesmit gadu vecs, drukns, spē­cīgs, ar nežēlīgu skatu, mežonīgu ģīmi, vispār ar tādu dabu, kas nevarēja nepatikt tiklab Hanteram, kā Malo- nem.

Šis indiānis bija notiesāts par zagšanu, un viņam bija jāsēž vēl vairāki gadi. Viņš pēc izcelsmes bija aļaskietis un labi pazina šos apvidus, pa kuriem klejoja kopš jaunības. Viņš droši būtu bijis lielisks ceļvedis, un varētu paļauties uz viņa saprašanu, ja visa viņa personība nebūtu iedvesusi gluži pamatotu neuzticību. Zeltračiem, kuru kalpībā viņš bija iestājies, vienmēr par viņu bija sūdzības, un kādas smagas zādzības dēļ, kas bija notikusi Bērzu krika iegulās, viņš tika ieslodzīts Sērklsitijas cietumā.

Tomēr pirmā mēneša laikā Hanters un indiānis viens pret otru saglabāja zināmu atturību. Viņi viens otru neatlai­dīgi vēroja. Hanters šķita sapratis, ka Krasaks grib viņam kaut ko uzticēt, un gaidīja. Viņš starp citu nebija maldījies, domādams, ka šis indiānis, tik ilgi staigājis pa visām šīm Augšaļaskas un Augšdomīnijas teritorijām, varētu būt viņam noderīgs un sniegs kādas ziņas par šiem reģioniem. Un tiešām, kādu dienu indiānis viņam pastāstīja par saviem klejojumiem pa šo gandrīz nezināmo Ziemeļamerikas daļu. Toreiz viņš bija kalpojis par ceļvedi Hudzona līča aģen­tiem. Tas bija apvidus starp Fortjukonu, Porkjupainu, Fort- makfērsonu un Ziemeļu Ledus okeānu. Hanteru īpaši interesēja, vai viņpus polārā loka sastopamas iegulas. Viņš jau bija dzirdējis indiāņu nostāstus, un varbūt Krasaks viņam sniegs konkrētāku informāciju.

Un patiesi, indiānis bija izdomājis projektu, kura īstenoša­nai teksasiešu iesaistīšanās kļuva nepieciešama. Hanters un viņa kompanjoni tiks atbrīvoti pēc dažiem mēnešiem, bet viņš brīvībā nokļūs tikai pēc dažiem gadiem. Tad nu viņš gribēja, lai teksasietis būtu ieinteresēts viņam palīdzēt izkļūt no cietu­ma, sagatavojot bēgšanu. Vienam izbēgt būtu grūti. Ar palīg­spēkiem no ārpuses mēģinājums varētu izdoties.

Tādējādi Krasaks pasacīja tikai to, ko vajadzēja sacīt, lai uzkurinātu Hantera tieksmes. Viņš starp citu runāja tīri ciešamā angļu valodā, ko bija apguvis, pateicoties sakariem Hudzona līča kompānijas dienestā.

—   Jā, — indiānis kādu dienu teica, — ziemeļos Ledus okeāna apkaimē zelts atrodams bagātīgi, un drīz vien okeā­na piekrastē būs tūkstošiem zeltraču.

—   Tad vienīgais, kas jādara, — atbildēja Hanters, — ir viņus apsteigt…

—    Bez šaubām, — Krasaks atteica, — bet jāzina vēl arī, kur atrodas āderes…

—   Un tu zini?

—   Es zinu vairākas, bet šī zeme ir viltīga… tur var mal­dīties mēnešiem un paiet garām atradnēm, tās neieraugot… Ak! Ja es būtu brīvs…

Hanters viņam raudzījās tieši acīs.

—   Un ko tu darītu, ja būtu brīvs? — viņš jautāja.

—   Es ietu tur, kur gāju, pirms mani saņēma ciet, — at­bildēja Krasaks.

—   Kaut kāda nožēlojama zelta gabala dēļ, kas tevi ie­kārdinājis, būdams kādā atradnē, un ko tu piesavinājies…

—   Tīrradņi pieder visiem, — noteica indiānis.

—   Protams, — atteica Hanters, gribēdams viņu uzkuri­nāt, — bet tikai tad, ja tie vēl nav atklāti…

—   Jā, — apstiprināja Krasaks, kam acīmredzot bija ļoti savdabīgs viedoklis par īpašuma tiesībām.

—   Bet man tas maksāja šo ieslodzījumu! Ak! Ja es būtu brīvībā!… viņš atkārtoja, izstiepdams dūri ziemeļu virzienā.

—   Kurp tu gāji, pirms policija tev uzlika roku dzelžus?…

—   Tur… zeltu var vākt ķerrām! — atbildēja indiānis.

Taču, lai kā Hanters urdīja viņu ar jautājumiem, Kra­saks vairāk neizteicās.

Hanteram Zelta kalna leģenda nebija sveša. Bet tam, par ko kalnrači bija gandrīz vienisprātis, viņš neticēja. Varbūt viņš sprieda, ka indiānis domāja to, kas, viņaprāt, bija ilūzi­ja. Tomēr Krasaks nebilda ne vārda par šo Klondaikas no­stāstos tik slaveno kalnu, kura esamība šķita neticama. Vai viņš to darīja aiz nezināšanas vai aiz piesardzības, un, vis­beidzot, vai viņš bija iesaistīts šajā noslēpumā, par kura vie­nīgo zinātāju sevi uzskatīja Žaks Lorjē?… Neviens to nebūtu varējis pasacīt. Tomēr ne Hanteram, ne Malonem, kas arī tika turēts lietas kursā, nebija ne mazāko šaubu, ka Krasaks zināja zelta iegulu izvietojumu Ziemeļu Ledus okeāna apkai­mē, un abiem bija viena un tā pati doma — no indiāņa va­jadzēja izdabūt visu, ko tas zināja, lai, tiklīdz viņi un viņu kompanjoni būs iznākuši no cietuma, varētu sākt rikoties.

Tādēļ šis nebeidzamās sarunas ilgajos vaļasbrīžos. Tomēr, ja indiānis joprojām tikpat noteikti apgalvoja, ka šie zelta rajoni eksistē, viņš joprojām nebilda ne pušplēsta vārda par to atrašanās vietu pie Ziemeļu Ledus okeāna.

Bija pienākušas aprīļa pēdējās nedēļas, un līdz ar to beidzās ziema, tikpat barga Sērklsitijā kā Klondaikā ar savām drausmīgajām sniega vētrām un ārkārtīgo salu. Arī cietumnieki bija dabūjuši to izbaudīt. Hanters un viņa kom­panjoni trauktin traucās tikt brīvībā, cieši nolēmuši uzsākt ekspedīciju uz Amerikas kontinenta ziemeļu reģioniem.

Bet, ja viņiem nebija paredzams ilgs ieslodzījums, ja vi­ņiem vajadzēja tikt atbrīvotiem pēc dažām nedēļām, tad ar Krasaku bija citādi, tas vēl vairākus gadus pavaditu Sērklsitijas cietumā, ja neizdotos no tā izkļūt. Un, lai to panāktu, tam bija vajadzīga Hantera palīdzība. Indiānis viņam to lūdza, apsolīdams būt viņa rīcībā un aizvest uz iegulām, kas tam bija zināmas Klondaikas ziemeļos. Bēgša­na bija iespējama, tikai izrokot eju zem viena no pagalma mūriem, kas nožogoja cietumu no pilsētas. No iekšpuses šo izeju nevarēja izrakt bez darbarikiem, turklāt nepiesaistot sargu uzmanību. Bet no ārpuses, nakti, ar zināmu piesar­dzību šis darbs šķita paveicams. Darījums tika noslēgts. 13. maijā Hantera un viņa bandas sods izbeidzās, un viņi šķi­rās no Krasaka.

Indiānim tikai vajadzēja palikt nepamanītam. Tā kā viņš nebija ieslodzīts kamerā, viņam bija viegli atstāt guļamtelpu un nemanītam pārslīdēt pāri pagalmam.

To viņš nākamajā naktī arī darīja un, nogūlies pie mūra, gaidīja.

Nācās bruņoties ar pacietību, jo starp saules rietu un lēktu līdz viņa ausīm nenonāca ne troksnītis.

Hanters un Malone vēl nebija varējuši sākt rīkoties. Varbūt policija, brīnīdamās, ka neredz viņus tūdaļ atstājam Sērklsitiju, bija sadomājusi tos uzmanīt. Viņiem taču bija jāizmanto daži piesardzības līdzekļi, lai palīdzētu indiānim izbēgt. Darbariku netrūka, viņi bija apgādājušies ar cērtēm no savas pēdējās kampaņas. Tās viņi atrada iebraucamajā vietā, kurā, iznākuši no cietuma, atkal bija apmetušies.

Starp citu šis miestiņš jau uzrādīja zināmu atdzīvošanos: maija otrajā pusē Aļaskas zelta dzīslu meklētāji no Jukonas lejteces, pateicoties agrajai vasaras sezonai, jau sāka plūst uz turieni. Nākamajā naktī Krasaks jau no sešiem vakarā varēja ieņemt savu vietu pie mūra. Sāka tumst, un no zie­meļiem pūta diezgan stiprs vējš.

Ap vienpadsmitiem, pielicis ausi pie zemes, indiānis šķita saklausām troksni pie mūra pamatnes. Viņš nebija maldījies. Hanters un Malone bija ķērušies pie darba. Ar cērti tie izdoba eju, lai varētu pakļūt zem mūra pamatnes, tā lai nenāktos izkustināt akmeņus.

Savukārt Krasaks raka zemi ar rokām, līdz varēs samanīt izraudzīto vietu. Teksasiešiem vajadzēja dzirdēt viņu strā­dājam, kā tos dzirdēja viņš.

Trauksmes signāla nebija. Sargu uzmanību pagalmā nekas nepiesaistīja, arī neviens no cietumniekiem, kam naktī bija iespējams tur nokļūt, nelikās ne zinis: asais un aukstais vējš tos noturēja telpā, no kuras Krasaks bija va­rējis nemanīts aiziet.

Beidzot, mazliet pirms pusnakts, eja bija izrakta, turklāt pietiekami plata, lai vidēja auguma cilvēks varētu tikt tai cauri.

—   Nāc, — teica balss, kas piederēja Hanteram.

—   Vai ārā neviena nav? — indiānis jautāja.

—   Nē, nav.

Pēcmirkļa Krasaks bija izlidis pa caurumu, beidzot brīvs.

Šajā pusē Jukonai, kuras kreisajā krastā atrodas Sērklsi­tijā, pletās plašs klajums, kurā šur tur vīdēja pēdējā sniega plankumi. Ledus iešana jau bija sākusies, un pa upi peldē­ja ledusgabali. Braukt ar laivu bija riskanti, un bez tam Hanters droši vien nebūtu varējis pagādāt peldamrīku, ne­modinot aizdomas.

Taču indiāni šāds sīkums nemulsknāja. Viņš prastu uz­lēkt uz peldoša ledusgabala krasta tuvumā un, ja vajadzīgs, pārlēkt no viena uz otru, lai sasniegtu labo krastu. Tur viņa priekšā pavērtos visi plašumi, tie neapdzīvotie plašu­mi, kurus viņš tik labi pazina, un viņš būtu jau tālu, kad sargi atklātu, ka viņš izbēdzis.

Bet bija svarīgi, lai viņš netiktu panākts pirms saullēkta, tādēļ nedrīkstēja vilcināties ne stundu. Hanters viņam teica:

—   Viss norunāts?…

—   Norunāts, — atbildēja Krasaks.

—   Kur satiekamies?…

—   Kā teicu, desmit jūdžu no Fortjukonas Porkjupainas krastā.

Tas nu bija izlemts. Pēc divām vai trim dienām Hanters un viņa kompanjoni atstās Sērklsitiju un virzīsies uz Fort- jukonu, kas atrodas lejtecē ziemeļrietumos [..] ljē attālumā. Pēc tam viņi dosies gar Porkjupainu uz augšu, uz zieme­ļaustrumiem, līdz vietai, kur viņus sagaidīs indiānis. Tas, šķērsojis lielo upi, virzīsies uz ziemeļiem taisnā līnijā uz tās pieteku.

Bet Krasaks nevarēja doties ceļā bez naudas, un Han­ters viņam iedeva divdesmit dolāru. Tāpat viņš nedrīkstēja kulties cauri šiem apvidiem, nespēdams aizstāvēties kā pret laupītājiem, tā pret zvēriem, un Hanters viņam iedeva šau­teni, revolveri un pilnu patronsomu. Tad, šķiršanās brīdī:

—   Viss norunāts?… — viņš atkārtoja.

—   Viss.

—   Un tu mūs aizvedīsi… — teica Malone.

—   Tieši uz zelta rajoniem.

Un piebilda:

—   Un kas zina?… Varbūt uz Zelta kalnu?

Un tā bija pirmā reize, kad viņš runāja par Zelta vulkānu. Tātad viņš ticēja tā esamībai… vai pat zināja, kur tas atro­das?… Viņi paspieda viens otram roku. Tad Krasaks uzlēca uz ledusgabala, ko, tiklīdz tas bija atdalījies no blāķa, tūdaļ sagrāba straume. Par spīti tumsai, Hanters un Malone varēja redzēt, kā viņš pārlēca no viena ledusgabala uz otru un beidzot spēra soli upes labajā krastā. Viņi atgriezās iebrauca­majā vietā un jau nākamajā dienā sāka gatavoties šai jaunajai kampaņai. Pats par sevi saprotams, jau nākamajā rītā bija zi­nāms, ka indiānis izmucis. Bet veltīgi policija mēģināja atrast viņa pēdas, un turklāt tai nevarēja būt nekādu aizdomu, ka teksasieši būtu veicinājuši šo bēgšanu.

Pēc trim dienām Hanters un viņa kompanjoni, kopumā cil­vēku trīsdesmit, ar ļoti nedaudz mantām iekāpa šalandā, platā laivā, būvētā tā, lai spētu izturēt ledus gabalu triecienus, un gatavojās braukt lejup pa upi līdz Fortjukonai. Tas bija ap­mēram tāds pats attālums, kāds šķir Fortselkērku no Douso­nas, [..] ljē garš, un viņi to veica četrdesmit astoņās stundās. 22. maijā, no jauna apgādājušies ar pārtiku Fortjukonā, pie­krāvuši ar provīziju ratus, ko vilka spēcīgu suņu aizjūgs, ka­ravāna devās uz augšu gar Porkjupainas kreiso krastu ziemeļaustrumu virzienā. Ja indiānis precīzi ievēros norunāto satikšanos, tie viņu sastaps vēl tai pašā vakarā.

—   Ja viņš tur būs, — sacīja Malone.

—   Viņš tur būs, — atbildēja Hanters, — un neviens savu solījumu netur labāk kā krietnie šīs sugas ļaudis.

Indiānis bija tur, kur viņam vajadzēja būt, un viņa vadī­bā banda turpināja virzīties gar šīs svarīgās Jukonas piete­kas kreiso krastu.

V

PRETĪ ATKLĀJUMAM

Acīmredzot neiznīcināmajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijs Skims, pavadījis Benu Redlu uz Klondaiku, pa­vadīs viņu arī līdz pašai Ziemeļamerikas augšdaļai. Visus argumentus pret šo jauno pasākumu viņš bija licis lietā, visus pārmetumus izsacījis. Nekas nebija spējis grozīt inže­niera nodomus, un, tā kā nebija iespējams viņu gaidīt Dousonā — Skimam nebūtu pacietības to darīt — vai do­ties atpakaļ uz Monreālu — Skims nebūtu varējis par to izšķirties — no tā izrietēja, ka viņš gatavojās sekot savam brālēnam, lai iekarotu Zelta kalnu.

«Piekāpties pirmo reizi,» viņš atkal un atkal pie sevis sprieda, «nozīmē būt gatavam piekāpties otro reizi, un kas zina, vai nevajadzēs piekāpties arī trešo!… Ak! Grīnvele­jā!… Grīnvelejā, cik tu esi tālu, un cik daudz tālāk tu būsi vēl pēc dažām nedēļām!»

Jāpiezīmē, ka, pateicoties tik agrajai vasaras sezonai, Iz­lūks Dousonā atgriezās līdz ar pirmajām maija dienām. Pāreja pāri Čilkutai, kuģošana pa ezeriem un pa Lūisas upi šajos labvēlīgajos apstākļos varēja notikt agrāk. Saska­ņā ar norunu Bils Stells bija gatavs stāties abu brālēnu rī­cībā, lai aizvestu viņus uz Skagveju, no kurienes tvaikonis tos nogādātu Vankūverā.

Bils Stells nelikās diezko pārsteigts, uzzinot par Bena Redla nodomiem. Viņš labi zināja, ka tas, kurš sper kāju uz Klondaikas zemes, riskē tur iesakņoties, un, ja inženie­ris vēl nebija gluži tik tālu, tad noteikti nelikās, ka viņš taisītos sprādzēt ciet savu ceļasomu, lai dotos uz Monreālu.

—   Tā nu… — Izlūks teica Samijam Skimam.

—   Jā, tā tas ir, mīļo Bil!

Un tā bija visa atbilde, ko saņēma Izlūks.

Bet Samijam Skimam bija iemesls būt neapmierinātam, uzzinot, ka Bils Stells piekritis uzsākt šo jauno kampaņu.

Faktiski Bens Redls nedomāja, ka būtu jāslēpj Izlūkam, kuram viņš pilnībā uzticējās, kāds bija šīs ekspedīcijas mērķis. To, ko viņš nebija izpaudis citiem, pat doktoram Pilkoksam ne, — Žaka Lorjē noslēpumu — viņš nevilcinā­jās uzticēt Bilam Stellām.

Sākumā tas atsacījās ticēt Zelta kalna esamībai. Viņš zi­nāja šo leģendu un tai ne mazākajā mērā neticēja. Bet, kad Bens Redls viņam bija pavēstījis visas no Zaķa Lorjē iegūtās ziņas, kad viņš bija parādījis karti, kur precīzi no­rādīta Zelta vulkāna atrašanās vieta, Izlūks sāka ieklausī­ties, un tik cieša bija inženiera pārliecība, ka Izlūks beidzot tai piekrita.

—   Nu, lūk, — Bens Redls viņam teica, — tā kā tur ir neaprēķināmas bagātības, kādēļ jums nepiedalīties?…

—   Jūs man piedāvājat pavadīt jūs uz Zelta kalnu?… — atvaicāja Bils Stells.

—   Ne tikai pavadīt, Izlūk, bet vadīt, jo jūs jau esat iz­staigājis šīs ziemeļu teritorijas. Jums ir viss šim pasākumam nepieciešamais inventārs, pajūgi, rati… Ja tas neizdosies, es par jūsu pakalpojumiem bagātīgi samaksāšu. Ja izdosies, kādēļ arī jums pilnām rokām nepagrābt no šī vulkāniskā naudasskapja?

Un, goda vārds, lai cik filozofiski noskaņots bija kriet­nais Izlūks, viņš jutās iešūpots. Patiesi šāda izdevība viņam nekad nebija pavērusies, ja vien francūža atklājumu varēja uzskatīt par nopietnu.

Tomēr Bilu biedēja ceļojuma ilgums. Atzinis, ka vislabā­kais ceļš būtu caur Fortmakfērsonu, kurā pats pabijis pirms vairākiem gadiem, Stells paziņoja, ka šis attālums nebūšot mazāks par divsimt divdesmit jūdzēm.

—    Labi, — atteica inženieris, — tas ir gandrīz tāds pats kā no Dousonas līdz Skagvejai, un jūs to vienmēr esat veicis bez pūlēm…

—    Bez šaubām, Redla kungs, un piebildīšu, ka nokļūt no Dousonas līdz Fortmakfērsonai ir vieglāk. Bet tālāk, lai sasniegtu Makenzi ieteku…

—   Tur augstākais ir ap simt jūdžu, — atteica Bens Redls.

—   Kopā vismaz trīssimt piecdesmit… — Bils Stells sacīja.

—   Ko varam veikt piecās vai sešās nedēļās, — apgalvoja inženieris, — un līdz ziemai mēs būsim atpakaļ Dousonā.

Jā, tas viss bija iespējams, ja neatgadīsies neviena no tām klizmām, kas itin bieži mēdz notikt tik augstos platuma grādos.

Jāsaka, tikpat dedzīgi kā Bens Redls, lūdzās arī meistars Loriks un Neluto, kurš priecājās, atkal ieraugot savu saim­nieku Bilu Stellu. Un kādēļ gan neatzīt, ka arī Samijs Skims viņiem piebalsoja un zināmā mērā prata pārliecināt. Kopš brīža, kad ceļojums bija izlemts, Izlūka atbalsts kļuva ļoti vērtīgs un iespējas palielinājās.

Kas attiecas uz Neluto, ši ekspedīcija viņam bija kā Dieva dāvana. Kādas brinišķigas medības pavērās Samijam Skimam šajās līdz šim tik maz apmeklētajās teritorijās!

—   Tikai, kas to zina, kam… — piezīmēja Samijs Skims.

—    Nu mums tak… — atbildēja Neluto, drusciņ izbrīnī­jies par šo atbildi.

—   Ja tikai mēs nebūsim tie, ko medī, jo ļoti iespējams, ka tā zeme nebūs visai viesmīlīga un ka to apmeklē visādi ļaundari!

Patiešām, ziemeļu apvidus vasaras laikā pārstaigā indi­āņu bandas, no kurām nekas labs nav gaidāms, un Hudzo- na līča kompānijai bieži nācies aizstāvēties pret viņu uzbrukumiem.

Sagatavošanās notika ātri. Izlūks un viņa viri bija gatavi braukt tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem ar savām mantām, orēm, pārnesamo laivu, teltīm, mūļu aizjūgiem, kas labāki par suņu aizjūgiem, jo šajos zaļojošajos līdzenumos tiem barība nodrošināta. Kas attiecas uz pārtiku, nemaz ne­runājot par to, ko dos medības vai zveja, nebija grūti sa­gādāt vairākiem mēnešiem gaļu un konservētus dārzeņus, tēju, kafiju, miltus, cukuru, degvīnu. Dousonu ar produk­tiem atkal bija apgādājušas sabiedrības, kas apkalpoja Klondaikas iegulas, kopš bija atjaunota satiksme starp šo pilsētu un Skagveju vai Vankūveru. Ari munīcijas netrūka, un, ja nāktos ķerties pie karabīnēm, patronu pietiktu.

Karavānā, ko vadīja Izlūks, ietilpa abi brālēni, meistars Loriks, Neluto ar saviem divričiem un zirgu, seši kanādieši, kas bija strādājuši 129. iecirknī, deviņi kanādieši, kas kal­poja Bilam Stellām: kopā sešpadsmit cilvēku — pietiekams daudzums, lai apgūtu Zelta kalnu. Pēc Zaķa Lorjē sniegta­jām ziņām, viss darbs aprobežotos ar vulkāna krāterī esošo tīrradņu vākšanu.

Šī kampaņa, kuras mērķi zināja vienīgi Bens Redls, Sa­mijs Skims, Izlūks un Loriks, tika gatavota tik centīgi, ka izbraukšanas termiņu varēja noteikt 6. maijā.

Nav brīnums, ka Bens Redls pirms aizbraukšanas no Dousonas, lai dotos šajā jaunajā ekspedīcijā, vēl pēdējo reizi gribēja ievākt ziņas par Četrdesmitjūdžu krīka iecir­kņu stāvokli. Pēc viņa rīkojuma meistars un Neluto devās uz vietu, kur sākās straume, kas tecēja uz ziemeļiem.

Nekas nebija mainījies. 129. tāpat kā 127. un citi piero­bežas iecirkņi bija pilnīgi applūduši. Jaunā upe vienmērīgā straumē tecēja pa zemestrīces izveidoto gultni. Lai to no­virzītu citur, būtu vajadzīgs tik milzīgs, ar tādiem izdevu­miem saistīts darbs, ka neatmaksājās to darīt, un neviens ari nedomāja to darīt.

Loriks atgriezās ar pārliecību, ka jāatmet visas cerības jebkad izmantot šīs dzīslas.

Sagatavošanās darbi tika pabeigti 5. maija pēcpusdienā. Šai pēdējā vakarā, atvadu vakarā, Samijs Skims un Bens Redls devās uz slimnīcu pateikt ardievas virsmāsai un abām mūķenēm. Māsa Marta un māsa Madlēna ar nopietnām bažām raudzījās uz savu tautiešu uzdrīkstēšanos šķērsot šos ziemeļu plašumus, kur francūzis Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija pieredzējuši postu, kas beigu beigās novedis tos kapā.

Bens Redls nomierināja māsas, cik labi vien prazdams, un Samijs Skims gribēja izrādities tikpat paļāvīgs kā viņa brā­lēns. Turklāt pirms vasaras sezonas beigām nelielā karavāna sveika un vesela būšot atpakaļ Dousonā, un, ja tā pārnākšot «nospiesta», tad, domājams, tikai zem zelta nastas!

Kas attiecas uz doktoru Pilkoksu, viņš gluži vienkārši noteica:

—   Es… esmu sajūsmā, redzot jūs ceļā uz ziemeļiem. Ja būtu devušies uz dienvidiem, jūs atgrieztos Monreālā, un mēs jūs nekad vairs neredzētu Klondaikā. Vismaz, kad no turienes pārnāksiet, mums atkal būs iespēja jūs redzēt…

—   Lai Dievs dod! — nomurmināja māsa Madlēna.

—    Lai Dievs jūs vada un atved atpakaļ! — piebilda māsa Marta.

—   Lai tā būtu! — sacīja virsmāsa.

Otrā dienā piecos no rita karavāna izgāja no Douso­nas un gar Klondaikas labo krastu virzījās uz ziemeļaus­trumiem.

Labāku laiku nevarēja vēlēties — dzidra debess, maigs vējš, temperatūra kādi divpadsmit grādi virs nulles. Sniegs pa lielākai daļai bija nokusis, atstādams uz zemes, no kuras jau spraucās pirmie zāles asni, tikai dažus žilbinoši baltus plankumus.

Lieki būtu piebilst, ka maršruts bija rūpīgi nosprausts. Bens Redls, Loriks un Izlūks bija pārlikuši uz kartes Žaka Lorjē uzmetumā dotās norādes. Starp citu, Izlūks jau reiz bija veicis ceļojumu no Dousonas uz Fortmakfērsonu un varēja paļauties uz savu atmiņu drošumu par tiem divsimt divdesmit pieciem ljē, kas šķīra abas vietas.

Tas bija diezgan līdzens apvidus, ko šķērsoja dažas upes, sākumā Jukonas un Klondaikas pietekas vai pieteku pietekas, vēlāk — viņpus ziemeļu polārā loka, pietekas vai pieteku pietekas Pīlas upei, kas tek gar Klinšu kalnu pie- kāji, pirms ieplūst Makenzi.

Šai pirmajā posmā starp Dousonu un Fortmakfērsonu ce­ļojumam vajadzēja noritēt bez lielām grūtībām. Pēc pēdējo sniegu nokušanas upju ūdeņi nokristos līdz viszemākajam lī­menim, tie būtu viegli šķērsojami braslos un vienmēr saglabā­tu pietiekami daudz veldzes nelielās ļaužu grupas vajadzībām. Kad tas būs sasniedzis Pīlas upi, kādas simt jūdzes pirms Fortmakfērsonas, varētu izlemt, kā veikt ceļa otro pusi.

Kādēļ gan to neatzīt? Visi, varbūt izņemot Samiju Skimu, kas bija mazticīgs un saņēma atmaksu par to, ka tāds bija, visi devās ceļā cerību spārnoti. Un vai gan būtu jābrīnās par tik cilvēciskām jūtām?… Bens Redls, Loriks, Neluto, pat Bils Stells, kurš nekad nebija ticējis Zelta kalna esamībai, tagad to nenoliedza, balstoties uz francūža Zaķa Lorjē pārliecinošajiem apgalvojumiem un precīzajām norādēm. Vairāk par visu, ne jau alkatības, bet ziņkāres dēļ, Izlūks dega vēlmē ieraudzīt šo slaveno vulkānu, un viņš liks lietā visu, lai to sasniegtu.

Atstājot Dousonu, Neluto vadītie divriči, kuros sēdēja abi brālēni, brauca diezgan ātri. Bet gaitu nācās palēnināt, jo smagi piekrautie pajūgi nespēja tiem sekot. Tomēr šis ceļa posms bija veicams, pārāk nenogurdinot cilvēkus un dzīvniekus. Plašais, viendabīgais līdzenums nesagādāja ne­kādus šķēršļus, un vējš, pūzdams no dienvidrietumiem, ce­ļojumu netraucēja. Bieži vien Izlūks un viņa ļaudis, lai mūļiem būtu vieglāk, daļu ceļa veica kājām. Bens Redls, Loriks un Izlūks tad nu runāja par lietu, kas nodarbināja viņu prātus. Samijs Skims un Neluto klaiņoja pa labi un kreisi, un tā kā medījumu bija pa pilnam, gan meža pīļu, gan meža irbju, pulveri viņi nešķieda velti. Tika ietaupīti konservi maltītēm, ko ieturēja pusdienas un vakara apstāša­nās reizēs. Pēc tam, vēl pirms bija pienākusi nakts, kas šajā gadalaikā un šajos platuma grādos iestājās nu jau aiz­vien vēlāk, viņi ierīkoja apmetni līdz rītam.

Virzīšanās uz ziemeļaustrumiem attālināja karavānu no teritorijas, ko apskaloja Porkjupainas augšteces ūdeņi. Upe meta līkumu, veidodama platu loku uz ziemeļiem, un pie Fortjukonas kļuva milzīga. Tātad nebija jāraizējas, ka Bens Redls un viņa kompanjoni sastapsies ar Hantera bandu, kas bija nonākusi viņpus Porkjupainai krietnu gabalu zemāk. Turklāt viņi nezināja, ka arī teksasieši indiāņa Krasaka vadibā uzsākuši ceļojumu uz Ziemeļu Ledus okeā­na apkaimes teritorijām. Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelai­mes tūdaļ bija paklīdušas baumas, ka tie esot upuru skaitā. Taču pēc Sērklsitijas lietas, pēc viņu tikšanās ar policiju un notiesāšanas kļuva zināms, ka tie no šīs kataklizmas iz­kļuvuši sveiki un veseli. Tomēr to, ka viņu soda termiņš izbeidzies un banda atguvusi brīvību, Bens Redls un Samijs Skims nezināja, turklāt it nemaz nedomāja par 127. iecir­kņa bijušajiem īpašniekiem.

29. maijā, divdesmit trīs dienas pēc izbraukšanas no Dousonas, karavāna mazliet viņpus sešdesmit sestajai paralēlei šķērsoja polāro loku. Nekādi starpgadījumi šī pārgājiena pirmajā daļā, apmēram simt divdesmit jūdžu garumā nebija atgadījušies. Nebija pat sastaptas indiāņu bandas, ko Hudzona līča kompānijas aģenti, dzīdami tās uz rietumiem, vēl aizvien vajāja pa šiem apvidiem.

Kopumā laiks bija jauks un veselība laba. Šie spēcīgie ļaudis, izbēguši grūtiem darbiem, nevarēja žēloties par ce­ļojumu šādos apstākļos, šai gadalaikā un tik augstos platu­ma grādos.

Mūļi viegli atrada barību zaļojošajās pļavās. Nakts ap­metnes vienmēr izdevās ierīkot pie dzidras upes bērzu, apšu vai priežu mežu malā, kuri stiepjas nepārredzami zie­meļaustrumu virzienā.

Tad apvidus ainava sāka mainīties. Gar apvārsni austru­mos pacēlās Klinšu kalnu grēdas. Šai Ziemeļamerikas daļā no šis grēdas izspraucas pirmie atzari, lai pēc tam turpinā­tos gandrīz visas Jaunās pasaules garumā.

Tur iesākās kāda Porkjupainas pieteka, gar kuru Izlūks nedevās uz leju, jo tā viņus būtu aizvedusi pārāk tālu uz rietumiem. Bet, tā kā reljefs kalnu tuvumā kļuva ne­līdzenāks, gan kriku tīkla, gan viļņojumu dēļ, viņš devās pāri aizām kalnu grēdā, kas savā sākumā šai Augškanādas daļā nebija necik augsta, tā lai nonāktu pie Pilas upes Fortmakfērsonas tuvumā.

Turklāt, būdami uz polārā loka robežas, Bils Stells un viņa kompanjoni vēl bija apmēram simt jūdzes no forta, kas atradās gandrīz kalnu grēdas pakājē. Gājiens kļuva diezgan grūts, un bez Neluto pūliņiem divriču ass vai ri­teņi vairākkārt būtu salūzuši. Tas, ka tur nebija izveidota ceļa, un Hudzona līča kompānijas pajūgu transports ne­bija noblīvējis zemi, bija paredzams, un Bils Stells zinā­ja, ko par to sacīt.

—   Šis ceļš, — viņš kādu dienu, kad karavāna devās pa šauru aizu, izteicās, — man nebija licies tik slikts, kad es pa to gāju pirms gadiem divdesmit…

—   Tomēr kopš tā laika tam nevajadzēja pārmainīties, — atzīmēja Samijs Skims.

—   Tas varbūt tādēļ, ka ziema bija tik barga… — sacīja inženieris.

—   Tieši tā es domāju, Bena kungs, — atbildēja Izlūks, — un sals bija tik milzīgs, ka dziļi izārdījis zemi.

—  Jāsargās pat no nobrukumiem, — ieteica Loriks, — no šis aizas sāniem viegli varētu atdalīties klinšu gabali.

Un, patiešām, divas vai trīs reizes tā arī notika. Izskalo- juma izkustināti, milzīgi kvarca un granīta bluķi atlēkdami ripoja uz nogāzēm, plīsdami un nogāzdami kokus, kas ga­dījās ceļā. Šie masivie veidojumi tik tikko neiznīcināja vienu no orēm kopā ar aizjūgu.

Divas dienas pārgājieni bija grūti, veiktie ceļa posmi at­palika no vidējā līmeņa. Notika aizkavēšanās, par ko lādē­jās Bens Redls un meistars, un ko Samijs Skims uzņēma filozofiskā mierā.

—   Zelta kalns, ja tāds eksistē, — viņš teica, — būs tai pašā vietā kā pēc piecpadsmit, tā pēc astoņām dienām, un, starp citu, es uzskatu, ka jāizmanto atpūta, ko mums pie­šķīrusi Fortmakfērsona. Pēc šādas rikšošanas taču būs at­ļauts atlaisties naktsmītnes mīkstajā gultā…

—   Ja Fortmakfērsonā vispār ir naktsmītnes! — atbildēja Bens Redls, kurš šo trīs nedēļu laikā nebija žēlojies par nakšņošanu svaigā gaisā.

—   Tur ir kur apmesties? — Loriks vaicāja Izlūkam.

—    Nē, — atbildēja Bils Stells. — Fortmakfērsona ir tikai pret indiāņiem nostiprināts postenis kompānijas aģen­tiem, taču tajā ir ari istabas.

—    Un tā kā tur ir istabas, tur ir arī gultas, — atteica Samijs Skims, — un man nekas nebūtu pretī kādas divas vai trīs naktis tajās izstiept kājas…

—   Sāksim ar to, kad tur nonāksim, — atbildēja Bens Redls, — un nekavēsim sevi ar lieku apstāšanos.

Karavāna nu virzījās uz priekšu tik ātri, cik to atļāva aizu likumi un šķēršļi. Vēl straujāka tās gaita kļuva viņpus grēdas atzara, kas norobežoja Pīlas upes ieleju.

Taču, pirms tā bija sasniegta, Izlūkam nācās izvairīties no nelāgas sastapšanās, kaut gan Samijs Skims varbūt būtu sliecies to kvalificēt pavisam citādi.

Izejot no aizas, Izlūks bija iekārtojis apmetni Pīlas upes kreisajā krastā zem lielām piejūras priedēm.

Pašā sākumā radās jautājums, vai ir vērts taisīt plostu, lai nobrauktu lejup pa upi līdz Fortmakfērsonai. Bet Bils Stells atzina, ka tā nav kuģojama. Tā bija vēl pilna ar le­dusgabaliem. Uztaisīt plostu, kas spētu vest ļaudis un man­tas, prasitu laiku, un vadit to caur peldošajiem ledus­gabaliem nebūtu viegli. Vai nu tik grūti bija veikt atlikušās trīsdesmit jūdzes gar Pīlas krastu?

—   Tomēr, — Bils Stells sacīja Benam Redlam, — izman­tojot šos ledusgabalus, mēs varētu nokļūt labajā krastā, un tas būtu daudz izdarīts, jo tur atrodas Fortmakfērsona.

Bet tikko visi bija apmetušies zem kokiem, Loriks, kurš bija nogājis mazliet lejup gar upi, skriešus metās atpakaļ un, tiklīdz nonāca dzirdamības attālumā, kliedza:

—   Briesmas… Briesmas!

Samijs Skims, būdams rūdīts mednieks, tūdaļ piecēlās un, gatavs šaut, pagrāba karabīni.

—   Vai indiāņi? — viņš atkliedza.

—   Nē, — atbildēja meistars, — lāči…

—   Tas ir ko vērts! — piebilda Bils Stells.

Acumirklī visi bija mežmalā, mūļi sprauslāja un suns

Stops nikni rēja.

Patiešām, uzkāpuši kreisajā krastā, apmetnei tuvojās trīs lāči. Tās malā tie apstājās un izslējās stāvus. Šie zvēri bija vareni milži un piederēja pie grizli sugas, kas parasti uztu­ras Klinšu kalnu aizās.

Vai lāčus šurp bija atdzinis izsalkums? Vai tie gatavojās uzbrukt ļaudīm? Tas bija iespējams, jo no viņu rēkoņas sa­trakojās pat aizjūga lopi.

Beigu beigās Samijs Skims un Neluto metās uz priekšu. Atskanēja divi šāvieni, kas nogāza vienu no trim lāčiem. Trāpīts krūtīs un galvā, tas smagi nogāzās zemē un vairs necēlās.

Tas bija vienīgais upuris, jo abi pārējie lāči tūdaļ laida ļekas vaļā, un, ja ari viņus sveica vēl dažas lodes, tad ne­panāca, jo viņi, ko nagi nes, muka projām gar kreiso krastu. Tomēr tika norunāts, ka viens no vīriem visu nakti paliks nomodā, gadījumā, ja zvēri uzbruktu vēlreiz.

Nošautais dzīvnieks bija varens. Tā gaļa ar brīnum gar­diem labākajiem gabaliem bija nākusi īstajā laikā, lai papil­dinātu pārtikas rezerves. Lielisko ādu apņēmās nodīrāt Neluto.

—    Kaut arī ziema ir garām, — sacīja Samijs Skims, — neļausim tai aiziet zudumā. Ar šādu mājas tērpu varētu pa­ciest to sešdesmit grādu salu, kāds sastopams mūsu brīniš­ķīgajā Klondaikā!

VI

FORTMAKFĒRSONA

Fortmakfērsona Amerikā tai laikā bija Hudzona līča kompānijas galējākais ziemeļu postenis simt trīsdesmit piektajā rietumu garuma un sešdesmit septītajā ziemeļu pla­tuma grādā. Tā pārvaldīja visu teritorijas daļu, ko šķērso daudzas attekas, kuras sazarojas Makenzi estuārā, tekot uz Ziemeļu Ledus okeānu. Tur kažokzvēru medniekiem nācās papildināt pārtikas krājumus un arī aizstāvēties pret indiāņu bandām, kas klīda pa Augškanādas līdzenumiem.

Fortmakfērsona, uzcelta Pīlas labajā krastā, cik vien ie­spējams, uzturēja sakarus ar Fortgudhopu, [..] jūdzes aug­šup pa upi. No vienas uz otru tika transportēti kažokādu krājumi, lai beidzot krietnas apsardzes pavadībā tiktu aiz­gādāti uz kompānijas centrālo noliktavu.

Fortmakfērsona sastāvēja tikai no plaša veikala, virs kura atradās galvenā pārvaldnieka istaba, viņa vīru postenis un telpa ar vienkāršām gultām kādām divdesmit personām. Lejā, veikala priekšā, bija izvietoti staļļi zirgiem un mūļiem. Tuvējie meži sniedza nepieciešamo kurināmo, lai uzveiktu ziemas perioda lielos salus. Laimīgā kārtā jau gadu gadiem malkas nebija trūcis un netrūks arī vēl daudzus gadus uz priekšu.

Pārtiku vasaras sākumā regulāri piegādāja kompānijas sagādnieki, un bez tam bagātīgos krājumus papildināja arī zveja un medības.

Fortmakfērsonu komandēja galvenais pārvaldnieks, kuram bija pakļauti ap divdesmit kareivju no Kanādas un Britu Kolumbijas. Viņu dzīve bija visai skarba, ņemot vērā bargo klimatu un, protams, nemitīgos klīstošo bandu uzbru­kumus. Arī ieroču skapji bija pilni ar karabīnēm un revol­veriem, un kompānija nekavējās munīciju atjaunot, tā ka postenis ar to vienmēr bija apgādāts.

Piesardzības nekad nebija par daudz, un, patiešām, pirms dažām dienām pārvaldnieks un viņa vīri bija piedzī­vojuši trauksmi.

Tas notika 4. jūnija rītā. Sargs bija signalizējis, ka tuvojas ļaužu pulks, kas kāpj lejup no Pīlas upes labā krasta. Šis pulks, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit indiāņiem un svešiniekiem, un to pavadīja vairāki oru pajūgi.

Kā tas notiek šādos apstakļos, un visai pamatotas pie­sardzības dēļ, Fortmakfērsonas vārti tika cieši noslēgti, tā ka iekšā varēja tikt ne citādi, kā rāpjoties pāri mūriem.

Kad viens no svešiniekiem, kurš šķita šī pulka vadonis, bija nonācis pie vārtiem, viņš pieprasīja, lai tos atver.

Tad uz mūra parādījās pārvaldnieks, un, protams, šie atnācēji viņam šķita aizdomīgi, jo viņa atbilde skanēja, ka neviens pa vārtiem iekšā netikšot.

Viņš nekļūdījās, jo tūdaļ atskanēja draudi un lamas. Pārvaldnieks secināja, ka svešinieki, kas ietilpa bandā, bija no tās dienvidamerikāņu sugas, kam allaž raksturīga noslie­ce uz galēju vardarbību. Hudzona līča kompānija jau vai­rākkārt ar tādiem bija saķildojusies, it īpaši, kopš krievi bija pārdevuši Aļasku Savienotajām Valstīm un bija izdota pavēle aizliegt šāda tipa ļaudis ielaist Augškanādas reģionā ierīkotajos fortos.

Taču šie dēkaiņi neaprobežojās ar vārdiem, tie pārgāja pie darbiem. Vai nu lai papildinātu pārtikas produktus vai arī lai sagrābtu Fortmakfērsonu, ļoti svarīgu atbalsta punktu, kas pārvaldīja Makenzi izteku, viņi mēģināja iz­lauzt vārtus. Tie tomēr nepadevās, un pēc zalves, kas dažus no viņiem ievainoja, banda atkāpās. Tomēr pirms tam viņi pret cilvēkiem, kas parādījās uz vaļņa, bija li­kuši lietā savas karabīnes, bet, par laimi, nevienam no tiem netrāpīja.

Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma banda nolēma atkāp­ties. Tomēr tā nedevās uz leju pa Pīlas upes labo kras­tu, bet uzņēma virzienu uz ziemeļrietumiem pa teritorijas kalnaino apvidu. Nav šaubu, ka Fortmakfērsonas ļaudis rīkojās gudri, tiem neuzticēdamies, un, tā kā viņiem bija pamats baidīties no atkārtota uzbrukuma, dienu un nakti tika pasludināts trauksmes stāvoklis. Un vai viņu piesar­dzība neattaisnojās, kad pēc piecām dienām, 9. jūnijā, viņi pamanīja jaunu ļaužu pulku, kas tāpat tuvojās for- tam, kāpdami lejup pa upes labo krastu? Liels bija Iz­lūka karavānas pārsteigums — jo tā bija viņa karavāna —, redzot uz vaļņa parādāmies duci kareivju, kas bija gatavi laist darbā ieročus.

Tiesa, kad izskaidrošanās rezultātā pārvaldnieks uzzinā­ja, ka tie ir kanādieši, viņš piekrita uzsākt pārrunas. Un tā nu sagadījās, ka Bils Stells un pārvaldnieks bija seni pazi­ņas, jo abi kalpojuši domīnijas zemessardzē.

Fortmakfērsonas vārti tūdaļ atvērās, un karavāna iekļuva iekšējā pagalmā, kur to lieliski uzņēma.

Pārvaldnieks nekavējoties sniedza dažus paskaidrojumus attiecībā uz savu rīcību, kad tuvojies svešinieku pulks. Vai viņa piesardzība un pat neuzticēšanās nebija attais­nojama pēc tā, kas noticis pirms dažām dienām? Viņš pastāstīja, ka kāda amerikāņu un indiāņu banda sarīko­jusi uzbrukumu fortam, ka tā mēģinājusi tajā varmācīgi ielauzties un nācies to atvairīt ar karabīņu šāvieniem. Ko šie klaidoņi un laupītāji gribēja? Varbūt papildināt pār­tikas krājumus uz forta rēķina, jo maz ticams, ka viņi būtu gribējuši tajā apmesties. Hudzona līča kompānija nekavētos viņus no turienes izsvēpēt.

—   Un kas notika ar šo bandu? — Izlūks jautāja.

—   Kad tās nodoms neizdevās, — atbildēja pārvaldnieks, — viņi turpināja ceļu…

—   Kādā virzienā?…

—   Uz ziemeļrietumiem.

—   Tad labi, — teica Bens Redls, — mēs virzīsimies uz ziemeļiem un droši vien to nesastapsim.

—   To es jums noveļu, — atbildēja pārvaldnieks, — jo man viņi likās īsts salašņu bars.

—   Bet uz kurieni tad viņi tā iedami? — jautāja Samijs Skims.

—    Bez šaubām, meklēt jaunas dzīslas, jo viņiem bija zeltraču aprīkojums.

—   Vai tad jūs esat dzirdējis, ka šajā domīnijas apvidū būtu zelta dzīslas? — Bens Redls vaicāja.

—   Noteikti ir, — atbildēja pārvaldnieks, — un nav brī­nums, ka tās grib sākt izmantot.

Taču neko vairāk viņš nezināja, tikai atkārtoja nostās­tus, ko bija dzirdējis no Hudzona līča kompānijas mednie­kiem, kas klejoja pa Makenzi deltu un Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti. Viņš pat neieminējās par Zelta kalnu, kam vajadzēja atrasties tikai kādu simt jūdžu attālumā no Fortmakfērsonas.

Bens Redls, protams, uzskatīja, ka vislabāk būtu, ja par Zaķa Lorjē noslēpumu nezinātu neviens; tas mazliet izbrī­nīja Samiju Skimu, kurš joprojām apšaubīja Zelta vulkāna eksistenci.

Un, kad viņš pārvaldniekam vaicāja, vai šai pusē esot kādi vulkāni, tas atbildēja, ka par tādiem nekad neesot dzirdējis.

Izlūks viņam pateica vienīgi to, ka karavāna dodoties tieši uz Makenzi ieteku meklēt zelta iegulas.

Atstājuši Dousonu pirms sešām nedēļām, viņi lūdza divas, trīs dienas ļaut atpūsties Fortmakfērsonā, un, ja vien iespējams, Bils Stells un viņa kompanjoni pārvaldniekam būtu ļoti pateicīgi.

Tas tika ātri nokārtots. Fortā šobrīd mita tikai tā nelie­lais pastāvīgais garnizons. Mednieki atgriezīšoties ne ātrāk kā pēc mēneša. Vietas pietika, un karavāna varēja mierīgi apmesties, bez jebkādiem sarežģījumiem. Pārtikas netrūka, un Izlūka ļaudīm nevajadzēja izmantot forta rezerves, ko parastajā laikā allaž atjauno kompānijas sagādnieki.

Bens Redls sirsnīgi pateicās pārvaldniekam par jauko uzņemšanu, un nepilnas stundas laikā ļaužu un mantu iz­vietošana bija pabeigta.

Šīs trīs dienas pagāja pilnīgā atpūtā, vienīgi Samijs Skims un Neluto nespēja pretoties kārdinājumam. Viņi lie­liski pamedīja. Medījumu bija papilnam, un vasaras sezonā tas bija galvenais iztikas avots: tur pārpārēm bija gan mež- irbes, gan mežaplles, gan citi spārnoto saimes pārstāvji. Viņi redzēja ari retus eksemplārus, tiesa gan nedaudz, un tiem piekļūt bija grūti. Samijam ar dziļu nožēlu nācās at­teikties tiem sekot, jo viņš riskētu aizmaldīties pārāk tālu. Tomēr viņš bija tik apmierināts, ka, otrā dienā atgriezies, teica savam brālēnam:

—    Zini, Ben, es labprātāk pavadītu vasaras sezonu Fortmakfērsonā nekā Dousonā… Vismaz nav jāpinas ar šiem pretīgajiem zelta meklētājiem…

—   Kas esam arī mēs, Samij.

—   Kas esam mēs, ja gribi. Bet šeit, īstos laukos, kur tu nedzirdi ne akmens šņirkstēšanu, ne cērtes klaudzienus, un kur es jūtos tuvāk Grinvelejai… ko mēs, cerams, vēl šova­sar atkal ieraudzīsim.

Un tiešām, kaut arī bija nācies jau piedzīvot dažu labu vilšanos, Samijs Skims nešaubījās, ka četru mēnešu laikā atgriezīsies atpakaļ Monreālā.

Kamēr vien karavāna uzturējās Fortmakfērsonā, nekādi starpgadījumi neradās, un, kad pienāca aizbraukšanas laiks, visi, labi atpūtušies, bija gatavi atkal ceļu turpināt.

Tā nu 12. jūnija rītā nelielais pulciņš Izlūka vadībā sāka posties. Tas atvadījās no pārvaldnieka un viņa biedriem ar tikpat sirsnīgiem, cik pelnītiem pateicības vārdiem un cerību viņus atkal redzēt atceļā. Tad vārti atvērās, aizvērās, un karavāna ātrā gaitā devās lejup gar Pīlas labo krastu.

Bens Redls un Samijs Skims bija ieņēmuši vietu Ne­luto vadītajos divričos, un pārējie pajūgi Izlūka vadībā viņiem sekoja. Viņš, kā zināms, teritoriju, kas pletās uz ziemeļiem no forta, nepazina, jo nekad nebija gājis tālāk par šo punktu. Faktiski tagad nācās sekot inženiera no­rādījumiem. Viņa karte diezgan precīzi uzrādīja Zelta kalna atrašanās vietu, ņemot vērā francūža Zaķa Lorjē atklājumus.

Šim kalnam bija jāatrodas sešdesmit astotajā ziemeļu platuma un simt trīsdesmit sestajā rietumu garuma grādā. Tādējādi ceļam no Fortmakfērsonas būtu mazliet jāno­griežas uz ziemeļrietumiem pa kreisi no Pīlas, kas apmē­ram sešdesmit jūdzes no turienes izzustu Makenzi estuāra daudzajās ietekās.

Pusdienas laikā apstāšanās notika pie kādas upes egļu meža malā. Lopiņi tika palaisti ganībās tuvējās pļavās. No ziemeļaustrumiem pūta svaigs vējš, un debesis redzēja dažus mākoņus.

Visapkārt pletās līdzenums, un skatiens apstājās tikai austrumos, kur sākās Klinšu kalnu pirmie ieapaļie apvei­di. Pēc kartes attālums līdz Zelta kalnam varēja būt tikai ap septiņdesmit piecas līdz astoņdesmit jūdzes, un to va­rētu veikt kādās astoņās dienās, ja ceļā negadītos aizka­vēšanās.

Apmešanās laikā tērzēdams, Bils Stells teica:

—   Galu galā, Skima kungs, lai notiktu kas notikdams, mēs savu ceļojumu būsim beiguši, un mums nekas cits neat­liks, kā domāt par atgriešanos…

—    Mīļais draugs, — atbildēja Samijs Skims, — ceļo­jums patiesi ir beidzies tikai tad, kad cilvēks ir atgriezies mājās, un tam, ka šis ceļojums beidzot ir galā, es ticēšu tikai dienā, kad aiz mums aizvērsies mūsu nama durvis Zaķa Kartjē ielā!

Un kurš gan būtu varējis viņam pārmest šos prātīgos, nosvērtos vārdus?

Lai sasniegtu Pīlas un Makenzi sateku, karavānai va­jadzēja četras dienas. Viņi tur nonāca 16. jūnija pēcpus­dienā.

Šajos garajos ceļa posmos, kas pa līdzenumu gar upes malu tika veikti bez īpašām pūlēm, nekas neatgadījās. Zeme bija neapdzīvota, un tikai retumis nācās sastapt in­diāņu grupiņas, kuri pārtiek no zvejas lielās upes deltā. Ar bandu, par kuru bija stāstījis Fortmakfērsonas pār­valdnieks, negadījās sastapties, un, jāteic, ka Izlūks, labi pazīdams salašņas, centās izvairīties no jebkuras saskar­smes ar to.

—   Nonāksim vieni paši pie Zelta kalna, — viņš atkār­toja, — atgriezīsimies vieni paši, un viss būs vislabākajā kārtībā!

—    Bet aizstāvēties taču vajadzēs, — atbildēja meistars Loriks.

—   Labāk ir, ka nav jāaizstāvas, — Bils Stells noteica.

—     Un ka neviens mums neseko! — piebilda Bens Redls.

Tomēr ceļa posmos Izlūks izmantoja visus piesardzības līdzekļus. Divi no viņa vīriem pastāvīgi izlūkoja apvidu karavānai pa priekšu un gar sāniem. Bez tam, lai izsar­gātos no jebkura veida pārsteigumiem, apstāšanās laikā apmetne no visām pusēm tika rūpīgi uzraudzīta.

īsi sakot, līdz šim nekādi ekscesi nebija notikuši. Ne­tika pat manītas nekādas aizdomīgās bandas pēdas, un, domājams, banda virzījās pa teritorijas kalnaino daļu, kas plešas uz austrumiem no Makenzi.

Šīs lielās upes grīva veido nozīmīgu hidrogrāfisku tiklu, kam varbūt nav līdzīga nevienā Jaunās un Vecās pasaules reģionā. Tās atzari plešas kā vēdeklis. Tos savā starpā saista milzums sīkāku atteku, kaprīzu kanālu, ko ziemas lielie sali pārvērš par milzīgu ledus klajumu. Šajā gadalaikā pēdējās ledus atliekas jau bija izkusušas, un Pīlas ūdeņos nepeldēja neviens ledusgabals.

Vērojot sarežģīto Makenzi estuāra izvietojumu, jājautā, vai tās rietumu atzarus neveido pati Pīla, kas pievienojusies Makenzi ar atteku tīklu, kas plešas starp abām upēm.

Svarīgi bija tas, ka karavāna atkal varēja pāriet uz rie­tumu atzara kreiso krastu, jo Zelta kalns atradās tuvu šim krastam, pie paša Ziemeļu Ledus okeāna.

16. jūnijā viņi apstājās pie upes. Pāreja norisinājās ar grūtībām. Par laimi, ūdens līmenis nebija cēlies, un pēc rū­pīgas meklēšanas Izlūks atrada braslu, kuram cilvēki un lopi varēja pārbrist pāri pat ar visiem ratiem, piesardzības labad tos iepriekš izkraujot.

Tas aizņēma visu pēcpusdienu, un, kad iestājās vakars, Bils un viņa kompanjoni jau bija iekārtojušies otrā kras­tā. Milzīgas koku audzes sniedza pajumti, un, ja šajā brīdi atskanēja daži šāvieni, tad ne tādēļ, lai aizsargātos pret divkājainiem ienaidniekiem, bet gan, lai padzītu gaļ- ēdāju dzimtas četrkājainos. Trīs vai četri lāči, nenovēr­tēdami tik labu uzņemšanu, šoreiz atkāpās, neatstādami otru zvērādu komplektam.

Nākamajā dienā, 17. jūnijā, trijos no rīta Bils Stells deva signālu, un pajūgi devās tālāk gar upes kreiso krastu.

Pēc Izlūka domām, ar trim dienām pietiktu, lai sa­sniegtu piekrasti pie Makenzi deltas. Ja karte bija daudzmaz precīza, karavānai tad vajadzētu ieraudzīt Zelta kalnu. Pat pieļaujot neprecizitātes Žaka Lorjē uzrādītajos garuma un platuma grādos, kalns noteikti būtu redzams, jo tam vajadzēja pacelties pāri apkārtnei.

Ceļa posmos gar lielās upes rietumu atzaru nekādi šķēršļi negadījās. Vienīgi laiks vairs nebija tik labs. No ziemeļiem lielā ātrumā traucās mākoņi, un reizēm lija spēcīgs lietus. Tas aizkavēja virzīšanos uz priekšu. Uz dažām stundām nācās meklēt pajumti piekrastes mežos, un nakts apmetnes kļuva mokošas. Bet visas ķibeles bija panesamas, jo mērķis vairs nebija tālu.

Labi bija tas, ka karavānai nebija jādodas šķērsām pāri deltas hidrogrāfiskajam tiklam. Izlūks pamatoti brīnī­jās, kā viņš no tā izvairījies. Šķērsot tik daudzas upes, kurām nav braslu, sagādātu visnopietnākās grūtības. Daļu mantu vajadzētu atstāt un paņemt tās vēlāk. Ja gadījumā vētras nestu sev līdzi arī lietusgāzes, šis tikls varēja pār­plūst, un pāri tikt nevarētu ne kājāmgājēji, ne oru, ne divriču pajūgi.

Taču nekas tāds, kas varētu kaut vai par diennakti aizkavēt Izlūka un viņa kompanjonu nonākšanu Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē, neatgadījās. 19. jūnija pēcpus­dienā viņiem līdz mērķim bija atlikušas ne vairāk kā pie­cas vai sešas jūdzes, un viņi apmetās rietumu atzara krastā. Rit grupa, bez šaubām, apstāsies pie krastmalas pirmajām smiltīm.

Piecos pēcpusdienā saule vēl bija diezgan augstu virs apvāršņa. Bet, kā par nelaimi, ziemeļu pusē sāka biezēt migla.

Skaidrs, visu skatieni meklēja Zelta kalna virsotni. Ja tā augstums būtu tikai piecsimt vai sešsimt pēdu, kalnam jau vajadzēja būt redzamam, un, bez šaubām, ja virs krātera paceltos liesmas vai dūmi, tas būtu redzams arī naktī.

Taču nepacietīgie skati neko neieraudzīja, un likās, ka apvārsnis noslēdzies ar loka līniju, it kā virs tā debesis būtu savienojušās ar ūdeni.

Bens Redls, tāpat meistars, kas dalīja ar viņu visas cerības un ilūzijas, bija kļuvuši nervozi. Viņi nespēja pa­likt uz vietas. Ja Izlūks un Samijs nebūtu atturējuši, viņi būtu devušies tumsā, lai apstātos tikai tur, kur izbeidzas cietzeme, tas ir, uz tās domīnijas robežas, ko apskalo Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.

Viņi nemitējās ar tālskati vērot ziemeļus, austrumus un rietumus, zemi, ko sedza nakts, taču vieglajā dūmakā, kas plīvoja gaisā, nekā nemanīja.

—     Bet nomierinies taču, Ben, — atkārtoja Samijs Skims, — un pacietīgi nogaidi līdz rītam. Ja Zelta kalns tur ir, tu to atradīsi, un veltīgi ir atstāt apmetni, lai pie tā nonāktu dažas stundas agrāk!

Tas bija gudri sacīts, Samiju atbalstīja arī Bils Stells, un Benam Redlam un Lorikam vajadzēja paklausīt. Kā vienmēr tika veikti piesardzības pasākumi pret iespējamo sastapšanos ar indiāņiem un, kas zina, varbūt ari ar šo dēkaiņu baru, kas bija atstājis Fortmakfērsonu.

Šādi pagāja nakts, un, kad atausa rīts, migla vēl ne­bija izklīdusi.

Taču divu vai trīs jūdžu atstatumā Zelta kalns nebija redzams.

Samijs gaužām loģiski sprieda:

—    Ja nu šis Zelta kalns neeksistē, tad pat skaidrā laikā mēs to nesaskatīsim!

Tas tikai pierādīja, ka viņš francūža Lorjē atklājumu nemitīgi apšauba, un Bilu Stellu māca līdzīgas šaubas.

Savukārt Bens Redls, pieri savilcis, drūmu vaigu un nemieru sejā tik tikko spēja valdīties.

Četros no rīta visi jau bija kājās. Saule jau bija pa­cēlusies virs apvāršņa. Tā vīdēja aiz miglas, ko stari vēl nebija izkliedējuši.

Karavāna devās ceļā.

Vienpadsmitos tai vajadzēja būt ne vairāk kā divas jūdzes no piekrastes, bet Zelta kalns nekur vēl nebija redzams.

Samijs Skims sāka bažīties, vai viņa brālēns nesajuks prātā. Tik daudz grūtību un briesmu izciests, un beigās — šāda vilšanās!…

Bet nē, pirms pusdienas laika ziemeļos pavīdēja gai­šums. Migla izklīda, un atskanēja Neluto sauciens:

—    Lūk… lūk… dūmi!…

Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.

VII

ZELTA KALNS

Izlūkam un viņa kompanjoniem nevajadzēja ne divu stundu, lai veiktu attālumu, kas viņus šķīra no Zelta kalna. Likās, ka šis kalns viņus pievilktu, it kā tas būtu milzu magnēts un viņi būtu no dzelzs.

«Patiešām, vai mēs tādi neesam un vai tādiem nav jābūt, lai izturētu visu, ko līdz šim esam izturējuši?»

Tāda bija atbilde, ar ko, pēc Samija Skima domām, bija jāpapildina meistara pusizteiktais salīdzinājums.

īsi sakot, pulkstenis vēl nebija pieci, kad karavāna ap­stājās vulkāna pakājē, kura pamatne austrumu virzienā gāja gar Raberkrlku, ko bija uzrādījis Žaks Lorjē un kas tecēja uz okeānu. Pēdējos Zelta kalna pamatslāņus no ziemeļu puses apskaloja jau Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.

Apvidus bija pilnīgi kails. Ne viņpus kalna, ne no Ma­kenzi ieteku puses nerādījās neviens iedzimto ciems, nebija redzama neviena no tām indiāņu grupām, kas virzās gar piekrasti. Selgā nevienas pašas laivas, neviena paša vaļu mednieku kuģa, ne tvaikoņu dūmu. Un šis taču bija laiks, kad ziemeļu jūras apciemo vaļu un roņu mednieki. Nē, šajā tālajā pusē neviens pirms Bena Redla un viņa kompanjo­niem nebija bijis. Varbūt Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija vienigie, kas savos meklējumos aizkļuvuši līdz Makenzi ie­tekai un atklājuši Zelta kalna eksistenci?

Austrumu piekājē, ko no Raberkrīka šķīra bērzu un apšu birztala, Izlūks ierīkoja savu apmetni nepilnu pusjūdzi no piekrastes. Netrūka ne dzeramā ūdens, ne malkas karavā­nas vajadzībām. Turklāt rietumos un dienvidos pletās plaši, jau zaļojoši līdzenumi ar koku puduriem, kur, pēc Samija Skima domām, medījumu netrūka. Soļodams viņš bija kon­statējis, ka te bija gan četrkājainās, gan spārnotās radības un, papildinot zvejas produktus ar medību produktiem, pār­tika, nemaz nerunājot par rezervēm, šai Zelta kalna apmet­nei bija nodrošināta. Zelta ādere nu piederēja inženierim, jo viņš pirmais to bija ieņēmis. Neviens līdz šim to savā ipašumā nebija pārņēmis, nevienam nebija tiesību iejauk­ties. Neviens stabs šo vietu nenorobežoja, nekādas nomas maksas nenonāks Kanādas administrācijas kasēs.

Bila Stella vadībā iekārtošanās noritēja ātri. Birzs malā tika uzslietas divas teltis. Divričus un ores novietoja klaju- miņā krīka krastā. Izjūgtie mūļi varēs ganīties savā vaļā tu­vējās pļavās. Pats par sevi saprotams, ka, ievērojot piesardzības pasākumus, pieejas apmetnei tiks apsargātas dienu un nakti, kaut gan nelikās, ka būtu jābaidās no kādām briesmām, ja nu vienīgi no lāčiem, kuri bija šo Augškanādas teritoriju parastie iemītnieki.

Visi domāja, ka Zelta kalnu apgūs ātri. Vajadzēs tikai smelt šīs krāterī uzkrātās bagātības un kraut tās orēs. Nevajadzēs ne cēršu, ne kapļu, ne skalošanas. Pēc Zaķa Lorjē ziņām, tas bija zelts pulvera vai tīrradņu veidā. Visu smago darbu Zelta kalnā jau sen bija paveikuši zemes spēki.

Pie šāda secinājuma Bens Redls varēs nonākt tikai pēc tam, kad būs uzkāpis kalnā un izpētījis krātera izvietojumu, kur, pēc Žaka Lorjē stāstītā, nokāpt neesot viegli. Tiesa, bija parādījies jauns apstāklis, kas varētu radīt grūtības, un tieši tovakar meistaram Lorikam bija izdevība par to paru­nāt ar inženieri.

—   Bena kungs, — viņš teica, — kad francūzis jums at­klāja Zelta kalna esamību, vai viņš nerunāja par izdzisušu vulkānu?

—   Izdzisušu… jā, vismaz tai laikā, kad viņš tur bija ie­radies, tas neizvirda ne dūmus, ne liesmas.

—   Viņš būtu varējis pa to uzrāpties līdz virsotnei, ja nemaldos?

—   Un pat ieiet krāteri, — piebilda Bens Redls.

—   Vai Žaks Lorjē nedomāja, ka būtu jābaidās no driza izvirduma?

—   Nē… No krātera nebija nākuši nekādi tvaiki… Taču kopš tā laika pagājuši vairāk nekā seši mēneši, un tikmēr vulkāniskie spēki varēja atkal sākt darboties.

—   Par to nav šaubu, — atbildēja meistars, — jo kalna galā ceļas dūmu mutuļi, un es domāju, kā gan mēs spēsim nokāpt krāteri.

Pats par sevi saprotams, ka ari Bens Redls kopš pēdē­jās apstāšanās reizes bija domājis par šo iespējamību. Vairs nevarēja runāt par izdzisušu vulkānu, tikai par iemi­gušu, kas palēnām mostas. Bet gadījumā, ja nebūtu iespē­jams iekļūt krāterī, inženieris bija sev teicis un atkārtoja arī Lorikam:

—   Vai gan izvirdums mums neaiztaupīs visu darbu, iz- sviezdams no Zelta kalna tajā ieslēgtos tīrradņus? Mums atliks tos tikai uzlasīt kalna pakājē, un atkritīs milzīga no­ņemšanās. Galu galā pagaidīsim un rīt, kad būsim uzkāpuši, rīkosimies pēc apstākļiem.

Vakarēšana beidzās ļoti jaukos apstākļos. Vējš bija no­rimis krietnu bridi pirms saulrieta. Pilnīgi skaidrajās debe­sīs iedegās zvaigznes, un Polārzvaigzne laistījās gandrīz zenītā virs ziemeļu apvāršņa.

Apmetnes apsardzi organizēja Izlūks, un naktsmieru nekas netraucēja, ja nu vienīgi daži attāli lāču rūcieni — šie dzīvnieki neuzdrošinājās tuvoties Zelta kalnam.

Piecos visi bija kājās.

Iztēlei piepalīdzot, Samijs Skims ar interesi bija vērojis šo slaveno Zelta kalnu. Un, kas zina, vai ari viņš nebija padevies kārdinājumam smelt pilnām rokām no šīs milzīgās bagātību krātuves?

«Labi,» viņš prātoja, «ja mūsu tēvocis Žozija būtu izda­rījis līdzīgu atklājumu, varbūt viņam būtu pieticis ar dažām nedēļām, lai sagrābtu miljonus; viņš nebūtu vis Klondaikā nomiris, bet atgriezies savā zemē līksmot kopā ar jaunās pasaules miljardieriem! Liktenis tā nebija lēmis, un šāda iz­devība radās viņa brāļadēliem, no kuriem vismaz vienam ambīcijas nekad tik tālu nebija sniegušās, pat ne sapnī! Tad nu, ja reiz esam papūlējušies apciemot Ziemeļu Ledus okeāna krastus, pamēģināsim atgriezties ar krietni pilnām riekšavām, un mūsu ores un divričus piekraut līdz malām ar zeltu. Patiesību sakot, es tik tiešām varu aplūkot šo kalnu no visiem redzesleņķiem un sev iegalvot, ka tas sevī ietver tādus šī dārgmetāla kvantumus, ka nobāl visa Austrālija, Kalifornija un Āfrika, tomēr man neliekas, ka tas būtu pie­tiekami drošs seifs.»

Taču, lai šai ziņā viņu apmierinātu, Zelta kalnam būtu jālīdzinās Anglijas vai Amerikas bankas kasēm. Tas būtu paralēlskaldnis ar aizvērtām durtiņām priekšpusē, un, tā kā Bens Redls nezināja šifru, kā gan viņš būtu spējis tās atvērt?

Nē, Zelta kalns bija gluži vienkāršs vulkāns, neregu­lārs konuss, kas slējās pāri šai piekrastes daļai. Tā aug­stums bija deviņsimt līdz tūkstoš pēdu, un, kā varēja spriest, apkārtmērs pamatnē ne mazāks par piectūkstoš pēdām. Pašā sākumā nācās konstatēt, ka kalna atklātā sānu nogāze ar vertikāli veido vismaz septiņdesmit grādu leņķi, un šādos apstākļos uzkāpšana būs saistīta ar lielām grūtībām. Bet galu galā tā bija iespējama, jo Zaks Lorjē un viņa kompanjons tomēr spēja pacelties līdz vulkāna krāterim.

Visstāvākā, gandrīz perpendikulārā nogāze atradās pret līdzenumu vērstajā ziemeļu pusē. No šejienes nebija ko mēģināt kāpt, turklāt šajā pusē kalna pamatne bija iegrimu­si jūrā. Tā piekājē neslējās neviens klintsrags, un kalnu, ja tā sastāvs būtu iebalts, nevis melnīgsnējs kā vulkāniskiem iežiem, varētu noturēt par krīta klinti.

Tad nu Bens Redls un Loriks ņēmās spriest, no kuras puses mēģināt uzkāpt Zelta kalna virsotnē, jo Žaks Lorjē ne­bija norādījis, pa kurieni viņš bija spējis sasniegt krāteri.

Lai nonāktu pie pamatnes, vajadzēja noiet tikai pārsimt soļu, jo apmetne bija ierīkota tieši stūrī, ko veidoja Raber- krīks un kalna austrumu sāns. Tā nogāzes bija apaugušas ar īsu zāli un retiem krūmu puduriem, pie kuriem kāpjot varētu pieturēties. Taču augšdaļā zālāja vietā bija tāda kā melnzeme, varbūt pelnu un kvēpu atliekas. Starp citu, nekas neliecināja, ka nesen būtu noticis izvirdums. Acīm­redzot tādēļ Lorjē bija uzskatījis Zelta kalnu par sen izdzi­sušu vulkānu.

Kad Bens Redls un Loriks atgriezās apmetnē, viņi iepa­zīstināja pārējos ar sava gājiena rezultātiem. Kāpšanai būs jānotiek pa rietumu nogāzi, jo tā bija mazāk stāva.

—   Lai notiek, — Izlūks piekrita — bet jāuzkrāj spēki, pabrokastosim.

—   Laba doma, — Samijs piebalsoja, — jo, lai sasniegtu krāteri, varbūt vajadzēs divas, trīs kārtīgas stundas, un, tā kā vismaz tikpat daudz paies, lai nokāptu, mēs atpakaļ tik­sim tikai pēcpusdienā.

Brokastis tūdaļ tika pagatavotas. Vakardienas pārgājiena laikā gūto medījumu pataupīja citai reizei. Bens, Samijs un viņu biedri ieturējās ar gaļas konserviem, šķiņķi, biskvītiem un tēju. Nepagāja ne četrdesmit minūšu, kad viņi savu iz­salkumu bija remdinājuši.

Pēc Bila Stella ierosinājuma, proviantu tika nolemts pa­ņemt līdzi gadījumam, ja pēc tā rastos nepieciešamība; a/ atšķaidītu viskiju un džinu tika piepildītas arī blašķes. Tāpat līdzi bija jāņem cirtņi, dzelkšņi un virves, ko varbūt vajadzēs likt lietā, ja nogāzes būs pārāk kraujas.

Laiks pasākumam bija labvēlīgs. Diena solījās būt jauka — saule slēpās aiz mākoņiem, ko dzina viegls ziemelis, un pārāk nekarsēja.

Neluto pirmajā kāpienā nepiedalījās. Viņš ar ļaudīm sar­gāja apmetni un nekādā gadījumā nedrīkstēja to atstāt. Ne­šķita gan, ka uztraukumam būtu iemesls, jo zeme taču bija neapdzīvota. Tomēr piesardzība nekad nav lieka.

Ap pulksten astoņiem Bens, Samijs, Loriks un Izlūks devās ceļā. Lai nokļūtu rietumu malā, viņi gāja gar kalna dienvidu pamatni. Savādi, ka visgarām gar šo nogāzi nere­dzēja vulkānisku izmešu pēdas, pat zem zāles ne. Par pē­dējo izvirdumu — kurā laikā gan tas bija noticis? — neliecināja nekādas pazīmes, nebija ne miņas arī no zelta putekļiem. Vai jāsecina, ka šis metāls ticis izsviests jūras pusē un guļ piekrastes dziļajos ūdeņos?

—    Šā vai tā, nav svarīgi! — Bens atbildēja meista­ram, kurš šo piezīmi bija izteicis. — Diezgan droši var apgalvot, ka, kopš Zaks Lorjē pirms gandrīz astoņiem mēnešiem šo vulkānu apmeklēja, izvirdums nav noticis, un tos zelta gabalus, ko viņš redzējis krāterī, mēs vēl tur atradīsim!

Pusdeviņos biedri apstājās tās malas piekājē, kura bija vērsta pret austrumiem un stiepās līdz pašai piekrastei. Pamatīgu novērojumu rezultātā tika atzīts, ka visnolaide­nākais sāns ir tajā daļā, kas slīpi noliecas uz ziemeļiem. Tad nu vispirms nāksies doties šai virzienā, vajadzības gadījumā to mainot.

Izlūks gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja. Sākumā malas slīpums nebija lielāks par četrdesmit grādiem. Piekā­jē par pietiekami stingru atbalstu kalpoja zāle, un lietot dzelkšņus vai virves nebija vajadzības. Bils Stells, kas jau bija pieredzējis dažu labu ekskursiju Klinšu kalnos, rādījās lielisks pavadonis. Viņu vadīja drošs instinkts, viņš bija tik spēcīgs, tik rūdīts šāda veida vingrinājumos, ka pārējiem bija krietni jāsaņemas, lai neatpaliktu.

—     Lūk, ko nozīmē divdesmit reižu šķērsot Čilkutas pārejas! — bilda Samijs Skims. — Tas dod kalnu kazas kājas!

Patiesi, pēc pirmās ceļa trešdaļas pieveikšanas droši vien pat kalnu kaza justos nogurusi. Te derētu grifa vai ērgļa spārni. Nogāze bija tāda, ka nācās likt lietā ceļgalus, kājas un rokas, tveroties aiz tievo krūmu puduriem. Drīz va­jadzēja izmantot dzelkšņus un virves. Izlūks devās uz priekšu, iesprauda dzelksni zemē, atritināja pie tā piesieto virvi, un pārējie, tveroties pie tās, kāpa augšup. Tas tika darīts ar maksimālu piesardzību, jo kritiens no kalna lejā būtu nāvējošs.

Ap deviņiem, kad pusceļš bija veikts, Bens, Samijs un meistars pievienojās Bilam Stellām. Viņi uz brīdi apstājās, lai atvilktu elpu. Iedzēra dažus malkus no blašķēm un atsā­ka gājienu jeb drīzāk — rāpšanos pa nogāzi.

Lai gan vulkāna virsotne bija ietinusies dūmos, kas lie­cināja par pazemes spēku darbošanos, kāpjot pa nogāzi, nebija dzirdama ne skaņa, ne jūtama vibrācija. Šajā pusē vulkāna sienas, bez šaubām, bija pārāk biezas, lai justu vulkānisko darbību, un krātera izeja drīzāk bija vai nu kalna ziemeļu vai rietumu daļā.

Kāpšana ar katru brīdi kļuva arvien grūtāka un bīstamā­ka, bet viņi bija pārliecināti par to, ka sasniegs virsotni. Vai to, ko abi francūži [8] bija veikuši pirms dažiem mēne­šiem, nespēs Izlūks un viņa kompanjoni?

Tomēr vienu brīdi Samijs atradās lielās briesmās. Viņš rāpās aiz Izlūka virs vienas no visstāvākajām kraujām, kad izslīdēja dzelksnis, pie kura bija piesieta virve, kas viņu turēja.

Kādās šausmās Bens Redls iekliedzās! Viņš redzēja savu brālēnu ripojam pa krauju, riskējot novelties līdz pat kalna pakājei, kur Samiju gaidītu droša nāve. Par laimi, Loriks, kurš noslēdza gājienu, spēja ieķerties ļoti stiprā krūmu pudurī, un tai mirklī, kad Samijs noripoja viņam līdzās, ar stipru roku viņu satvert un apstādināt. Laimīgā kārtā ari puduris izturēja satricinājumu un starp­gadījums palika bez sekām.

— Ak, mans nabaga draugs! — iesaucās Bens, nolaiz­damies līdz viņam.

—   Jā, Ben, šoreiz es izspruku cauri sveikā!

—   Tu neesi ievainots?

—   Nē… tām pāris skrambām nav nepieciešama ne kriet­nā daktera Pilkoksa klātbūtne, ne jauko māsu Martas un Madlēnas gādība! Vai zini, ko es sev sacīju ripodams?

—   Nu ko tad?

—   Ka es jūtos kā zelta tīrradnis, kuru izspļauj vulkāns…

—   Vēl pusstunda, — Bils Stells ierunājās, — un mēs būsim augšā.

—   Nu tad dodamies ceļā! — attrauca Samijs.

No Zelta kalna virsotnes kāpējus šķīra ne vairāk kā divsimt pēdu, taču tās veikt bija smagi. Zāle auga tikai re­tumis; tā kā šādā augstumā krūmus vairs neredzēja un uz klinšainās virsmas bija grūti atrast atbalsta punktu, vajadzē­ja apbruņoties ar milzu piesardzību. Taču plaisās iedzītie dzelkšņi turējās, un ar virvju palīdzību, šūpodamies te uz vienu, te otru pusi, Izlūks un viņa biedri turpināja kāpienu, ik pa brīdim apstādamies atpūsties. Dūmi, kas nāca no krā­tera pretējā pusē, viņus netraucēja.

Bena Redla pulkstenis rādīja tieši pusvienpadsmit, kad viņi visi nostājās vulkāna virsotnē. Visi, vairāk vai mazāk nomocīti, apsēdās uz malējām kvarca klintīm, kas ieskāva šī nošķeltā konusa plakano virsotni trīssimt četrsimt pēdu apkārtmērā. Krāteris atvērās centra vienā malā, un no tā plūda laukā kvēpaini tvaiki un dzeltenīgi dūmi.

Pirms virzīties uz šo uguni dvesmojošo kanālu, kurš ne­svieda laukā ne pelnus, ne šķembas, un no kura netecēja arī lava, Bens un pārējie, atvilkdami elpu, vēroja plašo panorā­mu, kas pavērās viņu acīm. No šī augstuma skats aptvēra ap­gabalu piecu līdz sešu jūdžu attālumā līdz pat apvārsnim.

Vērsdamies uz dienvidiem, skatiens pārslīdēja zaļojoša­jiem līdzenumiem, ko karavāna bija šķērsojusi, atstādama Pīlas upes sateku, lai dotos lejup pa tās kreiso krastu. Tas apstājās virs tālēs viļņojošajiem plašumiem, aiz kuriem virs apkārtnes pacēlās Fortmakfērsona. Ziemeļu Ledus okeāna piekraste ziemeļrietumos iezīmējās kā smilšaini klajumi, ko ziemeļos starp Štatu Aļasku un Lielbritānijas domīniju šķēr­soja simt četrdesmit pirmais meridiāns. Aizmugurē apmēram pusotras jūdzes attālumā bija redzams plašs meža masīvs.

Austrumos, Zelta kalna piekājē vīdēja Makenzi deltas hidrogrāfiskais tīkls; tās daudzējie atzari ieplūda plašā līcī, ko aizsargāja neauglīgu saliņu un melnīgsnēju rifu arhipelāgs.

Tad piekraste pacēlās taisnā virzienā uz ziemeļiem, un to kā drūms koloss noslēdza priekškalne, kas no šīs puses aizsedza apvārsni. Viņpus deltas pletās plaši līdzenumi, kurus šķērsoja daži strauti, bet šie klajumi vairs nebija tik līdzeni. Starp koku puduriem varēja manīt paugurus, un tālāk bija redzami Klinšu kalnu sistēmas pirmie atzarojumi.

Zelta kalna ziemeļos, sākot no vertikālās klints, kuras pamatne pazuda ūdenī, jūrai nebija citas robežas, kā vien apvārsnis.

Dūmaka saules staros bija izklīdusi, un vēja attīrītais gaiss kristāldzidrs. Saulei paceļoties zenītā, jūra vietumis mirguļoja. Šajā joslā, kas stiepās vismaz [..] jūdžu garumā, skatienu neaizkavēja neviens šķērslis. Skatiens gan sniedzās arī desmitreiz tālāk, un vienīgi arktisko jūru le- duskalni varētu to apturēt.

Vasaras laikā pa šo milzīgo okeānu nemitīgi braukā vaļu zvejnieki, kamēr roņu un valzirgu mednieki dodas uz krastmalām un salām.

Medniekus Bens Redls un viņa kompanjoni nemanīja, un, cik tālu spēja sniegt viņu skats, līčos, līcīšos un saliņās neredzēja neviena cilvēka. Nebija redzami ne ieceļotāji, ne vietējie, kaut arī Makenzi delta ir bagāta ar jūras zīdītājiem un zivīm. Bet citādi izskatījās selgā, un, ņemot palīgā tāl­skati, Izlūks varēja ziņot par dažām burām un dūmu grīs­tēm, kas ziemeļos parādījās virs apvāršņa.

— Tie ir vaļu mednieki, — viņš teica, — kas šķēr­sojuši Beringa šaurumu un sasnieguši šo Ledus okeāna krastu. Pēc diviem mēnešiem tie dosies atpakaļ uz šau­rumu. Vieni izmetīs enkuru Sentmišelā pie Jukonas iete­kas, otri Petropavlovskā, Kamčatkā, Āzijas pusē, un pēc tam dosies pārdot savu sazvejoto un samedīto Klusā oke­āna ostās.

—   Vai ir arī tādi, kas izmet enkuru Vankūverā? — vai­cāja Samijs.

—   Ir gan, — Bils Stells atbildēja, — bet tie rīkojas ne­pareizi, ļoti nepareizi, jo ir visai grūti noturēt ekipāžas, vairums matrožu dezertē, lai dotos uz Klondaiku.

Tā tas patiešām bija; matrožus, kas atgriezās no smagās zvejas vai medībām, sagrāba zelta drudzis. Tādēļ, lai glābtu viņus no šis epidēmijas, vaļu medību kuģu kapteiņi, cik ie­spējams, vairījās mest enkuru Britu Kolumbijas ostās, doda­mi priekšroku Āzijas kontinenta ostām.

Pēc ļoti vajadzīgās pusstundu ilgās atpūtas visi cēlās kājās, lai dotos uz priekšu pa Zelta kalna plato.

Krāteris bija izveidojies nevis pašā centrā, bet austru­mu daļā. Tā apkārtmērs bija kādas sešdesmit piecas, as­toņdesmit pēdas. Tvaiki un dūmi no tā nāca spējiem grūdieniem. Bet, kā bija vēstījis Zaks Lorjē, un cik vien iespējams, tam pietuvodamies, konstatēja arī Bens Redls un Loriks, pa to varēja kāpt lejup. To francūzis arī bija darījis, jo izvirduma nebija. Viņš pat bija uzskatījis to par izdzisušu. Šai krāteri viņš bija atklājis zeltu saturošu kvarcu, tīrradņus un zelta putekļus, kas it kā veidoja šī krātera kvēpus. Bet no tā, ko bija darījis Zaks Lorjē, Benam Redlam vajadzēja atteikties, lai neriskētu nosmakt vulkāniskajās gāzēs.

Krātera malās bija manāmi zelta putekļi, sajaukušies ar lavas pelnu nogulsnēm. Bet kopumā tas, ko no tiem va­rēja iegūt, kā Loriks teica, kas gan tas bija salīdzinājumā ar tām brīnumainajām tīrradņu masām, kas slēpās Zelta kalna iekšienē?

Un, kad viņš par to ierunājās, Bens Redls piebilda:

—    Mums vajadzēs iekļūt pašā krāteri. Ja šī vulkāniskā darbība aprims, ja tvaiki izklīdīs, mēs tur nokāpsim, kā tur nokāpa Žaks Lorjē.

—   Un ja tie neizklīdīs, — jautāja Samijs Skims, — ja nokāpt nebūs iespējams?

—   Mēs gaidīsim, Samij…

—   Un ko tad mēs gaidīsim, Ben?

—    Lai izvirdums izdara to, ko mēs paši nebūsim va­rējuši izdarīt, un izsviež vielas, kas atrodas Zelta kalna iekšās.

Bija redzams, ka tas būs vienīgais, ko viņi varēs darīt. Cilvēkiem, kuriem nebūtu jāskaita ne dienas, ne stundas, kuri varētu iekārtoties pie Makenzi deltas kā daudzi citi Dousonā, kuri varētu pārlaist briesmīgu ziemas sezonu šajos augstajos platuma grādos ciešamos apstākļos, jā, tā­diem šī iespēja bija gluži apsveicama. Bet, ja izvirdums kavēsies, ja divu mēnešu laikā vulkāns pats nebūs iztuk­šojis savu tīrradņu krātuvi, vai Bens Redls un Samijs Skims nebūs spiesti atstāt šo apmetni, doties atceļā uz Dousonu, un, ja viņi neatgriezīsies Monreālā, pavadīt sešus, septiņus mēnešus šai Klondaikas galvaspilsētā?

Šī doma visiem bija ienākusi prātā, un Samijs Skims sacīja skaidri un gaiši:

—    Ja šis izvirdums kavējas, Ben… ja tas nenotiek, pirms iestājas ziema?

Bens Redls novērsās, un Samijs Skims negribēja uz- plīties. Viņš juta, ka apstākļi būs stiprāki par Bena Redla gribu un neatlaidību!

Pēc divu stundu ilgas atrašanās vulkāna virsotnē kāpēji aplūkoja Zelta kalna sānus. Ja arī nokāpšana saistījās ar lielām biesmām, ja tā prasīja nopietnus piesardzības pa­sākumus, tā vismaz norisināsies divreiz īsākā laikā nekā uzkāpšana.

Pēc stundas Izlūks un viņa pavadoņi, diezgan noguru­ši, bet sveiki un veseli, atgriezās apmetnē.

VIII