ZVAIGŽŅU KARAĻI Edmonds HAMILTONS ĀRZEMJU FANTASTIKAS SĒRIJA I GRĀMATA RĪGA 1993.g. Tulkojusi Aija Bārda, Valdis Čeičs Mākslinieces U. Jākobsones vāka zīmējums (veltīts tēva piemiņai) A Bērziņas datorsalikums Hamiltons E. Hami 326 Zvaigžņu karaļi. /Tulkojusi A.Bārda, V.Čeičs. — R.: Hermess, 1993., 272 lpp. (Ārzemju fantastikas sērija, 1. grāmata) Ar šo pazīstamā amerikāņu rakstnieka — fantasta Edmonda Hamiltona darbu izdevumu pie lasītājiem ceļu sāk jauna fantastikas literatūras sērija. Izdevējfirma "Hermess'' ir gādājusi, lai beidzot arī latviski būtu izlasāms kaut kas no labāko rietumu fantastikas rakstnieku sacerētā. Tagad sevišķi aktuāli skan Alberta Einšteina vārdi, ka krīzes brīžos svarīgāka par zināšanām var būt tikai iztēle. Iztēle, kas spēj aizraut mūs pāri laikiem, un, pārvarot cilvēka prātam tik tikko aptveramus attālumus, izvadāt pa brīnumainajām pasaulēm. Iztēle, kas ne tikai uzbur neredzētus Visuma skatus un izdomā aizvien jaunas briesmas šādos fantāzijas ceļojumos, bet allaž spēj tās laimīgi novērst. Tomēr galvenais laikam ir tas, ka arī šajā fantāzijas lidojumā Kosmosa aizraidošā lieliskuma, cilvēka, kā ari nehumanoīdo būtņu radītās varenās tehnikas vidū cilvēks joprojām paliek cilvēks. Viņa rīcību ietekmē ne tikai dažādi apsvērumi un pienākums, bet ari vājības, jūtas, kaislības. Un tikai tā jau veidojas katra neatkārtojamais liktenis… Mēs ļoti ceram, ka, izlasot mūsu piedāvātās grāmatas, jums būs kļuvusi lielāka gan prāta, gan sirds pieredze. Ka jūsbūsit kļuvuši kaut nedaudz izturīgāki šajā strauji mainīgajā un tagad ari riskantajā dzīvē. © Tulkojums latviešu valodā un vāka zīmējums "Hermess" 1993.g.

E.HAMILTONS

ZVAIGŽŅU KARAĻI

I DAĻA

ZVAIGŽŅU KARAĻI

1. Aicinājums pāri laikam

Kad Džons Gordons pirmo reizi izdzirdēja šo balsi, viņš nodo­māja, ka sāk jukt prātā. Tas notika naktī. Gordons jau bija gandrīz iemidzis, taču balss skaidri skanēja viņa galvā.

— Vai jūs mani dzirdat, Džon Gordon? Jūs dzirdat mani?

Gordons uzslējās gultā sēdus. Nobijies viņš ieklausījās nere­dzamajā balsī, kas viņā radīja nemieru. Starp citu, viņš vienmēr bija uzskatījis: ja dzird balsis, tad vairs nav labi.

Džons bija pabeidzis karu bez nevienas skrambiņas. Tomēr, iespējams, daudzie lidojumi virs Klusā okeāna bija iespaidojuši viņa psihi. Var, protams, iesaukt armijā jauniņu Ņujorkas apdrošināšanas aģentūras ierēdni un izmācīt viņu par tādu kara lidotāju, kura mazākajai roku kustībai klausa trisdesmittonīgais bumbvedējs. Un pēc trīs nodienētiem gadiem viņu var atkal nosēdināt pie lodziņa tajā pašā aģentūrā. Bet…

Dīvaini gan. Visu kara laiku Gordons, lidojot virs Klusā okeāna un riskējot ar savu dzīvību, bija sapņojis par atgriešanos savā iepriekšējā darbā, savā omulīgajā dzīvoklītī…

Nu viņš bija mājās, pierastajā, labi zināmajā pasaulē… Tikai viņš pats vairs nebija tāds kā agrāk. Pieradušam pie gaisa kaujām un nāves briesmām, viņam vairs lāgā neveicās šis darbs ar skaitļiem. Gordons īsti nezināja, ko grib, tomēr visu laiku juta sevī savādu nemieru. Viņš dzina projām neskaidrās, uzmācīgās domas, bet veltīgi…

Tagad nez no kurienes bija uzradusies šī noslēpumainā balss.

…Divas naktis tā lika viņu mierā, bet trešajā ierunājās no jauna.

—    Vai jūs mani dzirdat, Džon Gordon? Nebaidieties! Ar jums runā cits cilvēks, es esmu nodibinājis kontaktu ar jūsu smadzenēm.

Pussnaudā Gordonam balss šķita pavisam reāla.

—   Atsaucieties, Džon Gordon! Bez vārdiem, tikai domās. Sakaru kanāls ir brīvs. Atbildiet!

Pret paša gribu Gordons nosūtīja naksnīgajā izplatījumā nedrošu iedomātu atbildi.

—   Kas jūs esat?

Atbilde bija ātra un precīza:

—      Es esmu Arts Ams, Vidusgalaktikas impērijas princis. Es runāju ar jums no laikmeta, kas atrodas divsimt tūkstošus gadu pēc jūsējā.

—    Tas ir sapnis, — nolēma Gordons. Arta Ama atbilde atkal nebija ilgi jāgaida.

—   Nē, tā nav vīzija. Es esmu tikpat reāls kā jūs. Priekšmeti nav spējīgi pārvietoties pretēji laika plūsmai, bet doma nav materiāla. Ik reizes, kad jūs kaut ko atceraties, jūsu pašu domas novirzās nedaudz pagātnē.

—    Pat ja tā ir patiesība, kādēļ bija jāizsauc mani? — nodomāja Gordons.

—    Tūkstošiem gadsimtu laikā daudz kas ir izmainījies. Jau sen cilvēce apdzīvo visu Galaktiku. Ir dižas zvaigžņu karalistes, bet visvarenākā no tām ir mūsu Impērija. Man tajā ir augsts postenis, bet pirmām kārtām es esmu zinātnieks, patiesības meklētājs. Es pētu pagātni, nosūtot turp savu saprātu un nodibinot kontaktu ar dažādiem cilvēkiem. Daudzas reizes mēs esam apmainījušies ar materiālajiem 4 ķermeņiem. Apziņa ir sarežģīta lauku sistēma. Tos var izolēt no smadzenēm un apmainīt pret citu lauku sistēmu, citu apziņu. Mans aparāts nosūta pagātnē ne tikai domu, kā tas notiek šobrīd, bet visu apziņu kopumā. Es esmu nolēmis izpētīt jūsu laikmetu, Džon Gordon, es vēl neesmu bijis tik tālu pagātnē. Jūs man palīdzēsit? Vai esat ar mieru uz laiku apmainīties ar mūsu ķermeņiem?

Gordona smadzenēs uzplaiksnīja paniska doma.

—   Nē! Tas ir neprāts!

—    Nekādas briesmas nedraud, — neatlaidās Arts Arns. — Jūs dažas nedēļas pabūsit manā laikā, bet es — jūsējā. Pēc tam mans kolēģis Vils Kvīns izdarīs pretēju apmaiņu. Padomājiet, Džon Gordon! Jūsu laikmetā nevienam nav lemts tikt pāri laikam. Vai tiešām jūs atteiksities?

Gordons saprata, ka viņa pašreizējo nemieru radīja nebijušu piedzīvojumu alkas. Ieraudzīt Visumu pēc divsimt tūkstošiem gadu, kolosālu civilizāciju, kas pakļāvusi zvaigznes… Viņš tomēr šaubījās.

—     Kā es spēšu dzīvot nepazīstamajā pasaulē? — viņš domās jautāja. — Es pat nezinu jūsu valodu.

—    Vils Kvīns jums visu iemācīs, — sekoja ātra atbilde. — Es ari nepazīstu jūsu laikmetu. Tādēļ, ja jūs piekrītat, sagādājiet kādas ilustrētas grāmatas, vārdnīcas, dažus skaņu ierakstus, lai es varētu apgūt valodu un izrunu. Es negaidu no jums tūlītēju lēmumu, Džon Gordon. Rīt es atkal jūs uzrunāšu. Iespējams, no rīta jums liksies, ka tas bija sapnis. Ziniet: TAS NAV SAPNIS. Līdz ritam.

Nekad vēl aģentūra Gordonam nebija likusies tik nomācoša, bet darbs — apnicīgs un vienveidīgs. Visu garo dienu viņš atkal un atkal aizsapņojās, domāja par pasakainām, lieliskām zvaigžņu vals­tībām, kas atrodas divsimt tūkstošu gadu tālā nākotnē, par jaunām, dīvainām, vilinošām pasaulēm… Dienas beigās viss bija izlemts. Viņš izdarīs to, ko lūdz Arts Arns. Protams, ja vien tas nav bijis sapnis.

Vienu bridi Gordons jutās muļķīgi. Tas bija tad, kad pa ceļam mājup viņš pirka veikalā grāmatiņas ar bildēm un skaņu plates angļu valodas pašmācībai. Viņš agri likās gulēt.

Arts Ams klusēja. Gandrīz visu nakti Gordons grozījās gultā.

Jau svīda gaisma, kad viņam uznāca nemierīgs snaudiens. Un tūlīt atskanēja pazīstamā balss:

—   Beidzot man izdevās sazināties ar jums. Sakiet, kāds ir jūsu lēmums?

—     Piekrītu, — domās sacīja Gordons. — Bet tas jādara nekavējoties. Ja paies vēl kāda nedēļa, es patiešām sajukšu prātā.

—    Labi. Aparāts ir gatavs. Jūs dzīvosit manā ķermenī pusotru mēnesi, pēc tam tiks izdarīta maiņa. Bet neviens tur, manā laikā, izņemot Viļu Kvīnu, nedrīkst zināt par mūsu norunu. Vai apsolāt?

—   Apsolu, — atkārtoja Džons Gordons un tūlīt mulsi piebilda. — Jūs taču, cerams, būsit uzmanīgs ar MANU ķermeni?

—   Dodu jums savu goda vārdu, — ātri atbildēja Arts Arns. — Tagad pamēģiniet atslābināties, lai jūsu apziņa nepretotos spēkam, kas to iznesīs cauri laikam un telpai.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, tomēr Gordons centās pakļauties. Atslābināties, ieslīgt dziļāk snaudā… Galvā radās neparasta, velkoša sajūta.

Gordonu sagrāba šausmas. Viņš bija gatavs pamosties, bet bija par vēlu. Viņš strauji krita tumsas bezdibenī.

2. Nākotnes Visums

Kad Gordons atguva samaņu, viņš gulēja uz augsta galda neparasti saulainā telpā. Dažus mirkļus viņš apjucis skatījās griestos. Virs viņa galvas karājās dīvains aparāts, kas līdzinājās sudrabainai ķiverei ar milzum daudz vadiem.

Tad viņa redzes lokā parādījās krunkaina, vecīga, sirmu matu ieskauta seja. Gaiši zilās acis jauneklīgi mirdzēja. Vecais vīrs ar manāmu uztraukumu uzrunāja Gordonu, bet vārdi bija pavisam sveši.

—    Nesaprotu, — teica Gordons. Arī balss bija sveša. Vecais vīrs rādīja uz sevi:

—   Vils Kvīns.

Gordons atcerējās, ka tā sauca Arta Arna kolēģi, viņa asistentu tālajā nākotnē. 6

Nākotnē! Gordons mēģināja apsēsties, taču nevarēja, jo bija vēl pārāk vārgs. Toties šajā mirklī viņš bija pamanījis savu ķermeni.

Ķermenis ari bija svešs. Tā nebūt nebija Džona Gordona plecīgā, muskuļainā figūra. Stāvs bija ievērojami garāks un slaidāks, pie tam ieģērbts neparastās baltās drēbēs.

—    Arta Arna ķermenis! — neviļus iesaucās Gordons. — Bet tur, divdesmitajā gadsimtā, viņš pašlaik skatās uz MANĒJO!..

Izdzirdīs pazīstamu vārdu, vecais zinātnieks pamāja:

—   Arts Arns — Džons Gordons.

Tātad apmaiņa izdevusies! Pārvarējis divus tūkstošus gadsimtu, viņš tagad dzīvoja cita cilvēka ķermenī: Gordons pakustināja rokas un kājas, muskuļi klausīja. Un tomēr tas bija svešs ķermenis!

Liekas, Vils Kvīns visu saprata: uzmundrinoši uzsita uz pleca un pasniedza kristāla kausu. Iedzēris nedaudz putojošā, sarkanā šķidruma, Gordons sajuta spēku pieplūdumu.

Vecais vīrs palīdzēja viņam piecelties. Plašajā astoņstūrainajā telpā no visām pusēm ieplūda gaisma. Visās sienās bija logi. Saules stari atspīdēja no dīvainajiem aparātiem un mehānismiem. Vils Kvīns pieveda Gordonu pie spoguļa. No tā uz Džonu skatījās jauns melnmatains cilvēks, vairāk nekā sešu pēdu garumā. Viņam bija melnīgsnēja seja un nopietnas tumšas acis. Savdabīgs skaistums. Tā nemaz nelīdzinājās Gordona agrākajai platajai un vēju appūstai sejai.

Gordons —jeb Arts Arns? — bija ģērbies vienīgi baltā: piegulošs krekls, šauras bikses, kājās sandales. Vils Kvīns aplika viņam ap pleciem baltu zīda apmetni. Ari pats zinātnieks bija valkāja tādas drēbes.

Pārvarējis vājumu, Gordons piegāja pie loga, gatavodamies ieraudzīt supermodernas lielpilsētas pasakainas konstrukcijas. Bet aiz loga bija tikai mežonīgas dabas ainava. Viņu istaba atradās augsta torņa pašā augšā. Tas savukārt bija celts līdzās stāvai kraujai. Apkārt slējās kolosālas sniegotas virsotnes, rēgojās tumši aizu bezdibeņi. Un nekur nevienas celtnes. Divdesmitajā gadsimtā tādi varēja izskatīties Himalaji.

Gordons salīgojās, un Vils Kvīns steidzīgi aizveda viņu stāvu zemāk uz mazu guļamistabu.

Kad Gordons pamodās, bija jauna diena. Vils Kvīns izmērīja viņam pulsu un spiedienu, atnesa brokastis: kaut ko līdzīgu sausiem cepumiem, augļus un saldu Šokolādes dzērienu. Izsalkums pazuda jau pēc pirmajiem malkiem.

Tad sākās valodas mācīšana. Neiziedami no torņa, viņi ar to nodarbojās nedēļu. Gordons ātri visu uztvēra. Vils Kvīns izrādījās lielisks skolotājs, mācību aparatūra bija pirmšķirīga, turklāt jaunie vārdi bija veidoti no angļu valodas. Divsimt tūkstošu gadu laikā vārdu krājums bija krietni papildinājies, bet struktūra palikusi iepriekšējā. Drīz vien Gordons varēja uzdot pirmo jautājumu:

—   Vai mēs esam uz Zemes?

—   Jā, — pamāja Kvīns. — Šie ir Zemes augstākie kalni.

Tātad patiešām Himalaji. Tie bija tikpat cēli un neskarti kā kara

laikā, kad Gordonam nācās šeit lidot.

—   Vai tiešām uz Zemes vairs nav ne pilsētu, ne cilvēku?

—    Kādēļ gan? Vienkārši Arts Arns saviem pētījumiem izvēlējies nomaļu vietu. No šejienes viņš apmainījās ar ķermeņiem. Tie bija ļoti daudzi cilvēki no visdažādākajiem laikmetiem.

—   Pēc tam viņi atgriezās atpakaļ?

—   Protams. Kad pienāca laiks, es izdarīju apmaiņu.

Vils Kvīns parādīja Gordonam telepātisko pastiprinātāju, kas varēja noraidīt iedomāto vēstījumu jebkuram cilvēkam pagātnē, paskaidroja aparatūras darbības principu.

—     Saprāts — tā ir elektroniska struktūra smadzenēs. Aparāts pārvērš to fotonu enerģijā. Tādā veidā apziņu var pārvietot jebkurā dimensijā, tai skaitā ari ceturtajā, tas ir, laikā.

—     Vai Arts Arns pats izgudrojis šo metodi? — painteresējās Gordons.

—     To mēs atklājām abi kopā. Zināma teorija man bija. Arts Arns ir mans visspējīgākais skolnieks, viņš palīdzēja uzbūvēt un izmēģināt aparātu. Uz tik labiem panākumiem mēs pat necerējām. Vai redzat šos skapjus? Tajos ir domu ieraksti, ko Arts Arns ieguvis pagātnē. Mēs strādājam slepeni. Ebass Arns aizliegtu savam dēlam riskēt, ja viņš kaut ko nojaustu.

—   Ebass Arns? — Gordons pārjautāja. — Kas viņš ir?

—     Vidusgalaktikas impērijas pavēlnieks, viņam ir divi bērni. Vecākais, Džals Arns, un Arts.

—   Jūs gribat teikt, — Gordons bija apjucis, — ka cilvēks, kura ķermeni es atrodos ir dēls pašam… pašam…

—     Jā, — Vils Kvīns pamāja. — Bet Arts neinteresējas par politiku. Viņš ir zinātnieks. Mēs pētām pagātni. Lūk, tādēļ viņš dzīvo šeit, nevis Trūnā, Impērijas galvaspilsētā.

—   Kas ir šī Vidusgalaktikas impērija? Tā aptver visu Galaktiku?

—   Nē, Džon Gordon, ir daudzas zvaigžņu karalistes, un dažkārt tās naidojas savā starpā. Impērija ir lielākā no visām.

Gordons nespēja slēpt vilšanos.

—     Es cerēju, ka nākotnes pasaule būs demokrātiska un karu nebūs.

—    Zvaigžņu karalistes pēc būtības ir demokrātijas, tajās valda tauta, — paskaidroja Vils Kvīns. — Vienīgi saviem vadītājiem mēs esam piešķīruši skanīgus titulus.

—    Saprotu, — teica Gordons. — Līdzinās mūsu Anglijai, tur ari ir karaliene.

—    Kas attiecas uz kariem, — turpināja Vils Kvīns, — no tiem cilvēki reiz bija tikuši vaļā. To mēs zinām no vēstures. Miers un uzplaukums deva iespēju doties pirmajos starpzvaigžņu lidojumos. Bet patlaban zvaigžņu karalistes ir sašķeltas tāpat kā kādreiz tautas uz Zemes. Mēs cenšamies tās apvienot…

Vils Kvīns piegāja pie sienas un nospieda pogu. Pie griestiem parādījās telpiska Galaktikas karte — diskveidīgs mirguļojošu dzirkstelīšu spiets. Katra no tām bija zvaigzne, to daudzums vienkārši satrieca. Attēls sastāvēja no daudzām dažādi iekrāsotām daļām.

—   Krāsainie laukumi ir zvaigžņu karalistes, — paskaidroja Vils Kvīns. — Kā redzat, Vidusgalaktikas impērijas zaļā zona aptver Galaktikas centru un ziemeļus. Saule un Zeme atrodas galējos ziemeļos, netālu no Ārējā Kosmosa Marķizātu pierobežas sistēmām. Purpurkrāsas josla uz dienvidiem no Impērijas ir Herkulesa Grāfistes, kuru varenie baroni valda pār Herkulesa Kopas neatkarīgajām pasaulēm. Uz ziemeļrietumiem atrodas Fomalgautas karaliste, uz dienvidiem — Liras, Gulbja, Polārzvaigznes un citu zvaigznāju un zvaigžņu karalistes. Tās lielākoties ir Impērijas sabiedrotās. Bet zvaigznes un planētas, kas redzamas šajā tumšajā miglā dienvidaustrumos, nodibinājušas Tumšo Pasauļu Līgu. Tas ir Impērijas visstiprākais un skaudīgākais ienaidnieks. Ebass Arns jau sen cenšas pārliecināt zvaigžņu karalistes, ka nepieciešams apvienoties un izbeigt savstarpējo naidošanos un karus. Bet Līgas diktators Šors Kāns ir liels intrigants un visiem līdzekļiem atbalsta savrupību.

3. Noslēpumainie agresori

Vairākas dienas Gordons iedziļinājās pasaules vēsturē. Domu ierakstu kasetes atdzīvināja viņa priekšā episko sāgu par zvaigžņu iekarošanu. Diži varoņdarbi, šausminošas katastrofas kosmiskajos miglājos, cietsirdīgas cīņas ar svešu, nehumānu saprātu… Zeme bija pārāk maza un atradās pārāk tālu, lai pārvaldītu arvien pieaugošos Cilvēka īpašumus. Zvaigžņu sistēmās radās savas valdības, un tas bija pamats pašreizējām karalistēm.

—    Jūs droši vien gribat ieraudzīt, kā tagad izskatās Zeme, — reiz teica Vils Kvīns. Nostājieties uz šīs plaknes.

Viņš stāvēja uz liela kvarca diska. Grīdā bija iemontēti divi tādi diski. Gordons nostājās uz otra.

—    Tā ir telestereo iekārta, tā darbojas momentāli un jebkurā attālumā, — paskaidroja Vils Kvīns un nospieda pārslēdzēju. — Ņuāra, Zemes lielākā pilsēta. Tiesa gan, tā ir pieticīgāka nekā daudzas zvaigžņu galvaspilsētas…

Gordons pēkšņi atradās pilnīgi citā vietā. Palikdams laboratorijā, viņš vienlaikus stāvēja uz tāda paša kvarca diska cita ļoti augsta torņa galā. Apakšā pletās milzīga, lieliska pilsēta. Baltā spožumā mirdzēja lielas piramīdas. Uz to terasēm ziedēja dārzi. Šur un tur cauri zaļumam varēja redzēt krāsainas lapenes, zem kokiem pastaigājās cilvēki. Tālumā pie horizonta vīdēja kosmiskā osta, tur rindās stāvēja zvaigžņu kuģi. Starp tiem izcēlās daži draudīga izskata karakuģi, kurus rotāja komētas attēls — Impērijas emblēma.

Pēkšņi visa šī aina pazuda. Izslēdzis telestereo, Vils Kvīns metās pie loga. Gordons sekoja viņam un ieraudzīja garu, mirdzošu lidaparātu, kas ātri laidās lejup.

—    Kuģis! — izsaucās vecais zinātnieks. — Nesaprotu. Tas ir izlūkkreiseris, bet tam nav emblēmas. Te kaut kas nav kārtībā!

Mirdzošais kuģis jau nosēdās dažus simtus metru no viņiem. Lūka atvērās. Ap divdesmit cilvēku pelēkos tērpos un ķiverēs, turēdami rokās pistoles ar gariem stobriem, skrēja uz torņa pusi.

—    Tā ir Impērijas forma, bet viņiem šeit nav jābūt… — Vila Kvīna grumbainajā seja atspoguļojas izbrīns un nemiers. — Tas jāpaziņo Ņuārai!

Lejā varēja dzirdēt skaļus blīkšķus.

—   Viņi lauž durvis! Ātrāk! Džon Gordon, ņemiet…

Gordons tā arī neuzzināja, ko gribēja teikt Vils Kvīns, jo šajā brīdī uzbrucēji ielauzās istabā. Viņiem bija nedabīgi bālas, bezkrāsainas sejas.

—    Līgas karavīri! — iesaucās Kvīns un metās pie telestereo. Agresoru vadonis pacēla pistoli. Niecīga lodīte ieurbās Vila Kvīna mugurā un uzsprāga. Ar niknu izsaucienu Gordons metās uz priekšu.

—    Nešaut, tas ir Arts Arns! — izkliedza virsnieks. — Saņemt dzīvu!

Gordons trāpīja ar dūri kādam sejā, bet viņu jau saķēra un atlauza rokas uz muguras. Pretinieku bija pārāk daudz.

—    Princi Art! — bālais virsnieks vērsās pie viņa. — Man žēl, ka tā iznāca ar jūsu kolēģi. Viņš gatavojās izsaukt palīgus, bet mūsu ierašanos neviens nedrīkst pamanīt.

—   Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Gordons. — Kas jūs esat?

—     Mēs esam no Mākoņa, — atbildēja virsnieks. — Neuz­traucieties, princi, jūs esat drošībā. Mēs atnācām, lai nogādātu jūs pie Šora Kāna.

Šors Kāns — Tumšo Pasauļu Līgas diktators! Viņi grib nozagt Artu Arnu! īstais princis to nebija paredzējis, kad iecerēja apmainīties ar ķermeņiem.

—    Es neiešu jums līdzi! — kliedza Gordons. — Es palikšu uz Zemes!

—     Nāksies lietot spēku, — teica virsnieks. — Velciet viņu prom!

4. Telestereo audience

Pēkšņi telpā ieskrēja vēl viens bālģlmis kareivis.

—   Trauksme! Mums tuvojas trīs kosmiskie kreiseri!

—   Impērijas patruļa! — iebrēcās Līgas virsnieks. — Ātrāk!

Gordons izmantoja apjukumu un izrāvās no pretinieku rokām.

Paķēra kaut kādu smagu, cietu priekšmetu un nikni aizstāvējās. Viņam bija tā priekšrocība, ka nevajadzēja ievērot nekādas ceremonijas, turpretim viņš Līgai bija vajadzīgs dzīvs un vesels. No Džona belzieniem divi tūlīt nokrita, tomēr pārējie viņu atkal pieveica un izrāva no rokām gadījuma ieroci.

—   Uz kuģi! — aizelsies nokliedza Līgas virsnieks. Četri karavīri nostiepa Gordonu lejup pa kāpnēm un izvilka ārā. Līdz kuģim bija palicis vēl pavisam nedaudz, kad draudīgie stobri, kas rēgojās no kuģa bortiem, pagriezās pret debesīm un sāka šaut..

Virsnieks iekliedzās. Džons Gordons ieraudzīja trīs cigāra formas kaujas kuģus, kas piķēja tieši uz viņiem. Atskanēja apdullinošs sprādziens. Gordonu un viņa nolaupītājus notrieca gar zemi. Kuģi ar apdullinošu rūkoņu piezemējās. Kad viņš piecēlās kājās, viss jau bija beidzies.

Līgas kuģis bija pārvērties par sakusuša metāla kaudzi. Visapkārt gulēja karavīru līķi. Kreiseru lūkas atvērās, no turienes pie Gordona skrēja cilvēki pelēkās formās un ķiverēs.

—    Princi Art, vai jūs neesat ievainots? — Gordonam sauca viens no viņiem. Tas bija gara auguma tumšmatis ar kaparbrūnu seju. Viņa melnajās acīs bija redzams jautrs uzbudinājums. — Es esmu Hells Berels, komandēju patruļu Sīriusa sektorā. Mēs pamanījām, ka uz Zemi dodas nepazīstams kuģis, dzināmies pakaļ un, lūk… — Viņš paskatījās uz nogalinātajiem. — Mākoņa ļaudis, zvēru pie Debesīm! Šors Kāns iedrošinājies iesūtīt šeit savu aģentus! Tas var būt par iemeslu karam.

Džons Gordons drudžaini domāja. Satrauktais virsnieks ari bija noturējis viņu par valdnieka dēlu, un viņš nedrīkstēja teikt patiesību, viņš bija devis vārdu Artam Arnam.

—   Nē, es neesmu cietis, — teica Gordons. — Bet viņi izšāva uz

Viļu Kvlnu. Baidos, ka viņš ir miris.

Visi steidzās uz torni. Gordons noliecās pie guļošā ķermeņa. Pietika ar vienu acu uzmetienu. Lodes sprādziens bija izdedzinājis Vila Kvīna ķermenī vaļēju brūci. Zinātnieka nāve nozīmēja, ka, sākot ar šo bridi, dīvainajā nākotnes pasaulē Gordons var paļauties tikai uz sevi.

Nebija citas izejas. Viņš paliks tornī, pie aparāta, ar kura palīdzību viņš tikai var atgriezties iepriekšējā dzīvē. Par laimi, Vils Kvīns bija paguvis izstāstīt pietiekami daudz, lai Gordons spētu uzņemt telepātisko kontaktu ar īsto Artu Amu.

—    Man tūlīt jāziņo par uzbrukumu, princi Art, — teica Hells Berels. Un par atbildi uz Gordona noraidošo žestu piebilda. — Tas ir mans pienākums, ziņot par tādu svarīgu notikumu.

Piegājis pie telestereo pults, viņš noregulēja pārslēdzēju. Pēc mirkļa virs otrās kvarca plāksnes parādījās nepazīstama virsnieka telpisks tēls.

—   Flotes Štābs Trūnā.

—   Kapteinis Hells Berels no patruļas Sīriusa sektorā vēlas nodot ārkārtīgi svarīgu ziņojumu viņa gaišībai Ebasam Arnam.

—   Vai nevar izsaukt komandoru Korbulo? — brīnījās virsnieks.

—    Jautājums ir pārāk svarīgs un neatliekams, — paskaidroja Hells Berels. — Es uzņemos visu atbildību un pieprasu audienci.

Pagāja vairākas gaidu pilnas minūtes. Tad telestereo ek/ānā parādījās gluži cits cilvēks. Tas bija varena auguma sirmgalvis ar ļoti biezām uzacīm un ciešu acu skatu. Virs tumšās virsjakas un biksēm viņš valkāja bagātīgi izšūtu apmetni.

—   Kopš kura laika parasti kapteiņi… — viņš nikni iesāka, taču tūlīt ieraudzīja Džonu Gordonu. — Tu, Art? Kas noticis?

Gordons saprata ka šis cilvēks ar stingro skatienu ir Ebass Arns, Arta Arna tēvs. Viņa tēvs.

—    Nekas sevišķs… — viņš jau iesāka, bet Hells Berels viņu pārtrauca:

—     Atvainojiet, princi Art, jautājums ir ārkārtīgi svarīgs! — Viņš pagriezās pret Ebasu Arnu. — Līgas kreiseris mēģināja nolaupīt princi. Mana patruļa gadījās tuvumā, mūsu radari viņus atklāja. Viņi ir iznīcināti.

—    Līgas karakuģis pārkāpa kosmiskās robežas? — imperators bija saniknots. — Un gribēja nolaupīt manu dēlu?!

—      Viņi cerēja pārsteigt mūs nesagatavotus, — steidzīgi paskaidroja Gordons. — Viņi vairs neiedrošināsies. Domāju, ka man nekas vairs nedraud.

—    Nedraud? Par ko tu runā? — Ebasa Arna seja sadrūma. — Tu zini ne sliktāk par mani, kādēļ Šors Kāns mēģināja tevi nolaupīt un kas notiktu, ja viņam tas būtu izdevies! Tu nedrīksti palikt uz Zemes, Art! Pietiek sēdēt šajā nomalē ar saviem pētījumiem. Lūk, pie kā tie tevi noveduši! Tev tūlīt pat jāatgriežas Trūnā.

Gordonam sašļuka dūša. Trūnā, citā Galaktikas malā! Ja viņš atstās laboratoriju, tad uz visiem laikiem zaudēs iespēju atgriezties savā laikmetā.

—    Es nevaru uz Trūnu, — viņš bija galīgi izmisis. — Man vajag vēl dažas dienas, lai pabeigtu pētījumus!

—     Dari, ko tev liek, Art! — nikni iekliedzās Ebass Arns. Pievērsies Hellam Berelam, viņš pavēlēja. — Uzņemiet princi savā kreiseri, kaptein. Ja mēģinās iebilst, norīkojiet apsardzi!

5. Brīnumainā pasaule

Saule sen vairs nebija redzama no kuģa klāja, priekšā bija Galaktikas centrs, kur mirguļojošu gaismu izstaroja lodveida sakopojumi. Džons Gordons stāvēja "Karisa" plašajā vadības centrā kopā ar Hellu Berelu un diviem stūrmaņiem. Pateicoties miglainajam, zilganajam enerģētiskajam laukam, kas apņēma katru priekšmetu uz kuģa, viņš nejuta pārslodzes. Toties ik reizes, skatoties uz priekšu, uz majestātisko panorāmu, viņam iekšā viss it kā sažņaudzās.

—    Tas, ka Šors Kāns sūtīja kreiseri, ir neprāts, — teica Hells Berels. — Kāds viņam no tā labums?

—   Domāju, — teica Gordons, — viņš gribēja izmantot mani kā ķīlnieku. Par laimi, jūs šos neģēļus iznīcinājāt, kaptein. Bet tagad es gribētu atpūsties.

Hells Berels veda viņu pa kreisera šaurajiem gaiteņiem. Virsnieki viņus militāri sveicināja. Pa ceļam viņi satika cilvēkus ar atšķirīgu ādas krāsu — tie bija cēlušies no dažādām zvaigžņu sistēmām. Kapteinis, kā bija uzzinājis Gordons un kā liecināja viņa sejas krāsa, bija no Antara.

Hells Berels atvēra mazas, pieticīgi iekārtotas kajītes durvis.

—   Mani personīgie apartamenti, princi. Iekārtojieties.

Palicis viens, Džons Gordons sajuta atvieglojumu. Pēdējās stundās viņš bija pārdzīvojis ārkārtīgu sasprindzinājumu. Cik varēja saprast, tagad vajadzēja pēc iespējas labāk tēlot prinča lomu Trūnā, lai izdevīgā brīdī varētu atgriezties laboratorijā. Gan jau tad viņš izdomātu, kā apmainīties ar Artu Amu.

—   Ja Vils Kvīns būtu dzīvs! — Gordonam kļuva skumji. Noguris un nomākts viņš iemiga.

Pamodies Gordons sava Ņujorkas dzīvoklīša balto griestu vietā ieraudzīja spožu metālu un izdzirda dūkoņu.

Atvērās durvis, ienāca cilvēks formas tērpā un godbijīgi sveicināja. Viņš bija atnesis brokastis: sintētisko gaļu, jau zināmo šokolādes dzērienu un augļus. Tad parādījās Hells Berels.

—    Lidojam saskaņā ar grafiku, jūsu augstība. Pēc trīs dienām tuvosimies Kanopusam.

Gordons uzdrošinājās vienīgi pamāt ar galvu. Viņam bija jāspēlē sava loma. Vajadzēja staigāt pa kuģi tā, it kā viss šeit būtu pazīstams, slēpt ziņkārību, uzklausīt runas par tūkstošiem dažādu jautājumu, kurus izprata Arts Arns, un ne ar vārdu neatklāt savu nezināšanu. Tas taču ir neticami, ka šo spēli viņš varēs turpināt ari Trūnā!

Trešajā dienā, iegājis vadības centrā, Džons Gordons apžilba no spožuma kas lauzās cauri pat melnajiem gaismas filtriem.

—    Beidzot ir klāt Kanopuss! — viņam teica antarietis. — Pēc dažām stundām nosēšanās Trūnā.

Kanopuss bija lielisks. Šī skata dēļ bija vērts riskēt ar dzīvību. Zvaigznei visapkārt bija balta blāzma, tā aizņēma pusi debess, izsta­roja telpā spožu, uz Zemes neredzētu gaismu. Gordons ar grūtībām saglabāja mieru. Viņš bija pagātnes cilvēks, viņa prāts nebija pieradis pie tādiem satricinājumiem.

Kuģa ģeneratoru dūkoņa kļuva dobjāka kad kreiseris iegāja

Trūnas orbītā. Šī planēta bija apmēram tikpat liela kā Zeme. Gordona skatam pavērās zaļu kontinentu un sudrabainu jūru pasaule, te bija lielās Impērijas sirds un smadzenes. Impērijas, kas aptvēra pusi Galaktikas.

—    Mēs nosēdīsimies Trūnas pilsētā, — teica Hells Berels. — Komandors Korbulo pavēlēja, lai es nekavējoties aizvedu jūs pie Ebasa Ama.

—      Būšu priecīgs redzēt tēvu, — Gordons bija iekšēji sasprindzināts. Tēvs! Cilvēks, kuru viņš redzējis tikai telestereo aparātā, neaptveramas zvaigžņu valsts pavēlnieks… Un atkal atmiņā uzpeldēja Arta Arna brīdinājums. Nevienam neteikt taisnību. Nevienam! Izturēt visus pārbaudījumus un atgriezties uz Zemes.

Trūnas sidrabainās jūras un zaļie kontinenti traucās pretī "Karisam". Kuģis krita zemē, nerūpēdamies par savlaicīgu bremzēšanu. Gordons paskatījās lejup, un viņam pamira sirds. Okeāna krastā pacēlās kalnu grēda, kas mirguļoja gaismas atspulgos kā kristāls. Vēl pēc minūtes viņš saprata — tas tiešām ir kristāls. Kalnu grēda bija radusies, izkusušiem silikātiem izlaužoties no planētas dzīlēm.

Augstu virs jūras, uz plakankalnes starp šīm kristāla radzēm pletās pasakaina pilsēta. Tās kupoli bija kā spulgojošas, daudzkrāsainas stikla bumbas, Kanopusa gaisma ar varavīkšņainu mirdzumu atspoguļojās zvaigznēs un torņos. Kuģis veiksmīgi nolaidās kosmiskajā ostā uz ziemeļiem no pilsētas. Tur snauda simtiem zvaigžņu kuģu — iznīcinātāji, kreiseri, izlūkkuģi. Gordons izkāpa no "Karisa" kopā ar Hellu Berelu. Viņu apņēma balta un nereāla saules gaisma. Viņi gāja garām kuģiem un pašgājējiem celtņiem, nonāca pie apgaismotām kāpnēm, kas veda lejup zem zemes. Apakšā bija sazarota tuneļu sistēma, vienā no tiem viņus gaidīja cilindrisks vagons. Tiklīdz Gordons un Hells Berels iesēdās pneimatiskajos krēslos, vagons aiztraucās milzu ātrumā. Pēc kādām piecām minūtēm tas apstājās, un viņi izkāpa pazemes zālē. Tur dežūrēja sargkareivji formās, rokās viņiem bija atomšautenēm līdzīgi strēlnieku ieroči. Viņi salutēja Gordonam.

Sekojot "Karisa" kapteinim, viņš pa atvērtām durvīm nonāca gaitenī ar puscaurspīdīgām alabastra sienām. Līdz ar pirmo soli grīda līgani aizslīdēja un Gordons tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizsauktos. Slīdēdams uz priekšu un augšup pa garām, dīvaini izlocītām kāpnēm, viņš saprata, ka tie jau ir Ebasa Arna pils stāvi.

Tas bija Impērijas nervu mezgls, un tās likumi pārvaldīja tūkstošiem gaismas gadu lielus attālumus. Viņi nokļuva pie augstām durvīm, vēl viena apbruņotu sargkareivju nodaļa pašķīra viņiem ceļu. Antarietis palika pie ieejas, Gordons iegāja iekšā.

Viņš atradās nelielā pieticīgi iekārtotā istabā. Gar sienām stāvēja telestereo aparāti, pretī durvīm — zems galds ar daudziem ekrāniem. Pie tā metāliskā krēslā sēdēja cilvēks, blakus stāvēja vēl divi. Visi trīs skatījās uz Gordonu. Viņam stipri dauzījās sirds.

Krēslā sēdošais cilvēks bija valdonīga izskata milzenis blāvā zelta apģērbā. Viņa masīvā seja pauda gribasspēku, saltās, tēraudpelēkās acis un biezie, sirmie mati piešķīra viņam tiešām karalisku izskatu. Gordons pazina Ebasu Arnu, Impērijas valdnieku, Arta tēvu. Nē, SAVU tēvu! Tagad viņam tā jādomā.

Jaunākais no diviem citiem vīriešiem līdzinājās Ebasam Arnam, kāds tas varēja būt pirms trīsdesmit gadiem, — slaids un iznesīgs, bet ar draudzīgāku sejas izteiksmi. Džals Arns, viņa vecākais brālis, saprata Gordons. Trešais vīrs bija drukns virsnieks ar apaļu seju, viņš valkāja mundieri ar ļoti daudzām zeltītām uzšuvēm. Tas droši vien bija Cens Korbulo, Impērijas Flotes admirālis.

Gordona kaklu žņaudza uztraukums. Viņš apstājās sēdošā cilvēka priekšā.

—   Tēvs… — viņš ar grūtībām izrunāja, un tūlīt tika pārtraukts.

Ebass Arns, uzmetis viņam īsu skatienu, nikni uzsauca:

—   Nesauc mani par tēvu! Tu man neesi nekāds dēls!

6. Maskarade

—   Mans dēls nevar mēnešiem ilgi klaiņāt pa Impērijas nostūriem, kad viņš ir vajadzīgs šeit! Tā nolādētā zinātniskā darba dēļ tu esi pilnīgi aizmirsis savu pienākumu!

Gordons uzelpoja brīvāk.

—   Manu pienākumu, tēvs?

—   Pienākumu pret Impēriju! — nodārdināja Ebass Ams. — Tu lieliski zini, kāda spēle notiek visā Galaktikā un ko tas nozīmē mūsu pasaulēm! — Viņš uzsita pa celi ar milzīgo dūri. — Redzi, pie kā novedusi tava atšķirtība? Šors Kāns tik tikko nenolaupīja tevi. Saproti, ko tas nozīmē?

—   Jā, — pamāja Gordons. — Ja Šorām Kānam tas būtu izdevies, viņš izmantotu mani kā ķīlnieku.

Ebass Arns pameta uz viņa pusi iznīcinošu skatienu.

—    Pie visiem kosmiskajiem velniem, ko tu tur muldi? Tu zini ne sliktāk par mani, ka Šors Kāns gribēja uzzināt Iznīcinātāja noslēpumu.

Iznīcinātājs? Kas tas vēl tads? Ka var turpināt šo neprātīgo maskarādi, ja nav pat zināmi galvenie fakti no Arta Arna dzīves? Ja Gordons nebūtu devis princim vārdu, viņš sen būtu atzinies. Bet viņam vajadzēja pēc iespējas vienaldzīgāk pateikt:

—   Protams, Iznīcinātājs. Par to es ari runāju.

—     Neizskatās, — atcirta Ebass Arns. — Zvēru pie Debesīm, tieši tajā brīdī, kad vajadzīga palīdzība, izrādās, ka man ir tikai viens dēls, bet otrs pat neatceras par Iznīcinātāju! — Valdnieks paliecās uz priekšu. — Pamosties, Art! Vai tu saproti, ko iecerējis šis nolādētais Šors Kāns? Viņš sūta cilvēkus uz Herkulesa grāfistēm, uz Polārzvaigznes un Gulbja karalistēm, pat uz Fomalgautas karalisti. Viņš dara visu, lai atņemtu mums sabiedrotos. Un viņš būvē arvien jaunus karakuģus!

Admirālis Korbulo drūmi pamāja.

—     Mākonī notiek plaši priekšdarbi. Mūsu radaru stari netiek cauri ekrāniem, ko Šora Kāna zinātnieki uzstādījuši visapkārt darbu zonai, bet mēs par to zinām.

—     Viņš sapņo sašķelt Impēriju un sanaidot karalistes visā Galaktikā, tad Līga pa vienai vien varētu tās aprit, — turpināja Ebass Arns. — Tikai viens apstāklis traucē Šorām Kānam — Iznīcinātājs. Šors Kāns zina, ka tāds mums ir, bet viņš nezina precīzi, ar ko tas draud. Noslēpumu zinām tikai mēs — es, Džals un tu. Lūk tādēļ šis nelietis mēģināja tevi dabūt savā varā.

Beidzot radās neliela skaidrība. Iznīcinātājs ir kaut kāds ierocis,

un tā noslēpumu zina tikai imperatora ģimenes locekļi. Bet Gordons nezināja nekā!

—    Es par to nekad nebiju domājis, — viņš nedroši sacīja. — Protams, es nojautu, ka stāvoklis ir kritisks.

—    Krīze var iestāties tuvākajās nedēļās, — apstiprināja Ebass Arns. — Nav zināms, cik daudz no mūsu sabiedrotajām karalistēm Šors Kāns jau paguvis atšķelt. Viss atkarīgs no tā, cik lielas ir viņa bailes no Iznīcinātāja. Un tādēļ es tev aizliedzu slēpties uz Zemes, Art! Tu paliksi šeit un kā Impērijas otrais princis pildīsi savu pienākumu. Negribu dzirdēt nekādus iebildumus, — nikni turpināja imperators, kad Gordons mēģināja ko teikt. — Tagad ejiet! Mums ar Korbulo jāapspriežas.

Gordons bezpalīdzīgi pagriezās uz durvju pusi. Viņš juta, ka ir pavisam sapinies. Džals Ams gāja kopā ar viņu.

—   Nepārdzīvo, Art. Es zinu, kā tevi saista zinātniskais darbs un kāds trieciens tev bija Vila Kvīna nāve. Bet tēvam taisnība: pašlaik tava vieta ir šeit.

—    Es esmu gatavs pildīt savu pienākumu, — piesardzīgi teica Gordons. — Bet kā es varu palīdzēt?

—   Tēvs runāja par Liānu. Tu patiešām izvairies no sava pienā­kuma, Art. — It kā gaidīdams iebildumus, viņš piemetināja. — Es zinu, tu domā par Memu. Bet Fomalgautas karaliste Impērijai daudz ko nozīmē. Ir jāizšķiras, Art.

Liāna? Merna? Šie vārdi Gordonam neko neizteica.

—   Tu domā, ka Liāna… — viņš iesāka.

Džals pamāja:

—    Tā vajag, Art. Tēvs grib paziņot par to šovakar, Mēnešu svētkos. — Viņš draudzīgi uzsita Gordonam pa muguru. — Turies! Svētkos tiksimies.

Džals Arns pagriezās un izgāja. Gordons norūpējies noskatījās viņam pakaļ. Cik ilgi tas vēl turpināsies? No kaut kurienes parādījās Hells Berels. Antarietis bija pacilātā garastāvoklī.

—    Princi Art, man jums jāpateicas par savu veiksmi. Es jau domāju, ka saņemšu no Korbulo rājienu, par novirzīšanos no plānotā maršruta. — Berels laimīgi pasmīnēja. — Bet Ebass Ams iecēla^ mani par admirāļa vietnieku!

Gordons izklaidīgi apsveica savu glābēju. Berels aizgāja. Gordonam nebija ne jausmas, kur atrodas prinča istabas, taču ari pieņemamajā telpā nedrīkstēja vairs uzkavēties. Viņš drošā solī izgāja pa otrām durvīm gaitenī ar slīdošo grīdu. Tā viņu nogādāja lielā apaļā zālē. To spoži apgaismoja baltā saules gaisma, kas iekļuva pa augstajiem kristāla logiem. Sudrabā mirdzošās sienas rotāja melni ciļņi. Tur bija attēlotas izplēnējušas zvaigznes, apdzisušas saules, nedzīvas pasaules…

Džons Gordons šķērsoja šo zāli un nonāca citā lielā istabā, uz tās sienām kvēloja lieliski, mutuļojoši miglāji. Cik gan ilgi var bez mērķa klaiņot pa milzīgo pili, radot izbrīnu un varbūt ari aizdomas?

Ar acīm redzamu neizpratni viņu jau vēroja kāds cilvēks melnā livrejā, pelēcīgu seju un krietni gados. Kad Gordons tuvojās, kalpotājs zemu paklanījās.

—    Man ir jums kāds rīkojums, — ātri teica Gordons. — Ejam uz maniem apartamentiem! — pelēkais cilvēks atkal paklanījās, bet palika uz vietas. — Ej pa priekšu! — nepacietīgi piebilda Gordons.

Droši vien sulainim tas likās dīvaini, tomēr viņa nekustīgajā sejā neatspoguļojās nekādas izjūtas. Viņš lēni izgāja no Miglāju zāles, un Gordons viņam sekoja. Slīdošais paklājs kā eskalators bez trokšņa nesa viņus augšup pa grezniem, pērlēm rotātiem gaiteņiem. Divas reizes viņi satika cilvēkus: divas dārgakmeņu rotās vizuļojošas meitenes un iznesīgu jaunu virsnieku, dažus drūmus ierēdņus. Beidzot Gordons nokļuva istabā ar augstiem griestiem un sniegbaltām sienām.

—   Jūsu augstība? — gatavs pakalpot, pret viņu pagriezās pelēkais sulainis.

—   Es pārdomāju, — nevērīgi izmeta Gordons. — Tu man neesi vajadzīgs, vari iet.

Cilvēks paklanījās un izgāja. Gordona elpa bija smaga, rokas drebēja. Bija grūti tēlot princi. Viņš noslaucīja pieri. Vai vēl kāds ir bijis tādā situācijā? Viņš lēni izstaigāja visas istabas. Iekārtojums bija salīdzinoši pieticīgs: parasti zīda aizkari, mēbeles no metāla skapji ar domu ierakstiem, aparāts to lasīšanai. Vienā no istabām bija iekārtota laboratorija.

Gordons iznāca uz ļoti gaišas, zaļumu pilnas terases. Šis mazais gaisa dārzs atradās augstu pie pils rietumu sienas. Kanopusa žil­binošais disks slīga uz horizonta pusi. Tās slīpajos staros Kristāla kalnu stāvās nogāzes kvēloja kā koši karogi mastos.

Vēl spožāk mirdzēja Trūnas pasakainie torni. Kupoli, ininareti, ēkas no mirdzoša stikla. Ziedošu dārzu ieskauta, valdnieku pils slējās pāri dižajai galvaspilsētai.

Rieta atspulgā virs spožajām smailēm un nemierīgās sudrabainās jūras kā varavīkšņainas spāres slīdēja lidmašīnas. No kosmiskās ostas ziemeļos pacēlās vairāki jaudīgi karakuģi un pazuda augstumos.

Kolosālā saule norietēja. Violetās ēnas sabiezēja un iestājās maiga nakts. Vienlaikus apburts un smagu domu mākts, Gordons skatījās, kā ielās iedegas ugunis. Tās iemirdzējās arī pils zemākajās terasēs.

Divi zelta mēneši uzausa debesīs, kur jau mirdzēja zvaigžņu miriādes, veidodamas nepazīstamus zvaigznājus un sacenzdamās ar spožajām naksnīgās pilsētas ugunīm.

—   Jūsu augstība, ir jau vēls.

Gordons pagriezās. Viņam paklanījās neliela auguma cilvēks, tā ādai bija bālzilgana nokrāsa. Gordons noprata ka tas ir kāds no Arta Ama personīgajiem kalpotājiem. Ar šo cilvēku jābūt uzmanīgam!

—    Mēnešu svētki sākas pēc stundas, — turpināja sulainis. — Jums jāpārģērbjas, jūsu augstība.

Gordons atcerējās Džala Arna vārdus par svētkiem. Acīmredzot tiks rīkots karaliskais bankets. Būs milzums viesu — tie visi pazīst Artu Arnu un pamanīs katru mazāko kļūdu. Tomēr nāksies iet.

—   Labi, ģērbsimies, — teica Gordons.

Sulainis pasniedza viņam melnu zīda uzvalku, aplika ap pleciem garu melnu apmetni. Pēc tam piesprauda pie krūtīm zaļiem dārgakmeņiem rotātu komētu — dižciltīgas izcelsmes zīmi, kā noprata Gordons. Un atkal, ieraugot augstajā spogulī savu nepazīstamo figūru, melnīgsnējo seju ar asiem pantiem,viņu pārņēma dīvaina izjūta, ka viss šeit ir nereāls.

—   Man vajag iedzert, — viņš aprauti sacīja. — Kaut ko stipru.

Sulainis palūkojās uz viņu ar vieglu izbrīnu.

—   Sekvu, princi?

Gordons pamāja. Sulainis atnesa kausu ar tumšu šķidrumu, tas izplatīja dzīslās maigu siltumu. Pēc otrā kausa viņš jau sajuta bezrūpīgu pašpārliecinātību. Es ilgojos pēc piedzīvojumiem, viņš nodomāja, iziedams no apartamentiem. Te nu tie ir.

Pils telpās bija dzirdama klusa mūzika un smiekli. Slīdošie paklāji vizināja pa gaiteņiem grezni ģērbtus vīriešus un sievietes. Gordonam visi godbijīgi klanījās, un viņš droši pievienojās viesiem.

Paklājs iznesa viņu plašā vestibilā ar mirdzošām zelta sienām. Viņa priekšā atkāpās uzcirtušies augstmaņi. Gordons devās tālāk, un tūlīt atvērās augstas, masīvas zelta durvis. Zīdā tērpts ceremonijmeistars paklanījās un skaļi izkliedza:

—   Viņa augstība princis Arts Arns!

7. Mēnešu svētki

Gordons apstājās kā iemiets. Viņš atradās uz paaugstinājuma milzīgas apaļas zāles malā. Pie gariem, gaismu izstarojošiem galdiem, kas bija bagātīgi nokrauti ēdieniem, sēdēja simtiem žilbinoši ģērbtu cilvēku.

Starp citu, ne visus varēja saukt par cilvēkiem. Kaut ari šeit, tāpat kā visā Galaktikā, vairums piederēja pie humanoīdā tipa, pie galda sēdēja ari citu zvaigžņu tautu pārstāvji: zaļām zvīņām klāts, krupim līdzīgs cilvēks, spārnota būtne ar knābi un pūces acīm, kaut kādi melni, zirnekļveidīgi radījumi ar daudziem locekļiem.

Džons Gordons paraudzījās augšup, un kādu mirkli viņam likās, ka dzīru zāle atrodas zem klajām debesīm. Naksnīgajā fonā starp tūkstošiem vizuļojošu zvaigžņu augšup zenītā cēlās divi zelta un viens sudraba mēness. Viss izskatījās tik dabīgs — tikai pēc kāda laika viņš aptvēra, ka tie ir planetārija griesti.

Zālē sēdošo skatieni bija pievērsti Džonam Gordonam. Uz paaugstinājuma pie galda sēdēja kādi divdesmit, šķiet, visdižciltīgākie viesi. Viņu vidū izcēlās Džala Ama garais stāvs.

—   Kas noticis, Art? Tu taču neesi pirmo reizi Zvaigžņu Zālē!

—    Nervi, — noburkšķēja Gordons. — Liekas, būtu vērts kaut

ko iedzert. 22

—   Stiprinies? — Džals Arns smējās. — Art, tas nemaz nav tik briesmīgi!

Gordons atslīga krēslā, uz kuru viņam norādīja vecākais brālis. Blakus bija divas brīvas vietas, tālāk sēdēja pats Džals Arns ar sievu un mazo dēlu. Gordonam otrā pusē atradās admirālis Korbulo militārā formā. Pretim raudzījās kalsns, pavecs cilvēks — Orts Bodmers, Impērijas pirmais padomnieks.

—   Jūs esat bāls un nomākts, Art — teica admirālis. — Diemžēl, nav citas izejas. Fomalgautas karalistes palīdzība būs ārkārtīgi vajadzīga, ja Šors Kāns uzdrošināsies uzbrukt.

Džons Gordons mokoši centās izprast notiekošo.Par ko viņi visi runā? Liāna, Merna, Fomalgautas karaliste… Ko tas viss nozīmē?

Pie viņa pleca noliecās sulainis.

—   Sekvu, — palūdza Gordons.

Šoreiz tumšais šķidrums viņu viegli apreibināja. Izgaismotie galdi, izmeklēti ģērbtie viesi, brīnumainās mākslīgās debesis… Lūk, kādi ir Mēnešu svētki!

Klusā mūzika pēkšņi beidzās, atskanēja skaļas tauru skaņas. Visi piecēlās. Ieraudzījis, ka Džals Ams ceļas kājās, Gordons steigšus darīja to pašu.

—     Viņa augstība Ebass Arns, Vidusgalaktikas impērijas valdnieks, mazo karalistu virsvadītājs, zvaigžņu un planētu pavēlnieks Ārējā Kosmosa Marķizātos!

—     Viņas augstība princese Liāna, Fomalgautas karalistes pavēlniece!

Šie skaļie, skaidrie vārdi lika Džonam Gordonam nodrebēt, un tad uz paaugstinājuma parādījās diženais Ebass Ams ar meiteni, kas baisajās uz viņa rokas. Lūk, kāda ir Liāna! Princese, Fomalgautas karalistes pavēlniece. Tikai kāds tam sakars ar viņu?

Ebass Ams bija ģērbts lieliskā, zilganmelnā apmetnī, uz kura mirdzēja karaliskās komētas dārgakmeņi. Viņš nikni un auksti paskatījās uz Gordonu.

—   Art, tu esi aizmirsis etiķeti. Nāc Šurp!

Gordons neveikli paspēra soli. Meitene bija gandrīz viņa augumā, bet blakus imperatoram izskatījās mazāka. Spīguļojošs, balts tērps apņēma viņas lokano, graciozo stāvu. Lepnums, skaistums, valdonība — šīs īpašības Gordons redzēja princeses pelēkajās acīs, smalkajā, baltajā sejā, ko apņēma zeltainu matu vilnis. Ebass Ams saņēma Gordona un Liānas rokas savējās.

—   Impērijas un savienoto karalistu valdnieki un viesi! Man ir tas gods paziņot par sava jaunākā dēla Arta Ama drīzām laulībām ar Fomalgautas princesi Liānu!

Saderināšanās ar šo burvīgo zvaigžņu princesi? Lūk, uz ko attiecās Džala Ama un Korbulo mājieni.

—    Ņem viņas roku! — imperators bija neapmierināts. — Esi pavisam jucis?

Gordons sajuta plaukstā meitenes smalkos gredzenotos pirkstus. Ebass Ams apmierināts sēdās pie galda. Liāna uzsmaidīja Gordonam.

—   Vediet mani pie galda, — viņa čukstēja, — lai pārējie ari var apsēsties.

Gordons attapās, ka Zvaigžņu Zālē visi skatās uz viņiem. Viņš aizveda meiteni līdz krēslam un apsēdās arī pats. Atkal skanēja liega mūzika.

Liāna skatījās uz viņu, viegli savilkusi šaurās uzacis. Viņas acis bija satumsušas.

—   Jūsu uzvedība izraisīs nevēlamas runas. Jūs izturaties nedabīgi!

Gordons ar grūtībām piespieda sevi saņemties. Jāturpina sava

loma. Gan viņš atradīs iespēju atgriezties uz Zemes un apmainīties ar īsto Artu, pirms tiks noslēgtas laulības. Patlaban viņam jābūt dedzīgam līgavainim. Lai tā būtu! Tā nav viņa vaina, ka šeit notiek krāpšana.

Viņš iztukšoja vēl vienu sekvas kausu un pēkšņā bezrūpībā noliecās pie Liānas.

—   Liāna, visi tā sajūsminās pārjums, ka mani pat neievēro.

Meitenes skaidrajās acīs atspoguļojās izbrīns.

—   Nekad neesmu redzējusi jūs tādu, Art.

—  Tātad tas ir cits Arts Ams, — iesmējās Gordons. — Pavisam cits cilvēks!

Svētki turpinājās. Sekva aizdzina visu satraukumu. Viņš taču bija sapņojis par piedzīvojumiem. Te nu bija piedzīvojums, kāds 24 nevienam viņa laikmetā nav pat sapņos rādījies. Pat, ja viņu sagaida bojā eja, vai viņš nebūs izvilcis lielo laimestu?

Jauns cilvēks ar sarkanu seju, kas sēdēja blakus Korbulo, enerģiski nolika savu kausu uz galda.

—     Lai viņi uzbrūk! Jo ātrāk, jo labāk! — viņš izsaucās. — Laiks pārmācīt Šoru Kānu!

Tas bija Sats Šamars, Polārzvaigznes karalistes pavēlnieks, kā vēlāk uzzināja Gordons. Admirālis izsmējīgi paskatījās uz viņu.

—    Ir laiks, jūsu augstība. Un cik kaujas kuģu Polārā karaliste dos mūsu flotei?

—     Varētu būt daži simti, — samulsa Sats Šamars. — Toties augstas klases.

—     Polārzvaigznes karalistes iedzīvotāji, bez šaubām, pierādīs savu uzticību Impērijai, — nodārdināja Ebass Ams. — Tāpat kā Fomalgautas, kā Gulbja un Liras karalistes, kā citi mūsu sabiedrotie.

—   Ja Herkulesa baroni mūs nepievils, — piebalsoja Sats Šamars, — mums nav ko baidīties no Mākoņa.

Visi klātesošie paskatījās uz diviem cilvēkiem, kuri sēdēja galda tālākajā galā, — vecu vīru ar saltu skatu un apmēram trīsdesmitgadīgu atlētu. Uz viņu apmetņiem vīdēja Herkulesa Kopas emblēmas.

—     Baronu konfederācija pilda savas saistības, — bezkaislīgi informēja vecais. — Bet konkrētajā jautājumā mūs nesaista nekādi formāli solījumi.

Ebasa Arna sejai pārlaidās neapmierinātības ēna. Pasteidzās pirmais padomnieks Orts Bodmers, un samierinoši uzrunāja veco baronu:

—    Šeit visi ciena dižo baronu lepno neatkarību, Sjū Rēzel. Bet mēs esam pārliecināti, ka jūs nekad neslēgsit vienošanos ar ļauno tirānu.

Pēc brītiņa Ebass Ams piecēlās un gāja prom no galda. Viesu pūļi viņam sekoja. Galminieki deva ceļu Gordonam un Liānai. Meitene visiem uzsmaidīja, ar daudziem pārmija laipnus vārdus, viņa izturējās un izskatījās lieliski. Gordons spēja tikai nevērīgi pamāt, atbildēdams uz apsveikumiem un sveicieniem. Viņš vairs nebija samulsis un nebaidījās izdarīt kādu kļūdu. Apskurbis no sekvas,

viņš jutās absolūti bezrūpīgs.

Tas patiešām bija burvju dzēriens. Žēl, ka nevarēja to paņemt līdzi uz Ņujorku…

Viņš bija nonācis pie citas zāles sliekšņa. To apgaismoja noslēpumaina, zaļa gaisma, ko izstaroja komētas pie mākslīgajām debesīm. Šeit neredzama orķestra vilinošās mūzikas skaņās dejoja simtiem pāru.

Gordonu ārkārtīgi pārsteidza dejotāju nedabīgi līganās kustības. Likās, ka viņi slīd pa gaisu. Pēc tam viņš saprata, ka šo efektu rada antigravitators, kas spēja samazināt svaru. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nemācēs nodejot nevienu soli.

—    Cik es atceros, jūs neesat dejotājs, — teica Liāna. — Labāk iesim dārzā.

—   Iesim, — Gordons piekrita un iesmējās. — Ticiet, es dejoju vēl daudz sliktāk, nekā jums šķiet.

Liāna norūpējusies skatījās uz viņu.

—    Jūs ļoti daudz dzērāt svētkos. Es agrāk nebiju pamanījusi, ka jūs dzerat sekvu.

Gordons paraustīja plecus.

—   Es to dzēru pirmo reizi mūžā.

Viņi izgāja dārzā. Gordons nenoturējās un sajūsmā noelsās. Koki un krūmi bija kā nosēti ar spīguļojošiem ziediem — rubīnsarkaniem, smaragdzaļiem, tirkīzziliem. Viegla vēja pūsma nesa reibinošas smaržas. Vēlāk Gordons uzzināja, ka Šo ziedu dzimtene ir tālās Ahernaras zvaigznes radioaktīvās planētas.

Trīs mēneši jau bija sasnieguši zenītu un mirdzēja, piešķirdami pēdējo akcentu burvīgajai ainavai.

—   Kāds skaistums! — sajūsmināts nočukstēja Gordons.

—    Es ļoti mīlu šo dārzu, — pamāja Liāna. — Bet pie mums, Fomalgautas karalistē ir neapdzīvotas planētas, kuras ir vēl brīnumainākas. Pamestas, dīvainas, gaismas caurstrāvotas pasaules. Jūs drīz ieraudzīsit…

Viņa skatījās, pacēlusi seju, un Džons pirmo reizi redzēja, ka viņas brīnišķīgajā sejā bezkaislīgo izteiksmi nomainījis uztraukums.

Gordons noliecās pie viņas lūpām. Liānas trauslais stāvs saldi reibināja. Nolādētais krāpnieks — es viņu skūpstu ne tāpēc, ka man jābūt prinča vietā, bet tāpēc, ka es to vēlos, nodomāja Gordons.

Liāna atkāpās. Viņas skatiens bija izbrīna pilns.

—    Kāpēc jūs tā darāt, Art?

—     Kas te ko brīnīties? — Gordons vēl juta viņas lūpu pieskārienu.

—    Līdz šim jūs tā nedarījāt! — iesaucās Liāna. — Mēs abi lieliski zinām, ka mūsu laulība ir tikai politisks akts. Mēs taču norunājām, ka paliksim draugi.

Šie vārdi iedarbojās uz Gordonu kā ledaina šalts. Viņš taču varēja iedomāties, ka nedz Arts, nedz Liāna nevēlas šīs laulības. Viņi abi ir tikai marionetes lielajā galaktiskās diplomātijas spēlē.

—   Jūs esat tik brīnišķīga, Liāna… Es netieku ar sevi galā…

Meitenes seja sastinga, balsī bija saklausāmas apspiestas dusmas.

—   Un Mema?

Mema. Gordons jau zināja šo vārdu, bet tas viņam neko neizteica. Viņam ļoti pietrūka ziņu par viselementārākajām lietām.

—      Liekas, esmu dzēris pārāk daudz, — viņš izklaidīgi paskaidroja un sajuta atvieglojumu, pamanījis, ka šurp traucas jautrs viesu bars. Svešu cilvēku iejaukšanās dažkārt palīdz. Tomēr vēl daudzas reizes šajā vakarā viņš juta Liānas pelēko acu izbrīnīto un vērīgo skatienu.

Kad viesi izklīda un viņi beidzot atvadījās, Gordons, atgriezdamies savās istabās, pārlaida roku sejai. Tāda diena! Viņš tik daudz bija pārdzīvojis.

8. Pec dzīrēm

Jau otro reizi šajā vakarā Džons Gordons turēja savās skavās meiteni, kas viņu uzskatīja par īsto Artu Amu. Tumšmatainā jaunā skaistule bija pavisam citāda nekā lepnā princese Liāna.

Karstas lūpas piepiaka vina sejai. Mīksti un smaržīgi mati glāstīja vaigus. Paklausīdams pēkšņai vēlmei, Gordons ciešāk piekļāvās viņai.

Tad, viegli atstūmis meiteni, viņš ieskatījās maigajā un mīļajā

sejiņa.

—    Tu neteici, ka esi atgriezies Trūnā, — viņa pārmeta. — Es ieraudzīju tevi tikai svētkos.

—   Man nebija laika, — nedroši ieteicās Gordons. — Es…

Viņa mīļi uzsmaidīja, joprojām apvijusi rokas ap Džona kaklu.

—    Viss kārtībā, Art. Es atnācu šurp pēc svētkiem un gaidīju tevi… Vismaz dažas naktis mēs būsim kopā.

Gordons bija apjucis. Jau ta viņam nebija viegli, bet tagad… Kas ir šī meitene? Atmiņā uzplaiksnīja vārds, ko bija minējis gan Džals Ams, gan Liāna.

—   Mema…

Viņa pacēla savu melnmataino galviņu:

—   Jā, Art?

Pareizi uzminēts vārds, tas kaut ko nozīmē. Gordons apsēdās. Mema tūlīt iekārtojās viņam klēpī.

—   Paklausies, Mema, — viņš satraukti iesāka. — Tu nedrīksti šeit palikt. Kāds var pamanīt, kā tu iznāc no manas istabas.

Mēmas zilajās acīs parādījās izbrīns.

—   Nu un tad? Es taču esmu tava sieva.

Sieva? Nez kuro reizi Gordonam galvā bija pilnīgs sajukums. Kā lai tēlo princi, ja viņam nekas nav zināms? Kādēļ neviens nebrīdināja Gordonu?

Mema pielieca seju pie viņa krūtīm un žēlabaini turpināja:

—   Jā, neoficiāla, bet kāda tam nozīme? Visi to zina.

Ak tā! Uz mirkli Džonu Gordonu pārņēma niknums. Arts Ams uzturēja slepenu sakaru ar šo bērnu un tajā pat laikā gatavojās diplomātiskām laulībām ar Liānu!

Ja labi padomā… Gordona niknums noplaka. Laulības ar Liānu ir politiska spēle. Arts to saprata, Liāna ari. Viņa taču zināja par Memu, un viņai nebija nekādu iebildumu. Vai drīkst nosodīt princi par to, ka viņš grib būt laimīgs ar to, kuru mīl.

Gordons pēkšņi saprata, ka Mema viņu uzskata par mīlošu vīru. Viņa ir nolēmusi pavadīt šeit nakti. Viņš nocēla Memu un nostājās līdzās.

—     Mema, tev jāiet. Saproti, tas nenozīmē, ka es tevi vairs

nemīlu…

Viņas zilās acis bija asaru pilnas.

—   Pie visa vainīga Liāna! Es redzēju, kā tu viņu aplido!

Ciešanas vērta viņas seju vēl bērnišķīgāku. Bija neizturami redzēt

viņas mokas.

Gordons saņēma Mēmas sejiņu plaukstās.

—    Tici, Arts Arns tevi mīl tāpat kā agrāk. Viņa jūtas nav mainījušās.

Mema klausījās un juta, ka viņš runā nopietni.

—   Jā, mēs nedrīkstam satikties Liānas dēļ, bet ne tādēļ, ka es viņu mīlētu. Trūnā ir papilnam Šora Kāna spiegu. Ja viņi izdibinās par tevi, tas var izjaukt laulības ar princesi un Impērijas aliansi ar Fomalgautu.

Mema pamāja.

—   Saprotu, Art. Vai mēs nemaz nedrīkstam tikties?

—   Tuvākajās nedēļās — tikai citu cilvēku klātbūtnē, — Gordons gribēja izbeigt visus iebildumus. — Pēc tam uz neilgu laiku es aizbraukšu no Trūnas. Apsolu: kad atgriezīšos, mūsu attiecības būs iepriekšējās.

Gordons tam ticēja. Viņš nokļūs uz Zemes, bet Trūnā atgriezīsies īstais Arts Ams…

Gordona vārdi nomierināja Memu, bet prieka nebija. Viņa aplika melno apmetni, pacēlās pirkstgalos un pastiepās uz viņa pusi.

—   Ar labu nakti, Art.

Gordons bez emocijām, ar skumju maigumu atbildēja uz skūpstu. Viņš saprata, kāpēc Arts Ams mīl šo mazo, bērnam līdzīgo sievieti.

Mēmas acis neizpratnē bija kļuvušas lielas.

—    Tu esi tāds savāds, — viņa nočukstēja. — Nezinu… — un ātri izgāja.

9. Zvaigžņu princese

Rītausmā pamodies, Gordons ieraudzīja.pie savas gultas sulaini. Viņa zilganbālā ādas krāsa liecināja ka tas ir Vegas iedzimtais.

—   Princese Liāna ielūdz jūs uz kopīgām brokastīm, princi.

Mazgāšanās notika mazā istabiņā ar stikla sienām. Uz labu laimi

spiezdams pogas, viņš atklāja ka var pēc vēlēšanās dabūt ūdeni vai nu ar šampūnu, vai ar smaržvielām, pat ar minerālsāļiem, pie tam jebkurā temperatūrā. Ūdens mutuļodams cēlās līdz pašam zodam.

Sulainis pasniedza uzvalku un apmetni no balta zīda. Gordons apģērbās un devās uz Liānas apartamentiem.

Izgājis caur daudzām istabām, kuru sienām bija pērļaini maiga nokrāsa, viņš iznāca plašā, ziedos slīgstošā terasē ar skatu uz Trūnu. Šeit viņu sagaidīja Liāna, kas gaišzilā vienkāršā rīta tērpā līdzinājās zēnam.

—   Es liku atnest brokastis uz šejieni. Jūs esat atnācis tieši laikā. Mēs noklausīsimies rītausmas mūziku.

Kad Liāna piedāvāja ēdienus un dzērienus, Gordons ar izbrīnu ievēroja viņas skatienā vieglu samulsumu. Šobrīd viņa nemaz nelīdzinājās vakardienas lepnajai princesei. Bet kas ir rītausmas mūzika? Ari tas Gordonam acīmredzot būs jāiepazīst.

—   Sākas, — teica Liāna. — Dzirdat?

Augstu virs pilsētas, rīta saules pirmo staru skartas, slējās Kristāla kalnu virsotnes. No šīm lepnajām, nepieejamajām smailēm šurp plūda klusinātas, neiedomājami dzidras skaņas. Mūzikas stihija rādīja savu spēku. Uz sīku, džinkstošu skaņu virpuļu fona kā paradīzes zvaniņi, kā eņģeļu balsis sasaucās nošu polifonija.

Gordons saprata: Kanopusa staros tur sasila kristāla grēdas un izplezdamās radīja šīs skaņas. Baltais spīdeklis cēlās arvien augstāk, un viņš gluži apburts klausījās, kā mūzika sakāpinās līdz skanīgam forte un pamirst ilgā, trauslā akordā…

Beidzot viņš uzelpoja.

—   Neko tik brīnišķīgu vēl nebiju dzirdējis.

—   Kā, jūs to esat dzirdējis daudz reižu! — brīnījās Liāna. Viņi bija piegājuši pie terases margām. — Starp citu, kādēļ jūs vakar likāt Mēmai aiziet?

Gordons satrūkās.

—   Kā jūs zināt?

—    Šajā pilī nav noslēpumu, — klusi iesmējās Liāna. — Nav šaubu: pašlaik visi jau zina, ka mēs brokastojam kopā. Jūs sastrīdējāties? — Viegli nosarkusi, viņa piebilda. — Protams, tas uz mani neattiecas…

—   Liāna, nerunājiet tā! — Gordons dedzīgi iebilda.

—    Es jūs ne visai labi saprotu, Art, — Liāna domīgi apklusa un pēc brīža turpināja. — Man nepatīk palikt pusvārdā, Art, es vienmēr jautāju tieši. Sakiet, vakar, kad jūs mani skūpstījāt, jūs bijāt patiess?

Gordons iekšēji nodrebēja.

—   Jā, Liāna.

—   Lai cik dīvaini tas būtu, man arī tā šķiet. Un tomēr es nespēju noticēt.

Ar karalisku žestu viņa uzlika rokas uz Džona pleciem. Ja apkārt viss grūtu kopā, arī tad viņš neko neievērotu. Gordons atkal sajuta viņas lokano stāvu un maigo lūpu pieskārienu.

—     Art, jūs esat tāds savāds, — nočukstēja Liāna, neviļus atkārtodama Mēmas vārdus. — Esmu gatava noticēt, ka jūs mani mīlat…

—     Mīlu, Liāna! — Gordons izsaucās. — Kopš pirmoreiz ieraudzīju.

Liānas acis iemirdzējās.

—   Jūs ar Memu vairs nesatiksities?

Gordons momentā attapās. Ak Dievs, ko viņš dara? īstais Arts Ams taču mīl Memu no visas sirds…

10. Spiegs no Makona

Terases durvīs parādījās kambarsulainis.

—   Princi, jūsu tēvs lūdz jūs un princesi Liānu ierasties tomī.

—    Tūlīt ejam, — teica Gordons. Viņam likās, ka Liāna gribēja turpināt sarunu un gaidīja no viņa vēl citus vārdus, bet viņš nespēja tos pateikt. Arts Ams taču visu noliegs, kad atgriezīsies.

Viņi klusēdami gāja līdzi kambarsulainim uz visaugstāko pils torni. Caurspīdīgās gaiteņa sienas ļāva apbrīnot Trūnas, Kristāla kalnu, okeāna majestātisko panorāmu. Ebass Ams satraukts staigāja Šurp

un turp, viņa gigantiskais stāvs bija pats valdonības iemiesojums. Telpā atradās ari pirmais padomnieks Orts Bodmers un Džals Ams.

—    Art, runa būs par tevi un Liānu, — sveiciena vietā teica imperators. — Saasinās krīze mūsu attiecībās ar Līgu. Šors Kāns pavēlējis atgriezties Mākonī visiem saviem zvaigžņu kuģiem. Neesmu drošs par Herkulesa baroniem, viņi ir svārstīgi. Vakar es runāju ar Sjū Rēzelu, un viņš pavēstīja, ka baroni visā pilnībā nepaļaujas uz savienību ar Impēriju. Viņus satrauc baumas, ka Šorām Kānam parādījies kaut kāds jauns, jaudīgs ierocis. — Ebasa Arna valdonīgā seja sadrūma. — Tomēr iespējams, ka Sjū Rēzela viedoklis neatspoguļo visu baronu domas. Jā, viņi šaubās, bet nevēlas arī Mākoņa uzvaru. Viņi jāpierunā slēgt drošu savienību ar mums. Šo uzdevumu es gribu uzticēt tev, Art.

—     Man? — nodrebēja Gordons. — Es netikšu galā ar šo pienākumu.

—   Kurš gan cits, princi? — jautāja Orts Bodmers. — Nevar būt labāka sūtņa par imperatora dēlu.

—   Netērēsim vārdus! — asi pārtrauca Ebass Ams. — Tu dosies ceļā pēc nedēļas, vai gribi vai ne.

Gordons bija apjucis. Viņam jālido pie varenajiem Herkulesa Kopas valdniekiem? Jābūt par sūtni? Pēkšņi viņš ieraudzīja cerību. Pa ceļam viņam būs iespēja nolaisties uz Zemes un apmainīties ar Artu Amu…

—   Tātad, — turpināja Ebass Ams, — jūsu laulības noslēgšana tiek pārcelta. Tai jānotiek pirms izlidošanas.

Gordonam likās, ka viņam zūd pamats zem kājām. Viņš bija domājis, ka vēl daudz laika, bet tagad…

—   Vai vajag tā steigties? — viņš mēģināja protestēt.

—   Protams, — atcirta Ebass Ams. — Kā Fomalgautas princeses laulātajam draugam tev būs lielāka ietekme uz baroniem.

Liāna ātri saskatījās ar Gordonu.

—   Varbūt princim ir iebildumi?

—   Iebildumi? — Ebasa Ama tonis kļuva draudīgs. — Pie joda, kādi viņam varbūt iebildumi?!

Gordons saprata, ka pretoties nav vērts. Protams, viņš atradīs izeju, bet tagad tas prasīs laiku. Viņš teica:

—   Ja Liānai nav nekas pretī, es piekrītu.

—    Tas ir lieliski, — nomierinājās imperators. — Laika nav daudz, bet karaļi pagūs ierasties. Mēs ar Bodmeru sagatavosim tekstu ielūgumiem. Pārējie var būt brīvi.

Gordons priecājās, ka Džals Arns nāca viņiem līdzi. Džons negribēja palikt divatā ar Liānu.

Turpmākās dienas viņam pagāja gluži nereālās izjūtās. Pils un visa galvaspilsēta dzīvoja intensīvos priekšdarbos. Ik dienas zvaigžņu kuģos ieradās arvien jauni viesi no visām Galaktikas malām.

Liānu viņš satika greznajās dzīrēs, kas notika ik vakaru, bet Memu redzēja vienīgi notālēm. Laiks gāja, un izeja no šī fantastiskā strupceļa nebija redzama.

Dienu pirms laulībām Zvaigžņu Zālē tika rīkota liela pieņemšana.

Gordons un Liāna stāvēja uz paaugstinājuma kopā ar Ebasu Amu, Džalu Arnu un viņa sievu, brīnišķīgo Koru. Aizmugurē drūzmējās augstmaņi — admirālis Korbulo, Orts Bodmers un citi.

Džons Gordons jutās kā sapnī. Greznais pūlis, skanīgie vārdi un tituli, kurus izsauca ceremonijmeistars, teleiekārtas — visa Galaktika patlaban skatījās ekrānos… Nē, tūlīt viņš pamodīsies savā pierastajā divdesmitajā gadsimtā…

—   Gulbja Sauļu karalis! — ierastā balsī ziņoja ceremonij meistars. — Liras karalis!

Viņu sejas un balsis Gordonam saplūda miglainā, neskaidrā juceklī. Viņš atcerējās tikai dažus: Sjū Rēzels no Herkulesa Kopas, jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes…

—   Kasiopejas karalis reģents! Ārējā Kosmosa robežu grāfi!

Pakāpeniski tituli kļuva pieticīgāki. Viens no pēdējiem nāca

melnīgsnējs kapteinis un paklanīdamies sniedza Gordonam kaseti ar domu ierakstu.

—   Neliels lūgums no manas eskadriļas, — viņš pačukstēja. — Ceram, ka jūsu augstība noklausīsies…

—   Labi, — pamāja Gordons.

Admirālis Korbulo ļoti vērīgi pētīja virsnieka atšķirības zīmes un pēkšņi metās uz priekšu.

—   Neviens no jūsu eskadriļas patlaban nedrīkst atrasties tuvāk par Veģu, — viņš asi izmeta. — Jūsu vārds un nodaļas numurs!

Kapteiņa seja pārvērtās, viņš atsprāga atpakaļ un iegrūda roku azotē.

—   Spiegs, slepkava! — iekliedzās Korbulo. — Sadedzināt viņu! Kapteinis izrāva nelielu atompistoli. Gordons aizstājās priekšā

Liānai. Paklausot Korbulo komandai, no slepenajām lūkām Zvaigžņu Zāles griestos tūlīt izšāvās mazas, ātras atomlodītes. Tās sprāga mērķī. Cilvēks saļima uz grīdas — sakropļots, melns līķis.

Pūlis panikā metās atpakaļ, atskanēja baiļu kliedzieni. Troksni pārkliedza Ebasa Ama pērkondimdošā balss:

—     Briesmas garām! Pateicoties Korbulo un mūsu apsardzes modrībai, spiegs likvidēts. Aizvāciet viņu, — pavēlēja imperators.

—    Arts un Džals nāk man līdzi. Korbulo, lieciet izpētīt kaseti, vai tas nav spridzeklis. Liāna, nomieriniet viesus.

Gordons gāja līdzi imperatoram uz telpu, kurā jau atradās līķis. Džals Ams noliecās pār to un paplēta vaļā apdegušo mundieri. Izkropļotais ķermenis bija nevis melnīgsnējs, bet īpatnējā bālā krāsā.

—   Mākoņnieks! Šora Kāna aģents! — izsaucās Ebass Ams. — Līgas spiegs, tā jau likās!

—   Ar kādu mērķi viņš atsūtīts? — Džals Ams bija norūpējies.

—   Tas nav atentāts — viņš izrāva ieroci tikai tad, kad bija atmaskots.

—    Pagaidīsim, līdz būs izpētīta kasete, — sacīja valdnieks. — Tur nāk Korbulo.

—   Tā ir parasta kasete, — ziņoja admirālis.

—   Savādi! — murmināja Ebass Ams. — Labi, noklausīsimies. Kaseti ielika nolasītājā. Gordons sajuta, ka uzmācīgu domu

plūsma ielauzās viņa apziņā. Skaidra balss, likās skanēja viņa smadzenēs.

"Šors Kāns — princim Artam Arnam. Diemžēl Impērijas patruļa izjauca iepriekš saskaņoto plānu un jūs nevarējāt nokļūt Mākonī. Man, tāpat kā jums, ļoti žēl. Mēs izstrādājam jaunu plānu. Mūsu vienošanās noteikumi paliek spēkā. Jūs paziņojat Iznīcinātāja noslēpumu, mēs tūlīt uzbrūkam Impērijai un publiski pasludinām jūs par Galaktikas pārvaldnieku, kas tiesībās vienlīdzīgs ar mani.

Atturieties no aktīvas rīcības un gaidiet. Mani aģenti atradīs iespeju bez riska nogādāt jūs pie manis."

11. Pils cietuma

Pirmajā brīdī šis teksts Gordonam likās bezjēdzīgs. Ārkārtīgi pārsteigts viņš aptvēra tā īsto jēgu, un viņu pārņēma šausmas. Džons ieraudzīja Ebasa Ama trakumā pārvērsto seju.

—   Zvēru pie Debesīm! Mans paša dēls ir nodevējs! — valdnieks rēca. — Mans dēls slepus vienojies ar Mākoni!

—   Tas ir viltojums, — ar grūtībām teica Gordons. — Es nekad neesmu ticies ar Šoru Kānu, nekad neesmu runājis ar viņu. Acīmredzot viņš cer, ka vēstījums tiks pārtverts un radīs sajukumu. Cita iemesla nav.

—    Tēvs, tas ir pilnīgi iespējams, — pamāja Džals Ams. Viņa skaistajā sejā bija lasāms samulsums. — Neticami, ka Arts būtu nodevējs.

—   Tas nav izskaidrojums! — sašuta Ebass Ams. — Šors Kāns nav tik naivs. Tas viņam neko nebūtu devis. Arī spiegu atmaskoja tikai nejauši, kad Korbulo pievērsa uzmanību viņa zīmotnēm. — Imperatora seja bija drūma. — Art, ja tu esi saistīts ar Mākoni, tava dižciltība tevi neglābs!

—     Zvēru, es esmu nevainīgs! Es neesmu slēdzis nekādas vienošanās. Pie visiem svētajiem, kāpēc man vajadzētu nodot Impēriju?

—    Tu esi mans jaunākais dēls, — sadrūmis atgādināja Ebass Arns. — Varbūt tu esi skaudīgs pret Džalu, tā mēdz būt. Mēs turpināsim izmeklēšanu, bet tu tikmēr būsi ieslodzīts pils cietumā.

—    Nē, tā nedrīkst, — iebilda Džals Ams. Admirālis Korbulo viņu atbalstīja:

—   Kā tas izskatīsies? Ieslēdziet princi Artu viņa apartamentos.

Ebasa Ama acis nikni nozibsnīja.

—   Jūs abi esat sajukuši prātā! Vai tiešām jūs nesaprotat: ja Arts ir nodevējs, viņš ir ārkārtīgi bīstams. Viņš zina Iznīcinātāja

noslēpumu, un tikko Šors Kāns to uzzinās, Mākonis būs klāt.

—     Bet kā ar rītdienas laulību ceremoniju un viesiem… — atgādināja Džals.

—     Izsludiniet, ka Arts saslimis, — pavēlēja valdnieks. — Korbulo, nogādājiet princi cietumā. Jūs esat par viņu atbildīgs.

Gordonam galvā viss bija sajucis. Varbūt atklāt viņiem patiesību, visu patiesību: ka viņš nezina nekādus noslēpumus, ka viņš ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta? Ņemot vērā situāciju, Arts Ams droši vien to sapratīs. Tikai neviens nenoticēs šim fantastiskajam stāstam. Arts Ams turēja stingrā noslēpumā savu izgudrojumu. Viņi nospriedīs, ka tie ir nekaunīgi meli, lai glābtu savu ādu.

Gordons galīgi sašļuka. Pat nemēģinājis ko iebilst, viņš paklausīgi gāja līdzi admirālim Korbulo. Paklājs nesa viņus lejup, pils zemākajos stāvos, un admirālis pēkšņi ierunājās:

—    Art, es noraidu jebkādu domu par jūsu nodevību. Man nāksies ieslodzīt jūs kamerā, bet varat būt pārliecināts — es darīšu visu, lai jūs atbrīvotu.

Vecā virsnieka negaidītais atbalsts uzmundrināja Gordonu.

—    Korbulo, es zvēru, tas viss ir kāds velnišķīgs pārpratums. Vai tiešām tēvs uzskata mani par īstu nodevēju?

—    Mēs abi pazīstam Ebasa Ama raksturu, — domīgi atbildēja admirālis. — Kad viņš nomierināsies, es piespiedīšu viņu uzklausīt mani.

Vini nolaidās pazemē un piegāja pie smagām, bruņotām durvīm. Korbulo no sava gredzena notēmēja tievu gaismas stariņu šaurajā slēdzenes spraugā. Durvis aizslīdēja sānis, atklājot kvadrātveida telpu.

—     Mēs esam pils pagrabos, Art. Nekad nedomāju, ka man nāksies atstāt jūs šeit. Nekrītiet izmisumā, mēs darīsim visu iespējamo.

Gordons pateicībā paspieda viņa roku. Durvis smagi aizvērās.

Kamerā atradās tikai guļvieta ar plānu pārsegu. Sienā bija iebūvēti divi krāni, viens ūdenim, otrs barojošam šķidrumam. Sienas, griesti un grīda bija no tīra metāla.

Gordons apsēdās. Vājā cerība dzisa. Kaut ari Korbulo un Džals Ams viņam tic, kā lai pierāda savu nevainību? Bet ko darīt, viņam 36 pēkšņi iešāvās prātā briesmīga doma, ja viņš patiešām ir vainīgs? Ja īstais Arts Arns vērpis intrigas ar Šoru Kānu?

Gordons papurināja galvu. Nē, tas nav iedomājams. Arts Ams dzīvo zinātnei, viņš nav sazvērnieks. Ja viņš-būtu nodarbojies ar politiku, viņam nepietiktu laika pētīt pagātni. Tad kādēļ Šors Kāns atsūtījis šo kaseti?

Džons ar skumjām atcerējās Liānu. Bez šaubām, viņai viss jau zināms. Vai tiešām noticēs, ka viņš var būt nodevējs?

Gordonu pārņēma apātija, viņš iekrita smagā miegā un gulēja ilgi, vai veselu diennakti. Viņu pamodināja masīvo durvju atvēršanās. Viņš pielēca kājās, piesardzīgi pētīdams ienācējus.

Viens no tiem bija Korbulo. Otrs — slaids, tērpies tumšās drēbēs…

—   Liāna! — izsaucās Gordons. — Ko jūs šeit darāt?

Viņa tuvojās bāla, bet mirdzošām acīm.

—    Art, man pateica, par ko jūs apsūdz tēvs. Ebass Ams būs sajucis prātā!

Viņš ieskatījās Liānas sejā, alkdams apstiprinājuma:

—   Jūs neuzskatāt mani par nodevēju, Liāna?

—     Es zinu, ka jūs neesat nodevējs! Es to teicu ari Ebasam Amam, bet viņš neklausījās, viņš bija pārāk saniknots.

Korbulo panācās uz priekšu, viņa skarbā seja bija nopietna.

—Mums nav laika sarunām, princese. Tieši pēc divdesmit minūtēm mums kopā ar princi Artu jāiet no šejienes prom.

—     Ar mani? — izbrīnīts atkārtoja Gordons. — Vai jūs nepārteicāties?

Korbulo nogrozīja galvu.

—   Nē, Art. Es gribu palīdzēt jums bēgt no Trūnas.

—     Korbulo, es augstu vērtēju jūsu uzticību. Bet kādēļ man jābēg?

—     Art, tas ir nepieciešams. Man likās, ka spēšu pārliecināt imperatoru. Par nelaimi, jūsu apartamentos atrasti vēl citi Šora Kāna sūtījumi.

—   Viltojumi! Tas noorganizēts, lai mani pazudinātu.

—   Protams, bet jūsu tēvam ar to pietika, — atteica Korbulo. —

Tādā noskaņojumā kā pašlaik viņš var jūs nekavējoties sodīt. Vēlāk viņam nāksies to nožēlot, bet kāds no tā labums? Jums jāatstāj Trūna, bet es centīšos pierādīt jūsu nevainību.

—     Mēs visu esam apsvēruši, Art, — ātri piebilda Liāna. — Korbulo rīcībā ir vieglais kreiseris ar uzticamu apkalpi, tas gaida kosmodromā. Manā karalistē mēs būsim drošībā. Tikmēr Korbulo un jūsu brālis mēģinās pierādīt, ka jūs neesat vainīgs.

Gordonam likās, ka viņš pārklausījies.

—     Jūs teicāt — mēs? Liāna, jūs gribat bēgt kopā ar mani? Kāpēc?

Viņas mīļās, siltās rokas apskāva Džonu, un maigs skūpsts apdedzināja viņa lūpas.

—   Tādēļ, Art.

Viņam apreiba galva.

—   Jūs gribat teikt, ka mīlat mani, Liāna?

—    Jā. Kopš tā vakara Mēnešu svētkos, kad jūs mani noskūpstījāt, — viņa nočukstēja. — Jūs man patikāt, bet ne vairāk. Tagad jūs esat pārmainījies…

Viņš atradās par mata tiesu no nāves, imperatora pils pazemē, atrauts no visas pasaules un sava laikmeta. Tagad nāves briesmu izjūtas atkāpās. Gordonu pārņēma nebijis, traks prieks. Tieši viņš, kaut arī svešā čaulā, ir iekarojis zvaigžņu princeses mīlestību. Pati to nezinādama, viņa mīlēja nevis Artu Amu, bet viņu — Džonu Gordonu.

12. Bēgšana kosmosā

Pār Gordona lūpām gandrīz nāca atzīšanās. Ļoti gribējās izstāstīt Liānai, ka viņš tikai ārēji ir Arts Ams, bet patiesībā viņu sauc Džons Gordons un viņš nāk no tālas pagātnes. Tomēr nedrīkstēja lauzt doto solījumu. Ko gan dos vārdi, ja galu galā viņš atstās Liānu un atgriezīsies savā laikmetā? Ak, kas par mocībām! Jādara viss, lai starp sevi un savu vienīgo iemīļoto noliktu pusi Visuma un divus tūkstošus gadsimtu… 38

—    Liāna, jūs nedrīkstat lidot. Tas ir pārāk bīstami.

Viņa ātri atbildēja, acīm mirdzot:

—    Es esmu zvaigžņu karaļu meita, es nebaidos. Saprotiet, Art, jūsu tēvs neiedrošināsies lietot spēku, ja jūs būsit kopā ar mani Fomalgautā. Impērijai ir vajadzīgi sabiedrotie, tā negribēs naidoties ar manu tautu.

Tik tālu nemaz netiksim, Gordonam iešāvās prātā. Ticis prom no Trūnas, viņš izdomās, kā pierunāt Korbulo komandu. Viņi nogādās Džonu uz Zemes, laboratorijā. Gan jau īstais Arts Ams atradīs iespēju, kā pierādīt savu nevainību.

Korbulo pienāca tuvāk. Viņa skarbajā sejā atspoguļojās satraukums.

—     Nedrīkst kavēties! Sardzes maiņas laiks ir mūsu vienīgā iespēja. Liāna saķēra Gordona roku un vilka viņu uz durvīm. Gaitenis bija tukšs. Masīvās velves nelaida cauri nevienu skaņu no milzīgās pils, kas atradās kaut kur augšā. Beidzot bēgļi nonāca kāda pazemes ceļa atzarojuma vestibilā. Tunelī viņus gaidīja vagons, blakus tam stāvēja vīrietis Flotes formā.

—    Tēms Eldreds, kreisera komandieris. Viņam uzdots nogādāt jūs Fomalgautā, — iepazīstināja Korbulo. — Uzticams cilvēks.

Eldreds bija cēlies no Sīriusa uz to norādīja viņa zaļganbālā ādas krāsa. Viņš bija rūdīts kosmosa vīrs, tomēr cietajai sejai pārslīdēja smaids, kad viņš paklanījās Gordonam un Liānai.

—     Princi Art, princese, mums tas ir liels gods. Admirālis iepazīstināja mani ar visām uzdevuma niansēm. Varat paļauties uz maniem ļaudīm, mēs nogādāsim jūs tieši tur, kur vajag.

—    Varbūt tomēr nedarīt tā… — Gordons šaubījās. — Mūsu bēgšanu var pārprast.

—    Tā ir vienīgā izeja — Korbulo bija kategorisks, — man vajadzīgs laiks, lai atrastu attaisnojošus pierādījumus un nodotu tos Ebasam Arnam. Citādi viņš liks nošaut jūs kā nodevēju.

Gordons vairs neprotestēja. Tomēr galveno iemeslu zināja tikai viņš pats: bēgšana kosmosā deva iespēju atgriezties uz Zemes.

Liāna pateicīgi bilda admirālim:

—   Jūs nesat lielu upuri mūsu dēļ. Es to nekad neaizmirsīšu.

Gordons un Korbulo atvadoties paspieda viens otram roku. Tēms Eldreds pieskārās svirai, un vagons aiztraucās tuneļa tumsā. Eldreds paskatījās pulkstenī.

—    Viss ir izskaitļots ar precizitāti līdz sekundei, princi. Mans "Markabs" mūs gaida nomaļā stāvvietā. Oficiāli mūsu starts pieteikts kā patruļas lidojums.

Vagons palēnināja gaitu un apstājās pie neliela perona, viņus sagaidīja divi virsnieki ar atomšautenēm. Tēms Eldreds aizveda bēgļus līdz slīdošajai grīdai.

—   Piesedziet sejas ar apmetņiem, — viņš brīdināja. — Tikai uz "Markaba" jūs būsit drošībā.

Viņi iznāca virspusē kosmiskās ostas nomalē. Bija nakts, divu zelta mēnešu siltajā gaismā nespodri mirdzēja masīvie kuģi, celtņi, mehānismi. Eldreds ar mājienu apstādināja viņus — garām aizsoļoja daži cilvēki. Gordons sajuta kā Liānas pirksti saspiež viņa roku.

Tēms Eldreds deva zīmi doties tālāk.

—   Pasteigsimies! Mēs kavējamies.

Melnais, torpēdveidīgais "Markaba" siluets bija jau tuvu, no iluminatoriem spīdēja gaisma kuģa iekšienē varēja dzirdēt ģeneratoru klusināto dūkoņu. Pa šauru trapu visi uzkāpa līdz atvērtajām durvīm. Un pēkšņi klusumu pāršķēla sirēnas kauciens.

Pāri kosmiskajai ostai, skaļruņu pastiprināta, atskanēja aizsmakusi, satraukta balss:

—   Trauksme visā kosmodromā! Ebass Ams nogalināts!

Gordons sastinga uz pēdējā pakāpiena un cieši sažņaudza Liānas

roku. Ziņotāja balss uztraukumā aizlūza:

—   Nekavējoties atrast un arestēt princi Artu! Nekavējoties!

Apdullinoši rēca sirēnas, balss no skaļruņa vēlreiz un vēlreiz

atkārtoja briesmīgo ziņojumu. Bija ieslēgts vēl cits avārijas signāls, skraidelēja un klaigāja cilvēki.

Tālu dienvidos virs pilsētas torņiem viena pēc otras debesīs pacēlās kaujas lidmašīnas.

Tēms Eldreds vilka Gordonu un Liānu tālāk kuģī.

—   Jāsteidzas, princi! Jūs var glābt tikai tūlītējs starts.

—    Ja es bēgšu, visi uzskatīs, ka esmu nogalinājis Ebasu Amu. — izsaucās Gordons. — Nē! Mēs atgriežamies pilī!

—     Dosimies atpakaļ, — Liāna viņu atbalstīja, kaut arī bija manāmi nobālusi. — Ebasa Ama nāve būs liels satricinājums Impērijai.

Gordons rāvās uz trapa pusi. Tēma Eldreda zaļā seja pārvērtās draudīgā grimasē. Viņš izrāva no kabatas stikla nūjiņu ar diviem metāla kontaktiem.

—   Art, paralizators! Sargieties! — iekliedzās Liāna.

Kontakti trāpīja Gordona zodu. Smadzenēs uzplaiksnīja zibens.

Viņš juta ka krīt, un zaudēja samaņu. Viss ap viņu satumsa.

Gordona apziņā nakts ilga veselu mūžību, tad kā no liela tāluma atspīdēja gaisma. Gordons juta zem sevis cietu, gludu virsmu. Ausīs skanēja nepārtraukta, spiedīga džinkstoņa.

Džons ar grūtībām atvēra acis. Viņš gulēja šaurā kajītē. Otrā guļvietā viņš ieraudzīja Liānu, viņas acis bija aizvērtas. Apaļajā iluminatorā varēja redzēt spožas zvaigznes. Gordons saprata, ka troksni rada jaudīgas atomturbīnas. "Markabs" milzīgā ātrumā drāzās kosmiskajā izplatījumā.

Liāna sakustējās. Gordons piespieda sevi pieclties un piegāja pie viņas. Viņš berzēja Liānas rokas un vaigus, līdz tā pavēra acis. Meitene attapās ļoti drīz.

—   Jūsu tēvs ir nogalināts! — viņa atcerējās. — Un Trūnā uzskata, ka to esat izdarījis jūs.

—    Mums jāatgriežas, — pamāja Gordons. — Mēs pierunāsim Tēmu Eldredu lidot atpakaļ.

Viņš ar grūtībām tika līdz kajītes durvīm, bet tās bija aizslēgtas. Liānas balss lika Gordonam pagriezties. Meitene stāvēja pie iluminatora. Viņas sejas izteiksme bija pilnīgi pārmainījusies.

—   Nāciet šurp, Art.

Gordons nostājās viņai līdzās. Kajīte atradās kreisera priekšgalā, un nekas neaizsedza skatu.

—   Viņi taču nelido uz Fomalgautu! — iesaucās Liāna. — Tēms Eldreds mūs nodevis!

Gordons lūkojās zvaigžņotajā klajumā, neko nesaprazdams.

—   Skatieties uz rietumiem no Oriona Miglāja, — Liāna čukstēja. Tālu priekšā drūmi un draudīgi izpleties, it kā iznīcinājis daļu

telpas, rēgojās melns sabiezējums.

—   Mūs ved uz Mākoni! Art, tā ir Šora Kāna sazvērestība. Mākonis! Noslēpumainā tumsas valstība, Tumšo Pasauļu Līga,

kur tiek kalti nelietīgi kara un Galaktikas paverdzināšanas plāni.

13. Sazvērestība

Pēkšņi Gordonam situācija kļuva skaidra. Viss kopš tā briža, kad viņš pārvērtās par Artu Amu, noticis pēc Mākonī sēdošā tirāna diktāta. Šors Kāns nolēmis ievilkt princi Galaktikas valstu savstarpējā konfliktā, un viņam tas ir izdevies. Tumšo Pasauļu valdnieka ricībā ir ļoti daudz slepeno aģentu. Viens no viņiem, bez šaubām, ir Tēms Eldreds.

—   Zvēru pie Debesīm, es sapratu. Tēms Eldreds ir nodevējs.

—    Kāpēc tas viņiem bija vajadzīgs, Art? Kādēļ jūs jāapsūdz sava tēva slepkavībā?

—   Lai pilnīgi kompromitētu mani un neļautu atgriezties Trūnā. Liāna nobāla, bet viņas izskats pauda noteiktību. Gordons baiļojās

par vinu. Tieši viņa dēļ Liānai draud nāves briesmas. Viņa tā gribēja palīdzēt…

—    Liāna, es brīdināju, ka jūs nedrīkstat lidot. Ja ar jums kaut kas notiks…

Durvis ar rāvienu atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Tēms Eldreds. Viņa zaļajās lūpās vīdēja izsmējīgs smaids. Niknuma uzplūdā Gordons metās virsū nelietim. Tēma Eldreda rokā parādījās stikla nūjiņa.

—   Neaizmirstiet par paralizatoru, — viņš sausi izmeta. — Vai esat aizmirsis, kā tas darbojas?

—    Nodevējs! — iekliedzās Gordons. — Jūs esat apkaunojis savu virsnieka vārdu!

Tēms Eldreds nesatricināmi pamāja.

—    Jā, jau daudzus gadus es esmu Šora Kāna pilnvarotais aģents. Ceru saņemt no viņa pelnītu apbalvojumu, kad nogādāšu jūs Talarnā.

—    Talama, Līgas galvaspilsēta… Tātad mēs tiešām lidojam uz Mākoni.

—  Ieradīsimies pēc četrām dienām. Nepatīkamu starpgadījumu nebūs. Par laimi es zinu Impērijas patruļu grafiku, tādēļ varu izvēlēties atbilstošu maršrutu.

—   Tātad Ebasu Amu esat nogalinājuši jūs, Līgas spiegi! — Gordons bija sašutis. — Jūs zinājāt, ka tas notiks. Tādēļ jūs tā steidzāties!

Nodevējs bezkaislīgi piekrita:

—   Protams. Katrs sīkums tika ņemts vērā. Tagad neviens nešaubās, ka ar mūsu palīdzību jūs nogalinājāt tēvu un aizbēgāt.

Gordons juta kā vinā milzt niknums.

—   Zvēru pie Debesīm, mēs vēl neesam Mākonī! Admirālis Korbulo atrisinās tik vienkāršu vienādojumu, jums dzīsies pakaļ.

Dažas sekundes Tēms Eldreds klusēdams skatījās uz viņu, tad izplūda smieklos.

—   Lūdzu piedošanu, princi Art, bet es nekad vēl neesmu dzirdējis tik smieklīgu apgalvojumu. Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tieši Korbulo to izdomāja?

—  Jūs esat jucis! Korbulo ir visuzticamākais Impērijas karavīrs…

—   Protams, — piekrita Tēms Eldreds, — tikai karavīrs, tikai Flotes admirālis. Bet viņš ir godkārīgs un jau sen viņam ir krietni lielāki mērķi. Jau vairākus gadus viņš un vēl kādi divdesmit augstākie virsnieki strādā Šora Kāna labā. — Viņa acis mirdzēja. — Kad Impērija kapitulēs, mēs katrs saņemsim pa karalistei. Korbulo dabūs pašu lielāko.

Gordons ar šausmām saprata ka tā ir taisnība. Korbulo ir maskējies nodevējs. Neticami, taču tas daudz ko izskaidroja.

Acīmredzot Tēms Eldreds pēc Gordona sejas noprata kas notiek viņa prātā.

—   Vai tagad jums skaidrs, kādēļ es smējos? Tas taču bija Korbulo, kas piebeidza Ebasu Amu! Un tūlīt pat zvērēja ka savām acīm redzējis, kā jūs noslepkavojāt tēvu.

Liāna bija satriekta.

—   Kādēļ gan? Kādēļ jāapsūdz Arts?

—   Tas ir visvienkāršākais veids, kā sašķelt Impēriju, — ņirdzīgi smējās Eldreds. — Pārējos iemeslus jums izstāstīs Šors Kāns.

Džons Gordons neizturēja. Ignorēdams Liānas brīdinošo kliedzienu, viņš lēca uz priekšu, veikli izvairīdamies no paralizatora. Džona dūres nikni nogruva pār zaļo viepli.

Mākoņnieks nokrita, uz grīdas viņi saķērās tuvcīņā, bet Gordons nepaguva izvairīties no ieroča. Viņu satricināja stindzinošs belziens, un iestājās tumsa…

Viņš atkal nāca pie samaņas savā gultasvietā. Sāpes lauzīja ķermeni. Liāna sēdēja līdzās, un viņas pelēkās acis satraukti lūkojās uz Džonu.

Viņš mēģināja celties.

—    Nevajag, Art, jums jāatpūšas, lai nervi atgūstas no elektriskā sitiena.

Viņš paskatījās iluminatorā Tāpat kā iepriekš, tur mirdzēja zvaigznes un Mākoņa plankums gandrīz nemaz nebija tuvojies.

Liāna uztvēra viņa skatienu.

—   Mēs lidojam ļoti ātri, tomēr būs vajadzīgas vēl vairākas dienas. Iespējams, mēs sastapsim kādu patruļu.

—   Liāna atmetiet šīs ceribas. "Markabs" ir Impērijas kreiseris, to neapturēs neviena patruļa. Pie tam Korbulo parūpēsies, lai šo kuģi neviens nepamana

—   Es ilgi domāju, — teica Liāna. — Neticami, ka Korbulo izrādījies ienaidnieks.

—   Godkārība var pamudināt cilvēku ari uz noziegumiem, un Korbulo ir godkārīgs, — atbildēja Gordons. Un pēkšņi saprata vēl vairāk. — Ak vai, kad Līga uzbruks Impērijai, tā būs pilnīgi neaizsargāta, jo Floti komandē nodevējs.

"Markabs" traucās uz priekšu. Kad kuģa pulkstenis rādīja vakaru, zvaigžņotā debess bija izmainījusies. Austrumos visā krāšņumā staroja Oriona Miglājs. Bet priekšā, aiz Galaktikas nomaļākajām saulēm, tumsa krietni samilzušais Mākonis.

Visu dienu Gordons nevarēja nomierināties, viņu mocīja bažas par Liānu. Viņš izpētīja visu kajīti, bet tas nedeva nekādus rezultātus, bēgt nebija iespējams. Viņš nešaubīdamies būtu meties virsū katram, kas pavērtu durvis, bet gūstekņi, liekas, bija piemirsti. Viņš visu laiku pārmeta sev, ka ļāvis Liānai lidot…

Viņa pati vairs neizskatījās izbiedēta garās dienas beigās meitene sacīja:

—    Art, galvenais, ka mēs pašlaik esam kopā. Iespējams, vairāk

laimes mums nav lemts kā šīs dažas stundas.

Domās Gordons jau apskāva viņu, glāstīja skaistos matus. Viņš piespieda sevi savaldīties.

—   Labāk pacentieties aizmigt, Liāna. Arlabunakti.

—   Kas noticis, Art? — viņa bija izbrīnīta.

Vairāk par visu viņš vēlējās turēt Liānu savās skavās. Bet… Nodot Artu Amu, kurš viņam uzticējis savu dzīvi un savu vārdu? Tas nozīmētu nodevību ari pret Liānu. Viņam tomēr visiem spēkiem jāturas pie cerības, ka izdosies nokļūt laboratorijā uz Zemes. No turienes atgriezīsies īstais Arts Ams, kurš mīl Memu.

Kas tev nāk prātā? — Gordons iekšēji sevi apsauca. No Mākoņa izkļūt nebūs iespējams. Baudiet taču savu laimi šeit, kamēr vēl ir laiks.

—   Nerunāsim par mīlestību, — viņš noteica.

—   Bet, Art, — Liāna nespēja slēpt vilšanos. — Vakar jūs apgalvojāt, ka mīlat mani.

Gordons drudžaini meklēja īstos vārdus:

—   Arts Ams mīl Memu. Jums tas jāzina Liāna.

Neizpratnes vietā viņas acīs parādījās ciešanas. Gordons bija gaidījis asaras, niknuma vai rūgtus pārmetuma vārdus. Tam viņš bija gatavs, bet nedomāja ka ieraudzīs Liānas acīs tādas sāpes.

Lai nu paliek mans solījums, viņš beidzot izšķīrās. Arts Ams, cerams, man piedos. Viņš saņēma Liānas roku.

—    Es jums pateikšu taisnību. Arts Ams jūs nemīl — bet es jūs mīlu! — Un steidzīgi turpināja. — Es neesmu Arts Ams. Es esmu pavisam cits cilvēks. Zinu, tas izklausās pavisam neticami…

Viņa saniknojās.

—   Pietiek melot, Art.

Gordons saprata ka viss pagalam. Kā viņš varēja cerēt, ka Liāna ticēs? Vai viņš pats būtu noticējis? Nē. Neviens visā bezgalīgajā Galaktikā tam neticētu. Vienīgi Vils Kvīns zināja par Arta Ama fantastiskajiem eksperimentiem, bet viņš ir miris.

—   Es zvēru, Liāna! — Gordons bija satriekts. — Jūs man neticat…

Viņa skatījās mierīgi un bezkaislīgi.

—    Tas ir gluži neticami. Nav jēgas stāstīt par personības dubultošanos. Neuztraucieties — ja mums izdosies izrauties no Šora Kāna nagiem, es joprojām būšu jūsu sabiedrotā. Man viss ir skaidrs. Es tikpat labi kā jūs saprotu, cik ļoti Impērijai vajadzīga manas karalistes palīdzība. Jūs savu pienākumu esat izpildījis. Diemžēl, velti.

— Es nemeloju jums, Liāna, — klusi teica Gordons.

Aiz iluminatora arvien lielāks un draudīgāks pletās Mākonis, apridams zvaigžņotās debesis.

14. Ceļš tumsā

Pret ritu Mākonis aizsedza jau pusi debess. Tumsas virpuļu sabiezējums stiepa plēsonīgus, garus taustekļus pretī zvaigznēm. "Markabu" tagad pavadīja četri kaujas kuģi ar Līgas simbolu — melnu apli uz korpusa.

—   Šors Kāns atsūtījis pavadoņus, — čukstēja Liāna. — Viņš uzskata, ka Iznīcinātāja noslēpums jau ir viņam zināms. — Vina nepatikā saviebās. — Stāsta, ka Ligas zinātnieki īpaši pētījuši spīdzināšanu…

Turēdamies ierindā, visi pieci kuģi ienira Mākonī. Apkārt mutuļoja migla. Kosmiskie putekļi, no kuriem bija veidots miglājs, nebija tik blīvi, kā Gordonam likās. Tikai savu milzīgo izmēru dēļ Mākonis izskatījās melns un necaurredzams. Iekšienē tā bija miglas valstība bez gala un malas, ko retumis kliedēja nespodras saules. Tās mirgoja caur dūmaku kā maldugunis. Eskadriļa lidoja tuvu garām kādai no šejienes planētu sistēmām, un Gordons vēroja mūžīgā krēslā grimstošās pasaules. Kuģus vadīja neredzami radam stari, tie lidoja tālāk Mākoni. Ātrumu samazināja tikai nākamajā dienā.

—   Liekas, esam tuvu, — teica Gordons.

Liāna pamāja, rādīdama uz iluminatoru. Tālu priekšā miglainā dūmakā mirguļoja nespodra, sarkana zvaigzne.

—   Tā ir Talarnas, Ligas galvaspilsētas, saule.

Lēni vilkās stundas. Eskadriļai nācās iziet caur meteorītu lietu, kuģi, visu laiku vairīdamies, mainīja kursu. Dc bridi bija dzirdami griezīgi trauksmes svilpieni. Neskaidras, šķautņainas atlūzas iznira no miglas un tūlīt pat izzuda, kuģa atomlādiņu iznicinātas. Ik reizes, kad "Markabs" 46 nokļuva klajākā apvidū, priekšā varēja saskatīt tuvojošos sarkano sauli.

—   Ne velti Talarna kļuvusi par galvaspilsētu, — sprieda Liāna. — Svešinieks nevarētu tikt garām šiem šķēršļiem.

Nespodrā zvaigzne kā ļaunu vēstoša acs nemirkšķinādama raudzījās no tumsas. Ari vienīgā planēta, Talarna, radīja atbaidošu iespaidu. Tās lielāko daļu kā pelējums klāja bāli džungļi. Melnais okeāns vēla drūmus viļņus, tajos spoguļojās asinssaikanā saule. Kuģi iegāja planētas atmosfērā un tuvojās ciklopiskai pilsētai. Milzīgas, tumšas ēkas, kas atgādināja kazarmas, bija izkārtotas taisnās rindās kā pulki, kas gatavi uzbrukumam.

Liānai izlauzās pārsteiguma sauciens. Viņa rādīja uz bezgalīgajām starta laukumu rindām aiz pilsētas robežas. Gordons ieraudzīja tūkstošiem kaujas kuģu. Gar tiem kā skudras rosījās ļaudis.

—    Tā ir tikai viena no viņu bāzēm, — teica Liāna. — Līga ir daudzkārt stiprāka nekā mums likās.

—    Brālis savāks palīdzību no visas Impērijas, — Gordons centās apspiest stindzinošo baiļu sajūtu. — Viņa rīcībā ir Iznīcinātājs. Kaut viņš zinātu par nodevību!

"Markabs" atradās virs kolosālas kubveida celtnes. Eskorta kuģi palika karājoties gaisā, bet kreiseris piezemējās ar augstu sienu apjozta laukuma vidū. No visām pusēm šurp skrēja kareivji, bāli cilvēki melnos formas tērpos. Pēc dažām minūtēm kajītē ienāca Tēms Eldreds un nepazīstams virsnieks.

—   Šors Kāns grib jūs redzēt. Brīdinu — pretošanās ir bezjēdzīga.

15. Tumsas citadele

Kad viņi izkāpa no kuģa bija auksts, sarkanā saule sliecās uz rietu, un biezēja krēsla. Likās, ka pat gaiss ir pilns nodevības un naidīguma.

—   Tas ir Derks Undiss. Viens no Līgas augstākajiem virsniekiem. — sacīja Eldreds.

Gados vēl jaunajam mākoņņiekam bija skaista bāla, taču fanātisma jau apzīmogota seja. Viņš paklanījās.

—   Vadonis gaida mūs.

Vina acīs uzdzirkstīja triumfs. Gordons saprata — viņiem ir iemesls priecāties. Ebass Ams nogalināts, karaliskās ģimenes princis saņemts gūstā.

—   Ejam, — teica Derks Undiss, kad viņi iegāja melnajā ēkā. Un ar lepnumu, vērsdamies pie Gordona piebilda. — Esat pārsteigts? Jā, mēs izvairāmies no liekas greznības.

Milzīgās ēkas drūmajās zālēs valdīja spartiska vienkāršība. Nebija ne miņas no imperatora pils greznības Trūnā, nebija neviena cilvēka, kas nebūtu ģērbts militārā formā. Bija jūtams, ka šeit ir militāras valsts centrs.

Viņi piegāja pie smagām durvīm. Sargi ar atomšautenēm rokās deva viņiem ceļu.

Istaba bija vēl nemājīgāka kā citas telpas. Viens vienīgs galds, cieti krēsli — tas bija viss iekārtojums. Pie galda sēdošais cilvēks piecēlās. Viņš bija gara auguma, plecīgs, gadus četrdesmit vecs. īsi apgriezti, tumši mati, enerģiska, kalsna seja, melnas, vērīgas acis.

—   Šor Kān, Tumšo Pasauļu valdniek! — sajūsmināti ziņoja Derks Undiss. — Gūstekņi ir atvesti, kungs.

Šora Kāna uzmanīgais skatiens aptaustīja Gordonu, pārslīdēja Liānai un pievērsās kreisera komandierim.

—    Lieliski nostrādāts, Tēm! Jūs ar Čenu Korbulo pierādījāt savu uzticību Līgas dižajiem ideāliem. Līga nepaliks jums parādā… Bet tagad, lai novērstu aizdomas, jums tūlīt jāatgriežas Impērijā un jāpievienojas Flotei.

—   Jūsu gudrība ir neizmērojama, kungs! — Tēms Eldreds sasita papēžus. — Esmu gatavs pildīt jebkuru jūsu pavēli!

—     Jūs ari esat brīvs, Derk, — pamāja Šors Kāns. — Es pats nopratināšu mūsu… viesus.

Derks Undiss saminstinājās.

—   Atstāt jūs kopā ar viņiem, kungs? Tiesa, viņi ir neapbruņoti…

Diktators iznīcinoši paskatījās uz virsnieku.

—   Jums šķiet, ka es baidos no kaut kādas vārgas imperatora atvases? Vai miljoniem cilvēku nav gatavi ar prieku ziedot savas dzīvības mūsu dižo ideālu vārdā? Vai kaut viens no viņiem atkāpsies briesmu priekšā, kad no viņa pašaizliedzības un bezgalīgās uzticības ir atkarīga mūsu grandiozo plānu izdošanās? Mēs gūsim uzvaru! Ieņemsim pienācīgu 48 vietu Galaktikā, atņemsim to alkatīgajai Impērijai, kurai gribas, lai mēs mūžīgi nīkuļotu šajās tumšajās pasaulēs! Kā vadonis var domāt par sevi, ja notiek cīņa par vispārēju laimi?

Derks Undiss dedzīgi, ar pielūgsmi paklanījās. Ari Tēms Eldreds atsveicinājās, un abi izgāja no istabas.

Durvis vēl nebija aizvērušās, kad Šora Kāna skarbā seja atmaiga. Līgas vadonis apsēdās krēslā un skatījās uz gūstekņiem, plati smaidīdams.

—Kā jums patika mana runa, Art Am? — viņš painteresējās. —- Kā es viņus apstrādāju? Neko darīt — cilvēkiem patīk tādas muļķības.

Pēkšņā uzvedības maiņa bija pārsteidzoša.

—   Tātad jūs pats tam neticat? —jautāja Gordons.

—   Vai tad es līdzinos pilnīgam idiotam? — iesmējās Šors Kāns. — Tādas runas der tikai jukušiem fanātiķiem. Bet, tā kā fanātiķi ir galvenais virzošais spēks, nākas attiecīgi piemēroties… — Viņš viesmīlīgi norādīja uz krēsliem. — Sēdieties. Es piedāvātu iedzert, bet šeit man nekā tāda nav. Nedod Dievs, sabruks leģenda par Šora Kāna askētisko dzīvi un par viņa nemitīgajām pūlēm Līgas tautu labā.

Viņš vērīgi paskatījās uz Gordonu.

—   Es daudz zinu pārjums, Art Am. Jūs esat drīzāk zinātnieks nekā lietišķs cilvēks, toties jums pietiek ar gudrībām. Ari princese Liāna, jūsu līgava, nav muļķe. Ar gudriem cilvēkiem ir patīkamāk sarunāties. Nav nekādas vajadzības tarkšķēt niekus par godu, pienākumu un mūsu vēsturisko misiju…

Tagad, kad bija pārgājis pirmais izbrīns, Gordonam uzmācās dīvaina nepilnvērtības sajūta. Pretinieka pusē bija pārsvars gan spēkā, gan viltībā. Šī atziņa tikai vairoja viņa naidu.

—    Jūs sagaidāt mierīgu, lietišķu sarunu? Pēc tam, kad nolaupījāt mani un piedevām apzīmogojāt ar tēva slepkavas zīmi?

Šors Kāns paraustīja plecus.

—   Protams, jums ir nepatīkami. Bet jūs man esat vajadzīgs! Tikai gadījuma pēc jūs nenokļuvāt Šeit jau agrāk. — Viņš nošūpoja galvu. — Visi šķēršļi bija novērsti, Korbulo iedeva precīzu patruļu sarakstu Zemes rajonā… Un pēkšņi, kā par nelaimi, šī antarieša eskadriļa. Tādēļ man nācās meklēt citas iespējas, princi Art.

—   Tātad admirālis Korbulo patiešām strādā jūsu labā?

Šors Kāns iesmējās.

—    Varu saderēt, tas jums ir smags trieciens. Vai ne? Viņš murgo par varu, murgo par personisko zvaigžņu karalisti. Un slēpj savas ilgas zem vienkārša, godīga padotā, Galaktikas mīluļa maskas. Bet jums būs patīkami uzzināt, ka, neskaitot Korbulo, mūs atbalsta vienīgi nedaudzi Impērijas ierēdņi un virsnieki. Pavisam kādi divdesmit cilvēki. Tiesa ar to pietiek, lai Impērijai nebūtu nekādu izredžu, kad nonāksim līdz konkrētai rīcībai.

Gordons paliecās uz priekšu.

—   Kad tas būs?

16. Mākoņa pavēlnieks

Šors Kāns atgāzās krēslā.

—    Tas, dārgo princi, zināmā mērā atkarīgs no jūsu piekrišanas sadarboties.

—   Tas nozīmē nodot Impēriju? — neizturēja Liāna. Līgas vadoni viņas vārdi nesamulsināja.

—   Var teikt ari tā. Nestrīdēsimies par terminiem. — Viņa kustīgā seja kļuva nopietna. — Es spēlēju ar atklātām kārtīm, Art. Mūsu flote patlaban ir stiprāka un labāk apbruņota nekā jūsējā. Mums izstrādāts pilnīgi jauna tipa ierocis, tas sasitīs jūs smalkās druskās.

—   Tās nav atklātas kārtis, tas ir blefs, — piezīmēja Gordons. — Kas tas par jaunu ieroci?

—   Nesteidzieties, princi. Neklāstīšu visos sīkumos, pateikšu vienīgi, ka tas trāpa ienaidnieka kuģus no iekšienes, — diktators ciniski iesmējās. — Gluži kā admirālis Korbulo… Vārdu sakot, mēs sen būtu likvidējuši Impēriju, ja nebūtu viena šķēršļa. Tas ir Iznīcinātājs. Korbulo liegta pieeja šim ierocim. Nostāsti par tā šausminošo spēku, iespējams, ir pārspīlēti, bet ne bez pamata. Pirms diviem tūkstošiem gadu jūsu priekštecis Brenns Bīrs ar Iznīcinātāja palīdzību pilnīgi sakāva agresorus no Magelāna mākoņiem. Nododiet šo ieroci man, Art.

Gordons jau bija gaidījis tādu sarunu.

—   Apmaiņai jūs man piedāvājat zvaigžņu karalisti?

—   Nē. Es dāvāju jums varu pār visu Galaktiku.

—    Jūs apsolījāt spēlēt atklāti. Kā es varu noticēt, ka, iekarojis Galaktiku, jūs atdosit to man?

Šors Kāns aukstasinīgi paskaidroja:

—    Saprotams, ka runa nav par īstu varu. Jūs saņemsit augstāko titulu, un tās ir dažādas lietas. Pēc mūsu uzvaras puse Galaktikas ienīdīs mani kā uzurpatoru. Sāksies nekārtības un dumpji. Kam tas vajadzīgs? Daudz prātīgāk būs izvirzīt Artu Amu, Ebasa Ama tiešo mantinieku, un pašam kļūt par jūsu pilnvaroto padomnieku. — Viņš pasmaidīja — Redzat, kā viss saskan? Likumīgs imperators, tauta līksmo, nekādu nekārtību. Jūs ar Liānu baudāt greznību un vispārēju pielūgsmi. Man pietiks ar stipra cilvēka lomu, es labāk būšu aiz kulisēm nekā blakus tronim.

—     Ko tad, ja likumīgais imperators gribēs pārdalīt kārtis? — painteresējās Gordons. Šors Kāns iesmējās:

—     Tas nenotiks, Art! Bruņoto spēku kodolu es veidošu no man uzticīgiem mākoņniekiem. — Viņš piecēlās. — Ko teiksit? Protams, pašlaik pārjums gulstas smagas apsūdzības. Bet tās nav grūti apgāzt, un jūs kļūsit par dižāko valdnieku visā vēsturē. Piekrītat?

Gordons paraustīja plecus.

—   Baidos, ka jūs veltīgi tērējat laiku. Nekad un nekādos apstākļos es neatklāšu Iznīcinātāja noslēpumu.

Viņš gaidīja dusmu uzliesmojumu, bet diktatora acīs varēja lasīt vienīgi vieglu vilšanos.

—     Es cerēju, ka jūs esat pietiekami saprātīgs, lai tiktu vaļā no tādiem niekiem, kā patriotisms, uzticība pienākumam un citiem nevajadzīgiem jēdzieniem. Cerēju, ka jūs nedaudz padomāsit. Kas gan ir visas šīs lieliskās īpašības? Tās ir tikai idejas, ko cilvēki nez kādēļ uzskata par cēlām un kuru dēļ iet nāvē. Esmu reālists. Nekad neatdošu savu dzīvību tukšas idejas dēļ. Nerunāsim pašlaik par to. Jūs esat noguris, jūsu nervi saspringti, un jūs neesat spējīgs izlemt. Atpūtieties. Ja jūs ieklausīsities saprāta balsī, katrā ziņā redzēsit, ka man taisnība. Ja jūs atteiksities, jūs gaida ļoti nepatīkama alternatīva… Es jums nedraudu, Art! Es neprasu, lai jūs sadarbotos ar mani kādu augstāku apsvērumu dēļ, es vienkārši ceru, ka jūs spējat saskatīt personisko labumu. — Līgas vadonis nospieda pogu. Durvis atvērās, parādījās Derks Undiss. — Ierādiet princim un viņa līgavai labākās istabas. Apsardzei jābūt drošai, bet nemanāmai. Mazākā necieņas izpausme tiks stingri sodīta.

Derks Undiss klusēdams paklanījās. Gordons paņēma Liānu zem rokas, un viņi izgāja.

17. Nakts

Pēc saules rieta baismīgā citadele atgādināja cietumu. Retie gaismekļi nespēja kliedēt tumsu gaiteņos. Gūstekņiem ierādītās istabas ar greznību neizcēlās. Kailas sienas, primitīvas mēbeles, tumši logu taisnstūri.

Derks Undiss pārspīlēti laipni paklanījās:

—   Brīdinu, durvis tiek apsargātas, Šeit ir viss nepieciešamais.

Virsnieks izgāja. Liāna stāvēja pie loga. Viņa bija tik trausla un

neaizsargāta ka Gordonam aizrāvās elpa.

—   Ja es varētu jūs glābt, atdodot viņiem Iznīcinātāju, es to darītu, — viņš klusi sacīja.

Viņa pagriezās.

—   Nē! Kamēr Šors Kāns šaubās, ir cerība ka tiks atklāta nodevība. Diemžēl pat tad, ja mēs izbēgsim un brīnumainā kārtā tiksim uz kāda kuģa mums nekad neizdosies tikt ārā no Mākoņa.

Mākonis! Tās bija šejienes debesis — tumšas, bez zvaigznēm, nospiedošas. Talarna bija nomodā. Pa ģeometriski taisnām maģistrālēm brauca smagie kravas automobiļi. No kosmiskajām ostām bija dzirdami pērkona dunoņai līdzīgi dārdi.

Gordons atgūlās uz dīvāna viesistabā, nemaz necerēdams, ka varētu aizmigt, bet organisms prasīja savu. Viņu pamodināja mironīgi bāls rits. Liāna sēdēja uz dīvāna malas un bija viegli nosarkusi.

—    Es domāju, ka jūs vairs neguļat, Art. Brokastis gatavas. Šis barojošais šķidrums nemaz nav tik slikts. Pamēģiniet.

Visu garo dienu, kamēr nespodrā saule grūtsirdīgi un negribīgi slīdēja pa zemo debesjumu, viņi gaidīja izsaukumu pie Šora Kāna. Tikai vakarpusē parādījās Derks Undiss ar četriem bruņotiem karavīriem.

—    Vadonis grib jūs redzēt, princi Art. — Ieraudzījis, ka Liāna gatavojas doties līdzi, viņš piebilda. — Vienu pašu. Man žēl, bet tā

pavēlēts.

Iebilst nebija nozīmes. Meitene atkāpās. Gordons piegāja pie viņas un noskūpstīja.

—   Nebaidieties par mani, Liāna.

Ap sirdi viņam bija nelāgi, viņš soļoja aiz Derka Undisa pa citadeles drūmajiem gaiteņiem. Viņš zināja ka Liānu vairs neredzēs. Varbūt tā ari labāk, viņš nodomāja. Labāk lai nāvē zūd visas atmiņas, nekā mūžam nest sev līdzi sāpes par zaudēto un neatgūstamo mīlestību.

Telpa kurā viņi beidzot nokļuva nelīdzinājās Šora Kāna kabinetam. Te bija laboratorija.Virs metāla galda karājās masīvs konuss, kabeļi to savienoja ar kādu sarežģītu aparātu, pie kura drudžaini rosījās divi kalsni mākoņnieki.

Šors Kāns atlaida konvoju un pienāca pie Gordona.

—   Atpūtāties? Lieliski. Ko izlēmāt?

—   Es jau teicu. Es nevaru atklāt Iznīcinātāja noslēpumu.

—    Saprotu, — pēc briža teica Šors Kāns. — Tradīcijas, ieradumi, stereotipi… Tie ir ietekmīgi faktori, dažkārt saprāts ir bezspēcīgs to priekšā. — Viņš piemiedza acis. — Tagad klausieties, Art. Vakar es ieminējos par nepatīkamu alternatīvu, ja jūs atteiksities. Es neielaidos sīkumos, jo cerēju uz jūsu labprātīgu piekrišanu. Tagad es esmu spiests… Klausieties: vai jūs to gribat vai ne, es iegūšu visu nepieciešamo infonnāciju.

—     Ak tad spīdzināšana? — Gordons nosprauslojās. Šors Kāns saviebās.

—    Kādēļ tik rupji, Art? Es esmu pret mocībām. Šī senā metode ir ļoti neestētiska pie tam visai nedroša. — Viņš norādīja uz gados vecāko cilvēku pie aparāta. — Lends Allers, mūsu slavenākais zinātnieks, pirms dažiem gadiem radīja domu nolasītāju, kuru jūs te redzat. Tas nolasa informāciju no smadzenēm: iztausta neironus, sastāda sinaptisko savienojumu shēmas un no šīs fizikālās ainas izloba zināšanas, kādas piemīt objektam. Vēl nebūs pienācis rits, kad ar šī aparāta palīdzību Iznīcinātāja noslēpums būs man rokā.

—   Atkal blefs, — teica Gordons. Šors Kāns pašūpoja galvu:

—     Nē. Varat būt pārliecināts — domu nolasītājs izsūks no jūsu smadzenēm visu, kas tur iekšā. Tiesa ir viena nianse — zondējošie stari dažu stundu laikā sagrauj visas sinaptiskās saites smadzenēs. Seansa beigās cilvēks kļūst par pilnīgu kretīnu.

Gordonu pārņēma stindzinošs aukstums. Neticami, bet pilnīgi iespējams. Nākotnes zinātne! Instruments, kas lasa domas un tajā pat laikā iznīcina smadzenes…

—   Es nevēlētos lietot šo aparātu, — turpināja Šors Kāns. — Jūs man esat vajadzīgs kā nākamais imperators, bet man nav citas iespējas.

Džons Gordons nervozi iesmējās.

—    Gadījums atkal izjauc jūsu nodomus. Es nevaru atklāt jums Iznīcinātāja noslēpumu, jo pats to nezinu.

Šors Kāns pārtrauca viņu ar nepacietīgu žestu:

—  Ko jūs, Art! Jūs taču esat imperatora dēls. Visiem zināms, ka jūs to zināt.

Gordons pamāja.

—   Jā. Tikai es neesmu imperatora dēls. Es esmu cits cilvēks.

Šors Kāns paraustīja plecus.

—   Kā vēlaties. Ļoti žēl. Sāciet!

Gordons, pēkšņa impulsa vadīts, metās virsū diktatoram, bet viens no palīgiem turēja gatavībā paralizatoru. Džons sabruka uz gridas. Juta, kā viņu ceļ uz galda, neskaidri redzēja Šora Kāna aukstās acis.

—   Pēdējo reizi ļauju jums izvēlēties, Art! Dodiet kādu zīmi, un jūs izvairīsities no šī likteņa.

Gordons spēja atbildēt tikai ar niknu skatienu. Viņš vēlreiz saņēma paralizatora triecienu. Mākoņnieki noņēmās ar metālisko konusu virs viņa.

Džonu apņēma nakts.

18. Kārdinājums

Viņš lēnām atguva samaņu. Galva dega kā ugunīs, nāca vēmiens.

Auksts stikls pieskārās pie lūpām, kāds valdonīgā balsī teica:

—   Dzeriet!

Viņš ar grūtībām norija smirdīgu šķidrumu. Kļuva vieglāk, galvassāpes pierima. Beidzot Džons nolēma atvērt acis. Viņš joprojām gulēja uz metāla galda, bet konuss bija novākts.

Viens no zinātniekiem bija noliecies pār viņu. Kāds aplika roku pleciem un palīdzēja apsēsties cietajā krēslā. Redzes lokā parādījās Šora Kāna seja.

—   Kā jūtaties… Džon Goidon?

Viņš sarāvās.

—  Jūs… zināt?

—    Kāpēc tad mēs pātraucām seansu? — Šors Kāns saviebās. — Zvēru pie Debesīm, kaut kas neticams! Domu nolasītājs nemelo, bet es tā cerēju! Tik daudz pūļu, un viss velti! Kas varēja iedomāties, ka Arta Ama ķermenī dzīvo cilvēks no mežonīgās pagātnes?

Tātad Šors Kāns zina! Džons Gordons mēģināja koncentrēties. Pirmo reizi atklāta vina viltvārdība Ar ko tas draud?

Šors Kāns nemierīgi staigāja šurpu turpu.

—  Imperatora dēla ķermenī! Tik daudz pūļu! Neticami!

—    Vai aparāts nepateica, kā tas notika? — piesardzīgi pajautāja Gordons. Līgas vadonis pamāja.

—   Jā, mēs visu zinām. Ak, šis Arts Ams! Pagātnes pētnieks! Tādā brīdī, kad Impērija briesmās! Velns parāvis, kāpēc jūs klusējāt? Jā, jūs mēģinājāt ko teikt, tikai es neticēju. Zvēru pie Debesīm, ka neviens nebūtu ticējis! — Viņš skraidīja pa laboratoriju, lūpas kodīdams. — Džon, jūs esat sagrāvis visus manus plānus. Es taču biju pārliecināts, ka Iznīcinātāja noslēpums man jau rokā! — Diktators pacēla sažņaugtu dūri. — Neiespējami…

Spēki atgriezās, un Džons Gordons saspringti domāja. Situācija mainījusies, radusies iespēja. Jā! Gordonam likās, ka viņš to redz. Piešķīris balsij neapmierinātības izteiksmi, viņš sacīja:

—   Jūs esat vienīgais, kas izdibinājis patiesību. Pārējos es aptinu ap pirkstu. Ebasu Amu, Džalu Amu, princesi… Tagad viss vējā.

Šors Kāns viltīgi piemiedza acis.

—   Liekas, jums iepaticies būt par princi?

Gordons rūgti iesmējās.

—     Kam tas nepatiktu? Tur, savā laikmetā, es nebiju nekas. Demobilizēts kareivis… Šeit es kļuvu par Galaktikas dižākās valsts karaliskās ģimenes locekli. Tāda pārvērtība katram būtu pa prātam.

—    Arts Ams taču mainīsies atpakaļ, — atgādināja Šors Kāns. — Jums nāksies aizmirst šo īslaicīgo triumfu.

—   Kāda velna pēc? — nicīgi nošņāca Gordons. — Es taču neesmu galīgs idiots.

Līgas vadonis vērīgi skatījās uz viņu.

—   Tātad jūs gribējāt viņu piekrāpt?

—   Vai tikai jūs negribat man lasīt morāli? — aizs viļās Gordons. — Jūs pats būtu darījis tieši tāpat! Tagad es esmu šeit kā viena no pirmajām personām Visumā, varu apprecēt visbrīnišķīgāko meiteni, kādu jebkad esmu redzējis. Tam ceļā stāv vienīgi kaut kāds muļķīgs solījums. Ko jūs darītu manā vietā?

Šors Kāns smējās.

—    Džon Gordon, jūs man patīkat! Zvēru pie debesīm, ari tajos pirmatnējos laikos dzima apbrīnas vērti cilvēki! — Viņš uzsita Gordonam pa plecu. — Galvu augstāk, Džon, neskumstiet! Jā, es tagad zinu jūsu noslēpumu, bet neviens cits to neuzzinās. Lends Allers un viņa asistents neizpļāpāsies, varat būt drošs. Jūs vēl būsit princis!

—   Jūs gribat teikt, ka nenodosit mani?

—   Tieši tā, — pamāja Šors Kāns. — Mēs vēl būsim noderīgi viens otram.

Gordons juta, kā saspringti strādā diktatora spēcīgais intelekts, tas atspoguļojās melnajās acīs. Būs grūti, gandrīz neiespējami piekrāpt Galaktikas visviltīgāko sazvērnieku. Bet, ja Džons zaudēs, Liānas dzīvība un Visuma liktenis karāsies mata galā.

Šors Kāns palīdzēja viņam piecelties, un viņi izgāja no laboratorijas. Derks Undiss blenza tā, it kā Gordons būtu piecēlies no miroņiem. Vadonis aizbildnieciski smaidīja.

—   Viss kārtībā, Derk. Princis Arts ir mans jaunais sabiedrotais.

Šora Kāna personiskie apartamenti bija tikpat pieticīgi kā kabinets.

Cieti krēsli, kaila grīda, blakus istabā stāvēja vienkārša saliekama gulta.

—    Nožēlojams midzenis, nepiemērots Mākoņa pavēlniekam, vai ne? — Šors Kāns izsmējīgi teica — Bet uz padotajiem tas atstāj vajadzīgo iespaidu. — Viņš norādīja Gordonam uz krēslu. — Tomēr neticami! Sarunāties ar atnācēju no tālās pagātnes! Kāds bija šis jūsu laikmets, kad neviens vēl nebija atstājis mazo Zemi?

Gordons paraustīja plecus.

—   Liekas, starpība nav liela. Tie paši kari un konflikti. Cilvēki nav būtiski mainījušies.

Līgas vadonis saprotoši pamāja.

—   Pūlis ir un paliek pūlis. Atkārtojas viens un tas pats. Daži miljoni cilvēku, kas ielaižas tuvcīņas jezgā uz jūsu Zemes, jeb tūkstošiem zvaigžņu pasauļu, kas mūsdienu Galaktikā cīnās cita pret citu… Jūs man patīkat, Džon Gordon. Nevienam nav zināms, ka jūs esat viltvārdis. Tātad tas nav būtiski. Visa Galaktika uzskata jūs par Artu Amu. Būtībā jūs esat ievērojami izdevīgāks partneris nekā īstais princis, jums nepiemīt iedzimta lojalitāte pret Impēriju. Tātad pēc Mākoņa uzvaras jūs būsit imperators.

Gordons juta triumfa dzirksti. Diktators uzskatīja viņu par godkārīgu avantūristu. Tieši uz to viņš cerēja. Džons notēloja samulsumu:

—   Imperators? Es, Džons Gordons?

—   Visas Galaktikas valdnieks! — Šors Kāns pacēla balsi. — Kādas galvu reibinošas perspektīvas! Jums būs viss, ko vēlaties. Bagātība vara, greznība vispārēja pielūgsme! Un līdzās sieva — brīnišķīgā princese Liāna.

Gordonam sāka likties, ka vina smalki izdomātais, viltīgais plāns ir muļķīgs. Kādēļ izlikties? Tas, par ko runā Šors Kāns, ir gluži reāli. Viņš, kaut ari formāli, tomēr būs Galaktikas titulētākais augstmanis. Valdnieks pār tās zvaigžņu un planētu miljoniem! Bet pats galvenais — Liāna vienmēr būs līdzās.

Vienīgais, kas jādara, — jāpāriet Mākoņa pusē. Un kādēļ gan ne? Vai viņš būtu devis uzticības zvērestu Impērijai?

Diktators turpināja savu sakāmo, bet Gordons neklausījās. Vilinošā iekšējā balss čukstēja runāja kliedza.

19. Galaktikas noslēpums

Dzīvot nepārtrauktos melos! Mūžīgi spēlēt svešu lomu, zināt par savu nodevību. Kā lai skatās iemīļotās acīs… Nē! Ir ideāli, kurus cilvēks nedrīkst nodot. Gods un pašcieņa nav tukši vārdi. Varbūt Šoram Kānam, bet viņš taču nav Šors Kāns.

—   Manuprāt, jūs apmulsāt, — teica diktators. — Veltīgi. Galu galā mēs varam iztikt bez Iznīcinātāja. Korbulo pratīs izdarit tā, lai tas netiktu lietots. Ebasu Amu viņš neitralizēja. Kas par cilvēku ir Džals Ams?

—   Tās ir jūsu problēmas, — stingri noteica Gordons. — Es domāju par savām. Jūs gribat padarīt mani par imperatoru, taču jūsu Līga mani nepieņems bez Iznīcinātāja.

Šors Kāns sadrūma.

—   Nesaprotu.

—   Mākoņnieki uzskata mani par Artu Amu, — paskaidroja Gordons.

—   Viņi jautās: ja viņš ir kopā ar mums, kādēļ neatklāj noslēpumu?

—   Nolādēts! — nolamājās diktators. — Šis velna Iznīcinātājs traucē mums uz katra soļa.

—    Starp citu, kas tas ir par ieroci? — pajautāja Gordons. — Es esmu spiests tēlot zinošu cilvēku, bet man nav par to ne mazākās jēgas.

—   Nevienam nav jēgas, — vilcinādamies atbildēja Šors Kāns. — Ir leģenda. Pirms diviem tūkstošiem gadu Galaktikai uzbruka atnācēji no Magelāna mākoņiem. Viņi sagrāba vairākas planētu sistēmas. Tad dižais imperators Brenns Bīrs, kurš bija ari ievērojams zinātnieks, izmantoja pret viņiem kaut kādu dīvainu ieroci. Tas esot iznīcinājis ne vien magelāniešus, bet ari viņu okupētās sistēmas. Tas vēl nekas — visai Galaktikai draudēja briesmas. Ieroci, kurn lietoja Brenns Bīrs, sauc par Iznīcinātāju, bet diemžēl nevienam īsti nav zināms, kāds tas ir. Pašlaik vienīgais cilvēks, kurš to zina, ir Džals Ams, bet mēs viņam nevaram piekļūt.

—   Ir vēl viens cilvēks, — teica Gordons. — īstais Arts Ams.

—     Viņš taču ir tālā pagātnē, jūsējā ķermenī… — diktators saminstinājās. — Liekas, jums kaut kas prātā. Runājiet!

Gordons iekšēji koncentrējās, cenzdamies, lai viņa vārdi skanētu pārliecinoši. No tā, kā tos uztvers Šors Kāns, bija atkarīgs viņa neskaidrais, gandrīz nereālais bēgšanas plāns.

—    Arts pateiks visu, ko mums vajag — pārliecinoši teica Džons.

—    Laboratorijā uz Zemes ir iekārtas, ar to palīdzību es varu nodibināt kontaktu ar viņu. Pieņemsim, es varētu teikt: Šora Kāna cilvēki saņēmuši mani gūstā. Par manu brīvību un jūsu atgriešanos ir jāmaksā. Viņi prasa ziņas par Iznīcinātāju.

Kā jūs domājat, ko viņš darīs? Šeit ir vina pasaule, Trūnā viņu gaida mīļotā sieviete… Viņš ziedos visu, lai varētu atgriezties.

Iestājās klusums, Šors Kāns domīgi skatījās uz viņu un iesaucās:

—   Zvēru pie Debesīm, tas iedarbosies! Un tālāk?

—    Es gluži vienkārši pārtraukšu sarunu. Lai dzīvo vesels manā laikā un manā ķermenī. Laba dāvana, jums tā nešķiet?

—   Es vēlreiz saku, Džon, jūs esat īsts cilvēks! — Šors Kāns smējās un atkal sāka staigāt pa istabu. — Tikai kā nogādāt jūs uz Zemes? Tajā apgabalā ir pilns ar Impērijas patruļām. Korbulo nevarēs attīrīt veselu rajonu, tas var izsaukt aizdomas… Labi, nāksies sūtīt spoku. — Uztvēris Gordona neizpratnes pilno skatienu, diktators paskaidroja. — Tas ir vieglais kreiseris ar jaudīgām atomiekārtām. Ekranējošs lauks atstaro visus elektromagnētiskos starus un padara to neredzamu. Enerģijas patēriņš, tiesa gan, ir milzīgs, mēs varam rēķināties tikai ar kādām divdesmit vai trīsdesmit stundām drošībā. Bet vairāk ari nevajadzēs. Nolemts. Kuģi komandēs Derks Undiss. Domāju, nav nepieciešams, lai viņš zinātu patiesību par jums. Viņa uzdevums būs nogādāt jūs uz Zemes un atpakaļ. Piecas dienas turp, piecas atpakaļ, viena diennakts uz Zemes…

Gordons atcerējās virsnieka nicinošo sejas izteiksmi un triumfa dzirkstis viņa acīs. Acīm redzot, Derks Undiss viņu neieredz. Tik daudz laika būs jāpavada šī fanātiķa sabiedrībā…

—  Tātad lidojuma laikā mani apsargās? Jūs man neuzticaties?

—   Kāpēc lai es to darītu? —jautri iebilda Šors Kāns. — Es nevienam neticu. Cita lieta ka mūsu intereses droši vien sakrīt… Bet man vajag garantijas. Derks Undiss un vēl daži uzticami cilvēki būs jums līdzās.

Gordons piespieda sevi bezkaislīgi pamāt.

—    Paldies par atklātību, bet arī es lāgā neticu jūsu vārdiem, tādēļ bez Liānas nelidošu. Es viņu mīlu un netaisos atstāt šeit jums par prieku.

—   Fomalgautas princese? Jūsu līgava? — Šora Kāna acīs pavīdēja ironisks smaids. — Tā laikam ir jūsu vājā vieta Džon! Nomierinieties, manās acīs visas sievietes ir vienādas. Riskēt ar visu smukas sejiņas dēļ… Nē. Bet, ja jūs esat greizsirdīgs, lai dodas pastaigas braucienā Tikai kā jūs viņai to paskaidrosit?

—    Teikšu, ka jūs dāvāsit mums brīvību apmaiņā pret vērtīgiem zinātnes faktiem, un pēc tiem mums jādodas uz Zemi.

—   Lieliski, — pamāja Šors Kāns. — Likšu tūlit pat sagatavot kuģi. Lai jums veicas, Džon Gordon, un laimīgu atgriešanos. — Viņa acis mirdzēja. — Tad es pasludināšu, ka Iznīcinātāja noslēpums ir mūsu rokās, ka Arts Ams ir mūsu sabiedrotais, došu ziņu Korbulo un celšu visu Līgu uzbrukumā.

Gordons piecēlās.

—     Man nepieciešams nedaudz atpūsties. Tāda sajūta it kā būtu izkļuvis no gaļasmašīnas.

Šors Kāns iesmējās.

—    Tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko pēc pāris stundām būtu izdarijis domu nolasītājs. Ak, kāds likteņa pavērsiens! Būt nevis nožēlojamam kretīnam, bet gan Galaktikas valdniekam. — Diktatora seja uz bridi kļuva stinga un cieta kā tērauds. — Tikai neaizmirstiet — pavēles došu es.

Gordons vīrišķīgi izturēja viņa nogaidošo skatienu.

—    Ja es to aizmirsīšu, tad neko neiegūšu. Ja jūs gāzīs, ari mans liktenis būs izlemts. Tātad varat uz mani paļauties.

—   Liekas, mēs katrā ziņā sapratīsimies, — nosmīnēja diktators un nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās Derks Undiss. — Pavadiet princi un nekavējoties atgriezieties. Saņemsit pavēles.

Liāna sagaidīja Gordonu tā, it kā nebūtu cerējusi viņu ieraudzīt. Viņa saņēma Džona rokas, acis mirdzēja.

—   Art, kā jūs jūtaties? Es tā baidījos…

Viņa mīlēja Džonu. To varēja redzēt. Ari viņa jūtas laikam atspoguļojās sejā, jo Liāna nosarka un nedaudz atkāpās.

—   Nekas, — teica Gordons, apsēzdamies neērtajā krēslā. — Tiesa es nobaudīju Mākoņa zinātnes sasniegumus, tas nebija sevišķi patīkami.

—   Viņi jūs spīdzināja! Piespieda izstāstīt Iznīcinātāja noslēpumu!

Viņš pašūpoja galvu.

—     Nē. Es pārliecināju Šoru Kānu, ka jānokļūst laboratorijā uz Zemes, lai iegūtu informāciju. Lidojam jau rit.

—  Jūs gribat viņu pārspēt viltībā? Vai jums ir kāds plāns?

—   Ak vai! Ja būtu… — nopūtās Gordons. — Mēs aizlidosim no

Mākoņa tas ari viss. Pārējo nevar paredzēt. Man jāizdomā, kā lai aizbēg

no kuģa un jāpaziņo brālim par Korbulo nodevību. Vienīgais, ko es 60 varu iedomāties, — jāsabojā kreiseris tā, lai to varētu sagūstīt patruļa. Bet kopā ar mums lido šis Derks Undiss, viņu piekrāpt nebūs viegli.

Liānas acīs mirdzēja ticība un drosme.

—   Jūs kaut ko izdomāsit, Art. Es zinu, jūs izdomāsit!

Nākamajā dienā no Talarnas kosmiskās ostas startēja kreiseris-spoks.

20. Dumpis uz kuģa

Derks Undiss pavadīja viņus līdz "Dendras" vidējam klājam.

—   Jūsu kajītes. Jūs paliksit šeit visu lidojuma laiku.

—    Nē! — paziņoja Gordons. — Princese nejūtas vesela, viņa nedrīkst sēdēt ieslēgta. Mēs atsakāmies sadarboties, ja mums neļaus pastaigāties.

Virsnieks Šaubījās. Varēja redzēt, ka viņam negribas traucēt vadoni tik nesvarīgā lietā.

—   Labi, atļauju pastaigāties pa gaiteni divas reizes dienā.

Durvīs noskrapstēja atslēga. Liāna pajautāja:

—     Vai jūs kaut ko esat izdomājis, Art? Atklāti sakot, nemaz nejūtos tik slikti šajā istabā.

—     Es gribu, lai kāda patruļa pievērstu mums uzmanību, — skaidroja Gordons. — Tādēļ mums vajag kaut minimālu rīcības brīvību.

Nākamajās stundās viņu sarunas traucēja vienīgi ģeneratoru vienmērīgais troksnis. "Dendra", kosmisko viesuļu šūpota, spraucās caur mikrometeorītu blīvo spietu. Lidodams ārā no Mākoņa, kreiseris- spoks ik bridi mainīja kursu. Pēc diennakts viņi iznira atklātā kosmosa telpā. "Dendra" uzņēma ātrumu. Priekšā mirgoja nepazīstami zvaigznāji, starp tiem izcēlās majestātiskais Oriona miglājs.

—     Viņi grib apiet Ārējā Kosmosa Marķizātus, lai pēc tam pagrieztos uz Sauli, — minēja Liāna.

—    Pa sētas durvīm iebraukt Impērijā, — norūca Gordons. — Cik daudz patruļu mums varētu gadīties ceļā tik tuksnesīgā rajonā?

—   Trīs četras, ne vairāk. Derks Undiss viegli izvairīsies no tām — "aptumsīs".

Gordona skatiens neviļus griezās turp, kur vajadzēja būt

Kanopusam. Liāna sadrūma:

—   Vai jūs domājat par Memu?

—     Nē. Par nodevēju Korbulo, kurš alkst pēc iespējas ātrāk nogalināt manu brāli. To mēs nepieļausim.

Kad pagāja trīs diennaktis, viņš vairs nebija par to pārliecināts. "Dendra" jau lidoja apkārt Oriona miglājam. Pēc tam gluži tuvu atradās Saule un Zeme.

Divas reizes ieslēdzās trauksmes signāls: radari konstatēja Impērijas patruļu. Abas reizes debesis aiz iluminatoriem pēkšņi ietina bieza krēsla.

Kad tas notika pirmo reizi, Gordons izbijās. Liāna paskaidroja:

—   Ieslēgts ekrāns. Mēs esam "aptumšojušies".

Gordons saprata. Ģeneratoru skaļā svilpoņa nozīmēja, ka ieslēgts ekranējošais lauks. Tas atvairija visus gaismas, radaru un jebkurus citus starus, tātad kreiseris kļuva neredzams. Ģeneratori apakšējā klājā gandrīz stundu rēca kā traki. Kuģis lidoja pēc inerces, droši vien ekrānam bija vajadzīga gandrīz visa dzinēju jauda. Tas vēlreiz atkārtojās, kad "Dendra" tuvojās Oriona miglāja rietumu malai. Miglāja lepnais starojums tagad klāja pusi debess. Pirms aptumšošanas Gordons bija novērojis miglājā daudzas spožas, ļoti karstas zvaigznes. To izstarotais siltums un gaisma lika mirdzēt gāzēm un putekļiem.

Trešo reizi trauksmes signāls atskanēja, kad gūstekņi, bruņota sarga pavadīti, pastaigājās gaitenī. Mākoņnieks iesaucās:

—   Aptumšošana! Atpakaļ kajītēs!

Gordons pieliecās tuvāk Liānai:

—   Kad būsim pie kajītes, izliecieties, ka krītat ģībonī.

Viņa tikai paspieda Džona roku. Karavīrs nāca aizmugurē, turēdams roku uz atompistoles. Pie kajītes Liāna sagrīļojās un ķēra pie sirds.

—   Man ir slikti, Art!

—    Nu ko es jums teicu! — Gordons balstīja meiteni un nikni uzbrēca sargam. — Palīdziet taču!

Virsnieks bija saņēmis pavēli — aptumšošanas gadījumā nekavējoties dabūt viņus atpakaļ kajītē. Militārā centība viņu iegāza. 62

Viņš noliecās pār Liānu. Gordons tūlīt pat atlaida meiteni, jāva tai noslīgt uz grīdas un saķēra sarga pistoles maksti. Ierocis nonāca viņa rokās ātrāk, nekā mākoņnieks saprata, kas notiek. Gordons ar pistoles spalu spēcīgi iesita sargam pa deniņiem. Virsnieks nokrita beigts.

—   Liāna! — čukstēja Gordons. — Ātrāk!

Viņi ienesa ķermeni kajītē. Gordons tam rāva nost apģērbu.

—     Kaut kur līdzās ir Impērijas kuģis. Es gribu sabojāt aptumšošanas iekārtas. Riskēsim?

Viņas pelēkās acis iemirdzējās.

—   Jā, Art! Runa ir par visas Galaktikas nākotni.

—     Palieciet šeit, — viņš pavēlēja un vilka mugurā melno mundieri. Iebāza atompistoli makstī un izslīdēja gaitenī.

"Dendra" uzmanīgi virzījās pašas radītajā tumsā. Gaitenis bija tukšs. Apkalpe atradās savās vietās atbilstoši militārajam reglamentam.

Gordons steigā kāpa lejā pa šauro trapu. Apakšējā stāvā bija tumšs, visas durvis līdz galam vaļā. Pie aparātiem sēdēja divi virsnieki un četri kareivji. Visu sienu aizņēma panelis ar elektroniskām lampām, to baltā gaisma nemitīgi pulsēja. Gordons pacēla pistoli. Viens no virsniekiem pagriezās un ieraudzīja viņa seju. — Tas ir Arts Ams! — viņš iesaucās un ķērās pie atomšautenes. Gordons nospieda mēlīti. Viņš mērķēja panelī, bet no atsitiena pistole salēcās nepieradušajā rokā, un lode ieurbās griestos. Gordons nokrita uz grīdas. No virsnieka šāviena aizdegās durvju aile.

Gordons vēlreiz izšāva. Šoreiz atomlode sprāga mērķī. Violetas liesmas pārņēma paneli. Sprādzieni sekoja cits citam, istaba pārvērtās uguns ellē. Gordons atkāpās gaitenī. Tumsu aiz iluminatoriem pēkšņi nomainīja skaidras, zvaigžņotas debesis.

—   Ekrāns bojāts! — kliedza balss skaļrunī. — Gatavoties kaujai!

21. Cīniņš kosmosā

Gaiteņa galā parādījās Līgas karavīri. Gordons notēmēja.

Pustumsu pāršķēla uzliesmojumi. Vairāki cilvēki nokrita. Taču pēc kāda brīža pistole apklusa, beidzās lādiņš. Karavīri metās Gordonam virsū.

Pēkšņi debesis aiz iluminatoriem uzliesmoja. "Dendras" korpusu pārņēma nedabīga vibrācija. Krakšķēja apšuvums, svilpa izplūstošais gaiss. Ar troksni izbīdījās automātiskās starpsienas.

Starp Gordonu un uzbrucējiem izauga necaurejama siena.

—    Visi savās vietās! Uzvilkt skafandrus! — skaļruņos skanēja Derka Undisa komanda. — Mums uzbrūk ienaidnieka kreiseris!

Skanēja trauksmes zvani, kauca sirēnas. Kuģa atomieroču zalves varēja just pēc atsitienu grūdieniem. Tālu melnajā izplatījumā Gordons redzēja uzliesmojošus un zūdošus gaismas punktus.

Divkauja kosmosā! "Dendru" vairs nesargāja ekrāns, un tā parādījās patruļas kreiserim kā negaidīts mērķis. Tas nekavējoties atklāja uguni, bet ari "Dendra" nepalika parādā. j

Gordons atcerējās par Liānu un uzrāpās pa trapu līdz vidējam klājam. Meitene izskrēja pretim, bāla taču saglabājusi savaldību.

—   Es atradu skafandrus! Ātrāk, Art!

Viņi atgriezās kajītē un ielīda skafandros. Tie bija metalizēti, ar apaļām, caurspīdīgām ķiverēm. Automātiski ieslēdzās skābekļa padeve. Radiofonā atskanēja Liānas balss:

—   Liekas, patruļa grasās sasist mūs smalkās druskās!

Gordons pieplaka iluminatoram. "Dendra" nepārtraukti

manevrēja, izvairīdamās no šāviņiem, un vienlaikus atšaudījās. Attālums bija tik milzīgs, ka jaudīgo atomlādiņu sprādzieni līdzinājās gaismas punktiem.

Debesis atkal apžilbinoši uzliesmoja — pavisam tuvu sprāga lādiņš. "Dendra" nodrebēja sprādziena vilnī. Gordons un Liāna nokrita uz grīdas. Dzenošo turbīnu troksnis kļuva krietni vājāks. Atkal bija dzirdams, kā izbīdās automātiskās starpsienas.

—   Trāpījums mašīntelpā! — radiofonā kāds iekliedzās. — Strādā tikai divi ģeneratori!

—   Turieties! — atbildēja Derka Undisa noteiktā balss. — Tūlīt mēs viņiem parādīsim. Man ir kaut kas padomā…

Gordons atcerējās Šora Kāna vārdus par jauno, slepeno ieroci, no kura nav iespējams izsargāties. Acīmredzot viņi taisās to izmantot. Tas jāpatur prātā, atkal jaunas rūpes…

—   Pašlaik viņi mums nepievērš uzmanību, Liāna! Mums jāatrod glābējkuteris.

—   Esmu gatava, Art!

—   Tādā gadījumā ejam.

Viņi ilgi skrēja pa tukšajiem gaiteņiem. "Dendra" stipri vibrēja. Starpklājā pie lielgabaliem skafandros tērptie artilēristi bija pilnībā nodevušies kaujai un neko nemanīja. Viņi nokļuva sānceļā pie slūžas, kas veda uz glābējkuteri. Beidzot! Gordons saķēra sviru.

—   Liāna kā atvērt lūku?

Viņa ari pamēģināja — nekā.

—   Slēdzene bloķēta! Droši vien kuteris bojāts…

—   Nekas, atradīsim citu, — viņš pārliecināti sacīja.

"Dendra" šūpojās, krakšķēja savienojumu vietas un starpsienas.

Ārpusē cits pēc cita apžilbinoši sprāga šāviņi. Pēkšņi radiofonā atskanēja Derka Undisa triumfējošā balss:

—     Piešaude beigusies, viņu koordinātes skaidras! Visiem stobriem, uguni! Trāpīts!

Iluminatorā blakus slūžām Gordons ieraudzīja tālu uzliesmojumu. Tas vairs nebija punkts, bet spoža zvaigzne, kas iedegās un tūlīt pat apdzisa.

Gaitenī izskrēja divi virsnieki.

—   Te tie ir! — pirmais sauca, ķerdamies pie pistoles. Gordons metās viņam virsū. Kuģis atkal noraustījās, un viņi aizvēlās pa grīdu, cenzdamies izraut viens otram ieroci.

Tuvojās vēl citas balsis, Gordons sajuta daudzu roku tvērienu. Viņu rupji nostādīja uz kājām. Tepat stāvēja arī Liāna, viņus aplenca kāds desmits karavīru. Visus komandēja Derks Undiss, viņa seja caurspīdīgajā ķiverē bija trakumā izķēmota.

—    Nodevējs! — viņš izspieda caur zobiem. — Es brīdināju Šoru Kānu, ka nedrīkst uzticēties imperatora atvasei.

—   Abus pie sienas! — kāds pieprasīja. — Viņu dēļ mēs gandrīz nokļuvām viņā saulē.

—    Nē, — atcirta Derks Undiss. — Atgriezīsimies Mākonī, un lai vadonis pats izlemj.

—   Atgriezīsimies? — iebilda cits virsnieks. — Ekrāns nestrādā, pēdējie divi ģeneratori tikko elpo, glābējkuteri bojāti. Patruļa noteikti būs ziņojusi par sadursmi. Šeit ir Impērijas telpa. Nepaies ne diennakts, kad šis sektors būs pilns ar kuģiem.

Derks Undiss kā vilks atņirdza zobus.

—    Zinu. Un vēl es zinu, uz kurieni lidot. — Viņš ar pirkstu norādīja iluminatorā uz samērā tuvu vara krāsas zvaigzni, kas mirdzēja caur Oriona miglāja dūmaku. — Pie šīs saules ir neapdzīvota planēta. Tur mēs paslēpsimies un izsauksim palīgus.

—   Kartēs taču parādīts, ka sistēma atrodas putekļu ciklona centrā. Ar divām turbīnām mēs netiksim cauri.

—    Virpulis pats mūs aiznesīs, — atteica Derks Undiss. — Un glābējkuģim tas nav šķērslis. Lidojam turp maksimālā ātrumā, cik to spēj mūsu ģeneratori, enerģiju glabāsim tikai sakariem ar Talarnu. Un šos divus sasiet un nenolaist acu no viņiem. Rīkojieties, Lin Kail!

22. Oriona miglājs

Gūstekņus iegrūda vienā no veselajām kajītēm, iespieda amortizētos grozāmajos krēslos un piesēja. Virsnieks aizgāja, atstādams pie viņiem bruņotu sargu.

Gordons pagrieza savu krēslu pret Liānu.

—   Es centos, kā labāk, — viņš klusi teica, — bet visu sabojāju. Viņa mēģināja smaidīt sevišķi drosmīgi.

—     Tas bija nepieciešams. Mēs vismaz izjaucām Šora Kāna plānus.

Tomēr Gordons saprata, ka viss velti. Viņš bija panācis tikai to, ka mākoņniekiem skaidri zināms: viņš ir ienaidnieks. Tagad neizdosies brīdināt Trūnu par nodevību. Viņus ar Liānu atkal nogādās Mākonī, diktatora ķetnās.

Es to nepieļaušu, Gordons nozvērējās. Vispirms es piespiedīšu viņus nogalināt mūs.

Vairākas stundas ģeneratori pārpūlē rēca, tērēdami pēdējos enerģijas krājumus. Pēc tam tie apklusa, un sākās brīvs kritiens. Drīzumā "Dendra" ieslīdēja miglāja blāvi mirdzošajā dūmakā.

Laiku pa laikam zvaigžņu kuģa korpuss draudīgi nokrakšķēja.

Vēl pēc dažām stundām kuģi sāka stipri kratīt: viņi bija nokļuvuši putekļu straumēs un virpuļos. Šūpošanās kļuva spēcīgāka, un likās, ka "Dendra" tūlīt salūzis gabalos. Atskanēja apdullinošs troksnis un skaļa šņākoņa.

—    Tur izplūst gaiss, — čukstēja Liāna. — Bez skafandriem mēs aizietu bojā…

Ari bez visa tā nāve bija līdzās: nevadāmo kuģi mētāja kā atvarā, tomēr tas virzījās uz mērķi. Tuvojās planēta. Iluminatorā parādījās duļķaini dzeltena, dūmakā tīta lode. Nodārdēja Derka Undisa pēdējā pavēle:

—   Visi amortizētājos! Bīstama nosēšanās!

Karavīrs, kas sargāja gūstekņus, piesprādzējās brīvajā krēslā. Apšuvuma plaisās pastiprinājās šņākoņa. Kuģis iegāja planētas atmosfērā. Gordons paguva ievērot necaurejamus dzeltenus džungļus, kas traucās pretim. Dzinēji atkal iekaucās, cenzdamies bremzēt kritienu. Pēc tam bija briesmīgs trieciens, un iestājās tumsa.

Kad Gordons atjēdzās, viņš vispirms sadzirdēja Liānas satraukto čukstu:

—   Art, vai jūs esat ievainots?

—   Nē, — ar grūtībām atbildēja Gordons, paskatīdamies apkārt. — Liekas, mēs esam nosēdušies…

"Dendra" vairs nebija nekāds kuģis. Šai izkropļota metāla kaudzei lidojumi bija beigušies uz visiem laikiem. Pa caurumu sienā lauzās iekšā kodīga vara krāsas gaisma, varēja redzēt augstus kokus, to platās dzintarainās lapas auga taisni no stumbriem. Zeltaini putekļi virmoja metāliskajā saules gaismā, un dīvaini plēvspārņu putni slīdēja pār džungļiem.

Kajītē ieskatījās Lins Kails — bez ķiveres, melnajā virsnieka mundierī.

—   Novelciet viņiem skafandrus, — viņš deva pavēli vairākiem karavīriem. — Pēc tam atkal sasieniet, un bez jebkādas bijības!

Bez skafandra Gordons jutās labāk. Gaiss bija nepazīstamu, asu smaržu pilns, tomēr elpot varēja viegli. Pretī viņu kajītei atradās sakaru mezgls. Pēc kāda laika no turienes varēja dzirdēt raidītāja pīkstoņu un Derka Undisa balsi:

—   Talarna atbildiet! Runā "Dendra"! Atbildiet!

—   Varbūt mūsējie pārtvers raidījumu? — čukstus jautāja Liāna.

—   Diez vai. Viņš droši vien lieto kādu slepenu frekvenci.

Lēni un uzmanīgi Gordons sagrieza krēslu. Cauri plaisai viņš tagad redzēja Derku Undisu un operatoru, kas veltīgi lūdza palīdzību savam štābam. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņi atslēdza enerģiju un aizgāja. Atgriezās pēc kādām divām stundām. Sakarnieks rūpīgi noregulēja raidītāju un nospieda vairākus slēdžus.

—   Nenoklīstiet no viļņa — Derks Undiss viņu brīdināja. — Ja nolādētās Impērijas žurkas pārtvers kaut vienu vārdu, viņi mūs tūlīt nopeilēs.

Atkal atskanēja izsaukums. Šoreiz Talarna atsaucās.

—    Šeit "Dendra"! — priecīgi iekliedzās virsnieks. — Nevaru ieslēgt telestereo, trūkst enerģijas. Dodu pazīšanās kodu…

Viņš nodiktēja garu skaitļu virkni, tad paziņoja planētas telpiskās koordinātes un īsumā ziņoja par kauju.

Uztvērējā bija dzirdama Šora Kāna skanīgā balss:

—   Pateicos par dienestu, Derk. Nebiju domājis, ka princis ir tik dumjš. Nekrītiet izmisumā, Līga nepametīs savus varoņus. Tūlīt pat izsūtīšu vēl vienu spoku. Gaidiet, tas drīz ieradīsies. Necentieties vairs nodibināt sakarus. Nevar pieļaut, lai pretinieks uzostu jūsu atrašanās vietu.

—    Klausos, kungs! — izsaucās Derks Undiss. — Ja es pareizi sapratu, Artu Amu uz Zemi nevedīsim.

—     Nekādā gadījumā! — smējās Šors Kāns. — Galvenais uzdevums — sargāt viņus, lai neizbēg. Jums jānogādā viņi Mākonī dzīvi vai miruši. Labāk dzīvi — te viņus gaida sirsnīga uzņemšana…

Gordons sastinga izdzirdis šos vārdus. Liāna uzmeta viņam ātru skatienu, bet neko neteica. Mākoņnieki līksmoja. Kā nu ne, drīz 68 naks palīdzība! Nedaudz velak Gordons dzirdēja, ka Derks Undiss dod pavēles nostādīt apkārt kuģim sargposteņus.

23. Gumijas cilvēki

Vara saule slīga lejup, un dzeltenos krūmājus apņēma rūsgana migla. Jūtamāka kļuva meža miklā elpa. Nakts bija skaidra kā pilnmēness laikā: debesu vietā šeit bija Oriona miglājs, un tā aukstais mirdzums klājās pār drūmajiem džungļiem un sasistā kuģa atliekām.

Drīz pēc saules rieta krūmos bija dzirdams attāls, stiepts kliedziens. Tā bija dzīvnieciska rīkles skaņa bet tajā varēja saklausīt ari dīvainu, saprātīgu, gandrīz cilvēcisku aicinājumu.

Liāna galīgi nodrebinājās.

—    Par šīm tālajām pasaulēm stāsta briesmīgas lietas, Art. Reti kurš kapteinis iedrošināsies doties putekļu ciklonā.

Gordons izklaidīgi pamāja. Viņu saistīja cita problēma. Nosēšanās laikā bija ieplīsis metāla parocenis, pie kura piesieta viņa labā plauksta. Plaisai bija asas, augšup paceltas malas. Šobrīd viņš berza pret tām izturīgo plastika siksnu. Diez vai kas izdosies, tomēr tā ir kaut kāda nodarbošanās. Viņš centās, līdz nogura muskuļi. Uzmācās smags miegs.

Pret rītu viņus pamodināja jauns šausminošs, neartikulēts kliedziens krūmājos. Pagāja diena, nakts un vēl viena diena. Sūtņi no Mākoņa nerādījās. Trešajā naktī sākās šausmas.

Tūlīt pēc tumsas iestāšanās viens no sargkareivjiem iebrēcās, pēc tam atskanēja šāviens.

—   Kas noticis? — uzsauca Derks Undiss.

—    Kaut kādi cilvēkiem līdzīgi radījumi, bet viņi izkusa, tikko es izšāvu, — atsaucās balss. — Izzuda kā vīzija.

—   Atkal! — pārbijusies kliedza trešā balss. — Viņi uzbrūk!

Atomšauteņu zalve pāršķēla tumsu. Derks Undiss izkliedza

pavēles. Liāna pagrieza krēslu pret iluminatoru.

—   Art, skatieties!

Uz kuģa pusi skrēja desmitiem cilvēkveidīgu būtņu. Tādi varētu

izskatīties milzīgi gumijas cilvēki. Viņu acis velnišķīgi gailēja.

Derks Undiss un pārējie karavīri mērķēja uz viņiem. Žilbinoši uzliesmojumi atkal iztraucēja miglāja auksto gaismu. Gumijas cilvēki, kuriem bija trāpīts, vienkārši izkusa. Viņu ķermeņi pārvērtās par lipīgām gļotām, kas negribot līda atpakaļ krūmos.

—    Mēs esam ielenkti! — histēriski kliedza Lins Kails. — Vinu ir pārāk daudz, mūsu ieroči neder!

—      Izbeigt paniku! — ierēcās Derks Undiss. — Lin, pie ģeneratoriem! Pieslēdziet tiem kabeli. Pamēģināsim aizdzīt šos radījumus ar starojumu. Ātrāk!

Gumijas būtņu bari spieda mākoņniekus tuvāk kuģim. Liānas acīs bija redzamas šausmas — uzbrucēji saķēra divus karavīrus un ievilka džungļos.

—   Art, tie ir briesmoņi! Ne īsti cilvēki, ne zvēri…

Iluminatorā tagad varēja redzēt Linu Kailu un vēl divus palīgus.

Viņi vilka smago izstarotāja aparātu, aizmugurē stiepās kabelis.

—     Atkāpieties! — Lins Kails ieslēdza aparātu. No tā izšāvās apžilbinošs stars. Zemi pārklāja gļotas, kas līda atpakaļ meža aizsegā. Džungļos atbalsojās nikni ķērcieni.

—    Kur tādi radušies? — nesaprata Lins Kails.

—     Nav laika spriedelēt! — atcirta Derks Undiss. — Stiepiet šurp izstarotājus! Novietojiet tos pa visu perimetru.

Pēc pusstundas sākās jauns uzbrukums. Šoreiz gumijas briesmoņus sagaidīja četru izstarotāju iznīcinošais spēks. Kad viņi atkāpās un ģeneratori tika izslēgti, Gordons tālumā izdzirda jaunu skaņu. Vienmērīga, pulsējoša, gluži kā dobja bungu rīboņa tā vēlās šurp no rietumiem, no aukstā mirdzuma apstarotajiem džungļiem. Tad cauri dunoņai izlauzās vārgas, mokpilnas cilvēku balsis. Tās pārmāca triumfējoši, zvērīgi kaucieni. Pēc tam iestājās klusums.

Tur kliedza gūstekņi! Gordons nošausminājās. Dievs zina, kas ar viņiem tika darīts. Lai izglābtu Liānu no šejienes ārprāta, kādā brīdī viņš bija gatavs brīvprātīgi atgriezties Mākonī. Bet vājuma brīdis tūlīt pārgāja. Viņi tiks projām no šejienes — bet ne jau tādēļ, lai nonāktu Šora Kāna rokās!

Gordons atkal sāka berzt siksnu pret aso paroceni. Noguris viņš

iesnaudos un pamodās jau pēc ausmas.

Vara krāsas gaismā džungļi izskatījās mānīgi miermīlīgi. Visu garo dienu Gordons neatlaidīgi centās tikt vaļā no savām saitēm, izmantodams katru brīdi, kad sargs neskatījās uz viņa pusi. Liāna nočukstēja:

—   Cerat atbrīvoties?

—    Jā, — viņš teica. — Mēs pasauksim palīgā. Es zinu, kā to izdarīt.

Pienāca vakars. Derks Undiss deva aprautas pavēles:

—   Pa diviem pie katra izstarotāja. Gatavojieties viņus atvairīt. Ģeneratori strādās visu nakti.

No biezokņa atkal atskanēja saniknoti kliedzieni. Un tūlīt pat kā neapturama lavīna šurp vēlās briesmoņu pūlis. Viņus sagaidīja staru trieciens.

—   Viņi atkāpjas!

—   Bet nemirst! Viņi kūst un satek krūmos.

Gordons saprata, ka pienācis īstais brīdis. Ģeneratori ir ieslēgti, visi mākoņnieki aizņemti cīņā. Siksna līdz pusei bija pārberzta. Viņš sasprindzināja muskuļus, cik spēdams. Saite pārtrūka. Steidzīgi viņš atsēja pārējās siksnas un atbrīvoja Liānu. Pēc tam metās no kajītes uz sakaru mezglu.

—     Uzmaniet viņus, — viņš palūdza. — Pamēģināšu ieslēgt raidītāju.

—   Vai jūs pratīsit uztvert Trūnu?

—     Nē, bet es izmainīšu frekvenci. Pēc tam jebkurš signāls piesaistīs uzmanību šai planētai.

Taustīdamies pustumsā, Gordons atrada slēdžus, ieslēdza tos tāpat kā operators, bet raidītājs klusēja. Ne skaņas, ne dzirksteles. Centieni atgūt brīvību atkal beidzās ar pilnīgu krahu.

24. Šausmu aiza

Ārā trakoja kauja. Gordons piespieda sevi nomierināties, vēlreiz pēc taustes pārbaudīja slēdžus. Viens nebija ieslēgts! Atskanēja dūkoņa, un iemirgojās signālspuldzes.

—     Izstarotaji zaudē jaudu! — kliedza Derks Undiss. — Šie radījumi atkal uzbrūk! Lin, paskatieties, kas notiek ar ģeneratoriem. Ātrāk!

Gordons drudžaini grozīja regulatorus, nezinādams, kā rīkoties. Aparāts te apklusa, te atkal ieslēdzās. Kaujas troksnis tuvojās. Liānas brīdinošā balss lika viņam pagriezties. Durvīs stāvēja Lins Kails, viņš izskatījās bāls un nožēlojams.

—   Tūkstoš velnu! Es tā arī domāju.

Gordons metās viņam virsū, abi nokrita uz grīdas. Tad viņš izdzirda šausmu pilno Liānas kliedzienu un ieraudzīja baismīgās figūras tepat gaitenī.

Gumijas agresori! Ārprātīgās pasaules radītās būtnes bija tikušas līdz kuģim.

Spēcīgas ķetnas pacēla meiteni gaisā. Stingas sejas un zalgojošas acis bija pavisam tuvu. Gordons mežonīgi iebļāvās, nosvieda Kailu un mēģināja piecelties. Bet viņu spieda pie zemes mīksta ķermeņa masa, Džonu apvija rokas, lokanas kā astoņkāja taustekļi. Lins Kails paguva nospiest mēlīti, un viens no uzbrucējiem pārvērtās slidenās gļotās. Taču pārējie tūlīt pat sakrita viņam virsū.

Gaiteņos bija dzirdamas Šāvienu atbalsis. Tās pārkliedza Derka Undisa balss:

—     Iztīrīt kuģi! Apsargāt durvis, kamēr mēs nenoregulēsim izstarotājus! Kustieties!

Gordons izmisīgi pretojās, bet spēcīgie taustekļi atrāva viņu no zemes. Briesmoņi atkāpās, aiznesot sev līdz trīs cilvēkus. Gordons ar Šausmām saprata, ka tieši viņš, atņemdams izstarotajiem enerģiju, tagad nodevis Liānu uzbrucēju rokās.

—   Derk, mūs sagūstīja! — auroja Lins Kails. Rībēja šāvieni, un ar tiem sasaucās niknas klaigas. Milzeņi viegli nesa gūstekņus cauri brikšņiem. Gordons neskaidri saskatīja pretīgos radījumus, kas ar pērtiķa veiklību pārvarēja necaurejamo biezokni. Miglāja bālajā gaismā laiku pa laikam bija redzamas Liānas un Kaila baiļu pilnās sejas. Pēc dažām minūtēm briesmoņi sāka skriet vēl ātrāk. Biezoknis kļuva klajāks, aiz kokiem varēja saskatīt klinšainas nogāzes. Tagad viņi skrēja pa dziļu, akmeņainu aizu. Klintis izstaroja vāju gaismu,

taču tas nebija atspīdums no debesīm.

Radioaktivitāte, saprata Gordons. Tā radījusi šos elles briesmoņus.

Klintīs atbalsojās kliedzieni. Aiza bija pilna ar gumijas cilvēkiem. Viņi sveicināja savus ciltsbrāļus ar skaļiem rēcieniem.

Gordons stāvēja līdzās Liānai. Viņus abus stingri turēja, meitene bija nāves bālumā.

—   Ko ar mums darīs, Art?

Viņš neatbildēja. Cilvēkveidīgo šausmoņu pūlis aplenca Linu Kailu. Stipras rokas norāva viņam drēbes. Pret debesīm pacēlās uzmundrinoša rēkšana. Gumijas neradījumi bija notupušies visapkārt un ritmiski sita ar plaukstām pa zemi.

Lins Kails nikni pretojās, bet viņu pacēla un nesa prom. Pūlis pašķīrās, atbrīvodams ceļu. Aizas malā, radioaktīvo klinšu ieskauts, atradās apaļš ezeriņš. Gaismas atspulgos varēja redzēt, ka tas nav ūdens.

Debesu un klinšu spīdumā tur cēlās un plaka dzīvu, kustīgu gļotu masa.

—   Kas tas ir? — iekliedzās Liāna.

Gordons gandrīz zaudēja samaņu, kad ieraudzīja, kā no lipīgās masas izstiepjas gari, tārpveidīgi izaugumi, un katram galā kūņojas tādi paši radījumi, tikai mazi. Viņš savām acīm redzēja kā viens no tiem atdalās un nedroši soļo šurp.

Ak, Dievs! — nodomāja Gordons. Viņi pumpurojas šajā peļķē.

Mežonīgos kaucienus un plaukstu sišanu pārspēja Lina Kaila izmisuma pilnais kliedziens. Gumijas cilvēki ar vēzienu ielidināja viņu tieši kustīgajā protoplazmā. Kails vēlreiz šausmīgi iekliedzās. Gordonam acīs viss satumsa. Pēc mirkļa virsnieka ķermeni jau aprija alkatīgā, lipīgā masa.

—   Neskatieties turp, Liāna! — kliedza Gordons. Alkatīgas rokas no visām pusēm stiepās pie viņa rāva nost apģērbu. Viņš pretojās no visa spēka bet veltīgi. Neko neredzēdams, viņš vēl izdzirda Liānas vārgo, apspiesto kliedzienu…

Atomieroču šāvieni nomāca visas pārējās skaņas. Pustumsu aizdzina žilbinoši sprādzieni. Gumijas radījumi gāzās, zaudēja formu un kā kustīgas gļotas līda uz savu peļķi.

—     Derks Undiss! — no sirds iesaucas Gordons, starp ap­bruņotajiem mākoņniekiem pazīdams "Dendras" komandiera kalsno seju.

—    Savāciet Artu Amu un meiteni, ātri! — viņš nokomandēja.

—   Un atpakaļ kuģī!

Gordons uz bridi sajūsminājās par savu cietumsargu. Derkam Undisam bija dota pavēle nogādāt viņus Mākonī, un viņš to izpildīs vai arī ies bojā.

Apkārt valdīja haoss. Dārdēja šāvieni, sprāga lodes. Gordonam izdevās izrauties, viņš metās pie Liānas. Gumijas briesmoņi, pārdrošā uzbrukuma pārsteigti, skraidelēja un klaigāja. Undisa karavīriem beidzot izdevās atbrīvot gūstekņus, un visi steidzās prom no aizas.

—    Viņi seko mums uz papēžiem! — Gordonam blakus kāds iekliedzās. Arvien biežāk aiz muguras skanēja jau pazīstamās dzīvnieciskās klaigas. Acīm redzot, šie radījumi bija attapušies un tagad dzinās pakaļ, negribēdami atteikties no likumīgā laupījuma. Vajātāji kustējās ātrāk, viņu pārvietošanos varēja saklausīt pēc naidīgiem izsaucieniem. Kad līdz zvaigžņu kuģim bija palicis vēl pusceļš, arī priekšā krūmājos atskanēja tie paši niknie kliedzieni, no visām pusēm šurp līda gumijas neradījumi.

—   Uzbrukumā! — iekliedzās Derks Undiss, pacēlis pistoli pāri galvai. — Lai dzīvo Vadonis!

Izmisīgajam uzbrukuma mēģinājumam nebija nekādu izredžu

—    gan viņš pats, gan Gordons to labi saprata. Ar kādu duci šauteņu nevar izlauzties cauri nepārredzamam pūlim. Uzbrukums noslāpa. Gumijainie mācās virsū. Gordons, aizsedzis Liānu, nikni atvairījās ar smagu koka gabalu, ko bija paņēmis mežā rungas vietā. Izmisumā viņš bija nolēmis saglabāt spēkus pēdējam sitienam, lai Liānu neaiznestu dzīvu apēšanai…

Pēkšņi pār kaujas lauku nokrita ēna. No liesmojošajām debesīm ātri lejup laidās kaut kas liels un melns.

—   Kuģis! — ieaurojās viens no karavīriem. — Līgas kuģis! Kreiseris-spoks ar Mākoņa ģerboni uz sāna smagi nolaidās mežā,

lauzdams kokus. Atvērās lūkas, no tām lēca ārā karavīri, turēdami šaušanas gatavībā ieročus un tūlīt metās kaujā.

Nešķīsteņu rindas sagrīļojās. Gordons nolaida rungu un pagriezās. Liāna gulēja bezsamaņā. Viņš noliecās pār meiteni.

—    Sveicināts, Pšol Von! — Derks Undiss uzsauca plecīgajam glābēju komandierim. — Jūs ieradāties pašā īstākajā brīdī.

—    Liekas gan, — tas atbildēja, ar riebumu skatīdamies uz staigno protoplazmu, kas līda prom no kaujas lauka. — Kādi nešķīsteņi jums uzkrituši?

—    Tie ir šīs radioaktīvās planētas izdzimumi, — paskaidroja Derks Undiss. — Droši vien šeit kādreiz bijusi kolonija. Cilvēki pakļauti mutācijām. Tagad viņi dzimst no protoplazmas ezera un atgriežas tur pēc nāves, lai atkal piedzimtu. — Viņš bridi klusēja. — Par to vēlāk. Galvenais ir tikt prom no šejienes. Domāju, ka Impērijas eskadriļas pārmeklē visu rajonu uz rietumiem no miglāja.

—   Tā ir, — pamāja Pšols Vons. — Mēs lidosim cauri miglājam uz austrumiem un tad pagriezīsimies uz dienvidiem gar pašu miglāja malu.

Pa to laiku Gordons bija dabūjis Liānu pie samaņas. Viņa izbrīnīta raudzījās jaunajās sejās.

Derks Undiss pavēloši norādīja uz kuģi.

—    Lūdzu iekāpt, godājamie gūstekņi!

Likās, ka Pšols Vons uzmanīgi ieklausās. Viņš pacēla roku.

—   Uzmanību!

Gordons paskatījās uz augšu. No debesīm bez trokšņa krita četri lieli kuģi. Un ne jau kaut kādi spoki, bet smagie kreiseri. Visapkārt kuģiem kaujas gatavībā bija izbīdīti atomlielgabalu stobri. Katra kuģa priekšgalā liesmoja komēta — Impērijas emblēma.

—    Atpakaļ kuģī! — sauca Derks Undiss. — Varbūt izdosies tikt prom.

—    Par vēlu, — Pšols Vons papurināja galvu. — Viņi uz mums jau notēmējuši.

Kādu mirkli Derks Undiss stāvēja nekustēdamies, tad pagriezās pret gūstekņiem. Viņa acīs parādījās atriebīga izteiksme, roka sniedzās pēc pistoles.

—     Dižais Vadonis pavēlēja, lai šie cilvēki nekādā gadījumā neatgrieztos Trūnā, — katru vārdu nošķirdams un nenolaizdams acis no gūstekņiem, viņš lēni vilka ārā ieroci. — Zvēru pie Debesīm, pavēle tiks izpildīta!

Viņš cēla augšup roku ar pistoli.

25. Atkal gūstā

Gordons negaidīja, kamēr pavēle tiks izpildīta. Vienā lēcienā, it kā būtu izšauts no katapultas, viņš metās virsū Derkam Undisam un notrieca to zemē.

Pšols Vons jau skrēja uz kuģi, izkliegdams pavēles. Derks Undiss nekustējās. Jānoturas tikai dažas minūtes! Gordons saķēra Liānu pie rokas, un viņi metās biezokņa aizsegā.

Nodārdēja dzinēji, Pšola Vona spoks traucās debesīs. Jā, mākoņnieki nebija gļēvuļi. Zinādami, ka par uzbrukumu Impērijas kuģim tās robežās draud tūlītēja iznīcināšana, viņi tomēr metās kaujā.

Žilbinoši sprādzieni noplaiksnīja bāli mirdzošajās debesīs, norībēja šāvienu zalve. Tā bija mērķēta uz Impērijas kuģiem, kas laidās lejup. Tomēr spēki bija pārāk nevienādi. Visu četru kreiseru artilērija izšāva reizē. Atomsprādziens kā liels, ugunīgs zieds uz bridi aizsedza Līgas kuģi. Jau nākamajā sekundē tas kā nokaitēta lode gāzās lejup.

—     Art, sargieties! — Liāna parāva Gordonu sānis. Gar seju nosvilpa lode un sprāga krūmos. Derks Undiss mērķēja otru reizi. Liāna metās viņam virsū. Virsnieks viņu atgrūda, bet ari Gordons negaidīja. Izmetis pistoli, Derks Undiss iespēra viņam ar kāju un sāka apstrādāt ar dūrēm.

Gordons nejuta sitienus. Viņi nogāzās zemē, Derkam Undisam izdevās atspiesties ar muguru pret resnu baļķi, abām rokām viņš žņaudza Gordona kaklu. Acīs kļuva tumšs, Gordons instinktīvi ieķērās pretinieka cietajos matos un sita viņa pakausi pret koku. Vēlreiz, vēlreiz…

—   Izbeidziet, Art! — Džons izdzirda Liānas balsi. Undisa rokas atslāba, varēja kāri ievilkt gaisu. Viņš vēl joprojām turēja ienaidnieku aiz matiem, bet tas bija miris.

Gordons līgodamies piecēlās.

—   Liāna, jūs izglābāt man dzīvību…

—   Šeit kāds ir! — gluži blakus atskanēja nepazīstama, jauneklīga balss. No meža skrēja šurp karavīri pelēkajā Impērijas formā. Balss piederēja staltam kapteinim, viņu komandierim.

—    Neizskatās, ka šie divi būtu no Mākoņa, bet… — kapteinis pienāca tuvāk un cieši ieskatījās Gordona sadauzītajā sejā. — Princis Arts Ams, zvēru pie debesīm! Jūs tātad esat uz vienu roku ar Mākoni!

Karavīru ierinda saviļņojās. Viņu sejās Gordons lasīja nāvīgu ienaidu.

—     Es esmu kapteinis Dars Karels, — skarbi stādījās priekšā virsnieks. — Jūs esat arestēts, princi. Jūs tiekat apsūdzēts nodevībā un imperatora slepkavībā…

—    Es neesmu nogalinājis Ebasu Amu! Un neesmu vienojies ar Mākoni! Viņi turēja mani gūstā. — viņš norādīja uz nekustīgo ķermeni. — Šis cilvēks gatavojās mūs nogalināt, lai neļautu aizbēgt. Starp citu, atcerieties, kas pievērsa jūsu uzmanību šai planētai. Nejaušs signāls, vai ne?

—   Kā jūs to zināt? — izbrīnījās Dars Karels.

—   To sūtīja Arts! — iejaucās Liāna. — Speciāli, lai jūs kaut kā brīdinātu!

—   Visiem taču zināms, ka jūs nogalinājāt savu tēvu! — virsnieks bija atguvies no pārsteiguma. — Admirālis Korbulo to pats redzēja. Pēc tam jūs bēgāt no Trūnas…

—    Mani nolaupīja — uzstājīgi iebilda Gordons. — Es prasu tikai vienu — lai man atļauj parunāt ar brāli.

Dars Karels nezināja, ko izlemt.

—     Tas neietilpst manā kompetencē, es esmu tikai parasts eskadriļas kapteinis. Jūs tiekat apsūdzēts ļoti smagos noziegumos. Man jāprasa instrukcijas eskadras vadībai. Lūdzu jūs, sekojiet man uz kuģi.

26. Spriedums

Pēc desmit minūtēm kreiseris triju citu pavadībā jau traucās caur miglāju uz rietumiem, arvien tālāk no Šausmu planētas. Gordons nikni soļoja pa kajīti.

—     Kaut tikai viņi atļautu man brīdināt brāli par Korbulo nodevību! Ja nāksies gaidīt līdz Trūnai, mēs varam nokavēt.

—    Pat Trūnā, — teica Liāna, — nebūs viegli pārliecināt Džalu Amu. Tiesa, es varēšu visu apliecināt. Es tomēr, — viņas balsī bija dzirdams lepnums, — pagaidām vēl esmu Fomalgautas princese.

Lēni vilkās stundas. Eskadriļa bija tikusi garām Oriona miglājam un joprojām lidoja uz rietumiem. Pēc pēdējo dienu sasprindzinājuma, Liāna tagad gulēja. Gordons palika nomodā. Viņa pienākums ir pārliecināt Džalu Amu. Laika ļoti maz — Šors Kāns nesnauž.

Beidzot kuģis pārgāja uz bremzēšanas režīmu. Oriona miglājs bija palicis tālu aizmugurē un pārvērties par vāji spīdošu plankumu. Priekšā gluži tuvu mirgoja Sietiņa zvaigznājs. Starp zvaigznēm samtaini melnajās debesīs rindā mirdzēja daudzas niecīgas dzirkstelītes.

Kuģi! Tā bija viena no lielākajām Vidusgalaktikas impērijas robežapsardzības vienībām, eskadra, kas pārraudzīja šo apgabalu.

Liāna bija pamodusies. Viņi skatījās uz garām slīdošajiem līnijkuģu un kreiseru siluetiem, slaidajiem spokiem, iznīcinātājiem un izlūkkuģiem. Kreiseris nobremzēja pie milzīga līnijkuģa, to korpusi saskārās. Bija dzirdams, kā tiek samontēta pāreja.

Kajītes durvis atvērās, ienāca Dars Karels.

—   Princi Art! Man ir pavēle nogādāt jūs uz flagmaņa līnijkuģa "Etna".

—     Vispirms atļaujiet man sazināties ar Trūnu, — palūdza Gordons. — Mans paziņojums, iespējams, glābs Impēriju.

Dars Karels pašūpoja galvu.

—   Pavēlēts nekavējoties nogādāt jūs uz "Etnas". Domāju, ka tā tūlīt lidos uz galvaspilsētu. Tur jūs pateiksit visu, ko vēlaties.

Gordons pat nemēģināja slēpt vilšanos. Liāna saņēma viņa roku. Sargu pavadībā viņi devās pie lūkas. Kuģus savienoja īss, cilindrisks gaitenis. Uz līnijkuģa viņus sagaidīja cits konvojs — leitnants un kareivji. Viņu acīs Gordons nolasīja to pašu naidu. Ari viņi uzskatīja princi par nodevēju un tēva slepkavu.

—   Man jārunā ar jūsu komandieri, — viņš vērsās pie virsnieka.

—   Te viņš ir, — tas atbildēja ledainā tonī.

Gaitenī bija dzirdami soļi. Gordons pagriezās pret nācējiem un ieraudzīja plecīgu cilvēku admirāļa formā, kura platā seja viņam bija labi pazīstama.

—   Korbulo!

Admirāļa skatiens bija neizdibināms.

—   Jā, nodevēj, es tas esmu.

—   To jūs sakāt man? — Gordonam niknumā aizrāvās elpa. — Jūs, lielākais nodevējs visā Galaktikā!

Čens Korbulo pagriezās pret slaidu virsnieku, kas bija atnācis reizē ar viņu.

—    Kapteini Marlān, nav nepieciešamības vest Šo slepkavu un viņa līdzzinātāju uz Trūnu. Es pats redzēju, kā viņš noslepkavoja Ebasu Amu. Un es, Flotes komandieris, atzīstu viņus par vainīgiem un pavēlu nekavējoties sodīt pēc Kosmosa likumiem!

27. Sacelšanas

Aukstais smīns liecināja, ka Korbulo triumfē. Viss bija skaidrs. Saņēmis ziņu no Dara Karela, nodevējs bija izlēmis, ka nevar pieļaut Gordona atgriešanos Trūnā un atlidoja šurp, lai tiktu vaļā no gūstekņiem, pirms tie paspēj kaut ko izstāstīt.

Gordons izmisumā skatījās uz apkārtējiem virsniekiem, bet redzēja viņu acīs tikai naidu un nicināšanu.

—    Ticiet man, es neesmu nodevējs! Viņš, Korbulo, ir mana tēva slepkava, un viņš pārdevies Šorām Kānam!

Velti. Un tad viņš ieraudzīja pazīstamu seju. Tas bija Hells Berels, kapteinis no Antara, kurš Himalajos izrāva viņu no Šora Kāna karavīru nagiem. Tagad viņš bija admirāļa palīgs.

—    Hell Berel! — lūdzās Gordons. — Jūs taču zināt, ka Šors

Kāns ari agrāk gribēja mani nolaupīt.

Antarietis sadrūma.

—    Jā, patiešām, man tā likās. Toreiz es nezināju, ka tā ir tikai izlikšanās.

—     Izlikšanās? Kādēļ jūs visi ļaujat, lai Korbulo vadā jūs aiz deguna.

—    Princis Arts saka taisnību! — iesaucās Liāna. — Korbulo ir nodevējs!

Admirālis pārtrauca viņu ar pavēlošu žestu.

—      Pietiek klausīties šos murgus! Kapteini Marlān, pavēliet izmest viņus pa lūku. Tas ir visžēlsirdīgākais nāves sods.

Sargi tuvojās. Korbulo acis iemirdzējās apmierinātībā.

—    Viņš jūs muļķo! Zināt, kādēļ viņš grib mūs sodīt ar nāvi un negrib vest uz Trūnu? Viņš no mums baidās. Mēs pārāk daudz zinām!

Tas radīja vajadzīgo iespaidu. Hells Berels jautājoši palūkojās uz Korbulo.

—    Lūdzu atvainojiet, admirāli, bet varbūt tiešām vest viņus uz galvaspilsētu?

—Galu galā Arts Ams ir imperatora ģimenes loceklis, — viņu atbalstīja Vals Marlāns, kuģa komandieris. — Un princese Liāna ir neatkarīgas karalistes valdniece.

—     Ja jūs ar mums izrēķināsities, Fomalgauta atšķelsies no Impērijas, — uztvēra Liāna. — Padomājiet kaut vai par to!

Korbulo platā seja satumsa dusmās. Aizkaitināts viņš izdarīja kļūdu.

—    Nevajag vest uz Trūnu šos slepkavas! — viņš noskaldīja. — Izpildīt pavēli!

Gordons paguva to izmantot.

—    Redzat? Viņš baidās! Droši vien viņš nav neko teicis manam brālim.

Hells Berels, arvien vairāk šaubīdamies, jautāja jaunam leitnantam.

—     Jūs esat sakaru virsnieks, Verlēn. Vai imperators zina, ka Arts Ams ir šeit?

—    Kapteini Berel, jūs aizmirstaties! — uzsprāga Korbulo. — Zvēru pie debesīm, es pataisīšu jūs par ierindnieku!

Leitnants Verlēns neizlēmīgi paskatījās uz trakojošo admirāli un stostīdamies atbildēja:

—    Imperators neko nezina… Admirālis pavēlēja neko neziņot uz galvaspilsētu…

—    Vai tiešām ari tas jūs nepārliecina? — Gordons pacēla balsi. — Kādēļ admirālim būtu jātur noslēpumā mūsu sagūstīšana? Gluži vienkārši viņš zina ka Džals Ams pavēlēs nogādāt mūs Trūnā, bet tieši to viņš nedrīkst pieļaut. Saprotiet, es nelūdzu žēlastību. Ja es esmu vainīgs, tad ari saņemšu sodu. Bet lai to izlemj tiesa. Korbulo to negrib pieļaut, un tas ir tikai tādēļ, ka viņš pats ir Impērijas nodevējs.

Sejas izteiksme visiem bija mainījusies: Gordona vārdi beidzot bija radījuši nopietnas šaubas. Hells Berels paskatījās uz saviem biedriem un uz Korbulo.

—    Admirāli, mēs cienām disciplīnu. Tomēr prasība pēc tiesas sprieduma mums šķiet taisnīga. Arts Ams jānogādā Trūnā.

—- Taisnība! — atskanēja balsis. Bažas par Impērijas likteni izrādījās stiprākas par militāro subordināciju. Korbulo seja kļuva sarkana.

—    Berel, jūs esat arestēts! Zvēru pie debesīm, es jūs nomiegšu kopā ar šiem slepkavām! Sasieniet viņu!

Uz priekšu panācās Vals Marlāns.

—   Pagaidiet! Admirāli, jūs esat Flotes pavēlnieks, bet uz "Etnas" pavēles dodu es! Un es piekritu Hellam Berelam.

—   Jūs vairs neesat "Etnas" komandieris, Marlān! — nodārdināja Korbulo. — Es atbrīvoju jūs un pārņemu vadību savās rokās.

—   Nē! — Vals Marlāns lepni izslējās. — Admirāli, ja man nav taisnība, esmu gatavs atbildēt par visu. Taču zvēru, šajā apsūdzībā ir kas tāds, kas brēc uz debesīm. Mēs lidosim uz Trūnu un noskaidrosim apstākļus.

Gordons izdzirda piekrītošu murdoņu. To dzirdēja arī Korbulo. Viņa sejā skaidri atspoguļojās bezspēcīgas, trakas dusmas, un viņš lādējās.^

—    Labi, lai būtu Trūna! To jūs vēl nožēlosit! Dumpis atklātā Kosmosā! Es vēl teikšu savu vārdu!

Korbulo izgāja. Hells Berels un pārējie virsnieki klusēdami skatījās cits uz citu. Situācija pamazām atslāba. Vals Marlāns drūmi pagriezās pret Gordonu.

—   Princi Art, jūs savu panācāt. Bet, ja jūs runājāt nepatiesību, mums visiem beigas.

—   Tai jābūt taisnībai, — noteica Hells Berels. — Es visu laiku nevarēju saprast, kādēļ princim būtu vajadzējis nogalināt savu tēvu…

Pēkšņi kuģa skaļruņi atdzīvojās.

—     Vispārēja trauksme! Runā admirālis Korbulo! Uz "Etnas" sacelšanās! Dumpiniekus vada kapteinis Vals Marlāns, mans palīgs Hells Berels, princis Arts Ams un princese Liāna! Pavēlu visiem, kuri ir uzticīgi Impērijai, apbruņoties un arestēt nodevējus.

28. Divkauja

Hella Berela acīs pazibēja naids.

—   Viņš cenšas noskaņot kuģa komandu pret mums. Vai, ejiet pie pults un saaiciniet apkalpi. Cilvēki jūs klausīs.

Virsnieki steidzās pa gaiteni kuģa iekšienē.

—    Palieciet Šeit! — Gordons uzkliedza Liānai. — Tur droši vien būs cīninš.

Kopā ar citiem steigdamies pa līnijkuģa iekšējiem gaiteņiem, viņš kaut kur augšā dzirdēja arvien pieaugošu troksni. Milzīgo kuģi bija pārņēmis apjukums: skanēja trauksmes zvani, auroja skaļruņi, bija dzirdama daudzu kāju dipoņa.

Cilvēki, kuri metās pildīt admirāļa pavēli, sastapās ar tiem, kuri palika uzticīgi savam kapteinim. Gandrīz neviens nebija paspējis apbruņoties. Lietā lika dūres un visu, kas bija pa tvērienam. Kautiņi notika guļamtelpās, uz lielgabalu klāja un gaiteņos. Gordons līdz ar Vaļu Marlānu un sakarnieku Verlēnu atradās visbiezākajā drūzmā uz vidējā klāja. Viņi lauzās uz skaļruņu pulti. Hells Berels nedaudz atpalika. Vals Marlāns kliedza mikrofonā: 82

—   Visiem uzmanību! Runā kapteinis Marlāns! Ziņojums par dumpi bija nepatiess! Pātraukt kautiņu!

Verlēns saķēra Gordona roku. Cauri troksnim viņi izdzirda attālu dūkoņu.

—    Tas ir stereoraidītājs! Korbulo dod pavēles citiem eskadras kuģiem!

—   To nedrīkst pieļaut! — sauca Gordons. Viņi metās pa trapu uz augšējo klāju. Vaļa Marlāna precīzie rīkojumi, liekas, bija sasnieguši mērķi. Cilvēki pazina viņa balsi, un ilggadējā militārā disciplīna un ieradums lika paklausīt.

Verlēns un Gordons ielauzās lielajā sakaru kajītē. Tā bija piekrauta ar aparatūru. Strādāja ģeneratori. Pie vadības paneļa apjukumā stāvēja divi tehniķi, bet Čens Korbulo ar pistoli rokā stāvēja uz telestereo plāksnes.

—    …pavēlu visiem kuģiem nekavējoties izsūtīt desanta grupas, lai apspiestu dumpi uz "Etnas". Arestēt…

Admirālis pamanīja ienācējus un nedomādams nospieda mēlīti. Lode bija domāta Gordonam, bet Verlēns paguva aizsegt viņu un saņēma lodi krūtīs. Krītot viņš nogāza ari Gordonu, un otrā Korbulo lode aizsvilpa virs galvas.

Džons vēlreiz rāvās uz priekšu un kritienā saķēra Korbulo aiz kājām un nogāza uz grīdas. Tehniķi sākumā metās palīgā admirālim, bet, ieraudzījuši Gordona seju, atsprāga atpakaļ.

—    Ak "Dievs, tas ir princis Arts! — viens no viņiem iesaucās. Instinktīva godbijība pret imperatora ģimeni paralizēja viņus abus. Gordons izrāva Verlēna pistoli. Korbulo pielēca kājās un atkal mērķēja.

—   Jūs nekad nenonāksit Trūnā! Zvē…

Gulēdams uz grīdas Gordons izšāva. Uz labu laimi izšautā lode trāpīja Korbulo kaklā un sprāga atsviezdama viņu atpakaļ.

Tajā brīdī kajītē ieskrēja Vals Marlāns un Hells Berels citu virsnieku pavadībā. Marlāns noliecās pār Korbulo apdegušo ķermeni.

—   Pagalam.

Hells Berels, vēl aizelsies, pagriezās pret Gordonu.

—   Ak Dievs, stāvi mums klāt, ja jūsu versija nebūs pareiza princi!

—    Tā ir pareiza. Korbulo bija tikai viens no nodevējiem, kurus uzturēja Šors Kāns, — pārliecināti sacīja Gordons, apspiezdams negaidot uznākušās trīsas. — Es to pierādīšu.

Uz telestereo iekārtas plāksnes parādījās melnīgsnēja, gara virsnieka telpisks tēls.

—   Viceadmirālis Rons Hīrons. Kas notiek uz "Etnas"? Mēs Lidojam turp, kā pavēlēja admirālis Korbulo.

—   Tas nav nepieciešams, — atbildēja Vals Marlāns. — Mēs tūlīt pat lidojam uz Trūnu.

—   Ko tas nozīmē? Atļaujiet man runāt ar admirāli.

—    Korbulo nogalināts, — pārtrauca Hells Berels.— Viņš bija nodevējs.

—   Lūk, kā? — iekliedzās Rons Hīrons. — Vai nu jūs nobremzēsit un uzņemsit desantu, vai ari mēs atklāsim uguni.

—     Tā jūs iznīcināsit vienīgo iespēju atšķetināt Šora Kāna sazvērestību, — skaidroja Vals Marlāns. — Mēs ar savām dzīvībām atbildam par princi Artu. Viņš jānogādā Trūnā.

Priekšā iznāca Džons Gordons un uzrunāja saniknoto viceadmirāli:

—   Admirāli Hīron, uzticieties mums. Dodiet mums iespēju glābt Impēriju.

Hīrons vilcinājās.

—    Neprāts! Korbulo apsūdzēts nodevībā un nogalināts, Arts Ams atgriezies… Tas sniedzas pāri manai saprašanai. Tiksim skaidrībā Trūnā. Bet "Emu" pavadīs četri mani kuģi. Es došu tiem pavēli iznīcināt jūs, ja jūs nedosities uz Trūnu.

—   Tieši turp mēs gribam lidot! — Gordons apstiprināja — Bet ņemiet vērā, ka Līga var uzbrukt jebkurā brīdī.

—    Es sazināšos ar imperatoru un ziņošu par notikušo, — attēls izzuda.

Drīz vien iluminatorā visi varēja ieraudzīt, kā četri līnijkuģi atstāj eskadru un tuvojas "Etnai".

—    Eskorts ieradies, — nosmējās Vals Marlāns. — Lidojam uz Trūnu. Es dodu komandu.

Kad viņš izgāja Gordons uzmanīgi pajautāja: — Vai man jāuzskata sevi par gūstekni?

—    Lai mani sasper jods! Protams, nē, — atbildēja Hells Berels. —

Jajus teicat taisnību, tas nav vajadzīgs. Bet ja ne, mus vienalga sodīs.

29. Atgriešanas Truna

Milzīga spožā Kanopusa Liesmoja starp citām zvaigznēm visā savā žilbinošajā cēlumā. Pieci kuģi tuvojās tai, pakāpeniski samazinot ātrumu.

Džons Gordons atkal stāvēja uz komandtiltiņa un skatījās uz spulgojošo sauli, Impērijas sirdi. Kas gan viss nebija noticis kopš tā laika kad viņš pirmo reizi šeit stāvēja blakus Hellam Berelam!

—     Nolaidīsimies pēc divām stundām, — antarietis pārtrauca klusumu. Viņa balsī skanēja rūpes. — Mūs sagaidīs vesela komisija. Jūsu brālis visu jau zina.

—    Esmu drošs, ka spēšu viņu pārliecināt, — teica Gordons, bet dvēseles dziļumos viņš sajuta briesmas. Viss bija atkarīgs no viena vienīga cilvēka un no tā, cik pareizi Gordons viņu novērtējis.

Nē, visam jāizdodas. Viņam, Džonam Gordonam, katrā ziņā jāpārliecina Džals Ams. Un, kad būs atklāta nodevība Impērija spēs atvairīt Mākoņa uzbrukumu. Gordons būs izpildījis savu pienākumu, atgriezīsies uz Zemes un apmainīsies ar Artu Amu.

Liāna viņam būs zudusi uz visiem laikiem…

Viņa uzkāpa uz komandtiltiņa tieši šajā brīdī, kad Džons domāja par viņu, nostājās blakus, un viņas slaidie pirksti saspieda Gordona roku.

—   Jūsu brālis mums ticēs, Art. Es nešaubos, ka ticēs.

Kuģi laidās lejup uz Trūnu. Galvaspilsētā bija nakts. Mēnešu gaisma rotaļājās Kristāla kalnu nogāzēs un sudrabainajos jūras viļņos. Pilsētas torņi dižojās pret zvaigznēm.

Eskadriļa nosēdās kosmiskajā ostā "Etnas" konruindu un pasažierus sagaidīja bruņotu karavīru vienība. Pie Gordona pienāca Orts Bodmers, pirmā padomnieka kalsnā seja pauda dziļas bažas.

—   Kāda bēdīga atgriešanās, jūsu augstība — viņš klusā balsī sacīja. — Lai Dievs dod, ka jūs varat pierādīt savu nevainību. Viņa augstība gaida jūs. Un man jūs jābrīdina ka kareivjiem pavēlēts šaut pie vismazākā pretošanās mēģinājuma.

Kamēr viņi brauca pazemes vagonā, Gordonam atkal šķita ka viss notiekošais ir sapnis. Tik daudz notikumu! Un atkal tā bija Liānas siltā roka, kas atgrieza viņu realitātē.

Viņi nonāca pili un devās augšup pa tukšajiem gaiteņiem uz to pašu telpu, kur Gordons pirmo reizi ieraudzīja Ebasu Amu. Imperatora krēslā tagad sēdēja Džals Ams, un viņa skaistā seja bija līdz nāvei nogurusi.

—   Konvojs lai paliek ārā. Jūs ari, Bodmer, — viņš pavēlēja

—   Gūstekņi nav apbruņoti, tomēr… — augstmanis vilcinājās.

—   Dariet, kas pavēlēts! Neuztraucieties, es zinu, kā aizsargāties.

Pirmais padomnieks, abi kapteiņi un sargkareivji izgāja. Gordons

spēra soli uz priekšu un ar apspiestu niknumu jautāja:

—     To sauc par taisnīgu tiesu? Pasludināt spriedumu cilvēkam, neļaujot viņam runāt.

—   Korbulo redzēja ka tu nogalini tēvu! — Džals Ams piecēlās. — Un tagad tu nogalināji ari viņu!

—    Tā nav taisnība — mierīgi teica Liāna. — Uzklausiet Artu, imperator.

—    Es jūs nenosodu, Liāna, — Džals Ams teica pēc īsa klusuma briža. — Jūs viņu mīlat un, protams, ticat viņam. Es viņu dievināju… Kā izrādījies, viņš visu laiku tiecies pēc varas…

—   Apklusti! — uzkliedza Gordons. — Tu ļausi man runāt vai nē?

—   Es tāpat zinu, ko tu teiksi. Hīrons ziņoja ka tu apsūdzi Korbulo nodevībā. Ar kādiem pierādījumiem tu vari atspēkot savu bēgšanu, nelaiķa admirāļa liecību, Šora Kāna slepenās vēstules?

Gordons sāka runāt. Viņš izstāstīja visu, kā bija noklusēdams vienīgi to, ka īstais Arts Ams atrodas pagātnē. Bija redzams, ka Džals viņam netic. Jā, ar vārdiem nepietiek, vajadzīgi pierādījumi.

—    Sazvērestībā piedalījās ne tikai Korbulo, — viņš teica. — Šors Kāns apgalvoja ka viņa labā darbojas ap divdesmit cilvēku, bet nevienu nesauca vārdā. Es pats varu nosaukt Tēmu Eldredu, tā kuģa komandieri, kas aizveda mūs uz Mākoni. Domāju, ka viņš var apliecināt manus vārdus.

Džals Ams piespieda izsaukuma pogu.

—    Flotes Štābs? Vai pie jums ir kapteinis vārdā Tēms Eldreds? Noskaidrojiet, vai viņš atrodas Trūnā. Nekavējoties atsūtiet šurp.

Gordons gaidīja. Var taču būt, ka kapteinis dzirdējis par pēdējiem

notikumiem un paguvis aizbēgt…

Balss no skaļruņa paziņoja:

—   Viņa kreiseris tikko atgriezies no patruļas brauciena. Tūlīt viņš būs pie jums.

30. Liecinieks

Pēc pusstundas durvis atvērās, un ienāca Tēms Eldreds. Viņa zaļganajā sejā bija viegls izbrīns. Tad viņš ieraudzīja Gordonu un Liānu.

—  Arts Ams! — viņš tvēra ar roku pie jostas, kā redzams, aizmirsis, ka ierocis atņemts pie ieejas pilī.

—   Esat pārsteigts? — nosmējās Gordons. — Jums likās, ka mēs vēl esam Mākonī?

Tēms Eldreds atguva pašsavaldību. Viņš skatījās uz Gordonu tēlotā neizpratnē.

—    Arts apgalvo, ka jūs varmācīgi aizvedāt viņus uz Talarnu, — ierunājās Džals Ams. — Viņš apsūdz jūs sazvērestībā un Impērijas nodevībā.

—    Nekaunīgi meli! — sašutis kliedza nodevējs. — Es neesmu redzējis princi un princesi kopš Mēnešu svētkiem!

Džals Ams pētoši paskatījās uz Gordonu.

—   Tu teici, ka viņš apliecinās tavus vārdus. Pagaidām viss ir otrādi.

—    Bet es? — Liāna dedzīgi metās starpā. — Vai Fomalgautas princeses vārdi vairs neko nenozīmē?

Imperators sadrūma.

—   Jūs esat iemīlējusies viņā, Liāna. Jūsu liecību nevar ņemt vērā.

Bija pienācis izšķirošais bridis. Gordons piegāja cieši klāt kapteinim.

—   Tēm Eldred, jūs esat zaudējis. Jums nav iespējas noliegt savu vainu. Kad "Markabs" lidoja uz Mākoni, kuģī bija visa apkalpe. Saprotams, ka cilvēki bija uzpirkti un sākumā visu noliegs. Tomēr beigu beigās vismaz kāds atzīsies, lai glābtu savu ādu.

Nodevēja acīs atspoguļojās nedrošība, bet viņš nikni purināja galvu.

—  Jūs runājat aplamības, princi Art. Varat viņus pratināt, cik vēlaties. Neviens nevar atzīties, ja nav vainīgs.

Gordons turpināja uzbrukumu.

—     Tēm Eldred, jūs blefojat! Jūs lieliski zināt, ka atradīsies tādi cilvēki. Un tad jums beigas. Jums ir viena vienīga iespēja glābt sevi — nosauciet sazvērnieku vārdus un jūs varat iet uz visām četrām pusēm.

—   Atlaist nodevēju? — iejaucās Džals Ams. — Neparko!

Gordons spēji pagriezās pret viņu.

—   Džal, viņš, protams, pelnījis nāvi. Bet kas tev ir svarigāk: sodīt šo nelieti vai izglābt Impēriju?

Džals Ams sadrūma, bet pēc brīža atbildēja.

—   Labi, apsolu viņu atbrīvot, ja viņš nosauks līdzdalībniekus.

—   Tēm Eldred, jūsu pēdējā iespēja! Tagad vai nekad!

Gordons redzēja šaubas kapteiņa acīs. Aprēķins izrādījās pareizs. Viņš padevās.

—   Imperators man apsolīja… Atcerieties!

—   Tā ir taisnība?! — ārprāta niknumā kliedza Džals Ams. — Jā, es apsolīju jums brīvību, un jūs to dabūsit!

Tēms Eldreds stipri nobāla, taču mēģināja pasmaidīt.

—     Sasper mani jods, ja es ziedoju dzīvību Šora Kāna labā! Jā, imperator, princis Arts teica taisnību. Admirālis Korbulo vadīja augstmaņu grupu, kuri bija nodevuši Impēriju. Viņš nogalināja Ebasu Amu un pavēlēja man aizvest Artu Amu un Liānu, lai viņus uzskatītu par vainīgiem. Viss, ko teica princis, ir pilnīga taisnība.

Gordonam satumsa acis, pasaule sagriezās… Viņš sajuta Liānas silto roku pieskārienu, izdzirda viņas balsi. Līdzās stāvēja Hells Berels un uzmundrinoši sita viņam uz pleca. Tepat bija ari Vals Marlāns.

—   Art, es zināju, ka jūs attaisnosit sevi. Es zināju, Art!

Pie Gordona pienāca Džals Ams, viņš bija nāves bālumā. Balss aizlūza:

—    Vai tu man kādreiz piedosi, Art? Ak Dievs! Es pats sev nekad nepiedošu…

—     Nomierinies, Džal. Tu neesi vainīgs, ka viss bija tik viltīgi izdomāts.

Tēms Eldreds, noliecies pār galdu, kaut ko rakstīja pēc tam klusēdams pasniedza Džalam Arnam papīra lapu.

—    Jūs esat arestēts, kamēr tiek pārbaudītas jūsu liecības, — imperators teica, pasaukdams sargus. — Tad jūs atbrīvos. Bet nodevēja slava ies jums līdzi pat uz vistālākajām zvaigznēm.

Arestēto aizveda. Džals Ams ieskatījās sarakstā.

—   Ak Dievs, ko tas nozīmē?

Gordons paņēma sarakstu. Pati pirmā rinda vēstīja: Orts Bodmers, Impērijas pirmais padomnieks.

—   Bodmers? Tas nav iespējams! — izsaucās Džals Ams. — Tas ir apmelojums. Es viņam pilnībā uzticos.

—   Jā, — atkliedza Gordons. — Tikai atceries: Korbulo bija tikpat uzticams.

Džals Ams norūpējies piegāja pie galda.

—   Paaiciniet šurp padomnieku Bodmeru.

Tūlīt pat sekoja atbilde:

—    Padomnieks Bodmers pirms dažām minūtēm aizgāja. Pilī viņa nav. Neviens nezina, kurp viņš devies.

—     Viņš redzēja kā aizved arestēto Tēmu Eldredu! — secināja Gordons. — Džal, viņš ir visu sapratis un aizbēdzis.

31. Audience

—  Izdodiet ģenerālpavēli par viņa meklēšanu. Arestējiet šos cilvēkus,

—   Džals Ams pavēlēja sardzes priekšniekam, nodeva viņam sarakstu un noguris pagriezās pret Gordonu. — Dienvidu karalistu vēstnieki pieprasījuši steidzamu audienci. Es baidos, ka viņi gatavojas atteikties no savienības ar Impēriju… Princese, kapteinis Berels jūs pavadīs. Jums vajag atpūsties.

Tikai tagad Gordons pamanīja ka Liānas trauslais augums pauž bezgalīgu nogurumu. Viņa centās pasmaidīt.

—   Pret to es neiebilstu.

—   Jūs un jūsu ļaudis, — imperators vērsās pie abiem kapteiņiem,

—     protams, netiekat apsūdzēti dumpja organizēšanā. Es esmu jūsu parādnieks uz mūžu.

Kad Liāna un drosmīgie virsnieki izgāja Gordons pārguris iekrita krēslā. Sulainis atnesa viņam sekvas kausu. Ugunīgais šķidrums

apskaidroja miglainās smadzenes, atjaunoja spēkus izmocītajā ķermenī.

—   Piedod, ka aizkavēju tevi, — teica Džals Ams, — bet vēstniekiem jāparāda, ka mūsu ģimenē atkal valda miers un saticība. Nolādētais Šors Kāns!

Durvis atvērās. Zemu paklanījies, kambarsulainis paziņoja:

—    Polārzvaigznes karalistes, Gulbja, Perseja, Kasiopejas karalistu vēstnieki! Herkulesa Kopas grāfistu vēstnieks!

Cits pēc cita telpā ienāca sūtņi, viņi bija ģērbušies svētku drēbēs par godu audiencei. Visi sastinga kā iemieti, ieraugot Gordonu.

—   Princi Art! — kopējo izbrīnu centās izskaidrot sūtnis no Herkulesa Kopas. — Mēs uzskatījām…

—   Mans brālis pilnībā attaisnots, — Džals viņu pārtrauca. — Patiesie noziedznieki arestēti. Pēc stundas to uzzinās visi pārējie. — Viņa aukstais skatiens slīdēja pār ienācēju sejām. — Kāds nolūks jūs šurp atvedis?

Uz priekšu panācās Tu Škans — iznesīgais Polārzvaigznes sūtnis. Viņa grumbainajā sejā parādījās apmulsums.

—     Jūsu augstība! Šors Kāns tikko piedāvāja mūsu valdībām draudzības līgumu ar Tumšo Pasauļu Līgu. Mākonis mobilizējis visus savus spēkus, apgādājies ar jaunu, slepenu ieroci. Ja mēs paliksim savienībā ar Impēriju, mums draudēs pilnīga sakāve. Tāda ir šī priekšlikuma būtība.

Džala Ama acis nikni dzirkstīja.

—   Viņš sācis uzstādīt ultimātus! Un ko viņš domā par Iznīcinātāju?

—    Šors Kāns apgalvo, ka jūs neuzdrošināsities to lietot, jo tas ir pārāk bīstami. Baidos, ka mūsu valdības turpmāk nespēs pildīt savas saistības, ja jūs neaatspēkosit šo informāciju.

Džala Ama acis liesmoja. Viņa svinīgajos vārdos Gordons saklausīja kaut kādas pārdabiskas un baismīgās noskaņas.

—   Tu Škan, Iznīcinātāja spēks ir drausmīgs. Neslēpšu, ka izmantot to ir ārkārtīgi riskanti. Pirms daudziem gadiem tas tika izdarīts. Un tiks darīts atkal, ja radīsies nepieciešamība! Mēs ar Artu drīzāk izšķirsimies par to, nekā ļausim tirānijai paverdzināt mūsu brīvās pasaules!

—   Bet valdniek… — Tu Škans, likās, vēl vairāk samulsa — Mūsu valdības gribētu pārliecināties… Reti kurš vairs tic, ka Iznīcinātājs patiešām eksistē…

Džala Arna seja satumsa.

—   Es cerēju, ka šo ieroci nekad nevajadzēs izmantot. Tomēr varbūt labāk izpildīt jūsu lūgumu. Piecdesmit parsekus uz rietumiem no Algola atrodas neapdzīvots apdzisušu zvaigžņu apgabals. Pēc divām diennaktīm tur varēs vērot, uz ko spējīgs Iznīcinātājs.

—   Valdniek! — atplauka Tu Škans. — Pēc tāda pierādījuma mūsu valdības tūlīt pat noraidīs Šora Kāna piedāvājumu.

Kad delegācija aizgāja Džals Ams rūgti sacīja:

—    Vienīgi tā viņus varēja pārliecināt, Art! Ja viņi atteiktos, mēs paliktu bez sabiedrotajiem.

—   Tu patiešām gatavojies laist darbā Iznīcinātāju?

—    Dievs ir mans liecinieks, man to ļoti negribas. — Džals Ams noslaucīja seju, Gordons pārsteigts ieraudzīja viņa acīs bailes. — Taču citas izejas nav. Iesim tūlīt paskatīties, vai ar Iznīcinātāju viss ir kārtībā.

Tūlīt viņš piekļūs Galaktikas vislielākajam noslēpumam! Gordons stāvēja neziņā. Viņš šeit ir svešinieks, viņam nav tiesību… Kaut gan, kam viņam vajadzīgs šis noslēpums? Vēl tikai dažas dienas, un viņš atgriezīsies. Vispirms uz Zemes, pēc tam divdesmitajā gadsimtā… Atkal doma par Liānu sāpīgi iedūrās viņam sirdī.

—   Ejam, Art, — teica Džals. — Zinu, ka tu esi noguris, bet mums loti maz laika

32. Nāves Vilnis

Priekštelpā Džals Ams aizsūtīja prom sargus. Kustīgie paklāji nesa viņus lejup, arvien dziļāk un dziļāk. Gordons saprata, ka viņi atrodas vēl tālāk pazemē nekā toreiz, kad viņš bija pils cietumā.

Pa vītņu kāpnēm viņi nokļuva zālē, kas bija izcirsta bazalta klintīs. Šeit sākās garš gaitenis. To apgaismoja pulsējoša mironīgi bāla gaisma kuru izstaroja plāksnes pie gaiteņa sienām. Gordons nespēja slēpt pārsteigumu. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt līdz zobiem bruņotus sargus, apkaltas durvis, režģus un atslēgas… Nekā tamlīdzīga. Kad Džals Ams vēra durvis gaiteņa galā, izrādījās, ka tās nav pat aizslēgtas.

— Te tas ir, — imperatora balss nodrebēja.

Apaļo kameru, kas bija izcirsta klintī, apgaismoja tas pats pulsējošais starojums. Kameras centrā apstulbušais Gordons ieraudzīja to, ko Džals uzlūkoja ar neslēptām bailēm un pielūgsmi.

Iznīcinātājs! Tik drausmīgs ierocis, ka divu tūkstošu gadu laikā tā spēks tika likts lietā vienu vienīgu reizi.

Tie bija divpadsmit vienādi, nespodri pelēka metāla konusi ap desmit divpadsmit pēdu augstumā. To smailes apvija milzumdaudz kristāla lodīšu, no pamatnēm stiepās daudzkrāsaini vadi.

Gordons nevarēja saprast, kas slēpjas konusu iekšienē. Telpā vēl atradās nesējkonstrukcijas un masīvs kubs ar vadības pulti, uz kuras mirdzēja rādītāji, skalas un seši regulatori.

—    Tam vajag ārkārtīgi daudz enerģijas, — domīgi teica Džals Ams. — Kā tava "Etna"? Vai ar tās ģeneratoru jaudu pietiks?

—   Jā, iespējams, — apjucis murmināja Gordons. — Tu droši vien labāk zini.

—    Es? — Džals bija izbrīnīts. — Tu taču esi zinātnieks! Tu zini krietni vairāk!

—   Baidos, ka tu kļūdies. Redzi, es daudz ko esmu aizmirsis.

—     Aizmirsis par Iznīcinātāju? Tu joko! Mūsu atmiņā iespiests neizdzēšams zīmogs — zināšanas par šo ieroci — kopš tās dienas, kad mūs pirmo reizi atveda šurp, lai noregulētu Vilni.

Vilni? Gordons atkal izjuta jau pazīstamo informācijas vakuumu.

—   Džal, zini, Šors Kāns zondēja mani ar domu nolasītāju. Varbūt tāpēc esmu aizmirsis dažas lietas.

Šis izskaidrojums pilnīgi nomierināja Džalu Amu.

—   Saprotu, domu šoks. Tūlīt tu atcerēsies. Šeit ir stiprinājumi, lai uzstādītu konusus kuģa priekšgalā. Vadus pieslēdz pie tādas pašas krāsas spailēm uz vadības pults, transformatora kabeli — tieši pie ģeneratora Viss jānoregulē ļoti precīzi. Šie seši regulatori…

Gordons pamazām sāka saprast. Visticamākais ir tas, ka konusi fokusē kaut kādu enerģiju vajadzīgajā telpas punktā. Bet kas notiek ar objektu, uz ko tie notēmēti? Viņš neuzdrošinājās izprašņāt.

—     …tātad mērķim jāatrodas ne tuvāk par desmit parsekiem, lai izvairītos no reakcijas. Tagad atcerējies, Art?

—   Jā, — pamāja Gordons. — Tomēr es priecājos, ka rīkosies tu.

Džala Ama sejā uzplaiksnīja nogurums un izmisums.

—    Dievs mans liecinieks, es to nevēlos! Daudzus gadsimtus tas stāvēja bezdarbībā. Brenna Bīra brīdinājums vēl ir spēkā.

Viņš norādīja uz sienā izcirstiem vārdiem: «Mani pēcteči, Iznīcinātāja mantinieki un glabātāji! Es, Brenns Bīrs, runāju uz jums no gadsimtu tāluma. Uzklausiet manu novēlējumu. Spēkam, kas nodots jūsu rīcībā, nav robežu, nelietojiet to pašlabuma vai varas dēļ. Vienīgi tad, ja uz spēles ir Galaktikas liktenis, drīkst ķerties pie pēdējā līdzekļa. Arī visbriesmīgākajā situācijā atcerieties — reiz atbrīvotu, šo spēku nav viegli atkal savaldīt. Tikai dzīvības un nāves jautājums Visuma mērogā var attaisnot tādu rīcību.»

—   Atceries, Art, kā tēvs atveda mūs šurp, lai noregulētu Vilni? Mēs vēl bijām bērni. Vai mēs toreiz varējām iedomāties, ka pienāks nelaimes stunda?

Gordons satriekts klusēja. Vina domās vēl skanēja sen mimšā imperatora vārdi. Džals pagriezās, un viņi devās prom. Dīvaini! Nekādas apsardzes…

Pa garo gaiteni viņi nonāca līdz vītņu kāpnēm pirmajā akmens zālē.—   Mēs uzstādīsim to uz "Ernas" rit no rīta — sprieda Džals Ams. — Un vakarpusē parādīsim zvaigžņu karalistu vēstniekiem, kā tas darbojas.

—   Nekad jūs to neizdarīsit, Džal Am!

Aiz kāpnēm slēpās cilvēks ar atompistoli.

—   Orts Bodmers! — iesaucās Gordons. —Tātad te jūs esat pat vēries!

Padomnieka kalsnā seja savilkās ķēmīgā grimasē.

—    Jā! Kad es sapratu, ka Tēms Eldreds mūs nodevis, es paslēpos pazemes gaiteņos. Es paredzēju, ka jūs nāksit šurp! Es iešu bojā, bet ne jau viens pats. Es paņemšu jūs līdzi!

Pistole drebēja viņa izstieptajā rokā.

—   Ko jūs vēlaties? — mierīgi jautāja Džals Ams.

Bodmers pienāca tuvāk, viņa acīs gailēja neprāts.

—    Jūsu dotais vārds ir likums, imperator. Apsoliet, ka es tieku apžēlots, un jūs dzīvosit!

—   Džal, piekriti! — iesaucās Gordons.

—   Es jau apžēloju vienu nodevēju. Pietiek!

Tajā pašā bridi Bodmera ierocis izšāva. Lode trāpīja Džalam plecā. Gordons metās virsū padomniekam, saķēra viņa roku, lai izrautu pistoli, bet izrādījās, ka mazajam vīrelim piemīt gandrīz necilvēcīgs spēks. Zaudējuši līdzsvaru, cīkstēdamies viņi ievēlās bālā starojuma apņemtajā gaitenī.

Pēkšņi Orts Bodmers iekliedzās, tas bija elles moku kliedziens. Gordons sajuta ka pretinieka ķermenis saļimst viņa rokās.

—    Vilnis… — nogārdza Bodmers, locīdamies baltajā gaismā, un tūlīt sastinga. Viņa seja nomelnēja Gordons piecēlās. Uz gridas gulēja bezveidīgs līķis.

33. Negaiss

Lūk, kā! Pulsējošais starojums gaitenī un Iznīcinātāja kamerā nebija apgaismojums. Tas bija Vilnis, par ko ieminējās Džals Ams. Baigs, ārdošs spēks, kas noregulēts uz dažiem izredzētajiem un nonāvē katru svešinieku, kurš uzdrošinās ieiet svētnīcā!

Gordons steidzīgi atgriezās pie kāpnēm un noliecās pār zemē guļošo Džalu Amu. Viņa plecā bija briesmīga brūce, bet viņš vēl elpoja.

—   Šurp! — sauca Gordons, pacēlis seju augšup…

Pēc stundas viņš kopā ar citiem gaidīja ziņas no karaliskajiem apartamentiem, kurp aiznesa imperatoru. Viņi atradās aiz durvīm, te bija ari Liāna kas mierināja Džala Ama sievu.

No istabas iznāca ārsts.

—     Dzīvos! Bet vajadzēs vairākas nedēļas, līdz imperators izveseļosies, — viņš satraukti piebilda. — Viņa augstība vēlas redzēt princi Artu.

Gordons nedroši pārkāpa greznās guļamistabas slieksni. Abas sievietes sekoja. Viņš noliecās pie valdnieka.

—  Stereoraidītājs… — nočukstēja Džals Ams. — Es gribu uzrunāt tautu…

Tūlīt pat ienesa raidītāju. Noregulēja to tā, lai būtu redzams Gordons,

Liāna un Kora. Džals Ams ar grūtībām pacēlās no gultas.

—  Klausieties! Algoti slepkavas, kas nogalinājuši manu tēvu, pacēla roku ari pret mani. Bet atentāts izgāzās. Sazvērnieku vadoņi bija Čens Korbulo un Orts Bodmers, viņi abi saņēmuši pēc nopelniem. Mans brālis Arts Ams ne pie kā nav vainīgs, es ieceļu viņu par reģentu, viņš valdīs līdz tam brīdim, kad es izveseļošos.

—   Nē! — Gordonam izlauzās protesta sauciens. Aparātu jau nesa projām. Džals Ams pievērsās Džonam.

—  Šajos kritiskajos brīžos, kad Mākoņa ēna klājas pār visu Galaktiku, Impērija nevar palikt bez vadoņa.

—   Jūsos rit karaliskās dzimtas asinis, Art, — Kora viņu atbalstīja. — Tauta klausīs tikai jūs.

Gordonam reiba galva. Ko darīt? Varbūt atklāt savu noslēpumu? Bet tad Impērija paliks bez vadības, tautā radīsies apjukums, sabiedrotie novērsīsies. Un Šors Kāns…

—  Es darīšu visu, kas manos spēkos, — teica Gordons. — Bet ja es kļūdīšos…

—   Nekļūdīsies, — nočukstēja Džals Ams. — Es tev ticu, Art. Gluži bez spēka viņš atslīga spilvenos. Ārsti lika visiem atstāt

slimnieku.

Gordons izgāja reizē ar Liānu. . — Kā es pārvaldīšu Impēriju?

—   Kādēļ gan ne? Vai tad jūs neesat Ebasa Ama dēls?

Viņš ļoti gribēja iebilst, bet atturējās. Liāna ar valdonīgu žestu aizsūtīja prom visus galminiekus.

—   Princis ir pārpūlējies! Lieciet viņu mierā!

Gordons juta ka viņam tiešām no noguruma ļimst kājas. Liāna viņu pavadīja un viņi atvadījās. Džons apgūlās un vienā mirklī aizmiga. No rīta atvēris acis, Gordons ieraudzīja savā istabā Hellu Berelu.

—   Princese Liāna palūdza lai es būtu jūsu padomdevējs, princi.

—    Lieliska ideja! — nopriecājās Gordons. — Jūs taču zināt, es nekad neesmu nodarbojies ar politiku. Jūsu padomi man ļoti noderēs.

Slaidais antarietis pašūpoja galvu.

—   Negribu jūs sarūgtināt, bet, kā šķiet, pienācis laiks, kad jāizšķiras. Dienvidu karalistu sūtņi atkal lūdz audienci. Viceadmirālis Hīrons divas

reizes gribēja runāt ar jums. Viņš saka, tas esot steidzīgi.

—   Vai viņš ir labs virsnieks?

—   Viens no labākajiem.

Imperatora kabinetā Gordonu jau gaidīja. Tā pati diplomātu grupa, ar kuriem jau vakar runāja Džals. Atkal, tāpat kā vakar, uz priekšu panācās Tu Škans, Polārzvaigznes sūtnis.

—   Princi Ait! Mūsu valdības izsaka dziļu līdzjūtību sakarā ar nelietīgo atentāta mēģinājumu pret jūsu brāli. Bet mēs ceram, ka šis skumjais notikums netraucēs parādīt Iznīcinātāja darbību.

Gordons sastinga. Notikumu virpulī viņš bija aizmirsis par doto solījumu. Kā īsti strādā šis varenais aparāts? Pavisam nedaudz bija pastāstījis Džals Ams, tomēr Gordonam vēl nebija skaidra priekšstata ne par Iznīcinātāja iespējām, ne par to, kā tas vadāms.

—     Mans brālis ir smagi ievainots, — viņš teica. — Esmu ļoti aizņemts. Iespējams, uz kādu laiku nāksies atlikt Iznīcinātāja demonstrēšanu.

Tu Škans sadrūma.

—    Nē, princi! Vilcināšanās nostiprinās to politiķu pozīcijas, kuri apgalvo, ka Iznīcinātājs ir pārmēru jaudīgs un neviens neiedrošinās to lietot. Tas ietekmēs šaubīgās partijas, un gandrīz droši var teikt, ka daļa karalistu galu galā atšķelsies no Impērijas.

Gordons juta ka nonācis strupceļā, no vienas puses — viņam nav tiesību vājināt Impēriju, bet ari darboties ar Iznīcinātāju viņš pagaidām neprot. Viņš centās runāt pārliecinoši.

—   Iznīcinātājs tiks demonstrēts pirmajā izdevīgajā brīdī. Tas ir viss, ko es varu apsolīt.

Sūtņi satraukti saskatījās. Varēja skaidri redzēt, ka Gordona vārdi viņus neapmierina. Apaļsejainais Herkulesa sūtnis vēsi paklanījās.

—   Es darīšu baroniem zināmus jūsu vārdus.

Pārējie ari atsveicinājās, paklanījās un klusēdami aizgāja. Gordons nepaguva novērtēt situāciju.

—   Stereosakari ar viceadmirāli Hīronu! — ziņoja Hells Berels. — Vai ieslēgt?

Pēc brītiņa uz vienas no kvarca plāksnēm parādījās admirāļa telpiskais attēls. Varēja redzēt, ka viņš ir satraukts.

—    Princi Art! Vispirms es gribētu uzzināt, kurš tagad komandē Floti? Vai man pildīt to, ko liek pienākums, vai gaidīt jauno komandieri?

—   Komandieris esat jūs, admirāli, — ātri atbildēja Gordons. Varēja redzēt, ka Hīronu šie vārdi ne sevišķi iepriecina.

—    Pateicos, princi. Ja tā, man nepieciešama politiska rakstura informācija, lai varētu tālāk rīkoties.

—   Ko jūs ar to gribat teikt?

—     Tālās darbības lokatori fiksējuši Līgas flotes vērienīgu pārvietošanos. Četras lielas karaspēka vienības pametušas savas bāzes Mākonī un dreile cieši gar Mākoņa ziemeļu robežām. Uzskatu, ka Šors Kāns gatavo pēkšņu uzbrukumu vismaz divos virzienos. Tā kā pastāv šāda iespēja man nekavējoties jādod rīkojumi Flotei. — Hīronam līdzās parādījās Gordonam jau pazīstamā daudzkrāsainā Galaktikas karte. Admirālis turpināja — Mūsu galvenie spēki sastāv no trīs divīzijām, kas izvietotas vienā līnijā starp Rīgelu un Oriona miglāju. Fomalgautas kontingents iekļauts pirmajā divīzijā. Provizoriskais aizsardzības plāns balstās uz to, ka Polārzvaigznes karalistes un Herkulesa Kopas grāfistu flotes apstādinās pretinieka mēģinājumu ielauzties to robežās. Liras, Gulbja un Kasiopejas flotēm pēc pirmā signāla jāpievienojas mūsu spēkiem. Bet vai sabiedrotie ir gatavi pildīt savas saistības? Pirms divām stundām es visiem ziņoju par aizdomīgu karaspēka pārvietošanos Mākonī. Atbildes pagaidām nav.

Gordons diezgan miglaini apzinājās, cik svarīga ir šī problēma tomēr bija skaidrs, ka tuvojas kritisks brīdis.

—   Man vajadzīga vēl diennakts, — viņš palūdza. — Pa šo laiku es centīšos panākt sabiedroto piekrišanu.

—   Mūsu pašreizējais stāvoklis ir visai nedrošs, — iebilda admirālis. — Ierosinu galvenos spēkus pārvietot vairāk uz rietumiem, lai būtu iespēja atvairīt varbūtējo uzbrukumu no Polārzvaigznes un Herkulesa puses.

—   Labi, — pamāja Gordons. — Tikko man būs kas ziņojams, es nekavējoties izsaukšu jūs.

Admirālis militāri sveicināja, viņa attēls izgaisa. Hells Berels norūpējies paskatījās uz Gordonu.

—  Princi Art! Kamēr jūs nebūsit parādījis sabiedrotajiem Iznīcinātāju, ar viņiem nevar rēķināties.

—     Zinu, — teica Gordons. Viņš beidzot bija izlēmis. — Man jāparunā ar brāli.

Kad viņš ieradās Džala Ama istabā, ārsti satraucās.

—   Viņš gul. Viņš nedrīkst runāt. Imperatoram nepieciešama atpūta…

—   Bet man vajag, — Gordons neatlaidās. — Jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Runa ir par Galaktikas likteni.

Galu galā ārsti piekāpās.

—   Tikai uz dažām minūtēm, ne vairāk.

Kad Gordons noliecās pār Džalu Amu, tas atvēra miglainās, iekaisušās, neko nesaprotošās acis.

—   Džal, tev jāatbild! — lūdzās Gordons. — Es taču neatceros, kā darbojas Iznīcinātājs, es tev teicu!

—   Dīvaini, ka Šorām Kānam… izdevies… — Džala Ama balsi tik tikko varēja dzirdēt. — Es domāju, ka to… nevar… Tu visu atcerēsies… kad vajadzēs… — Čuksti kļuva arvien vājāki. — Konusus novieto aplī… piecdesmit pēdas… kuģa priekšgalā… Vadus pie transformatora… Spailes tajā pašā krāsā… Kabelis… pie ģeneratora… Noregulē virzienu… ar radam… tieši centrā… Līdzsvaro konusus… pēc mēraparātiem… katru pāri… Ieslēdz… kad… visi seši… līdzsvarā…

—   Džal! Man jāzina vēl vairāk!

Bet Džals Ams jau klusēja, ieslīdzis smagā narkotiskā miegā. Gordons domās atkārtoja dzirdēto. Pārāk maz informācijas! Ko var izdarīt mežonis, ja viņam iedod pistoli un paskaidro, kā to nospiest? Nav izslēgts, ka viņš pagriež stobru pret sevi!

Jānovilcina laiks, viņš sev teica. Jāpārliecina sūtņi, ka viss kārtībā, un nākamajā reizē jāmēģina uzzināt no Džala kaut ko vairāk.

Hella Berela pavadībā viņš nokāpa Iznīcinātāja kamerā. Antarietis palika pie kāpnēm, Gordons aizgāja pa gaiteni, ko apmirdzēja mironīgi bālā gaisma. Atgriezās ar stiprinājumiem enerģētisko konusu montāžai. Kad viņi kāpa augšā, Hells Berels pat uz šīm vienkāršajām ierīcēm skatījās ar neslēptām šausmām.

Pazemes ceļš viņus aizveda līdz kosmiskajai ostai. Pie "Etnas" drūmā korpusa viņus sagaidīja Vals Marlāns un vēl daži virsnieki. Gordons norādīja uz stiprinājumiem.

—    Uzstādiet tos kuģa priekšgalā, aplī ar diametru tieši piecdesmit pēdas. Atvelciet kabeli no galvenā ģeneratora.

—    Tātad jūs gribat uzstādīt Iznīcinātāju uz "Etnas", princi? — ar entuziasmu izsaucās Vals Marlāns. Gordons pamāja. Viņi uzgāja augšā jau zināmajā stereosakaru kabīnē un izsauca Polārzvaigznes karalisti.

—    Kā redzat, Tu Škan, mēs gatavojamies demonstrēt Iznīcinātāju,

—     Gordons teica pēc iespējas pārliecinošākā balsī. — Tā notiks visdrīzākajā laikā.

—    Princi, tas jādara nekavējoties! Visas Galaktikas galvaspilsētas runā par Mākoņa manevriem.

Vakarpusē pār Trūnu cēlās negaisa padebeši. Visā imperatora pilī bija dzirdami pēkona dārdi. Beidzot ticis savās istabās, tikko dzīvs no pārguruma, Gordons vēroja pa logu, kā debesīs plaiksnī violēti zibeņi un, kā ļaunu vēstīdami, atmirdz Kristāla kalnu nogāzēs. Viņu sagaidīja satrauktā Liāna.

—   Pilī visi runā, ka Līga kurn katru brīdi var uzbrukt. Ka tas jau ir

karš.

—    Pašlaik Šors Kāns neuzdrošināsies. Kaut es varētu noturēties, kamēr… — Viņš gandrīz izteica skaļi: "kamēr es apmainīšos ar Artu Amu, lai viņš pats uzņemas šo briesmīgo atbildības nastu".

—… kamēr Džals Arns izveseļojas? — uztvēra Liāna un pasmaidīja.

—   Art, es zinu, cik jums grūti. Bet jūs taču ari esat Ebasa Ama dēls!

Viņš vēlējās apskaut meiteni, piespiesties viņas siltajam vaigam. Droši vien šī viņa vēlēšanās atspoguļojās acīs, jo Liānas seja atmirdzēja iekšējā maigumā.

—   Art! — pēkšņi atskanēja skaidra balss. Viņi pagriezās. Gordons tūlīt pat pazina burvīgo tumšmati, kas ieskrēja istabā.

—   Mema!

Meitene paskatījās uz Liānu, un viņas sejā parādījās izbrīns.

—   Princese?

—   Jebkura izlikšanās ir lieka, — mierīgi teica Liāna. — Es zinu ka Arts Ams jūs mīl, Mema. Jums ir vairāk tiesību. Es aizeju.

Gordons gribēja viņu aizkavēt, bet nepaguva. Merna lūkojās uz viņu, pacēlusi augšup seju ar maigajām, tumšajām acīm.

—   Art, tu apsolīji, ka būsi citādāks, kad atgriezīsies. Ka viss būs kā agrāk.

—    Pagaidi vēl mazliet, — viņš lūdzoši sacīja. — Tad viss būs kā agrāk, zvēru tev!

—    Vienalga, es nespēju saprast, — viņa samulsusi nočukstēja. — Tu esi ļoti dīvains. Bet es tā priecājos par tavu atgriešanos.

Kad viņa aizgāja, Gordons atgūlās. Galvā bija pilnīgs juceklis: Liāna, Mema, Džals Ams, Iznīcinātājs… Pēc pāris stundām viņš pamodās. Pār Trūnu joprojām trakoja negaiss. Virs pilsētas nepārtraukti dejoja žilbinoši zibeņi, bez apstājas grāva pērkons.

Hells Berels purināja Gordona plecu, viņa acis uztraukti mirdzēja.

—   Sātans izsprucis no elles, princi! Mākoņa flotes pārgājušas robežu! Pie Rīgela jau notiek kaujas, vairāki desmiti kuģu gājuši bojā. Hīrons ziņoja, ka divas Līgas eskadras devušās uz Herkulesu.

34. Zvaigžņu karaļu lēmums

Karš! Cīņa uz dzīvību un nāvi starp Impēriju un Mākoni! Visa atbildība par aizsardzību gulstas uz viņu, Džonu Gordonu.

Viņš pielēca no gultas.

—   Līgas flote ir ceļā uz Herkulesu? Ko domā baroni?

—     Šors Kāns runā ar viņiem un ar visām pārējām karalistēm ari, — atbildēja Hells Berels. — Ari patlaban starp viņiem notiek stereopārraide. Jums jānotur sabiedrotie, princi!

Gordons, drudžaini steigdamies, saģērbās, un pēc brīža viņi bija imperatora kabinetā. Pils un visa Trūna modās. Klaigāja cilvēki, iedegās ugunis, negaisa mākoņu pilnajās debesīs skanēja startējošo kuģu rēkoņa.

Kabinetā kūsāja dzīvība. Strādāja visas stereoiekārtas, un šis skats uz kādu brīdi apstulbināja Gordonu. Divi aparāti rādīja kreiseru klājus, kas drebēja no zalvēm.

Gordona skats pievērsās Šora Kāna attēlam. Plīvojošiem matiem, ar nešaubīgu pārliecību aukstajās acīs diktators teica runu.

—    Atkārtoju vēlreiz. Herkulesa baroni un zvaigžņu karalistu valdnieki, mūsu svētais karš nekādā ziņā nav vērsts pret jums. Mēs metam izaicinājumu alkatīgajai Impērijai, kas daudzu gadsimtu laikā, slēpdamās aiz skaistiem vārdiem par draudzību un mierīgu līdzāspastāvēšanu, tiecās sagrābt varu Galaktikā. Tagad mēs, Tumšo Pasauļu Līga, nostājamies pret šiem hegemonistiskajiem tīkojumiem. Mēs uzvarēsim! Mēs nesam brīvību visām zvaigžņu tautām un lūdzam no jums tikai vienu: nestājieties ceļā Līgas flotēm, kas šķērso jūsu teritorijas. Tad, pēc mūsu uzvaras, kad nodibināsim Galaktisko federāciju, jūs kļūsit par tās līdztiesīgiem locekpem. Impērijas liktenis izlemts! Mēs esam daudzkārt stiprāki, un pat Iznīcinātājs neglābs Impēriju. Ebass Ams gājis bojā, Džals Ams smagi ievainots, bet Arts Ams neprot lietot šo ieroci! — Šora Kāna balss pārkliedza kosmiskās kaujas troksni. — Viņš nemaz nav Arts Ams, viņš ir viltvārdis, es to varu pierādīt! Vai mēs riskētu, ja tas tā tiešām nebūtu? Karaļi un baroni, padomājiet par saviem pavalstniekiem!

—   Viņš sajucis prātā! — noelsās Hells Berels. Šora Kāna attēls pazuda. Kāds virsnieks satraukti kliedza pāri visai istabai:

—   Princi Art, steidzami! Admirālis Hīrons lūdz sarunu!

Gordons skrēja pie cita aparāta. Tas rādīja līnijkuģa klāju. Rons

Hīrons un citi virsnieki uzmanīgi pētīja radaru ekrānus.

—     Kāda situācija zvaigžņu karalistēs, princi? Lielas Līgas vienības dodas uz rietumiem, uz Polārzvaigzni un Herkulesu. Ko darīs sabiedrotie? Mums jāzina!

—    Es tūlīt sazināšos ar sūtņiem, — apjucis atbildēja Gordons. — Kā jums veicas, admirāli?

Admirālis Hīrons atmeta ar roku.

—    Patlaban kreiseri cīnās tikai aizsardzībā. Vairāki pretinieka spoki šauj tiešā tēmējumā uz mūsu kuģiem pie Rīgela bet pagaidām' tas nav bīstami. Taču, ja Līga izlems uzbrukt no Herkulesa puses un baroni to pieļaus, man nāksies atkāpties tālu uz rietumiem, lai nepieļautu uzbrukumu Kanopusam no flanga! Mākonim galu galā ir divas reizes vairāk kuģu nekā mēs domājām. Ja sabiedrotie mūs pievils…

Gordons pagriezās pret Hellu Berelu.

—   Steidzami izsauciet sūtņus! Vediet viņus tieši šurp!

Antarietis steidzās ārā, bet tūlīt atgriezās.

—   Viņi jau ir šeit, princi!

Pēc mirkļa kabinetā parādījās uztrauktie sūtņi. Gordons iesāka bez kādām ceremonijām.

—   Jūs dzirdējāt, ka divas Šora Kāna flotes lido uz Polārzvaigzni un Herkulesu? Es gribu zināt, vai sabiedrotie domā pildīt savu pienākumu?

Nobālušais Polārzvaigznes sūtnis atbildēja:

—   Mūsu karalistes paliks uzticīgas savām saistībām, ja Impērija neatteiksies no savējām! Kad mēs slēdzām līgumu, Impērija solīja nepieciešamības gadījumā lietot Iznīcinātāju.

—   Es taču jums devu vārdu, ka tā būs! — sašuta Gordons.

—   Solījāt, bet izvairījāties! Kāpēc? Ja nu Šors Kāns runā taisnību un jūs tiešām esat viltvārdis?

—    Velns parāvis, vai tad jūs neredzat, ka tas ir Arts Ams?! — trakās dusmās iesaucās Hells Berels.

—     Tas nav zināms, — atcirta Herkulesa sūtnis, ar skatienu ieurbdamies Gordona sejā. — Ne uz to vien spējīga zinātne.

—     Klusu! — pavēlēja Gordons. Viņa galvā radās neskaidra ideja. — Ja es tūlīt pierādīšu, ka es tiešām esmu Arts Ams, ka spēju rīkoties ar Iznīcinātāju, vai karalistes atbalstīs Impēriju?

—    Polārzvaigznes —jā! — nevilcinādamies atbildēja Tu Škans. — Pierādiet to, lai es nekavējoties varu ziņot galvaspilsētai.

Pārējie viņam piekrita, bet Herkulesa sūtnis piebilda.

—      Mēs, neatkarīgās grāfistes, cīnīsimies. Bet. vienīgi tajā gadījumā, ja tā nebūs bezcerīga cīņa.

—   Nāciet man līdzi! — pavēlēja Gordons.

Visi izsteidzās no istabas un pēc dažām minūtēm, nokāpuši pa vītņu kāpnēm, jau stāvēja akmens zālē, no kurienes sākās pulsējošā, baltā mirdzuma ieskautais gaitenis.

—   Jums jāzina, uz kurieni ved šis tunelis un kurš spēj tajā ieiet! Skatieties! — Gordons iegāja Viļņa nāvējošajā gaismā, aizgāja līdz Iznīcinātāja kamerai, satvēra vienu riteņoto platformu ar enerģētisko 102 konusu un aizveda līdz gaiteņa galam, kur stāvēja pārsteigtie sūtņi. — Jūs ari tagad sauksit mani par viltvārdi?

—    Zvēru pie Debesīm, nē! — izsaucās Tu Škans. — Vienīgi īstais Arts Ams var tur ieiet un palikt dzīvs. Tas zināms visai Galaktikai.

Pārējie piekrītoši nomurdēja. Gordons redzēja, ka pārliecinājis viņus un ka Hīronam garantēta palīdzība. Tomēr šobrīd ar to nepietiek. Viņš norādīja uz konusu.

—     Tā ir daļa no Iznīcinātāja. Tūlīt es atnesīšu pārējās, mēs samontēsim aparātu un sasitīsim lupatās Šoru Kānu.

—    Ja tā, mēs pildīsim savas saistības! Polārzvaigznes karaliste karos pret Mākoni!

—    Arī Lira! Un grāfistes! — atskanēja satrauktas balsis. Kad sūtņi bija aizgājuši, Gordons pagriezās pret antarieti.

—    Sauciet šurp tehniķus un kareivju nodaļu, Hell. Es iznesīšu visu pārējo, viņiem jāuzstāda aparāts uz "Etnas".

Pēc stundas visi jau bija kosmiskajā ostā un stāvēja līdzās varenajam līnijkuģim. Netālu slējās vēl divu kuģu korpusi. Citi sen jau bija startējuši un traucās uz kaujas lauku.

Plaiksnīja zibeņi, grāva pērkons, pātagoja lietus. Tehniķi nostiprināja pelēkos konusus kuģa priekšgalā. To smailes bija pavērstas uz priekšu, vadi stiepās cauri kuģa korpusam uz stūrmaņa kajīti. Tur uzstādīja transformatora kubu. Resni kabeļi stiepās līdz līnijkuģa spēcīgajiem ģeneratoriem.

—   Starts pēc desmit minūtēm! — ar starojošu seju ziņoja Vals Marlāns. Gordons drebēja saspringumā. Viņš bija ļoti noguris.

—   Pārbaudīšu pēdējo reizi. Vēl ir laiks.

Viņš izskrēja lietū, paskatījās uz augšu, uz kuģa milzīgo siluetu. Priekšgalā nostiprinātie pelēkie konusi izskatījās niecīgi. Bija grūti noticēt, ka tādā nelielā aparātā slēpjas neaptverami draudīgs spēks.

—     Divas minūtes! — no trapa sauca Hells Berels. Skanēja trauksmes zvani. Gordons pagriezās. Kāds skrēja šurp. Slaida, gracioza figūra…

—   Liāna!

Meitene metās viņa apkampienos. Pār bālo seju ritēja lietus un

asaru lāses.

— Man vajadzēja paspēt, Art! Ja jūs neatgriezīsities, es gribēju, lai jūs zinātu! Es jūs mīlu!

35. Zvaigžņu kari

Hells Berels rāva viņu augšup pa trapu. Gordons liecās atpakaļ. Vēl pēdējo reizi ieraudzīt slaido stāvu, bālo seju, neparastās acis… Pēdējo reizi!

Lūka ar troksni aizkrita. Iekaucās starta sirēna. Atomturbīnas uzsāka savu monotono dziesmu, arvien palielinot ātrumu.

—    Starts! — ziņoja skaļruņi, un, šķeļot gaisu, "Etna" rēkdama traucās augšup. Eskortkuģi zibenīgi sekoja. Planētas atmosfēra palika tālu apakšā, viņiem apkārt bija vienīgi zvaigžņotā telpa.

—   Stereoseanss ar Hīronu! — ziņoja Hells Berels. — Pie Rīgela smagas kaujas. Līgas flotes gatavojas pārrāvumam.

Stūrmaņa kajītes centrā, līdzās Iznīcinātāja pultij, parādījās admirāļa attēls. Iluminatorā aiz viņa muguras liesmoja ugunsgrēks, sprāga atomlādiņi, dega bojā ejai nolemtie kuģi. Liesmu atspulgi plaiksnīja Flotes vadoņa skarbajā sejā.

—    Mēs cīnāmies pret divām Līgas austrumu eskadrām. Mūsu zaudējumi ir milzīgi, — viņš noguris ziņoja. — Pretinieka rīcībā ir kaut kāds jauns, nezināms ierocis…

Tas bija Šora Kāna slepenais trumpis!

Gordons ātri jautāja:

—   Kā tas darbojas?

—     Nav zināms, — atbildēja Hīrons. — Viens pēc otra kuģi iziet no ierindas un neatbild uz signāliem. No Herkulesa ziņo, ka baronu apvienotā flote izlidojusi pretī diviem lieliem pretinieka formējumiem. Liras, Polārzvaigznes un citu savienoto karalistu eskadras pilnā gaitā tuvojas mums no ziemeļaustrumiem. Bet Šora Kāna jaunais ierocis ir ārkārtīgi efektīgs! Es atkāpjos uz rietumiem, tomēr Līgas spokiem visu laiku izdodas tikt cauri aizsardzības līnijai. Man jūs jābrīdina — ar tādiem zaudējumiem mēs ilgi nenoturēsimies. 104

—    Es lidoju ar Iznīcinātāju, bet ceļā paies daudzas stundas. Un vēl kas… — Gordons atcerējās: mērķim jābūt pēc iespējas kompaktākam. — Lai liktu lietā ieroci, jāsavāc Līgas flotes vienkopus. Jūs to varat izdarīt?

—      Varam atkāpties vairāk uz dienvidrietumiem, — brīdi vilcinājies, atbildēja Hīrons. — Izskatīsies, ka mēs ejam palīgā baroniem. Tas ļaus apvienot abas uzbrūkošās ienaidnieka vienības. Kad jūs ieradīsities, kaujas lauks būs uz rietumiem no Deneba. Dievs vien zina, kas līdz tam laikam būs palicis pāri no Flotes…

Sakarus pātrauca, bet pārējās stereoiekārtas visos sīkumos rādīja kauju, kas notika tālajā frontē Rīgela apkārtnē. Tur bija daudz gan liesmu pārņemtu, gan ari it kā pamirušu Impērijas kuģu, kas nezināmu iemeslu dēļ kaujā nepiedalījās.

—    Viņi apiet Hīronu no flangiem, — komentēja Vals Marlāns. — Kaut tikai atkāpšanās nepārvērstos par bēgšanu…

Gordons pievērsās iluminatoriem. Palidojusi garām vairākām mazām saulēm, "Etna" ar savu eskortu traucās uz dienvidiem. Līnijkuģis steidzās uz priekšu, ar katru minūti tuvodamies tālajam Denebam, kur pašlaik bija koncentrēti visi Impērijas spēki. Gordons juta, ka tūlīt viņam var uznākt panikas lēkme. Viņam nav vietas šajā milžu cīņā! Kā viņš iedrošinājies pacelt zobenu, kas var iznīcināt visu Galaktiku?

—     Ak Dievs! Skatieties, kas notiek pie Herkulesa! — sauca Hells Berels.

Stereopanorāmā, ko translēja vijgns no kuģiem, pavērās neiedomājama aina. Apkārt gigantiskam, lodveidīgam sakopojumam debesis bija nosētas gaismas punktiņiem. Tie iedegās un tūlīt pat dzisa, tās bija kuģu atomlielgabalu* zalves. Gordons ne sevišķi labi saprata kas tur notiek, viņa pieredze neļāva noteikt šīs nāvējošās dzirksteļu dejas īsto nozīmi. Kauja neaptverami lielos attālumos, kur kuģi atrod cits citu ar radariem, bet lielgabali Šauj pēc elektronisku ierīču komandas, viņam likās necilvēciska un nereāla. Tikai pakāpeniski noskaidrojās cīņas vispārējā shēma. Mirgojošās ugunis lēni atkāpās uz grandiozu sauļu spieta pusi — uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no tā dzirksteļoja frontes līnija.

—    Viņi atkāpjas saskaņā ar Hīrona plānu, — skaidroja Hells Berels. — Bet viņiem palikusi tikai puse Flotes!

Vals Marlāns skraidīja no vienas stereoiekārtas pie otras.

—   Mākoņnieki sit Hīronu, kā vēlas! Mūsu zaudējumi ir milzīgi.

Attēls, uz kuru viņš rādīja, demonstrēja plašu mirguļojošu

dzirksteļu virpuli, kas atkāpās no Rīgela uz rietumiem. Gordons vairs nevarēja uztvert visu notiekošo. Viņš negribēja. Nervi saspringti līdz pēdējai robežai, bet viņam nepieciešams būt aukstasinīgam.

—   Cik ilgi vēl jālido? — viņš jautāja Valam Marlānam.

—   Kādas divpadsmit stundas, ne mazāk.

—   Nolādētais Šors Kāns! — izlamājās Hells Berels. — Nolādētie fanātiķi! Tik daudz gadu viņi gatavojušies šai dienai!

Gordons piegāja pie Iznīcinātāja pults, jau tūkstošo reizi pie sevis atkārtodams Džala Ama instrukciju. Kāds darbības princips ir liktenīgajai mašīnai? Vai tas ir briesmīgs, nāvējošs stars? Vai tas iznīcina matēriju? Kādēļ tas apdraud Galaktiku?

Drausmīgā sasprindzinājumā vilkās stundas. Trīs kuģi strauji tuvojās kaujas vietai, bet vēl straujāk pasliktinājās Impērijas Flotes stāvoklis. Atkāpdamies, lai varētu apvienoties ar baronu novājinātajiem spēkiem, Hīrons beidzot sastapa savienoto karalistu eskadras. Šeit, miglājā, viņš izvērsa savas vienības un divas stundas nikni cīnījās pret Mākoņa armādām.

Gordons izdzirda Hīrona komandu. Dešifrējošā iekārta bija pārveidojusi kodēto pavēli, un tā skaidri izskanēja skaļruņos.

—     Liras divīzija kapteini Sandrell! Atkāpieties no miglāja! Pretinieks cenšas izlauzties starp jums un Gulbja divīziju.

—   Līgas spoki koncentrējušies vadošo kuģu tuvumā, — atsaucās Sandrells. — Bet mēs…

Pārraide pārtrūka. Neko nesaprazdams, Gordons klausījās, kā admirālis veltīgi sauc divīzijas komandieri.

—    Atkal tas pats! — trakās dusmās kliedza Hells Berels. — Kuģis ziņo par spoku tuvošanos un tūlīt pat apklust uz visiem laikiem.

—   Mākoņa jaunais ierocis, — Vals Marlāns nošņirkstināja zobus. — Kaut mēs zinātu, kas tas ir.

—    Pagaidiet, — teica Gordons. "Tas trāpa ienaidnieka kuģus no iekšienes," atmiņā uzpeldēja Šora Kāna frāze. — Iespējams, es kļūdos, bet vai viņi nevar noraidīt kaut ko izvēlētajā kuģī pa viņa paša stereostaru? Katrs, kurš Šādi gājis bojā, tobrīd izmantoja stereosakarus.

—    Zvēru pie Debesīm, tas var būt! — iesaucās Vals Marlāns.

—   Ja viņi izmanto stereo kā nesošo…

Viņš steidzīgi izsauca Hīronu un paziņoja par aizdomām. Admirālis piekrita — tā varēja būt.

—    Raidīt vajag ar īsiem impulsiem, ik bridi pārtraucot seansu,

—    secināja "Etnas" kapteinis. — Tad viņi nepagūs laikus pieslēgties mūsu staram. Un sagatavojiet staru slāpētājus stereokajītēs.

—     Pamēģināsim, — pamāja Hīrons. — Es pavēlēšu visiem sazināties ar impulsiem.

Vals Marlāns lika pie stereouztvērējiem nostāties cilvēkiem ar staru slāpētājiem — portatīviem ģeneratoriem, kas ekranē elektromagnētiskos laukus. Pakļaudamies pavēlei, Flotes kuģi tagad sniedza mirklīgus ziņojumus.

—     Liekas, tas līdz, — ziņoja admirālis. — Zaudējumu tagad krietni mazāk. Un tomēr — ja pēc četrām stundām jūs nebūsit klāt, no mums nekas nebūs palicis pāri.

"Etnas" turbīnas strādāja ar maksimālo slodzi. Mazā eskadra no ziemeļiem traucās uz Deneba balto bāku, bet no austrumiem kā ugunīgs vilnis, ko veido degoši un bojā ejoši kuģi, zvaigznei tuvojās lielā kauja. No dienvidiem šurp steidzās baronu drosmīgās flotes paliekas, lai apvienotos ar Impērijas un karalistu spēkiem.

Abi Mākoņa formējumi apvienojās austrumos un metās pēdējā, iznīcinošajā kaujā.

—    Vēl pusstunda! — caur zobiem izspieda Vals Marlāns. Bija palicis pavisam nedaudz līdz kaujas vietai. Pēkšņi novērotājs pie galvenā radara iekliedzās:

—   Spoki pa kreisi no borta!

Sekoja zibenīga zalvju apmaiņa. Gordons tikko paguva ieraudzīt mērķi radara ekrānā, kad tūlīt izplatījumu apgaismoja žilbinošs sprādziens. "Etnas" lielgabali, ko vadīja ātras reakcijas skaitļotāji, atbildēja ar apdullinošiem šāvieniem. Kosmoss visapkārt, likās, uzliesmoja no smago lādiņu sprādzieniem, kas gandrīz trāpīja līnijkuģi. Vēl pēc mirkļa tālumā iedegās un nodzisa divi nespodri gaismas punktiņi.

—   Viens no mūsu kuģiem gājis bojā! — sauca Hells Berels. — Toties mēs paguvām likvidēt divus spokus. Pārējie aptumšojās un vairs neuzdrošināsies rādīties.

No stereouztvērēja atskanēja Hīrona balss — impulsu raidījums bija ierakstīts un pārveidots par parastu.

—   Princi Art, Līga apiet mūs no flanga! Steidzieties!

—    Vēl nedaudz! — atsaucās Gordons. Tajā pašā brīdī attēls izmainījās. Admirāļa vietā kajītē uzradās bāli cilvēki melnos formas tērpos. Rokās viņi turēja metāliskas nūjas. Viena no tām izspļāva zilu zibeni. Lādiņš aiznesās gar Gordona seju un ietriecās metāla sienā.

Stereotēlu desants! Fantomi, kuri izmanto stereostaru un spējīgi nogalināt.

Tas turpinājās tikai sekundi. Nostrādāja impulsu relejs, un mākoņnieki līdz ar savu ieroci izkusa.

—    Lūk, ko viņi izdomājuši! Nav brīnums, ka esam zaudējuši pusi no saviem kuģiem!

—   Ieslēgt slāpētājus! — pavēlēja Vals Marlāns. — Uzbrukums var atkārtoties!

"Ema" tuvojās kaujas vietai. Turbīnas strādāja ar pārslodzi. Gaiss bija stipri elektrizēts. Gordons juta, ka viņam uz galvas kustas mati. Tuvojās izšķirošais brīdis. Hīrons izvietoja Impērijas un karalistu flotes vienā līnijā, kuru no kreisā flanga sedza Deneba baltā, liesmojošā lode. Mākoņnieku kolonnas spiedās virsū, cenzdamās satriekt labo flangu. Telpā starp zvaigznēm vīdēja liesmas. "Etnas" lielgabali visu laiku šāva uz pretinieka spokiem, kuriem uzbrukuma brīdī bija jāatslēdz aptumšošana.

—     Hīron, mēs esam klāt! — iekliedzās Gordons. — Pār­kārtojieties un pazūdiet no šejienes!

—    Tad Līga pārraus mūsu aizsardzību bez kādām pūlēm, — iebilda admirālis.

—   Neuztraucieties, — atbildēja Gordons. — Ātrāk!

Hīrona stereoattēlu atkal nomainīja bruņotie fantomi. Izšāvās zilie zibeni un nozudu, tos aprija slāpētāji. Tūlīt iedarbojās relejs, un mākoņnieki pazuda.

Gordons cītīgi sekoja radara ekrānam. Hīrona kolonnas pārkārtojās, uzņēma ātrumu un atkāpās uz rietumiem.

—   Līgas flote! — iekliedzās Vals Marlāns.

Ari Gordons to ieraudzīja —- neskaitāms daudzums dzirksteļu uz ekrāna, tūkstošiem kaujas kuģu. Attālums līdz tiem vairs nebija lielāks par divpadsmit parsekiem. Viņi vajāja Hīronu, un Gordons saprata, ka laiks rīkoties, ka nedrīkst pieļaut, lai tie pienāktu tuvāk. Impērijas Flote tagad vairs nebija saskatāma, "Etna" palika viena pret uzbrūkošo armādu.

—     Mērķējiet tieši viņu flotes centrā, — Gordons neskanīgi pavēlēja un ieslēdza enerģijas padevi.

36. Iznīcinātājs

Mēraparāti atdzīvojās. Ģeneratoru dūkoņa mainīja toni, Iznīcinātājam bija vajadzīga liela jauda. Kāds enerģijas daudzums pašlaik koncentrēts konusos līnijkuģa priekšgalā? Ko teica Džals Ams?

"Līdzsvaro konusus… pēc rādītājiem… katru pāri… Ieslēdz… kad… visi seši… līdzsvaroti…"

Viņi negribēja līdzsvaroties! Gordons pieskārās vienam regulatoram, pēc tam citam. Rādītāji virzījās uz sarkanajām atzīmēm, bet ar dažādu ātrumu.

Gordona seja bija sviedros. Visi skatījās uz viņu.

—   Vēl astoņi parseki, — klusi brīdināja Vals Marlāns.

Trīs bultiņas beidzot bija savā vietā. Tad ceturtā. Gordons grozīja regulatorus. Piektā. "Etna" drebēja pārslogoto turbīnu rēkoņā. Smaržoja pēc ozona. Sestā bultiņa negribīgi aizlīda līdz sarkanajam sektoram un apstājās.

Gordons nospieda galveno slēdzi.

Seši bālgani, caurspīdīgi stari izšāvās no konusiem "Etnas" priekšgalā un aiztraucās izplatījumā. Kā tumsā palaistas bultas.

—     Nekas nenotika! — novaidējās Hells Berels. —It nekas! Droši vien…

Viņš nepabeidza. Uz ekrāna sākās traucējumi. Dzirksteļu mākonis, kas apzīmēja tuvojošos armādu, nodrebēja. Tūlīt pat tā centrā parādījās melns punkts. Tas palielinājās, pulsēdams un raustīdamies. Drīz vien tas bija kļuvis par lielu, milztošu tumsas blīvu. Tā nebija parasta tumsa, kad vienkārši nav gaismas, tā bija bieza, aktīva, visu aprijoša tumsa, kādu nebija redzējis neviens no klātesošajiem. Tā auga un bija aprijusi jau pusi no ienaidnieka flotes.

—   Mans Dievs! — Vals Marlāns nobāla. — Tas iznīcina telpu!

Gordona sajukušajās domās beidzot ielauzās drausmīgā patiesība.

Viņš nesaprata, kā tas iespējams, viņš redzēja tikai rezultātu. Iznīcinātājs sagrāva nevis matēriju, bet telpu!

Mūsu Visuma laika un telpas vienotība pastāv četrās dimensijās, viss pārējais ir bezgalība, kur mērvienības nav pielietojamas. Drausmīgo staru enerģija pārņēma arvien lielāku apgabalu, izstumjot to no kosmosa.

Šī doma pazibēja viņa galvā kādu sekundes daļu. Mistisku šausmu pārņemts, Gordons drudžaini izslēdza aparātu.

Nākamajā mirklī likās, ka Visums sagrūs. "Etnas" bezpalīdzīgo korpusu mētāja kāds gigantisks spēks. Deneba milzīgā, liesmojošā masa braši lēkāja tukšumā. Zvaigznes kā neprātīgas komētas haotiski šaudījās. Šķita, ka Visums sadumpojies pret niecīgajiem cilvēķeļiem, kuri uzdrošinājušies aizskart pašus tā pamatus…

Pēc kāda laika Gordons nāca pie samaņas. Līnijkuģis vēl šūpojās telpas niknajos virpuļos, bet zvaigžņotās debesis bija jau nomie­rinājušās. Vals Marlāns kaut ko kliedza mikrofonā. Viņš pagrieza pret Gordonu asinīm noplūdušu seju.

—   Par laimi, princi, turbīnas izturēja. Mūs gandrīz aizsvieda uz Denebu. Tas vēl nekas — daudzas zvaigznes ir citā vietā.

—    Tās ir sekas, — Gordonam trūka gaisa. — Telpa ieplūda tukšumā, ko radīja Iznīcinātājs.

—   Mēs neesam vienīgie, kas palikuši dzīvi, — no radara puses atskanēja Hella Berela balss. Antarietis cītīgi skatījās ekrānā. — Iznīcināta tikai puse no viņu flotes.

Gordons nodrebēja.

—   To es nespēju, es nevarēšu! To nedrīkst izmantot!

—   Nevajag ari, — Hells Berels viņu nomierināja. — Pārpalikušie kuģi panikā bēg uz Mākoni.

Viņu bēgšanā nav nekā apkaunojoša, nodomāja Gordons. Savām acīm ieraudzīt kā pār tevi sašutumā sabrūk Visums, — tas ir pārāk daudz mirstīgajam. Ja viņš agrāk zinātu, kāds spēks apslēpts Iznīcinātājā, viņš nekad nebūtu iedrošinājies to modināt. Nekad, nekādos apstākļos. Ne velti Brenns Bīrs brīdināja par sekām…

—   Lai Dievs dod, ka tas nekad neatkārtotos! — teica Gordons.

37. Diktatora gals

Stereoiekārta nepārtraukti raidīja izsaukumus. Hīrons alka uzzināt, kas noticis.

—    Pretinieki panikā atkāpjas, — ziņoja Hells Berels. — Mūsu pienākums ir pilnīgi sakaut viņus un gāzt Šoru Kānu. Šo iespēju nedrīkst palaist garām!

Hīrons piekrita, un sākās daudzu stundu ilga pakaļdzīšanās pa Galaktikas plašumiem. "Etna" un Hīrona kuģi sekoja pa pēdām pretinieka flotes paliekām, tomēr viņiem izdevās paslēpties Mākoņa aizsegā. Pie miglāja robežas Impērijas flote apstājas, vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk.

—     Sekot viņiem ir bīstami, — paziņoja Hīrons. — Tur ir sarežģīta navigācija un iespējami slēpņi.

—     Uzstādīsim viņiem ultimātu, — ierosināja Gordons. — Prasīsim bezierunu kapitulāciju.

—   Šors Kāns tam nepiekritīs, — iebilda Hells Berels.

Tomēr pēc neilgas diskusijas telestereostaru pavērsa pret Talarnu. Parlamentārieša pienākumu uzņēmās Gordons.

—   Mēs vēršamies pie Tumšo Pasauļu Līgas valdības! Mākonis aplenkts, uz jums notēmēts Iznīcinātājs. Jūs var glābt tikai tūlītēja kapitulācija. Pretējā gadījumā viss šis rajons uz mūžu izzudīs no Galaktikas kartes!

Gordons zināja, ka blefo, tomēr cerēja, ka ienaidnieks to nenojautīs. Ilgi nebija atbildes. Tikai pēc divām stundām, pēc atkārtotas uzrunas stereouztvērējā parādījās daži izbijušies mākoņnieki. Tā bija Talamas citadele.

—    Mēs pieņemam jūsu noteikumus, princi Art. Mūsu kuģi tiks atbruņoti. Pēc dažām stundām jūs varēsit lidot šurp.

—   Šora Kāna viltība ir vispārzināma! — brīdināja Vals Marlāns.

—   Kāda garantija, ka viņš šīs dažas stundas neizmantos, lai organizētu aizsardzību?

Mākoņnieks noraidoši pašūpoja galvu:

—    Šora Kāna tirānija gāzta. Viņš atteicās kapitulēt, un mums nācās ņemt varu savās rokās. Skatieties!

Attēls mainījās. Gordons pazina drūmo istabu, kur viņš pirmo reizi ieraudzīja diktatoru. Tas sēdēja tajā pašā vietā, no kuras vadīja mēģinājumu iekarot Galaktiku. Apkārt stāvēja bruņoti sargi. Diktatora seja bija marmora baltumā, sānā rēgojās dziļa, vaļēja brūce.

Viņa nespodrais skats no stereoiekārtas pārslīdēja pāri visiem un uz brīdi noskaidrojās, ieraugot Gordonu. Šors Kāns vārgi pasmaidīja.

—    Jūs uzvarējāt, — viņš teica Gordonam. — Es nekad nebūtu ticējis, ka jūs uzdrošināsities ķerties pie Iznīcinātāja. Muļķiem veicas, citādi jūs pats būtu gājis bojā šajā… — Viņam trūka elpas. Pēc brīža Šors Kāns atkal ierunājās. — Nejēdzīgas beigas, vai ne? Bet es nenožēloju. Man bija viena dzīve, un es to izmantoju līdz galam. Jūs būtībā esat tāds pats, tādēļ jūs man patikāt.

Viņa tumšmatainā galva noslīga, balss pārgāja klusā čukstā:

—   Varbūt es esmu daļa no jūsu laikmeta, Gordon? Varbūt esmu par vēlu piedzimis? Varbūt…

Tie bija viņa pēdējie vārdi — bijušais diktators nogāzās uz grīdas.

—    Ko viņš jums teica, princi Art? — pārjautāja Hells Berels.

—    Es labi nesapratu…

Gordons juta dīvainu, sāpīgu satraukumu. Dzīve ir mīklaina. Viņam nebija nekāda iemesla mīlēt Šoru Kānu, tomēr viņš juta zināmas simpātijas. 112

Vals Marlāns un citi "Etnas" virsnieki līksmoja.

—   Uzvara! Mēs uz visiem laikiem esam novērsuši Līgas draudus!

Kuģa komanda bija priecīgi satraukta. Bija skaidrs, ka šī līksmība

valda visā Flotē. Pēc divām stundām Hīrons, vadoties pēc radara stariem no Talarnas, deva pavēli doties Mākonī. Puse no kuģiem palika ārpusē gadījumā, ja tā izrādītos nodevība.

—   Vairs nav šaubu, ka viņi patiešām padevušies, — viņš ziņoja Gordonam. — Izsūtītie avangarda kuģi vēsta ka visa Līgas flote atrodas ostās un ir atbruņota. — Viņš saprotoši piebilda. — Es atstāšu eskortu "Etnai". Es zinu, kā jums gribas atgriezties Trūnā.

Gordons atbildēja:

—    Mums nevajag eskortu. Vai Marlān, nekavējoties dodamies prom.

"Etna" devās ilgajā atpakaļceļā pāri visai Galaktikai uz Kanopusu. Bet pēc pusstundas Gordons deva jaunu pavēli:

—    Lidojam uz Sauli, nevis uz Kanopusu. Mūsu galamērķis — Zeme.

Hells Berels pārsteigts protestēja:

—    Bet princi Art, visa Trūna gaida jūsu atgriešanos! Pēc brīža visa Impērija un ikkatrs cilvēks būs kā bez prāta no prieka, visi gaidīs, lai apsveiktu jūs!

Gordons nepiekrita.

—   Es nelidošu uz Trūnu. Tagad vediet mani uz Zemi.

Viņi skatījās izbrīnā un neizpratnē. Bet Vals Marlāns jau deva rīkojumus, kuģis nedaudz izmainīja kursu, lai dotos uz tālo, dzelteno Sauli.

Stundām ilgi, kamēr "Erna" traucās uz ziemeļiem, Gordons sēdēja pie iluminatora un sadrūmis skatījās, ieslīdzis dīvainā pārguruma stingumā. Beidzot viņš atgriežas uz Zemes, savā paša laikmetā un savā pasaulē, savā ķermenī. Tikai tagad viņš var izpildīt Artam Arnam doto solījumu.

Viņš skatījās uz spoži mirdzošajām Galaktikas zvaigznēm. Tālu tālu rietumos spīdēja Kanopusas bāka. Viņš mēģināja iztēloties Trūnu un miljoniem līksmojošu ļaužu.

—   Man tas viss beidzies, — viņš drūmi teica pats sev. — Beidzies uz visiem laikiem.

Viņš iedomājās par Liānu, un akla izmisuma vilnis sacēlās viņa dvēselē. Ari tas viņam bija beidzies uz visiem laikiem.

Ienāca Hells Berels.

—    Visa Impērija, visa Galaktika jūs nebeidzami slavē, princi Art! Kā var lidot uz Zemi, kad visi jūs tik ļoti gaida?

—   Tā vajag, — nelokāmi atbildēja Gordons, un slaidais antarietis, neko nepanācis, apmulsis izgāja.

Džons snauda, pamodās un atkal snauda. Laiks bija zaudējis jebkādu jēgu. Cik daudzas dienas pagāja kamēr priekšā parādījās pazīstamais dzeltenais Saules disks!

"Ema" laidās lejup vecās, zaļās Zemes austrumu puslodē.

—    Piezemējieties blakus manai laboratorijai kalnos, — Hells to zina — teica Gordons.

Tomis mūžvecajos, sniegotajos Himalajos izskatījās tāds pats, kādu viņš to atstāja, — tas bija tik sen! "Etna" veiksmīgi nosēdās uz mazā plato. Gordons paskatījās uz saviem izbrīnītajiem biedriem.

—    Es uz neilgu laiku ieiešu laboratorijā, man līdzi lai nāk tikai Hells Berels. — Viņš brīdi šaubījās, pēc tam ierosināja. — Paspiedīsim cits citam roku. Jūs bijāt mani vislabākie draugi, kādi vien cilvēkam bijuši.

—    Princi Art, tas līdzinās atvadām! — satraukti protestēja Vals Marlāns. — Ko jūs esat nolēmis darīt?

—   Ar mani nekas nenotiks, apsolu jums, — Gordons atbildēja ar vieglu smaidu. — Es atgriezīšos pēc dažām stundām.

Viņi paspieda roku un ilgi skatījās nopakaļ, kad viņš ar Hellu Berelu izgāja ārā saltajā, durstīgajā gaisā.

Gordons devās augšup tornī uz laboratoriju ar stikla sienām, kur atradās īstā Arta Ama un vecā Vila Kvīna radītie aparāti. Viņš domās atkārtoja, ko vecais zinātnieks bija stāstījis par pastiprinātāja un raidītāja darbību, pēc tam cik iespējams rūpīgi pārbaudīja instrumentus. Hells Berels sekoja viņam ar pieaugošu nemieru. Beidzot Gordons pagriezās pret viņu.

—   Hell, man vajadzīga jūsu palīdzība. Es gribu, lai jūs izdarāt visu tā, kā es teikšu, pat ja jūs to nesapratīsit. Piekrītat?

—   Jūs zināt, ka es pildīšu jebkuru jūsu pavēli, — dedzīgi atbildēja

antarietis. — Tomēr es ļoti baidos pārjums.

—    Nav nekāda iemesla, pēc dažām stundām jūs lidosit atpakaļ uz Trūnu, un es būšu kopā ar jums, — atbildēja Gordons. — Tagad gaidiet.

Viņš uzlika telepātiskā pastiprinātāja ķiveri, pārliecinājās, ka aparāts noregulēts uz Arta Ama smadzeņu individuālo frekvenci, kā viņu mācīja Vils Kvīns, un ieslēdza aparātu.

Gordons sāka domāt. Viņš koncentrēja savas domas, lai aparāta pastiprinātais impulss nokļūtu pāri telpas un laika bezdibenim, no vienām smadzenēm otrās.

—   Art Am! Art Am! Vai jūs mani dzirdat?

Atbildes domas nebija. Viņš no jauna atkārtoja izsaukumu, bet velti. Gordonu pārņēma izbrīns un nemiers. Pēc stundas viņš mēģināja atkal, nekādu panākumu. Hells Berels norūpējies gaidīja. Pagāja četras stundas, un, izmisuma pilns, viņš mēģināja vēlreiz.

—   Art Am, vai jūs mani dzirdat? Runā Džons Gordons!

Un šoreiz vāji un tālu cauri laikam viņa smadzenēs radās atbildes doma.

—   Džon Gordon! Ak Dievs, ilgus mēnešus es gaidu un nezinu, kas noticis. Kādēļ runājat jūs pats, nevis Vils Kvīns?

—    Vils Kvīns nogalināts, — ātri atbildēja Gordons. — Drīz vien pēc mūsu apmaiņas viņu nogalināja Līgas karavīri.

Viņš steidzīgi stāstīja:

—   Bija Galaktikas karš starp Mākoni un Impēriju, Art. Mani ierāva tajā, nevarēju atgriezties uz Zemes, lai apmainītos. Man nācās būt princim, un nevienam to neteikt, kā biju apsolījis. Viens cilvēks uzzināja manu īsto vārdu, bet viņš ir miris, neviens cits to nezina

—    Gordon! — Arta Ama doma bija drudžaina un uztraukta. — Jūs pildāt doto vārdu! Jūs varējāt palikt manā ķermenī, ieņemt manu vietu, bet neizdarījāt to! — Viņš uzbudināts turpināja. — Man Šeit arī bija nepatikšanas. Mani uz laiku ievietoja hospitālī, jo es nevarēju atcerēties jūsu pagātni.

Gordons viņam teica:

—   Art, es domāju, ka varēšu noregulēt raidītāju, lai apmainītos ar ķermeņiem, jo Vils Kvīns man to stāstīja. Sakiet man, vai es pareizi sapratu. — Viņš domās atkārtoja visu, ko zināja par raidītāja darbu, un Arts Arns viņam atbildēja, lielākoties apstiprinādams, reizēm papildinādams.

—    Labi, esmu gatavs apmaiņai, — beidzot teica Arts Ams. — Bet kurš strādās ar raidītāju, ja Vils Kvīns ir miris?

—    Man šeit ir draugs, Hells Berels, — atbildēja Gordons. — Viņš nezina, ko mēs darām, bet es varu viņam iemācīt visu nepieciešamo.

Viņš pievērsās antarietim, kas klusēdams skatījās uz viņu.

—   Hell, tagad man vajadzīga jūsu palīdzība. Skatieties. — Gordons norādīja uz raidītāja slēdžiem. — Kad es došu zīmi, jums tie jāieslēdz sekojošā kārtībā.

Hells Berels uzmanīgi klausījās, pēc tam saprotoši pamāja.

—   Es to izdarīšu. Bet kas notiks ar jums?

—     Nevaru jums teikt, Hell. Bet tas nav nekas ļauns, varu jums apsolīt.

Viņš stingri paspieda antarieša roku, pēc tam atkal uzlika ķiveri un nosūtīja domu.

—   Vai esat gatavs, Art? Ja tā, došu Hellam signālu.

—    Gatavs, — atbildēja Arts Ams. — Gordon, pirms atvadāmies, es jums pateicos par visu, ko jūs esat darījis!

Gordons pacēla roku, dodams komandu. Viņš izdzirda kā Hells ieslēdz aparātu. Raidītājs sāka dūkt, un Gordons juta ka viņa saprāts traucas melnā tukšumā…

38. Atgriešanas uz Zemes

Gordons lēni atguva samaņu. Sāpēja galva. Viņš pakustējās, pēc tam atvēra acis. Viņš gulēja pazīstamā istabā, pazīstamā gultā. Tas bija viņa mazais Ņujorkas dzīvoklītis un istabiņa kura tagad izlikās šaura un neērta. Ar drebošu roku viņš ieslēdza gaismu un nedroši izrausās no gultas. Viņš ieskatījās lielajā spogulī pie sienas. Tas atkal bija Džons Gordons! Arta Ama aso vaibstu un slaidā ķermeņa vietā atkal bija Džona Gordona spēcīgais, plecīgais stāvs un iedegusi seja. Gordons pēkšņi juta galvu reibinošu izbrīnu, kas satricināja viņu līdz dvēseles dziļumiem. Vai tikai tas viss nav sapnis? Vai tas nebija murgs, ko radījušas smadzenes? Viņš aizdzina šo domu. Viņš zināja vairāk. Liii cik dīvaini un neparasti tas liktos, tas nebija sapnis! Viņš piegāja pie loga un paskatījās uz zvaigznēm un Ņujorkas uguņu apspīdētajām celtnēm. Cik maza veca un šaura viņam tagad likās pilsēta domās viņš joprojām redzēja lielisko Trūnu.

Asaras aizmigloja skatu, kad viņš pavērās zvaigžņotajās debesīs. Oriona miglājs bija tikai maza zvaigznīte lielajā zvaigznājā. Mazais Lācis slīga uz pola pusi. Zemu virs māju jumtiem mirkšķināja Deneba baltā acs.

Kanopusa atradās kaut kur zemu pie horizonta to pat nevarēja redzēt. Bet viņa domas cauri laikam un telpai lidoja turp, uz Trūnas burvīgajiem torņiem.

—   Liāna! Liāna! — viņš nočukstēja un asaras ritēja pa seju.

Lēni vilkās Šīs nakts stundas, Gordons gatavojās pārbaudījumam, par kādu kļūs visa viņa atlikusī dzīve.

Nepārejams bezdibenis uz visiem laikiem gūlās starp viņu un vienīgo meiteni, kurn viņš jebkad mīlējis. Viņš neaizmirsīs, viņš negrib aizmirst. Bet viņam jādzīvo tāda dzīve, kāda lemta.

Nākamajā rītā viņš gāja uz apdrošināšanas kompāniju. Viņš atcerējās, kā pirms vairākiem mēnešiem iznāca no Šejienes, iespējamā piedzīvojuma liesmaino alku pārņemts.

Nodaļas priekšnieks sagaidīja Gordonu ar izbrīnu.

—    Gordon, vai jūs jūtaties pietiekami labi, lai atgrieztos darbā? Priecājos, ka tā.

Gordonam bija jārunā uzmanīgi. Viņš nezināja kas noticis ar Artu Amu pa šīm nedēļām.

—   Domāju, ka varu atgriezties darbā, — viņš lēni sacīja.

—   Doktoram Villisam vispirms jūs jāizmeklē, — teica viņa sarunu biedrs. — Kad jūs izrakstīja no hospitāļa viņš teica ka jūs drīz būsit pavisam vesels.

Gordons atcerējās Villisu, kompānijas galveno ārstu. Tas piecēlās un smaidīdams nāca viņam pretī, kad Džons iegāja kabinetā.

—   Gordon, kā jūtaties? Vai amnēzija pārgāja?

Gordons pamāja.

—   Jā, es tagad atceros visu savu pagātni.

Viņš tūlīt saprata, ka Arts Ams uz neilgu laiku nokļuvis psihiatriskajā hospitāli, jo nepazina šo pasauli, un ka Villiss ārstējis viņa amnēziju.

—    Ļoti priecājos, — teica Villiss. — Es sākumā baidījos, ka ar jums būs tāpat kā ar to meiteni blakus palātā, — atcerieties, viņu sauca Ruta Allena. Viņa bija zaudējusi prātu no Šoka un gulēja komā.

—   Jūtos pilnīgi vesels, doktor, — atkārtoja Gordons. — Es vēlētos atgriezties darbā.

Pirmajās dienās vienīgi darbs atturēja Gordonu no pilnīga izmisuma. Daibs viņam palīdzēja tāpat kā citiem alkohols vai narkotikas. Kādu laiku viņu pat nemocīja atmiņas.

Tomēr reiz naktī Džons atcerējās. Viņš gulēja nomodā, skatīdamies pa logu uz mirdzošajām zvaigznēm, kuras savās domās vienmēr uzskatīja par varenām saulēm. Un visu laiku acu priekšā bija Liānas tēls.

Viņa priekšnieks nesen bija teicis:

—    Gordon, es baidījos, ka jūsu slimība traucēs strādāt. Bet jūs strādājat labi, un domāju, ka drīzumā jūs varētu iecelt par nodaļas priekšnieka palīgu.

Gordonam sagribējās izplūst trakos smieklos, tas bija tik fantastiski. Viņš, imperatora dēls, princis, kas sēdējis dzīrēs kopā ar zvaigžņu karaļiem Trūnā, varēja kļūt par priekšnieka palīgu. Viņš, kurš vadījis karalistu flotes pēdējā lielajā kaujā pie Deneba! Viņš, kurš uzvarēja Mākoni un satricināja visu Kosmosu!

Bet viņš nesmējās. Viņš mierīgi teica:

—   Tas man būs labs amats, ser.

II DAĻA

ATGRIEŠANĀS UZ ZVAIGZNĒM

1

Sekretāre atvēra durvis.

—   Ienāciet, mister Gordon!

—   Pateicos.

Durvis aizvērās. Aiz galda sēdošais cilvēks piecēlās un nāca pretī, sniegdams roku sveicienam. Tas bija gara auguma impozants vīrietis vidējos gados.

—   Misters Gordons? Es esmu doktors Keorgs.

Viņi paspieda viens otram roku un apsēdās — Džons Gordons krēslā, doktors savā vietā.

—   Vai jūs pirmo reizi pie psihiatra? — mierīgi jautāja Keorgs.

—   Jā… Līdz šim nebija vajadzības.

—      Varat man uzticēties. Galvenais ir apzināties, ka jūsu problēmas ir reālas, bet ne tik šausmīgas, kā liekas. Tikai tādā gadījumā varēsim mēģināt tās atrisināt. — Viņš pasmaidīja. — Jūsu 120

vizīte pie manis ir pats galvenais, pārējais nesagādās grūtības. Jūtieties brīvi un izstāstiet man visu.

Keorgs ātri izšķirstīja pacienta karti.

—   Tātad jūs strādājat apdrošināšanas kompānijā?

—   Kādēļ uzdot muļķīgus jautājumus? Tur viss uzrakstīts!

—     Jūs taisāt karjeru un, kā redzams, diezgan veiksmīgu? — mierīgi turpināja doktors.

—    Pēdējo gadu laikā es daudz strādāju, — ne sevišķi pārliecinoši noburkšķēja Džons.

—   Jums patīk savs darbs?

—   Ne pārāk…

Kādu laiku psihoanalītiķis klusēja, lasīdams medicīnisko karti. Gordonam neizturami gribējās pielēkt kājās un aiziet, bet viņš lieliski apzinājās, ka nāksies atgriezties. Tā dzīvot vairs nedrīkst. Viņam jāzina visa patiesība.

—     Interesanti, ka jūs līdz šim neesat precējies, — atzīmēja Keorgs. — Kādēļ?

—    Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es atnācu. Bija kāda mīļa būtne… — Gordons saminstinājās, tomēr turpināja. — Es gribu zināt — man ir halucinācijas vai nav.

—   Halucinācijas? — pārjautāja Keorgs. — Kādas tās ir?

—    Saprotiet, kad es redzēju vīzijas, es neapšaubīju to realitāti. Redzētais bija taustāms, pie tam vēl dzīvāks un spilgtāks nekā viss, ko biju pieredzējis līdz tam. Bet tagad… — Ārstam pievērstajās acīs parādījās asaras. — Es negribu zaudēt šīs vīzijas, pat ja tās ir tikai vīzijas. Tās man ir dārgākas par jebkuru realitāti. Un ja es… ja es… Ak, Dievs!

Gordons pielēca kājās un paspēra dažus soļus, līdz sāpēm sažņaudzis pirkstus dūrēs. Viņš līdzinājās cilvēkam, kurš ir gatavs mesties lejup no klints, un Keorgs noprata, ka Džons to noteikti izdarītu, ja vien tāda klints šeit būtu.

—     Es dzīvoju starp zvaigznēm… Ne tagad, bet nākotnē, pēc diviem tūkstošiem gadsimtu… Ļaujiet man visu izstāstīt, doktor, pēc tam varēsit uzvilkt man trakokreklu. Mans saprāts bija pārvietojies cauri laikam pavisam cita cilvēka ķermenī. Es saglabāju savu "es".

Saprotat? Saglabāju Džona Gordona dvēseli un saprātu no divdesmitā gadsimta. Un vienlaikus biju Arts Ams, Vidusgalaktikas impērijas princis. Tur, starp zvaigznēm…

Vina balss pārgāja čukstā. Tagad viņš stāvēja pie loga un skatījās, kā lietus mērcē īstsaidas 64. ielas jumtus un skursteņus. Debesis gūlās pāri kā pelēks, nokvēpis vāks.

—   Es dzirdēju Virsotņu dziesmu. Tā skan Trūnā, kad Kanopusas rīta stari apgaismo Kristāla kalnus. Dzīroju imperatora pils Zvaigžņu Zālē kopā ar zvaigžņu karaļiem. Vadīju Impērijas Floti kaujā pret Tumšo Pasauļu Līgu. Redzēju, kā iet bojā zvaigžņu kuģu armādas pie Herkulesa Kopas robežām…

Pacients neskatījās, kā ārsts reaģē uz viņa vārdiem. Viņu tas neinteresēja, jo viņš bija sācis runāt un gribēja pateikt visu līdz galam. Viņa balss noskaņa liecināja par skumjām, par nevaldāmu lielību un augstprātību.

—     Mani gandrīz nogalināja Oriona miglājā, es lidoju cauri mākoņiem, kur putekļu sagūstīto sauļu stari tik tikko spēj izlauzties cauri mūžīgai, dūmakainai pustumsai. Es ari nogalināju cilvēkus. Un pēdējā kaujā, doktor, es… — Apklusis viņš pakratīja galvu un strauji aizgriezās no loga. — Starp citu, tas viss nav svarīgi. Izņemot vienu. Šis Visums, svešā valoda, cilvēki, apģērbs, ēkas un vēl neskaitāmi sīkumi… Vai es to visu varēju izdomāt?

Tagad viņš skatījās uz Keorgu, un viņa sejā bija izmisums.

—   Vai jūs tur bijāt laimīgs? —jautāja Keorgs.

Kādu laiku Gordons pārdomāja. Viņa atklātajā, godīgajā sejā saspringa muskuļi, kas liecināja par smagām dvēseles mokām.

—    Lielākoties biju. Jā, tur bija baismīgi notikumi… Man tur pastāvīgi draudēja briesmas, bet… Jā, šķiet, es biju laimīgs.

Keorgs saprotoši pamāja.

—   Jūs pieminējāt kādu mīļu būtni.

Gordons atkal pagriezās pret logu.

—   Viņu sauca Liāna. Viņa bija Fomalgautas karalistes princese un Arta Ama līgava. Tā bija politiska savienība, nekas vairāk. Artam Amam bija cita sieviete. Bet es, atrazdamies viņa ķermenī, iemīlējos Liānā.

—   Un viņa?

—    Viņa ari. Pēc tam viss sagruva. Man nācās viņu pamest un atgriezties šeit — savā pasaulē, savā laikmetā… Un tagad es jums pateikšu pašu galveno, doktor. Es sen biju atmetis visas cerības viņu ieraudzīt, bet reiz naktī man likās, ka viņa ar mani sarunājas. Telepātiski, cauri laikam. Viņa stāstīja, ka Arts Ams, liekas, esot izgudrojis, kā pārcelt mani pie viņiem. Šoreiz fiziski, manā ķermenī… — Viņš brīdi neizlēmīgi klusēja noliecis galvu. — Droši vien es izskatos pēc trakā. Bet tikai šī cerība — kaut kad atgriezties pie viņiem — palīdz man dzīvot… Pareizāk sakot, panest šo mokošo eksistenci. Bet Šodien es jau apšaubu, vai tas patiesībā noticis. — Viņš atkal apsēdās krēslā, noguris un iztukšots. — Nevienam es neesmu par to stāstījis. Tagad es it kā iznīcināju daļu no sevis. Es nevaru dzīvot starp divām pasaulēm. Ja tā pasaule ir halucinācija bet šī — vienīgā reālā… Palīdziet man pārliecināties par to.

Tagad piecēlās Keorgs un ari sāka soļot pa istabu. Reizi vai divas viņš paskatījās uz Gordonu, it kā apsvērdams, no kuras puses sākt uzbrukumu. Pēc tam ierunājās.

—    Labi, labi. Paskatīsimies, ar ko šeit sākt. — Viņš ieskatījās pierakstos. — Tātad jūs apgalvojat, ka jūsu saprāts cauri laikam nokļuva cita cilvēka ķermenī?

—   Jā. Arts Ams ir ne tikai aristokrāts, bet ari izcils zinātnieks. Viņš izgudroja šo paņēmienu. Apmaiņa notika viņa laboratorijā.

—    Pieņemsim. Un kas notika ar jūsu ķermeni, kamēr saprāts atradās citur?

Džons Gordons pacēla acis.

—    Es taču runāju par apmaiņu. Ar to viss arī sākās, ka Arts Ams gribēja nokļūt šeit, pie mums. Viņš pētīja pagātni un darīja to regulāri. Tikai manā gadījumā radās neparedzēti šķēršļi.

—   Tas nozīmē, ka Arts Ams bija jūsu ķermenī?

—   Jā.

—   Un strādāja jūsu darbu?

—   Ne gluži. Kad es atgriezos, šefs paziņoja ka priecājas redzēt mani atkal veselu. Droši vien Arts Ams tīšām neieradās darbā, lai neizdarītu kādu aplamību. Man gan nebija tādas iespējas.

—    Apsveicu, mister Gordon. Jūsu loģika ir nevainojama. Bet, hm… lietisku pierādījumu jums, protams, nav.

—   Protams, nav. Kā lai tie būtu? Kāpēc jums patīk mana loģika?

Doktors Keorgs pasmaidīja.

—    Jūs esat pats sevi iemūrējis. Jūsu halucinācijas ir pilnīgas, mister Gordon, reti kuram no cilvēkiem ir dota tāda iztēle. — Keorga seja atkal kļuva nopietna. — Saprotu, ko no jums prasīja vizīte pie manis. Es jūtu: zemapziņā jūs saprotat, ka visas šīs zvaigžņu karalistes, ugunīgie miglāji un brīnišķīgās princeses ir tikai iztēles auglis, jūsu saprāts cenšas izrauties no šīs pasaules rutīnas. Pasaule ir nomācoša, kā jūs sakāt. Mums stāv priekšā ilgs un nopietns darbs. Protams, būs grūtības, tomēr ticiet man, jums nav jāuztraucas. Visai iepriecinošs ir fakts, ka jūs jau sen neesat pārdzīvojis līdzīgas vīzijas. Ja jums nav iebildumu, es gribētu redzēt jūs divas reizes nedēļā.

—   Es pacentīšos.

—    Lieliski. Mis Finleja pierakstīs konsultāciju dienas. Te būs mans telefons. — Keorgs sniedza saburzītu vizītkarti. — Ja kādreiz pamanīsit ko tādu, zvaniet jebkurā laikā!

Uz atvadām ārsts viņam dedzīgi paspieda roku, un pēc dažām minūtēm Džons Gordons jau bija uz ielas. Smidzināja lietus, un viņš nejuta neko citu kā vienīgi pilnīgu izmisumu. Keorgam taisnība, citādi nevar būt. Gordons pats arī bija sagatavojis sevi šiem secinājumiem, vajadzēja tikai ārēju stimulu. Bet tas, ka vajadzēja visu izstāstīt… Tas ir kā ķirurga skalpelis, pats sev teica Gordons. Ķirurģiskā operācija ir humāna un nepieciešama. Tiesa gan, tā ir bez anestēzijas.

Tātad nekas nav bijis, kaut arī viss likās tik reāls… Džonam Gordonam jāizšķiras un jāizmet no galvas un no sirds Liānas balss, viņas brīnišķīgā seja, atmiņas par lūpu pieskārienu…

Savā birojā Keorgs steidzīgi diktēja magnetofonā Džona Gordona slimības gaitu, klusi ķiķinādams un brīnīdamies. Jā, šis gadījums ir mācību grāmatas cienīgs…

Akurāti, divas reizes nedēļā Gordons ieradās uz konsultācijām. Atbildēja uz Keorga jautājumiem, aprakstīja visos sīkumos savas vīzijas, mazpamazām, ārsta prasmīgi ietekmēts, viņš sāka pret to 124 visu izturēties kritiski. Viņš pakāpeniski apzinājās, ka halucinācijām ir dziļi slēpta motivācija — neapmierinātība ar vienmuļo darbu, vēlēšanās kļūt slavenam, nozīmīgam un varenam, kaut nedaudz atriebties pasaulei, kura spieda viņu tādā veidā krāpt pašam sevi. Keorgu visvairāk izbrīnīja Iznīcinātājs, neaptverami spēcīgs ierocis, kuru Gordons izmantojis lielajā kaujā pret Tumšo Pasauļu Līgu.

—     Tātad jūs iznīcinājāt daļu telpas? — Keorgs pārjautāja, klanīdams galvu kā piedzēries kretīns. — Jums ir agresīvas tieksmes. Tā ir laime, ka tās izpaužas tikai sapņos.

Visvieglāk bija izskaidrot to, ka halucinācijās bija klāt Liāna. Viņa bija nepieejams sapņu tēls, un koncentrēdams savas vēlmes uz viņu, Gordons atbrīvoja sevi no nepieciešamības cīnīties par to meiteņu mīlestību, kuras dzīvoja viņam līdzās. Keorgs secināja, ka Džons droši vien baidās no sievietēm. Līdz tam Gordons bija uzskatījis, ka viņas ir vienkārši garlaicīgas, bet ārsts, kā redzams, labāk saprata viņa zemapziņu…

Gāja nedēļas, vīzijas pamazām zaudēja spilgtumu.

Keorgs bija sajūsmā. Labāku pacientu nevarēja iedomāties. No savāktajiem materiāliem varēja radīt sensacionālus rakstus un referātus ārstu konferencēm.

Kādā jaukā maija dienā — saule tobrīd jautri staroja debesīs starp maziem mākonīšiem — psihoanalītiķis teica Gordonam.

—    Esmu pilnīgi apmierināts. Acīm redzams progress. Jums ir ievērojami panākumi. Pamēģiniet kādu laiku iztikt bez manis. Ienāciet pēc kādām trim nedēļām, pastāstīsit, kā jums veicas.

Par godu tādam notikumam viņi iedzēra pa glāzītei. Tajā pat dienā Gordons sarīkoja sev karaliskas pusdienas. Pēc tam aizgāja uz teātri, visu laiku būdams lieliskā garastāvoklī. Viņš nepārtraukti atkārtoja sev, cik viņš ir laimīgs. Nākdams mājās, viņš vairs neskatījās uz neskaitāmajām zvaigznēm vasaras debesīs.

Viņš mierīgi aizgāja gulēt.

Telefona zvans pamodināja doktoru Keorgu pulksten trijos naktī. Ārsts saķēra klausuli. Līdz ar pirmajiem vārdiem viņš pilnīgi pamodās un pat palēcās gultā.

—   Gordon? Kas noticis?

Balss klausulē bija Šausmu pilna.

—    Tas sācies atkal! Arts Ams! Viņš tikko runāja ar mani un teica… teica, ka viss gatavs, lai pārvietotu mani laikā. Ka mani gaida Liāna… Doktor! Doktor…

Balss apklusa.

—   Gordon! — ieaurojās Keorgs mēmajā klausulē. — Pagaidiet, nekrītiet panikā! Tūlīt būšu pie jums!

Viņam vajadzēja četrpadsmit minūtes. Gordona dzīvokļa durvis bija aizslēgtas, nācās modināt durvju sardzi. Dzīvoklī neviena nebija. Telefona klausule šūpojās vadā, it kā pamesta sarunas vidū. Keorgs automātiski nolika to vietā.

Kādu minūti viņš klusēdams pārdomāja. Jā, nav nekādu šaubu. Nespēdams atteikties no spožajām vīzijām, no sava sapņa Gordons aizbēdzis. Aizlaidies no realitātes un no ārsta kurš viņam palīdzēja. Protams, viņš vēlāk atgriezīsies, bet nāksies sākt visu no gala…

Doktors Keorgs nopūtās, noslaucīja mitro pieri ar netīru kabatas lakatu un izgāja ārā naksnīgajā pilsētā.

2

Lēnām atgriezās apziņa. Sākumā tikai miglainas atmiņas par bailēm un paniku, galvas reiboņi un nelaba dūša kas sajaucās ar dīvainu kritiena sajūtu tumsā. Ausīs vēl skanēja viņa paša kliedziens, un Gordons nesaprata kāpēc Keorgs līdz šim nav ieradies palīgā. Pēc tam viņš izdzirda tālas balsis, vienlaikus pazīstamas un svešas. Viņam rīklē ielija auksts šķidrums un apdedzināja kuņģi ar ledainu liesmu. Viņš atvēra acis. Apkārt viss bija žilbinoši balts. Pēc tam uz šī pienbaltā fona pavīdēja kaut kādas formas. Lielie priekšmeti — logi, sienas, mēbeles. Un mazie, grūti izšķiramie. Pār viņu bija noliekušās divas sejas. Viena nepazīstama, saspringta un norūpējusies. Toties otra… Viņa paša seja. Džona Gordona seja.

Nē. Gordonam bija gaišāki mati un zilas acis, bet te uz viņu

skatījās tumšmatains cilvēks ar ērgļa degunu. Un tomēr…

—   Džon Gordon! — viņu uzrunāja.

—   Vienu mirkli, jūsu augstība — atsaucās otrais.

Gordons juta, ka kāds paceļ viņa galvu. Ieraudzīja roku, glāzi rokā un automātiski izdzēra tās saturu. Atkal iekšās sprāga ledainā liesma tā bija patīkama un tonizējoša. Migla pilnībā izklīda.

Kādu laiku viņš raudzījās vīrieša skaistajā, melnīgsnējā sejā, pēc tam nočukstēja.

—   Arts Ams…

Varenas rokas satvēra viņu aiz pleciem.

—    Paldies Dievam! Es jau sāku baidīties. Nē, nemēģini celties. Nekusties, tu vēl neesi atguvies no šoka. Nav nekāds brīnums — katrai tava ķermeņa molekulai nācās pārvarēt tādu laika bezdibeni. Un tomēr tas izdevās! Beidzot, pēc tik daudziem gadiem! — Arts Ams pasmaidīja. — Vai tiešām tu iedomājies, ka esmu tevi aizmirsis?

—   Man likās… — sāka Gordons.

—   Keorg! — viņš domās sauca aizvēris acis. — Keorg, palīdziet! Man atkal ir halucinācijas, es jūku prātā. Kur īsti ir realitāte? Kur tā ir? To, ko es redzu pašlaik, es nekad mūžā neesmu apšaubījis, neskatoties uz visu jūsu gudro loģiku. Vai tā nebūtu realitāte?

Viņš ar grūtībām uzslējās sēdus un pārlaida skatienu laboratorijai. Tā bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās, vienīgi sarežģītas aparatūras bija daudz vairāk. Iekārts starp diviem enerģētiskajiem režģiem, telpas vidū atradās sarkofagam līdzīgs priekšmets, kuru Gordons agrāk nebija redzējis. Resni kabeļi kā čūskas stiepās pa grīdu — acīmredzot ģenerators atradās kaut kur ārpusē.

Tomēr tā bija tā pati astoņstūrainā istaba ar lielajiem logiem, pa kuriem plūda iekšā spoža saules gaisma. Tāda tā ir vienīgi augstu kalnos. Džons Gordons droši vien atkal atradās uz vecās, labās Zemes.

Viņš skaidri juta savas rokas un ķermeni, juta cik mīksts un izturīgs ir galda apšuvums, uz kura viņš sēdēja, svaiga vēja pūsmu uz savas kailās muguras. Paklausīdams pēkšņam impulsam, viņš satvēra Arta Ama roku. Kauli, muskuļi, āda un asinis, viss silts un dzīvs.

—   Kur ir Liāna? — jautāja Gordons.

—     Viņa tevi gaida. — Arts Arns pamāja ar roku uz blakus istabas pusi. — Viņa gribēja būt šeit klāt, bet mēs nolēmām, lai viņa ] labāk paliek tur… kamēr tu pilnīgi atgūsies.

Gordons juta, kā traki sitas sirds. Kāda starpība — realitāte vai murgi, patiesība vai neprāts? Viņš ir dzīvs, un Liāna viņu gaida. \ Viņš pielēca kājās un atviegloti iesmējās, jo abi vīrieši metās viņu atbalstīt.

—    Es ilgi gaidīju, — viņš teica Artam Arnam. — Gadījās, ka kritu izmisumā. Bet tagad viss kārtībā. Dzīve ir dzīve. Vai nevar dabūt vēl glāzīti šīs elles dziras, ko? Un derētu kādas drēbes.

Arts Arns paskatījās uz savu kompanjonu.

—   Kā jūs domājat, Aleks Vil? Iepazīstieties ar Vila Kvīna dēlu, Gordon. Viņš turpina sava tēva darbu. Bez viņa es nekad nebūtu ticis galā ar šo ārkārtīgi grūto uzdevumu.

—   Jā, — apstiprināja Aleks Vils. Sirsnīgi spiezdams Gordona roku, viņš piebilda: — Pagaidām jums nevajag celties. Nedaudz atpūtieties, pēc tam mēs atkal parunāsim.

Gordons, nedaudz vīlies, atkal apgūlās. Arts Ams teica:

—   Tu nevari ne iedomāties, kāda uzņemšana tevi gaida Trūnā. Mans brālis Džals ir viens no nedaudzajiem, kurš zina visu. Viņš zina, cik daudz esmu tev parādā. Tomēr mēs nespējam tev atlīdzināt pilnā mērā.

Gordons atcerējās, kā Džals Ams, uzņēmies visu varas smagumu pēc tēva nāves, pats tik tikko palika dzīvs pēc atentāta un uzvēla Gordonam visu atbildību par Impērijas aizsardzību un pārvaldīšanu. Un jāatzīmē, ka Gordons šajā situācijā rīkojās gods godam, pateicoties Dievam un neticamai, trakai veiksmei.

Viņa lūpās parādījās viegls smaids.

—   Paldies.

Pats to nemanīdams, Gordons atkal ieslīga miegā.

Kad viņš pamodās, svaigs un atpūties, gaisma vairs nebija tik spilgta ēnas bija garākas. Arta Ama nebija. Aleks Vils pienāca tuvāk, norādīja Gordonam uz krēslu, kur bija noliktas drēbes. Gordons apģērbās. Viņš vēl juta vājumu ceļgalos, bet spēki ātri atgriezās.

Uzvalks bija no tā paša zīdainā auduma kuru viņš labi atcerējās:

bezrocis, sarkanbrūnas bikses un apmetnis. Gordons ielūkojās spogulī, nekad agrāk viņš nebija redzējis savu ķermeni tādā apģērbā. Uz Arta Ama auguma tas izskatījās gluži dabiski, bet pašlaik viņam bija jāpasmaida. Vai viņš nokļuvis maskuballē?

Pēkšņi Džons apjauta briesmīgu patiesību: Liāna nekad viņu nav redzējusi! Viņa mīlēja Džonu, kad viņš bija Arta Ama izskatā, un tikai vēlāk uzzināja ka tas ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta. Kas notiks, kad viņa ieraudzīs Džona īsto veidolu? Vai viņa būs vīlusies? Varbūt atzīs viņu par pārāk vienkāršu un nepievilcīgu?

Gordons nedroši jautāja Alekam Viļam.

—   Vai nevar palūgt vēl glāzīti stimulatora?

Tas vērtējoši paskatījās viņā, pēc tam atnesa prasīto. Gordons iztukšoja glāzi. Laboratorijā ienāca Arts Ams.

—   Kas notiek?

—   Nezinu, — saminstinājās Aleks Vils. — Viss gāja savu gaitu, bet pēc tam…

Arts Ams laipni uzsmaidīja Gordonam.

—   Liekas, es saprotu. Vai tas ir Liānas dēļ?

Gordons apstiprinoši pamāja.

—    Man tikko ienāca prātā, ka viņa… Ka viņa ne reizes nav mani redzējusi.

—   Neuztraucies. Es taču esmu viņai stāstījis par tevi. Viņa man to lūdza vismaz desmit tūkstoš reižu. — Arts Ams uzlika roku Gordona plecam. — Varbūt viņai būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie tevis, tev jābūt pacietīgam. Par viņas jūtām nešaubies. Viņa tevi gaidīja ļoti ilgi, būdama šeit, tālu no savas karalistes. Daudzas reizes valsts darišanās vajadzēja viņas lēmumu, bet viņa palika šeit. Ignorēja vēstījumus no Fomalgautas un neklausīja mani. Vienīgā cerība uz tevi. Pasaki viņai, Gordon, ka jāatgriežas mājās.

—    Vai tur situācija tik slikta?

—    Vienmēr ir slikti, ja valstij nav vadītāja. Tiesa viņa neko nestāsta, taču ziņojumi no Fomalgautas sākumā bija apzīmēti kā steidzami, bet tagad — ārkārtīgi steidzami. Parunāsi ar viņu?

—   Protams, — atbildēja Gordons, priecādamies, ka jaunās rūpes

liks aizmirst personiskās problēmas.

—    Lieliski, — teica Arts Ams, paņemdams viņu zem rokas. — Esi drosmīgāks, mans draugs. Neaizmirsti, viņa tevi pazīst pēc maniem stāstiem. Viņa nemaz necer ieraudzīt Apolonu.

Viņš tā paskatījās uz Gordonu, ka tas nenoturējās un pasmaidīja.

—   Paldies tev, draugs, — no sirds teica Gordons.

Viņa gaidīja mazā istabiņā ar skatu uz rietumiem. Sniegotās virsotnes mirdzēja kā ar šķidru zeltu aplietas, bet pāri aizām klājās tumšas purpura ēnas. Arts Ams pavadīja Gordonu tikai līdz durvīm. Istabā bija klusums. Liāna pagriezās, un Gordons sastinga uz vietas, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņa bija tikpat brīnišķīga kā Džona atmiņās: slaids, graciozs stāvs, brīnišķīgi, blāvi zeltaini mati, pelēkas, skaidras acis. Nav iespējams aprakstīt, kas notika Gordona sirdī. Toties tagad viņš pa īstam saprata, ka viss notiekošais ir īstenība.

—   Liāna, — viņš nočukstēja. — Liāna…

—   Jūs… Džon Gordon…

Viņa steidzās klāt, uzmanīgi raudzīdamās sejā, it kā meklēdama pazīstamus vaibstus. Džons vēlējās apskaut viņu, piespiest pie krūtīm un skūpstīt, paužot visas savas spēcīgās jūtas, kas krājušās ilgajos vientulības mēnešos…

Viņš neiedrošinājās. Palika stāvam nelaimīgs un nekustīgs, bet viņa nāca tuvāk, saspringti skatīdamās Džona sejā. Pēc tam apstājās un nolaida acis. Viņas lūpas drebēja.

—   Vai jūs esat šokēta? — pajautāja Gordons.

—   Arts Ams aprakstīja jūs diezgan precīzi.

—   Un jums liekas, ka es…

—    Nē, — enerģiski iebilda Liāna, atkal paceldama savu pelēko acu skatienu. Viņas sejā parādījās maigs smaids. — Es jūs lūdzu, nedomājiet par to. Ja es ieraudzītu jūs pirmo reizi — tiešām pirmo reizi, tad atzītu jūs par ļoti pievilcīgu. Es gribu teikt, ka tā tas ari ir, bet vaina ir cita, man vajag no jauna pierast pie jums. Protams, — viņa piebilda, nenolaizdama skatienu, —ja jūsu jūtas pret mani nav mainījušās.

—   Ak, nē, — novaidējās Gordons. — Protams, nav mainījušās.

Viņš apņēma Liānas plecus. Viņa neatvirzījās, bet arī neatbildēja.

Nedroši pasmaidīja un atkārtoja to pašu, ko teica Arts Ams:

—   Esiet pacietīgs.

—      Es saprotu. — viņš atlaida Liānu un, cenzdamies slēpt vilšanos, aizgāja līdz logam. Spožās virsotnes tagad klāja ēna, tumši zilgoja ledāji, debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Gordons sajuta skumjas, tikpat neremdināmas, tikpat aukstas kā vējš virs ledājiem.

—   Arts Ams stāstīja, ka jums ir nepatikšanas.

Viņa nevērīgi atmeta ar roku.

—   Nekas. Viņš grib, lai jūs pierunājat mani atgriezties, vai ne?

—   Jā.

—    Es tā ari darīšu. Jau rīt. Tikai ar vienu noteikumu… — Viņa atkal tuvojās. Rietošās saules staros asi iezīmējās vaibsti viņas bālajā sejā. — Jūs lidosit kopā ar mani.

Gordons klusēdams skatījās uz viņu. Viņa pieskārās Džona rokai un ļoti klusu sacīja:

—    Vai es jūs aizvainoju? Bet es negribēju, patiešām negribēju. Vai jūs man piedodat?

—   Protams, Liāna.

—    Tātad mēs lidojam abi. Man vajag nedaudz laika — tas ir viss, ko es lūdzu.

—   Labi, — teica Džons Gordons. — Es lidošu.

Jā, lidošu, viņš nikni nodomāja, un ja būs vajadzīgs tevi iekarot qo jauna, es to izdarīšu. Un zvēru, tu aizmirsīsi, ka es kādreiz

izskatījos citādi. *

3

Karaliskais kreiseris ar mirdzošu Fomalgautas emblēmu — Baltu Sauli — uz borta līgani startēja no Zemes. Apakšā palika brīnišķīgā nākotnes pilsēta, kuras lieliskums lika aizrauties elpai. Bija redzams biezs ceļu tīkls, katrā krustojumā slējās gigantiskas apgaismotas kolonas. Dzeltenas saules gaismas apspīdēti lidinājās neredzēti, dī­vaini lidaparāti, kas atgādināja otrādi .apgrieztus konusus. Satiksmes dienesta virsnieki tos novēroja no saviem augstajiem antigravitācijas torņiem.

Zvaigžņu kuģis cēlās tam visam pāri, lai atkal ienirtu bezgalīgajā telpas okeānā, kur tikai retumis varēja sastapt zvaigžņu salas. Saules dzeltenā dzirkstelīte un mūžvecā zaļā planēta no kuras reiz sākās Visuma iekarošana pazuda kosmiskajā tumsā. Džons atkal varēja vērot zvaigžņu miriādes, šo mirguļojošo kosmisko krāšņumu. Nav nekā dīvaina, viņš nodomāja, ka pēc tik lieliskiem skatiem es smoku vai nost divdesmitā gadsimta pasaulītē.

Atkarībā no redzes leņķa zvaigžņu karalistu centri iezaigojās rubīna zelta smaragda tirkīza krāsās, vai ari dzidri iemirdzējās kā visīstākie briljanti.

Lūk, Liras un Gulbja, Kasiopejas un Polārzvaigznes karalistes. Un arī Vidusgalaktikas impērijas galvaspilsētas saule Kanopuss. Nedaudz tālāk — Herkulesa Kopas grāfistes… Dienvidos atradās Oriona zvaigznājs, bet tālu ziemeļos melnais Mākoņa plankums, ko kādreiz pārvaldīja Tumšo Pasauļu Līga. Mākoņa centrā slēpās Talarna kas tagad bija savaldīta un miermīlīga. Kreiseris lidoja uz rietumiem, uz Fomalgautu.

Kad kuģis mainīja kursu, apbraukdams putekļu sabiezējumu, Džons pievērsa uzmanību Magelāna mākoņiem, ko veidoja vēl neizpētītas zvaigznes. Tie līdzinājās salām kosmiskās dzīlēs. Viņš atcerējās, ka reiz atnācēji no turienes bija mēģinājuši paverdzināt vēl jauno Impēriju, bet Arta Ama sencis, izmantodams šausmīgo slepeno ieroci — Iznīcinātāju, viņus sagrāva.

Gordons iedomājās par doktoru Keorgu, viņa psihoanalīzi un pasmaidīja. "Agresīvais, graujošais fanātisms" — lūk, tā viņš to nosauca. Žēl, ka šis kārnais skeptiķis nav šeit. Nelaimes putns bez apstājas būtu kniebis sev ciskā, cerēdams, ka tas nav sapnis. Viņš ilgi būtu skaidrojis Gordonam, kādu psiholoģisku matrici simbolizē zvaigžņu kuģis. Viņam tas izdotos tikpat viegli kā izskaidrot Liānas tēlu. Bet ko viņš teiktu par Korhanu, Fomalgautas ministru sakariem ar nehumanoīdiem?

Pirmā tikšanās ar Korhanu, kas notika pirms izlidošanas, bija šokējusi Gordonu. Protams, viņš zināja, ka zvaigžņu karalistēs dzīvo 132 ne tikai humanoīdi. Dažus citu saprātīgu būtņu pārstāvjus Gordons bija pat redzējis, tiesa gan, tikai no tālienes un pavirši. Tagad viņš pirmo reizi iepazinās ar vienu no tiem.

Korhans bija dzimis Henā. Tā bija planētu sistēma Fomalgautas karalistes pašā nomalē. No turienes, kā teica Korhans, labi pārskatāmas Ārējā Kosmosa Grāfistu mežonīgās Pierobežas sistēmas, kuru sakari ar civilizāciju bija diezgan nestabili.

—    Tu droši vien atceries, — iepriekšējā dienā bija teicis Arts Ams, — ka grāfi ir Impērijas sabiedrotie, tomēr viņi ir tikpat mežo­nīgi, cik neatkarīgi. Acīmredzot tādi viņi ari paliks. Uzticības zvē­rests, pēc viņu domām, nebūt neliek atvērt savas robežas Impērijas kuģiem. Brālis bieži vien domā par to, vai nebūtu labāk, ja viņi būtu ienaidnieki, nevis draugi.

—    Par to runāsim vēlāk, — toreiz teica Korhans. — Pašlaik mani nodarbina svarīgāki jautājumi.

Viņš pievērsa savu dzelteno acu smago skatienu Liānai. Viņa tikai pastiepa roku un noglāstīja sava ministra pelēkās, mirdzošās spalvas.

—    Viņam bija jāiztur grūts pārbaudījums. — Liāna pagriezās pret Gordonu. — Korhans pavadīja mani un ne bridi nepātrauca telestereo kontaktus ar Fomalgautu. Nemaz nav viegli nodarboties ar valsts lietām, atrodoties tālu prom.

Korhans pagrieza pret Džonu seju ar dzeltenajām acīm un knābi deguna vietā un teica asā, svelpjošā balsī:

—   Esmu laimīgs, ka jūs, Džon Gordon, esat ieradies šeit sveiks un vesels-, pie tam tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti.

Likās, ka Liāna nepievērš uzmanību Šim paziņojumam, un Gordons nosprieda, ka viņu vidū ne vienmēr valda saskaņa. Šis dīvainais, spalvainais, divkājainais, pusotrmetrigais radījums diezgan veikli runāja Impērijas galvenajā valodā, kuras pamatā bija angļu valoda, un pavadīja savas runas ar graciozām spāmu kustībām. Lidošanai tie nederēja, toties tiem bija nagaini pirksti. Tagad, kopīgā lidojuma laikā, Gordonam bija iespēja vēlreiz pārliecināties par šīm nesaskaņām.

Viņi trijatā sēdēja nelielā, toties lieliski iekārtotā kreisera salonā.

Gordons nepacietīgi gaidīja, kad Korhans un Liāna pabeigs neparasti sarežģītu šaha partiju, jo cerēja, ka Korhans pēc tam aizies. Pagaidām Gordons izlikās, ka viņu ieinteresējusi kuģa filmotēkā paņemtā kasete, bet slepus visu laiku tīksminājās par Liānas noliekto seju. Viņš skatījās uz meiteni ar mīlestību un sajūsmu, bet ik reizes, ieraugot Korhanu, Džons juta neapzinātu riebumu, kuru viņš centās apspiest jau no paša sākuma.

Pēkšņi viņš pasauca:

—   Korhan!

Šaurā, izstieptā galva pagriezās pret viņu, lampu gaismā pamirdzēja spalvas uz kakla.

—   Jā?

—    Vakar jūs, Korhan, teicāt, ka es esmu atgriezies tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti. Ko jūs gribējāt ar to sacīt?

Sarunā iejaucās Liāna.

—     Kādēļ atgriezties pie ta? Kbrhans ir uzticams draugs un pieredzējis ministrs, bet manuprāt, viņš pārāk…

—   Jūsu augstība, — Korhans ļoti pieklājīgi viņu pārtrauca. — Starp mums nekad nav bijis pat visniecīgākās neuzticēšanās. Pašlaik nav tas bridis, lai lauztu tradīciju. Tieši tāpat kā es, jūs uztraucaties Narata Teina dēļ, tomēr zināmi apstākļi spiež jūs par to nedomāt. Tikai sava dvēseles miera labad jūs noliedzat, ka šim uztraukumam ir iemesls.

Gordonam prātā pazibēja doma, ka Korhans nosauc apmēram tādus pašus argumentus, kā doktors Keorgs. Tātad būs ari atbilstoša reakcija.

Patiešām, Liāna saknieba lūpas, viņas acīs iedegās dusmas. Viņa valdonīgi un majestātiski piecēlās, Gordons reiz jau bija redzējis viņu tādu. Bet Korhans mierīgi izturēja viņas skatienu un pat palika sēžam. Liāna asi aizgriezās no ministra un teica:

—   Jūs mani saniknojāt. Starp citu, jums varētu būt arī taisnība. Labi, tādā gadījumā paskaidrojiet viņam.

—   Kas ir Narats Teins? — Gordons uzdeva jautājumu.

—    Liānas brālēns, — atbildēja Korhans. — Un iespējamais Fomalgautas troņmantinieks.

—   Es domāju, ka Liāna…

—     Viņa ir likumīga un neapstrīdama karaliene, bet jābūt ari mantiniekam. Ko jūs zināt par mūsu karalisti, Džon Gordon?

Gordons norādīja uz kaseti.

—     Pašlaik es ar to iepazīstos, taču baidos, ka tie ir virspusēji iespaidi… — viņš šaubīdamies paskatījās uz Korhanu. — Un es ļoti vēlos zināt, kādēļ tieši šis jautājums tā uztrauc ministru, kas atbild par sakariem ar nehumanoīdiem?

Korhans piecēlās.

—   Tūlīt pats redzēsit.

Viņš piespieda pogu un gaisma nodzisa. Viens no sienas paneļiem pavirzījās sānis, atklādams telpisku Fomalgautas karalistes karti. Tumsā bija redzamas vientuļas pundursaules, kuru vidū ar saviem apmēriem izcēlās spoža, balta zvaigzne, kas devusi nosaukumu visam reģionam.

—    Galaktikā mitinās ļoti daudzas nehumanoīdu rases, — teica Korhans. — Dažas no tām ir apveltītas ar saprātu un civilizētas, citas vēl ir ceļā uz civilizāciju, citām tā nekad nebūs sasniedzama. Attiecības starp Šīm rasēm un cilvēkiem veidojas dažādi. Vēsturē bijušas vairākas diezgan nepatīkamas sadursmes, un iemeslu devusi gan viena, gan otra puse. Lūk, jums, piemēram, mana āriene šķiet atbaidoša…

Gordons nodrebēja no negaidītajiem vārdiem, pamanīja Liānas uzmanīgo skatienu un nosarka.

—   Kādēļ jūs tā izlēmāt? — viņš asi jautāja.

—   Atvainojiet, — teica Korhans. — Jūs esat izcili pieklājīgs, es nekādi negribēju jūs aizvainot. Jo vairāk tādēļ, ka jūsu reakcija ir tīri instinktīva…

—    Korhans ir telepāts, — paskaidroja Liāna. — Ļoti daudziem nehumanoīdiem piemīt šādas spējas. Bet, ja viņš runā taisnību, Džon Gordon, jums jātiek tam pāri.

—    Tātad, — nesatricināmi turpināja Korhans. — Lielāko daļu pasauļu mūsu karalistē apdzīvo nehumanoīdās rases. — ar saviem nagainajiem pirkstiem viņš norādīja uz zvaigznēm un planētu spietu. — No otras puses, šeit ir daudz neapdzīvotu pasauļu, kuras savā laikā kolonizēja jūsu cilvēce — tur, tur un šeit… — viņa pirksti atkal ātri un graciozi rādija kartē. — Iedzīvotāju blīvums uz šīm planētām ir liels, kopējais iedzīvotāju skaits ir gandrīz divas reizes lielāks nekā nehumanoīdu pasaulēs. Princese, kā jums zināms, pārvaldot valsti, balstās uz divpalātu Padomi: vienā palātā pārstāvniecība ir proporcionāla planētu skaitam, otrā — iedzīvotāju skaitam.

—   Tad jau iznāk, — teica Gordons, — ka katrā palātā dominē viena no šīm grupām.

—     Tieši tā. Un vairumā gadījumu noteicošais ir valdnieka viedoklis. Tātad visu nosaka viņa simpātijas.

—    Agrāk nebija nopietnu grūtību, — piebilda Liāna. — Bet pirms diviem gadiem kāds uzsāka kampaņu, kuras mērķis ir pierādīt nehumanoīdiem, ka cilvēki ir viņu ienaidnieki kopš dzimšanas. Tā, piemēram, es viņus neieredzot un perinot pret viņiem dažādas intrigas. Saprotams, ka tur nav nekā no patiesības, taču arī starp nehumano­īdiem, vienmēr atrodas tādi, kas gatavi ticēt dažādiem izdomājumiem.

—    Situācija pamazām kļūst aizvien saspringtāka, — turpināja Korhans. — Nehumanoīdo pasauļu grupa grib panākt suverenitāti un iesākumā nomainīt Liānu ar princi, kuram viņi simpatizē.

—   Tas ir Narats Teins?

—   Tieši tā. Un tagad, Džon Gordon, es atbildēšu ari uz neizteikto jautājumu. Nē, Liāna, tas ir pilnīgi likumsakarīgs jautājums, un es gribu sniegt atbildi. — Dzeltenās, zvīļojošās acis skatījās tieši uz Gordonu. — Jūs interesē, kādēļ es esmu cilvēku, nevis savu ciltsbrāļu pusē. Uzskatu, ka cilvēkiem šajā situācijā ir taisnība. Grupa, kas atbalsta Naratu Teinu, darbojas juridiski nevainojami, bet domā tikai par varas sagrābšanu. Un vēl aiz visa tā es jūtu stāvam kaut kādu ļaunumu, es no tā baidos, kaut ari būtību neizprotu. — Viņš paraustīja plecus, un pelēkās, mirdzošās spalvas nošūpojās. — Bez tam Narats Teins…

Pie durvīm enerģiski pieklauvēja.

—   Ienāciet, — atļāva Liāna.

Salonā parādījās viens no jaunākajiem virsniekiem un nostājās miera stājā. 136

—     Jūsu augstība! Kapteinis Harns Harva pazemīgi lūdz jūs ierasties uz komandtiltiņa. — Pagriezies pret Korhanu, virsnieks piebilda. — Jūs arī, ministra kungs.

Gordons juta tuvojamies ko nelāgu, tikai ārkārtējā situācijā kapteinis varēja tā rīkoties.

Liāna piekrītoši pamāja.

—   Protams. Nāciet mums līdzi, Gordon.

Pa šauru apgaismotu gaiteni virsnieks aizveda viņus uz vadības centru, ko arī šajā tālajā laikmetā sauca par komandtiltiņu.

Centra aizmugurējā siena bija plata un izliekta, tajā bija iemontēti kompjūteru ekrāni, vadības sistēmas, masas, ātruma, akumulatoru bateriju stāvokļa kontroles indikatori… Ģeneratoru vibrācija zem grīdas tērauda plātnēm atgādināja sirds pukstus. Priekšējos ekrānos varēja vērot telpu kuģa priekšā 180° leņķī. To pašu uzrādīja ari radaru ekrāni. Blakus bija uzstādīta telestereo iekārta. Gordonu pārsteidza klusums, kas šeit valdīja. Bija dzirdami tikai elektronisko iekārtu tikšķi un knikšķināšana. Tehniskais personāls likās nedaudz apjucis. Šie cilvēki uzmanīja gan aparatūru, gan radara ekrānu. Pie tā bija sastājusies grupa cilvēku, kurā atradās ari kapteinis, viņa pirmais palīgs un daži augsta ranga virsnieki.

Harns Harva bija slaids un plecīgs vīrs sirmiem matiem un enerģisku caururbjošu skatienu. Viņš pagriezās pret ienākušajiem un sveicināja viņus..

—     Lūdzu atvainojiet par neērtībām, kuras es sagādāju jūsu augstībai, bet tas bija nepieciešams.

Gordons vāji orientējās šī laika tehniskajos jautājumos, tāpēc vairāki gaiši punktiņi uz radara ekrāna viņam neko neizteica. Teleekrānā bija redzams, ka kreiseris tuvojas zonai, kurā bija daudz dažādu kosmisko atkritumu. Sākumā Gordons redzēja tikai tumšu mākoni, pēc tam tālo sauļu izkliedētajā gaismā vārēja samanīt atsevišķas detaļas — milzīgas, stūrainas atlūzas, gan sīkas, gan vidējas planētas lielumā, lēni pārvietojās plašajā putekļu mākonī, kas aizņēma vienu vai divus parsekus kosmiskajā telpā.

Bīstamā zona bija vēl bija tālu, turklāt kreiseris jau laikus bija sācis manevrēt, lai apietu to no labās puses. Gordons nevarēja saprast, par ko uztraucas kapteinis, kurš patlaban sniedza Liānai paskai­drojumus.

—    Parastie radari fiksē tikai atstarotus impulsus, tie ir tipiski šādam kosmisko objektu sakopojumam. Bet radioaktivitātes detektori reģistrē vēl ko citu. Vairākus spēcīgus enerģijas avotus, kas nemaz nav raksturīgi šādiem apgabaliem. — Harna Harva seja kļuva nopietna. — Baidos, ka starp šīm atlūzām varētu būt nomaskējušies kuģi.

—    Slēpnis? — pavisam mierīgā balsī jautāja Liāna, un Gordons sajuta, ka sirds sažņaudzas un sāk sāpīgi sisties. — Bet es nesaprotu, kā tas iespējams. Jūs taču izvēlējāties visdrošāko maršrutu, ar jaunām koordinātēm un neregulāriem laika intervāliem. Kā var ierīkot slēpni, ja iepriekš nav zināms, pa kādu ceļu mēs lidosim?

—    Varētu būt aizdomas ari par nodevību, — atbildēja Harns Harva, — tomēr tas ir maz ticams. Visdrīzāk viņi izmanto telepātu pakalpojumus. — Viņa balss kļuva vēl skarbāka. — Kā liekas, starp Narata Teina piekritējiem viņu ir ne mazums.

—     Ministra kungs, jūs varētu izdarīt mums milzīgu pakal­pojumu.

—   Jūs gribat zināt, vai tur tiešām slēpjas kuģi, — teica Korhans. — Jums ir taisnība, Naratam Teinam palīdz daudz telepātu, bet manas tautas pārstāvju starp viņiem nav. Labi, es izdarīšu visu, kas manos spēkos.

Viņš paspēra soli uz priekšu un sakoncentrējās: dzelteno acu skats it kā bija pavērsts uz iekšpusi, acu dobumu noslēpumainajos dziļumos. Visi klusēdami gaidīja, bija dzirdama tikai aparātu tikš­ķēšana un ģeneratoru rūkšana. Gordons juta, kā izkalst rīkle, turpretim plaukstas kļuva miklas.

—    Jā, tur ir kuģi. Tie patiešām pieder Naratam Teinam. — Beidzot Korhans ierunājās un apklusa.

—   Ko jūs vēl dzirdējāt? — jautāja Liāna.

—     Saprātu, kas nepieder ne cilvēkam, ne humanoīdam. Es dzirdēju domu jūkli. Tāds ir būtnēm, kas gatavojas uzbrukt. — Smalkie pirksti izmisumā izstiepās. — Es nevarēju to skaidri nolasīt, jūsu augstība, bet es domāju, ne, esmu pārliecināts, ka viņi gatavojas nevis saņemt jūs gūstā, bet nogalināt.

4

Vadības centrā atskanēja niknuma un pārsteiguma pilni izsaucieni. Ar pavēlošu žestu Harns Harva atjaunoja kārtību.

—   Klusu! Mēs velti tērējam laiku!

Viņš atkal lūkojās ekrānos. Viņa ķermenis saspringa kā uzvilkta stīga. Gordons skatījās uz Liānu. Viņa saglabāja pilnīgu aukstasinību un ne ar ko neizrādīja savas izjūtas, toties Gordons pats sajuta visīstākās bailes.

—     Varbūt vajag lūgt palīdzību no Fomalgautas? — viņš ierosināja.

—     Pārāk tālu, viņi nepaspēs. Tie, kuri slēpjas starp šiem meteorītiem, bez šaubām, pārtvers ziņojumu, un tad viņi uzbruks tūlīt pat.

Harns Harva izslējās, viņa seja bija saviebusies riebumā.

—   Jūsu augstība, mums tūlīt jābēg. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

—   Nē, — stingri sacīja Liāna.

Visi izbrīnā pagriezās pret viņu. Liāna mazliet pasmaidīja, taču smaids nebija jautrs.

—    Nevajag žēlot mani, kaptein. Es tikpat labi kā jūs zinu, ka mēs viegli aizbēgsim no kuģiem, bet ne no viņu raķetēm. Tikko mēs metīsimies bēgt, viņi izšaus veselu mākoni raķešu.

Harns Harva veltīgi mēģināja viņu pārliecināt, ka nepieciešams bēgt un ka kreisera pretraķešu aizsardzība ir droša. Bet Liāna jau bija pie sakarnieku grupas.

—   Man jārunā ar Karalisko sakaru centru Fomalgautā. Parastajā kanālā.

—    Bet, jūsu augstība, — iebilda kapteinis. — Ziņojumu tūlīt pat pārtvers.

—   Tieši to es ari'vēlos, — paskaidroja Liāna.

—     Jūsu augstība, jūsu plāns ir drosmīgs, bet par to nāksies

maksāt. Ļoti lūdzu jūs, apdomājiet labi, pirms pieņemat lēmumu…

—   Uz jums, Korhan, tas attiecas tāpat kā uz mani. Es to saprotu. Bet es visu esmu labi pārdomājusi un citas izejas neredzu. — Tagad Liāna uzrunāja visu apkalpi. — Savā vēstījumā es teikšu, ka gatavojos doties vizītē uz Maralu un apciemot savu brālēnu Naratu Teinu, lai apspriestu ar viņu ārkārtīgi svarīgas valsts problēmas. Es to patiešām izdarīšu.

Visi klusēja, Liāna turpināja:

—   Situācija būs sekojoša. Ja es esmu ceļā uz Maralu un ar mani kaut kas notiek, dabiski, ka vainīgs mans brālēns. Tā visi nospriedīs. Tādas sabiedriskās domās izmaiņas sagraus visas viņa cerības uz troni. Tādējādi tie, kuri sēž slēpnī, nonāk pata situācijā… Narats Teins nekad neizšķirsies par slepkavību, kas apdraudētu viņa godkārīgos plānus.

—    Izklausās loģiski, — teica Gordons. — Bet kas notiks, kad mēs tur nonāksim? Viņš taču alkst izrēķināties ar jums, un jūs pati nododat sevi viņa varā! Nē, kapteiņa priekšlikums ir labāks. Kaut arī neliela, tomēr tā ir cerība izbēgt. Tātad…

Liānas acis ieplētās un skatiens kļuva tēraudauksts. Lūpās parādījās viegls smaids.

—    Pateicos jums, Džon Gordon, jūs ļoti rūpējaties par mani. Bet es visu pārdomāju un pieņēmu lēmumu. — Viņa atkal pievērsās sakarniekiem. — Fomalgautu, lūdzu.

Vecākais sakarnieks jautājoši paskatījās uz kapteini, bet tas bezspēcīgi noplātīja rokas.

—   Šeit pavēl viņas augstība.

Ne kapteinis, ne citi virsnieki, pēc visa spriežot, nepievērsa uzmanību dīvainajām pārvērtībām Gordona sejā: vispirms tā bija sarkana, tad pēkšņi kļuva balta. Visi uzvedās tā, it kā Gordona vietā būtu tukšums. Paspēris soli uz priekšu, viņš sajūtā kā Korhans satver viņa roku ar saviem asajiem nagiem. Gordons instinktīvi parāvās sāņus, bet tūlīt, saņēmis sevi rokās, mēģināja nomierināties. Liāna jau runāja ar Fomalgautu. Viņš paskatījās uz ekrāniem — tur nekas nebija mainījies. Garām lēni slīdēja tumšā, mūžīgā masa. Vienu bridi Gordonam likās, ka Korhans būs izdomājis šos draudīgos kuģus- slepkavas.

—   Paskatieties šurp, — ministrs tūlīt pat atsaucās uz vina domām, rādīdams uz radioaktivitātes detektoru ekrāniem. — Vai redzat šos uzliesmojumus? Katrs no tiem ir liela kuģa ģenerators. Telpā nav nekā nekustīga, kustas gan meteorīti, gan kuģi līdz ar tiem. Šie detektori iesniedzas tur, kur radari ir bezspēcīgi.

—   Draugs Korhan, — klusi teica Gordons, — jūs arvien mazāk un mazāk krītat man uz nerviem, ko tas varētu nozīmēt?

—     Drīz jūs pavisam pieradīsiet. Neaizmirstiet, ka es tiešām esmu jūsu draugs.

Pa to laiku Liāna pabeidza sarunu, pateica dažus vārdus kapteinim un, Gordona un Korhana pavadīta, enerģiskā solī atstāja vadības centru. Nokāpusi pa trapu, viņa pievērsās savam ministram un ar valdzinošu smaidu sacīja:

—   Atvainojiet, mums jāpaliek divatā.

Ceremoniāli paklanījies, Korhans uz savām tievajām, garajām kājām devās prom. Liāna, negaidīdama, kamēr Gordons atvērs salona durvis, pati tās atgrūda. Tikko durvis aizcirtās, meitene pagriezās pret Gordonu.

—    Nekad, — viņa aprauti un pavēloši skaldīja vārdus, — vai dzirdat, nekad un nekādos apstākļos jūs nedrīkstat publiski apšaubīt manas pavēles. Skaidrs?

—   Arī personīgajā dzīvē? — nosmējās Gordons. — Varbūt jūs komandēsit arī gultā?

Viņa spēji nosarka.

—   Var jau būt, ka jums to grūti saprast. Jūs esat no cita laikmeta, piederat citai kultūrai…

—   Jā. Un tagad paklausieties, ko es teikšu. Es nekad neatteikšos no savām tiesībām runāt to, ko domāju. — Liāna mēģināja iebilst, bet Gordons nedaudz pacēla balsi un turpināja. — Vēl vairāk, kad es runāju ar jums kā cilvēks, kurš jūs mīl un domā tikai par jūsu drošību, es neļaušu sevi publiski pazemot. Tādēļ es jautāju jums, Liāna: vai nebūtu labāk, ja jūs pameklētu kādu citu, kurš smalkāk pārzina galma manieres?

Viņi pārmija stūrgalvīgus un sašutušus skatienus.

—    Pacentieties mani saprast, Džon Gordon! Ir pienākumi, kas stāv augstāk par manām personiskajām jūtām. Man ir karaliste…

—     Es jūs saprotu. Man pašam kādreiz bija impērija. Vai atceraties?

Gordons pagriezās un izgāja. Gaitenī viņš pēkšņi pasmaidīja — nez vai kāds ir runājis ar Liānu līdzīgā tonī? Ja ir, tad ļoti reti.

Nonācis savā kajītē, viņš atlaidās guļvietā. Ko dos Liānas drosmīgais plāns? Vai izdosies aizlidot līdz Maralai? Ik bridi varēja sagaidīt raķetes sprādzienu, kas izmētās viņu kuģa atliekas pa visu tuvāko sektoru. Bet stundas ritēja un nekas nenotika. Gordons tagad domāja par Liānu un nākotni, kas viņus sagaida. Tad viņš iekrita nemierīgā snaudā.

Pa to laiku kreiseris bija palidojis garām atlūzu joslai, nedaudz mainījis kursu uz dienvidrietumiem un netraucēti turpināja ceļu.

Nākamajā rītā Korhans sastapa Gordonu ēdamzālē, brokastojam skumjā vientulībā — Harns Harva un viņa virsnieki jau bija beiguši maltīti, bet Liāna, kā parasti, ēda brokastis savā istabā.

—   Pagaidām viss notiek, kā plānots, — teica Korhans.

—     Kā nu ne, — atsaucās Gordons. — Medījums pats lien lamatās. Kādēļ nogalināt viņu pusceļā?

—     Acīmredzot Naratam Teinam, nemaz nebūs tik viegli izrēķināties ar mums uz savas planētas. Iespējams, viņš baidīsies no atklātības.

—   Jūs tam tiešām ticat?

Korhans lēni pašūpoja galvu.

—     Nē. Es pazīstu Naratu Teinu, viņa galminiekus un pavalstniekus. Nez vai viņus kas var apturēt.

Kādu bridi viņi klusēja. Pēc tam Gordons teica.

—   Būs labāk, ja jūs mani iepazīstināsit ar lietas būtību.

Viņi devās uz salonu. Korhans ieslēdza telpisko karti. Tumsā iemirdzējās Fomalgautas karalistes mazās saules.

—   Gar karalistes dienvidrietumu robežām, — sāka Korhans, — ir lieli, neapdzīvoti plašumi. Starp tiem retumis sastopamas planētu sistēmas, uz kurām ir dzīvība. Vienā no tām ietilpst Hena, mana 142 dzimtā planēta. Visas šīs brīvās, noslēgtās pasaules apdzīvo vienīgi nehumanoīdi. — Viņš norādīja uz dzeltensarkanu zvaigzni, kuru apņēma tumšs putekļu mākonis. — Tā ir Marala. Tur uz Teinas planētas atrodas prinča Narata rezidence.

Gordons sarauca pieri.

—   Nepiemērota vieta troņmantniekam.

—   Pirms neilga laika viņš bija tikai sestais pretendents. Viņš ir dzimis uz Teinas, kaislība uz intrigām ir viņam asinīs. Tieši tādēļ viņa tēvs tika izsūtīts uz turieni dažus gadus pirms Liānas dzimšanas.

—   Kādēļ nehumanoīdi izturas pret viņu labāk nekā pret princesi?

—    Princis Narats pavadījis viņu vidū visu mūžu. Viņš domā tāpat. Iespējams, viņš tiem ir vēl tuvāks, kā piemēram, es. Nehumanoīdi ir dažādi, Džon Gordon. Katrā zvaigžņu sistēmā evolūcija gājusi savu īpašu ceļu. Ir tik ļoti neparastas būtnes, ka no tām vairās ne vien cilvēki, bet ari nehumanoīdi. Taču Narats pret visiem izturas vienlīdz labi. Viņš ir dīvains cilvēks, manuprāt, mazliet nelīdzsvarots. — Korhans pagriezās, viņa saboztās spalvas liecināja par samulsumu. — Labāk Liāna būtu klausījusi jūs. Dievs ar tām manierēm! Bet viņa ir pārāk drosmīga, lai baidītos no tā, no kā bīstas parasti cilvēki. Liāna pārāk līdzinās savam tēvam un neatkāpsies draudu priekšā. Brālēns viņu saniknoja, un tagad viņa gatavojas pielikt punktu tā izdarībām. — Viņš skumīgi pašūpoja galvu. — Bet baidos, ka viņa jau nokavējusi.

—   Vienalga tagad neko nevar mainīt, — teica Gordons.

Jā, Liāna nebija ļāvusi Džonam gūt virsroku. Sarkanīgā zvaigzne tuvojās. Sākumā tas bija spīguļojošs punktiņš, pēc tam — žilbinošs disks. Kaut ari Liānas attieksme pret Gordonu joprojām bija nosvērta un draudzīga, viņa izvairijas palikt divatā, un viņš vairākas reizes sajuta Liānas dīvaino skatienu — likās, viņa savā prātā kaut ko apsver. Gordons tagad zināja, kāds bezdibenis viņus šķir, bet nemēģināja to pārvarēt. Nav īstais bridis.

Tuvodamies vienai no piecām Maralas sistēmas planētām, kreiseris sāka bremzēt un gatavojās nosēsties.

Teina. Narata pasaule.

Putekļus vairs neredzēja, spiedīgais karstums bija mazinājies.

Liāna, Harns Harva un Korhans stāvēja pusaplī pie ekrāniem, kas rādīja nosēšanās vietas tuvāko apkārtni. Gordons veltīgi mēģināja pārvarēt uztraukumu.

—   Vai viņi saņēmuši mūsu vēstījumu? —jautāja Liāna.

—   Jā, jūsu augstība. Viņi nosūtīja apstiprinājumu.

—    Es nešaubos par jūsu vārdiem, kapteini, tomēr tas izskatās dīvaini…

Arī Džons Gordons domāja, ka tas ir dīvaini. Nelielais nosēšanās laukums bija slikti iekārtots un to acīmredzot izmantoja reti. Visapkārt tam, kā ari nedaudzajām pamestajām mājām un angāriem pletās šķietami nedzīva ainava. Aiz izdegušās zonas sākās rets mežs, kurā auga neparastas formas koki nobriedušu kviešu krāsā. Ēnā tie izskatījās oranži. Graciozo koku tievās galotnītes locīja viegla vēja vēsma. Nekādas kustības vairāk nemanīja.

Liāna turpināja vienaldzīgā tonī, kaut gan viņas seja bija saspringta.

—   Ko lai dara, ja jau brālēns nav parūpējies par sagaidīšanu, es pati došos pie viņa. Sagatavojiet ekipāžu un apsardzi, kapteini! Nekavējoties.

Harns Harva deva nepieciešamās pavēles. Tikmēr Liāna panācās tuvāk Gordonam.

—   Vizīte būs oficiāla. Tādēļ jūsu klātbūtne nav obligāta.

—     Jūsu augstība, — Gordons īpaši uzsvēra titulu, — man negribētos palaist garām šo ievērojamo notikumu.

Viegli nosarkusi, viņa pamāja un devās uz izeju. Gordons sekoja, Korhans šķībi uz viņu paskatījās, taču neteica neviena vārda.

Viņiem apkārt sastājās sardze. Atvērās ārējā lūka. Karognesējs attina Baltās Saules karogu un pulciņa priekšgalā soļoja pretim ekipā­žai, kas viņus gaidīja. Gaiss bija savādu smaržu pilns. Nostiprinājis karogu mašīnas priekšgalā, virsnieks sastinga miera stājā un nepa­kustējās visu laiku, kamēr Liāna sēdās ekipāžā — garenā, ovālas formas mašīnā, kas bija labi, kaut arī neuzkrītoši bruņota ar nomaskētiem ieročiem. Ari apsardze bija apbruņota līdz zobiem. Tomēr Gordons nejutās drošs. Kaut kas augstajās, līganajās koku galotnēs, gaišajās, it kā mierīgajās norās un noslēpumainajās, zeltaini 144 brūnajās ēnās vēstīja par briesmām… Tas bija jūtams pat sakarsušajā gaisā, kas atgādināja plēsoņas elpu, vēja savvaļas smaržās… Nē, Gordons neuzticējās šai pasaulei. Pat debesjums ar savu metālisko spīdumu atgādināja neredzamu lamatu vāku.

Ceļš, pa kuru brauca ekipāža, bija bez seguma, bet gaisa spilvens mīkstināja bedres un grambas. Garām slīdēja drūma ainava. Iesākumā tā bija līdzena, bet driz parādījās pauguri. Ar retiem kokiem apaugušās virsotnes nomainīja kailas klintis. Ēnas sabiezēja, laikam tuvojas vakars.

Pēkšņi kāds — varbūt vadītājs vai karognesējs, vai kāds no apsardzes — brīdinoši iesaucās. Gordons nepaguva atjēgties, kad visi ieroči jau bija kaujas gatavībā. Korhans norādīja uz līkumainu taciņu, kas veda mežā.

— Skatieties, tur, starp kokiem…

Patiešām, ēnainajā mežmalā kaut kas rēgojās… Kaut kāda kustīga masa, kaut kādas formas, kam Gordons nespēja atrast salīdzinājumu. Mašīnā visi klusēja. Pēkšņi atskanēja smalka, kristāliska skaņa, vienlaikus maiga un caururbjoša, tā trāpīja nervus kā elektriskais lādiņš.

Tajā pašā acumirklī no pakalna šurp vēlās orda.

5

Gordons jau sniedzās pēc ieroča, bet atskanēja Liānas pavēlošā balss.

—   Nešaut!

Korhans iedunkāja Džonu.

—   pagaidiet…

Sasprindzinājis redzi, viņš oranžajā krēslā beidzot pamanīja jāt­niekus uz lieliem, četrkājainiem dzīvniekiem, kas pārvietojās atspe­rīgiem lēcieniem kā zaķi. Uzbrucēju bars aplenca mašīnu. Gaisu tricināja necilvēcīgi brēcieni, un Gordons saklausīja tajos triumfu un draudus.

Apsūbējuša vara krāsa, apaļi, spīdīgi plankumi. Džonam nāca virsū vēmiens: taču ne jau šo būtņu ķēmīgā izskata — tas bija pat eksotiski skaists un pievilcīgs —, bet gan pretīgās smakas dēļ. Radījumi bija līdzīgi kentauriem: cilvēka galva, ķermenis un priekšējās ekstremitātes, tikai trauslāki un gludāki. Milzīgās kaķveidīgās acis bija gan saprātīgas, gan trulas. Mutes smējās, masīvās pakaļas raus­tījās apmierinājumā, bet spēcīgie torsi locījās kā niedres vējā.

—    Gerni, — nočukstēja Korhans. — Viņu uz šīs planētas ir visvairāk.

Radījumu ielenktā mašīna apstājās. Liānas nekustīgais profils likās kā baltā marmorā cirsts; viņa skatījās taisni uz priekšu. Sasprindzinājums mašīnā bija kļuvis nepanesams, viss varēja eksplodēt no vienas vienīgas dzirksteles gluži kā gāzes kamerā.

—   Vai jūs jūtat viņu nolūkus? — čukstus jautāja Gordons.

—     Nē, — atsaucās Korhans. — Viņi ari ir telepāti, pie tam spēcīgāki nekā es. Gemi spēj pilnīgi bloķēt savas smadzenes. Es pat nejūtu viņu klātbūtni. Un manuprāt, šie bestijas bloķē vēl kādas citas būtnes domas… Ā, tur viņš ir!

Gordons ieraudzīja, ka viens no radījumiem patiešām ir jātnieks. Kāds gems nesa uz muguras jaunu cilvēku. Viņš bija tikpat slaids un muskuļots kā gemi, bet viņam mugurā bija piegulošas drēbes no zeltīta auduma. Viņa saulē izbalējušie mati nekārtīgi krita pār pleciem, pie sāna karājās sudraba rags. Likās, ka jātnieks saplūdis vienā veselumā ar milzīgo, tumšspalvaino tēviņu, kurš tagad stāvēja tieši mašīnas priekšā. Cilvēka acis bija safīra krāsā, vēl baismīgākas un neprātīgākas kā gemam.

Viņš pasmaidīja un pacēla abas rokas plašā žestā.

—   Laipni lūdzu, māsīca Liāna!

Viņa ar mājienu atbildēja. Saspringums atslāba. Cilvēki atvilka elpu un notrauca sviedrus. Narats Teins pacēla pie lūpām sudraba ragu. Vakara klusumā atkal aiztraucās kristāliskā skaņa. Gemu orda saviļņojās un kā trakojoša straume aizrāva sev līdzi ari mašīnu.

Pēc divām stundām viņu priekšā parādījās ugunīs mirdzošā Teinhola, griezīgi ieskanējās dūdas. Nogāzē pie upes ielejas stāvēja pils — gara, zema ēka no akmens un koka. Tās milzīgie logi bija 146 atvērti. Plašas noras stiepās līdz pat upes krastam, kur milzīgu koku ēnā bija aborigēnu ciemats. Naksnīgās debesis bija gaišas kā pirms rītausmas — gaismu izstaroja sistēmu aptverošais putekļu mākonis. Krēslainajā gaismā vīdēja dīvainas būtnes, tās draiskuļojās, staigāja šurp un turp gar mājām, sēdēja pie logiem.

Seši sardzes vīri līdzās mašīnai jutās neomulīgi. Operators kabīnē ik pēc noteikta brīža sūtīja ziņojumus uz kuģi.

Banketu zāle bija plaša. Gigantiskos kamīnos liesmoja uguns. Neskaitāmas sveces izstaroja gaismu, svečturi karājās pie kupolveidīgas velves. No augšas pilēja tumšs vasks. Gaiss bija pilns aromātisku dūmu, smaržoja karstvīns un ēdieni. Pie vienīgā galda zālē sēdēja Liāna, Gordons, Narats Teins un Korhans. Ministrs bija cienīgi atgāzies krēslā. Pārējie viesi sēdēja tieši uz paklāja un spilveniem.

Nelielā laukumiņā zāles centrā trīs salīkušas, spalvainas būtnes spēlēja instrumentus, kas atgādināja dūdas un tamburīnus, bet divi košsarkani radījumi griezās dīvainā dejā. Pirmajā mirklī likās, ka viņiem ir krietni vairāk ekstremitāšu nekā vajadzīgs. To kustības bija stilizētas un atgādināja Kabuki teātri. Turklāt garenie ģīmji ar šķībajām acu spraugām līdzinājās sarkanām, lakotām maskām. Bungu ritms pastiprinājās, dūdas spiedza arvien skaļāk, sārtie locekļi ņirbēja arvien ātrāk. Dejotāji virpuļoja un balansēja kā transā. Gordona acu priekšā viss sagriezās. Gaiss bija nepanesams, smaka no guļošajiem ķermeņiem kļuva neizturama. Narats Teins noliecās pie Liānas, bet Gordons izdzirda tikai viņas atbildi.

— Es ierados pie jums, lai vienotos, un neaiziešu, kamēr to nepanākšu. Pārējam nav nozīmes.

Narats Teins paklanījās ar izsmējīgu grāciju. Tagad viņš bija tērpies zaļās drēbēs, nepaklausīgos matus apņēma tieva zelta stīpiņa. Dejotāju debīlisms sasniedza apogeju, viņi pēkšņi sastinga, un iestājās pilnīgs klusums. Narats Teins piecēlās, paķēris divas milzīgas vīna pudeles, kaut ko nokliedza svelpjošā, bet melodiskā, dialektā. Sar­kanās būtnes ceremoniāli paklanījās un šļūca pie viņa, lai saņemtu pudeles. Zālē atskanēja saucieni un aplausu vētra.

Izmantodams troksni, Gordons jautāja Korhanam.

—   Kur atrodas šī kretīna "cilvēki" un kuģi?

—    Pilsētā otrā planētas pusē ir zvaigžņu osta. Šī reģiona brīvo pasauļu vidū plaukst tirdzniecība, un Narats Teins to kontrolē. Viņš ir bagāts un pietiekami spēcīgs. Un viņam…

Pēkšņi visi zālē apklusa. Kaut kur no tālienes pieņēmās spēkā svešāda skaņa… Jā, tur nosēdās starpzvaigžņu kuģis. Gordons ieraudzīja, kā saspringst Liāna, ari viņa paša nervi, likās, vairs neizturēs.

—     Ha! — iesaucās Narats, paceldams ačeles, kurās bija visnevainīgākā izteiksme. — Viesi nāk! Tā vienmēr — kur ir, tur rodas!

Viņš turpināja runu svešajā valodā, ik pa brīdim skaļi iesmie­damies un uzsizdams dūri uz galda. Dejotāju atbrīvotajā laukumā parādījās lielais gems, uz kura jāja Narats. Kserks — tā viņu sauca — bija vietējo gemu virsvadītājs un Narata Teina tuvākais palīgs. Kentaurs lēni staigāja pa apli, izpildīdams rituāla kustības un vicinādams dunčus augstu paceltajās ķepās. Pārējie gemi, piemē­rodamies viņa kustību ritmam, izgrūda neartikulētas skaņas kā suņi, kas kauc uz mēnesi. Narats Teins vaļīgi atlaidās krēslā un smaidīdams kaut ko teica Liānai.

—     …un viņam droši vien ir sabiedrotie, — čukstus pabeidza Korhans.

Gordons klusu nolamājās.

—   Vai tiešām jūs neko nevarat izlasīt viņa apziņā?

—   Viņu bloķē gemi. Es jūtu tikai to, ka viņš ir apmierināts, bet tas jau tāpat lasāms viņa sejā. Baidos, ka mēs…

Dziedāšanu pārtrauca skaļš kliedziens. Vēl viens gems, jauns, muskuļains, plankumains tēviņš, bija ielēcis aplī. Viņš kārpīja zemi ar pakaviem un, augstu pacēlis divus dunčus, ar savām dzintarkrāsas acīm cieši blenza uz Kserku.

Dziesmas tonis pazeminājās. Tie, kas nedziedāja, cieta klusu. Divi gemi riņķoja zāles vidū. Pat apkalpotāji, lielākoties pavisam jaunas mātītes, kuru ķermenis vēl bija klāts vieglām pūkām, pārstāja šaudīties Šurp un turp. Visi pilnībā nodevās izrādei.

Kserks lēca uz priekšu: sveču gaismā nozibsnīja dunči. Jaunākais atvairīja uzbrukumu. Kserks piecēlās pakaļkājās. Abi izpildīja ātras mānu kustības, mēģinot pārvarēt pretinieka aizsardzību. Jaunākais kārtējo reizi izvairījās no dūriena un, pāriedams uzbrukumā, saslējās uz pakaļkājām. Kserks noturējās. Divkauja turpinājās.

Tuvcīņai nesekoja vienīgi Narats Teins. Gordons redzēja, ka viņš kaut ko gaida. Vai arī kādu. Viņa acīs bija lasāms apvaldīts triumfs. Liāna palika tikpat lepna un mierīga kā savā pilī Fomalgautā. Gordons sev jautāja, vai viņa zem šīs maskas izjūt tādas pašas bailes, kādas pārņēmušas viņu?

Duelis turpinājās. Ņirbēja veiklas rokas, dzelzs nagi, ķermeņi bija lokani un dinamiski. Acīs dega cīņas alkas, tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi. Jau parādījās asinis. Sākumā nedaudz, bet vēlāk tās ķēra ari tuvākos skatītājus. Dziesma pieņēmās spēkā un pārvērtās īstā dzīvnieciskā rēkšanā. Pats pret savu gribu, vienlaikus juzdams kaunu, Ģffdons aizrāvās ar cietsirdīgo izpriecu: kaušļu pozas un žesti hipnotizēja, laiku pa laikam Gordonam izrāvās uzmundrinājuma saucieni. Beidzot plankumainais tēviņš nometa savus nažus uz grīdas un aizdrāzās, viscaur klāts asiņainām brūcēm. Kserks izgrūda skaļu uzvaras kaucienu, bet pārējie gemi, ar sajūsmu viņu apstājuši, sniedza vīna kausus un lupatas, lai pārsietu brūces. Gordona uzbudinājums noplaka, viņš atkal sajuta, ka uzmācas nelabums, un sniedzās pēc sava kausa. Šajā brīdī Korhans pieskārās viņa elkonim.

—   Paskatieties tur, pie durvīm…

Durvju ailē stāvēja gara auguma atlētisks cilvēks, kurš bija ģērbies drēbēs no melnas ādas. Uz krūtīm mirdzēja emblēma — no dārgakmeņiem darināta Kaujas Vāle. Tērauda ķiveri greznoja spalva. Tumšs purpurkrāsas apmetnis bija savilkts aiz pleciem. Un tur slēpās vēl kāds. Bet varbūt kaut kas.

Liāna nodrebēja. Narats Teins pielēca kājās, pieprasīja klusumu un skaļi pieteica:

—   Grāfs Tīns Krivers no Ārējā Kosmosa!

.. Grāfs gāja pāri zālei, un gemi godbijīgi atkāpās viņa priekšā.- Beidzot Gordons ieraudzīja ari grāfa pavadoni. Tas gandrīz viss bija ietinies metāliski spīdīgā apmetnī, kas nedaudz līdzinājās mūka sutanai. Ķēmīgais, distrofiskais radījums pārvietojās saraustītām

reptiļa kustībām, kas Gordonam likās diezgan atbaidošas.

Grāfs noņēma ķiveri un noskūpstīja Liānas roku.

—   Kāda laimīga sagadīšanās, kundze! Vismaz man tā ir laime… Ceru, jums nav pretenziju, ka tā vienlaikus ir vizīte pie jūsu brālēna?

—     Kā lai apvainojas par nejaušību! — Liāna atbildēja cik iespējams maigi, un atvilka roku. — Un kas ir jūsu pavadonis?

Neredzamā būtne izdarīja dažas kustības, it kā laipni paklanoties, izgrūda svelpjošu skaņu un nolīda galda tālākajā galā.

—     Viņš pārstāv vistālākos Impērijas sabiedrotos, kundze. Pēc tradīcijas viņš nedrīkst atklāt seju. — Tīns Krivers pasmaidīja un paskatījās uz Korhanu. — Viņam pie manis ir tāds pats statuss kā jūsu ministram.

Grāfs ātri sasveicinājās ar Gordonu un apsēdās pie galda. Dzīres turpinājās. Gordons ievēroja, ka Korhans nervozē — viņa nadziņi ap vīna kausu savilkās un atkal atlaidās. Muzikanti no jauna ieņēma savas vietas zāles centrā. Neizskatīgas plēvspārnainas būtnes uz balustrādes sāka izgrūst ritmiskus kviecienus — laikam tā bija viņu dziesma. Tomēr Gordons juta, ka gaisotne kļuvusi nedaudz saspīlēta, it kā pār klātesošajiem gultos kāda ēna. Likās, Kserks un viņa cilts­brāļi vairs nerod mierinājumu vīnā un jautrībā — cits pēc cita viņi klusu izklīda pa stūriem. Gordons klusībā sprieda — vai tā nav dīvainā svešinieka klātbūtne, kas liek sajust drebuļus un aukstumu pa visu muguru. Varbūt ari gemi jūt to pašu? Gordonu neatstāja sajūta, ka šis nolādētais radījums novēro viņu, paslēpies savās dīvai­najās drēbēs.

Cīņas arēnā jaunais gems veiksmīgi uzbruka pretiniekam, atkal lija asinis un skatītāji atdzīvojās. Liāna piecēlās.

—   Turpiniet vien savas izpriecas, brālēn, — viņa teica ledainā tonī. — Par darīšanām runāsim rit.

Pirms viņa beidza runāt, Gordons jau bija kājās, domādams, ka radusies iespēja aizbēgt. Kur nu! Narats Teins uzstāja, ka pavadīs Liānu, bet Gordons un Korhans bija spiesti nožēlojami vilkties pakaļ. Viņi uzkāpa pa kāpnēm un gāja pa garu gaiteni. Līdz viņiem atplūda tikai tālas, klusas dzīru skaņas.

—    Man ārkārtīgi žēl, ka jums neiepatikās mani draugi, Liāna. Tik daudzus gadus esmu nodzīvojis starp viņiem un aizmirstu, kā uz to raugās citi…

—    Man nav nekas pret jūsu draugiem. Tas esat jūs, kas mani apvaino. Jūs un Tīns Krivers.

—   Apžēlojieties, māsīc!

—   Jūs neesat gudrs, Narat Tein, un mērķis, kuru jūs sev izvirzāt, krietni vien pārsniedz jūsu iespējas. Labāk iztieciet ar saviem mežiem un sirdij dārgajiem gemiem.

Gordons ieraudzīja, kāda grimase izķēmo Narata seju un kā ļauni iespīdas acis. Taču runāja viņš pavisam mierīgi.

—    Valdnieka kronis apveltī ar gudrību laimīgos, kuri to nēsā. Tādēļ neuzdrošinos apstrīdēt jūsu vārdus…

—   Jūsu ākstīšanās ir gluži nevietā. Jūs taču esat gatavs nogalināt šī paša kroņa dēļ.

Narats Teins paskatījās uz māsīcu ar neslēptu izbrīnu un pat nemēģināja apstrīdēt viņas vārdus. Starp citu, Liāna viņam nedeva laiku atbildei, norādīdama uz sešiem sargiem, kas stāvēja pie viņas apartamentu durvīm.

—      Es jums ieteiktu katram gadījumam paskaidrot Tīnām Kriveram, ka mani apsargā uzticami cilvēki, kurus nevar ne nopirkt,

^'iebaidīt, ne piedzirdīt. Protams, viņus var novākt, taču tad nāksies noslepkavot ari viņu biedrus uz kuģa, ar kuriem tie uztur pastāvīgus sakarus. Ja sakari pātrūks, to tūlīt zinās Fomalgautā, un būs klāt neliela zvaigžņu kuģu flotile. Protams, neviens nevar aizliegt Tīnām Kriveram likvidēt ari to, bet tad jūs abi tiksiet pilnīgi sakauti.

—     Nebaidieties kundze. — Narata Teina balss bija nedaudz aizsmakusi.

—   Es taču nebaidos. Arlabunakti, brālēn.

^ Sargi aizvēra aiz viņas durvis. Narats Teins vienaldzīgi paskatījās uz Gordonu un Korhanu un aizgāja, neteicis ne vārda. Korhans paņēma Gordonu zem rokas un viņi devās uz savām istabām. Gordons pavēra muti, bet pavadonis ar pavēlošu žestu lika viņam apklust. Šķita, ka Korhans kaut ko saklausa. Viņš vilka Gordonu garām viņu istabām uz gaiteņa galu. Viņi soļoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz sasniedza tumšas vītņu kāpnes, kas veda uz vienu no pils izejām. Korhans pagrūda Gordonu uz kāpņu pusi, viņa balsī skanēja izmisuma drosme.

—     Pašlaik mums neviens neseko… Mums steidzīgi jānokļūst mašīnā un jābrīdina Harns Harva…

Gordona sirds sažņaudzās nelāgās priekšnojautās.

—   Kas notiek?

—        Es visu sapratu, — teica Korhans. — Viņi nenogalinās Liānu. • Viņa dzeltenajās, spožajās acīs atspoguļojās visas šausmas, ko

viņš patlaban pārdzīvoja.

—   Tas, ko viņi gatavojas darīt… ir tūkstoškārt draņķīgāk!

6

Gordons pagriezās atpakaļ.

—   Pēc iespējas ātrāk jāved viņa prom!

—   Neizdosies. Viņu izseko. Gerni slēpjas visās blakus telpās un tūlīt pat sacels trauksmi. Viņai nav nekādu iespēju bēgt no pils.

—   Bet sargi…

—    Uzklausiet mani, Gordon. Te atrodas spēks, pret kuru sargi ir bezspēcīgi. Tas dīvainais tips pelēkajās drēbēs, kurš ieradās reizē ar grāfu. Es mēģināju zondēt viņa saprātu, bet mani atsvieda atpakaļ un apdullināja. Gemi ir spēcīgāki telepāti nekā es, dažiem bija izdevies salauzt viņa aizsardzību, vismaz daļēji. Viņi bija tik satriekti, ka pat aizmirsa ekranēt savas domas. Vai jūs pamanījāt, ka Kserks un vēl citi aizgāja no dzīrēm? Viņus ārkārtīgi pārbiedēja šis radījums, bet gemi nemaz nav bailīgi. — Korhans runāja ļoti ātri un ar tādu izmisumu, ka Gordonam bija grūti visu saprast. — Bet pirms tam Kserks ilgi skatījās uz Liānu. Es jau teicu, viņš bija aizmirsis slēpties, un savās domās redzēja Liānu kā marioneti bez gribas un saprāta, izjuzdams šausmas kopā ar līdzjūtību un nožēlu par to, ka viņa šeit nokļuvusi.

Gordons juta, kā viņu pārņem tumšs baiļu vilnis.

—   Vai patiesi šim mazajam ķēmam piemīt tāds spēks?

—   Vēl nekad neesmu sastapis neko līdzīgu. Nezinu, kas viņš ir un no kurienes, bet viņa saprāts ir bīstamāks par mūsu ieročiem. — Korhans jau gāja lejup pa kāpnēm. — Pagaidām viņi slēpj savus plānus. Ja Hams Harva pagūs brīdināt Fomalgautu, viņi neie­drošināsies…

Tā tas ir, nodomāja Gordons. Bet ir vēl cita iespēja. Hams Harva var atsūtīt pietiekami daudz karavīru, lai briesmīgais pelēkais svešinieks nespētu visus pakļaut. Kreiseri ir lidaparāts, un palīdzība varētu ierasties jau pēc pusstundas…

Gordons steidzās līdzi Korhanam. Viņi nokāpa šaurā, īsā gaitenī un pa nelielām durvīm izgāja no pils. Bija nakts. Ari šeit atskanēja tālas orģijas atbalsis. Viņi apgāja apkārt ēkai. Nonākuši pie fasādes stūra, uzmanīgi atskatījās. Piebrauktuve bija spoži apgaismota, apkārt klīda uzbudināti viesi, tomēr viņu vairs nebija daudz. Mašīna atradās vecajā vietā, to joprojām apsargāja seši karavīri. Iekšā sēdēja sakarnieks un vadītājs.

Gordons metās uz priekšu, bet Korhans viņu apstādināja.

—   Mēs esam nokavējuši. Viņu apziņa…

Gordons aprāvās. Viņam likās, ka starp gemiem pavīdēja pelēks siluets un iešmauca pa durvīm. Sakarnieks mašīnā, noliecies pie mikrgjpna, kaut ko runāja.

—   Vai redzat? — teica Gordons. — Viss ir normāli. Viņi uztur kontaktu.

Izrāvies no Korhana rokām, viņš skrēja pie mašīnas, bet nepaguva paspert ne piecus soļus, kad viņu pamanīja viens no sargiem un tūlīt notēmēja. Ari pārējie sargi draudoši sakustējās. Gordons rāvās atpakaļ. Sargi nolaida ieročus un atkal stiklainām acīm vienaldzīgi skatījās uz būtnēm, kuras lēkāja un draiskojās starp kokiem.

—   Citreiz klausīsiet, — norūca Korhans.

—   Bet radists…

—   Jā, viņš uztur sakarus. Pelēkajam tā ir bērnu spēlīte.

Viņi gāja atpakaļ, turēdamies sienas ēnā. Korhans izmisis žņaudzīja dūrītes.

—   Uz turieni ceļš slēgts. Taču jārīkojas pēc iespējas ātrāk.

Gordons pacēla skatienu. Tur augšā, Liānas istabu logos spīdēja gaisma. Iespējams, pelēkais jau tuvojas viņas sargiem, lai pakļautu to apziņu un pārvērstu par bezgribas automātiem. Blakus istabās slēpjas gerni un gaida īsto brīdi…

Gemi!

Gordons metās pāri zālājam uz koku puduri, kur iezīmējās ciematiņa apaļie jumti. Korhans skrēja blakus, un Gordons nopriecājās par drauga telepātiskajām spējām, jo varēja netērēt laiku paskaidrojumiem.

Viņi nonāca koku ņirbošajās ēnās. Ausa zvaigznes, apkārt bija izkliedēta gaisma Kļuva dzirdamas nepierastās, bet jau zināmās gemu balsis. Slēpdamies ēnā, aborigēni tuvojās nedzirdamiem soļiem un aplenca atnācējus. Gordons redzēja viņu garenās galvas un zvaigžņu gaismā spulgojošās kaķa acis. Lai cik tas dīvaini būtu, bailes bija pazudušas. Vairs nebija laika baidīties.

—   Es jums neslēpju savas domas, — viņš teica. — Nav svarīgi prast valodu, jums jāsaprot mani vārdi. Man vajadzīgs Kserks.

Aborigēnu rindas atdzīvojās. Tuvojās kāds tumšs siluets, atskanēja rupja, neskaidra balss.

—    Man pieejama jūsu apziņa. Es saprotu jūsu vēlēšanos, bet neko nevaru palīdzēt. Ejiet prom.

—    Nē, — iebilda Gordons. — Jūs palīdzēsit tādēļ, ka mīlat Naratu Teinu. Palīdzēsit ne mūsu dēļ, pat ne Liānas, bet tikai viņa dēļ. Jums bija saskare ar pelēkā svešinieka domām…

Gernam izlauzās neapmierināts urkšķiens. Korhans pajautāja.

—   Tīns Krivers un šis Pelēkais… Kurš no viņiem komandē un kurš pakļaujas?

—    Vadonis ir Pelēkais, — atsaucās Kserks. — Grāfs izpilda viņa pavēles, pats to nenojauzdams.

—    Ja Narats Teins kļūs par Fomalgautas karali, kurš tad būs patiesais valdnieks?

Kserka acis nodzirkstīja zvaigžņu gaismā, bet viņš noraidoši papurināja galvu.

—   Nē. Es nespēju jums palīdzēt.

—    Bet Kserk, — turpināja Gordons. — Vai gan ilgi viņi atļaus

Naratam Teinam pārvaldīt valsti? Viņš alkst varas nehumanoīdu labā, bet tie, citi? Kā labā viņi cīnās?

—   Es nespēju domāt tik tālu, — pavisam klusu teica Kserks, — tikai ne mūsu dēļ, tas ir skaidrs.

—    Un arī ne Narata Teina dēļ. Viņš vajadzīgs kā likumīgais mantinieks, ja princese mirst. Bet jūs zināt, kas ar viņu notiks galu galā. Jūs to zināt, Kserk.

Gordons redzēja, ka gems trīc uzbudinājumā. Un tūlīt izmantoja

to.

—  Ja jūs mīlat, izglābiet viņu. Jūs taču zināt, ka ar viņa saprātu viss nav kārtībā.

—   Jā, bet viņš mīl mūs, — draudīgi noteica Kserks,un pacēla pār cilvēku savu milzīgo ķetnu. — Viņš ir viens no mums.

—   Tad glābiet viņu. Citādi viņam beigas.

Kserks neatbildēja. Koku galotnēs žūžoja vējiņš. Gemi uztraukti sačukstējās, pārdomādami, ko darīt. Gordons mierīgi gaidīja viņu lēmumu. Ja viņi atteiksies palīdzēt, viņš ķersies pie ieroča un pats piebeigs Pelēko…

—   Jūs mirsit, pirms pagūsit izšaut, — Kserks atbildēja uz viņa domu. — Nu labi. Viņa dēļ… Tikai viņa dēļ mēs jums palīdzēsim.

Gordonam sagrīļojās kājas. Viņš bija vienos sviedros.

—   ^d jāpasteidzas mums jāpaspēj līdz tam, kamēr…

Gemi nostājās viņam ceļā.

—           Nē, jūs ne, — noteica Kserks. — Jūs paliksit šeit, mēs « piesegsim jūsu apziņu. Mēs to darām kopš tā brīža, kad jūs ieradāties.

Gordons mēģināja iebilst, bet Kserks saķēra viņu un nikni sapurināja kā puišeli.

—    Mēs princesi uzraugām. Mēs pamēģināsim izvest viņu no pils. Jums tas nekad neizdosies. Tikko jūs atgriezīsities, viņi to tūlīt pamanīs. Un viss būs pagalam.

—   Viņam taisnība, — piebilda Korhans. — Lai dara, kā uzskata par pareizu.

Kserks un vēl trīs gemi devās uz pils pusi. Gordons skumji pavādīja viņus ar skatienu. Pārējie gemi drūzmējās apkārt.

—   Viņi ekranē mūsu domas, — paskaidroja Korhans. — Palīdziet

viņiem, domājiet par kaut ko nesvarīgu.

Nesvarīgu?! Viegli pateikt… Tomēr Gordons pūlējās pārslēgt savas domas, kaut ari tas bija pāri viņa spēkiem. Minūtes ritēja lēni, tāpat kā ledainās sviedru lāses pār viņa ķermeni.

Pēkšņi no pils puses atskanēja kliedzieni un šāvieni. Gordons fiziski sajuta gemu reakciju un pielēca kājās. Vēl pēc mirkļa milzu lēcieniem atauļoja Kserks. Tumsā lāgā nevarēja redzēt, kas spirinās viņa ķetnās. Kserkam sekoja trīs pārējie gemi, viens sabruka zemē.

—   Te būs. — Kserks iemeta Liānu Gordona skāvienos. — Viņa neko nesajēdz. Paskaidrojiet viņai, citādi būs slikti.

Liāna pretojās.

—   Tātad tās ir jūsu izdarības, Džon Gordon? Viņi uzlauza durvis, izrāva mani no gultas… — Viņa rokām pretojās nervozais, karstais meitenes augums, ko sedza tikai plāns naktskrekls. — Kā jūs uzdrošināties!

Viņa iesita Gordonam pļauku, bet viņš saņēma to ar patiku.

—    Ja jūs vēlaties, vēlāk varēsit izdot pavēli mani nošaut, bet tagad jums būs jāklausa. No tā atkarīgs jūsu saprāts un jūsu dro…

Pār viņu nogruva TAS. Kā šausmīgs zarainas vāles belziens, tas izsvieda paralizēto un bailēs drebošo apziņu bezgalīgā tukšumā. Acu priekšā pavīdēja Liānas apjukusi seja. Liekas, tas bija Korhans, kurš apspiesti iekliedzās. Ari gemi klusi vaidēja. Neizskaidrojamā veidā Gordons juta, ka kaut kādi spēki, kuri pārspēja viņa saprātu, uzsāk nesamierināmu cīņu. Beidzot melnā migla smadzenēs izklīda, viņš izdzirda Kserka balsi.

—   Ejam. Ātrāk…

Gemu rokas vilka un stūma viņu, mudinot rīkoties. Viņš palīdzēja Liānai uzsēsties Kserkam mugurā, Gordonu pašu uzdabūja uz liela, muskuļaina tēviņa. Ciematu bija pārņēmusi panika. Visos virzienos skraidīja šausmu pārņemtas mātītes, spiezdamas pie krūtīm mazuļus. Kserks un vēl kāds desmits visstiprāko gemu drāzās cauri biezoknim. Gordons turējās ar pēdējiem spēkiem. Auļojošais gems nesa viņu pāri laukiem, pa līkumainām takām, cauri biezokņiem. Vairākas reizes Gordons redzēja Korhanu, kurš izveicīgi turējās cita tēviņa mugurā, un tumsā plīvojošo Liānas balto kreklu.

Ausa jauna diena: spožie rītausmas stari bija sārti, zaļi kā okeāna ledus, balti kā piens… Dižens skats.

Viņš dzirdēja balsis aiz muguras. Un juta vēl kaut ko… Bailes. Iekšā viss sarāvās čokurā bailēs no jauna telepātiska trieciena. Gordonam likās, ka Pelēkais, veikls un neredzams, un ātrs kā vējš, viņiem seko, apmetnim plīvojot.

Tas notika pēkšņi. Baigs belziens. Šoreiz Gordons to panesa vieglāk, bet ieraudzīja, kā saļimst Liāna. Viņa būtu nokritusi, ja nepalīdzētu gemi. Acīmredzot trieciens bija tēmēts tieši viņai.

Pēc tam, ātrāk nekā pirmo reizi, nesaprotamā ietekme mazinājās un izzuda pavisam.

—   Paldies Dievam, — neskanīgā balsī teica Korhans, — Pelēkā iespējas ir ierobežotas. Lielā attālumā viņa spēks vājinās.

—     Ari mūsu spējas ekranēt jūsu apziņu vājinās, jo pastāv nepārtraukts spiediens, — atsaucās Kserks.

Viņš auļoja vēl ātrāk, fantastiskiem lēcieniem šķērsodams gravas. Liāna izmisīgi turējās pie viņa pleciem. Pārējie visiem spēkiem centās neatpalikt no vadoņa. Tomēr Gordonam likās, ka viņi pārāk lēni veic šos daudzos kilometrus pāri zeltainajiem pauguriem, kas slējās pretī ugunīgajām debesīm.

—   Klausieties! — viņš pēkšņi izsaucās.

Tālumfc varēja dzirdēt jaunu, klusinātu un monotonu skaņu, kas līdzinājās wja šņākoņai koku zaros.

—   Jā, — teica Korhans, — tā ir ekipāža. Pelēkais dzenas pakaļ.

Gemi skrēja vēl ātrāk, cenzdamies nokļūt tālāk no ceļa, bet

svilpoņa nenovēršami tuvojās. Ari bez telepātiskajām spējām varēja just, cik izbiedēti ir gemi, kā viņi cenšas aizbēgt no jauna trieciena, lai kāds nepakristu bezspēkā. Ar pēdējiem spēkiem viņi uzskrēja paugura virsotnē. Priekšā bija meža strēmele. Vēl daži lēcieni, un Gordons ieraudzīja ostas celtnes un divu kreiseru mirdzošos siluetus. Vienu no tiem rotāji Baltās Saules emblēma, otra priekšgalā bija redzama Kaujas Vāle. Abu lūkas bija atvērtas. Gordons nošļūca zemē un satvēra Liānas nejūtīgo ķermeni.

—     Pelēkais ir tepat! — brīdināja Kserks, elsdams pēc trakā skrējiena.'

Šņākoņa nebija dzirdama. Mašīna, liekas, bija nobremzējusi netālu no starta laukuma. Gordons juta, kā mati ceļas stāvus.

—   Mēs esam jums ļoti pateicīgi, — viņš tikai pateica gemiem. — Princese to nekad neaizmirsīs.

Pacēlis Liānu un piespiedis pie krūtīm, viņš skrēja uz kuģi. Kserka balss vēl sasniedza viņus:

—   Mēs darījām to, kas bija mūsu pienākums. Lai būtu tā.

Arī Korhans izsaucās.

—   Nepametiet mūs! Tad visi pūliņi būs velti! Es viens nevaru aizsargāt viņu apziņu!

Gordons, sasprindzinājis pēdējos spēkus, skrēja pa betonēto laukumu. Viņš nejuta neko visapkārt, redzēja tikai kuģa atvērto lūku. Līdzās skrēja Korhans. Kādā mirklī viņš nodomāja, ka Pelēkais atteicies no pakaļdzīšanās un vairāk nekas nenotiks, bet pēkšņs grāviens smadzenēs tūlīt pat iesvieda viņu nebūtībā.

Liānas augums izslīdēja no rokām. Viņš instinktīvi mēģināja aizsegt meiteni ar savu ķermeni. Liāna ievaidējās. Gordons centās par katru cenu tikt līdz atvērtajai lūkai,, cīnījās ar tumsu, kas ietina viņa apziņu. Nezināms spēks bija padalījis viņu aklu. Kuģa ugunis kļuva spožākas… spožākas… žilbinošas… Rokas un balsis. Gordons iznira no necaurredzamas, ledainas tumsas, ieraudzīja sejas, cilvēkus, Liānu Hama Harvas rokās… Viņu pacēla stipras rokas. Tālu aizmugurē, kā viesuļvētra koku biezoknī, atskanēja nikns svilpiens. Divi karavīri ienesa kuģī samaņu zaudējušo Korhanu.

Hams Harva valdonīgā balsī pavēlēja:

—   Sagatavoties startam!

Ar troksni aizvērās lūka, iekaucās sirēnas, mirgoja sarkanās starta ugunis… Tas bija pēdējais, ko Gordons redzēja un dzirdēja.

Viņš atguvās salonā. Liāna kā izbiedēts bērns drebot spiedās viņam klāt. Viņas zilganbālajā sejā un platajās acīs atspoguļojās pārdzīvotās šausmas.

Kreiseris jau bija ārā no planētas atmosfēras. Teinas oranžais disks ātri attālinājās. Tikai tagad Korhans atguva samaņu. Viņa skats joprojām bezmērķīgi klīda, bet balss skanēja lepni.

—     Minūti, veselu minūti! Veselu minūti es viens pats viņu aizturēju!

—    Korhan, kas tas… Kas tas bija — vai Pelēkais? — jautāja Gordons.

—   Manuprāt, viņš nav no mūsu Galaktikas, — čukstus atbildēja Korhans. — Manuprāt, pamodušies senie dēmoni… manuprāt…

Ministrs nokāra galvu un vairāk neko neteica. Gordons iegrima savi. Jā, viņš nodomāja, tur, divdesmitajā gadsimtā, es atcerējos tikai šis bezgalīgās pasaules daiļumu un aizmirsu šausmas. Vienalga, šeit ir daudzkārt labāk nekā tajā draņķīgajā dzīvē, kur es biju gūsteknis i un ķīlnieks… Jā, tā ir maldīšanās, doktor Keorg! Maldīgi uzskatīt, ka tikai niecīgā planētiņa ar savu nesteidzīgo laika plūdumu pieder pie realitātes, bet nākotnes pasaules bezgalīgajam okeānam nav nekādas nozīmes. Pat ja tas ir sapnis, es izvēlos to, upurēju visu un nekad neatgriezīšos!

Lamatas

1

Ārpusē, mēness gaismas apspīdēti, garā rindā stāvēja akmenī cirsti senie Fomalgautas karaļi. To statujas slējās divu cilvēku augumā abās pusēs ceļam. Vienpadsmit dinastijas, vairāk nekā simts karaļu! Katrs, kas gāja pa šo ceļu, drebēja bailēs. Patlaban te valdīja klusums un pamestība. Viņi brauca no lieliskās pilsētas uz grezno pili. Mainīgajā mēness gaismā likās, ka akmens tēli smaida vai rauc pieres, domādami par kaut ko sev vien zināmu.

Stāvēdams ar seju pret majestātisko aleju troņa zāles krēslainajā plašumā, Džons Gordons jutās mazs un niecīgs. Augstās sienas izgaisa puskrēslā, no sienām skatījās citas sejas, tie bija eļļas krāsas portreti. Džonafh .likās, ka to skatienos lasāms nicinājums. Tu, cilvēks no

Zemes, no tālā divdesmitā gadsimta, mūs šķir divsimt tūkstoši gadu, ko tu šeit dari, ārpus sava laika un telpas?

Jā, tiešām, ko viņš šeit dara?

Gordons gandrīz fiziski juta, ka viss apkārt ir bezgalīgi svešs, ka viņš gāžas gadsimtu un parseku bezdibenī.

Ne pirmo reizi viņam nākas cīnīties ar šo sajūtu. Kilometru sekstiljoni un gadsimtu tūkstoši atradās starp viņu un pasauli, kurā viņš dzimis. Trīs reizes viņš šķērsojis neiedomājamo telpas un laika bezdibeni, un pats pie tam nav mainījies. Viņš bija un palika Džons Gordons no divdesmitā gadsimta Ņujorkas.

Kāpēc? Kā vārdā viņš uzņēmās nāvīgu risku? Kādēļ viņa ķermeņa atomi drāzušies cauri bangojošam laikam, lai atkal savienotos tālajā nākotnē? Viņš domāja ka dara to sievietes dēļ, kurn iemīlēja būdams Arta Ama izskatā. Bet šobrīd viņa redzēja Džonā tikai svešinieku un palika nepieejama. Kādēļ viņš šeit atrodas? Kādēļ?

Viņš stāvēja milzīgās zāles nomācošajā krēslā. Un pēkšņi nodrebēja izdzirdīs svelpjošu balsi.

—    Tas ir pārsteidzoši, Džon Gordon. Vislielāko briesmu brīžos jūs nemaz nejūtat bailes, bet pašlaik jūs viscaur drebat.

Ja mēness gaismā Korhana sejā nevīdētu līkais knābis, gudrās, mierīgās acis, ja nečaukstētu spalvas, viņu varētu noturēt par cilvēku.

—   Es taču lūdzu jūs nelasīt manas domas.

—    Jūs neko nesaprotat no telepātijas, — vainīgi teica Korhans. — Es neiedziļinos jūsu domās, bet nevaru aizliegt sev izjust jūsu emocionālo noskaņojumu. — Pēc brīža viņš piebilda. — Es atnācu, lai pavadītu jūs uz Padomi. Mani sūtīja Liāna.

Gordons atkal juta dvēselē aizkaitinājumu un aizvainojumu.

—      Ko no manis vajag Padomei un princesei Liānai? Es neorientējos šejienes notikumos. Pie tam es esmu primitīvs, to taču nedrīkst aizmirst.

—   Jums zināmā mērā taisnība. Bet Liāna ir sieviete un princese. Viņai jūsu izjūtas liekas tikpat sarežģītas kā jums viņējās. To arī nedrīkst aizmirst.

—    Velns parāvis! — Gordons uzsprāga. — Tā tikai vēl trūka lai es kā pamests mīļākais uzklausītu mierinājuma vārdus no… No… 160

—     No hipertrofeta zvirbuļa, — Korhans skaļi pabeidza viņa domu. — Kā liekas, tas ir viens no spalvainajiem, kas apdzīvo jūsu Zemi. Nomierinieties, es nebūt neapvainojos.

—    Piedodiet, es tā negribēju, — Gordons apjuka. To viņš teica pilnīgi vaļsirdīgi. Vēl joprojām saskarsme ar nehumanoīdiem bija nepierasta, bet ar Korhanu viņus daudz kas saistīja. Bez viņa palīdzības diez vai būtu izdevies tikt laukā no visām kopīgi pārdzīvotajām grūtībām. — Labi, eju.

Viņi atstāja milzīgo, tumšo zāli. Bija jau krietni vēls, un viņi nesastapa nevienu plašajos pils gaiteņos. Bet šajā klusumā un tukšumā Gordons juta neizskaidrojamu sasprindzinājumu, kas vienmēr vēsta par briesmām. Šo sajūtu neradīja viņa iztēle: briesmas taču ir tālu no šejienes, tās slēpjas Ārējā Kosmosa Marķizātu nomalēs pie tālajām, mežonīgajām Galaktikas robežām. Tomēr tā vienkāršā patiesība, ka Padome sanākusi uz apspriedi tik vēlā stundā, tūlīt pēc viņu pēkšņās atgriešanās, liecināja, ka briesmas ir nopietnas.

Kad viņi iegāja nelielajā, koka paneļiem apdarinātajā telpā, Gordonam pievērsās Četras sejas. Tajās atspoguļojās visai bagātīga izjūtu gamma: no nemiera līdz atklātam naidīgumam. Korhans bija vienīgais nehumanoīds Padomē. Liāna sēdēja aiz galda un vadīja sanāksmi. Viņa sasveicinājās un stādīja priekšā Gordonu.

—    Vai tas tiešām nepieciešams? — painteresējās visjaunākais no četriem vīriešiem, saraucis biezās uzacis, un asi piebilda. — Mums zināma, princese, jūsu labvēlība pret šo cilvēku no Zemes, bet, jāatzīstas, es neredzu iemesla…

—     Es nevienam neuzprasījos, — Gordons viņu pātrauca. — Es…

Liānas pelēkās acis sastapās ar viņa skatienu.

—   Jā, Arbo, tas ir nepieciešams. Sēdieties, Džon Gordon.

Viņš apsēdās, pārdomādams iebildumus un gatavodamies

pretsparam, un tūlīt izdzirda Korhana čukstu.

—   Nevajag būt tik agresīvam…

Gordons pasmaidīja, bija jocīgi dzirdēt šo aizrādījumu no būtnes, kas tik ļoti līdzinās lielam purnam ar dzintarainām, gudrām acīm.

Viņš atļāvās nedaudz atslābināties. Arbo ierunājās, uz viņu neska­tīdamies.

—    Situācija ir sekojoša. Iedrošinājies lietot spēku pret Fomal­gautas suverenitāti, Narats Teins kļuvis par mūsu ienaidnieku. Mans uzskats ir tāds, ka nekavējoties jāizdara preventīvs trieciens. Jānosūta uz Teinu smago kreiseru eskadra, lai kārtīgi pārmācītu Naratu un viņa gemus.

Sirds dziļumos Gordons tam visam piekrita, jo atkal atcerējās, kā viņi tik tikko izsprukuši no drošas nāves. Tomēr Liāna lēni pa­šūpoja zeltaino matu oreola apvīto galvu.

—    Mans brālēns Narats nav bīstams, kaut arī sen vērpj intrigas pret mani. Neko daudz viņš nevar izdarīt ar saviem barbariem. Bet tagad viņa sabiedrotie ir Ārējā Kosmosa grāfi.

—   Tad jāuzbrūk viņiem, — skarbi teica Arbo.

Gordons negribot juta simpātijas pret šo tiešo, enerģisko cilvēku, kaut ari tas uzņēma viņu tik nelabvēlīgi. Atskanēja Korhana savādā balss.

—    Arī tie nav galvenie pretinieki. Aiz Narata Teina un grāfu . muguras slēpjas nepazīstami, slepeni spēki. Viņu sūtnis gandrīz kļuva par mūsu bojāejas iemeslu. Mums neizdevās uzzināt, kas viņš ir.

Gordons atcerējās pelēkajās drēbēs tīto būtni, kas ieradās Teinā kopā ar Tīnu Kriveru un uzbruka viņu saprātam ar varenu, ne ar ko nesalīdzināmu, graujošu spēku. Liāna nobāla. Arī viņa atcerējās.

—   Ja uzbruksim grāfiem, mēs atklāsim Šos slepenos spēkus, — teica cits padomnieks. — Arbo taisnība.

—     Manuprāt, jūs aizmirstat, — iejaucās Liāna, — ka grāfi pagaidām ir Impērijas sabiedrotie.

—   Tāpat kā mēs, — noteica Arbo. — Tikai mēs esam lojāli.

Liāna pamāja.

—       Protams. Tomēr mēs nevaram uzbrukt, iepriekš nekonsultējoties ar Impēriju.

Gordons juta, ka visi ir neapmierināti. Šiem ļaudīm, tāpat kā vairumam mazo karalistu pavalstnieku, bija raksturīgs pārmērīgs paš­lepnums. Tādēļ viņi sašuta, ka savos lēmumos atkarīgi no kāda cita. Bet Impērija ir Impērija. Visspēcīgākā Galaktikas lielvalsts, kas 162

pārvaldīja neiedomājami daudz zvaigžņu pasauļu…

—   Uz sarunām sūtīšu Korhanu, — teica Liāna. — Viņu pavadīs Džons Gordons.

Gordons sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Trūna! Viņš atkal redzēs Trūnu.

Arbo sāka dedzīgi iebilst, un Astus Nors, Padomes vecākais, piecēlās, lai izteiktu vispārējo protestu. Nomērījis Gordonu ar ilgu, pētošu skatienu, viņš pagriezās pret Liānu.

—   Mēs neesam tiesīgi aizrādīt jums par kļūdainu favorītu izvēli, jūsu augstība, bet mēs nevaram klusēt, kad viņi sāk bāzt savu degunu valsts darīšanās. Mēs sakām — nē.

Liāna saniknota piecēlās, bet Padomes vecākais izturēja viņas iznīcinošo skatienu. Liāna nepaguva neko pateikt, jo iejaucās Korhans. Viņš pārtrauca Liānu pusvārdā, bet tik taktiski un galanti, ka neviens neapvainojās.

—    Ar jūsu atļauju, jūsu augstība, es labprāt atbildētu uz šo aizrādījumu. — Viņš cieši paskatījās uz četrām naidīgām sejām. — Liekas, jūs nešaubāties, ka man piemīt zināmas spējas un es reti kļūdos attiecībā uz faktiem?

—   Tuvāk pie lietas, Korhan, — noburkšķēja vecākais.

—   Labi, — atbildēja ministrs, graciozi uzlikdams nagaino roku uz Gordona pleca. — Es minēšu vienu vienīgu faktu, toties tā ir aksioma. Visā Galaktikā nav neviena, pasvītroju, NEVIENA, kurš baudītu tādu Impērijas vadības uzticību kā Šis Zemes iedzīvotājs, kuru sauc Džons Gordons.

Naidīgo izteiksmi Padomes locekļu sejās nomainīja ārkārtīgs izbrīns.

—   Kā tad tā… Kādēļ? — Arbo bija apjucis.

—     Tātad jūs tomēr lienat manās domās, — aizdomu pilns, nomurmināja Gordons. — Ja vien viņa pati nav jums neko stāstījusi…

Korhans nepievērsa uzmanību viņa burkšķēšanai.

—   Tas ir fakts. Vairāk man nav, ko piebilst.

Visi skatījās uz Gordonu ar interesi, bet joprojām neuzticīgi.

Pēc tam runāja Astus Nors.

—    Ja Korhans tā saka, tad tā arī ir. Un tomēr… — Viņš saminstinājās, pēc tam izlēmīgi sacīja.

—   Labi, lai brauc ari.

—    Nez kādēļ neviens nepajautāja, vai es gribu lidot, — klusi teica Gordons.

Viņam bija apnicis būt paklausīgam svešas gribas izpildītājam, kuram nav pat balsstiesību, un viņš būtu pateicis visu, ko domā šajā sakarā, ja nebūtu Liānas.

—   Apspriede beigusies, kungi, — Liāna noteica bezierunu tonī. Neatskanēja vairs neviens vārds. Kad visi bija aizgājuši, Liāna

pienāca pie Gordona.

—   Kādēļ jūs tā teicāt? Jūs taču degat nepacietībā nokļūt Trūnā.

—   Jums tā šķiet?

—     Neizliecieties. Es taču redzēju, kā noskaidrojās jūsu seja, izdzirdot Trūnas vārdu. — Viņa pārmetoši paskatījās un turpināja.

—    Uz Teinas, tobrīd, kad nāve bija blakus, man likās, ka mēs atkal esam tuvi… Tāpat kā agrāk. Droši vien esmu kļūdījusies. Es jums neko nenozīmēju.

—   Dīvaini gan jūs runājat. Un tas jādzird cilvēkam, kurš riskēja ar dzīvību, lai būtu blakus jums!

—    Lūk, lūk! Vai gan tādēļ jūs riskējāt, Džon Gordon? Vai par mani jūs sapņojāt savā tālajā laikmetā? Bet varbūt par saistošiem piedzīvojumiem un zvaigžņu kuģiem — par visu to, kā nebija jūsu laikā?

Šajā spriedumā bija sava daļa patiesības. Ar to pietika, lai Gordona dusmas noplaktu. Droši vien acis viņu nodeva — Liāna pasmaidīja rūgtu vilšanās smaidu.

—   Tā jau es domāju. — Viņa aizgriezās un piesita mazo kājiņu.

—    Brauciet uz savu Trūnu un nelabais lai ir jūsu ceļabiedrs.

2

Visu lidojuma laiku uz Kanopusu Gordons nīka uz izlūkkuģa komandtiltiņa. Iluminatoros (patiesībā tie nemaz nebija iluminatori) viņš vēroja, kā zvaigznes parādās, aug lielākas un pēc tam izzūd.

Pēc neauglīgajiem gadiem, ko viņš bija pavadījis uz Zemes, Gordons vēl joprojām juta vēlēšanos izbaudīt šo lielisko skatu.

Rietumpusē lēni attālinājās gigantisks lodveida sakopojums Herkulesa zvaigznājā, kura iedomīgie baroni uzskatīja sevi par karaļiem. Kuģis nesteidzīgi lidoja apkārt vāji izgaismotai planetāro ķermeņu masai, tā saucamajai Gulbja Aizai, un nonāca tajā kosmosa sektorā, kur reiz notika izšķirošā cīņa starp Impērijas apvienoto kosmisko Floti un Tumšo Pasauļu Līgas armādu.

Gordons atcerējās. Tālu tālu dienvidos varēja nojaust tumšu plankumu nakts melnumā. Tas bija Mākonis, no turienes uzbrukumā nāca Līgas kuģi. Viņš atcerējās Talarnu un Šoru Kānu, Līgas vadoni, kurš aizgāja no dzīves, atzinis sevi par uzvarētu.

—   Jūs pārāk daudz domājat par pagātni, — aizrādīja Korhans, viltīgi šķielēdams uz viņu ar dzeltenu aci. — Tas nāk par sliktu tagadnei…

—   Ja jūs mani labāk pazītu, — pasmaidīja Gordons, —jūs, bez šaubām, tik daudz nebrīnītos. Jā, es biju viltvārdis un gandrīz neapjēdzu, ko daru šīs kaujas laikā, bet es tur BIJU. To nevar aizmirst.

—     Varas reibonis… Jūsu rokās bija Visums. Jūs droši vien nožēlojat, ka viss ir pagājis?

—   Nē, — ātri atbildēja Gordons. Viņu izbrīnīja tas, ka Korhana spriedumi sakrīt ar Liānas domām. — Var teikt, ka es biju pa pusei paralizēts aiz bailēm.

—   Jūs par to esat pārliecināts?

Nenogaidījis Gordona atbildi, Korhans izgāja. Pa to laiku iluminatorā parādījās Vidusgalaktikas Impērijas centrālā zvaigzne…

Kanopuss liesmoja spoži balts ar zilgu nokrāsu un augstprātīgi aizēnoja citu sauļu gaismu. Drīz jau varēja saskatīt arī planētas. Gordons nevarēja atraut skatienu no pelēkas, mākoņiem klātas sfēras… Trūna.

Viņš atcerējās, kā pirmo reizi ieraudzīja šo planētu, kā nākotnes grandiozā pasaule apdullināja un apžilbināja viņu. Toreiz viņš spēlēja lomu, kurai absolūti nebija sagatavots, un jutās kā bandinieks vareno kosmiskā mēroga politisko darbinieku rokās. Viņam nebija nekādas jēgas par šīs spēles mērķi.

Bet tagad? Varbūt vēsture atkārtojas? Iespējams, ka viņš sūtīts uz Trūnu ar vienu vienīgu mērķi: veicināt un pastiprināt Korhana ietekmi uz Džalu Amu, Impērijas valdnieku. Tiesa, tas vajadzīgs ne jau kaut kādu abstraktu Fomalgautas politisko interešu dēļ, drīzāk Liānas dēļ, lai cīnītos pret ļaunajiem draudiem, kas radušies Pierobežā…

Uz milzīgās pelēkzaļās planētas virsmas jau varēja skaidri saskatīt plašās zemienes un lielās pilsētas, kas mirdzēja baltajā saules gaismā. Tālāk bija okeāns, un tā krastā tas, ko ar tik alkainu nepacietību vēlējās ieraudzīt Gordons — Kristāla kalnu žilbinošais lieliskums: mirguļojošs, majestātisks kvarca šķēpu un bultu vēdeklis. Pārlidojis šim grandiozajam veidojumam, kuģis tuvojās Impērijas galvaspilsētas graciozajiem stikla torņiem.

Centrālā zvaigžņu osta pārsteidza Gordonu ar savu saspringto dzīves ritmu. Paklausot elektronu smadzenēm, kolosālie kosmiskie lidaparāti no Deneba, Aldebarana vai Saules, sīkāku kuģu flotiļu pavadīti, apbrīnojami precīzi nonāca īstajās ostās. Kuģis ar oficiālo misiju no Fomalgautas tika uzņemts ārpus kārtas un piezemējās militārās ostas teritorijā. Tās dokos pacietīgi gaidīja savu brīdi milzīgie, melnie Impērijas kreiseri.

Nebija pagājusi ne stunda pēc nosēšanās, kad viņi jau iegāja lieliskajā karaliskās ģimenes pils ēkā. Arts Ams iznāca viņus sagaidīt, viņš paspieda Gordonam roku, un tūlīt pat smaids viņa sejā apdzisa.

—    Es cerēju, ka mēs satiksimies mierīgākos apstākļos. — Viņš pagriezās pret Korhanu. — Brālim ir zināmi jūsu vizītes iemesli. Jūs neesat pirmie, kas ziņo par šīm briesmām.

—    Vai ir vēl kādi jaunumi no robežas? — ieinteresēts jautāja ministrs.

—   Jā, bet par to parunāsim vēlāk. Pie velna diplomātiju, Gordon. Ejam iedzert pa glāzītei.

Slīdošais gaitenis nogādāja viņus lielā zālē, tās stikla sienas rotāja melnu zvaigžņu un apdzisušu sauļu, katastrofu cietušu kosmisko kuģu attēli. Tā bija iespaidīga, bet draudīga aina. Gordons labi atcerējās šo drūmo greznību, kā ari spožās ugunis blakus zālē.

Gaitenis nesa viņus uz augšējiem stāviem. Pa ceļam sastaptie sulaiņi un galminieki zemu noliecās Arta Ama priekšā, bija acīm redzami izbrīnīti par to, ka princis runājas ar svešinieku kā vecu draugu.

—   Tik dīvaini ir iet tā abiem kopā, — teica Gordons. — Kādreiz taču mēs abi bijām viens otra ķermenī. Tā bija nepierasta izjūta.

—   Man gan ne, — pasmaidīja Arts Ams. — Neaizmirsti, ka es daudzas reizes esmu Šķērsojis laiku un dzīvojis svešos ķermeņos. Bet es tevi saprotu.

Beidzot viņi nonāca Arta Arna apartamentos. Gordons atcerējās šīs telpas ar augstajiem griestiem, kuru lakonisko, balto iekārtu atdzīvināja smalki zīda aizkari pie logiem. Savās vietās stāvēja plaukti ar domu ierakstu kasetēm. Viņš sasveicinājās ar Memu, kura joprojām izskatījās ļoti jauniņa, un izgāja uz platā balkona, kas aizņēma visu fasādi, lai papriecātos par pilsētas panorāmu.

Viss bija kā toreiz. Kanopuss atkal sliecās uz rietu, tās krāšņie stari atspīdēja pilsētas lieliskajos torņos, bezgalīgā okeāna smaragda spogulī un Kristāla kalnos.

Arta Ama balss Gordonu iztraucēja.

—   Vai atceries, kā garšo sekva? — viņš pasniedza slaidu kausu, ko pildīja tumšbrūns šķidrums. — Nekas nav mainījies, vai ne?

—   Ne gluži, — klusi teica Gordons.

Arts Ams tūlīt saprata.

—    Tu runā par Liānu? Man bija neērti iztaujāt. Kas mainījies jūsu attiecībās?

—   Nopietna strīda nebija bet saproti… Vārdu sakot, es atlidoju šurp nevis viņas dēļ, iemesls ir šeit.

Ar plašu žestu, it kā iekļaudams panorāmu savos skāvienos, Gordons norādīja uz mirdzošo pilsētu, uz caurspīdīgas gaismas pildītajiem, neiedomājami skaistajiem kalniem un kosmiskajiem kuģiem, kas cēli traucās debesīs.

Arts Ams gribēja vēl ko pajautāt, bet nepaguva, jo uz balkona parādījās gara auguma, plecīgs vīrietis viscaur melnā apģērbā ar Komētas zīmi uz krūtīm. Viņš pētoši skatījās uz Gordonu. Gordons pazina Džalu Amu, Vidusgalaktikas Impērijas pavēlnieku un Arta vecāko brāli.

—   Apbrīnojami, — tas teica. — Jūs mani lieliski zināt, toties es jūs redzu pirmo reizi. — Viņi paspieda viens otram roku. — Arts man stāstīja, ka tieši tā sasveicinās cilvēki jūsu laikmetā. Laipni lūdzu Trūnā, Džon Gordon, esmu laimīgs, ka varu uzņemt jūs pilī. — Imperatora rokas spiediens bija stingrs, viņš runāja bez jebkāda pārspīlējuma. — Diemžēl jūs neesat atbraucis vienkārši ciemos. Starp citu, ne tikai jūs, cits pēc cita ierodas mūsu visuzticamāko sabiedroto vēstneši. Arī viņi ir satraukti.

Džals Ams piegāja pie margām un domīgi skatījās uz pilsētu, kur iedegās pirmās ugunis. Krēslainajās debesīs jau mirdzēja divi mēneši: viens spoži zeltains, otrs sudrabaini auksts.

—    Visā Galaktikā klīst baumas. Nav zināms, no kurienes tās nāk, bet runā, ka pie Ārējā Kosmosa robežām parādījušās draudīgas, nezināmas briesmas. Neviens neziņo neko konkrētu, bet vairāku karalistu valdnieki ir norūpējušies. Tiesa, ir ari tādi, kuri to visu sauc par izdomājumu.

—   Tas, ko mēs redzējām uz Teinas, nav mūsu iztēles auglis, — iebilda Gordons. — Korhans to izklāstīs jums visos sīkumos.

—    Viņš to izdarīja. Es viņu pieņēmu tūlīt pēc ierašanās. Viņa atskaite manī nerada nekādu sajūsmu. — Džals Ams satriekts šūpoja galvu. — Vairs nedrīkst atlikt, jāpieņem lēmums. Tūlīt pat. Pat tādā gadījumā, ja mēs riskētu apdraudēt Galaktikā izveidojušos politisko iekārtu. Diemžēl, nav pietiekami daudz informācijas.

Viņš apklusa un devās uz durvīm, pagriezās un iesmējās.

—    Jūs dažas dienas strādājāt kopā ar mani, Džon Gordon. Varu jums apliecināt, kopš tā laika mani pienākumi nav kļuvuši ne par mata tiesu tīkamāki.

Džals Ams izgāja.

—    Es parādīšu tev istabas, kur tu dzīvosi kopā ar Korhanu, — teica Arts. — Es liku, lai tās ierāda šeit tuvumā. Mums ir par ko parunāt.

Nonācis savos apartamentos, Gordons bija pārsteigts par greznību. Salīdzinot ar tiem, Arta Ama mītne izskatījās spartiska: tāpat kā vairums zinātnieku, princis deva priekšroku pieticīgai iekārtai.

Pāri krēsla atzveltnei rēgojās spalvu kušķis. Tur sēdēja Korhans.

Ministra seja bija pievērsta pilsētas lieliskajai panorāmai, kas tagad vizuļoja spoži iluminēta, un zvaigžņotajām debesim, kur laiku pa laikam iemirdzējās kosmisko kuģu uguntiņas.

—     Man ļoti nepatīk tas, ko es uzzināju, — sāka Gordons, tuvodamies sēdošajam. Un pēkšņi bailēs iekliedzās. — Korhan!

Spalvainās būtnes ķermenis bija dīvaini nekustīgs, nekustīga bija ari seja ar smieklīgo knābi, pie kuras Gordons pēdējās dienās bija jau pieradis un pret kurn juta pat zināmas simpātijas. Dzintarainās acis bija blāvas, zaudējušas jēgu, kļuvušas līdzīgas aukstiem dārg­akmeņiem. Gordons saķēra Korhanu aiz pleciem, viņa ķermenis bija apbrīnojami trausls.

—   Korhan! Kas noticis? Attopieties! Lūdzu…

Nehumanoīda acīs pavīdēja saprāta atspulgs… bezgalīgas sāpes.

Līdzīga acu izteiksme varētu būt kādam nolādētam grēciniekam, kurš cieš pastāvīgas šķīstītavas mokas.

Gordona pieri klāja sviedri. Viņš kratīja nejūtīgo Korhana ķermeni, kaut ko kliedza. Ministra skatienā atkal parādījās ciešanas, pēc tam iekšēja necilvēcīga cīņa pēc tam it kā sprādziens. Korhans sarāvās čokurā, viņa trauslo ķermeni kratīja drudzis. No rīkles skanēja neskaidra murmulēšana.

—    Vai kas noticis? — atkārtoja Gordons. Tikai pēc minūtes Korhans pievērsa viņam apjukuma un sāpju pilnās acis.

—   Tas bija tas pats, ko mēs reiz jau izjutām. Gan jūs, gan es. Tikai daudz ļaunāk. Vai jūs atceraties to radījumu pelēkajā sutanā, kas ielauzās mūsu apziņā?

Gordons juta, kā asinis stingst dzīslās un pār muguru skrien šausmu tirpas. Jā, viņš atcerējās, viņš pārāk labi atcerējās no­slēpumaino būtni — grāfa Tīna Krivera un citu Pierobežas valdnieku sabiedroto. No viņa baidījās pat gemi…

—   Jā, — nočukstēja Korhans. — Viens no viņiem atrodas šeit,

pilī.

Imperatora pils spīdināja nakti tūkstošiem uguņu. No logiem lija spoža gaisma bija dzirdamas mūzikas skaņas un neskaitāmas balsis. Par godu ievērojamajiem viesiem sarīkoja lielu balli. Raibs dzīrotāju pūlis bija piepildījis milzīgās zāles un degustēja dzērienus. Tās bija būtnes no dažādām pasaulēm, kur spalvas, zvīņas vai kažoks aizstāja zīda drēbes. Tūkstošiem lustru gaismā jautri mirdzēja acis: šauras, šķības, apaļas kā šķīvji, bez plakstiņiem vai bez skropstām. Jocīgi silueti klīda pa dārzu starp vizmainajiem Ahernara planētu sistēmas ziediem.

Ap divdesmit kreiseru vienlaikus pacēlās gaisā, pārmākdami mūziku ar dzinēju rēkoņu. Tas bija kā atgādinājums, ka Impērija prot ne tikai izklaidēties. Vieglie izlūkkuģi un kuģi-spoki bija startējuši jau agrāk, tagad pienāca kārta smagajiem kreiseriem. Spožie korpusi uz bridi aizēnoja zvaigznes. Tie lidoja uz bāzi Sietiņa rajonā.

Gordons gandrīz nepiedalījās viesībās. Kopā ar Artu viņš bija klāt Džala Ama sagaidīšanas ceremonijā, pēc tam visi trīs uzkāpa imperatora kabinetā. Gordons nojauta, ka ļoti daudzus moka jautājums, kādēļ kaut kāds cilvēks no Zemes bez dienesta pakāpēm un amatiem visur pavada Impērijas valdnieku.

—   Velti es atstāju Korhanu, — viņš teica. — Viņš vēl nav īsti atguvies.

—   Korhanu sargā mana personiskā gvarde, — paskaidroja Džals. — Uz apspriedi viņš ieradīsies… Tur būs vēl viens cilvēks, domāju, ka jūs viņu lieliski atceraties.

Uz kabineta sliekšņa parādījās garš, plecīgs vīrietis Flotes formā, īsi, tumši mati, iedegusi seja. Gordons pielēca kājās.

—   Hell Berel!

Virsnieks pārsteigts paskatījās uz viņu.

—   Manuprāt, mēs neesam pazīstami.

Gordons apsēdās. Nu protams, Hells taču viņu nepazina. Jā, viņš kļuvis par svešinieku saviem labākajiem draugiem un savai mīļotajai. Kāda divdomīga nepatīkama situācija!

—    Kapteini Berel! — iesāka Džals Ams. — Jūs atceraties Līgas agresiju pret Impēriju? Atcerieties, toreiz pret mani tika izdarīts atentāts un manam brālim vajadzēja vadīt valsti.

—    Vai gan to var aizmirst, jūsu majestāte? — Berels atplauka. — Prinča Arta Ama vadībā mēs tai Līgai kārtīgi sadevām pie Deneba!

—   Kad Šors Kāns sāka uzbrukumu, — turpināja Džals Ams, — viņš izplatīja visā Galaktikā vēstījumu, kuru es gribu atgādināt.

Viņš pamāja. Siena izgaismojās un pārvērtās par teleekrānu. Uz tā parādījās drukns, sirms cilvēks, kura caururbjošās, izsmējīgās acis, likās, spīdēja telpas pustumsā. Šim cilvēkam, kurš pacēlās pāri morālei un aizspriedumiem, labi piestāvēja stingrā un noteiktā balss.

—   Šors Kāns, — apjucis nočukstēja Gordons. Viņš labi atcerējās valdonīgo un cinisko Tumšo Pasauļu Līgas diktatoru, ar kuru viņš reiz cīnījās, spēkus nežēlodams, kad Impērijas liktenis karājās mata galā.

—   Klausieties! — Džals Ams pacēla roku. Un Gordons neviļus vēlreiz pārdzīvoja savas toreizējās bailes, kad Šors Kāns tāpat kā toreiz teica.

—   Tas nemaz nav Arts Ams, tas ir gluži cits cilvēks.

Telestereo ekrāns nodzisa. Hells Berels izbrīnīts paskatījās uz

Džalu Aņiu.

—   Jūsu augstība es to lieliski atceros. Viņa apsūdzība bija tik smieklīga ka neviens nepievērsa šiem vārdiem uzmanību.

—   Viņš teica taisnību.

Hells Berels skatījās uz savu pavēlnieku pilnīgā neizpratnē. Pēc tam apjucis pagriezās pret Artu Amu. Princis smaidīja.

—   Jā, Šors Kāns runāja taisnību. Reti kurš to zina bet sagadījās tā, ka pirms dažiem gadiem es izgudroju un praktiski izmēģināju metodi, kā apmainīt saprātu ar cilvēkiem no citām pasaulēm un laikmetiem. Šis ir viens no viņiem — Džons Gordons. Tieši viņš toreiz dzīvoja manā ķermenī un panāca Impērijas uzvaru. Šors Kāns to zināja. — Zinātnieks vēlreiz nospieda telestereo pogu. — Kad mēs satriecām ienaidnieka karaspēku, Līgas vadība atzina savu sakāvi un lūdza mieru. Paskatieties šī raidījuma saīsinātu variantu.

Telestereo parādījās ainas, kuras neizdzēšami dzīvoja Gordona atmiņā? Pārbiedētu ļaužu grupa vienā no Tumšo Pasauļu Līgas diktatora citadeles zālēm. Kāds panācās uz priekšu. Atskanēja aizsmakusi balss.

—  Mēs pieņemam jūsu noteikumus, princi Art. Šora Kāna tirānija gāzta. Kad viņš atteicās padoties, mēs sacēlāmies pret viņu. Tūlīt es viņu parādīšu. Viņš mirst.

Telestereo pārslēdzās uz citu telpu — Šora Kāna istabu. Diktators sēdēja krēslā, viņu aplenca apbruņoti mākoņnieki. Seja bija bāla kā krīts, sānā rēgojās liela, vaļēja brūce. Satumsušās acis uz bridi noskaidrojās, viņam izdevās" pat vārgi pasmaidīt.

—     Jūs uzvarējāt, Džon… Nekad nebūtu domājis, ka jūs uzdrošināsities lietot Iznīcinātāju. Muļķiem veicas, citādi mēs abi būtu gājuši bojā šajā… Varbūt manī ir kaut kas no jūsu pasaules, Džļjn? Varbūt esmu piedzimis par vēlu? Varbūt…

Šors Kāns sabruka. Kāds noliecās pār viņu.

—   Miris. Bet mums būtu bijis labāk, ja viņš vispār nebūtu nācis pasaulē.

Ieraksts beidzās. Kādu laiku istabā valdīja klusums, katrs pie sevis pārdzīvoja redzēto. Pēc tam Hells Berels ar zināmu neizpratni noteica.

—    Jā, es to atceros. Un atceros, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc viņš nosauca princi Artu Amu tādā vārdā — Džons. Neviens… — viņš cieši paskatījās uz Gordonu. — Iznāk, ka jūs toreiz bijāt man blakus! Toreiz, lielajā kaujā… Jūs… uzvarējāt Šoru Kānu?!

—   Tieši tā, — Gordona vietā atbildēja Arts Ams. Gordons ar atvieglojumu sniedza roku.

—   Beidzot mēs satikāmies, Hell.

Antarietis vēl mirkli neuzticīgi skatījās, tad dedzīgi saķēra viņa roku, dodams vaļu savām jūtām.

Šajā brīdī parādījās Korhans. Uz Džala Ama mēmo jautājumu viņš atbildēja.

—   Nekas, jūsu augstība, esmu lieliskā formā.

Korhana dzeltenajās acīs atspoguļojās agrāk neredzētas bailes, tādēļ Gordons apšaubīja sacīto.

—    Pils pārmeklēta no augšas līdz lejai, — teica Džals Ams. Nav pamanītas nekādas šīs mistiskās būtnes pēdas. Tomēr izstāstiet 172

pēc iespējas sīkāk, kas notika.

Korhana balss pārgāja čukstā.

—    Diemžēl, -man gandrīz nav ko piebilst. Tā pati neizturamā psihiskā trieciena sajūta kā uz Teinas, tikai daudz spēcīgāka. Es varēju pretoties tikai dažas sekundes, pēc tam zaudēju samanu. Tikai Gordona palīdzība ļāva man atgūties. Un vēl… Esmu pārliecināts: kamēr biju bezsamaņā, mana atmiņa, smadzenes, visas manas zināšanas tika sīki izpētītas. Salīdzinot ar tādām telepātijas spējām visa mana māka ir tikai bēmu spēle.

Imperators noliecās pie viņa.

—    Sakiet, Korhan, kad tas notika vai jūs nejutāt smadzenēs aukstumu?

—   Kā jūs uzminējāt, jūsu augstība? — brīnījās Korhans.

Džals Ams neatbildēja bet pārmija ar brāli daudznozīmīgus

skatienus.

Ienāca kambarsulainis un ziņoja par ielūgto augsto citplanētu viesu ierašanos. Gordons dzirdēja jau pazīstamus vārdus un redzēja pazīstamas sejas.

Uz apspriedi ieradās jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes, vecais karalis reģents no Kasiopejas un viltīgais melnādainais Cefeja pavēlnieks. Ieradās ari premjerministri no divām citām karalistēm un Džefs Ollens, varenais barons no Herkulesa Kopas. Viņa īpašumi sniedzās līdz pat Ārējā Kosmosa robežām un bija lielāki par daudzām citām karalistēm. Viņa sažuvusi, askētiskā seja bija drūma un daiļrunīgi liecināja par smagām rūpēm.

Gordons jau pietiekami labi pārzināja galaktogrāfiju, lai saprastu, ka visi apspriedē pārstāvētie reģioni robežojas ar Ārējo Kosmosu.

—     Neapšaubāmi jūs būsit dzirdējuši baumas, — bez ievada sāka Džals Ams, — ka daži Ārējā Kosmosa grāfi gatavo pēkšņu agresiju. Draudi attiecas uz mums visiem, bet vislielākās briesmas draud Fomalgautas karalistei. Tādēļ šeit atrodas ministrs Korhans un mans draufs Džons Gordons. — Džals īpaši uzsvēra vārdu "draugs", un visi ar interesi paskatījās uz Gordonu. — Korhan, ziņojiet, kas notika uz Teinas.

Fomalgautas ministrs īsumā izstāstīja klātesošajiem, kā Narats

Teins mēģinājis sagūstīt Liānu, kā tas negaidīti vienojies ar dažiem Ārējā Kosmosa grāfiem un kādu dīvainu būtni, kuras seju un ķermeni neviens nekad nav redzējis, bet kurai piemīt šausminošs telepātisks spēks. Kad stāstījums tuvojās beigām, zālē iestājās smags klusums. Tad viegli drebošā balsī ierunājās Sats Šamars.

—    Mēs neko nezinām par noslēpumaino svešinieku, bet grāfi manas karalistes teritorijā uzvedas neparasti nekaunīgi. Katrā izdevīgā brīdī viņi draud ar spēku, kas mūs nospiedīšot. Burtiskā nozīmē nospiedīšot.

Melnādainais Cefeja valdnieks neko nevarēja piebilst, toties vecais Kasiopejas reģents apstiprināja.

—   Pie robežas kaut kas notiek… Vēl nekad grāfi nav bijuši tik nekaunīgi.

Korhans mierīgi paskatījās uz baronu.

—   Un jūs, Džef Ollen? Man liekas, jūs kaut ko slēpjat.

Barons iedegās niknumā.

—   Kas jums atļāva rakņāties manās smadzenēs, nolāpītais telepāt!

—    Kā gan es to būtu varējis izdarīt, — sarkastiski pajautāja Korhans, — ja jūs cieši piesedzāt savu apziņu, tikko pārkāpāt šīs istabas slieksni?

—     Man nav vajadzīgas liekas rūpes, — slikti slēpdams aizkaitinājumu, atbildēja barons. — No maniem īpašumiem līdz Ārējam Kosmosam var ar roku aizsniegt. Mēs esam visvieglāk ievainojami.

Džala Ama balss kļuva pavēloša.

—    Bet jūs esat Impērijas sabiedrotais. Ja jums draud briesmas, nekavējoties ieradīsies palīdzība. Runājiet vien.

Ollena sejā bija lasāmas šaubas, pēc tam viņš izlēma.

—    Man nekā konkrēta nav. Bet… netālu no manas grāfistes robežām atrodas kāda planēta, Hāra. Lūk tur, manuprāt, kopš zināma laika notiek mīklainas lietas.

—   Kas tieši?

—    Reiz mēs pievērsām uzmanību tam, ka tirdzniecības kuģis, kas atgriezās no Ārējā Kosmosa, virzās pa neparastu trajektoriju. Tas neatbildēja uz signāliem, un es aizsūtīju savu kreiseri noskaidrot, 174 kas noticis. Kad cilvēki iekļuva "tirgonī", viņi atklāja, ka tur visi jukuši prātā. Vismaz viņi uzvedās tieši tā. Spriežot pēc automātiskā kuģa žurnāla, viņu pēdējā apstāšanās vieta bija Hāra. Citu reizi mēs uztvērām SOS no kuģa, kurš ari atradās šīs planētas rajonā. Pārraide pēkšņi pārtrūka. Galapunktā kuģis neieradās.

—   Vai tas ir viss?

Ollena seja izstiepās.

—    Reiz mani apmeklēja grāfs Tīns Krivers. Runāja par daudz ko un starp citu pieminēja, ka kaut kādu zinātnisku eksperimentu rezultātā Hāra un tās apkārtējais reģions kļuvis bīstams. Viņš rekomendēja dot mūsu kuģiem attiecīgus norādījumus un izvairīties no šī telpas rajona. Vispār viņa lūpās tas izskanēja kā pavēle.

—   Tā vien šķiet, — bridi klusējis, teica Džals Ams, — ka Hāra ir šīs nešķīstības centrs vai vismaz viens no centriem.

—    Varētu nosūtīt turp eskadru un noskaidrot visu uz vietas, — ierosināja Arts Ams.

—    Bet ja eskadra neko neatklāj? — izsaucās Džefs Ollens. — Grāfi apsūdzēs mani par šo ielaušanos. Saprotiet taču mani!

—     Mēs visu saprotam, — teica Džals Ams un paskatījās uz brāli. — Nē, Art, baronam taisnība. Ja neizdosies neko atklāt, grāfi būs traki saniknoti. Mēs nevaram riskēt izsaukt karu visā Pierobežā. Manuprāt, vislabāk būtu nosūtīt vieglo izlūkkuģi ar dažiem uzticamiem cilvēkiem. Viņi slepus visu uzzinās. Kapteini Berel, uzticu to jums.

Pirmo reizi kopš apspriedes sākuma Gordons palūdza vārdu.

—   Es ari lidošu Hellam līdzi. Izņemot mani, neviens nekad nav redzējis šos noslēpumainos grāfu sabiedrotos. Vienīgi Korhans, bet viņš nav piemērots tādiem ceļojumiem.

—   Kā tad tā? — visas Korhana spalvas sabozās sašutumā.

—     Tāpēc, ka jums jābūt par padomdevēju princesei Liānai, neviens cits to nespēs. — Gordons mēģināja nomierināt ministru. — Nevar pieļaut, ka viņa jūs zaudē.

—    Un tomēr tas ir liels risks, — burkšķēja Džefs Ollens. — Vienu gan palūgšu — nejauciet mani šajā pasākumā.

—   Mani dziļi aizkustina jūsu rūpes par manu draugu likteni, —

Džals Arns komentēja ledainā tonī, bet barons, liekas, nepamanīja sarkasmu.

—   Es nekavējoties lidoju mājup, — viņš piecēlās. — Man ar to nav nekāda sakara. Jūsu augstība, kungi… Uz redzēšanos.

Durvis aizvērās.

—   Lai velns viņu rauj! — neizturēja Sats Šamars. — Tā jau nav pirmā reize. Kad mēs cīnījāmies ar Tumšajām Pasaulēm un pārējie baroni bija izcili drosmīgi, šis šaubījās līdz pat pēdējam brīdim, kad Šora Kāna sakāve kļuva nenovēršama.

—   Jā, — Džals Ams piekrita. — Diemžēl, mums nepieciešama savienība ar baronu, to nosaka grāfistes stratēģiskais stāvoklis. Mēs esam spiesti rēķināties ar viņa šaušalīgo egoismu.

Kad karaļi un pārējie apspriedes dalībnieki izklīda, Džals Ams ar vieglām skumjām paskatījās uz Gordonu.

—     Es negribētu jūs laist, mans draugs. Ne jau tādēļ jūs atgriezāties, lai atkal riskētu ar dzīvību.

Gordons uztvēra Korhana vērīgo skatienu un noprata, par ko viņš domā.

Atmiņā uzpeldēja rūgtie atvadu brīži no Liānas. Tomēr viņš joprojām stūrgalvīgi ticēja, ka atgriezies šajā grandiozajā, mirdzošajā pasaulē tikai viņas dēļ, nevis meklēdams piedzīvojumus.

—     Jūs pats tikko pieminējāt, — viņš teica Džalam, — ka Fomalgautas karalistei draud vislielākās briesmas. Viss, kas apdraud Liānu, attiecas ari uz mani.

Viņš nebūt nebija pārliecināts, ka imperators viņam noticēs, toties bija drošs, ka Korhans neticēs vispār.

Lai nu kā, tomēr jau pēc trim dienām nelielais kuģis viņus gaidīja Trūnā, Impērijas zvaigžņu ostā. Tas bija izlūks-spoks bez pazīšanās zīmēm. Ari apkalpe, ieskaitot kapteini Berelu, nebija ģērbta formas tērpos. Pirms izlidošanas Gordons pilī pēdējo reizi runāja ar Artu Amu. Sarunā piedalījās ari Mema.

—   Ceru, Džon> ka tev izdosies uzzināt jaunus faktus. Ja nē, tieši pēc trīsdesmit dienām Hārā ieradīsies visa Impērijas Flote.

—    Tas taču var izsaukt karu ar Pierobežu, — Gordons apjuka. — Tavs brālis par to runāja pavisam nesen.

—   Ir kaut kas vēl sliktāks par karu Pierobežā, — drūmi turpināja Arts Ams. — Tu taču esi mācījies mūsu vēsturi. Vai atceries Brennu Biru?

—     Protams. Viņš ir jūsu tāls sencis un dinastijas dibinātājs. Tieši viņš izsvieda ārpus Galaktikas uzbrucējus no Magelāna mākoņiem.

—   Jā, un vienlaikus iznīcināja dalu no mūsu pašu Galaktikas… Pils slepenajos arhīvos glabājas attiecīga informācija. Daži fakti no tā, kā jūs aprakstījāt pelēko svešinieku, piespieda mani un brāli vēlreiz pārskatīt šos materiālus.

Gordona galvā pazibēja šausmīga nojausma. Viņa sarunu biedrs to tūlīt apstiprināja.

—     Brenns Bīrs apraksta uzbrucējus un piemin to neticamās telepātiskās spējas, kurām neviens — ne cilvēks, ne ari nehumanoīds, nav spējīgs pretoties. Un tagad, pēc daudziem tūkstošiem gadu, viņi, kā rādās, atkal atgriezušies!

4

Kādreiz Ārējā Kosmosa zona bija diezgan nenoteikts telpas apgabals, kurš, ja var ticēt vecajiem atlasiem, izpletās Galaktikas nomalē starp dienvidu un rietumu zvaigžņu karalistēm. Vēsturiski tas izveidojās šādi: trīs lielākie divdesmit otrā gadsimta tehniskie atklājumi — virsgaismas ātrums un metodes, kā vadīt inerces un gravitācijas masu, atļāva veikt starpzvaigžņu pārlidojumus. Cilvēce metās iekarot Galaktiku, stūrēdama kuģus galvenokārt uz centrālajiem rajoniem, kur zvaigznes bija izvietotas blīvāk, un neievēroja tuksnesīgās nomales. Pēc gadu tūkstošiem, kad tālu no Zemes izveidojās un nostiprinājās neatkarīgas karalistes, atsevišķi drosmīgi avantūristi no šīm jaunajām pasaulēm devās arī uz turieni, dibināja nelielas kolonijas, kas bieži vien aptvēra vienu vienīgu zvaigzni un tās planētu sistēmu.

Lūk, šie Pierobežas grāfi, kā viņi sevi sauca, kļuva visnekau­nīgākie, visiedomīgākie un cietsirdīgākie valdnieki visā Galaktikā. Savās pretenzijās viņi nerēķinājās ne ar vienu karalisti, bet ar Impēriju slēdza tīri formālu līgumu, kas garantēja drošību pret kaimiņvalstu uzbrukumiem. Robeža jau sen bija pārvērtusies par daždažādu intrigu centru, šeit patvērumu atrada visrūdītākie noziedznieki. Šāds stāvoklis nebija mainījies jau daudzus gadsimtus.

Ļoti žēl, prātoja Gordons. Ja reizi par visām reizēm labi iztīrītu šos zvaigžņu džungļus, nebūtu kur vairoties tādiem briesmekļiem, kuri tagad apdraud visu Galaktiku.

Lidodams pa apkārtceļu, kuģis atradās jau dziļi Pierobežas zonā. Kuģa ātrums bija vidējs pēc Galaktikas mērogiem, ari no apbruņojuma viņiem bija tikai daži lielgabali, bet tam bija daudz drošāks līdzeklis, lai sekmīgi izpildītu savu misiju — tas varēja kļūt neredzams. Katra Galaktikas flote centās iegūt savā īpašumā pēc iespējas vairāk tādu kuģu.

—    Drīz mums nāksies "izzust", — aizrādīja Hells Berels. — Būs visai grūti akli pārvietoties Šajā haosā.

Varbūt tā ir, bet tas ir lielisks haoss, nodomāja Gordons. Melnajās, samtainajās debesīs kā dimanti, smaragdi un rubīni mirdzēja desmitiem zvaigžņu. Radaru ekrāni demonstrēja dažāda lieluma meteorītu sakopojumus un kosmisko putekļu mākoņus, kas cēli šķērsoja Pierobežas tuksnesīgo klaju. Tālumā skaidri iezīmējās Hekulesa Kopa, kas atgādināja uz gaismu salidojušu naktstauriņu spietu. Vēl tālāk ieskatoties, varēja pamanīt ari Kanopusas spožo punktiņu. Skatīdamies turp, Gordons stingri apņēmās atgriezties dzīvs. Atkal paskatījies uz priekšu, viņš juta, kā iztēle nes viņu arvien tālāk un tālāk — aiz Galaktikas gigantiskās spirāles, neizmērojamajā kosmiskajā bezdibenī, kur pašā dziļumā vāri blāvoja Magelāna mākoņi.

—     Pārāk tālu, — viņš nopūtās. — Laikam Arts Ams kļūdās. Šeit nevar būt magelānieši. Pat, ja viņi šeit parādītos, kādēļ viņiem jāslēpjas? Viņi uzgāztos kā lavīna.

Hells Berels noraidoši pakratīja galvu.

—   Viņi reiz jau gāzās šurp. Viņus sagrāva Iznīcinātājs un tagad gribot negribot nākas gudrot ko jaunu. Taču es piekritu, grūti tam noticēt. Iepriekšējā agresija bija, Dievs zina, cik sen.

Spoks arvien tālāk virzījās Pierobežas plašumos, vairīdamies no daudzajām atlūzām un kosmiskām akmeņu straumēm, kas traucās tukšumā, grieza ceļu milzīgām, apdzisušām saulēm un traucās arvien tālāk no civilizācijas. Pienāca bridis, kad Hells Berels ekrānā norādīja uz mazu, oranžu zvaigzni.

—   Tā ir Hāra.

—   Ko darisim tālāk? — painteresējās Gordons.

—   Tagad mēs kļūsim neredzami, — nomurmināja antarietis. — Tas mums krietni vien sarežģīs atlikušo ceļu.

Viņš nodeva pavēli, ierēcās trauksmes signāli, un priekšgala nodalījumos iedarbojās spēcīgie lauka ģeneratori, kas padarīja kuģi neredzamu parastās gaismas frekvencēs. Notiekošais Gordonu vairs nepārsteidza. Ģeneratori radīja ap kuģa korpusu savdabīgu enerģijas kūniņu. Gaismas un radaru stari liecās tai apkārt. Bet nav labuma bez ļaunuma — ceļu turpināt varēja vienīgi, paļaujoties uz speciālu subspektrālu radaru. Apkalpe nevarēja izmantot parastos mēraparātus, un kuģis lidoja lēni un uzmanīgi.

Vilkās stundas. Gordonam neviļus ienāca prātā salīdzinājums ar divdesmitā gadsimta zemūdeni, kas tausta ceļu okeāna dzelmē. Tāda pati akluma un bezpalīdzības sajūta, tādas pašas bailes no sadursmes, šajā gadījumā tie bija meteorīti, kurus nevarēja pamanīt ar subspektrālo radaru, un arī tāda pati histēriska vēlēšanās ātrāk ieraudzīt Sauli… Pār Hella Berela pieri lāsoja sviedri, viņš nosprauda kursu uz oranžās zvaigznes vienīgo planētu. Tad beidzot pēc kapteiņa pavēles kuģis pamira uz vietas.

—    Mēs atrodamies virs planētas, — beidzot noteica antarietis, sviedrus slaucīdams. — Neko vairāk nemāku teikt. Cerēsim, ka mūsu parādīšanās nenotiks taisni ienaidnieka acu priekšā.

Gordons paraustīja plecus.

—   Džefs Ollens apgalvo, ka planēta ir praktiski neapdzīvota.

—    Es visu mūžu esmu brīnījies par optimistiem, kuriem ne par ko nav jāatbild, — neapmierināti norūca antarietis. — Vienalga, nav jēgas vairs gaidīt. Izslēgt ekrānu!

Ģeneratora rūkoņa noklusa. Komandtiltiņu apspīdēja spoža, oranža gaisma. Visi metās pie iluminatoriem.

—    Optimistiem bija taisnība, — atzīmēja kapteinis. — Pat ar atvērtām acīm mēs nebūtu izvēlējušies labāku vietu.

Kuģis karājās gaisā virs plaša, bieza meža masīva. Augi — Gordons nevarēja tos nosaukt par kokiem — pacēlās desmit divpadsmit metru augstumā. Graciozie, elastīgie kāti ar milzum daudzām zeltainām lapām kā slotas slējās pret debesīm. Šis zeltainais klājiens stiepās uz visām pusēm, cik tālu varēja saredzēt.

—    Nekavējoties nosēsties! — Hells Berels deva komandu. — Kamēr radari nav mūs notvēruši.

Kuģis līgani piezemējās starp zeltainajiem stumbriem. Zeme bija noaugusi ar sīkiem, dzeloņainiem krūmeļiem. To zari bija nosēti ar nepazīstamiem, melniem augļiem. Un pēkšņi Gordons, kurš vērīgi pētīja apkārtni, iesaucās.

—   Skatieties!

Vienā lēcienā kapteinis bija līdzās.

—   Kas tur ir?

—    Jau pazuda. Kaut kas maziņš, tikko pamanāms. Iešmauca tajā krūmā.

—   Tā. Rokasgrāmatās teikts, ka planēta nav apdzīvota. Kādreiz šeit mēģināja nodibināt koloniju, bet pēc tam atteicās no šī pasākuma

—    te pārāk bīstami dzīvot. Varbūt tas bija kāds plēsoņa?

—   Diez vai — tas bija tāds maziņš!

—   Tomēr es gribētu paskatīties uz viņu, pirms mēs kāpjam ārā.

—    Hells Berels pavēlēja, pievērsdamies kādam virsniekam. — Jūs, Varen, nāksit man līdzi izlūkgājienā.Pilnā bruņojumā.

Gordons atmeta galvu.

—   Es iešu kopā ar Varenu. Lai izpildītu savu uzdevumu, vienam no mums jāpaliek uz kuģa. Būs labāk, ja šis cilvēks pratīs to vadīt.

Gordons un Varens drīz vien atradās uz zemes. Viņi bija ģērbti īpašos kombinezonos: kosmosā tie noderēja kā skafandri, bet uz planētām — kā aizsargtērps. Protams, abi bija bruņoti. Bija kluss, vieglā vēja pūsmā šalkoja tikai biezā, zeltītā lapotne. Neskaitot šo šalkoņu, ķiveru skaļruņi uztvēra vienīgi tālu, neskaidru šņākoņu. Gordons pat sāka šaubīties — vai viņam nav izlicies.

—   Kur jūs redzējāt to dzīvnieku? —jautāja Varens.

—   Kaut kur šeit… īsti nevaru pateikt… Varbūt tā bija vienkārši krītoša lapa?

Pēkšņi Gordons apstājās un paskatījās uz augšu. Apmēram četru metru augstumā zaru žāklē bija novietots dīvains priekšmets, ko varbūt varēja salīdzināt ar vāveres ligzdu… Tikai tā nebija pīta no zariem un lapām, tas bija neliels, no koka iztēsts miteklis. Vienā pusē bija pat durtiņas.

—   Tieši šeit paslēpās tā būtne, kuru es pamanīju. Skatieties.

Ielūkojies koka lapotnē, Varens klusām izgrūda lāstu. Gordons

teica:

—     Pamēģināšu tur uzrāpties. Domāju, ka tas nebūs bīstami, tomēr… Ja kaut kas gadās, piesedziet mani, Varen.

Kaut ari nebija augstu jākāpj, neērtais kombinezons traucēja. Gordons bija gluži nomocījies, kad nokļuva vienā līmenī ar mazo mājiņu. Viņš stingri atspērās ar kājām pret kādu zaru un uzmanīgi pagrūda durtiņas. Atskanēja sauss brīkšķis, it kā būtu lūzusi metāla skava. Viņš piespieda stingrāk. Durvis padevās, taču lēnām. Kaut kas — varbūt kāds — tās turēja. Pēkšņi pretestība izbeidzās. Durvis atvērās līdz galam. Ieskatījies iekšā, Gordons sākumā neko nevarēja izšķirt, viss bija tīts sarkanīgā krēslā. Vēlāk acis aprada ar pustumsu.

Pie mājiņas tālākās sienas pārbiedēti spiedās tie, kuri bija turējuši durtiņas. Viņu augums nepārsniedza trīsdesmit centimetrus, un ķermeņa forma bija gluži tāda pati kā cilvēkam. Tur bija vīrietis un sieviete, viņi bija absolūti kaili, izņemot garus cimdus, kas acīmredzot bija uzvilkti tādēļ, lai nesavainotu rociņas, lasot ogas no dzelkšņainajiem krūmiem.

īpaši neparasti izskatījās viņu puscaurspīdīgie, stikla plastikātam līdzīgie ķermeņi. Kādu laiku apstulbušais Gordons skatījās uz viņiem un nespēja pateikt ne vārda. Vīrietis kaut ko noteica smalkā balstiņā, bet šī čiepstēšana Gordonam bija pilnīgi nesaprotama. Viņš noŠļūca zemē.

—   Varen, tagad lieniet jūs. Varbūt sapratīsit, ko viņi runā.

—    Viņi… ko? — Varens paskatījās uz Gordonu kā uz jukušu, tomēr, vairāk neko nejautādams, sāka kāpt kokā. Pagāja labs brīdis, iekams viņš atgriezās. Viņš bija stipri satraukts, nobālis, acis nemierīgi šaudījās.

—    Es runāju ar viņiem. — Varēja just, ka viņš pats līdz galam netic tam, ko redzējis. — Es lieliski sapratu viņu valodu. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu… Vārdu sakot, mums ir kopīgi senči.

Gordons neticīgi paskatījās.

—   Ar šiem radījumiem? Bet viņi…

—    Viņi ir mūsu kolonistu pēcnācēji. Atcerieties, kapteinis par to stāstīja. Koloniju evakuēja, taču visi nepaguva aiziet. Daži jau bija krituši par planētas upuri. Šejienes gaisā vai ūdenī ir kaut kādi ķīmiski savienojumi, kuri dažu paaudžu laikā krasi samazina cilvēka ķermeņa izmērus… — Varens satriekts šūpoja galvu. — Nelaimīgie! Varu iedomāties, ko viņiem nācies pārdzīvot, manuprāt, caur­spīdīgums ir vēl viena mutācija, kas iespējams, sargā viņus no citiem planētas iemītniekiem…

Gordons neviļus nodrebēja. Zvaigžņu pasaule iedvesa ne vien sajūsmu, bet arī bailes.

—    Vēl man izlikās, ka viņi ļoti baidās no kaut kāda spēka, kas atrodas austrumos, — turpināja Varens. — Viņi nevarēja kaut cik saprotami izstāstīt, kas tas ir.

Kad izlūki atgriezās kuģī, kapteinis Berels visvairāk ieinteresējās par šo pēdējo ziņu.

—     To pašu rāda arī radari. Vairākus simtus kilometru uz austrumiem mēs fiksējām lielu metālisku objektu. Var būt, ka tieši to mums ari vajag. — Kādu bridi kapteinis klusēdams pārdomāja. — Kājām mēs turp neaiziesim. Izlemts. Tikko satumsīs, mēģināsim pielavīties tuvāk ar kuģi. Lidosim gar pašām galotnēm, varbūt izdosies piekrāpt viņu radarus.

Iestājās necaurredzami melna nakts. Planētai nebija neviena mēneša. Spoks, gandrīz skardams koku galus, bez skaņas lidoja virs meža — varēja dzirdēt tikai lapu čaboņu. Pat retās zvaigznes šajā Galaktikas nomalē tikai vāji mirguļoja. Kapteinis sēdēja pie pults, bet Gordons, acu neatraudams, sekoja priekšējam ekrānam. Tas bija absolūti melns. Pēkšņi viņš sasprindzināja redzi. Jā, tālumā parādījās nespodrs metālisks spīdums.

—   Es redzu, — Hells Berels pasteidzās pirmais. — Samazinām augstumu.

Tomēr kuģis nenosēdās, kā gaidīja Gordons, bet turpināja lēni virzīties uz priekšu. Laikam kapteinis meklēja piemērotu, klaju vietu. Metāliskais spīdums tuvojās, un drīz vien Gordons jau izšķīra nelielu pilsētiņu. Kupoli, sienas, ielas… Viss no metāla, logos nevienas uguntiņas. Droši vien mežs jau sen bija devies uzbrukumā pilsētai

—    lielākā daļa ēku bija biezi apaugušas. Nebija nekādu šaubu, tā bija neveiksmīgo kolonistu pamestā mītnes vieta. Netālu no pilsētas Gordons pamanīja dažus nomaskētus gaismas avotus. Starmeši apspīdēja to, kas palicis pāri no senās kosmiskās ostas: plats, ērts laukums ar cietu segumu, kuru mežs nebija spējis uzlauzt. Ar grūtībām izdevās izšķirt dažu vieglo kuģu siluetus. Tie pēc izmēriem diez vai bija lielāki par viņu izlūkkuģi, līdzās stāvēja vēl viens lidaparāts, tā siluets Gordonam likās svešāds.

Viņš pagriezās pret Berelu, lai pievērstu tā uzmanību dīvainajam kuģim. Bet kapteinis nereaģēja uz jautājumu. Vēl vairāk — tā vien likās, ka viņam nenāk ne prātā meklēt vietu, kur nosēsties. Viņa skatiens bija vērsts tieši uz priekšu — uz kosmodromu un tur stāvošajiem kuģiem.

—    Kāda velna pēc! — iekliedzās Gordons. — Ko jūs darāt?! Mēs taču nosēdīsimies viņiem tieši deguna priekšā!

Antarietis neatbildēja. Gordons saķēra viņa roku, bet Hells viņu atgrūda no visa spēka. Džons nenoturējās kājās un nokrita. Toties paguva skaidri ieraudzīt kapteiņa seju — krampjos sarauti vaibsti, stiklainas, nesaprātīgas acis… Nākamajā mirklī Gordonam viss bija skaidrs.

Saņēmis visus spēkus, viņš atkal metas pie antarieša, lai aizvilktu viņu no vadības pults, bet kapteinis ar necilvēcisku spēku turējās pie svirām. Pēc īsas cīņas Gordonam izdevās viņu atraut no pults, bet Berels tomēr paguva kaut ko ieslēgt. Spoks piķēja lejā. Gordons sāpīgi sasita pieri pret metāla starpsienu un, protams, zaudēja samaņu.

Visapkārt bija pilnīga tumsa. "Miruša" cilvēka balss sacīja.

—   Ak tad tāds viņš izskatās! A-hā! He-he! Jupis tevi rāvis!

Kam bija tāda balss un kāpēc mironis? Gordona izmocītais prāts

atteicās dot atbildi. Nesaprotami. Tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts

—   šīs balss īpašnieks ir miris.

Viņš centās atvērt acis, lai ieraudzītu cilvēku, kurš pat pēc nāves spēj runāt. Piepūle izsauca jaunu sāpju vilni. Gordons atkal zaudēja samaņu.

Otrreiz atguvies, viņš nez kādēļ nosprieda, ka pagājis ļoti daudz laika. Galva sāpēja kā vēl nekad mūžā. Šoreiz izdevās atvērt acis. Viņš gulēja uz metāla grīdas, pāri gūlās metāla griesti, visapkārt blāvoja metāla sienas. Vienā pusē atradās masīvas durvis. Viss no metāla! Pa aizrestoto lodziņu tik tikko iespīdēja oranžā dienas gaisma. Pie sienas uz grīdas nekustīgi kā lupatu maiss gulēja Hells Berels.

Gordons piecēlās. Ķermenis negribēja klausīt, nelaimīgais gandrīz nogāzās. Ar milzu piepūli viņš paspēra dažus soļus un noslīga uz ceļiem kapteinim līdzās.

Neredzēja nekādus ievainojumus, izņemot vienu vienīgu skrambu antarieša iedegušajā sejā. Tomēr, pēc visa spriežot, viņš bija ļoti smagā stāvoklī. Brūnganā seja bija zaudējusi stingros vaibstus, kļuvusi neizteiksmīga un sakritusies. Acis aizvērtas. No mutes tievā strūkliņā stiepās siekalas. Gordons sapurināja viņu aiz pleciem un skaļi pasauca vārdā. Pēkšņi ļenganais ķermenis pamodās īsti zvērīgā spēkā. Kā satracināts tīģeris vai jaguārs Hells Berels nikni atkāvās gan ar rokām, gan kājām. Acis liesmoja kā būri ieslodzītam savvaļas dzīvniekam. Gordons atkrita pret sienu. Pēc tam mežonīgais spīdums kapteiņa acīs apdzisa, un muskuļi atslāba. Viņš izbrīnījies skatījās uz Gordonu.

—   Ak debess, kas ar mani notiek?

—    Jūs apdullināja, — Gordons atbildēja. — Tikai tas nebija sitiens, bet domu trieciens. Kāds ielauzās jūsu apziņā, kamēr mēs lidojām šurp.

—   Šurp? — pārjautāja Hells Berels, apskatīdams metāla kameru. — Neko nesaprotu. Vai šis ir cietums?

—    Liekas gan. Mēs pašlaik esam kolonistu pamestajā pilsētā. Cietumi ir katrā vietā. — Gordonu ļoti mocīja galvassāpes, bet vēl vairāk — ievainotā pašcieņa. — Hell, toreiz, kad es biju Arta Ama ķermenī, jūs taču uzskatījāt mani par varoni, vai ne?

—   Jā, — Berels brīnījās. — Bet…

—   Man atkal radās tāda iespēja, — Gordons sarūgtināts turpināja.

—    Es gribēju pierādīt, ka ari savā ādā esmu ko vērts. Vai man tas izdosies, kā tu domā? Trūna, Liāna… Visi atkal leposies ar mani.

—   Es biju kuģa komandieris, — Hells Berels sadrūmis iebilda.

—     Manis dēļ jūs iekļuvāt tādā ķezā. — Viņš paskatījās pa logu, saviebās un atkal pagriezās pret Gordonu. — Jūs teicāt par domu ekspansiju. Tātad kaut kur slēpjas vismaz viens no šiem nolādētajiem magelāniešiem.

—   Protams. Neviens cits to nespēj. Mūs iznesa cauri kā mazus bērnus. Paši ielīdām šajās lamatās.

—    Varen, Kano, Rān, atsaucieties! — Hells pēkšņi iekliedzās no visa spēka. Nekas nebija dzirdams, neviens no viņa ļaudīm neatsaucās.

—    Viņu nav šeit tuvumā, — antarietis secināja. — Bet mēs sēžam šajā dzelzs slazdā. Ko mums darīt?

—   Gaidīt, — Gordons īsi atbildēja.

Gaidīt nācās vairāk nekā stundu. Tad bez jebkāda brīdinājuma durvis plaši atvērās. Uz sliekšņa stāvēja jauns cilvēks ar iedomīgu seju. Uz viņa melnā mundiera mirdzēja Kaujas Vāle.

—    Tīna Krivera emblēma! — Gordons iesaucās. — Tā jau es domāju!

—    Grāfs vēlas jūs pieņemt, — teica jaunais cilvēks. — Ejiet. Protams, ja jūs nevēlaties, lai jums piepalīdz.

Viņam aiz muguras gaitenī stāvēja vēl divi ar paralizatoriem.

—     Iesim paši, — Gordons teica. — Man pietiek jau ar galvassāpēm.

Ārā karsti spīdēja saule. Viņi gāja pa ielu, kas kādreiz bijusi plata, bet ar laiku piekāpusies meža priekšā un pārvērtusies par šauru taciņu. Vietām cauri lapotnei mirdzēja māju metāla fasādes. Kādā vietā, kur kādreiz bijis laukums, pacēlās piemineklis — cilvēka statuja skafandrā. Bez šaubām, tas bija viens no zvaigžņu Kapteiņiem, kurš bija atvedis šurp nelaimīgo kolonistu pūļus.

Pārlaid savu skatienu šai pasaulei, lai tava sirds līksmo! — nodomāja Gordons. Viss, ko tu šeit radīji, sen jau miris. Tavas tautas pēcnācēji negaidītas mutācijas rezultātā pārvērtušies par niecīgiem, bailīgiem zvēriņiem, kuri slēpjas koku biezajā lapotnē.

Nekrīti izmisumā, Kapteini. Līksmojies, ka tavas acis ir aklas un neredz tava darba augļus…

Gūstekņus ieveda ēkā, kur kādreiz, iespējams, bijusi mērija. Grāfs ar komfortu bija iekārtojies plašā, krēslainā zālē. Atzvēlies krēslār viņš pirkstos grozīja glāzi. Viņš bija melnās drēbēs, tikai uz krūtīm izaicinoši zvīļoja dzimtas emblēma. Viņš gandrīz draudzīgi skatījās uz Gordonu.

—     Jūs sagādājāt mums ne mazumu rūpju uz Teinas. Toties tagad esat pamatīgi iekrituši… — Un, iztukšojis glāzi, piebilda. — Vai gribat, došu jums labu padomu? Nekad neuzticieties neliešiem… Tādiem kā Džefs Ollens, piemēram.

—     Tad tur tā vaina! — Gordons attapās. — Ollens ir jūsu cilvēks!

Patiešām, tas visu izskaidroja. Tā kā barons izrādījās nodevējs, tas būs bijis viņš, kurš ieveda Trūnā supertelepātu no Magelāna mākoņiem.

—    Kur ir mana komanda? — ļaunu jauzdams, pajautāja Hells Berels.

Tīns Krivers laipni smaidīja.

—    Mums nav pretenziju ne pret jūsu cilvēkiem, ne jūsu kuģi. Tie mums nav vajadzīgi, tātad iznīcināti. Ar jums notiks tas pats, kad no jums vairs nebūs nekāda labuma.

Hells sažņaudza dūres. Likās, viņš gatavs mesties grāfam virsū, bet konvojs ar paralizatoriem paspēra soli uz priekšu. Tīns Krivers turpināja.

—    Nopratināsim jūs vēlāk. Jāsaka, jūs šeit esat vienīgi tādēļ, ka sens paziņa gribēja jūs satikt. Bard, pasakiet viņam, ka abi atvesti.

Viens no sargiem devās uz durvīm zāles dziļumā. Dzirdot tuvojošos soļus, Gordonam mati cēlās stāvus — viņam likās, ka noprot, kas sagaida viņu un Hellu Berelu. Bet nojausma šoreiz pievīla. Tas nebija no galvas līdz kājām pelēkās krokās ieslēpies siluets. Durvīs stāvēja liela auguma vīrietis ar asiem sejas pantiem un caururbjošu skatienu. Viņš apstājās, ar smaidu nolūkodamies uz gūstekņiem.

—  Zvēru pie Debesīm! — Hells Berels iesaucās. — Šors Kāns! 186 *

—    Tas nav iespējams, j — Gordons čukstēja. — Tā ir veikla viltība. Es pats redzēju, ka Šors Kāns mirst no savu padoto rokas…

Šora Kāna dubultnieks smējās no visas sirds.

—     Telestereo jums rādīja to, ko jūs gribējāt ieraudzīt, Džon Gordon. Jūs ļāvāt aptīt sevi ap pirkstu. Jums jāpiekrīt — ņemot vērā lielo laika trūkumu, es to nostrādāju tīri labi.

Balss mats matā līdzinājās Šora Kāna balsij. Un vēl — "mirušā" cilvēka balsij, kurš runāja melnajā naktī: ak tad tāds viņš izskatās… Bet šis cilvēks bija dzīvs. Pienācis tuvāk, Šors Kāns uzsāka sirsnīgu sarunu.

—    Jūsu dēļ es nokļuvu diezgan draņķīgā situācijā. Nolādētais Iznīcinātājs draudēja sasist manu floti lupatās. Uzošņājušas par neglābjamo sakāvi, Tumšo Pasauļu tautas sadumpojās un izgāja ielās. Mana āda bija briesmās. Vajadzēja atrast izeju, pie tam ļoti ātri. — Viņš apmierināti pasmaidīja. — Es jūs visus paķēru uz muļķa, vai ne? Daži uzticami virsnieki nospēlēja kapitulācijas ainu ar nabaga veco Šoru Kānu galvenajā lomā. Ak, kāda brūce sānā! Kas par tēlojumu! Kurš aktieris tik ticami spētu attēlot savu nāvi?

Viņš triumfēdams smējās. Gordona smadzenes atsacījās ticēt tikko dzirdētajam, tomēr viņu priekšā neapšaubāmi stāvēja visīstākais Šors Kāns.

—   Citadeles drupās taču atrada jūsu ķermeni…

—    Tur atrada kaut kādu ķermeni, tā būs precīzāk sacīts. Tas bija viens no aizstāvjiem. Droši vien viņa izskats bija līdzīgs manējam, tas ari viss. Identifikācija diez vai bija iespējama — pirms aizbēgšanas mēs visu aizdedzinājām.

—    Un kopš tā laika jūs slēpjaties šeit, Pierobežā? — Gordons beidzot atmeta visas šaubas.

—     Pareizāk būtu teikt, ka dzīvoju dažu savu draugu galmā. Grāfs Tīns Krivers ir viens no viņiem. Kad kļuva zināms, ka mūsu pusē ieklīdis mans labais draugs Džons Gordons, kuru es, tiesa, nekad nebiju redzējis, es steidzos apsveikt ar ierašanos.

Viņš joprojām ir neparasti nekaunīgs un cinisks, nodomāja Gordons. Bet skaļi sacīja. *

—    Ko lai saka. Es priecājos, ka jums izdevās glābt savu ādu,

Šor Kān. Saprotams, pārtikt no kaut kāda Tīna Krivera žēlastības dāvanām ir liels gods. Sevišķi, ja tu kādreiz esi bijis Tumšo Pasauļu pavēlnieks… Bet arī tas ir daudz labāk nekā vispār nekas.

Bijušais diktators atkal dārdoši iesmējās.

—    Vai dzirdat,Tin? Vai tagad jūs saprotat, kāpēc man patīk šis puisis? Pat drošas nāves priekšā viņš nepalaidīs garām iespēju atkosties un sarīdīt mūs abus.

—    Vai dzirdat, Hell? — tādā pat tonī piebalsoja Gordons. — Kā viņš turas! Nav slikti, vai ne? Mākoņa valdnieks, Tumšo Pasauļu pavēlnieks, gandrīz Galaktikas iekarotājs… Te nu viņš slēpjas Pierobežā, dzīdams sīkas intrigas ar šo grāfeļu roklaižām. Tiem pat īsti nekas nepieder, ja nu vienīgi* kāda utaina planētele…

—    Pietiks! — Gordons redzēja Šora Kāna iecietīgo smīnu uri* Tīna Krivera bālo, dusmās pārvērsto seju. Grāfs skatījās viņam tieši acīs. — Jūs satikāt savu seno ienaidnieku, ar to ari beigsim. Bard, piesieniet viņus pie režģa. Vakarā senjors Susū parakņāsies viņu smadzenēs un, kad izvilks visu kaut cik noderīgo, pārējo varēs izmest atkritumos.

—    Tātad, senjors Susū? — pārjautāja Gordons. — Vai tas ir viens no jūsu nelietīgajiem sabiedrotajiem magelāniešiem, kam mēs uz Teinas parādījām garu degunu?

Tīns Krivers, pēkšņi nomierinājies, tagad skatījās uz sasietajiem gūstekņiem ar aukstu izsmieklu.

—    Kad es prātoju par to, kas jūs sagaida tuvākajā nākotnē, es nekādi nevaru sev aizliegt zināmu žēlumu pret jums… Taču pietiek! — Viņš uzgrieza abiem muguru un sacīja sardzes priekšniekam. — Nenolaidiet acu no tiem, kamēr ieradīsies senjors. Viņš atnāks tūlīt pēc saules rieta.

—    Lūk tā, mani draugi, — jautri noteica Šors Kāns. — Esmu pārliecināts, jūs mirsit kā varoņi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nāve jāsagaida kā īstam vīram… ja nevar no tās izbēgt. Bet jums tas nedraud.

Par atbildi atskanēja antarieša lāsti, un gūstekņi palika vieni ar modro sargu.

Hells turpināja lādēties, izmeklēdams visiespaidīgākos vārdus,

kādi vien zināmi zvaigžņu pasaulēs.

—    Pērkamā sifilītiskā čūska! — viņš pabeidza savu tirādi. — Visa Galaktika uzskata viņu par līķi, bet viņš izlec kā velns no elles un vēl smejas mums tieši acīs.

—   Pietiek runāt par pagātni, — Gordons teica. — Mani vairāk uztrauc nākotne. Tas, kas notiks šovakar, kad pie mums vizītē ieradīsies šis Susū, kurš slēpjas no saules.

—   Ko tad viņš var padarīt?

—   Domāju, kaut ko līdzīgu smadzeņu vivisekcijai. Liekas, viņš ir spējīgs ielīst mūsu apziņā un izvilkt no tās slēptuvēm visu vēlamo informāciju. Pēc tam mēs pārvērtīsimies par kretīniem.

Hells nodrebēja. Viņa balsī skanēja apvaldīts naids.

—     Nav brīnums, ka Brennam Bīram neatlika nekas cits, kā izmest viņus no Galaktikas.

Iestājās ilgs klusums. Viss bija jau pateikts. Gordons stāvēja kā krustā sists, piekalts pie režģa ar ķēdēm. Ķēdes sāpīgi griezās miesā. Zobus sakodis, viņš pa atvērtajām durvīm vēroja, kā lēni dziest diena. Telpā ielūkojās rietošās saules oranžie stari. Vējš šūpoja zelta lapas, ainava līdzinājās saulainam rudenim uz Zemes. Zvaigžņu Kapteiņa piemineklis aiz kokiem vēl joprojām lepni lūkojās uz pilsētas drupām.

Durvju priekšā staigāja sargkareivji un laiku pa laikam žigli ieskatījās telpā. Nekādu citu kustību viņi neredzēja.

Kas šeit īsti notiek? Bez šaubām, planētai ir noteicošā loma grāfu un magelāniešu sazvērestībā. Tomēr šis nav dumpinieku galvenais centrs, citādi nodevējs Džefs Ollens to nebūtu pieminējis. Lamatas droši vien bija domātas tikai Gordonam un viņa grupai, bet nebūt ne visai Impērijas Flotei. Džals Ams solīja: ja sakari pārtrūks, tieši Flote tiks sūtīta palīgā. Ja tā, tad viņi ar Hellu ievārījuši pamatīgu putru. Liāna var lepoties!

Gordons atcerējās Liānu un viņu nelādzīgo šķiršanos. Lai aizmirstu rūgtās domas, viņš pievērsās ēnu spēlei lapotnē…

Gāja laiks. Zeltītā gaisma kļuva nespodra. Atjēdzies no sastinguma, Gordons noprata, ka tā ir vakara krēsla.

Sargi nervozi staigāja turp un atpakaļ, pamazām virzīdamies arvien tālāk un tālāk no durvīm. Varēja redzēt, ka viņiem nav īpašas vēlēšanās satikties ar senjoru Susū.

Zāle jau grima pilnīgā tumsā. Atskanēja klusa čaboņa, Gordons saspringa. Viņiem aiz muguras kāds bija. Un šis kāds lēni tuvojās.

6

Gordons juta, kā pār muguru pārskrien drebuļi. Klusie soļi apgāja viņiem apkārt un tagad bija dzirdami priekšā. Pēkšņi tieši sev pretim uz mazliet gaišāka durvju ailes fona viņš ieraudzīja Šora Kāna aso profilu.

—    Klausieties un klusējiet, — viņš čukstus pavēlēja. — Pirms atkal uzausīs saule, jūs būsit pagalam, pat vēl ļaunāk nekā pagalam. Tas notiks, ja es jūs no šejienes neizvedīšu. Un tāda iespēja pastāv.

—   Kādēļ jums tas vajadzīgs? — tāpat čukstus brīnījās Gordons.

—   Kāpēc ne, viņš mūs tik ļoti mīl, — sarkastiski piebilda Hells Berels. — Viņam ir tik jūtīga sirds, ka viņš nespēj noskatīties uz mūsu ciešanām.

—    Zvēru pie Debesīm! — čukstēja Šors Kāns. — Man labāk patīk gudri ienaidnieki nekā stulbi draugi. Mūsu ricībā ir tikai dažas minūtes. Pēc tam šeit ieradīsies tas x-harns.

—   X-harns?

—    Tie, kurus jūs saucat par magelāniešiem. Susū ir viens no viņiem. Kad viņš ieradīsies šeit, ar jums būs cauri. Skaidrs?

Bija bezjēdzīgi apstrīdēt šo secinājumu, tomēr Gordons šaubīgā balsī pajautāja.

—    Viņš taču ir spēcīgs telepāts. Viņam vajadzētu zināt, ka jūs esat šeit.

Šors Kāna balsī ieskanējās nicinājums.

—   Visi nez kādēļ uzskata, ka x-hami ir visuzinoši un visuspēcīgi. Tā tas nav. Zināmā mērā viņi ir pat muļķi. Jā, viņu parapsihiskās spējas ir šausmīgas, bet tikai tad, kad viņi koncentrē uzmanību uz vienu objektu. Vēl vairāk, viņu spēks ir bīstams tikai nelielā rādiusā, pēc tam tas strauji vājinās.

Gordons to jau bija pamanījis uz Teinas, taču atturējās no komentāriem. Šors Kāns pašķielēja uz sargiem, kuri joprojām, stipri nervozēdami, mīņājās drošā attālumā no durvīm, pēc tam turpināja ļoti klusā balsī.

—    Jārīkojas ātri. Uzklausiet mani. Es dzīvoju Pierobežā kopš Tumšo Pasauļu sakāves brīža. Es cerēju, ka izdosies sanaidot grāfus un sarīdīt vienu pret otru. Kas zina, tajā brīdī, kad jukas beigtos, es būtu jau Pierobežas karalis… Bet manus plānus izjauca. X-harnu izlūki, ieradušies no blakus galaktikas, nodibināja kontaktus ar Tīnu Krīveru un dažiem citiem grāfiem. X-hamiem vajadzēja daudz laika, lai attaptos no pilnīgās sakāves, bet viņi ar dažādiem līdzekļiem atjaunoja spēkus un atkal mēģina iekarot mūsu Galaktiku.

—   Ar kādiem līdzekļiem? — Gordons jautāja.

—     Nezinu. Baidos, ka pat Tīns Krivers to nezina. Bet esmu pārliecināts, ka x-harni kaut ko gatavo savos Magelāna mākoņos… Kaut ko t^du, kam Galaktika nevarēs pretoties. Nevaru iedomāties, kā tas notiks. Susū un vēl daži x-harnu izlūki meklē sabiedrotos, lai slēgtu ar viņiem līgumu un pavērtu ceļu iebrucējiem. Mūsu grāfiem viņi apsolījuši, ka sadalīs Galaktiku uz pusēm. Un šie kretīni viņiem tic!

—   Jūs neticat?

—   Klausieties, Gordon… Jūs taču mani pazīstat. Vai tiešām jūs uzskatāt mani par pilnīgu idiotu? X-hami ir nehumanoīdi tik lielā mērā, ka rūpīgi slēpj savus ķermeņus pat no tuvākajiem sabiedrotajiem. Viņi piebeigs grāfus tajā brīdī, kad viņu palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Ko jūs pats domājat par šiem solījumiem?

—   To pašu, ko jūs.

Šors Kāns piespiesti iesmējās.

—    Priecājos, ka mēs nonācām pie viena secinājuma. Man šeit nākas rūpīgi maskēt savas domas. Ja šim nolādētajam Susū radīsies kaut mazākās aizdomas un viņš ielīdīs manās smadzenēs — es esmu pagalam. Jau tā pārāk ilgi uzturos šeit. Sen vajadzētu laisties projām, bet vienatnē es netikšu galā ar kuģi. Trijatā ir cita lieta. Tādēļ es esmu šeit. — Viņš uzstājīgi čukstēja. — Dodiet vārdu, ka sekosit man, un es tūlīt atbrīvošu jūs.

—   Dot vārdu Šorām Kānam? Varena ideja…

—    Pagaidiet, Hell, — Gordons pārtrauca biedru. — Pat ja Šors Kāns iecerējis kaut kādu ļaunu joku, sliktāk nebūs kā tad, kad ieradīsies Susū parotaļāties ar mums. Dodiet viņam vārdu. Es dodu savējo.

—     Piekritu, — nelabprāt atsaucās antarietis. — Es ari dodu vārdu. .

Šors Kāns steidzīgi izvilka nespodri mirdzošu metāla priekšmetu. Tas līdzinājās sirpim — smags, pusaplī izliekts āķis, ar asi uztritu asmeņa iekšpusi.

—   Man nav atslēgu jūsu važām. Pamēģināsim ar šo… Nostiepiet ķēdi stingrāk, lai es jūs nejauši neievainotu.

Viņš sāka zāģēt Gordona važas. Gordons nobijās, ka skaņa pievērsīs sargu uzmanību, bet tie neko nedzirdēja.

—   Vēl mazliet. Ja vēlaties…

Pēkšņi Šors Kāns apklusa, nolaida rokas. Vēl vairāk, spriežot pēc skaņas, Gordons saprata, ka viņš iet prom.

—Uz kurieni jūs? — čukstus iesāka Gordons un paskatījās uz durvīm. Tas bija tāds skats, ka sirds sāka traki dauzīties.

Tur ārā rietošās, oranžās saules pēdējos staros varēja redzēt, kā sargi gandrīz bēgšus bēg projām uz pretējo pusi. Durvīs rēgojās figūra, nedaudz mazāka par cilvēka augumu, ietīta pelēkā apmetnī, pār kurn krita mirstošās dienas pēdējā atblāzma. Absolūti bez jebkādas skaņas figūra līda tieši šurp, pie Gordona. Tās ķermeņa viļāšanās atgādināja pretīgās reptiļa kustības. Gordons izdzirdēja, kā paklusu iekliedzas Hells — viņš vēl ne reizi nebija redzējis x-harnus — un sasprindzinājās, ar bailēm gaidīdams svešā saprāta uzbrukumu.

Telpas biezajā krēslā nozibēja tumša ēna. X-hams izgrūda izbaiļu pilnu, svelpjošu skaņu un sabruka uz grīdas. Gordons nojauta, ka šis otrs siluets ir Šors Kāns. Bijušais diktators trakā niknumā kapāja uz grīdas guļošo ķermeni ar savu sirpi. Šausmu pārņemts, Gordons rāvās no visa spēka, un iezāģētās važas neizturēja. X-harns lēni līda atpakaļ uz durvīm, pār viņu gāzās Šora Kāna nāvējošie cirtieni.

—   Palīdziet taču! — viņš kliedza, cīnīdamies pēc elpas.

Gordons saķēra smagu krēslu un traucās palīgā. Smadzenes

satricināja neizturamu sāpju vilnis. Tīši vai neviļus, bet svešinieks

lika lietā savu ieroci.

Gordons sagrīļojās un apsēdās tieši uz grīdas. Visu ķermeni kratīja drudzis, pēc tam sāpes atlaidās. Viņš atkal piecēlās, ceļi drebēja. Durvju ailē parādījās divu sargu silueti. Ienākt viņi neiedrošinājās.

—   Senjor Susū? — viens no viņiem nedroši pasauca.

Tumsā nodārdēja šāvieni, abi sargi saļima.

—   Ātrāk! Zāģējiet Hella važas! — Šors Kāns sauca, sniegdams Gordonam savu baigo ieroci. Visu āķi klāja kaut kas lipīgs.

Atbrīvodams no važām Hellu Berelu, Gordons pamanīja, ka Šors Kāns norauj apmetni uz grīdas guļošajai, nekustīgajai masai. Bet zālē bija pārāk tumšs, lai no tālienes varētu saskatīt x-hama ķermeņa apveidus, un Gordons izdzirda vienīgi pretīguma pilnu izsaucienu, kas izlauzās Šorām Kānam. Beidzot ķēde bija pušu. Šors Kāns metās zāles dziļumā.

—   Ātrāk! Laika nav!

…Nelielā kosmiskā osta pilsētas nomalē grima tumsā un klusumā. Šors Kāns apstājās pie kāda kuģa, kas stāvēja nomaļus. Nekad vēl Gordons nebija redzējis tik neparastas formas starpzvaigžņu lidaparātu.

—   Ar to atlidoja četri x-harni no savas galaktikas, — paskaidroja Šors Kāns, ķerdamies pie lūkas. — Pārējie trīs devās uz Teinu un citām sistēmām. Kuģis palika senjoram Susū. Cik es saprotu, tas lido daudz ātrāk par mūsu kuģiem. Ja mums izdosies startēt, mūs neviens nekad nepanāks.

Beidzot lūka padevās. Nokļuvis vadības centrā, Hells Berels nenoturējās un sajūsmā noelsās.

—   Neplātiet muti, — Šors Kāns izrāva viņu no apstulbuma. — Jūs vienīgais no mums esat profesionālis. Pie darba, velns parāvis! Jums pēc iespējas ātrāk jāizvelk kuģis no šejienes.

—     Pirmo reizi redzu tādu pulti. Dažas sviras es vienkārši nepazīstu. Es…

—   Un pārējās?

—   Pazīstu, bet es…

—   Tad izmantojiet tās, un ātrāk uz priekšu!

Berels ar grūtībām ielīda pilota krēslā. Tas bija pārāk šaurs.

Droši vien viņš bija atrunājies tikai aiz kautrības, jo ļoti drīz kuģis startēja, vienā mirklī bija cauri atmosfērai un izrāvās atklātā kosmosā.

—   Uz kurieni nospraust kursu? —jautāja antarietis.

Šors Kāns paziņoja viņam koordinātes. Labu laiku Hells veltīgi mēģināja savietot tās ar viņam nepazīstamo atskaites sistēmu.

—     Es izdarīšu visu, kā jūs sakāt, bet tā vien liekasr ka mūs aiznesīs uz kādu kosmisko caurumu.

Gordons uzmanīgi lūkojās uz retajām zvaigznēm ārējās apskates ekrānos, kas ātri auga lielākas. Pēdējo stundu sasprindzinājums nedaudz mazinājās.

—     Manuprāt, mēs tuvojamies Galaktikas nomalei, — viņš piezīmēja.

—   Tieši tā, — pamāja Šors Kāns.

—   Un kad mēs pagriezīsimies?

—   Kādēļ būtu jāpagriežas? Mēs lidosim visu laiku taisni, taisni…

—   Uz kurieni? — Hells Berels steigšus pagriezās pret viņu. — Mūsu priekšā ir ārpusgalaktiskā telpa, tur taču nekā nav.

—     Jūs aizmirstat par Magelāna mākoņiem, mans draugs, — atgādināja Šors Kāns. — Par x-hamu dzimteni.

—   Bet kāpēc… uz turieni?

—    Negribas vis? — smējās Šors Kāns. — Tikai neaizmirstiet: jūs man devāt vārdu. Klausieties, x-harni gatavo kaut kādu nelietību mūsu pasaulei. Mēs turpretī dabūsim kaut kādas ziņas no viņu pasaules un rezultātā uzzināsim, kas tieši viņiem padomā. Kad atgriezīsimies ar informāciju, Impērija sarīkos Šiem pretekļiem kārtīgu pirti. Vai tad tāds nebijājušu uzdevums?

—   Kāda velna pēc jums riskēt ar savu ādu? — neizprata Gordons.

—     Atbilde ir vienkārša. Es vairs nedrīkstēju uzturēties pie nodevējiem grāfiem. Pietiktu kādam no x-harniem kaut drusciņ papētīt manu pauri — es būtu pazudis. No otras puses, es nevarēju atgriezties Impērijā. Mani tūlīt pat pakārtu.

—   Katrā ziņā, — Hells noburkšķēja.

—    Un jūs to atbalstāt, — Šors Kāns smaidīdams turpināja. — Prieks dzirdēt. Bet ja es ieradīšos ar informāciju par šiem radījumiem un viņu plāniem, mana pagātne tiks aizmirsta. Es būšu varonis, bet 194 varoņus pie mums nemēdz pakārt. Varu saderēt — pēc gada man būs tronis uz kādas planētas.

Hells Berels nebija pieradis pie tik atklāta cinisma. Viņam sametās nelabi.

—   Vai tiešām mēs ar viņu sadarbosimies?!

—    Jā, Hell, — Gordons piesardzīgi atbildēja. — Un darīsim to ne tikai tādēļ, ka devām vārdu. Viņam taisnība, kad viņš atgādināja par mūsu uzdevumu.

Antarietis rafinēti nolamājās.

—     Jūs esat jucis, Gordon. Bet es lidošu jums līdzi. Esmu nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai atļautos riskēt ar visu un ielaistos tādā pasākumā kā Šis un tik jautrā kompānijā ar vienu prātā jukušu un otru — lielāko noziedznieku visā Galaktikā.

Šors Kāns draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu.

—    Labi teikts! Visā Galaktikā neviens nevarēs stāties pretī trīs dižajiem draugiem!

Sašķeltās Zvaigznes

1

Mazais kuģis ar neticamu ātrumu traucās uz Galaktikas robežu pusi. Garām mirdzošām saulēm un mirušām zvaigznēm, ap kurām griezās planētas, mēneši un dažādas kosmiskās atlūzas. Aizmugurē palika Pierobežas kosmiskie džungļi, pār kuriem nebija varas nevienai no Galaktikas valdībām. Tur palika ari oranžā saule un tās planēta Hāra, uz kuras Džons Gordons un Hells Berels gandrīz bija noslēguši rēķinus ar dzīvi.

Gordons domīgi šūpoja galvu. Tie bija murgi, halucinācijas, viņš domāja. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs jau būtu nožēlojami kretīniski radījumi bez mazākās saprāta dzirksts.

Līdz pat šim brīdim viņš pilnībā nebija atguvies no pārsteiguma. Atkal parādījies Šors Kāns! Sveiks un vesels, kā dzīvs! Un viņš, Impērijas un Gordona ļaunākais ienaidnieks, palīdz bēgt. Neticami!

Tomēr tā ir tīra patiesība. Pašlaik Šors Kāns sēdēja dažus metrus atstatu un ar spēcīgajām plaukstām masēja deniņus, sejas nogurušie vaibsti daiļrunīgi liecināja par to, ka pat visstiprākajām personībām pārdzīvojumi nepaiet bez sekām. Galu galā, domāja Gordons, Šors Kāns atgriezies šajā pasaulē tikpat brīnumaini kā viņš pats.

Hella Berela vārdi izrāva viņu no pārdomām.

—   Un jūs domājat, ka es izvedīšu jūs no Galaktikas? Kā es varu uzņemt kursu uz Magelāna mākoņiem, ja nevaru pat izlasīt nevienu uzrakstu zem šīm pogām un kloķiem?

—   Uz kurieni kursu? — Gordons pārjautāja. — Par ko tu runā?

Hells skatījās uz viņu ar neizpratni.

—    Uz Magelāna mākoņiem… Tur, no kurienes atlidojuši šie nolādētie x-hami. Mēs taču lidojam izlūkos.

—   Ar šo čaumaliņu iziet ārpus Galaktikas? Vai tu jucis vai?

—    Jā, — Šors Kāns apstiprināja. — Tā ir visdīvainākā ideja, kādu es jebkad esmu dzirdējis.

—    Jūs taču pats to ierosinājāt! — Hells Berels sašuta. — Tā ir jūsu ideja — lidot uz Magelāna mākoņiem un tur izzināt, kam gatavojas x-harni.

Šora Kāna seja saspringa kā cilvēkam, kurš pārdzīvojis šoku.

—   Pilnīgs absurds, tomēr… Es atceros, ka patiešām tā teicu. — Viņa vaibsti atkal kļuva asi un noteikti kā vienmēr kritiskos brīžos. — Sakiet, Hell, kādēļ jūs izvēlējāties bēgšanai tieši šo kuģi, x-harnu kuģi?

—   Jūs taču izvēlējāties to, — Gordons iejaucās. — Jūs slavējāt, ka tas ir visātrākais.

—    Patiešām, — apjucis teica Šors Kāns. — Jā, bet… Kādā veidā jums izdevās pacelties gaisā, Hell?

Tagad bija Hella Berela reize samulst.

—   Es… Man… Es slēdzu tumblerus uz labu laimi.

—   Uz labu laimi? — ar izsmieklu atkārtoja Šors Kāns. — Jūs esat ekstraklases pilots, Hell. Jūs lieliski protat vadīt pat gluži svešas konstrukcijas kuģus. — Viņš pagriezās pret Gordonu, balss kļuva dobjāka. — Ir tikai viens izskaidrojums visam notiekošajam. Mūs kontrolē kāds x-harns.

Gordons nodrebēja. Ķermeni pārklāja auksti sviedri.

—     Bet… Jūs taču pats teicāt… Viņi neko nespēj tik lielā attālumā.

—     Tā ari ir! — Šors Kāns pievērsa skatu masivājām metāla durvīm vadības centra aizmugures sienā. — Mēs visu vēl neesam apskatījuši, vai ne?

Gordons saprata, un šī atklājuma efekts bija kā spēcīgs belziens pa saules pinumu. Mēdz būt dažādas pakāpes bailes, bet tās, kuras viņš juta, iedomādamies par x-harnu, bija visspēcīgākās. Visu aptverošas šausmas. Viņam aizrāvās elpa.

—   Jūs domājat, ka viens no viņiem ir uz kuģa?

—    Jā, — čukstus atbildēja Šors Kāns. — Dievs vien zina, cik daudz šo mazo monstru dzīvo Tīna Krivera paspārnē, bet man likās, ka uz Hāras ir tikai viens. Tas, kuru mēs nožmiedzām. Bet tagad es kaut ko atceros, Tīns Krivers runāja par viņiem daudzskaitlī…

Gordons ar Berelu saskatījās. Viņi vēl nebija aizmirsuši tās stindzinošās bailes, kādas uzmācās, kad tuvojās Susū. Gordons pagriezās pret Šoru Kānu.

—   Ja kāds no x-hamiem atrodas uz kuģa, — bijušais diktators savādi, neizteiksmīgi noteica, — viņš steidzīgi jāatrod un jāiznīcina.

Ar nedabīgi asu rāvienu viņš izvilka paralizatoru. Gordons metās viņam virsū, cenzdamies izraut ieroci. Abi nogāzās uz grīdas. Šors Kāns pretojās kā tīģeris. Viņa seja līdzinājās nekustīgai maskai, skatiens bija sastindzis un stiklains.

—   Palīdzi man, Hell! — Gordons uzsauca.

Ar vienu lēcienu Hells bija klāt.

—   Tātad viņš tomēr ir nodevējs? Man jau likās, ka viņam nevar uzticēties.

—   Nē taču! Paskaties uz viņa seju — viņu kontrolē x-hams…

Hells Berels ar grūtībām pa vienam atlieca pirkstus, kas

krampjaini žņaudza ieroci. Tikko tas nokļuva antarieša rokās, Šors Kāns atslābis sabruka. Kādu laiku viņš gulēja nekustēdamies, pēc tam atvēra acis.

—   Kas tas bija? Es jutu…

Gordons, neko nepaskaidrodams, izrāva paralizatoru no pārsteigtā

Hella rokām, zibenīgi izņēma barošanas bloku un atdeva ieroci kapteinim.

—  Turi! Baterija būs pie manis. Tagad neviens no mums nevarēs ķerties pie šī ieroča pēc x-harna pavēles…

Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Galvā pēkšņi uzsprāga stindzinošs melnums, tā paralizējošo iedarbību viņš jau iepazina uz Teinas. Pret to nebija nekādas aizsardzības, cīnīties nebija jēgas. Tas bija gluži kā nāve, nē — tā tiešām bija nāve…

Gordons atguvās tikpat pēkšņi. Viņš gulēja uz grīdas, un viņa rokas žņaudza Šora Kāna rikli ar tādu spēku, ka pirksti krakšķēja. Hells Berels veltīgi pūlējās atraut viņu no upura.

—   Liec mierā! — viņš kliedza. — Liec viņu mierā, jeb es tev gāzīšu!

Gordons ar grūtībām iztaisnoja mežonīgajā sasprindzinājumā notirpušos pirkstus. Šors Kāns, ar plati atvērtu muti rīdams gaisu, aizrāpoja sānis.

—    Nekas, jau pārgāja… — Gordons murmināja, cenzdamies piecelties. Tai pašā brīdī antarietis ar milzīgu spēku iebelza viņam ar celi pa muguru. Gordons krita, sasita galvu pret augstu metāla slieksni un izstiepās uz grīdas.

X-harns atkal mainīja upuri. Hella Berela seja līdzinājās afrikāņu maskai — sastinguši vaibsti un stiklainas acis. Ar acīmredzamu nodomu uz vietas nosist Šoru Kānu viņš metās tam virsū. Kānam izdevās izvairīties, palīgā piesteidzās Gordons. Divatā viņi piespieda Hellu pie grīdas. Tas izmisīgi pretojās, pēc tam ķermenis kļuva ļengans, acīs parādījās šausmas.

—   Šoreiz tas biju es?

Gordons klusēdams pamāja. Antarietis apsēdās, saķēris galvu rokās.

—   Kāda velna pēc viņš mūs vienkārši nenobeidz?

—    Viņš neiedrošinās, — atbildēja Šors Kāns. — Protams, x- harns var atņemt saprātu vienam pēc otra, bet viņu diez vai sajūsmina perspektīva palikt uz kuģa trīs idiotu sabiedrībā. — Viņš atkal paskatījās uz durvīm, kas veda uz kuģa priekšgalu. — Toties arī mums nekad neizdosies viņam piekļūt…

Gordons lūkojās uz priekšējā apskata ekrānu. Kuģis galvu reibinošā ātrumā traucās pa Pierobežas visbīstamāko apgabalu. Šeit ļoti bieži ceļā gadījās žilbinošas saules, apdzisušas zvaigznes, asteroīdi, planētu atlūzas. Protams, Šorām Kānam taisnība, bet…

Klausīdams pēkšņam impulsam un neļaudams sev ne sekundi par to domāt, Gordons metās pie vadības pults un sāka spaidīt pogas un taustiņus, pārslēgt tumblerus un raustīt sviras. Kuģis satrakojās.

Virziens ik bridi mainījās, kuģis svaidījās Šurp turp, kuru katru mirkli viņus varēja saplacināt jebkurš no garām slīdošajiem akmens bluķiem. Hells Berels un Šors Kāns vāļājās pa kajīti, skaļi lādēdamies.

Acīmredzot ari x-hamu, kas slēpās kuģa priekšgalā, pamatīgi kratīja. Katrā gadījumā tas nemēģināja iejaukties.

—    Vai tu dulls? — trakās dusmās auroja Hells Berels. — Tu taisies mūs noslepkavot?! Novāc ķetnas no pults!

—  Tā ir mūsu vienīgā iespēja! Jāiebiedē tās briesmonis. Rāpieties šurp un dariet tāpat! Viņš nevar kontrolēt trīs smadzenes vienlaikus!

Paskatījies uz ekrānu, Hells Berels ieraudzīja traku zvaigžņu virpuli.

—   Mēs tūlīt nositīsimies! Tā ir pašnāvība!

Bet Šors Kāns jau bija sapratis Gordona nodomu un bikstīja antarieti uz pults pusi.

—   Uz priekšu, mans draugs! Pie velna vecmāmiņas, uztaisīsim pilnīgu haosu!

Hells pakļāvās, viņš bija pārāk satriekts, lai domātu pār sekām. Tagad viņi trijatā stāvēja pie pults. Tā bija visīstākā ņirgāšanās. Kuģis virpuļoja un kratījās vēl trakāk, vēl ātrāk un haotiskāk. Gravitālā aizsardzība pasargāja cilvēku ķermeņus no krasiem paātrinājuma grūdieniem, bet nevarēja palīdzēt pret galvas reiboņiem.

—     Ei, tu! — Gordons iekliedzās ar pēdējiem spēkiem. — Domāju, tu mani saproti. Ja mēs tagad nositīsimies, tu ari būsi pagalam. Pamēģini tikai ielīst kāda smadzenēs, es tev garantēju nelielu kuģa katastrofu…

Gordons gaidīja jaunu stindzinošu triecienu apziņā, bet velti. Tā vietā viņš juta, kā smadzenēs bikli ielien auksts un izbiedēts telepātiskais tausteklis.

—    Izbeidziet… — x-hams vēstīja no savas slēptuvēs. — Ja jus turpināsit tādā pašā garā, es to neizturēšu. Apstājieties!

2

Uz Gordona sejas parādījās lielas sviedru lāses. Ekrānā bija redzams, kā šausminošā ātrumā tuvojas no kosmiskajiem putekļiem un dažāda izmēra akmens bluķiem sastāvošs, izplūdis mākonis. Viņš noņēma pirkstus no vadības pults.

—     Lai notiek, — Džons pievērsās saviem biedriem! — Bet esiet gatavi sākt visu no jauna.

Acīmredzot x-hams visu saskatīja ar cilvēku acīm. Gordona apziņā ielauzās satraukta doma.

—   Griezieties prom, jeb mums beigas.

—     Uz kurieni? — izsmējīgi atjautāja Gordons. — Uz jūsu Magelāna mākoņiem? Nenāk ne prātā.

—    Jā, man turp jāatgriežas, — sekoja atbildes doma. — Mēs varētu vienoties.

—   Kādā veidā?

—   Jūs piezemēsities uz tuvākās neapdzīvotās planētas un atstāsiet kuģi.

Gordons jautājoši paskatījās uz saviem ceļabiedriem.

—    Es uztvēru viņa priekšlikumu, — atsaucās Šors Kāns. — Tu ari, Hell? Baidos, ka tas mums neko nedod. Ja nu viņam ienāk prātā atkal paspēlēties ar mums?

—   Nē, — žigli iebilda x-hams.

Gordons šaubījās. Jāatzīst, ka neko citu viņš nevar piedāvāt. Unikāla situācija! Viņļ ieslēgti kuģī, atrodas ienaidnieka telepātiskā spēka varā, tomēr tas spēj kontrolēt tikai vienu no viņiem, varbūt divus… Galvā dzima jauna ideja, bet viņš to steigšus apspieda. Pašlaik par to nedrīkst domāt, nedrīkst domāt… Viņš atkal paskatījās uz biedriem.

' — Domāju, ir vērts riskēt.

—    Viss kārtībā,— tūlīt pat atsaucās svešā, nepacietīgā doma.

Tā vien likās, ka tā ir pārāk nepacietīga. — Es došu jūsu kolēģim

informāciju, uz kurieni lidot. 200 J

—    Kādā veidā? — šaubījās Gordons. — Atkal pakļausit viņa apziņu sev un dosit pavēles? Tā lieta neies.

—   Ko man darīt?

—    Varat paskaidrot Hellam visu telepātiski, bet lai viņš būtu pie skaidras apziņas. Lai atkārto visu skaļā balsī. Ja redzēsim, ka viņš nevalda pār sevi, mēs atkārtosim to joku ar pulti. Lai notiek kas notikdams, kaut vai katastrofa.

Šoreiz atbilde bija ilgi jāgaida. Hells Berels ar bailēm skatījās uz priekšējā pārskata ekrānu. Viņi atradās bīstami tuvu kosmiskajam mākonim. Apkārtējā telpā virmoja gigantiski putekļu izmeši un šķautņaini meteorīti. Ja x-hams tuvākajās sekundēs neizšķirsies, viss būs pagalam.

Tikko Gordons tā nodomāja, x-hams acīmredzot pārtvēra šo trauksmaino domu.

—   Piekrītu. Tagad jūsu kolēģim nekavējoties jāmaina kurss.

Hells Berels noslīga krēslā starp Gordonu un Šoru Kānu. Abi

saspringri skatījās Hella sejā un ļoti baidījās ieraudzīt svešādi stingo izteiksmi.

—    Viņš apgalvo, ka šī ir sānu dzinēja galvenā svira, — Hells klāstīja, uzlikdams pirkstus uz maza, niķelēta roktura. — Pagrieziens par piecdesmit grādiem. Septiņas iedaļas pa kreisi.

Gigantiskie putekļu taustekļi izzuda no ekrāna.

—    Šī ir vadība zenītā un nadīrā. — Hells Berels pieskārās citai svirai.

Ekrānā aiztraucās zvaigznāji. Kuģis traucās caur zvaigžņu džungļiem paralēli Galaktikas nomalei, pakāpeniski tiecoties uz zenītu. Vēl joprojām lidaparāts saglabāja to pašu galvu reibinošo ātrumu, ar kādu neviens visā Galaktikā nebija pārvietojies.

Sasprindzinājums kļuva neizturams. Gordons nojauta, ka x-harns pacentīsies sagatavot kaut kādas lamatas, kas aizcirtīsies tūlīt pēc nosēšanās, un nepalaidīs garām izdevību. Nedomā par to, viņš sev atkārtoja. Seko Hella sejai un kustībām.

Apskates ekrānā lēni auga nepazīstama spīdekļa disks. Driz varēja izšķirt ari planētas. Viņi tuvojās vienai no tām.

—   Tā ir īstā? — Gordons jautāja.

—   Jā, — x-harns apstiprināja. Bet Hells turpināja skaļi atkārtot nedzirdamās pavēles.

—   Bremzēšanas kontrole… Divas iedaļas…

Gordons nenolaida acu no viņa. Ja x-hams patiešām nolēmis izmantot situāciju savā labā, tas notiks kuru katru bridi. Antarietis saglabāja gluži normālu sejas izteiksmi, bet Gordons pārāk labi atcerējās, kā tā mainijās vienā acumirklī. Un tad… Nedomāt par to. Nedomāt!

Planēta strauji tuvojās, kļūdama par pelēkzaļu lodi. Starp mākoņu strēlēm Gordons jau varēja saskatīt jūras mirdzošo virsmu.

—     Bremzēšana… — Hells visu laiku atkārtoja x-harna instrukcijas. — Vēl divas iedaļas, lai sasniegtu orbitālo ātrumu… Trešās skalas rādītāju fiksēt centrā… Stacionārā orbīta… Balansa svira… Par četrām iedaļām…

Kuģis pagriezās un vertikāli laidās lejā.

—   Nolaišanās kontrole… Trīs iedaļas…

Viņi pāršķēla vieglos spalvu mākoņus.

—   Dzinēja kontrole… Samazināt nolaišanās ātrumu par divām iedaļām… — Hells Berels atkal pārbīdīja sviru. Ekrāni rādīja virsmas panorāmu: zaļi meža masīvi, līkumota, sudrabaina upes lenta. Gordons izdzirda Šora Kāna smago elpu, arī bijušais diktators, kā liekas, uztraucās. Domā par Šoru Kānu, viņš sev pavēlēja. Domā par to, vai viņam var uzticēties…

—   Samazināt vēl par pusi iedaļas, — runāja Hells, izpildīdams kārtējo komandu.

Viņi atradās vēl kādus trīssimt metrus no planētas virsmas, kad Gordons belza. Viņš sita no visa spēka kā cilvēks, kurš apzinās, ka uz spēles likta dzīvība. Šajā brīdī Hells Berels turēja nosēšanās sviru, belziens viņu atsvieda sānis, un Gordons parāva sviru lejup, līdz galam. Gaisam svilpjot, kuģis kā akmens gāzās lejup.

Hells Berels izkliedza kaut ko nesaprotamu. Vēl pēc mirkļa kuģa priekšgals ietriecās zemē. Metāla starpsienas un apšuvums plīsa kā papīrs. Gordonu pasvieda pret griestiem, uz bridi viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atguvās, kajītē viss bija klusu. Kuģis bija sagāzies uz sāniem. Līdzās slējās Šora Kāna kājas. Piere viņam asiņoja. Hella Berela nekustīgais ķermenis gulēja pie vadības pults. Nelabās priekšnojautās Gordons apgrieza viņu uz muguras un mēģināja sataustīt pulsu.

—   Gatavs? — apjautājās Šors Kāns, susinādams asiņaino brūci ar mutautiņu.

Gordons uzmanīgi pacēla Hella plakstiņu un papurināja galvu.

—   Nē. Laikam nekas bīstams. Tūlīt atgūsies.

—   Tātad mums veicies. Ar jūsu gādību mēs visi varējām nokļūt viņā saulē. — Šors Kāns uzmeta Gordonam slepkavniecisku skatienu. — Kāda velna pēc jums ienāca prātā…

Pēkšņi apklusis, viņš pagriezās pret durvīm. Tik apķērīgus cilvēkus reti nākas sastapt. Priekšgala starpsienas, neizturējušas graujošo triecienu pret zemi, bija pārvērtušās lūžņu kaudzē. Šors Kāns atkal paskatījās uz Gordonu, šoreiz labvēlīgi.

—   Vai jūs jūtat kaut ko… telepātisku? — viņš čukstus jautāja.

Gordons ieklausījās savās domās, mēģinādams uztvert kaut

mazāko sveša saprāta klātbūtnes pazīmi.

—   Nē. Nekā nav. Tātad viņš ir pagalam.

—   Mums par to jāpārliecinās.

—   Viņš nekad nebūtu atbrīvojis mūs no kontroles, — Gordons teica, vēl joprojām apdullis no kritiena. — Nekad. Man katrā ziņā vajadzēja aizsteigties viņam priekšā.

Šors Kāns salocīja asiņaino kabatas lakatu un, sāpēs saviebies, pašūpoja galvu.

—   Tīns Krivers man šo to izstāstīja par x-harnu spējām. Turklāt es pats nedaudz papētīju to, kurš sēdēja Hārā. Un varu droši teikt — pats mazākais, ko viņš būtu izdarījis, — izdedzinājis mums smadzenes.

Hells Berels, it kā juzdams savu biedru nemieru, sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Beidzot viņš piesardzīgi apsēdās. Apjēdzis, ka viņa saprāts no šī brīža ir brīvs, viņš ar sajūsmu paskatījās uz Gordonu.

—   Baidos, ka es nekad neizšķirtos par tādu soli.

—   Tu esi astronauts, — atsaucās Gordons. — Tādēļ pārāk labi zini, ar ko tas var beigties. — Viņš ar roku pameta uz kuģa priekšgalu.

—   Tagad, draugi, mums nāksies nedaudz pastrādāt.

Pārvarēdams sāpes, tomēr smaidīdams, Hells Berels piecēlās. Diezgan daudz laika prasīja ķēpāšanās ar saliektajām metāla starpsienām un apšuvuma gabaliem, sabojātajiem mēraparātiem un trapu. Galu galā izdevās attīrīt izeju, un viņi nolēca zaļajā zālē. Karsti spīdēja dzeltena saule. Gordons ar patiku apskatījās visapkārt. Planēta apbrīnojami līdzinājās Zemei, vismaz šajā apvidū. Gluži līdzās atradās liels mežs. Caur retajiem kokiem tālāk vīdēja lēzeni pakalni. Gaišzilas debesis, zeltaina saules gaisma, brīnišķīga ziedu aromāta pilns gaiss… Protams, zāle un koki bija nedaudz savādi, tomēr tā bija gandrīz Zemes ainava.

Hells Berels domāja par prozaiskākām lietām. Ar skumjām viņš skatījās uz to, kas palicis pāri no kuģa. Viņi atradās pasaules malā.

—   Tas nekad vairs nelidos, — viņš drūmi paziņoja.

—    Tā varētu būt ideālā stāvoklī, bez x-harna palīdzības tu tik un tā neaizlidotu.

—     Vieglāk no tā nepaliek. Mēs sēžam Dievs zina kur, uz neapdzīvotas planētas, bez kuģa un vispār bez nekā.

Kuģa katastrofā cietušie uz neapdzīvotas salas, nodomāja Gordons. Bērnībā visi sapņojuši par tādu situāciju.

—    Kurš teica, ka planēta ir neapdzīvota? — Noņemdamies ar savu brūci, Šors Kāns iejaucās sarunā. Skramba sen vairs neasiņoja.

—    To apgalvoja x-harns, bet neviens visā Kosmosā nav melīgāks par šiem mošķiem. Kādu mirkli pirms… nosēšanās, — viņš pasmējās,

—   man likās, es redzēju tālumā kaut ko līdzīgu pilsētai.

—    Tas mani nemaz neiepriecina, — Gordons piezīmēja. — Tā kā x-harns pats izvēlējās šo planētu, visticamāk, ka to apdzīvo kāda nehumanoīdu cilts, kas pielūdz Naratu Teinu un viņa mīļos grāfus.

—    Diemžēl,jums būs taisnība, nāksies ievērot piesardzību. Un tomēr vajadzēs iet. Liekas, tas bija kaut kur tur.

Visi trīs lēni virzījās uz priekšu gar meža malu, slēpdamies koku ēnā. Apkārt pletās plaša zemiene ar retiem, lēzeniem pauguriem. Mežā čivināja putni. Krūmos reizēm pazibēja nelieli, ar brūnganu vilnu klāti dzīvnieki. Lapotne šalca vieglā vējā.

Visas skaņas bija pazīstamas, gluži kā uz Zemes, tomēr Gordonu māca nemiers. Viņš izvilka no kabatas paralizatora barošanas bloku un sniedza Hellam.

—   Pielādē ieroci. Var noderēt jebkuru bridi.

Antarietis paņēma bateriju un ielika paralizatorā.

—     Nevaru saprast vienu lietu, — viņš teica. — Kāpēc tas radījums ar mums sapinās? Kāpēc x-harnam iešāvās prātā stiept mūs uz saviem Magelāna mākoņiem? Ko viņam no mums vajag?

—    No mums abiem — neko, — tūlīt atbildēja Šors Kāns. — Viņu interesēja Džons Gordons. Kad mēs nobeidzām otru x-hamu, un mēģinājām bēgt, viņš būs nemanāmi izzondējis mūsu smadzenes.

—   Ko viņš tur atradis tik interesantu?

—    Stāstiet pats, — Šors Kāns ironiski nosmīnēja. — Jūs to labāk zināt.

—    Jā, — Gordons piekrita. — Vai atceries, Hell, imperators stāstīja, ka lielās kaujas laikā pret Līgu mana apziņa atradās Arta Ama ķermenī?

—   Lieliski atceros. Tu biji tas, kurš vadīja mūsu Floti, kad lika lietā…

Hells Berels nepabeidza teikumu. Palika stāvam ar vaļēju muti un izbolītām acīm.

—   Redzi nu, — viņa vietā turpināja Gordons. — Tieši es, nevis Arts Ams, ieslēdzu Impērijas visslepenāko ieroci — Iznīcinātāju.

—   To pašu Iznīcinātāju, — pabeidza Šors Kāns, — kurš pirms tūkstošiem gadu sasita lupatās x-harnu floti, kad tie pirmo reizi mēģināja pievākt Galaktiku.

Hella acis, likās, izlēks no pieres.

—    Ak tur tas suns aprakts! Protams, x-harni nežēlos neko, lai viņu rokās… jeb taustekļos… nonāktu cilvēks, kurš pārzina Iznīcinātāju. Ieroci, kura noslēpumu tik modri sargā imperatora' ģimene. Liekas, es saprotu…

—   Ierosinu izbeigt diskusiju, varēsim turpināt to vēlāk, — sausi piezīmēja Šors Kāns. — Neaizmirstiet, ka mēs ejam izlūkos ienaidnieka aizmugurē.

Turpmāk viņi gāja klusēdami gar meža malu, kamēr tālumā līdzenumā parādījās daži tumši punktiņi. Gordons būtu noturējis tos par parastiem stepes dzīvniekiem, bet drīz kļuva redzams, ka viņi pārvietojas kaut kā īpaši.

Gordonam tas ne sevišķi patika. Nepazīstamie faunas pārstāvji ne īsti skrēja, ne lidoja — kaut kas pa vidām. Tie izskatījās pēc milzīgiem, divkājainiem putniem ar apgrieztiem spārniem, atgādināja Korhana ciltsbrāļus, bet bija ievērojami lielāki, pelēkbrūnā krāsā, ar cilvēkveidīgām galvām. Tāpat kā Korhanam, roku vietā tiem bija spārni ar labi attīstītām plaukstām un spēcīgiem nagiem.

Tur bija vēl kas. Gordonam likās, ka šajās plaukstās viņi tur kaut ko visai līdzīgu ieročiem.

3

Mīlīgi sildīja dzeltenā saule, lapotnē klaiņāja vējiņš. Parasta jūnija diena. Kā lai notic, ka Zeme ir neiedomājami tālu no šejienes? Tādēļ milzīgie putni Gordonam likās tikpat nereāli kā tad, ja viņš tos būtu sastapis kaut kur Aijovā vai Ohaio.

—           Tie ir kaili, — teica Šors Kāns. — Kad Narats Teins ieradās vizītē Hārā pie Tīna Krivera, viņa svītā bija vesels bars nehumanoīdu. To skaitā viens pārītis šo purniņu.

Pietupušies augstajā zālē, visi trīs uzmanīgi sekoja šausmīgajiem radījumiem, kuri mērķtiecīgi, apkārt neskatīdamies, virzījās uz priekšu, uz ziemeļiem.

Šors Kāns pielika plaukstu pie acīm.

—   Skatieties!

Vēl viena, tālumā tik tikko saskatāma aborigēnu grupa devās tai pašā virzienā.

—   Tātad tur patiešām atrodas pilsēta, — secināja Šors Kāns. — Jābūt arī kosmodromam. — Viņš bridi pārdomāja. — Bez šaubām, Narats Teins pašlaik vāc kopā savus piekritējus. Izskatās, ka uz planētas kuru katru bridi ieradīsies dumpīgo grāfu kuģi. Un šie kaili viņus sagaidīs.

Gordons juta ļaunas priekšnojautas.

—   Kādēļ gan viņam tie jāaicina kopā?

—     Uzbrukums tiek gatavots jau sen, — mierīgi paskaidroja Šors Kāns. — Ārējā Kosmosa grāfu un Narata Teina karapūļu uzbrukums Fomalgautai.

Gordons pielēca kājās, ieķērās Šorām Kānam rīklē un krietni sapurināja.

—   Uzbrukums Fomalgautai?! Jūs to zinājāt un visu laiku slēpāt?

Šora Kāna sejas izteiksme palika bezkaislīga. Balss tāpat, kaut

ari viņam bija grūti runāt.

—   Esiet taču prātīgs, Džon Gordon. Vai mums pēc bēgšanas no Hāras bija kaut viena minūte mierīgai sarunai?

Viņš skatījās tieši sejā, acu nenolaidis, un Gordons viņu negribīgi palaida vaļā. Viņu nomocīja izmisums un vainas apziņa. Nedrīkstēja atstāt Fomalgautu un princesi Liānu.

Jau kopš Narata Teina izliktajām lamatām Gordons apzinājās, cik lielas ir briesmas. Un tomēr atstāja Liānu. Viņš atcerējās pēdējās tikšanās reizes, ko saindēja nesaprašanās rūgtums, atcerējās Liānas pārmetumus. Nebūt ne Liānas dēļ, kā viņa bija cerējusi, viņš devies pāri telpas un laika bezdibeņiem, bet vienīgi, alkdams bīstamu piedzīvojumu. It kā divdesmitajā gadsimtā uz Zemes to pietrūktu. Šie pārmetumi viņu sadusmoja, un viņš atstāja meiteni. Pie tam apzinādamies, ka viņai taisnība.

—     Un kad viņi uzbruks? — Džona balss nodrebēja. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, kā Hells Berels kaut ko saka, rokas plātīdams, bet visa viņa uzmanība bija pievērsta Šora Kāna atbildei.

Tas paraustīja plecus.

—    Tikko savāksies kopā sadrumstalotie spēki. Kas attiecas uz konkrētu datumu… Tīns Krivers man neatklāja plānu visos sīkumos. Man zināms tas, ka smago transportu, kas vedīs visas šīs nehumanoīdās būtnes, pavadīs grāfu jēgeri.

Gordons, dūres sažņaudzis, mēģināja nomierināties.

—    Kāda loma šajā uzbrukumā piešķirta x-h4miem? Jūs teicāt, ka visā Pierobežas zonā to ir pavisam nedaudz.

Šors Kāns pašūpoja galvu.

—     Neko nezinu. Tinam Kriveram nepatika klāstīt par savām attiecībām ar x-harniem. Viņš mari teica tikai to, ko uzskatīja par vajadzīgu. Nešaubos, ka divas trešdaļas bija tīri meli. — Nedaudz paklusējis, viņš turpināja ļoti nopietnā tonī. — Es personīgi atbalstu hipotēzi, ka x-harni gatavojas izmantot Tīnu Krivera un viņa sabiedrotos, lai raustu ogles ar viņu rokām.

Šors Kāns paskatījas uz biedriem ar nožēlas pilnu smaidu.

—    Starp citu, tieši tādēļ es bēgu no Hāras kopā ar jums. Šiem briesmoņiem nav nekā vieglāka, kā izpētīt mūsu domas un nolūkus. Tas notiek pilnīgi nemanot, pret to nav nekādas aizsardzības. Jebkurā brīdī viņi varēja uzzināt, ka man ir pašam savi plāni, kas visai maz līdzinās Tīna Krivera plāniem.

—    Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis spēlēt godīgi? — jautāja Hells Berels.

—    Jā, diezgan bieži. Vispār, nekad bez vajadzības es neesmu krāpis.

Hells nospļāvās ar dziļu pretīgumu. Starp citu, Gordons šajā sarunā neieklausījās. Dūres sažņaudzis, neko neredzošām acīm viņš staigāja turp šurp.

—   Mums jāatgriežas Fomalgautā, —r- viņš beidzot sacīja. — Pēc iespējas ātrāk.

—    Interesanti, kādā veidā? — Šors Kāns painteresējās. — Es nojaušu, kas jums prātā. Nolaupīt kādu no kuģiem, kuri drīz ieradīsies, un nozust. Paklausieties, mans draugs, esiet taču prātīgs!

—    Šors Kāns ir vislielākais neģēlis no visiem, ko es pazīstu, — Hells Berels noteica. — Bet patlaban viņam taisnība. Katra nosēdušos kuģi aplenks šo spārnaino ķēmu pūlis.

—   Jā, — Gordons apstiprināja. — Bet tas neko negroza. Kuģis mums ir nepieciešams. Tātad mums tas jāiegūst.

Pēc ilgas pauzes Šors Kāns ieteicās.

—   Ir viena vienīga iespēja…

Viņš apklusa. Gordons un Hells Berels aizturēja elpu, cenzdamies neaizbaidīt pēkšņi parādījušos rēgaino cerību. Šors Kāns, ieslīdzis pārdomās, kodīja lūpas. Abi pacietīgi gaidīja. Beidzot izlēmis, viņš pagriezās pret Gordonu.

—      Pieņemsim, ka mums izdosies. Mēs dabūsim kuģi un atgriezīsimies Fomalgautā. Es nedaudz pazīstu princesi Liānu. Viņa pavēlēs mani uzraut pie kāķa tūlīt pēc nosēšanās.

—    Es darīšu visu, lai tas nenotiktu, — Gordons teica. Tas skanēja ne sevišķi pārliecinoši, un Šors Kāns to juta.

—    Ko gan jūs varat garantēt? Vispār nav nekādas garantijas. Ja to neizdarīs viņa to izdarīs kāds cits.

Gordons saprata ka Šajā situācijā melot nedrīkst.

—    Es nevaru neko garantēt. Tomēr uzskatu, ka man ir pietiekami liela ietekme, lai jūs izglābtu. Esmu gandrīz pārliecināts. Protams, jāsaka jūs ar savu rīcību esat pelnījis visļaunāko sodu.

—      Jūsu "gandrīz" mani pārāk nesajūsmina, — Šors Kāns atzīmēja. — Tomēr… — viņš cieši skatījās uz Gordonu, un tas saprata ka bijušais diktators domās vēlreiz izsver visus "par" un "pret". —Jā, citas izejas nav. Dodiet goda vārdu, ka jūs darīsit visu, kas jūsu spēkos.

—     Labi. Ja jūs palīdzēsit tikt līdz Fomalgautai, es netaupīšu pūles.

Šors Kāns vēl kādu minūti domāja.

—    Norunāts. Es, protams, šaubītos, ja iepriekš man nebūtu bijusi iespēja pārliecināties, ka jums piemīt muļķīgs paradums turēt doto vārdu. Es jums ticu.

Hells Berels gribēja kaut ko teikt, bet no sašutuma viņam uznāca klepus, un Gordons pasteidzās pirmais.

—   Kas mums jādara?

Šora Kāna acīs pavīdēja šķelmīga dzirksts.

—   Ir tikai viens veids, kā izkļūt no šejienes — vienā no dumpīgo grāfu kuģiem, kuri atbrauks pēc kallu vienībām.

—   Jūs taču nupat apgalvojāt, ka kuģi nav iespējams sagrābt…

—     Jā, — Šors Kāns nosmējās. — Bet man uz tamlīdzīgām lietām ir īpašs talants. Es izdomāju vienu gājienu… Klausieties uzmanīgi. Es palīdzēju jums bēgt no Hāras, un mēs kopīgi nositām šo x-hamu. Bet neviens nezina kā viss notika patiesībā. Zināms tikai, ka x-harns pagalam un divi gūstekni — jūs un Berels — nozuduši. Un ari manis vairs nav.

—   Kas jums padomā? — Hells Berels aizdomīgi apvaicājās.

—   Tūlīt sapratīsit. Pieņemsim, ka es tūlīt eju pie kailiem, sagaidu grāfus un paziņoju, ka jūs nogalinājāt x-harnu. Un mani pievācāt par ķīlnieku.

—    Tā nu viņi jums ticēs! — Gordons šaubījās. — Viņi tūlīt pajautās, kur mēs esam palikuši un kā jums izdevies atbrīvoties…

—     Pareizi! Tieši te slēpjas mans galvenais trumpis, — Šors Kāns turpināja. — Lieta tā, ka jūs būsit turpat. Ar sasietām rokām. Jums es piedraudēšu ar paralizatoru, bet viņiem pastāstīšu aizraujošu pasaciņu par to, kā man izdevās sabojāt vadības pulti un kā mēs cietām avāriju. Starp citu, sevišķu izdomu man nevajadzēs. Vēl pastāstīšu, kā pēdējā brīdī man izdevās tikt pie paralizatora un saņemt jūs gūstā. Viņi nevarēs apšaubīt manus vārdus, ja acu priekšā stāvēsit jūs! Kā jums patīk tāds plāns? Jums nešķiet, ka tas ir ģeniāls?

Hells Berels skaļi nolamājās un metās Šorām Kānam virsū acīm redzamā slepkavnieciskā nolūkā.

—   Izbeidz, Hell! — Gordons iekliedzās.

Hells pagrieza pret viņu trakumā izķēmotu seju.

—    Izbeigt?! Jūs varbūt nedzirdējāt, ko teica šis draņķagabals? Šors Kāns nav mainījies. Tas joprojām ir nelietis, kurš ar savām intrigām gandrīz iedzina postā visu Impēriju!

Šors Kāns nebija no vārgajiem, bet Hells Berels purināja viņu ar tādu niknumu, ka tas pat nemēģināja pretoties.

—    Lielisks plāns! Viņš aizvedīs mūs pie grāfiem kā sasietus aunus un izglābs savu ādu, pārdodams mūsējo!

—   Pagaidi! — Gordons mēģināja atraut kapteini no Šora Kāna. — Liec viņu mierā! Nomierinies, ļauj taču parunāt…

Beidzot viņam izdevās atlauzt antarieša pirkstus. Viņš ļoti nelabprāt atlaida upuri, nikni izmezdams:

—   Sagribējāt dubultspēli? Jūs to joprojām dievināt, vai ne?

—    Kāpēc ne? — viņš jautri pasmaidīja. — Manuprāt, tas nav slikts variants. Tieši tā es gribēju darīt.

Gordons veltīgi mēģināja viņa acīs nolasīt īstos nodomus.

—   Un tagad mainījāt savu lēmumu?

—    Jā, Džon Gordon. — Bijušais diktators runāja lēni un pacietīgi kā ar mazu bērnu. — Vienreiz es to jau teicu, bet varu pateikt vēlreiz. Jā, es varēju palikt pie grāfiem un visu laiku vazāt viņus aiz deguna. Bet nav manos spēkos piekrāpt kaut vienu x-harnu. Viena vienīga pārtverta doma — un es būšu auksts. Lūk, tādēļ man pašlaik izdevīgāk būt Fomalgautas pusē. Tas taču ir elementāri, Gordon.

—    Ar jums, mans draugs, nekas nav elementāri, — Gordons indīgi piezīmēja. — Reizēm ir ļoti grūti jums ticēt.

—   Tātad jāatrod citi motīvi. — Šors Kāns plati pasmaidīja. — Piemēram, draudzība. Jūs man esat simpātisks kopš pirmā brīža, Džon Gordon. Tas taču kaut ko nozīmē.

—   Velns parāvis! — Hells Berels nolamājās. — Visā Galaktikā nav otra tāda avantūrista. Cilvēks, kurš ievārījis tādu putru, tagad lūdz noticēt, jo jūs viņam esot simpātisks! Ļaujiet, es viņu nožmiegšu!

—    To es pats izdarīšu ar lielāko prieku. Tikai brīdi pagaidi. — Gordons joprojām stipri šaubījās par Šora Kāna patiesumu. — Mums jārēķinās ar to, ka tuvākajā laikā šeit nenosēdīsies neviens cits lidaparāts, izņemot dumpīgo grāfu zvaigžņu kuģus. Šors Kāns piedāvā vienīgo iespēju, kā sagrābt vienu no tiem. Hell, mums jāizšķiras. Atdod viņam paralizatoru. — Redzēdams, ka Hells Berels joprojām šaubās, Gordons piebilda. — Ja tev ir cits priekšlikums, tad saki!

Kādu bridi antarietis stāvēja un lūrēja caur pieri, pēc tam, vēlreiz izgrūzdams lāstu, pastiepa ieroci Šorām Kānam.

Tas, ne brīdi nevilcinādamies, pagrieza paralizatoru pret saviem draugiem.

—   Tagad jūs patiešām esat mani gūstekņi. Hellam bija pilnīga taisnība. Skaidrs, ka es jūs izdošu grāfiem.

Hells Berels trakoja. Sažņaudzis dūres izšķirošajam sitienam, rēkdams un izkliegdams lamas, viņš metās uz Šoru Kānu.

Tas pēdējā brīdī parāvās sānis, un Hells Berels, inerces nests, aizšāvās garām. Šors Kāns saķēra vēderu un nogāzās gar zemi vētrainā smieklu lēkmē.

—     Atvainojiet, — beidzot viņš caur smiekliem noteica. — Nekādi nevarēju noturēties… Hells bija tik pārliecināts…— Uzmetot skatu antarietim, viņam uznāca jauna smieklu lēkme. — Nevarēju taču viņu piekrāpt… Es patiešām lūdzu piedošanu… Nepievērsiet uzmanību.

Šors Kāns cēlās kājās, asaras slaucīdams.

—   Es palieku jūsu sabiedrotais.

Ar šiem vārdiem viņš draudzīgi paplikšķināja Hella muguru. Tā seja bija zili violeta no niknuma un sašutuma. Tagad savukārt pasmaidīja Gordons.

—     Pošamies ceļā, — Šors Kāns nomierinājies teica. — Tikai jāpagūst sasiet jums rokas, pirms satiekam Šos cilvēkputnus vai ko citu.

Izgājuši līdzenumā, viņi devās uz to pašu pusi, kur pazuda kareivīgo kallu vienības. Saule ātri paslēpās aiz horizonta. Zeltaini sārto rieta gaismu nomainīja krēsla. Bija jau krietni tumšs, kad tālumā trīs reizes pēc kārtas atskanēja pērkona dārdoņa, to pavadīja kāvu blāzma. Skaidrajās vakara debesīs nozibēja trīs kuģu silueti. Tie laidās lejup.

Vēl pēc trīs stundām, kad krēsla jau bija gluži sabiezējusi, ceļinieku acīm pavērās aina, kura gluži labi varēja noderēt par ilustrāciju elles aprakstam.

4

Sarkana lāpu gaisma piepildīja šaurās ieliņas. Pilsēta faktiski bija būdeļu un baraku sablīvējums duļķainas upītes krastā, tās bija nekārtīgi būvētas no visa, kas pagadās. Kaili nebija tik civilizēti, lai projektētu kaut kādas sabiedriskas būves. Viņiem pilnīgi pietika ar tirgus laukumu, kur vajadzības gadījumā pulcēties. Bet šonakt šaurajās ieliņās izsteidzās tūkstošiem cilvēkputnu. Bija tāda burzma, ka, likās, mājeļu nedrošās sienas neizturēs dzīvās masas spiedienu un sabruks.

Aborigēnu mazās putnu ačeles un plēvainie spārni mirguļoja neskaitāmu lāpu šaudīgajā gaismā. Klaigājošas, aizsmakušas balsis saplūda neticamā kakofonijā. Gaiss bija smags no kallu specifiskās, smacējošās smirdoņas. Gordonam likās, ka viņš ieradies uz elles dēmonu salidojumu. Pūlis lēni, bet neatlaidīgi pārvietojās uz trīs 212 milzīgu kuģu pusi, kas bija nosēdušies piepilsētā. Divi bija transporta kuģi, to kontūras vāji vīdēja lāpu gaismā. Trešais, mazākais, bija ātrgaitas kreiseris. Starp kuģiem un pilsētu patrulēja apbruņotu kallu grupas.

—     Tas ir militārais transports, kam jānogādā karavīri uz Fomalgautu, — Šors Kāns teica. — Bet kreiseris, bez šaubām, pieder kādam no grāfiem, kurš vada operāciju.

—     Grūti iedomāties, ko šie salašņas var likt pretī zvaigžņu karalistu mūsdienīgajiem ieročiem, — Hells Berels ar nicinājumu piebilda.

—   Skaitu, — Šors Kāns paskaidroja. — Jūs redzat tikai niecīgu daļu no karaspēka, kas tiek vervēts it visur uz Pierobežas mežonīgajām planētām. Narata Teina aicinājumam klausa visas nehumanoīdu tautas. Visas bez izņēmuma.

Par to nebija jāšaubās. Gordons labi atcerējās, kā gemi dievināja un vizināja uz savas muguras Liānas vājprātīgo brālēnu.

—   Grāfu eskadrām, — piebilda Šors Kāns, —jāizraisa sadursme ar Fomalgautas floti, un transporta kuģi pa to laiku izsēdinās uz planētas desantu — Narata Teina aizbilstamo ordas. Tie dosies uzbrukumā galvaspilsētai.

Gordons iztēlē jau redzēja šo murgaino ainu. Viņš atkal jutās kā nodevējs Liānas priekšā.

—   Bet Fomalgauta ir vienojusies ar Impēriju, — Hells Berels iebilda. — Tā vēl teiks savu vārdu.

—   Uzbrukums būs pēkšņs. Kad Impērijas Flote ieradīsies kaujas laukā, Narats Teins jau sēdēs tronī. Dabūt viņu nost nebūs tik vienkārši.

Šoreiz Šors Kāns nepateica neko jaunu — vienkārši izteica skaļi to, par ko domāja ari citi.

—   Vai mēs ilgi te diskutēsim? — nervozi painteresējās Gordons. — Sāksim tomēr kaut ko darīt?

Šors Kāns domīgi vēroja eksotisko izrādi.

—    Ja es aizvedīšu jūs pie grāfa kā gūstekņus, manuprāt, viņš nešaubīsies, ka es joprojām esmu uzticīgs Tīnām Kriveram. Bet pastāv cita problēma… — viņš norādīja uz šurp turp klīstošajiem kailiem. — Es pazīstu šos radījumus, viņi saraustīs mūs gabalos, pirms mēs nokļūsim līdz kuģim.

—    Šī nu ir tā reize, — burkšķēja Hells Berels, — kad es jums ticu. Viņi izskatās visai kareivīgi.

—   Tās būtu ārkārtīgi bēdīgas beigas. Pagaidīsim, varbūt radīsies kāda iespēja. Lai kā ari būtu, pienācis bridis jūs sasiet. Pēc tam nebūs laika.

Gordons ļāvās bez iebildumiem. Viņš pats aizlika rokas aiz muguras, kaut ari perspektīva palikt neaizsargātam kallu pūļa priekšā viņam neradīja nekādu sajūsmu. Mierināja vienīgi doma ka kautiņā ar plikām rokām vienalga cauri netikt. Toties Hells Berels izrādīja visai enerģisku protestu un pakļāvās tikai tad, kad Gordons, kuram gribējās ātrāk sākt darboties, nervozi izmeta:

—   Vai tu te tupēsi līdz mūža beigām?

—     Domāju, tieši tas mūs sagaida. Un ļoti drīz, — antarietis neapmierināts norūca pašķielēdams uz kallu pūli. Tomēr aizlika rokas aiz muguras un ļāva Šorām Kānam tās sasiet.

Pēc tam viņi ilgi sēdēja zālē, skatīdamies uz lāpu liesmām. Debesīs iemirdzējās Pierobežas zvaigznes. No pilsētas puses bija dzirdami skaļi izkliedzieni un pūļa troksnis. Gordons juta vēl siltās, saules apmīļotās zāles aromātu un pārsteigumā pat nodrebēja tik ļoti pazīstama bija šī smarža. Viņš atcerējās — tas bija tik ļoti sen. Viņš ciemojās Ohaio pie drauga un viņi sēdēja naktī stepē. Zāle smaržoja tieši tāpat kā tagad…

Viņš juta milzīgu apjukumu. Kas viņš tāds ir? Ko viņš dara šeit, neaptverami tālu no sava laika un telpas? Zāles maigā, rūgtenā smarža izsauca mokošu vēlēšanos atkal ieraudzīt savu pierasto pasauli, kur dzīvnieki nesarunājas šaušalīgās balsīs un neapvienojas militārā karaspēkā, kur nav x-harnu un kur zvaigznes ir tālas un nesasniedzamas. Tajā nav žilbinošā spožuma bet nav ari miesu un dvēseli graujošu šausmu…

Gordons atcerējās Liānu un viņas atvadu skatienu. Tieši princeses dēļ viņš bija pārcēlies nākotnes pasaulē savā paša izskatā. Gordons pēkšņi saprata: lai viņu iekarotu, nekāds risks un nekādas briesmas nevar būt par lielām. Nevienu meiteni savā iepriekšējā, Zemes dzīvē viņš nevar salīdzināt .ar Liānu…

Džons atguvās. Pašlaik galvenais ir izdzīvot un laikus brīdināt Fomalgautu.

Šors Kāns pielēca kājās.

—   Skatieties!

Gordons un Hells Berels neveikli uzslējās kājās. Nedaudz nomaļus no pūļa parādījās divi cilvēki. Jā, divas cilvēkveidīgas būtnes. Droši vien pagājušas malā, lai ieelpotu svaigu gaisu.

—    Vienam no tiem ir Kaujas Vāles zīme. Tas ir Tīna Krivera vasalis vai sabiedrotais. Tādu gadījumu nevar palaist garām. Uz priekšu!

Viņš stipri grūstīja "gūstekņus", piespiezdams ātri, kaut ari klūpot, doties lejup pa zālainu nogāzi. Viņš skrēja cieši aiz muguras, turēdams rokā paralizatoru.

—   Ātrāk, kamēr viņi nav atgriezušies kuģī!

Viņi paātrināja soļus, kaut ari bija grūti skriet, traucēja sasietās rokas un nelīdzenā augsne. Svešinieki lēnām devās atpakaļ uz kuģi un drīz būtu iejukuši pūlī. Šors Kāns iekliedzās, lai pievērstu viņu uzmanību. Tie pagriezās uz kliedziena pusi, bet ari kareivīgie kaili to izdzirda.

Kļuva pavisam kluss.

—    Skrieniet! — Šors Kāns pavēlēja. Viņi skrēja ar pēdējiem spēkiem. Bet kaili attapušies metās viņiem pretī, smieklīgi lēkādami un airēdamies ar īsajiem, plēvainajiem spārniem. Gaisu atkal pildīja viņu griezīgie, čērkstošie brēcieni.

Šors Kāns laida darbā paralizatoru. Tuvākie briesmekļi apvēlās. Pārējie palēnināja gaitu, un daži pat nedaudz atkāpās.

Svešinieki bija jau gluži tuvu. Lāpu šaudīgajā gaismā varēja izšķirt viņu sejas pantus. Vecākajam bija kapteiņa uzšuves. Neliels, plecīgs, pelēki mirdzošā apģērbā. Jaunākais bija gara auguma. Šī cilvēka seja pauda ārkārtīgu izbrīnu.

Gordons un Hells Berels skrēja, cik ātri vien varēja. Šors Kāns neatpalika, un turklāt nezaudēja pašcieņu. Nenovērsdams skatienu no uzbrucēju dzīvā mūra, viņš uzkliedza abiem virsniekiem.

—   Ei! Pievaldiet savus zvērus! Es esmu Una Krivera sabiedrotais, vedu divus gūstekņus.

Brīdi vilcinājies, vecākais virsnieks kaut ko norēja rupjajā kallu valodā, pēc tam abi nervozi apspriedās. Bēgļi noskrēja pēdējo gabalu un beidzot stāvēja tiem līdzās.

—     Kas jūs tādi esat? — Šors Kāns noprasīja ar krietnu augstprātības devu.

—    Es esmu grāfs Ots Dolls, — atbildēja kapteinis, ar izbrīnu lūkodamies uz viņu. — Jūs esat Šors Kāns! Tas, kurš nozuda no Hāras līdz ar diviem ieslodzītajiem.

—    Šie paši ir, — augstprātīgi apstiprināja Šors Kāns. — Es to nedarīju aiz laba prāta, varat man ticēt. Par laimi, kad mūsu kuģis šeit netālu cieta avāriju, man izdevās apmainīties lomām.

—   Kāpēc jūs viņus nenogalinājāt?

—    Tīnām Krīveram viņi vajadzīgi dzīvi. Starp citu, kur viņš pašlaik ir?

—   Uz Teinas, — Ots Dolls atturīgi atbildēja.

—   Nu protams! Tā taču ir centrālā pulcēšanās vieta. Nekavējoties nogādājiet mūs pie viņa.

—    Bet man ir pilnīgi cits uzdevums, — un grāfs, pieliekdams pirkstus, uzskaitīja, kas pavēlēts.

Gordons nepacietībā svīda. Grāfa iztēle acīmredzot nebija pietiekami attīstīta, lai reaģētu uz mainīgiem apstākļiem.

—     Vēl vairāk, — grāfs izslēja apakšžokli, piešķirdams savai sejai enerģisku izteiksmi, — kas man pierādīs…

—    Puisīt, — Šors Kāns viņu pārtrauca ar akmenscietu seju un viegliem draudiem balsī. — Šie gūstekņi ir visas kampaņas panākumu ķīla. Viņi vajadzīgi Tīnām Kriveram, vai skaidrs? Vai jums liekas, ka ir prātīgi likt viņam gaidīt?

Pēc visa spriežot, tas iedarbojās uz Otu Dollu.

—   Tādā gadījumā… droši vien… protams… Jūs atļausit vispirms sazināties ar Tīnu Kri veru?

Pagaidām viss notiek pēc plāna, nodomāja Gordons. Un šajā brīdī kaili, attapušies pēc svešinieku negaidītās iejaukšanās, sakļāvās

kareivīgās rindās un sāka draudoši tuvoties.

Šors Kāns bija izdarījis visu, kas no viņa atkarīgs, tālākos notikumus viņš nevarēja ietekmēt. Toties Ots Dolls kontrolēja situāciju. Pagriezies pret cilvēkputniem, viņš atkal kaut ko nokliedza. Kā redzams, tiem bija iepotēti šādi tādi disciplīnas iedīgļi, jo visi paklausīgi paspēra dažus soļus atpakaļ.

—   Mums jāpasteidzas, — teica Ots Dolls. — Šie kaili būtībā ir mežoņi. Viņi man neiedveš uzticību.

Gordons pēkšņi saprata, ka kapteinis visvairāk baidās par savu ādu. Spārnotie pulki, bruņojušies ar Šķēpiem un primitīviem šaujamajiem, spējīgi saplosīt jebkuru cilvēcisku būtni. Narats Teins katrā ziņā spētu noslāpēt viņu dedzību… Bet šie divi — diez vai.

Tā patiešām bija. Pietika ar jaunākā virsnieka izskatu, lai izprovocētu kailus uz agresīvu rīcību. Šī cilvēka sejā bija redzams neslēpts riebums, un no viņa jau pa gabalu vēdīja bailes.

Cilvēki devās uz kreiseri, bet viņiem pa pēdām sekoja lēkājošu un spiedzošu būtņu pūlis, pie tam attālums arvien samazinājās. Griezīgie brēcieni kļuva arvien draudīgāki, acīs dega nepārvarama vēlēšanās saplucināt smalkos gabaliņos bezspārnainos svešiniekus. Gordons saprata, ka disciplīnas vārgās saites neizturēs pat dažas sekundes. Viņu sagrāba bailes.

Jaunākais virsnieks panikā izrāva no kabatas pelēku, ovālu priekšmetu. Viņa balss drebēja.

—   Varbūt lietot paralizējošo gāzi?

—     Nē! — pavēlēja Ots Dolls. — Izbeidziet, jūs idiot! Jūs apdullināsit dažus, toties pārējos vairs neapturēsit. Uz priekšu, mēs esam klāt.

Klupdami viņi paspēra vēl dažus soļus. Ādaino spārnu vēdas, nagu un knābju skrapstoņa skanēja pavisam tuvu. Ots Dolls atkal kaut ko kliedza — pavēles vai varbūt draudus. Kurš zina!

Gordonam likās, ka grāfs mēģina atgādināt kailiem viņu pienākumu pret Naratu Teinu. Lai kā tur būtu, viņa kliedzieni līdzēja. Visi pieci veiksmīgi nokļuva līdz kreiserim.

Smagā lūka cieši aizvērās aiz viņiem. Ots Dolls ar drebošu roku noslaucīja pieri.

—     Viņus nav tik viegli komandēt. Kad Narats ir klāt, viss ir normāli, bet citādi viņi kļūst nevadāmi.

—    Jūs rīkojāties absolūti pareizi, — Šors Kāns viņu paslavēja. — Bet tagad izsauciet Teinu un ziņojiet Tīnām Krīveram, ka es degu nepacietībā nodot šos gūstekņus viņam.

Šorām Kānam bija tik priekšmetisks tonis, ka kapteinim ne prātā nenāca iebilst. Viņš vienīgi Šaubīdamies pajautāja.

—   Kur mēs viņus liksim? Manā kuģī nav cietuma kameru.

—     Atstāsim viņus šeit, slūžās. Tikai aizvāciet no šejienes skafandrus. Lai bēg kosmosā, ja vēlas.

Šors Kāns izplūda ņirdzīgos smieklos, virsnieki viņam pievienojās. Vienīgi Gordons un Hells Berels nesmējās. Viņi klusēdami skatījās uz bijušo diktatoru, bet tas jau pagrieza abiem muguru, izlikdamies, ka ir ļoti aizņemts. Gluži dabiski, kāda viņam daļa gar kaut kādiem diviem sasietiem tipiem.

Hells Berels ar grūtībām noturējās, nesākdams skaļi lādēties. Ota Dolla padotie bez ceremonijā iegrūda gūstekņus rezerves priekškamerā. Iekšējā lūka aizvērās un draugi palika gaisa slūžu pustumsā.

Hells tūlīt pat aptaustīja smagās durvis.

—    Šoreiz mēs esam pamatīgā ķezā. Lai tiktu no mums vaļā, vajag tikai atvērt ārējo lūku.

Gordons pašūpoja galvu.

—    To viņi nedarīs. Šors Kāns iestāstīja, ka Tīnām Krīveram mēs esam vajadzīgi dzīvi.

—   Jā, dzirdēju. Bet, izņemot viņu, mēs esam vienīgie, kas zina patiesos notikumus uz Hāras. Ja viņš patiešām ir mūsu sabiedrotais, tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja tā ir dubultspēle… Šaubos, vai viņš gribēs, ka Tīns Krīvers uzzina par viņa lomu šajos notikumos. Viņš ir spējīgs bez vilcināšanās aizlaist mūs pār bortu. Taču citiem stāstīs, ka mēs, tā teikt, paši… Kā uzticami Impērijas pavalstnieki… Labāk izvēlējušies nāvi nekā negodu. Varbūt jūs vēl joprojām ticat, ka Šors Kāns mūs nenodos?

—    Ticu, — stingri teica Gordons. — Tikai ne jau kaut kādu

principu vai ideālu vārdā. Viņš mūs nenodos tāpēc, ka viņam tas nav

izdevīgi. 218 &

Hells Berels, acis nenolaidis, skatījās uz Gordonu, mēģinādams nolasīt viņa domas, pēc tam apsēdās uz metāla grīdas un atspieda muguru pret kameras metāla sienu.

—   Ak, es arī gribētu būt tikpat pārliecināts…

Gordons neatbildēja. Patiesībā viņš ticēja tikai sev.

5

Vienmērīgi dūca kreisera dzinēji. Kuģis traucās pa Pierobežas plašumiem, bet diviem gūstekņiem laiks vilkās ļoti lēni. Jau daudzas reizes tika atvērta iekšējā lūka, un sargi pasniedza viņiem ūdeni un pieticīgu ēdienu. Nekādu citu notikumu nebija, Šors Kāns vispār nerādījās.

Gordons sliecās uz tādu pašu skepticismu kā Hells. Pie mazākā trokšņa viņš satraukti pētīja ārējo lūku — vai tā neizkustēsies, lai ielaistu kosmosu slūžas telpā? Līdz šim vaļā vērās tikai iekšējā lūka. Taču kurš var galvot…

Gordona nemiers auga augumā. Viņš arvien biežāk lādēja sevi par nepārdomāto rīcību, kuras dēļ Liāna palikusi viena. Viņš lādējās ne tikai domās.

—   Protams, es visu saprotu, — reiz neizturēja Hells Berels, — bet man tava žēlošanās ir līdz kaklam. Vienalga, mēs neko nevaram darīt, toties tavas vaimanas mani padara nervozu.

Gordons juta, kā kaklā sakāpj dusmas, bet savaldījās. Viņš nevis aizsvilās, bet klusēdams noslīga uz grīdas jau ierastajā pozā. Neko citu nevarēja darīt, telpa bija pārāk maza. No drūmajām pārdomām viņu izrāva neparasta, viegli rūgtena smarža. Iespējams, ka tā nāca no gaisa apmaiņas sistēmas.

Gordons pielēca kājās un ievilka gaisu caur degunu. Tas bija pēdējais, ko viņš atcerējās, pirms sabruka uz grīdas bez samaņas. Pat kritiena sāpes vairs nejuta…

Pēc kāda laika Džons sāka atjēgties. Kāds sauca viņu vārdā un kratīja aiz pleciem.

—   Džon Gordon, Džon Gordon, attopieties taču!

Viņš juta kņudināšanu degunā. Papurināja galvu, nošķaudījās un beidzot atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies Šors Kāns un turēja pie deguna nelielu balonu, no kurienes svilpdama nāca gāzes strūkla.

—     Skābeklis attīrīs jūsu smadzenes, — paskaidroja bijušais diktators. — Mostieties, Džon Gordon, man vajag jūsu palīdzību.

Gordonam galvā viss dūca, bet apziņa pamazām noskaidrojās.

—   Gāze… gaisa sistēmā… Tāpēc es zaudēju samaņu…

—     Jā, jā, paralizējošā gāze. Man izdevās aizņemties dažus baloniņus no viņu arsenāla. Atlika tikai pieslēgt gaisa apmaiņas sistēmai.

Gordons, tverdamies pie Šora Kāna un grīļodamies, cēlās kājās.

—   Virsnieki?

—   Atslēgušies. Es, protams, laikus uzvilku skafandru un novilku tikai tad, kad gaiss bija tīrs. Kā jūtaties, vai tagad ir vieglāk?

Gordons atgrūda skābekļa balonu.

—   Viss kārtībā.

—    Virsnieki un apkalpe guļ bez refleksiem, bet gāze drīz beigs darboties. Mums abiem vajag ātri visus neitralizēt, Hells pa to laiku noņemsies ar vadību. Tiesa, es ieslēdzu autopilotu, bet kosmoss Pierobežā ir bīstams navigācijai.

Hells Berels vēl nebija atguvis samaņu, un Šors Kāns piebāza viņam zem deguna šņācošo skābekļa strūklu. Pagriezās pret Gordonu un ar smaidu noteica.

—   Vai es neapsolīju, ka drīz vien jūs atbrīvošu?

—   Jūs turējāt vārdu. Apsveicu.

Gordons papurināja galvu, un šī kustība tūlīt atbalsojās pakausī ar stiprām sāpēm. Kad Hells Berels atvēra acis, viņa pirmā reakcija, redzot Šoru Kānu, bija tiešām komiska. Gluži automātiski viņš izstiepa abas rokas un sažmiedza pirkstus ap tā kaklu. Bet spēki vēl nebija atgriezušies, viņš bija vārgs kā kaķēns, un Šors Kāns, vienkārši pastūmis viņu malā, izsaucās.

—   Kā redzu, jūs abi esat kārtībā!

Gordons palīdzēja antarietim piecelties un izskaidroja, kas noticis. 220

—   Kuģi vada autopilots, tā ka skrien uz vadības centru.

Hells Berels pirmām kārtām bija astronauts, tādēļ vienā mirklī aizmirsa visas pārējās rūpes.

—   Autopilots? Šeit, Pierobežā?

Atgrūdis Gordonu, vēl grīļodamies, viņš metās pie trapa, kas veda uz komandtiltiņu.

Pa to laiku Šors Kāns bija sameklējis stingru vadu, un, Gordonam piepalīdzot, sasēja visus apkalpes locekļus.

Pēdējais izrādījās pats Ots Dolls, kurš bezspēcīgi vāļājās uz lāviņas savā šaurajā kajītē. Kad viņš bija droši savalgots, Šors Kāns domīgi teica.

—    Rādās, ir vērts viņu pabikstīt. Bez šaubām, viņš zinās šo to par gaidāmo uzbrukumu Fomalgautai. Tas mūs laikam taču interesē, vai ne?

—   Bet ja viņš atteiksies atbildēt?

Šors Kāns ar ļaunu vēstošu smaidu noteica.

—     Es izmainīšu viņa uzskatus. Ejiet pie Hella. Jūs esat tāds ideālists, ka varat man tikai traucēt.

Gordons vilcinājās. Spīdzināšana… Bet, līdzko viņš iedomājās par Liānu un to, kas viņai draud… Viņu pārņēma ledaina vienaldzība, viņš pagriezās un klusēdams izgāja no kajītes.

Tikko Gordons parādījās vadības centrā, Hells Berels, neatraudams skatu no pults, teica.

—    Es izvēlējos visīsāko ceļu uz Fomalgautu. Diemžēl, mums nākas lidot bīstami tuvu Teinai.

Gordons paskatījās uz ekrānu. Kreiseris grieza ceļu milzīgam kosmisko putekļu mākonim. Mikroskopiskās daļiņas, no kurām tas sastāvēja, bija tā uzlādētas ar kosmisko radiāciju, ka mākonis izskatījās kā viļņojoša uguns jūra. Gordonam likās, ka kuģis stāv uz vietas, bet viņš mēģināja savaldīt savu nepacietību. Un vēl — mēģināja nedomāt par to, ko pašlaik dara Šors Kāns.

Nebija ilgi jāgaida, klāt viņš bija. Ieraudzījis Gordona bālo seju, viņš ilgi smējās.

—    Jums derētu paskatīties pašam uz sevi! Nepārdzīvojiet taču

tik ļoti šā cūkas dēļ! Viņam bija lemtas tikai dažas baiļu minūtes!

—    Gribat teikt, ka viņš sāka runāt jau pēc pirmajiem draudiem? — Gordons skeptiski jautāja.

—    Tieši tā! Lūk, ko nozīmē laba reputācija… Viņš ne mirkli nešaubījās, ka es bez svārstīšanās izdarīšu visu, ko solīju. Izlika visu, ko zināja. Drīz noskaidrosies, vai tā ir taisnība, vai ne. Bet esmu pārliecināts, ka viņš nemeloja.

—   Kad flote atstās Teinu? — Gordons jautāja.

—    Ots Dolls nevarēja pateikt precīzu dienu. Kā viņš teica, tas atkarīgs no tā, kad sapulcēsies nehumanoīdi. Viņi lido uz Teinu no visiem Pierobežas nostūriem.

Gordons domās atkal skatīja nehumanoīdu atbaidošos viepļus. Šo tālo, necivilizēto Galaktikas reģionu apdzīvoja daudz zvīņaino, plēvspārnaino un pinkaino… Jā, Narats Teins viņus aicināja un tie nāca. Protams, viņš bija vājprātīgs, bet viņam piemita apbrīnojamas spējas, un viņš pārvaldīja nehumanoīdus tik viegli, kā citam sapņos nerādītos.

—   Spriežot pēc tā, ko pastāstīja Ots Dolls, gandrīz visi spēki ir vienkopus, — Šors Kāns turpināja. — Domāju, ka uzbrukums notiks tuvākajās dienās.

—    Bet x-harni? — Hells Berels painteresējās. — Kāda ir viņu loma?

Šors Kāns sarūgtināts nošūpoja galvu.

—    Šajā sakarā Ots Dolls neko nezināja teikt. Viņiem nav savas flotes šajā reģionā, atsūtīti daži emisāri. Viņš zvēr, ka tikai Tīns Krīvers un vēl varbūt viens vai divi cilvēki zina par x-harnu īstajiem nolūkiem.

—     Hell, — Gordons jautāja. — Vai no šejienes var izsaukt Fomalgautu?

Berels aizgāja un pēc kāda laika atgriezās no sakaru centra.

—   Principā var. Bet var pārraidīt tikai skaņu signālu, telestereo nedarbosies. Pārāk tālu.

—   Gribat brīdināt Fomalgautu? — ieinteresēts jautāja Šors Kāns.

—   Protams. Šobrīd galvenais ir laiks. Mēs varam ari nokavēt, ja vispār kaut kad tiksim līdz turienei…

—    Pacietieties minūti, pirms sēsties pie raidītāja. Pašlaik tieši starp mums un Fomalgautu atrodas Teinas planēta un tātad arī grāfu flote. Viņi pārtvers ziņojumu un…

Gordons nikni atmeta ar roku.

—   Jā, tas ir risks, bet viņi ir jābrīdina.

—     Es vēl nepabeidzu. Pārtvēruši mūsu ziņojumu, grāfi tūlīt uzbruks. Fomalgautai nebūs laika organizēt aizsardzību. Katrā gadījumā, grāfu vietā es rīkotos tieši tā.

Par šo iespēju Gordons nebija padomājis. Viņu atkal pārņēma šaubas. Sarunā iejaucās Hells Berels.

—     Es piekritu Gordonam. Viņi jābrīdina… Paldies Dievam, grāfi nav tik nekaunīgi un viltīgi kā jūs, Šor Kān.

—   Jūtos pagodināts, — bijušais diktators paklanījās. — Bet kas tādā gadījumā notiks ar mums?

—   Risks paliek risks, — Gordons teica.

—    Neredzu nevienas iespējas. Viņi nogriezīs visus atkāpšanās ceļus jau dažas minūtes pēc pārraides.

—    Ideja! — Hells Berels iesaucās. Viņš pieskārās kaut kādai pogai, un uz ekrāna parādījās tā Galaktikas apgabala sīka karte, kur viņi patlaban atradās.

—   Kas te ko pētīt, — teica Šors Kāns.

Pat Gordons, kuram nebija nekādas pieredzes, saprata: ja Narata Teina flote uzzinās par viņu klātbūtni, nebūs nekādas iespējas aizlavīties.

Tomēr Hells Berels ar pirkstu rādīja uz sarkanu punktiņu sablīvējumu, kas kartē izskatījās kā brīdinājums par zemūdens rifu. Sablīvējums atradās tieši pusceļā starp viņiem un Fomalgautu, tā robežas sniedzās līdz Teinai.

—   Mēs varam krietni saīsināt ceļu, — teica Hells Berels.

Šors Kāns paskatījās uz viņu ar neizpratni.

—   Caur Sašķeltajām Zvaigznēm? — viņš īsi iesmējās. — Man, liekas, nāksies pārskatīt savu viedokli pārjums, Hell.

—   Kas ir šīs Sašķeltās Zvaigznes? —jautāja Gordons.

Hells Berels viņam paskaidroja.

—   Jums nekad nav licies dīvaini, kāpēc Arējā Kosmosa apgabali ir tik pārpilni ar kosmiskajiem atkritumiem — meteorītiem, asteroīdiem un vēl visu ko?

—   Nē.

—   Zinātnieki apgalvo, — Hells Berels turpināja, — ka ļoti sen šeit satikušies divi lieli zvaigžņu sakopojumi. Zonas, kur zvaigznes nebija tik blīvi izvietotas, gandrīz nemaz necieta. Bet abos sakopojumos bija arī kompakti kodoli. Sadursmes sekas bija drausmīgas, zvaigznes sprāga viena pēc otras. Tā rezultātā radās šis neiedomājamais šķembu jūklis, kurā neviens no laba prāta nelien. Tiesa diviem mūsu kuģiem izdevies to šķērsot, tā ka mums ir izredzes. Jūs paši redzat, tās nav lielas.

—   Riskēsim, — Gordons teica.

—   Vai man arī ir balsstiesības? — Šors Kāns painteresējās.

—   Nē, — vienā balsī atbildēja Gordons un Hells Berels.

Šors Kāns, saglabādams neatkarīgu izskatu, paraustīja plecus.

—     Kad izsauksi Fomalgautu, izstāsti viņiem visu par grāfu sazvērestību, — Gordons palūdza antarieti. — Bet par Šoru Kānu nesaki ne vārda. Pretējā gadījumā var būt, ka viņi mums nenotic un saskata kaut kādas lamatas.

—     Tā kā tu esi imperatora viesis, es nodošu ziņojumu tavā vārdā. Vai nav kaut kāda parole vai zīmīgs vārds, lai viņa noticētu, ka tas tiešām esi tu?

Kādu bridi Gordons domāja.

—      Pasaki, ka es ārstēju Korhanu, ministru sakariem ar nehumanoīdiem. Viņam vajadzētu atcerēties.

Mazais kreiseris lēni tuvojās apgabalam, kur kādreiz bija notikusi grandiozā katastrofa. Tikai šeit Hells Berels nodeva ziņojumu Fomalgautai. Pabeiguši pārraidi, viņi tūlīt pat ienira Sašķelto Zvaigžņu gigantiskajā mākonī.

6

Likās, ka kosmoss liesmo — tik daudz zvaigžņu bija visapkārt. Telpu pildīja nokaitētas matērijas sabiezējumi, kuri radušies kosmiskā sprādziena rezultātā. Gravitācijas spēku ietekmē liela daļa atlūzu un

Šķembu bija salipušas milzīgā sfērā, bet ari ārpus tās telpa bija pilna ar zvaigžņu matērijas fragmentiem. Tiem bija visdaudzveidīgākās formas: elipsoīdi, konusi, spirāles, diski, lentas un vēl viss iespē­jamais. Visapkārt virpuļoja milzīgi, tumši bluķi un putekļu mākoņi

—   tie bija pārpalikumi no planētām.

Elektronu skaitļotāji, kas atkarībā no radaru rādītājiem deva komandas dzinējiem un izvēlējās kursu, klikšķēja kā sajukuši. Hells Berels, noliecies pār vadības pulti, uzmanīgi ieklausījās šajās skaņās un retu reizi iejaucās kādā manevrā. Katra viņa kustība izcēlās ar precizitāti un maksimālu ātrumu.

Gordons un Šors Kāns ar grūtībām cīnījās pret baiļu viļņiem, neatraudami acis no ekrāniem.

—   Reiz man nācās lidot caur Oriona miglāju, — Gordons teica.

—    Tagad es saprotu, ka tā bija bēmu spēle. Te ir gatavā elle. Tu tiešām tici, ka mums izdosies?

—    Jā, tāda varbūtība ir, — Hells Berels attrauca. — Ja vien neielīdīsim kādā mākonī, ko nevar caurskatīt ar radariem. Bet varu pateikt priekšā, kā garantēt izdošanos par visiem simts procentiem.

—    Kā tad?

—   Lieciet mani mierā! — Hells Berels bija sarkans no dusmām.

—   Man ir daudz ērtāk strādāt bez jūsu komplimentiem.

—   Viņam taisnība — Šors Kāns atzīmēja. — Nav mūsu spēkos viņam palīdzēt. Kaut gan pagaidiet! Ir kaut kas… Es tūlīt atgriezīšos.

Ar Šiem vārdiem bijušais diktators pameta telpu. Gordons noslīga nomaļus stāvošā krēslā, kas bija domāts kuģa augstākajiem virsniekiem. No šejienes tie komandēja pilotu darbību. Ekrānos valdīja pilnīgs haoss, tomēr Gordons saprata, ka pakaļdzīšanās nebija. Tieši to bija cerējis Hells Berels: pretinieks, redzēdams, ka viņi ielido Sašķeltajās Zvaigznēs, nez vai dzīsies pakaļ, jo uzskatīs to par drošu nāvi.

Gordons ar bailēm skatījās uz ekrānu, pie kura saspringti stāvēja Hells Berels. Visos virzienos zibsnīja ugunis un daudzkrāsaini uzliesmojumi, aiztraucās visdažādāko formu un izmēru akmens bluķi un Šķembas. Gordons neizturēja un aizgriezās. Te nu bija! Viņš domāja ka tīri labi pazīst Galaktiku. Izrādās, viss iepriekš redzētais bija tikai ziediņi…

Atgriezās Šors Kāns ar pudelēm un glāzēm.

—    Es pēkšņi iedomājos, ka Otam Dollam kaut kur varētu būt bāriņš. Šie grāfi nelaiž garām iespēju iemest pa glāzītei. Turiet.

Gordons automātiski paņēma glāzi.

—    Dzert? Šeit? Tūlīt? — viņš pameta ar galvu uz ekrāna pusi, kur turpinājās vājprātīgā atlūžņu, putekļu, gaismas atspulgu un uzliesmojumu deja. — Jebkurā brīdī kāda šķemba…

Šors Kāns apsēdās blakus krēslā.

—   Nu un tad? Vai var atrast vēl labāku iemeslu, lai iedzertu? Pats pret savu gribu Gordons pasmaidīja. Viņš bija tādā mērā

pārbijies, ka vairs nejuta baiļu. Bailes iznīcināja pašas sevi. Paradoksāli, bet Šora Kāna priekšlikums viņam tagad likās ļoti prātīgs. Hellam Berelam vajadzēja tikai vienu: lai viņi sēdētu klusi un netraucētu. Šis tiešām nav vissliktākais veids, kā klusi uzvesties. Viņš vienā rāvienā iztukšoja glāzi. Vīns bija balts kā piens un ļoti maigu garšu, bet apsvilināja kā liesma.

—      Pie mums, Tumšajās Pasaulēs, tādus vīnus nedarināja. Pasniedziet savu glāzi.

—    Atceros, — Gordons atsaucās. — Kad mēs ar Liānu bijām gūstā Talarnā… Tas bija tik sen! Toreiz jūs teicāt, ka piedāvātu kaut ko iedzert, bet jūsu kabinetā nekas tāds netiek turēts. Tas neatbilstu skarbajam patriota un askēta tēlam, ko jūs sev izvēlējāties.

Šors Kāns ar nožēlu pasmaidīja.

—     Jā. Tikai tas ne pie kā nenoveda. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Gandrīz visa Galaktika bija manās rokas, bet pēkšņi ieradāties jūs! Jāatzīst, jūs pamatīgi sajaucāt manas kārtis.

Telpā atskanēja tik augstas frekvences skaņa, ka iesāpējās zobi. Likās, ka kuģis ielauzies kosmisko putekļu mākonī, un ārējais apšuvums tiek apstrādāts kā ar milzīgu rīvi. Gordons satraucies pagriezās pret ekrānu. Zvaigznes spīguļoja vēl biežāk. Hella tumšais siluets daļēji aizsedza šo krāsaino uguņošanu un it kā simbolizēja cilvēka cīņu ar Pasauli.

Gordonu sagrāba jauns panikas vilnis. Viņš steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi.

—     Cilvēks no pagātnes, — Šors Kāns visu laiku runāja. —

Saprāts, kas iznirst no laika jūras, iegūst jaunu dzīvību Arta Arna ķermenī un pārvērš ilgu divdesmit gadu pūliņus pelnos!

Viņš izdzēra vīnu un pašūpoja galvu.

—    Pie kā es esmu nonācis? Vispirms Tumšo Pasauļu Līgas valdnieks meklē patvērumu pie Pierobežas grāfiem. Pēc tam slēpjas Sašķeltajās Zvaigznēs. Kas par kompāniju! Lepns, bet pārāk taisnprātīgs Impērijas kapteinis un, atvainojiet mani, Džon Gordon, traks cilvēks, atnācējs no senās Zemes, kurš pats vairs nesaprot, kas viņš ir… un pavisam drīz pārvērtīsies starpzvaigžņu putekļu atomos. Kāds fināls Šorām Kānam!

—    Nekrītiet izmisumā, — smīnēja Gordons. — Kā teicis kāds no mūsu rakstniekiem, karaļi piedzimst tikai slavai, nevis ilgai dzīvošanai.

—    Iedzersim par rakstnieku, kurš to izdomājis! — Šors Kāns pasludināja. — Kam īsti līdzinās šī jūsu tālā pagātne, Džon Gordon? Es reiz jautāju, bet tad jūs man samelojāt. Es neticēju nevienam jūsu vārdam.

—  Atklāti sakot, manas atmiņas kļūst arvien bālākas. — Gordons iemalkoja vīnu. — Tur bija tāds Keorgs, kurš mēģināja mani pārliecināt, ka nākotne, kurā pabiju, ir tikai uzmācīga doma un pašiedvesma… Jūs neieredzat Zemi un tagadni, viņš klāstīja, un tādēļ izdomājat visas šīs zvaigžņu karalistes un lielos kosmiskos karus. Manā laikā neviens vēl nebija pametis Zemi, kosmiskie ceļojumi bija tikai sapnis, un manus stāstus par nākotni viņš uzskatīja par vājprātīgā murgiem.

Gordons atkal paskatījās uz ekrānu un tūlīt pat nožēloja to. Tieši uz kuģi virzījās trīs milzīgi, ugunīgi meteorīti, divi olveida un viens — kā gigantisks ritenis. Hells Berels, stūrgalvīgi noliecis galvu, stāvēja pie pults un, kā likās Gordonam, sagaidīja nenovēršamo galu.

Gordons steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi. Viņš cerēja, ka pietiks laika to iztukšot.

Un pēkšņi atcerējās Liānu. Dīvaini gan. Šajā situācijā, kad nepārtraukti pieauga šausmas un nāve likās neizbēgama, kad visai pasaulei nebija nekādas jēgas, vienīgi domas par viņu vēl bija nozīmīgas un reālas. Pat, ja viņš paliks dzīvs, par ko Gordonam bija iemesls šaubīties, — meitene viņam ir zudusi. Tomēr viņš bija laimīgs, atcerēdamies Liānu.

Neprātīgā zvaigžņu trakošana, liesmojoši gaismas stari, krāsu kaleidoskops… Šī izrāde saistīja skatienu pret paša gribu, kaut ari viņu stindzināja ledainas šausmas.

—   Jau diezgan sen man bija skaidrs, ka jūs, Džon Gordon, esat tas slavenais smilšu graudiņš, kas nokļuvis mehānismā. Gluži nejauši, citā telpā un laikā izvēlas tieši jūs, pārsviež nākotnē, kur jums absolūti nekas nav meklējams, un jūs visus bez izņēmuma izsitat no sliedēm. Jūsu ierašanās apgrieza Galaktiku ar kājām gaisā, vai jūs to tiešām nesaprotat?

—     Tas nu ir pārspīlēts. Es vienīgi izjaucu kāda Šora Kāna ambiciozos plānus. Un viss.

—   Varbūt jums ir taisnība. Varbūt… — Šors Kāns ar manierīgu žestu pastiepās pēc pudeles, bet pamira, skatīdamies uz kaut ko Gordonam aizmugurē. — Zvēru pie Debesīm! Skatieties! Vai jūs esat redzējis ko līdzīgu?

Gordons pagriezās. Uz ekrāna, aiz antarieša tumšā silueta patiešām notika kaut kas ārkārtējs.

Viņiem pāri gāzās kolosāls kosmisks ūdenskritums, īsta zvaigžņu Niagāra. Gordons bija pilnīgi dezorientēts, viņam likās, ka kuģis slīd augšup attiecībā pret apkārt trakojošām zvaigžņu bangām. Droši vien tā bija tikai optiska ilūzija, bet viņi cēlās un cēlās augšup, irdamies cauri šķembām, kas kādreiz bija planētas un pat saules, un tad pēkšņi visi apskates ekrāni vienā mirklī noskaidrojās, izzuda žilbinošā gaisma. Visapkārt atkal bija tīra Kosmosa nomierinošais melnums.

Hells Berels ieslēdza autopilotu un pagriezās pret biedriem. Pirmo reizi, kopš sākās lidojums pa Sašķelto Zvaigžņu zonu, viņi ieraudzīja Hella uztraukumā sasārtušo seju. Toties acis mirdzēja. Aizsmakušā, triumfējošā balsī viņš iesaucās:

—   Zvēru pie Debesīm, es to izdarīju! Es izgāju caur Sašķeltajām Zvaigznēm!

Pēkšņi viņš ieraudzīja abus, krēslos atgāzušos un glāzēm rokās.

—      Ka tevi nelabais! Jūs nevarējāt izdomāt neko labāku, kā pietempties kā cūkas?

—   Jūs pats lūdzāt netraucēt, — abu vietā atbildēja Šors Kāns.

Likās, ka Hells Berels pārsprāgs no niknuma. Dažas sekundes

viņš nespēja pat elpu ievilkt. Un tad izplūda dārdošos smieklos.

—   Mani šajā pasauh vairs nekas nevar pārsteigt. — Viņš sniedzās pēc pudeles. — Jūsu kārta komandēt, Šor. Bet es maķenīt ieraušu.

Arējā Kosmosa robeža palika aiz muguras. Priekšā aicinoši mirdzēja Fomalgautas tālā, tīrā gaisma. Hells Berels atkal parādījās vadības centrā pēc daudzām stundām, žāvādamies un staipīdamies. Uzmetis skatu Džonam un Šorām, viņš nevarēja noturēties un sāka smieties.

—     Šķērsot Sašķeltās Zvaigznes divu dzērāju kompānijā! Man neviens nemūžam neticēs!

Pēc kāda laika viņi uztvēra raidījumu no Hatīras planētas, kur atradās Fomalgautas karalistes galvaspilsēta. Raidījums bija domāts tieši viņiem, un Hells Berels ātri atšifrēja.

—    Fomalgautas flote ir pilnā kaujas gatavībā. Mums pavēlēts lidot uz Hatīru.

—   Vai priekš manis nekā nav? — vaicāja Gordons.

Antarietis noraidoši pašūpoja galvu. Gordons ar grūtībām

apspieda nopūtu. Radaru ekrānos jau varēja saskatīt kuģus, kas pārkārtojās kaujas ierindā.

—    Kauties viņi māk, — Hells Berels teica. — To viņi pierādīja kaujā pie Deneba. Tikai šī flote nav liela. Grāfi to norīs vienā kampienā un pat neaizrisies.

Fomalgauta tuvojās, acīm redzami. Pēc tam ekrānos parādījās sistēmas galvenās planētas purpurkrāsas lode. Hells Berels akurāti izvadīja kuģi virs Hatīras daudzajiem torņiem līdz karaliskās pils lielajai, sešstūrainajai ēkai un nosēdās nelielā kosmodromā pils tuvumā.

Bija nedaudz nepierasti atkal elpot svaigu gaisu, skatīties uz sauli bez aizsargfiltra. Viņus sagaidīja daži virsnieki, salutēja un pavadīja uz pili. Fomalgautas karaļi atkal skatījās uz viņiem no saviem pjedestāliem, bet šoreiz Gordonam nebija nekādas bijības. Viņam tā vien gribējās iekliegties, cik spēka — tagad es zinu, ko esmu vērts, zinu, kur mana vieta, tāpēc varat iet pie velna!

Šors Kāns soļoja enerģiski, ar labvēlīgu smaidu, it kā viņš šeit būtu saimnieks un tagad tuvotos savai pieticīgajai, kaut ari visai elegantajai pilij… Gordona sirdī mājoja kāda cerība. To Džons nojauta tikai tad, kad tā viņu pameta — kad viņi iegāja nelielā zālē, kur gaidīja Liāna un Korhans.

Viņa bija tikpat brīnišķīga, toties skatiens, ko princese veltīja Gordonam, bija īsts Sniega Karalienes skatiens. Viņš gribēja ko teikt, bet viņa jau nobālusi skatījās citur.

—   Šors Kāns?!

Bijušais diktators godbijīgi paklanījās.

—   Jūsu augstība! Esmu laimīgs, ka varu atkal jūs redzēt. Starp mums bija dažas nesaskaņas, bet tas bija ļoti sen.

Liāna neticēja savām acīm. Toties Gordons pret savu gribu apbrīnoja Šoru Kānu. Sacelt Tumšo Pasauļu Līgas armādas pret Impēriju un tās sabiedrotajiem, ieraut visu Galaktiku visšaušalīgākajā karā un pēc tam aizmest to visu kā novalkātu cimdu — jā, katrs to vis nespēj!

—    Šors Kāns, — Gordons teica, — nebija nogalināts, kā mēs uzskatījām, viņš izbēga un slēpās Pierobežā. Man jums jāteic, ka tieši viņš izglāba mūsu dzīvības un brīdināja par gaidāmo grāfu uzbrukumu. Pie tam es apsolīju, — Džons īpaši uzsvēra, — ka šeit viņš būs drošībā.

Liāna paskatījās uz viņu ar neizteiksmīgu skatienu un aukstā balsī sacīja.

—   Ja tas patiešām ir tā — laipni lūdzu Fomalgautā, Šor Kān!

—   Pateicos par viesmīlību, jūsu augstība. Starp citu, nav nemaz tik sen, kopš jūs baudījāt manējo.

Šī piezīme, ko viņš augstprātīgi izteica, nebija īsti vietā. Hellam Berelam sākās klepus lēkme, ar to viņš mēģināja maskēt smieklus.

Liāna pagriezās pret viņu.

—   Kapteini Berel, mums tikko bija saruna ar Trūnu. Džals Ams

jau nosūtījis uz šejieni Impērijas Flotes pirmās vienības.

—     Baidos, ka viņi nepaspēs, jūsu augstība, — Hells Berels drūmi atbildēja. — Narats Teins un grāfi labi apzinās, ka jāuzbrūk pēc iespējas ātrāk, pirms ieradušies Impērijas galvenie spēki.

Visu sarunas laiku Korhans klusēja uzmanīgi skatīdamies uz Gordonu vērīgām, dzeltenām acīm. Pēkšņi viņš paspēra soli tuvāk un ar savas spalvotās rokas nadziņiem pieskārās Gordona elkonim.

—    Ko dara magelānieši?

—   X-hami? — Gordons pārjautāja.

—     Viņi sevi tā sauc? — Korhans painteresējās un, saņēmis apstiprinājumu, ierunājās ar tādu dedzību, kādu Gordons agrāk nebija novērojis. — Paklausieties, Džon Gordon! Kad es uzturējos Trūnā, imperators ļāva man iepazīties ar Brenna Bīra laikmeta arhīva materiāliem, kas attiecas uz magelāniešu pirmo karu pret Galaktiku. Lūk, ko es teikšu. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut jaunu iebrukumu. Tas, ko es izlasīju…

Viņš apklusa lai nomierinātos, un tad turpināja drošākā un pārliecinātākā balsī.

—    Jūs zināt, es esmu telepāts. Ne jau labākais, bet… Es jūtu Ēnu pār Galaktiku, aukstu un melnu… Ēnu, kura ar katru stundu arvien vairāk sabiezē.

Gordons noraidoši pašūpoja galvu.

—   Mēs sastapām tikai divus x-harnus, pie tam vienu no viņiem pat neredzējām. Otro nogalināja Šors Kāns, lai atbrīvotu mani un Hellu. Pēc visa spriežot, pašlaik viņu Galaktikā ir ļoti maz.

—   Nāks citi, — nočukstēja Korhans. — Citi…

—   Visam savs laiks, — Liāna pārtrauca. — Pašlaik mums pietiek rūpju ar Naratu Teinu, Tīnu Krīveru un viņu mežoņu bariem. Korhan, pavadiet viesus uz viņu apartamentiem.

Viņa īpaši uzsvēra vārdu "viesi", tomēr Šors Kāns izlikās, ka neko nav pamanījis.

—   Tencinu par laipno uzņemšanu, jūsu augstība. Vienmēr esmu sapņojis apmeklēt Fomalgautu. Ne velti jūsu zvaigžņu karaliste ir viena no spožākajām Impērijā. Uz redzēšanos, jūsu augstība!

Uz atvadām viņš paklanījās vai līdz zemei un izgāja reizē ar Hellu Berelu un Korhanu.

Liāna pievērsās Gordonam, bet viņas sejā joprojām bija Sniega Karalienes izteiksme. Viņa pienāca gluži tuvu un pēkšņi ar savu mazo plaukstiņu iesita skanīgu pliķi. Tūlīt pēc tam sejiņa nodrebēja un savilkās kā kaprīzam bērnam, viņa nolieca galvu uz Džona pleca.

—     Nemaz neceriet, — viņa nočukstēja, — ka jums vēlreiz izdosies no manis aizbēgt, Džon. Ja kādreiz…

Viņš sajuta uz vaiga Liānas asaras, no laimes aizrāvās elpa, un rokas pašas apskāva meiteni. Galvā šaudījās viena doma — nevis Arts Ams, bet es, Džons Gordons…

Tagad lai nāk Narats Teins un viņa līdzskrējēji. lai nāk kaut vai X-harni… Tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš bija panācis to, kā vārdā bija Šeit.

Galaktikas šausmas

1

Gordons murgoja.

Sapnī viņš redzēja divdesmitā gadsimta Ņujorku. Viņš slāja pa pazīstamas ielas bruģi, bet viņam likās, ka ir apmaldījies. Viņš nevēlējās šeit atrasties. Viņš gribēja būt nākotnē, dižajās zvaigžņu karalistēs, bet, Dievs zina kāpēc, viņš atkal bija šajā prozaiskajā pilsētā. Māju akmens fasādes iedarbojās uz viņu nomācoši… Viņš nekad vairs neredzēs to otru, brīnišķīgo pasauli…

—     Liāna, — viņš nočukstēja. Un tad izmisis iekliedzās. — Liāna!

Paša kliedziens viņu atmodināja. Džons atvēra acis. Apkārtne bija sveša. Logs līdz galam atvērts, saule rietēja. Tā bija Fomalgauta, un tās gaišajā, spožajā gaismā Gordons ieraudzīja Liānu, kura klusēdama sēdēja līdzās.

Viņš pielēca kājās un noslaucīja pieri. Tikko pārdzīvotās sāpes vēl bija dzīvā atmiņā, un kādu minūti viņš nebija spējīgs runāt.

—   Jūs sapņojāt, ka atkal esat uz savas Zemes? — jautāja Liāna.

Viņš klusēdams pamāja.

—    Man jau tā likās… Es runāju ar kapteini Berelu. Viņš šo to pastāstīja par jūsu piedzīvojumiem. Nav brīnums, ka tagad jums rādās slikti sapņi.

Abi klusēja. Gordons juta, ka viņi vēl jūtas neērti viens otra klātbūtnē. Jā, Liāna viņu mīl, bet viņi vēl nav pietiekami pazīstami.

—    Kad jūsu domām pieskaras x-harns, — viņš beidzot sacīja, — kaut kas paliek. Tas ir kā rēta apziņā… Vai Narata Teina flote vēl nav izlidojusi no Pierobežas?

Liāna noraidoši pašūpoja galvu. Protams, Fomalgautas valdniece nedrīkstēja izrādīt vājumu, bet pēdējo dienu sasprindzinājums bija lasāms viņas acīs.

—     Vēl ne. Bet Arbo uzskata, ka tas var notikt drīz, ja viņi vispār uzbruks. Viņš piekrīt kapteinim Berelam — uzzinājuši, ka esam brīdināti, viņi tūlīt pat pārskatīs savus plānus, lai uzbruktu pirms papildspēku ierašanās.

—     Man visu laiku liekas, ka aizmirstu kaut ko svarīgu, — domīgi runāja Gordons. — Man nekavējoties jātiekas ar Hellu Berelu un Šoru Kānu.

Liānas skatiens kļuva vēl satrauktāks.

—     Šors Kāns! Cilvēks, kurš gandrīz iznīcināja Impēriju un zvaigžņu karalistes! Gan Fomalgauta, gan jūs pats cīnījāties pret viņu… Un tagad viņš ir jūsu draugs!

Gordons jau kuro reizi pacietīgi skaidroja.

—    Viņš nav mans draugs. Viņš ir hameleons, kuram rūp tikai paša labums. Pašreizējos apstākļos viņa vienīgā iespēja — būt mūsu sabiedrotajam. Tieši tādēļ viņš palīdzēja un pat glāba mūsu dzīvības. Protams, viņš cenšas izmantot mūs savā spēlē. Toties mēs pamēģināsim izmantot viņu. Nākotne rādīs, kuram tas labāk izdosies.

Liāna neko neteica, bet Gordonam nepaslīdēja garām viņas stūrgalvīgā sejas izteiksme.

—     Kur jūsu pilī var atrast galaktogrāfijas materiālus? — viņš jautāja.

—    Karaliskajā krātuvē. Tai ir tieši sakari ar visām aizsardzības ministrijas krātuvēm.

—   Vai jūs mani nepavadītu? Un lūdzu, pasauciet Hellu un Šoru Kānu.

Krātuve atradās pils augšējā stāvā. Sienas klāja dažādu formu un izmēru ekrāni. Dežūrējošais virsnieks godbijīgi sveicināja savu valdnieci.

Pēc kāda laika parādījās Hells Berels un Šors Kāns, kurš ceremoniāli paklanījās Liānai un novēlēja viņas augstībai patīkami pavadīt vakaru. Liānas atbildes smaids izteica vienīgi aukstu nicināšanu.

—     Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, jūs sodītu jau dažas minūtes pēc ierašanās. Ceru, ka jūsu turpmākā rīcība labos šo pirmo iespaidu.

Šors Kāns mierīgi pasmaidīja.

—    Redzat, sievietes ir daudz reālistiskākas nekā mēs, — viņš teica Gordonam. — Ja viņas kaut kā aizvaino vai pazemo, viņas ienīst mūs uz visiem laikiem. īstā spēlē var piedalīties tikai vīrieši.

—   Izbeidziet visu laiku runāt par spēli, — atsaucās Gordons. — Grāfi nerotaļājas, vēl jo vairāk — Narats Teins, un nepavisam ne x- harni. Pat ja to sauc par spēli, Brenna Bīra laikos tā gandrīz noveda pie Galaktikas bojā ejas.

—    Jā, bet pagaidām Galaktikā nav x-harnu. Katrā gadījumā, viņu nav daudz.

—   Jūs esat pārliecināts? — Gordons jautāja.

Šors Kāns kļuva uzmanīgs.

—   Ko jūs ar to domājat?

Gordons pagriezās pret Hellu Berelu.

—     Hell, tu vadīji kuģi, kad mēs lidojām prom no Hāras. Radījums, kurš slēpās uz kuģa, piespieda tevi uzņemt kursu uz Magelāna mākoņiem.

—   Labāk neatgādini. Tie ir pārāk spilgti iespaidi.

—   Labi. Tagad pasaki: vai pirms tam, kad mēs viņu pamanījām, kuģis Lidoja maksimālā ātrumā?

Hells Berels sarauca pieri.

—   Nesaprotu…

—   Atbildi!

—   Nezinu. Visu manu rīcību kontrolēja x-harns, un es…

—   Nu?

—     Ļauj koncentrēties… Man liekas, es pagrūdu paātrinājuma sviru līdz pēdējai iedaļai… Acīm redzot, tie bija tāllidojuma dzinēji… — Hella Berela seja noskaidrojās, viņš atviegloti nopūtās. — Jā, mēs lidojām ar maksimālo ātrumu.

—   Un kāds tas bija?

Brīdi padomājis, kapteinis nosauca skaitli. Dežūrējošajam virsniekam atkārās žoklis, un Liāna pārsteigumā iesaucās.

—   Neiespējami!

—     Man ļoti žēl, jūsu augstība, bet tā tas ir. X-hamu kuģi ir daudzkārt ātrāki par mūsējiem. — Hells Berels sabozās. — Es daudz būtu devis, lai vienu no tiem kārtīgi izpētītu. Ja kādreiz nāksies ar viņiem kauties…

—    Vai mums ir liela mēroga karte no tās Galaktikas daļas, kas atrodas ap Hāru? — Gordons pajautāja.

Liāna deva zīmi virsniekam. Tas devās pie pults, un uz kāda liela ekrāna iedegās attēls. Gordona nepieredzējušajai acij tas bija haotisks zvaigžņu, planētu un asteroīdu sakopojums.

—    Man tas neko neizsaka, Hell, — viņš pievērsās Berelam. — Labāk pasakiet, kādu attālumu mēs pieveicām no Hāras līdz tam brīdim, kad mainījām kursu. Tas ir, kad sapratām, ka kuģī slēpjas x- harns.

—   Kam tas vajadzīgs? Ir daudz svarīgākas problēmas…

—    Runā! — Šors Kāns pavēlēja neapstrīdamā tonī, kā kādreiz runāja Tumšo Pasauļu Līgas diktators.

No viņa sejas varēja spriest, ka viņš izprot lietas būtību. Gordons nez kuro reizi sajūsminājās par viņa prāta elastību un prasmi uztvert visu no pusvārda.

Hells Berels skatījās kartē un, lūpas kustinādams kā skolnieks, kas izsaukts pie tāfeles, kaut ko skaitļoja. Beidzot nosauca attālumu.

—   Tas ir tikai aptuvens skaitlis, bet es…

—    Ja to pieņem par pamatu, — Gordons viņu pārtrauca, — cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai aizlidotu līdz Magelāna mākoņiem? Maksimālajā ātrumā.

Hells Berels skatījās uz viņu, muti pavēris.

—   Lūk, kas jums prātā! Uzreiz vjadzēja sacīt…

Viņš piegāja pie skaitļotāja, nospieda dažus taustiņus.

—   Četri vai pieci mēneši. Pēc Galaktikas standarta laika.

Gordons un Šors Kāns saskatījās. Liāna ar sievišķīgu nepacietību

pajautāja.

—   Vai jūs nepaskaidrotu, par ko tik dzīvi diskutējat?

—     Četri vai pieci mēneši līdz Magelāna mākoņiem, — lēni noteica Gordons. — Un tikpat — atpakaļ. Tātad paietu astoņi vai deviņi mēneši, iekams x-harni, dabūjuši šeit vajadzīgo informāciju, ierastos ar savu floti. Tas ir pārāk ilgi. Tieši x-harni taču noskaņo grāfus uzbrukumam Fomalgautai. Lai kādi būtu viņu plāni, diez vai viņi rēķinās ar tik ilgu laiku. It īpaši, ja uzskatām…

—    īpaši, ja uzskatām, — uztvēra Šors Kāns, — ka viņi, kā to prasa notikumu loģika, iejauksies tieši tad, kad visu Galaktiku būs pārņēmis pilsoņu karš. — Viņš cieši skatījās uz visiem pārējiem. — X-harni veltījuši pārāk daudz pūļu, lai izraisītu šo karu. Šaubos, ka viņi atteiksies ievākt augļus.

Telpā iestājās nāves klusums. Kad Gordons beidzot ierunājās, katrs viņa vārds atbalsojās kā tukšumā.

—     Nedomāju, ka x-harns taisījās lidot kopā ar mums līdz Magelāna mākoņiem. Viņa mērķis droši vien atrodas daudz tuvāk. Pēc visa spriežot, tā varētu būt x-harnu flote, kas slēpjas kaut kur Galaktikas nomalēs.

Klusums kļuva vēl nospiedošāks. It kā visi būtu aizturējuši elpu un pat sirdis stājušās pukstēt.

Hells Berels neizturēja.

—    Kā tad tā?! Impērijas radari viņus sen būtu pamanījuši. Jūs taču zināt, kopš Brenna Bīra laikiem starpgalaktiku telpa tiek pastāvīgi uzmanīta.

—   Protams, — atsaucās Gordons. — Bet…

Šors Kāns atkal turpināja viņa vietā.

—   Jūs nedaudz pazīstat x-harnus un zināt, cik viņi vareni. Viņi katrā ziņā saprot, ka mēs sekojam starpgalaktiku telpai. Tāpēc, gatavodamies iebrukumam, viņi pirmām kārtām būs izgudrojuši drošu līdzekli, kā noslēpt savus kuģus no mūsu radariem.

—    Ir pat iespējams, — Gordons teica, — ka viņi jau ir šeit, mūsu Galaktikā.

—   Un ir gatavi atbalstīt grāfu uzbrukumu, — Šors Kāns pabeidza.

—   Ak Dievs! — iesaucās Hells Berels un pagriezās pret virsnieku pie pults. — Izsauciet Trūnu. Steidzami jābrīdina Impērija!

Virsnieks jautājoši paskatījās uz Liānu. Tā mierīgi pamāja.

—    Atvainojiet, jūsu augstība, — Hells Berels ar nokavēšanos atvainojās. — Kad es iedomājos par šiem mošķiem…

—   Saprotu. — Liāna ar žestu norīkoja viņu palīgā virsniekam. Uz kāda ekrāna parādījās cilvēks Impērijas formā. Hells Berels,

pateicoties savam amatam, tūlīt pat dabūja savienojumu ar pili un ekrānā parādījās Arts Arns.

—    Kapteinis Berels? Džons Gordons? Tātad viss kārtībā? Mēs jau uztraucāmies…

Telpas dziļumā pamanījis Šoru Kānu, viņš apklusa. Pēc tam noteica gluži citā balsī.

—   Kas tie par jokiem?

—     Tie nav nekādi joki, — atsaucās Šors Kāns. — Slava Visuaugstajam, baumas par manu nāvi izrādījušās stipri pārspīlētas.

—    Viņš izturēja Arta Ama skatienu. — Jā, nelietis augšāmcēlies. Tikai šoreiz viņš ir jūsu pusē. Vai jūs tas neiepriecina?

No pārsteiguma Arts Arns zaudēja valodu. Gordons to tūlīt izmantoja.

—   Tikai viņa iejaukšanās glāba mūsu dzīvības. Un, nav izslēgts,

—     visu Galaktiku. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs nekad nevarētu jūs brīdināt. Atceries to, Art.

Arta Ama seja bija nāves bālumā. Viņam vajadzēja krietni papūlēties, lai savaldītos.

Viņš dziļi ieelpoja un pievērsās Liānai.

—  Jūsu augstība, iesaku jums nekavējoties piespriest nāves sodu šim cilvēkam.

—   Tādā gadījumā nāksies pakārt arī Džonu Gordonu, — sacīja

Šors Kāns ar apbrīnojamu izturētību. — Viņš zvērēja mani aizstāvēt.

Uz priekšu panācās Hells Berels.

—     Jūsu augstība! Tas nekas, ka es pārkāpju etiķeti, bet pie velna Šoru Kānu un visu, kas uz viņu attiecas! X-harni — tas ir, magelānieši — varbūt jau stāv uz Galaktikas sliekšņa!

Arts Ams tūlīt atguvās.

—   Jūs Pierobežā kaut ko noskaidrojāt?

Hells Berels sīki ziņoja par notikušo. Klausoties Arta Ama seja sadrūma arvien vairāk. Kad antarietis beidza, likās, ka princis novecojis par gadiem desmit.

—    Protams, tas ir tikai pieņēmums, — viņš beidzot sacīja. — Un tomēr… X-hami… Mēs pat nezinājām, kā viņi sevi sauc. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Vai tu domā tāpat kā Hells?

—   Jā.

—     Es arī, — Šors Kāns atkal pieteica sevi. — Lai ko jūs domātu par mani, Art Am, jums jāzina, ka neesmu gļēvulis un neesmu muļķis. Es uzskatu, ka uzbrukums Fomalgautai ir tikai prelūdija lielam x-harnu uzbrukumam mūsu Galaktikai.

Atkal iestājās nospiedošs klusums. Pēc kāda laika to pārtrauca Arts Ams.

—    Es nekavējoties paziņošu brālim, lēmumus pieņem viņš. Man pašam liekas, ka visai Impērijas Flotei jālido uz Pierobežu un jāsameklē x-harnu kuģi. Tikai tā var visu noskaidrot. Arī es lidošu kopā ar Floti. Jo, ja viņi patiešām ir šeit…

Gordonam pārskrēja šermuļi.

—   Tu lietosi Iznīcinātāju?

Viņš atcerējās to dienu, kad negribot nācās atbrīvot šaušalīgo spēku, kas slēpās šajā ierocī. Atcerējās, kā nodrebēja izplatījums, kā trakā dejā mētājās zvaigznes, kā visa kosmiskā telpa, likās, sašķeļas.

—   Tā vajag, — Arts Ams atsaucās. Viņš pievērsa skumju pilnu skatienu Liānai. — Ceru, jūsu augstība, jūs saprotat, ko tas nozīmē.

Viņa mierīgi pamāja.

—    Jums vajadzēs visus jūsu kuģus… Ieskaitot tos, kuri dodas mums palīgā. Saprotu. Galvenais ienaidnieks ir x-harni. Ko darīt, cīnīsimies paši. — Viņa piespiesti pasmaidīja. — Starp citu, tas nav svarīgi. Pēc kapteiņa Berela domām, jūsu palīdzība tik un tā nāktu par vēlu.

Prinča attēls nozuda. Visi jau gatavojās atstāt informācijas zāli, kad atkal iegaismojās viens no ekrāniem. Gordons reiz jau bija ticies ar šo drukno vīrieti, biezām uzacīm un rētainām rokām. Tas bija Arbo, Fomalgautas aizsardzības ministrs.

Bez jebkādām ceremonijām viņš ziņoja princesei.

—   Jūsu augstība, viņi atstājuši Pierobežu. Grāfu flote, izrādās, ir divkārt lielāka, nekā mēs domājām. Tā maksimālā ātrumā tuvojas Fomalgautai.

2

Gordons juta, ka drosme viņu atstāj. Pierobežas grāfi savākuši visus savus spēkus… Pat, ja uzvarēs Fomalgauta, vēl paliks x-harnu problēma.

—    Viņiem ir trīskāršs skaitliskais pārspēks, — turpināja Arbo. — Tādā situācijā admirālim Englam saskaņā ar iepriekšējo plānu jāatkāpjas un jāsedz Fomalgauta, līdz ierodas pastiprinājums.

—   Plāns, tas ir labi, — atbildēja Liāna, — bet pasakiet, lai viņš necer uz palīdzību no Trūnas. Impērijas eskadras nebūs.

—   Bet, jūsu augstība… Es pats savām ausīm dzirdēju…

—     Tādi jautājumi nav jāapspriež pa telestereo sakariem. Tiksimies Padomē, Arbo!

Ekrāns nodzisa. Liānas sejā bija ledains miers, vienīgi skatienā pavīdēja iekšēja samulsuma ēna. Gordonam sagribējās apskaut viņu un nomierināt. Viņš tomēr šaubījās, vai princese publiski pieņems tādu uzmundrinošu žestu.

Viņa nogurusi uzsmaidīja Gordonam.

—   Man jāiet. Vēl redzēsimies.

Liāna izgāja. Hells Berels nostājās pie pults, un pēc viņa komandas uz ekrāna parādījās Pierobežas zonas karte.

—     Situācija ir īpaši draņķīga, — Šors Kāns noteica. — Ja Impērija nenāks palīgā Fomalgautai, tas radīs sašutumu ari citās karalistēsr

—   Nevajag par mums tā rūpēties, — Gordons sausi atbildēja.

—    Par jums? — Šors Kāns nobrīnījās. — Bet varbūt par sevi, velns parāvis? Kopš palīdzēju jums sagrābt Ota Dolla kuģi, esmu iekūlies līdz ausīm. Līdz tam es vēl varētu pārliecināt Tīnu Krīveru par savu lojalitāti. Tiesa, tikko viņš kaut ko nojaustu…

Šors Kāns zīmīgi novilka ar roku pār rīkli. Pēc tam domīgi piebilda.

—     Galvenās briesmas draud no transporta kuģiem, kuri seko Narata Teina galvenajiem spēkiem. Ja Fomalgautas flotes komandieris — ja nemaldos, Engls — būtu viltīgāks, viņš noorganizētu, lai nosēžoties tie ieskrien lamatās.

Gordonam šis priekšlikums likās vilinošs, tā viņš ari pateica. Par atbildi Šors Kāns norūca.

—   Džon Gordon, mēģiniet viņiem to ierosināt, mani jau neņems vērā, kaut arī es saprotu no stratēģijas vairāk nekā viņi visi kopā… Reiz es to jau pierādīju. Jūsu vārdos, iespējams, ieklausīsies.

—   Neesmu pārliecināts, bet pamēģināšu, — Gordons sacīja.

Kara padome apspriedās daudzas stundas. Gordons pacietīgi

gaidīja priekštelpā. Iznākusi no zāles, nogurušo padomnieku grupas pavadīta Liāna tūlīt pienāca pie viņa.

—     Nevajadzēja tik ilgi mani gaidīt, — viņa piezīmēja tomēr laimīgā balss liecināja ka viņa par to priecājas.

—   Es gribētu zināt, ko jūs izlēmāt. Protams, ja drīkst.

Arbo sejā iegūla neuzticības grimase. Liāna izlikās to neredzam.

—   Tikai pateicoties jums, mēs saņēmām savlaicīgu brīdinājumu, tādēļ jums ir tiesības zināt visu. Impērijas Flote atstājusi Trūnu un lido uz Pierobežu. Bez visa pārējā viņiem ir arī ierīces ienaidnieka atklāšanai. Tur ir arī Impērijas labākie telepāti.

Gordons atļāvās apšaubīt, ka telepātu klātbūtne dotu kādu efektu. Gandrīz droši, ka x-harni spēj aizsargāt savas smadzenes no visa veida ārējas iedarbības.

—    Mēs lūdzām palīdzību vairākām citām karalistēm, — Liāna turpināja — bet tās visas ir pārāk tālu no mums. Herkulesa baroni atbildēja ka apsvērs jautājumu par iespējamo palīdzību.

—    Tas nav aiz pārāk lielas mīlestības pret mums, — pēkšņi iejaucās Arbo. — Viņi vienkārši baidās, ka pārāk pieaugs grāfu ietekme. Jebkurā gadījumā, ja viņi izlems sūtīt palīgspēkus, tie ieradīsies pārāk vēlu.

—   Es savā prātā domāju vēl par vienu iespēju, — nedrošā balsī noteica Gordons, — tikai nezinu, vai jūs gribēsit dzirdēt…

Kādu mirkli Liāna šaubījās, pēc tam stingri teica.

—   Mūsu dēļ jūs riskējāt ar dzīvību, Gordon. Runājiet.

Viņš īsumā izklāstīja Šora Kāna plānu. Pretēji gaidītajam Arbo, kurš acīmredzot nejuta pret Gordonu īpašas simpātijas, ar entuziasmu uztvēra šo priekšlikumu.

—    Lieliska taktika! Kaut tikai mūsu kuģi priekšlaicīgi neie­saistītos sadursmē. Nekavējoties jāizsauc admirālis Engls…

Kad Arbo ar pārējiem padomniekiem aizgāja tālāk, Liānas lūpās parādījās vārgs smaids.

—   To izdomāja Šors Kāns, vai tiesa?

—   Tā jau es domāju, ka jūs sapratīsit.

Vēlāk viņi sēdēja augstā pils terasē siltā puskrēslā, kuru piepildīja reibinoša ziedu smarža. Pilsēta bija tālu lejā, varēja just tikai tās nemierīgo elpu. Visapkārt iedegās un pēkšņi dzisa ugunis, pārvietojās karaspēka daļas. It visur, pat pils parkā, steidzīgi uzstādīja rakešu baterijas. Tālumā, militārajos kosmodromos, pret debesīm slējās milzīgie radaru šķīvji, gatavi dot savu ieguldījumu galvaspilsētas aizsardzībā.

Gordons pacēla acis uz zvaigznēm. Kaut kur neiedomājami tālu no šejienes viena otrai pretī traucās divas kolosālas kosmosa flotes. To sadursmes iznākums noteiks Fomalgautas un, iespējams, visas Galaktikas likteni. No Herkulesa baroniem jauna informācija nebija saņemta. Ja šī palīdzība tomēr ieradīsies, tas notiks pilnīgi negaidīti.

Pārdomas aiznesa viņu vēl tālāk, uz Galaktikas robežām, turp, kur Impērijas Flote meklēja paslēpušos x-harnus. Ja tos atradīs, atkal tiks likta lietā Iznīcinātāja gigantiskā jauda un likvidēti uzbrukuma draudi. Bet vai viņus atradīs? Gandrīz ar gaišreģa pārliecību Gordons domāja, ka šoreiz Impērijai neveiksies. Katrā ziņā x-harni ir bruņoti ar tik spēcīgiem uzbrukuma un aizsardzības līdzekļiem, kādus neviens nav pat sapnī redzējis. Viņi, protams, nav aizmirsuši par savu pirmo

sastapšanos ar Iznicinātāju…

Liekas, ari Liāna domāja par x-harniem. Katrā gadījumā viņa pārtrauca klusumu ar jautājumu.

—   Kad Narats Teins uzbruks, vai šīs būtnes būs kopā ar viņu?

—   Jā, esmu pārliecināts.

—   Kāpēc?

Gordons paskaidroja.

—     X-harniem ir zināms, ka reiz, būdams Arta Ama vietā, pareizāk sakot, ķermenī, es jau ieslēdzu Iznīcinātāju. Viņiem šķiet, ka manā rīcībā ir visa informācija par to. Tā nebūt nav. Es rīkojos tīri mehāniski, sekodams Džala Ama instrukcijām. X-harni to nenojauš. Viņi darīs visu, lai sagrābtu mani gūstā.

Liāna nodrebēja, un viņš saprata, ka princese atcerējusies par magelāniešu neparasto telepātisko spēku, kas viņus tik tikko nepazudināja uz Teinas.

—    Jā, tikai trīs pašlaik dzīvi esošie, — Gordons turpināja, — zina Iznīcinātāja noslēpumu, pie tam viens no viņiem — tikai daļēji. Lūk, tādēļ mani savulaik nolaupīja Talarnas aģenti. Atceraties? — Viņš piecēlās un atkal skatījās uz pilsētu, kas virmoja tuvojošās nelaimes priekšnojautās. — Bet kad noskaidrojās, ka es nemaz neesmu Arts Ams… Tieši Šī informācija uzkūdīja Tumšo Pasauļu Līgu uzbrukt Impērijai. Šors Kāns bija pārliecināts, ka es nespēšu iedarbināt Iznīcinātāju. Tagad vēsture atkārtojas. Mūsu visļaunākie ienaidnieki, x-harni, uzskata, ka caur mani var piekļūt Šim noslēpumam. Tas ir vienīgais Šķērslis, kas viņiem traucē iekarot Galaktiku. Viņus nekas neapturēs.

Viņš satriekts pašūpoja galvu.

—    Kāda fatāla sakritība! Es esmu jūsu pasaules lāsts. Pēdējais piliens, kas pārpilda kausu, kā saka Šors Kāns.

—   Nē! — satverdama viņa roku, iesaucās Liāna. — Nē… Pat ja tā, vainīgs ir Arts Ams, nevis jūs… — Pēc brīža viņa maigi piebilda. — Esmu laimīga, ka jūs ieradāties manā pasaulē, Džon. Tiešām laimīga.

Viņa piecēlās.

—   Man jāiet izvadīt karalistes aizstāvjus. Nē, nevajag man nākt

līdzi. Tā ir tikai mana darīšana.

Viņa aizgāja, bet Gordons ilgi skatījās zvaigžņotajās debesīs, kas kā kupols pletās pār ugunīs mirdzošo pilsētu. Ja Narats Teins apmierinās savas pretenzijas uz Fomalgautas troni, viena no zvaigžņu karalistēm sagrūs, bet viņi ar Liānu, visticamāk', sastaps šeit savu nāvi. Bet tā būs tikai viņu un tikai šīs karalistes traģēdija.

Turpretim, ja piepildīsies x-harnu plāni, tā būs visas Galaktikas traģēdija, katastrofa Visuma mērogā.

Pirms diviem tūkstošiem gadu viņi jau mēģināja uzbrukt, bet, cietuši neveiksmi, atkāpās uz saviem Magelāna mākoņiem un sāka perināt jaunus plānus. Turklāt viņi ari rīkojās. Viņi iesūtīja Pierobežā savus slepenos aģentus, piejaucēja grāfus un Naratu Teinu. Sagatavojuši izšķirošo triecienu, viņi gaidīja piemērotu brīdi.

Tagad, pēc diviem tūkstošiem gadu, šis bridis bija klāt!

Pastarā diena Galaktikai.

3

Kaut kur pie Ārējā Kosmosa robežām naidīgo karaspēku zvaigžņu kuģi uzsāka kauju. Smago kreiseru zalvju uzliesmojumos atblāzmoja šis Galaktikas sektors. Flangos izdevīgu bridi gaidīja neredzamie kuģi-spoki. Laiku pa laikam kāds no šiem kuģiem iznira, deva pretiniekam nāvējošu triecienu un tūlīt pat izzuda skatienam.

Fomalgautas karalistes pils ekrānos šī baismīgā kauja izskatījās kā nekārtīgs punktiņu un uzliesmojumu jūklis. Taču pavisam drīz varēja noprast, ka grāfu galvenie spēki lēni spiež Fomalgautas floti uz austrumiem, nostādamies starp to un karalistes galvaspilsētu.

Arbo seju klāja sviedri. Pār viņa lūpām ik bridi lauzās klusināti lāsti.

— Engls ir pieredzējis komandieris, bet viņam ir par maz kuģu. Trīs pret diviem, un šis pārsvars palielinās. Viņi grib atbrīvot ceļu uz Fomalgautu priekš tiem!

Arbo pirksts rādīja uz ekrāna augšējo labo stūri, kur tikko parādījās jauns uguntiņu spiets. Tās lēni, bet neatvairāmi tuvojās Fomalgautai.

Transportkuģi. Tur lido šis neprātīgais nehumanoīdu ordu komandieris Narats Teins. Viņš tos savervējis no daudzām planētām un jau iepriekš bauda savu triumfu. Gordonu nomāca bezspēcības un bezpalīdzības apziņa. Iespējams, ari Liānu mocīja Šī sajūta, taču bālā seja par to neliecināja.

—   Vai no baroniem joprojām nav ziņu? — viņa pajautāja.

Korhans, izteiksmīgi noplivinot spārnus, atbildēja:

—     Ne vārda, jūsu augstība. Spriežot pēc visa, mums nāksies cīnīties vienatnē.

—     Ja Engls būtu iedalījis kaut pāris kreiseru! Mums rastos iespēja neļaut viņiem piezemēties, — nosūkstījās Arbo, un Gordons klusībā atzīmēja, ka admirālis nav ņēmis vērā Šora Kāna padomu.

—      Par vēlu, — noteica Liāna, norādot uz ekrānu. Pienāca izšķirošais bridis šajā batālijā. — Jāgatavojas planētas aizsardzībai.

Viņi izgāja no telpas, pa ceļam pievienojās Šors Kāns. Līdz šim brīdim Padomes sēžu zālei viņš pat netuvojās, skaidri zinādams, ka tik un tā iekšā netiks. Bet tagad, neievērodams Hella Berela nedraudzīgo skatienu, pienāca. Gordons palēnināja soli.

—    Cik varu spriest pēc jūsu sejas izteiksmes, — sacīja bijušais diktators, — Fomalgautas flote zaudē. Vai ne?

—    Jā, tā ir atsviesta uz austrumiem. Teina transporti teju teju uzsāks desanta izsēdināšanu, tad šeit būs īsta elle.

—   Diemžēl tam ir grūti nepiekrist. Skumji! Es gan vai smadzenes izmežģīju, domādams, kā izkļūt no šīm lamatām. Nekas nesanāk.

—    Taisnību runājot, — ironiski noteica Gordons, — man likās, ka jūs, atrodoties sava dzīves ceļa galā, izvēlēsities varoņa nāvi tāpat kā mēs visi.

—    Taisnību runājot, — nevērīgi atbildēja Šors Kāns, —es ari paliku tieši pie šī varianta, jo neredzu reālu iespēju izdzīvot. Galu galā, ko tad es zaudēju!

Dažas stundas vēlāk pilī sākās drudžaina darbība, kuras jēgu Gordons sākumā nesaprata. Visos virzienos skraidīja virsnieki un ierēdņi, arī Liāna bija tik aizņemta, ka nevadīja veltīt viņam ne bridi. Gordons nesaprata, ko darīt, kurp doties, un jutās kā piektais ritenis. 244

—   Kā tad tā, — aiz muguras atskanēja pazīstama balss, — man šķiet, ka taisni jūs esat šīs drāmas galvenais personāžs.

Pagriezies Gordons ieraudzīja gudrās, dzeltenās Korhana acis.

—   Es Liānai par to jau sacīju, — viņš teica.

—     Un kā iepriekš esat pārliecināts, ka x-harniem neizdosies izvilkt no jūsu apziņas nekādu informāciju par Iznīcinātāju?

—   Man Šķiet, es visu pateicu maksimāli skaidri. Es zinu, kā tas izskatās, kā nostiprināt to uz kuģa, kā līdzsvarot to pirms ieslēgšanas… Tas arī viss. Man nav nekādas sajēgas, kā tas strādā. Kāpēc jūs atkal jautājat?

—    Tāpēc, ka, neskatoties uz manām simpātijām pret jums, — sarunu biedra dedzīgā toņa nesamulsināts, Korhans atbildēja, — pienākums liek man iznīcināt jūsu smadzenes, pirms tās izmanto x- harni.

—   Es saprotu, — pēc klusuma brīža sacīja Gordons un nodomāja: acīmredzot aizdomas, ka es pārāk daudz zinu, vajās mani līdz mūža galam. Spriežot pēc visa, tas nav tālu.

—    Iziesim dārzā, — Korhans ierosināja. — Mums šeit nav ko darīt. Situācija taču jums ir skaidra.

Bija iestājusies nakts, taču pils parkā, tāpat kā visā pilsētā, valdīja drudžaini darbīga atmosfēra. Akmenī kalto Fomalgautas karaļu smagā skatiena pavadīti, šaudījās cilvēki un mašīnas. It visur uzstādītās raķešu baterijas disharmonēja ar priekšzīmīgajām alejām.

Nez no kurienes ieradās Šors Kāns, un Gordons apjautājās par Hellu.

—   Viņš runā ar Trūnu. Jūs tik spilgti aprakstījāt Narata desantu, ka viņš ir pamatīgi izbijies.

—   Mūs visus biedē šī doma, — Gordons iebilda.

—     Izņemot Šoru Kānu, — uzmanīgi paskatījies uz bijušo diktatoru, precizēja Korhans. — Viņš nebaidās ne dieva, ne velna. Ne ari cilvēku, protams… Atvainojiet mani par šo nelielo domu zondāžu, bet es…

Ar nepacietīgu žestu Šors Kāns pārtrauca viņa taisnošanos un pagriezās pret Gordonu.

—    Man likās, ka mans pieticīgais militārais talants — es taču gandrīz iekaroju Galaktiku — kaut nedaudz, bet noderēs. Taču šis Arbo manī neklausās. Tāpēc pašlaik, tik kritiskā brīdī, varu droši teikt, ka vairs neatkāpšos nojums ne soli.

—   Tikai nekāpiet uz manas ēnas, — atsaucās Gordons. — Man no tā piemetas alerģija.

Šors Kāns pasmaidīja.

—   Jūs kā vienmēr formā. Nebaidieties, vienkārši es nevēlos, lai mani pakar.

Vū-ū-ū-uh-bum!!

Skaļa svilpoņa un sprādziens noslāpēja Šora Kāna vārdus. Nodārdēja jauni sprādzieni, sākumā retāk, pēc tam arvien biežāk un biežāk. Virs pilsētas debesīs aiztraucās trīs ugunīgas svītras.

—    Raketes, — Šors Kāns pamanījās izteikt īsajā pauzē starp sprādzieniem. — Ja viņi jau atrodas sasniedzamības zonā, drīz šeit būs pavisam karsti.

Viena pēc otras aiztraucās raķetes, visos virzienos sašvīkādamas debesis. No pilsētas puses atlidoja stiepts, daudzbalsīgs kliedziens. Korhans izstiepa spārnu, rādīdams uz sarkani nokaitētu, bolīdam līdzīgu ķermeni, kurš lēzenā lokā krita uz Hatīru. Tas bija zvaigžņu kuģis. Tā krāsa mainījās līdz spoži baltai, un tas uzsprāga, izkiīzdams kā ugunīgs mākonis.

—    Viens gatavs, — Šors Kāns komentēja. — Pārāk ātri iegāja atmosfērā. Droši vien netika galā ar vadību.

Liesmojoša lūžņu kaudze ar šausmīgu žvadzoņu nogāzās netālu no pilsētas robežas. Zeme nodrebēja pārvēlās gaisa vilnis. Gordons un viņa biedri ar grūtībām noturējās kājās.

—   Pavisam tuvu, — teica Šors Kāns. — Man liekas, viņi varētu izvēlēties vietu krišanai kaut kur tālāk.

—    Skatieties! — Gordons iesaucās. — Vēl viens!

Izskatījās, ka šis kuģis klausīja Šora Kāna ieteikumam un nokrita daudz tālāk no pilsētas. Sprādziena troksnis bija tik tikko dzirdams.

—   Tā jau ir labāk, — apmierināti noteica bijušais diktators. — Turpiniet tādā pašā garā. Ja kaut viens no viņiem nogāzīsies uz pilsētu…

Viņš neizteica līdz galam. Nebija vajadzības. Visiem tāpat bija

skaidrs, kādas var būt sekas. Gordons pilnīgi piekrita Šorām Kānam.

No pilsētas puses atkal atskanēja daudzbalsīgas klaigas.

—   Kas tur notiek? — Gordons jautāja.

—   Ieklausieties, — Korhans atbildēja. — Tie nav tikai kliedzieni, bet ari ovācijas.

Pūļa troksnis ātri tuvojās un drīzumā pārpludināja Seno Valdnieku Aleju. Pūļa vidū lēni virzījās ekipāža, kurā sēdēja Liāna. Pūlis trakoja priecīgos kliedzienos, turpretim princese sveicināja savus pavalstniekus tādā mierā, it kā tā būtu parasta svētku demonstrācija.

Reiz Gordons bija juties pazemots viņas karaliskā statusa un etiķetes prasību dēļ, kuras vajadzēja ievērot. Toties tagad viņš skatījās uz visu citām acīm, viņa sirds pārplūda lepnumā, kad Liāna majestātiskā un tajā pašā laikā ļoti graciozā gaitā kāpa augšup pa pils kāpnēm. Viņa atvadījās no pūļa ar karalisku rokas mājienu, un Šis žests it kā runāja: dzīvi vai miruši, mēs esam kopā, jo mēs — tā ir Fomalgauta.

Liāna deva zīmi Gordonam, un viņš gāja princesei līdzi pilī. Sienas tricināja nepārtraukto raķešu zalvju vibrācija. Liāna, Gordons un Korhans iegāja Padomes sēžu zālē, bet Šors Kāns šoreiz sekoja viņiem ar tik pašpārliecinātu izskatu, ka sargi neuzdrošinājās viņu aizturēt. Karaliste draudēja sabrukt, nebija laika domāt par disciplīnu.

Pie ekrāniem drūzmējās virsnieku grupa. Arbo panāca pretī.

—    Vairs nav šaubu, jūsu augstība. Herkulesa kuģi maksimālā ātrumā lido mūsu virzienā.

Gordona dvēselē iesila cerība. Vareno baronu flote ir spējīga stāties pretī vienalga kam. Izskatījās, ka ari Liāna domā to pašu, un Arbo steidzīgi piebilda.

—   Man ļoti žēl, jūsu augstība, bet izteikšos precīzāk. Viņi nelido tieši uz Fomalgautu, bet Ostrinusa virzienā, kur vēl cīnās Engla eskadras paliekas…

Gordona krūtīs kaut kas pārtrūka. Protams, ar prātu viņš apjēdza, ka baroni izvēlējušies ļoti gudru taktiku. Kādēļ atstāt sev aiz muguras floti, kas jebkurā brīdī var uzbrukt?

—    Es saņēmu ari ziņojumu, — Arbo turpināja, — ka Hatīras rajonā piezemējušies vismaz divdesmit četri Narata Teina transportkuģi. Daudzi no tiem iznīcināti, bet bojā gājušo vietā ierodas arvien jauni. Vairums mūsu bateriju vairs nedarbojas.

— Labi, — mierīgi sacīja Liāna. — Aizstāvēsim pilsētu. Nāksies aizkavēt viņus līdz tam brīdim, kad ieradīsies baroni.

Gordons zināja ko viņa jūt. Ja būs lemts kas cits — ko darīt, viņš nodzīvojis pilnīgi pietiekami, lai vīrišķīgi sagaidītu nāvi.

Viņš ieskatījās dziļi Liānai acīs. Jā — viņš izvēlētos šo ceļu arī tad, ja iepriekš būtu visu zinājis.

4

Pilsētas aizsardzības līnijās krita viena pēc otras. Pār Hatīru nolaidās ilga nakts. Visu šo nakti, visu nākamo dienu un daļu nakts uz planētas piezemējās okupantu kuģi.

Liela daļa lidaparātu sasniedza zemi kā nokaitēti lūžņi, bet neapturami pieauga to skaits, kuri tika cauri visiem šķēršļiem, un Fomalgautas karalistes galvaspilsētas aizstāvju rīcībā palika arvien mazāk raķešu bateriju.

No veiksmīgi atlidojušajiem transportkuģiem plūda arvien jauni un jauni nehumanoīdu pūļi, kuri bija savervēti uz simtiem Ārējā Kosmosa Pierobežas planētu. Gemi no Teinas planētas un kentauri ar tīģeru galvām metās cīņā, izkliegdami prieka un uzvaras saucienus. Ohallas dīvainie cilvēkputni gāja kaujā ar dvēseli plosošiem ķērcieniem. Biezu vilnu klātie, milzīgie torri no bezvārda pasaules, kas atradās ārpus Pierobežas zonas, vicināja visas četras muskuļainās rokas. Neskaitāmi daudzu citu rasu un tautību pārstāvji, neaprakstāmu formu un nokrāsu būtnes lēkāja, vēlās, līda un ložņāja pa zemi…

Fantasmagorija.

Fomalgautas Pastarā diena.

Viņiem bija grāfu sagādātie, visjaunākie ieroči. Uzbrucēji gāza pār Hatīru uguns vētru un saņēma pretī labi tēmētas lielgabalu zalves. Nehumanoīdu ķermeņi, ko sprādzieni bija saraustījuši gabalos, pusapdeguši vāļājās ielās un radīja nepārvaramas barikādes krustojumos. Tomēr jaunpienākušās ordas līda arvien tālāk un tālāk. 248

Kaujas trakumā daudzi pameta ieročus un laida darbā savus nagus, zobus un dzelkšņus. Aizstāvjus pamazām atspieda uz pilsētas centru. Uzbrucēju skaits bija pārāk liels.

Visapkārt liesmoja ugunsgrēki, šaudīgās liesmas atgādināja upura sārtu. Tajā sadega Fomalgautas pēdējā nakts.

Liāna, Gordons, Korhans un Šors Kāns stāvēja uz plaša balkona, no kura pavērās skats uz Seno Valdnieku Aleju. Kaujas troksnis tuvojās. Pils aizstāvji izmisīgi mēģināja pāriet pretuzbrukumā, bet ik reizes ar smagiem zaudējumiem tika atsviesti atpakaļ.

—   Viņu ir pārāk daudz, — Liāna nočukstēja. — Narats gadiem ilgi strādājis nehumanoīdu vidū, iekarojis viņu draudzību, un te ir rezultāts.

—   Kā tāds cilvēks kā Narats varēja panākt tik lielu uzticību? — Gordons jautāja, ne pie viena konkrēti nevērsdamies un skatīdamies uz degošās pilsētas līķu pilnajām ielām. — Cik daudzi tūkstoši nogūluši šajās ielās! Un visiem tā bija liela laime — iet bojā par Naratu. Kādēļ?

—   Es varu paskaidrot, — teica Korhans. — Naratam cilvēciska ir tikai āriene. Es reiz zondēju viņa apziņu un pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā ir atavistiska. Intelektuālā un jutekliskā nozīmē Narats ļoti maz atšķiras no dzīvnieka. Tieši tādēļ visi šie pusdzīvnieki saprot un mīl viņu, jo viņš domā un jūt tāpat kā viņi. Tā, kā nekad nespēs normāls mūsdienu cilvēks.

—   Atavisms, — Gordons noteica skatīdamies uz pilsētā valdošo postažu. — Tas nozīmē, ka viss atkarīgs no kāda niecīga gēna…

Zālē aizelsies ieskrēja jauns virsnieks un noliecās Liānas priekšā.

—   Jūsu augstība ministrs Arbo ļoti lūdz jūs atstāt pili, pirms tā būs pilnīgi aplenkta.

Liāna noraidoši papurināja galvu.

—    Es pateicos ministram, bet pasakiet, ka es neaiziešu, kamēr mani karavīri cīnās un mirst.

Gordons gribēja iejaukties, bet pēc viņas sejas izteksmes saprata ka tas ir veltīgi. Toties Šors Kāns iztika bez ceremonijām un atbalstīja virsnieku.

—     Jūsu augstība kad kauja beigsies, jūs no šejienes vairs neizkļūsit. Labāk tūlīt.

—    Es zināju, ka jūs to ierosināsit. Jūs, kurš kādreiz valdījāt pār Tumšo Pasauļu Līgu un apkaunojoši bēgāt, līdzko pār jūsu armiju gūlās sakāves draudi.

Šors Kāns paraustīja plecus.

—     Toties esmu dzīvs. Tiesa, ilgi tas neturpināsies. — Viņš paskatījās uz savu atompistoli pie jostas — tāda pat bija Gordonam. — Atzīšos, mani arvien mazāk sajūsmina varoņa nāve, uz ko jūs gribat mani pierunāt…

Liāna neatbildēja. Viņas drosmīgais, liesmojošais skatiens bija pievērsts kūpošajām drupām.

Gordonam likās, ka viņš gluži labi saprot Liānas izjūtas, skatoties uz akmens tēliem, kuros materializējās viņas karalistes vēsture, un uz saviem pavalstniekiem, kas varonīgi cīnījās ielās.

Pēkšņi viņa pievērsās Korhanam.

—     Pavēliet Arbo steidzīgi sazināties ar baroniem. Lai īpaši uzsver, ja viņu kuģi nekavējoties nebūs klāt, Fomalgauta kritīs.

Korhans paklanījās un izgāja. Kad Liāna atkal pievērsās šaušalīgajam skatam, patruļkuģis ar Fomalgautas ģerboni iznira no kaujas dūmakas un nosēdās tieši uz milzīgā balkona no kurienes viņi vēroja cīņu.

—    Nē! — Liāna niknumā iekliedzās. — Es jau teicu, ka nekur neiešu!

—   Trauksme! — Šors Kāns iesaucās. — Tie nav mūsējie!

Ari Gordons pamanīja ka no kuģa ārā lecošo karavīru mundierus greznoja nevis Fomalgautas emblēma bet Kaujas Vāles zīme. Viņi nebija apbruņoti, droši vien cerēja uz savu skaitlisko pārsvaru.

Šors Kāns nokrita uz grīdas un ar garu šāvienu kārtu burtiski nopļāva pirmo uzbrucēju rindu. Gordons, kurš ilgi nebija praktizējies, vēl tūļājās, bet drīz vien ari viņa lodes atrada mērķi. Dzīvi palikušie karavīri tomēr neķērās pie ieročiem, kaut ari krita viens pēc otra. Acīmredzot bija pavēlēts gūstekņus saņemt dzīvus.

No ienaidnieka kuģa lēca ārā arvien jauni un jauni cilvēki, drīz vien viņu mazā grupiņa bija pilnīgi aplenkta. Aplencēju loks bija tik ciešs, ka vairs nedrīkstēja šaut — Šora Kāna un Gordona ložu 250 sprādzieni varēja savainot viņus pašus. Gordons saķēra pistoli aiz karstā stobra un zvetēja ar to kā ar mietu, vienlaikus mēģinādams pierunāt Liānu bēgt tālāk pils istabās.

Viņš redzēja, kā Šors Kāns, pērkondimdoši saukdams sardzi palīgā, drīz nozuda zem uzbrucēju masas. Arī Gordonam pašam uzklupa. Bija pārāk daudz roku, kāju, elkoņu un ceļgalu, kas alka atņemt viņam rīcības brīvību. Gordons tā ari nesaprata, vai Liānai izdevās izlauzties, toties redzēja sardzi, kas steidzās palīgā.

Šoreiz uzbrucēji nekautrējās lietot ieročus, un darīja to visai efektīvi. Drīzumā visu balkonu klāja sargu nekustīgie ķermeņi. Pēdējais, ko Gordons dzirdēja, pirms zaudēja samaņu, bija metāliska priekšmeta žļerkstoņa, kad tas trāpīja viņa galvu…

Kad samaņa atgriezās, viņš joprojām gulēja uz balkona. Galva nebija pārsista, bet mežonīgi sāpēja. Līdzās stāvēja Šors Kāns ar asiņainu seju. Viņus aplenca karavīri, kuri, spriežot pēc sejām, bija gatavi uz visu.

—   Liāna… — Gordons nočukstēja, pūlēdamies piecelties.

Šors Kāns pāri līķiem norādīja uz pils iekštelpām.

—   Viņa ir tur, sveika un vesela. Bet pils ir viņu rokās. Kuģis ar Fomalgautas ģerboni bija tikai pirmais no veselas eskadras.

Viens no kareivjiem klusēdams iesita viņam pa seju. Atkal plūda asinis. Šors Kāns apklusa, nemēģinādams ne protestēt, ne pretoties. Tikai tagad Gordons pa īstam izjuta visu situācijas traģismu. No tālienes atplūda dunoņa, kas līdzinājās piekrastes bangu šalkoņai, sitoties pret klintīm. Viņš pielēca kājās un aiz balkona margām ieraudzīja…

Pilsēta bija kritusi. It visur pret debesīm cēlās liesmu mēles no degošām ēkām, bet nekur vairs nešāva. Pils tuvāko apkārtni burtiski pārplūdināja nehumanoīdu pūļi. Groteski, spalvaini un pinkaini mošķi lepnā triumfā lauza visu, kas gadījās pa rokai, ķērkdami un lamādamies tūkstošiem nesaprotamās izloksnēs.

Visapdullinošākie bļāvieni nāca no cieši sakļāvušos būtņu grupas, kas lēni virzījās pa Seno Valdnieku Aleju. Izteikdami savu sajūsmu ar svilpieniem, rēcieniem un ūjināšanu, viņi nenolaida acu no cilvēka, kurš uz milzīga, melna gerna jāja procesijas priekšgalā.

Tas bija Narats Teins. Augstprātīgi pacēlis galvu, viņš tuvojas pilij, lai sēstos Fomalgautas karalistes tronī.

5

Zālē blakus balkonam valdīja klusums. Gordonu aplenca karavīri, kas bija gatavi pēc mazākā mājiena laist darbā ieročus. Zāle bija ļaužu pilna, visiem apģērbu rotāja Kaujas Vāles simbols. Visi stāvēja, sēdēja vienīgi Narats Teins, hā pienākas karalim.

Galvu viņš bija lepni izslējis, sejā rotājās sapņains smaids. Ar spīdīga auduma gabalu nevērīgi apsietie mati brīvi krita pār pleciem. Viņš izskatījās kā karalis un vienlaikus kā plānprātīgais. Netālu no viņa stāvēja Liāna. Princeses acis bezkaislīgi skatījās zālē un atdzīvojās tikai tad, kad sastapās ar Gordona skatienu.

—    Nu jau drīz, — klusi teica Narats. — Ilgi nebūs jāgaida, māsīc. Tīns Krivers ar pārējiem tūlīt būs klāt.

Gordons noprata, kas ir šie "pārējie", un juta, kā sastingst asinis. Pa balkona atvērtajām durvīm ielauzās vēja pūsma un līdz ar dūmu smaku atnesa neskaidru balsu murdoņu. Pēc tam Gordons izdzirda patruļkuģa dzinēju klusinātu rūkoņu. Pēc kāda laika zālē parādījās Tīns Krivers. Grāfa apaļā seja staroja triumfā. Viņš pārlaida skatienu gūstekņiem un apstājās pie Šora Kāna.

—   Lieliski, — viņš noteica. — Es ļoti baidījos, ka jūs nogalinās. Man negribētos jums novēlēt tik ātru nāvi.

Šors Kāns nosmējās.

—     Jūs, kā redzu, vēl joprojām mīlat izrādīties pūļa priekšā. Manas vissliktākās atmiņas par jūsu sabiedrību saistās ar trulām, skaļām, publiskām deklarācijām.

Tīna Krivera smaids pārvērtās draudīgā grimasē, tomēr viņš neatbildēja uz apvainojumu. Narats Teins piecēlās un klusā balsī sacīja.

—   Laipni lūdzam, brāli. Mēs esam laimīgi redzēt jūs. Un kur ir mūsu kopīgie draugi?

—     Viņi tūlīt ieradīsies. — Grāfs paskatījās uz Liānu un apmierināti piebilda. — Jūs lieliski izskatāties, jūsu augstība. Tas mani pārsteidz, ja ņem vērā zaudēto karalisti un sakauto floti. '

Tas nozīmē, Gordons saprata, ka viņi nezina par baronu kuģiem. Bet tie var ierasties kuru katru bridi. Tiesa gan, mums tas vienalga būs par vēlu.

Zālē klusēdamas ieklumzāja trīs figūras, satītas pelēkos apmetņos, pāri sejai zemu pārvilktām kapucēm.

X-harni.

Klātesošie, kā ar zināmu izbrīnu pamanīja Gordons, uz viņu parādīšanos reaģēja dažādi. Šors Kāns skatījās cieši virsū, neslēpdams riebumu. Liāna viegli nobāla. Pat Tīns Krīvers, kā likās, nejutās visai omulīgi.

Tikai Narats Teins skatījās uz viņiem ar to pašu sapņaino smaidu.

—   Brāļi, jūs ieradāties tieši laikā, lai piedalītos manā kronēšanā.

Tikai tagad Gordons pa īstam saprata cik necilvēcīgs bija šī

jukušā prinča prāts. Viņš, kuru nehumanoīdi pielūdza kā Dievu un kurš atnācējus no Magelāna mākoņiem godināja par brāļiem, atšķīrās no cilvēka vairāk nekā jebkurš cits no klātesošajiem.

Pirmais x-harns tikko dzirdami sacīja.

—   Vēl ne, Narat. Mums ir steidzams darbs.

Savā klumzīgajā, ložņājošajā gaitā viņš devās tieši pie Gordona.

—    Šis cilvēks zina to, ko vajag zināt mums. Un pēc iespējas ātrāk.

—    Bet mana tauta gaida — Narats iebilda. — Tai jādzird, ka mana māsīca Liāna labprātīgi atdod man troni. Un tad mani pasludinās par jauno Fomalgautas karali!

Viņš pieklājīgi uzsmaidīja Liānai.

—    Jūs taču to izdarīsit, māsīc, vai ne? Visam jānotiek stingrā saskaņā ar ceremoniālu.

Tīns Krīvers pašūpoja galvu.

—     Nē, Narat, tas pagaidīs. Q-rilam taisnība. Bez x-harnu palīdzības mēs te nebūtu, vai ne? Tagad mūsu kārta.

Narats neapmierināts atkal apsēdās. X-harns, kuru sauca par Q- rilu, klusēdams ieskatījās Gordona sejā, toties tas, lai kā centās, nevarēja izšķirt x-harna vaibstus, kas slēpās kapuces ēnā. Gordons daudz būtu atdevis, lai atbrīvotos no neizturamās vēlēšanās bēgt.

Viņš ar grūtībām savaldījās.

—   Pirms kāda laika, — runāja Q-rils, — es inkognito uzturējos Trūnā. Mani nogādāja tur mūsu dārgais draugs Džefs Ollens. Tur es izmantoju gadījumu un izpētīju Korhana smadzenes.

Korhans… Kas ar viņu? Miris? Visticamāk, ka tā… Droši vien arī Hells Berels…

—   Tā es uzzināju, — Q-rils turpināja savā šerminošajā balsī, — ka šī cilvēka, tā saucamā Džona Gordona saprāts kādu laiku atradies Arta Ama ķermenī. Šajā laikā viņš vadīja Iznīcinātāju.

Tās ir beigas, nodomāja Gordons. Atkal nolādētais Iznīcinātājs! Iznīcinātājs, no kura visi tā baidās un par kura noslēpumu visi ir pārliecināti, ka tieši viņš, Gordons, to zina. Tieši Iznīcinātājs nesīs viņam nāvi… Jeb to, kas ir briesmīgāks par nāvi.

X-harns pienāca cieši klāt.

—   Tāpēc tagad, — viņš nosvelpa, — lai iegūtu informāciju par Iznīcinātāju, es izpētīšu šī cilvēka smadzenes.

Panisku Šausmu pārņemts, Gordons mēģināja pagriezt galvu, lai ar skatienu nomierinātu Liānu. Viņš nevar atklāt noslēpumu, kuru pats nezina! Bet viņam nepietika spēka pat šai vienkāršajai kustībai. Pēkšņi viņa smadzenes trāpīja neiedomājami spēcīgs domu trieciens. Tas, ko Gordons bija pārdzīvojis līdz šim un jo sevišķi uz kuģa, kur slēpās x-harns, bija kā vārga sveces liesmiņa salīdzinot ar zibens uzliesmojumu.Viņš ieslīga nebūtībā.

Atguvis samaņu, Gordons saprata, ka guļ uz grīdas. Atvēra acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos ciešanu izmocīto Liānas seju. Narats Teins klaji nervozēja, Tīns Krivers par kaut ko dzīvi apspriedās ar x- harnu.

Q-rila balss kļuva arvien spalgāka un caururbj ošāka. Pirmo reizi Gordons novēroja x-harniem kaut kādas emociju izpausmes.

—    Bet var taču būt, — iebilda Tīns Krivers, — ka viņš tiešām nezina Iznīcinātāja noslēpumus.

—    Nē! — Q-rils nikni nokliedza. — Viņš nebūtu spējis vadīt visbriesmīgāko nāvi nesošo ieroci visā Galaktikā. Toties viņa domās es uzzināju ko citu: Galaktikas nomalēs mūs meklē Impērijas Flote prinča Arta Ama vadībā… ar Iznīcinātāju.

Izskatījās, ka Tīnu Krivēru šī vēsts satrieca.

—     Bet jūs taču apgalvojāt, ka viņi nav spējīgi atrast mūsu floti…

—    Jā, — atbildēja Q-rils. — Bet tagad viņi ir brīdināti. Kad mēs uzbruksim, Trūna un citas karalistes zinās, kur dislocējas mūsu galvenie spēki! Viņi iedarbinās Iznīcinātāju pat tad, ja zaudēs daļu sabiedroto. Tagad svarīgāk par visu ir uzzināt šī ieroča darbības principu un rādiusu.

Šajā brīdī Narats Teins pielēca kājās un skaļā balsī sauca.

—     Pietiek! Šo jautājumu jūs pārdomāsit vēlāk. Tauta gaida manu kronēšanu…

Q-rils klusēdams pagrieza pret viņu galvu pelēkajā kapucē, un princis, bāls kā nāve, klusēdams sašļuka krēslā.

—     Pieredzējis telepāts ir spējīgs noslēpt jebkuru informāciju svešas apziņas dzīlēs, — Q-rils turpināja, it kā nekas nebūtu noticis.

—      Tik dziļi un tik nemanāmi, ka šis cilvēks varēja izmantot informāciju, pats par to nenojauzdams. Bet ir veids, kā to pārbaudīt.

Gordons redzēja, ka, dzirdot šos vārdus, abu pārējo x-harnu ķermeņi sāka trīcēt priecīgā uzbudinājumā, un sajuta, kā viņu pārņem ne ar ko nesalīdzināmas, mežonīgas bailes.

—   Saplūšana, — nosvelpa Q-rils. — Divu saprātu apvienošanās, kad neko vairs nevar noslēpt un nekāda krāpšana nav iespējama…

—   Un pavēlēja. — Uz ceļiem šo cilvēku!

Kareivji atlauza Gordonam rokas un nospieda viņu uz ceļiem. Kaut ari viņi bija x-harnu sabiedrotie, to saspringtā elpa liecināja, ka ari viņiem ne sevišķi patīk šī procedūra.

Q-rils nometa savu pelēko tērpu. Kuslo ķermeni klāja slapji, gļotaini zalgojoša, pelēkzaļa āda. Ekstremitātēm nebija kaulu, tās locījās visneiedomājamākajā veidā. Lipīgie muskuļi atgādināja recekļainu ķēpu. Bet seja…

Gordons ļoti vēlējās neredzēt to visu, bet nespēja pat aizvērt

acis.

Reptīliskā radījuma mazo apaļo galviņu rotāja mikroskopiska mutīte* kas bija sašķiebta atbaidošā, manierīgi kaprīzā grimasē.

Deguna vietā — neliels caurums elpošanai. Un divas milzīgas acis bez plakstiņiem.

Šī riebīgā seja tuvojās Gordona sejai, it kā x-harns gribētu viņu noskūpstīt. Gordons raustījās konvulsijās. Viņš izdzirda šausmu pilno Liānas kliedzienu.

X-harna milzīgās acis aizsedza visu uz pasaules. To dziļumos arvien spožāk iekvēlojās mirguļojoša gaismiņa. Un pārvērtās bezdibenīgā liesmu jūrā, kurā noslīka cilvēks.

6

Viņš bija Džons Gordons no mūžvecās Zemes. Un vienlaikus Q-rils no Amambaranas. Viņš visos sīkumos atcerējās savu dzīvi — gan uz Zemes, gan nākotnes pasaulē. Un tieši tāpat atcerējās Q-rila dzīvi. Amambarana bija kolosāls zvaigžņu sakopojums, kuru cilvēki dēvēja par Mazo Magelāna mākoni, un Q-rils bija viens no Amambaranu apdzīvojošo tautu dēliem.

To personības daļu, kas bija Džons Gordons, aptumšoja dubultā apziņa, bet otrā puse par to nebrīnījās. Atmiņas uzpeldēja gluži patvaļīgi. Lūk viņa, mīļā dzimtā planēta pašā blīvākajā sakopojuma daļā. Planēta, no kuras x-harni — neuzveicamie zvaigžņu konkistadori — sāka savu ekspansiju.

Ne vienmēr viņi bija tik spēcīgi. Kādreiz taču viņi bija tikai vieni no daudzajiem, nebūt ne paši gudrākie un ne-paši varenākie. Citi viņus pat nicināja par vārgumu un muļķību.

Kur tagad ir šie citi gudrie? Miruši. Izzuduši paši vai arī mazo, vārgo x-harnu sakauti. Cik salda ir atriebība…

Gadījās tā, ka x-harni savas apziņas dziļumos pamanīja nākamās visvarenības asnus — iedzimtās telepātiskās spējas. Iesākumā viņi pienācīgi nenovērtēja šīs spējas un izmantoja tikai, lai aizsargātos pret plēsīgiem zvēriem. Pēc tam saprata, kādas iespējas tas paver, un dziļā slepenībā no citiem planētas iedzīvotājiem sāka attīstīt savu dabas dāvanu, krustojot īpaši talantīgus x-harnus. Gāja laiks, viņu telepātiskā varenība pieauga. Neviens neko nenojauta. Noslēpumu rūpīgi sargāja, kamēr viņi nejutās pietiekami stipri.

Pienāca lielā diena. Diena, kad visu nicinātie x-harni lika lietā savu mentālo varenību, vērsdami to pret visiem, kurus neieredzēja. Viņi uzvarēja un pakļāva, ar telepātiskiem uzbrukumiem noveda līdz neprātam un nāvei.

X-harnu triumfs. Vēstures zelta laiks! Ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas — redzēt, kā ienaidnieks trako un plosa sevi pēc tavas domu pavēles! Ak, tas ir vienkārši lieliski — vērot, kā saprātīga būtne pārvēršas par pilnīgu kretīnu!

Taču x-harni neiznīcināja visus, daļa kļuva par viņu vergiem: zinātnieki, inženieri, konstruktori. X-harniem noderīgās būtnes izvietoja speciālos lēģeros, kur bija gan visas ērtības, gan piespiešanas līdzekļi. Pateicoties viņiem, x-hami sasniedza citas pasaules, un sākās viņu uzvaras gājiens, kas aprima tikai tad, kad visas Amambarana apdzīvotās pasaules bija pakļautas.

Taču neiedomājamos kosmosa dziļumos gailēja milzīgs zvaigžņu kontinents, kuram līdzās Amambarana bija tikai mazītiņa saliņa. Neskaitāmas pasaules, ko apdzīvo milzumdaudz tautu un kas vēl nepazīst x-harnu varu. To nevarēja pārdzīvot. Un sākās priekšdarbi… Apspiestās ciltis uzbūvēja kosmisko kuģu armādas. Tāds vergu darbs nebija pieredzēts kopš Ēģiptes piramīdu laikiem, un šī milzīgā flote devās uz Galaktiku, kuras tautām bija lemts pakļauties jaunajiem saimniekiem.

Bet pēc tam… Notika katastrofa. Līdzīgas tai nebija ne pirms, ne pēc tam. Melnā lapaspuse x-harnu uzvaru vēsturē.Pārmēru lepnības pārņemtie Galaktikas iedzīvotāji uzdrošinājās dot pretsparu neuzvaramajiem x-harniem. Lietojot ieroci, kas sagrāva laika un telpas kontiniumu, viņi iznīcināja zvaigžņu konkistadoru armādu.

Tas notika ļoti sen, taču x-harni nav aizmirsuši pazemojumu. Šo būtņu nekaunība ir jāsoda. Tās uzdrošinājušās ne tikai pretoties x-harniem, bet iznīcināt to floti.

Zaudējuma kaunu nomazgās tikai viņu asinis — cilvēku asinis. Divus tūkstošus gadu visas x-harnu pakļautās tautas smagi strādāja diženā mērķa sasniegšanas vārdā. Gaišākie prāti radīja jaunus ieročus, jaunus kuģus, kuru ātrums pārsniedza visu līdz šim esošo. Bija tautas, kas atteicās piedalīties šais darbos un labāk gāja nāvē. Taču projekta realizācija aizkavējās tikai nedaudz, jo dumpiniekus nomainīja miljoniem citu vergu.

Un vēlreiz pienāca lielais brīdis. Vēlreiz x-harni bija gatavi iebrukumam. Viņu gigantiskajai flotei nebija līdzvērtīgas visā Kosmosā gan apbruņojuma, gan kuģu ātruma ziņā. Lidaparātus sargāja īpaši lauki, kas darīja tos neredzamus visos diapazonos. Un Šī x- harnu neredzamā flote slepus bija sasniegusi Galaktikas nomales. Uz daudzām planētām nosūtīja aģentus, lai sanaidotu cilvēkus un kūdītu tos uz karu. Ja izceltos konflikts, Impērijas un karalistu flotes atrastos tālu no galvaspilsētām.

Tikai tad x-harni uzbruks. Viņu neredzamie kuģi nolaidīsies uz visām galvaspilsētu planētām, to skaitā uz Trūnas, kur atrodas Iznīcinātājs. Trūnas aizstāvji būs bezspēcīgi pret negaidīto uzbrukumu, un Iznīcinātājs kļūs par trofeju. Imperators nevarēs izmantot to galvaspilsētas aizstāvībai, jo tas draud iznīcināt ne vien pilsētu un planētu, bet ari centrālo sauli.

Diemžēl viss iegrozījās citādi. Un vainīgs bija šis nicināmais cilvēķelis, kurš paguva sacelt trauksmi. Tagad Iznīcinātājs atrodas kosmosā un atkal draud x-hamiem ar pilnīgu sagrāvi. Nepieciešams pēc iespējas ātrāk noskaidrot šī ieroča darbības principu un atrast pretlīdzekļus, kas varētu to neitralizēt vai padarīt nekaitīgu.

Bet…

Gordons savās smadzenēs juta pēkšņu izbrīnu, ko tūlīt nomainīja dusmas. Ar to viss beidzās.

Abas apziņas atdalījās. Gordons atkal bija viņš pats. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija x-harna pārkaitinātais skatiens.

— Tā ir taisnība, — Q-rils nosvelpa. — Šis cilvēks patiešām rīkojās ar Iznīcinātāju, neko nesaprazdams no tā uzbūves. Neticami…

Kaut ari Gordonam stipri reiba galva, viņš neviļus atcerējās Šora Kāna vārdus, ka x-harni, neskatoties uz savu gigantisko mentālo varenību, ir absolūti nejēgas. Tagad, pabijis viena x-harna ādā, viņš nevarēja nepiekrist Šorām Kānam. Būtnes, kuras tiecās pakļaut Galaktiku, intelektuālā ziņā bija vienkārši neattīstītas. Vienīgi lielais 258 telepātiskais spēks ļāva tām dominēt pār citām, vairāk attīstītām tautām. Ja nebūtu šīs spējas, par x-harniem neviens nebūtu pat dzirdējis.

Kopš" pirmā brīža šie radījumi izsauca Gordonā bailes. Tagad šīm izjūtām nāca klāt ari naids. Netīrās, riebīgās dēles. Kļuva skaidrs, kādēļ Brenns Bīrs neapstājās pat milzīgā riska priekšā, ka var izzust telpa, lai tikai iznīcinātu Šo izdzimteņu cilti.

Karavīri nostādīja Gordonu uz kājām, un viņš pilnīgi atguvās. Par laimi, Q-rils jau bija apģērbies, atbrīvodams cilvēkus no nepieciešamības vērot savu atbaidošo kailumu. Gordonam likās, ka pēc tikko notikušās apziņu saplūšanas viņa miesa un dvēsele ir notraipīta.

Q-rils norādīja uz Džonu Gordonu.

—   Šim cilvēkam nekavējoties jāmirst. Pēc saplūšanas viņam ir zināma mūsu flotes atrašanās vieta. Nogaliniet viņu!

Pēc Tīna Krīvera mājiena karavīri pacēla ieročus. Gordons, tik tikko saprazdams notiekošo, uzmeta Liānai pēdējo skatienu.

Viņa panācās uz priekšu.

—     Nē! — princese pagriezās pret Naratu. — Ja šo cilvēku nogalinās, es labprātīgi neatteikšos no troņa.

Tīns Krīvers ņirdzīgi smējās.

—   Tas neko nemainīs! Jebkurā gadījumā Narats kļūs par karali.

Toties prinča sejā nozuda sapņainais smaids. Ar rokas mājienu

viņš apturēja kareivjus.

—   Gribu, lai viss notiktu saskaņā ar ceremoniāla noteikumiem. Māsīcai brīvprātīgi, visai tautai dzirdot, jāatsakās no troņa man par labu. Viņai pašai jāpaziņo par savu atkāpšanos.

Viņa skaistā seja bija gluži sarkana no satraukuma, viņš draudīgi skatījās uz Tīnu Krīveru.

Tas pagriezās pret Q-rilu.

—     Šī ceremonija ir ārkārtīgi svarīga mūsu brālim Naratam. Atstāsim šo cilvēku pie dzīvības…

No grāfa sejas Gordons noprata, ka pie sevis viņš domā: …līdz ceremonijas beigām. Un tūlīt pat piebeigsim.

Q-rils neiebilda.

—      Labi, — viņš nošņāca. — Bet pašlaik mums steidzīgi jāsazinās ar savu floti.

Viņš pagriezās pret abiem pārējiem x-harniem, un Gordons saprata, ka viņi taisās paziņot: Impērijas kuģi meklē iebrucēju armādu, bet galvaspilsēta ir neaizsargāta. Abi x-hami nedzirdami izklumzāja no zāles.

Narats ar ceremoniālu žestu, it kā atklādams balli, paņēma Liānu pie rokas.

—   Iesim, māsīc! Mana tauta gaida!

Liānas nekustīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Abi ar Naratu viņi izgāja uz lielā balkona. Pārējie sekoja. Gordonu un Šoru Kānu pavadīja četri bruņoti karavīri.

Lielais balkons bija ļaužu pilns. Tīns Krīvers pamēģināja nostāties Teinam līdzās, bet tas viņu atbīdīja ar niknu žestu.

—   Nestāviet te. Šī ir mana triumfa diena. Stāviet aizmugurē.

Pār grāfa lūpām pārlaidās indīgs smaids, bet viņš bez

iebildumiem atkāpās tālāk, kur stāvēja Q-rils un daži virsnieki. Ari Šors Kāns paspēra soli uz to pašu pusi, bet savukārt Tīns Krīvers noraidoši papurināja galvu.

—   Nu nē! Stāviet, kur stāvējis, lai jūs varētu nošaut, neapdraudot pārējos.

Šors Kāns klusēdams paraustīja plecus.

Pa to laiku Narats Teins pieveda Liānu pie balkona margām. Viņus spoži apspīdēja Fomalgautas rita stari. Narats pacēla sveicienam roku.

Parka alejās nogranda sajūsmināti auri. Pat, stāvēdams balkona dziļumā, Gordons redzēja nehumanoīdu pūļus, kuri pārpludināja visu parku, pat Seno Valdnieku milzu statujas bija veseliem ķekariem aplipušas ar dažādām plēvspārnainām būtnēm, kas apdullinoši ķērca. Retumis bija arī pa cilvēkam, to apģērbu rotāja Kaujas Vāles zīme.

Par ko domāja Liāna skatīdamās uz šo pūli, kurā nebija neviena no viņas padotajiem? Tie nedaudzie Hatīras iedzīvotāji, kuri bija pārdzīvojuši šausmīgo slaktiņu, tagad kaut kur slēpās. Uzvaras ap­stulbinātie okupanti izgrūda trakus bļāvienus un izsaucienus, kuros nebija nekā cilvēcīga. Retās cilvēku balsis pazuda šajā skaņu jūklī. 260

Fomalgautas Senie Valdnieki bezkaislīgi raudzījās, kā iet bojā viss viņu mūža darbs.

Narats atkal pacēla roku. Pilij pāri gāzās jauna, vēl sajūsminātāka apsveikuma kliedzienu vētra. Narats bija sasniedzis savu ambīciju un pretenziju kulmināciju, sasniedzis virsotni un spējis to tikai patei­coties tam, ka viņu fanātiski dievināja nehumanoīdi, uz kuriem viņš tagad skatījās ar jūtām, kurās apvienojās prieks, lepnums un mīlestība.

Pamazām troksnis noklusa. Narats čukstēja.

—   Jūsu kārta, māsīc.

Liāna stāvēja taisna kā uzvilkta stīga un skaidrā, aukstā, pilnīgi svešā balsī vērsās pie pūļa.

—   Es, Liāna, Fomalgautas valdošā princese, paziņoju, ka atsakos no troņa par labu…

Viņas vārdus pārtrauca šāvienu troksnis. Gordons ieraudzīja, kā krīt Tīns Krivers un viņa virsnieki. Mazās atomlodītes sprāgstot pārogļoja apģērbu. Balkona durvīs stāvēja Hells Berels un Korhans. Viņi šāva, šāva… Vienīgi Q-rils, kuru laikus brīdināja viņa telepātiskā intuīcija, paguva atlēkt sānis.

Narats Teins pagriezās pret šāvējiem.

—   Kas nu atkal?! — viņš bija sarkans aiz dusmām.

Korhans nešaubīdamies izšāva uz viņu, dzeltenajās acīs nebija ne mazākās līdzcietības. Maza reaktīvā lodīte ieurbās Teina sānā, un viņš sagrīļojās. Bet nenokrita, it kā negribēdams pieņemt nāvi un atzīt savu sakāvi. Ar dīvaini majestātisku, patiešām karaļa cienīgu kustību viņš pagriezās pret pūli. Pret saviem padotajiem, kuri no lejas neredzēja, kas notiek balkonā. Mēģināja vēlreiz pacelt roku, bet pēkšņi sabruka un kluss un nekustīgs pārkārās pāri margām. Troksnis momentā apklusa. Parkā iestājās nāves klusums.

—   Nē! — pēkšņi iekliedzās Hells Berels.

Korhans ar stiklainām acīm mērķēja tieši uz drosmīgo kapteini. Gordons uzmeta skatienu Q-rilam un lēca kā tīģeris. Pārlidoja pāri kūpošajiem sargu līķiem un sagrāba x-harnu. Tas izrādījās neticami viegliņš. Pēc inerces raudams līdzi x-harnu, Gordons to pacēla virs margām un nolidināja lejā. Nedaudzajos mirkļos, kamēr tas krita, viņš juta pēdējo graujošo domu triecienu, kurš nebija vērsts ne pret vienu…

Un pēkšņi šī sajūta izzuda. Gordons atļāvās pasmaidīt. Izrādās, x-hami paniski baidās no nāves — tieši to nozīmēja šis telepātiskais kliedziens.

Korhans, nepaguvis izšaut uz Hellu, nolaida ieroci. Lejā, parkā valdīja pilnīgs klusums. Likās, visi bija aizturējuši elpu. Visas sejas bija pievērstas Narata ķermenim. Viņa galva karājās uz leju, mati plīvoja vējā. Rokas bija pastieptas pret pūli, viņš it kā sauca palīgā.

Šajā kritiskajā brīdī, kad likās, ka laiks apstājies, Šors Kāns rīkojās ar viņam raksturīgo apķērību, kas tā sajūsmināja Gordonu. Bijušais diktators pieskrēja pie margām, ar teatrālu žestu pacēla rokas pret debesīm un spalgi iekliedzās.

—   Grāfi nogalināja Naratu Teinu! Atriebsim viņa nāvi!

Gemi, andaksi, kaili un visi pārējie nehumanoīdi blenza uz Šoru

Kānu. Un pēkšņi viņi saprata. Saprata, ka Narats miris. Narats, kuru viņi dievināja un pielūdza, kuram sekoja, par savu dzīvību nedomādami. Brēcieni no tūkstošiem rīkļu saplūda vienā, ārkārtīgi spēcīgā sāpju un niknuma kliedzienā.

—   Atriebsim Naratu! Nāvi grāfiem!

Tas bija naida uzliesmojums. Nehumanoīdi uzklupa cilvēkiem Pierobežas uniformās, kuri tikko vēl bija viņu sabiedrotie, bet pēkšņi kļuva par niknākajiem ienaidniekiem. Lietā lika visu: zobus, nagus, ragus un spārnus.

Sāpju un naida kliedziens aizvēlās pāri visai pilsētai.

Korhans vēl bija daļēji apdullis, viņš nespēja atgūties no x- harna domu uzbrukuma, kas gandrīz piespieda viņu nogalināt draugu. Toties Hells Berels bija ļoti dzīvīgs.

—   Ātri šurp! Pēc dažām minūtēm viņi būs šeit. Korhans zina visas slepenās ejas. Tikai tas mūs izglāba, kad ieņēma pili. Ātrāk!

Gordons saķēra Liānas roku un vilka viņu sev līdz. Šors Kāns vēl aizkavējās, savāca pistoles un pasvieda vienu Gordonam. Viņš starot staroja priekā.

—     Redzējāt? Šie nehumanoīdi nav sevišķi apķērīgi… Es to neteicu pārjums, Korhan. Vispār jāsaka, viņi reaģēja tā, kā vajadzīgs. 262

Kādā sienā atvērās slepenas durvis, un viņi steidzīgi iespruka krēslainā galerijā. Šors Kāns aizvēra durvis. Liāna raudāja, bet Gordonam nebija laika viņu nomierināt.

—     Vai var nemanīti nokļūt sakaru zālē? — viņš pajautāja Korhanam. — Man jānodod steidzīgs ziņojums.

Korhans vēl nebija īsti atguvies.

—   Ziņojums? Kam? Baroniem?

—    Nē. Artam Arnam un Impērijas Flotei. Es tagad zinu, kur slēpjas x-harnu armāda.

7

Pa šauru, līkumotu eju, kas bija iebūvēta pils biezajās sienās, Korhans izveda viņus plašā gaitenī.

—   Sakaru centrs ir šeit. Ceturtās durvis.

Gaitenī neviena nebija. No augšas bija dzirdams dobjš troksnis, ko radīja pilī saskrējušie nehumanoīdu pūļi.

—   Jāsteidzas, — Hells Berels mudināja pārējos. — Visa pils ir viņu ķetnās. Droši vien viņi piebeiguši jau visus grāfa ļaudis. Ja mūs pamanīs, viņi tāpat neceremonēsies.

Pēc dažām sekundēm viņi iedrāzās sakaru centrā. Cilvēks ar Kaujas Vāles zīmi pie krūtīm neveiklām kustībām mēģināja iedarbināt pulti. Viņam aiz muguras stāvēja divi x-harni, kuriem Q-rils lika nodibināt sakarus ar savu floti. Magelānieši nepaguva pat pagriezties, kad nokļuva pie senčiem.

Gordons pagrieza pistoli pret bailēs drebošo operatoru.

—   Jūs paguvāt noraidīt ziņojumu x-harniem?

Pa cilvēka seju tievām strūkliņām tecēja sviedri. Skatīdamies uz to, kas palicis pāri no x-hamiem, viņš mēlei pinoties, nošļupstēja.

—   Es pašlaik mēģināju… Bet viņu frekvence… Un moduiācija… Tās ļoti atšķiras no mūsējām… Vajadzēja laiku… Viņi draudēja nogalināt mani… izdedzināt smadzenes, ja es nepasteigšos. Bet es nevarēju.

Vēl viens x-harnu bezgalīgās muļķības piemērs, nodomāja

263

Gordons. Viņi izmanto dzīvas būtnes kā priekšmetus, bet ja tās nepakļaujas, nekavējoties iznīcina. Tā taču nevar rīkoties pat ar priekšmetiem!

—    Hell, — viņš pasauca. — Tev jau ir pieredze, nodibinot sakarus ar Impērijas Floti. Pamēģini vēlreiz.

Berels apsēdās operatora vietā. Troksnis augšējos stāvos kļuva arvien skaļāks. Šors Kāns nostiprināja durvis, kā mācēdams.

—    Galu galā viņi tiks arī līdz šejienei, — viņš teica. — Tas notiks itin drīz.

Pēc dažiem mēģinājumiem Hellam Berelam izdevās nodibināt sakarus. Tādā attālumā telestereo nedarbojās, toties skaļruņos labi varēja dzirdēt Impērijas virsnieku, pēc tam arī Arta Ama balsi.

Gordons tūlīt pat paziņoja, kur atrodas x-hamu flote.

—    Tā ir Ērgļa Pieša galā. Viņiem ir pilnīgi jauna antiradaru sistēma.

Tad viņš izstāstīja visu pārējo, ko bija uzzinājis, savienodamies ar Q-rila apziņu.

—   Pagaidām vairāk nav ko teikt, — viņš pabeidza. — Nezinu, vai ar šiem faktiem pietiks, lai viņus atrastu…

—   Lai kā arī būtu, — Arts Arns pātrauca, — vari būt pārliecināts, ka mēs darīsim visu iespējamo.

Sakari pārtrūka. Vairāk neko viņi nevarēja darīt. Cilvēki klusēdami stāvēja plašajā zālē. Atlika tikai gaidīt.

Gordons piegāja pie Liānas un saņēma viņas rokas. No gaiteņa puses tuvojās troksnis: spārnu plīkšķēšana, nagu skrapstēšana un kāju šļūkāšanā zobu klabēšana un pakavu klaudzēšana.

—   Man liekas, — Šors Kāns teica, — ka tuvojas tas varonīgais fināls, pēc kā jūs tā tiecāties, Džon Gordon! Ha! Vismaz Tīns Krivers saņēma pēc nopelniem. Es viņam vēl būtu piedevis nelietību, bet lai Dievs žēlīgs, kāds viņš bija nūģis!

Pēkšņi viņi saklausīja jaunu troksni. Sākumā vibrācija bija vājā tad pastiprinājās un drīz vien lika drebēt visām pils sienām. Tad skaņa noklusa.

Šora Kāna acis iemirdzējās.

—   Tas bija smagais kreiseris, un sakiet man…

Pāri pilij, sadrebinādams to līdz pamatiem, pārlidoja otrs kuģis, pēc tam trešais. Pēkšņi viens no telestereo ekrāniem iegaismojās. Uz tā parādījās padzīvojuša cilvēka attēls ar skarbiem sejas pantiem un caururbjošu skatienu. Viņa formas cepuri rotāja Herkulesa emblēma.

—  Runā barons Sjū Rēzels, — viņš sāka. Bet, ieraudzījis princesi, pievērsās tieši viņai. — Jūsu augstība, priecājos redzēt jūs sveiku un veselu!

Pa to laiku Šors Kāns steidzīgi uzgrieza ekrānam muguru. Gordonu tas neizbrīnīja. Barons turpināja.

—    Mēs sasitām grāfu floti pie Ostrinusa un steidzāmies šurp. Mūsu kuģi līdz ar pāri palikušo Fomalgautas floti patlaban ir virs jūsu galvaspilsētas. Pilsēta pārpildīta ar Narata karapūļiem. Ko ar viņiem darīt — iznīcināt?

—    Nē, pagaidiet, — Liāna steidzīgi atbildēja. Narats ir miris, Tīns Krīvers ari. Un man liekas…

Korhans piegāja pie viņas un kaut ko iečukstēja ausī. Viņa piekrītoši pamāja.

—Tā kā Narats ir miris, man liekas, ka šie pūļi brīvprātīgi atgriezīsies uz savām planētām. It īpaši, ja piedraudēsim viņiem ar pilnīgu iznīcināšanu. Šo jautājumu kārtos Korhans.

—    Lieliski, — teica barons. — Mēs patrulēsim šeit augšā un gaidīsim tālākas ziņas.

Attēls izzuda, un Šors Kāns pievienojās pārējiem.

Pilī tagad bija kluss — nehumanoīdi pameta to, tikko parādījās pirmie kuģi, jo baidījās nokļūt lamatās.

—   Domāju, ka viņi mani uzklausīs, — Korhans teica. — Kaut vai tāpēc, ka es neesmu cilvēks.

Viņš pagriezās pret Hellu Berelu.

—    Paziņojiet grāfu transportkuģu komandieriem, lai viņi būtu gatavi uzņemt nehumanoīdus un vest atpakaļ uz Pierobežu.

Jau iedams ārā no zāles, viņš vēl teica Liānai.

—   Ir vēl kas, jūsu augstība. Ar skumjām jāsaka ka Arbo gājis bojā, aizstāvēdams pili.

Gordonam nebija iemesla, tomēr viņš patiesi nožēloja šo bojāeju. Pa to laiku Hells Berels atkal izsauca Floti.

—   Pagaidām neko neesam atraduši. Baidos, tas var prasīt laiku.

Nav izslēgts, ka pārāk ilgu laiku, nodomāja Gordons. Ar x-harniem nav tik vienkārši. Ja viņi izmantos savu neredzamo stāvokli un uzbruks pirmie, ja likvidēs Arta Ama kuģi kopā ar Iznicinātāju… Par to negribējās domāt.

Stundas gāja. Varenie kuģi patrulēja virs pils. Liāna, Gordons un Hells Berels klusēdami gaidīja ziņojumus no Arta Ama.

Tikai pēc ilgāka laika Gordons uzzināja, kādi notikumi risinājās Galaktikas nomalē. Kā Impērijas Flote Arta Ama vadībā slepus tuvojās Ērgļa Piesim, kā princis ar dažiem Iznīcinātāja triecieniem, kuri bija mērķēti šķietamā tukšumā, salauza ne tikai spēku, kas padarīja ienaidnieka kuģus neredzamus, bet ari pašu telpas un laika kontiniumu. Visapkārt viss gruva, zvaigznes lēkāja, zaudēja planētas, un viss aiztraucās Dievs zina kur… Ienaidnieka flote mēģināja glābties bēgot, bet Iznīcinātāja baismīgās enerģijas neredzamās zalves, ko vadīja prinča stingrā roka, panāca x-harnu kuģus, un tie uz visiem laikiem izzuda no mūsu Visuma. Tiem nebija nekādu cerību atgriezties.

Bet tas viss kļuva zināms daudz vēlāk. Patlaban mokošās gaidās stundas likās bezgalīgi garas. Taču pienāca laiks, kad viņi izdzirda Arta Ama balsi.

—   Viss beidzies. X-harnu flote sagrauta. Daži ir izglābušies, tie bēg uz Mazo Magelāna mākoni.

Veselu minūti neviens sakaru centrā nevarēja izteikt ne vārda. Pēc tam Gordons, atcerējies saplūšanu ar x-harna apziņu un iekšēji nodrebēdams, nočukstēja.

—   Paldies Dievam.

Šie vārdi nāca no sirds dziļumiem.

Arts Ams turpināja.

—   Vini nekad vairs neatgriezīsies. Mēs sapulcēsim visu karalistu spēkus un iznīdēsim viņus visās apdzīvotajās pasaulēs. Visās pasaulēs, kuras viņi paguvuši sagrābt. Gordon!

—   Jā?

—    Es tagad saprotu jūsu attieksmi pret Iznīcinātāju. Jā, es zinu tā darbības principu, bet nekad nebiju redzējis to darbībā. Ceru, ka nekad vairs neredzēšu.

Saruna ar princi beidzās. Visi klusēdami skatījās cits uz citu, viņi bija emocionāli pārāk iztukšoti, lai ļautos izjūtām. Atvieglojums, prieks, uzvaras triumfs… Tas nāks vēlāk. Pagaidām pietiek ar sajūtu, ka nebiji veltīgi cerējis un esi dzīvs.

Liāna izgāja pirmā, visi pārējie sekoja. Viņi atkal nonāca uz balkona no kura bija redzams pils parks. Acis apžilbināja Fomalgautas spozme. Tuvojās vakars, un rietošā gaismekļa slīpie stari apspīdēja neseno kaujas lauku. Pa sagrautajām ielām steidzīgi virzījās nehu­manoīdu pūļi. Viņi devās uz ieleju, kur tos gaidīja kuģi. Seno Vald­nieku Alejas tālākajā galā varēja redzēt nelielu gernu grupu. Atšķirībā no pārējiem viņi kustējās lēni kā bēru procesija. Grupas priekšgalā slāja varens tēviņš sēru tērpā. Uz viņa muguras gulēja spožā auduma gabalā ietīts cilvēka ķermenis.

Narats Teins atgriezās mājās.

Augstu gaisā šaudījās baronu kuģi. Liāna cieši saspieda Gordona roku, skatīdamās uz savu izpostīto galvaspilsētu, drupām, liesmām un dūmiem, kas cēlās pret debesīm.

—     Pilsēta atdzims, — viņa nočukstēja. — Atkal ieradīsies cilvēki, un mēs kopīgiem spēkiem uzcelsim to no jauna. Tā nav pati lielākā cena kas samaksāta lai uzvarētu x-harnus.

Viņiem aiz muguras kāds delikāti noklepojās. Saprotams, tas bija Šors Kāns. Nepievērsdams uzmanību neapmierinātībai Hella Berela sejā, viņš sacīja.

—    Jūsu augstība, esmu laimīgs, ka notikumi pavērsās par labu jums, tas ir, mums, — bijušais diktators nomurrāja vāji slēpdams ironiju. — Atzīstieties, mana palīdzība nebūt nebija lieka.

—   Patiešām, jūsu reakcija tūlīt pēc Narata nāves izglāba mums dzīvību, — Liāna negribīgi apstiprināja.

—   Tas mani iepriecina jūsu augstība. — Pienācis tuvāk, Šors Kāns sazvērnieciski turpināja, — Es gribētu lūgt jūs izdarīt kādu pakalpojumu. Taisnību sakot, šie nolādētie baroni man dara rūpes. Man nav nekādu nopelnu viņu priekšā, ja es nokļūšu viņu nagos, viņi katrā ziņā mani pakārs. Un vēl ir tāds imperators Džals Arns.

Visai iespējams, viņš līdz šim brīdim tic, ka man ir kāds sakars ar viņa tēva slepkavību. Nu protams, viņš kļūdās. To visu izgudroja Korbulo. Par to nav jābrīnās, jo viņš nekad neizcēlās ar īpašu saprātu. Vārdu sakot, negribu ne pie imperatora, ne pie baroniem.

Liāna uzmeta viņam aukstu skatienu.

—   To visu es lieliski saprotu. Ko jūs lūdzat?

—     Saprotams, jūs atceraties, ka mēs ieradāmies šeit kuģī, ko atņēmām Narata Teina sabiedrotajam, tam idiotam Otam Dollam. Grāfu un viņa komandu pēc piezemēšanās iebāza pils cietumā, tur viņi ir vēl šobrīd. Var teikt, ka viņiem veicies, jo šo bestiju ordas nepaguva tikt līdz cietumam. Grāfa kuģis, cik es saprotu, vēl joprojām stāv turpat, karaliskajā ostā. Es pārliecinājos, ka tas ir lieliskā stāvoklī.

—   Turpiniet.

—     Es runāju ar Otu Dollu un viņa komandu. Viņi ir visai neapmierināti par situāciju, kādā nokļuvuši Tīna Krivera un viņa bandas dēļ. Vienīgais, ko viņi tagad no visas sirds vēlas, ir atgriezties mājās. Un sākt jaunu, brīvu un mierīgu dzīvi.

—    īsāk sakot, — Gordons pasmējās, — viņiem nav nekas pretī, ja jūs, Šor Kān, uzņemtos vadoņa lomu.

—    Dabiski. Izrādās, viņi neļaunojas par to, ka es viņus iebāzu aiz restēm, bet vēl vairāk — uzskata, ka es esmu tieši tāda personība, kas var ieviest kārtību viņu pašu pasaulē. Viņi ir pārliecināti, ka tauta viņiem piekritīs.

—   Turpiniet, — Liāna atkārtoja.

—    Žēlastība, kuru es, jūsu augstībā izlūdzos, ir sekojoša. Jūs ļaujat man mierīgi aizlidot kopā ar Otu Dollu un viņa komandu un lūdzat baroniem, protams, nenosaucot manu vārdu, lai viņi neliek šķēršļus mūsu kuģim.

—   Lai jūs atkal varētu pīt intrigas Pierobežā! — iesaucās Liāna. — Jūs…

—    Jūsu augstība, — nokaunējies teica Šors Kāns. — Ticiet man, ar to ir cauri uz visiem laikiem. Esmu novecojis, pieņēmies prātā, Un vienīgais, kas man vēl vajadzīgs, — tā ir maza planētā kur es varētu mierīgi aizvadīt savas vecumdienas.

—    Ak, Dievs! — Gordons atkal iejaucās. — Liecieties mierā, man tūlīt uzmāksies raudas.

—   Esmu gandrīz pārliecināta, — Liāna teica, — ka visdrīzākajā laikā jūs atkal būsit kaut kādas sazvērestības priekšgalā un ka man visu dzīvi nāksies nožēlot savu pašreizējo rīcību. Bet karaļiem jāatdod savi parādi. Ņemiet šos cilvēkus un vācieties prom!

Šors Kāns galanti paklanījās un noskūpstīja viņai roku. Pēc tam piegāja pie Gordona, abi apmainījās ar ciešu rokas spiedienu. Jau iedams prom no balkona, viņš pamanīja Hella Berela sadrūmušo seju un panācās atpakaļ.

—      Zinu, draudziņ, cik jums smagi ap sirdi. Mēs kopā pārdzīvojām tik daudz briesmu, varu iedomāties, kādas ir jūsu izjūtas šķiroties.

Antarieša kaparbrūnā seja pieplūda asinīm. Viņš mēģināja atbildēt, bet no rīkles izlauzās tikai neartikulēta skaņa. Šors Kāns dedzīgi kratīja viņa roku.

—     Nē, nemēģiniet stāstīt, cik neremdināmas ir jūsu skumjas, Hell. Nevajag asaru, draudziņ, vīrieši neraud. Tā ir sieviešu privilēģija. Palieciet sveiks!

Un bijušais Tumšo Pasauļu Līgas diktators izgāja militārā soli, klaudzinādams zābaku papēžus pret grīdas marmora plātnēm.

Gordons pagriezās pret Liānu un pārsteigts ieraudzīja viņas sejā vieglu smaidu.

—    Beidzot es sapratu, — viņa teica, — kas jūs tā saista pie šī nelieša. Pilnība ir reti sastopama, bet Šors Kāns to sasniedzis. Viņš patiešām ir pilnīgs nelietis!

Pēc kāda laika no kosmiskās ostas pacēlās kuģis un nozuda debesīs.

Nemierīgā un notikumiem bagātā diena sliecās uz vakaru. Drīz vien Fomalgautas baltais disks nozuda aiz apvāršņa .

SATURS.

ZVAIGŽŅU KARAĻI…………..

ATGRIEŠANĀS UZ ZVAIGZNĒM

Zvaigžņu karaļi

Formāts 60x84/16, tipogrāfijās papīrs, ofsetiespiedums. Līgumcena. SIA "HERMESS", tel. 216801. Reģ. apliec. NQ 2-0802. Pasut. N2 88t . Iespiests a/s "Preses nams", Balasta dambī 3, Rīgā, LV 1081.