/ Language: Latvia / Genre:sf_detective,

MESSMEND jeb jenkiji Petrogradā

Marieta Šaginjana

MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā Marieta Šaginjana alias Džims Dolārs LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958 Tulkojusi Skaidrīte Cielava Mākslinieks G. Ķirke

MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Marieta Šaginjana

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958

Tulkojusi Skaidrīte Cielava Mākslinieks G. Ķirke

DŽIMS DOLĀRS, VIŅA DZĪVE UN DAIĻRADE

IEVADS

1888. gadā kādā marta rītā vienā no Ņujorkas sta­cijām pie nesēja Nr. 701 pieskrēja pieklājīgi ģērbies cilvēks ar zīdaini uz rokām:

— Nesēj, kāds jūsu numurs? Lieliski, paņemiet bērnu! Tikai uzmanīgāk, velns parāvis, ja gribat no­pelnīt dolāru … Gaidiet mani, lūk, tur, pie omnibusu pieturas, — es skrienu meklēt kādu dāmu…

To pateicis, nezināmais iejuka pūli. Nesējs Nr. 701 uzmanīgi aiznesa bērnu uz pieturu, nogaidīja desmit minūtes, tad pusstundu, tad stundu. Bērns ieraudājās. Nesējs satrūkās, — vai tikai bērns viņam nav atstāts pavisam?

Kad pēc divām stundām neviens neieradās, bet sta­cijā nepazīstamā nebija, nesējs rūgti noteica pie sevis: «Te tev nu bija dolārs!» — un nesa bērnu uz iecirkni.

Pa ceļam viņš sāka visu pārdomāt. Bērns labi sa­ģērbts, autiņi ar iniciāļiem. Ja nu svešajam kaut kas gadījies, bet pēc tam viņš atcerēsies bērnu, meklēs ne­sēju pēc numura un būs pārskaities, uzzinājis, ka bērns policijā! Varbūt paturēt viņu pie sevis un pa to laiku sameklēt svešo?

Viņš aiznesa bērnu uz mājām un atdeva sievai. Bērns izrādījās ārkārtīgi jauks zēns. Veļā bija iniciāļi

«D. D.». Tā kā nesēju sauca par Džemsu, viņš joka pēc paris reižu nosauca zēnu par «Džimu Dolāru» — šim vārdam bija lemts uz visiem laikiem palikt par pamestā radījuma apzīmējumu un vēlāk iegūt plašu popularitāti.

Bērna vecāki neatradās. Nesējs viņu adoptēja. Bērns auga, kā parasti aug pilsētas zēni, un gandrīz visu laiku pavadīja uz ielas, kamēr nesējs Nr. 701 nomira. Drīz pēc viņa nomira arī sieva, atstādama Džimam audžu tēva numuru un īsu izziņu par zēna adoptēšanu

Gada pusotra zēns klaiņo apkārt. Viņš pārnakšņo zem tiltiem un uz jumtiem, kopā ar suņiem pārtiek no pilsētas atkritumiem. «Šajā laikā mana oža sasniedza lielu pilnību,» viņš stāsta savā īsajā autobiogrāfijā. «Es uzzināju, ka katrai pilsētai, katrai ielai, katrai sētai ir sava smarža.»

Reiz kādas dzertuves priekšā zēns ieraudzīja ratus ar lielām papes ceļa kārbām, ierāpās vienā no tām, aiz­taisīja ciet vāku un iemiga. Viņš pamodās no grūdiena Tūliņ pēc tam viņu apņēma spilgts elektriskās gaismas vilnis. Slaika jaunava ar papīra rullīšiem matos stā­vēja pie kārbas un, lūpas sakniebusi, aplūkoja zēnu. Viņš izlēca no kārbas, gribēja aizmukt.

—   Es domāju, ka esmu samaksājusi par kārbu īstu naudu, — jaunava teica.

—   Vai tik jūs nedomājat, kundze, ka esat nopirkusi kopā ar kārbu arī mani? — Džims šausmās iekliedzās.

—  Jā, es tā domāju, — nepielūdzamā jaunava at­bildēja. — Es taču neņemu mantas citādi kā uz svara.

Nelaimīgais Džims nezināja likumus. Viņš visā no­pietnībā noticēja jaunavai un palika pie viņas kalpot savus divpadsmit gadus.

Tie bija visdrūmākie gadi viņa dzīvē. Jaunava eks­pluatēja zēnu, spieda viņu strādāt pat svētdienās. Re­tajos vaļas brīžos viņš iemācījās lasīt un rakstīt. Kad Džimam palika deviņpadsmit gadu, jaunava negaidot uzdāvināja viņam velosipedu. Pēc kāda laiciņa viņa at­kal pasniedza dāvanu — duci kaklasaišu. Džimu pār­ņēma dīvaina nojauta: vai tik jaunava negrib viņu ap­precēt? Līdz ko šī. nojauta viņa smadzenes guva kon­krētu noformulējumu, Džimā uzliesmoja iedzimtās brīvības alkas, viņš uzlēca uz velosipeda — un projām bija.

Džims kļuva brīvs. Viņš atkal klīda pa Ņujorkas ielām. Bet te viņam nācās uz savas ādas izjust visu sociālās netaisnības smagumu: ko līdz brīvība, ja nav maizes garozas! Klaiņodams par Ņujorkas fabriku ra­jonu nomalēm, viņš kaut kādā veidā iestājās sērkociņu fabrikā un kļuva par strādnieku. Lielu ietekmi uz jau­nekli atstāja divi apstākļi: pirmais streiks un pirmā iepazīšanās ar kinematogrāfu.

Streiks, kā viņš vēlāk rakstīja, iemācījis viņu «pras­mīgi aizstāvēties, nostājoties ar muguru pret ienaid­nieku», bet kinematogrāfs pievērsis viņu tai «pilsētas romana» teorijai, kas tagadējā laikā radusi tik daudz sekotāju.

Pārnācis no kinematogrāfā., kur bija noskatījies pri- mitivu drāmu no Parizes dzīves ar augstsirdīgu apašu un skaistu meiteni, Džims Dolārs kā bezprātīgs sāk at­darināt kinematogrāfā redzēto saviem darba biedriem. Viņš sapulcina ap sevi bariņu jauniešu, sacer lugas, spēlē tās turpat fabrikā pusdienu pārtraukumos, izman­todams saviem akrobatiskajiem trikiem darbgaldus un mašīnas. Ap Šo laiku viņš uzskicē divus savu vēlāko ro­mānu mīļākos tēlus — metālistu Loriju Lenu un «lietu pavēlnieku» Mikaelu Tingsmeistaru — Miku Burvi. Naktīs viņš drudžaini lasa mācību grāmatas, pūlēda­mies «notvert formulēto priekšstatu sakarību, ko pie­ņemts saukt par izglītību» Neatteikdamies ne no kāda darba, viņš klīst no viena Amerikas rūpniecības centra uz otru, lāgu lāgiem tomēr atgriezdamies vecajā sērko­ciņu fabrikā, kur viņam palikuši draugi un paziņas.

Tā pati fabrika, precizāk, sērkociņu fabrikas strād­nieku pulciņš iepazīstas ar Džima Dolara pirmo literāro mēģinājumu, liela kinoromana scenāriju, ko viņš bija iece­rējis un uzrakstījis divpadsmit stundu laikā. Taču te atklājās Dolara liktenīgā savdabība, kas ilgu laiku bija par šķērsli viņa romānistā karjerai. Pirmo reizi izpra­tis fabulas nozīmi skatāmos attēlos (nevis grāmatā, bet uz kino ekrana), Dolārs tūliņ uzskicēja savus varoņus

1 «New-York Herald», Nr. 381, Dolara autobiogrāfijā.

uz manuskripta malām un iezīmēja šur un tur tekstā pa ilustrācijai. Kā vairums apdāvinātu cilvēku, Džims saskatīja savu talantu nevis tur, kur tas tiešām atklā­jās, bet tur, kur tā bija vismazāk. Tā savos dvēseles dziļumos viņš uzskatīja sevi par dzimušu zīmētāju. Bet Džima Dolara zīmējumi bija gaužām vāji — tie bija nemākulīgi un nožēlojami.

Viņa pirmais kinoromans (vēlāk autors to iznīci­nāja) sērkociņu fabrikas strādnieku pulciņā tiek uz­ņemts ar sajūsmas brāzmu. Dolārs, draugu pamudināts, dodas uz lielo Ņujorkas izdevniecību «Pre-fix-Book» un parāda tur savu manuskriptu. Redaktors, tikko ierau­dzījis viņa zīmējumus, saritina manuskriptu un, ne vārda neteikdams, atdod to jaunajam autoram atpakaļ.

—   Ko tas nozīmē? — Džims pietvīcis noprasīja.

—   Iesniedziet to tapešu veikalā, jaunais cilvēk, — cietsirdīgais redaktors atbildēja.

Džims paraustīja plecus un divus nākošos gadus drudžaini strādāja pie jauniem scenārijiem, bagātīgi piebārstīdams tos ar zīmējumiem. Bet par spīti visām pūlēm viņu gaidīja tas pats liktenis. Nav zināms, kas būtu noticis ar mūsu romānistu, ja kādreiz viņš nebūtu izdzirdējis pie savām durvīm bezprātīgu dauzīšanos.

—   Džim! — kliedza sērkociņu fabrikas strādnieks Rolss, iedrāzdamies istabiņā ar avīzi rokā. — Paska­ties, muļķa pauri!

Sludinājumu nodaļā ar trekniem burtiem bija no­drukāts:

STEIDZĪGI,

NOTEIKTI,

NEATLAIDĪGI

TIEK MEKLĒTS B I J U S A I S

NESĒJS Nr. 701,

lai nodrošinātu labklājību savam bērnam, kas bija uzticēts nesējam.

Volstritā Nr. 92

Ar avīzi rokā Dolārs aizskrēja uz norādīto adresi. Savā fantazijā viņš jau iztēlojās atrastos vecākus, brā­ļus un māsas.

Viņam pretī iznāca miesās pilnīgs notārs un, pār­baudījis dokumentus un atnācēju rūpīgi nopratinājis, paziņoja, ka Džimam pienākas diezgan solids manto­jums, bet ne ar vienu vārdu neatklāja jaunekļa noslē­pumaino izcelšanos.

Dolārs bija noskumis; viņu neiepriecināja negaidītā bagātība. Lai cik dīvaini tas būtu, viņš pat neatstāja darbu sērkociņu fabrikā un pirmo pusgadu naudai ne- pieskārās.

Reiz izdevniecības «Pre-fix-Book» redaktors saņēma jaunu, ar jocīgiem zīmējumiem izraibinātu manu­skriptu. Viņš paskatījās pāri plecam — vai kaminā vēl kuras uguns — un jau grasījās tajā iemest nelaimīgo papīru žūksni. Taču no manuskripta izkrita vēstule, kurā Džims Dolārs rakstīja, ka viņš piedāvā izdevnie­cībai sumu, kas trīskārt pārsniegs zaudējumus sakarā ar viņa romana publicēšanu. Redaktors paraustīja ple­cus un atšķīra manuskriptu. Pēc mirkļa viņš jau bija aizmirsis visu, kas notiek pasaulē; divreiz nozvanīja te­lefons, ienāca sekretārs, ieklepojās mašīnrakstītāja — viņš tikai lasīja.

Otrā dienā viņš teica Džimam:

—   Mēs pērkam jūsu romānu. Ar vienu noteikumu: izmetiet zīmējumus.

—   Es pērku no jums visu izdevumu jau iepriekš un uzdāvinu jums ar noteikumu, ka jādrukā arī zīmē­jumi, — Džims atbildēja.

Sarunas turpinājās desmit dienas. Beidzot izdevnie­cība «Pre-fix-Book» stājās pie Dolara pirmās grāmatas publicēšanas.

Mūsu lasītāji droši vien zina, ka grāmata tika iz­pirkta pirmajās astoņās dienās un tagad iznāk div­desmit otrajā izdevumā.

Ar slēptu nopūtu redaktors kādreiz teica Džimam Dolaram:

—   Jūs esat lielisks rakstnieks, Džim, bet jums, nu­dien, ir viens trūkums. Nedusmojieties uz mani: jūs pa­visam nevietā iedomājaties, ka esat mākslinieks.

Dolārs pirmo reizi dzirdēja norādām, ka viga zīmē­jumi nekam neder. Tas viņu aizskāra; viņš nosarka un augstprātīgi atbildēja:

— Ja tas arī būtu trūkums, tad man tas tāds pats kā kaut kādam tur Gētem.

Diemžēl, viņš nemitējās papildināt savus romānus ar zīmējumiem, pieprasīdams ikvienam izdevējam šos zīmējumus katrā ziņā iespiest. Mēs lasītājus iepazīsti­nām ar Dzima Dolara pirmo romānu «Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā», kas radies krievu Oktobra revolū­cijas iedvesmā. Lai Dolara-romanista tēls kļūtu skaid­rāks, jāatceras, ka viņa tradicijas atvedināmas uz ki­nematogrāfu, bet nevis uz literaturu. Viņš nekad nav mācījies grāmatu techniku. Viņš mācījies vienīgi kine­matogrāfā. Visa viņa romānu rakstīšanas prasme ir nosacīta.

Pats būdams amerikanis, dzimis Ņujorkā, viņš to­mēr neparāda reālo Ņujorku. Ielu nosaukumi, miestiņi, fabrikas, sadzīves ainas — gandrīz viss ir fantastisks, un Dolara romānos mūsu acu priekšā aizslīd pilnīgi nosacīta «ekrana» pasaule. Viņš kādreiz izteicies, ka ki­nematogrāfs esot visas cilvēces esperanto. Šajā kopējā «nosacītajā» valodā tad arī sarakstīti Dolara romāni.

Ja savu Amerikas dzīvi Džims Dolārs apraksta fan­tastiski, tad varam iedomāties, cik tālu no realitates ir apraksti, kas tēlo Padomju Krieviju un citas zemes, ku­ras minētas viņa romānos un kuras viņš nekad savā mūžā nav redzējis. Bet dziļā cieņa un sajūsma par Lielo Oktobra revoluciju palīdz viņam cauri visām ku- riozitatēm nonākt pie īstas Padomju zemē radītās jau­nās pasaules realitates izjūtas.

Af. 5.

1923. g. 23. novembri

PROLOGS

— Zēni, Eptons Sinklers ir lielisks rakstnieks, bet ne mums! Lai viņš bendē aknas fabrikantam un noder par rokasgrāmatu aģitatoriem, — dodiet, mums tādu literaturu, lai mēs justos kā dzīves saimnieki! Padomā­jiet tikai, nevienam vēl nav ienācis prātā, ka. mēs esam stiprāki par visiem, bagātāki par visiem, jautrāki par visiem: pilsētu namus, dzīvokļu mēbeles, cilvēku ap­ģērbu, maizi, iespiestu grāmatu, mašīnas, instrumentus, traukus, ieročus, kuģus, lielgabalus, cīsiņus, alu, važas, tvaikoņus, vagonus, dzelzceļa sliedes — visu gatavo­jam mēs un neviens cits. Mums vajag tikai nolaist ro­kas — un visas šīs lietas izzudīs, kļūs par aniikvara retumu. Mums neder pastāvīgi skatīt savu attēlu kaut kādu nožēlojamu Dzimu Higinsu asarainajos tēlos un iedomāties, ka esam nelaimīgi, vergi, uzvarēti. Tā mēs patiešām tālu netiksim. Dodiet mums tādu grāmatu, kas audzinātu drosminiekus!

Tā runādams, milzīga auguma vīrs zilā blūzē aiz­svieda prom nožēlojami plānu brošuru un nolēca no galda zemē, un iejuka novārgušu cilvēku barā, kas uz­manīgi viņā klausījās.

Viss tas notiek Svetonā, Rokfellera metalurģiskajā rūpnīcā. Metālisti streiko jau otro nedēļu. Bet neparasto oratoru klausīties sanākuši ne tikai streikotāji. Zāle, ko

vietējā bibliotēka atdevusi sapulces sarīkošanai, bāztin piebāzta. Te ir piesardzīgi lauku puiši — tuvējo fermu kalpi; Svetonas stacijas telegrāfisti un dispečeri; daudz puišu no tuvējām rūpnīcām un fabrikām — un pat no Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas šurp zagšus atnā­cis jaunais metālists Lorijs Lens.

—   Tu, Mik, stāsti pasakas! — runātājam aiz mugu­ras iesaucas jaunietis Karlo ar dzeltenīgu sejas krāsu.

—   Pasakas? Atnāc pie mums uz fabriku — pats sa­vām acīm redzēsi. Es saku sev: Mik Tingsmeistar, vai tu neesi visu šo jauko lietiņu tēvs? Vai tas neesi tu, kas izrotā koku ar rakstiem kā kokvilnas audumu? Vai pildiņi tev nečivina maigāk par putniņiem, atklādami koka šķiedru rakstus un tādus zīmējumus, kādi nenāk ne prātā pat zīmēšanas skolotājiem? Spoguļskapīši diž­ciltīgām dāmām, asprātīgi izgatavotās durvis, kas ar­vien, šķiet, raugās jums virsū, lādītes, rakstāmgaldi, masivas gultas, slepenas kastes — vai tie visi nav mani bērni? Es tos darinu pats ar savām rokām, es tos* pazīstu, es tos mīlu, es tiem saku: «Ehē, mani bērni, jūs dodaties kalpot uz ienaidnieku kvartaliem! Tu, skapi, stāvēsi istabas kaktā pie asinssūcēja; tu, lādīt, glabāsi zirneklim līdzīgas dāmas briljantus, — nu tad pierau- giet, bērniņi, ka neaizmirstiet tēvu! Dodieties turp un paturiet prātā, paturiet prātā, ka esat mani uzticamie palīgi…»

Tingsmeistars izslējās un pārlaida pūlim skatienu.

—  Jā, zēni. Apgarojiet lietas ar pretošanās maģiju. Grūti? Nekā tamlīdzīga. Atslēgas, mūsu visstiprākie, vis­sarežģītākie ražojumi — atverieties no viena mūsu pie- spiediena! Lai durvis klausās un pastāsta tālāk, lai spoguļi atceras, sienas noslēpj slepenās ejas, lai grīdas ielūst, griesti iebrūk, jumti paceļas kā vāki! Pavēlnieks pār lietām ir tas, kas tās darina, bet lietu vergs tas — kas tās izmanto!

—  Tad jau mums jāzina vairāk nekā inženierim, — iebilda vecs strādnieks. — Tumšam cilvēciņam nav pa spēkam izdomāt ko jaunu, Mik, viņš taisa to, ko viņam parāda, un cauri.

—   Nav tiesa! Vajag mīlēt savu darbu — un tev at­vērsies acis. Paraugies uz šim metala sloksnēm. Tās

taču elpo, darbojas, tām piemīt savs spektrs, tās raida uz cilvēku starus, kaut arī ārstiem tie nav saredzami. Jums jāpazīst šo staru iedarbība, jūs esat tai pakļauti desmitiem gadu. Izpētiet ikvienu metālu, uzziniet par to visu, izmantojiet to — un lai tas iziet pasaulē ar jūsu slepeni doto uzdevumu un to izpilda, izpilda, izpilda …

Tingsmeistars attālinās; runa kļūst klusāka; lielā, bārdainā seja ar taisnajām, gaišajām uzacīm virs jautri starojošām acīm mazpamazām nozūd — viņš ir prom; viņam Rovenskverā jāuzmundrina streikojošie telegrā­fisti, viņš jau ir tālu no šejienes…

—   Kas tas bija? — satraukts vaicā gaišmatainais Lorijs Lens, metālists no Slepenās rūpnīcas, noskatīda­mies pakaļ oratoram, kas nozūd. — Pie velna, kas tas bija?

—   No kurienes tad tu nāc, ja to nezini? — atskanēja no visām pusēm.

Bet pavecākais un kustībās pagausais atslēdznieks Vilings, par kuru bija zināms, ka viņš piebāž pīpīti un acīm redzami mēģina iet tāpat kā Miks Tingsmeistars un pat pūlas izaudzēt mats matā tādu pašu bārdu, pa­mācošā balsī noteica:

—   Liec aiz auss un nevienam ne vārda! Tas ir Mika- els Tingsmeistars no kokapstrādāšanas rūpnīcas Midi- taunā. Viņš ir virpotājs, atslēdznieks, galdnieks — viss, kas vajadzīgs: pats gudrākais no mūsējiem visā Amerikā!

Pirmā nodaļa DŽEKS KRESLINGS UZZINA JAUNUMUS

Pār mazo Midltaunas pilsētiņu slienas augsti, melni dūmeņi, kas apņem to no visām pusēm un sen jau iz­skauduši no tās centra ikvienu zaļumiņu. Pilsētas aus­trumu nomalē, gaišām logu rūtīm mirdzot, pacejas Kres- linga kokapstrādāšanas fabrikas korpusi. Dzelzceļa sta­cijā pa dienvidaustrumu maģistrali ik pēc piecām minūtēm pienāk preču vilcieni. Deviņas desmitdaļas šās maģistrales akciju pieder Džekam Kreslingam. No dien­vidiem un ziemeļiem pilsētu apņem cauruļu, katlu, me- chaniskā, hidroturbinu, automobiļu un citas Kreslinga rūpnīcas. Bet rietumu pusē aiz augstā tērauda nožogo­juma slēpjas nelielā, bet ļoti nozīmīgā un vērtīgā Kres­linga Slepenā rūpnīca.

Slimīgā tieksme pēc reklāmās un dīvains nervu sa­traukums, kas miljonāru Kreslingu mocīja dienām un naktīm, neļāva viņam padarīt savu Slepeno rūpnīcu par tik slepenu, lai nevienam nebūtu par to ne jausmas. Gluži otrādi, visa Amerikas prese tik vien zina kā izteikt par to minējumus. Avīzes raksta par neparastiem izmēģinājumiem, kas notiek šai rūpnīcā, par tās saka­riem ar ļoti tālām rūdu raktuvēm, kuru atrašanās vieta, protams, netiek uzrādīta, bet toties tiek minēta bijušā franču koncesija Krievijā un tas, ka krievu revolūcija stipri skārusi šo koncesiju; avīzes raksta par noslēpu­

maino rūdu, ko it kā esot atradis Kreslings un kas pa­darīšot viņu par pasaules valdnieku; raksta un daudz raksta par pašu Džeku Kreslingu, visai interesantu mil­jonāru Amerikas dolāru dižmaņu saimē.

Džeks Kreslings ir vecpuisis. Viņam četrdesmit gadu, Viņš ir gara auguma, kalsnējs, spēcīgi un labi noaudzis, skūtu zodu, pelēkām acīm, viņa iespaidīgajam galvas­kausam švītīgi piegulošiem, īsi apgrieztiem un cieši pie­glaustiem matiem, kuru pelnu pelēkā krāsa vēl desmit gadus viņam garantē izskatu, ko parasti mēdz apzīmēt par «jauneklīgu». Pretēji amerikaņu miljonāru paradu­mam neko nezināt un neko nemācīties, neatšķirt Danti no Kanta un dzejnieku Kolridžu no auzu putras [1], Džeks Kreslings jaunībā bija beidzis Oksfordas universitāti, la­sīja oriģinālā grieķu dzejniekus, bija pats izdevis savu ilgus gadus rakstīto darbu «Kapitals kā psichoenerģijas substrāts»

Ja viņam nebūtu neatlaidīgās, jau par māniju kļuvu­šās aizraušanās ar politiku un viņa personīgās sekretā­res aizdomīgā skaistuma, viņš būtu visapskaužamākais precinieks «divsimt amerikaņu ģimeņu» meitām.

Bet vēl vairāk nekā par Džeku Kreslingu, vēl vairāk nekā par simtiem viņa rūpnīcu un fabriku avīzes raksta par Kreslinga labo roku, viņa milzīgās rūpnīcu saimnie­cības galveno inženieri, Slepenās rūpnīcas direktoru, visā pasaulē pazīstamo izgudrotāju misteru Jeremiju Morlenderu. Tieši šis Morlenders sameklējis noslēpumai­nās rūdu atradnes, tas ir viņš, kurš gatavo Slepenajā rūp­nīcā kaut ko tādu, kas sola Kreslingam varu pār visu pa­sauli, tas ir viņš, kurš uzcēlis savam «bosam» Midltaunas tuvumā burvīgu villu «Efemerida», un, kā raksta avīzes, tas ir viņš, kurš dalās Kreslinga naidā pret krievu revo­lūciju un Krieviju.

No avīzēm ir zināms, ka inženieris Morlenders Džeka Kreslinga speciālā uzdevumā pirms kāda mēneša aiz­braucis uz Austrumeiropu. Bet vēl neviens Amerikā, tai skaitā arī Morlendera paša dēls Arturs, nezina, ka Je­remija Morlenders no slepenā brauciena jau pārradies.

Viņš ir atlidojis Kreslinga personīgajā lidmašīnā, no­laidies uz villas «Efemerida» blakus ēkas platā, asfaltētā jumta; pa slīdošām kāpnēm nokļuvis lejā un pacēlies augšā Kreslinga personīgajā kabinetā, un lieliskā gara­stāvoklī patlaban sēž viņam pretī, novietojis zem venti­latora, kas jau iepriekš piepildīts ar lefkoju un jasminu smaržu, savu plato, enerģisko un iedegušo seju.

Kamēr ventilators dūc, viesdams gaisā līdz ar vēsmu savas smaržas, Džeks Kreslings nepacietīgi staigā pa istabu turp un atpakaļ, reizēm pašķielēdams uz savu rokaspuisi. Kaut kas Jeremijas Morlendera sejā un viņa pārliecīgi ilgā klusēšana dara miljonāru acīm redzami nemierīgu.

—   Nu, — viņš iesāk, apstādamies izgudrotāja priek­šā un piesperdams kāju, — stāstiet!

—   Nu, Džek, — tajā pašā tonī atbild Jeremija Mor­lenders, — tūliņ!

Kreslinga pelēkās, apaļās acis, kuras kā putnam apņem dzelteni loki, cieši raugās inženierī.

—   Tas, ko es teikšu, droši vien jūsos radīs izbrīnu, — Morlenders iesāka. — Jūs zināt, ka esmu nodevis jūsu rīcībā visas savas izgudrotāja spējas. Es nekad neesmu ar jums tirgojies, neesmu pūlējies, lai saņemtu vienlī­dzīgu daļu un tamlīdzīgi. Mēs taču kādreiz kopā mācī­jāmies: jūs — filozofiju, es — fiziku. Jūs bijāt par mani gadus desmit jaunāks. Bet es vēlu guvu iespēju mācīties, un jūs mani panācāt. Vai atceraties mūsu pirmo sarunu uz tvaikoņa «Akordans», kad mēs abi, es — vienkārša amerikaņa dēls, jūs — miljonārs, kas atgriežas mājup uz Savienotajām Valstīm?

—   Kāpēc šis ievads?

—   Jūs izklāstījāt man toreiz savas brīnišķīgās grā­matas galvenās domas, un kopš tā mirkļa es kļuvu jūsu cilvēks, Džek! Kapitals akumulē cilvēku enerģiju, ikviens tekošs rēķins, ikviena čeku grāmatiņa — tie ir uzkrāti cil­vēku enerģijas kilovati, — jūs teicāt. Es, jāatzīstas, to­reiz nekā nesapratu un lūdzu paskaidrot. Jūs sākāt man izskaidrot. Vāvere velk uz midzeni riekstus, ko nevar uzreiz apēst. Skudras sagādā krājumus ziemai. Viss, kas eksistē virš zemes, gādā krājumus: lapa — savos chlo-

rofila graudiņos, gliemežnīca — savā pērlē, akmens — savā rūdā. Arī cilvēks iemācījies sagatavot sev ener­ģijas krājumus, viņš ir iemācījies akumulēt elektrību. «Bet kas gan akumulē, savāc paša cilvēka enerģijas krājumus?» jūs jautājāt un pats atbildējāt: «Cilvēka enerģiju akumulē kapitals.» Es toreiz ne visai labi to sapratu un apjucis lūdzu paskaidrot sīkāk …

—   Un es jums paskaidroju! — Kreslings nepacietīgi iesaucās. — Es paskaidroju, un jūs sapratāt. Cilvēks uzkrāj kapitalu … Bet kas gan ir kapitals, ja ne apslēp­tas iespējas piepildīt miljoniem drosmīgu centienu, vē­lēšanos, kaislību un tieksmju pēc varas! Jūs turat kapi­talu bankā, bet nauda bankā — tā ir gliemežnīcā augoša pērle — jūsu neierobežotās iespējas parādīt sevi pasau­lei. Jūs ieguldāt naudu akcijās, bet akcijas — tās ir cilvēkā mutujojošu kaislību silosa tornis. Miljom naba­dzīgo ģēniju nomiruši, palikdami cilvēcei nezināmi tā­pēc, ka viņi bija nabadzīgi. Bet es, kapitalists, varu iz­vērst savu gribu, savus talantus, likt savam vārdam pārskanēt pār visu pasauli, iegūt visu, ko vēlos, ietekmēt jebkuru procesu, jebkuru kustību pasaulē, varu radīt, varu izpostīt, varu …

—    Pagaidiet! — Morlenders iesaucās. — Es vēl ta­gad atceros jūsu toreizējās runas. Kapitals padara jūsu spēkus un jūsu gribu par visstiprāko, kas vien ir pa­saulē, tas izstiepj jūsu rokas tūkstošiem kilometru ga­rumā, padara jūsu muskuļus līdzīgus zemestrīces stic.hi- jas spēkam — vai ne? Es atkārtoju jūsu vārdus. Tie aizrāva mani. Esmu atkārtojis tos visu savu mūžu. Akumulētās cilvēka enerģijas pieaugums Džeka Kreslinga miljardos! Un, kad es braucu uz Krieviju, jūs atkal mani visur pavadījāt, Džek… Jūs ieteicāt man ieska­tīties padomju ekonomikas dziļākajā būtībā. Kad mēs, kapitalisti, nometām zeltu zemē, jūs teicāt, tad no tā izaug trīs, četras un desmit reizes vairāk zelta, nekā nomests, un līdz ar to palielinās zelta īpašnieka perso­nīgās iespējas. Bet komunisti ir iznīcinājuši naudu, iz­nīcinājuši cilvēku iespējas. Pie viņiem, lai cik arī nome­tīsi, tikpat vien paliks — kapitals neaug! Tā kā pie viņiem cilvēka psichoenerģijai nav rezervju, tad tai ir

viens dienas mūžs kā tauriņam: viena īsa darba diena, puse no cilvēka rokas garuma, — vai atceraties? Es atkārtoju precizi, gandrīz citēju jūs. Tā, redziet, Džek… — Morlenders apstājās.

—  Turpiniet, — Kreslings noteica dīvainā tonī.

Inženieris nemanīja šo toni. Viņš nemanīja arī mil­jardiera saltās, stingās putna acis, kas cieši raudzījās viņā. Izgudrotājs bija aizņemts ar savām domām, kas viņu bija nodarbinājušas visā lidojuma laikā.

—   Tā, redziet, dārgais Džek, jūs esat kļūdījies — un es līdz ar jums. Es nodzīvoju boļševiku zemē mēnesi. Pēc jūsu norādījumiem es apbraukāju šo zemi, cerēdams atgūt jūsu drauga Monmoransi koncesiju likumīgā ceļā. Izpētīju arī visādus citādus ceļus. Sameklēju visas spraudziņas. Novēroju cilvēkus… Džek, nelolojiet veltas cerības! Viņu radošās iespējas ir daudz lielākas par mūsējām! Lai arī pie viņiem no nedzīvas naudas neaug nauda, toties aug jaunas rūpnīcas, tilti, mašīnas, ceļi, kanali, stacijas! Lai arī viņiem nav kapitala vai, kā jūs to sau­cat, «psichiskās enerģijas substrātā», toties viņiem ir pati šī enerģija — neierobežotā daudzumā! Un šajā enerģijā pie viņiem uzkrājas tas pats pieaugošais iks, tā rauga sēnīte, kas pie mums virza visu uz priekšu ar naudas palīdzību, piespiežot rasties kapitalam. Vai jūs zināt, dārgais Džek, kas tā ir par sēnīti?

Morlenders mazliet paliecās uz nekustīgā Kreslinga pusi. Viņš uzlika roku uz Kreslinga asā ceļgala un sāka konfidenciāli draudzīgi runāt, izteikdams vārdos savas apslēptās domas:

—  Vai mums nebūtu labāk atteikties no sava plāna, ko? Es ceļā domāju … Akumulētā enerģija, substrāts — tur jums taisnība. Tikai redziet, kas par lietu: kam pie­der, Džek, kam pieder tā enerģija, kas akumulēta kapitalā, kādas psichoenerģijas substrāts tas ir? Tur jau ir tā lieta, ka ne jūsu, Džek, bet šo pašu masu, kas te, Midltaunā, un tur, ikvienā štatā, strādā mūsu labā. Bet, ja tā, kur tad paliek jūsu personīgās iespējas? Boļševikiem, ikvienam no viņiem, ikvienam strādniekam viņu zemē, ir vairāk šo personīgo iespēju nekā mums, — šī rauga sēnīte, ražo­šanas spēku pieaugums, pie viņiem ceļas reizē ar viņu pašu enerģiju.

Džeks Kreslings skaļi iesmējās.

Tie bija griezīgi smiekli, gandrīz vai spiedzoši, un smiedamies Kreslings turēja galvu zemu noliektu, lai sarunu biedrs nepamanītu viņa acīs uzliesmojam šaus­mīgu, histērisku niknumu. Viņa kāja nemanāmi kaut ko meklēja zem galda un atradusi piespieda kreisajā pusē pašu malējo pedāli.

Tūlīt, atbildot uz pedaļa piespiedienu, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās neparasti skaista sieviete ugu­nīgi sarkaniem matiem, tumšu olivkrāsas seju, līdzīgu spilgtam tropu ziedam.

—   Ienāciet, misis Vesone, — Džeks Kreslings teica. — Jūs kā vienmēr esat laikā!… Morlender, tas, ko jūs runājat, ir asprātīgi. To vajag pārdomāt. Mēs pārdomā­sim kopīgi. Bet pagaidām uzpīpēsim un apspriedīsim, ko likt Monmoransi koncesiju vietā.

Pa to laiku miss Vesone nedzirdami ieslīdēja istabā. Ar vijīgām čūskas kustībām viņa atvēra ar perlamutru i/rot.ita skapīša durtiņas, izņēma pudeli, karafi, glāzes šifonu. Uz galda parādījās kārba, kas izplatīja tabakas aroinatu. Morlenders pastiepa roku pēc cigara.

—   Starp citu, kur jūsu izgudrojumu projekti, drau­dziņ? Jūs saprotat — tie paši… — Kreslings pēkšņi iejautājās, it kā atcerēdamies kaut ko neatliekamu.

—   Pie Krafta seifā, — izbrīnījies atbildēja Morlen­ders, aizsmēķēdams savu Havanas cigāru, un ar baudu ievilka dūmu. — Viss pie Krafta. Pirms aizbraukšanas, jūs taču pats zināt, es nodevu viņam mūsu techniskos aprēķinus, modeli, formulas… Pat testamentu pa­guvu … paguvu…

Pēkšņi viņš apstājās.

Vēlreiz stīvu mēli, miegaini, gluži kā burtus skaldī­dams, novilka: «P-a-gu…» un nodūra galvu uz krūtīm.

—   Iemiga, — mierīgi noteica Džeks Kreslings, pie­celdamies un skatīdamies acīs savai sekretārei. — Viņš ir kļuvis ļoti bīstams. Mums viņš jānoslēpj un jātur slēp­tuvē. Viņš ir sapropagandēts! Mans inženieris sapropa- gandēts! Testaments — nekā nebūs! Elizabet, mēs pa­darīsim jūs pagaidām par viņa likumīgo atraitni…

Atcerieties: jūs esat slepenībā salaulājušies. Viņš pēc testamenta jums atstājis savu izgudrojumu projektus. Un ātrāk, ātrāk — visu to vajag pagūt tuvākajās divās trīs dienāsl

Otrā nodala

ARTURS MORLENDERS SASTOP SAVU TĒVU

Maija rītā pa Riversaidu-Draivu trakā ātrumā drāzās automašīna.

Jauns cilvēks, tērpies pilnīgi baltā, sēdēja blakus do­mīgam resnītim un gandrīz kliedza viņam ausī, pūlēda­mies pārspēt ielas troksni un vēja aurus:

—   Nemieriniet mani, doktor! Tik un tā es jūtos sa­traukts, satraukts, satraukts!

Resnītis paraustīja plecus.

—   Es jūsu vietā netaisītu no mušas ziloni. Misters Jeremija ir pārāk gudrs cilvēks, Artur, lai ar viņu varētu kaut kas atgadīties.

—   Bet telegrama, telegrama, Lepsius! Ar ko lai iz­skaidro, ka to atsūtījušas kaut kādas nepazīstamas per­sonas? Ar ko lai izskaidro, ka tā adresēta nevis man, bet Kreslinga sekretārei, šai samtainajai misis Vesonei, kas līdzīga kobrai!

—   Ļoti skaistai kobrai, — aci piemiegdams, piebilda doktors.

—   Kaut jupis viņu būtu parāvis! — Arturam pa­spruka. — Jūs zināt, cik mēs ar tēvu esam labi draugi, mēs pat domas varam viens otram no acīm nolasīt, mēs esam gluži kā divi biedri, nevis tikai tēvs un dēls. Vai maz pieļaujama tāda iespēja, ka viņš būtu licis kādam telegrafēt par savu atbraukšanu uz Vesones adresi, bet nevis uz mūsu pašu, nevis man, man? … Ko tas no­zīmē, kas aiz tā slēpjas?

—   Vesones adrese — tā taču ir Kreslinga adrese, Artur. Bet Kreslings — boss. Vai gan mazums, kas va­rēja traucēt misteru Morlenderu nosūtīt šo depešu per­sonīgi! Viņš zināja, ka no īpašnieka kantora jums tūlīt pat paziņos, kā tas arī ir noticis.

—   Paziņos, paziņos … Sveša, pretīga, guldzoša balss pa telefonu, nepieklājīgi familiars tonis, — kas es viņai par «Arturu»? Kāpēc «Artur»?, «Mīļais Artur, — kā viņa uzdrošinās mani saukt par mīļo! — tēvs ieradīsies rīt ar «Torpēdu»… no kapteiņa Greguara saņemta de- peša…» Un jūs vēl apgalvojat, ka nevajag uztraukties! Kāpēc «tēvs», bet nevis «jūsu tēvs»? Kas galu galā viņa tāda ir, šī misis Vesone?

—   Vai misters Jeremija jums nekad nav pieminējis šo šausmīgo sievieti? — resnītis jautāja un, kad viņa kaimiņš strauji papurināja galvu, nemanāmi paraustīja plecus.

Doktors bija kaut ko dzirdējis. Jeremija Morlenders, kas bija kļuvis atraitnis jau pirms piecpadsmit gadiem, bija vīrietis ar ļoti labu veselību un atlētisku augumu. Klīda baumas, ka viņam esot tuvi sakari ar kādu sek­retāri. Iespējams, ka ar šo pašu Vesoni. Vienīgi dēls kā arvien nekā nezina par sava tēva darīšanām.

Stop! Šoferis strauji nobremzēja. Automašīna apstā­jās. Priekšā, spožas saules apmirdzēts, laistījās Hudzo- nas līcis, pāriedams tūkstoš sīkos kanalos un līcīšos. Reidā, raibiem karodziņiem, baltiem dūmeņiem un kajitu lodziņiem mirdzot, stāvēja neskaitāmi tvaikoņi. Daudz baltu laiviņu šķērsoja līci visos virzienos.

—   «Torpēda» jau pienākusi, — šoferis teica, pagrie­zies pret Arturu Morlenderu un doktoru. — Vajag pa­steigties, lai nenokavētu nokāpšanu no kuģa.

Jaunais Morlenders izlēca no automašīnas un palī­dzēja savam kaimiņam. Resnītis kāpa ārā elsdams pūzdams.

Tas bija slavenais doktors Lepsiuss, vecs Morlenderu ģimenes draugs. Viņa caururbjošās papagaiļa ačeles aizsedza brilles, augšlūpa bija manāmi īsāka par apak­šējo, bet apakšējā īsāka par zodu, pie kam tas viss kopā izskatījās kā ērtas kāpnes ar trim lieliskiem pakāpieniem, kuri ved augšup tieši uz degunu.

Kas attiecas uz jauno cilvēku, tad tas ir patīkams jauns cilvēks — viens no tiem, pēc kuriem ir vislielākais pieprasījums kinematogrāfos un romānos. Viņš ir veikls, pašpārliecināts, stalts, labi noaudzis, labi ģērbies un acīm redzot necieš no nevajadzīgiem refleksiem. Gaišie mati gludi sasukāti un apgriezti, taču tas netraucē tiem vītiespakausī stingrās sprogās. Bet viņa acīs mirdz kaut kas tads, kas padara šo «pirmo mīlētāju» ne visai pa­rastu. Misters Čarlzs Dikenss, norādīja uz šo mirdzumu, butu savam lasītājam devis mājienu, ka te slēpjas kaut kāda jauna rakstura iezīme. Bet es un misters Dikenss lietojam dažādus raksturošanas paņēmienus.

Tātad abi izkāpa no mašīnas un paguva iejukt ņujor- kiešu pūlī, kas skatījās uz nule pienākušo tvaikoni.

«Torpēda», milzīgs brāju Duglasa un Berleja okeana tvaikonis, bija vesela pilsēta ar iekšējo pašpārvaldi, noliktavam, radio, kara inženieru nodaļu, avīzi, slimnīcu, teātri, intrigām un ģimenes drāmām.

Traps nolaists, pasažieri sāka nokāpt krastā. Te bija mierīgi jenkiji, kas atgriezās no tālā ceļojuma, ar pīpi zobos un avīzes numuru padusē, it kā vēl vakar būtu sēdējuši Ņujorkas Darījumu klubā; bija slimi, tikko kus­tēties spējīgi pasažieri; skaistas sievietes, kas meklēja Amerikā zeltu; azarta spēļu cienītāji, pasaules mēroga avantūristi un blēži.

—   Dīvaini! — caur zobiem nočukstēja doktors Lep- siuss, noņemdams cepuri un zemu palocīdamies kādam militārā tipa cilvēkam ar sarkanu seju. — Dīvaini, ģe­nerālis Gibgelds Ņujorkā!

Viņa čukstu pārtrauca Artura sauciens:

—   Vikont! Cik negaidīti! — un jaunais cilvēks strau­jiem soļiem devās pretī skaistam, brūnētam, Kreslinga kantora pastāvīgam klientam, kas pieklibodams atbalstī­jās uz sulaiņa rokas. — Vai jūs nezināt, kur mans tēvs?

—   Vikonts Monmoransi! — Lepsiuss nomurmināja, atkal noņemdams platmali un atkal palocīdamies, kaut gan neviens viņu nepamanīja. — Arvien dīvaināk! Kas viņiem tādā laikā vajadzīgs Ņujorkā?

Bet pūlis, kas plūda lejup no trapa, izšķīra viņus, un Lepsiuss uz mirkli pazaudēja Arturu skatienam.

Laiks krasi mainījās. Krāsas apdzisa, pāri visiem priekšmetiem pārlija it kā tuša. Pie debesīm sāka trauk­ties mākoņi. Hudzonas ūdeņi kļuva netīri, pelēki dzel­teni, tos šur tur izraibināja baltas putu svītras. Krastā klaigāja kaijas, kas laidelējās veseliem bariem gar pašu piestātni. Reids kļuva tukšs, pasažieri izklīda.

«Kur gan vecais Morlenders?» jautāja sev doktors, lūkodamies uz visām pusēm.

Tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Arturu, kas nobālis skatījās vienā punktā.

Pa tukšo trapu tagad devās lejup savāds gājiens. Vairāki cilvēki, ģērbušies melnās drānās, lēnām nesa lielu, cinkotu zārku, kas bija pārklāts ar melnu samtu. Blakus tam, spiezdama pie sejas mutautiņu, gāja dzijās sērās tērpusies dāma, slaida, sarkanmataina, un, nerau­goties uz matu krāsu, olivbrūnu seju. Viņa šķita bēdu sagrauzta.

—   Ko tas nozīmē? — Arturs čukstēja. — Kāpēc te Vesone? … Un kur tad tēvs?

Gājiens nāca tuvāk. Elizabete Vesone, pacēlusi acis, ieraudzīja jauno Morlenderu, viegli sasita plaukstas un paspēra dažus soļus uz viņa pusi.

—   Artur, mans dārgais, saņemieties! — viņa pateica dziļā cieņā.

Jaunais cilvēks atrāvās atpakaļ, pieķerdamies pie trapa pieturiem. Gluži kā noburts viņš skatījās un ska­tījās uz zārku, kas lēnām tuvojās.

—   Saņemieties, mans bērns! — vēlreiz pie pašas auss atskanēja misis Vesones samtainais čuksts.

—   Kur tēvs? — iekliedzās jaunais Morlenders.

—   Jā, Artur, viņš ir šeit. Jeremija ir šeit, šajā zārkā, — viņš Krievijā nogalināts!

Misis Elizabete pateica to drebošā balsī, aizsedza seju ar rokām un iešņukstējās.

Sēru procesija virzījās tālāk. Lepsiuss satvēra Arturu, kas grīļojās, un aizveda viņu uz automašīnu. Krastmala kļuva tukša, no debesīm sāka līt sīks, kvalificētas mašīn­rakstītājas pirkstiņu piesitieniem līdzīgs lietiņš.

Lietū spļaudīdamies, dokiem garām nāca divi «Tor­pēdas» matroži vaļējos kreklos. Viņi vēl nebija paguvuši, bet bija nodomājuši piedzerties. Abiem ausīs bija aus­kari, bet zobi mirdzēja kā pērles.

—   No tiesas, Dip, tu melo! No tiesas tā ir!

—   Ciet klusu, Dan. Būtu tu manā vietā, varbūt tu nebūtu sācis pļāpāt. Tu varbūt būtu turējis mēli aiz zobiem…

— Ja jau jācieš klusu, tad nav ko nākt šurp, drau­dziņ! Kamēr es neesmu noslīcinājis ruma glāzē šās sie­vas pēdējos vārdus… Tu pats dzirdēji: «Krievijā no­galināts, Krievijā nogalināts!» — bet zārku taču manā klātbūtnē — es stāvēju sardzē — iekrāva kuģī kādā tumšā naktī Halifaksā … Nu ko tu sacīsi, desmit gadu braucu — ne reizi netikām metuši līkumu, lai piestātu Halifaksā! Kamēr es neesmu noslīcinājis ruma glāzē…

Pārējie vārdi izskanēja uz kāpnēm, kas veda uz «Okeanijas» pagrabiņu «Karsti ēdieni un stiprinoši dzē­rieni — speciāli jūrniekiem». Mums, lasītāj, nav jēgas kāpt lejā nopakaļ, it sevišķi vēl tāpēc, ka viens tips ne­noteiktu un grūti iegaumējamu ārieni, ar cietām runča ūsām un izspiedušos ādamābolu, ļenganām un kā po­dagras slimniekam locītavās pietūkušām rokām jau aiz­gāja abiem matrožiem nopakaļus.

Trešā nodaļa

DOKTORS LEPSIUSS VIENATNĒ PATS AR SEV!

Straujiem soļiem, kas neatbilda ne viņa vecumam, ne korpulencei, doktors Lepsiuss devās uz savu dzīvokli otrajā stāvā. Telpas, ko viņš aizņēma, bija ļoti vienkār­šas. Istabas bija bez mēbelēm, logi bez aizkariem, grīdas bez tepiķiem. Tikai ēdamistaba ar kaminu un mazā guļamistaba likās apdzīvota. Bet aiz šās mājas doktoram Lepsiusam bija vēl piebūve, kur neviens netika ielaists, izņemot viņa kalpotāju mulatu un medicinas māsas. Tas bija Lepsiusa privatais stacionars, kur viņš izdarīja sa­vus noslēpumainos eksperimentus.

Uzkāpis dzīvoklī, doktors šķita satraukts. Viņam kus­tējās visi trīs pakāpieni, kas veda uz degunu, kad viņš murmināja pie sevis:

— Kongress, īsts kongress! Kāda joda pēc viņi visi sabraukuši Ņujorkā? Bet vēl jo labāk, vēl jo labāki Tieši īstā laikā, draudziņ Lepsius, kad tavam atklājumam sāk ievajadzēties papildu piemēriņu, pārbaudes sub­jektu… Tobij! Tobij!

No blakus istabas izslīdēja mulats biezām lūpām un mazām kā pērtiķim rociņām. Lepsiuss atdeva viņam plat­mali. un cepuri, apsēdās atzveltnī un dažus mirkļus sē­dēja nekustīgi. Tobijs stāvēja kā statuja, raudzīdamies grīdā.

—  Tobij, — Lepsiuss beidzot klusā balsī sacīja,

—  ko dara viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais?

—   Ed slikti, šķendējas. Uz vingrošanu arī nekādi nebija piedabūjams, lai gan es piedraudēju sūdzēties jums.

—   Tu saki, — nebija piedabūjams?

—   Nebija piedabūjams, kungs.

—   Hm, hm. .. Bet vai tu mēģināji piekārt augšā pudelīti?

—  Visu izdarīju, kā jūs likāt.

—   Nu iesim apraudzīsim viņu… Starp citu, Tobij, aizsūti, lūdzu, šoferi ar manu vizitkarti uz šo te adresi.

Lepsiuss uzrakstīja uz aploksnes dažus vārdus un nodeva mulatam. Pēc tam viņš atvēra skapi, paņēma pudelīti ar tumšu saturu, iebāza to sānkabatā un sāka lēnām kāpt lejā, šoreiz pa iekšējām kāpnēm, kas veda uz mājas sētu.

Pēc mirkļa Tobijs viņu panāca. Viņi izgāja cauri vairākām tukšām un drūmām istabām, kur tapetes klāja putekļi un zirnekļu tīkli, tad caur mazām durtiņām no­kļuva sētā. Sēta bija izlieta ar asfaltu. Augstās mūra sienas pa labi un pa kreisi to pilnīgi noslēpa no ielas gājēju skatieniem. Nekur neredzēja ne soliņa, ne puķu dobes, gluži kā kad tas būtu nevis pagalms Ņujorkas centra kvartalā, bet cietuma akmens sprosts. Pēc kādiem simt soļiem abi nonāca pie ne visai augstas betona celt­nes, kas izskatījās pēc auto garažas. Dzelzī kaltās dur­vis bija aizslēgtas ar smagu atslēgu. Tikko Lepsiuss gribēja bāzt slēdzeni atslēgas caurumā, viņam aiz mu­guras no galvenās ēkas puses atskanēja kāda balss. Lepsiuss nervozi atskatījās:

—   Kas tur?

—   Doktor, te pēc jums jautā! — izskrēja saimniecī­bas vadītāja baltu cepurīti galvā,pati sarkana kā biete.

—  Te pēc jums jautā, jautā, jautā! Doktora saimniecības vadītāja miss Smoula bija

pakurla — visai niecīga priekšrocība sievietei, kas nav pazaudējusi mēli.

—   Ka-a-s? — gari stiepdams, iesaucās Lepsiuss

—   Labi! — miss Smoula viņam atbildēja, enerģiski pamājusi ar galvu.

Un tūliņ kaut kāds nabadzīgi ģērbies tips dīvainā gaitā devās pāri pagalmam pie Lepsiusa.

—   Kaut jupis būtu parāvis tādu muļķi! — doktors pie sevis nošķendējās. — Tu viņu turi, lai nenoklausītos, ko runā, bet viņa tev nodara ļaunu citādā veidā … Kas jūs esat, ko jums vajag? — Pēdējie vārdi attiecās uz pienākušo cilvēku.

—   Doktor, palīdziet slimam, grūti slimam! — teica svešais pilnīgi bez elpas.

Lepsiuss paskatījās uz runātāju caur apaļajiem briļļu stikliem:

—   Kas jūsu slimniekam kait?

—   Viņš … viņam uzkrita kaut kas smags. Kaulu lūzums, iekšējais asinsizplūdums, vārdu sakot — slikti.

—   Labi, pēc stundas ceturkšņa es būšu klāt. Atstājiet savu adresi.

—   Nē, ne pēc stundas ceturkšņa. Nāciet tūlīt!

Doktors sarauca uzacis un pasmaidīja. Tas ar viņu

atgadījās ļoti reti. Viņš pameta mulatam ar acīm uz stacionara pusi, pasniedza viņam slēdzeni un devās ne­atlaidīgajam svešiniekam līdzi.

Tikai tagad viņš apskatīja atnācēju, kā nākas. Tas bija neliela auguma bāls cilvēks, kam zem blūzes varēja redzēt lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietū­kušas. Acis viņam bija iekritušas un šaudīgas kā rūdī­tam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Pade­gunē spurojās retas, asas runča ūsas; no kakla spiedās ārā ādamābols.

—   Redziet, jāpāriet tikai pāri ielai, — viņš drudžaini iegalvoja doktoram, tuvodamies ļoti augstam komerctipa debesskrāpim, — tas ir viss, ekipāžās nevajag… — Bija redzams, ka viņu nospiež katrs solis, ko sper dok­tors, un viņš labprāt būtu aizdevis viņam savas kājas.

Doktors Lepsiuss sāka brīnīties. Viņi atradās pie Mek­sikas kreditbankas nodaļas, kam nebija nekāda sakara ar civiliedzīvotājiem.

—   Kurp jūs mani vazājat? — viņam paspruka. — Te taču kantoris un banka. Viss slēgts, kur te var būt slimnieks?

—   Pie vārtu sarga, — svešais atbildēja, ātri atvēr­dams blakus durtiņas un ielaizdams doktoru mazā, gaišā pagraba stāva istabā.

Te tiešām atradās slimais. Tas bija milzīgs vīrietis, acīm redzot tikko ar nestuvēm atnests šurp un nolikts lieši uz grīdas. Viņš bija pārklāts ar palagu. Pār viņu bija noliekušies divi cilvēki: sirms, cienījama izskata vecāks vīrs greznā bankas šveicara mundierī un maza, veca, izkaltusi, smailu degunu sieviņa, kas skaļi rau­dāja.

Svešais aši noņēma ievainotajam palagu un piebīdīja- doktoru tuvāk. Zemē guļošais cilvēks bija vārda tiešā nozīmē sašķaidīts… Krūšu kurvis bija saspiests un sa­sists, ribas pārlauztas, vēders pušu, it kā šim cilvēkam būtu kāds uzspiedis milzīgu, apaļu presi, atstādams ve­selu tikai galvu un kājas. Viņa dzīvība dzisa.

—   Es tur nekā nevaru līdzēt, doktors aprauti iz­meta, ar izbrīnu raudzīdamies mirstošajā. — Viņš pašam par lielu laimi jau atrodas agonijā.

—   Kā! Un jūs domājat, ka viņu vairs nevar piespiest runāt? — svešais iesaucās. — Viņš vairs nepateiks ne vārda, pat ja nāktu pie samaņas, ko? — Svešais skatī­jās doktorā jocīgām, šaudīgām acīm.

—   Nē, — doktors atbildēja, — viņš pie samaņas vairs nenāks, viņš mirst… ir jau miris. Vai viņš jums radinieks?

Bet Lepsiusam par lielu izbrīnu svešais, pat ne­noklausījies vairs jautājumu, ātri apsviedās un izskrēja no istabas. Vecīši, noliekušies pār mirušo, raudāja.

Lepsiuss tikai tagad ieraudzīja, ka nelaimīgais bija matrozis. Uz viņa zilās blūzes piedurknes bija uzšuve ar enkuru un lielu uzrakstu «Torpēda».

Doktors neviļus nodrebēja. Viņš uzlika raudošajai vecenītei uz pleca roku:

—   Mīļā, kas ir šis nelaimīgais?

—   Mans dēls, mans dēliņš, trakais Dips, kā viņu bija iesaukuši uz kuģa… Ak cienītais kungs, kas tā par dienu! Mēs viņu gaidījām pārbraucam no jūras, bet sagaidījām izvilktu no akmens apakšas… Okeāns viņu, manu dēliņu, neaiztika, bet pilsētā skaidrā dienas laikā … ak vai, ak vai!

—   Kā tas viss notika?

—   Mums stāstīja, ka viņš esot nācis no krodziņa, bet no augšas, no viadukta, atšķēlies plāksnes gabals un saspiedis viņu kā vaguliņu. Ne muti paplest nav paguvis. Kad atnesa, ar ne skaņas neizdvesa.

—   Kas viņu atnesa? Vai tas cilvēks, kas nupat iz­gāja?

—   Atnesa policisti un matroži. Bet šis te kungs mums svešs — varbūt tāpat aiz labas sirds iežēlojās. Pats piedāvājās pēc doktora aiziet un visu laiku uztrau­cās, vai nepateiks Dips, mūsu dēliņš, pēdējo vārdu… Jūs droši vien viņu pazīstat, tad nu pasakiet viņam no mums, vecajiem, lielu paldies.

—   Labi, labi. Tagad vajag izsaukt policijas ārstu, — Lepsiuss atbildēja un izgāja no sarga istabiņas.

—   Dīvaini! — v^ņš noteica pie sevis. — Tik daudz dīvainību vienā dienā … Pienāk «Torpēda» un atved publiku no politiķu aprindām, tā ir pirmā dīvainība. No tās pašas «Torpēdas» nones Morlendera līķi — tā ir otra dīvainība. Un beidzot ne no šā, ne no tā mirst «Torpēdas» matrozis, jā, tam uzkrīt akmens no viadukta. Bet visdī­vainākais — nepazīstamais cilvēks, pēc izskata vienkāršs strādnieks, kuram, redziet, noteikti jāzina, vai nosistais matrozis varēs runāt. Būtu es mazliet brīvāks, aiz gara laika papētītu šīs dīvainības, padomātu, plpīti sūkdams. Bet tagad …

Tagad doktoram Lepsiusam bija sava dīvainība — pēc skaita piektā, kas pārējās acīm redzot atvirzīja pilnīgi sāņus.

Pārnācis savā guļamistabā un iededzis elektrību, doktors, atviegloti nopūzdamies, nometa smokingu. Mu­lats atraisīja viņa kurpju saites un uzvilka kājās izšū­tas rītakurpes.

—   Vai šoferis pārbrauca? — doktors jautāja.

Mulats klusēdams pasniedza viņam aploksni. «Ģene­rālis Gibgelds lūdz doktoru Lepsiusu pagodināt viņu ar savu ierašanos no pulskten 7—8 vakarā …»

Doktors pacēla pie acīm pilnīgo roku ar aproces pulksteni. Mazais dāmu pulkstenītis ar briljantu zirņa iielumā rādīja bez piecpadsmit minūtēm septiņi.

— Pie joda, nav ne atpūtas, ne miera! Viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais atkal gaidīs savu pudelīti līdz vēlai naktij… Tobij, papūlies viņu pacienāt ar kaut kādām pasakām, lai viņš neaizmieg, kamēr neesmu pārnācis.

Pusstundu doktors sēž, izstiepis kājas uz aukstā ka- mina režģa. Viņš atpūšas klusēdams, koncentrēti, lietišķi, kā sportists vai atiets pirms uzstāšanās. Elpo brīžiem caur vienu, brīžiem caur otru nāsi, metodiski aizspiez­dams vienu nāsi ar pirkstiem. Neko nedomā. Ierīvē de­niņus ar odekolonu, kas sajaukts uz pusēm ar kādu jauki smaržojošu arabu ejļu. Pusstunda aizrit. Vienaldzīgā, inertā sejas izteiksme doktora sejā izzūd, skatiens atkal kļūst asi vērīgs, šķelmīgs. Lielās brilles modri iemirdzas. Rītakurpes tiek nomestas; atkal smokings, kurpes, plat­male, viss pēc kārtas, spieķis rokā, kabatas portfelis un pīpe iekškabatā, — doktors Lepsiuss ir atkal svaigs, viņš gatavs no jauna doties ceļā, kur varbūt iegūs jaunus fak­tus, faktiņus, izmēģinājumu subjektus kaut kam tādam, ko mēs ne iedomāties nevaram, vēl jo vairāk tādēļ, ka mulats Tobijs lielā mierā, palaidis gar ausīm doktora rīkojumus, iemet divas trīs glāzītes un noliekas gulēt uz vēsās masas pustukšajā istabā, pat nedomādams apmeklēt noslēpumaino Bugasu.

Ceturtā nodaļa SAKAS AR IZSAUCIENIEM

—   Ai, ai!

—   Ak kungs!

—   Va-ai! Vail

Tādiem izsaucieniem uzticīgie mājkalpotāji saņēma Jeremijas Morlendera mirstīgās atliekas. Tikai vecā nē- ģeriete Pollija, aukle, kas bija izauklējusi gan Jeremiju, gan Arturu, neraudāja — un tas bija vēl jo apbrīnoja- māk tāpēc, ka viņa kungu mīlēja no visas sirds. Acis ieplētusi, ne plakstiņam neietrīcoties, viņa skatījās uz cinkoto zārku, grozīdama pirkstos pelēku akmentiņu- talismanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka šveicars ne­izturēja un viņai aizrādīja, tiesa, visai godbijīgi, jo no nēģerietes virtuvē visi baidījās.

—   Kā tad jūs, Pollij, tā, it kā nekas nebūtu noticis?

—  Muļķis, — Pollija mierīgi atbildēja un tā arī ne- nobirdināja ne asariņu.

Augšā, Artura mirušās mātes buduārā, jauneklim par ļoti lielu izbrīnu un dusmām nez kādēļ bija iekārtojusies misis Elizabete Vesone.

Pārvarēdams savas bēdas un naidu, Arturs Morlen­ders stingriem soļiem devās pa kāpnēm augšā.

Šai istabā viņš nebija bijis gadus piecus. Tā jau sen stāvēja aizslēgta, un visus šos gadus no ielas varēja redzēt logiem priekšā nolaistos smagos aizkarus. Artu­ram par izbrīnu te neoda pēc ilgi stāvējušiem paklājiem un zīdiem, te neredzēja izbalējušu laku un kožu saēstu mēbeļu polstējumu, viss šai vecajā, nolaistajā istabā bija atjaunots un uzposts. Pie logiem gaiši aizkari, mēbe­les — pavisam citādas kā agrākās, kas te bija stāvējušas jau piecpadsmit gadu, zaļi stādi puķu podos, jauns rak­stāmgalds un grāmatu skapis ar jaunākām grāmatām. Neviens, izņemot veco Morlenderu, te nevarēja iekļūt: at­slēga karājās viņam pie pulksteņa ķēdītes kopā ar bre- lokiem. Skaidrs, ka Jeremija Morlenders pats istabu bija sagatavojis jaunajai iemītniecei.

Gluži kā atbildēdama uz šīm domām, Elizabete Ve­sone pacēla savu skaisto galvu un paskatījās uz Arturu:

—   Kā redzat, jūsu tēvs mani bija gaidījis. Viņš tik rūpīgi izpildījis visas manas vienkāršās vēlēšanās. Žēl tikai, ka nav brīdinājis dēlu par mūsu laulībām…

Izņēmusi no somiņas četrkārtīgi salocītu papīra lapu, viņa pasniedza to Morlenderam:

—   Paraugieties, Artur, — tā ir mūsu laulības aplie­cība. Man grūti par to tagad runāt, bet vēl grūtāk redzēt jūsu izbrīnu un neticību. Lai arī cik spēcīga un stingra rakstura cilvēks bija Jeremija, lai arī cik karsti viņš mani mīlēja, tomēr acīm redzot viņš vēl nav spējis jums pastāstīt par jūsu pamāti.

Viņa nopūtās un nolieca galvu. Pa vaigiem viņai ri­tēja asaras. Nekas šajā skaistajā un bēdu nomāktajā sievietē, kas izturējās apbrīnojami mierīgi, neatgādināja ne viltvārdi, ne avantūristi. Un tomēr Arturs Morlenders nevarēja aiz naida pat paelpot. Tas bija trieciens — trie­ciens viņa sirdij, patmīlībai, cieņai pret tēvu. Pat viņa bēdām bija it kā pielikta klāt krietna porcija etiķa un piparu. Sākot ar skaistumu un beidzot ar samtaino balsi — katrs vaibsts, katra šīs sievietes kustība izraisīja viņā trakuma lēkmi, līdzīgu jūras slimībai.

—  Es atnācu pateikt, ka atstāju šo māju, — viņš ierunājās tik šņācošā balsī, ka pats to nepazina. — Bet, pirms aizeju, es vēlētos dzirdēt sīkāk par tēva nāvi, par ko jūs acīm redzot esat vairāk informēta nekā es.

Elizabete Vesone piecēlās. Par atbildi kaut kas pa­mirdzēja viņas zilgani melnajās acīs ar mazajām, punk­tiņiem līdzīgajām zīlītēm.

—  Man gribētos dzīvot mierā ar Jeremijas dēlu, — viņa lēnām iesāka, — es biju gatava piedāvāt viņam savu viesmīlību un daļu man atstāto līdzekļu, jo, jums jāzina visa patiesība, mister, ka jūsu tēvs man ir no­vēlējis šo namu un visus savus ietaupījumus, un sava izgudrojuma projektu… Bet, kad tādā nepiedienīgā tonī…

—   Sava izgudrojuma projektu? — Arturs iekliedzās.

—  Jā, sava izgudrojuma projektu. Vai gribat redzēt testamentu? Parādīt jums to tāpat, kā parādīju laulības apliecību?

—  Tēva testaments glabājas pie notara Krafta!

—  Jeremija uzrakstījis Krievijā jaunu. «Torpēdas» kapteinis man to nodeva kopā ar nelaiķa mantām.

—  Es izsaukšu veco Kraftu un izlasīšu jauno testa­mentu kopā ar viņu.

Krafts bija Morlenderu ģimenes notārs kopš seniem laikiem. Arturs piesteidzās pie galdiņa, kur stāvēja te­lefons. Kamēr viņa pirksti automatiski uzgrieza numuru, viņš domāja, domāja, mēģināja izprast tēva rīcību. Hip­noze? Krāpšana? Noziegums?

—  Hallo! 8-105-105! Lūdzu notāru Kraftu! Kā? Bet kad tad? Tikko? Ak kungs, ak kungs!

Viņš nolika klausuli un pagriezās pret sievieti:

—  Viņš tikko pārnests mājā ar ielauztu galvaskausu. Šoferis bijis piedzēries, un mašīna sadragāta …

Jaunā misis Morlendere nereaģēja uz to pārāk de­dzīgi — viņa tikai mazliet pazina Kraftu. Bet Arturs bija tik satriekts, ka uz mirkli jutās bezspēcīgs. Tēva la­bākais draugs! Var teikt, vienīgais! Viņš pazina tēvu kā savus piecus pirkstus …

Ienāca kalpotājs un pieteica doktoru Lepsiusu. Arturs steidzās viņam pretī.

Doktors nāca nesteigdamies. Viņa sejā bija šim ga­dījumam piemērota sēru izteiksme.

—  Dārgais mister Aitur, esmu izsaukts pie ģeneraļa Gibgelda, bet pa ceļam nolēmu ienākt arī pie jums… Misis Vesone, no rīta man neiznāca ar jums sasvei­cināties …

—  Misis Morlendere, — viņa klusā balsī pārlaboja Lepsiusu.

—   Man prieks jūs redzēt, doktor, — Arturs viņu īsi pārtrauca. — Es lūdzu jūs kopā ar mani izlasīt tēva jauno testamentu.

—  Jauno testamentu! Cik atceros, Jeremija Morlen­ders uzrakstīja tikai vienu pirms došanās uz Krieviju.

—  Bet tur uzrakstīja otru, — iejaucās Artura pamāte, un viņas acīs atkal saskrēja asaras.

Viņa piecēlās, atslēdza lādīti, kas atradās viņas priekšā uz galda, un pasniedza Arturam aploksni, kur, ievērojot visas formalitātes, uz ģerboņa papīra bija uz­rakstīts Morlendera testaments.

Arturs un Lepsiuss, sabāzuši galvas kopā, izlasīja to gandrīz reizē.

Tas bija dīvains, patētiskā tonī uzrakstīts dokuments. Tajā bija teikts, ka visai pasaulei draud komunisma briesmas. Tāpēc viņš, Jeremija Morlenders, pēc nāves novēl savu pēdējo izgudrojumu svētajam karam pret ko­munistiem. Par izgudrojuma projekta glabātāju viņš iecej savu sievu Elizabeti, pēc pirmā vīra uzvārda — Vesoni. Arī visu mantu un namu Ņujorkā viņš bez ieru­nām novēl viņai, jo dēls Arturs ir jau tajos gados, kad var pats sev nopelnīt maizi. Tālāk sekoja Morlendera un divu liecinieku paraksti.

Lepsiuss ar vienu skatienu aptvēra dokumenta sa­turu un nevi|us iesaucās:

—  Bet kur tad Krafts? To vispirms vajag parādīt Kraftam.

—   Krafts ir miris.

—  Miris?

—   Nelaimes gadījums ar automašīnu, — paskaidroja Artura pamāte.

Lepsiuss iekoda apakšlūpu zobos. Kaut kas jau ga­tavs pasprukt no mēles tika gudri saķerts aiz astes un iemests doktora klusējošās atmiņas dziļumos.

—  Jā… — viņš teica. — Jūs esat izputināts, Artur.

—   Viss, kas pieder man, — atrodas viņa rīcībā, — misis Morlendere metās starpā, — viss, izņemot, pro­tams, izgudrojuma projektu, kas novēlēts svētajam mēr­ķim. Esmu pārliecināta, ka Jeremija ir sastādījis šo tes­tamentu Krievijā redzētā iespaidā. Viņš bija vērīgs cil­vēks ar asu uztveri. Un varbūt tāpēc, ka viņš daudz ko redzēja, komunisti viņu nogalināja.

Viņa pateica to tik vienkārši un pārliecinoši, ka Ar­tura domas uz mirkli pieņēma citu virzienu.

—   Zvēru, ka es atriebšos slepkavām! — viņš iesau­cās, neviļus ielikdams šajos vārdos visu, ko bija pārdzī­vojis dažās pēdējās stundās. — Atriebšos —vai arī ne- atgriezīšos dzīvs, tāpat kā tēvs!

Lepsiuss dažus mirkļus skatījās uz viņu, tad paņēma platmali.

—   No visas sirds, Artur, vēlu jums sekmes, — viņš lēnām teica.

Lepsiuss noskūpstīja atraitnei roku un devās uz durvīm, saglabādams sejā to pašu naivi sērīgo izteiksmi.

Bet uz kāpnēm viņa seja vienā mirklī pārmainījās. Pa trim pakāpieniem, kas veda uz degunu, uzskrēja luk­turu uzraugs, ielūkojās zem briļļu stikliem un piegrūda tur aizdegtu sērkociņu. Lepsiusa acis dega kā ielas gā­zes lukturi, kad viņš nomurmināja sev zem deguna:

—   Vai nu es esmu muļķis un akls, vai arī tas nav Morlendera paraksts!

Viņš izgāja uz ielas, kur dažus soļus tālāk gaidīja

automašīna, bet te viņam nācās apstāties. Kāda melna, vāja roka saķēra viņa spieķi. Vecīga balss ierunājās:

—   Massa Lepsius, massa Lepsius!

—   Vai tā esi tu, Pollij? Ko tev vajag?

—  Vai jūs esat liels kungs, massa Lepsius? Vai jums daudzi klausa?

—   Kas noticis?

—  Melnā Pollija jums saka: lieciet atvērt mistera Jeremijas zārku, lieciet to atvērt!

—   Kas tev ienācis prātā, Pollij?

Bet nēģerietes vairs nebija. Lepsiuss apskatījās vis­apkārt, brīdi pagaidīja, tad aši iesēdās automašīnā, pa­vēlējis šoferim braukt uz hoteli «Patriciana».

Ceļā viņš ne par ko nedomāja. Doktora Lepsiusa likums: nekad nedomāt ne par ko īsajos atpūtas brīžos.

Piektā nodaļa HOTELIS «PATRICIANA»

Jāteic, ka «Patricianas» īpašniekam, bagātajam ar­mēnim no Diarberkiras, vārdā Setto, piemīt tikai viena vājība: viņš nedzer, nesmēķē, nekrāpj sievu, bet nespēj pārvarēt remontēšanas kaislību. Droši vien Setto agrā­kie senči bijuši mūrnieki. Katru pavasari, kad no hoteļa aizbrauc ārzemnieki, Setto sāk visu remontēt no apakšas līdz augšai. Viņš pārpūlē mēbeles, apmet sienas, krāso, maina durvju pildiņus, alvo, skrāpē, tīra, triepj, izdaiļo. Tas ir kaut kas līdzīgs drudzim ar 40° temperaturu. Da­riet ar viņu, ko gribat, bet viņš noteikti izdomās remontu, ko jutīs visa iela, likdams šķaudīt Ņujorkas suņiem.

Daudzi teiks, ka tas skan plebejiski un neatbilst vies­nīcas nosaukumam. Viņiem taisnība. Bet diarberkirietis te nav vainīgs: viņš negribēja būt viesnīcas īpašnieks, negribēja to saukt par «Patricianu» un negribēja to iekārtot dižciltīgiem ļaudīm. Tas viss notika liktenīgā veidā. Kad Setto ar sievu, bērniem un lielu krājumu galdnieka rīku, kā arī ar armēņu izšuvumiem emigrēja no Diarberkiras uz Ameriku, tvaikonis uzskrēja uz pel­došas mīnas un daudzi pasažieri noslīka. Starp nelai­mīgajiem, kas kūlās pa ūdeni, bija kāds cilvēks ar epo­letēm, kas bija tik smagas kā pakavi, tik spīdīgas kā saule un izrotātas ar zelta pozamentiem. Tās bija tik smagas, ka vilka viņu lejā, un viņš jau taisījās slīkt, kad pēkšņi pacēla acis un ieraudzīja veselu eskadriļu lielu, apaļu, dzeltenu ķirbju. Ķirbji peldēja, bet aiz tiem, it kā nekas nebūtu noticis, kājas pievilkuši, peldēja visi diarberkirieša ģimenes locekļi, mierīgi sarunādamies par laiku.

—   Glābiet mani! — iesaucās slīcējs.

Setto vērīgi palūkojās sievā. Tā pamāja ar galvu un pateica armeniski:

—   Izglāb cilvēku, un dievs tev to atdarīs divkārt.

—   Tas ir labs procents, — Setto atbildēja un pa­svieda syešajam pāris lielisku, tukšu ķirbju.

Svešais — kādas mazas valsts izbijušais prezidents, kuru tauta bija tikko kā padzinuši — ar pateicību sa­ķēra ķirbjus un peldēja, tencinādams likteni. Tā viņi mē­tājās pa viļņiem trīs dienas, stiprinādamies ar pāris malkiem ruma un «Nestlē» miltu maisījumu, kas gla­bājās skārda kārbā diarberkirietim uz krūtīm. Šajās stundās, peldot pa jūru, nenoslīkušais tad arī apsolīja uzcelt Ņujorkā savam glābējam brīnišķīgu viesnīcu — tikai ar vienu noteikumu: tajā drīkstēs apmesties vienīgi ekskaraļi, eksministri un eksģeneraļi un par godu šai dižciltīgajai publikai viesnīca jānosauc par «Patricianu». Diarberkirietis bija ar mieru. Ceturtajā diennaktī viņus uzņēma kāds kuģis, un cik ļoti Setto bija pārsteigts, kad viņa ceļabiedrs savu solījumu turēja! Tādā veidā Setto no Diarberkiras kļuva par hoteļa «Patriciana» īpašnieku.

Viņš svēti pildīja noteikumu. Nevienam vienkāršam mirstīgajam, nevienam godīgam darba cilvēkam nebija tiesības apmesties viņa viesnīcā. Toties ikviens «biju­šais» — izbēdzis prezidents vai gāzts princis, kura visa manta bija sudraba pozamenti, nemaz jau nerunājot par kaut kur sakautu armiju tīri operetiskiem karapul­kiem, sakomplektētiem no daudziem atosiem, portosiem un aramisiem, kas vēlējās cīnīties kā algotņi, — tur varēja apmesties bez ierobežojumiem. Nelaimīgais diar­berkirietis ieņēma no savas viesnīcas ļoti maz. Viņš pie­pelnījās ar dažāda veida tirdzniecības darījumiem. Bieži gadījās, ka dižciltīgie viesnīcas iemītnieki lūdza aizņem­ties naudu. Setto to pacieta un panesa bez kurnēšanas. Tikai reiz sieva dzirdēja no viņa dusmīgu vārdu: ienācis sievas istabā, viņš negaidīti noņēma no sienas svētā Sušanika bildi un apgrieza to ar seju pret sienu.

—   Ko tu dari, nelaimīgais! — sieva iebrēcās.

—   Lai viņi tur augšā pamācās bilances noslēgšanu un dubulto grāmatvedību, — Setto atbildēja. — Es gaidīju no dieva simtu pret piecdesmit, bet viņš liek man glābt dižciltīgos bēgjus nevis vienreiz, bet astoņdesmitčetr- tūkstoškārtīgi.

Un tā nu, pienākot pavasarim, šis pats Setto sado­māja aiz gara laika nodoties savai kaislībai un ķērās pie remonta. «Strādnieku savienība remontu veikšanai Ņujorkas pilsētā» saņēma no viņa steidzīgu pasūtījumu un tūliņ pat nosūtīja viņam veselu armiju kvalificētu mūrnieku, jumiķu, apmetēju, tapsētāju, ūdensvadu labo­tāju, kanalizatoru un skursteņslaucītāju.

Tikko viņi bija ķērušies pie darba, tā piebrauca auto­mašīna un viesnīcniekam par trakām dusmām atveda uz «Patricianu» divus dižciltīgus viesus: ģenerāli Gibgeldu un vikontu de A^onmoransi.

Kā par spīti viņiem paredzētajās istabās notika remonts.

—   Nekas, saimniek, — teica pavecāks atslēdznieks, kas laboja atslēgas apartamentos Nr. 2A-B, — nelauziet galvu. Lai viņi iekārtojas, bet es pabeigšu, viņiem klāt esot. Tur darba vislielākais stundai.

Un, kamēr dižciltīgie kungi sēdēja pie kopējā galda, atslēdznieks, kā solījies, ar visiem darba rīkiem devās uz beletažas apartamentiem ar savādo numerāciju 2A-B un veselu anfiladi lielu parādes istabu, kur bija absolūti vi­sas ērtības, ieskaitot patstāvīgu starppilsētu telefona centrāli un pasta nodalu.

Aizcirtis aiz sevis durvis, atslēdznieks Vilings vis­pirms nolika groziņu ar darba rīkiem uz grīdas, bet pēc tam piebāza un aizpīpēja pīpīti gluži tāpat, kā to darīja Mikaels Tingsmeistars. Ievilcis pāris dūmu, viņš man par lielu izbrīnu nevis sāka remontēt, bet palēcās gaisā. Pēc tam apstājās un klausījās — ne skaņas. Tad Vilings izdarīja vēl vienu pirueti, piespiezdams ar papēžiem kaut kādā mums neredzamā punktā, un tūlīt pat kvadrātvei­dīgs parketa gabals viņam zem kājām sašūpojās, pacē­lās un nostājās uz vienas malas šķērsām istabai, atvēr­dams melnu caurumu.

—  Mend-Mess! — atslēdznieks čukstēja, noliecies pie cauruma.

—  Mess-Mend! — tūlīt no turienes atskanēja, un cau­rumā parādījās ūdensvadu labotāja Van-Gopa galva. — Vai tu tas esi, Viling? Es te laboju ūdensvadus. Bet ko tu dari?

—  Savedu kārtībā atslēgas. Saki, lūdzu, Van-Gop, — vai tev tur lejā uz visām lietām ir Mika-Burvja zīme?

—   Gandrīz uz visām, Viling. Tikai Bindorfas tapešu fabrika paķērusi mūs uz muļķa. Tās puiši vēl nav iestā­jušies mūsu savienībā, viņu lietas vēl nav ar mūsējām saskaņotas. Tīri vai dusmas — te aiz tapetēm ar mūsu zīmi apzīmētas durvis ved tieši uz krievu kņaza augšējo numuru, bet tapetes neklausa.

—  Vajadzētu izdarīt uz Bindorfu spiedienu. Brīdini Miku Tingsmeistaru. Un pielūko, Van-Gop, nenāc ārā no ūdensvada līdz rītam. Droši vien būs interesanti raidījumi.

Pēc visa tā Vilings aiztaisīja parketu ciet un, jautri svilpodams, ņēmās aplūkot atslēgas. Viņš to darīja aug­stākā mērā dīvaini. Viņš ņēma lupu un — uzmanīgi apskatīja caur to atslēgu ietvarus, slēdzeņu galviņas, durvju, kumodu, skapju apkalumus un katru reizi apmie­rināti pamāja ar galvu. Ieskatījies ar viņu kopā, es redzu lupā tikai divus kā infuzorijas mikroskopiski sīkus bur­tiņus, kas atrodas viens otrā:

Un vairāk nekā.

Beidzis apskati, Vilings cieši noslēdza vienas no dur­vīm, piegāja pie tām un, slēdzeni neizņēmis, pārvilka ar nagu pār kādu neredzamu svītriņu. Durvis tūlīt klusu at­vērās, lai gan slēdzene joprojām atradās atslēgas caurumā.

—   Mend-Mess! — kāds no sienas skaji uzsauca.

—   Mess-Mend! — Vilings steigšus atbildēja.

Siena pašķīrās, un ar mēbejdrānas gabalu rokā istabā

ienāca tapsētājs. Seja viņam bija satraukta.

—   Viling, izziņo tūlīt pa visu līniju! Tur kaut kas gatavojas. Nupat ar ātrvilcienu no Sanfrancisko atbrauca eksprezidents No-Homs. No dokiem zvanīja, ka tiekot gaidīts lords Hardstons. Tas nav tik vienkārši. Es do­māju, mums laiks beigt labošanu, te viss līdz pēdējam kārtībā.

—   Van-Gops runāja par tapetēm …

—   Jā, tas mums traucē dzirdēt, kas notiek krieva un viņam blakus esošajā numurā. Nu, bet tā nav liela ne­laime. Noliec, draugs, sargus un lasies no šejienes prom, cik ātri vari.

Abi tūliņ iegāja sienā un bez trokšņa nokjuva telefo­nistes miss Toteres istabā. Viņi sasveicinājās ar telefo­nisti tādiem pašiem dīvainiem vārdiem, bet pēc tam iz­nāca ārā pa sānu durvīm un nokjuva tieši uz trokšņainās ielas.

Pa to laiku ģenerālis Gibgelds un vikonts de Mon- moransi, laimīgi pabeiguši garo pusdienu maltīti un iedzēruši, kā nākas, aizsmēķēja un, klusu sarunādamies, devās uz savām istabām, uz kopējiem apartamentiem Nr. 2A-B.

Sestā nodaļa SĒDE, KO VADA CILVĒKS, KAS NAV KLĀT

Ģenerālis Gibgelds iegāja istabā pirmais. Viņš nepa­cietīgi pāris reižu pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram, kamēr vikonts ar pūlēm ieslīga atzveltnī. Pēc tam ģenerālis piegāja pie durvīm, paskatījās koridorā, aiz­slēdza durvis un uzrunāja vikontu:

—   Vai jūs varat īsos vārdos pateikt: kā ir ar mūsu lietām?

—   Neko vairāk kā jūs, ģeneral, — nogurušā balsī atbildēja Monmoransi. — Es, kā jūs zināt, neieredzu ne­kādu ideoloģiju. Man krīt uz nerviem mūsu patrona

Kreslinga prātojumi. Ja nebūtu dolāru, mārciņu un franku, ar kuriem viņš tos pavada …

—   Velti, vikont…

—   Netriciniet tik stipri grīdu — atzveltnis trīc līdz un ietekmē manu mugurkaulu, — pārmetošā balsī teica francūzis.

—   Velti, vikont, jūs negribat uzklausīt Džeka Kres­linga teorijas. Tā ir vispiemērotākā teorija šai chaosa un anarchijas pasaulē, par kādu kļūst mūsu planēta.

—   Pietiek, ka viņš mums dod naudu un gatavojas mūs atkal iecelt par mūsu valstu vadītājiem. Es to pil­nīgi atbalstu, ka valdniekus ieceļ no augšas, — augstākā vara, kā saka baznīca, ir no dieva. Un, ja viņam visur izdosies iecelt valdības, kas atbilst dieva gribai, un šīs valdības turēsies …

—   … ar dzelzs dūri! — ģenerālis pārtrauca, tresēm nočaukstot.

—   … tad Kreslingam būs varens balsts pret šiem riebīgajiem cilvēkiem, kurus sauc par komunistiem.

—  Tss! — ģenerālis iešņācās.

Pie durvīm kāds klauvēja. Sulainis ienesa uz paplātes krievu augstmaņa kņaza Teofana Ivanoviča Obolonkina vizitkarti. Kņazs jau trešo gadu dzīvoja Ņujorkā, aiz­ņemdams otrajā stāvā 40. istabu, un visus rēķinus, kas viņam pienāca, sūtīja uz Parizi krievu emigrantu val­dības galvam, kurš uzturēja savu «galmu» un «diplo­mātiskos pārstāvjus». Ļaunas mēles tomēr melsa, ka arī Berlinē, Romā, Madridē un Londonā esot Krievijas troņa valdošās dinastijas un ka diplomātiskajam korpusam esot tendence skaita ziņā pastāvīgi pieaugt, bet tas jau attiecas uz statistiku un ne vairs uz beletristiku.

Ģenerālis paskatījās uz vizitkarti un piekrītoši pa­māja sulainim. Durvis atkal atvērās, un šoreiz istabā sāniski ielīda mazs večukiņš ar monokli acī, sarkanu degunu un drebelīgām kājelēm, kuras locītavās mocīja podagra.

—   Saņemiet manas visdziļākās cieņas apliecināju­mus, Gibgeld! Labvakar, vikont! Apsveicu ar atbrauk­šanu. Ļoti, ļoti priecājos. Avīzes, ziniet, kļuvušas tik ju­ceklīgas. Sajaukušas viņa augstības visas Tulas guber­ņas patvaldnieka Maurikija Joanoviča vārda dienu ar ģenera[a Vrangeļa glābšanās dienu uz sauszemes un uz ūdeņiem, un tādēļ man iznāca aizkavēties: no paša rīta pieņēmu deputacijas.

—   Kā? — izklaidīgi pārvaicāja ģenerālis. — Mauri- kijs? Ā, jā, jā, Tulas guberņa! Tas ir pretendents no tautas separatistu grupas, kura pazīstama ar vārdu «Krievija un patvāris». Zinu, zinu. Apsēdieties, kņaz, jūs neesat nemaz aizkavējies. Mēs vēl kādu gaidām …

—   Starp citu, — vikonts valstīja pa muti vārdus,

—   mīļais Obolonkin, vai jūsu kaimiņš pirms prombrauk­šanas nav nodevis jums kādus rīkojumus?

—   Jūs runājat par sinjoru Gregorio Čiči? Nē, viņš tikai paziņoja, ka vajadzīgajā brīdī noteikti'būšot klāt. — Ar šiem vārdiem Teofans Ivanovičs pasniedzās uz galdiņa pusi, kur ģenerālim atradās Havanas cigāri.

—   Jocīgs cilvēks šis Ciče! — klusinātā balsī ieru­nājās vikonts. — Aizbrauc un atbrauc kā burvis, nereizi nepalaizdams garām svarīgu brīdi. Nevienam nedod no­rēķinus, tin ap pirkstu Kreslingu un ikvienu no mums, kā vien tīk.

—   Viņš ir liels hipnotizētājs, — ģenerālis piezīmēja,

—   viņš Kreslingain nepieciešams.

—   Jā-ā, spēcīgs cilvēks. Attiecībā uz dāmām — va­rat būt pārliecināts, es sekoju — neparasti spēcīgs un pilnīgi neitrāls, — iejaucās kņazs Teofans, — ne tā kā baņķieris Vestinhauzs. Tas jūsu prombūtnē … jūs tomēr neuzminēsiet'

—   Ko izdarījis Vestinhauzs? — vikonts vaicāja.

Taču Teofanam lvanovičam nebija lemts izteikties.

Durvis atkal atvērās, ielaizdamas šoreiz istabā doktoru Lepsiusu.

Te lasītājs, lai izvairītos no apgrūtinošām ceremo­nijām, pats var piedomāt «sveicināti», «kā klājas» un tamlīdzīgas frāzes, kas pieņemtas, satiekoties civilizētu cilvēku sabiedrībā. Es to visu izlaidīšu un sākšu ar to, kā doktors Lepsiuss saskaņā ar savu profesiju sāka rī­koties ar instrumentiem.

Ikviena doktora rīcībā jābūt klausāmajam stobriņam, veserītim, recepšu grāmatiņai, pulkstenim, knaiblītēm mēles pieturēšanai un, vēlams, arī elektriskajam luktu- rltim ar galvas stīpiņu. Tas viss Lepsiusam bija. To visu viņš izņēma ārā un ķērās pie darba.

—   Ilgi neesmu jūs izmeklējis, jūsu augstība, — Lep­siuss paklusu runāja. — Pulss kārtībā, tā, tā … Sejas krāsa man nepatīk, tāpat kakla. Bet sakiet, lūdzu, — kā ir ar tiem simptomiem, kas jūs pagājušajā gadā mocīja?

—   Jūs runājat par mugurkaulu? Jā, tie vēl joprojām atkārtojas, doktor. Es gribētu, lai jūs tos paārstētu.

—   Mugurkauls, velns lai parauj! — iejaucās Mon- moransi. — Būs jau mēnesis, kopš mokos ar šo savādo klibošanu, kas nezin kādēļ rada sāpes mugurā. Izmeklē­jiet arī mani, Lepsius.

Doktora ačeles aiz apaļajiem briļļu stikliem sāka šau­dīties kā fosfora liesmiņas. Visi trīs pakāpieni, kas veda uz degunu, savilkās satrauktā kamolītī. Lepsiuss pietrū­kās kājās, steigā gandrīz vai izbārstīdams instrumentus.

—   Man noteikti jūs jāizmeklē. Nepieciešams izģērb­ties. Ieiesim blakus istabā.

—  Tāds viņš arvien! — nopūzdamies sacīja Gibgelds, kad vikonts un Lepsiuss bija izgājuši aiz durvīm. — Līdz­ko runa ir par mugurkaulu jeb, precizāk, sēžas nervu, tā mūsu doktors tūliņ pārmainās — uztraucas, skraida, izģērbj slimnieku un ar ārkārtīgu interesi to izmeklē. Ja izmeklēšanai nav iemesla, viņš to izdomās no galvas. Es redzēju trīs turku bejus, kas pretendēja atjaunot Osmanu impēriju. Tos viņš ar viltību pamanījās izmeklēt ne no šā, ne no tā, it kā lai noteiktu kādu tur slimību …

Bet pa to laiku blakus istabā vikonts de Monmoransi laiski pagrieza doktoram Lepsiusam apskatei savu kailo muguru. Resnītis nebija savā ādā. Viņš pūta un stenēja, lēkāja ap slimo kā trusis, murmināja kaut ko latiniski un beidzot sastinga pārdomās.

Uz ko viņš skatās? Viņš skatās uz jaunā francūža mugurkaulu, kas cēli šķērso viņa balto, ar zilām dzīs­liņām klāto miesu. Viss it kā būtu kārtībā, bet nodevīgā lupa Lepsiusa drebošajā rokā rāda mazu kā kniepada­tas galviņa plankumiņu, kas sataustāms kā neliels iz- cilnītis.

—   Te tas ir, te tas ir, — aizrāvies čukst Lepsiuss ar sajūsmu un bailēm sejā. Un pēkšņi uzdod vikontam muļķīgu jautājumu, kas nerada francūzī izbrīnu tikai tāpēc, ka viņa laiskums ir stiprāks par visām citām spējām.

—  Vai jūs neesat kādreiz pārdzīvojis lielas bailes, vikont?

—   Krievu revolūcijas laikā, kad atņēma manu kon­cesiju, — nodrebēdams atbild francūzis. — Man nepatīk revolūcijas. Man toreiz nācās atstāt savu koncesiju un bēgt no boļševikiem uz Persiju.

—  Lieliski, lieliski! Apģērbieties, mēs jums izrakstī­sim brīnišķīgus pilienus.

Bet pie ģeneraļa atkal kāds pieklauvēja. Ienāca divi jauni viesi: gara auguma sirms anglis, kas stipri oda pēc tabakas dūmiem, un dīvains, šķībacains radījums, kas tikko bija zaudējis simt miljonu pavalstnieku, kuri viņu bija padzinuši no savs zemes.

—  Jūsu pazemīgais kalps un sabiedrotais No- Homs, — ar aziatisku laipnību nosauca savu vārdu ra­dījums, savilkdams muti smaidā.

—   Lords Hardstons, — rekomendējās anglis.

Sirsnīgi rokas spiedieni. Atkal «sveicināti», «kā klā­jas» utt., utt. Bet lords Hardstons nebija noskaņots velti šķiest laiku. Viņš paskatījās visapkārt, palūkojās pulk­stenī un aprauti pateica:

—   Es tikko redzēju Kreslingu. Viņš liek mums neka­vējoties atklāt sēdi.

—  Atļaujiet, bet vēl nav ieradies Čice.

—  Viņš būs. Dārgais Gibgeld, atlaidiet, lūdzams, šo resnīti. Viņš, šķiet, ir doktors?

—  Doktors Lepsiuss.

—  A, tas ir slavenais Lepsiuss. Prieks iepazīties. Tomēr laika ir maz. Priekšsēdētāja vārdā paziņoju sēdi par atklātu. Lūdzu visas nepiederošas personas atstāt telpas!

Lepsiuss nekad no šiem «Patricianas» iemītniekiem nevarēja sagaidīt honorāru. Bet viņš tomēr arvien aiz­gāja no tiem gandrīz vai ekstāzē. Tā arī šoreiz: piespiedis sev klāt spieķi, viņš izskrēja no A-B numura ar sajūsmas pilnu seju un, joprojām pie sevis murminādams «tā tas ir», devās uz auto, kas viņu jau gaidīja.

Diarberkirietis Setto pārmetoši noskatījās viņam no­pakaļ.

—  Godkārīgs cilvēks, — viņš teica savai sievai. — Parādi tik viņam dažādus tur pretendentus prezidenta amatam. Jebkurš turku pašā, kas ubago amerikaņu priekšnamos, viņam interesē vairāk nekā kārtīgs armēņu darbarūķis. Bet es visus šos dižciltīgos abu dzimumu belibejus un viņu sulaiņus vēl piedevām ar prieku atdotu par labiem tomātu salatiem …

—  Ar sīpoliem! — nopūzdamies atsaucās viņa lau­lātā draudzene.

Septītā nodaļa SATIKŠANĀS AIZSIENAS PASAULĒ

Līdzko Lepsiuss bija prom, sulainis pieveda klibo­jošo vikontu pie atzveltņa blakus Gibgeldam, palīdzēja viņam apsēsties un izgāja. Kņazs Teofans Obolonkins sī­kiem solīšiem pietipināja kopā ar šķībacaino No-Homu pie galda, vēl arvien pūlēdamies izstāstīt, kas noticis ar baronu Vestinhauzu. Bet tai brīdī durvīs parādījās pats barons Vestinhauzs, jauneklīgs večuks ar nopūderētu de­gunu, iepomadētām ūsām un goldlahu pogcaurumā, da­rīdams galu visiem Obolonkina mēģinājumiem. Pašā pēdējā brīdī, kad lords Hardstons, saraucis uzacis, piekto reizi izvilka no kabatas savu chronometru, ieradās ari Rokfellers-juniors, neliela auguma frants ar pūtainu seju, atvainodams klātesošajiem Rokfelleru-senioru.

—  Vai tēvs vēl arvien slims? — ziņkārīgi apvaicājās Teofans Ivanovičs.

—  Arvien vēl nevar atspirgt pēc valsts varas uzur­pācijas Krievijas impērijā, — Rokfellers-juniors viņam labprāt atbildēja.

Pēc Kreslinga otrā amerikaņu miljardiera slimība, kas bija sākusies tūlīt pēc krievu revolūcijas un uz viņa rēķina saorganizētās, ietērptās un apmācītās interventu divizjjas sakāves, bija viens no mīļākajiem tematiem, ko iztirzāja hotelī «Patriciana» sabraukusi dižciltīgā publika. Tomēr šodien arī šim tematam nelaimējās vairāk nekā barona Vestinhauza dēkām.

—   Apsēdieties, pretendentu kungi! — pērkondimdošā balsī paziņoja lords Hardstons.

Klātesošie novietojās ap galdu.

Virs viņiem kamina dūmvadā jauns cilvēks ar spoži melnu degunu, melniem vaigiem un pieri arī ierīkojās ērtāk, — tas ir, atbalstīja kājas virs galvas dūmvada iz­liekumā, bet galvu nokāra lejup, piespiedis ausi pie ne­manāmas spraugas.

—   Mēs, kungi, negaidot sinjoru Ciči, informēsim cits citu par to, kā vainagojas mūsu pūles nodibināt abās ze­mes puslodēs harmoniskas valdības! — Hardstons atkal iesāka. — Laika ir maz …

—   Ko tu neteiksi, kas par laipnību! — nočukstēja pie sevis skursteņslauķis Toms, nospļaudams lejā. — Kā viņš zina, ka man katra minūte dārga?

—   Laika ir maz, — Hardstons atkārtoja, — jo akci­jas šodien biržā sākušas krist un pat… — te viņš pa­raustīja plecus, un viņa sejā pavīdēja zināma skeptiska neticība saviem paša vārdiem, — pat sterliņu mārciņas sagrīļojušās.

Ap galdu atskanēja patiesas līdzjūtības izsaucieni.

—   Lai tas, par ko tūlīt tiks runāts, būtu absolūta konspirācijā, pēc sinjora personīga lūguma pārcelsimies, kungi, nekavējoties uz viņa istabu, kuras slēdzeni, — lords Hardstons izņēma no kabatas neparasti dīvainas formas slēdzeni, — man iedeva pats Ciče …

Tālāk skursteņslaucītājs Toms vairs neklausījās. Veiklāk nekā pērtiķis viņš uzšāvās augšā pa dūmvadu, ielīda kādā krāsns aizbīdņa caurumā, izrāpās no tā ārā, pašūpojās virs tukšas vannas, ielēca caur to tualetes istabā un tur uzskrēja tieši virsū Dženijai, kas kārtoja vannas piederumus.

—   Ai, — Dženija iekliedzās, — ai! Kas jūs esat?

—   Es esmu velns, skaistulīt. Nudien, velns!

—   Kas vēl nebūs, velni sāks dievoties! — neticīgi iesaucās Dženija, pati pie sevis nodomādama: «Nu gan misis Tindika pārsprāgs aiz skaudības, ja dabūs zināt, ka esmu redzējusi īstu velnu!»

Bet brīdis, kamēr viņa visu to izdomāja, Tomam bija glābiņš. Viņš klusiņām atkāpās līdz durvīm un, tās ne­atvēris, nozuda.

Dženijai mute palika vaļā.

—  Tici nu vēl pēc šitā mācītājam Ruselam, — viņa murmināja dvēseles apjukumā, nenovērsdama acu no durvīm. — Kā gan viņš var tā apgalvot, ka brīnums esot dieva iestādījums? Izrādās, ka velni arī ar to pašu no­darbojas. Paskat, kāds, izgāja caur aizslēgtām durvīm, bet tās atkal aizslēgtas no šīs puses!

Pa to laiku Toms, izšāvies kā bulta cauri koridoram, iekāpa skapī, izdarīja divus trīs pārgājienus pa sienu un atradās pie sinjora Čices durvīm. Bet viņš bija no­kavējis. Sēde jau bija sākusies viņam pie paša degun­gala. Un Bindorfas tapešu fabrikas puišu neapzinības dēļ viņš nevarēja istabā iekļūt. Toms aiz niknuma gandrīz vai apraudājās, kas, protams, būtu ļoti kaitējis viņa pro­fesionālajai sejas krāsai. Tuvumā atradās kamins. Viņš skumīgs ielīda tajā un iekļuva dūmvadā. Lejā virtuves plīts ellišķīgajā karstumā un visvisādu vadu un cilindru režģī Toms nospieda pogu un pačukstēja:

—  Mend-Mess!

—Mess-Mend! — tūlīt pat atskanēja atbilde.

Cilindrs pašķīrās, atklādams mierīgi sēdošo Van- Gopu ar kaučuka klausulēm uz ausīm.

—   Kāpēc tu, Tom, atstāji sardzes posteni?

—  Tāpēc ka, pie joda, viņi pārcēlās uz šā italieša istabu.

—  Uz istabu bez numura?

—  Tieši tā, Van-Gop. Esmu galīgi zaudējis prātu. Skraidelēju pa sienām, uzdrāzos virsū kādai skaistulei, pat nobružājos mazliet tādās avantūrās, bet izdomāt neko nevaru.

—  Jā, tā, Tom, nekad nav bijusi tava stiprā puse. Brīnums, ka puiši tur nolikuši tieši tevi. Nu labi, ne­runā un klausies. Hallo, miss Totere!

Vienā no kaučuka gliemežnīcām atskanēja:

—   Es klausos. Vai tas esat jūs, Van-Gop?

—  Jā. Savienojiet mani ar Miku.

—   Patlaban nevaru, prasa no kantora. Pagaidiet.

Van-Gops un Toms sāka klusēdami gaidīt.

Pēc divām minūtēm atskanēja miss Toteres balss:

—  Van-Gop, paklausieties. Es jūs savienoju ar

Miku. — Kaut kur no šausmīga tāluma dobji atska­nēja:

—   Kas par lietu?

. — Tingsmeistar, palīdzi! — Van-Gops runāja klau­sulē. — Sanāksme pārcelta uz istabu bez numura. Mēs ar Tomu esam bezspēcīgi. Bet bez svarīga iemesla viņi droši vien nečukstētos.

—   Vai protat rīkoties ar spoguļaparātu? — atska­nēja pa zilbēm; Tingsmeistars pūlējās runāt skaidri.

Van-Gops paskatījās uz Tomu. Toms paskatījās uz Van-Gopu.

—   Tā kā nemācētu vis, Mik, — apmulsis atbildēja Van-Gops.

—   Es eju pats, — atskanēja klausulē.

Līdzko ūdensvadu labotājs pakāra kaučuka telefonu savā vietā, skursteņslaucītājs ne bez dzēlīguma piebik­stīja draugam pie sāniem:

—   Var redzēt, ka arī tev, Van-Gop, nepiemīt sevišķi daudz šīs …

—   Kā tad?

—   Apķērības.

Pirms Van-Gops paguva kraut viņam pa pakausi, Toms jau bija uzšāvies pašā cilindra augšā un šaus­mīgā priekā sāka tirināt kājas.

Pa to laiku vīrs ar platajiem pleciem un rūsgano bārdu, ģērbies darba blūzē, kas bija apjozta ar siksnu, nolika ēveli savā vietā uz darbgalda kokapstrādāšanas fabrikas spilgti apgaismotajā darbnīcā, nopurināja no drēbēm skaidas, pameta visapkārt skatienu un pēkšņi pazuda sienā. Viņš drāzās, cik jaudas, pa tumšajām ejām, kas nebija platākas par aršinu, reižu reizēm no­purinādams smiltis un ūdens pilienus. Pēc desmit minū­tēm ejas kjuva platākas, viņa kājas sataustīja pakāpie­nus, uzskrēja pa tiem augšā, un, raug, no spraugas iz­līda Tingsmeistara rudā galva un priecīgās, zilās acis zem taisnajām, kuplajām uzacīm. Viņš pameta ska­tienu visapkārt: tas bija telegrāfā tornis, fabriku pil­sētiņas Midltaunas visaugstākais punkts. No šejienes, vairāku simt metru augstumā uz Ņujorku aizstiepās tē­rauda trošu tīkls. Daļa trošu bija savienota ar milzīga­jiem elevatoriem, daļa kalpoja, lai nogādātu Midltau-

nas siena ķīpas uz Roleja manēžu, kas atradās netālu no «Patricianas». Tieši tai brīdī divi liela auguma strādnieki piestiprināja presētā siena ķīpas ķēdi pie vada bloka.

—  Mend-Mess, — pačukstēja viņiem vīrs blūzē.

—  Mess-Mend, — abi atbildēja. —• Vai gribat pa­vizināties, Mik? Sēdieties, sēdieties!

Pēc mirkļa, gulēdams uz siena ķīpas un piespiedis rokas cieši pie sāniem, Tingsmeistars bultas ātrumā šā­vās uz Ņujorku. Lejā, zem viņiem, pa telefona vadiem plūda nedzirdami cilvēku noslēpumi; tos fiksēja uz pa­pīra melancholiskais telegrāfists Tonijs Vaits. Vēl ze­māk, pa zemes virsu, joņoja slavenais Ziemeļamerikas maģistrales ātrvilciens; taču tas attālumu no Midltau- nas līdz Ņujorkai noskrēja pusstundā, kamēr Miks Tingsmeistars to veica septiņās un trīsceturtdalminutēs. Tonijs Vaits nepaguva pieņemt ne pirmo telegramu, kad mūsu ceļotājs, uzlēcis uz manēžas jumta, neviena ne­manīts, nozuda kādā no dzelzs plākšņu apšuvuma spraugām. Pēc trim minūtēm viņš bija nokļuvis cilin­drā, kur Van-Gops bezspēcīgās dusmās bombardēja Toma papēžus ar sakošļāta avīžu papīra bumbulīšiem.

Miks Tingsmeistars paskatījās pārmetoši uz abiem.

—  Es redzu, zēni, ka jūs te niekojaties. Bet tie augšā, varat ticēt maniem vārdiem, nezaudē velti laiku. Marš — augšā!

Viņš uzdedza kabatas bateriju, un visi trīs aizdrā­zās pa dūmvadiem. Bet Tingsmeistars pēkšņi apstājās, piespieda ausi pie metala apšuvuma, paklausījās, no­teica ko nesaprotamu, pēc tam atkāpās dažus soļus at­pakaļ. Te viņš atkal apstājās, izvilka saliekamo mēru, papīru un zīmuli un sāka kaut ko mērīt. Acīm redzot mērīšanas rezultāti viņu ne sevišķi nomierināja, jo Van- Gops un Toms dzirdēja ironisku svilpošanu, ar ko Miks izteica vislielāko nepatiku. Viņiem par izbrīnu Miks iz ņēma arī veserīti, ar ko pieklaudzināja koridorā dažā­dās vietās. Pēc tam, ne vārda neteikdams, turpināja ceļu, bet ne vairs ar agrāko steigu. Iekāpis stikla skapī, no kurienes varēja redzēt nenumurētās istabas durvis, viņš pagriezās pret biedriem:

—   Zēni, paklausieties un ņemiet vērā: bez mūsu ejām uz šo istabu ved vēl viena. To nav ierīkojusi mūsu savienība. Tā, jādomā, te ir kopš šās viesnīcas pašas pirmās dienas. Un tikko kāds pa šo eju ir gā­jis — pirms mums.

Toms un Van-Gops neticīgi saskatījās. Viņi ne pā­rāk ticēja visādiem aprēķiniem uz papīra. Bet, pirms viņi paguva atbildēt, istabas durvis lēnām atvērās un izlaida koridorā visu mums pazīstamo kompāniju. Krievu kņazs tūliņ atsveicinājās no domu biedriem un aizgāja uz savu numuru. Gibgelds un Hardstons, at­balstīdami stipri klibojošo vikontu, devās lejā uz sa­viem apartamentiem, bet smaidošais No-Homs iesēdās liftā — viņš aiz ekonomiskiem apsvērumiem dzīvoja pašā augšējā stāvā.

—   Tagad mēs varam ieiet, — Tingsmeistars pačuk­stēja. —- Tas, kurš te bija atnācis pa slepeno eju, ir pro­jām: es dzirdu aiz sienas skrāpēšanos.

Viņi uzmanīgi izkāpa ārā no skapja, pavēra durvis un klusiņām cits pēc cita iegāja istabā bez numura.

Astotā nodaļa SPOGUĻI, KAS PALĪDZ

Tā bija visparastākā viesnīcas istaba, kaut arī diez kāpēc atstāta bez numura. Tā bija iekārtota nesalīdzi­nāmi vienkāršāk nekā Gibgelda greznie apartamenti. Tomēr arī šeit, tāpat kā tur, gar sienām stāvēja spo­guļi, kuriem blakus uz grīdas atradās podi ar tropu augiem. Spoguļi bija trīs — pie katras sienas viens.

Tingsmeistars piegāja pie viena no tiem, izņēma lupu un norādīja saviem biedriem uz stūrītī iegravētiem

diviem mikroskopiskiem .

— Šie spoguļi ir mūsu fotoķīmiskās fabrikas zēnu un Slepenās rūpnīcas techniķa Sorova rokudarbs. Skatieties ar abām acīm un iegaumējiet, kā ar tiem apieties.

Viens — Miks pagrieza spoguli, divi — Miks izņēma no stikla apakšas, tieši no cinkotās plāksnītes, ļoti plānu paciņu ar filmiņām; trīs — uzstūma virsū jaunu paciņu un novietoja spoguli savā vietā. Tad viņi atstāja istabu, aizslēdza to, un Tingsmeistars devās cauri sienai pie miss Toteres.

Filmu paciņa tika iegremdēta traukā ar sārtu šķid­rumu, pēc tam izņemta ārā; tad ielikta mazā, lielgaba­lam līdzīgā aparatā ar lukturīti priekšā. Elektrība ap­dzisa, aparata priekšpusē iemirdzējās gaisma, uz sienas izveidojās apaļš plankums.

—   Mācieties, draugi, — Tingsmeistars sacīja. — Viss vēl nav mūsu rokās. Ir gadījumi, kad piekļūt ienaidniekam nav mūsu spēkos. Nupat mums neizdevās noklausīties, ko viņi tur runāja, toties mēs varam viņus redzēt. Sorova spoguļaparats uzbūvēts tā, ka, pagriežot slēdzi, trīs spoguļi parāda visu, kas notiek visapkārt fotoaparata kameras redzes lokā. Tūliņ sākas beztrokšņa filmēšana — un, lūk, skatieties …

Viņš pagrieza mašīnas kloķi un uz apgaismotā ekrāna parādījās tikko atstātās istabas attēls. Tajā kus­tējās, sasēdās ap galdu tie paši cilvēki, kurus viņi tikko bija redzējuši iznākam.

Toms un Van-Gops priecīgi iekliedzās. Tiesa, ne­viena skaņa nenonāca līdz viņiem, toties tagad viņi va­rēja apspriedes dalībniekus aplūkot netraucēti.

—   Mācieties nolasīt vārdus no lūpām! — Miks teica. Viņš apsēdās ekrana priekšā un sāka vairākas reizes pētīt katru kadru, laizdams filmu tik lēni, ka cilvēki uz ekrana likās peldam pa ūdeni. Ikviens no viņiem savie­nībai Mess-Mend bija pazīstams pēc fotogrāfijām avī­zēs un pēc «Patricianas» slēptuvju vērojumiem. It kā lasīdams pa zilbēm grāmatu, Miks vārdu pa vārdam stāstīja Tomam un Van-Gopam:

—   Gaida rīkojumus… vācietis stipri rāj par kaut ko skaisto vikontu, bet tas atbildot tikko kustina lūpas. Anglis ar pīpi klusē. Krievu kņazs skrien te pie viena, te pie otra ar jautājumiem — redziet, acis viņam jautā, dzirde saspringta, pagaidām viņš nekā nezina. Anglis viņam saka: «Klusāk!» Iegaumējiet, zēni: visās pasau-

Ies valodās pēc lūpām redzams, kad tiek izrunāts vārds «klusāk». Redz tā: apakšējā lūpa pastiepta uz priekšu un it kā paceļ augšējo …

Bet kas tad tas? Van-Gops un Toms iekliedzās. Miks pie sevis nočukstēja: «čiče!»

Uz ekrāna norisa dīvains apjukums. Strīdu kar­stumā grīdā atvērās lūka un no turienes kā baleta fee- rijā lēnām pacēlās neliels, melns stāvs. Lai gan tas palika uz ekrana, taču mūsu skatītājiem nez kādēļ ne­bija visai skaidri saredzams, it kā ietinās dūmos.

—   Pie velna, tik tumšs, nekā nevaru saredzēt, — Toms sūdzējās, no visa spēka berzēdams acis.

Vienīgi tikai Tingsmeistars neatlaidīgi raudzījās uz ekrānu. Melnais stāvs izņēma no portfeļa papīru un ātri nolasīja to skaļā balsī, pārējo sejās skaidri izpau­dās sašutums, izbrīna, triumfs, tad melnais stāvs pa­cēla roku, kaut ko pateica, un visi piekrītoši pamāja … Tagad šis atver portfeli, ieliek tur izlasīto papīra lapu; melnajos cimdos tērptās rokas ātri kustas… Kas tas? Vislielāko dolarzīmju paciņas… viena, otra, tieši kā no bankas.

Istabā visu acis vērstas uz paciņām, bet paciņu skaits aug augumā. Rokas sniedzas pēc tām. Melnais cilvēks aprautām kustībām izdala tās pa labi un pa kreisi. Viens acumirklis — un viņš ir ielēcis atpakaļ lūkā. Pārējie dodas uz durvīm … Tumšs … Atkal gaisma. Un šoreiz Toms sajūsmā iekliedzas:

—   Skaties, skaties, tie esam mēs paši!

Filmas beidzās. Tingsmeistars tās izņēma un ielika ugunsdrošā sienas skapī. Tad domīgi teica Tomam un Van-Gopam:

—   Vajag uzzināt precizi, kas tiek gudrots. Ejiet, zēni, pa dūmvadiem un sameklējiet sev maiņu. Mums pareizi jākonstatē, vai viņi paliks mājās vai pēc algas saņemšanas dosies prom, bet, ja dosies, tad — kurp. Tas tagad ir mūsu galvenais uzdevums!

—   Bet tu, Mik?

—   Man jādodas atpakaļ uz rūpnīcu. Mums stei­dzams vakara darbs, draugi. Saimnieks izgrezno savu villu, un tad nu vajag saraut, saprotat. Galvenās sa­nāksmes taču notiek pie viņa!

Ar šiem vārdiem Tingsmeistars atvadījās, iegāja sienā — un nozuda. Miss Totere sapņainām acīm no­skatījās viņam nopakaļ.

Toms un Van-Gops nopūzdamies aizvilkās uz savām sargu būdām. Bet veltas bija viņu visu pūles, velti iz­šķiesta visa garā nakts — ne Gibgelds, ne Monmoransi, ne angļu lords vairs neko nerunāja, un viņu sanāksmes noslēpums šoreiz palika neatklāts. Braukt prom no «Patricianas» viņi acīm redzot netaisījās.

Pa to laiku Tingsmeistars izgāja uz ielas, pavisam mierīgi apmeta līkumu un, it kā nekas nebūtu noticis, pa parādes durvīm nokļuva atkal «Patricianā». Sabā­zis rokas kabatās, viņš svilpodams devās uz kantori. Te viņš apstājās un lēnām noņēma cepuri.

Diarberkirietis Setto, aprēķinādams nedēļas deficitu, izbrīnā pacēla galvu.

—   Sveiks, saimniek!

—   Sveiks, Mikael! Kas tev vajadzīgs?

—   Vai nav gaidāms kāds remonts?

—   Lai dievs jums ir žēlīgs, Mikael, par tādiem vār­diem, — ierunājās Setto sieva, kas dalījās sava vīra nevaldāmajā kaislībā uz remontu, — pagājušā vasarā taču jūs visu tik glīti un lēti izdarījāt!

—   Tagad izdarīšu vēl labāk.

—   Nekas nesanāks, Mikael, — Setto skumji atbil­dēja. — Sabraukuši pretendenti, kaut viņi izčibētu … Vispirms lai samaksā rēķinu un pēc tam — kaut viņi izčibētu! Kas te var būt par remontu!

—   Zēl, žēl, bet es jau gribēju augšā jums visu no jauna pārtaisīt, it īpaši istabā bez numura.

—   Šo istabu es, Mikael, pēc norunas nedrīkstu aiz­tikt. Tu taču zini, viesnīcu man uzcēla bijušais prezi­dents, lai viņam otrreiz ne uz sauszemes, ne uz ūdens negadītos sastapt otru tik dumju armēni. Viņš arī iz­virzīja noteikumu: neaiztikt šo istabu ne vasaru, ne ziemu. Es jau tā esmu nogrēkojies, pēc tava padoma izgreznodams to ar spoguļiem.

—   Bet kas jums, saimniek, šo māju uzcēla, — ne jau pats eksprezidents?

—  Architektu izrakstīja no ārzemēm, Mikael. Arī strādniekus sameklēja no tās pašs sugas kā architektu.

—   Ak tā! Žēl, saimniek. Visu labu.

Šoreiz Tingsmeistars aizsteidzās uz Midltaunu.

Devītā nodaļa BAŅĶIERA VESTINHAUZA DĪVAINĪBAS

Ja Teofanam Ivanovičam būtu ļauts izteikties par baņķieri Vestinhauzu, viņš būtu pastāstījis:

«Vestinhauzs, hi-hi-hi, iegādājies sev mīļāko… Pie tam ne jau kādu vienkāršu, bet, varat iedomāties, — maskā! Jā, tieši maskā. Efemera sieviete, eleganta, ar fejas gaitu, bet neparādās citādi kā maskā. Esmu pār­liecināts, ka viņa spekulē uz ziņkārību. Būtu es gadus plecus sešus jaunāks …»

Kņazs Teofans nemeloja. Notikumi, kas izpelnījās Ņujorkas preses ievērību, bija šādi.

Pirms nedēļas teātrī «Konkordija», kad izrādīja operu «Suleimans», publika pēkšņi kādā no dārgajām ložām redz skaistu sievieti maskā. It kā tas nebūtu ne­kas sevišķs, šī sieviete raugās uz skatuvi ar acu pāri, kas mirdz zīda maskas mandeļveidīgajos izgriezumos, neapmulst, kad no visām pusēm uz viņu pavērsti bi­nokļi un lornetes, tin atsegtos kailos plecus greznā zvēr­ādas apmetnī, lasa programu, vārdu sakot, izturas brīvi. Ņujorkieši ir pārsteigti. Nepazīstamo neviens nevar pa­zīt. Klīst baumas, ka tā esot dižciltīga ārzemniece, ku­ras seju izkropļojušas bakas. Tad ziņkārību nomaina līdzcietība, un uz kādu laiku incidents ir aizmirsts.

Pēc divām dienām sieviete maskā parādās atkal — viņa vizinās pa Vašingtona avēniju, bet šoreiz vairs nav viena. Viņai blakus karietē sēž baņķieris Vestin­hauzs, vecais uzdzīvotājs, pazīstams visā Amerikā ar saviem izbraucieniem un dēkām. Vestinhauzs ir vecpui­sis. Viņam nav radinieču. Neviena godīga sieviete ne­būs ar mieru braukt viņa karietē. Secinājums skaidrs: noslēpumainā maska ir tās pasaules bērns, no kurie­nes nākušas Violeta un Manona Lesko.

Ņujorkā nebija tāds skaistuma kults, kāds bija rak­sturīgs Parizei Balzaka laikos. Taču sievietes, kas prata pievērst sev uzmanību ar savu dīvainību, izpelnījās zi­nāmu cieņu. Noslēpumaino masku centās fotografēt, ne­gaidīti notvert; iemīlējušies jaunekļi rakstīja viņai vēs­tules, sūtīja puķes un dāvanas — viss velti. Viņa izrādījās nevienam nepieejama. Baņķieris Vestinhauzs, smaidot uzklausīdams draugu apsveikumus, uz visiem jautājumiem paraustīja tikai plecus:

— Mani bērni, tā ir radības pērle. Galvoju jums, ka es viņu precētu, ja tikai viņa būtu ar mieru. Bet parā­dīt viņu jums — nē, nevienam, nekad līdz pat nāvei!

Varat iedomāties, cik liela bija Ņujorkas jaunatnes ziņkārība! Tirgotāju dinastiju pārstāvji aiz skaudības taisīja skābas sejas. Kāds no viņiem, nobarojies slaists Pomberboks, kas nule kā bija beidzis Horvardas ko­ledžu, sadomāja Vestinhauzu pat pārtrumpot: viņš iz­ņēma no kordebaleta mazo Floru, ietērpa viņu maskā un devās ar viņu pastaigāties pa 5. avēniju, taču mas­kas pielūdzēji viņu ar negodu izsvilpa, un Flora vairs nedrīkstēja rādīties uz ielas. Galu galā no Maskas iz­taisīja kaut ko līdzīgu totalizatoram: uz viņu derēja, pie viņas zvērēja, pēc viņas tērpiem pareģoja laiku, pa­nākumus, laimestus utt., utt.

Ne mazāk ieinteresētas bija arī meitenes. Ikviena no viņām sirds dziļumos gribēja būt līdzīga Maskai. Šu­vējas saņēma pasūtījumus: uzšujiet pēc Maskas fasona.

Bet neviena neizjūta tādu mīlas pilnu sajūsmu, ne­viena tā nedievināja Masku kā senatora Notebita meita, draiskulīgā Gresa.

Gresa šai brīdī sēž savā mūzikas istabā ar skolo­tāju miss Ortoni un veltīgi pūlas nobungot Bethovena četrpadsmito sonatu. Viņai ir divdesmit gadu, īsi, spro­gaini mati kā zēnam, vasaras raibumiņiem klāta seja ar palielu, bet mīļu mutīti, un pati viņa ir šaudīga kā ķirzaka. Nevar teikt, ka viņa būtu skaista, bet kopā ar viņu jūs tūdaļ jūtaties kā cilvēks, kas ne no šā, ne no tā uzaicināts uz ķīniešu boksu. Gresa piesit nepareizu akordu, miss Ortone nervozi iekliedzas. Gresa pagrie­žas pret viņu, metas ap kaklu un iesaucas:

—  Miss Ortone, dārgā, tas ir pāri maniem spēkiem! Šodien es redzēju pie puķu veikala Masku. Ja jūs tikai zinātu, cik viņai burvīga kājiņa! Es izdarīju muļķību: saķēru viņu aiz kleitas stūra un pateicu, ka mīlu.

—  Un kas tad notika? — smaidīdama jautāja sko­lotāja, pakumpa jauna dāma gludi 'sasukātiem, var t^kt, it kā nolaizītiem matiem, tērpusies vienkāršā un ārkārtīgi slikti pašūtā kleitā.

Bet viņas balss bija ļoti melodiska un atgādināja fleitas guldzēšanu.

—  Ak miss Ortone! Tur jau ir tā lieta, ka šis riebī­gais večuks, baņķieris Vestinhauzs, nokrita tikpat kā sniegs no skaidrām debesīm un dzēlīgā balsī man pa­teica: «Miss Notebite, man ir tas gods pavadīt jūs uz veikalu.» Un, pirms es attapos, viņš bija iebīdījis mani veikalā, bet Maska ielēkusi karietē un pazudusi.

—  Jā, Gresa, tas bija no jūsu puses ļoti nepiesar­dzīgi. Neaizmirstiet, ka jūs esat senatora meita.

—  Ļoti gan man vajag to atcerēties, miss Ortone!. Es kategoriski paziņoju: esmu iemīlējusies Maskā. Es jūtu, ka šis nolādētais Vestinhauzs viņu moka. Man viņa jāglābj …

Viens divi, viens divi… Četrpadsmitās sonatas ne­mirstīgais trio zem viņas enerģiskajiem pirkstiem iz­šķīda gabalos.

—  Ak mans dievs, — miss Ortone nopūtās, — jūs nesaprotat Bethovenu.

Nav zināms, ko viņai būtu atbildējusi Gresa, ja šai brīdī durvis neatsprāgtu vaļā un kāda jocīgi, vīrišķīgi rupja balss neiejauktos:

—  Mīļā Gresa, beidzot!

Miss Ortone stipri satrūkās — laikam no pārstei­guma.

Mūzikas istabā ienāca ļoti melnīgsnēja, grezni ģēr­busies meitene ar lielām, spilgti sārtām lūpām, sarka­niem matiem, kažokādās, lai gan bija maija diena. Tā bija miss Klēra Vesone, Morlendera otrās sievas brāļa meita un Gresas sirdsdraudzene no skolas laikiem.

—  Klēra! Beidzot tu esi klāt! — Gresa aizsvieda no­tis, pietrūkās kājās un apķērās viņai ap kaklu. — Vienu mirklīti, miss Ortone, piedodiet, lūdzu… Es pabeigšu slundu, tikai ļaujiet mums sasveicināties.

Miss Ortone ir nedomāja protestēt. Ar nelaimes pie­meklēta cilvēka pacietību viņa salika rokas klēpī, apsē­dās tumšā kaktiņā un klusēdama sēdēja kādu pus­stundu, kamēr meitenes pļāpāja, aizmirsušas viņas klā­tieni. Viņas pļāpāja, kā jau tas divām privileģētās šķiras dīkdienēm pienākas, gan par šo, gan par to — par Varšavas operu, par Rachmaņinova koncertiem, par jauno Arturu Morlenderu, par Masku, vēlreiz par jauno Morlenderu, vēlreiz par Masku. Noskaidrojās: Klēra dievināja Arturu, Gresa dievināja Masku.

—   Šis tavs Arturs — ir īsts tūļa, — paspruka sena­tora meitai sarunas beigās. — Vismaz pasaki, vai viņš ir kaut reizīti redzējis manu Masku?

—   Misters Morlenders neinteresējas par sievie­tēm, — sausi atbildēja Klēra, — visus viņa prātus pār­ņēmušas atriebības domas. Tu taču zini, ka viņa tēvu nogalinājuši boļševiki, tas tagad pierādīts galīgi. Viņš taisās sacelt pret tiem visu Eiropu.

—   Fī, cik muļķīgi!… Klēra, zini ko: man ļoti gri­bētos, lai tu paskatītos uz Masku, man interesē zināt lavas domas. Viņa ir šiks, daiļums, burvība, nu, es tev nevaru pateikt, kas viņa ir. Bet, galvenais, viņa man liekas šausmīgi nelaimīga.

—   Gresa, atkārtoju tev, ka ne es, ne Arturs — mēs neinteresējamies par tamlīdzīgām sievietēm.

—  Tu runā tādā tonī, it kā jūs būtu saderinājušies!

Klēra iekaisa dusmās. Gresa sabozās. Saruna iz­juka. Miss Ortone paskatījās pulkstenī, klusītēm piecē­lās no savas vietas, nemanot uzlika cepuri, nolaida pāri sejai plīvuru, atsveicinājās no abām meitenēm un klibodama atstāja mūzikas istabu.

Klēra pavadīja viņu ar izbrīna pilnu skatienu.

—   Gresa, es nevaru saprast, kāpēc tu mācies pie šās neglītās, klibās, neveiklās vecmeitas, kas drīzāk atgā­dina veļas mazgātāju nekā muziķi. Tu taču varētu at­rast sev lielisku skolotāju.

Gresa no dusmām piesarka, pietrūkās kājās un aiz­taisīja cieši durvis.

—  Kaunies! — viņa čukstēja draudzenei. — Miss Ortone vēl nav nokāpusi lejā pa trepēm — viņa droši vien visu dzirdēja. Un viņa nemaz nav krople, bet…

Šai mirklī Gresa apstājās, un viņai ienāca prātā, ka ne reizi nebija padomājusi par miss Ortones ārieni. Pa­purinājusi sprogainos matus, meitene mēģināja atcerē­ties savu skolotāju: viņas seju, smaidu, rokas; tiesa, acis viņa nepacēla un padarīja tās bezveidīgas ar brillēm, rokās reimatisma dēļ nēsāja cimdus, matus sukāja gludi un paslēpa tīkliņā, smaidīja reizi mēnesī, bet tomēr, tomēr, ja atceras … Gresas sejā staroja pil­nīgs triumfs. Viņa paskatījās uz draudzeni uzvaras priekā un, pašai negaidot, nobeidza:

—  Un tomēr es tev teikšu, — miss Ortone ir skaista!

Desmitā nodaļa MŪZIKAS SKOLOTĀJA UN NOTĀRS

Nabaga miss Ortone dzirdēja visu, ko teica Klēra. Acīm redzot tas viņu pārāk nesarūgtināja. Viņa tikai sapogāja adīto jaciņu un sāka klibot vēl stiprāk. No­nākusi līdz 7. avēnijai, viņa iekāpa autobusā, brauca kādu pusstundu un izkāpa tieši pretī tumšajai mājai pa­gājušā gadsimta stilā, vienai no tām nedaudzajām se­natnes drumslām, kas bija saglabājušās Ņujorkā.

Pagāja vairākas minūtes, kamēr viņai atvērās dur­vis. Zēns ar pozamentiem rotātos svārciņos aizsmakušā balsī jautāja (viņa seja no raudāšanas bija sarkana):

—   Kas jums vajadzīgs?

—  Man vajag sastapt notāru Kraftu. Te ir mana vi­zītkarte.

Zēns izbrīnījies skatījās uz meiteni, kamēr viņa roka mechaniski paņēma vizitkarti.

—   Vai notārs mājā? — viņa vēlreiz atkārtoja.

Pie zēna pienāca vecs nēģeris, kura melnā seja arī bija saraudāta. Ar drebošu roku viņš atbīdīja zēnu sā­nis un pateica:

—   Miss mūs atvainos. Miss nevar sastapt notāru.

Massa Krafts jau vairāk nekā pirms nedējas miris, viņš pakļuva zem automašīnas …

—   Miris? Ak kungs un dievs!

Miss Ortone bija pilnīgi satriekta. Viņa kjuva tik bāla, ka nēģeris līdzjūtīgi paņēma viņu zem rokas un, aizvedis līdz pītajam krēslam, piedāvāja apsēsties.

—   Bet kā tad tagad būs ar viņa dokumentiem? Vai notara vietā ir kāds cits?

—   Tur augšā, nelaiķa kabinetā, jums izsniegs iz­ziņu, — drūmi atbildēja nēģeris, un viņa apaļās acis zalgoja kā meža zvēram. — Nebija massa vēl nomiris, kad jau te sanāca saimniekotāji, paņēma visus viņa pa­pīrus, uzlauza skapjus, bet pēc tam aizzieģelēja ar sar­kaniem zieģeļiem. Jā, un arī vietnieks tika iecelts bez jebkādas kautrēšanās, miss var būt par to mierīga. Bet mums, viņa vecajiem un uzticamajiem kalpotājiem, jā­iet prom …

Meitene noklausījās nēģeri un klusēdama devās pa trepēm augšā. Bet pusceļā viņa apstājās, pagrieza galvu uz viņa pusi.

—   Sakiet man, — viņa čusktēja cik iespējams klu­sāk, — kā sauc to, kas aizvieto misteru Kraftu?

Nēģeris paskatījās uz viņu no lejas uz augšu, visu laiku acīm drūmi zalgojot, un paklusu atbildēja:

—   Tas ir īsts sātans, miss. Tas ir posts visiem un ikvienam, kam ar viņu iznāk darīšanas. Bet viņa vārdu pateikt jums nekādi nevaru. Zinu tikai, ka palīgi viņu godā par sinjoru Gregorio.

Miss Ortone devās augšā pa trepēm, šoreiz vairs neatskatīdamās, un iegāja vispārējā kancelejā.

Te sēdēja Krafta bijušie palīgi, visi tie, kuriem bija «jāaiziet», un viņa sekretārs Druks. Druks nodeva lietas jaunajam sekretaram, un četri melnīgsnēji neliela auguma cilvēki cieši raudzījās viņam pār plecu. Visi viņi acīm redzot bija aizņemti, šķirojot Krafta doku­mentus.

Miss Ortone pārlaida viņiem skatienu. Tad uzticēda­mās tam nekļūdīgajam instinktam, kāds mēdz būt ļoti jūtīgiem, nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem, viņa devās tieši pie Druka.

Tas bija jauns cilvēks ar saprātīgu, paplatu seju, apaļiem vaigiem un bedrīti zoda galā. Tie, kas pazina Druku tuvāk, būtu sacījuši, ka viņš izliekas dumjāks un vieglprātīgāks, nekā īstenībā ir. Šai brīdī Druks tēloja tādu vientiesi, tādu neprašu, tādu pamuļķi, ka četri melnīgsnējie jaunekļi, plecus raustīdami, saskatījās un cits pēc cita atstāja viņu un aizgāja pie inteliģentākiem un acīm redzot saprātīgākiem notara palīgiem.

Tieši pie šā muļķīša tad arī devās miss Ortone. Pie­nākusi viņa pacēla plīvuru, noņēma brilles un paskatī­jās viņam tieši acīs. Druks sastinga uz vietas kā hipno­tizēts. Tad miss Ortone atkal uzlika brilles, nolaida plīvuru un klusu teica:

—  Es atnācu šurp ar lielu lūgumu. Ir miris Mor­lenders, kura testamentam vajag atrasties pie notara Krafta. Es atnācu uzzināt šā testamenta saturu.

—  Jūsu vārds? — Druks mierīgi jautāja, pamezdams nozīmīgi ar acīm uz melnīgsnējo pusi.

—   Miss Ortone.

—   Miss … kā? Burtane, Mortone … Ahā, Or­tone … — Viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra un pa­sniedza meitenei. — Lūk, esiet tik laipna, palūdziet kur­jeram pie tām durvīm, lai viņš ielaiž jūs tieši pie sin­jora Gregorio, kas ir iecelts par pilnvaroto notara Krafta arehiva pieņemšanai. — To teikdams, viņš atkal nozīmīgi pameta viņai ar acīm, šoreiz uz zīmītes pusi.

Miss Ortone izlasīja zīmīti. Tai brīdī viens no mel­nīgsnējiem pienāca meitenei cieši klāt, cenzdamies ielū­koties saujā. Tas viņam neizdevās, un viņš dusmīgi noteica:

—  Ei, Druk, ko jūs tur uzrakstījāt miss?

—  Manu vārdu, — miss Ortone mierīgā un klusā balsī atbildēja viņa vietā, salocīdama un paslēpdama zīmīti, — droši vien tas domāts kurjeram. — Paldies, mister Druk, ja jūs tā sauc, — viņa pievērsās sekretaram, kas atkal bija sataisījis painuļķīgu izskatu, — tikai šī zī­mīte nav vajadzīga, man ir sava vizitkarte.

Viņa izņēma no somiņas vizitkarti un pasniedza to melnīgsnējam jauneklim.

Tas, dusmīgi pie sevis rūkdams un kafijbrūnās ače­les zibsnīdams, paņēma vizitkarti un nozuda aiz tum­šajām ozolkoka durvīm.

Pēc dažām minūtēm viņš iznāca. Viņa sejas iz­teiksme bija stipri pārmainījusies. Starodams laipnībā un divas trīs reizes palocījies, viņš aicināja miss Ortoni pie sinjora Gregorio, visu laiku viņas priekšā atmugu­riski atkāpdamies uz durvju pusi kā operešu sulainis. Līdzko viņa bija iegājusi un ozolkoka durvis aizvēru­šās, viņš deva saviem biedriem kādu zīmi. Tūlīt viens no viņiem, tas, kas sēdēja vistuvāk telefonam, paņēma klausuli, uzgrieza numuru un, kad dabūja savienojumu, čukstot kādam paziņoja, ka «Netti ies pirkt jaunu ce­purīti».

Mēs nezinām, vai gaišmatainajam Drukām patika visas šīs manipulācijās, jo viņa sejā bija bezrūpīgs miers, bet, spriežot pēc acīm, kas izskatījās kā aitai, diez vai viņš kārtīgi sašķiroja rokrakstus, kas atradās viņa priekšā uz galda.

Pa to laiku miss Ortone pārkāpa pār slieksni. Tā bija liela istaba ar smagām, ādu pārvilktām mēbelēm un krāsainiem, gotiskā stilā veidotiem logiem; šeit no­tārs Krafts bija pieņēmis savus apmeklētājus. Viņa iegāja, stipri pieklibodama un slimīgi sarāvusies. Tai pašā mirklī, lai gan ne cilvēkā, kas sēdēja istabā, ne pašā istabā nebija manāms nekas sevišķs, viņai priekš­nojautā pār muguru pārskrēja tirpas un no bailēm mati uz galvas sacēlās stāvus.

Aiz galda sēdošais cilvēks, tērpies melnās drēbēs, piecēlās un palocījās pret viņu. Ar melnā cimdā tērpto roku viņš pacēla vizitkarti pie acīm.

—  Jūs esat miss Ortone? Apsēdieties, lūdzu. — Tā bija visbanalākā balss pasaulē.

Viņa'apsēdās, un viņai vajadzēja dažus mirkļus, lai sakārtotu domas. Pa to laiku svešais vērīgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām un atkal prasīja: ^

—   Tātad jūs, miss Ortone, esat viena 'no mirušā Krafta klientēm. Ar ko varu jums pakalpot?

—   Es neesmu notara Krafta kliente. Es atnācu pie jums ar kādu sevišķi lielu lūgumu. Man ir v zināms, ka Jeremija Morlenders pirms aizbraukšanas uz Eiropu at­stāja testamentu. Tagad viņš miris. Vai jūs nevarētu mani iepazīstināt ar šo testamentu?

—   Nav nekā vieglāka par to, miss Ortone. Diemžēl, man jums jāteic, ka testaments, par ko jūs runājāt, nav Krafta dokumentos atrasts, pie tam to ir anulējis nelaiķa otrais testaments, ko viņš uzrakstījis Krievijā. Te jums būs šā pēdējā precizs noraksts.

Viņš pasniedza miss Ortonei papīru, un meitene iz­lasīja lasītājam jau zināmo dokumentu.

—   Pateicos. Vai jūs neatceraties, vai Krafta doku­mentos kaut kur nebija minēts Ortones vārds?

—   So dokumentu ir ļoti daudz. Bet, cik atceros, jūsu vārds nav nācis priekšā.

To teikdams, viņš vēlreiz cieši nolūkojās jaunavā. Ari miss Ortone paskatījās viņā caur brillēm un plīvuru un tūliņ pat nodrebējusi nolaida acis. Bet viņas priekšā at­radās tikai nevainojami ģērbies vīrietis patumšu sejas krāsu, melnām ūsām un bezasinīgām, dzeltenīgām lūpām.

Miss Ortone atkal izgāja kancelejā, pieklibodama stiprāk nekā parasti, un, ar galvas mājienu atsveicināju­sies no advokatiem, devās ārā uz ielas. Te viņa kādu laiku uzkavējās, apskatīdamās, vai nav kaut kur vecā, labā nēģera, kas viņu ielaida namā. Pēc tam lēnām de­vās uz omnibusa piestātni un, paslēpusies liela metala lietussarga ēnā aiz kāda snauduļojoša resnīša muguras, vēlreiz izlasīja Druka iedoto zīmīti. Tur bija rakstīts:

«Bruklinstritā 8, Druks, pīkst. 4.»

Acīm redzot šis Druks kaut ko zina. Bet kas un ar kādām tiesībām saimnieko Krafta archivā?

Viņa stingri noņēmās aiziet uz minēto adresi, bet, tā kā laika bija daudz, devās uz krastmalu. Šķērsojusi divus trīs kvartalus, viņa nonāca pie Hudzonas mirdzošās len­tas, kas šai vietā bija vientulīgi tukša. Nebija redzami ne tvaikoņi, ne motorlaivas. Lejā gar granitā kalto krast­malu, kā jau tas maijā parasts, steidzīgi laboja ūdens­vadus. Uz tejauktā bruģa sēdēja divi strādnieki blūzēs, viens jauns un otrs padzīvojis, un ar apetiti tiesāja desu.

Miss Ortone soļoja gar krastu, pavisam nemanī­dama, ka viņai no mugurpuses kāds neatlaidīgi seko. Tas bija vājš, neliela auguma vīrietis, kam zem blūzes redzēja lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietūkušas. Acis viņam bija iekritušas, skumjas, sērīgas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Zem deguna spurojās cietas runča ūsas, kaklā valstījās ādamābols. Viņš gāja, paskatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, tad pēkšņi pilnīgā klusumā aiz kāda līkuma, kur nebija cilvēku, izvilka kaut ko no azotes, klusu pie­lēca klāt miss Ortonei un atvēzējās. Viens mirklis — un nelaimīgā meitene ar nazi mugurā bez kliedziena, bez vaida ievēlās no krasta Hudzonā. Mirkli cilvēks pagai­dīja. Viss bija klusu kā iepriekš. Tad viņš pagriezās un nozuda šķērsielā.

Strādnieki, beiguši tiesāt desu, ķērās pie darba.

—   Viling, —- teica viens no viņiem, — man tas ne­patīk. Te pagāja garām kāda kliba meitene, bet nu vairs nav no viņas ne vēsts, it kā būtu ūdenī iekritusi.

—   Es arī dzirdēju ūdeni nošļakstam. Nokāpsim, Ned, lejā, pieklaudzināsim Lorijam — viņš labo caurules pašā krastmalā.

—   Labi! — uzrunātais atbildēja, un viņi ielēca izrak­tajā tranšejā.

Vienpadsmitā nodaļa LIELLAIVA AR MALKU

Streiks turpinās ne tikai Svetonas metalurģiskajā rūp­nīcā vien. To uzsākušas arī visas Midltaunas rūpnīcas un fabrikas, izņemot Rovenskvera telegrāfistus un past­niekus. Vienīgi kokapstrādāšanas rūpnīca — mistera Kreslinga lepnums — palikusi uzticīga savam saimnie­kam un nestreiko.

Bet, lai nebūtu jācieš bads, strādnieki paklausījuši Mika padomam un izklīduši, kur kurais strādāt gabal­darbus — starp citu, pārbaudīt arī mikroskopiskos M, kuru noslēpums, izņemot savienību «Mess-Mend», nav zināms nevienam ne Vecajā, ne Jaunajā, ne šai ne viņā pasaulē.

Jaunajam Lorensam Lēnam no Slepenās rūpnīcas, kas šinīs dienās arī bija pieteikusi streiku sakarā ar sava galvenā inženiera nāvi, iznāca labot saplīsušās caurules pašā Hudzonas malā. Vijņi nepārtraukti skalojās gar kājām torijam, kas bija ierīkojies uz diviem metala stie­ņiem un strādāja ar benzīna lodējamo aparatu rokā. Kopš agra rīta Lorijs sēdēja neērtā pozā un tik lodēja un lo- dēja caurules ne uzsvilpdams, ne uzdziedādams, lai ne­zaudētu līdzsvaru un neiegāztos ūdenī. Beidzot, stipri piekusis, viņš sabāza savus darba rīkus plaisā starp plāksnēm, cik nu varēja, izstaipīja kaulus un izvilka no azotes gabalu maizes. Bet no ēšanas nekas nesanāca. Nebija viņš vēl paspējis pielikt maizi pie mutes, kad pēkšņi kaut kas nolidoja no augšas viņam garām, apgrie­zās gaisā un smagi noplunkšķēja Hudzonā.

«Dīvaini!» nodomāja Lorijs. «Pašnāvnieks, vai? Ik­viens cits būtu kliedzis vai ķepurojies pa ūdeni, bet no šā tik burbuļi palika.»

Viņš vērīgi paskatījās ūdenī, nekā aizdomīga nepa­manīja un sāka atkal ēst.

Tomēr viņu no jauna pārtrauca. Pa kreisi no tumšā tuneļa, pa kuru viņš bija nokļuvis līdz šai vietai, atska­nēja klauvējiens, un viņš saklausīja pazīstamo:

—  Mend-Mess!

—  Mess-Mend! — Lorijs steidzīgi atbildēja, saķer­dams savus riņķus un ar akrobatisku kustību ielēkdams tunelī. — Kas tur ir? Kas noticis?

No tuneļa parādījās ar māliem notašķītās Vilinga un viņa drauga Neda galvas.

—  Paklausies, Lorij, vai tu neredzēji iekrītam ūdenī cilvēku?

—  Kaut kas smags iekrita, bet kas — neredzēju. Kliedzienu nekādu nedzirdēju.

—   Lorij, liekas, ka tā bija klibā meitene. Mēs redzē­jām, kā viņa gāja un pēc tam nez kur nozuda.

—  Dīvaini… — Lorijs atbildēja. — Pagaidiet mani, zēni, es taču protu lieliski nirt. Pieturieties pie maniem riņķiem un skatieties, vai es kaut ko neizvilkšu. Ja ilgi nerādos, nāciet mani glābt.

—  Labi, — draugi atbildēja. — Tikai kur tu viņu liksi, ja izvilksi?

Lorijs domīgi raudzījās Hudzonā. Šai vietā ta bija vientulīgi tukša, izņemot nelielo līcīti, kur stāvēja ar malku piekrauta liellaiva, šai brīdī tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

—  Rau, tur tajā liellaivā, — viņš bezrūpīgi atbildēja, nometa dzelzs riņķus un ķēdi, ar kuru palīdzību viņš ka­rājās uz sava riskantā izciļņa, savicināja rokas un ar loku metās uz galvas Hudzonā.

Bet Vilings un Neds, stenēdami un ķepurodamies pieķērās pie dzelzs riņķiem, ar ceļgaliem atbalstījās pret stieņiem un sāka skatīties uz turieni, kur tagad ūdenī parādījās lieli loki.

—  Veikls puisis, — Vilings sacīja. — Viņš pie mums savienībā ne ilgāk par nedēļu. Tā vien visu laiku skatās Tingsmeistaram mutē.

—  Tas nav slikti, — Neds atbildēja. — Gudrāka par mūsu Miku nebija, nav un droši vien nebūs.

—   Kāpēc viņš neuznirst augšā? Es skaitīšu līdz sim­tam, bet tu skaties … Nu, uzpeldēja?

—   Nē.

Vilings atkal noskaitīja līdz simtam, bet Lorijs vēl arvien nerādījās. Tad viņi nolēma mesties viņam pakaļ, pašūpojās riņķos un neveikli ieslīdēja tur, kur bija nozu­dis Lorijs. Pēc dažām sekundēm abi sprauslādami uz­peldēja augšā un tai pašā mirklī ieraudzīja Loriju. Tas peldēja dažu asu attālumā no viņiem, vilkdams sev līdz kādu smagu priekšmetu un pilnā balsī viņiem kaut ko kliedza. Vējš tomēr nesa vārdus prom, un draugi neva­rēja nekā saprast. Apspriedušies viņi nolēma peldēt Lo- rijam nopakaļ. Pēc kāda laika, smagi elsdami un spļau­dīdamies, abi nokļuva līdz liellaivai, kur Lorijs viņus gaidīja, nespēdams pats saviem spēkiem pacelt smago atradumu.

Tā bjja sieviete tumšā kleitā un adītā jakā, acīm re­dzot zaudējusi samaņu. Viņas seja bija viscaur aizsegta ar plīvuru, kas bija salipis vienā necaurredzamā kamolā. Viena kāja šķita garāka par otru.

—  Tā ir klibā meitene! — Vilings iesaucās. — Kas gan viņu, nabadzīti, iegrūda ūdenī? … Vai viņa dzīva, Lorij?

—   Paskatīsimies, — tas atbildēja.

Visi trijatā ievilka viņu liellaivā un te pēc visiem slīkoņu glābšanas noteikumiem apgrieza viņu uz mutes Tai pašā mirklī viņi stipri iekliedzās: nelaimīgajai mei­tenei mugurā rēgojās nazis.

—   Slepkavība… — Vilings dobji nomurmināja.

—   Velns lai parauj, Lorij, tā ir nejēdzība! Atstāj mei­teni, kā ir, bet Neds lai skrien pēc policijas un ārsta.

—   Pagaidi, — Lorijs atbildēja, — tas ir kaut kas nesaprotams. Vai jūs esat, mīļie, kādreiz redzējuši, ka iedur cilvēkam ar nazi un nav ne pilītes asiņu? Bet te no asinīm nav ne miņas, kleita tīra, un ūdens arī bija skaidrs.

Lorijs piegāja pie meitenes, pieskārās nazim, bet pēc tam, nometies uz ceļiem, ņēmās aptaustīt viņas muguru. Jaunekļa lūpas savilkās platā smaidā gandrīz vai līdz ausīm. Ar strauju kustību viņš norāva meitenei jaku kopā ar gabalu no muguras un tur iedurto nazi. Strād­nieki pārsteigumā iekliedzās.

—  Tā laikam profesionālā ubadze, — Lorijs teica.

—   Nabadzīte nēsājusi mākslīgu kupri, lai būtu iespaidī­gāk. Aiznesīsim viņu zem nojumes un palīdzēsim atgūt samaņu.

Viņi aiznesa meiteni uz liellaivas viņu galu, kur zem brezenta gabala bija ierīkota nabadzīga guļamvieta, no­lika to uz salmiem un sāka noņemt pielipušo plīvuru. Tas nebija nemaz tik viegli. Kad Lorijs tomēr, ņemot pa­līgā kabatas nazi, norāva no meitenes sejas zilo plāk­steri, izrādījās, ka plīvurs arī seju nokrāsojis stipri zilu. Vilings, neviļus pasmaidīdams, atnesa riekšavās ūdeni. Lorijs noņēma meitenei apaļās, tumšās brilles un sāka apmazgāt slīcēju. Bet kas gan tā bija par izbrīnu visiem trim, kad, nomazgājuši zilo krāsu, viņi ieraudzīja brī­nišķīgu, nevainojamu skaistumu!

—   Ehē! —• Lorijs sacīja, noraudams nejēdzīgo tīklu; pār meitenes pleciem atrisa slapjās, kastaņbrūnās matu cirtas. — Tādai nu gan nevajadzēja ubagot. Kamēr iz­lūdzās ar mākslīgo kupri puscentu, tikmēr viņa varēja saraust simtiem dolāru ar savu sejiņu.

—   Bet nabadzīte taču bija kliba! —žēli noteica Neds.

—   Kliba? — Lorijs novilka. — Paskatīsimies, cik kliba viņa bija …

Viņš noliecās un ne bez izbrīna aplūkoja meitenes milzīgās, resnās kājas. Jāatzīstas, tās bija ārkārtīgi ne­glītas, un viena kāja bija gandrīz vai divus veršokus ga­rāka nekā otra.

—   Hm, Lorij, skaistule tev acīm redzot sagādājusi vilšanos? — Vilings jautāja.

Bet Lorijs ņēmās vilkt nost meitenei garos, raupjos zābakus. Tie bija izmirkuši, un nācās krietni vien pa­pūlēties. Kad tas izdevās, Lorijs uzvaras priekā piebāza zobgalim pie deguna zābaku ar mākslīgu, no svina iz­lietu papēdi un līksmi paziņoja:

—  Tagad es saprotu, kāpēc viņa neuzpeldēja, bet tūliņ nogāja dibenā. Ar tādu dzirnakmeni pie kājas viņa nekad neuzpeldētu, ja es nebūtu viņu aiz kleitas izrāvis.

Vilings un Neds šoreiz klusēja. Briesmīgi ieinteresēti viņi līdz ar zeķēm noņēma meitenei veselu kaudzi vates un lupatu, atsegdami divas marmorbaltas, mazas kājiņas. Viņu priekšā tagad gulēja vispilnīgākā skaistule, ko slapjās drēbes tik tikko apsedza.

—   N-jā … — Vilings domīgi noteica. — Te ir kāds noslēpums, mīļie. Dosim ziņu Mikam.

—   Bet vispirms iedosim viņai pašai viskiju, — Lorijs atbildēja, atvēris meitenei muti un ieliedams tajā caur sakostajiem zobiem dzīvinošo šķidrumu.

Pagāja daži mirkļi, kuros visi trīs neviļus tīksminājās par skaistuli. Beidzot viņa nopūtās un atvēra tik zilas acis kā vijolītes.

Tai pašā sekundē nāvīgs bālums pārklāja viņas seju un kaklu. Acīs pamirdzēja mežonīgas bailes, viņa ieklie­dzās, pietrūkās kājās un metās uz liellaivas tālāko stūri.

—   Nomierinieties, miss! — uzsauca viņai nopakaļ Lorijs. — Patiesi nomierinieties. Mēs esam godīgi puiši, šejienes strādnieki. Mēs jūs izvilkām no Hudzonas di­bena. Bet, ja mēs jums esam noņēmuši kupri un lieko pēdu, tad tā nav nelaime. Esiet mierīga, jūsu noslēpu­mos mēs nejauksimies.

Nelaimīgā apgriezās un, atkal piegājusi viņiem klāt, aplūkoja katru ar vērīgu skatienu.

—   Es gribu ticēt jūsu vārdiem, — viņa lēnām teica. — Jūs mani izglābāt, un tas ir labi. Bet jūs varat sa­gādāt man tūkstošreiz ļaunāku likteni nekā nāvi' Hudzo­nas dibenā, ja mani kādam nodosiet, lai kas arī tas būtu.

Lorijs saskatījās ar biedriem.

—   Miks ir mans liecinieks, ka mēs jūs nenodosim, miss. Ne es, ne viņi, — viņš svinīgi paziņoja. — Nekā

spēcīgāka par šo vārdu mums nav. Bet, ja jums vaja-f dzīga palīdzība, tad mēs varam sniegt tādu, kādu jūs pat sapnī nebūsiet redzējusi.

—   Labi, — meitene atbildēja. — Lai kāds no jums dod man savas drēbes, iznīcinot manu drēbju paliekas, bet pārējie lai aizved mani uz kādu slepenu vietu un paslēpj, jo visā Ņujorkā man tagad nav droša patvē­ruma.

Iekāms viņa bija savu lūgumu izteikusi, Lorijs aiz­gāja aiz brezenta un atsvieda no turienes zābakus, bik­ses un svārkus. Pa to laiku Vilings un Neds satina viņas drēbes vīstoklī, piesēja pie smagajiem zābakiem un iemeta ūdenī.

—   Zēni, — Lorijs viņiem uzsauca, — aizvediet miss tieši uz Mika dzīvokli, tikai pielūkojiet, lai viņai ne ma­tiņš nenokristu …

—   Labi, beidz jel. Sēdi te puspliks, kamēr mēs kādu atsūtīsim.

—   Un vēl viens lūgums, — pārtrauca meitene, kas bija pārvērtusies par jauku pusaudzi zēnu kastaņbrū- niem, cirtainiem matiem, kas krita uz pleciem. — Kad jums atnesīs drēbes un varēsiet atstāt liellaivu, neattei­cieties aiziet pie mistera Druka Bruklinstritā 8. Pastāstiet viņam, ka nākat no miss Ortones, kas bija kļuvusi par upuri slepkavām, bet jūs to izglābāt. Lai viņš jums pa­saka visu to, ko gribēja teikt man. Sapratāt?

—   Mats matā, — Lorijs aiz brezenta atbildēja. — Tiks izpildīts, miss!

Viņš ilgi pa spraudziņu noskatījās, kā viņa biedri pa galvu reibinošām laipām aizveda jauko zēnu no liel« laivas uz krastu.

Divpadsmitā nodaļa miks tingsmeistars pēc darba

Metās krēsla. Garā darba diena Midltaunā tuvojās beigām, izsviezdama uz ielas baru nogurušu strādnieku no tām nedaudzajām rūpnīcām un raktuvēm, kas nebija pievienojušās streikam. Pa kokapstrādāšanas rūpnīcas plaši atvērtajām durvīm izskrēja strādnieces un strād­nieki. Slepenās rūpnīcas vienīgajā cechā, kas strādāja, vēl dega ugunis un degs visu nakti, kaut gan aiz augstā žoga tas nevienam nav redzams, nav redzams ari lido­tājiem no augšas; Džeka Kreslinga Slepenā rūpnīca strādā augu diennakti.

Bet tur jau ir arī pats Džeks. Viņš jāj uz sirmas angļu ķēves, viņš dodas kalnos, kur tūkstoš ugunīs mirdz viņa neparastā villa «Efemerida», kas uzcelta pa­sakaini grezna. Kamēr ķēves mīkstie sudraba pakavi viegli pieskaras specialajam jājamceliņam, kas ierīkots pilsētas saimnieka vajadzībām blakus parastajai šosejai, Kreslinga strādnieki, ko grūtā diena nomocījusi, izklīst pa saviem mitekļiem.

Džeka strādnieki dzīvo sliktāk nekā suņi. Ne tāpēc, ka viņiem maz maksātu, nē—gluži otrādi, viņiem maksā daudz. Džeks Kreslings izgudrojis savu apmaksas sis­tēmu. Viņš tur strādniekus tikai līdz trīsdesmit gadu vecumam. Līdzko esi nosvinējis trīsdesmit gadu jubi­leju — tev ceļš vaļā uz visām četrām debess pusēm, lai tavā vietā nāk cits. Bet, kamēr tev septiņpadsmit, div­desmit, divdesmit pieci — Džeks Kreslings dod. Viņš dod izšķērdīgi — katru sestdienu riekšavām grābj dolārus no izmaksu kases. Bet viņš nedod par velti: strādājiet, strādājiet, strādājiet, vēl stundu, vēl stundu, vēl stun­du… Un, elpai aizraujoties no domas, ka pēc trisdesmi- tiem dzīve beidzas, gaida nabadzība un bezdarbs līdz pašai kapa malai, Kreslinga strādnieki, cerēdami kaut ko ietaupīt nebaltai dienai, steigā kā bezprātīgi strādā, strādā, strādā desmit, divpadsmit, četrpadsmit, bet pēc četrpadsmitās — vēl sešpadsmit, divdesmit, divdesmit četras stundas diennaktī, atļaudamies nosnausties pa trim diennaktīm reizi, iekozdami turpat pie darbgaldiem un grauzdami kafijas pupiņas, lai uzmundrinātu sma­dzenes un galva kļūtu skaidrāka. Bet, ja jūs domājat, ka viņi tādā veidā kaut ko iekrāj tai dienai, kad svinēs (jeb apraudās) savus trīsdesmit gadus, tad aizejiet vi­ņus apciemot, tikai ne uz strādnieku ciematu Midltaunu, bet tālāk — uz Midltaunas kapsētu: tur'viņi visi guļ rindā, un ikvienam no viņiem Džeks Kreslings nav sko­pojies uzlikt pieminekli.

Bet tā tas bija pirms pleciem gadiem. Tagad tā vairs nav. Kopš tā laika, kad kokapstrādāšanas rūpnīcā galvu pacēla gaišmatainais milzis Mikaels Tingsmeistars, cil­vēki strādā un strādā, bet ne vairāk, kā pienākas, un vairs nemirst ap trīsdesmit gadiem; viņu lūpu kaktiņos kā zaķītis midzenī slēpjas smaids. Miks Tingsmeistars zina, ko dara. Ne velti no šejienes visās Amerikas malās un aiz tās robežām, uz spēcīgajiem dizeļkuģiem, uz lid­mašīnām un dirižabļiem, vilcienos un autobusos, hoteļos un kantoros nokļuvuši divi maziņi, mikroskopiski bur­tiņi M un ne velti arvien vairāk un vairāk strādnieku

šaipus un viņpus okeana zina, ko tie nozīmē un kā tos izlietot.

Miks Tingsmeistars nedzīvo ciematā. Viņš uzcēlis sev mājiņu no kokmateriālu atgriezumiem Midltaunas no­malē pie paša telegrāfā torņa. Sajā mājiņā viņš pavada tās divas trīs stundas, kas viņam atliek diennaktī pēc lielā un augstākā mērā daudzpusīgā darba. Viņš prot gulēt gan sēdot, gan ejot. Bet ēd noteikti mājā, saņem­dams nc vecās virējas rokām bļodu ar smaržīgu, visā Midltaunā pazīstamo «ilga mūža viru», kuru vecenīte prot gatavot nepārspējami. Tur ir gan gaļas kriksīši, gan kartupeļi, gan sīpoli, gan pastinaks, gan burkāni, gan pipari un vēl kaut kāda ārstniecības zālīte, ko Mikam atsūtījuši zēni — naftas strādnieki no Meksikas. Mikam nav ne sievas, ne bērnu. Kamēr viņš ēd viru, zem galda pie kājām apgūlies milzīgs suns Bjutija, Tingsmeistara uzticamais draugs un biedrs, kas mīlīgām acīm seko katrai saimnieka roku kustībai.

Tik tikko Mika koka karote atsitās pret pusizēstās bļodas dibenu, bet Bjutija aplaizīdamās norija viņai pa­mesto kriksīti, mājiņas durvis bez klauvēšanas pavērās un pa tām iebāza galvu padzīvojis maza auguma cilvēks ar nelielu bārdiņu.

Pirms turpinām mūsu stāstu, iepazīstināsim lasītāju ar šo padzīvojušo cilvēku.

Kurš no jums nav dzirdējis par Edisonu? Viņa slava izplatījusies pa visu zemeslodi.

Bet vai kāds pazīst techniķi Sorovu? Neviens. Techni- ķis Sorovs par spīti saviem gadiem gandrīz vienmēr ir kustīgs. Viņam patīk salikt rokas uz muguras un staigāt.

Viņš gandrīz nekad nesēž: viņš staigā strādājot, staigā ar jums sarunādamies, staigā, ēzdams pusdienu, un staigā pat sēdēdams — pēdējais iespējams vienīgi tāpēc, ka techniķis Sorovs izgudrojis sev pārvietojamu sēdekli, kaut ko līdzīgu staigājošam krēslam. Viņam patīk pa­runāties, reizēm lietojot arī latiņu izteicienus: «Dzīvība ir kustība, nāve — miers; līdzko sāksi žāvāties, apsēdī­sies — viņa tevi, mīļie, caps aiz čupras. Tad tev gan būs «pax vobiscum», kā dzied katoļu priesteri.»

Klīda baumas, ka, vēl zēns būdams, Sorovs bijis Edisonam draugs. Kādreiz viņi sarunājušies pie darb­galda.

—   Ek, — Edisons it kā sacījis, — es izdomāšu tādu lietu, ka visiem būs mutes vaļā! Karaļi sasveicinoties sniegs man roku, viscienījamākie profesori nāks pie ma­nis mācīties.

—   Un kas būs pēc tam? — Sorovs jautājis.

—  Pēc tam dzīvošu un nodarbošos ar izgudrojumiem. Dzīvošu pats savā pilī un izgudrošu vienu brīnumu pēc otra.

Sorovs uz tādām runām nav atbildējis. īstenībā sa­kot, viņam tās nav patikušas.

«Kas tad tas?» viņš nodomājis pie sevis. «Edisons nespriež biedriski. Pats strādnieks, bet domā par kara­ļiem. Paskatīsimies, uz kuru pusi viņš «velk».»

Edisons «vilka» tieši uz to pusi, kur nevajadzēja. Telefoni, gramofoni, fonografi, tramvaji — neskaitāms daudzums brīnumu nokļuva bagātnieku un karaļu rokās, vairojot viņu ērtības un padarot krāšņāku viņu dzīvi.

—   Redz, ko var izdarīt strādnieks! — Edisons sa­cīja pieņemšanā pie karaļa, spiežot sasveicinoties tā roku.

Edisona bijušie biedri lepojās ar viņu. Strādnieki bieži dzēra uz viņa veselību, nodzerdami savu nedēļas peļņu. Techniķis Sorovs klusēdams nolūkojās uz visu to un kratīja galvu

«Skauģis,» — viņam teica rūpnīcā.

Bet techniķis Sorovs tik klusēja un kratīja galvu Tai laikā viņš strādāja Kreslinga tēraudlietuvē par in­ženiera Morlendera palīgu. Viņš remontēja mašīnas, iz­laboja skrūvītes, iezieda, ieeļļoja, izjauca un salika ne­derīgās mašīnas daļas — vārdu sakot, bija rūpnīcā mazs cilvēciņš. Bet Jeremijas Morlendera asais skatiens tūliņ pamanīja techniķa Sorova neparastās izgudrošanas spē­jas. Jeremija izturējās pret viņu draudzīgi, iemācīja ra­sēšanu, projektēšanu, augstāko matematiku. Kāpdams strauji augšā pa dienesta kāpnēm, Jeremija Morlenders vilka sev līdz arī savu labo roku — techniķi Sorovu. Bet ne Morlenderam, ne pašam Džekam Kreslingam nebija pār viņu nekādas varas. Piedāvā tu viņam miljonu par lieku virsstundu — techniķis Sorovs ir acu nepamirkšķina. Noraisa savu zilo skoteli, nomazgā pie krāna rokas, sa­liek tās uz muguras un aiziet mājā, svilpodams kādu dziesmiņu. Bet ko viņš mājā darīja, to nezināja neviens, pat viņa dzīvokļa saimniece.

Tai dienā, kad Tingsmeistars teica savu pirmo runu, kas lika pamatus jaunajai Midltaunas erai, techniķis Sorovs pēc darba pieklaudzināja pie viņa durvīm, ienāca, aizslēdza durvis un pateica:

—   Tingsmeistar, tu esi tieši tas cilvēks, kuru es gai­dīju trīsdesmit gadu. Iebāz roku manā kabatā!

Miks Tingsmeistars iebāza roku viņa kabatā, izvilka no turienes papīra vīstoklīti un jautājoši paskatījās tech- niķī Sorovā.

—   Nāc man blakus un klausies, — Sorovs čukstēja.

Tā viņi nostaigāja visu vakaru, visu nakti un vēl

otrā rītā, kamēr fabriku sirēnas sāka saukt strādniekus darbā. Bet pēc kāda laika no visām fabrikām, no visām rūpnīcām, no raktuvēm, rūdas ieguves šachtām, dokiem, kuģu būvētavām, dzirnavām, elevatoriem, no depo, ga-

ražām, remontdarbnīcām izspurdza priecīgi burtiņi

uz tikpat priecīgām lietām, kas bija apmācītas visos techniķa Sorova noslēpumos.

Tagad nu šis mazais, neievērojamais cilvēks, kura seju vagoja vesels tīkls sīku rūpju krunciņu., pabāza galvu pa Tingsmeistara mājas durvīm ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs.

—   Mik, — Sorovs sacīja pēc tam, kad bija viens otram spēcīgi paspieduši roku un virēja nolikusi viņiem priekšā koka bļodu ar «ilga mūža viru», kas smaržoja pēc visiem viņas virtuves aromatiem. — Mik, biedri, kaut

kas ir noticis. Es saņēmu vēstuli no inženiera Morlen­dera.

—  Vecākā? Jaunākā?

—   No paša Jeremijas Morlendera. Viņa paraksts, padomju marka, iemesta Krievijā. Raksta niknumā — aicina mani ātrāk pabeigt mūsu cechā darbus, apgalvo, kamēr mēs nebūšot pieveikuši krievu komunisma sērgu, mums nebūšot nevienu dienu miera, jo krievi esot nolē­muši iznīcināt Ameriku un amerikaņus, ka viņam pašam savām acīm un ausīm bijusi izdevība par to pārliecinā­ties un ka tāpēc pasaules likteņi atrodoties mūsu rokās, Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas rokās.

—  Tas gan kaut kā neizklausās pēc Jeremijas!

—   Bet tūliņ pēc vēstules saņemšanas es uzzināju,. Mik, par viņa nāvi. Tu pats lasīji avīzēs, it kā Morlen­dera līķi, kas naktī atrasts Pēterburgā, nogādājuši mums, izdarot visu ārkārtīgi piesardzīgi, kādas Krievijā akre­ditētas neitrālās valsts pārstāvji un it kā mūsu rokās esot pierādījumi, ka Morlenders miris varmācīgā nāvē no boļševiku rokas.

—   Bet krievi taču bija nodrukājuši atsaukumu!

—   Bet mēs to nepārdrukājām. Taču klausies tālāk. Šodien, beidzoties maiņai, mani izsauc paša Kreslinga kabinetā. Un tur man paziņo, ka es tikšot iecelts par Slepenās rūpnīcas galveno inženieri un no pirmās dienas man jāforsē kaut kāds darbs, kas mums pazīstams ar šifru «AO».

—   Eksplozivais pulkstenis puskilometra distancei?

—   Tieši tā!

—   Mēs kokapstrādāšanas rūpnīcā gatavojam tam ebenkoka futrāli.

—   Ko man darīt, Mik? Kopš tā brīža, kad mani iecels, bet tas būs ne vēlāk kā pēc trim dienām, es ne­drīkstēšu ne soli spert bez pārbaudes un kratīšanas, ne­varēšu ne izbraukt aiz noteiktās līnijas… Par sakaru uzturēšanu ar tevi un mūsu zēniem nevarēs pat domāt vai arī vajadzēs atteikties no šā darba. Bet, saproti pats, mūsu sekmēm nāktu ļoti par labu, ja es visu saņemtu savās rokās un nekādā gadījumā neatteiktos!

—   Jā, — lēnām atbildēja Miks, atbīdīdams tukšo bļodu, — stāvoklis ir sarežģīts. Viņš pat tagad, kamēr

tu vēl neesi stājies pie darba, novēro tevi ar simt acīm. Mēs nedrīkstam, nekādā ziņā nedrīkstam pievērst aiz­domas mūsu savienībai. Un, pats galvenais — mēs taču neesam vēl dabūjuši visus pavedienus rokā, mēs vēl ne­zinām, kas tiek gudrots. Bet arī gaidīt mums sevišķi…

Bjutija izlēca no pagaldes un, nikni riedama, metās pie durvīm.

«Tuk-tuk-tuk!» — atskanēja ne visai stipri, bet joti neatlaidīgi. «Tuk-tuk-tuk-tuk!»

Trīspadsmitā nodaļa Druka piedzīvojumi

Līdzko darbs Krafta kantorī beidzās, misters Druks plati nožāvājās, sataisīja svētlaimīgi nogurušu seju, pa­skatījās spogulī, pieglauda matus un, laipni atvadījies no saviem koleģiem, spieķīti vicinādams, devās mājā.

Misters Druks bija zēns uz goda. Viņš ļoti labi zināja, ka cilvēkiem nav acis pakausī. Bet, no otras puses, viņam bija zināms, ka pulksteņu un juvelierizstrādājumu vei­kalos ir divkāršie spoguļi, kas atvieto jums jebkuru aci, lai kur vien cilvēks atrastos. Tai pašā laikā misters Druks acīm redzot gatavojās iegādāties sev jaunas aproču po­gas, jo viņa jūsmošanai pie juveliera Leonsa vitrinām tiešām nebija robežu. Plati atplētis muti un ar acīm vai apēzdams pāri briljanta aproču pogu, misters Druks stā­vēja tik ilgi, kamēr ieraudzīja cilvēku, kas neatlaidīgi viņam sekoja. Tad viņš iegāja veikalā, nopirka pogas, parunāja šo to ar juvelieri, izgāja pa sētas durvīm uz citas ielas un ar tramvaju nokļuva Bruklinstritā. Kā zi­nāms, misters Druks bija salasījies Gaborio un Konan- Doilu. Misteram Drukām jau sen gribējās, lai viņš tiktu iejaukts kādā briesmīgā noziegumā kā detektivs. Un te nu viņa cerības it kā sāka piepildīties.

Pārnācis mājā un ātri paēdis pusdienas, viņš ieslē­dzās savā istabā, pacēla pie gultas izklāto paklājiņu, bet pēc tam parketa klucīti un izņēma aploksni, uz kuras ar mistera sīko, kaligrafisko rokrakstu bija uzrakstīts:

Jeremijas Morlendera noslēpums,

izņēma no aploksnes dažas lapas, pierakstīja klāt vēl lappusīti, bet pēc tam noslēpa visu vecajā vietā. To padarījis, Druks paņēma vēl vienu lapu un uzrakstīja Ilinoisas štata ģenerālprokuroram šādu interesantu vēstuli:

Prokurora kungs!

Baidīdamies par savu dzivibu, lūdzu Jūs būt modram. Manās rokās ir mīklaina notikuma pave­dieni. Ja mani nogalinās vai es pazudišu, lūdzu Jūs nekavējoties izņemt no slēptuves, kas atrodas manā dzīvokli Bruklinstritā 8, divpadsmitais par­keta klucītis, skaitot no kreisās puses loga, aplok­sni, izlasīt to un sākt tiesas izmeklēšanu. Rakstu tieši Jums un nevienam citam, jo Jūs izceļaties ar sevišķu interesi par krimināllietām.

Advokāts Roberts Druks.

Uzrakstījis un aizlīmējis vēstuli, viņš paskatījās pulk­stenī un piegāja pie loga. Bija silta diena; misis Druka turēja viņa istabā logus atvērtus. No šejienes varēja mazliet pārredzēt daļu ielas, un misters Druks pamanīja melnu automašīnu, kas bija apstājusies pie parādes dur­vīm. Viņa sirds patīkami sažņaudzās, kad viņš ieraudzīja citu pēc cita izlecam no automašīnas četrus jaunus, mel­nīgsnējus cilvēkus.

—  Sākas! — viņš sajūsmā nočukstēja pie sevis. — Četri pret vienu!

Viņš nolika aizlīmēto, Ilinoisas ģenerālprokuroram adresēto aploksni uz palodzes, aizvilka aizkarus, bet pats atlaidās uz kušetes, izlikdamies aizmidzis. «Interesanti,» viņš domāja, «ar ko viņi sāks? Varbūt piedāvās man mil­jonu dolāru par piedalīšanos šai lietā?»

Bet satikšanās ar koleģiem izrādījās krietni prozais­kāka nekā mistera Druka sapņi. Viņi ienāca istabā, aiz­slēdza kārtīgi durvis un viens čukstot sacīja Drukām:

—   Paklausieties: sinjors Gregorio negrib aptraipīt jūsu labo vārdu, viņš grib izdarīt visu klusām. Jūs esat apzadzis Krafta kasi. Tūliņ pat atdodiet naudu vai arī mēs ziņosim policijai.

Druks pietrūkās no kušetes un palika stāvam ar at­plestu muti. Viņa apaļā seja izskatījās muļķīga un ap­vainota, ausis nosarkušas kā puikam, un šoreiz misters Druks ne drusciņ neizlikās.

—   Kā jūs uzdrošināties? — viņš nikni uzkliedza. — Jūs esat jukuši!

—   Nekliedziet Druk, lai jūsu māmiņai neizmežģītos nervi. Pierādiet, ka tas neesat jūs. Kases atslēga bija jūsu rokās. Tagad kase atvērta un iztīrīta līdz pēdējam centam.

—   Bet es taču aizgāju! — Druks izbrīnījies iesaucās.

—   Varbūt būsiet tik laipns — nāksiet līdzi un paska­tīsieties, kas cits to varēja izdarīt.

Druks drudžaini paķēra cepuri un noskrēja lejā, ne­atvadījies pat no savas mātes. Viņš bija galīgi satraukts. Viņš aizmirsa Konan-Doilu un ģenerālprokuroru. Viņš drebēja no apvainojuma tā, kā vien var drebēt godīgi, jauni, divdesmit divus gadus veci cilvēki ar tādu apaļu seju un zilām acīm kā misteram Drukām.

Melnīgsnējie jaunekļi iekāpa automašīnā un Druks kopā ar viņiem. Šoferis iedarbināja motoru, un automa­šīna drāzās kā bulta. Jaunekļi stāstīja cits citam par dažādām zādzībām, ko bija izdarījuši sekretāri… Viņi izrādīja sašutumu un neapmierinātību. Viņi lika saprast, ka kādam izrādīta pārāk liela uzticība. Druks sarka un šņāca, un bija gatavs visus četrus piekaut. Te pēkšņi, paskatījies pa logu, viņš ieraudzīja kaut ko dīvainu: tas nepavisam nebija ceļš, kas veda uz Krafta kantori! Viņi joņoja pa kailu šoseju, kas stiepās gar krastmalu, viņi bija izbraukuši ārā no Ņujorkas, viņi drāzās nezin kurp, tikai ne pie Krafta …

—   Ai! — Druks iesaucās, un tai pašā mirklī apdulli­nošs trieciens nogāza viņu gar zemi.

Pēc brīža Druks sēdēja mierīgi ar vīkšķi mutē un cieši sasietām rokām. Bet vēl pēc pusstundas automašīna piebrauca pie klusas, nomelnējušas sētas kaila ceļa malā. Aiz šīs klusās sētas plētās parks, kur staigāja no ielas neredzami, klusi cilvēki baltos halatos. Vairāki liela auguma vīrieši baltos virsvalkos un ar sarkanā krusta zīmi uz piedurknes izvilka no automašīnas misteru Druku, kas spārdījās pretī, paņēma viņu kā kaķēnu klēpī un ienesa milzīgā, drūmā ēkā ar ļoti daudziem korido­riem un numurētām durvīm.

—   Bīstami plosās, — kāds teica metāliskā balsī. — Novietojiet viņu simt trīsdesmit otrajā numurā.

Un misters Druks tika novietots simt trīsdesmit otrajā numurā, kur viņam vajadzēja nozust droši vien uz vi­siem laikiem.

Jaunekli atsveicinājās no sanitariem, vārti atkal smagi aizkrita ciet, automašīna aizripoja atpakaļ.

Es varētu jau beigt šo nepatīkamo nodaļu, ja visā šai lietā nebūtu iejaukusies visparastākā vārna.

Šī vārna dzīvoja katoļu baznīcas skvērā Bruklin- stritā. Pēc savu senču paraduma viņai vajadzēja vīt ligzdu. Šis nopietnais darbs Ņujorkā ir saistīts ar lielām grūtībām, jo vārnu pilsētā ir krietni vairāk nekā koku un viņas jau sen bija savā starpā pārrunājušas jautā­jumu par būvlaukumu trūkumu.

Un tā nu mūsu vārna domīgi laidelējās pa jumtiem, izraudzīdama sev viciņas, skaidiņas, zariņus un tamlīdzī- dzīgas mantas, kad pēkšņi viņa ieraudzīja uz kādas palo­dzes skaistu, baltu aploksni. Vārna ieķērcās, paskatījās uz visām pusēm, ātri paķēra aploksni un uznesa to vis­augstākajā skvēra kokā, kur tā pārvērtās par stingru pa­matu ļoti komfortablai ligzdai. Ilinoisas štata prokurors tādējādi nedabūja iespēju iedziļināties jaunajā kriminal- noslēpumā, toties to pašu iespēju zaudēja arī daudzi citi cilvēki, ieskaitot policiju, kas neatrada «izbēgušā Druka» istabā itin neko.

Četrpadsmitā nodaļa kailā Lorija piedzīvojumi

—  Jā, — teica sev Lorijs, — viņu sauc par miss Ortoni, Ortoni … It kā pazīstams vārds… Un cik skaista! Bet lai nu saka man viens cilvēks, ko gan es iesākšu pliks, kamēr zēni atsūtīs man kādas bikšeles! Un Ortone, Ortone — kur es esmu dzirdējis šo vārdu?

Viņš iznāca no brezenta nojumes un sāka melancho- liski pastaigāties pa liellaivu vienīgi kreklā kā pirmais cilvēks mūsu planētas sensenos laikos, bet pēkšņi viņa kāja kaut kur aizķērās un viņš pakrita.

—   Liekas, tas ir kupris. Tā ir, viņi aizmirsuši aiz­sviest to projām.

Viņš sapņaini pacēla miss Ortones mākslīgo kupri un pat piebāza to pie deguna, iegrimdams patīkamās at­miņās, kad pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret kuprī iedurto nazi.

Tai pašā brīdī Lorijs izvilka nazi no kupra un sāka to no visām pusēm appētīt. Lai arī cik jauns viņš bija, tomēr divas lietas zināja: pirmkārt, ka viņa priekšā ir «lietišķs pierādījums», otrkārt, ka jebkuru noslēpumu var atklāt, ja sāk to šķetināt no viena gala.

Nazis nebija amerikaņu ražojums. Tas nebija arī angļu. Izbrīnu radīja dīvainā firmas zīme: tāds kā ķe­burains krusts. Nazis bija ļoti ass, bet gar malām tas šķita krāsots. Lorijs pacēla to pret gaismu, uzmanīgi aplūkoja, tad, paklausīdams kādai slepenai balsij, iebāza atpakaļ tajā pašā kuprī un, noplēsis sava krekla malu, sasēja visu sainītī.

Pēc tam viņš atkal sāka staigāt, lai sasildītos. Metās jau krēsla, un kļuva auksti. Liellaiva bija gaužām no­žēlojama vieta. Zem brezenta nojumes bija vienīgi salmu paklājs, bet apkārt šai patvēruma vietai kā līdzena siena pacēlās malka.

Lorijs bija krietni nosalis. Viņš jau sāka izsamist, domādams, ka viņu aizmirsuši, un no dusmām ņēmās pārkraut malkas pagales, lai ierīkotu sev siltu patvē­rumu naktij. Pārkrāvis divas grēdas, viņš ķērās pie tre­šās, kad pēkšņi viņam priekšā atvērās pilnīgi tukša, tumša telpa. Neviļus iekliedzies, Lorijs palūkojās visap­kārt. Viss bija tukšs un kluss kā iepriekš. Tad viņš sa­ņēma drosmi un devās tajā iekšā. Kādu brīdi bija tumšs un mitrs, bet pēc soļiem desmit viņš sataustīja durtiņas, atvēra tās un palika stāvam muti vaļā. Tā bija maza, apaļa istabiņa ar kupolu, caur kuru iespīdēja saulrieta pē­dējie stari. Gar sienām atradās dīvāni, bet istabas vidū dāmu tualetes galds, piekrauts ar grima kārbiņām; vis­apkārt nekārtībā mētājās visvisādi apģērba gabali, sākot ar darba blūzi un beidzot ar lielisku fraku; tie bija vīrieša apģērba gabali, vidējam augumam.

—     Te ir izdevība apslēpt savu kailumu! — Lorijs iesmējās, bet, pirms sākt apģērbties, viņš devās atpakaļ uz liellaivu un apskatījās visapkārt.

Acis Lorijam bija labas. Saulrieta gaismā tālu krastā viņš saskatīja vientuļu, tumšu stāvu. Momentā viņš veik­lāk par vāveri sakrāva malku tāpat kā iepriekš, iznīci­nāja visas pēdas, kas liecinātu, ka viņš bijis uz liellaivas, saņēma zobos sainīti ar nazi un metās ūdenī. Appeldē- jis laivai apkārt, viņš novietojās tās ēnā, uzmanīgi vēro­dams cilvēku, kas tuvojas. Tas varēja būt savējs, kas nesa Lorijam drēbes, bet varēja būt arī liellaivas īpaš­nieks, taču Lorijs tagad ļoti labi saprata, ka satikties ar to nebūtu nekāda joka lieta.

Nepazīstamais lēnām tuvojās. Viņš apstājās pašā krastā un ilgi raudzījās Hudzonā. Tad pāris reižu pa­staigājās gar krastmalu, skatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, un beidzot zagšus nokāpa lejā pie laipām. Tas bija svešs. Lorijs nevarēja saprast, kāpēc viņu pēkšņi bija pārņēmušas puiciskas bailes, ilgi nedomādams, viņš ienira ūdenī.

Peldēt zem ūdens Lorijam bija nieks. Bet te vēl nācās ar elkoni spiest sev klāt sainīti, un tas padarīja peldē­šanu divreiz grūtāku. Tomēr, saspiezdams savas plaušas, neelpodams un neuznirdams augšā, Lorijs virzījās uz priekšu pa tumšzaļo jūras taciņu, kamēr izsīka visi ievilktā gaisa krājumi. Tad viņš uznira augšā un atpūtās.

Liellaiva bija tālu, un uz tās neko nevarēja saskatīt. Lorija priekšā pacēlās tumši granita masivi, viņš izrā­dījās esam netālu no savas darba vietas.

Pēc dažām minūtēm viņš bija nokjuvis pie dzelzs riņ­ķiem, palēcās kā zivs, pieķērās pie tiem un ienira tunelī. Te viņš bija pilnīgā drošībā. Atlika tikai glābt arī to, kam vajadzēja nest uz liellaivu apģērbu.

Cieši turēdams savu sainīti, Lorijs, cik kājas nes, sāka skriet pa tuneli. Te bija mitrs, slapjš, gandrīz tumšs. Pa neredzamām spraugām tikko iespīdēja gaisma. Pēc kādiem tūkstoš soļiem Lorijs nokļuva pie kāpnītēm, no kurienes plūda pretī troksnis un kliedzieni — tur atradās metropolitēna līnija. Tagad nu vajadzēja rādīties cilvē­kos plikam.

«Ko darīt?» Lorijs apsēdās un sāka pārdomāt. Ahā! Gudri cilvēki nekad neapmulst. Viņš novilka kreklu, iebāza kājas piedurknēs un cieši sasēja kreklu jostas vietā. Bikses bija gatavas. Tad viņš uzkāpa pa kāpnītēm augšā, paņēma pilnu sauju darvas, kas tecēja pa kāpnī­tēm, un nosmērējās ar to no galvas līdz kājām. Tagad viņš bija kārtīgs melnais cilvēks ar sainīti rokās. Viņam nebija grūti nokļūt līdz apakšzemes dzelzceļa stacijai, at­rast sienu ar pazīstamajiem burtiem M , atbīdīt to un atkal caur dzelzs sienu nokļūt nevienam nezināmā ku­pejā, ko starp tualetes un apkures telpām bija ierīkojuši Čikagas vagonbūves rūpnīcas puiši, arī braukšanas bi­ļete nebija jāpērk. Bruklinstritā viņš izkāpa, izgāja atkal cauri sienai, šķērsodams turniketus, un palika uz ielas domīgs stāvam.

Ko tagad darīt? Jāpaziņo Vilingam uz Midltaunu par liellaivu. Bet droši vien viņi būs jau kādu izsūtījuši. Lorijs cerēja, ka ne jau muļķi. Ieraudzīs, ka laivā ir svešs cilvēks, apgriezīsies un ies projām. Bet ja nu pēkšņi? … Atceroties cilvēka stāvu, kas zagšus kāpa uz laipām, viņam atkal uznāca drebuļi.

Mechaniski pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka atrodas pie lielas, vecas mājas Nr. 8. Tūlīt pat viņš atcerējās miss Ortones uzdevumu un, piegājis pie masivajām dur­vīm, sāka lasīt daudzās metala plāksnītes, kas bija pie­stiprinātas pie durvīm. Tur bija visdīvainākie vārdi. Tur dzīvoja vienīgi advokati. Tā bija advokatu kolonija. Lo­rijs ar lielām pūlēm atrada vienkāršu uzrakstu:

Roberts Druks advokats

un pēc mirkļa jau kāpa augšā pa garajām kroņa kāpnēm, kas oda pēc siera, kaķiem un atkritumu spaiņiem.

Durvis viņam atvēra tīra vecenīte ar platām acīm, kas šobrīd bija stipri saraudātas. Ne vārda neteikusi, viņa tūlīt paņēma no galda prāvu maizes riecienu un pasnie­dza to Lorijam, noturēdama viņu par ubagu.

— Es labprāt, kundze, to apēdīšu uz jūsu veselību, — Lorijs teica, — taču man vajadzīga nevis maize, bet pats misters Druks.

—   Boba nav, — drebošā balsi pateica misis Druka, un asaras viņai ritēja pa vaigiem.

—   Kā nav? Kad tad viņš būs?

—   Neko nezinu, — vecīte joprojām raudāja. — Ēdiet maizīti, un, ja vēlaties, es jums iedošu pudiņu, tikai jūs vairs neredzēsiet mana dēliņa, nē, neredzēsiet viņa! …

—   Bet kas tad ar viņu noticis? Nebaidieties, kundze, izstāstiet visu skaidri un gaiši. Esmu jūsu Boba labs draugs, kaut arī esmu aiz dažiem apstākļiem spiests staigāt šāda veidā.

—   Ak mans dievs, mister… nezinu, kā saukt, tas viss bija tik ļoti mīklaini. Taisni pulksten četros kā ar­vien pārnāca Bobs no darba, tik laipns un tik priecīgs. «Es,» saka, «māmiņ, gaidu kādu dāmu, līdzko atnāk, vediet to tieši pie manis,» — paēda un atlaidās savā istabā uz dīvana. Es virtuvē mazgāju traukus, pēkšņi ienāk četri tādi jocīgi, pogaini cilvēki un vaicā pēc Boba. Es prasu: «Vai jūs no tās dāmas?» Šie apgalvo, ka jā. Ievedu viņus pie Boba, bet pēc mirkļa iznāca visi kopā, arī Bobs līdzi un skriešus, skriešus vien pa trepēm lejā. Bobs pat neatsveicinājās no manis… Skatos pa logu: redzu, aizripo no mūsu mājas melns automobilis, un viņa nav. Gaidu stundu, gaidu divas — Boba nav. Bet te ne­sen, ak… mans mīļais dēliņš!… atnāca policija, aiz- zieģelēja Boba istabu un arī pie manis visu izkratīja — saka, it kā mans Bobs būtu apzadzis notāru Kraftu un aizbēdzis ar visu naudu. Bet tikai tas nevar būt, tas nevar būt!

Vecenīte atkal iešņukstējās.

Lorijs brīdi stāvēja pilnīgā neziņā, tad pieklājīgi pa­locījās un izgāja. Viņš nepazina ne Druku, ne notāru Kraftu. Ar rūgtumu viņš nodomāja: «Vai tiešām arī miss Ortone iejaukta šādā lietā!» Bet nebija viņš to paguvis izdomāt līdz galam, kad iesita sev pa pieri Ortone, Orto­ne … Tā sauca kluso mašīnrakstītāju pie viņiem Slepe­najā rūpnīcā, kamēr viņš vēl nebija aizgājis no rūpnīcas un iestājies savienībā Mess-Mend! Bet viņa taču bija vecāka. Lorijs bija viņu pāris reizes garāmejot redzējis. Vai tiešām viņa būtu tā pati?

Piecpadsmitā nodaļa miss ortones atzīšanās

Pa to laiku Neds un Vilings ar redzamu patiku veda skaisto zēnu, kas nerunāja ne vārda, pa dažādām klusām sānieliņām, nokjūdami līdz loka līnijas stacijai. Vest vi­ņu uz slepeno kupeju, kas atradās starp kurtuvi un tua­leti, viņi neuzdrošinājās — tas nozīmētu izpaust savie­nības noslēpumus nepazīstamam cilvēkam. Tāpēc, parak­ņājušies pa kabatām un azotē, viņi salasīja visu naudu, kas bija klāt, un ar smagu sirdi iegādājās biļetes.

Bet, tikko izglābtā meitene saklausīja izsaucam Midltaunas vārdu, viņa nodrebēja un apstājās. Nozu­dušais bālums atkal parādījās viņas sejā, acīs pamir­dzēja bailes.

—  Mans dievs, jūs esat mani nodevuši! —viņa iesau­cās, aizskriedama no viņiem prom pirmajā šķērsielā, kas pagadījās. — Zemiski, nekaunīgi mani nodevuši!

Pavecākais Vilings apvainots apstājās. Neds, paska­tījies uz viņu, darīja to pašu. Un varbūt tieši tas atstāja uz nelaimīgo lielāku iespaidu nekā, ja viņi būtu ko da­rījuši vai sacījuši. Arī viņa apstājās.

—   Ļaujiet man iet… — viņas balss drebēja. — Ak dievs, bet kurp gan lai es tagad eju? Vai labāk nebija gulēt Hudzonas dibenā?

—   Miss, to jūs velti runājat. Nav ko apvainot go­dīgus strādnieku cilvēkus. Mēs visi dzīvojam un strādā­jam Midltaunā. Midltaunā dzīvo un strādā Mikaels Tingsmeistars. Uz turieni mēs gribējām aizvest arī jūs. Ja negribat — nevajag, tikai nav ko mūs apvainot!

Galvu nodūrusi, meitene klusiņām piegāja viņiem tuvāk:

—   Piedodiet man. Vediet un vadiet, kur esat nodo­mājuši! Tikai jānogaida vakars un jādara tas krēslā. Ci­tādi … citādi mani tur var pazīt.

Vilings un Neds izmisuši saskatījās. Neds, izņēmis no kabatas biļetes, devās uz kasi un tās pārdeva, pēc tam viņi trijatā, gaidīdami satumstam, staigāja un stai­gāja pa kaut kādām klusām ieliņām, līdz beidzot kļuva tik tumšs, ka meitene bija ar mieru braukt uz Midltaunu.

Un le nu viņi visi trīs ir Midltaunā. Mezdami līkumu, viņi gar strādnieku pilsētiņas žogiem tuvojas Mika Tingsmeistara namiņam. Abus nospiež klusēšana, sevišķi runīgo Nedu. Visu šo garo ceļu viņš bija veltīgi mocījies atrast kaut jel kādu kārtīgu sarunu tematu, bet, izņemot anekdoti par to, ka Toma sieva bija aplējusi savu vīru ar saskalu ūdeni, itin nekas nenāca prātā. To stāstīt viņš tomēr neuzdrošinājās, apsvēris, ka miss Ortone bija varējusi pietiekamā mērā personīgi izbaudīt, ko no­zīmē atrasties slapjā vietā.

«Tuk-tuk-tuk!» — Vilings pieklauvēja.

«Tuk-tuk-tuk!» — neatlaidīgi no savas puses papildi­nāja Neds.

Namiņa durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās milzīga auguma vīrs gaišiem matiem un pīpīti zobos. Bjutija pārstāja riet. Viņa apostīja Vilingu, tad pārējos un tūliņ pat pastiepa ikvienam atnācējam pinkainu ķepu.

Mika istabā bija silti un omulīgi. Vilings apsēdināja no aukstuma drebošo meiteni atzveltnes krēslā pie kā­rniņā un īsumā pastāstīja Tingsmeistaram par notikušo. Stāsta laikā Miks vairākas reizes vērīgi paskatījās uz savu dīvaino viešņu, bet, kad Vilings beidzot apklusa, pie­cēlās no savas vietas, izņēma no mutes pīpīti, piegāja pie miss Ortones un sniedza viņai savu plato plaukstu. Miks Tingsmeistars reti kādam sniedza roku. Miss Ortone ielika tajā savus ledaini aukstos pirkstiņus.

—   Ejiet aizsūtiet kādu, lai aiznes Lorijam drēbes, — Miks sacīja Vilingam un Nedam.

Kamēr tas viss norisinājās, techniķis Sorovs, nolīdis vistālākajā kaktā, arī ar lielu ziņkāri noraudzījās uz šo būtni, kas bija ģērbusies kā zēns, bet atsaucās, kad uz­runāja par «miss» Ortoni.

Vilings un Neds aizgāja. Tingsmeistars piestūma sa­vu krēslu pie atzveltņa, piemeta kaminā ogles un sacīja savā maigajā balsī:

—   Pasaule nav liela, dārgā miss. Tā ir pat ļoti maza. Es jūs uzreiz pazinu, jo esmu jūs bieži redzējis ar nošu mapi ejam pa mūsu ielām uz savu skolu. Jūs taču esat misis Ortones meita; jūsu māte strādā Morlendera kantorī?

Meitene pagriezās ar seju pret atzveltņa muguru, at­metās uz tās un sāka izmisīgi raudāt.

Techniķis Sorovs pienāca uz pirkstgaliem no sava kakta pie Mika un čukstēja:

 — Strādāja, Mik, strādāja. Vai tiešām tu nezini? Kopš vairākām dienām viņa vairs nav starp dzīvajiem.

Ar strauju kustību miss Ortone atkal pagriezās pret viņiem. Asaras viņai bija nožuvušas no vaigiem. Jocīgi bija redzēt saltā naida izteiksmi, kas izķēmoja viņas ļoti jauno, skaisto seju.

—   Kas jūs esat? Kas jūs esat par cilvēkiem? — tāpat čukstus viņa jautāja.

—   Miss, jūs atrodaties pie godīgiem cilvēkiem. Es jūs negribu izprašņāt, bet, ja jums vajadzīga palīdzība, izstāstiet visu patiesību.

—   Es pastāstīšu visu patiesību, un jūs būsiet pirmie, kas to no manis dzirdēs. Bet ziniet, jūs par savu lab­sirdību bargi samaksāsiet. Es esmu nelaimīgs radījums, man ir briesmīgi ienaidnieki, un visniknākais ienaid­nieks — tas esmu es pati.

—   Pietiek, bērns, — maigi ierunājās Tingsmeistars. — Klājiet vajā visu, kas uz sirds.

Miss Ortone kādus mirkļus lūkojās ugunī. Viņas ska­tiens kļuva skumjš un bikls. Tad viņa lēnām sāka runāt, nenovērsdama acu no uguns:

—   Mani sauc par Vivianu Ortoni. Esmu kapteiņa Ortona meita. Viņš nomira pirms desmit gadiem, atstā­dams mani un manu māti bez jebkādiem līdzekļiem. Es mācījos un biju vēl pusaudze. Mana māte, lai sagādātu man iespēju pabeigt skolu, iestājās par mašīnrakstītāju Morlendera kantorī… Tai laikā mana māte bija sava skaistuma pilnā plaukumā. Es pabeidzu skolu un tad uzzināju, ka māte iemīlējusies Morlenderā.

—   Vecajā vai jaunajā? — Tingsmeistars pārtrauca.

—   Jeremijā Morlenderā. Jūs viņu pazīstat. Viņš li­kās godīgs cilvēks. Mēs dzīvojām ļoti vienkārši mazā mājiņā, ar vienu apteksni. Māte bija ļoti laimīga, viņa gaidīja bērnu. Viņiem vajadzēja pirms mēneša salaulā­ties, un, atceros, viņš šausmīgi kautrējās stāstīt par to savam dēlam… Bet mēs abas tā ticējām! Māte gatavo­jās kāzām. Es viņai palīdzēju. Pēkšņi Morlenderu ko­mandēja uz Krieviju. Pirms aizbraukšanas viņš bija ie­skrējis pie mums to pateikt un apsolīja: tiklīdz pārbrauk­šot, tūliņ atnākšot pie mums. Apmēram vienu mēnesi nebija nekādu ziņu. Pēc tam pienāca no viņa vēstule un paciņa …

Te miss Ortone atkal apstājās, lai krampjaini ap­spiestu raudas, kas žņaudza elpu.

—  Nevaru jums pateikt, cik mēs bijām priecīgas. Vēstule bija no Krievijas, ar nepazīstamu marku. Bet paciņā — neparastas konfektes un cepumi.

—   Ko viņš rakstīja? — Sorovs jautāja.

—  Ka drīz pārbraukšot mājā un tūliņ pat svinēšot kāzas… Mēs ar māti sarīkojām mazas svinības. Viņa uzklāja galdu, izgreznoja to ziediem, uzlika tur atsūtī­tos saldumus un apsēdās atzveltnī. Es apsēdos viņai blakus, bet man nezin kāpēc bija smagi ap sirdi un nekam negribējās pieskarties.

Māte paņēma no vāzes skaistu konfekti un nopūtās:

«Cik man sāpīgi, Vivian, ka-, izņemot mūsu Keti, mēs nevienu nevaram uzaicināt pie sevis ciemos!»

Viņa iebāza konfekti mutē un pēkšņi pietrūkās kā­jās. Es paguvu saskatīt, ka viņas seja krampjaini sarā­vās. Viņa pat neiekliedzās. Es metos pie viņas. Viņa bija mirusi. Es ieskrēju virtuvē — Kete bija nozudusi. Tad es paņēmu otru konfekti, un, tikko apjēgdama ko daru, iebāzu to kabatā, bet pēc tam saļimu blakus mātei; mani kratīja šausmīgi drebuļi. Tās nebija sēras, tās nebija bai­les — tai brīdī es jutu tikai vienu: naidu! Naids pildīja manas krūtis, un sirds dauzījās. Es gandrīz vai zaudēju samaņu, katrs asins piliens manī sauca nonāvēt Morlen­deru, atriebties viņam par māti un par nedzimušo bērnu. Istabā bez pieklauvēšanas un bez uzaicinājuma ienāca nepazīstams cilvēks ar brillēm uz deguna. Viņš paziņoja, ka esot policijas ārsts un ka pēc viņa esot atskrējusi mūsu Kete. Es sapratu, ka man visapkārt ir ienaidnieki un ka man jāklusē, lai glābtu savu dzīvību. Viņš jautāja, kāds iemesls esot mātes nāvei. Es atbildēju, ka laikam sirds. Viņš jautāja, vai māte agrāk esot slimojusī ar sirdi. Es atbildēju, ka slimoja. Viņš tūliņ uzrakstīja uz papīra gabaliņa miršanas apliecību un otrā dienā māti apglabāja. Kamēr es biju izvadīšanas ceremonijā, kāds bija aiznesis prom visu, ko bija atsūtījis Morlenders. Kete nepārnāca. Pēc dažām dienām man izdevās atrast ārstu, kas izdarīja manas noslēpumainās konfektes ana- lizi. Viņš teica, ka tā esot pildīta ar visbriesmīgāko indi, kas nonāvējot tūliņ, līdzko tā nokļūst uz mēles. Uz manu lūgumu viņš izsniedza man šās konfektes rakstisku ana- lizi. Pēc kāda laika es pamanīju, ka mani izseko. Tad es izlikos pilnīgi nekaitīga, izturējos klusi, naivi, bez pretenzijām. Mani atstāja mierā. Lai sajauktu pēdas, es pārcēlos uz Ņujorku …

Te miss Ortone sastomījās. Tingsmeistars uzlika vi­ņai roku uz galvas un mierinoši sacīja:

—   Runājiet, mans bērns.

—   Mana dzīves jēga ir viena — atriebt, mana sirds pukst tikai vienam — naidam. Es sāku mācīt muziķu, pārģērbusies līdz nepazīšanai. Bet atriebt manā stāvoklī, strādājot par nabadzīgu mūzikas skolotāju, bija neiespē­jami. Mājās, kur es mācīju muziķu, bieži mēdza nākt bagāts baņķieris Vestinhauzs. Man šķita, ka viņš ir pie­mērots cilvēks. Un es… es ļāvu viņam izrādīt man simpātijās…

Miss Ortone nolieca galvu. Platajā Tingsmeistara sejā pavīdēja skumjas un līdzcietība.

Meitene turpināja.

—   Man vajadzēja pazīt visus, bet pašai palikt ne­vienam nezināmai, un es izgudroju spēli ar masku. Es esmu tā slavenā Maska, kas intriģē visu Ņujorku. Un tā, tikusi gandrīz pie mērķa, es pēkšņi uzzināju, ka Morlen­ders jau nogalināts. Viņš bija izbēdzis manai atriebībai. Es aizsteidzos pie notara Krafta, kas pazina manu ne­laiķa māti, taču arī tas bija miris, bet viņa vietā kan­torī … Dīvaini, — viņa sevi pārtrauca, saķerdama ar roku pieri, — man ir lieliska atmiņa, es arvien atceros, bet tagad nevaru atcerēties, kas sēdēja kantorī Krafta vietā. Es pat neatceros, par ko es ar viņu runāju. Es atceros Morlendera testamentu: izrādās, ka viņš bijis precējies — bijis precējies ar Kreslinga sekretāri Eliza­beti Vesoni. Apprecējies ar viņu īsi pirms aizbraukšanas, tai dienā, kad bija iegriezies pie manas mātes … Visu savu mantu viņš novēlējis tai, kaut gan manai mātei pirms aizbraukšanas teica, ka esot viņu nodrošinājis. Savus izgudrojumus, savus projektus viņš novēlējis cī­ņai pret krievu komunistiem.

—   Miss Ortone! — Tingsmeistars iesaucās. — Tas, ko jūs stāstāt, ir svarīgi. Vai jūs kaut ko nejaucat, vai neesat kļūdījusies?

—   Nē, neesmu kļūdījusies. To es izlasīju pati savām acīm. Bet pirms manas iziešanas no kantora kāds jauns cilvēks, vārdā Druks, iedeva man adresi, lai es atnākot pie viņa pulksten četros. Man likās, viņš zina kādu no­slēpumu, bet tikai no kaut kā baidās … Druks, Bruklin- stritā 8. Es devos uz Hudzonas krastu, lai pakavētos līdz četriem, un vairāk neko neatceros… — Viņas seja bija šausmīgi bāla. Viņa nolieca galvu uz krūtīm un no­čukstēja: — Man ir ļoti slikti… Savādi, ka esmu kļu­vusi it kā aizmāršīga.

Tingsmeistars uzmanīgi paskatījās uz viņu un atnesa ūdeni ar viskiju. Kad meitene to izdzēra un atguva līdz­svaru, viņš jautāja:

—   Dārgā miss, sakiet man, ko jūs tagad vēlētos darīt?

—   Atriebties Morlenderam, — meitene lēnām atbil­dēja. — Viņam nevar, viņš ir miris, — tātad atriebties Arturam Morlenderam, viņa dēlam.

Iestājās klusums. Tingsmeistars parušināja kaminā ogles, pārsoļoja vairākas reizes pār istabu, tad apstājās un paskatījās uz nobālušo meiteni:

—   Paklausieties, miss Ortone. Jūs esat nokļuvusi pie cilvēkiem, kuru dzīves mērķis ir cīņa ne tikai pret Mor­lenderu, bet arī pret tiem, kas rīkojas ar šiem Morlen- deriem kā ar marionetēm. Bet, mana dārgā miss, mēs cīnāmies ne tāpēc, ka neieraugām atsevišķus cilvēkus, un mēs negribam personīgu izrēķināšanos. Mēs cīnāmies tāpēc, ka tūkstošiem mūsu brāļu un mēs paši ejam bojā, īstas dzīves neredzējuši. Mēs cīnāmies tāpēc, ka nabaga ļaužu bērni smok pagrabos bez saules un gaisa, tāpēc, ka mūsu jaunekļus kara laikā sūta iznīcināt tādus pa­šus nelaimīgos kā viņi, miera laikā dzen raktuvēs un fabrikās. Mēs necīnāmies tādēļ, lai atriebtos. Mēs gribam nodibināt zemes virsū taisnību un gaišu dzīvi ikvienam cilvēkam no pirmā līdz pēdējam. Vai jūs mani saprotat?

—   Tingsmeistar! — meitene iesaucās, pietrūkdamās kājās. — Es gribētu izjust to, ko jūs runājat. Bet paš­laik es to nevaru, nevaru! Man acu priekšā ir manas na­baga mātes tēls, kuru tik zemiski, tik neģēlīgi nogalināja. Man nav vairs dzīves, iekāms es nebūšu remdējusi šo šausmīgo naidu, kas pārņēmis mani kā nāvīga slimība. Un, ja jūs man neļausiet atriebt, vienalga — es rīkošos viena, es došos atpakaļ uz Ņujorku un turpināšu savu šausmīgo komēdiju …

Viņa metās uz durvju pusi, aizmirsusi, ka ir ģērbu­sies Lorija Lena darba drēbēs. Miks saņēma viņu ap pleciem un apsēdināja atkal atzveltnī.

—   Jūs paliksiet pie mums, kamēr atspirgsiet, — viņš vienkārši sacīja. — Viling, Ned!

Istabā ieskrēja abi draugi — tik ātri, ka nebija va­jadzības vaicāt, vai viņi tālu bijuši un vai viņi dzirdē­juši to, kas tika runāts istabā. Miks Tingsmeistars tikko taisījās dot viņiem rīkojumu, kad durvis atkal tika atrautas līdz galam vaļā, un šoreiz istabā ieskrēja Lo­rijs, viss notriepies ar darvu. Smagi elsodams, vēl skriedams viņš iesaucās:

—   Tingsmeistar! Te ir nazis, ar kuru viņu sadūra. Es biju pie aptiekara, viņš apgalvo, ka asmens no­triepts ar briesmīgu Āfrikas indi. Bet jūs, miss Ortone, labāk nerūpējieties par Druku. Viņš ir aizbēdzis. Stāsta, ka viņš apzadzis Kraftu un aizbēdzis ar viņa naudu!

—   Tu runā klusāk, Lorij, — Tingsmeistars pār­trauca. — Noliec nazi uz galda un nebiedē nabaga miss. Es palūgšu, zēni, kādu no jums aprunāties ar manu saimnieci un sagādāt miss Ortonei sieviešu drēbes.

—   Starp citu, Mik, — Lorijs turpināja izklāstīt sa­vus jaunumus, — liellaivā, ar ko ved pa Hudzonu malku, ir slepena istaba. Bet tās īpašnieks… tās īpaš­nieks … Velns lai parauj, neatceros, kas tur ar viņu bija … ceru, zēni, ka jums neiznāca ar viņu sastapties, kad nesāt uz turieni drēbes?

—   Ko tu, Lorij! — Vilings atbildēja. — Oto no maiznīcas brauca turp pie tevis un, lai ari ka izmeklē­jās, neatrada ne miņas no liellaivas. Tā ir izčibējusi, it kā mēs to būtu redzējuši tikai sapnī.

— Izčibējusi! — Lorijs atkārtoja, un viņam pār mu­guru pārskrēja iepriekšējie neizprotamo baiļu drebuļi.

Sešpadsmitā nodaļa Lepsiuss redz roku

—   Tobij! — doktors Lepsiuss iesaucās, ieiedams savā istabā pēc neskaitāmajām un nogurdinošajām vi- zitēm. — Kur viņš dauzās apkārt, miegainā zivs, ping- vins, gangrenas uzpampums! Tobij! Tobij!

Klusēdams no blakus telpas iznāca mulats uztū­kušiem plakstiem un ar pilnīgi vienaldzīgu skatienu no­stājās doktora priekšā.

—   Tobij, brīdini kopēju un gaidi mani. Mēs iesim pie viņa augstības Bugasa Trīsdesmit Pirmā. Bet, ja tu gulēsi ar vaļēju muti kā sprāgusi zivs, tad es ielikšu mutē pulveri un uzsperšu tevi gaisā!

Doktors Lepsiuss visu dienu bija sliktā garastāvoklī. Viņa saimniecības vadītāja miss Smoula bija pastāstī­jusi, ka izrakstījusi no Vācijas jaunu ausu aparatu un tagad, paldies dievam, dzirdēšot tāpat kā visi pārējie cilvēki. Miss Smoula lika doktoram Lepsiusam pat no­skārst, ka tagad viņai netrūkšot precinieku.

Ja Četrdesmit mocekļu baznīcas zvanu tornim būtu t-ūkstoš zirgspēku motors, doktora nervu satricinājums laikam nebūtu tik šausmīgs, kā uzlūkojot šo saimnieci-,, bas vadītāju, kas bija sasirgusi ar runāšanas, klausīša­nās un precēšanās kaiti. Un tas tieši tādā brīdī, kad doktora Lepsiusa atklājums pārvērtās no žilbinoša mi­nējuma par briesmīgu patiesību, kad atliek tikai sakom­binēt faktus un pavairot piemērus.

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra slepenu atvilktni. Tās dibenā atradās manuskripts. Lepsiuss uz­lika brilles, izņēma manuskriptu un uzšķīra lappusi, kurā bija ielikta grāmatu zīme.

Tā bija pavisam dīvaina burtnīca. Pēc izskata tā ne ar ko neatšķīrās no parastām slimības vēsturēm, ko

raksta ārsti, kam ir liela prakse. Bet te bija nevis sli­mību nosaukumi, šifrēti kaut vai gudrajā latiņu valodā, nevis visādi diabēti, brucelozes, meningiti un endokar- diti, bet ieraksti, kas drīzāk atgādināja politiķa vai so­ciologa, nevis ārsta dienasgrāmatu. Paņēmis pavisam vecu, apgrauztu spalvaskātu (Lepsiuss nevarēja ciest tā saucamās pildspalvas, uzskatīdams, ka labāk, lai spalva kalpo īsu laiku, bet labi, nevis ilgu un slikti), viņš noņēma no spalvas neredzamu matiņu, piestūma tuvāk tintnīcu, iemērca tajā spalvu un sīkā, skaidrā ārsta rokrakstā zem Monmoransi uzvārda pierakstīja:

—  Sūdzas par šausmām, ko pārdzīvojis krievu re­volūcijas laikā.

Lepsiusa slimnieku simptomi, ja ieskatījās viņa burt­nīcā, bija vispār apbrīnojami vienādi: nomācošas bai­les par savu kapitalu, kas ieguldīts nekustamā īpašumā; nospiests garastāvoklis, domājot par streikiem rūpnīcā; šausmas par nākotni; šausmas, kas pārdzīvotas, pār­braucot pāri robežai, kad bija jāglābjas no saniknotās tautas; drūms garastāvoklis, domājot par ekonomiskās krizes iestāšanos; izmisums, saistīts ar nemitīgu akciju krišanos biržā; briesmīgs sapnis, kas atkārtojas katru nakti: daudzu soju dunoņa uz kāpnēm, un tā nāk arvien tuvāk, tuvāk, klauvēšana pie durvīm, pūja elpa, — cil­vēku, vienkāršo cilvēku, melnā darba darītāju masa laužas guļamistabas durvīs …

—  Hm, hm… — Lepsiuss atkārto pie sevis, izjuz­dams sirdī pilnīgu apmierinājumu. — Piemēru ir jau tik daudz, ka es varu tos klasificēt!

Un viņš ņem lineālu, uzšķir burtnīcā tīru lappusi, ar smalku līniju pārdala to uz pusēm. Lappuses augšējā kreisajā stūrī viņš raksta:

Pārdzīvo depresija sakarā I ar ekonomiskas dabas » jautājamiem.

Lappuses augšējā labajā stūrī ieraksta:

Pārdzīvo depresiju tāpēc, ka paša tauta padzinuši no dzimtās zemes.

Ierakstījis desmit uzvārdus zem pirmā virsraksta (pa kreisi) un apmēram tikpat daudz uzvārdus zem otrā virsraksta (pa labi), Lepsiuss uz brīdi iegrimst domās. Viņa zoda, apakšlūpas un augšlūpas trim pakā­pieniem pārslīd viļņveidīga kustība: doktors Lepsiuss smaida pats pie sevis — ne nu īsti jautājoši, ne īsti ironiski.

— Visā šai saslimšanas gadījumu virknē dīvainā­kais nav tas, — viņš runā pats pie sevis, — ka visi tie noved pie viena un tā paša fizioloģiskā sindroma [2]. Dī­vainākais ir tas, ka pirmā iedalījuma slimnieki ķeras pie otrā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz glābiņu, bet otrā iedalījuma slimnieki ķeras pie pirmā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz dolāriem, ar kuriem viņi sapņo atgūt sev agrāko vietu pasaulē. Jā, tas patiešām ir dīvaini!

Nopūties Lepsiuss aizver burtnīcu, gluži kā kad šķir­tos no sirdij dārgu mīlestības vēstuļu paciņas. Un tā jau atrodas vecajā vietā, slepenajā atvilktnē, bet at­vilktne aizvērta un aizslēgta vienīgi doktoram zināmā veidā. Izstaipījies un dziļi nopūties, Lepsiuss izdara da­žus vieglus vingrojumus un veicīgā gaitā iziet pa sētas durvīm asfaltētajā pagalmiņā.

Pagalma viņā stūrī, garažai līdzīgas betona ēkas durvju priekšā, klusēdama viņu gaida māsa baltā virs­valkā ar tādu pašu sniegbaltu virsvalku rokās un uzti­camais Tobijs. Ašiem soļiem piegājis pie kopējas, Lep­siuss ļaujas ietērpties virsvalkā, pats aizsien saitītes pie kakla un plaukstām, tad dodas pa puspievērtajām durvīm tālāk, klusējošās kopējas un Tobija pavadīts.

Ja stacionara ēka no ārpuses izskatās pēc garažas, tad iekšpusē iespaids vienā mirklī izraisa izbrīnu un sajūsmu Visbagātākajiem klientiem domāta ideala sa­natorija nevarētu būt labāk iekārtota. Greznība un kom­forts; tik daudz oranžērijas ziedu, tik daudz brīnišķīgu mākslas priekšmetu. Visu to pagaidām izmanto tikai viens vienīgs doktora Lepsiusa slimnieks, kas nonācis jau tādā stadijā, kad priekšroku dod labāk guļus stā­voklim nekā sēdus vai stāvus.

Krāšņā palatā, gultā, kas izgreznota patiešām kara­liskā izšķērdībā, atlaidies guļ vienīgais stacionara pa­cients, kas aiz biezajiem zilgano cigāru dūmu māko­ņiem nav redzams. Viņam blakus uz galdiņa — visi piederumi, kas vajadzīgi trakajam dzērienam, kura pa­gatavošana, pēc lietpratēju vārdiem, tikpat neatkārto­jama un daudzveidīga, cik neatkārtojama un daudzvei­dīga ir šacha partija, — citiem vārdiem sakot, koktei­lim. Viegls labas maltītes aromats, ko zviedru magnētis­kais ventilators vēl nebija uzsūcis, liecina, ka kokteilis jau izdzerts un pacients paēdis.

—  Lai kopēja un mulats iet prom, — atskan kap- riza, vecīga balss, kam seko sausa noklepošanās.

—  Klausos, jūsu augstība, — doktors atbild un pa­met ar acīm Tobijam un kopējai.

Tad viņš pieiet pie karaliskās gultas un apsēžas uz krēsla blakus slimniekam. Caur zilajiem dūmiem dok­tors redz večuku ar pūtainu seju un šķidrām pūkām uz deniņiem un zoda. Plikais galvvidus ir vienos dobumos un iespiedumos, kas bez žēlastības izkropļojuši to dārgo trauku, kur parasti atrodas cilvēka smadzenes. Dzēlīgās ačeles no biezo, sirmo uzacu apakšas raugās caururbjoši un uzbudināti.

—   Ko dara mana atvase un uzticamā? Vai mēģina juridiski pierādīt manu vājprātību un grasās ielaist na­gus kapitalā? — viņš čerkst, pūlēdamies runāt klusu. Un tūliņ, atbildi nenogaidījis: — Kā mans inkognito? Vai nevienam nav radušās aizdomas?

—  Nevienam nav nekādu aizdomu, mister Rokfel- ler, — Lepsiuss atbild. — Visi domā, ka jūs pēc ārsta ieteikuma atrodaties ceļojumā ar jachtu, bet pie manis ārstējas, kā pārliecināts mans personāls, indiāņu vir­saitis Bugass Trīsdesmit Pirmais. Tātad atļaujiet pār­baudīt, kādā stāvoklī atrodas jūsu mugurkauls …

Lielisks skats doktoram Lepsiusam! Šķiet, lai arī cik ilgi viņš aplūkotu tikko manāmo pauguriņu uz vidējā skriemeļa («vertebra* media», pēc viņa terminoloģijas), doktors nevarētu vien beigt šo nodarbību. Tas taču bija viņa mūža darbs, visus brieduma gadu vērojumus ap­stiprina šī dīvainā deformācijā, kas sastopama arvien biežāk un biežāk — un tikai noteiktas kategorijas cil­vēkiem!

—   Vajag, jūsu augstība, vajag apmeklēt vingroša­nas zāli. Bez trenēšanās jūs riskējat… hm, hrn … ieņemt pārvietojoties mazliet horizontālu stāvokli, kas nav visai ērti, kad mugurā eiropeisks uzvalks.

Večuks izgrūž svelpjošu skaņu — vingrošanas zāli viņš nevar ciest. Bet doktors nav pielūdzams. Palīgā tiek aicināts uzticamais Tobijs.

—   Palīdzēsi uzvilkt viņa augstībai sporta biksī­tes, — Lepsiuss stingri pavēl, — un izdarīsi kopā ar viņu vertikālo vingrojumu virkni. Tikai pielūko, ja tu pēc tam skriesi pāri ielai pie konditora un sāksi ar viņu visādas sarunas, es tevi pārdošu Kara ministrijai par lielgabalu gaļu. Ņem manu virsvalku, man jābrauc.

Nodevis kopējai vajadzīgos rīkojumus, Lepsiuss iz­gāja, iesēdās automašīnā, kas viņu jau gaidīja, un pa­vēlēja šoferim braukt pie doktora Bentrovato, kam pie­derēja paraugklinika un rentgena aparats.

Viņš to darīja ne visai labprāt. Viņš baidījās, ka viņa atklājumu nenozog turpat no degungala. Caur zo­biem rūkdams, Lepsiuss uzkāpa augšā pa kāpnēm un nokļuva nagos divām jaunavām, kas stāvēja ar zīmu­ļiem un bloknotiem.

—   Četrdesmit, — noteica viena jaunava.

—   Šeit, — apstiprināja otra, piestumdama viņam klāt kasti, līdz malām piebāztu ar naudu.

—   Manas dārgās, — Lepsiuss maigi atbildēja, — es ņemu vairāk.

Un, atbīdījis viņas ar roku, devās tieši viesistabā pie sava kolēģa.

Bentrovato pašlaik pieņēma apmeklētājus. Uz viņu gaidīja ļoti daudz cilvēku, kavēdami laiku ar visdažā­dākajām nodarbībām, kas bija pacientu rīcībā labi iekārtotajās uzgaidāmajās telpās. Tur bija grāmatas vi­sās valodās, domino, šachs, dāmām izšūšanas un adī­šanas darbi, bērniem rotaļlietas, atspirdzinoši dzērieni.

Iegājis blakus zālē, bet no turienes rentgena kabi­netā, Lepsiuss apstājās.

Kabinetā bija puskrēsla. Istabu nespodri apgaismoja sarkana spuldzīte. Aiz aizkara ekrana priekšā stāvēja cilvēks, uz kuru tika raidīti rentgena stari. Lepsiuss ne­varēja saskatīt viņa iekšējos orgānus un redzēja vie­nīgi nelielas, iegarenas galvas ēnu un roku, kas bija nevērīgi uzlikta uz krēsla atzveltnes un rēgojās no aiz­kara malas.

Lepsiuss vienaldzīgi apsēdās atzveltnī, gaidīdams seansa beigas. Viņš izklaidīgi skatījās visapkārt, izjuz­dams nepārvaramu žāvāšanās lēkmi. Pēkšņi, pavisam negaidot, viņa skatiens uzkavējās pie minētās rokas.

Kas tad tas… kur, — velns lai parauj! — kur dok­tors Lepsiuss bija redzējis šo roku, vāju, ļenganu, ar pietūkušām locītavām?

Bet, lai arī kā viņš lauzīja galvu, atbilde neradās. Pirksti joprojām bija bez dzīvības, pēc tam pēkšņi sa­vilkās, it kā kaut ko sagrābtu, paslīdēja un nozuda.

Bentrovato izlaida savu pacientu pa kabineta sānu durtiņām.

—  Sveicināts, sveicināts, Lepsius! Ar ko varu pa­kalpot?

—  Sveicināts Bentrovato! Kas tas tāds pie jums bija?

—  Jūs gribat pārbaudīt, vai es ievēroju profesionālo klusuciešanu?

Lepsiuss ar nepatiku pašķielēja uz kolēģi.

—  Esmu atbraucis pie jums, godājamais draugs, ar lūgumu izdarīt rentgena pārbaudi kādam deģenerētam subjektam. Jo ātrāk, jo labāk.

—  Labi, pirmajā brīvajā brīdī. Pagaidiet, pierakstī­sim: «Nākamā gada 28. augustā pīkst. 4Vs dienā.»

Bentrovato pierakstīja to savā bloknotā un norakstu smaidīdams pasniedza savam kolēģim.

Lepsiusa platā seja nepauda nekā, izņemot patei­cību. Taču uz trepēm viņš sažņaudza dūres, tumši pie­sarka un ar niknumā saviebtu seju pieskrēja pie švei­cara:

—   Kas te nupat pagāja garām, ko?

Šveicars flegmātiski paraustīja plecus:

—  Te daudzi gāja … Augļu pārdevējs Bērs… Pro­fesors Hizertons … Stūrmanis Kovaļkovskis …

Lepsiuss iesēdās mašīnā, rūpīgi iemūžodams savā atmiņā trīs dzirdētos vārdus.

Septiņpadsmitā nodaļa Apspriede villā «Efemerida»

—  Misis Tindika, — apteksne Dženija uzrunāja kalsnēju personu ar brillēm uz acīm un sakniebtām lū­pām, — misis Tindika, ko jūs dienām un naktīm lielā­ties ar Siamas dvīņiem, it kā pati būtu tos dzemdējusi?

Dženijas pārdrošība izraisīja hoteļa «Patriciana» virtuvē atzinīgu ķiķināšanu.

—  Jaunava Dženija, — misis Tindika ledainā tonī atbildēja, — izsakieties uzmanīgāk. Es nedomāju lie­līties. Es konstatēju faktu, ka Siamas dvīņi ir man rad­niecīga grupa un ka neviens, izņemot mani, nevar būt viņiem radniecīga grupa. Parastu radinieku ir, cik uz­iet, bet radniecīgu grupu — nevienam un nekad.

—   Bet kas jums tur par labumu?

—  Jaunava Dženija, es nerunāju par «labumu». Es konstatēju faktu. Es neesmu vainīga, ka cilvēki apskauž savu tuvāku …

—  Bet itin nemaz ar ne! — Dženija iekaisa. — Man nospļauties par jūsu grupu, kad es esmu redzējusi pašu velnu!

Hoteļa «Patriciana» virtuvē iestājās kapa klusums. Dženija bija pazīstama Ņujorkā kā vispatiesākā mei­tene. Bet redzēt velnu — tas jau nu bija par daudz.

—  Ticat vai neticat, bet es redzēju pašu velnu! — Dženija atkārtoja raudulīgā balsī. — Es uzkopu vannas istabu, bet viņš izvēlās no griestiem man tieši uz gal­vas, pēc tam pakāpās atpakaļ un nozuda sienā.

Misis Tindika triumfējoši paskatījās uz visiem, kas atradās virtuvē: bija acīm redzami, ka Dženija melo.

Nelaimīgā meitene nosarka kā biete. Acīs viņai sa­skrēja asaras:

—  Lai mani kaut pērkons nosper, ja es meloju! Un velns bija melns, pliks, bez astes, ar melnu degunu un baltiem zobiem.

—  Ek Dženij, — nopūtās kurjers, jau labi gados, kurš sapņoja par likumīgām laulībām, — bet es taču gribēju tevi gandrīz vai…

Bet tai mirklī zibens ātrumā tieši no griestiem misis Tindikai uz pleca uzkrita pliks, melns velns bez astes,

izdarīja lēcienu kā kaķis un nozuda kaminā. Misis Tin­dika spalgi iebļāvās un paģība. Bet neuzmanīgais Toms. lādēdamies par savu neveiklību, cik kājas nes, steidzās pa dūmvadu uz blakus jumtu, bet no turienes nolaidās uz Brodveja, tieši pie telegrāfā ēkas.

Gājēji rāvās sāņus no skrejošā skursteņslaucītāja, kas ar elkoņiem attīrīja jeb, pareizāk sakot, «atmel- noja» sev ceļu. Beidzot viņš bija augšā galvenā telegrā­fistā kabinē un apstājās, lai atvilktu elpu.

Melancholiskais Tonijs Vaits ar gaišu matu sprogu uz pieres un melnu sieviešu lentu kaklasaites vietā pa­skatījās pa lodziņu, pazina Tomu, pievilka sev tuvāk tīru blanku un tūliņ pat ierakstīja stūrītī divus burtus:

—  Nu? — viņš kā mudinādams jautāja Tomam.

—   Telefons sabojājies, Tonij, bet Miks mums vaja­dzīgs kā ēst, — Toms paskaidroja, smagi elpodams. — Pārraidi pirmām kārtām.

—   Nu tad diktē. — Un Tonijs pierakstīja, ko skur­steņslaucītājs diktēja:

MIDLTAUNĀ MIKAM

Publika sapulcējas šodien pīkst, deviņos vakarā Kreslinga villā «Efemerida», svarīga apspriede, būs visi.

Toms to nodiktēja čukstus un aizdrāzās kā zibens. Tonijs Vaits noskaidroja, vai drīz salabos Midltaunas telefona līniju, ko nakti vētra bija sapostījusi, un, uz­zinājis, ka pēc stundas, sēdās pats pie telegrāfā apa- rata. «M. M.», — viņš pirmām kārtām izsita. Burti iz­skrēja pa līniju, visi telegrāfisti un telegrafistes tūliņ trūkās augšā, pameta iesākto darbu un steidzīgi pār­raidīja telegramu. Padarījis savu darbu, Tonijs sariti­nāja blanku un sadedzināja to, bet pēc tam parādījās kabines otrā pusē, kur viņu šķendēdamies gaidīja ļoti gara ņujorkiešu rinda.

Pēc stundas ceturkšņa Midltaunas naskais pastnieks, iznēsādams depešas, iegriezās kaut kādās darīšanās arī kokapstrādāšanas fabrikā. Ieraudzījis, ka strādnieki ir vieni un no priekšniecības neviena nav, viņš iespieda Tingsmeistaram saujā baltu papīriņu, aizpīpēja un stei­dzās tālāk. Miks izlasīja un sadedzināja papīriņu. Tad nodeva pa gumijas cauruli kaut kādus rīkojumus un, neatiedams no darbgalda, turpināja strādāt, cik spēka, svilpodams dziesmiņu.

Pa to laiku bija pienācis silts maija vakars. Pēc iepriekšējā nakts negaisa Midltauna bija kļuvusi tīra un krāšņa. Pa galveno šoseju, kas veda uz kalniem, reizēm aiztraucās sardzes motocikleti — Džeks Kres­lings gaidīja atbraucam savus viesus. Līdzko satumsa, augstu kalnos iemirdzējās pasakaina gaismas jūra, it kā tur spīdētu milzīgu jāņtārpiņu pulki vai arī būtu iz­bērta sauja briljantu lielgabala lodes lielumā. Tur mir­dzēja slavenā villa «Efemerida», kas bija uzcelta pēc Morlendera speciālā projekta, visa no dzelzs režģiem, vissmalkākajiem kokgriezumiem un kristālā, kas laistī­jās elektrības gaismā.

Džeks Kreslings bija radījis sev «gaismas valstību», kā rakstīja solidie laikraksti, kas tika izdoti par viņa līdzekļiem. Viņš bija atradis veidu, kā iztikt bez cilvē­kiem. Viņa mirdzošajā villā visu pasniedza un saņēma neskaitāms daudzums elektrisko dzinēju, bet spožās istabas atdzīvināja tikai Kreslinga mīļākie draugi: pēr­tiķis Fru-Fru, angļu tīrsugas ķēve Esmeralda, divi jauni krokodili, kurus viņš bija atvedis no Ēģiptes un turēja zelta baseinā, un bijusī sekretāre Elizabete Vesone, ta­gad Morlendera skaistā, sērojošā atraitne. Šī sabiedrība Kreslingu pilnīgi apmierināja. Pēc viņa domām, cilvēki bija pārāk negodīgi, un viņš neatrada divkājainajos ra­dījumos itin nekā interesanta. Džeks Kreslings nīda cilvēci.

Līdzko «Efemeridas» elektriskais pulkstenis atska­ņoja Bethovena devītās simfonijas varenās skaņas, Kreslings piecēlās no atzveltņa un nospieda pogu. Jā­norāda, ka viņa pulkstenis līdz deviņiem sita stundas, atskaņojot Bethovena simfonijas, bet desmitos, vien­padsmitos un divpadsmitos viesiem par lielu izbrīnu at-

skanēja kaķa ņaudēšana, dzeguzes kūkošana un ūpja brēcieni. Kad jautāja, viņš nopietni atbildēja: «Muziķa nedrīkst traucēt mīlas stundu, nāves stundu un atziņas stundu.»

—   Pulkstenis deviņi, — Kreslings teica sev. — Ir laiks.

Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās atzveltnī un pierāva klāt kājas. Tai pašā mirklī atzveltnis ar visu Kreslingu pacēlās augšā caur kristālā griestiem un dzelzs kon­strukcijām augšējā stāvā, kur bija grezna zāle ar ba­gātīgi rotātu galdu vidū. Kreslings laiski pastaigā­jās pa tepiķiem, nospieda kaut kādas pogas, un zālē ieplūda smaržas, izkaisījās ziedi, it kā atpeldēja lieli kristālā trauki ar atspirdzinošiem dzērieniem. No lejas un no augšas uz platina paplātītēm atslīdēja un izvie­tojās pa galdu šķīvji.

Lasītājs droši vien gaida, ka, papildinot visus iepriekš aprakstītos brīnumus, tiks vēl arī sīkāk aprak­stīti visi iespējamie ēdieni un dzērieni, kas greznoja miljardiera galdu. Bet aiz iemesliem, ko lasītājs uzzi­nās vēlāk, pagaidām esmu spiests no tā atturēties.

Kreslings vēl nebija paspējis nospiest pēdējo pogu, kad pa spoguļdzidro logu viņš ieraudzīja pa galveno aleju piebraucam vairākas mašīnas. Viņš ātri pārstūma sienā ierīkotos taustiņus, un gaisa lifts citu pēc cita uz­nesa zālē viņa dižciltīgos viesus.

Te bija ģenerālis Gibgelds, vikonts Monmoransi, lords Hardstons, kņazs Obolonkins, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno- Si-Noga un Sidijama un vēl pāris citu pretendentu uz prezidenta posteni.

Te bija no savas dzimtenes padzīti itālieši, austrieši, rumāņi, poļi. Kopā ar viņiem bija atbraukuši arī komer­santi. Slavenais vācietis Stiness, viņa draugs Krups, baņķieris Vestinhauzs, angļu tirgonis Rotšilds un jau­nais Juniuss Rokfellers. Viesu vidū atradās arī ļoti sa- drūmušais, pirmo reizi pie Kreslinga viesos nokļuvušais nelaiķa inženiera Morlendera dēls Arturs, kas nerunīgs turējās savrup ar sēru lentu uz piedurknes. Kā parasti trūka vienīgi sinjora Čices.

—     Apsēdieties, kungi, — Kreslings teica savā pa­rastajā, ne sevišķi laipnajā balsī. — Es lūdzu atvainot manus krokodilus, kuri nevarēja jūs sagaidīt un paēda iepriekš.

Pie vārda «paēda» tie, kas jau bija bijuši pie Kres­linga viesos, nevarēja noturēties mazliet nesaviebuši seju. Platina plauktiņi atkal sāka kustēties. Trauki, kas bija no tīra zelta, izvietojās pa galdu. Uz viena no tiem bija cepta miežu karaša no Viskonsinas štata, otrā — smalki sagriezti loki, trešajā atradās lieliskā Čikagas siera šķēlītes. Senlaicīga porcelānā tasītēs atslīdēja un izvietojās uz galda tā baltā masa, ko mēs saucam par rūgušpienu, kaukazieši — par maconi, bet zinātnieki- dietologi — par laktobacilinu. Kristālā pokālos tika ieliets ūdeņraža un skābekja maisījums, ko sauc par ūdeni.

—   Iebaudīsim vakariņas, kungi, — laipni uzaicināja Džeks Kreslings, rādīdams pirmais piemēru un nogar­šodams miežu karašu ar lokiem. — Mēs, pasaules lie­lāko kapitalu īpašnieki, zinām cilvēces vienkāršo ļaužu un melnā darba strādnieku vulgāro sapni piebāzt savus vēderus ar ēdamo. Tikai tas vien jau rāda, ka viņi nav spējīgi pārvaldīt visumu. Iegūs varu — un pēc gada jūs viņus vairs nepazīsiet, tik apaļi būs kļuvuši viņu vēderi un acis ieaugušas taukos; bet vēl pēc gada ne­viens ārsts nevarēs viņus glābt no aptaukošanās un po­dagras … Prasme dzīvot, ģērbties, tērēt naudu, sagla­bāt ilgu mūžu, prasme zināt un saprast lietu mēru — šīs privilēģijas pieder tiem, kuri tur savās rokās iespē­jas atļauties visādas pārmērības! Pēc pulksten sešiem, kungi, es vispār neko neēdu — tikai dzeru Viši, bet kompānijās dēļ…

Kņazs Obolonkins, gurdeni apmērcēdams ūsas rū­gušpienā un piekozdams tam klāt četras šķēlītes siera, ko viņš bija paķēris kā vienu, mēģināja sarunu atbal­stīt:

—   Franči mēdz sacīt: ja gribi taupīgu sievu — ne­preci nabadzīgu. Nepieradusi viņa sāks šķiest naudu kā negudra. Bet bagātai ir imunitāte, tai kapeika kapeiku sargi!

Bet pārējie viesi laikam aiz krasi izteiktas mēra sa­jūtas sarunā nepiedalījās un ļoti ātri beidza vakariņot.

Pārgājusi uz Kreslinga darba kabinetu, sabiedrība apsēdās pie apaļa ebenkoka galdā.

—   Mani draugi, — mazliet laipnākā balsī iesāka Džeks Kreslings, — jūs zināt, cik diženi mērķi iedvesmo mūsu savienību. Pār pasauli ceļas komunisma draudi. Šie draudi ir materiali un garīgi. Vispirms nepieciešams tos iznīcināt materiali. Komunistiem ir paradums at­saukties uz masām un tautu, tā ir viņu vājā vieta. Mēs esam reālisti. Mēs pēc pieredzes vērojam, ka vēsturi no­teic valdības, cilvēki, kuru rokās ir vara pār masām. Viņi pieteic karus. Viņi dibina savienības. Viņi izlaiž aizņēmumus. Viņi izdod likumus. Viņiem ir armija un policija. Izvietojiet visur uz vietām varas iestādes, kas saprot kapitalisma dižo ģēniju un nīst komunisma inerto maisījumu, un jūs uzreiz ar aizliegumiem, ares­tiem, cietumiem un karātavām iznīdēsiet šīs sērgas iz­platītājus komunistus. Bet tur, kur komunisti paši sa­grābuši varu — es domāju Krieviju, — tur slepeni kļūs­tiet par varu pār varu, iznīciniet valdības pārstāvjus, iesūtot slepkavas, diversantus, cīnītājus par kapitalisma brīvību pasaulē! Citiem vārdiem — pasludināsim komu­nismu ārpus likuma. Terors! Terors! To, lūk, es, kungi, uzskatu par pareizo politiku.

—   Tas viss ir ļoti labi, lai gan ļoti satraucoši, — laiski nomurmināja vikonts Monmoransi. — Bet kā to praktiski izdarīt?

—   Nepārtrauksim namatēvu, — stingri noteica lords Hardstons, mazliet pacēlis roku.

—   Mūsu spēkiem — precizāk, kadriem — ir dažā­das funkcijas, lai gan mērķis viens, — Kreslings turpi­nāja, viegli pamājis ar galvu uz lorda Hardstona pusi.

—   Daļa no mums, tādi kā, piemēram, jūsu godājamais tēvs, Junius, — viņš pievērsās Rokfelleram junioram,

—   dod naudu, daudz naudas, jo pasākums prasa miljar­dus. Miljonus un miljardus dod gan Stiness, gan Krups, gan Rotšilds, gan es pats, šās savienības vadītājs. Citi, tāpat kā šie cienījamie nākamie valdnieki, nežēlo savu pieredzi, savus titulus un savu agrāko politiku, jo mēs atjaunosim viņu varu viņu dzimtenē. Beidzot, trešie kalpo mums nevainojami, pēc pārliecības, kā diženās dvēseļu pavēlnieku un hipnotizētāju dzimtas — grafu Kaliostro pēdējais pēctecis — sinjors Gregorio Ciče.

Te Kreslinga runu pārtrauca klātesošo vētraini ap­lausi.

—   Sinjors Gregorio Ciče! — ar uzsvaru atkārtoja Kreslings. — Jūs zināt, kā viņa talantīgie senči kalpoja Burboņiem un citām dinastijām, apvaldīdami tumšo ļau­tiņu revolucionāros tīkojumus. Hipnotizētājs pie liku­mīgā karaļa vai prezidenta ir spēcīgs varas atbalsts, ne mazāks kā baznīca …

Orators atkal tika pārtraukts, šoreiz tas bija kņazs Obolonkins.

—   Es varu to apstiprināt! Kamēr bija dzīvs Griška Rasputins, labākais hipnotizētājs, kāds var būt, patval­dība Krievijā turējās. Kā nogalināja Grišku — sākās revolūcija. Fakts!

—   Ir vēl kāda mūsu lietai vajadzīga entuziastu ka­tegorija, — Kreslings turpināja, — tā ir jaunatne, tie ir personīgie atriebēji. Manu ģeniālo inženieri un palīgu, labāko Amerikas inženieri izgudrotāju Jeremiju Morlen­deru, boļševiki Krievijā nodevīgi un slepeni nogalināja. Man tas ir briesmīgs zaudējums. Bet mana dārgā ne­laiķa drauga dēls jaunais inženieris Arturs Morlenders grib riskēt ar savu dzīvību un atriebt tēvu. Iepazīstieties, kungi!

Klātesošie un Arturs Morlenders apmainījās rokas spiedieniem. Džeks Kreslings atkal ierunājās:

—   Pāriesim pie konkrēta pasākuma. Kā jau jūs zi­nāt, tā saucamajiem «darbaļaudīm» (it kā mēs, kungi, nebūtu darba cilvēki!) patīk sūtīt uz Krieviju delegāci­jās un dāvaniņas. Mēs gatavojam no darbaļaužu puses krieviem vienu tādu dāvaniņu. Tā tiks pasniegta šoru­den viņu revolūcijas svētkos Pēterburgā, tur, kur vienā laikā sapulcēsies kopā visi komunistu varas vīri. Un to pasniegs amerikaņu komunists inženieris Vasilovs — pareizāk, misters Arturs Morlenders zem Vasilova mas­kas. Šejienes krievi, dārgais kņaz Obolonkin, par nožē­lošanu, izslīdējuši no jūsu aizbildniecības. Daļa jaunat­nes aizraujas ar Padomju Krievijas propagandu. Vasi­lovs, kā redzat, ir pat komunistu partijas biedrs un, stāsta, pārliecināts. Viņš gatavojas braukt uz Krieviju, un rudenī viņam tika uzdots pasniegt tā saucamo «dā­vaniņu» — vienu no Morlendera brīnišķīgajiem izgudro­jumiem … Mums par lielu apmierinājumu jūs, Artur, esat šim Vasilovam joti līdzīgs — apmēram viena auguma, tipa, vienādu matu krāsu; pārējo piepalīdzēs grims. Sīkāka instrukcija jums tiks sniegta savlaicīgi. Bet jūs, kņaz Teofan, komplektējiet no krieviem nelielu, bet spēcīgu valdības grupu, kas varētu sagrābt varu, kad «dāvaniņa» būs padomju komisārus iznīcinājusi. Ceru, kungi, ka jums mūsu cīņas pašreizējā etapā viss ir skaidrs.

— Brīnišķīgi! Lieliski! Apsveicam jūs, mister Mor- lender! Atļaujiet spiest jums roku! — skanēja no visām pusēm.

Klātesošo noskaņojums kļuva sevišķi dedzīgs tai brīdī, kad mājastēvs apspriedes beigās piedāvāja no Amerikas ūdensvadā tekošā šķidruma pāriet uz ārzemju markas šampanieti.

Pats Kreslings pretēji paradumam dzēra un saskan­dināja ar saviem viesiem un atvadoties parādīja viņiem abus krokodilus, kas mierīgi snauda baseina dibenā.

Apspriede bija beigusies, šampanietis izdzerts, Kres­linga kristālā pulkstenis nobrēca kā ūpis. Viesi cits pēc cita nozuda siltās maija nakts tumsā. Vienīgi Kreslings, ciezdams no mūžīga bezmiega, bija spiests staigāt šurp un turp pa mirdzošajām «Efemeridas» zālēm.

Pa to laiku Mika Tingsmeistara mazās mājiņas tum­šajā kambarī ekrāns parādīja, bet fonografs pastāstīja visu, kas notika «Efemeridā». Puiši skatījās un klausī­jās, dūres vīstīdami, un kopā ar viņiem, ģērbusies vien­kāršā strādnieces tērpā, atradās Viviana Ortone.

Astoņpadsmitā nodala Vasilovs un viņa sieva

Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pie­nākums, bet otrajā — sieva. Ikviena sieva cenšas izvir­zīt pirmajā vietā sevi, bet otrā — visu pārējo.

Biedram Vasilovam, Ņujorkas kompartijas biedram, bija izveidojusies tieši tāda ģimenes konjunktura. Pār­nācis nakti no partijas sapulces, viņš pamodināja sievu un sacīja:

—   Katja Ivanovna, mēs brauksim uz Krieviju.

—   Ļoti jauki, — šī atbildēja pusmiegā. — «Ame- lija» atiet parīt. Brauksim kopā ar misis Deboširu.

—   Mēs brauksim ar «Torpēdu», — biedrs Vasilovs iebilda. — Tādas ir saņemtās instrukcijas.

—   Vai tiešām jūs domājat, ka, saņēmis kaut kādas tur inkrustācijas, varat nerēķināties ar savas sievas jūtām?

—   Instrukcijas, mīļā, — Vasilovs pacietīgi atkārtoja.

Viņš bija izdarījis muļķību tikai vienreiz mūžā —

kad bija precējies, un tagad cieta visas šīs precēšanās sekas.

—   Inskrustacijas, — sieva atkārtoja.

—   Instrukcijas!

—   Inkrustācijas!

—   Instrukcijas!

—   A! Ja jūs esat ļaunāks par katru modinātāj­pulksteni un neļaujat man izgulēties, tad es jums pasaku: es braukšu ar «Ameliju» — un cauri!

—   Kā vēlies, — Vasilovs noguris atbildēja, rūgti nopūtās un sāka izģērbties.

Otrā rītā Katja Ivanovna piecēlās jau mazā gaismiņā, izsmejoši paskatījās uz aizmigušo vīru un, uzlikusi galvā visgreznāko cepurīti, izslīdēja ārā. Pie vārtiem stāvēja izsūtāmais un glaudīja sev bārdu. Bārda izska­tījās visai cienījama.

—   Izsūtāmais, — Katja Ivanovna uzrunāja, — vai jūs nezināt, kur atrodas tvaikoņi, izziņu kases un kur jāiekāpj, lai aizbrauktu uz Krieviju?

—   Nieka lieta, kundzīt, — izsūtāmais atbildēja, dobji noklepodamies. — Ejiet mājā un apsēdieties, kur tīk. Bet es ar jūsu atļauju sadabūšu jums biļeti un aiznesīšu uz mājām. Tikai iegaumējiet: izsūtāmais Nr. 7.

—   Vai tiešām jūs to izdarīsiet? Redziet, kas par lietu. Man iznāca nesaprašanās ar vīru. Es gribu braukt ar kuģi «Amelija» kopā ar misis Deboširu. Vai jūs varat man paņemt biļeti braucienam ar «Ameliju»?

—   Tas man viens spļāviens, kundzīt.

—   Nu, tad paņemiet. Te būs nauda. Te būs doku­menti. Un zināt ko? Nenesiet man biļeti uz mājām, bet tieši pie misis Deboširas, Rovenskvers 10.

—   Rīt no rītiņa, kundzīt, visu saņemsiet pilnā kār­tībā.

Katja Ivanovna, sajūsmā par savu plānu, izņēma bloknotu, zīmuli un aploksni un enerģiski pagrieza iz­sūtāmo ar muguru pret sevi.

—   Septītais numur, es uz mirkli izmantošu jūsu mu­guru … Redziet tā. Man gribas uzrakstīt vīram vēstuli.

Krecelīgiem burtiem viņa uzšņāpa:

Vasilov! Tev vajadzīga mācība, un tāpēc te būs ma­nas personīgas inkrustācijas: es braucu ar «Ameliju» kopā ar misis Deboširu. Mājās vairs neatgriezīšos. Iesaiņo manas mantas, violeto kleitu un dziesmu notis. Ceru, ka arī Tu brauksi ar «Ameliju», pretējā gadījumā mēs sastapsimies piestātnē Kronštatē. Tava sieva

Katja Ivanovna.

—   Lūk, — viņa teica, — uznesiet šo vēstuli augšā pēc adreses, iemetiet viņam gultā — un skriešus atpakaļ. Uz visiem viņa jautājumiem ne pušplēsta vārda. Sa­protat?

—   Kas tur ko nesaprast, kundzīt! — izsūtāmais pa­smīnēja.

Viņš noskatījās, kā jautrā dāma, izplētuši virs galvas saulessargu, aizdrāzās uz Rovenskvera pusi, bet pats pārlaida skatienu saņemtajai vēstulei. Tad aplūkoja adresi, pakratīja galvu un devās ar visu vēstuli augšā. Uzmodinājis Vasilovu, viņš iespieda tam saujā vēstuli un, neatbildēdams uz jautājumiem, noskrēja lejā.

Līdz šim izsūtāmais Džons, šā rajona vecais izsū­tāmais, rīkojās, kā viņam bija pavēlēts. Nokļuvis uz ielas, viņš tomēr izrādīja negaidītu patstāvību, un proti: aiz­gāja līdz ūdens notekgrāvim, paskatījās visapkārt un kā žurka nozuda grāvī. Tumšā, slapjā eja izveda viņu vis­pirms uz akmens kāpnēm, tad apakšzemes ceļa stacijā. Džons izvēlējās mirkli un ielēca šaurajā spraugā starp vagona dzelzs apšuvumu: viņš atradās bezmaksas ku­pejā starp tualetes telpām un kurtuvi.

Godīgais Džons vairākkārt pārsēdās, atkal nokļuva pazemes alā, samirka, notašķījās, sapinkoja savu bārdu, bet tomēr nokļuva līdz parastajai vietiņai pie pašas «Patricianas» virtuves, kur ar cilindru galvā un gumijas caurulēm uz ausīm sēdēja ūdensvada labotājs Van-Gops.

—   Mend-Mess… — aizelsies pateica izsūtāmais.

—   Mess-Mend, — Van-Gops atbildēja. — Vai tas esi tu, Džon? Nu, kas jauns?

—   Vasilova sieva lika man nopirkt viņai biļeti uz kuģa «Amelija». Viņa, tu redzi, grib braukt patstāvīgi. Rīt no rīta man viņai jāpiegādā biļete un dokumenti pēc viņas draudzenes adreses.

—   Labi, Džon, tu dari savu darbu. Es pateikšu visu Mikam. Tikai pielūko, Džon, lai ar Vasilovu nekas ne­notiktu! Noliec visos stūros savus puišus. Sargājiet viņu vairāk nekā aci pierē, kamēr viņš nav uzkāpis uz tvai­koņa ti'ltiņa. Dod šurp papīrus!

Izsūtāmais Džons, apslapinājis mutē zīmuļa galu, uzrakstīja sīku ziņojumu par visu to, kas bija noticis ar viņu no rīta, pievienoja pēc atmiņas Katjas Ivanovnas vēstules norakstu, nolika visu to blakus Van-Gopam un aši izlēca no cilindra — cauri sienai tieši aiz «Patri­cianas» stūra, kur atradās tvaikoņu, dzelzceļa un gaisa satiksmes kase.

Pa to laiku Vasilovs ar nepatiku izlasīja savas sie­vas zīmīti. Viņš zināja, ka vieglāk atrast riņķa kvadra­tūru nekā panākt uzskatu saskaņu ar sievu, un tāpēc atmeta ar roku un sāka posties ceļam. Vasilovs bija stalts, izveicīgs cilvēks ar skūtu seju, paguvis krietni amerikanizēties pa šiem gadiem, kamēr dzīvoja Amerikā. Viņš bija labs partijas biedrs un prasmīgs inženieris un brauca tagad uz dzimteni ar mandatu kabatā un karstu vēlēšanos strādāt Krievijas rūpnīcās un fabrikās. Salicis kaut kā čemodānā Katjas Ivanovnas daudzās lupatas, violeto kleitu un notis, viņš novietoja pa kabatām savus personīgos dokumentus, iebāza turpat tikko saņemto vēs­tuli, paķēra platmali un devās nopirkt sev otrās klases biļeti uz tvaikoņa «Torpēda», kas pēc trim dienām atgāja uz Eiropu.

Deviņpadsmitā nodala

patīkama iepazisanās

Tikai pirmajā mirkli šķita, ka parādes durvis, kur sarunājās Džons un Katja Ivanovna, nav cilvēku. Nebija vēl abi paguvuši aiziet katrs uz savu pusi, kad no slēp­tuves aiz drēbju pakaramā izlīda melnīgsnējs cilvēks ne­parastā uzvalkā ar spīdīgām pogām. Viņš devās uz te­lefona automata būdu, neskaidri nosauca numuru un, no­gaidījis savienojumu, čukstus paziņoja, ka «Netti būs jāpērk sev jauna cepurīte». Tikai tas vien tika pateikts un vairāk absolūti nekas. Nav zināms, kāds sakars tam bija ar turpmākajiem notikumiem, tikai Katja Ivanovna, neaizgājusi vēl līdz misis Deboširas dzīvoklim, pēkšņi sajuta vēlēšanos atpūsties.

Viņa paskatījās visapkārt un ieraudzīja, ka netālu mazajā un tukšajā skveriņā atrodas vientuļš soliņš. Aiz­gājusi līdz tam, Katja Ivanovna noknakšķināja pirksti­ņus, atmeta galvu un neizprotamā nogurumā pāris rei­žu nožāvājās. Saules nebija, acis viņai nekad nebija sāpējušas, un tomēr viņai šķita, ka priekšā lēkā sarkans saules plankumiņš.

—  Dīvaini, — noteica pie sevis spītīgā dāma, — aug­stākā mērā dīvaini! Man nāk miegs, kaut gan nav ne mazākās vēlēšanās gulēt. Tas man nepatīk.

Bet pa to laiku cauri skvēram izgāja kāds vidēja auguma cilvēks, eleganti ģērbies, domīgs, var pat teikt — skumīgs. Viņa rokas ar mazliet pietūkušām lo­cītavām karājās ļengani, acis bija iekritušas, drūmas, melancholiskas kā chroniskam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrs. Zem deguna spurojās retas runča ūsas. Viņš apsēdās uz soliņa blakus Katjai Ivanovnai, dziļi nopūtās un aizklāja melnīgsnējo seju ar rokām.

Katja Ivanovna juta, ka viņai dīvaini dauzās sirds.

Svešais vēlreiz nopūtās un nočukstēja:

—   Es to nepārdzīvošu .. Ļaujiet man nomirt!

—  Visiem ir bēdas, — maigi ierunājās misis Vasi- lova, pievirzījusies svešajam tuvāk. — Šodien vienas, ser, bet rīt citas. Mēdz arī būt tā, ka vairākas uzreiz. Vajag norūdīt raksturu.

—   Man nav spēka… — dobji atskanēja no svešā mutes.

—   Saņemiet spēkus, ser, un jūs to pārdzīvosiet.

—   Dodiet man savu roku, miss, maigo sievietes roku Ielejiet manī balzamu.

Katja Ivanovna tūlīt novilka fildekosa cimdu un pa^ sniedza svešajam savu enerģisko roku. Tai pašā mirklī pār visu viņas ķermeni pārskrēja it kā elektriskā strāva, viņa juta reiboni, starp citu, ļoti patīkamu. Pieradusi sevi analizēt, viņa ar izbrīnu nodomāja: «Šķiet, manī mostas mīlestība! Tas ir jocīgi. Manī mostas mīlestība, lai gan man nav ne mazākās vēlēšanās iemīlēties.»

Bet pa to laiku svešais no pasniegtās rokas lēja sevī balzamu veselām mucām. Viņš spieda pie šīs rokas de­gunu, lūpas un vaigus, glaudīja to, vilka pār acīm, pie­dūrās ar asajām ūsām.

—   Sieviete, — pēkšņi viņš dziji izjusti iesaucās, — topi par eņģeli! Kļūsti žēlsirdīgā māsa! Ziedo man stundu, divas, atvairi no manis pašnāvības dēmonu!

Nav saprotams, kā tas gadījās, bet Katja Ivanovna nespēja atteikt viņam neko. Viņa nodomāja, ka ļoti labi būs, ja nokļūs pie misis Deboširas arī pulksten četros dienā, piecēlās no soliņa, paņēma piedāvāto roku, bet otrā turēja savu saulessargu pār nelaimīgo svešinieku.

—   Sāpju brīdī, ser, — viņa pamācīja svešo stingrā, lai gan laipnā balsī, — pats svarīgākais ir ornamentē- šanās uz sabiedrību. Kad jūs, ser, ornamentējaties uz sabiedrību, jūs pārliecināties, ka bez jums ir citi cilvēki, ļoti daudz citu cilvēku ar savām personīgām bēdām un priekiem. Tas nomierina un paplašina garnizontu.

—   Jums taisnība, — dobji nočukstēja svešais, — do­simies tiešā ceļā turp, kur ir sabiedrība. Sēdīsimies tvai­konī un brauksim uz Borneviļas mežu.

Misis Vasilova nekad nebija bijusi Borneviļas mežā un nezināja, vai tur ir sabiedrība. Tomēr viņai ļoti glai­moja, ka viņas vārdi atstāj uz nelaimīgo cilvēku tik lielu ietekmi.

Viņi iesēdās tvaikonī un mierīgi nobrauca divas pie­stātnes, pabraukuši garām Ņujorkai un novirzījušies diezgan tālu uz Svetonas pusi. Ceļā Katja Ivanovna risināja sarunas par vispārizglītojošiem tematiem, kā, piemēram: kas dzīvo ūdenī un virs zemes, vai zivīm ir spārni un putniem spuras, kas izgudrojis tvaika apkuri un kāpēc mājas ar tvaika apkuri nevirzās uz priekšu, bet tvaikoņi virzās. Reizes divas trīs viņai vajadzēja ķert svešo ciet un turēt, lai viņš nemestos pāri bortam.

Beidzot trešajā piestātnē viņi nokāpa no tvaikoņa krastā. Vieta bija diezgan_ tuksnesīga. Šeit sākās Rok- fellera raktuves, sīkiem krūmeļiem apaugušas klintis un neliels mežs, drūms un nemīlīgs, jo te auga priedes un paegli.

Misis Vasilova nodrebēja.

—   Kurp jūs mani vedat? — viņa uztraukti čukstēja, kad svešais vilka viņu tieši uz šo mežu, kas lepni tika dēvēts par «Borneviļu». — Ko jūs no manis vēlaties, dārgais ser? Šeit nav sabiedrības, šeit nav pat cilvēku!

Bet Katjas Ivanovnas patīkamais ceļabiedrs bija pār­mainījies. Viņa blāvās acis bija kļuvušas možas, vājais ķermenis saspringts, muskuļi cieti kā tērauds. Viņš cieši skatījās uz viņu un, neatbildēdams uz jautājumiem, vilka sev līdz uz mežu.

Misis Vasilovu pārņēma dīvains nespēks. Rokas un kājas it kā pielija ar smagumu, mute kļuva rūgta, bet apziņa bija kā miglā tīta. Viņa vairs neapjēdza neko, vienīgi to, ka jānokļūst līdz mežam un, kaut kā aizvil­kusies līdz pirmajai priedei, sabruka ar visu augumu uz ciņa".

—   Man ir nelabi… — viņa klusu čukstēja. — Man nav ne mazākās vēlēšanās, un tomēr man nāk vēmiens.

Svešais izņēma kārbiņu ar apaļiem, zilganiem grau­diņiem un pasniedza to Katjai Ivanovnai. Gandrīz me- chaniski viņa paņēma vienu graudiņu un iebāza mutē. Tai pašā mirklī viņas miesa no kājām līdz galvai sarā­vās briesmīgos krampjos, un nelaimīgā iekrita uz galvas gravā. Arī svešais ielēca gravā, pārliecinājās, ka Katja Ivanovna mirusi, salasīja žagarus, kritušus kokus, apšu zarus un apklāja ar tiem sava upura ķermeni.

Pēc tam viņš paskatījās visapkārt, aizgāja aiz koka un nozuda.

Visapkārt palika tikpat kluss un tukšs kā iepriekš. Šalca apses. Hudzonā nekustīgi stāvēja vientuļa liel­laiva ar malku.

Divdesmitā nodaļa

«Amēlijas» atiešana

Džeks Kreslings nekad neatļāvās skaļi dusmoties, it sevišķi uz sinjoru Gregorio Ciči. Šai ziņā viņš mācījās izturību no saviem krokodiliem. Arī tagad, ne bez bažām sēdēdams iepretim neliela auguma ar nenoteiktu ārieni melnīgsnējam cilvēkam, kura vājā roka ar mazliet pie­tūkušām locītavām ļengani nokarājās uz krēsla atzvel­tnes, viņš nedusmojās bet runāja sausā, stindzinoši cietā balsī, skatīdamies savam sarunu biedram garām:

—   Tātad jūs piemeklējusi neveiksme ar Jeremiju Morlenderu. Sinjora Gregorio čičes pirmā neveiksme. Jo nepatīkamāk tāpēc, ka šis techniķis Sorovs izrādījies apbrīnojams muļķis un pilnīgs nulle… Nav saprotams, kāpēc un kādā nolūkā Jeremija Morlenders viņu turēja un cildināja.

—   Visur citur — pilnīga veiksme, — sinjors atbil­dēja, mazliet savilcis augšējo lūpu, tā ka viņa runča ūsu kušķītis bija sacēlies gaisā.

—  Zinu, zinu. Un tomēr …

Džeks Kreslings smagi nopūtās. Visu rītu viņš bija noņēmies, lai noskaidrotu Sorova izgudrošanas spējas. Techniķis bija atstiepis veselu kaudzi analfabetisku pro­jektu; viņš aizraudamies cēli runāja neciešamas muļķī­bas, ka izgudrojis mūžīgo dzinēju — perpetum mobile — no zābaku pāra un vecas ūdensnoteku caurules; viņš at­tīstīja kaut kādas teorijas par lēcu audzēšanu uz as­falta, bet, kad Džeks Kreslings, galīgi pārliecinājies par šā cilvēka pilnīgu nederīgumu, atlaida viņu no darba, — viņš ilgi vēl kaut ko kliedza pie kantora durvīm un ne­gribēja iet projām. Bija tikai viens mierinājums: šā So­rova naids pret komunistiem.

Džeks Kreslings sevi dēvē par gudrāko rūpnieku Savienotajās Valstīs — ne velti simtos viņa uzņē­mumos Midltaunā nav neviena, absolūti neviena strād­nieka, uz kuru kaut vai kādreiz būtu kritušas aizdomas par simpatizēšanu komunistiem. Dārgi apmaksāti aģenti — tādi kā pavecais un solidais atslēdznieks Vilings, piemēram, — nopūzdamies žēlojas, ka velti saņemot no viņa algu … Starp citu, Vilingu nepieciešams sūtīt ar «Ameliju» uz Krieviju ar Huvera fraktu un vēl kaut ko…

— Tātad jūs nokārtojiet, lai Vilings var slepeni aiz­braukt ar «Ameliju», bet pats dodieties ar «Torpēdu» saskaņā ar izstrādātajām instrukcijām, — rezumē viņš savu sarunu ar klusējošo sinjoru Ciči.

Pa to laiku arī Vilings un Sorovs beiguši savu sa­runu ar Miku Tingsmeistaru.

—   Fu, nav viegli tēlot muļķi! — nopūtās vecīgais Sorovs. — Būtu tu redzējis, kā man nolika priekšā vis­slepenākos Morlendera projektus, bet es kā ēzelis tikai kustinu ausis, cenzdamies klusītiņām paturēt tos savā galvā.

—   Nav vieglāk spēlēt arī aģentu, — drūmi atsaucās Vilings. — Toties tu, Sorov, tagad esi atbrīvojies no manas modrīgās acs un vari braukt, kur vajag!

Te abi draugi un Miks reizē priecīgi un skaļi iesmējās.

Tādos apstākļos vecīgais Sorovs, atlaists no Džeka Kreslinga rūpnīcas, nolīga par mašīntelpu montieri uz tvaikoņa «Amelija», ko bija nofraktējusi Huvera kompā­nijā. Divas stundas pirms atiešanas viņš jau bija pie­stātnē un vēroja tvaikoņa iekraušanu.

Tvaikoņa kapteinis īrs Mak-Kinlejs sūca pīpi, pa­staigādamies pa kuģa pakaļgalu. Ceļamie krāni nometa uz tvaikoņa citu pēc cita: mucas ar taukiem, sapresētas ķīpas ar kukuruzu un cukuru, kastes ar konservētu pienu, kukuruzas miltu maisus. Tas viss bija paredzēts badā mirstošās krievu tautas tukšajiem vēderiem, lai pie­vērstu to amerikaņu civilizācijās kalngalam — suroga- tam. Strādnieki, kas iekrāva tvaikoni, priecīgi pameta Sorovam ar acīm, un viņš savukārt pamirkšķināja pretī.

Pēkšņi izsūtāmais Džons piesarcis, aizelsies, uzbu­dināts pa galvu pa kaklu iedrāzās piestātnes teritorijā, paskatījās uz visām pusēm, pieskrēja pie techniķa Sorova un bez elpas pačukstēja viņam:

—   Vasilova sieva nav absolūti nekur atrodama. Vai tu nemanīji viņu starp pasažieriem?

Sorovs noraidoši pakratīja galvu.

—   Ko lai es tagad daru? — Džons spiedzošā balsī iekliedzās. — Tā ir muļķīga dāmiņa, droši vien guļ jau otro diennakti. Bet kur lai viņu meklē? Pie draudzenes viņa nav bijusi, mājā nav atgriezusies, bet es, redziet, neuzdrošinos jautāt viņas vīram, vai viņš nezina, kur no viņa aizbēgusi paša sieva! Ko lai es iesāku ar biļeti, ar dokumentiem, kur lai liek pārpalikušo naudu? Kas man samaksās komisijas naudu?

—   Aprunājies ar Miku, — Sorovs flegmātiski atbil­dēja, turpinādams staigāt pa piestātni. — Tikai pastei­dzies: līdz atiešanai palikusi tikai stunda un piecdesmit astoņasarpus minūtes.

Džons salēcās kā dzelts, paskrēja starp laternu sta­biem gan uz vienu, gan uz otru pusi, nozuda zemē un pēc desmit minūtēm no Roleja manēžas jumta aizjoņoja koka krēslā pa stiepli arvien augstāk un augstāk uz Midltaunas torni.

Ceļš bija riskants: visapkārt džinkstēja vadi, no aug­šas varēja uzslīdēt virsū siena ķīpas, ja zēni nepagūtu tās apturēt, varēja aptrūkt elektriskās strāvas, bet godī­gajam izsūtāmajam Džonam nebija citas iespējas nokļūt laikus Midltaunā, un viņš riskēja.

—   Tu saki, ka neviens viņu nekur nav redzējis? — Tingsmeistars jautāja, noklausījies Džona juceklīgo stās­tījumu.

—   Tieši tā, Mik.

—   Tas nozīmē, ka nelaimīgā ir novākta no ceļa. Tas nozīmē, ka arī Vasilovu gaida lamatas. Viņi novāks ari Vasilovu, nosūtot viņa vietā sazvērnieku Morlenderu.

—   Vasilovs brauks ar «Torpēdu», Mik, laika tev diezgan… Bet kur lai es lieku biļeti, dokumentus, pār­palikušo naudu? Kas man samaksās komisijas naudu? — spiedza godīgais Džons. — Es tev saku, «Amelija» jau paceļ enkuru.

Tingsmeistars brīdi padomāja.

—   Paga, paga! — viņš apņēmīgi iesaucās. — Miss Ortone, mans bērns, skrieniet ātrāk šurp!

Uz sliekšņa parādījās miss Ortone.

—   Paklausieties, te jums būs dokumenti un biļete. Jums pēc stundas jābrauc ar tvaikoni «Amelija» uz Kronštati kā komunista Vasilova sievai. Jūsu vīrs brauc turpat ar «Torpēdu». Jūs aiz kaprizes esat iekāpusi «Amelijā». Vasilovu jūs sastapsiet Kronštates piestātnē. Jūs viņam pačukstiet, ka jūs sūta strādnieki viņa sievas vietā, lai pasargātu viņa dzīvību no uzbrukuma mēģinā­jumiem, un atklājiet viņam fašistiskās organizācijās sa­zvērestību … Sapratāt?

—   Jā, — miss Ortone atbildēja. — Paldies, Mikael Tingsmeistar. Jūs būsiet apmierināts, ka esat uzticējis man šo uzdevumu.

—   Pagaidiet… Var gadīties, ka Vasilovu pievāc un viņa vietā nosūta Arturu Morlenderu …

—   Ai-i! — meitenei izlauzās caur sakostajiem zo­biem.

—   Tad atriebieties, miss Ortone. Bet tikai protiet to izdarīt. Jūs būsiet sazvērnieka sieva, jūs izliecieties, ka neesat manījusi pārmaiņu. Tas jo vieglāk tāpēc, ka viņš pats nezina, kāda ir Vasilova sieva. Dienu un nakti jūs viņu apsargāsiet un soli pa solim, diedziņu pa diedzi­ņam atšķetināsiet riebīgo sazvērestību, kamēr visi pa­vedieni būs jūsu rokās. Tad dariet to visu zināmu pa­domju varas iestādēm. Sapratāt?

—   Jā! — meitene iesaucās. — Vēlreiz paldies.

—   Tu nekavējoties nogādā viņu uz «Amelijas», — Tingsmeistars pievērsās izsūtāmajam Džonam. — No­dod viņu Sorova zināšanā un lai Sorovs apgādā viņu ar visu nepieciešamo. Ceļā lai Sorovs katru stundu nodibina radiosakarus ar «Torpēdu». Mēs nosūtīsim montieri Bisku apsargāt Vasilova dzīvību. Saprati? Ej!

—   Mik, — ievaidējās nabaga Džons, pakasījis sev bārdu, — bet kas tad man samaksās komisijas naudu? Kam nodot pārpalikušo naudu?

—   Paņem sev pārpalikušo naudu komisijas naudas vietā! — Tingsmeistars uzsauca, saņēmis aiz rokas abus — Džonu un meiteni — un aizvilkdams tos uz telegrāfā torni.

Pēc pusstundas tvaikoņa «Amelija» pirmās klases ka- jitē novietojās jauna, slaida dāma ar tumšu plīvuru, bet techniķis Sorovs saņēma no Džona ļoti sīkus Tingsmeis- tara norādījumus.

Traps pacelts. No skursteņa veļas dūmi. Klājs, rājas, neskaitāmos kajišu lodziņos izbāztas galvas, cepures,

kabatlakatiņi. Visi māj, svilpj, spiedz, un ari ļaužu pār­pilnā piestātne māj, svilpj un spiedz pretī. Tvaikonis «Amelija» skaisti pagriežas un, dūmu mutuļus pūzdams, dodas tālajā braucienā.

Divdesmit pirmā nodaļa Bjutijas riskantais ceļojums

Nosūtījis Sorovu un Vilingu veikt savus pienākumus un atsveicinājies no miss Ortones, Miks Tingsmeistars beidzot ļāva vaļu savām jūtām.

Reti kāds v.arētu teikt, ka redzējis viņu tik dusmīgu, kāds viņš bija patlaban.

Miks uzsita ar dūri uz galda.

—  Nogalināt sievieti, nelieši! Ja es tikai varētu sa­dzīt šim cilvēkam pēdas!

—   Mend-Mess, — atskanēja no sienas.

—  Mess-Mend, — viņš steigšus atbildēja, un tūliņ istabā ar pērtiķa veiklību ielēca skursteņslaucītājs Toms.

—   Mik… — viņš iesāka savu runu stomīdamies.

—   Nu?

—  Mik, lai gan sabiedrībā runā, ka es esot nelabais, nebūs par ļaunu tev, Mik, pateikt, ka es pats sāku bai­dīties no nelabā. Redzi, mēs ar Van-Gopu, kā tu pavē­lēji, dienu un nakti sargājam «Patricianu». Mēs tikai sēžam sienā, bet turpat sienā zem mums kāds atkal iedo­mājies sargāt mūs. Un, jānudien, Mik, ja es esmu ne­labais tikai uz nepatiesu apmelojumu pamata, tad tas, kas staigā pa sienu zem mums, nav nekas cits kā īsts velns, par to es tev lieku savu galvu ķīlā.

—   Tātad jūs joprojām dzirdat pazemes ejā soļus?

—  Sauc to par pazemes eju, ja tev patīk, bet mēs ar Van-Gopu to saucam par velna taku!

Tingsmeistars paskatījās Toma platajā, melnajā sejā, gribēja jau pateikt viņam pāris vārdu, bet atmeta ar roku un stingriem soļiem devās uz durvīm. Atvēris tās, viņš uzsauca tumsā:

—   Bjutij! Bjutij!

Tūliņ istabā ieskrēja milzīgs balts suns ar dzelteniem raibumiem. Viņš lēkāja ap Tingsmeistaru, lunci­nāja asti, pieplaka uz priekškājām, draudzīgi rūca, pēc tam pacēlās uz pakaļkājām un apkampa savu saimnieku ar visdedzīgāko maigumu. Beidzot, aprimis nolaizīja Mikam degunu, nogūlās uz grīdas un uzlika purnu uz viņa putekļainajiem zābakiem.

—   Bjutij, — Miks laipni sacīja, pieliecies pie sava drauga; par atbildi baltā aste enerģiski pabungoja pa grīdu. — Bjutij, man no tevis vajadzīgs kaut kas sva­rīgs. Kaut kas bīstams, vai saproti?

Aste ritmiski lika saprast, ka Bjutija gatava uz visu.

—   Es nevaru turp sūtīt cilvēku, Bjutij, jo tas būtu tik­pat kā droša nāve. Bet tu pratīsi izkulties. Tikai pielūko, Bjutij, pielūko, draudziņ: tas, kam mēs ar tevi dzenamies pakaļ, — ir tava saimnieka lielākais ienaidnieks.

Rrrrr! — no lejas atskanēja.

—   Un ļoti liels cilvēces ienaidnieks. Esi uzmanīgs, sunīt!

—   Rrrvau! Vau! — Bjutija nikni ierējās un uzlika Tingsmeistaram uz ceļiem ķepu.

—   Mik, — Toms lūdzoši ierunājās, — ko tu esi no­domājis? Ko gan var iesākt sunītis pret nelabo?

Bet Tingsmeistaram nepatika nevajadzīgas sarunas. Viņš apskatīja Bjutijas zobus, ausis un ķepas, uzlika viņai uz krūtīm metala bruņas, tik plānas kā batists, un piesēja pie kaklasaites aukliņu, uz kuras bija savērti gaļas gabaliņi.

—   Pielūko, Bjutij, vienu kumosiņu dienā, ne vai­rāk, — viņš teica gudrajam sunim, kas sekoja katrai viņa kustībai.

Pametis visapkārt skatienu, viņš iebāza sev kabatā elektrisko lukturīti un šādus tādus sīkumus, pameta ar galvu Tomam un devās ceļā.

Pa to laiku hoteļa «Patriciana» virtuvē notika kalpo­tāju personālā svinīga apspriede ar administrāciju. Pir­mos pārstāvēja misis Tindika, otro priekšgalā bija Setto no Diarberkiras.

—   Es sacīšu īsi, — misis Tindika iesāka, saknieb­dama lūpas. — Kopš mistera Tindika, mana vīra nāves

dienas neviena vīrieša roka nav pieskārusies maniem pleciem. Man ir nodarīti zaudējumi. Es stingri pastāvu uz to, lai tiek atlīdzināti šie zaudējumi, kas radušies, pieskaroties vīrietim pie maniem pleciem jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

—   Pareizi! — korī atbalstīja viņu visa virtuve. — At­tiecībā uz zaudējumiem — tur viņai vārds vietā. Mums arī ir nodarīti zaudējumi. Ja jau tā, tad kaut jel kurā laikā, ik katru mī|u dienu uz mums no griestiem sāks birt virsū velni, un mēs varam pirms laika zaudēt savas darba spējas.

Misis Tindika neapmierināta pagriezās pret audito­riju.

—   Nejauksim mūsu likumīgās pretenzijas, — viņa stingri teica. — Es, kā tas zināms pat miertiesnesim, varu cerēt uz sabiedrības sevišķu atbalstu, jo sabiedrība ņem vērā dabas liktenīgo spēli. Man jāstāv par sava vārda godu. Man ir stingrs nodoms atvairīt no sava vārda nezināmas izcelšanās džentlmeņu uzbrukumus jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

Setto no Diarberkiras izņēma no mutes pīpi, uzlūkoja visus klātesošos un mierīgi teica:

—  Pareizi. Jums ir nodarīti zaudējumi, un man ir nodarīti zaudējumi. Kā apgalvo šī gudrā sieviete, misis Tindika, manas viesnīcas teritorijā apmeties bezmaksas elements. Izskatīsim jautājumu … Siev, panāc šurp, iz­skati jautājumu. Es algoju šveicaru, es algoju kurjeru, es algoju sargu, es algoju sulaini, es algoju oficiantu, es algoju meiteni. Vai es pareizi runāju, siev?

—  Tīru patiesību, Setto.

—   Un es algoju … klausieties labi, misis Tindika, ko es saku … es algoju dāmu, kas uzrauga šveicaru, kur­jeru, sargu, sulaini, oficiantu un meiteni. Bet kāds ir rezultāts? Jūs nespējat uzraudzīt iedzīvotāju, kas iemiti­nājies manas viesnīcas sienās un nelikumīgi staigā pa manu teritoriju. Par ko, es jautāju, jūs saņemat algu, misis Tindika, ko?

Tāds jautājuma ievirzījums loti nepatika kalpotāju personālām.

—  Bet mani pleci, mister Setto! — misis Tindika sašutusi iesaucās.

—   Ek mana dārgā misis Tindika, — nepielūdzamais Setto turpināja, — nelabais vai ne nelabais, bet jūsu gados un ar jūsu stāvokli, kādu jūs pie manis ieņemat, atļaut kailiem vīriešiem lēkāt sev pa pleciem — tas jau nu ir pārāk nepieklājīgi, kundze, pārāk nepieklājīgi!

Misis Tindika no apvainojuma iekliedzās kā dzelta. Virtuvē atskanēja skaļi smiekli, bet Setto no Diarberkiras paņēma savu sievu zem rokas un mierīgā garā devās uz savām istabām.

Kamēr virtuvē norisinājās šī nozīmīgā saruna, augšā, kur atradās istaba bez numura, klusi izlēcis no stikla skapja, parādījās Miks ar savu suni, skursteņslaucītājs Toms un ūdensvadu labotājs Van-Gops.

Miks nospieda neredzamu pogu, un durvis ar visu at­slēgu un aizšaujamo klusiņām atvirzījās no sienas. Is­tabā neviena nebija. Vispār šis sinjora čičes miteklis at­stāja dīvainu, neapdzīvotas telpas iespaidu. Likās, ka gulta nebija aizskarta, krēsli izkustināti no savām vie­tām, logu aizkari — pacelti. Miks pakratīja galvu un devās tieši uz to vietu, kur vajadzēja atrasties lūkai.

—   Neviens šās grīdas kvadrats nav apzīmēts ar mūsu zīmi, — viņš pačukstēja saviem pavadoņiem. — Man tāds iespaids, ka mēs atrodamies milzu zvēra midzenī. Visi pārējie, salīdzinot ar viņu, ir tikai niekkalbji.

Viņš nometās uz ceļiem, izņēma lupu un ilgi pētīja grīdas virsmu. Tad pietrūkās kājās un pieskrēja pie sie­nas. Te bija iesista maza nagliņa, uz kuras šķībi karā­jās sienas kalendars. Tingsmeistars pabīdīja kalendaru sāņus un norādīja Tomam un Vilingam uz tikko manāmu izcilni zem tapetēm. Piespiedis to, viņš sāka no jauna vē­rīgi aplūkot grīdu ar lupu. Starp diviem parketa dēlī­šiem parādījās tikko manāma spraudziņa. Tingsmeistars izņēma plānu tērauda plāksnīti un sāka ar to rīkoties. Spraudziņa kļuva platāka, parkets sakustējās, sadrebēja un lēnām pacēlās. Lejā melnoja caurums.

—   Bjutij! — Tingsmeistars pasauca suni.

—   Zēni, paskatieties, kas ar viņu notiek! — Toms iesaucās.

Suns trīcēja pie visām miesām, žāvājās tā, it kā tam žokļus virinātu ar knaiblēm, un spalva uz muguras bija sacēlusies stāvus.

—  Es tev teicu, Mik, es tev teicu, — šausmās mur­mināja Toms, — nepinies ar nelabo! Kāpēc tu dzen postā suni!

Bet arī Tingsmeistars likās izbrīnījies, jo vairāk tā­pēc, ka arī viņu pašu bija pārņēmusi nepārvarama tiek­sme žāvāties. Tomēr viņš sāka lūkoties nevis uz suni, bet uz logu, uz slēģiem, uz drapējumu. Viņš piebīdīja krēslu, uzkāpa uz tā un sāka čamdīties pa smalko aiz­karu, kura krokas stiepās līdz grīdai.

Kaut ko atradis, viņš norāva to un nolēca uz grīdas. Istabā varēja tikai dzirdēt, ka pārtrūka diegs, un tai pašā mirklī suns pārstāja drebēt. Viņš pacēla gudro purnu pret saimnieku un sāka luncināt asti.

Tingsmeistars piegāja pie Toma un Van-Gopa un at­vēra plaukstu. Tajā atradās apaļš dīvainas krāsas stik­liņš, tāds pienaini neskaidrs, ar siltu, tumšsarkanu nokrāsu, kādu var redzēt jaunpiedzimuša teļa acīs.

—  Fabionits, — Miks teica, tūliņ atkal sažņaugdams akmeni. — Techniķis Sorovs varētu jums, zēni, pastāstīt par to interesantas lietas. Tas ir mākslīgais akmens, ko pirms pusotra gada izgatavojis ķīmiķis Fabio Duci kādā no Francijas rūpnīcām. Es nevaru saprast, kādā ceļā un kāpēc tas nokļuvis šeit. Šis akmens var iemidzināt ve­selu armiju, ja tam laiž virsū gaismas starus.

Viņš paslēpa stikliņu kabatā un atkal piegāja pie cauruma:

—   Bjutij, sunīt, panāc šurp!

Bjutija piegāja pie saimnieka, neizrādīdama šoreiz nekādu baiļu. Bet gaiss, kas plūda no pazemes ejas, iedarbojās uz to acīm redzot uzbudinoši. Spalva uz mu­guras sabozās, un, pacēlis purnu, suns nepārtraukti ostīja gaisu.

Tingsmeistars saņēma tā purnu ar abām rokām un cieši ieskatījās suņa gudrajās acīs.

—  Bjutij, — viņš lēnām sacīja, — lien iekšā cau­rumā. Nedodies nevienam rokā. Izseko, kur aizstiepjas eja un kur tās izeja. Atgriezies atpakaļ Midltaunā un parādi mums visiem, no kurienes tu iznāci. Saprati?

Bjutija iesmilkstējās, piedurdama saimniekam purnu.

—   Ej. Viens, divi, trīs!

Bjutija vēlreiz paskatījās uz trim cilvēkiem, kas stā­vēja pie lūkas, paluncināja asti un vienā acumirklī bez trokšņa nozuda caurumā. Minūtes desmit visi trīs gai­dīja viņu, ieklausīdamies katrā troksnītī. Bet viss bija klusu. Suns neatgriezās.

Tad Tingsmeistars aizvēra lūku, pakāra kalendaru tāpat, kā tas bija karājies agrāk, nolika katru lietu ve­cajā vietā un kopā ar biedriem izgāja no istabas.

Divdesmit otrā nodaļa Harvejas doki

Trīs jūdzes no Ņujorkas, ceļā uz Svetonu, paceļas slavenie Harvejas doki. Tvaikonis «Torpēda», kas bija atsūtīts šurp remontā, stāvēja gatavs atiešanai. Tas bija notīrīts no iekšpuses un ārpuses, aizlāpīts, apšūts, pār­krāsots un priecīgi šķielēja uz jums ar tūkstoš apaļiem, izliektiem lodziņiem, līdzīgiem vardes acīm.

Matroži, kuriem jau bija apnicis mētāties pa pilsētu un nebija vairs ko nodzert, bija sapulcējušies draudzīgā pulkā mašīntelpā. Tabakas dūmi aizklāja visu kā pirtī suta. Matroži stāstīja cits citam šausmīgus notikumus un īsināja brīvo laiku, kas tiem bija palicis līdz «Torpēdas» atiešanai.

—   Nu, zēni, — teica jauns mechaniķis, ko «Torpēdai» bija rekomendējusi dokeru apvienība, jautrais skots Bisks, — mēs «Torpēdu» esam tā aizlāpījuši, ka liec kaut vai tūlīt uz bildes. Brāļi Duglass un Borlejs var būt ap­mierināti.

—   Būtu apmierināts kapteinis, — drūmi atbildēja vecais matrozis Ksaverijs, kas līdz šim bija klusējis, — tad brāļi Duglass un Borlejs i neiepīkstētos.

—   Labāk nerunā! — uzkliedza viņam bāls kā nāve matrozis ar ziliem lokiem ap acīm. Tas bija Dans, vēl nesen jautrs pārdrošnieks, nelaimīgā Dipa draugs un pudeles brālis, bet tagad novājējis, vārgs kā ēna, cilvēks, kas baidās atskatīties sev pār plecu.

—   Kas ar tevi noticis, ņerga tāds! — dusmīgi at­ņirdza Ksaverijs. — Ja es runāju stipri, tad tas nozīmē, ka var runāt stipri. Es neesmu muļķis, es par sevi at­bildu. Tu, biedri, te esi tikai trešo diennakti, — viņš no jauna pievērsās Biskam, — padzīvosi vēl trīs — tad no­lādēsi to dienu un stundu, kad esi uzklīdis uz mūsu «Torpēdas».

—   Nu, es neesmu no bailīgajiem! — Bisks iesmējās.

—  Mūsējiem arī ir nācies visu ko izbaudīt. Bet kas tad ir «Torpēdas» kapteinis? Vai ne Džeksons no Hamer- fortas?

—   Džeksons jau kopš gada ir projām. Tas gan bija īsts vīrs. Par Džeksonu, draudziņ, tev neviens pat dulnā prātā slikta vārda neteiks. Bet tagad mums …

—   Nerunā! — atkal viņu pārtrauca Dans, drebēdams kā drudzī.

Šoreiz vecais Ksaverijs it kā paklausīja Danam. Katrā ziņā viņš aizvēra muti un nevēlējās savu runu turpināt.

—   Kā sauc jauno kapteini? — Bisks jautāja, uzlū­kodams matrožus.

Visu sejas bija sadrūmušas. Kāds nelabprāt atbildēja:

—   Kapteinis Greguars.

—   Kas viņš ir, francūzis, vai?

—   Francūzis vai pats velns, — iejaucās atkal Ksa­verijs, — bet tikai sarkanmatains. Ar tādu matu krāsu nav ko bāzt degunu jūrā. Ja tu esi sarkanmatains, tad kalpo bankā, bet jūrā tev nav ko darīt, ja negribi, lai uzkrīt nelaime visai komandai. Nav vēl bijis gadījuma, kad okeāns būtu mierīgi pacietis sarkanmatainu cilvēku.

Saruna pārtrūka. Matroži aizvilkās katrs uz savu kaktu, un nav zināms, vai aiz krēslas vai tabakas dū­miem viņu sejas kļuva pelēkas. Bisks izgāja no mašīn- telpas uz trepēm, pagāja kādus simt soļus, apskatījās uz visām pusēm, ātri pārvilka ar pirkstu pār dzelzs ap­šuvumu un nozuda spraugā, kas bija radusies. Apšu­vums tūlīt aizvērās, bet Bisks atradās mazā, taču ļoti mājīgā istabiņā ar ventilatoru griestos un elektrisko spuldzi sānos; šo istabiņu bija ierīkojuši zēni no kuģu būvētavas un par to nevajadzēja maksāt. Uz galda Bis­kam priekšā atradās burtnīca, galdā bija ierīkota tintnīca, spalvaskāts karājās garā ķēdītē. Bisks atšķīra pirmo burtnīcas lappusi, kur ar lieliem burtiem bija rakstīts:

BISKA ZIŅOJUMI PA ,,TORPEDASu BRAUCIENA LAIKU

—   un ierakstīja zem tā:

«Kapteiņa Greguara personība, spriežot pēc matrožu nostāstiem, ļoti aizdomīga. Reģistrēti pavisam 980 pasa­žieru. No viņiem bez Vasilova uz Krieviju brauc vēl daži cilvēki. Vasilovs pierakstījies uz otrās klases kajiti Nr. 117, kas atrodas starp trapu un kalpotāju personālā kajitēm. Es to apskatīju un nekā aizdomīga neatradu. Katram gadījumam apskatīju arī blakus kajites. Acīm redzot apšuvumam dzelzs nav ņemta no mūsu metalur­ģiskajām fabrikām — ne uz vienas plāksnes nav mūsu zīmes. Iekļūt pie kapteiņa nav izdevies. Starp pasažie­riem, kas dodas uz Eiropu, aizdomīgi šķiet baņķieris Vestinhauzs un senators Notebits ar meitu. Klīst bau­mas, ka Vestinhauzs braucot izklaidēties pēc savas no­slēpumainās Maskas nozušanas, bet senators Notebits izpildot savas meitas kaprizes, kura kopš neilga laika bez jebkāda redzama iemesla sekojot Vestinhauzam. Pilnīgi nesaprotams, kāpēc uz tvaikoņa nav Artura Morlendera, kuram pēc fašistu plāna vajadzēja inkognito doties uz Padomju Krieviju. Starp pasažieriem nav neviena, kas varētu būt pārģērbies Morlenders.»

Visu to uzrakstījis, Bisks izplēsa lapiņu, ielika ap­loksnē, klusītiņām izlīda no kajites un pēc mirkļa jau bija pasta nodaļas telpā, kur sēdēja mūsu pazīstamā miss Totere. Viņa bija atsūtīta šurp tieši no «Patricianas», pēc Diarberkiras Setto dižciltīgo viesu rekomendācijās.

— Miss Totere, — Bisks teica, — te jums būs pirmā vēstule Mikam. Es ceru, ka to vēl būs prāvs ducis, kā arī ceru, ka mēs abi laimīgi nokļūsim Kronštatē.

Miss Totere nekā neatbildēja, paņēma vēstuli un pie­gāja pie viena no daudzajiem tumšajiem būrīšiem, kas karājās istabā. Uz durtiņām bija mikroskopiskie burtiņi

— Tie ir Mika baloži, — miss Totere pačukstēja un melancholiski nopūtās.

Tad viņa izņēma vienu no pasta baložiem, ielika vēstuli maisiņā tam uz krūtīm, atvēra augšējo lodziņu un palaida putnu brīvībā.

Bisks iesvilpās kā jau cilvēks, kas izpildījis savu pie-, nākumu, iebāza rokas kabatās un pa īsāko ceļu devās

uz klāju, t. i., pabīdīja apšuvumu un ielīda šaurajā starp­sienu ejā. Viņš gāja pa tumsu ne ilgāk kā divas minūtes, kad pēkšņi sastinga kā sāls stabs. No sienas turpat tu­vumā atskanēja svelpjoša skaņa. Pēc mirkļa skaņa pār­vērtās par skrāpēšanos, un sienā kāds pagāja garām Biskam tik tuvu, tik dzirdami, ka mechaniķis neviļus atvirzījās tālāk, lai gan gājēju no viņa atdalīja dzelzs plāksne. Tai pašā laikā virs viņa kaut kas ar klusu troksni aizcirtās, it kā tiktu aizvērta neredzama lūka.

Bet ne jau velti skots Bisks uzskatīja, ka viņš nav no bailīgajiem. Viņš nogaidīja dažas minūtes, atbīdīja ap­šuvumu un izkļuva uz trapa, neiegriezdamies savā kajitē.

—  Nāksies uzrakstīt vēstulei papildinājumu. Diezgan ātri! — viņš filozofiski noteica pie sevis.

Tai brīdī viņam garām paskrēja matroži, kliegdami:

—  Dodamies jūrā, dodamies jūrā! Kapteiņa pavēle «Torpēdai» braukt uz Ņujorkas reidu. Rīt no rīta atiešana.

Bisks apturēja garām skrejošu jaunekli un jautāja:

—  Kad nodota pavēle? Vai tad kapteims ir uz «Torpēdas»?

—  Kapteini neviens no mums nekad neredz, — mat­rozis iečukstēja viņam ausī, — bet pavēles tiek nodotas ar stūrmaņa starpniecību.

Un zilacainais matrozis pa galvu pa kaklu metās tālāk.

Divdesmit trešā nodaļa «Torpēdas» atiešana

Jauka dieniņa tvaikoņa atiešanai, neko teikt! No rīta sāka līt. Ūdens Hudzonā pacēlās par vairākiem veršo- kiem. Naktī vētra bija sasitusi druskās visas privātīpaš­nieku laivas, kas stāvēja piestātnē.

Un beidzot rīta avīzes vēstīja cenu krišanos Amerikas kviešiem, tai pašā laikā ieminoties vēl par trim notiku­miem: gravā pie Borneviļas meža atrasts pilnīgi sakrop­ļots sievietes līķis; nelaiķa notara Krafta sekretārs ap­zadzis kasi un nozudis bez vēsts; kaut kādi nezināmi ļaundari negaidot izzaguši no Kreslingu dzimtas kapli­čas zārku ar Jeremijas Morlendera mirstīgajām atliekām; zārku uz nelaiķa aukles un no Eiropas atbraukušo attā­lāko radinieku lūguma bijis paredzēts atvērt; neraugo­ties uz visām pūlēm, zagļi nav atrasti…

Izlasījis visu to, doktors Lepsiuss ļāva avīzei nokrist uz ceļiem un pilnīgā nespēkā atslīga atzveltnī. Viņš juta sevī naida uzplūdus pret cilvēkiem. Viņš nevarēja sa­prast, kas spiež viņu strādāt šās pašas cilvēces labā …

Pēc brīža doktora Lepsiusa dabiskais optimisms ņē­ma virsroku, un viņš pašķīra avīzes lappusi, cerēdams atpūtināt garu pie teatra, laulību, sporta, biržas un tam­līdzīgām uzjautrinošām ziņām.

Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz dažām kursiva rin­dām. No dusmām sprāgdams vai no ādas ārā, Lepsiuss izlasīja:

«Vakar pīkst. 7 vakarā Četrdesmit mocekļu baznīcā notika jaunavas miss Smoulas laulības ar misteru Nata- nielu Epidermu, mūsu slavenā rentgenologa Bentrovato mājas pārvaldnieku. No līgavas puses bija klāt radinieki Smoulu kungi no Midltaunas, no līgavaiņa puses — pats doktors Bentrovato, kurš tai pašā laikā nolasīja jaunat­nei, kas bija sapulcējusies ap viņu kuplā skaitā, lekciju par augļa rentgenizaciju mātes miesās, lai noteiktu tā dzimumu.»

Lepsiuss pietrūkās kājās, krampjaini saņurcīdams avīzi.

Viņa acis bija pielijušas ar asinīm. Viņš atmeta ar roku, paķēra no pakaramā cepuri un kūleniski laidās lejā pa stāvajām trepēm.

Doktoram Lepsiusam pavisam trūka elpas. Nebūtu viņš ārsts, viņš skrietu pie ārsta, lai nolaiž asinis vai vismaz lai uzraksta latiniski kādu recepti, kam, kā zi­nāms, piemīt sava labā īpašība — uzskatāmi pierādīt, ka jūsu izdevumi nav bijuši veltīgi.

Bet arī šo apmierinājumu viņš nevarēja sev sagādāt. Lepsiuss skrēja, ko kājas nes, pa ielu, skrēja savas saim­niecības vadītājas nodevības dēļ, skrēja, kur acis rāda, kamēr aizskrēja tieši pie Hudzonas.

Lietus gāza kā no spaiņiem. Avīžu pārdevēji un zā­baku spodrinātāji bija paslēpušies. Retie gājēji piederēja pie to ļaužu kategorijas, kas staigā basām kājām. Pa Ņujorkas ielām vāliem vēlās migla, pacēlās virs Hudzonas un ietina visu piekrasti tā, ka Harvejas bākas pro­žektors meta staru kūļus pār līci, bet piekrastē pulksten 12 dienā dega elektrība.

Lepsiuss izmirka līdz ādai un ne bez izbrīnās pama­nīja,ka iznācis pie reida, kur, tūkstoš ugunīs mirdzot, stāvēja «Torpēda», jau gatava uzņemt pasažierus. Traps tomēr vēl nebija nolaists. Pūlis, stāvot lietū, izrādīja briesmīgas neapmierinātības pazīmes.

—  Viņi baidās no demonstrācijām, — sacīja kāds īgnā balsī blakus Lepsiusam, — it kā mūsu laikos vēl rīkotu demonstrācijās!

—  Un kā vēl rīko! — otrs atbildēja. — Komunisti taču sūta savu pārstāvi uz Padomiju. Skaties, iznākuši viņu pavadīt gandrīz vai tāpat kā prezidentu.

Tikai tagad Lepsiuss pamanīja neparasto ļaužu straumi un ieskatījās uzmanīgāk.

Viss milzīgais laukums bija pilns ar cilvēkiem žokej- cepurēs un strādnieku blūzēs. Viņi bija devušies šurp tieši no fabrikām, nepaspējuši pārģērbties. Viņu sejas staroja apgarotībā, no visām pusēm stiepās rokas pretim Vasilovam, kas stāvēja viņu vidū, ģērbies pelēkā ceļa uzvalkā.

—  Pastāsti viņiem, Vasilov, ka mēs nesnaužam! — kāds kliedza, vicinādams naģeni. — Mēs savu stundu ne- nogulēsim!

—   Pasveicini Ļeņinu! — kliedza otrs.

Pūlis spiedās virsū no visām pusēm, neļaudams pie­iet pie Vasilova nevienam no tās puses, kur bija sapulcē­jusies dižciltīgākā publika. Lepsiuss ieraudzīja tur Vestin- hauzu ar elegantu ceļasomu rokā un monokli acī. Netālu no viņa stāvēja sprogainā Gresa, raustīdama savu tēvu, un skatījās uz visām pusēm, kaut ko meklēdama ar acīm. Viņu pavadīja jaunas meitenes, dāmas un kavalieri no 5. avēnijas, tērpušies smokingos, veltīgi pūlēdamies paslēpties no lietus zem buraudekla nojumes. Bet sau­jiņa grezno ņujorkiešu, kas devās uz Eiropu izklaidēties, pilnīgi pazuda milzīgajā strādnieku pūlī, kas dobji du­nēja kā jūra. Policists, nedroši aizspraucies līdz tam,

Izlikās, it kā regulētu kustību, kamēr strādnieki grūstīja viņu no vienas vietas uz otru kā bumbiņu.

Lepsiuss izlauzās cauri pūlim pie paša «Torpēdas» borta, kur no kopējās kajites bija izbāzuši galvas mič- manis un matroži.

—  Kovaļkovski, — kāds iesaucās, — laiks nolaist trapu, dodiet rīkojumu!

Sārts kā ķerubs un milzīgi resns mičmanis ar mil­zīgām lūpām aizskrēja dot pavēli. Lepsiuss uzmeta kri­tisku skatienu viņa rokām un kājām, izņēma piezīmju grāmatiņu, kur atradās trīs uzvārdi:

1.  Augļu pārdevējs Bērs;

2.  Profesors Hizertons;

3.  Mičmanis Kovaļkovskis,'

un izsvītroja pēdējo no saraksta.

Bet uz «Torpēdas» enkura ķēdes bija uzrāpušies divi cilvēki un sačukstējās. Viens no viņiem bija skursteņ­slaucītājs Toms, otrs — mechaniķis Bisks.

—   Miks liek tev pateikt, ka vēstuli saņēmis. Tas, ka Morlendera nav, ir krietni aizdomīgāk nekā tas, ja viņš būtu. Miks baidās par Vasilova dzīvību. Pieraugi, Bisk, sargā viņu kā aci pierē, nežēlo pats sevi!

—  Zinu, — Bisks atbildēja. — Bet vai suns at­griezās?

—  Nē. Mikam lielas bēdas. Suns pazudis — laikam nodūruši ar nazi… Nu, paliec sveiks, Bisk, sūti ziņas.

—   Sveiks, Tom. Esiet bez rūpēm.

Toms nolēca lejā uz tauvas, ieķērās tajā, pašūpojās, iztaisīja pirueti un nozuda ūdenī.

Traps nolaists; sveicieni, vēlējumi, atvadu saucieni. Vairāki pāri skadru acu, kas piederēja vienas profe­sijas cilvēkiem, bet, kā pēc viņu izturēšanās varēja spriest, kalpoja dažādiem saimniekiem, aplūkoja, tīri vai aptaustīja, ikvienu pasažieri, kad tas devās pa trapu augšā, kur tika pārbaudītas biļetes un dokumenti.

Viens…

Otrs…

Trešais…

Ceturtais…

Piektais…

Morlendera nav, nav neviena, kas izskatītos pēc Mor­lendera!

Dižciltīgā publika aizgājusi; pa trapu kāpj augšā ko­munists Vasilovs.

Viņš bāls aiz satraukuma. Dižciltīgā publika apbalvo viņu ar svilpieniem.

Bet svilpienus tūliņ apslāpē rēkoņa, tūkstošbalsu pūļa rēkoņa; gaisā lido naģenes, lakatiņi, žokejcepures:

— Urā, Vasilov! Urā, Padomju Krievija! Brauc, biedri, sveicini zēnus, lai turas dūšīgi! Lai dzīvo Ļeņins!

Rēkoņa kļuva pērkondimdoša, un tai, kā atbalstīdams strādniekus, pievienojās varens tvaika sirēnas kauciens, paceltā trapa brīkšķēšana, ķēžu žņerkstoņa, vēja kaucieni, dēļu un takelažas čīkstoņa — «Torpēda» lēnām sakustē­jās un devās ceļā.

Tvaikonis jau bija aizpeldējis tālu līcī, miglā jau nozuda tūkstošiem uguņu, kas apmirdzēja tā klāju un kopējo kajiti, bet pērkondimdošie kliedzieni un sveicieni Ļeņinam joprojām turpināja tricināt piekrasti, izraisī­dami vienam otram Ņujorkā un uz tvaikoņa diezgan bīs­tamu sirdsdarbības paātrināšanos.

Divdesmit ceturtā nodaļa Biska dienasgrāmata

«19. maija pusdienā mēs devāmies ceļā. Es biju aizņemts mašīntelpā un stundas trīs nevarēju izkļūt uz klāja. Diena mierīga, notikumu nav, ja neskaita matroža Dana, īsta gļēvuļa un epileptiķa, dīvaino stāstu. Viņš, stāstīja, it kā esot vairākas reizes dzirdējis apakš kojām, kur guļ matroži, gari stieptu, necilvēcīgu kaucienu. Mēs visi gājām tur, lai viņu nomierinātu, bet nekā nedzirdē­jām. Dans izturas dīvaini. Šodien viņam bija lēkme, viņš kliedza, dauzīja galvu pret zemi, un uz lūpām tam parā­dījās putas. Es domāju, ka viņa paša kaucienos ļoti maz kā cilvēcīga.

Ieguvis pusotras stundas brīva laika, es skrēju uz klāja, it kā lai pārbaudītu elektrības vadus. Viss kārtībā.

Klājs izskatās pēc prezidenta pieņemamās telpas Baltajā namā: visur tropiskie augi, paklāji, statujas. Pasažieri pulksten piecos noklausījās nelielu koncertu un dzēra uz klāja tēju. Vasilovs no kajites neiznāca augšā. Es ielīdu mūsu ejā, atvēru lodziņu un paskatījos. Man bija brīnums par Vasilova nodarbību: viņš tupēja kajites vidū, turēja rokā revolveri un skatījās uz durvīm. Viņa seja man likās apmulsusi un izbiedēta. Es iemetu viņam istabā zīmīti:

Jums šeit ir aizstāvis. Paziņojiet, no kā jūs baidāties, un atstājiet zimiti uz sava galda. Izturieties ārēji mierīgi, pavadiet visu laiku kopā ar citiem pasa­žieriem.

Viņš pacēla zīmīti, izlasīja un par atbildi pačukstēja:

—   Es lūdzu to, kas man iemeta šo zīmīti, ienākt kajitē. Tad es izlīdu no apšuvuma koridorā un pieklauvēju

pie viņa durvīm. Viņš pavēra durvis, turēdams revolveri rokā, noskatīja mani un tad ielaida. Es nosaucu savu vārdu un teicu, ka braucu kopā ar viņu līdz pašai Kron- štatei, lai apsargātu viņa dzīvību. Viņš pasmaidīja un parādīja man papīra gabaliņu, kur neveikliem burtiem un pilnīgi analfabetiski bija uzrakstīts:

Jūs mirsat, tiklīdz būsat pārkāpis savas kajites sliegsni.

Vasilovs vērīgi skatījās manī, kamēr es lasīju papī­riņu, bet pēc tam teica:

—  Jūs redzat, es esmu apkrauts ar pārāk lielām rū­pēm. Viens ieteic man būt kopā ar pasažieriem, otrs — neiziet ārā no kajites. Kurš padoms man jāņem vērā? Kā lai es zinu, kas man draugs, kas man ienaidnieks?

Pirms atbildēt es vēlreiz izlasīju papīriņu. Tā bija netīra lapa, izrauta no kuģa virtuves grāmatas. Rakstī­tājs bija atstājis uz tā taukaina īkšķa nospiedumu. Grūti bija iedomāties, ka zīmīte nāk no ienaidnieka nometnes.

—   Paklausieties! — es iekliedzos, izdomājis rīcības plānu. — Paņemiet šo zīmīti, ejiet pie stūrmaņa un sa­kiet, ka jūs jūtaties satraukts un vēlaties, lai jūs novieto vai nu otrās klases kopējā kajitē vai kuģa lazaretes ko­pējā palatā. Tas ir pats gudrākais, ko mēs varam iz­domāt.

Vasilovs pakratīja galvu:

—  Man tomēr nav patīkami pārkāpt šās kajites slieksni.

—  Baidieties palikt tajā! — es turpināju savu domu iespaidā. — Lai jūs būtu mierīgs par savu dzīvību, — tad…

Ar šiem vārdiem es atrāvu durvis, izgāju uz trapa un mierīgi teicu, pievērsdamies viņam, tai brīdī, kad ar vienu aci ļoti labi redzēju kādu melnu svārku stērbeli, kas nozuda aiz margām …

—  Jums viss kārtībā, ser… Laikam lejā būs izsists korķis.

Vasilovs man sekoja, un mēs abi uzkāpām augšā uz klāja. Es centos turēties viņam blakus, lai briesmu ga­dījumā saņemtu nelaimi uz savas ādas. Bet absolūti ne­kas nenotika — viņš laimīgi nokjuva līdz stikla kabinei, kur sēdēja resnais stūrmanis Kovaļkovskis. Es ņēmos ap saviem vadiem, kurus pirms tam ar gudru ziņu biju sa­bojājis, un redzēju, kā Kovaļkovskis lasīja viņam pa­sniegto zīmīti. Viņa platā seja aiz sašutuma piesarka, un viņš vairākas reizes paraustīja plecus. Tad piecēlās, un Vasilovs devās viņam līdzi lazaretes virzienā.

Es nevarēju iet līdzi. Tomēr, labodams vadus, es at­muguriski pievirzījos pie trapa, no kurienes bija redza mas otrās klases kajites un kalpotāju telpas. Sev par izbrīnu es ieraudzīju neliela auguma, man pilnīgi svešu, garos, melnos svārkos tērpušos cilvēku, kas stāvēja tieši Vasilova kajites priekšā. Tas bija neizskatīgs cilvēks ar šaudīgām acīm. Tās raudzījās bez jebkādas izteiksmes, mats matā kā zivij uz sauszemes vai chroniskam dzē­rājam, ja paturēsi viņu dieniņas trīs pie skaidra ūdens. Nezinu, kāpēc, bet man pār muguru pārskrēja tirpas. Es atcerējos vecā Ksaverija vārdus.

«Tas laikam ir kapteinis Greguars,» es nodomāju un steigšus nozudu no klāja.

Lejā pie mašīnām risinājās valodas par Dana sli­mību. Portugalietis Pičerga, mans tiešais priekšnieks, bruka man virsū:

—   Būtu jūs, Bisk, mazāk dauzījies apkārt! Nabaga Danu vajadzēja aizgādāt uz slimnīcu, no viņa tagad nekā nav ko gaidīt, bet jūs pavēlēts visu nakti nenomainīt. Tā, vajadzēs pastrādāt!

■ — Kas pavēlējis?

—   Ir pavēle — un pietiek! — Pičerga drūmi atbil­dēja. — Esiet bez bēdām, ja priekšniecībai labpaticis apveltīt jūs nezin par ko ar virsstundām, tad jau tā pratīs no jums izspiest visu sulu!

Rūkdams un šķendēdamies viņš mazpamazām izpļā­pāja man, ka kapteinis Greguars personīgi norīkojis no­zīmēt mani nakts dežūrai pie mašīnām un ka «Torpēdai» pavēlēts attīstīt rekordātrumu, jo pa radio saņemtas zi­ņas, ka tuvojas vētra.

—   Mums jāizbēg no tās, lūk, kā, — Pičerga ievilka no savas smirdošās pīpes.

Man tas ļoti nepatika, bet nekā nevarēja darīt. Es nolēmu samierināties, padežurēt stundas divas trīs, bet pēc tam, aizbildinoties ar neveselumu, iešmaukt tuale­tes telpās un pamēģināt aiziet pa sienu līdz miss Toterei. Ziņojums Mikam par visu notikušo atradās man kabatā. Tātad es paliku. Apsēju savu skoteli un uzliku brilles, izdzēsu pīpi un devos uz mašīntelpām.

Čuguna zvēri klusēdami darīja savu darbu. Tie aiz­vēra un atvēra rīkles; sakostiem zobiem sagremoja mi­nūti pēc minūtes, aprīdami laiku nepiepildāmā rijībā. Viena stunda, otra, trešā … Es saķēru vēderu, iestenē­jos un izskrēju garām strādnieku bariņam tumšajā ko­ridorā, no kurienes man nebija grūti ielīst aiz apšuvu­ma, izdarīt divus trīs pārgājienus pa sienu un pieklauvēt pie miss Toteres kajites.

—   Mend-Mess!.

Nevienas skaņas.

—  Mend-Mess!

Miss Totere neatbild.

Kas par jokiem? Es paskatījos pa šķirbu.

Miss guļ uz grīdas aizmiguša cilvēka pozā, papīri izvandīti, pa iluminatoru plūst iekšā svaigs jūras vējš, miss Toteres skapīši vaļā un no baložiem, slavenajiem Mika baložiem, vairs ne vēsts.

Divdesmit piektā nodaļa Biska dienasgramatas turpinājums

—  Bisk! Kāds velns tevi dīda? Kur esi aizmucis? — es izdzirdēju portugalieša balsi.

Vajadzēja atgriezties mašīntelpās, lāgā nenoskaidro­jot miss Toteres iemigšanas un Mika Tingsmeistara ba­ložu nozušanas iemeslus.

Visu nakti «Torpēda» attīstīja ārkārtīgu ātrumu. Kamēr pasažieri mierīgi gulēja, tvaika katls no spiediena draudēja pārsprāgt pušu, kurinātāji šaudījās pa kurtuvi kā nelabie, bet aiz traucošās «Torpēdas» bortiem trakoja un auroja velnišķīga vētra.

Pret pašu rīta pusi, kad aiz noguruma jau grīļojos, portugalietis atnāca mani nomainīt un es aizskrēju uz kajiti. Žāvādamies ietrausos pirmajā kojā blakus krāco­šam matrozim un tāpat neizģērbies gribēju nosnaust, kad pēkšņi zem grīdas atskanēja pusapspiests kau­ciens — šausmīgs, necilvēcīgs kauciens, no kura man mati cēlās stāvus.

Es pietrūkos, aiztraukdams miegu. Vairāki matroži pamodās un piecēlās sēdus, pārkāruši kailās kājas pār koju malām. Mēs sākām klausīties. Kauciens atkal atkār­tojās, un šoreiz tas bija tik griezīgs, tik skumjš, ka dau­dzi no matrožiem šausmās spiedās cits pie cita kā izbi­jies ganāmpulks.

—  Zēni, tur kauc kapteiņa beigtais suns! — dobji teica Ksaverijs, un matroži šausmās sāka drebēt.

Mans kaimiņš metās kojā un pabāza galvu zem spilvena.

—  Klusē, Ksaverij. Jau tāpat ir nelabi, — kāds pār­trauca veco vīru.

—  Es neklusēšu! — Ksaverijs spītīgi čukstēja. — Lie­ta skaidra: beigtais suns atkal kauc. Citādi nav, būs kādam no mums jāmirst, puiši. Pieminiet manus vārdus.

—   Kas par beigtu suni? — es iejaucos.

129

—  Tas, redzi, puis, ir mūsu kuģa bijušais suns, kas piederēja agrākajam kapteinim Džeksonam. Pats aizgāja, bet suni pameta, taču šis sarkanmataino — es domāju kapteini Greguaru — necieta un ieņēmās sev tādu dī­vainu paradumu: kaukt, ja kādam no mums jāmirst. Tici

9 — Mess Mend

vai ne, kairu reizi braucot, līdzko kauc, mēs jau zinām — kādam no mums jāmirst. Sarkanmatainajam tas stipri nepatika, un tā kādu reizi, iedams garām sunītim, viņš pacēla kāju, bet sunītis ņem un ierūcas. Un kā viņš pa­cēla kāju, tā belza sunim pa galvu un ielauza ar papēdi galvaskausu. Spēks šim sarkanmatainajam sātanam vel­nišķīgs, nevis cilvēcīgs!

—   Bet suns tāpat kauc, ja kādam jāmirst, — čukstēja kāds jauns matrozītis, klabinādams aiz bailēm zobus.

Un gluži kā apstiprinājums no guļamlāvu apakšas at­kal atskanēja gari stiepts, necilvēcīgs kauciens, it kā kaucējs, kamēr mēs runājām, būtu pievirzījies mums tuvāk.

Matroži šausmās metās savās guļvietās; arī es palīdu zem segas — ne tik daudz aiz bailēm, cik aiz no­guruma, un tūliņ iemigu nāves miegā.

Es pamodos, kad strādāja jau otrā maiņa. Rīta gongs plēsa vai ausis pušu, aicinādams uz pirmajām brokastīm. Matroži trūkās augšā, atstādami siltās kojas līdz dulnu- mam nogurušajiem biedriem.

Kad es iegāju mazgājamā istabā un pabāzu galvu zem aukstas ūdens šalts, vecais Ksaverijs atrada mirkli un pačukstēja man:

—   Nāve jau savu paņēmusi! Telegrafiste nomirusi tai pašā stundā, kad kauca suns.

Es izrāvu galvu no krāna apakšas un tāpat slapjš drāzos uz mašīntelpām.

—   Pičerga, — es iekliedzos, — vai tas tiesa, ka mi­rusi miss Totere? No kādas slimības viņa mirusi?

—   Nebļausties, — portugalietis flegmātiski atbildēja. — Droši vien nabadzīte pārbijušies no vētras vai arī pār­ēdusies, un sirds nav izturējusi. Un jāsaka, viņai jau bija pāri četrdesmit, lai gan nēsāja krāsainas lentītes.

Es ķēros pie darba. Kopš šā brīža man bija skaidrs, ka mazākā nepiesardzība varēja tuvināt manu paša nāvi. Pirmo brīvo mirkli es izlietoju, lai uzmestu šīs rindiņas un sagatavotu savā slēptuvē pudeli. Pēc tam devos uz lazareti, kur mani ar mokām ielaida. Es gāju apciemot Danu.

Nelaimīgais epileptiķis gulēja nekustēdamies, nozilē­

jušās lūpas sakniebis. Vajadzēja labu bridi ar viņu no­ņemties, kamēr viņš atvēra muti.

Ko no viņa grib? Viņš nodomājis mirt, un, jo ātrāk, jo labāk. Nedrīkstot dzīvot cilvēks, kurš redzējis ne­šķīsto. Bet viņš redzējis, kā nešķīstais nogalinājis viņa draugu Dipu… Nē, neviens neesot ievests lazaretē, iz­ņemot viņu. Pasažieru palata esot blakām; lazaretē kopējs kantoris; viņš noteikti zinātu, ja bez viņa būtu vēl kāds slimnieks …

Ar šiem vārdiem Dans apklusa un pagrieza man mu­guru. Es izspiedu no nelaimīgā visu, kas man bija va­jadzīgs, un satraukts aizšāvos uz klāja. Tātad Vasilovs nebija naktī gulējis hospitālī. Es dusmojos uz viņu par nepiesardzību. Kāpēc viņš neuzklausīja prātīgu padomu?

Augšā mazajā salonā bija trokšņaini. Ap Kovaļkovski drūzmējās pirmās un otrās klases pasažieri, runa bija par telegrafistes nāvi.

—  Es prasu, lai tiktu izdarīta dezinfekcija! — aiz­gūtnēm kliedza padzīvojusi dāma no 8. kajites.

—   Apžēlojieties, viņa taču nomira ar sirdstrieku!

Cilvēks, kas to teica jautrā balsī, stāvēja ar muguru

pret mani. Es paskatījos un atviegloti nopūtos. Tas bija pats Vasilovs — možs, jautrs, runīgs, nemaz vairs ne­atgādināja vakarējo pārbijušos pasažieri. Viņš dzīvs! Smagums novēlās man no sirds. Paldies dievam! Es gri­bēju pieiet pie viņa, bet baidījos nokļūt acīs stūrmanim.

Bet Vasilovs mundri sarunājās ar pasažieriem, nomie­rināja pavecīgo, īdzīgo dāmu, pacēla mazu mutautiņu, ko bija nometusi zemē senatora Notebita meita, — vārdu sakot, izturējās kā īsts labākās sabiedrības cilvēks.

«Vai tu re, kas šim par manierēm!» es ne bez dzēlī- bas nodomāju un, atradis izdevīgu brīdi, kad viņš aiz­gāja aiz atzveltņa ar avīzi rokā, uzliku roku viņam uz pleca:

—   Kāpēc jūs negulējāt nakti lazaretē?

9*

131

Vasilovs aši apgriezās un asu skatienu pavērās manī. Zēni! Tas bija Vasilovs, tā bija viņa seja, deguns, lūpas, mati, svārki, bikses, veste, zābaki, tas bija Vasilovs, es jums saku, un tas nebija viņš! Tas bija pavisam cits cilvēks, lai mani nesauc vairs par skotu Bisku! Es ne­noturējos, es iekliedzos.

— Kas jums? — smaidīdams jautāja neīstais Vasi: lovs, cits Vasilovs, Vasilova rēgs, nezinu, kā viņu nosaukt.

Bet es neatbildēju: man klabēja zobi, es pa galvu pa kaklu metos lejā uz viņa kajiti.

Man izdevās nokļūt zem apšuvuma, nevienam nepa­manot. Es paskatījos pa lodziņu: Vasilova kajitē viss bija tāpat kā agrāk, pat revolveris bija uz galda un kaktā neaizskarta ceļasoma. Vai tik es neguļu? Vai tik mani ne­moka lietuvēns? Bet, ja vien es pats neesmu apmainīts, tas cilvēks augšā nav Vasilovs, nē un nē.

Es izlēcu atkal uz trapa, lai nokļūtu savā slēptuvē. Skrienot pa trepēm, ieraudzīju sev aiz muguras, ne vai­rāk kā divu soļu atstatumā, sarkanmataino cilvēku svār­kos. Viņš steidzās man pakaļ, viegli uzlikdams uz mar­gām vāju, ļenganu roku ar stipri pietūkušām pirkstu locī­tavām. Es traucos, cik kājas nes, un aizskrēju viņam priekšā soļus divdesmit, aizmetos aiz stūra un kā bulta ielidoju šaurajā spraugā.

Fu! Glābts! Kaut vai uz stundu, bet glābts! Es apskatījos, rūpīgi aizslēdzu visas izejas no savas slēp­tuves, sagatavoju papīru, tinti un pabeidzu rakstīt die­nasgrāmatu. Tūliņ es to iebāzīšu pudelē, aizkorķēšu un iesviedīšu jūrā, uzskrāpējis ar dimanta gabaliņu uz stikla:

Lai arī kas izvilks pudeli no okeana, — ja tikai tas būs strādnieks, — viņš nogādās to Mikaelam Tingsmeis­taram. Mūsu zēni izkaisīti pa visu pasauli krietni van rāk, nekā mums pašiem tas zināms.

Es tikko biju sataisījies bāzt papīru pudelē, kad iz­dzirdu līstoša ūdens troksni. Izrādās, augšā bija atvēru­sies sprauga divu pirkstu platumā un no turienes plūda ūdens. Es pieliku pie mēles — sāļš. Metos uz izeju — tā nepavērās. Mani bija saķēruši kā peli slazdā. Pēc pāris stundām ūdens piepildīs manu slēptuvi un es no­slīkšu. Paslēpju papīru pudelē, aiztaisu korķi, cenšos paplašināt spraugu, lai izsviestu pudeli ārā no kajites. Zēni, atcerieties skotu Bisku! Brīdiniet tos, kas brauc uz «Amelijas», ka samainīšana ir notikusi. Piesargieties no kapteiņa Greguara!

Mend-Mess!

Divdesmit sestā nodala Senatora meita

—   Mana mīļā, tu izturies ne-pie-klājīgi, — senators Notebits teica savai meitai Gresai, kas gulēja uz kušetes, sacēlusi abas kājas uz tēva krēsla atzveltnes.

—   Tas ļoti var būt, papa, — Gresa atbildēja. — Man nekas nav pret taviem aizrādījumiem. Ja tas tev dara prieku, runā, cik vien patīk.

—   Nav svarīgi, vai tas man patīk, mana meita, — iespaidīgi teica senators, — bet gan tas, lai tu ņemtu manus vārdus vērā.

—   Nerēķinies ar mani, dārgais papiņ. Tā tik vēl trūka, lai mans tēvs rēķinātos ar tādu dumju skuķi kā es! Es tevi lūdzu, dari tikai to, kas tev patīk.

Senators dažas minūtes klusēja, izsists no sliedēm. Bet ne velti viņš bija senators un ne velti bija ieradies pie prezidenta oficiālās un mājas vizitēs. Nošņaukt degunu un no jauna ķerties pie lietas viņam nebija nekas.

—   Tu izturies ne-pie-klājīgi — ,viņš atkal iesāka. — Tu neatkāpies no Vestinhauza burtiski ne par soli. Es sa­protu, ja tas būtu aiz maigām jūtām … Daudzas laulības Ņujorkā notikušas aiz maigām jūtām, ko izraisījusi šū­pošanās uz tvaikoņa un citas galvaniska veida parādī­bas, kas iespējamas okeānā. Bet šinī gadījumā cēlonis acīm redzot nav meklējams maigās jūtās.

—   Papa, kā tu vari man sacīt tādas lietas! — Gresa nepatikā iesaucās, nolēkdama no kušetes. — Kā tu vari ļaunprātīgi izmantot to, ka es esmu bārene, ka man nav mātes! Aķ! … — Viņa tūliņ sāka skaļi raudāt, spārdī­dama ar kājām grīdu un purinādama galvu ar tādu spēku, it kā tā nebūtu galva, bet ābele ar gataviem āboliem.

—   Bet ko tad es tādu pateicu? — senators apjucis nomurmināja.

—   Tu tei-ci… tu tei-ci… — šņukstēja nelaimīgā Gresa — Tu teici par galvaniskām… nē, es nevaru atkārtot…

—   Nu, pietiek, pietiek! — kā mierinādams noteica senators, papliķēdams meitai pa muguru. — Es taču zinu, ka tu man esi lieliska meitene, Gres, tu man esi laba meitene, labi audzināta meitene. Neraudi tik bries­mīgi, tas var kaitēt tavām plaušām!

—   Es neraudāšu, dārgais papa … — Gresa šņuk­stēja. — Ak, tu nemaz nezini, cik man smagi ap sirdi, kad es iedomāju to, 'ka man nav mammas!… Mana garderobe, tu zini… un cepurītes… un neviens, ne­viens, nekad!…

Gresas kājas atkal izdarīja tādu kustību, it kā gri­bētu sākt spārdīt grīdu. Senators bija pilnīgi iznīcināts. Viņš savieba seju un norausa asaru. Viņš iebāza roku kabatā, lai izņemtu kabatas portfeli.

—   Diezgan, diezgan, Gresa! Kad būsim uz sausze­mes, mēs visu to savedīsim kārtībā. Tu redzēsi, sirsniņ, ka tēvam arī ir nozīme tādās lietās kā garderobe.

—   Un cepurītes! — Gresa iesaucās.

—   Arī cepurītes, manu cālīt! Noskūpsti savu papu. Ieliec somiņā šo papīriņu.

Gresa piedūra lūpas tēva vaigam, paslēpa čeku so­miņā un saritinājās uz kušetes.

Bet senators, aizgājis uz savu personīgo kajiti, no­devās tīksmīgām un lepnām domām.

—   Gluži kā nelaiķe māte! — viņš saviļņots čukstēja pie sevis. — Tāda pati lēnīga, mīļa, nepiemin ļaunu. Ap­mīļosi viņu, nomierināsi ar nieciņu — un tūliņ visu aiz­mirsīs. Bērns, īsts bērns …

Viņš mierīgi izstiepās gultā, aizvēra acis un iemiga.

Pa to laiku bērns, pagulējis kādu brīdi, pietrūkās augšā, paklausījās sava tēva krākšanā, pieglauda spro­gas un, aizbāzis kaut ko aiz platās zīda jostas, klusīti­ņām izgāja no kajites.

Baņķieris Vestinhauzs, novājējis un novecojis, sē­dēja savā kajitē pie galdiņa, kas bija piestiprināts pie grīdas, dzēra viskiju ar sodu un drudžaini pārskatīja

Ņujorkas avīzes. Šis vecais izvirtulis bija izsists no sliedēm. Viņš izjuta kaut ko līdzīgu melancholijai. Viņš skuma pēc noslēpumainās Maskas, kas kādā maija dienā bija no viņa aizgājusi un vairs neatgriezās.

Pie kajites durvīm kāds pieklauvēja.

—   Iekšā, — viņš izklaidīgi norūca.

Durvis atvērās., un kāds straujiem soļiem ienāca ka­jitē, apstājās pavisam tuvu pie viņa, un Vestinhauzs nepaguva i acu pacelt, kad viņam pretī pastiepās glīta dāmu revolvera stobrs un sievietes balss uzsauca:

—   Rokas augšā!

Vestinhauzs visā savā baņķiera prakses laikā nebija izjutis tādu satraukumu. Viņš jau gribēja pacelt rokas, bet tās drebēja un itin nemaz nebija dabūjamas nost no galda.

—   Rokas augšā, vecā žurka! Viens, divi!…

—  Miss Notebita, — Vestinhauzs lūdzoši teica, bei­dzot ieraudzījis cirtaino banditu, — es esmu ar mieru pacelt rokas, līdzko tās celsies. Man ir vāja sirds… Nolaidiet šo kaitīgo rotaļlietu lejā.

—   Ne prātā nenāk, — Gresa mierīgi atbildēja. — Es to turēšu tik ilgi, kamēr uzzināšu no jums visu, kas man vajadzīgs. Nelieti, despot, Dardaneļu turk, kur jūs likāt Masku? Atbildiet tūliņ, — kur viņa ir? Kur jūs to paslēpāt?

—  No visas tiesas, miss Notebita, jūs liktenīgi mal­dāties. Es esmu satriekts, atstāts, pamests, viņa no ma­nis aizbēga, es ciešu, bet jūs man uzdodat tādus jautā­jumus, kādus es pats esmu gatavs uzdot ar revolveri rokā!

—  Tā jau es ticēšu… — miss Gresa novilka. — Kur jums ir pierādījumi, vecīt!

Vestinhauzs aiz niknuma iekoda lūpā. Viņš paķēra no galda avīzes, veselu čupu avīžu, un iesvieda tās miss Notebitai sejā.

—   Lasiet! — viņš izmisis iestenējās.

Gresa ar vienu roku paņēma avīzes, turot otrā baņ­ķierim pie deguna paceltu revolveri. Tūliņ pat viņa ieraudzīja dažus ar sarkanu zīmuli pasvītrotus sludinā­jumus:

«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atgriezties, apso­lot par to visu savu mantu.»

«Baņķieris Vestinhauzs piedāvā Vivi, ja viņa at­grieztos, likumīgu laulību.»

«Baņķieris Vestinhauzs lūdz Vivi atnākt pie viņa tikai uz mirkli, lai saņemtu briljanta kaklarotu..

—   Hm! —■ Gresa neticīgi norūca, izlasījusi visus šos sludinājumus. — Bet kādēļ tad jūs braucat uz Eiropu?

—   Es domāju atgūt jaunību, izdarīt sev Šteinaha poti, — Vestinhauzs klepodams nomurmināja.

Gresa uzmeta viņam nievājošu skatienu un savilka lūpiņas.

—   Un šis cilvēks, — viņa nicinošā tonī pateica. — Šis cilvēks lakstojas ap visskaistāko sievieti pasaulē! Bet es uzskatīju viņu par despotu! Fī!

Viņa gribēja kāpties atpakaļ uz durvju pusi, arvien vēl nenolaizdama savu revolveri, kad pēkšņi viņas ska­tiens krita uz citu sludinājumu, kas bija ievietots pēdējā ar gaisa pastu «Torpēdai» piegādātajā Ņujorkas avīzes numurā. Tur bija ziņots par klusām svinībām, kas noti­kušas Morlenderu savrupmājā Riversaidā-Draivā: šaurā tuvinieku lokā, ļoti klusi sakarā ar sērām bija nosvi­nēta mistera Artura Morlendera saderināšanās ar Klēru Vesoni.

Gresa uzbudināta pavicināja revolveri, it kā tas būtu pātaga, iesvilpās kā puika un izskrēja no kajites, atstādama satraukto misteru Vestinhauzu ar gaisā pa­celtām abām rokām tieši tai brīdī, kad pēc tā nebija ne mazākās nepieciešamības.

Divdesmit septitā nodaļa pa daļai uz sauszemes, pa daļai uz Ūdens

—   Klēra apprecējusies ar šo teļagalvu Arturu! — dusmīgi noteica pie sevis miss Notebita, nosviezdama revolveri uz galda. — Viņa tomēr apprecējusies ar to, muļķa skuķis!

—   Arturs saderinājies ar šo sarkanmataino Klēru!— lasot rīta avīzi, izbrīnījies pie sevis noteica doktors Lep­siuss, ieplezdams abus acu pārus, pats savas acis un brilles. — Taisni neticami! Arturs, sieviešu nīdējs, zvē­rināts vecpuisis, kas taisījās iznīcināt visas sievietes ze­mes virsū, kas neieraudzīja misis Vesoni un šo viņas ūsaino radinieci, viņš saderinājies ar Klēru… Tobij! Tobij!

Mulats ar atvērtu muti klusi parādījās pie doktora krēsla.

—  Tobij, ieknieb man… Ai, es neguļu! Tobij, vai tagad diena vai nakts? Vai tas esmu es vai neesmu?

Mulats mirkšķināja acis, klusi siekalodamies.

—  Ek muļķi! — nošķendējās doktors, iesitis viņam ar spieķi pa kājām. — Tagad vismaz redzu, ka tu — tas esi tu. Vācies prom!

Tobijs nozuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Dok­tors Lepsiuss atkal pārlasīja paziņojumu, un tai pašā mirklī viņa pierē savilkās dusmu grumba.

—  Ahā, — viņš noteica pie sevis, — ahā! «Šaurā tuvinieku lokā …» Kopš kura laika jūs, mīļie draugi, esat izslēguši doktoru Lepsiusu no savu tuvinieku pulka? Saderināšanās — bet mani neuzaicina! Saderināšanās — bet es esmu lieks cilvēks! Saderināšanās — bet doktors Lepsiuss aizmirsts, it kā viņu varētu atcerēties tikai tad, kad ir gripa, katars, ciets vēders! … Pagaidiet tikai!

Trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, pajuka uz visām pusēm — tā bija zīme, ka doktors Lepsiuss ir ga­līgi satraukts. Ar neparastu veiklību viņš pietrūkās kā­jās, uzrāva mugurā smokingu, paķēra platmali un spieķi un tūliņ izgāja no mājas.

Pa ceļam viņš nopirka puķes un ar dzēlīgu smaidu uz lūpām un puķu pušķi rokā pēc divdesmit minūtēm enerģiski piezvanīja pie Morlenderu savrupmājas parā­des durvīm.

—   Nav mājā, — atbildēja mājas pārvaldnieks.

—  Zinu, zinu, Tomas Bindštok. Ceru, ka tu at­ceries, kā es tev izārstēju anginu? — Ar šiem vārdiem Lepsiuss pagāja garām mājas pārvaldniekam un devās augšā.

—   Nav mājā, — teica sulainis.

—   Ļoti labi zinu, Pīter, bet nu parādi, vai tev vēl arvien tek auss! — Un doktors Lepsiuss paskatījās Pī- teram ausī, kur sen jau vairs nebija nekādu komplika-

■p

ciju, pasniedza PIteram platmali un spieķi un apņē­mīgi atvēra viesistabas durvis.

Uz mīksta dīvana, ērti pievilkusi kājas, sēdēja misis Elizabete Morlendere un izšuva ar zīdu kaut ko uz at­lasa. Tieši viņai pretī uz kušetes zvilnēja miss Klēra Ve­sone un nedarīja neko. Ieraudzījušas doktoru Lepsiusu, abas pietrūkās augšā un iekliedzās.

—  Atļaujiet man ar veca, kaut ari aizmirsta drauga tiesībām … — doktors galanti teica, pasniegdams pu­ķes. — Esmu laimīgs, ka manai sirdij tik mīļie cilvēki savienojušies vēl ciešākā ģimenē. Bet kur tad Arturs? Atļaujiet man viņu spiest pie krūtīm.

Misis Morlendere apmainījās ar radinieci īsiem ska­tieniem.

—   Paldies, doktor… — viņa mazliet apmulsusi no­teica. — Arturu jūs, diemžēl, nevarēsiet sastapt. Viņš ir slims, stipri slims, un mēs absolūti nevienu nepie­ņemam.

—  Arturs slims! — Lepsiuss iesaucās. — Vediet mani pie viņa.

Pēc šiem vārdiem viņš izvilka no kabatas klausāmo stobriņu un citus profesionālos piederumus.

—  Jā, viņš, tas ir… viņš ir pavisam citādi slims, — misis Morlendere galīgi apjuka.

—  Viņš nav slims pēc jūsu specialitātes, doktor, — zemā vīrieša balsī sarunā iejaucās Klēra. — Viņu ārstē doktors Bentrovato.

Lepsiuss apstājās, neticēdams pats savām ausīm. Viņš kodīja lūpas, pūlēdamies pateikt kaut vārdu, pa­skatījās uz misis Elizabeti Morlenderi, paskatījās uz miss Klēru Vesoni un apgriezies stingriem soļiem de­vās no šā nama ārā.

Pīters pasniedza viņam platmali un spieķi un ar no­slēpumainu skatienu iečukstēja ausī:

—  Mister Lepsius, noejiet lejā ļaužu istabā. Pollija vēlas ar jums parunāt. Nepatīkama lieta, ser! Ļoti ne­patīkama!

Doktoram pa visu miesu izskrēja it kā elektriskā strāva. Viņš palēcās un iezvēla sev pa pieri. Viņš sa­vilka lūpas ļaunā smīnā un, neko vairāk Pīteram nevai­cādams, skriešus devās lejā uz ļaužu istabu.

Nēģeriete Pollija jau sen taisījās mirt. 3et pēc viņas drūmās sejas izteiksmes bija skaidrs, ka zemes lietas viņai stipri kavēja izpildīt šo nodomu, un viņa atlika miršanu no dienas uz dienu.

Ieraudzījusi doktoru Lepsiusu, viņa izsūtīja visus ārā no istabas, uzlika viņam melno, izkaltušo roku uz pleca un, acīm drūmi zibsnījot, sāka čukstēt:

— Massa Lepsiuss mani neklausīja! Vecā Pollija zina daudz … Vecajai Pollijai ir Gonhuakangu akmens. Viņa tūliņ uzzināja, ka massas Jeremijas zārkā neguļ massa Jeremija. Viņa tev teica: «Massa Lepsius, liec atvērt zārku.» Un nu viņi nozaga zārku, viņi to paslēpa no visu acīm un no Gonhuakangu akmens. Tagad uz­klausi mani, massa Lepsius, labi uzklausi… Masters Arturs prec dzeltensejaino raganu, labi. Bet, kas ir re­dzējis masteru Arturu? Un kas ir bijis saderināšanās svinībās? Neviens, neviens, neviens! Bija viens vācie­tis un vierts krievs, un bija viens francūzis, un bija priesteris, kuru neviens nepazīst, bet nebija neviena kalpotāja, neviena laba nēģera, nebija Pollijas, nebija massas Lepsiusa. Un nu jau ir trīs dienas, kamēr ne­viens nav redzējis Arturu, neviens, neviens, neviens!

Visu to pateikusi, vecā Pollija pārgrieza acis, iegār- dzās, noraustījās un nomira. Doktors Lepsiuss noklau­sījās Pollijas pirmsnāves monologu, acu nepamirkšķinā­jis. Viņš pasauca no bailēm drebošo kalpotāju, pavēlēja tam par visu dzirdēto klusēt un steigšus devās mājā.

Te viņš kādu laiku staigāja turp un atpakaļ, pretēji savam paradumam nesaukdams Tobiju un neizrādīdams nekādas dusmu pazīmes. Tad apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk papīru un uzrakstīja:

ILINOISAS STATA GALVENAJAM PROKURORAM

no Baltā karoga ordeņa kavaliera Bostonas universitātes goda biedra doktora Lepsiusa.

Augsti godājamais prokurora kungs!

Ne pārāk sen avīzēs bija nodruktāts, ka Jūs esat amerikaņu nacionalais lepnums slepenu no­ziegumu atklāšanā. Rakstā bija teikts, ka Nats Pinkertons, Niks Karters un Serloks Holmss, sali- dzinot ar Jums, Ir tlrle skursteņslauķi. Es griežos pie Jums pēc palīdzības kādā ārkārtīgi dīvainā gadī­jumā. Jūs būsiet dzirdējis, ka Krievijas boļševiki nogalinājuši Jeremiju Morlenderu. Ir pamats domāt, ka viņu nogalinājušas pavisam citas personas, ne­vis tās, ko apvaino oficiāli. Patlaban ir nozudis viņa dēls Arturs Morlenders, lai gan mājinieki viņa no­zušanu slēpj. Taisnības vārdā un lai glābtu jaunā cilvēka dzīvību, ņemiet šo mīklaino lietu savās rokās.

Man ir tas gods, augstcienībā utt., utt., utt.

Uzrakstījis vēstuli, doktors Lepsiuss aiztaisīja to ciet, uzlīmēja marku un pasauca Tobiju.

—   Tobij, — viņš iespaidīgi teica, — nodod šo vēs­tuli miss Smoulai un pasaki viņai, lai tūliņ iemet past­kastītē.

Tobijs paķēra vēstuli un pa galvu pa kaklu drāzās uz augšējo stāvu, kur agrākā miss Smoula, piedurknes atrotījusi, gludināja veļu savam vīram Natanielam, kas pie viņas bija atnācis uz pusstundiņu. Kamēr gludeklis karsa, jaunais pāris kavēja laiku skūpstoties.

—   Miss Smoula, — Tobijs iekliedzās, — ņemiet šo vēstuli un iemetiet to pastkastītē!

—   Es tev neesmu nekāda miss Smoula, dzeltenais pintiķi! Divdesmit reižu dienā es esmu tev teikusi: mi­sis Epiderma, misis Nataniela Epiderma!

—   Vai tad es esmu vainīgs, ja pats massa Lep­siuss … — iepinkšķējās Tobijs.

Misis Epiderma ar majestātisku žestu paņēma vēs­tuli un pavicināja gaisā.

—   Zini, ko es tev teikšu, Tobij, mulat. Ja tavs saim­nieks uz vecumu ir sācis kļūt uz mani greizsirdīgs vai arī grib man pieluncināties, vai arī izdomājis kaut ko citu smieklīgu, tad zini, pērtiķi, ka es neesmu no tādām! Es dzirdu visu, kas par mani tiek runāts acīs un aiz acīm, jo man ir Bērlines austiņas. Še tev! Še tavam kungam!

Viens, divi — un vēstule bija izlidojusi ārā pa va­ļējo logu tieši uz ielas. Nataniels jautri iesmējās. Tobijs iekliedzās un metās lejā pacelt nelaimīgo vēstuli, bet, ak šausmas, lai arī kā viņš meklēja pa trotuāru un bruģi, vēstules nekur vairs nebija. Var droši paļauties uz Tobiju — viņš nestāstīs par to savam kungam ne sapnī, ne nomodā.

Kas attiecas uz lasītāju, tad viņam ir tiesības uzzi­nāt, ka vēstule iekrita tieši ratos, kur atradās premētie truši, kas svinīgi tika vesti mājā no Ņujorkas lopkopī­bas izstādes.

Divdesmit astotā nodaļa

pilnīgi uz sauszemes

Saules versme klājas pār Midltaunu, putni dzied, koki salapojuši — vārdu sakot: daba atplaukusi gandrīz tieši kalendarā paredzētajā laikā, lai gan jāatzīstas, ka vecenītei tas ar katru gadu kļūst grūtāk.

Kokapstrādāšanas rūpnīcas darbnīca pilna saules gaismas. Jautrais milzis Mikaels Tingsmeistars skoteli priekšā un pīpi zobos naigi strādā un strādā ar ēveli, notrausdams no sejas sviedru lāses. Gaišie mati sali­puši uz pieres, skotele piepūtusies kā bura, skaidas šņākdamas šķīst uz visām pusēm. Mikaela Tingsmeis- tara rokās veidojas jauka lietiņa; tā jautri pamirkšķina ar divām ačelēm:

Miks paceļ to pret gaismu, patīksminās, izņem no mutes pīpi un sāk pusbalsī dziedāt, skatīdamies uz savu lietiņu:

Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus,

Daiļas jūs ta kā dainas —

Strādnieku lolojums.

Naidnieku kvartalos droSas Stājieties sardzē možas — Bankas un celtnes košas Piederēs visas jums![3]

Kas gan nezina Tingsmeistara dziesmiņu? Cits pēc cita pie Mika pienāk strādnieki, smaidīdami un piebal­sodami.

—   Nu, kā klājas, Mik? Kā veicas ar Kreslinga ieceri?

Tingsmeistars paceļ augšā lielisku kvadrātveidīgu

kasti, kas izgatavota no dārga Brazilijas sarkankoka.

—   Te tā ir, zēni, — viņš smaidīdams saka. — Atli­cis tikai izgriezt rotājumus un nodot optiskai rūpnīcai, kur techniķis Sorovs jau visu sagatavojis. Jāsamontē, jāpārbauda — un gatavs!

—   Veikli! — strādnieki iesmējās. — Bet vai ķīmiķi zina?

—   Arī ķīmiķi dara savu darbu. Meita nekad nenostā­sies pret tēvu — nekad nenostāsies, to ielāgojiet, zēni.

—   Bet vai noslēpums tev zināms, Mik?

—   Liecieties mierā, es neteikšu. To mēs tik un tā nesapratīsim. Techniķis Sorovs kaut ko latiņu valodā sagudrojis.

Strādnieki saķēra vēderus, vai plīzdami aiz smiek­liem. Bet Miks pavisam mierīgi nopurināja no skoteles skaidas, uzlika galvā naģeni un devās mājā, lai izman­totu to pusstundiņu, ko Džeks Kreslings bija piešķīris pusdienas pārtraukumam.

Skumji bija kļuvis Tingsmeistara mazajā mājiņā bez uzticīgās Bjutijas. Virēja nolika uz galda bļodu ar Tingsmeistara mīļoto «ilga mūža viru», ietecināja viņa krūzē paplānu alu un apsēdās kopā ar viņu ēst. Klusē­dami viņi steigšus mērca karotes bļodā, kad pēkšņi no- šķindēja bēniņu logs.

—   Balodis! — Miks iesaucās un, nometis karoti, steidzās uz bēniņiem.

Patiešām, logā sitās Mika pasta balodis.

Atvēris logu, viņš saķēra balodi, noglaudīja un iebāza pirkstus maisiņā, kas atradās balodim uz kakla.

—   Jocīgi! — viņš norūca, palaizdams balodi vajā. — Nekādas zīmītes ne no Biska, ne no mūsu Toteres.

Bet nebija viņš to vēl pateicis, kad pa bēniņu logu cits pēc cita ielidoja vēl astoņi pasta baloži un, mīļi dū­dodami, sametās viņam uz pleciem un galvas. Baloži bija dzīvi un veseli, maisiņi kaklā — pilnīgā kārtībā, bet ne­vienā no tiem nebija vēstules.

—   Nelaime! — Miks iesaucās.

Viņš satupināja baložus uz laktiņas, pabēra barību, ielēja ūdeni un metās skriešus uz tuvāko radiostaciju.

—   Mend-Mess!

—   Mess-Mend! Kas noticis, Mik? — aprauti iejau­tājās dežurants, kas nodarbojās ar depešu pieņemšanu.

—   Nosūtiet, draudziņ, uz «Ameliju» radiotelegramu.

—   To var. Bet kam?

—   Techniķim Sorovam. Pasakiet tā: «Atgriezušies deviņi baloži bez vēstulēm, domāju, ka notikusi nelaime, sargieties Kronštatē no nodevības.»

—   Tiks izpildīts, Mik. Uz spēles likts kaut kas sva­rīgs, ko?

—   Cilvēka dzīvība, — Miks atbildēja, piedūra pie naģenes divus pirkstus un pa galvu pa kaklu drāzās uz rūpnīcu.

Virēja akurati izēda savu viras porciju un paskatī­jās pa logu, vai nenāk Miks. Tad nopūtās, pakasīja aiz auss un, godīgi izdalījusi pārpalikušo viru uz pusēm, apēda savu daļu un aplaizīja karoti.

—   Mēs esam nabaga ļaudis, bet taisnīgi, — viņa čukstēja sev zem deguna, iziedama aiz durvīm un gai­dīdama Miku. — Tūlīt viņš, nabadziņš, pārnāks un ap­ēdīs savu daļu, tieši pusīti.

Tomēr Miks nenāca arī tagad. Nopūtusies vēl skaļāk, virēja atkal izdalīja atlikumu divās vienādās daļās un apēda savu, neņemdama no otra ne pilīti. Tā viņa dalīja un ēda līdz krēslai, kamēr beidzot Mikam nepalika ne­vienas koka karotes tiesas. Nopūtusies virēja novāca no galda traukus un nolikās mazlietiņ nosnausties.

Bet Tingsmeistars izvilka no azotes siltu maizes do- niņu un, pa ceļam to grauzdams, nesa paša izgatavoto lādi uz mājām, lai tur veiktu Kreslinga labā savādu virsstundu darbu: pārklātu dārgo koku ar ļoti smalku kokgriezumu, lai iedzīvinātu uz lādes sienām pāris sim­tus pleznainu putnu, medību suņus, lapsas, zaķēnus, skaistus ziigus un medniekus, kas lepni sēž zirgos, ar spalvām rotātām gardibenēm galvā, plandošos apmet­ņos un vanagu medību cimdiem rokā. Bet apkārt zvē­riem un cilvēkiem vajadzēja izgriezt taku, apvīt to pa­paržu lapām, vītoliem, papelēm, ozoliem, bet vienā malā — mājiņu — vārdu sakot, uzburt tādus brīnumus, tādas smalkas lietiņas, lai ikviens tīksminātos un lie­lītu. Bet pašā stūrītī ieskrāpēt mirstīgai acij nesaredza­mus divus mazus burtiņus, lai savējie, strādnieki, caur lupu paskatījušies, teiktu: «Kā lai nepazīst gudrinieku Tingsmeistaru! Kurš gan cits, izņemot viņu, spējīgs to izdomāt?»

Pārgājis mājā, lai apklusinātu lielo iekšējo nemieru, viņš iededzināja lampu un sāka strādāt ar ļoti smalku adatiņu, dūkdams savu dziesmiņu:

Stobros un lodēs cietās, Dārgajās rotaļlietās, Visur un visās vietās Mūsu zīmogs ir.

Tēvu tulznas un bažas, Postu, trūkumu, važas Lietas atriebs jums pašas, Tās ir strādnieku darbs.

Divdesmit devītā nodaļa «Amelija» trauc pilnā gaitā

Skaistā, jaunā, aizplīvurojusies dāma, kas grāmatā bija ierakstīta ar Katjas Ivanovnas Vasilovas vārdu, at­stāja spēcīgu iespaidu uz «Amelijas» vīriešu kārtas pa­sažieriem.

Kapteinis Mak-Kinlejs, pēc tautības īrs, piebāza pīpi ar labāku tabakas šķirni. Stūrmanis, kas parasti stai­gāja ar nošļukušām biksēm, savilka bikšu lences. Bet misters Pels, tas pats misters Pels, kurš piegādāja in-

doķīniešiem pulveri un spirtu, kapriem — spirtu un bī- beli, zulusiem — bībeli, krelles un salmiaku, krieviem — kukuruzu sausā veidā, kukuruzu maltā veidā, kukuruzu rīvētā veidā, kukuruzu rīsa veidā un kukuruzu cukura veidā, sakarā ar ko viens no viņa kompanjoniem ne bez elegances pajokoja: «Te jums ir Ara-Massacre».[4]Šis pats pels ar iesarkanajiem matiem, tieviņš, smal- ciņš, pēkšņi kļuva runīgs kā krievu emigrants.

Ģērbies smilšu krāsas buraudekla uzvalkā, glīti noskuvies, izņemot kaklu, kur bija pamesti tieši tik daudz iesarkanu spalviņu, cik vajadzīgs, lai ievērotu «jenkija» stilu, misters Pels lielāko daļu laika pavadīja uz klāja, grauzdams sava spieķa zelta rokturi. Vajadzēja misis Vasilovai kaut kur parādīties, kad misters Pels tūliņ iz­ņēma rokturi no mutes un, piedurdams ar spieķa galu apkārt stāvošajām mucām, kastēm un maisiem, nosauca to saturu, kilogramu daudzumu, kilograma pašizmaksu, pie svēršanas un mērīšanas iegūtos procentus, ceļojuma laikā radušos mitruma procentu un, beidzot, sava per­sonīgā ieņēmuma procentus, rēķinot kopsumu pēc patē­rētāju galvām vai, pareizāk, mutēm. Misters Pels savu runu sauca par publisku lekciju. Ar tīri amerikānisku izturību viņš atkārtoja to vairākas reizes, kamēr pama­nīja, ka misis Vasilova, nostājusies tuvumā, klausās viņa vārdos. Misters Pels tūliņ pat noņēma platmali un palocījās.

Jaunā sieviete pacēla uz viņu lielās, vijolīšu zilās acis.

—   Piedodiet, ser, bet jūs, liekas, esat labs krievu tautas pazinējs? — viņa jautāja, apburoši apmulsdama.

—   O! — misters Pels atbildēja daudzsološā balsī.

—   Vai jūs nevarētu (bikls skatiens un smaids) … vai jūs nevarētu (vijolīšu zilās acis raugās lejup uz mazās kurpītes purngalu) … mani iepazīstināt ar vai­rāk lietojamiem krievu izteicieniem?

—   Ar vislielāko prieku! — misters Pels iesaucās, atbalstījies ar elkoņiem uz kukuruzas kastes un izņēmis piezīmju grāmatiņu. — Lūk, pirmajai orientācijai krievu

pilsētā … Jūs ieejat restorānā, jūs pasūtāt nacionalos ēdienus… Atļausiet, es palasīšu… — Un misters Pels lasīja pa balsieniem: «Bum, Kacca, nj]nn, hhh-

hhkh . . .»

—   Nē, nē, — misis Vasilova viņu pārtrauca ar vieglu nopūtu, — es gribētu uzzināt pavisam citus vār­dus un, ja iespējams, palūgt jūs uzrakstīt man tos ar angļu burtiem. Piemēram, vārdu «vīrs», pēc tam vārdu «piesargieties» …

—   O-o! — amerikanis skābi pasmaidīja. — Tā ir ļoti bīstama vārdu izvēle. Vīrs krieviski ir «Mym» vai mīlināmā formā — «Mvinna», bet jūsu brīdinājumu va­jag izrunāt tā: «By/ļb th octopojkhhk.»

—   Paldies, — jaunā sieviete laipni pateicās, pierak­stīdama šos vārdus savā piezīmju grāmatiņā. — Ser, es pēc izcelšanās esmu krieviete, bet esmu pilnīgi aizmir­susi dzimto valodu. Sevišķi pēc jūras slimības… Tā ir dīvaina slimība! Man pilnīgi pagaisuši no atmiņas no­tikumi, personas, chronoloģija …

—   Vai tad jūs slimojāt ar jūras slimību?

—   Naktīs savā kajitē, — apjukusi pateica misis Va­silova un devās prom, aplaimodama misteru Pelu ar apburošu galvas mājienu.

Viņa nebija pagājusi desmit soļus, kad pa kreisi no kukuruzas mucas atskanēja kaut kāda jocīga krekstē- šana. Satrūkusies viņa atlēca sāņus pa labi, bet no tur stāvošās kastes ar kukuruzu bija pilnīgi skaidri dzir­dama sēkšana. Izbiedētā skaistule skrēja tieši uz maisu grēdu, kad pēkšņi viņas ausis saklausīja smagu, ap­spiestu nopūtu un viens no maisiem neapšaubāmi sa­kustējās. Tas bija par daudz viņas jūtīgajiem nerviem. Viņa aizklāja seju rokām un drāzās pa trapu lejā uz savu kajiti.

Misis Vasilovai ir ļoti eleganta pirmās klases kajitē. Ja ņem vērā, ka tvaikonis «Amelija» ir vecs, mazs grausts, kas vairāk domāts kravai nekā pasažieru pār­vadāšanai, tad tā ir ļoti jauka kajitē. Pie grīdas pie­skrūvētas mīkstās mēbeles, pie sienas spogulis un drēbju pakaramais, visur paklāji, paklājiņi un aizkari. Neīstā Katja Ivanovna atkrita uz kušetes, izstiepa kā­jas un atmeta abas rokas pāri galvai. Atrisušās kastaņ-

brūnās cirtas mīkstiem viļņiem kļāvās gar viņas jauna­vīgajiem, bālajiem vaigiem, vijolīšu zilās acis satumsa, lūpas sāpīgi sakniebās.

Katja Ivanovna, t. i., Viviana Ortone, domāja par to, kas viņu sagaida Kronštatē. Viņa brauca uz traku zemi, ko Tingsmeistars sauca par dižu. Viņa brauca pie tautas, ko Tingsmeistars sauca par ģeniālu. Viņa do­māja par šo zemi un kaislīgi vēlējās to redzēt. Viņa domāja arī par cilvēku, ar kuru vajadzēs tikties Kron­štatē. Ja tas būs Vasilovs, viņa pieies pie tā un teiks: «By.ab Tbi ocTopojKHHK,» — bet, ja tas būs Arturs Mor­lenders, viņai vajadzēs tam maigā balsī sacīt «MyuiKa» un sākt briesmīgu komēdiju — dievs dod pēdējo komē­diju viņas mūžā.

Viviana nogurusi nolaida skropstas. Viņu mocīja naids, kas atstāja uz viņu spēcīgāku iespaidu nekā jeb­kura inde. Bet viņai ir arī inde, īsta inde, kas iedarbojas zibeņātrumā un kas paslēpta viņas mazā zelta pulkste- nīša mechanismā. Viviana netaisās ar to noindēt Mor­lenderu, šo indi viņa glabā pati sev. Viviana uzzinās visus sava ienaidnieka noslēpumus, izlasīs viņa domas, uzzinās viņa plānus un nodos viņu tautas rokās, lai pati padomju tauta soda viņu, kā viņš to pelnījis…

Meitenes skropstas notrīcēja, un ap brīnišķīgo muti ievilkās cieta rieva.

Pie durvīm klauvēja. Viviana pietrūkās kājās, un vi­ņas seja pieņēma agrāko naivo izteiksmi.

—   Kas tur ir?

Kajitē pabāza galvu neliela auguma cilvēks. Tas bija- techniķis Sorovs. Viņš tūliņ ienāca, salicis rokas aiz muguras, un satraukti čukstēja:

—  Dārgā miss Ortone, mēs saņēmām no Ņujorkas radiotelegramu… No Mikaela Tingsmeistara …

—   Nu un tad?

—  Sagatavojieties uz ļaunāko, miss Ortone. Miks uzskata, ka notikusi nelaime. Viņš domā, ka Vasilovs nogalināts un viņa vietā … Kas īsti — nezinu. Droši vien saskaņā ar sazvērnieku plānu Morlenders.

Viviana neko neatbildēja. Viņas rokas krampjaini sažņaudzās dūrītēs.

—    Vēl kaut kas, mana dārgā miss: «Amelija» stipri

novēlojas, mēs tikai rīt nokļūsim Kronštatē. Un vienā laikā ar mums vai pat agrāk ieradīsies «Torpēda». Mēs sazinājāmies pa radio un uzzinājām, ka tā attīstījusi maksimalu ātrumu un ieguvusi divas dienas.

— Labi, — Viviana lēnām atbildēja. — Nebaidieties, draugs Sorov. Es atceros visas jūsu pamācības, es savu pienākumu zinu, un es to izpildīšu.

Trīsdesmitā nodaļa

Arturs Morlenders aci pret aci ar lasītāju

Mēs atstājām «Torpēdu» tajā nelaimīgajā brīdī, kad Bisks, nabaga Dans, pats portugalietis Pičerga, neīstais Vasilovs, senatora meita un pat baņķieris Vestinhauzs palika šausmu pārņemti — tomēr nepavisam aiz viena un tā paša iemesla. Atmetot pie malas psicholoģisku analizi, man īsumā šie iemesli jāmin.

Vestinhauzu pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš nobijās no senatora meitas.

Senatora meitu pārņēma šausmas tāpēc, ka zuda viņas pēdējā cerība atrast Masku.

Bisku pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš gāja bojā.

Matrožus pārņēma šausmas no jaunā, spalgā kau­ciena, kas atskanēja zem klāja un vēstīja, ka kādam at­kal jāmirst.

Portugalietis Pičerga šausminājās ne tik daudz par Biska nozušanu, cik par darba daudzumu, kas tagad bija jāveic viņam vienam.

Nabaga Danam šausmas uz visiem laikiem bija iedzi­nusi tikšanās vaigu vaigā ar nelabo.

Kas attiecas uz neīstā Vasilova šausmām, tad par viņu nevar pastāstīt pāris vārdos, un šīs nodaļas mie­rīgais plūdums, es ceru, pamazām sagatavos lasītāju, lai iepazītos ar viņu.

Misters Arturs Morlenders, jo tas bija viņš, pilnīgi un bez vārda runas pakļāvās to ļaužu gribai, kuri viņu sūtīja. Dzīve viņu vairs neinteresēja. Viņš nolēma kļūt par atriebības ieroci un nekas vairāk. Viņš neko nepraš­ņāja, un viņam neviens neko neteica, izņemot sausus priekšrakstus: izdarīt to un to.

Pirmās diennaktis viņš pacietīgi sēdēja paslēpts kādā šaurā, tumšā kajitē, no kuras, šķita, nebija nekā­das izejas. Siena pavērās un izmeta viņam uz slīdošas paplātes ēdamo un dzeramo; bet, kad «Torpēda» jau bija dienu ceļā un atradās krietni tālu no Ņujorkas, šī pati paplāte citu pēc cita nometa viņam zābakus, bikses, vesti, svārkus, apkaklīti, kaklasaiti, aproču pogas, apro­ces un pārējās mantas, kas bija novilktas nelaimīgajam Vasilovam un vēl glabāja viņa miesas siltumu.

Arturs Morlenders paklausīgi uzvilka visu to mu­gurā. Pēc kāda laika sprauga sienā klusi atvērās cil­vēka augstumā, un istabā ienāca neliela auguma cilvēks maskā un mūka kapucē. Viņš ar zīmēm norādīja Mor­lenderam, lai tas apsēžas spoguļa priekšā, izņēma dau­dzas kārbiņas un flakoniņus un ar melnā cimdā tērptu roku veikli nogrimēja jaunekli tā, ka viņš izskatījās gluži pēc Vasilova. Starp citu jāpiebilst, ka tas nepa­visam nebija grūti, jo jaunais Morlenders un komunists Vasilovs bija viens otram apbrīnojami līdzīgi — apstāk­lis, ko sazvērnieki jau iepriekš bija paredzējuši. Tātad nepazīstamā roka uzlika vieglu grimu, parādīja Artu­ram, kā to izdarīt pašam bez palīdzības, un cilvēks mūka kapucē tikpat klusi nozuda, kā bija parādījies.

Tai pašā brīdī spraugā atskanēja sausa balss, kas Morlenderam likās pazīstama:

— Pienācis laiks jums, mister Morlender, sākt rīko­ties. Kopš šā brīža jūs esat komunists Vasilovs. Jūs esat krievs, bet kopš bērnības dzīvojis Savienotajās Valstīs un krievu valodu neprotat. Jums būs jārīkojas ātri, pie­sardzīgi, bez apdomāšanās. Jūs saņemsiet tūliņ naudu, indi, ieroci. Jūsu galvenais uzdevums — nostiprināties nozīmīgākajā krievu metalurģiskajā rūpnīcā, lai to uz­spridzinātu, vienlaicīgi sagatavot eksplozijas arī citos krievu ražošanas uzņēmumos un iegūt komunistu bar­vežu uzticību, lai sagatavotu viņu masveida iznicinā­šanu mūsu paredzētajā dienā. Izturieties taktiski. Spē­lējiet savu lomu talantīgi. Imperiālistu liga dāvā jums savu uzticību.

Ar šiem vārdiem balss apklusa; pa spraugu viņam tika pasniegta pasmaga aploksne ar padomju naudu, pudelīte ar indi, vairākas Arturam nepazīstamas kapsu­las, kārbiņas ar 'gaišzilām bumbiņām un jaunākās ame­rikaņu konstrukcijas automats, kas šāva bez trokšņa.

Nebija viņš no visa dzirdētā paguvis attapties, kad grīda zem viņa kājām lēnām salīgojās un sāka grimt lejup, pēc brīža kustība izbeidzās, virs galvas atskanēja sauss sprakšķis. Arturs apskatījās visapkārt un ierau­dzīja, ka atrodas Vasilova kajitē, kur viss atradās tādā pašā kārtībā, kā nelaimīgajam amerikaņu komunistam dzīvam esot. Kajites durvis bija pievērtas.

Morlenders tās aizslēdza, piegāja pie spoguļa un ap­lūkoja sevi no galvas līdz kājām. Tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka visus Vasilova dokumentus un sāka uz­manīgi tos pētīt. Dokumentu nebija mazums: partijas biļete, policijas apliecība, vēstules un Ņujorkas komu­nistu rekomendācijās. Te bija aploksnes, kas adresētas krievu darbiniekiem. Te vēstule no Petrogradas, kur viņš, Antons Vasilovs, tiek uzaicināts strādāt Putilova rūp­nīcā par galveno inženieri. Bet, velns lai parauj, kas tad tas?

Morlenders turēja rokās saņurcītu papīra gabaliņu, kur ar zīmuli bija uzskricelēti neveikli burti. Kad beidzot viņš izprata zīmītes saturu, no neīstā Vasilova krūtīm gandrīz vai izlauzās nikns kliedziens.

Viņš gribēja kā traks dauzīt ar dūrēm sienu, bet ne­viens taču neatsauksies un neviena sprauga nepavēr- sies! Visapkārt klusums, aiz loga brāžas vētra. Morlen­ders šausmās atslīga atzveltnī.

Viņš bija sagatavojies uz visu, tikai ne uz to. Viņš' bija gatavs divdesmit reižu ziedot savu dzīvību, lai no­slaucītu no zemes virsas neģēlīgos cilvēkus, kas bija nogalinājuši viņa tēvu. Bet lai viņam būtu sieva … Spī­tīga un neinteliģenta sieva, kas saucās par Katju Iva- novnu un kas aiz spītības brauca ar citu tvaikoni un sagaidīs viņu Kronštatē!… Arturs Morlenders, lielākais sieviešu nīdējs, nespēja pārvarēt šausmas, kas viņu pārņēma.

Viņš ilgi sēdēja kā piekalts. Tomēr mazpamazām viņa domas kļuva skaidrākas.

Galu galā sazvērnieki zina, ko dara, un varbūt šī pati Katja Ivanovna viņam būs vajadzīga kā palīdze. Bez tam — Morlenders palūkojās pa iluminatoru, — vētra nemaz netaisās rimt, tā svaida «Torpēdu» kā skai­du. Vai tad nebija iespējams, ka vecā, caurā «Amelija» sašķīst druskās, pirms tā nokļūst Kronštatē? Un, beidzot, Arturam Morlenderam ir tiesības aizstāvēt savu brīvību. Viņš… ahā! Lieliska ideja! Viņš ir pārcietis smagu jūras slimību, kas sagrāvusi viņa dvēseles līdzsvaru. Viņam vajadzīga atpūta, viņam nav spēka pildīt savus laulātā drauga pienākumus, viņš ir zaudējis atmiņu, viņš neatceras daudzas agrākās lietas, vārdus, notikumus. Viņam jāizturas neatkarīgi un ātri jāuzbudinās. Viņš neļaus tai muti atvērt, velns lai parauj!… Tomēr labāk fiktiva sieva nekā īsta, ja jau nu liktenim labpaticies padarīt viņu par precētu vīru …

Neraugoties uz visu šo prātīgo domu straumi, Arturs> Morlenders nepavisam nejutās mierīgs. Visā ceļojuma lai­kā viņš daudzas reizes bija mēģinājis nodibināt sakarus ar noslēpumainajiem ļaudīm, kas vadīja viņa likteņus. Viņš vairākas reizes dienā apjautājās pēc kapteiņa Gre- guara, bet ne kapteinis, ne sazvērnieki vairs neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Viņš bija atstāts pats savā ziņā.

Vētra norima, «Torpēda» lēnām iepeldēja Somu jūras

līcī.

Neīstais Vasilovs stāvēja uz tvaikoņa klāja, nervozi aplūkodams binoklī pretī slīdošās Kronštates apveidus. Laiks bija auksts, pūta ass ziemeļaustrumu vējš.

Stūrmanis Kovaļkovskis skraidīja pa klāju ar dus­mīgu seju. Lai jupis būtu parāvis šo zemi! Liela vaja­dzība braukt iekšā tādā ostā, kur jūs neatradīsiet ne­cienu kārtīgu cilvēku un kur valsts priekšgalā ir strādnieki!

Bet arī kurtuvē, mašīntelpās, virtuvē un stūres būdā valdīja uztraukums, un, jo tālāk virzījās tvaikonis, jo uztraukums kļuva aizvien lielāks un lielāks.

— Jā, ko lai jums saka, draugi, — Ksaverijs uzstā­jās ar runām, bāls no satraukuma. — Mēs te visi sēžam, lejam sviedrus, bet šis suns, stūrmanis, nemaz jau ne­runājot par sarkanmati, var vilkt jums ar dūri pa zobiem, bet tur, zēni, oho-ho-ho! Tur mūsējie — visur pirmie. Tur pats admiralis cēlies no vienkāršiem matrožiem un staigā apkampies ar kurinātāju, tā tas ir!…

—   Bet rūpnīcas strādnieki — par direktoriem! — paspruka portugālim Pičergam caur sakostajiem zobiem.

—   Pie darba, nelieši! Es jums gan rādīšu! — no augšas atskanēja Kovaļkovska spiedzīgā balss. — Un lai neviens no jums nerādītu krastā savu degunu, sa­pratāt?

Matroži kurnēdami izklīda pa savām vietām.

Kronštate. Artura (sauksim viņu turpmāk par Vasi­lovu) binoklī parādījās tukšais reids. «Torpēda» turpi­nāja virzīties uz priekšu. Pret miglā tītajām ziemeļu debesīm kā rēgi tālumā pacēlās Petrogradas torņi, smai­les un kupoli.

Un tad kuģis pietauvojās. Tika nolaists traps. Stūr­manis Kovaļkovskis nikni norādīja Vasilovam uz izeju. Tvaikonis šķita kā izmiris, nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Bet, kad Vasilovs ar čemodānu rokā, skaista krievu sarkanarmieša un divu muitas darbinieku pavadībā devās lejā, «Torpēdas» matroži neizturēja: viņi ar Ksaveriju priekšgalā izskrēja barā uz klāja un sāka skaļi kliegt, visi, cik viņu tur bija: amerikaņi, vācieši, itālieši, portugalieši, francūži, abesiņi, angļi, šveicieši, jamieši:

—   Urā! All right, krievu biedri!

—   Sveiki puiši! — sarkanarmietis pagriezies uzsau­ca. — Pasveiciniet Amerikas strādniekus!

Abas puses pārņēma sajūsma, lai gan vārdi, ko viņi izrunāja, nebija saprotami ne vieniem, ne otriem. Stūr­manis Kovaļkovskis kā lauva no paslēptuves ielēca savu matrožu vidū.

Pa to laiku pie Vasilova piegāja vairāki jauni cil­vēki militārā formā. Viņi sasveicinājās skaidrā angļu valodā un teica, ka esot viņa nākamie partijas biedri. Viens no viņiem izveda kādu sievieti no mucu grēdas un teica:

—  Jūsu sieva, biedri Vasilov, gaida jūs jau kopš rīta.

Nelaimīgajam Vasilovam pārskrēja šermuļi, viņš no­drebēja, pacēlis acis un ..,

Trīsdesmit pirmā nodala

jenkiji Petrogradā

Ķildīgas un tiepīgas, visādu trūkumu pārpilnas sie­vietes vietā Vasilova priekšā stāvēja skaistule. Viņa pa­skatījās uz to, sastomījās un pastiepa ledaini aukstus pirkstiņus.

Cilvēki militārās cepurēs aizveda viņus līdz automa­šīnai, iesēdināja; viens ielēca blakus šoferim, citi svek cinot pacēla rokas, un automašīna aizdrāzās uz Petro- gradu.

Vasilovs apmulsis uzlūkoja savu sievu. Viņš ar tīksmi būtu domās pieķēries ikvienam viņas trūkumam, lai uzkurinātu savu naidu. Bet Katja Ivanovna bija ne­ciešami laba, neciešami nevainojama. Katra viņas kus­tība bija pilna gracijas, balss līdzinājās fleitas dūdo- šanai; viņa nerunāja un nedarīja neko nepiedienīgu, neko tādu, kas attaisnotu viņa nicinājumu.

Bet viņiem garām slīdēja lieliskie Petrogradas pro­spekti. Nami-pilis nemaz neatgādināja tās sabrukušās bū­das, kādas tika attēlotas Ņujorkas bulvāru lapelēs. Tās stāvēja glītās rindās, spoguļodamās kanalu zaļganajos ūdeņos. Automašīnas un motocikleti šaudījās šurp un turp, pa kanaliem slīdēja motorlaiviņas, bet gājēji stei­dzās pa ielām apbrīnojamā ātrumā. Nepaguva Vasilovs un viņa sieva nolaist viens no otra acis, kad apkārtējā vide viņus paņēma pilnīgi savā varā.

—   Cik maz līdzības! — Vasilovs nomurmināja. — Dārgais ser, t. i., biedri, cik maz te līdzības ar ame­rikaņu fotogrāfijām avīzēs!

Cilvēks militāros formas svārkos jautri pasmaidīja:

—   Mani sauc par Jevgeņiju Barfusu. Jūs redzēsiet, ka daudz ķas nebūs līdzīgs tam, ko par mums raksta kapitalisti. Mēs jau sen būtu aizgājuši bojā, dārgie biedri, ja mēs nebūtu ieviesuši praksē dažus izgudroju­mus … Vai jūs redzat šos torņus?

Viņi pašlaik drāzās pa straujās Moikas granitā kalto krastmalu; šī upe vēla savus viļņus cauri visai pilsētai. Pa labi un pa kreisi no tās pacēlās dīvainas piramidas, ko augšgalā greznoja milzīgi porcelānā kausi, kas pada- rija tās līdzīgas svečturiem. No piramidām pāri visai pilsētai stiepās bezgalīgu vadu tīkls.

—   Kas tie tādi? — Vasilovam paspruka.

—  Tie ir kolosālā sprieguma eleklrouztvērēji, — biedrs Barfuss atbildēja. — Te jūs redzat mūsu lepnumu. Šie uztvērēji mums dod iespēju vienā mirklī elektrizēt visu telpu virs pilsētas vairāk nekā tūkstoš metru aug­stumā, un tas neļauj ienaidnieka gaisa flotei piekļūt mums. Kad mēs uzzinājām, ka amerikaņi izgudrojuši kaut kādu sprāgstvielu, mēs savukārt sākām nodarboties ar techniku. Taču mūsu mērķis nav uzbrukums, bet aiz­stāvēšanās. Mēs esam elektrificējuši milzīgas gaisa tel­pas virs visām mūsu pilsētām un ražošanas objektiem. Sprāgstvielas izlādēsies virs mums, nenodarot mūsu ze­mei ne mazākā ļaunuma. Mēs esam nostiprinājuši mūsu robežas ar tūkstošiem elektrisko bateriju, ar kuru palī­dzību viens pats mūsu Petrogradas Centrālās Aeroelek- trostacijas montieris var atvairīt jebkuru armiju. Un mēs turpinām šai virzienā izgudrojumus arvien tālāk un tālāk!

Vasilovs šai mirklī jutās kā sava teva Jeremijas Mor­lendera dēls.

—   Jā! — no viņa mutes izlauzās sajūsma. — Jūs te Krievijā neesat gulējuši uz ausīm. Bet sakiet jel, kam jums var noderēt vienkāršs, viduvējs inženieris kā es?

Pār Barfusa seju pārslīdēja smīns:

—   Dārgais biedri Vasilov, jūs mums esat vajadzīgs vairāk nekā jebkurš, tāpēc ka, redzat…

Viņš pieliecās Vasilovam pie pašas auss un smaidot nobeidza:

—   Tāpēc ka mums gandrīz nemaz nav viduvēju cil­vēku — neviens negrib būt viduvējs cilvēks. Jūs tagad saprotat, ka esat pie mums — gaidīts viesis!

Vasilovs iekoda sev lūpā, aizskarts savā patmīlībā. Šai mirklī automašīna nobremzēja greznas pils priekšā Moikastritā. Biedrs Barfuss teica:

—   Jums šai mājā rezervēta istaba. Atpūtieties. Pēc divām stundām jūsu rīcībā tiks nodots motocikls pirma­jam braucienam uz rūpnīcu.

Šoferis nolika zemē abu čemodānus, Vasilovs izklai­dīgi paņēma vienu un otru.

Viņi iegāja pa parādes durvīm, uzkāpa pa trepēm augšā un, pajautājot pretimnācējiem ceļu, beidzot sa­sniedza savu istabu. Tā bija ļoti mājīga istaba ar divām gultām, krāsni vienā kaktā, diviem rakstāmgaldiem, di­viem grāmatu skapjiem, diviem logiem un diviem uz­rakstiem uz divām sienām:

«Taupi laiku», «Ieraksties Laika ligā!»

—   Dīvaina zeme! — Vasilovs norūca, nolikdams Če­modānus uz grīdas.

—  Apbrīnojama zeme! — nočukstēja Katja Ivanovna.

Viņi paskatījās viens uz otru un pēkšņi atcerējās, ka

visu šo laiku ne reizi nebija padomājuši ne par sevi, ne par atriebību, kas viņus bija atdzinusi šurp..

Trīsdesmit otrā nodaļa Vīrs, sieva un suns

Katja Ivanovna nosarka, pieķerdama sevi pie šīs domas. Vasilovs nosarka aiz tā paša iemesla.

Viņš uzbudināts nosvieda platmali vienā no gultām, apsēdās un noteica:

—   Pēc jūsu izturēšanās Ņujorkā, Kete, es ceru, ka jums nav nekādu pretenziju uz manu laipnību!

Katja Ivanovna klusēja, pagriezusi viņam muguru.

—   Man jūs jābrīdina, — Vasilovs izmisis turpi­nāja, — jūras slimība ir atstājusi uz mani stipri lielu ietekmi. Ēs iekāpu tvaikonī cits cilvēks un atstāju to pa­visam savādāks …

—  Ak tā! — dzēlīgi izlauzās jaunajai sievietei.

—   Ko jūs tur murmināt!— Vasilovs samulsa. —Jums reizi par visām reizēm mani jāsaprot. Es jums nevaru atteikt biedrisku uzmanību, bet esmu miris visam citam. Es atbraucu šurp, lai strādātu, un … es jūs, dārgā Kete, no visas sirds lūdzu: lieciet mani mierā!

Viņš atviegloti nopūtās, palūkojās visapkārt un, pa­manījis kaktā jauku ķīniešu aizsegu, izstiepa to istabas vidū:

—   Mēs draudzīgi sadalīsim teritoriju. Tā istabas daļa būs jūsu. Ņemiet sev to gultu, to sienu, to rakstāmgaldu un to plakatu — vārdu sakot visu, kas atrodas tanī no­žogojuma pusē, un iekārtojieties, kā jums patīk. Es sa­vukārt būšu pilnīgi brīvs!

Viņš nostatīja aizsegu, nožogodams stūri no Katjas Ivanovnas skatieniem, nometa svārkus un ar baudu at­laidās gultā.

—   Es viņu tūliņ no paša sākuma atsēdināšu! — viņš pašapmierināts domāja. — Lai pamēģina tagad vilkt savu dziesmu! Interesanti būtu zināt: vai gan visi šie belet- risti, kas apdzied mīlestību un skaistas sievietes, patie­šām ir patiesi? Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi uz­silda sevi ar domām par honorāru.

Izdarījis šo tīri amerikānisko secinājumu, Vasilovs aizvēra acis un laidās snaudā.

Katja Ivanovna, pamesta savā teritorijā, vairākus mirkļus stāvēja nekustēdamās. Abas viņas mazās austi­ņas, kas bija izlīdušas no kastaņbrūno cirtu apakšas, kļuva koši sārtas. Morlendera vārdi un izturēšanās bija tieši tādi, lai saceltu viņas sirdī naida vētru. Lūpas sa­kniebusi un rokas savilkusi dūrītēs, viņa domās apsvēra visu stratēģisko plānu, ko bija izstrādājusi jau uz tvai­koņa, tad papurināja cirtas, pārvilka ar roku pār seju — un pārkāpa ienaidnieka robežu.

Vasilovs izdzirda vieglus soļus, pavēra acis un tai pašā mirklī sajuta sev pie vaiga zīdainus pirkstiņus. Neciešamā Katja Ivanovna sēčlēja uz viņa gultas malas, šūpoja kājiņas un pavisam mierīgi raudzījās uz viņu ar vijolīšu zilajām acīm.

—   Kas jums vajadzīgs? — viņš nepacietīgi iesaucās.

—   Es, šķiet, biju ar jums pilnīgi atklāts.

—   Jā gan! — viņa atbildēja un iesmējās, pareizāk sakot, iedūdojās kā fleite vismaigākajā tonī. — Bet, mīļais Tonij, jūs taču nenogaidījāt manu atbildi. Jums jāuzklausa pretējā puse …

«Velns lai parauj, pilnīgi loģiski!» Vasilovs pie sevis nodomāja un uzvilka segu līdz zodam.

—   Jā, jums jāuzklausa mani, — viņa turpināja, iz­klaidīgi vilkdama ār roku pār Vasilova seju un ar pirk­stiņu cītīgi izgludinādama ikvienu krunciņu viņa pierē.

—   Galvenais tas, ka jūras slimība … ak, šī nolādētā jūras slimība! … tā arī mani pilnīgi pārveidojusi. Es vairs pati sevi nepazīstu. Esmu nodarījusi tev pāri, dār­gais, es to zinu … Bet vairs nekad, nekad …

Katja noritināja no skropstām asaru pērlīti un nolika galvu tieši uz apmulsušā Vasilova krūtīm.

—   Es jūtos tik nelaimīga, Tonij! Jums nevajag mani vairs bārt. Un tad… — Viņa sastomījās.

Vasilovs gulēja, gribot negribot ieelpodams viņas matu aromatu un lūkodamies uz viņas sārto auss galiņu.

«Jāatzīst,» viņš pie sevis nodomāja, «ka starp zooloģiskajiem radījumiem, ko dēvē par sievietēm, viņa ir diezgan nekaitīgs eksemplārs.»

—   Es tev to varu pateikt tikai pie pašas auss, — Katja Ivanovna joprojām dūdoja. — Pagriez galvu.

Viņa pieskārās ar lūpām pie viņa auss, pagaidīja minūtes divas, kuru laikā viņš pārdzīvoja stāvokli, ko domās nosauca par «diezgan ciešamu», un pēkšņi pa­čukstēja:

—   Tonij, es, šķiet, uzdāvināšu tev mazu bebi.

Pie velna! Ja Vasilovam būtu ielaista ausī galvaniskā strāva, viņš nebūtu uzlēcis augstāk kā tagad. Viņš pie­trūkās no gultas, nosvieda spilvenu pa roku galam vienā pusē, segu otrā un trakās dusmās sāka dauzīt basās kā­jas pret grīdu.

—   Velns-s, velns-s zina, kas tas ir! — viņš iekliedzās pilnīgi pārvērstu seju. — Es jūs aizsūtīšu atpakaļ uz Ņujorku! Es jūs nodošu tiesā! Lieciet mani mierā!

Katja Ivanovna nobālēja un pacēla rokas, it kā gri­bētu aizsargāties no sitiena. Viņas lūpas sakļāvās kā ziedlapiņas. Viņa stāvēja viņa priekšā kā šķīstības, ne­vainības un izmisuma iemiesojums un skatījās tik pla­tām, tik bezpalīdzīgām acīm, ka Vasilovs negaidot ap­klusa, atmeta ar roku un aizbēga uz istabas otru pusi.

«Ko man darīt?» viņš domāja trakās dusmās. «Skaidrs kā diena: tā ir Vasilova īstā sieva … Viņa neko ne­nojauš … Un cik manīga, cik manīga, neraugoties uz visiem strīdiem … Neķītra, vieglprātīga, noziedzīga sie­viete! Mīlēt šo banalo komunistu!…»

Viņa domu plūdums taisīja tik kaprizus līčločus, ka es kā autors būtu pilnīgi izsists no sliedēm, ja tas tur­pinātos ilgi. Par laimi viņš stingriem soļiem piegāja pie

Katjas Ivanovnas un, skatīdamies viņai garām, oficiālā tonī pateica:

—   Es noliedzu, kategoriski noliedzu, ka tas ir mans bērns! Jūs varat darīt, ko gribat. Es mazgāju rokas nevainībā.

Ar šiem vārdiem viņš uzvilka kurpes, svārkus, uz­lika platmali, paskatījās pulkstenī un izgāja, lai pastai­gātos mājas priekšā pa Moikastritu, gaidot kādu, kas viņu paglābtu no nepanesamās tēte ā tēte[5] ar Katju Ivariovnu.

Katja Ivanovna noskatījās viņam nopakaļ ar cietsir­dīgu izsmieklu sejā. Viņa bija apmierināta ar sevi. Viņai bija pilnīgi visi iemesli būt apmierinātai ar sevi. Viņš, šis nožēlojamais puišelis ar dīvaino raksturu, bija vājš, apmulsis, ātras dabas, nepacietīgs, nepraša, spītīgs un neuzticīgs kā Jeremija A'lorlenders. Un viņu bija tikpat viegli aptīt ap pirkstu kā veco Vestinhauzu.

Bet pašapmierinātā skaistule izturējās sievišķīgi ne- konsekventi. Pēc cietsirdīgā izsmiekla viņas acīs pamir­dzēja izmisums; viņa piegāja pie gultas un pēkšņi šņuk­stēdama iekrita spilvenā.

Tuk-tuk, skrap, skrap …

Kas tās par dīvainām skaņām pie durvīm? Kāds grūž tajās strupu purnu, skrāpē ar nagiem, kož polsterē- jumā … Katja Ivanovna pacēla galvu un sāka klausīties.

Vau! Rrr! Vau! — aiz durvīm atskanēja jau gluži skaidri.

Pēc tam daži strupi grūdieni, skrāpēšanās, smilk- stiens, un durvis atsprāga kāda neglīta milzīga spalvu un dubļu kamola priekšā, kas kā viesulis iedrāzās istabā.

Vēl mirklis, un netīrais kamols kā bumba ievēlās tieši Katjas Ivanovnas gultā, neganti dauzīja ar asti, apņēma viņu ar ķepām, nolaizīja muti, degunu, zodu…

—   Bjutij! — jaunā sieviete iesaucās. — Bjutij! Bjutij!

Jā, tā bija viņa, Mikaela Tingsmeistara uzticīgā Bju­tija, bet kādā izskatā! Novājējusi, kļuvusi mežonīga, sa­pinusies un netīra, tās spalvas bija salipušas lēkšķēs, viņa smilkstēja, piegrūzdama Katjai Ivanovnai purnu, skraidīja pa istabu, apostīdama katru kaktu.

Beidzot aprimusi, Bjutija notupās pie Katjas kājām, uzlika ķepu viņai uz ceļgala un paskatījās ar tādu ska­tienu, it kā gribētu ko teikt.

—  Kā tu te gadījies, Bjutij? — misis Vasilova jautāja.

Bjutija iesmilkstējās un pakustināja ķepu. Tikai tagad jaunā sieviete pamanīja, ka sunim ap ķepu apsieta ne­tīra audekla lupata, ko klāja tumši traipi. Viņa to uzma­nīgi noraisīja, piegāja pie loga un sāka aplūkot traipus, kas klāja lupatu. Izskatījās, ka tās būtu asinis. Traipi šķita izvietoti simetriski. Izgludinājusi lupatu uz palo­dzes, viņa izlasīja burtu pa burtam:

BISKS. TORPĒDA.

Suns sekoja viņai gudrām acīm. Līdzko Katja Iva­novna atkal pagriezās pret to, tas sāka bungot ar asti un raut nost ar abām priekšējām ķepām sev no kakla siksnu, izdarīdams jocīgas kustības.

—   Kas vēl būs, Bjutij?

Nu jā, protams, pie Bjutijas atradīsies vēl kaut kas. Paceliet tai galvu, pabāziet roku aiz kakla siksnas un noraujiet no aukliņas aploksni, kas tur Joti veikli pie­stiprināta, tā ka sunim ar ķepu grūti noplēst, bet ar zobiem un purnu tur nepiekjūt. Re, tā … Atveriet to, izlasiet!

Katja klusēdama norāva aploksni, atvēra un izlasīja: ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Augsti godājamais ser,

ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un ■ izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums būs in­teresanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus tās pavedienus. Esmu ievie­tots vājprātīgo namā, no kurienes apbrīnojami labi var sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs sastap­siet mani, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo Robertu Druku.

Trīsdesmit trešā nodaļa

palīdzība bada cietējiem un neparedzēti apstākļi

Kamēr «Torpēda», izlaidusi krastā Vasilovu, noslē­dzās no visām pusēm kā viduslaiku bruņinieks bruņās un noenkurojās tālāk līcī, klusā un drūmā «Amelija» visu dienu līdz vēlai naktij izkrāva savu kravu.

Misters Pels ar spieķīti rokā skraidīja šurp un turp, periodiski izbārstīdams visu savu krievu valodas krā­jumu. Maisi, mucas, kastes ripoja no klāja krastā, bet no turienes tika pārveltas uz milzīgām kravas mašīnām. Techniķis Sorovs, kas bija iestājies Pela dienestā, rokas uz muguras salicis, uzraudzīja darbus.

Tai mirklī no mucas, kas atradās viņam blakus, at­skanēja gari stiepta nopūta. Sorovs sāka ieklausīties un pagrūda mucu ar kāju.

—   Ei! — klusu atskanēja no mucas. — Ei, draugs SorovJ Mend-Mess!

Tas bija pateikts techniķim Sorovam vissaprotamā­kajā valodā.

Zibeņa ātrumā paskatījies visapkārt, viņš atčukstēja:

—   Mess-Mend! — un izsita mucai dibenu.

Tūlīt Sorovam pretī izslējās pazīstama galva, tad kakls un pleci, pēc tam rumpis ar pārējiem locekļiem, un no mucas veikli izlēca Lorijs Lens, novājējis, priecīgs un izspūris.

—   Sorov! Maizi un malku viskija! — viņš lūdzoši čukstēja. — Šā grieķa … nu kā viņu … Diogena dzīvei velnišķīgi trūkst ērtību, sevišķi, ja muca aiztaisīta ciet.

Sorovs iedeva viņam maizi un paslēpa viņu aiz maisu un kastu barikades, tad salika rokas uz muguras un bargi noprasīja:

—   Tagad, Lorij Len, paskaidro, kādēļ tu ielīdi Hu­vera mucā un, Mikam neko neprasīdams, atbrauci ar «Ameliju» šurp?

—   Un tu? — Lorijs jautāja, gremodams maizi ar dzirnakmeņu spēku.

—   Tu ļoti labi zini, ka es atbraucu pēc Mika pavēles, lai šeit sekotu fašistu suņiem.

—   Nu, bet es atbraucu, lai pastrādātu Padomju Krievijas labā! — Lorijs samulsis atbildēja un iebāza

mutē pēdējo maizes garozu. — Un, ja tu, draudziņ Sorov, gribi man šajā ziņā palīdzēt, tad nekavējies ne dienu, ne stundu. Un bez tam … — Lorijs sastomījās un no­sarka kā biete, — bez tam es gribētu zināt. Sorov, kur jūs esat licis miss Ortoni, tas ir, misis Vasilovu?

—  Vai tu re, kā! — Sorovs daudznozīmīgi novilka. — Neko teikt, esi gan tu labs metālists, Lorij Len!

Nav zināms, ko viņam atbildētu Lorijs, kas bija no­sarcis vēl vairāk nekā iepriekš, ja no blakus kastes ne­būtu atskanējusi dīvaina krakšķēšana.

—  Kha-khi-ki-ki-kha! — no kastes nāca dīvainas skaņas.

Sorovs sarauca uzacis, piegāja pie kastes un sāka no visa spēka to dauzīt.

—   Sorov, Mend-Mess! — žēli atskanēja no turienes.

Lorijs un techniķis saskatījušies atrāva kasti vaļā, un

viņu skatieniem atklājās godājamais atslēdznieks Vi­lings, kas bija novārdzis, saliekts kā piekaramā atslēga un vērās savos atbrīvotājos ar žēlām izbadējuša cilvēka acīm.

—  Vilings! — Lorijs iesaucās.

—  Viling, tu? — satriecoši izlauzās no techniķa Sorova mutes.

—   Es, zēni, es pats! Es tagad, varu sacīt, esmu pār­cietis pašu ļaunāko, kas mūs var sagaidīt viņā saulē: hermetisku noslēgšanu, ne vairāk, ne mazāk! Nu man ^vairs nav bail no nāves, nē, nemaz nav bail no nāves, lai nāk kas nākdams, kaut vai pati kolera, kaut vai mēris un spitālība.

—  Nefilozofē, — Sorovs drūmi atbildēja. — Pastāsti labāk, kā tu, mūsu savienības balsts, nosvērtais zēns Vilings, kā tu padevies šā puišeļa Lena ietekmei un līdi iekšā kastē, lai skrietu pakaļ brunčiem?

—   Nē, Sorov, nē, ne jau brunčiem pakaļ! Tu alo­jies! — Vilings dusmīgi atbildēja. — Es, draugs, lai arī atbraucu kastē, taču ar visiem dokumentiem, kas nofor­mēti ne sliktāk kā diplomatam. Pats Kreslings mani sū­tīja, mīļie, izsekot un ziņot… Kas attiecas uz brunčiem, tad es, draugs, redzēju miss Ortoni mūsu Lorija biksēs, taču, lai viņai būtu mugurā pat ne Lorija bikses, bet bungu futrālis vai Bostonas universitātes goda karogs,

es tik un tā sekotu viņai, kur viņa gribētu, lai mani kaut vai pērkons nosper!

—   Pareizi, — kāds ierunājās viņiem blakus.

Visi trīs sarāvās un paskatījās uz visām pusēm. Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, bet krāvēji kopā ar misteru Pelu rosījās krietnu gabalu tālāk.

—   Pareizi! — kāds atkārtoja vēlreiz, un maiss, kas atradās pie techniķa Sorova kājām, strauji izmainīja savus apveidus.

—   Kaut jupis tevi parautu, lai arī kas tu būtu! — techniķis teica, gāzdams pa maisu pamatīgu pjauku. — Aizsūtīšu tevi uz maizes ceptuvi, lai tur izšķir, ko no tevis izcept, nelietīgais slaists, gļēvulis, dezertieris!

—   To tu nedarīsi, Sorov, — maiss teica, izira šuvēs, un no tā izkāpa neviens cits kā Neds.

—   Tā jau es domāju! — Lorijs skaļi iesmējās. — Nu, zēni, tagad visa mūsu kompānijā kopā. Mēs viņu izvil­kām no Hudzonas, tātad tas nozīmē, ka mums no dzim­šanas nolikts neatiet no viņas ne soli.

—   To mēs vēl redzēsim, — Sorovs norūca. — Vis­pirms es jūs, zēni, aizvedīšu pierakstīties, bet pēc tam ierīkošu darbā. Varat elpot ar miss Ortoni vienu un to pašu gaisu, ja jums tas tīk, bet tikties ar viņu es jums stingri aizliedzu.

—   Nekā tamlīdzīga! — Lorijs iesaucās.

—   Nekā tamlīdzīga! — Vilings norūca.

—   Nekā tamlīdzīga! — Neds novilka caur zobiem.

Un, it kā atbildot uz viņa vārdiem, piestātnē pēkšņi

parādījās smuidrs, tievs augumiņš baltā kostimā un kas- taņbrūnu cirtu oreolā, un viņai pa pēdām, asti luncinā­dams, nāca liels, pinkains, netīrs suns. Sieviete, roku pie acīm pielikusi, raudzījās uz visām pusēm, kamēr pama­nīja techniķi Sorovu un mūsu trīs draugus. Tad viņa priecīgi iekliedzās, sasita plaukstas un, cik kājas nes, metās viņiem pretī. Suns, ar pāris lēcieniem aizsteidzies viņai priekšā, pieskrēja pie Sorova, slējās augšā, smilk­stēja un kā traks dauzīja ar asti.

—   Velns lai mani parauj, ja tā nav Bjutija! — iz­saucās satrauktais techniķis un no visa spēka spieda pie krūtīm notašķījušos un sapinkājušos suni, ļaudams sa­viem biedriem izteikt tādas pašas jūtas miss Ortonei.

Trīsdesmit ceturtā nodala MISTERS VASILOVS BRĪNUMU ZEMĒ

Vasilovs izskrēja ārā pa parādes durvīm, cenzdamies ne par ko nedomāt. Bet, aizpīpējis papirosu un izmetis divus trīs lokus mājas priekšā, viņš nomierinājās un sāka aplūkot tuvāko apkārtni. Māja, kur viņi bija novietoti, bija veca celtne — droši vien no Pētera I laikiem. Sā­kotnējais kodols bija pārbūvēts vairākas reizes, un dau­dzo architekturas veidu sajaukuma dēļ celtne šķita ne­glīta, lai gan grandioza. Tagad šeit bija mākslinieku un rakstnieku kopmītne. Te tika novietoti atbraukušie komu­nisti. Gandrīz pie katrām parādes durvīm stāvēja auto­mašīna; vai ik brīdi tarkšķēdami piejoņoja motocikli. Nebija viņš paguvis paiet pāris soļu, kad viņa uzmanību saistīja ubadze.

Tā bija vecene, ģērbusies caurā kleitā, vīriešu zāba­kos, logu aizkaru gabaliņu ap galvu. Seja viņai bija tik sakritusi, savītusi un ļengana, ka drīzāk izskatījās pēc ādas gabala nekā pēc cilvēka sejas. Acis no vecuma bija izbalējušas un likās bez sajēgas. Viņa stāvēja ne­kustīgi, un Vasilovs iemeta tai pastieptajā saujā naudu. Pagājis mazliet tālāk, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka no vārtiem iznāca gara auguma sirms cilvēks ar tumšiem plankumiem izķēmotu seju un kataraktiem abās acīs, kas tikko bija saskatāmas zem biezajām, sirmajām uzacīm. Viņš iznāca pieklibodams, palūkojās uz visām pusēm un, Vasilovu nepamanījis, aši piegāja pie vecenes. Cik liela gan bija Vasilova izbrīna, kad vecais godbijīgi noskūp­stīja viņai roku, palocījies pēc visīstākā galma parauga, un izmeklētā angļu valodā uzrunāja:

—   Kā jūsu reimatisms, kņazien?

—  Ai, es nekurnu! — koķeti atbildēja nabadze. — Ceru, ka jūs būsiet lasījis mūsu mīļotā valdnieka pē­dējo runu?

—   Lasīju un nesu to savā sirdī!

—   Vai jau uz posteni?

—  Jau uz posteni.

Kad abi bija ceremoniāli atsveicinājušies, vecis kli­bodams ieskrēja atpakaļ vārtos, bet vecene sastinga ag­rākajā pozā.

— Laba vietiņa, kur ubagi atgādina galminiekus! — Vasilovs nomurmināja un devās tālāk, ielūkodamies un ieklausīdamies.

Tai brīdī uz ielas izšāvās automašīna, ko greznoja sarkans karodziņš. Mašīnā sēdēja divi vienkārši strād­nieki salāpītos svārkos, par kaut ko mundri sarunāda­mies ar stalta auguma cilvēku militārā formā. Līdzko automašīna parādījās uz ielas, gājēji pacēla cepures un daudzi sajūsmā skaļi sveicināja.

«Jādomā, kāda svarīga persona pilsētā,» Vasilovs no­domāja. «Interesanti, ka braukā kopā ar vienkāršiem strādniekiem.»

Tai mirklī automašīna, kas drāzās cik jaudas, apstā­jās kā piekalta.

«Kas noticis? Kas varēja apturēt pilsētā tik svarīgas personas braucienu?» Vasilovs joprojām pārdomāja, pār­laizdams skatienu gandrīz tukšajai ielai.

Te tev nu bija! Ielu šķērsoja vairāki pāri mazu bērnu, kas bija apģērbti vienādās baltās kleitiņās un ar vienā­dām cepurītēm apcirptajās galvās. Viņus veda neglīta jauna sieviete ar brillēm uz acīm, izskatījās, it kā viņa piederētu pie kvakeru sektes. Viņa enerģiski žestikulēja ar rokām un, novedusi automašīnai gar pašu priekšgalu pēdējo pāri savu cālēnu, majestātiski pamāja šoferim ar roku, un tikai pēc tam mašīna sāka braukt.

Tiešām neparasts skats! Nabadzīgi bērni, kuriem nav vecāku, iet kā angļu pera vai amerikaņu miljardiera at­vases, aizsprostodami ceļu pilsētā svarīgai personai…

Vasilovs paraustīja plecus un paātrināja soļus, pār­iedams pāri straujajai Moikai. Viņš nonāca drūmā laukumā, kas bija apbūvēts ar vecām, nomelnējušām mājām, kuru mitrās sienas bija appelējušas un no- lupušas.

«Te laikam ir nabadzības un izvirtības perēkļi, kā jau visās lielās pilsētās!» viņš nodomāja pie sevis, pa­taustīdams kabatas portfeli un piesardzīgi virzīdamies tālāk.

It kā viņa vārdus apstiprinot, no visām pusēm drū­majā laukumā sāka pulcēties dīvaini cilvēki. Ģērbušies vecās, noplukušās drēbēs, naģenēm un katūna lakatiņiem galvā viņi nāca bariem, nesdami rokās kaut kādus jocī­

gus priekšmetus. Un kas visdīvainākais, šie cilvēki gan­drīz visi bija krietni gados. Sirmi un grumbaini, ar no­melnējušām, tulznainām rokām, vieni no viņiem bija sa- kumpuši, citi kliboja, balstīdamies uz nūjas, vai klabi­nādami koka stuģi kājas vietā.

«Invalidi? Noziedznieki? Ubagi?» Vasilovs nezināja, ko domāt. Bet nācēji jau sāka iet iekšā kādā no mājām. Pie durvīm nebija ne šveicara, ne sarga. Vasilovs iejuka pūli, ieslīdēja pa durvīm iekšā un sāka kāpt pa trepēm augšā.

«Tagad es uzzināšu, kas tas ir par perēkli,» viņš no­domāja ar tūrista ziņkārību.

Bet pavecie cilvēki iegāja lielā, gaišā istabā, kurā bija novietoti galdi un soli. Pie sienas karājās milzīga, melna tāfele. Uz nelielā paaugstinājuma stāvēja cilvēks zilā blūzē. Ienācēji apsēdās solos un nolika sev priekšā atnestos priekšmetus, kas izskatījās pēc lūgšanu grā­matām. Cilvēks zilajā blūzē pacēla roku.

«Ahā!» Vasilovs nodomāja. «Tā ir kaut kāda reliģiska sekte. Tātad arī šeit ir kaut kas līdzīgs mūsu neciešama­jiem Ņujorkas varizejiem. Sprediķotājs sāk sprediķi… Cik garlaicīgi! Jāiet prom!»

Bet nebija viņš to izdomājis līdz galam, kad vīrieši un sievietes atvēra savas lūgšanu grāmatām līdzīgās grāmatiņas, bet cilvēks zilajā blūzē uzrakstīja ar krītu uz tāfeles … lielu burtu

Vasilovs paskatījās uz visām pusēm. Apkārtējo cil­vēku sejās mirdzēja visneliekulotākā uzmanība, viņu pie­res bija savilktas grumbās, mutes pusvirus, atkārtojot uz tāfeles rakstīto burtu, bet šo viņpasaules kandidatu priekšā atvērtās lūgšanu grāmatas nebija nekas cits kā … ābeces!

Tas Vasilovam bija par daudz. Viņš pietrūkās un iz­skrēja ārā; aiz brīnumiem viņš bija gluži bez elpas. Pa­griezies pret durvīm, viņš ar lielām pūlēm saburtoja tur izlikto uzrakstu: «Skola analfabētisma likvidēšanai.*

—   Jukusi tauta! — viņš angliski iesaucās. — Mācīt večus ābecē! Un viņi, velns lai parauj, mācās un pat, šķiet, ar patiku mācās!

—   Atvainojiet, ser, vai jūs esat anglis? — kāds jau­tāja viņam angliski, pieliecies pie pašas auss.

Vasilovs pacēla acis un ieraudzīja gara, atlētiska auguma cilvēku ar militāru stāju, sirmām ģenerāļa ūsām un elegantā komandiera formā. Viņš stāvēja Vasilovam blakus uz trotuārā un noskatījās, kā pa laukumu glītās rindās aizjāja kavaleristu kolonas.

—  Jā, — Vasilovs mechaniski atbildēja, — es esmu tūrists .. Esmu pirmo reizi šai zemē.

—   Par ko jūs tik skaļi izteicāt savu izbrīnu?

—   Es brīnījos par to veču neprātu, kurus šai namā pa labi apmāca — ābecē.

—   Ak, ser, tas ir viens no atjaunošanās veidiem, ko pie mums praktizē, — smaidot atbildēja komandieris. — Es pats nesen noliku eksāmenu politmācībā. Un uzdrošinos jums apgalvot, ka es ne savu kavaleriju, ne savus sar- kangvardus nemainīšu ne pret vienu armiju pasaulē, tik ļoti patīkami man bija sākt dzīvi no gala.

Viņš pielika divus pirkstus pie cepures, laipni palo­cījās Vasilovam un uzkāpa motocikletā.

Vasilova izbrīna jaucās ar skaudību. Viņš pavadīja ar acīm kavaleriju, kas drasēdama devās pāri laukumam, un gāja atpakaļ uz Moikastritu.

Pie kopmītnes parādes durvīm jau stāvēja divi cilvēki militāros formas tērpos, lūkodamies uz visām pusēm. Viens no viņiem bija Jevgeņijs Barfuss. Otru, gara auguma, pelēkām acīm un pīpi zobos, Vasilovs nepazina. Abi tūliņ pienāca viņam klāt, Barfuss saņēma viņu aiz rokas.

Garais nosauca savu uzvārdu:

—   Rebrovs, — un pamāja automašīnai piebraukt tuvāk.

—   Biedrs Rebrovs aizvedīs jūs uz Putilova rūpnīcu, mēs jūs gaidām jau desmit minūtes, — steidzīgi sacīja Barfuss. — Visus vajadzīgos paskaidrojumus jūs saņem­siet no viņa, viņš ir jūsu tiešais priekšnieks.

Ar šiem vārdiem Barfuss pielika pirkstus pie cepures, uzkāpa motocikletā un zibeņātrumā nozuda.

Neīstais Vasilovs iekāpa automašīnā, Rebrovs ielēca viņam nopakaļ, šoferis iedarbināja mašīnu, un kopmītne viņiem palika aiz muguras.

Arturs pašķielēja uz savu kaimiņu. Tas bija stalts, muskuļains cilvēks jauneklīgu seju, stingrām, plānām lūpām un smalku zoda līniju. Ausis svešajam bija mazas, gandrīz bez ļipiņām.

«Aristokrāti vēl nav izmiruši šai strādnieku un zem­nieku zemē,» Vasilovs ironiski nodomāja. «Lieku galvu ķīlā, ka mana priekšniecība ir cēlusies no kādas senas dzimtas, kas pērusi dzimtzemniekus.»

—   Biedri, — viņš to uzrunāja, — jūs droši vien arī agrāk strādājāt Putilova fabrikā?

Rebrovs izņēma no mutes pīpi un atbildēja labā angļu valodā:

—   Jūs uzminējāt.

—   Kur tad jūs mācījāties par inženieri? Droši vien Anglijā?

—   Jūs atkal uzminējāt, — Rebrovs pasmaidīja. — Ja to, ko es darīju Anglijā, var saukt par «mācīšanos par inženieri», tad es mācījos Anglijā.

Vasilovs kādas minūtes pārdomāja, no kura gala at­sākt iztaujāšanu. Bet, pirms viņš bija paguvis at­vērt muti, Rebrovs izdauzīja pīpi, aši iebāza to kabatā, pagrieza pret Vasilovu seju, kas tā pārsteidza ar savu daiļumu un smalkumu, un draudzīgi ierunājās:

—   Es taču esmu Putilova rūpnīcas eļļotājs, bet mans tēvs bija tai pašā rūpnīcā atslēdznieks. Septiņpadsmit gadu vecumā mani izsūtīja uz Sibiriju, es aizbēgu uz Angliju un kaut ko tur iemācījos, strādāju Birminghemā pie Paukinsa par kurinātāju. Pēc revolūcijas Putilova fabrikas strādnieki mani ievēlēja par direktoru — un nu manas zināšanas mazliet noderēja.

«Velns lai parauj!» Vasilovs atkal nodomāja, piemi­nēdams velnu šodien gandrīz vai simto reizi. «Es nevaru šo zemi saprast, pat ja trīsdesmit vācu Bedekeru būtu to aprakstījuši trīsdesmit valodās. Es atsakos to saprast!»

Viņi tagad drāzās pa platu šoseju, kam gar abām pusēm auga brīnišķīgas liepas. Steidzīgie gājēji devās vienā un otrā virzienā. Pilis mainījās ar ēnainiem dār­ziem, kur bija izrakti dīķi un kanali, un, beidzot, tālumā pret zilajām un pilnīgi skaidrajām debesīm pacēlās tūk­stošiem dažāda augstuma, platuma un formas rūpnīcu dūmeņu. Tas bija vesels mežs pret debesīm paceltu roku, kas bija līdzīgas pastieptām lūpām, bet kas pūta dvašu neparasti viegli un neatstāja pie debesīm ne mazāko elpas pēdu.

—   Mūsu rūpnīcas ciemats, — Rebrovs ierunājās, pa­rādīdams ar pirkstu. — Mēs esam koncentrējuši visu mūsu ražošanu vienā vietā. Agrāk Pēterburgu no visām četrām debess pusēm apņēma rūpnīcas, bet tagad mēs tās pārcēlām uz šo kalnaino daļu un pārvērtām par eks­perimentāli pētniecisku iecirkni. Īstenībā jūs strādāsiet rūpnīcā-muzejā, rūpnīcā-skolā, rūpnīcā-akademijā — re­dziet, kas tagad ir vecā Putilova rūpnīca. Paskatieties šurp: vai redzat tos trīs lokus, kas izskatās pēc trim stāviem?

Vasilovs skatījās, kur Rebrovs rādīja, un ieraudzīja dīvainu skatu: lejā, mūra sienas ietverts, stiepās pirmā stāva loks; spirālveidīgās kāpnes veda no tā uz otrā stāva loku, ko arī ietvēra mūra siena; pašā augšā vieglā­kā, daiļākā, portativākā architekturā celts, atgādinot koka veidojumu, pacēlās trešais loks, ko papildināja vējdzir­navu spārni, laukumi, kur nolaisties lidmašīnām, signa- lizacijas gaisa tīkls un vesela jūra sarkanu karodziņu, kas plīvoja starp dūmeņiem un vadu tīklu kā sārtas magones kviešu laukā. Šis skats visā savā galvu reibi­nošā daudzveidībā un simetrijā stipri aizgrāba Vasilovu.

—   Vai tiešām jūs to saucat par ciematu? — viņš iesaucās. — Tas drīzāk izskatās pēc vispasaules izstādes.

—   Jūs man neļāvāt pateikt visu līdz galam, — Reb­rovs pasmaidīja. — Te jūsu priekšā atrodas vienotas saimniecības metodes rezultāti, pagaidām gan tikai zināt­niski eksperimentālā formā. Jums šo metodi vajadzēs izstudēt, lai varētu strādāt kopā ar mums. Paskatieties lejā uz pirmo loku: tas aptver no rietumiem Ņevas krast­malu, somu granita masivus, kūdras purvus, no austru­miem — meža strēmeli. Te mums izvietota ieguves rūp­niecība. Rau, šī Toksovas kalnu grēda, kas sniedzas šurp no Somijas robežas puses, dod mums ļoti bagātas mine­rālu atradnes, augstvērtīgu koksni, darvu, visus mums nepieciešamos izrakteņus. Milzīgā siena ap pirmo loku noder kā elektrouztvērējs; tas uztver Volchovstroja ko­losālo elektroenerģiju, kas palīdz spridzināt dzīles un tiek novadīta uz augšu, uz otro loku. Tagad palūkojieties augstāk,'— Rebrovs turpināja, piecēlies un rādīdams uz priekšu, bet ar otru roku apņēmis viņa plecus, — palū­kojieties turp: tas ir otrs loks; tur mums ir apstrādājošā rūpniecība. Vai jūs redzat milzīgo domnu dūmus un mirdzumu, vai dzirdat dzelzs zobratu klabēšanu, zāģu dziedāšanu, spēkratu tarkšķēšanu, motoru dūkšanu? Tur izejvielas kļūst par materialu, dabas dāvanas pārveidojas par darba produktu. Bet vēl augstāk — paceliet acis — ir visa mūsu ciemata greznums — fabriku rūpniecība, kas izgatavo no materiala fabrikatus, un tūkstošiem mūsu kravas lidmašīnu tos aizgādā uz pilsētu, ostu, tuvāko apkaimi un dzelzceļa maģistraļu stacijām …

—   Brīnišķīgi! — Vasilovs iesaucās, atkal juzdamies kā inženiera Morlendera dēls. — Esmu lepns, ka at­braucu strādāt kopā ar jums. Bet es neredzu, biedri, kāda ir jūsu vienotās metodes jēga, izņemot visu rūpniecības apgabalu teritoriālu tuvināšanu.

—    Kāda ir mūsu «vienotās metodes» jēga? Jūs to vēl neredzat, lai gan jau jūtat. Par to jums pastāstīs biedrs Enno, šīs metodes sargātājs. Tur viņš stāv pie ciemata ieejas. Viņš jau ir mūs ieraudzījis un sveicina …

Šoferis nobremzēja, Vasilovs un Rebrovs izlēca uz granita plāksnēm klātā ceļa un devās pretī cilvēkam ar gaišiem, gandrīz baltiem matiem, sārtiem vaigiem un mirdzošām, zilām acīm; šis cilvēks reizē atgādināja ir sirmgalvi, ir mazu bērnu.

—   Esiet sveicināti pie mums, dārgais biedri! — viņš teica ļoti patīkamā balsī, sniegdams Vasilovam roku. — Mēs iesim uz rūpnīcu pa apkārtceļu, un es jums šo to paskaidrošu.

Pa to laiku biedrs Rebrovs, viņus pametis, jau bija uzlēcis uz kādas platformas, sasprādzējis ap vidukli ap­likto metāla jostu un, pirms Vasilovs paguva viņam ko teikt, nozuda ar visu pārvietojamo platformu akmens koridora dziļumā.

—   Iesim, iesim, mans draugs! — laipni ierunājās sārtais cilvēks, paņemdams Vasilovu zem rokas. — Mēs veiksim kājām garu ceļa gabalu, jo cilvēkam arvien

noderīgi iepazīt jauno ar zināmu piepūli, bet nevis vieglas izklaidēšanās veidā.

Arī viņš runāja angliski, tikai ar nelielu akcentu. Izvedis Vasilovu uz granita balustrades, viņš parādīja tam neaptverami plašus laukus, kas bija apsēti ar visda­žādākajām graudaugu šķirnēm. Te bija viss, sākot no apūdeņotajiem rīsa plantacija-s kvadratiem līdz bambus- niedru birzij, no Islandes sūnām līdz kokospalmu birzij. Katrā laukā strādāja citādi ļaudis — tur bija dažādu zemju un tautu pārstāvji, tur bija samojedi siltās biksēs, kailie ķīnieši līdz ceļiem ūdenī, puskailie nēģeri salme­nīcām galvā.

—   Nebrīnieties par to, te nav nekādu burvību, — Enno teica pārsteigtajam Vasilovam. — Vai jūs redzat katrā laukā tornīti? Tas ir Savali slavenais regulators, kas pielāgots mūsu izgudrotajam elektroklimatam. Mēs pēc saviem ieskatiem sadalām vajadzīgo mitruma un siltuma daudzumu pa noteiktiem zemes gabaliem un ne-

„ ļaujam tam aizplūst izplatījumā, radot apkārt zemes ga­balam spēcīgas magnētiskas transmisijas plūsmas, kas it kā noslēdz to no augšas. Šis izgudrojums pagaidām vēl izmaksā dārgi, un tāpēc mēs ar to izdarām tikai pirmos izmēģinājumus. Mūsu lauki ir lauksaimniecības paraug- stacija — un vienīgi; izejvielām, ko no tiem iegūstam, ir vēl ļoti maza nozīme. Tagad paskatieties atpakaļ.

Vasilovs aši pagriezās un ieraudzīja milzīgam amfi­teātrim līdzīgas kalnos ierīkotas akmeņlauztuves

—   Visā šā amfiteatra garumā atrodas raktuves un nelieli ieguves centri, kas arī ir vēl tikai paraugam. Mēs apiesim tiem apkārt, un pa ceļam es jums atklāšu mūsu metodes noslēpumu.

Viņi gāja pa asfaltētiem un granita plāksnēm klātiem celiņiem. Ikviens solis pavēra viņiem arvien jaunas un jaunas ainas. Kustējās tūkstošiem mechanismu, iegūdami ogles, sāli, kūdru, mālu. Griezās dzirnavu spārni, nepār­traukti šņāca kokzāģētava, klaudzēja cirvji. Un visi strādnieki, kas nāca pretī, draudzīgi māja viņiem ar galvām, pagriezdami uz Vasilova pusi priecīgas, laimī­gas sejas. Nebija neviena, kas nesmaidītu. Laime staroja ikvienā skatienā.

—   Paraugieties uz viņiem, — Enno iesāka, — viņi

ir laimīgi. Mēs izdarījām pasaulē lielāko revoluciju, bet mēs būtu muļķi, ja neietu tālāk, mans draugs. Izkaro­juši ražošanas rīkus, mēs vēlējāmies padarīt cilvēku laimīgu.

—   Utopija! — Vasilovs nopūtās.

—  Tieši tā, — Enno tūliņ atsaucās, — mēs izvirzī­jām sev uzdevumu padarīt utopiju par īstenību. Pie tā strādā mūsu labākie speciālisti. Pilnīgu laimi sniedz vie­nīgi divas lietas: jaunrade un izziņa. Bet līdz šim tas, kurš radīja, neko neizzināja, bet tas, kurš izzināja, nekā neradīja. Pagātnes kroplajiem izdzimumiem — izklaidī­gajam profesoram un automatam-strādniekam jāizzūd uz visiem laikiem! Mēs esam stingri nolēmuši padarīt ra­žošanu izzinošu, bet izziņu — pakļaut ražošanai. Kā to panākt? Seit mums arī nāk talkā vienotas saimniecī­bas metode. Jā, izpostīti, novārguši, izbadējušies, bez produktiem un tirgus mēs sākām ar to, ka ķērāmies pie savas saimniecības. Tas bija smagais bada un posta laiks. Mēs stādījām kartupeļus rakstāmgaldu atvilktnēs, paši miecējām zābakiem ādu, šuvām zābakus, krāsojām vecu vadmalu, ieguvām, izstrādājām, apstrādājām, lai varētu izvilkt dzīvību, lai nenomirtu, — un praktiski, cik bija nepieciešams, nonācām pie saimniecības mechanisma riņķojuma, pie ražošanas nozaru savstarpējās atkarības. Mūsu «vienotās saimniecības metodes» galvenā nozīme arī slēpjas tanī apstāklī, ka neviens no strādniekiem ta­gad neķeras pie sava darba, ja tam nav pilnīga priekš­stata par visiem ražošanas posmiem. Viņš izgatavo naglas galviņu, zinot ne tikai par minerālā ieguvi, bet arī par tā ķīmisko sastāvu, spektru, — tas ir no vienas puses, no otras — viņš zina, kāda loma būs viņa nagliņai ikvienā no fabrikā izgatavotajiem priekšmetiem, sākot ar mēbe­lēm un beidzot ar mikroskopa skrūvīti. Citiem vārdiem, mans draugs, mēs esam izvietojuši mūsu ražošanu pēc orķestra sistēmas. No bundzinieka līdz vijolniekam — ik­viens izpilda savu partituru kopējā simfonijā, bet ikviens dzird tieši šo kopējo simfoniju un ne tikai savu partituru. Saprotat?

Vasilovs ar izbrīnu klausījās Enno svinīgajā runa.

Kamēr viņš pārdomāja, viņiem garām pagāja grupa strādnieku ar burtiem «R» un «Š» uz piedurknem.

— Paskatieties, tie ir ekskursanti no otrā un trešā ražošanas loka. Ikviens no viņiem dodas uz kaimiņu te­ritoriju, lai izpētītu saimniecības sakarus. Strādnieki, in­ženieri, skolēni, izgudrotāji pie mums vairs nedalās grupās. Pie mums nav skolēna, kas praktiski nestrādātu, un nav strādnieka, kas nemācītos… Bet tagad man no jums jāatvadās. Uzkāpiet uz šā kvadrata, tas jūs pacels augšā Putilova rūpnīcā. Turieties pie metala gredzena.

Enno pamāja viņam ar roku un pievienojās kādai no strādnieku grupām.

No visa redzētā apstulbis, Vasilovs gandrīz neapzi­nīgi uzkāpa uz norādītā kvadrata un tik tikko paguva pieķerties pie gredzena, kad jau trauca pa mūra šachtu no stāva uz stāvu, kamēr kvadrats apstājās neliela ar granitu izklāta pagaliniņa vidū.

Rebrovs iznāca viņam pretī, paņēma aiz rokas un ieveda rūpnīcā.

Trīsdesmit piektā nodaļa VASILOVU PĀRA PIRMĀ NAKTS

Bija jau tumšs, kad Vasilovs beidzot atstāja savu darbgaldu. Ar viņu bija noticis brīnums. Viņš paklausīgi stāvēja pie darbgalda, virpodams metala apmales elektro- uztvērēju porcelānā kausiņiem. Strādājot viņš izjuta ne­parastu baudu. Strādnieki, kas atradās visapkārt, bija dažādu tautību. Ikviens prata dažus vārdus citā valodā, daži bija izveidojuši grupas, lai praktizētos svešvalodās. Pret Vasilovu izturējās nevis kā pret vecāko, bet kā pret līdzīgu. Jokojot un dziedot viņš paguva iemācīties dažas jaunas krievu frāzes. Bet, kad viņš pievienojās ekskursi­jai, kas devās uz pirmo un trešo loku, viņa sajūsmai ne­bija robežu.

— Es esmu iemīlējis ciematu un savu darbgaldu, — viņš teica Rebrovam, kad tas pienāca, lai aizvestu viņu projām ar varu. — Tas ir brīnišķīgi, tas ir labāk par jebkuru vingrošanu, boksu un futbolu! Es patiešām esmu kļuvis pie jums priecīgs!

Viņš ar lielu nožēlu noņēma no pedaļa kāju, norotīja krekla piedurknes, noraisīja skoteli un uzmeta uz pleciem svārkus.

—   Es esmu ar mieru pavadīt te cauras diennaktis!

—   Jūs varat ierasties pie mums deviņos no rīta un palikt līdz vienpadsmitiem nakti, tas ir, visu laiku, ka­mēr cilvēki ir augšā, — smaidīdams atbildēja Rebrovs, — ilgāk nedrīkst. Padomju republikā ikviens strādnieks svēti ievēro nakts miega un atpūtas laiku no vienpadsmi­tiem naktī līdz astoņiem rītā. Citādi viņam nebūs spēka strādāt.

Ar šiem vārdiem Rebrovs aizveda viņu zem dušas un parādīja slīdošo platformu, kas pēc dažām minūtēm no­gādāja mūsu varoni lejā.

Gaiss bija kļuvis dzestrāks, pie debesīm mirgoja lie­las zvaigznes, no parauglaukiem plūda šurp neparastas tropu un polārās vasaras smaržas. Vasilovs noskrēja lejā pa trepēm pie automašīnas, kas viņu gaidīja, tīksmināda­mies par liego nakts gaisu, zvaigžņotajām debesīm un sava atsvaidzinātā ķermeņa vingrumu. Bet, kad auto­mašīna bija nogādājusi Vasilovu pie liktenīgā nama Moikastritā, viņš nodrebēja un iesita sev pa pieri. Viņš bija aizmirsis ir fašistu slepenās instrukcijas, ir neīsto sievu, ir savu sazvērnieka lomu!

Viņam sažņaudzās sirds, un pār miesu pārskrēja drebuļi. Viņam vajag palīdzēt šo neparasto, brīnišķīgo, trīskārt mīļo zemi sagraut, slacīt ar asinīm, padarīt ne­auglīgu, pārplūdināt ar ienaidniekiem! Viņam vajag šos ģeniālos un mīļos, no visām pasaules malām šurp sabrau­kušos cilvēkus ar cēlajām sejām, dedzīgajām acīm un laimīgo smaidu nodot un nogalināt no stūra!

Viņš zināja, ka no iepriekšējā naida viņā nebija ne piliena. Viņš zināja, ka viņā līksmo vecā Morlendera, tāpat arī viņa paša gars, jūsmo par brīnišķīgo darba ainu, ko tikko bija redzējis ciematā.

—   Tēvs viņus būtu iemīlējis tāpat kā es, — viņš pār­liecinoši čukstēja. — Kāda velna pēc viņš būtu sācis tos vajāt!… Bet vai nav iespējams, ka tēvu nogalinājuši nevis viņi, bet kāds cits?

Tai pašā mirklī viņš juta, ka mati pakausī no šaus­mām saceļas stāvus.

Hop! Šoferis nobremzēja pie kopmītnes tumšajām durvīm. Blakus pavīdēja tā pati vecā ubadze

Lēnām Vasilovs izkāpa un lēnām devās pa kāpnēm augšā. Viņš bija šodien tik daudz pārdzīvojis, ka pat sieviete, kas viņu gaidīja augšā, tagad šķita kā labs draugs. Cik labi būtu pastāstīt viņai visu patiesību! Viņš nezina, kas noticis ar viņas vīru, viņš nezina, kas notiks ar viņu pašu.

Pieklauvējis un nesaņēmis atbildi, Vasilovs nospieda durvju rokturi un iegāja istabā.

Bija pilnīgi tumšs, logu aizkari nolaisti. Misis Vasi­lova, spriežot pēc vienmērīgajiem elpas vilcieniem, jau gulēja.

Vasilovs sataustīja savu rakstāmgaldu un iededza lam­piņu. Uz galda bija noliktas vakariņas un glāze aukstas tējas. Gulta bija atklāta, uz spilvena tīrs naktskrekls, uz paklājiņa mīkstas rītakurpes. Viņš pārlaida skatienu visām šīm ērtībām un neviļus pasmaidīja. Te nu bija šie ģimenes dzīves ieguvumi!

Vasilovs nosvieda svārkus un novilka noputējušos zā­bakus. Viņš ar baudu būtu aizpīpējis un pastiepa roku pēc šķiltavām, te pēkšņi apstājās. Šī sieviete… lai arī kas viņa būtu, viņai tomēr tabakas dūmi var būt nepa­tīkami. Viņš ar baudu būtu nomazgājies, bet troksnis va­rēja viņu uzmodināt… Nejēdzība! Atliek tikai izģērbties un likties gulēt. Te nu bija šīs ģimenes dzīves neērtības!

Vasilovs uzmanīgi apsēdās gultā un nogrima pārdo­mās. Viņa nervi negribēja nomierināties. Viņš bija izsists no sliedēm, uzbudināts, satraukts. Sajūsmu nomainīja drūms izmisums. Viņš apjuka. Viņš nezināja, ko darīt. Aiz skumjām viņš sāka knakšķināt pirkstus, bet tai pašā brīdī izdzirda misis Vasilovu čukstam:

— Tonij …

Dūdojošajā, miegainajā balsī bija tāds burvīgums, ka Vasilovs neviļus piecēlās. Viņš pie sevis nošķendējās, pieminēdams velnu tūkstošo un pēdējo reizi šai dienā, — uz pirkstgaliem pārgāja paša nosprausto robežjoslu un nostājās pie savas sievas gultas.

Viņa gulēja. Elektriskās spuldzītes vājajā gaismā tikko bija saskatāma burvīgā būtne, ko klāja vienīgi ba­tists un mežģines. Vienu roku viņa bija uzlikusi uz krū- tlm, otru atmetusi pāri galvai. Mute bija puspievērta, kastaņbrūnās cirtas krita uz acīm, skropstas meta uz vaigiem tumšu ēnu, kas gurdeno sārtumu, kāds mēdz būt gulošam bērnam, pastiprināja vēl vairāk. Jāatzīstas, ka Arturs Morlenders nesteidzās pārtraukt šo skatu, kas ir tik nepanesams katram godīgam sieviešu nīdējam.

Misis Vasilova miegā dziji nopūtās un pasmaidīja, pamirdzinādama pērlēm līdzīgo zobu rindu. Apakšējā lūpa kā bērnam kaprīzi izstiepās. Viņa atkal nomur­mināja:

—   Ton-nij … — un pagriezās uz otriem sāniem.

Vasilovam drošāk būtu bijis laikus atiet aizmugures

pozicijās. Bet viņš stiprināja sevi ar domām, ka viņam jāizpētī savs ienaidnieks, kā pienākas.

«Tuvāk aplūkojot, lietas bieži vien izrādās pavisam citādas!» viņš varizejiski nodomāja. «Galu galā man ir uz to tiesības, it īpaši, ja viņa nav paredzēta man dotajās instrukcijās.»

Laimīgā doma par instrukcijām iedvesa viņam jaunu ideju. Vai viņš nevar, atsaukdamies uz šo neparedzēto, neciešamo, traucējošo un apkaunojošo faktu — sievu, kas uzdodas par viņa personīgo, — vispār atteikties no instrukcijas pildīšanas? Lai Kreslings vaino pats sevi!

Viņš noliecās pār sievas galvu, vienu roku atspiedis pret sienu, bet otru līdzsvara dēļ piesardzīgi pabāzis zem spilvena, un sastinga visai neērtā pozā.

Bet dusošās skaistules sejā notika maģiska pārmaiņa. Viņas skropstas un nāsis ietrīcējās, lūpas sakniebās, uz­acis saraucās. Viņa vēlreiz nopūtās, atplēta plaši rokas un pēkšņi apvija tās Vasilovam ap kaklu.

Arturs Morlenders nobālēja un kļuva auksts kā līķis.

—   Kete, vai jūs pamodāties? — viņš dobjā balsī vai­cāja. — Piedodiet man … Laidiet mani.

Bet Kete viņu nelaida. Tāpat joprojām acis aizvērusi un matu cirtas no sejas neatmetusi, viņa vilka Morlen­dera gaišo galvu arvien sev tuvāk; viņa vilka to tikmēr, kamēr Artura lūpas pieskārās viņas sejai.

Ja mans romāns būtu grieķu traģēdija, šai vietā va­jadzētu parādīties satriecošam sieviešu nīdēju korim ar šim gadījumam piedienīgiem, draudošiem un nožēlas pil­niem dzejoļiem un pelnu kaisīšanu matos (vai uz plikā paura). Tomēr manā romānā nekas tamlīdzīgs nenotika, un, ja mistera Morlendera sirds šai brīdi velnišķīgi dau­zījās, nicinot jebkurus normālus, medicinas priekšrakstiem atbilstošus tempus, tad viņa pulkstenis, ko virzīja aukst­asinīgs mechanisms, tikšķēja gluži tāpat kā agrāk.

— Kete, piedodiet man, piedodiet man! — Morlenders čukstēja, skūpstīdams viņu. — Es… ai, piedodiet man!

Viņš nespēja runāt. Viņš bija kā vētras nopļauts. Izvilcis roku no spilvena apakšas, viņš atglauda no sa­vas neīstās sievas pieres cirtas, drebošiem pirkstiem noglāstīja viņas pieri un vaigus, saņēma viņas seju aiz zoda un mazliet pacēla, pārsteigts par neredzētā brī­numa atklāsmi.

Arturs Morlenders nebija līdz šim vakaram mīlējis nevienu sievieti, Arturs Morlenders pirmo reizi sastapās ar vienīgo un dižāko zemeslodes brīnumu, ko dēvēja par sievieti. Un pēkšņi viņš juta, ka viņa nepanesamais satrau­kums izplūda asaru jūrā, kas bija viņam pār vaigiem.

Tai pašā mirklī Viviana pacēla skropstas. Viņu acis sastapās. Morlenders atrāvās un iekliedzās. Viņš piecē­lās, aizklāja seju ar rokām un kā mēnešsērdzīgs devās uz savu guļvietu. Viņš apsēdās savā gultā, dūres sa­žņaudzis, un sēdēs tā līdz pašam rītam.

Man nav ne mazākās vēlēšanās dežurēt pie viņa un, kas vēl ļaunāk, reizē ar to saldēt savu lasītāju, tāpēc tieši pateikšu, kas notika viņa sirdi. Dažbrīd cilvēkam piemīt gandrīz 'tāds pats jūtīgums kā zvēriem. Ar katru savas satrauktās būtnes nervu Morlenders sajuta naida pilno skatienu, kas pazibēja uz viņu no misis Vasilo- vas vijolīšu zilajām acīm. Tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs, ka viņa ir tāda pati Kete, kāds viņš — Tonijs.

Viviana gulēja savā gultā klusu kā pelīte. Viņas krūtis un seja bija mitras no Morlendera slacītajām asa­rām. Iekodusi apakšlūpā, viņa stingām acīm raudzījās tumsā. Viņa bija nodevusi sevi Morlenderam! Viņa bija mānījusi riebīgo veci, viņa bija gatava uz visu, lai at­riebtos, — bet viņa neuzdrošinājās melot Morlenderam! Ne par kādu naudu pasaulē, nekādas atriebības dēļ viņa nevarētu turpināt izdomāto komēdiju …

Tā divas sirdis, pilnas ar atriebības māniju, kapi­tulēja vienā un tai pašā dienā.

Trīsdesmit sestā nodaļa PAŠIZLADĒŠANAS TEORIJA

Baltā Petrogradas nakts pārvērtās baltā rītā. Mor­lendera pulkstenis aukstasinīgi bija aizgājis līdz sešiem.

Negulētās nakts nomocīta, Viviana klusu piecēlās no gultas un sāka ģērbties, cenzdamās nesacelt ne mazāko troksni. Uzvilkusi kleitu, viņa sasukāja matus, uzlika cepuri, uzvilka jaciņu un uz pirkstgaliem tuvojās neaiz­skaramajai robežai. Viņai bija tikai viena doma: skriet, skriet, cik kājas nes, pie Sorova, braukt atpakaļ uz Ame­riku, paziņot Tingsmeistaram, ka viņa nekur neder un neko nevar…

Viņa pārkāpa pāri robežai un nodrebēja. Istabas vidū. pilnīgi apģērbies, stāvēja Morlenders un skatījās uz viņu. Kā viņš bija pārmainījies vienā naktī! Tas vairs nebija bezpersoniskais «pirmais mīlētājs» ar neciešami skaisto seju, kādu ir daudz ikvienā modes žurnālā; Vi- vianas priekšā stāvēja vīrišķīgs, nobriedis, nepazīstams cilvēks. Morlendera sejas vaibsti vienā naktī bija kļu­vuši cieti un asi, it kā viņš būtu no sešu stundu ilgā bezmiega novājējis. Skatiens bija dziļš un neizdibināms. Lūpas sakniebtas neparasti drūmi. Zeltaino, uz pieres skaisti krītošo matu ielokā bija redzama pati šī piere, ļoti augsta, skaidra, domājoša cilvēka piere, ko agrāk viņa nebija ievērojusi. Viņš mierīgi skatījās Vivianā, kamēr viņa nolaida acis. Tad viegls smaids pārslīdēja pār viņa lūpām, bet tūliņ nozuda.

—  Es jūs gaidīju, — viņš vienkārši iesāka. — Es gribu ar jums izrunāties par visu.

Viviana pārlaida skatienu istabai, piegāja pie krēsla un atkrita tajā, dūres sažņaugusi. Arturs palika stāvam.

—   Es neesmu Vasilovs, — viņš atkal ierunājās. — Es nezinu, kas ar Vasilovu noticis, lai gan es neuz­drošinos uzskatīt sevi par nevainīgu. Jūs neesat Vasi­lova sieva un mani neieredzat. Es nepazīstu ne jūs, ne jūsu plānus. Iespējams, ka jūs pazīstat mani un manus plānus, Jūs, protams, ir piespieduši sekot man tie paši spēki, kas atsūtījuši mani šurp ar zemisku nolūku. Tad nu savā pirmajā atskaitē varat ziņot, ka es netaisos iz­pildīt uzdevumu, es atsakos darīt ļaunu šai zemei un šiem ļaudīm. Bet tagad izlemsim: vai nu jūs, vai es iesim no šīs istabas prom.

Viviana krampjaini sažņaudza pirkstus, gribēja kaut ko atbildēt, bet klusēdama pagriezās un izskrēja uz trepēm.

Arturs Morlenders vairākas reizes pastaigāja pa istabu, aizpīpēja, atrāva vaļā logu, tad straujiem soļiem devās aiz nožogojuma.

Gultai sega bija pārklāta nevērīgi, tā vēl smaržoja pēc viņas matiem, pēc viņas miesas siltuma. Viņš ne­skatījās un nekā neredzēja. Ar dzelžainiem pirkstiem viņš sagrāba segu, spilvenus, palagus, sasēja tos paunā un iesvieda kaktā, gluži kā kad gribētu ar to izdzīt no istabas visu, kas atgādināja viņu. Tad nometa svārkus, ielikās savā gultā un aizvēra acis. Līdz braukšanai uz rūpnīcu viņam bija atlikušas divas stundas.

Vai Arturs Morlenders guļ vai neguļ, to mēs nezi­nām. Agrā rīta krēslā viņa seja izskatījās nedzīva. Plaksti smagi sedz acis, bet ap muti ievilcies vaibsts, kas padara viņu vecāku par gadiem desmit. Divas stun­das viņš gulēja pilnīgi nekustīgs, tad klusi piecēlās, no­mazgājās, paņēma cepuri.

Pār Petrogradu ausa brīnišķīga diena. Pirmās no­dzeltējušās lapas virpuļodamas krita Moikas tumšajos ūdeņos. Zilā debess plētās pār pilsētu tik skaidra un dzidra, it kā tā būtu bijusi saziepēta, izmazgāta un labi izskalota zilumos.

Pie parādes durvīm mašīnā gaidīja pats Rebrovs, sēdēdams pie stūres. Ar rokas mājienu viņš aicināja Arturu ieņemt vietu viņam blakus, strauji pagrieza stūri, un mašīna sakustējās

—   Šodien ir īpaša programa, — viņš iesāka, ne­novērsdams acu no ceļa, — mēs brauksim nevis uz rūp­nīcu, bet uz manu laboratoriju. Tā arī atrodas nomalē, tikai pretējā virzienā. Mēs tagad joņojam uz Narvas pusi.

—   Ko man tur vajadzēs darīt?

—   Noklausīties nelielu lekciju, — Rebrovs pasmai­dīja. — Nebaidieties, nebūs garlaicīgi.

Garām paslīdēja dīvaini, lieli laukumi, līdzīgi sta­dioniem. Tur cilvēki, ģērbušies kā fizkultūrieši sporta

biksītēs un baltām micītēm galvā, izpildīja kaut kādas ritmiskas kustības — pietupās, cēlās augšā, vēzēja ar rokām, — un tomēr tie nebija stadioni. Zemi klāja bieza zāle, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.

—   Kas tad tas? Ko viņi tur dara? — Arturs jautāja savam pavadonim.

Tas nobremzēja:

—   Vai gribat, paskatīsimies tuvāk?

Un viņi abi jau atradās pļavā, kas bija plaša un līdzena kā galds.

Kaut kur no sāniem vējš atnesa maigas, ritmiskas un visās pasaules daļās pazīstamas mūzikas viļņus — rīta rosmes mūzikas viļņus. Pāri pļavai skan patīkama diktora balss, lai gan pats diktors nav redzams, — viņš sēž desmit kilometrus no šejienes pie mikrofona.

«Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!» — Un cilvēki ceļas augšā, pietupstas, vēzē ar rokām, ceļas augšā …

—   Viņi taču pļauj zāli! — ieskatījies ciešāk, izbrīnā iesaucās Vasilovs. — Un ar ko! Ar vienkāršu primitivu sirpi, ar šo pusmēness veida kāsi, pie tam, kad jums ir tik augsta techniķa!

Bet pa to laiku tie, kas tupās un cēlās augšā, pēkšņi izbeidza kustības. Muziķa aprāvās. Diktora balss pa­teica:

«Devītā maiņa, pie darba! Autobusi gaida. Desmitā maiņa, rīta vingrošanai — stāties!»

Atkal muziķa, atkal no etera ritmiskie «viens, divi, trīs». Tikai pirmā ļaužu grupa jau bija nozudusi ceļa līkumā, kur stāvēja vairāki zili, gari autobusi, bet jauna, priecīga fizkulturiešu grupa ieņēma viņu vietas.

—   Iesim pavingrosim kopā ar viņiem! — Rebrovs uzaicināja.

Viņš parādīja Arturam, kā saņemt sirpi, nostājās viņam blakus, kur zaļā zāle pacēlās kā mūris, un viņi kopā ar citiem gāja un pļāva to spēcīgiem asa sirpja vēzieniem.

Pēc piecām minūtēm nosvīduši, sasārtuši, ar patī­kamu nogurumu muskuļos, bet pastiprinātu garīgo ener­ģiju, viņi abi atkal brauca tālāk, un Rebrovs teica Ar­turam:

—     Tam ir zināms sakars ar to, ko jūs redzēsiet

manā laboratorijā, tāpēc es arī apstājos. Mūsu ārsti- fizkulturieši ir novērojuši, ka kustības, ja tās izdara tikai tāpat, atdarinot darba paņēmienus, bet pašas par sevi nav saistītas ar darbu, sniedz mazāk muskuļu efekta nekā ritmisks, precizi saskaņots īsts darbs, pro­tams, nejūtot vēl nogurumu. Vēl vairāk: fizkulturas kus­tības izrādījās mazāk efektivas nekā vienkāršas dejas uz deju grīdām. Tad ārsti pamēģināja savienot rīta rosmi ar praktisku darbu mūzikas pavadībā, ar pauzēm, sporta meistaru uzraudzībā. Te pļauj ar sirpi, tur ravē, bet vēl tālāk rīkojas ar izkaptīm, lāpstām, rok kartupe­ļus — šeit pie mums taču ir Petrogradas piepilsētas saimniecība. Un, iedomājieties, piecas minūtes ilgā strād­nieku rīta rosme ir izrādījusies noderīgāka nekā divu stundu ilgas sporta nodarbības. Tā kā ir noorganizēts ātrs transports, tad katram kalpotājam ir iespējams pa­elpot lauku un mežu svaigo rīta gaisu…

—   Bet kāds tam ir sakars ar jūsu laboratoriju? — ieinteresēts jautāja Morlenders.

Viņi bija piebraukuši pie augsta un slaida torņa, ko apņēma vairākas stiepļu kārtas, un jau kāpa pa tā slī­pajiem pakāpieniem augšā.

—   Redziet, kāds, T — Rebrovs atbildēja, ieiedams savā mazajā, patīkamajā kabinetā un pakārdams cepuri uz pakaramā. — Apsēdieties, visu izstāstīšu.

Brīdi klusējis, viņš nolika priekšā neīstajam Vasilo­vam dīvainu aparatu, ko veidoja metala stiepju pinums, plāksnītes ar caurumiem un niecīgs magnets:

—   Pirms parādu jums kādu izmēģinājumu, pastās­tīšu par tām domām, kas mūs uz to uzvedināja. Jau pirms gada mūsu labākie zinātnieki izvirzīja sev uzde­vumu saistīt zinātni ar praksi, bet ne tikai parastā no­zīmē, kādā vispār mēdz runāt. A'lēs gribam saistīt cil­vēku apziņā galvenos, svarīgākos zinātnes teoretiskos iekarojumus, tās likumu atklājumus — ar parastām sadzīves lietām. Ņemiet gravitacijas likumu, tam ir zi­nātnē tūkstošiem izpaudumu, bet volejbolisti taču, metot bumbu, par to nedomā; alpinists, kāp'dams ar naglu kurpēm pa bīstamu kalnu taku, to neatceras, virēja, vā­rīdama biezputru vai kafiju, to nenojauš. Vai arī pa­zīstamo fizikas atzinumu: «katra darbība rada tikpat lielu pretdarbību», — kurš par to domā ikvienā savas praktiskās darbības solī? Mēs esam iegājuši spridzekļu gadsimtā. Galvenais iznīcināšanas līdzeklis kļuvis spri­dzeklis. Kā uz to atbild cilvēki? Izgudro jaunus spri­dzekļus. Bet ko viņi dara pēc kara? Likvidē palikušos spridzekļu perēkļus, dažādas mīnas un bumbas, tās at­rodot un uzspridzinot. Uzspridzina apzinīgi — un no­vērš nejauša sprādziena briesmas, kas prasītu upurus. Mūs, padomju cilvēkus, ielenc ienaidnieki, un, ja mēs šķiestu savu laiku, lai aizsargātos no uzbrukuma ar uzbrukuma ieročiem un metodēm, mums nepietiktu ne spēka, ne līdzekļu lielajiem jaunrades uzdevumiem…

Rebrovs brīdi klusēja, ieslēdzis dīvaino aparatu un iebāzis vienā no tā caurumiem mazu ampulu.

—   Palūkojieties, šis nieciņš ir īsta bumba ar no­teiktu eksplozijas spēku. Es ielieku to mūsu aparata iedobumā, ko dēvē par «pašizlādētāju». It kā nekas ar to nenotiek: nav ne trokšņa, ne sprakšķa, ne dzirkste- līte neizlec. Bet šo dažu sekunžu laikā bumba pati ir izlādējusies. Kāpēc? Tāpēc ka pielādēšanās un izlādē­šanās — tās ir viena un tā paša procesa divas epizodes, kas pakļautas laika gaitai plus noteiktu ārēju apstākļu ietekme. Mēs neļausim ienaidnieka bumbai eksplodēt, mēs negribam padarīt mīnas nekaitīgas ar sprādziena palīdzību — gluži otrādi, mēs novietosim bumbu tādos apstākļos, kādos elementi, kas izraisa sprādzienu, paši no sevis stabili atgriežas iepriekšējā, neitralajā stā­voklī, iegūstot to no trešā aģenta. Ja sprādzienu izraisa grūdiens, berze, uguns, ķīmisku elementu saskar­šanās un saplūšana, mēs ar trešā aģenta palīdzību iznī­cinām visu šo darbību specifiku. Ja sprādzienu izraisa elementu sairums, mūsu «trešais aģents» vienkārši ne­ļauj sairumam notikt, saista elementus. Mums šai ziņā palīdz tie paši vispārējie zinātnes likumi un atzinumi, kurus līdz šim laikam cilvēce vēl nav iemācījusies izlie­tot apzinīgi, izmantojot tos savā labā ik uz soļa.

—   Tātad jūsu aparats — tas ir modelis …

—   Jā, tas ir gigantisku ierīču modelis, šīs ierīces tūlīt sāks darboties, līdzko mūsu dzimtenei draudēs uz­brukums. Par vienu no tām jūs jau zināt — tā ir mūsu Aeroelektrocentrale.

—   Jūs tikai padarāt nekaitīgu triecienu, ko jums ga­tavojas dot, — neko vairāk?

—   Jā, mēs tikai padarām nekaitīgus iespējamus trie­cienus, saglabājot lielus enerģijas krājumus, kas būtu lemti izkliedēšanai… Bet mūsu zinātnieki domā arī tā­lāk. Šā torņa blakus istabā, — Rebrovs piecēlās un viegli pieskārās mūra sienai, — mans biedrs visā nopietnībā izstrādā mazu praktisku secinājumu no atzinuma, ka «ikviena darbība rada tikpat lielu pretdarbību». Bet par io mēs pagaidām vēl nevienam nesakām.

Dažas minūtes Morlenders sēdēja klusēdams.

—   Mans tēvs… — viņam neviļus paspruka.

—  Jūsu tēvs?

—  Jā, mans tēvs, izgudrotājs Morlenders…

Un, tikai to pateicis, viņš nobāla, pietrūkās kājās. Tāpat nobāla un piecēlās Rebrovs.

Aizrāvies Arturs bija izrunājies par daudz. Viņš to nenožēloja. Viņš stāvēja, galvu nodūris, bāls kā nāve, neatteikdamies no teiktā un nekā nepaskaidrodams.

Rebrovs brīdi pagaidīja, tad nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās divi sarkangvardi. Viņi pienāca pie Morlendera un stingri saņēma viņu, viens zem labās, otrs zem kreisās rokas.

Trīsdesmit septītā nodaļa ČEKAS NOSLĒPUMS

Amerikā Arturs Morlenders ne mazumu bija dzirdējis par boļševiku briesmīgo Čeku. Avīzes drukāja sensacio­nālus emigrantu aculiecinieku stāstus, kā viņi mocīti ar nedzirdētiem rīkiem, kas nav bijuši pazīstami pat vidus­laikos. Kāds izbēdzis muižnieks ievietoja ar turpināju­miem avīzē «Chicago Sunday» veselu romānu ar virs­rakstu «Čekas noslēpums» un pie glāzītes atzinās saviem draugiem: nebūtu mīļās Čekas — lai dievs to svētī! — viņam būtu tīri vai badā jānomirst. Un ta­gad nu Arturs sēdēja šai pašā Čekā komfortablā at­zveltnes krēslā pie galda, uz kura atradās tējas glāze un šķīvītis ar divām šķiņķa maizītēm, ko viņam bija piestūmis tuvāk glīts, melnīgsnējs izmeklētājs militārā formā ar duci ordeņu pie krūtīm.

—  Tātad jūs esat slavenā izgudrotāja Morlendera dēls, — viņš domīgi teica, klaudzinādams ar zīmuļa galu pa galdu. — Kāpēc gan jūs nebraucāt šurp pie mums ar savu vārdu? Jums būtu izrādīta vislielākā viesmīlība. Kāpēc jums bija vajadzīga maskarade? Un kur ir īstais Vasilovs? Atbildiet, lūdzu, uz visiem jau­tājumiem pēc kārtas.

—  Es esmu slavervā izgudrotāja dēls Arturs Morlen­ders, — smagi nopūzdamies, atbildēja arestētais. — Manu tēvu Krievijā nogalināja boļševiki — tā man teica galvenais tresta vadītājs, pie kura tēvs strādāja, miljardieris Džeks Kreslings, un šo maskaradi sarīkoja viņa draugi, apgādāja mani ar naudu, ieročiem, indi, bumbām un atsūtīja ar Vasilova vārdu pie jums. Kur atrodas īstais Vasilovs, nezinu. Ar mani reizē atbrauca kāda sieviete, kas uzdodas par Vasilova sievu. Kas viņa tāda, arī nezinu. Tas ir viss. Nē, tomēr nav viss. Ierau­dzījis jūsu zemi un jūsu cilvēkus, es tūliņ pirmajā dienā sāku šaubīties, vai manu tēvu esat nogalinājuši jūs, un manī zuda vēlēšanās atriebties.

—  Jums taisnība: Morlenders no šejienes aizbrauca dzīvs un vesels.

Izmeklētājs piezvanīja, ienāca jauns sarkanarmietis.

—   Sidorov, norakstu no «Torpēdas» kuģa žurnālā!

Kad noraksts bija atnests, izmeklētājs to pašķirstīja

un atvēra kādu lappusi:

—  Lasiet šo ierakstu: «Pasūtīta kajitē uz Ņujorku sestajā jūlijā …» Bet kas tad tas? — izmeklētājs pēkšņi piesarka un izlasīja nākamo rindu: «… palika neaiz­ņemta.» Atkal viņš vēl stiprāk nekā iepriekš nospieda pogu. — Sidorov, nekavējoties uzzināt, kur, kad un kādā veidā inženieris Jeremija Morlenders, kas viesojās pie mums Savienībā apmēram mēnesi, atstājis mūsu zemi!

Kamēr Sidorovs, klusi izgājis, pildīja pavēli, izmeklē­tājs līdzjūtīgi skatījās uz Arturu:

—  Jāatzīstas, mēs jūsu avīžu brēkai ap šo šķietamo slepkavību nepiešķīrām nekādu nozīmi — jo par ko gan tikai pie jums neraksta! Un kur gan to visu ņem? Bet vai tiešām jums pašam visa šī lieta nelikās dīvaina?

Sakiet, — bet kā ar jūsu tēva mantojumu, ar viņa sla­veno izgudrojumu, par kuru klīst baumas abās zemes puslodēs, — kaut kāds jauns enerģijas veids? Vai jūs pats turpināt pie tā strādāt?

Arturs jau sāka pierast pie izmeklētāja manieres uz­dot nevis vienu, bet veselu ciklu jautājumu. Viņš sa­prata, ka, izvirzot virkni jautājumu, izmeklētājs palīdz viņam saskatīt sakarību starp dažādām lietām, kas vi­ņam agrāk bija paslīdējušas garām. Un, paturēdams prātā šo sakarību, viņš atbildēja:

—   Mana tēva izgudrojums netika atstāts man — tēvs Krievijā bija uzrakstījis jaunu testamentu. Pēc šā jaunā testamenta izgudrojums jāiesaista cīņā pret komunis­tiem. Jā, tagad man tas viss liekas dīvaini. Es biju vie­nīgais dēls. Tēvs nezin kādēļ, neatstāja man nekādu mantu — viss palika viņa jaunajai sievai, par kuras esamību man nebija pat ne jausmas.

—   Un kas ir šī jaunā sieva?

—   Džeka Kreslinga bijusī sekretāre.

Atbildēdams Arturs Morlenders pats redzēja, kā no­slēdzas viņa atbilžu loks un kā visas tās savelkas ap vienu cilvēku. Klausīdamies viņā, izmeklētājs saprotoši māja ar galvu. Viņš paguva šais mirkļos piezvanīt kā­dam pa telefonu, klausījās un pateica klausulē dažas replikas, bet pats joprojām skatījās uz Morlenderu un, kad nolika klausuli, pagriezās ar visu augumu uz viņa pusi:

—   Mums nav ko gaidīt Sidorovu. Es nupat runāju ar cilvēku, kuram bija uzdots pavadīt jūsu tēvu pa mūsu zemi un izvadīt viņu aizbraucot. Šis cilvēks stāstīja interesantas lietas. Viņš tūliņ būs šeit.

Visu šo laiku Rebrovs sēdēja pie loga un kūpināja savu pīpi. Viņš nepiedalījās sarunā ne ar vienu vārdu. Taču, kad izmeklētājs apklusa, bet Morlenders, nodūris galvu uz krūtīm, domās pārcilāja atmiņā visu, kas ar viņu bija noticis Ņujorkā, Rebrovs klusu sacīja:

—   Inženieris Jeremija Morlenders bija pie mums paraugiecirknī. Viņš izturējās draudzīgi. Kaut kā neti­cami, ka viņš būtu novēlējis savu jauno atklājumu, par kuru taču pats mums stāstīja, cīņai pret komunismu.

Nebija viņš šos vārdus pateicis, kad durvis klusiņām atvērās un uz sliekšņa parādījās «cilvēks», par kuru iz­meklētājs bija runājis. Šis cilvēks — stalta un barga izskata jaunkundze ar sprogainiem matiem un zelta pen­sneju uz ērgļa deguntiņa, ģērbusies somu džemperī, pariziešu blūzē un zviedru zamša kurpēm kājās — jau tājoši pārlaida visiem skatienu.

—   Lūk, iepazīstieties, — izmeklētājs plati pasmai­dīja, — pazīstamais tulks. Ārlietu Komisariata darbi­niece. Uzticības persona, var paļauties uz katru viņas vārdu. Apsēdieties, biedrene Serjožkina. Atkārtojiet klāt­esošajiem to, ko jūs man nupat teicāt.

Biedrene Serjožkina izņēma no itāliešu somiņas, ko greznoja Vezuva skats, jauku igauņu piezīmju grāma­tiņu, atvēra to un, tajā neskatidamās, noskaldīja:

—   Misters Jeremija Morlenders apmeklēja četras mūsu republikas, astoņus apgabalu centrus, Maskavu, Petrogradu, divpadsmit rūpnīcas, viņam bija sarunas un sastapšanās ar akademiķiem, profesoriem, strādniekiem, projektētājiem, viņš uzturējās trīs dienas Centralajā Aeroelektrocentralē, bija vizitē pie mūsu valdības vadī­tājiem, uzstājās radiofonā, izteikdams pateicību un ap­mierinātību, izsacījās par ciešākiem sakariem starp mūsu un ārzemju zinātni. Pēc paša lūguma viņam tika pasūtīta biļete uz tvaikoņa «Torpēda», kas atgāja uz Ņujorku sestajā jūlijā. Bet misters Jeremija ar šo kuģi neaizbiauca.

—   Neaizbrauca! — Arturs nočukstēja. — Kāpēc?

—   Aiz tā iemesla, ka ceturtajā no rīta Petrogradas aerodromā nolaidās kapitalista Džeka Kreslinga pri­vātā amerikaņu firmas lidmašīna. Ziņas iegūtas no amerikaņu pilota, kas tai pašā dienā sameklēja misteru Jeremiju un tai pašā dienā uzaicināja viņu kaut kāda neatliekama iemesla dēļ lidot nekavējoties atpakaļ. Es personīgi pulksten sešos no rīta pavadīju misteru Mor­lenderu un redzēju, kā viņš aizlidoja. Naudu par kajiti uz «Torpēdas» misters Jeremija pieprasīt atpakaļ nepa­guva.

—   Ar «Torpēdu» pienāca viņa zārks, — dobji ieru­nājās Arturs. — Aiz visa tā slēpjas kāda tumša lieta.

—     Noskaidrosim to! — īsi un draudzīgi teica izmeklētājs. — Biedrene Serjožkina, jūs varat iet. Bet ta­gad palūgšu jūs pastāstīt, ko tieši gribēja no jums jūsu pārģērbšanās organizētāji, kas, pēc visa spriežot, ir nogalinājuši nelaimīgo Vasilovu. Esiet savās atbildēs ļoti precizs. Es šoreiz tās pierakstīšu.

Arturs Morlenders iebāza roku kabatā un pēc kār­tas izvilka un uzlika uz galda visu, ko bija saņēmis no Kreslinga bandas.

Citu pēc cita izmeklētājs paņēma rokā «lietišķos pierādījumus». Viņš pacēla ampulu pret gaismu un uz­manīgi apskatīja tās saturu, pārskaitīja kārbiņā gaiš­zilās bumbiņas, pašūpoja plaukstā pielādēto jaunās kon­strukcijas automatu. Pārvilka ar pirkstu kā pār spēļu kāršu komplektu pār biezo gluži jaunu padomju nau­das zīmju paciņu. Tad atstūma to visu sāņus, pateica «tā-ā» un atkal paņēma no kaudzes ampulu:

—   Tas jums, Rebrov, uz jūsu laboratoriju… Nu, es jūs klausos, Morlender!

—   Bez visādām diversijām, kas bija nodotas manā ziņā, man vajadzēja amerikaņu grupas vārdā pasniegt dāvanu — elles mašīnu, kuru man atsūtīs no Amerikas. Ne darbības ilgumu, ne raksturu es šai mašīnai pagai­dām nezinu.

Izmeklētājs pierakstīja pēdējos vārdus, nolika spal­vaskātu uz tintnīcas, piestūma uzrakstīto Arturam un pasniedza viņam spalvaskātu, lai parakstās.

Morlenders izlasīja un parakstījās. Viņš jutās bez­gala noguris. Viņš sēdēja un gaidīja, kad viņu vedīs uz cietumu. Bet Rebrovs pēkšņi piecēlās, mierīgi piegāja pie viņa, paņēma zem rokas un veda sev līdz uz durvju pusi.

Izmeklētājs uzsauca nopakaļus Arturam:

—   Neaizmirstiet turpināt savu lomu! Un nebaidie­ties neko — mēs spersim vajadzīgos soļus. Nekādā ga­dījumā ar mums vairs nesatiecieties, citādi viņiem var rasties aizdomas un viņi var jūs pazudināt, pirms mēs būsim paguvuši šai lietā iejaukties. Uz redzēšanos! Visu to labāko!

Sev par lielu izbrīnu Morlenders saprata, ka viņam tic, ka viņš ir brīvs, un, galvenais, — ka tagad viņš vairs nav pasaulē viens.

Trīsdesmit astotā nodaļa

kņaza Obolonkina kadri

Bija pagājušas dažas dienas, kas Arturam Morlen­deram bija pārbagātas ar darbu, atziņām un draudzību. No Rebrova viņš uzzināja sīkumus par to, kā. tēvs bija apmeklējis laboratoriju; dzirdēja pēc viņa lūguma pre- cizi atkārtotos vecā Morlendera vārdus un runas; sa­prata, kāds liels lūzums bija noticis tēva uzskatos. Un arvien skaidrāka viņam kjuva Kreslinga un viņa bandas noziedzīgā loma. Kaut kur Ņujorkā viņi nogalināja tēvu, lai iegūtu sev izgudrojumu; kaut kur okeānā pieveda un novietoja uz «Torpēdas» zārku.

Arturs aizgāja uz ostu, uzzināja dienu un stundu, kad atkal vajadzēja pienākt «Torpēdai», un nolēma pa­runāt ar kapteini. Visas šās domas un darbi aizņēma visu Artura brīvo laiku, un tomēr, kad viņš atgriezās savā istabā, tās tukšums nospieda sirdi. Cik maz gan šī pārnākšana līdzinājās pirmajai! Istaba bija tumša, nemīlīga; drēbju pauna no Katjas gultas aiznesta prom, gulta pārklāta ar tīru, vēsu veļu; viņas maigo smaržu aromats izgaisis; neviens nebija viņam uzsildījis tēju, nolicis pie gultas rītakurpes, neviens negaidīja viņu, ne­ienīda .. Naids! Lai arī kas bija Keti sūtījis pie viņa, tās naidu — asu, kaislu, acu dzīlēs zvērojošu, — bija izraisījis kaut kas personisks. No kurienes tas bija ra­dies? Ko gan slēpa sevī šī sieviete?

Pretēji savai gribai Arturs domāja par Keti arvien biežāk un biežāk. Ne jau pirmā un pēdējā nakts uzplaik­snīja iztēlē, bet tas, kā viņi neviļus draudzīgi bija apmai­nījušies skatieniem, kad abi bija ieradušies no tvaikoņa kopmītnē un viņus abus pārņēma pirmie krievu zemes iespaidi. Šis skatiens bija saprotošs, pilns līdzjūtības un dalītu domu, skatiens, pēc kura varēja nākt jūtu no­skaidrošana. Tā nevarēja skatīties neviens cilvēks no Kreslinga bandas. Kāpēc, kāpēc gan viņš nebija ar Keti par visu izrunājies? Un kur viņa tagad, kas ar viņu noticis? Arturs pa šīm dienām bija tik stipri pārmainī­jies, ka bija pārliecināts, ka arī ar Keti notikušas pār­maiņas.

Taču laiks ritēja, bet Kete neatgriezās. Kaktā aiz aizsega atradās viņas čemodāns. Arturs to neaiztika. Viņš gaidīja, ka tam kāds atnāks vai atsūtīs pakaļ.

Bet pa to laiku pienāca rīts, kad «Torpēdai» atkal vajadzēja ierasties Kronštates ostā. Brīdinājis Rebrovu jau vakarā, Arturs Morlenders, tikko ausa gaisma, de­vās to sagaidīt.

… Kur gan visas šīs dienas bija Viviana Ortone? Tajā briesmīgajā rītā, izskrējusi no Moikastrita nama, viņa zināja tikai vienu: kaut nu atrastu Sorovu. Adrese un ar viņa roku zīmētais plāns glabājās viņai kabatā. Bet nav jau tik viegli orientēties svešas, lielas pilsētas plānā! Izgludinājusi saburzīto papīriņu, Viviana nedroši staigāja pa ielām, skaitīdama ikvienu pagriezienu un pagriezdamās tur, kur, kā viņai šķita, vajadzēja pa­griezties. Bet ielas mainījās cita pēc citas, pagriezienu kļuva arvien vairāk un vairāk, bet tās ielas, kuras no­saukums bija uz papīra, arvien nebija un nebija. Jau­tāt viņa baidījās. Cilvēki ielās steidzās, viņi bija neva­ļīgi. Meiteni mocīja slāpes. Viņa sāka ar acīm meklēt sūkni, ūdens krānu, augļūdeņu kiosku, ielūkojās vienā, otrā šķērsieliņā un pēkšņi ar šausmām pamanīja, ka ap­maldījusies. Pilsētas daļa, kur viņa bija nokļuvusi, bija drūma un nabadzīga. Nomelnējušas, aplupušas mājeles, kazarmju tipa celtnes ar netīrām pavārtēm, no kurienes plūda stindzinošs aukstums un kaķu smaka, dūmeņi, uz jumtiem dūmeņi, pa vēdlodziņiem izbāzti dūmeņi, kas vēla ārā tieši uz ielas kvēpus un dūmus, sasistas logu rūtis, salīmētas ar papīru …

Gluži izmisusi Viviana iegāja kādā tumšā pavārtē un apstājās, nezinādama, ko tālāk darīt. Te pēkšņi viņa izdzirda angļu valodu. Kāds sarunājās viņas dzimtajā valodā! Prieka pārņemta, Viviana, ilgi nedomādama, metās klāt runātājam.

—   Lūdzu palīdziet man: esmu apmaldījusies! — viņa steigšus ierunājās, pieiedama pie tumšajiem stā­viem pavārtē. — Man vajadzīga Osta, piektā Sarkanās Flotes…

Tikai tagad viņa ieraudzīja, ko bija uzrunājusi. Vi­ņas priekšā stāvēja divi ubagi neiedomājamās skran­dās: vecene ar kūju un vecis ar kataraktiem acīs.

—     Osta, piektā Sarkanās Flotes? — čerkstošā balsī atkārtoja vecis, pagriezis uz meiteni savas šausmīgās acis ar kataraktiem. — Tā ir pavisam tuvu, mīļā! Iesim, iesim, mēs jums parādīsim …

Ar šiem vārdiem viņš cieši saķēra Vivianu aiz labās rokas, bet vecene, iespiedusi kūju padusē, aši saņēma aiz kreisās.

Viviana neviļus sarāvās, lai atbrīvotos no šīm cie­šajām, netīrajām rokām, bet viņu sažņaudza no abām pusēm. Viņa mēģināja kliegt. Kaulaina roka aizspieda viņai muti.

Lēnām, soli pa solim, ubagi vilka viņu arvien dzi­ļāk pavārtē, kamēr nokļuva netīrā, bruģētā pagalmiņā, ko vāji apgaismoja debesu kvadratiņš augstu, drūmu māju korpusu starpā.

—   Kā vilku piemin … — šķelmīgi ierunājās večuks, šoreiz franciski.

—… tā vilks klāt, — nobeidz parunu vecene.

Viņa pašķielēja uz Vivianu, bet meitene, baiļu pār­ņemta, likās, neko nesaprata.

Tagad viņi devās pa mikliem pakāpieniem kaut kur lejā, netīrā pagraba telpā. Pacēlusi kūju, vecene piedau­zīja pie durvīm. Tūliņ noklaudzēja bulta, nograbēja durvju ķēde, lēnām pagriezās slēdzene atslēgas cau­rumā …

Puskrēslā parādījās vāja, grimēta seja.

—   Vai tā esat jūs, kņazien!

—   Ātrāk, ātrāk laidiet mūs iekšā! Labi cieši aizslē- dziet aiz mums durvis, — dobji ierunājās vecis, pa­grūzdams uz priekšu Vivianu. — Mums laimējās — putniņš pats ielidoja krātiņā!

Viņš atlaida savus pirkstus, kas bija turējuši meite­nes roku kā knaiblēs. Viņa gribēja mesties atpakaļ, uz durvīm, bet briesmīgs trieciens atsvieda viņu atpakaļ istabā. Tā bija dīvaina istaba: maza, saspiesta, izklāta izbalējušiem, zilganpelēkiem tepiķiem, piebāzta ar kaut kādām apzeltītām un noplukušām mēbelēm, vāzēm, pulksteņiem, piekrauta ar miltu un putraimu maisiem un maisiņiem un oda pēc sapuvušiem sīpoliem, putekļiem un peļu mēsliem.

«Kur es esmu? Kur es esmu nokļuvusi?» ar šausmām domāja Viviana, nemanot aplaizdama visapkārt skatienu.

Bet vecis ar ļaunu prieku turpināja franciski, uzru­nādams šoreiz chalatā ietinušos nenoteikta dzimuma būtni, kas viņus bija ielaidusi:

—   Obolonkins būs apmierināts. Pēdējā instrukcijā viņš ieteica izolēt šo skaistuli. Acīm redzot Morlendera akcijas krītas, — viņš ļoti ātri sapinies ar sarkanajiem. Nebija piesardzīgi viņu vilkt šurp, kambarkungs! Kon­spiratīvā dzīvoklī, kur sapulcējas mūsu kadri! — īgni norūca istabas saimnieks.

«Kadri, konspirativs dzīvoklis, kņaziene, kambar­kungs …» Vivianas smadzenes drudžaini strādāja. Obo- lonkina vārds, ko nosauca vecais ubags, bija viņai pazīstams: Ņujorkā Vestinhauza salonā viņa bija sasta­pusi viltīgo, rūdīto večuku — kņazu Teofanu Obolon- kinu. Baņķieris viņai bija teicis, ka tas esot slavens krievu emigrants, kas kalpojot augstā postenī pie tu­vākā Krievijas troņa pretendenta. Tātad šeit Petrogradā ir šo cilvēku lapseņu midzenis: «kadri, konspirativs dzī­voklis» … Bet Morlenders — viņas baigās komēdijas «Tonijs» — atteicies kalpot kapitālistiem, pārgājis boļ­ševiku pusē…

Pa to laiku vecis bija izņēmis no skapja resnu auklu kamolu un lupatu vīkšķi. Nepaguva Viviana ne attapties, kad viņu atkal sagrāba ciet, dzelžaini pirksti saknieba abus vaigus, atverot žokļus, un netīrais, pēc pelēm smir­došais vīkšķis tika iebāzts viņai dziļi mutē. Kamēr vecis sēja ar auklām meiteni, kas izmisīgi pūlējās izrauties, vecene ļauni runāja:

—   Drīz būs gals šai tumsības epohai! Gals barba­rismam! Atgriezīsies mīļotais valdnieks!

—   Un netiks aizmirsts arī mūsu patriotisms, kņa- zien! — tādā pašā tonī viņai atbildēja vecis ar katarak­tiem acīs

Trīsdesmit devītā nodaļa misis Drukas kaķe

Viens no diviem: vai nu sēro, vai pildi savus pienā­kumus. Bet, kad tu sēro, pildīdams savus pienākumus, vai pildi savus pienākumus sērodams, tu esi līdzīgs labā­kajā gadījumā sālsraktuvēm, kas izlieto savu produkciju bez jebkādas ekonomijas.

Tādu secinājumu izdarīja misis Drukas kaķe tai brīdī, kad tās spalva sāka atgādināt alauna kristālus, bet piens, ko laka, — gurķu sālījumu.

Misis Druka dienām un naktīm slacīja asarām priekšmetus, ko lietoja.

—   Mollij, — viņa atkārtoja, spiezdama sev klāt kaķi, — ir taču tiesa, ka viņš bija lielisks zēns, šis mans Bobs, kad vēl nebija piedzimis! Gadījās, sēžu savā istabā pie loga, bet viņš dauza ar dūrīti kā dzenis. «Sep- timij,» es saku, «mūsu zēns atkal sakustējās.» — «Kā tu zini, ka tas ir zēns?» viņš atvaicā. Bet es… ak, ak, Mollij, ak, cik nelaimīga ir mana dzīve! … Es atbildu: «Tad tu redzēsi,» saku, «Septimij, ka tas būs viens īsts zē-ē … zē-ēns!»

Sai vietā misis Drukas satraukums sasniedza tādu pakāpi, ka viņai asaras kā pupas sāka birt tieši Molli- jai uz muguras, sagādādams tai mokošu astes grie­šanos.

—   Mollij, panāc šurp! — misis Druka sauca kaķi pēc dažām minūtēm. — Ed, ēd, savu un mūsu mīlulīša tiesu … Kā viņam kādreiz garšoja pieniņš! «Izdzer,» es viņam saku, bet viņš… ak, man vairs nav spēka, ak, kaut jel nāve mani pieņemtu! Viņš a-atbildēja: «Lie… lie… liecies mierā, māmiņ!»

Misis Drukas šņukstēšana turpinājās tik ilgi, kamēr bļodiņa viņas rokās bija pilna līdz pašām malām. Mol- lija, pie visām miesām drebēdama, pielika pienam apaļi saritinātu mēli. Bet pēc diviem trim lacieniem viņa no­spraustajās, saboza spalvu un kā bulta izšāvās virtuvē, tieši pie veļas vanniņas, cerēdama atsvaidzināties ar saldūdeni. Bet ak šausmas! Tai pasaulē, kas bija ap mi­sis Druku, saldūdens nebija. No valgmes, kas atradās viņas pārziņā, nogulsnējās vēderā stalagmiti un stalak- titi. Ja Mollija būtu zinājusi bībeli, viņa būtu varējusi salīdzināt savu saimnieci ar Lata sievu, kas, skatīdamās atpakaļ, bija pārvērtusies par sāls stabu.

Bet Mollija nezināja bībeli un vienā jaukā rītā izlēca ārā pa logu, no turienes uz ūdensnotekas caurules, no caurules kādā puķu podā, no puķu poda — kūleņiem pa mūra izciļņiem lejup, lejup, arvien lejup, kamēr ar visu sparu ieķērās kādas dāmas gaišajās matu sprogās, ko saturēja ķemmes, adatas un neaizmirstules.

—  Ai! — iekliedzās frizūras īpašniece. — Gals klāt! Glābiet! Sikspārnis!

—   Gluži otrādi: kaķis, — flegmātiski atbildēja viņas pavadonis, sabāzis rokas kabatās.

—   Nataniel, glāb, es mirstu! — ievaidējās agrākā miss Smoula, jo tā bija viņa. — Vai nu sikspārnis, vai kaķis, bet tas ir iezīdies manī! Viņš mani izsūc!

Acīm redzot Epidermu laulāto draugu starpā vairs nebija dvēse|u harmonijas. Vismaz briesmas, ka miss Epiderma varētu tikt izsūkta, viņas vīrs uzņēma pilnīgā padevībā liktenim.

—   Ķēms tāds! — iespiedzās agrākā miss Smoula, sviezdama vīram ar lietussargu. — Nomiršu, neuzrak­stījusi jauno testamentu, nomiršu, nomiršu, nomiršu! Viss paliks pa vecam mana mirušā brālīša sievas tan­tiņai!

Šoreiz Nataniels Epiderma nodrebēja. Viņa acu priekšā nostājās miss Smoulas brālīša sievas tantiņa kā pretendente uz viņa personīgās sievas mantojumu. Viņš sagrāba apstulbušo kaķi aiz čupras un rāva, kaut kas pārsprāga līdzīgi automašīnas riepai un kā ritenis aiz­ripoja pa ielu.

Garāmgājēji — veikalnieks, avīžu pārdevējs un zā­baku spodrinātājs skaļi iesmējās. Misters Epiderma pa­skatījās un vai pamira. Viņa priekšā stāvēja viņa sieva vēl plikāku galvu nekā Bismarkam, tik pliku kā slido­tavas laukums, kā biljarda bumba.

—   Jūs esat mani piekrāpusi! — viņš uzbļāva. — Plikgalvainā intrigante, jūs man par to samaksāsiet! Advokātu! Nodot tiesai!

Pa to laiku garāmgājēju uzmanība pievērsās citai neparastai parādībai: nelaimīgā Mollija, sapinusies miss Smoulas cirtās un neaizmirstulēs, zaudēja galīgi jēgu, ripoja uz priekšu kā ritenis, aizķerdama pa ceļam un raudama sev līdz papīriņus, lupatiņas, salmus, zirgu mēslus un papirosu galus.

—   Ha-ha-ha! — smējās ielas puikas, skriedami vi­ņai pakaļ.

—  Kas tas tāds? — jautāja maiznieks, izbāzis galvu ārā pa logu un ar šausmām pievērsdams skatienu ri­tenim.

Tai pašā mirklī ritenis palēcās uz augšu, iekoda vi­ņam degunā un, gaisā kūleņodams, aizripoja tālāk.

—  Turi! Ķer! Salamandra! — Un maiznieks ar van­gali rokā izlēca pa logu ārā, drāzdamies pakaļ ritenim un kā traks kaisīdams miltus uz bruģa un gaisā.

Velti polismens, pacēlis abus karodziņus, mēģināja bezprātīgo procesiju apturēt. Tā drāzās un drāzās no vienas ielas otrā, kamēr viņš ar svilpi izsauca veselu policijas vienību un visi metās tai pakaļ.

Cilvēku pūļi aizsprostoja visus trotuārus. Septiņu mocekļu baznīcas vecākais atļāva tiem, kas vēlējās, par nelielu labdarības ziedojumu draudzei apsēsties uz baz­nīcas balustradēm. Logi un jumti bija pilni ar ziņkārī­gajiem. Iestādes bija spiestas pārtraukt darbu.

—   Es jums pateikšu, kas 'tas ir, — sacīja klerks trim jaunkundzēm. — Tā ir biržas ažiotaža, goda vārds.

—  Kur jūs to grābāt? — sašuta kaimiņš. — Nekas tamlīdzīgs! Pajautājiet maizniekam. Viņš apgalvo, ka tā esot apdrošināšanas biedrības «Salamandra» rekl'ama.

—   Nav tiesa! Nav tiesa! — kliedza puišeļi. — Tas ir rotaļu dirižablis!

Bet ritenis tikai ripoja un ripoja. No Mollijas purna krita putas, dzeltenās acis zvēroja pilnīgā bezprātā, mu­gura bija sacelta kūkumā. Šaudīdamās šurp un turp un visur uzdurdamās uz gavilējošo puiku barjerām, Mol­lija iedrāzās vienīgajā tukšajā šķērsielā, kas veda uz skvēru, un kā vilciņš uzlidoja kokā — tieši tai vietā, kur divu zaru starpā melnoja vārnas ligzda.

—   Karr! — ieķērcās vārna, izplētusies pār olām.

Bet Mollijai nebija kur atkāpties. Sprauslodama un

drebēdama, matu cirtās, neaizmirstulēs, papīros un mēs­los sapinusies, viņa devās virsū vārnai ar griezīgu kau­jas saucienu. Vārna savukārt saboza spalvas, saplivināja spārnus, atvēra knābi un metās tieši virsū Mollijai.

Kamēr augstu kokā notika šī asiņainā divkauja, lejā, skvērā, risinājās citi notikumi.

Salamandrai pakaļdzenoties, izveidojās divas parti­jas: viena drāzās uz skvēru no baznīcas puses, un tās priekšgalā bija maiznieks, baznīcas sargs un deputāts Piruets, kas te bija gadījies nejauši kopā ar savu sekre­tāru, portfeli un buldogu. Otra, kas joņoja šurp no pre­tējās puses un kurā bija avīžu pārdevēji, zābaku spodri­nātāji un puikas, pirmajā vietā izvirzīja resnu, sarkanu cilvēku blūzē un salmeni galvā.

Steigā abas partijas uzskrēja viena otrai virsū, sa­juka vienā barā, un baznīcas sargs kopā ar deputātu Piruetu dabūja no sarkanā cilvēka milzīgu punu pierē.

—   Ser! — nepatikā iesaucās deputāts. — Es esmu neaizskarams! Kā jūs uzdrošināties!

—   Nospļauties man par to! Nelieniet tur, kur neva­jag! — uzbļāva sarkanais cilvēks.

—   Tā viņam vajadzēja! Gāz pa purnu! — viņu no abām pusēm atbalstīja iekarsušie jenkiji. — Iemizo pa krietnam!

—   Polismen! — deputāts kliedza. — Tracis! Pro­paganda! Te apvaino parlamentu un baznīcu!

—   Tā ir, — sadrūmis viņa pusē nostājās maiznieks.

—   Puiši, tie ir boļševiki! Bet ir gan viltīgi, suņi tādi! Izlaiduši salamandru, lai aģitētu par tirdzniecības līgumu! Bet mūsu labībai tad ir beigas, lai mani kaut pērkons nosper.

—   Tiesa, tiesa! — viņam piebalsoja baznīcas sargs, likdams klāt punam vara naudas gabalu. — Balsojiet pret, kamēr šī pati salamaivira nav sapuvusi!

—   Eku liela bēda! — bļāva sarkanais cilvēks.

—  Tirdzniecības līgums! Kas tur slikts — patirgoties ar Padomju Krieviju! Es pats esmu tirgotājs. Lai iznāk tas, kas ir pret tirdzniecības līgumu! Viens, divi!…

Deputāts Piruets paskatījās uz visām pusēm. Viņa partija sekoja viņam drudžainiem skatieniem. Viņš sa­prata, ka var zaudēt popularitāti, atgrūda nost buldogu un sekretāru, nosvieda portfeli, novilka svārkus, atlo­cīja piedurknes un, iekliedzies «Nost ar līgumu!» — me­tās tuvcīņā.

Pēc stundas policijas vienība izšķīra cīnītājus «par» un «pret» līgumu, bet ātrās palīdzības mašīna tika pie­krauta ar džentlmeņiem, kas bija dabūjuši principiālās brūces. Resnītis bija uzvarējis, bet deputāts pazaudējis buldogu, portfeli un popularitāti.

Ne mazāk traģiski beidzās nelaimīgās Mollijas div­kauja ar vārnu. Paķērkusi brīdi pie izpostītā perēkļa un saplēstajām olām, praktiskā vārna sakampa aploksni ar Druka vēstuli un līdzīgi austrumu iedzīvotājiem, kas nēsā māju līdz uz muguras, devās ar šo vērtīgo priekš­metu tālā emigrācijā.

Kas attiecas uz Molliju, tad viņa gulēja zemē ar iz­knābtām acīm un pārlauztu mugurkaulu. Miers viņas pīšļiem! Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai virzītu tā­lāk mūsu romānu.

Četrdesmitā nodala

LEPSIUSS sastopas ar augļu pārdevēju bēru

Tobijs tikko bija nospodrinājis vienu zābaku un tai­sījās mazdrusciņ nosnausties pirms ķerties pie otra, kad pēkšņi pie virtuves durvīm kāds klusi pieklauvēja. Viņš apbruņojās ar slotu, lai aizdzītu ubadzi, un pavēra dur­vis tieši tik daudz, lai pabāztu ārā savu ieroci, taču tai pašā mirklī slota izkrita viņam no rokām, bet mute pa­lika vaļā kā putna knābis. Aiz durvīm stāvēja nevis ubadze, bet kaut kas cits.

Pirmajā brīdī šis kaut kas cits šausmīgi atgādināja miss Smoulu. Tās bija miss Smoulas acis, miss Smou­las deguns, miss Smoulas mute un miss Smoulas mež- ģiņu mantija. No augšgala šis kaut kas cits izskatījās pēc apaļas aptiekas pudeles, kas pielieta ar aveņu sulu. Un arī šis kaut kas cits izturējās ne tā kā miss Smoula: tas nebārās, nespļaudījās, neiespieda rokas sānos, nepa- grūda ne ar ceļgalu, ne ar vēderu, bet maigā balsī teica:

—   Ielaid mani, mīļais Tobij!

Mulats kāpās atpakaļ, nobijies līdz nāvei. Šis kaut kas ienāca iekšā, noņēma mantiju, pakāra to uz paka­ramā un ierunājās vēl aizkustinošākā balsī:

—   Atnes, Tobij, manu draudziņ, no krāsns pelnus!

Tobijs, aiz bailēm drebēdams, atnesa pilnu liekšķeri

pelnu.

—  Un tagad, mazais, pacel to uz augšu un uzkaisi pelnus man uz galvas!

Bet te liekšķere izkrita Tobijam no drebošajām ro­kām, un viņš, krampjaini iešņukstēdamies, uzskrēja

augšā pa trepēm, ielīda pieliekamajā, notupās un iebāza galvu starp ceļgaliem.

Bet miss Smoulas gars neizrādīja ne sašutumu, ne nepatiku. Tas pacietīgi noliecās pie krāsns, pagrāba sauju pelnu un paberzēja ar tiem sev galvu — ne jau nu pārāk, bet tieši tik daudz, lai parādītu šīs operācijās simbolisko raksturu.

Tad miss Smoula lēnprātīgi iegāja doktora kabinetā, lēnprātīgi apstājās uz sliekšņa un salika rokas uz vē­dera.

Lepsiuss pacēla acis no medicinas grāmatas par mu­gurkaula skriemeļiem un bargi sarauca pieri:

—   Miss Smoula, ko tas nozīmē? Ja nealojos, es re­dzu jūs bez parūkas un jūsu galva ir notriepta ar kvē­piem. Kāda velna pēc šī demonstrācijā?

—   Ne jau demonstrācijā, ser, ne! Nedomājiet jel tā manas nemirstīgās dvēseles labad! Grēku nožēlošana, ser, grēku nožēlošana, visdziļākā, cēlsirdīgākā, fata- lākā!

—   Nemelsiet niekus. Kas par .lietu?

—   Ser, es nožēloju, ka nepiešķīru nozīmi jūsu tē­višķajiem padomiem. Es biju tik neprātīga, ka smējos par tiem. Liktenis mani bargi sodījis, ser! Jums bija taisnība, trīskārt taisnība. Mana nevainība ir apsmieta, manas jūtas sabradātas, ideāli sagrauti. Ziedošajā ielejā, ser, kūp drupas!

—   Kas tās par runām! — Lepsiuss pārskaitās un trakās dusmās nosvieda grāmatu uz grīdas. — Ja jūs esat nodomājusi mani ar šo Natanielu Epidermu šan­tažēt …

—   Nataniela Epiderma, ser, vairs nav! — strupi at­bildēja miss Smoula. — Aizmirstiet viņu. No šā brīža, ser, es nodošos jūsu saimniecībai ar miesu un dvēseli.

Nav zināms, kāda aizkustinoša scēna vēl bija miss Smoulai padomā, bet doktoram Lepsiusam par laimi atskanēja spalgs zvans, un istabā iešāvās Tobijs, vēl ar­vien bāls no šausmām.

—   Ar jums grib runāt kāds sarkans džentlmenis, ser, — viņš aši pateica, ievilkdams gaisu, — un viņam pil vienā pilēšanā.

Doktors Lepsiuss klusēdams paskatījās uz savu sairn- niecības vadītāju un kalpotāju, izdarīja par viņiem klu­sībā ne visai apmierinošu kopsavilkumu un devās uz savu kabinetu.

Mulatam bija taisnība. Doktora pieņemamajā istabā stāvēja resns, sarkans cilvēks blūzē un viņam no sejas pilēja asinis.

—   Priecājos iepazīties, — viņš teica, enerģiski pa- spiezdams doktoram roku. — Augļu tirgotājs Bērs no Linkolnplases … Neliela purnu dauzīšana uz politiskas platformas pamata … Es braucu garām un pēkšņi ierau­dzīju jūsu plāksnīti. Un te nu es esmu jūsu priekšā ar pilnīgu slimības bildi uz sejas, ja tā var izteikties!

Pēc mirkļa viņš jau sēdēja krēslā, doktora veiklo roku apmazgāts un pārsiets. Doktors uzmanīgi appētīja viņu no visām pusēm, apskatīja viņa milzīgos pirkstus ar cietajiem nagiem, lielās, stiprās ribas un uzdeva res­najam negaidītu jautājumu.

—   Jūs izdarījāt pie Bentrovato rentgena uzņēmumu, mister Bēr?

—   Pareizi! Kā jūs to zināt?

—   Kā tad nu es to nezināšu! Tas notika tajā dienā, kad ar jums kopā izdarīja uzņēmumu … nu, kā viņu sauca? Ak, velns parāvis, neliela auguma cilvēks, iz­skatās pēc dzērāja ar podagriķa rokām … Ak kā viņu!

—   Profesors Hizertons! — augļu tirgotājs pārtrauca viņu apmierinātā balsī. — Kā nu ne, kā nu ne! Svarīgs putns. Viņa dēļ mani pat negribēja laist pieņemamajā istabā, it kā augļu tirgotāju Bēru no Linkolnplases va­rētu nelaist! Es, protams, iegāju, un tas šim cilvēkam nebija visai pa prātam. Nu un, jāatzīstas, viņš prātīgi darīja, ka slēpās no kaimiņiem. Būtu es viņa vietā, es sameklētu sev alu un tupētu tur kā kurmis augām die­nām un naktīm.

—   Cik jūs- dīvaini runājat par profesoru Hizer- tonu! — iebilda Lepsiuss. Viņš pēc izskata bija mierīgs, bet trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, drebēja kā pēdu dzinējam sunim. — Kāpēc gan viņam būtu vaja­dzīgs slēpties?

—   Nu, par to lai pastāsta, kas grib. Es turu mēli aiz zobiem. Pavaicājiet Linkolnplasē par augļu tirgotāju Bēru, un jums katrs pateiks, ka viņš prot glabāt noslēpumus. Nav no tādiem, kas tūlīt skries pļāpāt pa visu pasauli!

—   Teicama īpašība, — Lepsiuss skarbi piebilda, sa­likdams stikla traukā ar spirtu savus ķirurga instrumen­tus, — vērtīga īpašība ikvienā profesijā… Jūs, mister Bēr, šķiet, tirgojaties ar augļiem?

—   «Šķiet»! — resnais iesaucās. — Jūs labāk būtu teicis par Šekspiru, ka viņš, šķiet, rakstījis dramas! Visa Ņujorka pazīst Bēra augļus! Visa 5. avēnija ēd Bēra augļus. Manā vārdā nosaukta vislielāko bumbieru šķirne, bet jūs sakāt «šķiet» … Ja jums kādreiz kas ir kusis mutē, tad tie ir mani bumbieri, ser.

—   Nestrīdos, nestrīdos, mister Bēr, es esmu zināt­nes cilvēks un turos tālāk no katras modes. Bet at­zīstieties nu, ka jūs tornēr pārspīlējat savas preces kva- litati.

Šie vislaipnākajā balsī pateiktie vardi ne pa jokam saniknoja resno

Viņš sažņaudza dūres un piecēlās:

—   Ziniet ko, ser, brauksim pie manis! Es jūs pie­spiedīšu ņemt savus vārdus atpakaļ. Jūs nogaršosiet pēc kārtas visas manas šķirnes, vai arī…

—   Vai arī?

—   Es jūs piespiedīšu tos apēst.

Ar šiem vārdiem Bērs iespieda rokas sānos un pie­ņēma visizaicinošāko pozu.

Doktors Lepsiuss miermīlīgi uzsita viņam uz pleca:

—   Es neatsakos, labais mister Bēr! Bet lai cienā­šana nebūtu, tā sakot, vienpusīga, atļaujiet man paķert līdz automašīnā pītu kurvīti…

Viņš pamirkšķināja augļu tirgotājam ar aci, un augļu tirgotājs pamirkšķināja viņam pretī.

Tika pasaukts Tobijs, un tam arī pamirkšķināts ar aci, bet Tobijs savukārt pamirkšķināja šoferim, ielik­dams automašīnā kurvi ar pudelēm. Šoferis pamirkšķi­nāja pats sev, satverdams stūri, un doktors Lepsiuss joņoja ar augļu tirgotāju Bēru uz Linkolnplasi, uz Bēra lielisko augļu oranžēriju.

Te bija viss, kas tikai aug zemes virsū, sākot ar Islandes sūnu un beidzot ar kokosriekstiem. Bērs pavē­lēja atnest doktoram uz kristālā šķīvīšiem visus savas augļu valstības paraugus, bet doktors savukārt lika at­korķēt līdzatvestās pudeles.

Pēc pāris stundām doktors Lepsiuss un Bērs jau bija uz tu.

—   Es tevi apprecinātu, — Bērs teica, apņēmis Lep­siusu ap vidu un skūpstīdams viņa metala pogas. — Tu esi labs cilvēks, es tevi apprecināšu ar granatbumbieri.

—   Nav vajadzīgs, — Lepsiuss atbildēja, asaras slau­cīdams. — Tu mīli profesoru Hizertonu. Precini labāk Hizertonu!

—   Kas tev to teica? Hizertons lai iet pie velna! Ne­sabojā garastāvokli, dzer! Es apprecināšu tevi ar ana nasa ķirbi!

Draugi atkal apkampās un saskūpstījās. Bet Lep­siuss nevarēja noslēpt asaras, kas straumēm ritēja pa viņa vaigiem. Velti jaunais draugs pats savām rokām slaucīja viņam tās ar zīdpapīru, velti mēģināja pierunāt neraudāt — doktors Lepsiuss nebija nomierināms. Re­dzot tādu izmisumu, augļu tirgotājs Bērs trakās dusmās norāva sev marles apsēju un zvērēja izdarīt pašnāvību.

—   E-es neraudāšu! — doktors šļupstēja, asaras val­dīdams. — Neraudāšu! Dārgais, vecais draugs, apkamp mani. Saki, ka tu atkal apsiesi pārsēju. Saki, ka nolā­dētais Hizertons … aizies uz alu!

—   īstā vieta! — drūmi norūca augļu tirgotājs, spiez­dams sev klāt Lepsiusu. — Nu saki pats, kur lai paliek cilvēks, kurrr …

Viņš nožegojās, nolika galvu uz galda malas un aizvēra acis.

—   Bēriņ! — Lepsiuss viņu raustīja. — Turpini, es tevi lūdzu! Kurš — ko?

—   Kurr … Kurram … rumpis … — nomurmināja augļu tirgotājs un šoreiz sāka tā šņākt kā tvaika katls

Doktoram pārgāja reibums — tikpat kā nebūtu ne­maz dzēris. Trakās dusmās viņš pagrūda resni, sasita tukšo pudeli un, dūres vīstīdams, izskrēja ārā no oran­žērijas.

—   Nu, pagaidi tik, pagaidi tik, pagaidi! — viņš nikni murmināja. — Es uzzināšu, kāpēc tev vajadzēja pār­ģērbties! Kāpēc tu vilkies pie manis, rūpēdamies par sa­spiestā jūrnieka likteni! Kāpēc tu izdarīji rentgena uzņēmumu! Kāpēc tu esi iedzinis bailes šim mūlāpam! Kāpēc tu saucies par profesoru Hizertonu! Un kāpēc tev rokām šīs locītavas, locītavas, locītaviņas, velns lai mani parauj, ja tās neatbilst maniem novērotajiem simptomiem!

Četrdesmit pirmā nodaļa

tirdzniecības līgums

—   Vai jūs esat dzirdējis, kas notiek biržā?

—   Nē, bet kas tad?

—   Skrieniet pērciet červoncus! Džeks Kreslings aiz­stāv līgumu ar Krieviju!

—   Kreslings? Jūs esat jucis! Tas nevar būt!

Bet labais paziņa pameta ar roku un aizjoza sacelt paniku visos Brodveja ielu krustojumos.

Ar ādu apsistajā biržas istabā, kur tika ielaisti tikai Amerikas naudas karaļi, sēdēja Džeks Kreslings, pie­vērsis pelēko acu skatienu sava cigara galiņam, un teica Kongresa sekretaram:

—  Jūs izsūtiet par to telegramas pa visām līnijām. Horvardas universitātei vajag izstrādāt rezoluciju. Ne­kaitīgo zinātņu izplatīšanas biedrībai — tāpat. Nēģeru vārdā nepieciešams organizēt demonstrāciju. Pie dažām mājām, teiksim, pie katras desmitās, izkariet sēru ka­rogus.

—   Atļaujiet, ser, — godbijīgi pārtrauca sekretārs, — es labi nesapratu: vai jūs runājat par prieka vai sēru demonstrāciju?

Kreslings sarauca uzacis un nicīgi uz viņu paska­tījās:

—   Es parakstīju biržā tirdzniecības līgumu ar Pa­domju Krieviju. Amerikai jātērpjas sērās.

—   Ahā … — dziļdomīgi noteica sekretārs, nosark­dams kā vēzis.

Sirds dziļumos viņš nekā nesaprata.

—   Bet daļa inteliģences — ievērojiet: daļa — iz­rāda savu apmierinātību. Tā sāks vākt līdzekļus, lai pa­sniegtu vērtīgu dāvanu Padomju republikas vadītājiem. Jūs pirmais parakstāties par tūkstoš dolāriem …

Kongresa sekretārs sagrozījās krēslā.

—  Nieki! — Kreslings stingri noteica, izņemdams no kabatas čeku grāmatiņu un uzsviezdams to uz galda. — Ievelciet te nepieciešamos ciparus, esmu pa­rakstījis ikvienu čeku. Dāvana jau ir sagatavota. Tas ir pulkstenis sarkankoka futrālī — darba un ekonomijas simbols. Papūlieties uzrakstīt sirsnīgu vēstuli, ielieciet citātus no mūsu Emersona un boļševiku profesora Ko- gana. Dāvana jānosūta to vārdā, kas simpatizē šim lūgu­mam, un jāpasniedz ar tā kompartijas biedra starpniecību, kurš nosūtīts uz Krieviju… Pietiek, esmu noguris.

Sekretārs izmetās ārā no kabineta, galīgi nosvīdis. Viņam vajadzēja sazināties ar Vašingtonu. Pilnīgā iz­misumā viņš traucās lejā pa trepēm, kas dūca kā bišu strops.

Lielā biržas zāle bija bāztin piebāzta. Ik brīdi melnā tāfele tika noslaucīta ar sūkli. Skaitļi auga. Maza auguma cilvēciņš ar krītu rokā vilka uz tāfeles arvien jaunus un jaunus ripulīšus. Baltemigranti no labējiem eseriem godīgi brīdināja Džeku Kreslingu, ka viņam tiek gatavots teroristisks uzbrukums pulksten piecos un trīs minūtēs dienā pie biržas parādes durvīm ēkas kreisajā spārnā.

Visas šīs panikas vaininieks izkūpināja cigāru, piecē­lās un lēnā gaitā devās pa trepēm lejā. Apakšā, vesti­bilā, viņu gaidīja divi kurtu suņi un kaste ar krokodi- liem. Viņš paplikšķināja saviem mīluļiem pa muguru, paskatījās pulkstenī — bija tieši pieci — un pamāja su­lainim ar galvu. Tas sarauca uzacis un pamāja šveica­ram. Šveicars izskrēja uz ielas un skaļā balsī iesaucās:

—  Mašīnu mistera Kreslinga suņiem!

Pie parādes durvīm pieripoja lakots itāliešu automo­bilis, no iekšpuses izdrapēts ar mēļu zīdu. Sulainis iecēla suņus aiz kakla siksnas mašīnā; tie aptupās uz sēdekļa, un šoferis iedarbināja motoru.

—   Mašīnu mistera Kreslinga krokodiliem!

Tūlīt aiz pirmā automobiļa pie parādes durvīm pie­ripoja otrs, kas izskatījās pēc greznas karietes, ar iek­šēju centrālapkuri un banankokiem podos. Sulainis un šveicars iecēla tajā kasti ar krokodiliem, un automobilis aizbrauca turpat, kur pirmais.

—   Mistera Kreslinga ķēvi!

Raudamies ārā no žokeja rokām, pie parādes dur­vīm slaidā solī it kā piedejoja labākais Amerikas rikšo­tājs, slavenā Esmeralda ar baltu laukumiņu uz krūtīm, dzelžus kodīdama un ar brūno aci šķielēdama. Publikā atskanēja sajūsmas pilni čuksti. Pat biržas mākleri uz mirkli aizmirsa savas darīšanas. Polismens, zābaku spodrinātājs, avīžu iznēsātājs un papirosu pārdevējs pienāca pie parādes durvīm, aiz sajūsmas skaļi smieda­mies. Sāka tarkšķēt kinoaparats. Pulkstenis virs biržas jumta rādīja tieši pieci un trīs minūtes.

Padziļinājumā starp divām nišām drūma izskata cil­vēks meksikāņu sombrero cepurē un pār plecu pārsviestā garā, melnā apmetnī sardoniski savilka lūpas.

—   Butaforija! — viņš nicīgi pie sevis noteica. — Es nevaru upurēt mūsu pēdējo bumbu šādam šarlatanam.

Un, ietinies ciešāk apmetnī, viņš papurināja garās matu šķipsnas, iebāza bumbu atpakaļ kabatā un drūmi devās uz omnibusa piestātni, kur viņam nācās izturēt dažu labu ziņkārīgu skatienu, pirms bija sagaidīts va­gons.

Bet Džeks Kreslings laiski iecēla kāju kāpslī, paska­tījās visapkārt, gaidīdams bumbas metēju, paraustīja plecus, un pēc mirkļa viņa staltais, kā no bronzas izlie­tais augums jau sēdēja seglos un labi iejātā Esmeralda auļoja pa Brodvejstritu, ar sudraba pakaviem viegli skardama asfaltu.

Pa to laiku Ņujorkas muitā strādnieki atveda lieliski iesaiņotu kasti. Tur tai uzspieda apaļu lakas zīmogu. Kaste bija adresēta Vasilovam Petrogradā, un to sūtīja vesela virkne organizāciju, kas simpatizēja Padomju Savienībai. Dežurējošais policists paraustīja plecus un neapmierināts norūca ūsās:

—   Padomā, kas par laipnību! Pat bez muitas node­vām un bez apskates. Varu derēt, ka vēlētāji par tādu fantaziju pataustīs ribas ne vienam vien deputatam. Ek, Vašingtona, Vašingtona … — te pēkšņi viņam pār muguru pārskrēja dīvaini drebuļi, un policists aprāva savu runu, juzdams sev uz pleca kādu roku.

—   Kas tur? Kāda velna pēc jūs esat muitā, ser?

Viņa priekšā stāvēja neliela auguma cilvēks melnā uzvalkā. Acis viņam bija skumjas, melancholiskas kā chroniskam dzērājam, kas nedēļu sēdējis bez degvīna. Kreiso roku viņš bija uzlicis policistam uz pleca.

Muitas darbiniekam atkal pārskrēja pār muguru dre­buļi; viņš paskatījās uz svešo ar neizprotamām šaus­mām.

—   Vai labi iesaiņots, mans draugs? — svešais laipni jautāja, tikko kustinādams bālasinīgās lūpas.

—   Par to es, ser, neatbildu… — nesakarīgi nomur­mināja policists, sākdams drebēt kā apšu lapa. — Strād­nieki atnesa kasti aiztaisītu un apzīmogotu.

—   Atstājiet šīs telpas!

Balss svešajam, kad viņš izrunāja šos vārdus, bija tik klusa un vienaldzīga, viņa skatiens, kas bija pie­vērsts policistam, pilnīgi neizteiksmīgs, — un tomēr po­licista bailes ar katru mirkli kļuva lielākas, un viņam sāka klabēt zobi.

—   M-m-man n-n-nav tādu tiesību!

—   Tūlīt atstājiet šīs telpas!

Policists izņēma kabatlakatiņu, noslaucīja aukstus sviedrus, kas viņam straumītēm tecēja pār pieri, un lēni lēni izgāja koridorā, bet no tā tumšajā laukumā.

—   Kas ar tevi noticis? — garāmejot jautāja kāds cits muitas darbinieks. — Vai tu neesi ieķēris viskija vietā benzinu?

—   Saproti… — smagi cilādams mēli, atbildēja po­licists un paskatījās visapkārt ar šausmu pilnu ska­tienu, — atnāk šeit cilvēks … kaut kāds tāds cilvēks … un jautā … jautā … paga, ļauj apdomāties … Jocīgi! — viņš aprāvās un truli paskatījās uz biedru. — Neesmu ne piedzēris, ne arī aizmidzis, bet, sit mani kaut nost, nevaru atcerēties, ko viņš jautāja!

Četrdesmit otrā nodaļa LASIET AVĪZI!

—   Tom Tops! — uzsauca «Ņujorkas ilustrētās avī­zes» redaktors. — Tom Tops!

—   Es, ser.

—     Zinu, ka tas esat jūs. Esmu pārliecināts, ka tas esat jūs. Tikai man tagad vajadzīgas padomju ilustrā­cijās, nevis jūs! Sapratāt?

—   Ļoti labi sapratu, ser.

—   Kāda velna pēc man vajadzīga jūsu saprašana, nekauņa! — redaktors nošņirkstināja zobus. — Es jūs neturu un nemaksāju jums naudu par saprašanu! Viss numurs veltīts Padomju Krievijai. Trīs raksti — par tirdzniecības līgumu, astoņi — par psichiatru kongresu, un nevienas padomju ilustrācijās!

—   Ilustrācijās ir, ser! Lorda Sesila sunītis prezi­denta kabrioletā, Monako princeses jaunā tualete, tējas servize, ko misters Kreslings iegādājies par Četrdesmit tūkstoš dolāriem, un čiekuru vākšana Viskonsinas štatā …

—   Jūs par mani ņirgājaties! Kad jums reiz saka: nevienas īstas ilustrācijās! Esmu pagalam! Visi par mani smejas. Sociālisti laiž darbā visu savu bodīti, bet mēs sēžam uz sēkla. Un tas viss jūsu dēj! Vai jūs ne­varējāt, velns parāvis, sagādāt kādu skatu vai fabriku, kaut vai trīsceturtdaļpagriezienā, puspagriezienā, kaut vai ar mugurpusi pret skatītāju, beidzot! Bet ar ideolo­ģiju, puis!

—   Neviena vārda vairāk, ser! — Toms iesaucās, pie­celdamies un paķerdams savu fotoaparatu. — Jūs man devāt ideju, kam būs spīdoši rezultāti… Gaidiet, ser … Gaidiet mani redakcijā!

Ar šiem vārdiem Topss izskrēja ārā un kā bezprātīgs drāzās uz auto garažu.

Vēlu vakarā redaktors un Topss sēdēja cinkogrāfijā, drudžaini aplūkodami neskaitāmus novilkumus un ap­spriezdami, pieaicinot šai darbā arī burtličus, svarīgu jautājumu: kādu parakstu likt zem katras fotogrāfijās.

Bet otrā rītā lietišķie ņujorkieši apmierināti šķirstīja bagātīgo «Ilustrētās avīzes» numuru. Tajā bija viss, pēc kā tikai alkst cilvēka ziņkārība:

TULAS IEDZĪVOTĀJI RAKSTA DŽEKAM KRESLINGAM VĒSTULI

Avīzes speciālkorespondentā uzņēmums.

Pie galda, kam labajā un kreisajā pusē sasprausti sarkani karogi, noliecies stāv cilvēku pūlis un kaut ko dara, uzgriezis objektivam muguru. Tiesa, pūlis kompo- zicijas ziņā atgādina krievu mākslinieka Repina krā­saino gleznu — kaut kas līdzīgs vēstules rakstīšanai sultanam_ — bet par plagiatu to nosaukt nevar, jo rak­stītāju pūlis uzņemts no mugurpuses.

BOĻŠEVIKI APSVEIC AMERIKAŅU TVAIKOŅA IERAŠANOS

īsts amerikaņu tvaikonis aizklāj visu ostu un hori­zontu, un pie paša šā tvaikoņa priekšgala drūzmējas cil­vēki, kas stipri līdzīgi amerikaņu bezdarbniekiem, cik var spriest pēc viņu salīkušajām mugurām.

Tālāk bija bezgala daudz skatu ar dažādiem pilsētas nostūriem un kūpošiem dūmeņiem pie apvāršņa, un uz­budinātiem ļaužu pūļiem, kas bija pagriezuši skatītājiem muguras. Un tikai viena seja, kurā lasītāji bez pūlēm varēja pazīt «Ņujorkas ilustrētās avīzes» speciālkores­pondentu jauno Tomu Topsu, raudzījās tieši, pilnīgā pretskatā. Tomam Topsam spieda roku, pagriezies ar mu­guru pret skatītājiem, kāds ievērojams boļševiks ar šķē­rēm kreisajā rokā, lai pārgrieztu lentīti, atklājot jaunu rūpnīcu…

Tai dienā «Ilustrētās avīzes» metiens pārspēja visu gaidīto. Laukumos, uz ielu stūriem, tramvajos, cits citu grūstīdami, dāmas, vīrieši, pusaudži, puišeļi un pat ka­batas zagļi aizrautīgi pirka avīzi, vieni par savu paša naudu, citi — par naudu, kas sviedriem vaigā bija iegūta no svešas kabatas.

Pret vakaru drūzma pēc avīzes kļuva vēl šausmī­gāka, jo paklīda baumas, ka numurs aizliegts. Redaktors berzēja rokas. Toms Topss no uztraukuma saslima. Bos- tonas klerikaļi atklāti jautāja valdībai: vai tiešām tā nesaprot apvainojumu, ko boļševiki izaicinoši met Ame­rikas Savienotajām Valstīm?

«Kāpēc? …» tā klerikaļi jautāja. «… kāpēc viņi visi uzgriezuši mums muguras?»

Kokapstrādāšanas rūpnīcā Midltaunā valdīja ne ma­zāks uztraukums. Ap gaišmataino milzi, kas rīkojās ar ēveli, drūzmējās strādnieki, kas tikko bija izlasījuši avīzi.

—   Tingsmeistar, — viens teica, uzsitis viņam uz pleca, — dāvana ir aizgājusi uz Petrogradu pirms laika.

—   Gan tā savu veiks! — otrs piemiedza aci, aiz smiekliem krizdams vai gar zemi. — Lasiet, mīļie, priekšvārdu.

Avīze sāka staigāt no rokas rokā, kamēr nonāca līdz labākajam lasītpratējam, kura balss noskanēja pār visu darbnīcu:

«Divi notikumi,» tā sākās ievadraksts, «iezīmē zināt­nes un tirdzniecības triumfu — tie ir līgums ar Krieviju un psichiatru kongress Petrogradā, uz kurieni mēs sū­tām labākos medicinas pārstāvjus. Ir jācer, ka mūsu pārtikas produkti ne bez pamata iekaro sev ceļu uz Pa­domju republiku vienlaicīgi ar mūsu medicinu. Visiem zināms, un nevienam nav noslēpums, ka medicīniskā palīdzība Amerikā atrodas neredzētos augstumos, bet statistiskie aprēķini nesen atklāja, ka mums uz katru restorānu ir trīs dziedinātavas un 1758 privāti praktizē­joši ārsti. Lasītāji, pērciet Dr. Pommera pilulas «Anti- gastrits», kas acumirklī novērš sekas, kas ceļas no ne­uzmanīgi iebaudītas barības!»

—   Paga, paga, ko tu tur lasi? — Mikaels Tings­meistars pārtrauca. — Izlaid, draugs, kādu gabaliņu un sāc zemāk.

Lasītpratējs izlaida rindkopu un, atzinīgiem «ahā» skanot, lasīja tālāk:

«Noteiktās dienas rītā notiks Petrogradas padomes svinīga sēde, pie kam amerikaņu grupa, kas kārto līguma parakstīšanu, pasniegs krievu komisāriem greznu pulksteni sarkankoka futrālī. Tās pašas dienas vakarā notiks psichiatru kongresa atklāšana, piedaloties visas pasaules zinātnieku pārstāvjiem, kā arī varas iestādēm un mūsu pilsoņiem, kas atrodas Petrogradā sakarā ar līgumu.»

—   Velns parāvis! — kokgriezējiem paspruka, kad viņi bija pietiekami izsmējušies. — Bet mums te jāsēž pie darbgaldiem un jāgaida!

Viņi negribīgi aizvilkās uz savām vietām, un šai dienā Džeks Kreslings, bez šaubām, cieta zaudējumus, jo darbs neveicās pat pašam Tingsmeistaram.

Pusdienas pārtraukumā visi izklīda pa mājām. Miks nebija nonācis vēl līdz sava koka namiņa slieksnim, kad viņa vērīgās acis ieraudzīja neparastu ainu.

Viņa virēja, apsējusi lakatiņu tā, ka tikai deguns pa­licis ārā, enerģiski atvairījās no liela, balta suņa, kas slējās augšā, bet viņai apkārt rosījās resnais kapteinis Mak-Kinlejs veltās cerībās paspiest viņai roku.

—  Bjutij! Mak-Kinlej! — Tingsmeistars iekliedzās, cik plaušas atļāva, un metās iekšā istabā.

Pēc desmit minūtēm, kad baltais kamols bija reizes četras pārlēcis pāri sava saimnieka galvai, pa ceļam no­laizot viņa degunu un vaigus, bet pēc tam svētlaimīgi sastindzis, iebāzis purnu saimnieka plaukstā, Mak-Kin- lejs beidzot dabūja paspiest virējai roku un nopūties sa­cīja Tingsmeistaram:

—  Sorovs sūta jums sveicienus, Mik. Viss iet kā pa taukiem. Lorijs, Neds un Vilings arī ir tur. Bjutija iera­dās uz «Torpēdas» ar šīm driskām no Biska un vēl ar vēstuli Ilinoisas ģenerālprokuroram; to es nosūtīju pēc adreses. Saņemiet norakstu.

Šai līdzīgu uzrunu Mak-Kinlejs, būdams godīgs īrs, nebija vēl ne reizi savā mūžā teicis. Viņa runa līdz šim bija aprobežojusies ar tīri evaņģeliskiem «jā, jā» un «nē, nē», piebilstot vēl īsu vārdiņu «degvīnu!».

Tāpēc saprotams, ka viņš galīgi zaudēja spēkus un būtu iekritis virējai rokās, ja šī nebūtu ienesusi viņam krietnu mēriņu, kuru pati pa ceļam pāris reizes pacēla pie lūpām, lai pagaršotu tā saturu.

—  Mēs esam nabadzīgi cilvēki, bet godīgi, ser, — viņa stingri noteica, iemezdama no mēriņa trešo reizi. — Mēs nepasniedzam viesim ne tikai vīnu, bet pat arī vienkāršu ūdeni, nezinot — klunk, klunk, — vai tam laba — klunk — smarža, ser!

Mak-Kinlejs bez šaubām būtu labāk vēlējies iztikt bez šīm laipnībām. Kamēr viņš iztukšoja mēriņu, pie Tingsmeistara skriešus pieskrēja Midltaunas telegrāfists un, apskatījies visapkārt, pačukstēja:

—   Mend-Mess!

—   Mess-Mend! — Miks atbildēja. — Kas noticis? _

—  Depeša, Mik, — telegrāfists satraukts atbildēja un iespieda viņam saujā papīriņu:

Tas bija no muitas zēniem. Zēni ziņoja, ka nepa­zīstams cilvēks piekļuvis pie sūtījuma, kas adresēts Va­silovam, un apmēram stundu bijis viens pats pie tā.

Tingsmeistars divas reizes izlasīja zīmīti un iegrima domās, lūpas sakniebis. Viņa plati ieplestās zilās acis paskatījās lejup uz Bjutiju, pēkšņi kaut ko nolēmis, viņš saņēma suni aiz kaklasaites.

— Sliktas ziņas, Mak-Kinlej. Kaut tik nu neatklātu mūsu darbu! — viņš teica īram, kas šai brīdī slaucīja lūpas. — Paziņojiet uz rūpnīcu, ka man drudzis. Bet mēs ar Bjutiju (suns kā traks sāka kulstīt asti) … ka mēs ar Bjutiju iesim sūtījumam pa pēdām, un es nebūtu Tingsmeistars^ ja nesajauktu kārtis šim Gregorio Cičem.

Četrdesmit trešā nodaļa Morlenders rīkojas

Smidzināja viegls, pelēks lietutiņš, atstādams uz se­jām un apģērbiem mikroskopiskus ūdens pilieniņus. Ar­turs Morlenders, staigādams šurp un turp pa kuģu pie­stātni, bija nosalis un juta vieglas trīsas. Īstenību sakot, tam par iemeslu nebija Petrogradas lietutiņš. Visas pē­dējās dienas Morlenderu mocīja šī pretīgā vajāta zvēra sajūta. Viņš juta sev aiz muguras neatlaidīgu acu pāri; redzēja gar ielas malu vieglu ēnu, kas krita aiz viņa paša ēnas; katru reizi, kad vajadzēja ieiet savā miteklī vai iziet ārā, viņš redzēja gan garo cilvēku ar katarak­tiem acīs, gan veco ubadzi, ko bija sastapis jau pirmajā dienā, kad iebrauca. Bet rītos, līdzko viņš nokāpa lejā pa trepēm, pie durvīm stāvēja jocīgs austrumnieciska tipa cilvēks, brūns kā abesinis. īstenībā tas bija zābaku spodrinātājs. Viņš pastāvīgi sēdēja tur pie Moikastrita Nr. 18 parādes durvīm, sakāris uz koka stativa visādas mantas: zābaku saites, sukas, gumijas papēžus, pazoles, starpzoles, bet apakšā zem taburetes salicis rindā veselu sēriju apavu krēmu. Tikko pamanījis garāmgājēju, spod­rinātājs uzvilka kādu nacionalu dziesmu, kas skanēja ap­mēram tā:

Azer — Azer — Azer — bai — džana!

Romašvili — Erevana!

Arī Arturs Morlenders bija pāris reizes tīrījis pie viņa zābakus.

Bet šodien bija noticis kaut kas dīvains. Šorīt spod­rinātājs, ieradies pretēji paradumam mazā gaismiņā, pats piedāvājās nospodrināt viņam zābakus un pat sa­grāba viņu aiz kājas, lai gan Morlenders, baidīdamies nokavēt «Torpēdas» pienākšanu, netaisījās apstāties. Bet viņš nepaguva atvairīties, kad viņa zābaks jau bija no­ziests no abām pusēm ar biezu krēma kārtu, bet spod­rinātājs, galvu nepaceldams, pēkšņi klusu iejautājās vis­tīrākā ang]u valodā ar amerikaņu akcentu:

—  Mister Morlender, vai jūs nezināt, kur palikusi jūsu skaistā sieva?

—  Kas jūs tāds esat? — pārsteigtais Morlenders tikai paguva iesaukties.

—  Neizrādiet, ka jūs ar mani sarunājaties… Mani Džeks Kreslings nolicis jūs izsekot. Bet es nepiederu pie viņu bandas. Mans vārds ir Vilings, atslēdznieks Vilings. Sekot es jums sekoju, lai mani neturētu aizdo­mās, un ziņoju par jums tīru patiesību: ka jūs bijāt Čekā, ka jūs atdevāt viņiem savu indi un bumbas, ka jūs acīm redzot esat pārsviedies no viņu krasta uz citu krastu. Ziņoju, bet pats pēc pretējās puses lēmuma sar­gāju un uzmanu, lai gadījumā, ja būtu kādas machina- cijas, glābtu jūsu dzīvību. Sapratāt?

—  Sapratu, — Morlenders atbildēja, lai gan nesa­prata absolūti nekā. — Bet Kete, Katja Ivanovna, ko tad viņa? No kuras puses viņa?

—  No pretējās, tas ir mūsējās, strādnieku puses. Ne­uztraucieties, viņai arī, jādomā, kļuvis skaidrs, kur jūs esat pārsviedies.

Arturs tumši nosarka:

—   Kur viņa atrodas?

Vilingam izkrita no rokām suka, bet tūliņ viņš to pacēla. Viņa seja izskatījās nobēdājusies:

—  Vispirms spodrums, tad spīdums. Paceliet purn­galu tuvāk, tā… Bet mēs jau cerējām to uzzināt no jums … Tātad pazudusi meitene! Lielas bēdas mums …

Bet te piebrauca motociklets, un Vilings drūmi ap­klusa, savākdams savas sukas un plīša gabaliņu.

Arturs Morlenders aizbrauca uz piestātni ar mokošu nemieru sirdī, Kete pazudusi! Meitenes draugi nezina, kur viņa palikusi. Un viņš bija viņu padzinis no kopē­jās pajumtes, kurā viņi dalījās! Bet tūlīt pienāks «Tor­pēda». Desmit minūtes viņš parunās ar kapteini un uz­zinās sava tēva bojā ejas noslēpumu …

Visdažādāku jūtu plosīts, uztraukts, bāls, viņš devās augšā uz klāja, līdzko pēdējais pasažieris bija nokāpis. Augšā uz tiltiņa, noskatīdamies, kā viņš kāpj, stāvēja neliela auguma cilvēks kapteiņa cepurē, zem kuras sar­kanīgi lāsmoja biezi, rudi mati. Likās, it kā šai cilvēkā nebūtu nekā sevišķa, un tomēr Morlenderam pār mu­guru pārskrēja savādi drebuļi. Sarkanmatainais panāca dažus soļus viņam pretī.

—   Jūs darījāt pilnīgi pareizi, ka atnācāt pats saņemt kasti, ko jūs pasniegsiet šejieniešiem amerikaņu darba­ļaužu vārdā! — laipni uzsāka kapteinis Greguars, līdzko Morlenders bija uzkāpis uz klāja. — Nedrīkst pieļaut piestātnē demonstrācijās. Bet te, šķiet, gatavojas tās rī­kot… — Viņš parādīja ar pirkstu lejā, un Morlenders apgriezies ieraudzīja, ka pie trapa sāk pulcēties pūlis, kāds uzmet gaisā cepuri, kāds uzsauc: «Lai dzīvo tirdz­niecības līgums!…»

—   Ieiesim pie manis, — kapteinis turpināja, iedams pa priekšu un rādīdams ceļu. — Te ir mana personīgā kajitē… Boj!

Neļaudams viņam izrunāt līdz galam, jau skrēja zēns ar paplāti.

Glāzes pielietas, cigāri aizsmēķēti, Morlenders sēž mierīgi krēslā. Bet kapteinis it kā izbrīnījies un pār­steigts visu laiku cieši raugās viņa sejā. Cīnīdamies ar nepārvaramu bezspēku, kas viņu pārņēma līdzīgi snau­dai ar vaļējām acīm, Arturs Morlenders beidzot atrada vārdus, kas daudzas dienas viņam bija bijuši uz mēles:

—   Kaptein, man ir kāds jautājums. Kur tieši un kādā veidā zārks ar manu tēvu Jeremiju Morlenderu nokļuva uz jūsu kuģa? Mana pamāte, cik atceros, ru­nāja ar jums, bet man neiznāca…

Arturs gribēja turpināt, bet pusvārdā aprāvās. No kapteiņa dīvainā, plati ieplesto acu skatiena viņam mēle pielipa pie aukslējām, visi locekļi sastinga, mati uz gal­vas sacēlās gaisā. Mute kļuva neciešami sausa. Beidzot viņš atplēta muti, ierāva gaisu un nodūra galvu uz krū­tīm. Viņš bija iemidzis.

Kapteinis Greguars divreiz nospieda zvana pogu. Ienāca mičmanis Kovaļkovskis kopā ar gara auguma sirmu cilvēku, kuram bija katarakti acīs un kurš lasītā­jam jau pazīstams zem nabadzīgā grafa maskas.

—   Jums taisnība, — kapteinis sausi noteica. —- Va­jag viņu pievākt, bet pagaidām atstāt dzīvu. Nogādājiet turpat, kur novietota kaste un jau atrodas viņa pava­done. Es atbraucu ar Džeka Kreslinga tiešu direktivu nosūtīt Vasilovu vēl pirms dāvanas pasniegšanas kā eks­kursantu uz Centrālo Aeroelektrostaciju — tikai paska­tīties, iepazīties, parunāties un vairāk neko, — bet aiz­ejot atstāt tur nemanot šīs bumbiņas, kam piemīt lēna iedarbība. Bet šis cilvēks ir mūs nodevis. Viņš nav no­derīgs. Taču, ja esam nogrimējuši vienu, viegli varam nogrimēt arī otru. Jūs, graf, esat apmēram tāda paša auguma. Grimētājs, kas no Morlendera iztaisīja Vasilovu, ir te. Viņš jums piešķirs līdzību, un uzdevumu braukt uz Aeroelektrostaciju uzņemieties jūs. Bet šo te… — kapteinis Greguars piedūra ar purngalu pie Artura kā­jas, — turēsim hipnozē un nosūtīsim pasniegt dāvanu.

—   Lieliski! — skābeni atsaucās šķietamais ubags. — Viņi tam uzticas. Izvelciet tikai viņam dokumentus manām vajadzībām …

Bet velti kapteinis grābstījās pa aizmigušā kaba­tām. Morlenders savus dokumentus bija atstājis istabā uz galda. Zābaku spodrinātājam, kas pildīja savu die­nestu, nebija grūti iemest aci Artura pamestajā istabā, lai lieku reizi pārliecinātos, vai miss Ortone neslēpjas kaut kur tuvumā. Ielīdis istabā un ieraudzījis uz galda Vasilova dokumentus, nosvērtais Vilings katram gadīju­mam bija iebāzis tos sev krūšu kabatā, lai nevarētu pār­steigt nekāda nejaušība. Tādējādi kapteinis Greguars pie Morlendera nekā neatrada.

—   Jūs, graf, aizbrauciet uz rūpnīcu un palūdziet, lai jums iedod caurlaidi pie stacijas galvenā montiera, un

viss. Bet tagad — aši aši atgūstiet savu jauneklību, no­ņemiet parūku, kataraktu grimu, uzacis, krunkas un no­dodiet sevi mūsu burvja rokās! Jā, vēl kas: fonografs atkārtos jums vairākas reizes Vasilova runu, un jūs pa­mēģiniet savā istabā piesavināties tās intonāciju un tembru.

Četrdesmit ceturtā nodaļa zvēra midzenī

Aizritēja viena stunda, divas. Visu šo laiku zem ne­zināmā grimētāja pirkstiem notika brīnišķīgas pārmai­ņas tai pašā kajitē, kur vēl nesen topošā Vasilova lomā viņam pretī bija sēdējis jaunais Arturs Morlenders. Vā­jais un dzīslainais krievu grafs ļoti maz līdzinājās Morlenderam, izņemot varbūt augumu un stāju. Bet, noņēmis un notīrījis rupjos uzlīmējumus, kas padarīja grafu par vecu ubagu, grimētājs ķērās pie savām pince­tēm un otiņām. Mazpamazām šis nenoteiktā vecuma iz­kaltušais grafs ieguva tā paša komunista Vasilova sejas vaibstus: āda kļuva gluda, krunkas izzuda, lūpu kaktiņi pacēlās, nokarenie vaigu maisiņi izlīdzinājās, zem grimē­tāja pirkstiem izauga jaunas uzacis. Darbs bija smalks un stiprs — tai pašā vietā, tai pašā kajitē radās tas pats cilvēks, radās gandrīz turpat, kur tas nesen bija nogali­nāts. Un visu šo laiku Arturs Morlenders gulēja dziļā miegā kapteiņa Greguara kajitē.

Kad beidzot nepazīstamā burvja darbs tuvojās bei­gām, kapteinis un mičmanis Kovaļkovskis noliecās pār Morlenderu. Viņi novilka tam zābakus un drēbes, nocēla no krēsla un ar pūlēm iebāza nekustīgo ķermeni lielā kastē, kas atradās kajites kaktā. Tika uzlikts vāks ar elpošanai atstātām nemanāmām spraudziņām, ataicinātie matroži jau iešuva kasti audeklā, kad pēkšņi grimētājs uztraukts izsauca kapteini.

No Morlendera kājām novilktie zābaki nekādā veidā nelīda virsū grafa kaulainajai, bet neparasti garajai pē- daM Aizritēja vēl kāda pusstunda, līdz sadabūja piemē­rotu zābaku pāri mičmaņa Kovaļkovska garderobē. Bet pats mičmanis pa to laiku atradās uz klāja un zvērīgi lamājās, jo raibais pūlis, kas bija sapulcējies «Torpēdas» priekšā, kjuva arvien lielāks un lielāks. Kad ceļamā krāna tauvā sašūpojās pirmā kaste, ko nolaida no «Torpēdas», krastā atskanēja skaļi saucieni: «Tā ir draudzības dā­vana!», «Amerikas strādnieku sūtījums.», «Lai dzīvo draudzība ar amerikaņu darbaļaudīm!». Kasti ātri sa­ķēra lejā stāvošie «Torpēdas» matroži, tūlīt aiz tās jau gaisā šūpojās otra. To publika nebija gaidījusi un ņē­mās spriest un prātot, kas sūta, ko sūta un kam tiek sūtīta otrā kaste. Tai brīdī, kad matroži saņēma arī otro un, novietojuši abas kastes stumjamos ratiņos, stūma tās pa betonēto celiņu prom no piestātnes, augšā uz klāja iznāca inženieris Vasilovs. Viņš kāpa lejā pa trapu klu­sēdams — fonografs vēl nebija tam iemācījis Morlendera runas īpatnības. Kāpdams viņš vēlreiz atskatījās uz «Torpēdu» un pamāja ar roku kapteinim Greguaram.

Tieši tai mirklī viņu ieraudzīja atslēdznieks Vilings, piesteidzies pie piestātnes tai pašā tumšādainā zābaku spodrinātāja izskatā, kādā viņš mēdza sēdēt Moikastritā.

«Mans zellis, šķiet, dzīvs un vesels un pat atsveicinās draudzīgi no kapteiņa!» viņš atviegloti nodomāja. «Bet kas tad tas?»

Izberzējis acis, viņš aizspraucās tuvāk pie trapa. Viņa skatiens sastapās ar tā Vasilova skatienu, kurš kāpa lejā pa līganajiem pakāpieniem — acis bija svešas un to ska­tiens neizteiksmīgs. Tomēr Vilings neskatījās tagad Vasilova sejā — viņš skatījās uz tā zābakiem. Rītā viņš pats bija tīrījis Morlendera melnos amerikaņu zābakus un nospodrinājis tos spožus, bet šie bija brūni, zviedru firmas zābaki, trīs četrus numurus lielāki.

«Ehē!» Vilings nodomāja, pagriezās pret pūli un acīm meklēja N^du, atrada un ar galvas mājienu pasauca pie sevis.

— Ned, — viņš tikko dzirdami tam pačukstēja, — mans uzdevums ir sekot šim zellim. Man šķiet, ka tas nav Morlenders. Bet tu paseko, kur aizved šīs kastes, un nevis vienu, bet abas. Kā nu gribi, raujies kaut vai uz pusēm, bet neizlaid no acīm ne vienu, ne otru.

Neds pamāja ar galvu un tūliņ nozuda. Nosvērtais Vilings, tāds pats nosmulējies, kā bija, mēģināja kliegt kopā ar pūli kaut ko līdzīgu «urā Vasilovam» un pat pa­šķirt nācējam ceļu, neveikli uzminis ar zābaku viņam uz kājas, bet garāmejošā cilvēka acīs nebija itin nekā pa­zīstama. Cepuri pacēlis un sveicinādams pa labi un pa kreisi, nepavisam ne Morlendera straujajā un vieglajā gaitā, bet pat ar zināmu pieradumu mākslīgi pieklibot, neīstais Vasilovs piegāja pie mašīnas, kas viņu gaidīja.

Pa to laiku īstais Morlenders, cieši iespiests kastē, ļoti ātri tika nogādāts kādā vietā, kur viņu diezgan rupji nosvieda uz grīdas. Bet viņš nejuta sviedienu, tāpat kā nedzirdēja instrumentu klaudzēšanu un čīkstēšanu, no­ņemot vāku, un nejuta smacīgā gaisa strāvu, kas iesitās sejā, kad kaste bija vaļā.

Morlenders vēl arvien gulēja, lai gan ne tik cietā miegā. Viņu izcēla ārā un nolika uz paklāja, piesienot pie inasiva ozolkoka galda kājām. Pēc tam viņam stingri sasaistīja kājas un rokas un uzsvieda virsū audeklu, kurā bija bijusi iešūta kaste. Visu to padarījuši, cilvēki aizgāja, nepievēršot uzmanību otram sasietajam, kas gulēja pre­tējā kaktā.

Kad soļi apklusa un minūtes divas valdīja pilnīgs klu­sums, sasietais meitenes augumiņš kaktā sāka izrādīt zināmas dzīvības zīmes. Viņa vairākas reizes krampjaini noraustījās līdzīgi zivij, kas mēģināja peldēt pa saus­zemi un, valstīdamās no vieniem sāniem uz otriem, sāka pamazām rāpot, pareizāk — velties uz aizmigušā Mor­lendera pusi. Ar pirkstu galiem viņai izdevās saņemt un mazpamazām novilkt no viņa sejas audeklu.

Bet pa to laiku ar Morlenderu notika lēnas pārmaiņas. Miegs sāka to atstāt. Dzīves skaļie trokšņi, gaisa strāvas, sasietās rokas, traucētā asinsriņķošana, saules zaķītis, kas krita caur logu uz viņa sejas, un, beidzot, kāda cil­vēka elpa blakus — sāka viņu arvien vairāk un vairāk tuvināt atmodai. Morlenders nošķaudījās, reizē ar šķau­dienu atvēra acis un jutās nāvīgi nelabi. Nelabums kāpa kaklā, rokas un kājas lauza. Viņš pameta skatienu uz vienu un otru pusi — un ieraudzīja sev blakām uz grī­das Katju Ivanovnu.

Tā bija pavisam cita Kete. Viņas seja bija novājējusi, to klāja bada un ciešanu dzeltenās un zilās ēnas. Cirtas bija sajukušas un savēlušās ērkulī. Sasieto roku nagi bija netīri un aplūzuši no nemitīgajiem mēģinājumiem pārraut striķus. No mutes tai rēgojās ārā lupatu vīšķis. Bet tāda viņa Arturam likās tuvāka, saprotamāka un cilvēcīgāka.

—   Pierāpojiet tuvāk pie maniem pirkstiem, lai es varu izvilkt vīkšķi, — viņš tikko dzirdami čukstēja.

Tas nebija viegls darbs. Ar striķiem sasietās Morlen­dera rokas bija uztūkušas. Bet viņa pirksti bija lokani un gari. Ar mokām dabūjis pirkstu galus kopā, viņš satvēra lupatu vīkšķi. Meitene viņam palīdzēja, uzmanīgi paliek­dama galvu sāņus. Mazpamazām riebīgā lupata beidzot tika izvilkta, bet Kete uzreiz nevarēja pakustināt lūpas.

—   Kur mēs atrodamies? — viņš klusu vaicāja.

—   Pie padomju tautas ienaidniekiem, baltgvar­diem, — viņa ar pūlēm atbildēja. — Jūs daudz nerunā­jiet, citādi jums kļūs nelabi, bet ūdens te nav. Piecas dienas, desmit dienas — nezinu, cik ilgi pagājis kopš tās dienas, kad atstāju jūs, neesmu redzējusi ne ūdeni, ne maizi. Dzīvoju no tā, ko viņi iešļircina zem ādas. Kā jūs nokļuvāt viņu nagos?

—   Bet jūs?

—   Apmaldījos un pati ielīdu zvēru midzenī… Mani nesauc par Katju Ivanovnu — es esmu Viviana Ortone, Kreslinga kantora mašīnrakstītājas meita. Jūsu tēvs mī­lēja manu māti. Viņa tika noindēta … un tika noindēta tā, it kā to būtu izdarījis jūsu tēvs… Es gribēju atriebt savu māti viņa dēlam …

Morlenders pagriezās pret Vivianu, par spīti nelabu­mam un sāpēm rokās, ko sagādāja ap locītavām iegrau- zušies striķi. Viņš paskatījās uz meiteni kā nopietns un godīgs nelaimē iekļuvis jauneklis, viņa atbildēja ar tik­pat nopietnu, atklātu skatienu.

—   Kete… Viviana! Tēvs nekad to nebūtu darījis, nevarēja izdarīt… Nekad, saprotiet?

—   Es sāku tā domāt.

—   Arī mani piekrāpa. Mēs esam līdzīgi, bēdu brāļi. Aizmirstiet, piedodiet pagājušo! Mēģināsim kopīgi izkļūt no šejienes. Panāciet tuvāk, es pārgrauzīšu jūsu striķus.

Viņa pievēlās Morlenderam gluži klāt, un viņš ar sa­viem spēcīgajiem zobiem sāka šķetināt vaļā un šķipsnu pa šķipsnai kost pušu. Pēc tam ar atbrīvoto roku viņa padarīja vaļīgākus bēdu brāļa pinekļus. Un, raisot vaļā striķus, ne vārda nerunājot, tikai ieliekot ikvienā kustībā savu dziļo, iekšējo mieru, kas bija radies vienam no otra tuvuma, un remdējot alkas vienam pēc otra, alkas — ko viņi paši vēl nenojauta, Viviana un Morlenders atbrīvo­jās no pinekļiem, bet nemanot kļuva ciešāki citi pinekļi, kas sasaistīja viņus uz visu mūžu.

Četrdesmit piektā nodaļa aeroelektrostacijas montieris

Visas šīs dienas techniķis Sorovs pavadīja bezdarbībā: vecā purva drudža lēkme, kas viņam bija uzbrukusi jau­nībā mitrajās Kreslinga šachtās, pēkšņi nolika viņu gar zemi. Lādēdams savu' slimību, viņš izgāza dusmas uz trim uzticamajiem draugiem, kas bez kurnēšanas nāca viņu apkopt un veica svarīgu darbu pilsētā.

Sorovs zināja visas ne pārāk priecīgās vēstis: Miks bija viņam telegrafējis, ka pēdējā brīdī Kreslings acīm redzot apmainījis pulkstenī mechanismu, ko techniķis Sorovs tik asprātīgi bija padarījis nekaitīgu, un Lorijs Lens pēc viņa pavēles jau sazinājies ar padomju varas iestādēm un tās sīki informējis. Sorovs zināja arī par notikumiem, kas gatavojās Petrogradā — svinīgo Petro- gradas padomes sēdi un psichiatru kongresu. Šodien, juzdamies krietni labāk, viņš piecēlās, apģērbās un ap­mainīja gulēšanu pret staigāšanu. Kad trīs uzticamie draugi — gaišmatainais Lorijs, klusais Neds un nosvērtais Vilings zābaku spodrinātāja izskatā — iemeta aci viņa istabā, tie ieraudzīja, ka vecais Sorovs, pēc paraduma salicis rokas uz muguras un mērī — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, no vienas sienas līdz otrai, — savas istabas mazo platību.

— Sēdieties, klājiet vaļā, zēni! — viņš pamāja tiem ar galvu, nepacietīgi turpinādams savu pastaigu, no ku­ras drudzis viņu tik ilgi bija atturējis. — Kas jauns? Kur Miks? Vai «Torpēda» pienākusi? Vai miss Ortone atradās? Sāc kaut vai tu, Lorij 1

Nabaga Lorijs nosarka un nodūra galvu. Visu šo laiku, dienām un naktīm, viņš nesekmīgi bija meklējis pazudušo skaistuli. Bet viņam nebija izdevies atrast ne pēdu, ne kaut ko tādu, kas uz to norādītu. Viņa seja bija samul­susi un nomākta.

—   Neko, Sorov, neesmu atradis. Miss Ortone kā ūdenī iekritusi. Pats Morlenders mums nevarēja palī­dzēt — Vilings stāsta, ka Arturs viņu neesot redzējis kopš tā brīža, kad viņa iegājusi no istabas. Arī čemo­dānu neviens neesot pieprasījis.

Sorovs pašūpoja galvu. Lorija nelaimīgais izskats at­turēja viņu pateikt kādu vārdiņu, kas viņam jau bija mēles galā. .

—   Un tu, Ned? — viņš jautāja pēc zināma klusuma brīža, kas visus nomāca.

—   Manas ziņas ir labākas. Divas kastes — ņem vērā: ne vienu, bet divas — nocēla no «Torpēdas. Es iz­sekoju, kurp tās aizveda. Abas nogādātas vienā un tai pašā vietā. Uz pirmās — zinu precizi, pats ar lupu saska­tīju — mūsu zīme. Tajā laikam tas pats pulkstenis, Sorov. Kas otrā — nav zināms.

Nosvērtais Vilings cītīgi nokremšļojās:

—   Man ir svarīgas ziņas. Vispirmām kārtām pa­teikšu, ka noskatīju visus pasažierus, Miku starp tiem neredzēju. Otrkārt, Morlenders aizgāja pie kapteiņa Gre- guara, nosēdēja stundas divas viņa kajitē, pēc tam iz­nāca no turienes … Nu, Sorov, gaidi brīnumus, vecīt! Iznāca atkal viņa vietā cits. Iztaisīts pēc Vasilova, neko teikt, tikai tas nebija Morlenders. Bet kur pats Morlen­ders, dzīvs vai miris — nezinu. Tas vēl nav viss. Jaunais Vasilovs aizbrauca no «Torpēdas» tieši uz rūpnīcu. Ko viņš tur darīja, kā tu domā? Izdabūja sev caurlaidi un atļauju doties uz Centrālo Aeroelektrostaciju!

—   Uz Aeroelektrostaciju! — lielā nemierā iesaucās Sorovs, pārstājis staigāt. — To mēs netikām paredzē­juši. Ir kaut kas jādara. Bet kāpēc atļauju no rūpnīcas? Viņam taču kabatas pilnas dokumentu, un viņam uzti­cas, Viling?

Netīrais zābaku spodrinātājs pasmīnēja, izvilka no platajām biksēm kabatas portfeli, bet no kabatas port- feja — dažas mazlietiņ ar zābaku krēmu noziestas lapi­ņas un lepni izklāja tās Sorovam priekšā:

—   Te ir tie dokumenti. Es tos savlaicīgi pievācu Morlendera istabā.

—   Ziķeris! — Sorovs uzslavēja. — Redziet ko, puiši… Laika vairs nav daudz. Kur ir tavs jaunais zellis, Viling?

—   Rūpnīcā. Līdz rītrītam nevar neko iesākt — iekļū­šanas laiks stacijā jau beidzies.

—   Labi. Lorij, kur trauciņi ar grimu?

Lorijs Lens ne bez izbrīnās atnesa viņam kasti ar krāsām.

—   Nu, apsēdieties visi trīs rindā, lai man nevajadzētu apstrādāt katru atsevišķi!

Lorijs, Neds un Vilings apsēdās uz soliņa, nesa­pratnē raudzīdamies Sorovā.

Sorovs iemērca lupatu ūdenī, — viens, divi — no­rāva Lorijam gaišās ūsas un uzacis, Vilingam visu aus­trumu garnituru, bet pēc tam pārvilka pār viņu sejām slapju lupatu. To beidzis, viņš paņēma otu, trīs gaišas parūkas, deguna knaibles un citus grimēšanas noslēpu­mus un sāka aši darboties gar visiem trim brašajiem puišiem, pilnīgi objektivi notriepdams viņus vienādi. Pēc pusstundas viņa priekšā stāvēja trīs jauni cilvēki, kas bija talantīgi atdarināti pēc nelaimīgā Vasilova jeb Ar­tura Morlendera.

—   Nostrādāts, var teikt, ne pārāk smalki, mazliet klibo, — Sorovs noteica, priecādamies par savu roku darbu, — nu, bet mums būs labi arī tā. Lorij, vai mums ir pieklājīgs apģērbs?

—   Vienam džentlmenim, Sorov, — palūk tur, skapī.

Sorovs izņēma jaunu, melnu uzvalku, kurpes, cilindru,

kaklasaiti, cimdus un spieķi un visu to kritiski apskatīja.

—   Nav liela bēda, draugi! — viņš stingri noteica. — Sadaliet vienu džentlmeni uz trim, būs tāpat labi.

Nepagāja ne minūte, kad Vilings bija uzcirties lie­liskā smokingā, Neds — švītīgās biksēs, bet Lorijs — cilindrā, lakkurpēs un paņēmis spieķi.

—   Goda vārds, — Sorovs noteica, — jūs tiksiet visur cauri! Bet tagad saņemiet dokumentus.

Viņš pasniedza Lorijam rekomendācijās vēstuli uz

Vasilova vārda, Nedam — apliecību uz Vasilova vārda, bet Vilingam — partijas biļeti uz Vasilova vārda un nopietnā balsī piebilda:

—   Uzklausiet, zēni, mani ar prātu. Sprādziena es nebaidos. Vai mašīna ir pārmainīta vai ne — bet pa­domju vara ir brīdināta. Vienīgais, no kā mums jābai­dās, tā ir nelaime, kas var atgadīties ar Aeroelektrosta- cijas montieri. Sapratāt? Diez vai jaunais Morlenders līdīs pie viņa no agra rīta. Tāpēc, draugi, uzņemieties nelielu darbiņu: līdz ar gaismiņu dodieties uz Aeroelek­trostaciju un parunājieties ar montieri Vasilova vārdā …

—   Par ko gan lai runā? — Lorijs izbrīnā iejautājās.

—   Kā par ko? — Sorovs piemiedza aci. — Dabiski, ka par uzpirkšanu. Tā un tā, paprasiet, vai viņš nepār­dos par pieklājīgu sumu padomju varu un vai neatskrū- vēs turpat jūsu acu priekšā kādas skrūvītes.

—   Sorov, tu esi jucis! — Vilingam paspruka.

—   Ne prātā nenāk, — Sorovs mierīgi atbildēja. — Pirmajam no jums, protams, no cietuma neizbēgt, bet lai iet iekšā tūliņ otrs. Rīkojoties gudri un diplomātiski, var cerēt, ka arī otro netaupīs. Tad īstā reizē doties trešajam.

—   Kāda velna pēc? — Neds nopūtās.

—   Tāda velna pēc, muļķa pauri, ka ceturtajam Vasi­lovam viņi vairs ne runāt neļaus — saprati?

Puiši saskatījās un, skaļi smiedamies, gribēja Sorovu noskūpstīt, bet tas novērsās tieši laikā, lai saglabātu uz draugu sejām dārgo grimu.

Aeroelektrostacija bija visvairāk nocietinātais punkts pilsētā. Montieris, kas pārzināja gaisa telpas elektrifi- kaciju, uzturējās tur dienu un nakti kā Romas pāvests bez tiesībām atstāt savu teritoriju. Gaisā nepārtraukti šaudījās baltas lidmašīnas, sargādamas milzīgos elektro- uztvērējus. Līdzko tiktu saņemta pirmā vēsts par bries­mām, milzīga svira ar transmisijas spēku divdesmit ver­stu garā ķēdē, ko veido dzelzs sijas, izsviestu tūkstoš metru augstumā virs Petrogradas neredzamas elektrības bruņas. Līdz ar to visa pilsēta tūliņ iegrimtu absolūtā tumsā, jo tiktu izslēgts elektrības tīkls.

Lejā pie stacijas vārtiem stāvēja sargkareivju vads, kas mainījās ik pēc pusstundas.

Agri no lita, kad nomainītais sargkareivju vads, sa­lutējot savai maiņai, vēl nebija paguvis aizsoļot atpūtā, laukumā ieradās nemierīgs jauns cilvēks cilindrā un spieķi rokā. Viņš soļoja, vairāk virzot uz priekšu rokas un kājas, bet auguma vidusdaļu, cik iespējams, pastiepjot atpakaļ, tāpēc nožēlojamie svārķeļi un salāpītās bikses palika pilnīgi noslēpti novērotāja acīm.

—   Es esmu komunists Vasilovs, — viņš aprauti pa­teica un piebāza dežurantam dokumentus pie deguna, — man tūliņ vajag sastapt montieri!

Dokuments tika izlasīts un pieņemts, bet Vasilovam norādīts uz pirmo pagalmu, kur viņš aizskrēja, vicinā­dams ar cimdiem.

Visi šķēršļi — un ne jau bez pūlēm — pārvarēti.

Aeroelektrostacijas pieņemamā istaba. Montieris, sirms vīrs ar nekustīgu, stingru seju, iznāca pretī ap­meklētājam.

—   Biedri.. . ē? Jūs runājat angliski?

—  Jā, — montieris atbildēja.

—   Es atnācu … ē … kādas lielvalsts uzdevumā … Montier, vai jūs zināt dolara kursu? Kādas ir jūsu do­mas par lieliskā dolara kursu?

Montieris izbrīnījies nenovērsa acu no dīvainā cil­vēka.

—   Pietiek dzīt velnu! — samierinošā tonī teica cil­vēks cilindrā un saķēra montieri aiz pleca. — Izjauc visu šo spēlīti! Lielvalsts neskoposies… Tūkstošiem miljardu … Viens, divi!

Montieris iesvilpās un uzsauca stacijas apsardzes vadam, kas atsteidzās.

—   Vai nu garīgi slims vai noziedznieks! Uz staci­jas cietuma nodaļu!

Jauno cilvēku saķēra aiz padusēm un, lai gan viņš vairākkārt mēģināja kost un spļaut, nekavējoties novie­toja stacijas cietuma kopējā kamerā.

Pēc pusstundas sargkareivju vadu, kas svinīgi stā­vēja pie ieejas stacijas teritorijā, nomainīja jauns. Vads nosalutēja atnācējiem, paņēma šautenes plecā un stalti aizsoļoja uz kazarmām.

—   Kha, kha! — atskanēja pieglaimīga klepošana, un pie jaunā vada pienāca cilvēks, lepni izgāzis vēderu.

Viņš bija ģērbies lieliskā smokingā, un ikviens ska­tiens neviļus apstājās pie džentlmeņa impozantās figū­ras, un tas deva viņam iespēju turēt abas noplīsušos zā­bakos ieautās kājas krietni iepakaļ pārējām ķermeņa daļām.

—   Biedri, es esmu komunists Vasilovs! Te būs mans dokuments. Aizvediet mani pie montiera! — svarīgi un ar pauzēm pateica smokings.

Vārti bija vaļā, un džentlmenis tik veicīgi iesprau­cās ar priekšējo daļu iekšā, ka abas kājas tikko nepa­lika aiz vārtiem, kas tika aizcirsti ciet.

Sirmais montieris ar nepatiku iznāca pretī otrajam apmeklētājam. Viņš nodrebēja, kad ieraudzīja tā pār­steidzošo līdzību pirmajam. Bet viņa izbrīna pārvērtās par mulsumu, kad apmeklētājs pameta viņam ar pirkstu un noslēpumainā tonī sacīja:

—   Montier, panāc šurp! Nāc, draugs! Es pie tevis smalkā lietā. Vai tu nevari… tā, par krietnu miljonu dolāru, atskrūvēt man kādus pāris uztvērējus? Mēs tai­sāmies ar kādu draudzīgu lielvalsti nomest te bum­biņu … Ko?

Pēc desmit minūtēm viņš jau spārdījās stacijas cie­tuma kopējā kamerā, baidīdams savus apsargus ar briesmīgām skaņām, tādu kā rēkšanu, kā skaļiem smiekliem.

Pa to laiku jaunā sardzes vada priekšā stāvēja jauns cilvēks lieliskās balles biksēs, salicis kājas cirkuļa veidā un noliecis galvu sānis, it kā tā būtu nenozīmīgs sainis ar pirkumiem. Viņš izplēta savas bikses gara auguma un cienīga izskata sargkareivja priekšā, nosaukdams caur degunu savu uzvārdu:

—   Es esmu komunists Vasilovs, te būs mans doku­ments. Man jāsastop montieris valsts darīšanās!

Saņēmis caurlaidi, viņš apgriezās ap savu asi un lēnām iegāja pa vārtiem, likdams kāju pirkstgalus uz iekšu, cik to ļāva cilvēka ķermeņa anatomija.

—   Dīvaini! — montieris nomurmināja, ieraudzījis trešo apmeklētāju.

—   Draugs, — uzrunāja viņu jaunais cilvēks biksēs, — iedomājies, ka tev ir sieva un bērni. No vienas pu­ses, sieva, bērni un triljons dolāru — nevis šādu tādu, bet Vašingtonas, iegaumē! No otras puses, kaut kāda tur elektrifikacija, kas nav spļāviena vērta… Apdomā labi, draudziņ!

Ieslēdzis viņu kopējā kamerā, montieris izsauca pa telefonu dežurantu.

—  Hallo! — viņš aprauti teica. — Pilsētā izcēlusies trakuma epidemija, ja tikai tā nav sazvērestība. Nemai­niet sardzi līdz vakaram. Ja parādās jauni Vasilovi, ņe­miet tos ciet bez jebkādas runas, izkratiet un konvoja pavadībā nosūtiet uz stacijas cietumu.

Nebija dežurants paguvis pakārt klausuli, kad sar­dzes priekšā apstājās Putilova fabrikas dienesta auto­mašīna un no turienes izlēca privātās drēbēs tērpies cilvēks labā uzvalkā ar visiem tualetes piederumiem.

—  Es esmu komunists Vasilovs, — viņš laipni teica, pieiedams pie dežuranta un pielikdams divus pirkstus pie cepures. — Te būs lūgums no rūpnīcas vadītāja …

Nebija viņš to vēl izteicis, kad vairāki duči sarkan­armiešu metās viņam virsū, sasēja rokas un kājas un izčamdīja viņu no galvas līdz kājām.

—  Noliec tos būdā! — teica viens, pasniegdams de­žurantam savādu stikliņu, mūķīzerus, flakonu ar zilām bumbiņām un neglītu, āķim līdzīgu tērauda instrumentu.

Noķertais tika pacelts un konvoja pavadībā nogā­dāts stacijas cietuma kopējā kamerā, kur viņš nodrebēja un niknumā nenovērsa acu no trim jautriem, šausmīgi līdzīgiem puišiem, kas, viņu ieraugot, sāka nevaldāmi smieties.

Četrdesmit sestā nodaļa kaimiņa pateicīgais ēzelis

Karstais dienas vidus Ilinoisas štatā, kas galveno­kārt pazīstams ar to, ka pieder pie ziemeļu centra, līdzīgs karstiem dienas vidiem citās zemēs, kuras neat­paliek no Ilinoisas ne pēc platuma, ne garuma grādiem.

Uz vasarnīcas tipa kotedžas terases, zem buraudekla baldachina sēdēja nevarīgs triekas ķerts sirmgalvis. Tas bija Ilinoisas štata ģenerālprokurors, kurš neatlaidīgi pūlējās tikt vajā no dienesta. Abās pusēs viņam stāvēja divi veci nēģeri un gaiņāja mušas. Viņam uz pleca tu­pēja sārts papagailis, klēpī gulēja kaķis, bet pie kājām īru sugas kuce ar četriem kucēniem. Sirmgalvja skatiens bija pievērsts brīnišķīgam akvarijam, kas atradās netālu no atzveltnes krēsla un bija pilns visādiem ķīniešu makropodiem, kā tika sauktas šīs zivis.

Sirmgalvja mēle, kas bija pavisam stīva, sāka dar­boties.

—   Kkā … dzīvo mani ssivē-ēniņi? — viņš jautāja nēģerim.

—   Ed, massa Milki, — paldies dievam.

—   Bet mmans rrupucis?

—   Ielaists akā, massa Milki.

—   Bet mmana meita?

Bet meita nejāva nēģerim atbildēt, iznākdama uz te­rases viesa — atbraukušā deputātā Pirueta pavadībā.

—   Noslaukiet papam degunu! — viņa dusmīgi teica nēģerim un apsēdās krēslā, sakrustojusi kājas.

Deputāts apsēdās viņai blakus.

Jaunā miss Milki bija jaunava ap piecdesmit ga­diem. īsā teniskleitiņa labi piegula viņas augumam, bet sarkanīgi cirtainā parūka piešķīra viņas draiskajai seji­ņai vēl lielāku pikantumu.

—   Nemēģiniet mani mierināt, dārgais mister Pirueti Esmu pārliecināta, ka sajukšu prātā! Un jo ātrāk, jo labāk! — viņai izlauzās mokpilns čuksts.

—   Bet jūsu tētiņš… — satraukts iesāka Piruets.

—   Ak, viņu neparko neatlaiž no dienesta! Pēc šīs slavenās lietas viņi ieķērušies tētiņā kā ar knaiblēm! Un saprotiet, dārgais mister Piruet, visa šī korespondence, visas šīs vēstules, sūdzības, apelacijas, interpelacijas — viss tas man pašai ir jāizlasa. Manos labākajos gados, kad citi dejo, draiskojas un … ak!..: sastopas ar sev līdzīgiem, man jāsēž pie papīriem! — No miss Milki krāš­ņajām krūtīm izlauzās nopūta.

—   Bet kāpēc jūs nepieņemat sekretāru?

Miss Milki pacēla uz deputātu izbrīnās pilnu ska­tienu:

—   Te, Ilinoisā, sekretāru? Dārgais mister Piruet, jums jāzina, ka pie mums vieglāk nopirkt dzelzceju nekā nolīgt sekretāru. Mums te nav nevienas darba rokas!

Deputāts Piruets paskatījās uz viņu ar šausmām.

—   Nevienas! — viņa enerģiski atkārtoja. — Bet, ja kādreiz pie mums nokļūst kāds emigrantiņš — jūs zi­nāt, reizēm viņi taču atkuļas līdz Ilinoisai, — tad viņu nogrābj šis suns, šis necilvēks, šis nejēga, šis jaunais Nerons un Navuhodonosars — misters Dots!

Ar šiem vārdiem miss Milki atlaidās pret krēsla at­zveltni, un viss viņas augums noraustījās nervozās trīsās.

—   Pasakiet man, kas ir misters Dots? — maigi ap­jautājās deputāts, uzlikdams savu roku uz nelaimīgās miss drebošajiem pirkstiem.

Atbildes vietā sekoja ilgs klusums. Beidzot, saņēmusi spēkus, viņa atvēra acis un dobji izmeta:

—   Dots — tas ir liktenīgs cilvēks, mister Piruet. Viņš ir vainīgs pie visām mūsu nelaimēm… Kādreiz, kādā vaļas brīdī…

—   Bet es šodien aizbraucu! — bailēs iesaucās de­putāts.

—   Kādā vaļas brīdī es jums pastāstīšu kādu šaus­mīgu mūsu dzīves drāmu. Bet pagaidām tikai vienu vārdu: Dots ir autors! Viņš ir autors neķītrajam feļeto­nam par mana tēva detektiva talantiem. Viņš ir autors graujošajai intervijai, kurā mans tētiņš … — miss Milki iešņukstējās, — mans tētiņš tiek nosaukāts tādiem… tādiem vārdiem, ka Šerloks Holmss un Nats Pinkertons pret viņu šķiet tīrie skursteņslaucītāji!

Nespēdama sarunu turpināt, miss Milki piegrūda pie sejas mežģiņu mutautiņu, un tieši īstā laikā, lai noķertu smiņķa gabalu, kas nokrita no kreisās acs apvidus.

Misters Piruets jutās ieinteresēts. Viņš jau gribēja pateikt miss Milki, ka ir ar mieru atlikt savu braukšanu, te no tās puses, kur braucamais ceļš meta līkumu ap kotedžu, atskanēja nikni kliedzieni.

—   Stāt! Stāt! Stāt! — kāds trakās dusmās kliedza, vicinādams rungu un, ko kājas nes, skriedams nopakaļ nelielam, pelēkam ēzelim, kas nesa pa ceļu dīvainu nastu.

Bet ēzelis, kā tas visbiežāk mēdz būt ar ēzeļiem, iz­rādīja pavisam citus nodomus un, sperdams savam va­jātājam, aulekšiem devās tālāk.

Miss Milki pirksti ieķērās deputātā rokā. Miss Milki skatiens pievērsās ēzeļa vajātājam.

—   Dots! — viņa drudžaini čukstēja. — Paskatieties. Šis šausmīgais Dots vajā savu ēzeli… Bet ēzelis… Žēlīgais dievs, ko gan viņš stiepj?… Dārgais Piruet, aplieciet savu roku man ap vidu, es krītu, es mirstu! Viņš stiepj emigrantu!

Aina, kas norisinājās uz šosejas, kļuva arvien vai­rāk un vairāk katastrofala. Dots, vīrietis ar melnām ūsām, ģērbies nekārtīgā fermera uzvalkā un salmu ce­puri galvā, drāzās ēzelim priekšā, mēģināja iedzīt to savā pagalmā un apbēra lamu vārdiem. Bet ēzelis, nikni brēkdams, palēca viņam garām, apmeta divus trīs lokus un, asti sacēlis, nevienam negaidot, pēkšņi iedrāzās mis­tera Milki kotedžas pagalmā. Viņš devās tieši uz at­zveltnes krēslu, kur gulēja triekas ķertais sirmgalvis, un sāka kratīt galvu, pūlēdamies nokratīt no kakla jostu, pie kuras turējās viņa dīvainā nasta.

—   Ēzelit! — misters Milki čukstēja, svētlaimīgi smaidīdams. — Panāc šurp, ēzelīt! Mans pateicīgais draugs! Tu esi džentlmenis!

Kamēr sirmgalvja mēle izrunāja šos vārdus, miss Milki un deputāts enerģiski ņēmās atsvabināt ēzeļa nastu. Tas bija ne visai jauns, nabadzīgi ģērbies un šausmīgi novārdzis cilvēks. Viņa sejai bija uzspiests dziļu ciešanu zīmogs.

—   Jūs esat pieņemts! Parakstiet kontraktu! — miss Milki spiedza, kamēr misters Dots lādēdamies sauca savu ēzeli atpakaļ, solīdamies novilkt viņam ādu un pa­bāzt zem astes degošu pagali.

—   Es esmu emigrants, — nelaimīgais murmināja, nodūris galvu. — Man nebija spēka tālāk iet kājām, un es piesēju sevi pie šā labā dzīvnieka, kas ganījās pļavā, cerībā, ka viņš aizvedīs mani līdz mājoklim.

—   Jūs esat pieņemts darbā! — miss Milki noskal­dīja. — Māja, kuru jūs te redzat, ir mana tēva, Ilinoi­sas štata ģenerālprokurorā dzimtā muiža.

—   Kā emigrants jūs lieliski protat valodu, — depu­tāts iejaucās sarunā. — Kā jūsu vārds, mīļais?

Nelaimīgais pārvilka ar roku pār seju:

—   Mani sauc par Pāvelu Tusku.

Četrdesmit septītā nodaļa par iemesliem, kas izraisīja ēzeli pateicības jotas

—   Tagad, kad jums ir sekretārs, bet es esmu palicis šeit vēl vienu dienu, — deputāts Piruets maigi iesāka, sēdēdams ar miss Milki mēnesnīcā uz dārza soliņa, — tagad es gribu no jums uzzināt visus šos noslēpu­mus! Kāpēc jūsu tēvu nelaiž pensijā, kāpēc šis Dots ir izslavinājis viņu pa visu Ameriku, kāpēc misters Milki nosauca ēzeli par pateicīgu dzīvnieku?

—   Ak, — miss Milki nopūtās, — jūs gribat ielūko­ties manas dvēseles dziļumos!… Es esmu ar mieru. Uz­klausiet mani, dārgais mister Piruet, uzklausiet un bir­diniet asaras!

Viņa nokāra galvu, saņēma visus dvēseles spēkus un sāka savu stāstu, ko bieži pārtrauca krupja kvakšķē- šana, sivēnu rukšķēšana un sikspārņu naksnīgās nopū­tas.

—   Mēs pārcēlāmies uz šejieni, kad tētiņu ķēra trieka, pirms pāris gadiem, ser. Šī vieta bija nomaļa un drūma, it sevišķi jaunai būtnei. Tā kā tētiņš ir dzīv­nieku mīļotājs, viņš jutās te lieliski, bet man dienām un naktīm vajadzēja uzraudzīt lauku saimniecību, kamēr manās krūtīs skanēja Šopenhauera melodijas.

—  Jūs gribējāt sacīt — Šopena? — deputāts pār­trauca viņu.

—   Nūjā, Šopena Hauera, — miss Milki pārlaboja. —■ Mans tēvs iesniedza atlūgumos no darba, un bija no­domāts to pieņemt, gaidīja tikai piemērotu darbinieku, kas varētu viņu atvietot, jo, kā jau teicu, tos pie mums Ilinoisā ir velnišķīgi grūti sameklēt. Bet kādā jaukā dienā atskrien pie mums cilvēki un stāsta, ka kaimiņu ferma esot nopirkta un mums drīz būšot kaimiņš, kāds misters Dots no Arkanzasas. Es tūliņ paņēmu ģeografi-

jas grāmatu, ser, un sāku to pētīt. Es uzzināju, ka Ar- kanzasa atrodas dienvidos un ka turienes vietējiem iedzīvotājiem piemīt dedzīgs temperaments. Ak, ser, mani pārņēma mokoša priekšnojauta!… Kaimiņš at­brauca, un nepagāja ne trīs dienas, kad viņš ieradās pie mums vizitē.

Miss Milki pārtrauca savu stāstu, piespiedusi roku pie sirds. Deputāts kā atbalstīdams aplika savējo viņai ap vidu.

— Iedomājieties, ser, gara, stalta auguma vīrieti ar melnām ūsām. Iedomājieties, no vienas puses, šo kailo lauksaimniecības apvidu un jaunu, bezpalīdzīgu mei­teni, no otras — staltu vīrieti ar melnām ūsām un de­dzīgu arkanzasieša temperamentu. Notika tas, no kā es baidījos: misters Dots iemīlējās manī no pirmā acu uz­metiena. Tiesa, viņš man neatklāja mīlestību. Bet viņa skatieni, viņa kustības runāja skaidrāk nekā vārdi. Man vajadzēja tikai pieiet viņam tuvāk, kad viņš mani kramp­jaini atgrūda no sevis. Nebiju es paguvusi ieiet istabā, kad viņš pārtrauca ar tētiņu sarunu un paķēra cepuri. Ja es pie galda skatījos uz viņu, viņš neēda; ja es sa­slimu un paliku savā istabā, viņš augu dienu runājās ar tētiņu, acīm redzot uztraucās par manu veselību. Tas nevarēja ilgi tā turpināties, ser. Lai gan esmu jauna, es spēju būt stingra. Es uzrakstīju misteram Dotam vēstuli un lūdzu noskaidrot mūsu jūtas un izbeigt nevajadzīgās ciešanas, kas nostāda ir mani, ir viņu melīgā stāvoklī…

Misters Dots neatbildēja. Tas vēl nekas, viņš pārstāja nākt pie mums un ieslēdzās savā fermā divas nedējas. Nēģeri stāstīja, ka viņš šai laikā dzīvojis kā Nerons. Viņš dzēris tikai alkoholu, ser, sadedzinājis pagalmā veselām kaudzēm kūtsmēslus un gājis uz dīķi peldēties. Es sapratu savu sievietes pienākumu. Baidīdamās, ka viņš neizdara pašnāvību, es uzmetu uz pleciem vieglu šallīti un, saulei rietot, devos pie viņa, nevērojot tukšus aizspriedumus…

Misters Dots, mani ieraudzījis, iekliedzās, pietrūkās kājās, paspēra divus soļus un kā nopļauts nokrita pie manām kājām. Es apslēpu savu uzvaras prieku un uz­liku abas rokas uz šā neprātīgā cilvēka galvas. Es čuk­stēju: «Nevajag vārdus! Iesim pie tētiņa!»

Bet mistera Dota patmīlība izrādījās tik slimīga, ka viņš ņēmās noliegt acīm redzamu faktu un gluži kā bērns apgalvoja, it kā gribējis skriet ārā no istabas, bet nolūzis papēdis un viņš nokritis, un pat mēģināja rādīt man papēdi, kas kaut kādā nejaušā veidā bija nolūzis. Knuts Hamsuns, ser, ja tikai jūs esat šo rakstnieku la­sījis, ir savos mīlestības romānos labi parādījis šādu patmīlību. Es to atcerējos un neļāvos sevi apmānīt. Laipni smaidīdama, padraudēju misteram Dotam ar pirkstiņu un nosaucu viņu par «iemīlējušos neprāti». Ak, ser, man nebija ne jausmas, kas pēc tam notiks! Misters Dots paķēra cepuri un aizskrēja stepē. Viņš slēpās stepē trīs dienas, pārnakšņodams zem klajām debesīm un pār- tikdams no zaļiem zirņiem. Ceturtajā dienā viņš pārnāca, vezdams sev līdz nelielu, pelēku ēzeli…

Miss Milki nopūtās un izslaucīja acis.

— Man jums jāpastāsta, ser, ka mani par godu ma­nai vecmāmiņai sauc par Junonu. Un šis bezprātīgais arkanzasietis vairs nesasveicinājās ne ar mani, ne ar manu tētiņu, razdams savai kaislei pretdabisku apmierinājumu. Viņš nosauca savu ēzeli par Junonu un augu dienu tieši pretī mūsu terasei dauzīja šo dzīvnieku ar rungu. Mans tēvs, kā jūs droši vien to esat nomanījis, izjūt īstu mai­gumu pret abēju dzimumu un visu sugu dzīvniekiem. Nepaguvu es ne attapties, kad viņš sāka rosīties savā krēslā un pieprasīja, lai es iesūdzu misteru Dotu tiesā par ēzeļa mocīšanu. Tas vēl nav viss, ser. Tētiņš kļuva tik rosīgs, ka pavēlēja sevi aiznest uz tiesas izmeklē­šanu un pats teica apsūdzības runu. Ja jūs būtu redzējis, kas tas bija! Visa zāle mirka asarās. Zvērinātie mirka asarās. Tētiņš bija galīgi noraudājies un nevarēja no­slaucīties vien. Misteram Dotam piesprieda lielu naudas sodu…

Kopš tā laika es dzīvoju vienās bailēs no viņa atrie­bības. Kādu laiku viss bija mierīgi, viņš bija kaut kur aiz­braucis. Te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm: Dots ievietojis avīzē rakstu par mana tētiņa slavenajām de- tektiva metodēm. Nelaimīgā tētiņa atlūgumu noraidīja, un kopš tās dienas, ser, mēs katru dienu saņemam sim­tiem vēstuļu par dažādiem kriminālnoziegumiem un lūgumus tos atklāt… Ko es pārdzīvoju, lasot šīs vēstuIes, kas aizskar manu nevainību, — tas nav aprak­stāms! …

Miss Junona Milki nopūtās un nolieca galviņu uz de­putātā pleca. Tad kā dzelta iekliedzās, noskūpstīja viņu tieši uz lūpām un viegli kā stirna ieskrēja kotedžā.

Misters Piruets steigšus izņēma no mutes gabalu tur iekritušā smiņķa, paskatījās uz visām pusēm un kā zaglis ielavījās zirgu stallī.

—   Apseglojiet manu zirgu! — viņš pačukstēja nēģe­rim, enerģiski piebikstīdams tam ar kāju. — Man līdz ar mazu gaismiņu jātiek līdz Mičiganam, un es ne­gribu traucēt saimniekus.

Sēdēdams zirgā un nojājis jau divdesmit kilometru, deputāts saņēma vīra dūšu, lai atskatītos uz kotedžu un pateiktu Junonai atvadu runu.

—   Šajā situācijā, — viņš murmināja, — viņa būtu mani apmūrējusi ar smiņķa kārtu piecos sešos paņēmie­nos. Labi gan tas izskatītos manu vēlētāju acīs, ja es būtu tik cieši iemūrēts kā kādas durvis. Un es gribētu zināt, kā man tad izdotos aģitēt pret tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

Četrdesmit astotā nodaļa valzirgs no sanfrancisko

Nebija vēl no rīta vardes paguvušas nokvakstēt himnu saulei, kad jau mistera Milki jaunais sekretārs iznāca terasē un stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Uz galda atradās vesels žūksnis korespondenču, kas tikko bija pienākušas ģenerālprokuroram.

Viņš mechaniski atvēra dažas aploksnes, ātri tās izla­sīja un sāka kaut ko rakstīt savā piezīmju grāmatā. Pāvels Tusks bija akurats cilvēks. Lai gan viņam bija uzspiests dīvains nedzīvuma un sastinguma zīmogs, kas rakstu­roja visu viņa ārieni, Tūska acis pauda dziļu inteliģenci. Viņš jau bija ticis ar savu darbu pusē, kad viņa rokās nonāca neliela, diezgan netīra aploksne, kas oda pēc tabakas dūmiem. Tikpat metodiski kā iepriekš viņš at­vēra arī šo aploksni un gribēja iegrimt lasīšanā, kad pēkšņi viņa seja piesarka, acis iemirdzējās kā ārprātī- gani. Misters Tusks pietrūkās kājās un ar skatienu mek­lēja pēc zvana. Jāatzīstas, ka viņa manieres nepavisam neatgādināja no emigrantiem cēlušās dienestpersonas manieres. Nēģeris, kas uz viņa zvanīšanu ienāca, apstā­jās pie durvīm kā sālsstabs.

—   Ei, paklausieties! — priekšnieka tonī teica sekre­tārs, turēdams rokā aploksni. — Kas līdz šim lasīja mis­tera Milki korespondenci?

—  Miss Junona, — nēģeris nošļupstēja, ieplētis lie­las acis.

—   Pasauciet viņu šurp!

—  Miss Junona pašlaik sēž piena vannā, — nēģe­ris uzdrošinājās ziņot.

—   Pasauciet viņu, kad būs beigusi! — sekretārs teica un atkal iegrima vēstules lasīšanā.

—     Nolla, — nēģeris teica resnai nēģerietei, kas pārzināja miss Junonas istabenes, — pasaki jaunajai miss, lai viņa kāpj ārā no piena. Sekretārs gaida un nevar vien sagaidīt, kad viņa nāks, tā arī pasaki.

—  Muļķis! — nēģeriete atbildēja. — Labāk būtu no­saucis par jaunu to sālīto govs gaļu, ko viņa izsniedz pusdienām!

Un, sasējusi zem zoda aubi, viņa devās uz vannas istabu, kur miss Junona Milki mierīgi sēdēja pienā sev par apšaubāmu noderīgumu, taču par lielu laimi saviem tuvākajiem, jo piens, kā zināms, neizceļas ar caurspī­dīgumu. Miss Junona nebija garīgi stipra, bet šī stingrā rakstura galvenā iezīme bija prasme nepadoties liktenim ne dzīvai, ne mirušai.

—   Tu saki, viņš aizjāja vēlu naktī, neliekot nevienu modināt? — viņa pārjautāja savai istabenei, kas gata­voja miezerī balzamu no izkaltēta heliotropa, pūdera un dažādām ziedēm.

—   Tā tas bija, miss, — istabene vēlīgi atbildēja. — Zirgu puisis stāsta, ka viņš, gaidīdams zirgu, dīžā- jies kā strauja ķēve, tad ielēcis seglos un projām.

—   Re, ko nozīmē greizsirdība… — domīgi noteica miss Junona, noknakšķinādama pienā kaulus gluži kā kastaņetes. — Nekad neieteicu tev, Doroteja, stāstīt jau­nam pielūdzējam par saviem dievinātājiem. Tas šaus­mīgi iedarbojas uz viņu patmīlību!…

Viņa pāris minūtes klusēja, tad sapņaini noteica, skatīdamās griestos: — Man nevajadzēja, viņam klāt­esot, tā priecāties par mistera Tūska ierašanos, pavisam, pavisam nevajadzēja!

—   Misters Tusks lūdz miss Milki pēc iespējas &#