Талантливая фотоавангардистка Ленни Оффеншталь пытается залечить душевные раны — снова любить и быть любимой. У нее был жаркий, страстный роман с известным режиссером Сергеем Эйсбаром (в котором угадывается Сергей Эйзенштейн), а теперь на нее засматривается мятежный поэт Новой России… Маяковский! Сердце Ленни как воздушный шар. Ветер перемен гонит его то в одну сторону, то в другую. А счастье так близко…

Entre diciembre de 1864 y enero de 1865 ocurrió uno de los episodios más dolorosos de la historia uruguaya: el sitio de Paysandú. Allí, se enfrentaron los seiscientos defensores liderados por Leandro Gómez, comandante de la plaza, y dieciséis mil hombres de tres ejércitos invasores; detrás se extendía un telón de intereses internacionales. La contienda terminó trágicamente para los sitiados, marcada por la inmensa desigualdad de fuerzas. Mario Delgado Aparaín introduce su propia ficción en esa Paysandú que va quedando en escombros, cubierta de cadáveres y saqueada por guerreros victoriosos. Con más de ocho edicionas agotadas No robarás las botas de los muertos (Premio Bartolomé Hidalgo 2002) es ya un clásico de la novela histórica.

From the top of his faultlessly groomed head to the tips of his fashionable shoes, Lord Andrew Childe was every inch the perfect gentleman.

Марк Алданов — блестящий русский писатель-историк XX века, он явился автором произведений, непревзойденных по достоверности (писатель много времени провел в архивах) и глубине осмысления жизни великих людей прошлого и настоящего. «Повесть о смерти» — о последних мгновениях жизни Оноре де Бальзака. Писателя неизменно занимают вопросы нравственности, вечных ценностей и исторической целесообразности происходящего в мире. «Повесть о смерти» печаталась в нью-йоркском «Новом журнале» в шести номерах в 1952—1953 гг., в каждом по одной части примерно равного объема. Два экземпляра машинописи последней редакции хранятся в Библиотеке-архиве Российского фонда культуры и в Бахметевском архиве Колумбийского университета (Нью-Йорк). Когда Алданов не вмещался в отведенный ему редакцией журнала объем — около 64 страниц для каждого отрывка — он опускал отдельные главы. 6 августа 1952 года по поводу сокращений в третьей части он писал Р.Б. Гулю: «В третьем отрывке я выпускаю главы, в которых Виер посещает киевские кружки и в Верховне ведет разговор с Бальзаком. Для журнала выпуск их можно считать выигрышным: действие идет быстрее. Выпущенные главы я заменяю рядами точек»[1]. Он писал и о сокращениях в последующих частях: опустил главу о Бланки, поскольку ранее она была опубликована в газете «Новое русское слово», предполагал опустить и главу об Араго, также поместить ее в газете, но в последний момент передумал, и она вошла в журнальный текст. Писатель был твердо уверен, что повесть вскоре выйдет отдельной книгой и Издательстве имени Чехова, намеревался дня этого издания дописать намеченные главы. Но жизнь распорядилась иначе. Руководство издательства, вместо того, чтобы печатать недавно опубликованную в журнале повесть, решило переиздать один из старых романов Алданова, «Ключ», к тому времени ставший библиографической редкостью. Алданов не возражал. «Повесть о смерти» так и не вышла отдельным изданием при его жизни, текст остался недописанным.

Романы русского писателя Марка Александровича Алданова (1886—1957), составляющие тетралогию «Мыслитель», написаны в двадцатые годы. Настоящее издание тетралогии является первым в нашей стране. В книгу входят два романа: «Девятое Термидора» и «Чертов мост», рисующие политическую жизнь России и Франции времен Робеспьера, Екатерины II и Павла I. Романы написаны на основе тщательного изучения автором первоисточников и богатейшей специальной литературы с глубоким постижением быта и особенностей эпохи. Большой интерес представляет созданная писателем концепция исторического процесса.

Повесть о последних днях Байрона

Алданову выпало четыре раза писать о друге и покровителе Идена Уинстоне Черчилле. Почти ни к кому из политиков писатель не испытывал симпатии, но о Черчилле отзывался так: «необыкновенный ум», «разносторонние дарования, порой граничащие с гениальностью». Эти слова читатель найдет в публикуемом ниже очерке, написанном в США в 1941 г., до нападения Германии на Россию. Англия в одиночку ведет борьбу с мощной германской военной машиной, Черчилль – премьер-министр и олицетворяет для оккупированной Европы волю к сопротивлению.

По замыслу автора роман «Живи как хочешь» завершает серию его романов и повестей из русской и европейской истории послевоенных двух столетий. В центре повествования две детективные интриги, одна связана с международным шпионажем, другая – с кражей бриллиантов.

Исторический роман знаменитого канадца Марка Фруткина переносит читателей в далекий XVIIвек. Жители итальянской Кремоны боготворят священника Фабрицио Камбьяти и искренне считают его чудотворцем. С чудом, однако, сталкивается сам Фабрицио: при помощи новейшего изобретения — телескопа — он неожиданно видит не только комету в ночном небе, но и события будущего на земле. А в будущем, спустя почти сто лет, в город прибудет иезуит Микеле Аркенти, чтобы, покопавшись в жизни усопшего Фабрицио, решить, достоин ли тот называться святым. Проводя расследование, Аркенти прикоснется к секретам алхимии, раскроет тайну чужой любви и встретит свою — столь же запретную и мучительную. Ночь возвращения таинственной кометы станет для него роковой… Роману присуждена престижная премия «Триллиум».

Марк Ильич Полыковский — активный участник борьбы с басмачеством в Туркестане. Его книжка — о доблести рядовых бойцов и командиров Красной Гвардии, защищавших мирный труд дехкан от посягательств националистических басмаческих банд. Читатель встретится в записках с героями гражданской войны, верными сынами партии и народа полководцем М. В. Фрунзе, Э. Ф.Кужело. Н. А. Верёвкиным Рохальским, П. М. Парамоновым, председателем союза «Комчи» Юлдашем Ахунбабаевым. В книге описана история жизни и смерти одного из вожаков басмачей курбаши Мадамин-бека. Издание третье Фотографии участников гражданской войны взяты из архивов Наманганского. Ферганского, Ташкентского музеев.

MARKS TVENS EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1955

MARKS TVENS KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ izdevniecība «Liesma» Rīga 1976 Mark Ttvain A CONNECTICUT YANKEE iN KING ARTHUR'S COURT Moscow 1955 No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica Mākslinieks Arvids Jēgers Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1976

MARKS TVENS VĒSTULES NO ZEMES LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA RĪGĀ  1964 Sastadijis F. Garkavenko Tulkojusi Ilga Melnbārde

MARKS TVENS Žanna d'Arka romāns Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis XIX GADSIMTA KLASIKI Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā". Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem. Apgāds DAUGAVA Mark Twain JOAN OF ARC No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS Mākslinieks KASPARS REKMANIS © Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999 Angļu tulkotājā ievads Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā. Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām. Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs. Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē. Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta. Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts. Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu. Redakcijas piezīme Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams. Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim. Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces". Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi; lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī. Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

В 1926 году герцог Йоркский (будущий английский король Георг VI), с детства страдавший заиканием, обратился за помощью к логопеду-самоучке, эмигранту из Австралии по имени Лайонел Лог. Невероятно, но факт: тот, кого высокоумные медицинские светила считали самозванцем и шарлатаном, сумел добиться успеха, тогда как все прочие вынуждены были расписаться в своем полном бессилии. Он оставался рядом с королем на протяжении многих лет, и каких лет! Георгу VI выпало взойти на престол в канун Второй мировой войны, и он стал живым символом Британской империи в ее борьбе с немецким фашизмом. Во все годы правления, начиная с коронационной речи в 1937 году и кончая последним рождественским обращением к нации и народам империи в декабре 1951-го, король говорил со своим народом. Говорил благодаря тому, что на его пути встретился «простой человек из колоний» — Лайонел Лог. Одноименный британский фильм «Король говорит!» назван Американской киноакадемией лучшим фильмом 2010 года и удостоен премии «Оскар» в четырех номинациях: «Лучший фильм», «Лучшая режиссура» (Том Хупер), «Лучший оригинальный сценарий» (Дэвид Сейдлер) и «Лучший актер» (Колин Ферт). Лайонела Лога сыграл блистательный Джеффри Раш («Блеск», премия «Оскар»). Литературно-художественное издание

В повести совсем с других позиций трактуются причины и ход восстания под предводительством Спартака

В истории Второй мировой много жутких страниц. Это книга — об эпизоде, венчающем войну, об убийстве семейством Геббельс своих шестерых детей. Реки крови пролились в ту войну, и все равно невозможно понять, как, будучи в здравом уме, почетная мать Рейха могла пойти на убийство своих детей. Автор нашел интересный литературный ход. События рассказаны с точки зрения старшей дочери Хельги и совершенно случайного человека — Германа Карнау — полусумасшедшего ученого, звукооператора, единственного свидетеля драмы, разыгравшейся в бункере фюрера 1 мая 1945 года… Экспериментируя со звукозаписывающей аппаратурой, он записывает все, что происходило в детской спальне накануне убийства…

Жорж Дантес… Кто он? Убийца Пушкина? Или – жалкий, растерянный юноша, запутавшийся в сети изощренных придворных интриг Петербурга, случайно узнавший слишком многое и ИЗБРАННЫЙ на роль случайного преступника? Возможно, все было и не совсем так… А может быть, и В ТОЧНОСТИ ТАК, как в этом блистательно тонком и поэтичном романе, в свое время ставшем одним из АБСОЛЮТНЫХ ХИТОВ русскоязычного Интернета!

Книга для тех, кто интересвуется этнографией. Перевод сделан Анной Шепелёвой.

Sommer 2008. Hundert Jahre sind vergangen, seit in Sibirien eine verheerende Explosion stattgefunden hat. Viktoria Vandenberg versucht mit zwei anderen deutschen Forschern dem Geheimnis auf die Spur zu kommen. Hat es sich um den Einschlag eines Meteoriten gehandelt? Leo, ein junger Hirte, erzählt Viktoria von seiner neunzigjährigen Großmutter, deren Vater zu den ersten Wissenschaftlern vor Ort gehörte. Die Alte beschwört Viktoria, ihre Nachforschungen einzustellen: Geister, böse Schamanen seien am Werk. Als sämtliche Stromgeneratoren ausfallen, scheinen die Prophezeiungen in Erfüllung zu gehen, erst recht als eine Serie von geheimnisvollen Todesfällen über die Forschergruppe hereinbricht. Doch Viktoria gibt nicht auf. Sie begreift, dass Leo den Schlüssel zu einer Wahrheit besitzt, die weitaus unglaublicher erscheint als ein Meteoriteneinschlag.

Set in Italy during the dramatic finale of World War II, this new novel is the first in seven years by the bestselling author of The Sparrow and Children of God. It is September 8, 1943, and fourteen-year-old Claudette Blum is learning Italian with a suitcase in her hand. She and her father are among the thousands of Jewish refugees scrambling over the Alps toward Italy, where they hope to be safe at last, now that the Italians have broken with Germany and made a separate peace with the Allies. The Blums will soon discover that Italy is anything but peaceful, as it becomes overnight an open battleground among the Nazis, the Allies, resistance fighters, Jews in hiding, and ordinary Italian civilians trying to survive. Mary Doria Russell sets her first historical novel against this dramatic background, tracing the lives of a handful of fascinating characters. Through them, she tells the little-known but true story of the network of Italian citizens who saved the lives of forty-three thousand Jews during the war's final phase. The result of five years of meticulous research, A Thread of Grace is an ambitious, engrossing novel of ideas, history, and marvelous characters that will please Russell's many fans and earn her even more.

“I suppose I ought to warn you at the outset that my present circumstances are puzzling, even to me. Nevertheless, I am sure of this much: My little story has become your history. You won't really understand your times until you understand mine.” So begins the account of Agnes Shanklin, the charmingly diffident narrator of Mary Doria Russell's compelling new novel, Dreamers of the Day. And what is Miss Shanklin's “little story?” Nothing less than the creation of the modern Middle East at the 1921 Cairo Peace Conference, where Winston Churchill, T. E. Lawrence, and Lady Gertrude Bell met to decide the fate of the Arab world - and of our own. A forty-year-old schoolteacher from Ohio still reeling from the tragedies of the Great War and the influenza epidemic, Agnes has come into a modest inheritance that allows her to take the trip of a lifetime to Egypt and the Holy Land. Arriving at the Semiramis Hotel just as the Peace Conference convenes, Agnes, with her plainspoken American opinions - and a small, noisy dachshund named Rosie - enters into the company of the historic luminaries who will, in the space of a few days at a hotel in Cairo, invent the nations of Iraq, Syria, Lebanon, Israel, and Jordan. Neither a pawn nor a participant at the conference, Agnes is ostensibly insignificant, and that makes her a welcome sounding board for Churchill, Lawrence, and Bell. It also makes her unexpectedly attractive to the charismatic German spy Karl Weilbacher. As Agnes observes the tumultuous inner workings of nation-building, she is drawn more and more deeply into geopolitical intrigue and toward a personal awakening. With prose as graceful and effortless as a seductive float down the Nile, Mary Doria Russell illuminates the long, rich history of the Middle East with a story that brilliantly elucidates today's headlines. As enlightening as it is entertaining, Dreamers of the Day is a memorable, passionate, gorgeously written novel.

The year is 1878, peak of the Texas cattle trade. The place is Dodge City, Kansas, a saloon-filled cow town jammed with liquored-up adolescent cowboys and young Irish hookers. Violence is random and routine, but when the burned body of a mixed-blood boy named Johnnie Sanders is discovered, his death shocks a part-time policeman named Wyatt Earp. And it is a matter of strangely personal importance to Doc Holliday, the frail twenty-six-year-old dentist who has just opened an office at No. 24, Dodge House. Beautifully educated, born to the life of a Southern gentleman, Dr. John Henry Holliday is given an awful choice at the age of twenty-two: die within months in Atlanta or leave everyone and everything he loves in the hope that the dry air and sunshine of the West will restore him to health. Young, scared, lonely, and sick, he arrives on the rawest edge of the Texas frontier just as an economic crash wrecks the dreams of a nation. Soon, with few alternatives open to him, Doc Holliday is gambling professionally; he is also living with Mária Katarina Harony, a high-strung Hungarian whore with dazzling turquoise eyes, who can quote Latin classics right back at him. Kate makes it her business to find Doc the high-stakes poker games that will support them both in high style. It is Kate who insists that the couple travel to Dodge City, because 'that's where the money is.' And that is where the unlikely friendship of Doc Holliday and Wyatt Earp really begins — before Wyatt Earp is the prototype of the square-jawed, fearless lawman; before Doc Holliday is the quintessential frontier gambler; before the gunfight at the O.K. Corral links their names forever in American frontier mythology — when neither man wanted fame or deserved notoriety. Authentic, moving, and witty, Mary Doria Russell's fifth novel redefines these two towering figures of the American West and brings to life an extraordinary cast of historical characters, including Holliday's unforgettable companion, Kate. First and last, however, Doc is John Henry Holliday's story, written with compassion, humor, and respect by one of our greatest contemporary storytellers.